xxx
22 Septembris 2014 @ 00:41
Kas Artusam Kaimiņam bēniņos?  
Mēs - AK un SM - nevaram saprast, ko jūtam pret Arturu “Artusu” Kaimiņu. Mēs par viņu nekā daudz nezinām, bet cik tad daudz vispār mēs viens par otru zinām? Maz, pavisam maz. Tāpēc pieliksim pūles un mūli, lai uzzinātu vairāk! Lai Inga Spriņģe un Inese Voika pārāk nesatrauktos, neturēsim delnas zem pūra un uzreiz liksim vaļā, ka nedz Aldis Gobzems, nedz arī kāds cits mums de faktus vākt nepalīdzēja.

Viss sākās ar to, ka Artuss bija samērā skandalozs jaunais aktierītis, kuram pārāk daudz lomus teātrī nedeva, tāpēc viņš, lai “Teātra bārā” varētu iegādāties rumkolu ar ledu un laimu un savam sunītim Borhesam leknāku kauliņu, paralēli tirgoja ārstniecības līdzekļus ārīgai lietošanai. Raksturlomi (un šajā ziņā nekas nav mainījies), ko Artusam no cien. režisoriem izdevās nozvejot, vienmēr kā gadījās, kā ne, bija huligāni un psihopāti. Taču tāpat kā krusa ir krusa, laiks ir laiks, un tas ritēja uz priekšu. Pēc treknajiem gadiem nāca krīze, oligarhi sadega kapusvētku elles ugunīs, bet Fredis pameta Ikšķiles pašvaldības deputātu Ufo pie sasistas BB brokastu siles. Ufo gan tāpēc nepameta plinti krūmos, un nodibināja nodibinājumu Boom FM 2014, kur par rīta raidījuma vadītāju uzaicināja mums visiem jau labi zināmo huligānu un psihopātu. Tas arī brīdis, kad Laimes pulkstenis - tadamm - nosita Artusa slavas stundu.

Izrādās, Latvijas aktīvā sabiedrības daļa bija ieslīgusi tādā vispārējas pelēcības un garlaicības žvingulī, ka džeks youtubē, kurš spēj sabiedrībā pazīstamus cilvēkus uzrunāt uz “tu” un pateikt “bļeģ”, bija kā svaigs Labieša alus malks karstā vasaras dienā, kā atsvaidzinoša pelde paģiru rītā, kā tikko iešņaukts amfiks… Vārdu sakot, sevišķi pacilājošu sajūtu tas radīja tādos tomātos ar kameru kā šis džeks: https://www.youtube.com/watch?v=6ggPuyUiBkI&feature=youtu.be Tātad tipāžos, kas sajūsmināti naktī no piektdienas uz sestdienu pārnes mājās kādu norautu ceļazīmi vai bārā lepni dejo apenēs.

Neilgi pēc “Suņu būdas” ažiotāžas ieskrējiena Artuss ar advokātu, dendiju, taisnības imperatīvu un texxxtu radagabalu Aldi Gobzemu nodibināja biedrību “Neesi vienaldzīgs, esi atbildīgs!”, kas diezgan ātri savu pastāvēšanu beidza, vainojot tajā Latvijas liekulīgo un inerto sabiedrību. Tomēr Artuss no sava domubiedra Ufo bija iemācījies pilnti krūmos nemest, tāpēc pievienojās viņa pārstāvētās partijas kandidātu sarakstam, lai startētu Saeimas vēlēšanās. Raidījumā “1:1” Artuss neslēpa, ka viņa galvenais mērķis Saeimā ir iemūžināt visus pārējos kolēģus netiklu un sabiedrības labsajūtai kaitīgu situāciju kinolentēs. Iespējams, padzirdējis par iespēju nofilmēties kādā jaunā letiņu kino grāvējā, sarakstam pievienojās arī Rūdolfs Plēpis.

Pāris reižu karstgalvim Artusam ir izdevies arī izrauties ārpus youtūbes skapja - vienreiz viņu uz dueli izsauca pētnieciskās apvienības Re:Public soliste Inga Dagile-Spriņģe, bet otrreiz ar viņu un 3. vidusskolas direktoru Andri Priekuli-Sekseri kopīgi dzimšanas dienu TV24 ēterā svinēja bijusī diktore Velta Puriņa. Kā viņiem tur gāja? Ne mazākā čillā kā oligarhiem kapusvētkos - Artuss kā vienmēr neievēroja nekādus pieklājīgas komunikācijas principus un bļaustījās, vienu pēc otra izmetot Alda Gobzema rūpīgi vāktos faktus un rādot Mārtiņa Bondara līmētās kolāžas.

