Sveicināti. Pēdējās dienās Jūlija Stepaņenko ar saviem publiskajiem izteikumiem ir pamanījusies ieiet Latvijas renesanses laika vēsturē kā viena liela padla. Lai arī Jūlijas metodes – ticība tam, ka saskaņa slēpjas neinformētībā, un no tās izrietošais cenzūras entuziasms – nav diez ko oriģinālas šai pasaulē, tas tomēr nav traucējis viņai likt sašust visiem tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas nolēmuši pieturēties pie Gregoriāņu kalendāra un dzīvot 2015. un nevis 1955. gada rudenī. Tā kā apzinīgākā sabiedrības daļa ir lietas kursā par iecietības veicināšanas kampaņas aizvākto plakātu no Rīgas ielām, es daudz vairāk arī neizplūdīšu detaļās par to, kā vien informēšu, ka bija tāds plakāts, kas vokalizēja HIV, invaliditātes, homoseksuālisma un bezpajumtnieku esamību, ko Jūlija neiecietīgi nodēvēja par “ķēzījumu” un darīja visu, kas viņas spēkos, lai šie plakāti no Rīgas ielām pārvāktos uz nāves zemi.

It kā ar to vēl nebūtu gana, ziņas pāršalca arī vēsts, ka dzejniece un skolotāja Iveta Ratinīka (tviterī pazīstama kā Iveta Rūž) ir ļāvusi vidusskolēniem iepazīties ar nu jau, iespējams, populārāko dzejoli latviešu valodā, par ko arī saņēmusi bargu aizrādījumu no mācību iestādes vadības. Ir pamatotas aizdomas, ka arī šajā gadījumā ir kustējies Jūlijas pirksts. Agneses Krivades dzejolis ievērojams ar to, ka ieturēts īsteni Čakiskās tradīcijās – tā kā sirds uz trotuāra, tikai šajā gadījumā vairāk sirds bļeģ manā dvorā. Tā kā visiem ir labi zināms, ka ļaudis vidusskolā nereti jau ir iepazinušies ar kontemporāro kultūru un attiecīgi arī tās leksiku, pārsteidz pieļāvums, ka kāds vēl mūsdienās sarkst no žargona klātesamības literatūrā. Un, ja tiešām arī sarkst, tad būtu svētīgi to tūliņ pat pārtraukt darīt.

Jūlija ir radījusi priekšstatu, ka augstā godā tur tikumību. No vienas puses, viņa nav īpašā pretrunā ar sevi, ja pieņem, ka tikumība ir vēsturiski mainīgs principu kopums, kas regulē cilvēka attieksmi un rīcību. No otras puses, ļoti žēl tomēr, ka Jūlijas izpratnei par tikumību nav vispār nekāda sakara ar šodienas realitāti, kurā dominē vienlīdzības vēsmas. Drusku gribās pārmest Jūlijai, ka viņa neiztur stilu līdz galam un pati, sieviete būdama, neizšuj mutautiņus, bet kaut ko porī iekšā Saiemā. Bet tas ir tīri estētiskas dabas pārmetums, jo man vienkārši patīk, ja stils ir noslīpēts līdz galam un attieksme – ūdensnecaurlaidīga. Citādi tas viss rada tādu “esmu veģetāriete, bet zivis ēdu tā, ka šņakst” iespaidu. Vispār jau sāku mazliet nožēlot, ka piedēvēju Jūlijas laika izpratnei piecdesmito gadu rudeni, jo tik tikko atskārtu, ka moška viņa tomēr vairāk ir tāda spartiete, kas invalīdus uzlūko kā neglītus genofonda ķēzījumus, nemaz nerunājot par genofonda izgāšanos gadījumos, kad vienas sugas pārstāvji nav spējīgi pārošanās rezultātā radīt auglīgus pēcnācējus. Jā, Jūlija noteikti dvēselē ir spartiete. Tas vispār nav it kā nekas slikts, ka dvēseles mājvietas lokācija nesaskan ar deklarēto dzīvesvietu – daudziem jau tā ir, tikai citi, izskatās, spēj to arī atcerēties un izturēties attiecīgi.

