Urrā! Atkal klāt 1.septembris - ne tikai diena, kad Vācija iebruka Polijā, bet arī diemžēl jaunā mācību gada sākums. Tā ir diena, kad atkal jauni cilvēki varēs uzņemt nekam nederīgas zināšanas vesela gada garumā. Skola - tas ir skaistais laiks, kad atlants.lv nokačāto referātu par Blēzu Paskālu vai “Aijas” daiļdarba analīzi bez lasīšanas nodot jau trešo reizi un katrreiz saņemt citu vērtējumu. Jebkādas pārdomas par mācību vielas bezjēdzīgumu pārtrauks skolotāja pareģojums: “Jā, bet arī īstajā dzīvē jums bieži būs jādara lietas, kas jums nepatīk.” Šī mantra arī pierāda to, cik ļoti skolai un īstajai dzīvei nav liela sakara.

Kā jau nojaušat, arī mēs esam gājušas skolā un 1. septembra svinības ne reizi vien pieredzējušas. Visīpašākais 1. septembris, protams, saistās ar mūsu, AK un EK, iepazīšanos. Toreiz AK, neko ļaunu nedomādama, bija ieradusies uzsākt mācības 2. klasē, taču 1. septembra svinīgajā ceremonijā sporta zālē starp saviem klasesbiedriem pamanīja kādu svešķermeni. Tur stāvēja objekts ar lielu galvu, kas 1. klasē kopā ar pārējiem pavisam noteikti nebija gājis. Tā bija EK. “Škic no manas klases, citplanētieti!” AK sākumā nodomāja, bet tad klases audzinātāja laipni paskaidroja, ka jauni klasesbiedri - tas ir ok. Nu, ok. Vēlāk kā visspilgtākās atceramies tieši 7., 8. klases 1. septembra svinības, jo tad jau drīkstēja patstāvīgi doties uz centru un uzdzīrot, taču dzīres arī vēl nebija kļuvušas par ikdienu. Parasti svinību oficiālā daļa notika kafejnīcā “Leduspuķe”, ēdot saldējumu. Pēc tam, protams, bija nepieciešams dabūt mazliet alkohola. Kādās no svinībām AK bija īpaši saposusies rūtainā blūzē no veikala “Bik Bok” (tādas viņa valkā joprojām) un mammas pītās franču bizēs. Citām meitenēm bija balta blūze un šlipse à la grupa “Tatu” vai kaut kas tādā garā. Kā mēs tikām pie alkohola, nav saprotams. Droši vien palūdzām kādu labdari to iegādāties. Mūsu rīcībā nu bija katrai pa vienai pudelei vaniļas sidra “Lucky Dog”. Kad bijām to godam izdzērušas, klīdām pa Vecrīgu, kur drosmīgākās no mums teica “Čau” nepazīstamiem garāmgājējiem. Tas bija ļoti jautri.

Lai atsvaidzinātu jaukās bērnības atmiņas, Texxxtu redakcija kopā ar pavadoni devās uz 1.septembra pasākumu 2.ģimnāzijas pagalmā. Savu skolu AK un EK nevarēja apmeklēt, jo tā, protams, ir likvidēta. Tāpat kā kafejnīca “Leduspuķe” un drīz, cerams, arī sidra “Lucky dog” rūpnīca.

Skolas pagalmā bija sapulcējušās dažāda līmeņa prominences: gan vienīgais transporta speciālists Latvijā, gan kāds Andra Šķēles padomnieks, kurš EK reiz apsolījis vest uz teātri, bet AK - uz “Ostas skatiem”. Turpat vazājās slavens vidēja līmeņa oligarhs, kurš mūsu īsajā tikšanās brīdī paspēja nopontot, ka viņa dēl pārcelts vienu klasi uz priekšu, jo visu laiku lasa grāmatas. Satikām arī EK paziņu, Erdogana ģenēzes speciālistu un, izrādās, arī jauno skolotāju, kurš, kā noskaidrojām, 12.klases meitenes pavedināt negrasās, jo tas neesot ētiski. Malacis! Katoļu priesteriem ir, ko mācīties. Toties bija liels pārsteigums šeit neredzēt nevienu no jau pierastajām sejām - Ināru Egli, Aleksi Zoldneru, Juri Kažu, Ivo Leitānu vai vismaz Igoru Pārtībomzi. Ātri gan attapāmies, ka šis, neskatoties uz to, ka ir izskanējusi Latvijas himna un skolas direktors skolēnus vairākkārt apsaukājis par Saeimu, tomēr nav kādas partijas kongress. Nu, ok.

Svinīgās ceremonijas sākumā ieverojām kādu militāras ievirzes klases audzinātāju, kurš visus bija salicis pa pāriem, bet sev pagrābis mazāko meiteni, kas nemaz negrasījās slēpt savu apjukumu. Tikmēr kāda tikpat militāras ievirzes tantiņa klīda gar basketbola laukumā iespiestajām klasēm un aizrādīja jauniešiem par sarunāšanos vai ģībšanu. Tas atgādināja par kādu atceļu autobusā no skolas ekskursijas, kurā skolotāja visus gulētājus bakstīja ar adāmadatu, liekot celties un apbrīnot skatus pa logu. Tautas tērpos ģērbti roboti uz skatuves uznesa skolas un valsts karogus. Tautu meitas mazliet atsita Māru Zālīti, jo bija brīvā Latvijā, bet pastalās. Savukārt 80% zēnu pie friziera bija devušies vakar, tāpēc 31.augustu varam uzskatīt par nacionālo apgraizīšanas dienu. Pēc robotu gājiena atskanēja skolas himna, kas bija ieturēta melanholiskā bēru manierē. Tālāk, protams, Latvijas himna. Gaidījām arī Eiropas Savienības un Zemes himnu, bet tās nez kāpēc bija izmestas.

Lai gan jaunākie bērni ģimnāzijā mācās 7. klasē, uz skolu bija atnākuši arī daudzi pie prominenču līmeņa nepiederoši vecāki. Nav īsti skaidrs, kāpēc, jo “Privātajā dzīvē” viņiem iekļūt nespīd, bet ir vispārzināms, ka bērni, kas mācās 7. klasē, vairs nemācās 1. klasē. Daļa no viņiem izskatījās pēc apsargiem, tāpēc nospriedām, ka viņi ieradušies pieskatīt, lai bērni jau himnas laikā nesāktu kūrīt “Marlboro” un cilināt “Lucky dog”. Tālredzīgi. Pieciem vidusskolēniem gan bija izdevies izbēgt no apsargu nagiem, un viņi ceremonijai klusi pievienojā no skolas stūra, kas plašāk pazīstams arī ar nosaukumu “Pīpētava”. Dažus skolēnus bija ieradušās atbalstīt arī vecākas meitenes ar kafijas krūzītēm rokās, kas plašāk pazīstamas kā trauki, kurā publiskā vietā droši nēsāt rumkolu.

Skolas direktors uzrunu sāka ar to, ka ģimnāzijā mācās aptuveni 802 skolēni. Klīst baumas, ka viņs pie viena esot arī matemātikas vai fizikas učuks, tāpēc var saprast, ja cilvēks 802 uzskata par aptuvenu skaitli. Kā jau parasti, runas atsita daiļlasītaju konkursu. Arī tad, ja tas ir dialogs. Tā savu uzstāšanos uzsāka divi puiši, kuri deklamēja iestudētus dialogus, kas, protams, sākas ar: “Artūr, vai tu atceries, kā...”. Ceremonijas oficiālā daļa savu kulmināciju sasniedza, kad direktors vai varbūt cits pieaugušais vēlēja: “Ceru, ka pēc 20 vai 30 gadiem skolēni priecāsies, uz ielas ieraugot savu skolotāju.” Direktora vārdi izrādījās tik spēcīgi, ka šajā mirklī kāds 7.klases skolēns likumsakarīgi noģība. Atskanēja “Saule, Perkons, Daugava”. Viss bija kā Dziesmu svētkos - skaista dziesma, ģībieni un prominences. Vienīgi harizmātiskais diriģents neierasti lika vaļā skaļāk nekā viss koris kopā.

Pēc ceremonijas skolotāju barā ieraudzījām savu bijušo bioloģijas skolotāju. Viņa bija jauks cilvēks, bet ļoti slikta skolotāja, pie kuras mūsu klasesbeidrene reiz rakstīja zinātniski pētniecisko darbu ar nosaukumu “Kaķi”. Tā arī netikām gudras, kā viņai izdevies iefiltrēties tik, tipa, prestižā skolā. Gan jau caur pazīšanos. Pēc ceremonijas aprunājamies arī ar skolas direktoru, kurš bija samīlējies savā skolā un slavēja gan skolu, gan skolas padomi, gan skolēnu padomi, kas 11. novembrī brauc dziedāt uz veco ļaužu pansionātiem. Arī kori skolai ir superīgi, un diriģenti izcili. Patīkama pārmaiņa pēc mūsu skolas direktores, kura visdrīzāk pat uz jautājumu “Kā jums patīk jūsu vadītā skola?” būtu atbildējusi ar “Nedrīkst!”, un pēc tam inerces pēc noskaitījusi arī mantru: “Neskriet! Nost no radiatoriem! Kas te par staigāšanu stundu laikā!”.

Vienojāmies, ka skolas ir kā arhitektūras piemineklis vai aizsargājamas augs. Tur varbūt uzrodas pa kādai skārienjūtīgai tāfelei vai jaunam krānam ķīmijas kabinetā, bet citādi pilnīgi nekas nemainās. Tas ir tāpat kā pastaiga pa kādu Āgenskalna ieliņu. Varbūt garām pabrauc kāds kruts auto, varbūt uzcelta kāda moderna ēka, bet citādi tur tieši tā izskatījās arī pirms daudziem desmitiem gadu. Texxxti savas skolas gaitas atceras ar šausmām. Tas bija laiks, kad uzkrājām nekam nevajadzīgas zināšanas cilvēka cieņu pazemojošā veidā. Tagad varbūt šo bagāžu varam izmantot vienīgi “Prāta spēlēs” brīžos, kad iekrīt kāds jautājums par čemurziešu dzimtu. Ar nepacietību gaidām, kad būs raunds par lapu izvietojumu uz stumbra.To, kas ir svarīgas zināšanas, var, piemēram, noteikt tajā pašā Atlantā, kur pieprasītako darbu topā klasiski gozējas iesniegumu un paskaidrojumu paraugi, kā arī ieteikumi, kā pielīst sievietēm. Skolā šīs zināšanas var apgūt tikai sliktie skolēni, kam regulāri jāraksta paskaidrojumi par nolauzto krānu, iesniegumi par mācību gada pagarināšanu vai vienkārši jāpielien ķīmijas učenei, lai uz Ziemassvētkiem liecībā varētu ievilkt treknu 4. Protams, neaizmirstamas bija arī krāšņās ekskursijas uz Skalbes muzeju, kurās skolotājas atņēma alkoholu savam pašpatēriņam. Paldies!
P.S. Kad nākamais streiks?



EK un AK ar jauno politikas skolotāju


Jaunāka mācību viela tiks apgūta pēc progresīvākajām metodēm

EK pa saviem slepenajiem sēravotiem bija izdevies nejauši tikt pie ekskluzīviem ielūgumiem – izrādes “Žanna d’Arka” apmeklējuma kopā ar partijas “Vienotība” biedriem. Pirms tam biju dzirdējusi baumas, ka partijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa izrādes laikā nāks klajā ar sensitīvu paziņojumu par to, vai kandidēs uz sava šī brīža amata vakanci arī nākamajās vēlēšanās. Vairāk par paša paziņojuma saturu mani interesēja forma, kādā šī informācija tiks nodota biedriem. Vai viņa to iečukstēs ausī katram individuāli pie ieejas, uzrādot ielūgumus? Vai tas notiks publiski vestibilā, visiem kā uzvaras šķēpu paceļot šampanieša glāzi? EK izgaiņāja manu satraukumu, atklājot, ka klīst drošticamas baumas – Solvita paziņos par nekandidēšanu, un tas visdrīzāk notiks uz skatuves pirms izrādes sākuma.

Vispirms gribu nosodīt Dailes teātri par to, ka tur jau gadiem pie ieejas nav miskastes, kur izmest izsmēķi vai tikko notiesāta Snikera papīrīti. Tāpat arī par to, ka kafejnīcā joprojām nevar norēķināties ar karti. Par to bija sašutis arī kāds partijas “Vienotība” biedrs, kura vārdu pašsaprotamu iemeslu dēļ neatklāšu. Tobrīd gan vēl nenojaušu, ka miskaste vienkārši vēlāk tiks izmantota kā skatuves rekvizīts, bet karšu norēķina automātu trūkums skaidrojams ar nepieciešamību radīt pēc iespējas autentiskāku atmosfēru izrādes laikā. Tā kā izrāde neapšaubāmi tiecās imitēt 1990. gadu beigu teātra tradīcijas un estētiku, norēķini ar kartēm tikai radītu līdzīga rakstura satraukumu kā, piemēram, piekaramie griesti vēsturiskajā seriālā “Saplēstā krūze”.

“Vienotības” publika jāuzteic par vairākām lietām. Pirmkārt, neviens nebija pārsmaržojies. Otrkārt, lielākā daļa uz savu vietu devās kā pienākas – ar seju pret cilvēkiem. Treškārt, starpbrīdī gandrīz neviens nestaigāja pa riņķi. EK gan piezīmēja, ka, iespējams, tas tāpēc, ka uz seansu nebija ieradusies partijas nūjošanas un orientēšanās sporta līdere Ina Druviete. Viņa izrādē “Saules bērni”, startējot disciplīnā “gājiens uz riņķi”, drošsirdīgi esot apsteigusi pat cilvēku ar kruķiem. Uz izrādi nebija ieradies arī tā sauktais Viņķeles sešinieks, kas, kā mēļo, šādi izteica savu protestu partijas īstenotajai politikai, šajā laikā kopīgi apmeklējot kādu maz zināmu Dirty Deal Teatro vai Ģertrūdes ielas teātra ludziņu.

Izrādes sākumā uz skatuves tiešām kāpa Solvita, kura teica sirdi plosošu runu par to, cik partijai šis ir izšķirošs brīdis, un tāpēc viņa pat ne mirkli nav apsvērusi kandidēšanas iespēju, jo rindām ir jāretinās, līderiem ir jāmainās. Diemžēl publikā asaras nemana, tieši otrādi – kāda dāma man aiz muguras sāk klusi applaudēt. Solča vairākkārt citē Žannu d’Arku, stāstot kaut ko par bezbailību un nodevību, bet to es lielā mērā laižu gar ausīm, jo tajā brīdī EK man čukstus jautā, vai viņai nav izspiedušies krūtsgali. “Nē,” es viņai saku, jo neskatos taču uz krūtīm, visa mana uzmanība ir pievērsta Solčas jaunajai matu sasukai, kuru gan iepriekš redzēju portālā “Kas jauns?”, bet tagad pirmoreiz varu aplūkot dzīvē.

Izrāde sākas ar mūzikas dārdiem un tekstu “Asinis, asinis, asinis!”. Tad vēl nezinu, ka vispār izrādes ansamblis, neskaitot režisoru Dž. Dž. Džilindžeru, diezgan pieklājīgs – Elsbergs un Lācis. Ar nožēlu jāatzīst, ja šis pavisam noteikti nav viņu labākais sniegums. Dziesmas izklausījās tā, it kā viņi savu darbu būtu darījuši paralēli viens ar otru, bet pēc tam kādam robotam, vadoties pēc nejaušības principa algoritma, tiktu uzticēts sakārtot tekstus pārī ar melodijām. It kā jau skaidrs – tāpat neviens ar veselo saprātu apveltīts cilvēks no mūzikla Dailes teātrī negaida neko pārāk daudz, bet nebijām domājušas, ka būs tik slikti.

Tas bija skaļš balagāns, kurā ar vikipēdijas šķirklim līdzīgu vērienu tiek mēģināts pārstāstīt vēsturisku stāstu par Žannu d’Arku – sievieti, kura dzird balsis. Sākam apcerēt, kādas lomas izrādē varētu tikt iedalītas “Vienotības” biedriem. Skaidrs, ka Solča ir Žanna d’Arka. Vienubrīd šķiet, ka grimstošais karalis varētu būt Einārs Repše “Jaunā laika” laikos. Taču ātri vien zināšanu trūkuma dēļ tēlu sistēma nobrūk. Nav skaidrs ne tas, kurš ir Solčas mīļotais, kurš viņas dēļ mirst, ne arī tas, kurš partijā ir tas galma āksts, kas pēc izskata līdzinās kalmāram. Toties vienā brīdī, uz skatuves parādoties baram krāsainos kostīmos tērptu ļaužu ar gejiskām kustībām, sākas spējš praids. Ļoti demokrātiski. Praida virsvadoņa – transvestīta Ģirta Ķestera Timmermaņa – loma un personāžs 15. gadsimta vēsturiskajos notikumos tā arī netop skaidrs līdz izrādes beigām. Savu slavas brīdi piedzīvo arī ārā iztrūkstošā miskaste, ko Intars Rešetins pirms kaujas uzģērbj Ilzei Ķuzulei d’Skrastiņai kā bruņas. Viņas tēlojumu EK raksturoja kā “klasiski samākslots”, un es šobrīd nespēju atrast tam labāku, teiksim tā, epitetu. Tāpat varoņi mēdz dziedāt viens pāri otram, kad tekstu līdzīgi kā vairākkārt kora dziedājuma laikā nevar saprast. Vienīgais izskaidrojums – šajās vietās tas bijis pārāk slikts, lai skatītāji to būtu pelnījuši dzirdēt. Neskatoties uz to, ka EK ir paspējusi iesnausties un nospiest savus kakla asinsvadus pret īso krēslu atzveltni, pirmais cēliens izskan patīkami ātri un dodamies dzīrot starpbrīdī.

Uzkodas ir cienījamas – izvēle nav liela, bet gaumīga un garda. Izskatās, ka sarkanvīna glāzes ir pilnākas nekā baltvīna, tāpēc izvēlamies malkot no tām. Kad esam iestiprinājušās, dodamies uz kafejnīcu paraudzīt, vai kāds iepērkas par naudu. Pa ceļam uzskrienam virsū Artim Pabrikam, kurš, turpinot atbalstīt praidu arī neformālā atmosfērā, ietinies sārtā un mākslinieciskā šallē. Protams, kafejnīcā pie kases jau ārdās Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš, kurš, lūk, vēlas visiem uzsaukt kolu. Taču viņam ir viens noteikums – kolai ir jābūt aukstai. Siltu kolu viņš, ziniet, var dzert arī mājās. Šeit tomēr ir kafejnīca.

Otrajā cēlienā Žanna turpina savas ciešanas. Nespējam izsekot, kā viņa no gūsta Anglijā pēkšņi nokļūst Francijas tiesā, bet varbūt tas arī nav svarīgi. Skaidrs ir viens – beigās viņa sadeg uz sārta, ko simbolizē daudz sarkani karogi, kas ātrā tempā griežas uz riņķi. To visu no balkona bezjēgā novēro karalis Artūrs Skrastiņš, kurš beigās velta dziesmu visiem tiem, kas, iespējams, aizsnaudušies vai nav spējuši izsekot sižetam. Proti, pārstāsta vēlreiz visu izrādē notikušo.

Pēc izrādes mums rodas viena pārdoma, viens novērojums un viens ierosinājums. Sākšu ar pēdējo. Ja reiz Dž. Dž. Džilindžeram tik ļoti patīk savā dzīvē kaut ko mainīt, kāpēc gan viņš pārmaiņas pēc nevarētu nomainīt nevis sievu, bet profesiju? Novērojums saistīts ar trīs lielāko Rīgas teātru sejām. Patiesībā šos katra teātra individuālos sejas vaibstus iezīmē nevis labās izrādes, bet sliktās. Slikta izrāde Dailes teātrī parasti ir skaļš balagāns, Nacionālajā tā ir kaut kas senils un garlaicīgs, bet Jaunajā Rīgas – samudrīts avangards, kurā trīs stundu garumā mīca māla pikas. Ir neiespējami iztēloties, ka JRT varētu pārsteigt ar sliktu balagānu, bet Daile – ar nepamatotu avangardu. Pārdoma šoreiz par Žannu d’Arku. Kā cilvēks, kurš daudzus motivējis karam pret citu tautu, kurā krituši tūkstošiem cilvēku, var tikt iecelts svēto kārtā? Dabūt savas valsts goda ordeņus – ok, man nav žēl – bet svēto kārtā? Man tas kā šajā jomā ne sevišķi neizglītotam cilvēkam šķiet nesaprotami.

Pēc izrādes dodamies sevi apbalvot ar zupu un kausu miestiņa uz krogu blakus salonam B. B. Binnija. Tā laikā ar kādu nejauši satiktu kroga apmeklētāju tiek radīta dziesma, kas līdzinās tai, ko dzirdējām izrādē. Tekstu autors – sieviešu žurnāls. Zemāk var nolādēt failu.

https://failiem.lv/u/sm32agjr

Valentīna dienas rītā saņēmu dāvanu, kurai bija pievienots arī ielūgums uz festivālu “Erots” – vienai personai. Reiz, pirms pāris gadiem, es jau šo festivālu tiku apmeklējusi, konstatējot, ka ne tikai norises vieta, bet arī pats koncepts daudz neatšķiras no Baltijas Grāmatu svētkiem. Tas ir tirdziņš, kur vienā gadījumā masveidā pārdod grāmatas, bet otrā – erotiska rakstura priekšmetus. Tā kā nav pieņemts tirgot ieejas biļetes, piemēram, uz lielveikalu “Mols” vai “Galerija Centrs”, tad šeit apmeklētāju uzmanības kliedēšanai tiek piešauti klāt šādi tādi šovi, lai to vismaz formāli varētu nosaukt par festivālu. Tā nu pakoju telti un guļammaisu, lieku mugurenē alus bundžas un vīkšos doties ceļā.

Sestdienas agrā vakarā mēģinu paspēt uz koncertu par anālo seksu, kas sola norisināties īpašā zālē, kurā ieeja atļauta tikai sievietēm. Diemžēl ierodos nedaudz par vēlu un, ātri apstaigājot arēnu “Ķīpsala”, lekcijas norises vietu tā arī neatrodu. Toties pirms tam piedzīvoju saķeršanos ar apsargu – viņš jautā, kāpēc man somā ir grāmata. Es saprastu izbrīnu par to, ka man somā ir vibrators, jo tos taču jāpērk uz vietas, bet kas vainas grāmatai? Turklāt nupat esmu dzirdējusi reklāmu, kas aicina negulēt ar cilvēkiem, kam mājās nav grāmatu. Man bail, ka drīz viņi sāks piesieties arī somām, tāpēc uzskatu, ka šajā gadījumā esmu rīkojusies gudri un proaktīvi. Drīz vien seko arī otra vilšanās – ir jāmaksā par jakas nodošanu. Kas, to nevar iekļaut biļetes cenā? Nedaudz tālāk pamanu bezmaksas loteriju un domāju, ka šo pasākumu varēja padarīt vēl asprātīgāku, pārvietojot to pie ieejas durvīm un piedāvajot vinnēt jakas vietu garderobē. Drošības pēc izņemu vēl skaidru naudu gadījumam, ja būs jāmaksā arī par tualetes apmeklējumu.

Stress ir pamatīgs, tāpēc iegādājos kokteili ar nosaukumu, kas līdzinās vārdu savienojumam “Dzirkstošais orgasms” vai “Beigu šāviens”, kuru man mulsi pasniedz nepilngadīga paskata bārmenis. Uzmetu paviršu skatu veikalu piedāvājumam un dodos uz zāles galu, kurā nepilngadīga paskata vadītājs piesaka pirmo šovu – trīs seksīgus puišus no Latvijas. Priekšnesumā zēni tēlo skolniekus, kas sajaukuši matemātikas stundu ar fizkultūru un šlipsēs piepumpējas uz galda. Pēc tam uz skatuves no publikas rindām tiek uzvilktas trīs dāmas, kuras ar viņiem kopā dodas iedomu dušā un tāpēc vienīgās izpelnās privilēģiju redzēt plikus krānus. Arī zināma vilšanās, bet pie tā jau esmu paspējusi pierast. Publika vakara sākumā ir pieklājīga – pārsvarā pusmūža pāri, kuri nolēmuši piešaut savai seksuālai dzīvei kādu asumiņu un apzinīgi iegādājas klitora vibratorus vai spāņu mušiņas. To es cienu. Novēroju arī ļoti daudz neparasti īsu kungu un izdaru secinājumu, ka Domburam bijusi taisnība – gariem cilvēkiem nav sevi sevišķi jāpierāda – , kamēr īsiem nekas cits neatliek kā būt vismaz par seksa lietpratējiem. Tāpat kā korpulentiem cilvēkiem vēlams būt omulīgiem un jautriem.