Kā jau minets iepriekš, mēs Artusu Nekā Personīgi nepazīstam. Šī iemesla dēļ nekas cits mums neatliek, kā vien domāt par viņu kā tādu televīzijā novērojamu dabas parādību. Internets melš, ka Artuss pēc horoskopa - gluži tāpat kā viena no mums, rakstniecītēm - ir Skorpions. Diemžēl tautā runā, ka astroloģija ir huiņas sinonīms, tāpēc vairāk kā šos divus teikumus mēs Zodiakālai analīzei neatvēlēsim. Kas mums atliek? Biogrāfiskas vadlīnijas jau ieskicētas, būtiskākie fakti apjausti, bet ambivalentā attieksme pret Artusu kā nemainās, tā nemainās. Fakti pārāk viegli ļaujas interpretācijai, tie nekam neder! Prātīgāk būtu paļauties uz jūtām, jo tās nekad nemelo, tāpēc tagad pievērsīsimies tirpām, kas mūs pārņem, vērojot Artusu.

Pirmkārt, Artuss par pirmo iespaidu mums atstāj haotisku bravūru, kas drīzāk krīt uz nerviem, nekā nekrīt, tomēr, brīdi klausoties viņa sakāmajā, var just to, ka par spīti C līmenim latviešu valodā un ētikā, sekmība veselajā saprātā viņam arī piemīt, t.i. viņš nav pilnīgi stulbs. Protams, nav izslēgts, ka viņš, kā jau aktieris, izpilda lomu, kuru pats, iespējams, neapzinās, tomēr šīs spekulācijas uzreiz atmetīsim aiz cieņas pret ideju, ka katrs cilvēks var pats izlemt, kas viņš dzīvē grib būt - kaut vai stulbenis. Otrkārt, lai arī sociālā huligāna lomu viņš izpilda nevainojami, diez ko ticams nav viņa morāles godasardzes tēlojums. Viņš ir gatavs apriet jebkuru, tomēr šī vēlme apriet šķietami nāk no neadekvāta ego, nevis cēlsirdības. To visu gan mēs būtu gatavas viņam piedot, jo neviens nevar būt balts un tas nav iespējams, un galu galā - kāda starpība, kas ir cēlonis? Tomēr viss nav tik vienkārši, un ir lietas, ko piedot ir aizliegts - piemēram, neļaušana atbildēt uz paša uzdotiem jautājumiem. Nafig tad tu vispār ko prasi?

Varbūt Artuss savā privātajā dzīvē ir ļauns manipulators, varbūt viņš savā privātajā dzīvē ir vienkārši trešais tēva dēls - ar labu sirdi un sliktu cēloņsakarību uztveri. Savā publiskajā dzīvē viņš katrā ziņā harmonisku iespaidu neatstāj. Tas viss būtu patiesībā relatīvi pofig, bet tā besīgā sajūta, ka tu nevari saprast - tā mums neliek mieru. Vārdusakot, Artus, ja tu mūs lasi - lūdzu, neaicini ciemos uz Suņu Būdu, jo tāpat nenāksim, bet vakariņās gan var. Jāizmaksā nebūs, nemīz. Mēs vienkārši gribētu tevi saprast.
 
 
xxx
10 Jūlijs 2014 @ 04:04
Pasaules kauss 2014  
Lai arī fināla spēle norisināsies svētdien, domrakstu par FIFA Pasaules kausu 2014 jūs varat lasīt jau šodien, jo mēs, žurnālisti, draudzējamies ar modi, vienlaikus cenšoties to apsteigt. Tomēr lieki nebēdājiet – ja fināla laikā, teiksim, Miroslavs Kloze (nejaukt ar Miroslavu Kodi) izies uz laukuma dzēris un sāks rakstīt texxxtus, tad arī tam mēs atvēlēsim kādu pārdomu pilnu vārdu. Tagad gan par visu pēc kārtas.