Domājot par cenzūru vidusskolā, tomēr sāku apšaubīt Jūlijas un sabiedroto spartiskās alkas. Ir jārok dziļāk. Ir jāmeklē motīvs. Tā kā esmu relatīviste un pieļauju iespēju, ja Jūlija nav tik melna kā viņu mālē latviski runājošie mediji, iedomājos, ka varbūt viņa patiesībā ir vides aktīviste. Zemeslode cieš no pārapdzīvotības, būsim atklāti – cilvēks vispār nav bijis diez ko labs pienesums zemeslodei, ņemot vērā ar kādu entuziasmu cilvēks gadu tūkstošiem cilvēks ir zāģējis kokus un betonējis kur vien pagadās. Nost ar tiem cilvēkiem! Bet Jūlijas plāns ir rafinēts, nevar jau tā vienu dienu ieiet direktora kabinetā un srazu: “Vecīt, to bioloģiju nahuj ārā.” Jāsāk maziem solīšiem. Jāpieradina pie cenzūras. Sākumā nost ar žargonu. Tad nost ar komatiem. Kad ideja par cenzūru jau ir ievīstījusi sabiedrības apziņu kā silta un mājīga seģenīte, tad jau var sākt griezt nost visu, kas saistīts ar apputeksnēšanu, līdz beidzot arī no programmas izlingo viss par cilvēku reprodukciju. Ja kādai skolotājai gadās nelāgi iekrist un palikt stāvoklī, tad dekrēta atvaļinājums skolēnu priekšā jādēvē par smagu saslimšanu, jo pats galvenais ir iedēstīt jauniešu apziņā to, ka sekss ir viens liels pazors un no tā vajag atturēties vēl vairāk nekā no PVA līmes ostīšanas. Varbūt Jūlija ir ne tikai vides aktīviste, bet arī Latvijas patriote, un viņa zina, ka latvieši jau izsenis bijuši slaveni ar savām trendsetteru paražām, tāpēc tās vajag kopt un pirms izmirst cilvēce, vajag izmērdīt latviešus. Nu, vai vismaz asimilēt cittautu nācijās. Varbūt man vienkārši tas cenzūras jautājums videnēs laikos, kad informācija ir pieejamāka mums visiem daudz vairāk, nekā jebkad agrāk pasaules vēsturē, liekas tik mežonīgs absurds, ka vienīgais, ko smadzenes spēj piegādāt, par to domājot, ir absolūta huiņa, tāpēc atvainojos par visu šo rindkopu.

Par vidusskolām gan man ir viena ideja, nezinu, vai nostrādātu, bet varbūt vērts pamēģināt – moška izdarām kaut kā tā, ka vidusskolā daudz nopietnāk tiek skaidrota valsts pārvalde un politika, propaganda un reklāma, teorijas par medijiem un komunikācijām kā tādām, lai varbūt nākamās paaudzes sociālo atbildību par valstī notiekošo apzinātos vēl pirms balstiesību vecuma iestāšanās, un attiecīgi lai viņi nekad nebūtu tādi kā mēs – tādi, kas aiz sava kūtruma ir vispār pieļāvuši to visu herņu, kas šobrīd te plosās. Ā, un vēl arī varbūt var piešaut klāt mazliet valodas filozofiju. Vismaz tīri tik daudz, lai saprastu, ka ne jau vārdi paši par sevi kaut ko nozīmē, bet gan nodoms, kas aiz tiem slēpjas.

Pagājušās nedēļas piektdienā (11. janvārī) LTV tika demonstrēts politiski analītiskais raidījums "100. panta preses klubs", kura mērķis, ja neskaita kārtējo karošanu ar cenzūru, bija noskaidrot, kas ir nākamie darbinieki, ar kuriem savā starpā apmainīsies avīze "Diena" un jau minētā LTV. Raidījums bija ievērības cienīgs arī ar to, ka kopš jaunā gada to sācis vadīt publicists, rakstnieks un grāmatvedības pakalpojumu pārdevējs ar pseidonīmu Otto Ozols. Jau piektdienas vakarā interneta vidē notika spraiga domu apmaiņa par Otto vadības stilu, kas beigu beigās konsolidējās žurnāla "Ir" virtuālajā versijā publicētajā rakstā "Āzis par žurnālistu". Labi, ka platoniski biju tur klāt, un šobrīd varu Jums iesniegt detalizētu notikumu gaitas atspoguļojumu.

Diskusijā bez raidījuma vadītāja piedalījās avīzes "Diena" bijušais džeks un arī rakstnieks Guntis Bojārs, "Dienas" tagadējais džeks Aivars Freimanis (nejaukt ar rokeri Frīdi!), vadošā mediju eksperte Anda Rožukalne-Rozīte, publicists no "Vesti Segodnja" Abiks Elkins, portāla pietiek.com mūza Baiba Rulle un grāmatas "Morāle IR visur" autore Nelly Tornado.