Seksīgo puišu priekšnesums

Seksa rotaļlietu un apģērbu klāsts, gods kam gods, ir pieklājīgs, tikai es kārtējo reizi nespēju saprast, kāpēc visam ir jāizskatās tik lēti un prasti. Pārdevējām ir īsi polietilēna auduma svārki un blondas, cirtotas parūkas, bet lielākā daļa rotaļlietu izskatās pēc tādām, kuru izturība labākajā gadījumā pārdzīvos pirmo rokās paņemšanas reizi. Tas rada ilūziju, ka ar šāda veida seksuālās dzīves atsvaidzināšanu nodarbojas tikai cilvēki, kuri nebija mājās, kad dalīja gaumi, un ir pārāk aprobežoti, lai sevi spētu izklaidēt jebkādā citā veidā. Ir arī daži izņēmumi – piemēram, zīmola “Svakom” produkcija, kas izskatās tik askētiski, cēli un inteliģenti, ka nebūtu kauns tos turēt pat sekcijā – līdzās Riedel vīna glāzēm, rubīna gabalam un Rotko noplēšamajam kalendāram. Reizē domāju par šo rotaļlietu funkcionalitāti, jo liela daļa šķiet paredzēta pāris lietošanas reizēm – pamēģini, kaut kas inčīgs tur ir vai nav, bet tad nomet plauktā un neizmanto biežāk kā fondī trauku vai vingrošanas riņķi ar zilumu radīšanai paredzētiem robiem. Šķiet, tāpēc tās arī sauc par rotaļlietām – arī bērni taču pēc salikšanas parasti zaudē interesi par savu jauno “Lego” komplektu. Varbūt šeit var vilkt paralēles arī ar cilvēkiem, kuri seksuālās dzīves atsvaidzināšanai viens otru neizmanto vairāk par vienu vai – maksimums – divām reizēm. Tomēr arī šeit ir sastopami izņēmumi – vibrators, piemēram, man liekas salīdzinoši jēgpilns priekšmets. Vismaz jāuzteic pārdevējus par to, ka viņi pārsvarā liek apmeklētājus mierā un palīdz tikai brīžos, kad tiek lūgti to darīt.


Seksa rotaļlieta

Tikmēr zālē jau sākuši ierasties koķetu meiteņu pāri un viegli uzvilkti vecpuiši ar aliņiem rokās. Joprojām nemanu nevienu, kas līdzīgi man būtu ieradies cēlā vientulībā. Solidāri arī paņemu alu un dodos skatīties kailās jogas šovu, kas norisinās pirmoreiz “Erota” vēsturē. Jogas meitenēm atšķirībā no seksīgajiem zēniem kauns ir tukša vieta, tāpēc viņas ir plikas jau pēc pusminūtes. Fonā skan iedvesmojoši saukļi par to, cik brīnišķīgi ir dzīvot harmonijā ar savu kailo ķermeni, nospriežu, ka tas nav pārāk seksīgi un dodos prom. Nedaudz vēlāk pie fetiša tērpu stenda ieraugu pirmo pazīstamo cilvēku – savu kādreizējo klases audzinātāju ar, pieļauju, dzīvesbiedru. Nospriežu, ka šī nebūt nav ērtākā vieta, kur pārrunāt, kā man tagad iet un vai būšu uz skolas salidojumu, tāpēc ātri tinos prom.


Iespēja laimēt privāto deju

Beidzot aiz aizslietņiem kaut kādā stūrī esmu atradusi to īpašo telpu tikai sievietēm, kur tieši tajā brīdī norisinās lekcija par seksu atvaļinājumā krievu valodā. Noskaidroju, ka, dodoties šopingā, piemēram, uz Turciju, ir jāaicina vīrs līdzi pārģēbšanās kabīnē, jo tad viņš pieņems, ka citi pircēji domā – jums tur ir sekss – un piedzīvos vismaz teorētisku erekciju. Vēl ir jānodarbojas ar seksu pludmalē un citās publiskās vietās, kur jūs to iespējamās atpazīstamības dēļ neatļautos darīt dzimtenē. Tas ir ok, ņemšu vērā. Abās zālēs ir arī citi izklaides piedāvājumi par atsevišķu samaksu – rodeo stila jāšana uz plastmasas buļļa, privāta deja, dzīvā seksa izrāde, iespēja nofočēties uz milzīga krāna un džeks, kas tukšai zālei repo kaut ko par unikālu selfiju, ko viņš uzņēmis. Nolemju, ka šeit pavadītās divas stundas ir pieklājīgs rādītājs, novācu telti un pametu festivālu. Atceļā sastopu daudz pāru un kompāniju, kas pirms ieejas nolēmuši iesildīties, malkojot klasisko kokteili, kurā viskija vai šņabja garšas nianses palīdz izgaršot no plastmases pudeles virsū uzgāzta limpene Schweppes.
Labākās festivāla atmiņas – par tualeti tomēr nebija jāmaksā.

Pamanīju, ka intelektuāļi šobrīd ir nodarbināti, trinot mēles par to, vai un kas vieno abas pēdējā laika kulta latviešu filmas - "Ausma" un "Pelnu sanatorija". Diemžēl nevienu no šīm filmām neesmu redzējusi, tāpēc šī diskusija man izpaliek. Tomēr izmantošu šo pašu konteksta "metodi", lai nedaudz iezīmētu, vai un kas vieno divas kultūras parādības, kuras pēdējā laikā pieredzēt biju spiesta es: Jāņa Skuteļa stāvizrādi "Politika" un Uģa Kuģa lekciju par laulībām. Pirmkārt, abu centrā ir vīrieši, kuri uzskata, ka ir pietiekami kūli, lai par klausīšanos viņos aptuveni divu stundu garumā prasītu naudu (vienā gadījumā tā ir cena par biļeti, otrā - garīgās apmaiņas ziedojums). Otrkārt, abi cenšas būt ņirdzīgi - viens pašmērķīgi, otrs, lai ar, tipa, asprātīgiem piemēriem piešķirtu formu savai mācībai par to, kā labāk dzīvot. Treškārt, viņi abi uzskata par pieņemamu kā lielu brīnumu pasniegt saturu, kas ir vispārzināms un dažādos šķērsgriezumos jau simtkārt atklausīts. Vienalga, vai stāsts būtu par to, cik Solvitai Āboltiņai ir vecmodīga frizūra un Ingunai Sudrabai stulba sejas grimase, vai arī to, ka pārim, esot kopā, ir svarīgas kopīgas intereses un savstarpējs mīļums. Ceturtkārt - un tas mani pārsteidza, šķiet, visvairāk - abos gadījumos klātesošā publika to arī uztvēra kā lielu brīnumu. Tāda, lūk, pamattēma vieno šos abus tik atšķirīgos notikumus. Tas mani vedināja uz pārdomām, ka varbūt es varētu izveidot stendapu, piemēram, par to, cik igauņi ir lēni un tad kulminācijā citēt Vējoņa sakrālo frāzi "Vispirms laikam jāierauj". Vai arī iepazīstināt ar veselīga uztura piramīdu, atklājot, ka salātlapa nav tik kalorijām bagāta kā tunča sviestmaize. Gods kam gods, vismaz Jānis Skutelis nav sakropļojis sevi, piešķirot savai personībai kādu tizlu pseidonīmu. Tomēr to, ka viņš izrādes sākumā ar hūti galvā izlikās par savu losīgo brālēnu no Latgales, es nespēju viņam piedot. Kurš gadsimts?

Tālāk es beigšu skatīt lietas kontekstā un atļaušos ieiet fon tīrā fokusā - paanalizēšu Uģa Kuģa lekciju un neizbēgami arī viņa personību. Pirms tam man par viņu nebija zināms nekas daudz vairāk nekā vairumam interneta sabiedrības - ir tāds džeks, kas runā par dzimumu lomām un daļai feministiski noskaņotu meiteņu bez božna besī. Tāpēc biju sagatavojusies, ka bārā "Sapņi un kokteiļi" ieraudzīšu jauneklīgāku un plebejiskāku Viesturu Rudzīti, kas ezotēriskā balsī stāstīs kaut ko par to, ka vīrietis ir mednieks, bet sieviete - pavarda sildītāja. Tomēr tur bija enerģisks džeks, kas bārstīja stereotipus par attiecību mākslu, izdaiļojot tos ar tāda veida jokiem kā "Sievietei ēdiens jātaisa ar mīļumu. Viņa vāra zupu un pār acīm birst asaras, domājot: "Ak, cik mans vīrs ir mīļš"" un sakot, ka to visu izlasījis vēdās. Turklāt katru otro teikumu Kuģis pabeidza ar tāda veida lūgumiem pēc publikas kolektīva apstiprinājuma kā "pareizi?" un "ko jūs smejaties! vai tas tā nav?". Tas man besī! Es gan arī pati, alkohola dēmonu plosīta, mēdzu savas dziļi analītiskās pārdomas noslēgt ar vismaz desmit reižu atkārtotu jautājumu: "Bet tā taču ir?", tomēr ar to nelepojos.

Uz diskusiju bija atnākuši pāris džeki, kuri arī bija vienīgie, kas lekcijā iesaistījās. Viens no viņiem - sevišķi aktīvi. Kuģis uzskata, ka vīrietim katru dienu jāiemācās kas jauns vai jānopelna mazliet vairāk naudas nekā iepriekšējā dienā, tikai tad viņš var pārnākt mājās laimīgs. Tad, lūk, pēc šīs lekcijas viņš noteikti devās mājās laimīgs, jo aktīvākais kungs publikā viņam iemācīja jaunu vārdu - "reflektēt". Aktīvais kungs ar to apzīmēja procesu, kad viņš mājās atstaro mīlestību, ko raida draudzene. Man ir aizdomas, ka Kuģis vēl nav apguvis vārda "sentiments" nozīmi, jo, piemēram, attēlojot kāda pašapzinīga un kategoriska vīrieša sarunu pa telefonu, viņš teica: "Jā, jā, jā. Būšu. Bez nekādiem sentimentiem". Taču tas nekas - būs vēl citas dienas, kad to iemācīties un pārnākt mājās laimīgam.

Diemžēl nokavēju lekcijas sākumu, tā kā īsti nedzirdēju ievadu par to, kā nonākt līdz laulībām, bet vismaz uzzināju, ka meitenēm saderināties ir būtiski, jo tad var parādīt draudzenēm savu gredzenu. Tad sekoja kaut kādi desmit punkti par to, kas ir svarīgi attiecībās - mīļums, rūpes par bērniem, otra vajadzību cienīšana, humora izjūta un tā tālāk. Ja kādam tas bija jaunums, bija piecu eiro vērts to uzzināt. Pa vidam pavīdēja arī kaut kādi krišnaītu bulšiti par to, ka sievietei no dabas dota laime 100% apmērā, bet viņai tā jādala ar tik lielu vīriešu skaitu, ar kādu viņai bijis dzimumakts. Piemēram, ja līdz liktenīgajam vīrietim sievietei bijuši dzimumakti ar desmit vīriešiem, tad kopdzīvē viņai spīd tikai 10% no šūpulī ieliktās laimes. Jūs vaicāsiet, vai reižu skaitam ir nozīme? Nē, tam nav nozīmes. Vai arī - sieviete nespēj aiziet no vīrieša, ar ko viņai bijis dzimumakts. Pat, ja viņš izrādās stulbs losis, notikušais dzimumakts kā neredzama un nesaraujama saite tur viņu pie šī vīrieša. No pieredzes varu atklāt - vismaz man ir bijuši vīrieši, kas arī bez visa dzimumakta ir turējuši pie sevis tik cieši, ka bija jācieš. Vēl Kuģis apgalvoja, ka sievietēm nevajag skriet vai iet uz fitnesa klubu, jo viņa mamma tā nedarīja, tā vietā esot nodarbināta ar ēst gatavošanu un bērnu kopšanu. Tika arī ieteikts nesūkties uz ielas vai nelikt laimīgas kopdzīves bildes feisbukā, jo apkārt klīst izmisušu un vientuļu 30 gadu vecu sieviešu banda, kas ar savu skaudības nazi pārgriezīs rīkli jebkurām harmoniskām attiecībām.

Tomēr es - pēc dabas visnotaļ loģiski noskaņots cilvēks - nevarēju nemanīt vairākas acīmredzamas pretrunas Kuģa stāstītājā. No vienas puses, viņš uzlūko sievieti kā dievišķu būtni, kas liek vīrietim nobriest, uzzināt, kas ir mīlestība, un kļūt neuzvaramam tajā dzīves ceļā, ko viņš izvēlējies. No otras puses, Kuģis sievieti redz arī kā privātīpašniecisku, kašķīgu un sabiedrības atzinību alkstošu būtni, kurai vissvarīgāk pasaulē ir pazīmēties ar savu džeku draudzenēm, nemitīgi apvainoties bez iemesla un izdekorēt māju, sagriežot gabalos vīrieša hokeja nūjas. Es vienkārši nesaprotu, kā tik varonīgās lietas ar vīrieti spēj panākt kaut kādi tādi radījumi, kam viņš vairākkārt velta izteikumus: "Jūs taču esat nenormālas. Tiešām. Jūs domājat, ka tā ir viena vienīga laime - dzīvot kopa ar jums?". Tad Kuģis vēl saka, ka vīrieši nekad nesapratīs visas tās losīgās sieviešu bildes, kuras viņas liek feisbukā un sūta draudzenēm. Es iegāju Kuģa feisbukā un paskatījos - viņam pašam ir profilbilde sēpijas toņos, kurā viņš lūr uz gliemezi, kas rāpo pār viņa vaigu. Normāli? Nē! Vēl viņš ieteica sievietēm nelikt vīrietim iemīlēties savās ķermeņa aprisēs, bet tajā pašā laikā kā gudrinieces uzslavēja tās, kas pirms vīrieša pamošanās iet uz vannasistabu uzkrāsoties. Starp citu, aizejot mājās, iemetu aci arī citā viņa lekcijā, kur Kuģis vīriešiem, savukārt, ieteica brīžos, kad viņi tausta meiteņu dibenus vai krūtis, iedomāties, kādas šīs vietas izskatītos bez ādas. Tā būs vieglāk neiemīlēties viņu ķermeņos, bet personībās. Interesanta pieeja.

Tomēr tie visi vēl pilnīgākie nieki. Veicot nelielus izpētes darbus, es atklāju vēl šaušalīgākas lietas. Lekcijā viņš apgalvoja, ka ir briesmīgi, ja vīrietis ceļ māju kopā ar sievieti, jo viņam tas jādara vienam, pašam saviem spēkiem. Bet filmā "Uģis Kuģis krišnaīts" es redzēju epizodi, kurā viņa sieva piepalīdz, turot pie sienas plauktiņu, kamēr viņš sit ar āmuru sienā skrūvi. Tas nav tas pats, kas celt kopā māju? Jā, starp citu, es nepārrakstījos - viņš neveiksmīgi mēģināja iesist skrūvi! sienā ar āmuru, bet pēc tam vēl neveiklāk centās uzstutēt augšpēdus saliekamo dīvānu. Abas lietas viņam tā arī neizdevās paveikt. Tad Kuģa kungs uzsver, ka vīrietim jābūt bagātam, viss sievietes vietā jāmaksā un tā tālāk, bet viņš taču pats (un tas iezīmējas arī jau pieminētajā dokumentālajā filmā) lielāko daļu savu ienākumu no garīgās apmaiņas ziedojumiem atdot krišnaītu zupas virtuvei. Kas tad paliek viņa sievai? Un tagad... Tagad sekos mans šokējošākais atklājums! Lekcijā viņš stāstīja, ka vīrietim pirms attiecību uzsākšanas jābūt jau uzcēlušam māju ar vairākām istabām arī saviem potenciālajiem bērniem. Tad nu es, neko ļaunu nedomādama, sērfoju pa Kuģa profilu un pamanu, lūk, ko: sludinājumu "Meklējam dzīvokli!". Viņš ir precējies un meklē dzīvokli! Protams, nenoturējos un iekomentēju - Kuģi, wtf, ko tas nozīmē? - , uz ko atpakaļ saņēmu viņa "like". Tā arī nesapratu, kā man to tagad interpretēt.

Jāatzīst, ka es vēl daudz ko nesapratu. Piemēram, kā reizē sieviete var būt tā, kas patiesībā izvēles vīrieti, bet vīrietis tomēr var iekarot jebkuru sievieti, ja vien nepārstāj iekarot. Arī to nē, kā sieviete attiecību 2. fāzē piedzīvo iemīlēšanos, bet 3. fāzē var attapties, ka nespēj būt ar džeku kopā, jo viņš ož pēc siļķēm. Un kas tad, ja viņiem jau bijis dzimumakts? "Es esmu tā iemīlējusies, bet nevaru būt ar tevi kopā, jo tu smirdi pēc siļķēm, tomēr arī nespēju aiziet, jo mums bijis dzimumakts". Ja pieņem, ka sieviešu bioloģija ir tā iekārtota, viņām nevar pārmest to, ka uzvedas kā nenormālas. Bet ko gan var gribēt no džeka, kas apvārtījies kaut kādās vēdu gudrībās un lepni tvīto tādas frāzes kā "Gribi izmainīt pasauli? Sāc ar sevi!". Vienīgi to, lai nebūtu bariem sieviešu, kas iet uz viņa lekcijām un kāri tver katru izteikto, nebaidīšos šī vārda, sūdu. Hare Krišna!

“7 stāsti par mums” ir sociālās kampaņas viģiki, kuru mērķis ir sabiedrībai ieborēt, ka veci cilvēki, geji, čigāni, melnādainie, musulmaņi, invalīdi, dzejnieki un sievietes ir tādi paši cilvēki kā mēs, un viņus vajag integrēt savā barā, nevis izstumt. Nav ne jausmas, kāpēc izvēlēts tieši cipars “7”, varbūt vienkārši tāpēc, ka tas ir ļoti maģisks. Numeroloģijas zinātne gan apgalvo, ka “nevienam citam skaitlim nepatīk tik daudz laika pavadīt vienam pašam”, kas, iespējams, ir netieša norāde uz to, ka mums, normālajiem cilvēkiem, pārāk patīk vārtīties pašiem savā barā, bet vajag būt kā cipariem 1, 2, 3, 4, 5, 6, 8, 9 – sabiedriskākiem. Jāizsaka gan nožēla, ka nav tverti plašāki integrācijas horizonti un zem saukļa “Saskati cilvēku, nevis stereotipu!” neparādās, piemēram, bezpajumtnieki. Vai Jānis Iesalnieks un Augusts Brigmanis.

Nav jābūt prātvēderam, lai nonāktu pie secinājuma, ka lielākā daļa sociālo reklāmu vispār ir pilnīgi bezjēdzīgas. Es ticu, ka reklāma var likt nopirkt cilvēkam snikeru, izvēlēties Volkswagen das auto vai aiziet uz Coldplay koncertu, bet ne jau pārstāt sist bērnus, dzert pa ūkstiem sagrābstītu alkoholu vai sākt maksāt nodokļus. Lielākoties sociālajām kampaņām ir divi mērķi – ievilkt iluzoru ķeksīti ailītē “kaut ko mēs lietas labā darām” un/vai atsevišķos gadījumos ļaut reklāmas aģentūrām padročīt par savu izcilo radošo risinājumu, kas diemžēl nekā neietekmē cilvēku paradumus. Izņēmums varētu būt, piemēram, CSDD iebiedēšanas kampaņas, kuru veiksmes pamatā ir apstākļi, ka braukšana dzērumā ir nejaušība/izlaidība, nevis kaut kas tik apziņā dziļi iesakņojies kā nekontrolēta agresija, dzīvesstils vai pārliecība. Tāpat arī vienkārši tas, ka šajā gadījumā ir viegli uzskatāmi parādīt neadekvātās rīcības sekas – pāršķelsi apreibušo galvu un – ar Dievu, dzīve! – , pintiķi.

Integrācijas kampaņas šajā ziņā nav gluži tik liels šāviens tukšā gaisā – ticu, ka lielākajai daļai sabiedrības tomēr tolerances trūkums pret atsevišķām sabiedrības grupām nav pārliecība vai dzīvesstils. Tas ir vienkārši stulbums. Tomēr kaut kā mūsu pēdējie mēģinājumi šajā žanrā izskatās tā, it kā tos būtu veidojis Agris Semēvics – gaisā uzvirmo “Spice girls” dezodoranta aromāts un uz palodzes nopīkst peidžeris. Piemēram, kampaņā “Savi cilvēki” tika izmantots paņēmiens, kas savā arhaiskumā pielīdzināms portālam draugiem.lv – Jānis Palkavnieks bija noķēpājis melnu seju kā āfrikānim, Igo uzlicis galvā ķīniešu cepuri, bet kamaniņbraucēja Elīza Tīruma pārģēbusies par ukrainieti. Šis akts tika pieteikts kā “trešo valstu pilsoņu integrācija”. Jāpiezīmē, ka kampaņa bija ne tikai izcili debila, bet arī sniedza jaunas zināšanas par to, kas uzskatāmas par tipiskākajām trešās pasaules valstīm: Ukraina, Ķīna un tā valsts, kur dzīvo āfrikāņi.

Kampaņa “7 stāsti par mums” veidota Raiņa un Aspazijas gada pamanāmākā notikuma “Domas spēks” un televīzijas raidījuma “Dzīve krustcelēs” simbiozes estētikā. No pirmā tā pārņēmusi bezjēdzīgumu, bet no otrā – nepieklājīgi stereotipiskās situācijas, kuras iedzīvinātas dialogos, kas līdzinās tiem, kādos siltās pēcpusdienās vasarnīcas pagalmā sarunājās manas un draudzenes bārbijas. Katra video sākumā papļāpā kāds īsts cilvēks, kas ar tolerances trūkumu pret sevi saskāries reālajā dzīvē, lai mēs, nedod dies, nepadomātu, ka problēma ir iluzora. Tālāk īsfilmā jau iesaistās aktieri, saskrējušies palielākā kompānijā kādā sapulcē, pusdienu pārtraukumā vai ģimenes viesībās. Kopā viņi izspēlē centrālo notikumu – metafizisku dialogu, pēc kura pār skatītāju nāks apgaismība un atsvabināšanās no aizspriedumu važām. Kompānija parasti sastāv no upura, ļaundara un “pārējiem”, kuri pakāpeniski atklājas, nostājoties vienā vai otrā pusē. Sarunas beigās “pārējie” kļūst vienoti, bet savā pārliecībā, upura argumentu uzveikts, salūzt pat ļaundaris. Labais ir uzvarējis! Kā pasakā! Diemžēl šie dialogi drīzāk liek nopirkt snikeru, nekā aizdomāties. Epizodiski klipos novērojamas arī poētiskas atkāpes – piemēram, pirmajā ainā sievietei tuvredzīgas ir ne tikai acis, bet arī smadzenes, par ko liecina jau video rullīša nosaukums: “Kā izārstēt dvēseles tuvredzību?”. Vienīgi tad, ja sievietes acīm patiešām būtu mīnus deviņas dioptrijas, viņu pat ļoti tolerants cilvēks drīzāk uzskatītu par aklu, tāpēc īstajā dzīvē atteikumu īrēt dzīvokli saņemtu angliski runājošs gaismas pleķis, nevis melnādains vīrietis. Vēl mani sajūsmināja, ka nu jau nedrīkst teikt ne tikai “čigāns”, bet arī “roms”. Turpmāk, ja man vajadzēs atbildēt uz jautājumu: “Kāda ir Dzintara Čīčas tautība?”, zināšu, ka pareizā atbilde ir: “savējais”, “mūsējais” vai “Latvijas pilsonis”. Vai tiešām ir jāatbalsta sabiedrības stereotipu rezultātā izveidojies kauns par to, ka tava tautība vispār tiek nosaukta vārdā?