Pasaules kauss. Kas tad īsti ir Pasaules kauss? Tā ir lieliska platforma, kur pulcēties tiem ļaudīm, kas mīl spēlēt bumbu, kopā ar tiem, kam kaut kur vajag atmazgāt naudu, turklāt šo pulcēšanos organizēt milzīga vojeristu bara priekšā. Īsāk sakot, Pasaules kauss ir tādi svētki, kuru priekšā pat Federera rakete aiziet dirst. Lai arī komandas šeit sevi prezentē kā nacionālās izlases, mēs esam pietiekami izglītoti, lai saprastu, ka vienlīdz jēgpilni ir teikumi "Šodien Kotdivuāra spēlē pret Urugvaju" un "Šodien Kalns spēlē pret Jūru", tomēr ērtības labad pieturēsimies pie valstiskā dalījuma, neiztirzājot ļaužu kāri pēc piederības arbitrārām institūcijām. Tā vietā darīsim to, ko futbols paredz darīt tā skatītājiem – dvest; dvest laimē, dvest riebumā, dvest garlaicībā, vienkārši konstanti dvest.

Tomēr ja jau esam sākuši uz filozofiskās nots – jums nešķiet riktīgi hujova, ka mūsdienās joprojām tiek nošķirts vīriešu futbols no sieviešu, turklāt tādā mērā, ka man pat tas nav īsti jāuzsver, ja saku Pasaules kauss, jo jūs uzreiz saprotat, ka runāju par Pasaules kausu vīriešu futbolā? Es te nerunāju par kaut kādām alkām pēc 50/50 dzimumu sadalījuma kvoruma, kas būtu neapšaubāms pazors, bet gan par to, ka man kā futbolistei pat sapņot nav ļauts, ka es varētu reiz zelta nākotnē maisīties pa Arjena Robena nesmukajām kājām, un nevis tāpēc, ka es būtu slikta futboliste (t.i. kas būtu absolūts leģitīms iemesls tam, kāpēc es nekad nedriblētu starp tām viņa kājām to bumbu), bet tāpēc, ka man ir slikts dzimums, vismaz futbola mērogā. I woke up like this, saprotiet, tā nav mana vaina! Karoče, kur ir tās karstasinīgās ukraiņu feministes, kad viņas visvairāk vajag, kur ir? Protams, ja šodien sieviešu līgas integrētu, tas nozīmētu, ka sievietes profesionāli spēlēt futbolu vairs nevarētu nekur, jo vīriešu spēlētāju īpatsvars viņas vienkārši izēstu, bet, uzturot segregātas līgas, vienlaikus nenodrošinot tām vienlīdzīgus finansiālos resursus un mediju pārklājumu, mēs tikai turpinām kultivēt stereotipu, ka sieviete vistuvāk Pasaules kausa marķētai futbolbumbai tiek tad, kad paliek stāvoklī un pati pēc tādas sāk izskatīties. Karoče, Valērij Belokoņ, ja tu šito lasi, tad, lūdzu, pasaki Romānam Abramovičam, lai viņš pasaka Hosē Mauriņo, lai viņš pasaka Petram Čeham, ka viņa saulīte jau ir norietējusi, un viņa vietā nopērk Serēnu Viljamsu, kura ir tik atlētiska, ka ar vienu roku, vārtos stāvēdama, varētu athujārīt jebkuru. Es vienkārši ticu Čelsijas klubam kā trendsetteriem, un, ja kaut ko izdara trendsetteri, tad pēc pārdesmit gadiem to izdarītu arī tie, kam dzīvē galvenais ir piedalīties.

Atkāpe, kurā atvainojos, ka izklausos kā Kreipāna skoliņas absolvente, kas runā par visu, izņemot par to, ko vajag. Es vienkārši šobrīd esmu drusku sarijusies driģenes (tas ir tāds kā bioamfiks, ar ko tašķījās senlatvieši – red. piezīme).