Diskusija sākas ar īstu morāles paraugu - Otto paziņo, ka valdības piešķirtais piķis eiro ieviešanas it kā "atspoguļošanai" (bet visiem jau skaidrs, ka vienkārši propagandai) netiks izlietots plānotajiem mērķiem vismaz, kamēr vien viņš (šī raidījuma vadītājs) labāk kājās stāvot mirs, nekā uz ceļiem dzīvos. Man šeit uzreiz jāiestarpina, ka es neuzticos cilvēkiem ar izdomātiem vārdiem. Labi, varbūt Raiņa un Aspazijas laikā tas bija stilīgi, bet mūsdienās taču pseidonīma pieņemšana līdzinās viltus profila izveidošanai. Un kāda iemesla dēļ parasti šādus profilus taisa? Lai spiegotu, melotu un krāptu!

Skaidrs, ka pēkšņi kļūt par raidījuma vadītāju tiešraidē nav vienkārši. Par to jau pašā sākumā liecina Otto pārteikšanās, biežā skatīšanās lapās un raidījuma viesu pārtraukšana nervus viskutinošākajos brīžos. Lasīju viedokli, ka Otto esot "labi provocējis", un tā ir taisnība, jo viņš, šķiet, reāli provocēja raidījuma viesus nevis pateikt beidzot kaut ko bez cenzūras, bet gan palūgt viņu uztaisīt kafiju un tikmēr deleģēt vadīt raidījumu kādam citam. Tomēr man liekas, ka pieredzes trūkums šajā gadījumā īsti nav attaisnojums. Ja braucu taksī, un viņš aizved mani nepareizi, sakot "ai, piedod, neesmu 24 stundas gulējis un aizmirsu mājās GPS", tas taču nav attaisojums?

Atgriežoties pie paša raidījuma - svarīgākais temats, protams, būs noskaidrot, kas ir "Dienas" patiesie īpašnieki un vai visos Latvijas medijos cenzūra tiešām ir aizliegta. Pirmais tāds nopietnākais strīdiņš izceļas starp Frīdi un Rožukalni-Rozīti, kura viņa pārdomas par stāšanos amatā lasījusi, braucot uz trenažiera, tāpēc brīdī, kad spidometrā lūrēja, kāds ātrums sasniegts, starp vārdiem "man nav nekādu" un "plānu" izlaida "konkrētu detalizētu" un tāpēc izdarīja nepareizus secinājumus. Ja Rožukalne-Rozīte lasa, braucot uz trenažiera, tad ir skaidrs, ka Nelly Tornado jau kopš skolas gadiem zem galda paslepus tur Kanta kategorisko imperatīvu, esot pārliecināta, ka jebkurš viņas uzskats ir tiesīgs kļūt par absolūto likumu, visu kopīgo labumu. Apriori (to es tagad mēdzu lietot vārda "Āmen" vietā). Ja Otto tiešām uzķertos un aizietu pagatavot to kafiju, tad skaidrs, ka pirmā pretendente uz raidījuma turpmāko vadīšanu neapšaubāmi būtu tieši Nelly, kura nemitīgi izskatās personīgi aizvainota par to, ka tas jau nav noticis. Man tiešām ir nedaudz bail, ka pēc visa uzrakstītā nākamreiz saruna televīzijā jau būs par mūsu patiesajiem īpašniekiem.

Frīdim toties visi pārmet to, ka viņš kā sociologs bez redakcionālas pieredzes dosies vadīt laikrakstu. Atgādināšu, ka šādi pārmetumi notiek raidījumā, kuru vada cilvēks, kas vēl relatīvi nesen nodarbojās ar grāmatvedības pakalpojumu tirgošanu Somijā. Tiesa, man gan visa raidījuma gaitā tā arī netop skaidrs, kāpēc Frīdis vispār grib šo amatu, jo viņš nemitīgi nervozi tricina kāju, šķiet, domājot "bļē, kad varēšu iet prom un mājās pie teļļuka nodarboties ar to, kas man tiešām patīk - apkopot datus un tā". Nu, viņam piezvanījis kaut kāds kekss, par kuru viņam skaidrs, ka tas nav lēmuma pieņēmējs, sakot: "Klau, davai, tev tagad jābūt "Dienas" priekšniekam?!", uz ko Frīdis atbild: "Informācija pieņemta". Aiziet uz līdzšinējo darbu, uzraksta atlūgumu, varbūt klusiņām nopūšas un dodas pildīt šos neizbēgamos pienākumus. Vismaz varēja ētera priekšā notēlot, ka tas viņam ir kāds izaicinājums, ka viņš grib, lai uz visiem stulbajiem trenažieriem atrastos avīze "Diena", un viņam ir aptuveni kaut kāds priekšstats, kā to panākt. Tā acīmredzamā neieinteresētība man liekas vēl nomācošāka nekā neziņa par to, kas ir patiesie īpašnieki (lasīt ar sakniebtām lūpām, Nelly balss tembrā).