Sākumā bažas rada šo klipu mērķauditorija – Satori.lv vai pat ikdienas Twittera lasītājam šis vēstījums diezvai sniegs kādu jaunu pienesumu. Drīzāk rosinās pasmīkņāt par kvalitāti un uzdot jautājumu: “Cik tad no mūsu naudiņas par šo atkal iztērēts?”. Internetā katru viģiku noskatījusies apmēram pusotra štuka – tik, cik vidēji normālas prozas grāmatas tirāža Latvijā. No portāla Facebook komentāru sadaļas gan man palaimējās uzzināt, ka klipi patiesībā domāti Džeimsa Bonda filmas apmeklētājiem un skolu audzēkņiem. Tātad šīs ir sabiedrības grupas, ar kuriem komunikācijā, kā uzskata Jura Podnieka studija (klipa veidotāji), vislabāk izmantot primātu valodu. Ko šajā valodā var uzzināt no klipiem?

1) Melnādains vīrietis var būt arī labs acu ārsts
2) Visi musulmaņi nav teroristi
3) Invalīda rati ir smagi
4) Ne visi čigāni zog un prot burties
5) 60 gadu vecs cilvēks ir spējīgs strādāt
6) Nesapratu
7) Sieviešu dzeja nav sliktāka par vīriešu.

Ja man būtu jātaisa šādi rullīši, es jau nu spiestu uz emocijām – mēģinātu likt identificēties, burtiski nonākt šī cilvēka ādā un pašam sajusties izstumtam. Nevis solidaritātes vārdā nokrāsojot melnu seju, bet parādot, kā skolā sit tavu bērnu, trolejbusā nepalaiž apsēsties māti vai seksīgs džeks/meitene izsmej tavu tizlo blūzi. Tas tikai ašs piemērs, ne jau man te naudiņu deva šīs kampaņas veidošanai. Piemēram, paģirās skatoties lietuviešu ekvivalentu par šo tēmu, es gandrīz sāku raudāt. Nezinu, kādas paģiras man būtu jāpiedzīvo, lai raudātu pie kāda no šiem klipiem.

Filmas “Starp krastiem” seanss rēnā ceturtdienas vakarā bija gandrīz izpārdots. Tas nepārsteidza. Vienā pusē man sēdēja kāds kautrs jelgavnieks, bet otrā – meitene, kura dzēra vīnu, epizodiski čaukstēja un ķiķināja par prātinieku joķeļiem. Arī tas nepārsteidza. Šeit gan uzreiz jāpiezīmē, ka vārds “prātinieki” man riebjas gandrīz tikpat ļoti kā “zaļais”, “ātrums” un “joķelis”. Pirmkārt, tie vienkārši izklausās debili. Otrkārt, šķiet, ka to autors šavā īpatnā veidā cenšas izcelt īpašākas personīgās attiecības ar objektu, par kuru tiek runāts. Priekš kam?

Toties ar grupu “Prāta vētra” latviešu tautai ir gandrīz tikpat sarežģītas attiecības kā ar savu identitāti. Ir tie, kam “Prāta vētra” bijusi mīļākā grupa visu dzīvi, un viņiem vecāku mājās joprojām stāv atvilktne ar materiāliem no fanu kluba laikiem. Ir tie, kuri uzskata viņus par garlaicīgiem pediņiem un nezina, kas ir šķebinošāks, – dziesma “Rudens” vai Kaupera cepure. Un ir tādi kā es, kam viņi, ķipa, diezgan besī, bet tomēr sirds dziļumos var uztaustīt arī tādu siltu, mīļi savēlušos sajūtu kumšķi. Tas ir līdzīgi apmēram tam, ko izjūt vecākā māsa, ieraugot, ka skolas pagalmā kāds viņas sīkajam, kaitinošajam brālim izrāvis no rokām plīša spančbobu. Man, protams, ļoti patīk albums “Veronika”. Arī albumu “Tur kaut kam ir jābūt” vērtēju atzinīgi, pirms pāris gadiem pat ierubīju to pleijerī un klausījos pie velosipēda stūres (piedod, Paul Timrot!). Mana mīļākā dziesma ir “13. janvāris”. Es zinu vārdus un uzvārdus visiem dalībniekiem. Un kā jau ar visām puišu grupām – es arī zinu, kurš ir mans mīļākais dalībieks!

Vispār labi pazīstu cilvēkus, tāpēc esmu izdomājusi, kā tur viņiem viss ir. Kaupers ir grupas harizmātiskākais un, kā apliecina arī filma, ietekmīgākais dalībnieks. Rogam ir menedžera ķēriens, viņa atbildība ir taisīt šovu, celt lielas skatuves un pateikt, cikos visiem būt uz mēģinājumu. Ingars Viļums ir vienkārši dalībnieks, kurš par tādu oficiāli nekad netiks atzīts. Mihelsons ir grupas progresīvākais dalībnieks, kurš grib, lai prātinieki vairāk līdzinās Arcade fire, nevis U2. Jubalts diemžēl ir grupas bezjēdzīgākais dalībnieks, kura lielākais panākums bija iedabūt albumā “Kaķēns, kurš atteicās no jūras skolas” dziesmu “Spogulīt, spogulīt”. Jāpiebilst, ka viens no grupas tizlākajiem albumiem. Droši vien nebūs liels pārsteigums, ja atklāšu, ka mans mīļākais dalībnieks ir Mihelsons.

Filma ir raits skrējiens grupas izaugsmes kalniņā (sveiciens tualetes bandītam Raitim Kalniņam!) un no tā lejiņā, kas īpaši nepārsteigs nevienu, kurš kaut negribīgi un ar vienu, puspavērtu aci sekojis līdzi grupas popularitātes attīstībai. Draiskie puišeļi lēnām izšķiļas no savām urbānās Jelgavas baltajām kļošenēm un nokļūst uz vienas skatuves ar “Rolling Stones”. Tieši baltās hop hop la la la la lā kļošenes es iztēlojos brīdī, kad Kaupers filmā atklāja savus jaunības sapņus par spēlēšanu tādā grupā kā Depeche mode, kur vēsi kēksi ar nopietnām sejām spaida taustiņus uz siņķika. Sapņi piepildās! Vislabāk sastapšanos ar slavu, protams, ir attēlot ar kadriem palēlinājumā, kāpjot laukā no kārtējās lidmašīnas vai skrienot uz skatuves pretī 40 štukām ļaužu. Vai kāds palēninājumā un ar krutu muzonu apakšā vispār spēj neizskatīties pēc kūlīga draiskuļa, kuru nodarbina problēma, kā sadzīvot ar slavu? Ne-ti-cu.

Jāuzteic, ka filmā parādās daudz alkohola. Pat es, šķiet, nekad dzīvē neesmu iešņaukusi šņabi caur degunu vai skrējusi kaila pa pagalmu, piesegusies vien ar caurspīdīgu lietussargu. Prieks, ka dzeršana dziesmu radīšanas procesā turpinās joprojām! Tikai iespējams, ka tad, ja puiši nebūtu nolēmuši stiprināto dziru laika gaitā nomainīt pret smalku Rosē vīnu, mēs būtu glābti un tā arī nekad neizdzirdētu kaut ko tādu kā “Ziemu apēst”. Neiztrūkstoši smeldzes rosināšanai dokumentālās filmas varoņiem arī jāizmet riņķis pa vecajām vietām – skolu, kāpņu telpu un pagalmu, kur viņi krieviem vēl meta ar akmeņiem, nevis dziedāja “Na zare”. Paralēli stāstam par to, kā naudas kļūst vairāk un skatuves lielākas, parādās dokumentāli kadri ar neatkarīgās “Latvijas attīstību” – rekets, lielas mobilkas, kultūristu šovi un .džeki ar seju pret asfaltu. Tie bija labi, cepuri nost!

Ja pa cepurēm, tad, cik dzirdēts, daudziem besī tas, ka prātinieki pat četrdesmit gadu vecumā nespēj saprast, ka laiks piespīlētās ūziņas un krāsainās kepkas atdot grupai “Carnival Youth”. Man tas liekas normāli – arī Olga joprojām izskatās tā, it kā uz jautājumu “Bet vai tu mīlēsi, kad man vairs nebūs 16?” kāds viņai būtu atbildējis skaidru un gaišu: “Nē!”. Es, piemēram, daudz vairāk nevaru izturēt Rogas vājprātīgos smieklus pēc katras frāzes, ko viņš pats pasaka. Tiešām pēc visa – lielākā daļa no tā pat nav fakin joķeļi. Vispār jau puišu tēlu reiz mēģināja “sakārtot” Antons Korbins, kurš gan jau pateica apmēram kaut ko tādu: “Fotogrāfijās ir ok arī nesmaidīt. Davai, es uzlikšu fočikam melnbalto režīmu, fonā “Visskumjāko parādi uz mūsu ielas” un jūs verieties tālumā tā, it kā kaut ko domātu”. Tas bija arī laiks, kad Kaupers saņēmās un pārstāja uz skatuves kā vājprātīgs grozīt dibenu. Paldies, Anton! Diezgan daudz parādās arī kadri ar darbu pie pēdējā albuma, kura laikā viņu ārzemju producents skatās uz zēniem ar gaišām skumjām. Viņš to skaļi nekad nepasaka, bet es, cilvēku tik ļoti labā pazinēja, jau redzu, ka viņš domā: “Esat jau jūs jauki, saulaini zēni, bet muzons gan jums diezgan besīgs, sorry”.

Filmā ir tikai daži pārsteigumi. Piemēram, tas, ka, izrādās, zem grupas Reigani maskām patiesībā slēpās mūsu mīļie, vecie prātinieki. Nu labi, tas nebija pārsteigums, bet mani iepriecināja kautrā jelgavnieka komentārs, ka viņš atšķirībā no citiem agrāk cerējis – Reigani nekad nenovilks maskas, lai nebūtu jāpiedzīvo skarbā atklāsme, ka aiz šīs foršās grupas patiesībā stāv Breinstorm. Vēl izrādījās, ka mazais Kauperēns grupas agrīnajā periodā gribējis iešņaukt nāsīs vairāk zelta dālderu nekā pārējie. Tika skartas arī sāpīgākās tēmas – Mumiņa zaudēšana, radošā krīze pirms vairākiem gadiem un uzstāšanās Krievijā pēc notikumiem Ukrainā. Noslēgumā prātinieki atgriežas dzimtajā Jelgavā, kuru pavada poētiski salkans Kaupera stāstiņš par to, ka sirdī jau viņi joprojām ir tie jautrie un mīļie puiši vai kaut kas tamlīdzīgs, es vairs neatceros. Tādus tekstus nekad neviens neatceras ilgāk par pāris minčām. Tomēr jāsaka, ka visprecīzāk savu darbību vienā no dziesmām raksturojusi grupa pati: “Tas tak nav zelts, tā pat nav bronza!”.

Tieši dienu pirms oficiālās atklāšanas AK, EK un kādam vājredzīgam rakstniekam neatradās nekā labāka, ko darīt, kā dienišķo maltīti doties nobaudīt kulta Rietumu restorānā KFC (nejaukt ar KKC). Apbruņojušies ar satrauktiem sirdspukstiem, daudz brīva laika un žūksni naudas, šo plānu arī drosmīgi īstenojām.

Rietumu zīmolu invāzija Latvijā sākās 1994. gadā, kad pretī Brīvības piemineklim tika atvērts pirmais restorāns “Makdonalds”, pret ko ņipri protestēja vides aktīvisti. Lielākās bažas toreiz bija par to, ka čīzburgera papīru atliekas nākotnē pārstrādes procesu turpinās zīdaiņu organismos, bet latviešu tauta arvien retāk izvēlēsies baudīt nacionālo fāstfūdu - belašu. Pirms diviem gadiem Latviju pāršalca sajūsmas vilnis, Rīgas vecākajā lielveikalā atverot trīsstāvīgu lēto, bet gana stilīgo šmotku veikalu “H&M”. Daļā tas, protams, izraisīja arī skumju pilnu nopūtu, jo tas nozīmēja, ka turpmāk iepirkšanās tūrēs Berlīnē šim veikalam būs jāmet līkums - ar H&M raibajiem legingiem te vairs nevienu nepārsteigsi. Labā ziņa ir tā, ka viss Rietumu kārotāko zīmolu klāsts vēl nav izsmelts un gan jau pienāks diena, kad varēsim blakus mājai iegādāties IKEA dīvānu un Vērmanes dārzā nofočēties ar Starbucks krūzīti. Sliktā ziņa ir tā, ka paliks arvien mazāk lietu, ar ko bagātināt savus ārzemju ceļojumus pa Eiropu, jo kurš gan, piemēram, Stokholmā ar lielu sajūsmu rītu “Rimi” salātus? Toties mēs no Rietumu piedāvājuma visvairāk uz Latviju vēlētos pārvest beļģu La chouffe aliņu (pat neskatoties uz palielināto akcīzes nodokli), ķiršu kolu normālā cenā (Stockmann par mums šajā ziņā tiešām ņirgājas) un, protams, sīriešu restorānu.

Restorāns KFC mums jau bija pazīstams ne tikai no ārzemju ceļojumiem, bet arī Rietumu romantiskajām komēdijām, kurās sievietes bēdas par nelaimīgu mīlestību mēdza kliedēt, skatoties teļļuku un ļoksējot iekšā vistu stilbus no sārta kartona spainīša, nevis vienkārši dzerot. Mūsu pavadonis, džentelmeniski kavējot garajā rindā pavadāmo laiku, arī izstāstīja, ka reiz seriāla “Dienvidparks” varonis Kārtmens nograuzis visiem keksiem paredzētajām vistiņām foršāko daļu - kraukšķīgās ādiņas. Kenijs par to sācis gauži raudāt, un to viņš parasti nedara. Beidzot par lielu nelaimi belašiem vistu kaudze kartona spainī ir pieejama arī mums. Tomēr vismaz pagaidām nav skaidrs, vai šis notikums izraisīs jaunu emigrācijas vilni, vai tieši otrādi - būs par iemeslu tam, lai Gunārs Kalniņš, SM, Čikāgas piecīši un citi trimdinieki atgrieztos Latvijā.

Cik nav dzirdēts, ka H&M 1998.gada kolekciju sūta uz Rīgu, kamēr citur tiek pārdots tikai vismodernākais! Lai noskaidrotu, vai Rietumi atkal mūs nečakarē, Texxxtu korespondenti Londonā SM nosūtījām komandējumā uz Lesteras laukuma KFC, ko vietējie inteliģenti dēvē arī par Kafku.

SM galvenokārt interesēja interjers, atmosfēra un vegānu piedāvājums ēdienkartē. Interjers bija ieturēts askētiskās plastmasas tradīcijās – neuzbāzīgs un lēts. Eksterjers mazliet atgādināja Laimas pulksteņa maķīša tradīcijas, t.i. senatnīgas ēkas stūrī iestūķēts amerikāņu džanks. Mazliet sajutusies kā mājās, mūsu korespondente drošu soli devās iekšā. SM atrada brīvu galdiņu otrajā stāvā – tobrīd tas bija arī vienīgais brīvais galdiņš. Sapratusi, ka šeit pie galdiņiem neapkalpo, viņa devās atpakaļ lejā un centās neuzkrītoši iedrūzmēties tuvāk pie kasēm, tomēr tāpat drusku nācās pamahāties ar elkoņiem. Kad korespondente Londonā bija tikusi līdz pašai kasei, viņu apkalpoja draudzīga un mīļa poliete. SM vaicāja, ar ko viņa rekomendētu šodien pamieloties, ja priekšroka tiek vegānu kuzīnei. Viss milzu piedāvājums pēkšņi sašaurinājās līdz trim izvēles iespējām – kartupeļiem frī (regulāri vai lieli), mazu ķobīti ar tomātu mērcē ceptām pupiņām un pirksta garuma kukurūzas vālīti. Nolēmusi mazliet patrakot, SM pasūtīja visus trīs. Jau esot atpakaļ otrajā stāvā, paralēli ēšanai SM vērsa savas antropoloģes acis uz cilvēkiem līdzās. Kopumā valdīja diezgan relaksēta atmosfēra – nelikās, ka ļaudis še devušies stresot par to, kura no visām ir zivju dakša. Pēc maltītes Londonas korespondente vēl mirkli pasēdēja ar savu kolēģi, lai dalītos iespaidos. Kolēģis teica, ka viņam vislabāk garšoja ūdens un kukurūza. Pati SM deva priekšroku pupiņām tomātu mērcē – it kā vienkāršs, ne pārlieku safabricēts ēdiens, tomēr labā temperatūrā un ar patīkamo mazuma piegaršu. Kopumā šī pieredze nebija slikta, tomēr domājams, ka, ja vien nespiedīs apstākļi, Kafkā viņa neatgriezīsies. Kāpēc? Pirmkārt, jo nafig vēlreiz. Otrkārt, ir daudz citu vietu, kur izsalkumu var remdēt lētāk un efektīvāk.

Tagad gan stūķējam somās lietussargus, kāpjam Rynair lidenītē un dodamies atpakaļ uz restorānu KFC Audēju ielā. Rīgā tomēr lietussargi var noderēt ne tikai, lai paglābtos no nokrišņiem, bet arī - piedalītos revolūcijās. Un jebkura Rietumu zīmola ienākšana Latvijas tirgū par tādu ir uzskatāma.

Dienas vidū vēl neatvērtais restorāns bija gana pillā, lai līdz iespējai izdarīt pasūtījumu būtu jāgaida ceturtdaļstunda. Laiku izmantojām lietderīgi un aplūkojām KFC mērķauditoriju. Pārsvarā mums apkārt stāvēja skolēni, kas pēdējās brīvlaika dienas nolēmuši aizbāzt ar vistām, kā arī tādi kraķi, kas pretendē uz balvu par mūža ieguldījumu spārniņu rīšanā. Pa vidu šiem atradās arī pa kādam pārītim - cilvēki, pošoties uz randiņu, zina, ka izskatīsies sevišķi erotiski, ja hodā laizīs savus pirkstus. Un, kas sākas KFC, beidzas gultā, vienīgi tad jārēķinās, ka palagi būs piebirdināti ar rīvmaizi. Vēl, protams, restorānā bija iemaldījušies nepilni 250 bēgļi, bet kur tad to tagad nav?

Katram pasūtījumam restorānā KFC tiek veltīta personiska attieksme, piešķirot tam savu kodu - piemēram, b23, b25, b26 u.tml. Tas nepieciešams, lai klients uzzinātu, cik tieši laika pavadījis gaidīšanas režīmā. Pavirši uzmetot aci, jau sacerējāmies, ka varēs pusdienu pauzē nobaudīt kokteili “b52”, bet bija vien jāsamierinās ar patīkami vēsu, bet tomēr - tikai Pepsi. Kopumā ēdiena iegūšana mums prasīja aptuveni 20 minūšu, kuru laikā paspējam sastrīdēties par to, kam labāk ticēt - acīmredzamajam vai rakstītam vārdam. Proti, mēs uzskatījām, ka tad, ja uz paplātes atnestais ēdiens izskatās pēc mūsējā, tas ir jāņem ciet, bet kopā ar mums esošais kungs uzstāja, ka jāklausa uz sienas rakstītajai pavēlei “b23: ludzu gaidiet!”. Tomēr atcerēsimies, ka viņš ir vājredzīgs, tāpēc šādu nostāju ir grūti pārmest. Beigās tomēr paciešamies un ar gavilēm uz lūpām pretī mūsu ēdiena personas kodam ieraugām iedrošinošo “palides, nāciet vēl!”, kas apliecina to, ka te tiešām saimnieko ārzemnieki. Tā, protams, ir kvalitātes zīme, ko Rietumu uzņēmumi nereti neizvairās uzvērt arī savos reklāmas saukļos. Piemēram, urbju un veļamašīnu zīmola Bosch mājaslapā var atrast uzrunājošu saukli “Vācu kvalitāte – mūsu ceļrāde zvaigzne”.

Šobrīd restorāns darbojas testa režīmā - tas nozīmē, ka vairākus ēdienus nevar dabūt. Piemēram, gribējām pasūtīt Ģimenes spainīti uz trijiem, bet tie jau bija beigušies. Tas liek domāt, ka Latvijas galvenais demogrāfs Ilmārs Mežs rītu aizvadījis, te rijot. Mūsu draugi no Solona kluba jau iepriekš bija nodegustējuši testa režīma ēdienkarti un brīdināja, ka mūs var apdraudēt silta limonāde “Pepsi”. Ar dzeramo, gods godam, vismaz mums gandrīz viss bija kārtībā. Gandrīz, jo metām acis arī uz dzērienu ar cepumiem “Oreo”, bet, tā kā arī tie bija testa režīma ēdienkartē, diemžēl svaigi spiesta cepumu sula palika tikai mūsu sapņos. Tāpat arī neredzējām Bonīti, ko piešaut klāt vēsajam Pepsim, toties no ledusskapja uz mums kāri lūkojās aliņš un sidriņš, tāpēc droši varam apgalvot, ka šī būs vieta, kurā brīvdienu naktīs pulcēsies dzērāji.

Mums bija palaimējies, jo dienā, kad visi Ģimenes spaiņi jau bija aprīti, bija pieejami Aso vistas spārniņu spaiņi. Beidzot varējām piepildīt savu sapni ieturēt maltīti mājlopu estētikā un ēst no spaiņa! Atklājām, ka pie galdiņa ar četriem beņķiem mums trijiem tomēr nebija gana daudz vietas, lai brīvi varētu nolikt gan spaini, gan kartupeļu paciņas, gan ķiploku mērcītes, gan dzērienus, nemaz nerunājot par kauliņiem, kurus sastūķējām dažādās spraugās.
Spārniņi bija vidēji pieņemamas kvalitātes - tie nebija baigi asie, bet toties bija bagātīgi ievīkstīti rīvmaizē jeb gružos. Protams, viss bija daudz garšīgāk nekā restorānā “Klīversala”. Un porcija bija gana liela, lai, maltītes beigām tuvojoties, mēs sāktu plūkties par to, kura pienākums ir aprīt pēdējās paliekas.

Kā jau ikvienā cienījamā kongresā, arī šeit novērtējām tualetes. Šeit bez šaubām sevišķi tiek gaidīti iereibuši ļaudis, jo dzimumu ikonas uz labierīcību durvīm bija viegli piedzērušās. Tiesa, viss bija tīrs, podi nebija apmīzti un pat nebija jācīnās ar tiem vārgajiem roku žāvētājiem - šeit ir tie labi, kas rokas nožāvē 2 sekundēs, tāpēc pēc tualetes apmeklējuma ikviens var skriet pēc vēl viena spaiņa, nebaidoties to saslapināt.

Pēc pusotras stundas un vairākām konfliktsituācijām Rietumu kultūras midzenī nolēmām nogludināt attiecības viens ar otru un dzimteni, tāpēc devāmies uz grāmatnīcu, kur ieraudzījām grāmatu “Hektors sāk jaunu dzīvi”. Pēc tam nofotogrāfējāmies pie latviešu dižās rakstnieces Aspazijas bildes. Kā teiktu pati Aspazija lugā “Vaidelote” - nu dieviem ziedots, viss ir izlīdzināts. Mēs gan labāk ieteiktu sāpes par neizdevušos mīlestību remdēt vienkārši dzerot, nevis rijot ar putekļiem apbārstītas vistas. Tā ceļš uz jaunu dzīvi tiks nobruģēts ātrāk un nesāpīgāk.