Svētdien, tātad, finālā viena otrai stāsies pretī Argentīnas un Vācijas valstvienības. Nevaru noliegt, ka šis fakts drusku vairo manu pašapziņu. Tad, kad 12. jūnijā sākās Pasaules kauss, es savam futbola čomiņam lepni stāstīju, ka no 32 izlasēm man ir četras favorītes, divas nīstamās un 26 komandas, pret kurām jūtu neitrālas jūtas, ko tomēr negrasītos ierobežot, ja spēļu skatīšanās laikā tās vēlētos pāraugt lielās simpātijās vai naidā. Četras favorītes sastāvēja no Portugāles, Anglijas (patika pret abām nāca no personiskiem, drīzāk ar ģeogrāfiskiem, nevis spēles manieri saistītiem iemesliem), kā arī Argentīnas un Vācijas. Uz jautājumu, kāpēc abas pēdējās, atbildēju jau mazliet iedzērusi, tāpēc izplūdu garstāstā, kā šīs divas komandas attieksmes ziņā ir viena otras antonīms un kā visas pārējās 30 izlases tām izkārtojas kaut kur pa vidu, bet es augsti cienu galējības un tāpēc arī tāda izvēle, tomēr nenoliedzu, ka vairāk pārdzīvošu līdzi Argentīnai. Tiesa, mans arguments tobrīd vairāk balstījās manā dzērienā, nevis konkrētos faktos, bet tas nekas. Es drusku ceru, ka tas čomiņš vismaz būs guvis mācību dzīvē un sapratīs, ka patiesība visbiežāk ir paslēpusies sarkanvīna mutēs, nevis filozofijas hrestomātijās.

Jebkurā gadījumā, spēlēm es tiešām biju apņēmusies sekot līdzi ar lielu centību, ko arī darīju – pirmo piecu dienu laikā es neizlaidu nevienu spēli (tātad noskatījos trīs katru dienu), taču sestajā dienā nācās izlaist veselas divas ar pusi, ko centos kompensēt pēcāk, lasot tos play by play aprakstus, ko citkārt, man šķiet, neviens īsti nelasa. Tagad atskatoties, jāsaka godīgi, ka šī čempionāta grupu spēles radījās gandrīz vai interesantākas par izslēgšanas spēlēm. Piekritīsiet taču, ka pat ceturtdaļfinālos vēl vairums komandu izskatījās tā, it kā būtu nozvērējušās spēlēt nervozu zaķpastalu futbolu, kamēr grupu stadijā viss vēl rādījās itin brašās krāsās. Pirmās dalītās jūtas piegādāja Spānijas un Nīderlandes spēle – šīs kā reiz bija divas komandas, kurām emocionālu apsvērumu dēļ visvairāk vēlēju izgāšanos. Gan jau atceraties, ka 2010. gadā šīs abas komandas tikās finālā, un, lai nolād mani dievs, ja meloju, cik nenormāli garlaicīga spēle tā toreiz bija – lai arī to es iemācījos krietni pēcāk, nevis skatīšanas brīdī. Spēles laikā tomēr sāku just tādu kā zināmu žēlumu pret spāņiem, jo redzēt to burkānu ģermāniskās krēpu gaviles tomēr ir neizturami. Saprotiet, man nav iebildumu, ka viņi ir gari, ātri, atlētiski un nesmuki. Man ir iebildumi pret to, ka viņi spēlē nepieklājīgu, rupju futbolu un nemāk daivot ar gaumi. Jau tobrīd mana sirsna bailēs ietrīcējās, ka ar ko tādu tikt galā varētu tikai fašistiskā Vācija, taču par lielu nelaimi viņiem nebija lemts tikties ātrāk kā finālā, ja vispār. Esmu priecīga, ka manas bailes izrādījās aplamas. Lielākais grupu spēļu pārsteigums droši vien bija pastarīte Kostarika, kuru neviens īsti nebija ņēmis par pilnu. Man šķiet, ka visiem tiem top scorers un best goals vajadzētu ieviest līdzās arī labākās pastarītes titulu. Ja šoreiz tas pienāktos Kostarikai, tad 2010. gadā šis lepnais tituls viennozīmīgi būtu aizceļojis pie mīļās Ganiņas, kuru formastērpu apkaklītes atgadina tādas miniatūras Lielvārdes jostas. Tiesa, neraugoties uz āfrikāņu modi likt uzsvaru uz detaļām, šoreiz par vienos vārtos visseksīgākajām es sauktu tumšzilās francūžu formas ar baltajām krādziņām.