Arī Guntis labprāt atzīst, ka viņam ir vienalga, kas ir augšā, kamēr viņš apakšā var nodarboties, ar ko vēlas. Viņš savā čilliņā stāsta, ka trīs vārdā neminamie oligarhi paši nezinot, kas kuram īsti laikrakstā pieder, un avīzi uz maiņām vēlas izmantot brīžos, kad pēkšņi par to atcerējušies, un tā varētu noderēt kādam vēlamam galarezultātam. Nu, it kā šie trīs keksi būtu kaut kādos 1990. gados noprivatizējuši uzņēmumu, ja jau ir tāda iespēja, bet, jaunajās jahtās vizinoties, aizmirsuši, ka ar tādu kaut kas būtu mērķtiecīgi jāiesāk. Vienkārši nonsenss - tāds ir bijušā redaktora šādas rīcības vērtējums. Kad Gunča sāk stāstīt reālas lietas no pieredzes, ka bijuši mājieni par vēlamo rakstu saturu, piemēram, bankas Air Baltic lietā, Otto provocē kā māk, pārtraucot un sakot: "Tie visi ir pieņēmumi!". Tikmēr krievu preses pārstāvis Abiks Elkins, kuru Otto tikai viņam vien zināmu etiķetes labāko paraugu dēļ uzrunā vārdā, jau ir nojautis, ka droši vien pie vārda netiks. Tāpēc vismaz uzvilcis samta žaketi un apguvis pieklājīgi ieinteresēta diskusijas dalībnieka skatienu. Vēlāk gan viņš necerēti tiek pie atļaujas paust viedokli un atzīst, ka arī "Vesti segodnja" patiesie īpašnieki ir "tie trīs kungi", un man kā vienkāršam skatītājam top skaidrs, ka viņiem pieder viss, sākot no "Ievas" un beidzot ar "FHM". Un vienīgais cinītis, kas taisās sagāzt šo haotisko vecumu, ir "Ir".

Kamēr Rožuklane-Rozīte mēģina visus pierunāt ticēt laikaziņām un horoskopiem, Gunča grib beidzot reizi par visām reizēm noskaidrot, kāda velna pēc Pauls Raudseps visu laiku braukā apkārt par Eiropas Savienības naudu. Protams, tad, kad uzbrukums pēkšņi ir vērsts pret Nelly Tornado, atbilde tik raiti nevedas, tāpēc viņas vietā piesakās runāt vadītājs, paziņot, ka Pauls to dara saprotamu iemeslu dēļ! Nu, tas ir normāli? Vai tā ir objektivitāte? Vai tā ir dažādu viedokļu uzklausīšana? Nerunājot par kārtējo stulbo iespraudumu Gunčas runāšanas laikā par Kotu un Frīdi kā ļaunajiem Lāčplēšiem vai arī nākamo pārtraukšanu, lai nodotu sveicienus Aivaram Lembergam. Protams, runātāja pārtraukšana ir pilnībā attaisnojama, ja viņš ir, piemēram, novirzījies no tēmas vai apzināti konkrēti neatbild uz jautājumu, taču ne jau lai paspīdētu ar asprātībām, kuras smieklīgas varētu likties varbūt vienīgi, es nezinu, Rīgas cirkla klauniem. Galu galā man tā arī netapa skaidra atbilde uz Abika vienīgo jautājumu - ko tad darīt šādā situācijā?

Beigās, protams, Otto kārējo reizi demonstrē savu varu, ar roku norādot "Stop" Gunčam, paziņojot, ka raidījuma aptaujā piedalījies 101% respondentu, un ar kaut kādu frāžainu sakāmo atvadoties "uz nedēļu". Skatītājs tika bišķiņ ielūkoties "žurnālistikas virtuvē", taču nekādas versijas par to, kas tagad īsti būs un kā no šādām situācijām izvairīties, raidījumā īsti neizskanēja. Tā kā - ardievu.

Autore ir neatkarīga žurnāliste.