SM pie Rietumu civilizācijas šūpuļa - Londonas KFC

Londonas KFC vegāniskais piedāvājums pilnā košumā

Kārie Rīgas KFC tīkotāji

AK, EK un Aso spārniņu spainis laimīgajā ceturtdienā

EK un remdētais izsalkums

Jautrās dāmas un kungi

Atpakaļ pie latvietības un preambulas

Mēs, Rīgas švīti, esam izlutināti ar iespējām izvēlēties, ko paķert, no Latvijas teātra bagātīgi nokrautā zviedru galda. Pat labākos un svaigākos Liepājas vai Valmieras gabalus te pazemīgi noliek priekšā uz paplātes, ļaujot iztikt bez maizīšu smērēšanas un kopošanās divstāvīgos autobusos. Tomēr šīs vasaras karstākā uzveduma “Tā tik bija vasara!” veidotāji galvaspilsētai bija metuši līkumu, tāpēc smeldzīgi tveicīgā augusta piektdienas vakarā nolēmu atsaukties aicinājumam pašaut vaļā to apraudzīt uz pilsētu, kas neatceras vakardienu, – Bausku.

Izrāde veidota pēc divu Zentas Ērgles darbu motīviem – abus neesmu lasījusi, un droši vien nekad dzīvē arī neizlasīšu. Scenārija autors, režisors, scenogrāfs, tērpu autors, aktieris vai vienā vārdā “cilvēks – Dziesmu svētki” ir Kārlis Anitens, ko līdzīgi kā Juri Milleru Latvijas teātra aprindu plauktos var atpazīt arī ar marķējumu “teātra izstrādājums”. Desmit sezonu laikā Anitena kunga diriģētā apvienība “Muzikālais teātris 7” savākuši ap 300 štukām skatītāju, kas, rupji rēķinot, nozīmē 3 taukšķus ļaužu katrā no izrādēm. Es piezīmēšu – tās ir trīs pilnas Dailes teātra lielās zāles.

Izskatās, ka uz Bauskas pils estrādes skatuves notikusi bruņota ielaušanās humpalu veikalā. Nodomāju, ka tā būtu laba vietiņa, kur uz dzīvi pārcelties tām Sabiles lupatu lellītēm, jo citādi viņas ir spiestas cauru gadu nīkt laukā kā loses. Labi, ka tomēr ierodas visa šī balagāna direktors, lai paskaidrotu, ka šī Kārļa Anitena scenogrāfija simbolizē pamesto Hāzenfūsa villu. Izrādās, ka direktora kungs nolēmis uzņemties teātra programmiņas pienākumus, bez maksas izstāstot, kā sauks visus aktierus un kuru tēlu katrs atveidos. Lielākās ovācijas izpelnās brīži, kad, direktora sejā parādoties vieglam smīnam, tiek norādīts arī varoņu vecums, jo atklājas, ka pieaugušie tēlos bērnus un otrādi. Es piezīmēšu – tas ir pat vēl ņirdzīgāk nekā vīrietis, kas uzvilcis svārkus, uzkrāsojis lūpas un runā spalgā balsī.

Viens pēc otra, pārģērbušies par Sabiles lupatu lellēm, uz skatuves parādās arī aktieri. Vēlāk atklājas, ka tērpu mākslinieks Kārlis Anitens šīs drānas izvēlējies, lai uzsvērtu, ka darbība notiek mūsdienās. Ja šmotkas kādā vēl raisa šaubas par to, kurā desmitgadē atrodamies (manī, piemēram, tiešām raisa), tās tiek satriektas pīšļos, ieliekot dažu varoņu rokās planšetes un uztaisot pāris selfiju. Filmās vieglākais veids, kā paspilgtināt vai bieži vien piešķirt ainai noskaņu, ir fona muzons, bet mūsdienu iespaida radīšanai mākslā, protams, nav labāka paņēmiena par 21. gadsimta scenogrāfijas celmlauzi – planšetdatoru.

Tikko pie apvāršņa, tērpusies indiāņu kostīmā un liegi kustinot gurnus, uzpeld Jolanda Suvorova, visi tver pēc plaukstām, lai piesegtu savu pēkšņo un nekontrolējamo smieklu dārdu avotu. Viņa ir vienīgais cilvēks Latvijā, kas izpelnījusies apzīmējumu “komiķe”, nebūdama pateikusi nevienu pašu joku. Tikmēr man priekšā sēdošā meitene nonšalanti iekurina pirmos saldā popkorna graudiņus – tobrīd vēl nezinu, ka izrādes laikā viņa, lielākoties sapņaini veroties nekurienē, paspēs vientulīgi iztukšot trīs paciņas.

Ar nožēlu jāatzīst, ka izrādes scenārija autors Kārlis Anitens nebija sekojis Jolandas piemēram, mēģinot panākt jautrību publikā, izbraucot tikai uz formu. Kopumā bija trīs joki – pārējos, lai gan par ieceri liecināja daudznozīmīgās klusuma paauzes teikuma beigās, publika nepamanīja. Te īstais brīdis, lai veiktu joku uzskaiti:

1) Riharda Lepera atveidotā ļaunā tēla kurpe pildīja arī mobilā telefona funkciju, pa kuru runājot viņš satraukti norādīja, ka zolei drīz beigsies baterija;

2) Annas Šteinas spēlētā amerikāņu latviete izteicās, ka pusdienās pagatavojusi “Fri...”, par ko pasaulē lielākie kartupeļu patērētāji – bērni – sāka priekā gavilēt, tomēr izrādījās, ka viņa domājusi “Fri... kadeļu zupu”;

3) Annas Šteinas varone pēc tam, kad bija divreiz uzšāvusi pa seju Rihardam Leperam, paziņoja, ka trimdā ne tikai dziedājusi korī, bet bijusi arī vieglā svara čempione boksā. Ha! In your face! Sveiciens Mairim Briedim, starp citu.

Uz formu toties visas likmes bija licis aktieris Kārlis Anitens, kurš tēloja gadu vecu zīdaini un izpelnījās skatītāju ovācijas ikreiz, kad ar knupi mutē rāpus devās pāri skatuvei. Tajā brīdī es neizturēju un devos pretējā virzienā – pēc aliņa, uz kuru rindā līdz ar mani gaidīja aptuveni 15 noskumušu kungu, un jau pieminētā priekšā sēdošā meitene, kas bija atnākusi iegādāties pāris vafeļu ar kondensētā piena krēmu. Sapratu, ka raisītais šoks nelīdzinās pat piedzīvotajam pretbēgļu piketā vai Ingunas Sudrabas kongresā, tāpēc karsti vēlējos būt kā šis krēms un atrasties vafelē.

Par izrādes skaņu rūpējās komponisti Mocarts, Štrauss, Bizē u.c. kopā ar, kā iepriekš izteicās programmiņa, “pasaulē pazīstamajiem dīdžejiem” Ex da Bass un Matthew Nagle. Man gan personīgi šķiet, ka komponistam un dīdžejam Kārlim Anitenam būtu sanācis labāk. Dramaturgs Kārlis Anitens uz skatuves bija sapludinājis divus Zentas Ērgles darbus, kurā pamatdarbība risinās ap vecā villā apslēptiem dārgumiem. Tos atrast ierodas par bēgļiem pārģērbušies viltvārži, bet tā kā viņiem nav nekāda teksta, ko runāt, šie vismaz ik pa laikam uzdanco. Ieskanas arī sociālas notis, norādot, ka bēgļi villā ir laipni jāuzņem tieši tāpat kā ASV savulaik gādīgi deva patvērumu Annas Šteinas atveidotajai trimdas latvietei. Nezinu gan, kā tas iet kopā ar izrādes beigām, kur šī bēgļu kopa, finansiālu apsvērumu vadīti, vēlējās visus villas likumīgos iedzīvotājus apšaut. Ik pa laikam izrādē ieskanas arī references no “Skoderdienām Silmačos”, liekot nojaust, kuri klasikas darbi ietekmējuši režisora Kārļa Anitena dramaturģisko rokrakstu.

Izrādes izskaņā parādās divas aktiera, režisora, dramaturga, scenogrāfa un tērpu mākslinieka meitas un viena māsas meita, kuras atveido 90 gadu vecas kundzes – t.i., meitenes virpuļo pa skatuvi, kamēr tiek palaista audiogrāmata, ko ierunājušas trīs citas aktrises. Šajā brīdī es karsti vēlos iebāzt galvu priekšā sēdošās meitenes popkorna tūtā. Šīs trīs kundzes stāsta kaut kādu nesakarīgu savārstījumu, kurā villā atrasto dārgumu izcelsme tiek savīta kopā ar vēsturisku atkāpi par Latvijas arhīvu likteni, bet es to vairs nedzirdu, jo manās smadzenēs norisinās zemestrīce. Pēc izrādes gan dzirdi atguvu un noklausījos arī pāris baušķenieku recenzijas: “Pārāk gari” un “”Žurkā “Kornēlijā” vismaz varēja izsmieties”.
Ir tikai viena laba lieta, ko varu pateikt par šo izrādi. Es ceru, ka profesionālie teātra aktieri, kas uzņēmās dalību šajā projektā, tiešām labi nopelnīja. Nu tā, ka afigenna labi.

Uzzinot, ka biblenes restorānam būs pat atklāšanas bankets, EK un AK bija šokā, ka uz to nav uzaicinātas, bet bēdas nebija ilgas, jo jaunoligarhs Edgars Jaunups jau ir uzsācis priekšvēlēšanu kampaņu, tāpēc savus ielūgumus laipni atvēlēja mums. Tiesa, tie sevišķi nebija vajadzīgi, jo ielīdām dinejā caur izstādi. Kā izrādījās vēlāk, bija ļaudis, kas šo izstādi gribēja apmeklēt, bet netika iekšā. Mēs gan izstādes apsargātājai laipni atteicām, kad viņa mums piedāvāja arī paskatīt gleznas un citas herņas.

Sākotnēji banketā nemanījām nevienu paziņu, kas lika domāt, ka šī ir apmēram 9.maija balle, kurā gandrīz satikām vien Partybomzi. Tiesa, pasākuma beigās EK uzrunāja žurnālists un maratonists Lauris Lizbovskis, jautri uzsaucot: “Nu, tad beidzot dzīvajā!” Iespējams, viņš neatcerējās, ka šī nav pirmā reize, kad tiekamies dzīvē.

Par sagaidīšanas dzērienu tika izvēlēts pārsalds zemeņu proseko, ko laikam par labu neatzina pat bārmenis, tāpēc ātri pārprofilējās par garderobistu, lai uz pakaramajiem sakārtu visprastāskos polietilēna lietusmēteļus. Tā kā ārā gāza aumaļām, ne viens vien cilvēks bija ieradies pilnīgi slapjš, bet tas ir labi, jo būt slapjam ir ļoti seksīgi. Būtībā visi slapjie ļaudis bija gatavi mazgāt mašīnu jaunākajā Jay-Z klipā.

Ātri vien nolēmām ar saviem saldajiem zemeņu dzērieniem piesēst uz restorāna parka soliņiem. Mums pretī sēdēja 2 džeki, kas lasīja grāmatas. Pielietojot intelektu, secinājām, ka tās laikam ir butaforijas, jo kurš gan nāk uz banketu lasīt?

Vismaz Edgara Jaunupa ielūgumā bija norādīts, ka mūs pārsteigs debešķīgi gardi ēdieni. It kā ļaudis bija tiešām pacentušies - piemēram, kokos sakarinājuši kūkas. Tomēr, lai kādi uzkodu vijeboni arī nebūtu izgudroti, tie garšoja kā restorānā “Ezītis miglā”, kur tas tieši tiek gaidīts, jo vidēji ēdiens maksā 3 eiro. Bet kas zina - varbūt biblenes restorāns tieši ies šo ceļu un piedāvās izsalkušajiem studentiem vienkāršus ēdienus par demokrātiskām cenām.

Viena no interesantākajām uzkodām bija apmēram tauku klucis ar lavašu groziņā, kuru nobaudot EK gandrīz apkorķējās. Līdzīgas sajūtas raisīja bekonā ietīta ne līdz galam cepta akna. Tāpat sabiedrības nosodījumu izpelnījās nesavārīts kartupelis (vai bumbieris - pēc garšas nepateiksi) kopā ar bezgaršīgu krēmu. Bezgaršīgais krēms sabojāja apmēram 50% no visām uzkodām. Tā jau normāla siļķīte, bet klāt krēms. Normāla garnelīte, bet klāt krēms. Normāla gaļiņa, bet klāt krēms. Daļa produktu bija tiešām garšīgi, jo bija pirkti normālās vietās. Tomēr produktu kvalitāti nevarētu uzskatīt par restorāna atbildību - viņu atbildība bija tos sapist. Ar krēmu. Gods godam, vienā mirklī uzradās plikas tīģergarneles bez krēma - tās tika aprītas 20 sekunžu laikā.

Mazliet vēlāk tika piedāvāts arī vakara galvenais ēdiens - grūbu kaudze, kas aplikta ar laša gabaliņiem. Viss būtu labi, ja tuvumā būtu arī šķīvīši, kur šīs grūbas uzkraut, bet, tā kā tādi neatradās, veselīgās vakariņas palika neskartas. Iespējams, šis ēdiens bija paredzēts skautiem, jo blakus stāvēja malkas kaudze. Iespējams, bija cerēts, ka ļaudis grūbas grābs ar pagalēm.

Lai maltītei pieliktu baudpilnu punktu, tika piedāvāti arī saldie groziņi, kā arī pārsaldas marcipāna vardes, kas nevienā neizraisīja nekādu prieku. Nezinām, kas tika piedāvāts kārtējā šķidrā slāpekļa galdā, bet 2015.gada otrajā pusē beidzot ļaudīm vajadzētu saprast, ka ar to vien, ka dūmo galds, publiku nepaņemsi.

Jau ansambļa “Prāta vētra” prezentācijā tāds tēls kā Kozmens ļaudīm dalīja saldējumu. Arī šoreiz viņš bija klāt un, braucot ar riteni pa restorānu, piedāvāja tūtiņas ar ogām. Tās arī paņēmām, bet beigās nezinājām, kā reizē dzert un ēst ogas, un rakstīt. Viss jau zajebis - ogas brauc apkārt, kokos karājas kūkas, pāri zālei veļas dūmi. Prieku vien aptumšo fakts, ka nebija nekā garšīga. To apstiprināja pilnīgi visi ļaudis, ar ko vakara laikā pasitām klaču.

Piesēžot uz soliņa, lai apēstu Kozmena dāsni izsniegtās odziņas, ātri vien pamanījām, ka mūs filmē no divām dažādām pusēm. Tas var nozīmēt tikai vienu - tiek uzņemta jauna 3D filma. Šoreiz acīmredzami dokumentālā. Ņemot vērā latviešu pirmās 3D filmas vētrainos panākumus un augsto domas lidojumu scenāriju nozarē, šis solis tikai iepriecina. Tas gan vispār var nozīmēt arī otru - ja reiz kamera vērsta tieši mūsu virzienā, laikam sanākušas ļoti daudzas slavenības. Vēlāk, jau baudot skābeņu zupu, kuru kāds tautā cienīts dzejnieks turpat netālu gāza iekšā mutē pa taisno no šķīvja, mums piesoļo klāt arī raidījuma “Bez tabu” žurnālists. “Ko tad ēdas, nevis rakstās?” viņš uzdod jautājumu, uz ko iespējamas tik daudz asprātīgu atbilžu, ka nevaram vien izvēlēties, kuru no tām viņam piedāvāt. Tā vietā piedāvājam apskatīt savus pierakstus, lai parādītu, ka vispār esam izslavētas multitāskeres. “Kura zupa garšīgāka - šī vai vecmammas gatavotā?” viņš turpina jautāt, un mēs knapi noturamies neatbildot, ka mūsu vecmammas ne tikai nekad negatavoja skābeņu zupu, bet arī ir mirušas.

Kungi, kas iepriekš pildīja grāmatu lasītāju butaforiju funkciju, pēkšņi ceļas kājās un dziedādami pievienojas korim. Ja jau restorānam “Kleever” tauta ar 11 humanitāro zinātņu jomu pārstāvjiem priekšgalā neļāva paturēt nosaukumu, kas neko nenozīmē, tad šī sāpe tika izlikta dziedājumā. “Daridaridamdā” un “aijaijā trallallā”, saņemiet visi provinciālie nacionāļi, mēs ejam Rietumu virzienā un varam burtus lietot kādās kombinācijās vien vēlamies! Pēc šī dziedājuma uzrunu saka abi saimnieki, kuri izstāsta, kā reiz, vizinoties troļļukā garām biblenes tikko svaigi ieliktajiem pamatiem, nolēmuši, ka viņiem šeit būs restorāns. Tomēr to neviens nedzird, jo visi vai apmīzušies aiz satraukuma, vēloties uzzināt - kāds tad galu galā būs nosaukums? Klīversala! Atskan neviltotas ovācijas. Neviltotas, jo tiešām applaudē tikai retais. Var gan saprast, jo pa dienu jau tika nodemonstrētas izcilas mārketinga iemaņas, izveidojot Klīversalas Twitter kontu un piesekojot kontam @DelfiLV. Diemžēl nekur nemanām ielūgumā solīto pasākuma hedlaineri - dzīvo bronzas skulptūru - , toties tā vietā tiek piedāvāta grandioza iespēja vaigā aplūkot restorāna pavārus. Skatāmies, acis pārgriezdamas, jo līdz šim pavārus esam redzējušas tikai televīzijā, un arī ļoti sen, jo jau trešo mēnesi nevīžojam pierubīt Lattelecom digitālo TV. Piedod, Andri Šķēle.

Tradicionāli apmeklējām arī katras sevi cienošas iestādes kulta telpu - tualeti. Nekas nebija apmīzts, viss kā pie cilvēkiem, ja neskaita ziepju trūkumu. Tas ir zems līmenis, sevišķi situācijā, kad Mārtiņš Bondars visai tautai piesolījis līdz ar bēgļu iebraukšanu piedzīvot Ebolas vīrusa uzliesmojumu. AK sanāca misēklis, tā arī nespējot saprasties ar tualetes podu. Proti, šis bija tāds lepns Rietumu pods, kas uzsūta ūdens strūklu padarītajam darbiņam tad, kad pats to uzskata par vajadzīgu. Diemžēl abas reizes, kad AK viesojās kabīnē nr. 2, pods neuzskatīja par vajadzīgu izrādīt jebkādu reakciju. AK dažādi mīņājās, pat uztaisīja dažas piruetes, bet pods turpināja klusēt kā ūdeni mutē ieņēmis. Kad trešā tualetes apmeklējuma laikā šo pašu kabīni apmeklēja EK, pods viņai atbildēja ar brašāku šalti nekā būtu spējīga Trevi strūklaka.

Pēdējo nedēļu laikā Latvijas kultūras telpā pārrunātas 2 nopietnas problēmas: biblenes restorāna nosaukums un bēgļu integrācija. Vismaz otrais ir atrsināts, jo manījām kādu bēgli, kas aizrautīgi bazarēja ar apkārtējiem. Tātad bija integrējies zem ozolkoka zariem. Ozolkoka zari bija diezgan 1:1 nosperti no mūsu caurkritušā EXPO maketa, bet tas ir ļoti labi, jo ideju un maketu nevajag laist zudībā. Labi, melojam, sakot, ka tas bija 1:1 nospiests, jo EXPO maketa veidotāji bija iedvesmojušies no dabas un tāpēc ozola vainags līgani pārgāja stumbrā, turpretim Klīversalas ozola vainags noslēdzās absolūti neizteiksmīgā taisnstūra paralēlskaldnī, ko, cerams, nākotnē 1.ģimnāzijas 6.klases skolēni varēs izmantot ģeometrijas praktiskajos darbos.

Te pamanām, ka televīzijas dīva Gundega Skudriņa aktīvi vāvuļo uz skatuves, uzdodot āķīgus jautājumus, uz kuriem kāds reizēm atbild tikai aiz pieklājības. Kad viņa vaicā, cik nosaukumu pieteikumi iesūtīti restorāna izsludinātajā konkursā, AK bez variantiem šauj laukā atbildi - 783. “Kā zinājāt?” pārsteigti vaicā Gundega, uz ko gribas atbildēt Sandras Freibergas labākajās tradīcijās: “Uzminēju!” Domājam, vai viņa šo jautājumu uzdotu arī tad, ja būtu jāatbild, kas ir Latvijas galvaspilsēta, vai kur ziemo vēži. Balvā AK ir ieguvusi 30 eiro dāvanu karti, kuru ikviens aicināts kopīgi notriekt ar vērienu, jo šajā, cerams, studentu finansiālajam stāvoklim lojālajā restūzī pa kādai garnelītei un vīna šļakatai pietiks visiem.

Tuvojoties vakara noslēgumam, bārmenis jūt, ka viss ir dirsā, tāpēc sāk tekalēt apkārt un naski papildināt visu glāzes ar alkoholu. Tas labi. Pasākuma laikā satiekam arī savu bijušo klasesbiedreni, kuras uzvārdu AK dažkārt izmantoja, lai parakstītos par drošības noteikumiem klases žurnālā. Viņa jautā, vai ir bijis kāds salidojums, uz ko atbildam, ka nav gan, skola, paldies Dievam, likvidēta, un kopīgi nolemjam, ka tā arī labāk. Klasesbiedrene arī izsaka cerību, ka viņas pasākumus nekad neapmeklēsim, bet tad, ja tomēr to darīsim, klāšot mums atsevišķu galdiņu. Kāda dāma tikmēr nolemj šampanieti papildināt ar šotiņu zemeņa smūtija un piedzīvo pārsteigumu, uzjauktajai dzirai pārgāžoties pār glāzes malām un izklājoties pār viņas kleitu. Nospriežam, ka fiziku šī čiepa arī laikam apguvusi mūsu skolā. Kad kāds džeks uzdod jautājumu, cik dodam šim vakaram, EK viņam atbild: “5.” Bet šī versija netiek pieņemta, jo tas nav nekāds viedoklis, tāpēc tiek izlabota uz “3”.

Bija gan arī kāda laba lieta. Bibliotēka vismaz ir nomazgāta!

Banketā noklausījāmies kādu jautru dialogu:

-Ar ko nodarbojies vasarā?
-Dzeru un meklēju darbu.

To arī ikvienam novēlam - ne tikai iedzert, bet arī meklēt un atrast meklēto!


Kad no papīra izņem kūciņu, vidiņš diemžēl paliek iekšā.

Marcipāna vardīte.

Sajūsmu par kūciņu pauž noliktā karote.

Ozola vainags un taisnstūra paralēskaldnis.

Kas tas tāds?

EK atradusi malkas pielietojumu - uz pagales var uzlikt gurķi!

Kur ir?

Ļaudis rozēm pievienotos saldumus novērtējuši, ievietojot tos pelnutraukā.

Paldies!

Uz Positivus devos jau astoto gadu un biju to dažu simtu cilvēku bariņā arī pirmajā gadā, tā kā labi pazīstu šī festivāla drēbi. Tiesa, tas man arī šoreiz neliedza, iestājoties pāļa un laternu stundai, vairāk nekā 30 minūšu garumā nespēt atrast ceļu uz telšu pilsētiņu. Pirmoreiz dzīvē gan tiku pie mediju akreditācijas, kas nozīmēja tikai to, ka varēšu dzert bezmaksas Tuborg un vērot, kā citi drudžaini strādā pie saviem datoriem.

Bagātīgā pieredze man ļāva jau turpceļā īstenot divas ļoti svarīgas festivāla tradīcijas – sastrēgumā izkāpt uzpīpēt un pēc tam ar grūtībām noķert mašīnu, kad pēkšņi sākusies vispārēja kustība uz priekšu, kā arī – tikt pie zīmola Jāgermeister oranžās kreļļu virtenes uzreiz pēc izkāpšanas. Festivāla beigās gan redzēju meiteni, kurai kaklā karājās vesels neaptverama skaita mudžeklis ar šīm krellēm, un man sāpēs sažņaudzās sirds.

Paspēju tieši uz Toma Odela koncertu, kurš ir slavens ar to, ka līdzīgi Kingam Čārlzam ir slavens tikai Latvijā. Viņiem varētu piepulcināt arī igauņus Ewert and The Two Dragons, baltkrievu grupu Super Besse, par kuru patronu Latvijā pats sevi kronējis Dj RDX (nejaukt ar Dj Rudd), kā arī Tomasu Hendriku Ilvesu, vienīgi viņš nav grupa. Es lauzīju galvu, ko mēs, visa latviešu tauta, no tā varam secināt par sevi, bet tā arī paliku imūna pret atbildi uz šo jautājumu.