Vēl, pirms tiekam galā ar grupām, man atkal jāpadročī uz savu ieteikumu čomiņam nelikt naudu uz to, ka Anglija tiks laukā no grupas, lai gan manā galvā tobrīd tā, protams, no grupas bija izlidojusi tieši kopā ar pastarīti, nevis Italiano vero. Tas jums neinteresēs, bet tāpat pateikšu – man patīkamas trīsas sagādāja austrāļu Tims Keihils, kurš tāpat, protams, viens pats nabags nevarēja pavilkt visas komandas smago nastu, kā arī Klinta Dempsija cietumnieka cienīgā fizionomija. Lielā mērā tieši Dempsija un viņu vācu trenera dēļ man pat nebija ne cik žēl, ka ASV tika laukā no grupas. Amerikāņi futbolā ir drusku līdzīgi kā sievietes futbolā – neviens viņus tur atplestām rokām negaida, tomēr kļūst labāk. Deivids Villa pat ir atstājis Atletico, lai pievienotos kaut kādam apšaubāmam amerikāņu klubiņam! Tas tikai nozīmē, ka arī manam sapnim par miksētām līgām ir nākotne (lai arī ļoti tāla). Visvairāk no neitrālajām komandām man lika tvīkt Francijas valstsvienība, kad Benzemā un Grīzmans padeva viens otram jaukas piespēlītes, neatstājot pavēnī arī Pogbu. Tomēr neraugoties uz iesilušajām jūtām pret Francijas izlasi, jāatzīst, ka drusku žēl, ka viņi vinnēja Nigēriju, jo, ja tā nebūtu noticis, tad Vācijas ceturtdaļfinālā uz tablo spēles rezultātu vēstītu skandalozs uzraksts "NIG:GER".

Portugāle, kurai vēlēju labu personisku apsvērumu dēļ, diemžēl atkal izmantoja taktiku "tikko kā dabū bumbu, tā skaties, kur ir Ronaldu, un labāk atdod viņam", tāpēc nekur tālu tā netika. Tiesa, man jāatzīst, ka esmu Ronaldu fane, jo viņš atstāj tik iedomīgu iespaidu, ka tas jau kļūst mīļi. Ā, nu jā, un vēl arī tas, ka Ronaldu ir, iespējams, labākais futbolists pasaulē. Vācu vārstsargs Manuels Noiers, piemēram, savu iedomību nav vēl pacēlis tik augstā līmenī, tāpēc tā spēj tikai maigi krist uz nerviem. Lai arī man labi patīk gan Belģija, gan Argentīna (lasi: Laionels Mesī) (bet ja tev viņš nepatīk, tad lasi: Laionels Besī), tomēr nevaru noliegt, ka viņiem bija tīri labi paveicies ar pretiniekiem grupu fāzē, respektīvi, tie bija relatīvi nīkulīgi, tāpēc šo abu komandu tikšana cauri grupām vairāk liecināja vienkārši par veselo saprātu, nevis kvalitatīvu viņu spēles manieri. Argentīna mani mazliet ir pievīlusi, jo gaidīju no viņiem vairāk tango un kokaīnu, vairāk tādu Maradonnas glamūru, bet tā vietā dabūju Mesī, kurš mierīgi var atļauties pusspēli apvainojies nostaigāt pa laukumu, jo otru spēles pusi viņš visiem atgādinās to, kāpēc ir, iespējams, labākais futbolists pasaulē.

Kā jau minēju iepriekš, knock-out fāzes atstāja drusku pliekanu piegaršu, tāpēc tā vietā, lai stāstītu to, kāpēc manu sirdi līdz galam nesasildīja ne Čīle, ne Kolumbija, un arī ne Belģija, es labāk piedāvāšu jums kādu topu. Tas nebūs tops par skaistāko vārtu guvumu, par kuru visticamāk visādi bezgaumji dēvēs to mirkli, kurā Van Pērsijs ar galvu pa priekšu lidoja Spānijas vārtos, radot neizpratni par to, vai vārtos ielidoja bumba, vai tomēr viņa mozgas. Tas arī nebūs tops par to, kuram labāk piestāvētu sarkanā kartiņa. Tas būs tops par svarīgākajām ķermeņa daļām šī Pasaules kausa ietvaros:
4) Van Gāla seja – Nīderlandes treneris vienmēr izskatās tā, it kā tik tikko būtu pārēdies.
3) Grīzmana saraudātās acis – tad, kad Francija atzina Vācijas pārākumu (es nerunāju par 1940.gadu), Grīzmans, atskanot tiesneša pēdējai svilpei, sāka tik sirsnīgi raudāt, ka gandrīz apraudājos arī es. Tiesa, te gan jāpiebilst, ka kameras tik ilgi neieciklējās uz, teiksim, Kolumbijas spēlētāju asarām, kad tie zaudēja brazīļiem, un pat ne uz Deivida Luisa asarām, kad viņš katastrofāli debitēja kapteiņa godā, tāpēc varu visiem futbolistiem ieteikt asaras liet tikai tad, ja esat eiropieši ar skaistu seju.
2) Suaresa zobi – lai arī spēle pret Itāliju nebija pirmais atgadījums, kurā nāca klajā Suaresa zobi, tas tomēr ir pirmais gadījums, kurā šis zobu fejas kaitīgais ieradums ir izpelnījies tik dramatisku un, atļaušot sacīt, pārspīlētu sodu.
1) Neimāra mugura – tā kā karstasinīgā brazīļu tauta šobrīd nīst savus spēlētājus, kas otrdien uzgāja uz laukuma spēlē pret Vāciju, tad var uzskatīt, ka Neimārs tomēr ir ticis cauri sveikā. Piekritīsiet taču, ka salauztu muguru ir diezgan bad-ass uzskatīt par tikšanu cauri sveikā.