Nelielu sajukumu varēja radīt grupu nosaukumi – piemēram, ne visi apzinājās atšķirību starp Ghostpoet un The Sound Poets. Festivālā satiktais brālēns man atstāstīja sarunu, kurā draugs viņu mēģinājis pārliecināt, ka viņš ir redzējis The Sound Poets, nevis Ghostpoet koncertu. Kad brālēns kā argumentu savā labā minējis, ka uz skatuves čista bija melnādains cilvēks (lasi – bēglis), draugs atbildējis: “Tas nevar būt, jo The Sound Poets neviens melnais nespēlē!” Šahs un mats! Tikpat mulsinoši bija grupu Everything Everything un Smthing Smthing nosaukumi, kas lika apjaust, cik patiesībā progresīvi ir bijuši mūsu vecie, labie Bet bet, kas šo triku izspēlēja jau tālajos deviņdesmitajos. Par astoņdesmito gadu birmingemiešu kvartetu Duran Duran vispār tādā ziņā neizteikšos. Trešajā vietā nosaukumu mulsuma spēlē ievietoju Avoid Dave un Dave Storm Light, bet tur no plašākiem komentāriem atturēšos.

Visvairāk laika festivālā pavadīju nevis telšu pilsētiņā vai konstantos palīgā saucienos pēc reanimācijas, bet – pie Dabas skatuves – , jo tur jutos vislaikmetīgāk. Bija i laikmetīgā deja, i laikmetīgais cirks, i improvizācijas teātris, i latviešu komiķi, kā arī mans festivāla mīļākais priekšnesums – Vladislava Nastavševa koncerts. Epizodiski gan līdzīgi naudai apgrozījos arī pie citām skatuvēm. Piemēram, redzēju Placebo, par kuriem visprecīzāk izteicās EK: “Concert was bad bet everyone liked it.” Kopumā dzirdēju pa šļukai no visa kā, bet palaidu garām tās supergrupas, kas jāredz katram sevi cienošam kultūrcilvēkam (un es, protams, sevi par tādu uzskatu). Piemēram, ILY skatuves secret gig Auroru vai jau pieminēto Super Besse. Citādi lielākās emocijas man saistās ar grupu Basement Jaxxx, kuru laikā no aizkustinājuma apraudājās mans draugs – nenopietns cilvēks RV. Vēlāk jau Roberta Plānta koncerta gaidās viņš visiem darīja zināmu, ka ļoti mīl mūziku, dzīvi un savu draudzeni. Šodien šim viņa mīlestības komplektam pievienojās arī grupa Credo. Mērenas emocijas piedzīvoju ansambļa Sūdi koncertā, jo sapratu, ka man nepatīk grupas, kas mērķtiecīgi vēlas būt ārprātā smieklīgas un kustību intensitātes ziņā atgādina LKA aktieru kursa absolventus. Protams, nevar jau arī gribēt, lai visi iznesībā un stila tīrībā spētu sacensties ar Čipsi un Dullo. Ja vēl par grupām, tad pirmoreiz Texxxtu vēsturē tiku uzpirkta. Domāju, ka gadījumu, kad cilvēki sameta naudu, lai mēs ar EK varētu iedzert, skaitīt nedrīkst, jo tas bija ziedojums un par to nav jāmaksā nodokļi. Tiesa, arī par kukuļiem nodokļi it kā nav jāmaksā. Tātad saņēmu 10 eiro naudaszīmi, lai šeit pieminētu, ka grupa The Sound Poets ir latviešu kristīgais roks, jo cilvēki publikā bija ieslīguši reliģiskā ekstāzē, un kāda meitene pat bija nokritusi ceļos un abas plaukstas salikusi lūgšanas manevram raksturīgā žestā.

Tagad par galveno! Tualetes patiesībā bija diezgan normālas – vismaz man reti gadījās ietrāpīt kādā sevišķi netīrā – , bet bija pāris būtiski trūkumi. Pirmkārt, tas bija tualetes papīra trūkums, un, otrkārt, ūdens krānu trūkums. Vispār bija arī naudas trūkums, bet tajā nav vainojamas tualetes. Es nesaprotu, Ģirts Majors pats nekad nemazgā rokas? Vai arī roku mazgāšana ir pārvērtēta un Rietumos jau sen tā neviens vairs nedara? Vismaz Beļģijas festivālā es šādus tādus krānus atminos esam redzējusi, un tā kā tā ir čurājošā puisēna dzimtene, tad es jau nu viņiem šajā ziņā uzticētos.

Arī ar ēšanas teltis bija cienījamā līmenī. Izsmalcinātākais no ēdieniem, ko manīju, bija sauja melleņu, kas maksāja 6 eiro. Ja Ilze Jurkāne būtu festivālā, viņa pie tām mellenēm vien spietotu. Alkohols bija dārgāks nekā citus gadus, bet tas neatstāja īpašu iespaidu uz maniem patēriņa paradumiem. Mīļāko no ēdienreizēm aizvadīju telšu pilsētiņā, kur vientuļi kādā nejauši izvēlētā vietā brokastīs paķēru auksto zupu. Domāju, intereses pēc apskatīšos, kādā restorānā tad man būs tas gods mieloties! O, kāda necerēta veiksme – tas tak ir restorāns Kleever! Ļoti garšīga bija, tur galotni, tas ir, cepuri nost.

Lai gan pēdējos gados pašpasludinātu inteliģentu aprindās valda stereotips, ka Positivus apmeklētāju vidū dominē tāda sabiedrības grupa kā “sadzērušies sīkie”, es tam atļautos nepiekrist. Tā kā vienu reizi dzīvē esmu bijusi festivālā Summer Sound, es pret publiku vispār vairs neesmu ļoti prasīga. Mans jau pieminētais brālēns, piemēram, tur bija redzējis kungu, kas bija aizmidzis čurāšanas brīdī, turot rokās savu dzimumlocekli, un tas vēl nav nekas, salīdzinot ar to, ko tur toreiz redzēju es. Šeit nemanīju nevienu konflikta situāciju, neviens man ne reizi nepateica neviena ļauna vārda, tieši otrādi. Bija tikai viens mīnuss – pārāk daudz igauņu. Varbūt citus gadus varētu tomēr ieviest igauņu kvotas, jo man liekas, ka mēs viņus Tallin Music Weed tā ar sevi neapgrūtinām. Citādi sajūta, ka drīz viņi mums būs atņēmuši ne tikai Roņu salu, bet arī Salacgrīvu.

Lai gan kopumā gulēt gāju sev netipiski laicīgi, ko nevar salīdzināt, piemēram, ar reizi 2009. gadā, kad biju nomodā 48 stundas no vietas un devos peldēt ar zilu aci un kailām krūtīm, viens no rītiem tomēr izvērtās visai drūms. Sapratu, ka no gulēšanas man ir tik dramatiski piepūtusies seja, ka kaunos pamest telti. Sēdēju tur savā nodabā un nolēmu, ka ir īstais brīdis, lai atrastu veidu, kā piepūst savu jauno matraci. Jo tad, ja ir piepūtusies mana seja, būtu grēks gulšņāt uz tik slaida matrača. Paveikusi šo smago atjautības uzdevumu, devos peldēt uz jūru, kas, kā visi apgalvoja, ļoti smirdēja. Es sliecos piekrist šim novērojumam, tomēr tas man netraucēja ielikt dekantēties šajā smirdīgajā ūdenī savu piepūsto galvu. Palīdzēja!

Aktīvi izmantoju arī citas festivāliem raksturīgas ekstras. Divreiz nofočējos pie saldējuma SuperViva uzraksta Love un pa vienai reizei cepumu Tuc tuc džinsu kabatiņā un ar žurnāla Kas jauns? mūzikas instrumentu kartona butaforijām. Pēdējie bija izdomājuši fantastisku akciju – salīmē uz ķermeņa viņu dāvātās uzlīmītes, ieliec soctīklos selfiju un vinnē tik ekskluzīvu gadžetu kā soļu skaitītājs! Šo iespēju neizmantoju. Kopīgi ar EL arī sakāvām džekus alpīnisma sacensībā un ieguvām Tuborg zīmola salmu cepuri un kaklautu, kuru, kā atklājām, var droši izmantot arī kā korseti vai krūšturi. Spraigi sekoju līdzi arī sacensībai pie alkometra slavas sienas, kur latviešu puisis vārdā Sīlis, riskējot ar dzīvību, aizstāvēja Latvijas godu, lai satriektu pīšļos Mikhel no Igaunijas. Pēdējais rādījums – ar 4,2% punktiem asinīs uzvar Sīlis! Domāju, ka vēl smagāk jāpatrenējas un nākamgad arī jāpiedalās sacensībās, jo visu dienu garumā tur neredzēju nevienas meitenes vārdu.

Notika arī vairākas iepazīšanās. Piemēram, ar iereibušu sievieti no Latvijas pasta, kura mums atklāja, kā festivāls mainījis viņas dzīvi. Pirmkārt, viņa sapratusi, ka nevajag tik daudz stresot, bet vienkārši dzīvot, jo katram dota tikai viena tāda iespēja. Otrkārt, īstie draugi ir tie, kuri izručī, kad sprāgsti nost pie koka, nevis pavada kopā dzīves veiksmīgākos brīžus. Treškārt, Salacgrīvā nav tik lielas skudras kā Tērvetē. Kāds puisis pie alus telts pludmalē, kur viņš skaļi vāvuļoja, ka dibinās grupu Banana, izteica novērojumu, ka esmu gudra. Atbildēju, ka par to šaubu nav, jo rakstu Satori. Tomēr visbiežāk festivālā redzētais personāžs, ar kuru tā arī neiepazinos, bija Fredis. Es vismaz nesatiku nevienu cilvēku, kurš ar viņu nebūtu nofotografējies, iešāvis šotiņu vai dzēris viņa teltī. Man tika dota vien izdevība iztālēm noraudzīties, kā viņš pēc tekilas malkošanas iespļauj apelsīna miziņu miskastē. Arī tas nav maz.

Atpakaļceļā bija viens brīdis, kad sāku blakus šoferim rubīties ārā, bet man bija kauns to izrādīt. Pēdējais, ko atceros no brauciena – pamostos, redzu, ka braucam garām Valdemārielas ķīniešu restorānam un, lai noslēptu, ka biju aizsnaudusies, strauji uzsāku sarunu par to, vai šoferim garšo ķīniešu ēdiens. Ieejot mājās, knapi paspēju novilkt drēbes pirms miega iestāšanās, tā bija vēl spiedīgāka vajadzība par to, kāda pārņem autobusos, kad vajag čurāt, bet nav tualetes.

Tā kā pēc Positivus ir tradīcija pateikt kādam paldies, arī es to izmantošu. Galvenokārt – paldies visiem. Tomēr īpašs paldies Andrim par kreļļu virteni, Elīnai par bankas karti, Agrim par palīdzību telts celšanā, Mārtiņam par kukuli, Elizabetei par sirdi plosošajām sarunām pie jūras un bezmaksas rumu, Rinaldam ar Līgu par to, ka viņi mīl viens otru, un Gunčam par mājupceļu. Tiekamies nākamgad!

- AK nāk no krūmiem pēc čurāšanas

- Alkometra rādījumi

Šis rīts bija iesācies drūmi. Iepriekšējo nakti, ielīgojot praidu, biju aizvadījusi lezbiešu diskotēkā, kur kopā ar citām čiepām tika noturētas rituālas dejas, iesaistot turpat vāzēs atrastas paparžu lapas. Tomēr saņēmos un traucos pie citiem kultūras darbiniekiem, lai tiktos Vērmanes dārza A4 zonā un trītu varavīksnes karogus cīņai ar bailēm no citādā. Iepriekšējos gadus nepiedalījos, jo man nepatīk vilkt krāsainas drēbes un reizē nejutos kaut ko tik ļoti paveikusi vispārējās līdztiesības vārdā, lai lepni dotos gājienā un ar prezidenta cienīgu pārliecību mātu saviem pavalstniekiem ielu malās. Šogad izvēles nebija, jo pretējā gadījumā tiktu apdraudēta manas liberālās sirds reputācija un tālākais attiecību statuss ar citiem kultūras un bāra "Čomskis" darbiniekiem.

Ierodoties bija sajūta kā kādas krutas, bet ne plaši pazīstamas grupas koncertā, kur satiekas tikai tādi īsti "savējie", un, vienam otru ieraugot, acīs ir nolasāms nevis patīkams pārsteigums "o, tu arī te", bet vienkārši sazvērniecisks "čau". Sāku nožēlot, ka neesmu pagatavojusi kādu plakātu, jo vismaz ar to varētu aizsegt uzdzīves stipri skarto seju. Lai nu ko, bet vismazāk šajā brīdī jūtos proud to be homo sapiens. Vienīgais, ko spēju savā labā darīt - iegādāties kafiju, fantu šokata un ūdens pudeli, un tad to visu uzskatīt par nekam nederīgu, jo parādījusies ideja labāk taču nopirkt sidru. Pēc ilgas trīšanās, kā arī atzinības izteikšanas par citu izvēlēto apģērbu un aksesuāriem, beidzot ieskanas balāde "Zilais karbunkulis" un varam doties līdztiesības riņķa dancī pa Rīgu.

Gājienam izvēlētā pavadošā mūzika bija izcili šausmīga, bet reizē ieturēta tik tīrā trešā, ka darīja sirdi pat tīkami lustīgu. Sākumā mēģināju sadzīvot ar neērti neiederīgo sajūtu šajā uzvaras garšas caurstrāvotajā balagānā, jo iepriekšējā dienā esmu vienkārši dzērusi, nevis iesitusi daudz vārtu pasaules hokeja čempionātā vai kaut kādā saviļņojošā veidā nesusi Latvijas vārdu pasaulē, piemēram. Tomēr padodos kolektīvajam pacēlumam, sāku māt cilvēkiem un klusi dungot līdzi Britnijai Spīrsai. Iespējams, ka savu artavu šajā noskaņojumā ieguldīja arī jau iepriekš tekstā pieminētais sidrs. Droši vien nebūs oriģināli (tomēr mēs esam brīvi arī nebūt oriģināli!) paust interneta vidē plaši apzelēto viedokli, ka šajā dienā kopīgi piedzīvojām negaidītu toleranci, Vienotību un Saskaņu, esot brīvi no naida, dusmām un aizspriedumiem. Krāsaino apģērbu nebija neizturami daudz, un tie noteikti nespēja sacensties ar atsevišķu policijas darbinieku ārējo tēlu, kuri bija tērpušies kā uz mākslas filmas "RoboCop" kastingu. Visa gājiena laikā manīju tikai vienu patiešām agresīvu kungu, kuru no pretlikumīgas rīcības ar dūrēm atturēja divi viņa čomi. Varbūt viņi vienkārši iesildījās Jāņu naktij, kad mīļotais, bet dusmīgais draugs ar tikpat galvu reibinošu apņēmību metīsies automašīnai pie stūres.

Pēc tam no politiķa, ekonomista, feminista un kopdzīves reģistrācijas likuma aizstāvja zemes virsū - Jura Pūces - uzzinu, ka manīta arī viena jēla ola, kas gandrīz trāpījusi mazam bērnam. Tomēr šajā gadījumā svarīgs esot nevis mērķis, bet pats metiena akts, kur varot vilkt paralēles ar seksuālo dzīvi. Lai ļautu šai informācijai nosēsties, praida beigu galā dodos apsēsties Vērmanes dārzā un pavērot notikumus uz skatuves. No politikas flanga bez Pūces kunga ieradusies vēl Vienotības labējā spārna līdere Ilze Viņķele un bezpartejiskais deputāts, bijušais autobraucējs un vienkārši labs cilvēks Veiko Spolītis. Pasākumu, protams, vada ilggadējs Latvijas galvenais gejs Kārlis Streips, kuram vien pēdējā gada laikā priekšā aizšāvies geju čempionāta debitants Edgars Rinkēvičs. Tā kā šis ir Eiropas praids, daudz runā visādi ārzemnieki, publika sajūsmā spiedz, un epizodiski dzīvajā izpildījumā tiek atskaņotas lielākoties šausmīgas pasaules hitu karaokes versijas. Ir skaidrs, ka grūti iedomāties citu situāciju, kad mēs, kultūras darbinieki, kaut ko tādu tieši šādā sastāvā klausītos labprātīgi, bet šajā gadījumā gribas paildzināt saviļņojošo mirkli un vienkārši kopīgi paspaidīt viedtālruņus uz Vērmanes dārza soliņiem. Tātad vienīgais, ko šis notikums patiešām iedragāja, bija ilūzijas par liberāli noskaņotu cilvēku gaumi. Vai arī tas bija iecerēts kā smalks žests, lai norādītu, ka esam gana brīvi, lai klausītos arī sūdu. Vienu brīdi domāju, ka varbūt man jānoskaidro tautas viedoklis par to, vai homoseksualitāte ir kaut kāda neķītrība, tomēr pirmais mēģinājums cieta smagu sakāvi. Uzrunāju sev blakus uz soliņa sēdošo tanti, vaicājot, vai drīkstu uzdot pāris jautājumu. Viņa atbildēja: "Nē". Patīkami, ka līdzīgi kā festivālos varēja savākties visādus bezmaksas mēslus - piespraudītes, karodziņus un pat mazas bonbongas. Neviens arī nebija pārdzēries un neuzvedās cilvēka cieņu aizskaroši. Par to, protams, žēl.

Praids vismaz man noslēdzas bārā "Čomskis", pagalmā apbrīnojot žurku, kura arī beidzot bija sadūšojusies izlīst no skapja. Arī viņa tomēr ir pelnījusi līdztiesību, lai sēdētu ar visiem kopā pie galdiņiem, nevis slēptos savā alā tikai tāpēc, ka ir žurka. Protams, kā jau pēc visiem masu pasākumiem, kad internetā uzmet aci fotkām, ir jāsecina, ka visiem, izskatās, gājis daudz prikolīgāk, nekā tev. Tomēr fotkas kā jau fotkas ir ļoti maldīgs sajūtu uzskates materiāls, tāpēc turpināšu domāt, ka arī man gāja visai labi. Pat apstākļos, kad nevaru konkurēt ar saviem čomiem praida bilžu konkursā, kas jau trešo dienu aktīvi norisinās feisbukā.

Novēlu rīt visiem atrast papardes ziedu. Vismaz dziļi sirdī.

Tā kā EK ir aizņemta, apceļojot Baltijas jūras piekrasti, man ir tā nelaime ne tikai dzīvot, bet arī uz preža vēlēšanām iet vienai. Labi, ka viņa vismaz savu pilsonisko atbildību apliecina, jau vairākas dienas runājot ar mani no prezī iemaukta telefona un sūtot īsziņas ar sensitīvu tekstu "Saplīsa prezis". Daudzos mana parādīšanās sabiedrībā bez EK izraisīja sašutumu un neizpratnes pilnus jautājumus, vai kaut kas atgadījies. Nē, atgadījies nav pilnīgi nekas, un arī prezis šodien nesaplīsa un tika ievēlēts. Cilvēkus ar vājiem nerviem uzrez brīdinu, ka tālāk nesekos asprātības par vējiem, kas pūš, un levitāciju.

Prezidenta amatam partijas bija izvirzījušas četrus kandidātus, par kuriem sabiedrība neraksturīgi Latvijas politiskajām tradīcijām zināja jau pirms vēlēšanu dienas. Tādā ziņā nekādu pārsteigumu. "Nacionālā apvienība" kopā ar Ringoldu Balodi no "No sirds Latvijai", dažiem "Vienotības" keksiem un neviltotu bezpartejiskās politiskās figūras Liānas Langas atbalstu bija izvirzījuši Egilu Levitu, kas pazīstams kā viduvējs tiesnesis, Satversmes preambulas un termina "dzīvesziņa" autors. Latvijas Reģionālā apvienība viņam pretī lika Mārtiņu Bondaru, kuru Latvijā pazīst kā Ievas Bondares vīru un trīs bērnu tēvu. Zaļo un zemnieku savienība tikmēr atbilstību vakancei saskatīja Raimondā Vējonī, kas ir zināms sava akcenta dēļ, bet Saskaņas centrs - Sergejā Dolgopolovā - , kurš līdz šim ir izcēlies vienīgi ar to, ka ir krievs. Interneta sabiedrība savas balsis portālā mansprezidents.lv uzklikšķināja Bondaram, piketētāji un inteliģenti bija par Levitu, deputāti sliecās ievēlēt Vējoni, bet krieviski runājošā sabiedrības daļa atbalstīja Dolgopolovu vai jebkuru citu kandidatūru, ko būtu izvirzījis Saskaņas centrs. Laika gaitā likumdošana ir mainījusies, kas nozīmē, ka vismaz šajā dienā ir jāizvēlas viens no šiem četriem pat gadījumā, ja zālē atrodas kāds trimdas latvietis ar izcilām angļu valodas prasmēm un apskaužamām Latvijas folkloras vēstures zināšanām.

Diena iesākas ar ārprātā garlaicīgām debatēm, kurās lielākā daļa aizrunājas ar epitetiem par spēles nozīmi politiskajā procesā, visradikālāk šaujot Raivim Dzintaram, kurš pielīdzināja savstarpēju tirgošanos ar prezidenta vakanci krievu ruletei. Uzzinu, ka kandidātiem piemīt tādas dotības kā "sava doma" un "dzīves pieredze", kā arī - viņi ir cienījami. Izjūtu neviltotu apbrīnu, gandrīz pat pieceļos kājās. Madara Fridrihsone no Latvijas Radio neliedzas, ka knapi noturējās neraudājusi, un tik sirsnīgi no tribīnes runāt nevarētu pat par savu māti. Pīpētavas TV tiešraidē uzzinām, ka visi kandidāti šorīt pamodušies plkst. 7:00 no Panorāmas zvana. Ja Vējoņa gadījumā šis zvans noskanēja pirms modinātāja, tad Bondaram tas vis nebija pārsteigums, jo šādus zvanus viņš regulāri saņem kā rītos, tā vakaros. Arī tad, ja nakts vidū kāds pēkšņi zvana, un Ieva viņam saka: "Liecies mierā, neatbildi!", viņš satraukti viņai pretī uzdod retorisku jautājumu: "BET JA NU TĀ IR PANORĀMA?". Visiem kandidātiem arī vairākkārt tiek uzdots jautājums, vai ģimene viņus atbalsta, un kur tieši viņi to dara. Ja man jautātu, es teiktu: "Nē, neatbalsta. Šoreiz uzmeta". Ceru, ka arī citi darba devēji pārņems šīs tradīcijas un, ejot pieteikties darbā, piemēram, reklāmas aģentūrā, tās vadītājs pārrunās uzdos pēdējo noslēdzošo jautājumu: "Sakiet godīgi - bet vai ģimene jūs atbalsta?". Protams, dienas aktuālākais jautājums tomēr ir "Kādas prognozes?". Lielākā daļa centās izlavierēt, norādot, ka rezultāts var būt neprognozējams, bet savā ziņā arī prognozējams, lai gan principā teju neprognozējams. Vismaz Levits nebaidījās prognozēt, ka būs ilga un nogurdinoša diena, un nošāva garām, jo tikām mājās kā cilvēki pēc normāla darba laika.

Kopumā visu dienu īsti nevaru pamosties, un tikai no savas blakussēdētājas uzzinu, ka ir baigā spriedze. Laikam šī spriedze ir pilnībā iemidzinājusi manu uzmanību. Citēšu mūsu Valsts prezidentu, sakot, ka "Tas, ka matemātika eksistē, ir neapšaubāmi", un ieskicēšu vēlēšanu procesa norisi. Pirmā kārta ir tāds draudzības mačs, kur principā visi patrenējas balsot, un neviens pa īstam nezaudē. Pastāv teorētiskas iespējas kādam uzvarēt jau šajā kārtā, bet tas līdz šim atgadījies, šķiet, tikai ar Vairu Vīķi Freibergu, kura tobrīd, ceļā uz savu otro termiņu, arī bija vienīgā kandidāte. Otrā kārta ir jau bīstamāka, jo tad kāds tiešām izkrīt. Šajā gadījumā žūrija par vissliktāko šovā atzina Mārtiņa Bondara priekšnesumu, kuram abās kārtās bija pa septiņām balsīm, bet pārējiem attiecīgi šitā: Levits (24, 25), Vējonis (34, 34) un Dolgopolovs (23, 24). Pirmajā kārtā nesekmīgu atzīmi prasmēs aizpildīt vēlēšanu biļetenu saņēma seši deputāti, kas ir vismaz trīs reizes sliktāks rezultāts nekā tautai Saeimas vēlēšanās. Ar katru kārtu gan bija manāms progress, un šo kursu pēc piektās kārtas nenolika tikai viens deputāts. Sevišķi izcēlās kāds SC deputāts, kurš nobalsoja nepareizi, tad pareizi un tad atkal nepareizi. Zināšanas tomēr nav mūžīgas, un visu paturēt prātā nevar. Trešajā kārtā izkrita Dolgopolovs, bet ceturtajā - Levits. Joprojām īsti nekādu pārsteigumu, izņemot to, ka Vējonis pēdējā kārtā bija nogrābis papildu deviņas balsis, kas nozīmē, ka viņam tīri matemātiski pietrūkst vēl tikai piecu. Tikmēr Levits ar Zatleru televīzijas intervijās bija saskaņojuši liecības, norādot, ka Vienotības piesliešanās Vējoņa kandidatūrai varētu šo partiju padarīt par ZZS piedēkli un sūtīt prom pa politisko nāves taku. Piemetināšu, ka Vienotība jau no sākta gala teica, ka viņiem atšķirībā no citām partijām būs brīvais balsojums, un nevienam kāda konkrēta izvēle uzspiesta netiek.

Tālāk tiek pasludināts pusotras stundas pārtraukums, lai dotu Vējonim iespēju pa kaktiem sakļančīt vajadzīgās balsis. Pārējie tikmēr sāk vīt intrigas, kur pēkšņi uzradās tās mistiskās deviņas, un aizdomās tiek turēta opozīcija vai, precīzāk, SC, kas, protams, to pilnībā noliedz. Sākas izšķirošās kārtas gaidas, kurā būs jābalso tikai PAR vai PRET Vējoni. NA uztaisa mazu pop-up kongresiņu, kurā nolemj iespītēties un koalīcijas partneru virzīto kandidatūru neatbalstīt, raisot politikas ekspertos bažas, vai tagad nebūtu uz mutes jākrīt valdībai. Netiek arī atklāta atbilde uz jautājumu, vai Levita ģimene pēc neveiksmes joprojām viņu atbalsta. Es tikmēr jau divreiz esmu paspējus ieturēties Saeimas ēdnīcā, kur bija beidzies lasis, kas ir skumjš līmenis, bet vismaz citādi viss gaumīgi, kā pie cilvēkiem, un arī cena laba. Es pat, acu nepamirkšķinot, divas svaigi spiestās sulas izdzēru. Tikai eiro maksāja. Arī tualetes pilnīgi normālas - tīras, gaumīgas, bet bez liekas spozmes.

Loģika saka man priekšā, ka Vējonim šajā dienā nevajadzētu tikt ievēlētam, bet intuīcija tai atbild ar spītīgu: "Ievēlēs gan!". Nolemju pieslieties intuīcijai un pārstāvēt pozīciju, ka pēc desmit dienām otra prezidenta vēlēšanu tusiņa nebūs. Ja vajag pierādījumus šīm prognozēm, manā rīcībā ir personīgo čatiņu skrīnšotu metrs. Pastāv viedoklis, ka nezināmās izcelsmes deviņas balsis Vējonim uzdāvināja SC tikai tāpēc, lai būtu droši, ka neievēlēs Levitu, bet tas nenozīmē, ka viņi ar tām tik brīvi svaidīsies arī pēdējā kārtā. Tādā gadījumā viņam vajag 15 balsu, kuras viņš koalīcijā NA kongresiņa dēļ nesakļančīs nu nekā. Džokers tātad ir opozīcijas rokās. Ceru, ka tiktāl izsekojāt, jo ar šo arī garajai matemātikas daļai ir gals klāt. Tālāk viss ir vienkārši - Vējonis tiek ievēlēts ar visdrīzāk opozīcijas balsīm (to mēs droši nezinām, jo balsojums ir aizklāts, ja kas). Savu uzrunu viņš sāk ar brašu frāzi "Laikam jāierauj!", saka, ka darbosies valsts labā un, protams, pasakās par atbalstu ģimenei. Visiem acīs asaras. La finita comedia. Kas tad īsti ir Vējonis, jautāsiet? Es nezinu! Viņš kļuva īpaši atzīts pēc sava konflikta ar partijas ideoloģisko līderi Aivaru Lembergu, un tagad varētu likties, ka tā visa bija rūpīgi gatavota izrādīte, lai mēs, tautieši, pretstatītu šos abus tēlus. Ķipa, Vējonis jau nav oligarhu kalps, jo viņš taču stājās pretim pašam Lembergam! Bet varbūt tā arī nav, kas to lai tagad zina?

Preses konference atšķirībā no Zatlera pieredzes, kad Gunta Sloga viņu slānīja, vainojot pie visiem pasaules kukuļiem, noris ļoti mierīgi, īsi un adekvāti. Vienīgi Ivo Leitāns uzdrīkstas pajautāt, vai Vējoņa kungs tagad drīzāk jūtas kā dziesmā "Raimi, a tu nekad vairs nebūsi laimīgs" vai arī balādē "Raimi, sarauj, iekačā!". Nākamais Valsts prezidents abas šīs dziesmas nav dzirdējis, tāpēc no komentāra atturas. Arī tauta jau bija saspiedusi internetā gana daudz demokrātsku klikšķu, lai pie Saeimas neskandalētu, un savu jauno prezidentu pieņemtu stoiskā mierā mājās pie televizoriem. Askolds Rodins man pīpētavā izstāsta, ka ķirurgam Zatleram pirmajā Dienas intervijā drebēja rokas un svīda paduses, kā arī ir sašutis, ka nezinu, kur ir Sarkanā zāle. Bet pēc dialoga "Jūs pirmoreiz???" "Jā. Jūs nenāksiet?" "Priekš kam?" arī beidzas mūsu saruna. Vēl dzirdēju kā Ādamsons, kurš tāpat kā Gunārs Kūtris ir knipucītis, kādam kungam jautā: "Tu taču esi kasieris, neatceries?", bet nekādas citas dižas aizkulišu sarunas nesaklausījos. Man vienīgi bija aizdomas, ka Šadurskis ir pālī, bet kāds kolēģis man paskaidroja, ka viņš vienkārši "tāds ir".

Nu ko, mums ir pirmais prezidents zaļais. Kas tālāk? Pirmais prezidents zilais, protams! Atgādinu, ka praida gājiens norisinās 20. jūnijā plkst. 13:00 Vērmanes dārzā.

Raksts tapis sadarbībā ar LNT Ziņu dienestu.

Uz Guntara Rača meistarstiķi par to, kā sarakstīt skaistu hitu, bija ieradušies astoņi cilvēki. Šis cipars, pālī apgāžoties, kā zināms, simbolizē bezgalību. Ja kas, portālā Facebook savu dalību bija apstiprinājuši 110 ļaudis. Šķiet, ir īstais mirklis atklāt daudziem, kas vēl nezināja - uzspiest "Iešu" uz, ķipa, ņirdzīgu pasākumu, ja neplānojat to apmeklēt, nav asprātīgi. Ir jāatbild par saviem vārdiem - gan ikdienā izteiktiem, gan skaistā hitā izdziedātiem.

Lekcija tika iesākta ar īsu ieskatu runča Rača daiļrades vēsturē. Pirmā dziesma tapusi kopā ar Ainaru Virgu ceļā uz pāli, tāpēc tās nosaukums palicis ierakstīts vēstures mēslainē. Otrā ieturēta klasiskā Joy Division eksistenciālismā un tikusi nosaukta par "Tev šodien atļauts pakārties". Ar laiku Račs gan sapratis, ka dziesmu rakstīšana nav tik vien tāda jautra izklaide kā pakāršanās, bet arī - smags un neapmaksāts darbs. Šajā brīdī pārstāju žāvāties, jo beidzot sākam runāt par galveno - proti, naudu. Runcis Račs neslēpj, ka mēs, skaļi palasot lielāko daļu viņa dziesmu tekstu, varētu no smiekliem apgāzties un pārsist galvu. Tomēr vārdi ir labi, ja mērķis tiem labs, un hitu par sliktu mērķi nenosauksi. Vai tu zini, kas ir hits? Tas ir hits...

Račs vērīgi norāda, ka vairākos no publikā sēdošajiem ir sazīmējis mūziķus un dziesmu autorus. Tā kā esam tikai astoņi, es šausmās sastingstu - līdzīgi kā skolā, kad gripas epidēmijas patukšotas klases rindās tiek meklēts kāds, no kā pieprasīt mājasdarbu, un tev nav izpildīts. Ja nu meistars ņem un mani izsauc pie tāfeles! Šajā brīdī, šaudot acis šurpu turpu, pamanu, ka publikā ir kāds kungs ar marihuānas lapiņām izrotātu lakatiņu. Viss skaidrs - mākslinieks. Tālāk Račs sāk runāt par pasūtījumiem. Vispār tas nav nekas slikts, jo arī Bēthovens gribējis kādu Vīnes desiņu uzkost, tāpēc rukājis pēc karaļu un citu pāķu pasūtījuma. Tomēr ir pasūtījumi, kurus arī Račs gatavs par jebkuru cenu pasūtīt dirst - piemēram, ja "Latvijas gāze" liek sacerēt pantiņu, iekļaujot tajā uzņēmuma nosaukumu. Tā kā man, ņemot vērā jaunās dzīvesvietas specifiku, tas ir aktuāls temats, kladītē neviļus uzmetu rindas: "Ko tev dot var galdauts un vāze, ja istabu nesilda Latvijas gāze?". Nelielam atslodzes brīdim piedāvāšu Pita Andersona viedokli par šo tēmu:

https://www.youtube.com/watch?v=ybURnk0bHhU

Esot tikai viens augsta ranga komponists, ar kuru runcim Račam pagaidām nav izveidojusies sadarbība - Juris Kulakovs. Nesen, esot vieglā buržuāziskās filozofijas marasma varā, abi sprieduši, ka tas arī nav vajadzīgs. Tālāk uzzinām galveno, kas nepieciešams īstam hitam - kruta, atmiņā paliekoša atslēgas frāze un patskanis uz garās nots. Izcils piemērs ir meklējams dziesmas "Dzelzsgriezējs" piedziedājumā "Dzelzs-grie-zēēēēēj". No svaigākajām apvienībām uzķert šo maģisko formulu izdevies grupai "Sound Poets" dziesmā "Kalniem pāri". Ne man spriest, jo arī hitu meistara Eda Šīrana koncerta laikā es patvērumu meklēju Aminatas dvēselē, bet, manuprāt, izcili garlaicīga dziesma. "Prāta vētras" jaunajā albumā šāda frāze esot tikai viena, un to pašu viņi bezkaunīgi nospēruši no runča Rača galvas: "Es būšu tavā pusē, kad lielgabali klusē". Apbrīnojami, kā latviešu mākslinieki ir spējīgi tik trāpīgi reaģēt uz politiski saspīlētiem procesiem. Tomēr puiši vēl jauni, viss vēl priekšā. Arī par frāzēm es neņemos spriest, jo mana literatūras skolotāja mēdza domrakstu burtnīcās švīkāt niknus "frāžaini", bet atslēgu atrast ir svarīgi. To es zinu no personīgās pieredzes, jo mums ar EK nesen bija pazudusi pagalma atslēga uz miskasti. Tas radīja situāciju, kurā lielāko daļu virtuves grīdas klāja stikla pudeļu plūdi, un nevarējām tikt pie plīts, lai uzceptu ikrīta omleti.

Pienāk brīdis, kad runcis Račs nosauc sava spējīgākā pēcteča vārdu (lasīt mūža balvas pasniegšanas tembra estētikā): "Tas ir dzejnieks, par kura vārdiem ir vērts aizdomāties, tas ir cilvēks, kurš augstāk par visu vērtē iespēju būt oriģinālam. Dāmas un kungi, tas ir Ingus Bērziņš". Tas nozīmē, ka man atkal laiks šausmās meklēt patvērumu Aminatas dvēselē, bet Māris Melgalvs kapā apgriežas kājām gaisā. Tikmēr runcis Račs sāk iesaistīt savā performancē publiku, jautājot, kas latviešu mūzikā ir tāds, ko ar uguni neatradīsi citur pasaulē. Mākslinieks ar marihuānas lapiņu nimbu vikipēdijā lasījis, ka tā ir akordeona izmantošana rokmūzikā, kas atspoguļojas arī pāris "Bet bet" dziesmās. Es tomēr uzskatu, ka "Bet bet" daiļrade drīzāk pielīdzināma metāla žanram, bet Zigfrīds Muktupāvels ir mūsu pašmāju Sids Višess. Izrādās, viss tomēr ir sarežģītāk nekā izskatās, jo vienīgais mūsu pagaidām zināmais džokers pasaulīgajā kāršu kavā ir latviešu valoda, bet otra (jo džokeri vienmēr ir divi) meklējumos Račs pavada katru savu nomoda stundu. Šajā sakarā kopīgi sākam apskaust Zviedriju, jo viņiem ir izdevies izsisties ne tikai ar tādu sliktā angļu valodā dziedošo šlāgergrupu kā ABBA, bet arī - dizainu, kriminālliteratūru un Dolfu Lundgrēnu. Stulbie sociķi.

Tālāk aizrunājamies par duetu "Sandra", kurus runcis Račs nevēlas saukt par vientiešiem, jo te nav nekāds Harijs Poters un filozofu akmens, un mēs, visi tautieši, esam vienlīdzīgi. Uzzinām arī pāris pikantu stāstu no mūzikas nozares beksteidža. Piemēram, Ainars Virga un Uldis Marhilevičs savām melodijām pa vircu, lai dziesmu tekstu autors labāk saprastu garās un īsās notis, uzdziedot tādus jēdzienus kā: "Bļaģ, pīzda, nahuj, johaidī, ārprāts, dirsa". Kļūstot jau tik tuviem, seko negaidīts atklātības mirklis, un runcis Račs paziņo: "Būsim godīgi, mēs kādreiz dzīvojām Padomju Savienībā". Publikā iestājas stindzinošs kapa klusums. Lai kaut kā atvēsinātu nokaitēto atmosfēru, sākam pārrunāt, ar ko atšķiras dzejnieks no dziesmu autora. Saprotu, ka šeit ir āķis, un runcis Račs vienkārši vēlas noskaidrot, cik labi pazīstam viņa daiļradi, jo viņš taču pats dziesmā "Dievs tevi mīl" jau sniedzis atbildi uz šo jautājumu: "Dzejniekam vārdi nav jāmeklē". Turpretim dziesmu tekstu autoram tie jāprot sameklēt starp garajām un īsajām notīm.

Lekcijas beigās Račs, ne vaibstam nenoraustoties, atzīst, ka nekad nav sacerējis tekstus hip hopam. Domāju, ka tur nav, ko kaunēties, jo parasti tak hip hopa džeki paši sacer savas rīmes. Jo pārsvarā tas ir vienīgais, ko viņi vispār var demonstrēt, bet, ja uzradīsies kāds ar izteiktām vokālām dotībām, tad gan - taisnā ceļā pie Guntara Rača!

P.S. Paralēli mācību procesam tālrunī sarakstījos ar mīļoto, kuru iedvesmoju šādām gejas rindām:

"Es mācos, kā vien spēdama.
Skumstu pēc tevis un kaut kā ēdama".

Jau izsenis bijām uzaicinātas apmeklēt Latvijas Zaļās partijas kongresu, taču beigās šo ielūgumu izmetām miskastē, jo no kolēģes Ināras Egles uzzinājām, ka tajā pašā laikā norisinās arī “No sirds Latvijai” kongress, ko viņi gan sauc par kopsapulci, jo tā arī nav spējuši vienoties, vai vārds “kongress” jāraksta ar vienu vai diviem s. Nolēmām caur Sudrabas birzi iet, jo par ko tad varētu parēkt Zaļās partijas kongresā? Par Vējoņa akcentu? Nē, paldies.

Sirdslatvieši bija mācījušies no savām kļūdām un, lai izvairītos no pārmetumiem par pārlieku lielu saistību ar numeroloģiju, kopsapulces programmā nav norādījuši nekādus laikus. Kā būs, tā būs. Pats pirmais iespaids par pasākumu bija ļoti pozitīvs – mūs sagaidīja kungs, kurš laipni norādīja, kur jāiet, kā arī zālē bija atsevišķi dīvāniņi žurnālistiem, kur gan mums klātu piesēdās kāds pensionārs, kurš aizrādīja mums par to, ka nepiedalāmies balsojumos. Tas viņam lika domāt, ka esam dabūjušas darbu novērotāju vakancē. Kāda viņam vispār starpība? Mēs viņam prasām, cik viņam liela pensija? Pensijas jautājums vispār bija pats būtiskākais, jo vidējais delegātu vecums bija 240 gadu.

Ir zināms, ka partijai “No sirds Latvijai” ir divas lokomotīves – Sudrabas kundze un Kūtra kungs. Ikvienam jāzina, ka tas ir dirsā, jo vienam vilcienam nedrīkst būt vairākas lokomatīves. Ja ar pirmo viss tā kā skaidrs, tad ar otro netiekam gudras – kongresā saskaitām vismaz trīs personāžus, kas aizdomīgi līdzinās bijušajam Satversmes tiesas tiesnesim. Tas nekas, jo, kā liecina latviešu tautas folklora, Kūtrus skaita pavasarī, bet īsto var atpazīt pēc tā, ka viņš ir pilnīgs knipucītis. Tiešām kniepadatas lielumā.

Kongresu atklāj Latvijas valsts himna, kuras pavadījumu labākajās nacionālā romantisma un zaļumbaļļu tradīcijās izpilda Arvīds Platpers ar akordeonu. Tālāk seko Ingunas uzruna, kura, gods kam gods, šoreiz demonstrē pat diezgan normālu seju. Literatūras gada balvas gaidās viņa savu emocionāli piesātināto un izcili poētisko priekšnesumu sāk ar gejas rindām no kāda Lieldienu apsveikuma, kuru saņēmusi, dārzā šūpojoties un draiski ripinot oliņas. Izklausās gan, ka šo runu viņa pirmoreiz izlasījusi, no rīta zīmola “Panda” taksometrā šaujot uz kongresa norises vietu – pieczvaigžņu viesnīcu “Merkurs”.

3.vidusskolas direktors Andris Priekulis savu runu teic Windows Media Playerī, turklāt sākumā tas notiek bez skaņas, kas izraisa vairākkārtējas ovācijas. Publikai runa patika tik ļoti, ka mirkli tika apsvērta doma to likt uz repeat forever.

Protams, partija nevar sastāvēt tikai no lokomotīvēm vien – kopsapulcē izceļas arī vairāki lopu vagoni, kas Gunāram Kūtrim te liek smiet, te – šausmās nodurt acis, bet citu reizi aizrādīt, ka biedru sniegtie statūtu grozījumi diemžēl ir pretlikumīgi. Viens no ievērojamākajiem pārmaiņu tīkotājiem ir Drandes kungs, kurš ir iesniedzis apmēram trešdaļu no visiem kopskaitā 78 priekšlikumiem. Ja šobrīd Latvijā ir nūjotāju federācija, tad Drandes kungs būtu pelnījis kļūt par tās priekšsēdi, jo visu kongresa laiku popularizēja šo sporta veidu – apmēram 10 reižu viņš devās debatēt, vienā rokā vicinot abas nūjas, bet pārtraukumā un citas biedrenes runas laikā braši nodarbojās ar šurpu turpu nūjošanu iekštelpās. Nūjas neapšaubāmi varētu kļūt par partijas simbolu, jo mirklī, kad šis kungs stāstīja par 500 tiesnešiem, kas melojot katru nedēļu, nūjas dramatiski apgāzās.

Šo spraigo momentu garām palaida EK, jo bija devusies uz tirdzniecības centru “Origo” apēst kebabu. Te arī nonākam pie traģiskā kongresa cienasta – abas autores (EK un AK) bija spiestas uz maiņām doties ieturēt pusdienas citur, jo Sirdslatvieši nezina, ka paēdis cilvēks ir laimīgs cilvēks. Kafijas pauze bija paredzēta tikai pēc 3 stundu vāvuļošanas, turklāt uz visu baru bija tikai 2 paplātes ar kaut kādiem cepumiņiem un sīkām bulkām. Tostarp bija arī tāda bulka ar sieru un speķi, no kuras bišķiņ rāva uz augšu. Partija bija nolēmusi arī neatbalstīt Latvijas lopkopjus, jo pie kafijas netika piedāvāts piens. Iespējams, apkalpojošais personāls tomēr izdzirdēja Texxxtu spriedumu un, sākoties otrajam cēlienam, tomēr bija izdevies pa visu viesnīcu salasīt vienu piena krūciņu. Labi, mums jau nekas, bet tomēr šāds cienasts jāuzskata par necieņu pret tiem partijas biedriem, kas braukuši no Liepājas un brokastojuši septiņos no rīta. Diemžēl otro izrādes cēlienu pavadīja nemitīga vēderu burkšķēšana. Pat bomzīgajā Naciķu kongresā pirms darba tika pasniegta kāda sažuvusi bulciņa, un izsalkušākie no eglītes varēja noskrapstināt pa piparkūkai. Un vispār ir pienācis laiks atvainoties “Vienotībai” par to, ka reiz apsmējām viņu cepumus – kopumā tomēr cienasts Solvitas kongresā bija lielisks. I zivtiņa, i gaļiņa, i pieniņš!

Runāt par uzkodām nav iespējams, nepieminot arī tualetes. Viena no tualetēm bija abiem dzimumiem kopīga, turklāt apveltīta ar lielisku ekstru – krāsainu dīvānu pārbagātu lounge zonu pie ieejas. Otrā tualetē ceļa galā dzimumiem tomēr bija jāšķiras, sievietēm dodoties uz telpu baltā, bet vīriešiem – melnā krāsā. Gods kam gods, jau neilgu laiku pēc kopsapulces sākuma visu podu malas bija sirsnīgi apmīztas. Kādu neparastu atgadījumu dalītajā dzimumu tualetē piedzīvoja AK, kura iegāja priekštelpā tieši brīdī, kad kāds padzīvojis kungs devās laukā no sieviešu biedrības nama baltās zāles. Viņu ieraudzījis, kungs kautrīgi nodūra acis un ieslēdzās atpakaļ tualetē, no kuras vēl tikko, kā viss liecināja, bija gribējis izkļūt.

Izrādās, Lieldienu apsveikumi nav vienīgās gejas rindas, kas ir Sudrabas kundzes grāmatu plauktā, tāpēc turpmākajās uzrunās viņa paspēj citēt arī Reini Kaudzīti un Zentu Mauriņu. Kūtra kungs tikmēr savu sakāmo sāk ar sakrālu un pareizticīgu frāzi par to, ka sarunām jābūt dažādām. Tieši tā! Tāpat kā dzimumiem laulātā pārī, tāpat uzturam un arī zeķēm, galu galā. Ja Sudrabas runas tiek ieturētas vairāk tīrās Saeimas kritikas garā, tad Kūtris vien nebeidz lielīties ar sasniegto. Visvairāk jau ar to, ka Saeimā viņus, nosirdslatviešus, uztver kā saprātīgus cilvēkus, nevis kaut kādus caurkritušus aktierīšus. Savukārt Šimfas kundze norādīja, ka Sirdslatvieši neizkusīs kā tāds vakarējais sniegs, jo Saeimā partija tiek uztverta kā cietais rieksts. Viņa arī atklāj galveno partijas noslēpumu: “Par mums nekad nevar būt drošs.” Vairāki partijas biedri arī runās uzsvēra, ka viņu atšķirības zīme esot nākšana Saeimā ar lozungu “Vajag pārmaiņas!”. Citas partijas gan parasti vēršas pie tautas ar atklātu paziņojumu, ka pārmaiņas viņiem nav prātā, vienkārši gribas kopā ar citiem pastrādāt tāpat kā līdz šim. Sevišķs naids partijas rindās vērojams ne tikai vienam pret otru, bet arī partiju “Vienotība” un žurnālistiem, kuru ēteru laiki ir jau minētās lielpartijas izpirkti ar vēl lielāku pārliecību nekā nocenota desa un blūzes Stockmann Trakajās dienās.