Par to, kā Vācija pusfinālā izvaroja Brazīlijas neeksistējošo aizsardzību neko sacīt es nevēlos, jo nav pieklājīgi aiziet ciemos un apsmiet namatēvu. Par to, ka Argentīna, atšķirībā no Kostarikas, tomēr izmantoja iespēju sodasitienos četrreiz iesist Nīderlandei ar lāpstu pa galvu, arī nav nekā daudz piebilstama. Lai arī ne visgraciozākajā veidā, tomēr vismaz Latīņamerikas zaudēto godu Mesī ar čomakiem atrieba. Labi, es varbūt tagad arī lecu pirms esmu pateikusi hop, bet būsim taču godīgi – kas tajā finālā tāds varētu notikt? Di Maria Milleram pateiks, ka viņa mamma ir vieglas uzvedības sieviete, un tāpēc viņš tam salauzīs degunu? Nebūsim idioti, vāciešiem nav nekādu ģimenisku goda jūtu, jo viņiem nav ģimeņu – viņi ir roboti. Varbūt Skolari būs zēnus friziera vietā aizvedis pie Dieva un tagad tie parādīs visiem, kur vēži ziemo? Diez vai Brazīlijā diemžēl. Tātad, kas ļaudīm visvairāk paliks atmiņā no šī kausa - Suaresa sakodiens? Ceru, ka nē, jo man viņu ir žēl, un man šķiet, ka tā vietā, lai viņu dedzinātu uz sārta katrs sodu izrakstītājs, viņam labāk vajadzētu nozīmēt psihoterapeita pakalpojumus, kurā viņš iemācītos spēli tik ļoti neņemt pie sirds. Kas tad paliks – Grīzmana asariņas? Arī ceru, ka nē, lai gan es pati biju tuvu ekstāzei tās redzot. Nu, kas tad? Tas, ka Brazīlija 2014 nav tas pats, kas Brazīlija 2002? Tas, ka Kostarika pierādīja, ka mazs cinītis var nogāzt lielu vezumu, ja pieņem, ka Liverpūles futbola klubs ir liels vezums un Pirlo pričene kopā ar Balotelli tumšo dvēseli ir vēl lielāks vezums? Vai arī tas, ka Grieķija pierādīja, ka arī ar letarģisku futbolu, ja vien to vada senlatviešu mītiskais tēls Karugunis, ir iespējams tikt līdz Round-of-16? Nu nē taču. Visiem paliks atmiņā tās foršās tiesnešu putas! Es tiešām nesaprotu, ka FIFA līdz šim bija iedomājusies bez tādām iztikt. Es tiešām gara acīm redzu - un tās man nebūt nav tuvredzīgas, ja! - kā viņi tādā sanāksmē viens otram saka:
-"Eu, džeki, moška tomēr ieviešam augsta līmeņa spēlēm kaut kādas kameras, lai tiesneši varētu replay-ot strīdīgas situācijas un tādējādi labāk pildīt savu darbu?"
-"Tu ko, slims esi, vecīt? Kādas vēl kameras? Viņiem taču vajag fucking PUTAS!"
-"Vecīt, tu esi ģēnijs, tev absolūta taisnība! Tā arī tad es rakstu, ja? Vajag putas."
-"Jā, tu tā arī uzraksti. Bet tu iztulko priekš brazīļiem, citādi tie vēl nopirks jaunkundzes putu vietā."
-"Ok."
 