Diskusijās par statūtu maiņām visbiežāk lietotais arguments ir “Bet tas jau ir rakstīts likumā” – tas tiek izmantots, lai atbalstītu izmaiņas, kā arī lai tās atzītu par bezjēdzīgām. Vienlīdz labi der gan arguments “Tas ir likums, tāpēc drošības pēc jāiekļauj arī statūtos”, gan “tas jau ir likums, tāpēc nav jēgas to iekļaut statūtos”. Tā, piemēram, kāds visnotaļ saprātīgs džeks sarkanā džemperī atzīst, ka varbūt nav baigās jēgas norādīt, ka nāves gadījumā tiek izbeigta cilvēka darbība partijā. Viņam piekrīt Gunārs Kūtris. Viņi arī bija vienīgie, kas ilgstoši un pārliecinoši izrādīja Homo sapiens sugas pazīmes. Toties ar negaidītām veiksmes, prāta un intuīcijas spējām izcēlās Jelgavas nodaļas vadītāja Varslavānes kundze, kura nesaprata, kāpēc partijai būtu vajadzīgs ģenerālsekretārs, kas tas vispār ir un ar ko šī vakance atšķiras no partijas priekšsēdētāja. Arī, lai saprastu atšķirību starp zaļajām un sarkanajām balsošanas kartītēm, partijas biedriem vajadzīgas vien minūtes 30 jeb aptuveni 40 grozījumi partijas statūtos. Kāds kungs sūnu ciema zaļā kreklā uzsāk savu runu: “Ar taisnību tālu netiksi, tāpēc es ar prieku runāju par šo rezolūciju."” Viņš aicina maigi ar sētas mietu no partijas izdzīt vēlēšanu kampaņas vadītāju, kurš par 700 štukām eiriku Saeimā iebīdījis vien septiņus purnus. Tas nekas, jo, lai nu ko, bet izslēgt vai aizbiedēt no partijas savus biedrus “No sirds Latvijai” prot labi. Tiesa, nezinām, ar kādu mietu tādā gadījumā savu kampaņas vadītāju būtu jāslānī partijai “Latvijas attīstībai”.

Partijas rezolūcijā galvenais punkts ir “No sirds Latvijai” prezidenta kandidāts. Sākotnēji lemts, ka tai jābūt Ingūnai Sudrabai, bet izceļas diskusijas, kurās tiek pausts viedoklis, ka labāk lai Ingūna paliek Latvijā (bet prezidents, kā zināms, pārvietojas starp kalniem un jūru citās zemēs). Biedrs Jānis Grabovskis aicina par prezidentu virzīt Gunāru Kūtri, jo viņš netikšot locīts. Grabovska kungs arī nebaidās sākt ar sevi un, ja gadījumā Kūtra kungs negrib pieņemt prezidenta vakanci, Grabovskis ir pats gatavs to pieņemt, jo viņš pats esot nolauzis 18 gadu un viņam esot iespaidīgs vārds. Nav īsti skaidrs, ko viņš tieši tos 18 gadus ir lauzis. Iespējams, viņš vienkārši vēlējās uzsvērt, ka ir pilngadīgs. Katram ir savs viedoklis par iespējamo prezidenta kandidātu, bet skaidrs ir viens – bez šaubām prezidenta portfelis tiks tieši šai partijai. Kaut arī jau gatavā rezolūcijā rakstīts, ka par prezidenti jākļūst Sudrabas kundzei, viņa tomēr nolemj visus uzmest un paziņo, ka viņai tā Rīgas pils simt gadu nav vajadzīga un lai tur iet tas Kūtris. Par šo rezolūciju tiek balsots nevis ar mandātiem, bet gan ar aplausiem – tieši kā Ventspils Muzikālajā bankā! Kūtris ar 78 decibeliem uzvar. Urrā!

Aplūkūjot kopsapulces programmiņu, nekavējoties sazinājāmies ar Stand-up Musiqq menedžeri Edgaru Bāliņu, lai norādītu, ka partijas revīzijas komisijā ir kāda kundze ar uzvārdu Bāliņa. Īstenībā tas nekas – EK vēl aizvien nespēj atgūties no tā, ka beigās Sirdslatviešu ētikas komisijā ievēlēts kāds Pēteris Kolāts. No tā droši vien nekad neattapsies “Dienas” žurnālists Atis Rozentāls – viņš, uzzinot šos jaunumus, apkārt vērās ar tik lielām acīm, ka ar viņu varētu sacensties tikai pati Ingūna Sudraba. Tāpēc Atim sirsnīgi iesakām partijā iestāties. Galu galā viņam būtu milzīgas iespējas iekļūt partijas gudrāko cilvēku top3.

Texxxti nezināja, kā labāk pavadīt svēto Valentīna dienu, tāpēc nolēma vairs neaprobežoties tikai ar kultūras un politikas norišu apskatu, bet pievērsties arī reliģijai un piedalīties Bībeles pāru čempionātā. Tā kā noteikumos bija skaidrā (texxxtā) norādīts, ka pāris skaitās tikai un vienīgi “vīrietis un sieviete”, tika nolemts laist pa kreisi, un AK sagāja pop-up pārī ar televeikala skatloga “Solona klubs” Andri. Dalības maksa pasākumā bija 10 eur, bet, ņemot vērā, ka bijām droši par savām zināšanām tematikā “Pāvila vēstules”, plānojām aroganti savākt solītās balvas un sliktākajā gadījumā vismaz palikt pa nullēm. Vai labākajā gadījumā iegūt galveno balvu - seksu pirms kāzām.

Čempionāta sākumā komandām bija jāiepazīstina ar sevi, atklājot kaut ko vairāk par izvēlēto nosaukumu. Interesantākie stāsti bija pusmūža pārim “AA”, kas nosaukumu bija izveidojuši no savu vārdu pirmajiem burtiem, kā arī komandām “Āboliņu ģimene” un “Studentpāris”. Mēs komandu vienprātībā un saticībā bijām nosaukuši par “High end”, kas simbolizē to, ka pēc nāves vēlamies nokļūt paradīzē, kur varēsim vadīt dienas totālā mierā un harmonijā ar sevi, kā arī vajadzības gadījumā gurdeni uzpīpēt, piemēram.

Zāli iekārtot ļauts ir daiļajam dzimumam, un tieši meitenes ir tās, kas nes galdus. Tas uz mirkli liek domāt, ka baznīcā ielauzies feminisms. Tomēr vēlāk tiek paziņots, ka tiek gatavots gards cienasts, lai pabarotu sanākušos kungus. Tātad Ģertrūdes baznīcas Lutera zāle uzskata, ka paika svarīga ir tikai džekiem. Tur ir ielauzies nevis feminisms, bet gan 50 Greja nokrāsas!

Kad tika norādīts, ka pasākumā nedrīkst piedalīties garīdznieku kungi, mans Andris tiecās sašutumā pamest telpas, bet tomēr atkal atgriezās, jo nespēja laist garām dienas pirmo izaicinājumu - Kāmstri čempionātu. Noteikumi ir vienkārši - spēles zaudētājs kļūst par uzvarētāja fanu un, izkliedzot viņa vārdu, seko viņam līdzi uz nākamo cīņu, kuras vinnētājs savāc arī zaudētāja fanus un tā līdz bezgalībai, kamēr kāds ir sakāvis visus, izpelnoties visaptverošu apkārtējo cieņu un apbrīnu. Nelielai atslodzītei pēc sportiskās cīņas uzstājās kristiešu roka bigbends “Divas taktis”, kas pirmo dziesmu “Izsalcis pie tevis nāku” veltīja restorānam “Makdonalds”, bet visas pārējās, gods kam gods, pasākuma galvenajam vaininiekam - Dievam. Brīvajos brīžos grupa, kā jau īsteni bohēmiskiem māksliniekiem pieklājas, vārtījās beksteidža gultā un lūrēja filmas ar Čārliju Čaplinu galvenajā lomā. Jā, vecās Ģertrūdes baznīcas Lutera zālē tik tiešām ir Čārlija Čaplina stūrītis, bet tas vēl ir nieks, salīdzinot ar to, ka tualetē var aristokrātiski klausīties ērģeļmūziku.

Te nu ir pienācis laiks pirmajai kārtai, kurā testa formā jāatbild uz 60 āķīgiem jautājumiem par to, ko Pāvils sarakstījis savās četrās vēstulēs. Pabeidzam pirmie, tāpēc vairāki līdzjutēji alkst ar mums iepazīties, jautājot, kā spējam būt tik viedi. Laika īsināšanai organizatori izsniedz burtu mežģi, kurā jāatrod dažādi ar attiecībām un mīlestību saistīti vārdi. Piemēram, uzticība, aborts un labvēlība. Mirkli vēlāk mums no muguras piezogas stand-up žanra oligarhs Edgars Bāliņš, kurš ir īpašs ar to, ka izskatās paģirains pat tad, kad tāds nav, un pavēsta, ka mežģī atradis vārdu “Kuņa”. Cepuri nost!

Lai izrādītos tam pašam Bāliņam, vieglu roku atsaucos organizatoru aicinājumam kļūt par brīvprātīgo misijā “Muzikālais reverss”, tobrīd nenojaušot, ka piedzīvošu vienu no lielākajiem kauna mirkļiem savā dzīvē. Ja neskaita tās reizes alkohola reibumā, par kurām man tikai citi stāstījuši, kā arī dalību debatēs “Vai mākslas darba radīšanai lielāka nozīme ir emocijām vai prātam?” pirms desmit gadiem, kad nezināma iemesla dēļ nespēju pateikt nevienu sakarīgu teikumu. Misija paredz, ka tiek atskaņotas četras otrādi apgrieztas dziesmas frāzes, kas iespējami precīzi jānodzied, lai tad, kad ierakstu apgriež pareizā virzienā, mans mīļotais varētu atpazīt, kas tā par dziesmu. Es dziedu vēl briesmīgāk nekā EK fotografē un pēc pēdējās reizes, kad Itālijas karaokē dziedāju “Like a virgin”, bet pēc tam nogāzos un sasitu galvu, nosolījos sev un tam kungam vairs nekad tā publiski nedarīt.

Pēc kauna traipa seko otrais raunds ar jautājumiem bez atbilžu variantiem, kurā mūs no palikšanas sausā izglābj mūsu mīļākais Pāvila vēstuļu varonis Timotejs, kas pārsteidzošā kārtā vienā reizē tiešām izrādās pareizā atbilde. Trešajā raundā iespējami ātri Bībelē jāsameklē turpinājums pantam, kura sākuma texxxts tiek projicēts uz ekrāna. Pateicoties manam mīļotajam, arī šoreiz nepaliekam sausā un vienu pantu tiešām atrodam ātrāk par visiem. Lai gan tiek pieteikts, ka panta nosaukums un atrašanās vieta grāmatā nav jālasa, pāris, kuri pasākumam par godu ieradušies no tālās Liepājas, to uzcītīgi dara, apliecinot, ka diemžēl ir cirvji. Ne viedi - kā mēs. Tas gan neliedz viņiem čempionātā uzvarēt, bet mums palikt trešajā vietā no beigām, apsteidzot vien komandu “Osiņa” un Bāliņa “Pretty kitties”.

Gaidot rezultātus, tikām cienāti ar uzkodām, kas dienas laikā tika tik daudz godinātas, ka bijām jau sacerējušies uz laša tartaru vai sliktākajā gadījumā vismaz nēģiem. Diemžēl, tā kā atrodamies pieticīgo luterāņu, ne izsmalcināto katoļu baznīcā, jāsamierinās vien ar sausām bulciņām, kurām daudz piemērotāka vieta būtu Naciķu kongresā.

Par zaudējumu, ja godīgi, mums bēda maza, jo izpelnāmies galveno balvu - organizatoru simpātiju! Kā svarīgākais iemesls tiek piesaukts mans grandiozais un odiozais dziedājums. Tātad bija vērts censties. Balvā iegūstam nevis abortu, bet gan krekliņus ar uzrakstu “Got Bible? Read before use”, lai gan daudz labāk būtu gribējuši ūdensnecaurlaidīgo Bībeli, ko saņēma pirmās vietas ieguvēji no pilsētas, kurā piedzimst vējš. Jo tad varētu lasīt, piemēram, nirstot vai zem ūdens mirstot. Atvadoties vēl noskatāmies organizatoru sakompilētu video, kurā džeki bārā dzer aliņu no svētā grāla krūkām un runā komentāros, kas par šo pasākumu parādījušies internetā. Tā tiešām bija laba pieredze, un nevar nepiekrist mūsu komandas faniem, kas apgalvoja, ka viss noorganizēts labākajā līmenī. Tā kā dabūjām kreklus, dzērām par brīvu kafiju un ūdeni un ieēdām arī tās sausās bulkas, var uzskatīt, ka 10 eur lielā dalības maksa ir bijusi tā vērta.



AK ar mīļoto Andri atpūtas stūrītī studē Bībeli


AK skaistais dziedājums


Atsauksmju grāmata


Laimīgie organizatoru simpātiju balvas ieguvēji jaunajos T-kreklos kopā ar atraktīvo pasākuma vadītāju Jāni

Sestdien 1987. gadā dzimušās AK un EK nezināja, kā labāk pavadīt vakaru, tāpēc devās uz Muzikālās bankas sarīkojumu Ventspilī. Uz lielkoncertu bija salasījusies visa pilsēta un pat daži mežcirtēji no Ugāles, kas sevišķi skaudri lika izjust Olimpiskās halles neveiklo plānojumu – bija viena tualete, uz kuru rindā stāvēja sešreiz vairāk cilvēku nekā klubā „Piens” nedēļu pēc atvēršanas. Citi tikmēr drīzāk nevis pārvietojās uz kādu galamērķi, bet gan vienkārši murcījās, jo ar neapbruņoti aci īsti nebija saprotams, kur vispār jāiet. Tribīņu kautrā drebēšana sevišķu drošību neradīja, tāpēc apsēdāmies, sākām dzert un rakstīt, kā arī saglabājām mieru un gaidījām, līdz mūs glābt ieradīsies NATO karavīri.

Pulksten septiņos pēc Latvijas, nevis Ventspils laika pašmāju Barbara Streizande - Baiba Palkavniece - uzsāka flirtu ar publiku un iepazīstināja ar žūrijas locekļiem, no kuriem 6 uzreiz pēc tam pameta zāli (nejaukt ar zāli). Toties viņu vietā nāca 2 jefiņi, kuru uzdevums bija ne tikai asprātīgi pieteikt dziesmas, bet arī izmērīt publikas gaviļu skaļumu. Koncertā tika atskaņotas gan tās dziesmas, kas piedalījās paraolimpiskajā konkursā, gan dziesmas bez sevišķas nozīmes. Pēc pirmajām bija svarīgi izmērīt publikas prieku, bet pēc otrajām abiem džekiem bija vien atļauts mērīt, kuram garāks. Diemžēl ar šo uzdevumu puiši galā tika sūdīgi, jo nemitīgi jauca trokšņa un citus mērījumus.

Šovu atklāja trio - terjers Rasels, tirliņš pidženē un Sabīne Berezina , kas, gods godam, bija krietni notievējusi un arī nekautrējās to izrādīt, uz skatuves atsedzot sportiski izstīdzējušo vēderu visā tā godībā. Dzirdot grupu „Debesu durovas”, uzzinājām, ka nāve – tās vēl nav beigas, jo trends atdarināt „Prāta vētru” pēc krustā sišanas ir atkal augšāmcēlies. Atliek vien sacerēt melodiju hop-hop-la-la-la-la-lā stilā, paņemt akordeonu un dziedāt Kaupera (nejaukt ar Kauperu dvīņiem) balsī. Priekšnesums gan tiek noslēgts nevis ar jautru palēcienu gaisā, bet pārliecinošu un reizē seklu ietupienu ceļos, iezīmējot drīzāk Ivo Fomina rokraksta aprises. Pēcāk tiek pieteikts slavenais Jersikas orķestris, kura laikā brāļi Auzāni atklāj, ka sinhroni ir tikai viņu uzvārdi, jo dejas solis vienlīdz spoži galīgi nevedas. Vecais Auzāns, nespējot pierunāt jaunāko samazināt abarotus, mēģina klusi nosvīst aizskatuvē.

Brīvs brīdis, lai nožāvātos un garlaikoti sev par prieku paplivinātu Ventspils pilsētas karodziņu, jo uz skatuves viena no žūrijas loceklēm ir nolēmusi veikt skatītājiem neizteiksmīgu un pasaulei nevajadzīgu džeza balādi. Ventspils lepnums un rītdiena – Roberts Pētersons – joprojām nav atradis savu identitāti, jo ģērbjas kā hipsters, Positivusā klausoties Mumford and the suns, uzvedas kā rokstārs festivālā „Sinepes un medus”, bet dzied šlāgeri kā Normunds Rutulis Bauskas zaļumballē, naivi cerot, ka viņš jau nu pa muti šoreiz nedabūs. Dziesmas beigās uz skatuves tiek spļauti Rammstein cienīgi uguņi, radot draudus dzīvībai, jo grēka izcelšanās gadījumā mēs ātri vien sadegtu elles liesmās un būtu spiesti lūkoties, kādā ķermenī pavadīt nākamo dzīvi.

Čigānu disko apvienība Musiqq skatītājus informē par to, ka Andris Ērglis ir vīrietis, un šis dziedātājs to tikai apstiprina, pusi savas dziesmas maskulīni un drošsirdīgi gaisā tirinot vienu roku. Grupa Astro`n`out dročī paši par savu ambietu, un to novērtē Ingus Ulmanis, kurš paziņo jaunajai māmiņai Mārai Upmanei – Holšteinai, ka viņa ir kā liels zilonis.

No teātra izlīdis arī Dzelzs vilka bundzinieks Mārcītis , kurš klausītājam piedāvā vakara šķībāko dziedājumu kopā ar meiteni, kas tērpusies Apvienotās Karalistes treniņtērpā. Pēcāk par šo izgājienu viņš tik izslēgts no grupas „Dzelzs vilks” vai arī izslēgts vispār.
Musiqq dziesmas laikā skatītāju zālē izvirst ekstāzes vulkāns, un, kamēr sajūsmas lava veļas pāri galvām, šķiet, sāk drupt ne tikai Lemberga gudrības zobs, bet arī tribīnes. Abi laucinieki veikuši apvērsumu latviešu gramatikā, katru „m” trīskārt pagarinot. Kopš Musiqq laikiem vārds „mamma” jāraksta kā „mmammmmmma”. Filologi savu atklājumu prezentē sarkanā prikidā, kuru pasākuma vadītāji nekavējas salīdzināt ar kaut ko pavisam negaidītu – sārtām puķēm!
Trešdaļu starpbrīža pavadām, mēģinot loterijā vinnēt iespēju tikt ārā no zāles, lai nokļūtu pie bāra, kur baltvīns tiek ieliets nevis kristāla glāzēs, bet gan plastmasas pudelēs. Laicīgi atgriezāmies zālē, lai uzzinātu, ka vairākiem cilvēkiem ir tik lielas pakaļas, ka ar tām dabūjam pa galvu, kaut arī bijām mierīgi apsēdušās savās vietās, kamēr jūs palikāt savās.

Otro cēlienu atklāj Ivo Fomins ar dziesmu, kurā figurē atskaņas „kājām – gājām - mājām”. To viņš atkārto divdesmit piecas reizes, bet viņa sieva tikmēr kaislīgi un jautri lūr telefonā. Kaut arī Debesu Durovas mēģināja nopizģīt no Fomina liekšanos ceļos, tomēr Ivo pierāda, ka viņš ir īstens jomas lietpratējs un viņam nebūtu nekādu problēmu uz ceļiem dzīvot, kamēr citi, kājās stāvot, mirtu.

Operdīva Sonora Vaice kopā ar Tenoru Ķirsī pēc ilgām diskusijām nonākuši pie idejas dibināt Pussy duetu, lai izpildītu hita cienīgu āriju ar liriku „Ņau, ņau, ņau”. Aiša kopš izgāšanās Eirovīzijas finālā uz skatuves netīro veļu mazgāt ir pārtraukusi. Tā vietā pasākusi piedziedājumos kliegt. Silti iesakām mest kaunu pie malas un vēl pāris reižu piestaigāt pie vokālā pedagoga brīžos, kad viņš nav aizņemts, skolojot Mārcīti no grupas Ryga. Tikmēr pēkšņi pamanām, ka fotogrāfa pienākumus zālē pilda aizdomīgi veselības ministram Guntim Belēvičam līdzīgs tips. Varbūt viņš fotografē ar rentgenstariem, cenšoties gūt plašāku ieskatu Latvijas iedzīvotāju veselības strāvoklī? Par rentgena attēlu tuvāk cilvēkam būt nav iespējams, tāpēc uz skatuves kāpj Ingus Guntis Kārlis Ulmanis, lai izpildītu 1956. gadā radīto folkroka stūrakmeni „Tuvu, tuvu tuvāk vēl, ko vēl var vēlēties? Vēl var vēlēties tādu fotoaparātu kā Guntim Belēvičam”.

Īstas rokdziesmas dvēsele neapšaubāmi ir ģitāras solo partija, kas salipināta kopā no nejauši atrastām skaņu daļām un tiek izpildīta ar sāpju pilnu rožu, no kuras asaras notraukt metas grupas solists, grūvīgi tirinoties. Arī šādu dziesmu šajā vakarā netrūka, un visas šī solo partijas uz saviem pleciem iznesa neviens cits kā virtuozais Armands Alksnis-Jaunalksnis. Konkursu noslēdz dons Artūrs Šingigejs, kura dziesmas melodija kā parasti lieliski izceļ dzejnieka Inga Bērziņa daudzslāņaino liriku. Dziesmas beigās viņš klēpī ieceļ mazu meiteni no zāles, atklājot skatītājiem, kā izskatās, kad piedzimst bērns.

Vislabāko vakara priekšnesumu, protams, sagādāja uzgriežamā vista Aivars Lembergs, kurš ātri norepoja, kas Ventspilī ir paveikts, par svarīgāko notikumu atzīstot sava gudrības zoba izraušanu. Otrais labākais priekšnesums izdevās Rīgas Doma zēnu korim, kas izpizģīja Pink Floyd ziņģi „Another Brick in the Wall”. Blondais puisītis otrajā rindā izskatījās tā, ka varētu sadot pa muti visai Bauskai, Normundu Rutuli ieskaitot. Tā kā tā ir rokmūzika, kalbasīja pat AK mīļotais Sandis Vanzovičs.

Tā kā Ventspils ir pilsēta ar rītdienu, ticam, ka tieši rītdien tiks uzsākta linča tiesa par Lemberga hercogistes simbolu zaimošanu – ar neskaitāmiem Ventspils papīra karodziņiem tika izrotātas atkritumu urnas, bet nelaimīgākie karogi tik sapluinīti un nomesti zem ļaužu kājām, lai tur sagaidītu savu nāvi. Konkurss noslēdzas ar loģikas paraugstundu, vadītājiem paziņojot, ka tad, kad tiks nosaukts 4. vietas ieguvējs, skatītāju apziņai atklāsies vēl neapjausti horizonti. Proti, būs zināms pirmais trijnieks!

Pirmoreiz dzīvē netikām uz banketu, bet, izrādās, bēgot no lāča, ieskrējām drošā aliņā, jo ēdiens nožēlojamā kārtā esot beidzies jau pēc 40 minūtēm. Gan jau dzērieni vispār par savu naudu bija jāpērk. Baigā jau nu balle! Tāpēc tā vietā, lai postotu rentgenfotkas ar Rutuli un Šingigeju, pastāstīsim par citiem apmeklētājiem, kuri arī netika nogaršot tās pāris Lemberga atmestās desmaizes. Vispār tās desmaizes viņš pats būtu apēdis, ja ar zobiem viss būtu kārtībā.
Pārsvarā banketā bija sapucējušies pāķi. Tradicionālās meitenes vasaras kleitiņās, kuras, lai sasildītos, ir spiestas visu laiku iet ārā pīpēt, kā arī dāmas kostīmos, kas klasificētos kā smart casual, ja vien nebūtu klāti ar raibām puķēm. Absolūtu modes teroristu atzinību izpelnījās kungs spīdīgā zīmola Jack Daniels pogājamajā kreklā, kas rotāts ar krustu, par kādu lielāki redzēti tikai Lietuvas Krusta kalnā. Kungs bija apveltīts arī ar lieliskām manierēm, laukā uzrunājot dāmas ar komplimentu: „Iedod paturēt savu cigareti!”.