 
xxx
09 Aprīlis 2014 @ 17:33
Oki - okeāna vidū  
Vakar kopā ar draudzenīti devāmies uz kino, jo bijām nahaļavu dabūjušas ielūgumus. Tā kā dāvinātam zirgam zobos neskatās, tad nu arī īpašu uzmanību nolēmām šim notikumam nepievērst, bet tā vietā izturēties tā, kā izturētos jebkurš cilvēks, kas aiz gara laika būtu nolēmis apmeklēt kinčiku – respektīvi, sākt savu kino pieredzi Stockmann šmigas nodaļā, izvēloties kādu skrūvējamu padzērienu. Paņēmām pudeli baltvīna uz divām. Sapratām, ka kaut ko uzkost jau arī droši vien gribēsies, tāpēc mūsu iepirkumu groziņā nonāca arī divas spinātu maizītes un četri baklažānu rullīši ar rīsu nūdelēm un Korejas burkāniem. Rūpīgi visus savus labumus sastūķējušas somās, lai apsargi nepamana, devāmies iekšā kino. Tur vēl paņēmām arī vidējo sāļo popkornu, ko kārtīgi apbērām ar načo siera pulveri, un nu beidzot varējām doties uz kinoteātra augšējo stāvu, lai dotos iekšā pirmajā zālē uz savu seansu.

Apsēžoties savās vietās, ātri vien saprotam, ka esam drusku ieberzušās, jo no visām pusēm apkārt lupī fotogrāfi, bet uz skatuvītes priekšā ekrānam novietots sintjiks. Tātad būs dziedāšana. Jau jūtam, ka tie mūsu baklažānu rullīši droši vien būs jāknakstina īpaši klusi, citādi Andris Bulis mums sados pa tauri, jo – bēdu manu lielu bēdu - esam atnākušas uz Māra Martinsona filmas “Oki – okeāna vidū” pirmizrādi. Pirms seansa sākuma pats smukais Andris kāpj uz skatuves un sauc uz tās apkārt arī visādus citus smalkus kundziņus, kas piedalījušies filmas tapšanā. Kādā mirklī uz skatuves uznesas arī Ints Teterovskis un liek visai zālei celties kājās un dziedāt “Daudz baltu dieniņu”, jo galvenajai aktrisei, tai japāņu džangai, ir dzimmene. Ļe ļe ļe, tri rubļa, karoče tās runas ilgst mūžību. Bet nu, nepaiet ne stunda, un zālē beidzot tomēr nodziest gaismas.

Filmas darbība noris Amerikā, Losandželošā. Galveno varoni, ko atvaido Andris Bulis, sauc Robis. Robis ir tāds besīgs tipiņš, kurš visu laiku staigā ar adītu mici galvā, agri ceļas un traucē gulēt savai dzīvokļabiedrenei. Robis vispār ir laikam latvietis, bet tā kā Štatos dzīvo jau astoņus gadus, tad ir iemācījies vārdu “whatever” izrunāt ar tādu labu kaliforniešu akcentu. Viņa dzīvokļabiedrene, ar kuru, kā vēlāk noskaidrosim, viņš pēc gada platoniskas kopdzīves tomēr uzsāk arī seksuālus sakarus, ir amerikāniete. Viņai patīk fotogrāfēt un vērot šo pasauli, kurā ir tik daudz kā skaista un interesanta, ko mēs, pārējie, savas aizņemtības un egocentrisma dēļ bieži vien pat nepamanām. Vēl filmā ir tā japāņu džanga, kas tēlo psihušku, kas visu laiku pērk un pārdod mājas. Robis arī drusku šiziķis, tāpēc arī vien top apsēsts ar to japāņu džangu un vēlas noskaidrot viņas biežās pārcelšānās iemeslus. Noziegumam pa pēdām! Kāds ir šis iemesls – to es zinu, bet jums neteikšu, lai paliek tomēr arī kāda intriga.

Vārdusakot, filma pretendē uz kaut ko ļoti artsy – nu tur visi šitie deep stuff cryptic thang dialogi ar dziļdomīgām pauzēm, gleznaini kadrējumi un smukas krāsiņas. Mūzika fonā diezgan forša. It kā visi priekšnosacījumi, lai būtu gaumīga mazbudžeta filmiņa, bet tomēr tā Andra Buļa roža reprezentē kaut ko tik pazīstami latvisku, ja tā var teikt, ka gribas vienkārši iet uzvārīt kartupeļus, nevis jodelēt pie mākslas. Stāstam it kā potenciāls, bet scenārijs tomēr atstāts tādā dramaturģijas otrkursnieču līmenī ar visiem tiem saviem neparadzami paredzamajiem vipedroniem un gredzenveida kompozīciju. Gredzenveida kompozīcija… Nu godavārds, kurš gadsimts? Mūsdienās gredzenveida kompozīcija ir pieļaujama tikai pornogrāfijā – tas ir, sāk ar minetu un beidz mutē, bet visur citur tā ir klaja bezgaumība.