Nobeigumā vēlamies uzbraukt Ventspilij, jo gulējām viesnīcā bez apkures un arī internets noplīsa, kā rezultātā texxxtu publicēt varējām tikai šodien. Arī gaiss tur ir hujovijs, jo, atbraucot mājās, no sejas varēja nokasīt melnus putekļus.
Par atbalstu sakām paldies labvēlim, kurš publiski nevēlējās atklāt savu identitāti, bet nodrošināja mūs ar pasākuma ielūgumiem, viesnīcu, vakariņām, brokastīm un mājupceļu.


AK un EK atpūšas pēc lielkoncerta

Ievainots karodziņš

EK pie musora, kas rotāts ar Ventpils karodziņiem

Pirms trīs gadiem izsludinājām konkursu „Labākā pāļa bilde”, kurā sīvā cīņā uzvarēja laika ziņu apskatnieks Toms Bricis un „tas Valters”. Kopumā uz uzvaru konkursā kandidēja 22 drosminieki, par kuru veikumu Texxxtu žūrija tāpat kā Saeima par valsts prezidentu balsoja aizklāti. Labākās pāļa bildes autori balvā ieguva dalību Texxxtu kongresā, kura laikā tapa arī ekskluzīvs fotoseriāls par mīlestību un nāvi.
Tā kā mums ir apnicis gadskārtējos kongresus atzīmēt ar vieniem un tiem pašiem goda viesiem, esam nolēmuši izsludināt jaunu konkursu. Noteikumi ir vienkārši – Jums jāatsūta bilde, kurā esat pēc iespējas lielākā pālī vai drausmīgās paģirās (iespējams arī šo abu elementu apvienojums, vismaz mums ir gadījies piedzīvot brīžus, kad noteikt robežu starp abiem ir teju neiespējami). Pie bildes jāpieraksta arī neliels paskaidrojošs komentārs, piemēram, "Redzes zaudēšana, baudot metilspirtu" vai "Jāņu nakts Zilupē ar Ļeņinu un Artūru Šingereju". Uzvaras gadījumā uzaicināsim Jūs uz Texxxtu kongresu un uzsauksim gan alkoholu, gan PVD dienesta pārbaudītas un par labām atzītas uzkodas.
Pagaidām mēs vēl nezinām, kāda būs punktu skaitīšanas metodika, bet mēs novērtējām, cik veiksmīgi Ritvars Eglājs NA kongresā skaitīja biedru balsis, tāpēc mēs mīļi gribētu lūgt Ritvaru mūs izpalīdzēt. Pie viena tas konkursu padarītu patriotiskāku.
Bildes jāsūta uz e-pastu texxxti@inbox.lv līdz 22. janvārim (ieskaitot). Katra dalībnieka bilde tiks publicēta (katrs drīkst iesūtīt vienu bildi). Uzvarētājs tiks paziņots 1. februārī – dienā, kad lidlauks pārāk tāls un kad būs beidzies 2/3 Texxxtu bezalkohola gavēnis. Gadījumā, ja pirmo vietu ieguvēji būs saņēmuši vienādu punktu skaitu, uz kongresu ielūgsim visus. Līdzīgi kā tas notika pirms trim gadiem, diviem gadiem un gada.
Lai būtu vieglāk saprast, kas apmēram tiek gaidīts, publicējam savas cienījamākās pāļa bildes, kā arī iepriekšējā konkursa laureātus.


FD pastaigā pa Barona ielu novērš kārtības sargu aizdomas


AK 2013. gada Jāņu trešās dienas rītā pie skaistās Abavas. Tieši pirms Jāņiem vēl gadījās nosvinēt arī izlaidumu


EK tikko beigusi atzīmēt darba svētkus un pošas uz programmēšanas nodarbību


Wash & Go


Labāk būtu ēdis

Partijas “Saskaņa” koncertu Texxxti apmeklēja sevišķi kuplā skaitā - ieradušās bija ne tikai partiju bomzenes EK un AK, bet arī FD kungs. Viesu sarakstā bija arī SM kundze, bet šorīt viņu no Texxxtiem atlaidām. Vai bija arī slavenais Farmaceits jeb Partybomzis? Nē, viņa nebija. Iepriekšējā vakarā viņu satikām Latviešu biedrības namā, kur viņš savu nu jau sirdsmīļoto draudzeni EK informēja par to, ka kongresu neapmeklēs, jo iepriekšējā reizē neesot ielaists. It kā jau pofig, bet - ko, nopietni? Sociāldemokrātiskās partijas kongresā netiek ielaists Partybomzis? Redziet, sociāldemokrātu galvenā fiška ir dažādos godos celt sabiedrības nabadzīgāko daļu, sevišķi tos, kas atnākuši uz kongresu

Rīts bija tik agrs, ka dažs labs bija ieradies pa taisno no kroga. Kamēr zāle pildās ļaužu upēm, uz skatuves viss vienos ziedos sēž Nils Ušakovs kopā ar Jāni Urbanoviču. Kongress sākas laicīgi ar Latvijas Valsts himnu, vairums cilvēku nedzied tai līdzi, tad seko Ušakova runa, kurā klātesošie tiek iepazīstināti ar partijas kongresa darba kārtību. Tā kā nevienam pret kārtību nav iebildumu, Ušakovs apstiprina, ka darba kārtība ir laba kārtība, un pasakās kolēģiem par uzticību. Kā teicis kāds gudrais - “Kas kārtīgi dzers, tas nomirs no aknu cirozes”!

Savā runā Ušakovs uzsver, ka katrs piektais Saskaņas Centra vēlētājs ir latvietis un ka pēdējā laikā 80% no visiem jaunajiem vēlētājiem ir latvieši. Tāpat kā jebkura cita partija arī Saskaņa bija pārliecināta, ka vēlēšanās ir uzvarējusi. Nils apstiprina, ka partija iestājas par demokrātiju Ukrainā un cīnās pret to, lai Ukrainas krīze tiktu pārmēru apvāvuļota, bet viņam nepiekrīt dažs partijas biedrs, kas nepakautrējās savās runās pieminēt ukraiņu biedrus. Par galveno uzdevumu Nils Ušakovs min to, ka jācīnās pret nacionālistiem un jāaizstāv arī latvieši. Pa to laiku valdošā koalīcija šobrīd piedzīvo Brežņeva laikus, kad viss tiek krāsots skaistās krāsās, bet patiesībā visiem ir stulbas uzacis. Tas bija īsi pirms Gorbačova laikiem, kad visiem bija tādas dīvainas pļeškas.

Labējās partijas ir uzmetušas skolotājus, piesmējušas un pazemojušas tos, bet Imantas pedofīls par to sodīts vēl aizvien nav. Savu runu Ušakovs nobeidz novēlot visiem Priecīgus Ziemassvētkus, Laimīgu Jauno gadu un pēc tam atkal priecīgus Ziemassvētkus! Diemžēl nebija ieradušies partijas krāšņākā pačka Baiba Rozentāle, pedofilu mednieks Jānis Ādamsons un pat ne informatīvais atbalstītājs - lielhercogs Vladimirs Putins.

Saskaņa bomāru estētikas ziņā daudz neatpalika no Nacionālās Apvienības - šajā kongresā cienasta nebija vispār. Teātrī “Ziemeļblāzma” vien bija izlikta norāde “Kafijas pauze”, kas veda uz kafejnīcu, kur varēja iegādāties dzērienus un ēdienus. Nepietika ar to, ka šmiga bija dārga, tā arī netika dota uz parāda! Kaut ko tādu neatļaujas neviena sevis cienīga partija! Bēdas par to biedri un daži paklīduši texxxti slīcināja upeņu balzāmiņā un konjaciņā vēl pirms divpadsmitiem dienā. Priecīgus Ziemassvētkus - kā pareizticīgajiem, tā luterāņiem un pat katoļiem! Pēc Urbanoviča runas iespēja nobaudīt pa lāsītei grādīgā partijas biedru rindās bija visai populāra, jo, protams, ieraut ir interesantāk nekā klausīties kaut kādus ne pārāk pazīstamus partijas biedrus. Kafejnīcas korespondentes novēroja, ka bezgaumība sita augstu vilni - sievietes netaupīja rozā lūpukrāsu, bet pamatīgi pietaupīja uz brunču garumu un nevairījās kostīmos sakombinēt visas iespējamās krāsas un rakstus. Priecīgas Lieldienas!

Jānis Urbanovičs savā runā uzsvēra to, ka nav normāli, ka ir vēlētāji no visiem reģioniem, bet tajā pašā laikā nav formulēts piedāvājums. Par kādu piedāvājumu viņš runāja, tā arī netapa skaidrs, jo galu galā tas netika formulēts. Texxxtiem gan ir piedāvājums - “Kultūrai Nē!”. Tas nostrādās, jo iegūs plašu tautas atbalstu.

Bija arī viens džeks, kuram vārda nebija vai arī tas bija tik ļoti krievu valodā, ka saprast nevarēja. Viņš bija nolēmis savu runu beigt, pacilātā noskaņojumā veltot visiem viesiem dzejas rindas no Aleksandra Čaka dzejoļa “Miglā asaro logs”. Tas nodrošināja kongresā intīmu atsmofēru, kā arī pārliecību, ka runas autors ir ar dzeju uz totālu jūs. Šajā brīdī vēlamies izdarīt nelielu atkāpi, uzsverot, ka AK vakar pākrita pār EK slieksni un sapisa savas brilles. Laimīgu jauno gadu! Priecīgus Ziemassvētkus! Necelsies, kas nekritīs!

Trīs kongresa musketieri savas bažas par valsts nākotni izteica krievu valodā, bet Zariņš nevarēja aizvērt savu žvadzināmo Riga oficiālajā valodā, tāpēc tika ieskandiāts Ziemassvētku pātraukuma zvaniņš. Lielākā daļa kongresa delegātu runas nebija iepriekš sagatavojuši, jo bija nolēmuši runāt no sirds un Sarkandaugavas mikrorajona. Toties visi bija saskaņojuši runu nobeigumus, iekļaujot tajās dzejas rindas, ko “teicis kāds gudrais” vai arī Ziemassvētku tūkstoš nakts pasaku stāstus. Viens no keksiem, kad beidza, pārgāja uz latviešu valodu, un līdz ar to mainījās arī viņa tonalitāte - tā cēlās uz augšu, lai nekristu ne kaunā, ne godā. Bija arī kāds zīmīgs tosts: “Lai no šī brīža valdībā un katrā Latvijas ģimenē būtu saskaņa nevis vienotība.”
Bet ko dod tosts, ja nav šampanieša glāzes, ko pacelt?

Katrā partijā ir kāds Maximas traģēdiju upuru aizstāvis. Saskaņā tā bija Regīna Spektore, kas izskatās mazliet pēc Baibas Rozentāles, bet ar šaurāku pačku. Viņa nebeidza vien runāt par to, cik slikta ir valdošā koalīcija un kā sevišķu ļaunumu minēja partiju “Latvijas Attīstībai”. Prieku vien aptumšo fakts, ka šī partijas nav nedz valdošajā koalīcijā, nedz Saeimā. Tā kā “Latvijas Attīstībai” kongresu Texxxtu redakcija neapmeklēja, var uzskatīt, ka šādas partijas nav vispār. Regīna arī besījās par to, ka neviens lāgā pēc Maximas traģēdijas nav atkāpies. Tā kā viņa to teica mirklī, kad blakus apmierināti torčīja Nils Ušakovs, EK no gandrīz apvēmās. Un tam nav nekāda sakara ar vakarnakts svinībām par godu bāra “I love You” dzimšanas dienas svinībām. Regīnas Spektores runas laikā Urbanovičs Urbanoviča dēls bija aizmidzis dziļā miegā. Nebija pamodināms.

Pasākuma beigās nointervējām Nila Ušakova kungu, jautājot, vai Jurģis Liepnieks vēl aizvien ir komandā. Nils izteicās visai izvairīgi - apgalvoja, ka gan pirms, gan pēc vēlēšanām viņiem abiem ir bijis draudzīgs attiecību satuss feisbukā. Pēcāk viņš reaģēja ar pretjautājumu: “Vai varēja manīt, ka Jurģa vairs nav starp mums?” (tomēr atcerēsimies, ka nāve - tas vēl nav pasaules gals). Nils arī mēģināja pielīst, sakot, ka bija satraucies par to, ka mēs varētu neatnākt. Šis ir īstais brīdis pateikt, ka SM tiešām arī neatnāca šovakar kā bija norunāts un tāpēc tiek atlaista demokrātiskā ceļā. Mēs balsojām ar saviem Texxxtu mandātiem. Nekad nebijām domājuši, ka kādreiz kādu atlaidīsim dzeršanas dēļ. Pabalsta nebūs! Tikmēr PSC kongresā no valdes tika izslēgts kāds vīrietis, kurš kunga Ušakova prātā acīmredzamu iemeslu dēļ politikai ir lieks - gluži kā cepure cūkai, kā zandarts siļķei kažokā, kā dzejas rindas PSC kongresā. Mēs jau sākām meklēt kādu ar sadauzītu seju vai nodzertu purnu, bet neatrādām, tāpēc nesapratām, par ko tas kongresmenis runā.

Beigas ir šādas. “Štamps ir sapisies,” teica kungs, no kura vēlējāmies iegādāties biļeti par kājās stāvēšanu autostāvvietā. Labāk, kājās stāvot, mirt nekā stāvvietā dzīvot.

Veicinot decentralizāciju, deokupāciju un deboļševizāciju, par “Nacionālās apvienības” kongresa mītnes vietu izvēlēta Ogres mūzikas skola, kas, starp citu, agrāk bijusi arī PSRS komunistiskās partijas komitejas mājvieta. Ogre ir pasaulslavena ar viņu biedra Naura Puntuļa pārstāvētās grupas “Pērkons” koncertu 1985. gadā, kad tika sacelta postoša vētra vilcienā, kā arī ar tikko tapušo rebrendiga kampaņu, izvēloties Ogrei ģeniālo saukli: “Vistuvākā pilsēta!”

Uz kongresu devāmies ar oficiālo delegātu autobusu, kur ļoti cerējām sastapt Rīgas piparkūku vīriņu Jāni Iesalnieku. AK šajā ziņā ir dzimusi laimes krekliņā, tāpēc viņai izdevās apsēsties miestiņam Iesalniekam gandrīz blakus, kā arī noklausīties sarunu par to, kā NA ierindas biedri jau iepirkuši popkornu, lai tuvākajos mēnešos kopīgi noskatītos traģikomēdiju “Nāve Vienotībā”. Tikmēr EK iepazinās ar pieklājīgu kungu, kurš nesavtīgi dalījās ar mandarīniem, jaunāko presi - kongresa oficiālo informatīvo atbalstītāju avīzi “DDD” -, kā arī atzina, ka esam ļoti skaistas. Nezināt, kāpēc šādu komplimentu mums velta tikai totāli frīki? Tas ir retorisks jautājums, neatbildiet, lūdzu.

Kongress tika ieturēts naciķu iemīļotajā bomāru estētikā - karogi nebija izgludināti, griesti nolupuši un pusdienās speķa bulciņas. Nekāda šerbeta vai pomelo. Pirmajā pusstundā beidzās arī kafija, bet toties sākās sajūta, ka esam starp jukušiem cilvēkiem. Svētku eglīti rotāja neizteiksmīgas piparkūkas, skaidrā atklājot, ka mūsu draugs - Latvijas Iesalnieks - cepšanas procesam nav piedūris ne pirksta. Vidējais delegātu vecums kongresā bija 96 gadi - ja nebūtu Iesalnieka un Dombravas, tiktu sasniegti arī visi 100. Laikam jau vidējai paaudzei jāgādā par ģimeni un IKP pieaugumu, tāpēc radikālām revolūcijām nav laika.

Vēl pirms svinīgās atklāšanas aktu zalē rodas bīstama situācija - kāds vīrietis pakrīt, uzkrīt virsū kādai dāmai, bet viņa, domino efekta vadīta, iekrīt klepī kādam citam kungam, un šo vietu i netaisās pamest.


Texxxti ar NA informatīvo atbalstītaju

Uzrunu laikā tika atklāts, ka NA savu pastāvēšanu balsta vectēvu vērtībās, bet viņu misija ir kā “Tālavas taurētajam” - jāt kopā ar jodiem un murgiem. Te ir īstais brīdis dalīties Texxxtu misijā, kas ieturēta Kārļa Ulmaņa estētikā: “Labāk, kājās stāvot dzīvot, nekā mirt, pa logu izkrītot.” Kongresa laikā ar asarām acīs tika izteikta pateicība mūsu mīļajai apvienībai par Mazozolu pagasta pašaizliedzīgo nelikvidēšanu. Šī ciema teritorijā dzīvo veseli un slimi 630 iedzīvotāji, tā kā pateiksimies NA varnešiem par Mazozolu autonomijas saglabāšanu.

Tālāk tika noturētas kongresos tradicionālās ētikas, revīzijas un militārās komisijas grēksūdzes. Klajā nāca skandaloza informācija, ka 80 eiro no partijai pieejamajiem līdzekļiem ir izgāzti soda naudās. Izsakām minējumu, ka tas noticis, pateicoties Eināram Cilinskim, kurš Nabaklabā saplēsis Cēsu alus glāzi, un Imantam Parādniekam, kas no partijas konta paņēmis kredītu uzņēmumā “Ondo.lv”, bet nav bijis vīrs un vārds, aizmirstot to laikā atdot.

Kongresa viesiem paredzētajās mapītēs atradās arī lapiņa, kas aicināt aicināja uzdot jautājumu debašu dalībniekiem. Zinot, cik kautrīgs, bet zinātkārs ir LNT žurnālists Aleksis Zoldners, viņa vārdā iesūtījām Imanta Parādnieka kungam šādu kalambūru: “Vai Jūs būtu gatavi biedru rindās uzņemt personāžu, kurš būtu publiski atzinis, ka ir homoseksuālis?”. Diemžēl ne uz šo, ne citiem jautājumiem atbildes netika sniegtas, liekot domāt, ka jautājumu uzdošanas iespēja ir tikai demokrātiska rakstura butaforija. Debatēs, citējot klasiķi Imantu Ziedoni, “apstājas laiks, un tā bija mīlestība”, jo monologiem programmā bija atvēlēts laiks no plkst. 14:55 līdz plkst. 14:55.


Debatēm laiks netiek žēlots

Šobrīd NA galvenais orators ir Raivis Dzintars - viņa teikto vēlāk pieminēja ikviens. Par Aristoteli bija sataisījies arī kāds vecbiedrs, kurš savā runā mēģināja sasaistīt kūdras ieguvi un gēnu inženieriju, bet diemžēl palika nesaprasts. Šodien paveicās Dacei Melbārdei, kura uz kongresu ieradusies nebija, jo gan jau ar pillu krūti svinēja lielos kino svētkus, kamēr Raivis Dzintars tikai sapņo par patriotiskas filmiņas uzņešanu. Saeimas priekšniece Mūrniece aicināja biedrus un viesus mazgāt rokas, kā arī atzina: “Labie laiki ir beigušies, bet šie nav sliktie laiki.” Labi, labi, par to, kādā laikā dzīvojam, lai spriež meteorologs un korists Toms Bricis.

Gaidis Bērziņš ir atlaidis matus un ar savu krāšņo pačku atzina, ka viņam ir ļoti grūts uzdevums - pastastīt, ko NA ir paveikusi. Jā, nav viegli. Ar vizuālo tēlu pārsteidza arī Jānis Iesalnieks: ja autobusā viņa seju rotāja trejdeviņi bārdas rugāji, tad viņa priekšnesuma laikā šī rota bija pazudusi. Starp šiem abiem notikumiem EK dzirdējusi elektriskā skuvekļa skaņu. Vispār jau tādam piparkūku vīriņam nāktos griezt bārdu ar kārtīgo bārdas nazi, bet ko tad var gribēt - AK viņu reiz pieķēra, ieturot maltīti restorānā McDonalds.

Abi šova “NA pārvērtības” dalībnieki Gaidis Bērziņš un Jānis Iesalnieks arī runāja par iespēju tautai vēlēt prezidentu. Iesalnieks autobusā savam blakussēdētājam pauda viedokli, ka NA būs pret tautas velētu pazoridentu, bet Bērziņš no altāra dziedāja pavisam citu dziesmu. Negadās bieži būt vienprātis ar Iesalnieku, bet šis ir tas vēsturiskais brīdis, kad labāk Iesalnieks autobusā, nevis Bērziņš kongresā. Vispār Iesalnieks bija super, jo ne tikai runāja un skuvās, bet arī tika iecelts par partijas galveno fotogrāfu un cēlās kājās ikkatras runas laikā, lai iemūžinātu neaizmirstamo mirkli.

Kā jau kārtīgā naciķu tusofkā, tika runāts arī par to, kā saglabāt nacionālu valsti. Ja viens norādīja, ka ir tikai divi virzieni - vai nu putinisms, vai nu rietumu perversijas -, tad kāds gudrāks kungs zināja stāstīt, ka nacionālismu var attīstīt, panākot, ka NHL Zvaigzņu spēlē piedalās Latvijas hokejists. Bet visgudrākais Edvīns Šņore dziedāja veco dziesmu: “Jāveicina okupantu izceļošana, opsidralallā!” Šī ziņģe tika uzņemta ar ovācijām.

Kogresa laikā par mūža ieguldījumu nacionālajā mākslā tika godināti partijas visvecākie biedri, kuri pateicības runās teicās slavinām jaunību un plošku liesmiņas pie Vislatvijas piemiņas vietām. Viņu vidū negaidīti patrapījās arī Juris Dobelis, kurš pārsteigumā iepleta acis un noelsās, jo šo kungu sabiedrībā jutās kā apmulsis tīnis. Pēc apbalvošanas ceremonijas vecākos biedrus godināja folrokenrola grupa “Vilki” ar SuperFm top 100 hitu “Ar nāvi mēs esam uz tu”!

“Vienotības” kongresā mūs šokēja dalībnieku vārgās vēlēšanu biļetenu aizpildīšanas prasmes, bet tāpēc jau NA rindās ir tāds Ritvars Eglājs, kura uzdevums bija delegātiem pastāstīt, kam, kā, kur un kad jābalso. Izskatījās, ka Ritvars daudz un veiksmīgi strādājis ar vientiešiem, tāpēc panākumi bija galvu reibinoši - no 250 biļeteniem derīgi bija 249. Cepuri nost!

Lai neiekultos kautiņā vilcienā, arī atpakaļ braucam ar NA autobusu, un to nenožēlojam. Ja mēs brauktu ar čukčukbānīti, mēs nedzirdētu, kā Ritvars Eglājs uz aicinājumu apsēsties blakus kādai sievietei, atzina, ka viņam, labāk patīk tas vīrietis, ar kuru viņš sēdējis pirms tam (Jānis Iesalnieks - red.piez.). Arī kāda kundze atklāja, ka Amerikas avīzē lasījusi, ka Putinam ir vairāki kloni, tāpēc līdz pat pašām beigām mūs nepameta sajūta, ka, iespējams, netālu no mums varētu būt pa kādam cilvēkam, kas sajucis prātā. Bet tas viss ir nesvarīgi. Svarīgākais ir tas, ka starpbīdī iepazināmies ar Imantu Parādnieku, bet par to citreiz...:

https://www.youtube.com/watch?v=z1z0DA9EAGs

Teksts tapis, pateicoties portāla Apollo virsmātes Karīnas Eglienas un viņas vīra Harija pašaizliedzīgajai viesmīlībai.