Ja kāds domā, ka bija baigi slikti, tad tā nebija. Tāda diezgan pliekana pēcgarša, kas neraisīja nekādas spekulatīvas pārdomas par dzīvi un sevi tajā. Kāds noteikti kaut ko uzries, ka mēs te atkal sorosīdi, ka Latvija var un Anglija nevar, vai kaut ko tādu, bet tā jau nav. Tikai gribētos, lai biežāk būtu ta sajūta, ka par šitādiem mākslas vijeboniem varētu godīgi sacīt, ka ir kruta, nevis ka ir priekš Latvijas kruta.

Pēc seansa aizgājām uz dāmu tualetēm, bet tur man blakus izlietnē rokas mazgāja Agnese Zeltiņa. Rokas tikai apslacīja ar ūdeni, ziepes neizmantoja. Es arī ne.
 
 
xxx
30 Janvāris 2014 @ 17:04
Noziegums un sods  
Labdien. Te mēs - Krusta skolas absolventes EK un SM. Šajā skolā mēs ārstējāmies no narkotiku atkarības, homoseksuālisma un visa tā, ko izglītības sistēma mums bija centusies iepotēt caur literatūras hrestomātijas grāmatām. Pasaule ir tāda skola, noteikti aizejiet! Karoče, te mēs - te jauns škandāliņš! Pirms lasāt talāk, lūdzu, paņemiet glāzi ūdens, uzlieciet kādu Kaspara Dimitera ierakstu atskaņotājā, iekārtojieties ērtāk un mazliet pieskarieties sev. Tagad var lasīt tālāk.

Dziesminieks, skolotājs un bandīts Kaspars Dimiters kādu dienu saņēmis vēstuli no Valsts Ieņemšanas dienesta par to, ka vajadzētu samaksāt nodokļus. Patiesībā Dimis vēstuli pat īsti nav lasījis, jo tā esot bijusi ķīniešu valodā un viņam nav naudas tulkam, bet viņš, ieraugot to špergalku, pēc īsa dialoga pašam ar sevi visu sapratis: “Vēstule? Tātad kādam no manis kaut ko vajag. Ķīniešu valodā? Kas Latvijā ir zem Ķīnas tupeles? VID. Ar ko man mūžīgi problēmas? Ar naudu un čekiem. Ko viņi man klūp krāgā? Ā, gan jau nodokļi nav samaksāti.”

Kaspars ir iznīdējis verga gēnu sevī, tāpēc i negrasās maksāt tos nodokļus. Vien trīs lietas:
1) Viņš uzskata, ka tādu izpriecu var atļauties tikai tie, kam ir nauda, bet viņam, redz, tādas neesot (tāpēc viņš arī nav nolīdzis tulku vēstules lasīšanai). Šis ir tik loģisks priekšlikums, ka to vajadzētu padarīt par likumu, vēlams - krimināllikumu vai Dieva likumu.
2) Viņš rakstīšanu un dziedāšanu neuzskata par darbu, tāpēc nekādi nodokļi nav jāmaksā. Pareizi ir - tā tik vēl trūka, lai būtu jāmaksā par atpūtu!
3) Pizdimiteram nepatīk, kā tiek tērēta nodokļu nauda: homoseksuālisma propogandai, karam un bibliotēkai. Diez kas nav, jo Kaspars ir tradicionālo vērtību aizstāvis, tiesa, šīs tradīcijas ir zināmas vien viņam pašam.

Tomēr jautrais dziedātājs un dzejnieks apzinās, ka pārkāpj likumu, un ir gatavs par to saņemt sodu. Viņš arī atvieglo tiesu ļaužu ikdienu, un pats sev izdomā soda veidu - Kaspars ierosina, ka mēs visi varētu satikties Doma laukumā, kur viņam tiktu izpizdjīts nāvessods. Viņš nav precizējis, kā tieši vēlas aiziet viņsaulē. Labu padomu diemžēl sniegt mēs nevarēsim, jo nāvessodi nav Textu specialitāte, tomēr Textu specialiāte ir gaumīgas detaļas un glamūrs, tāpēc, lai kāds arī nebūtu šis dzīvības atņemšanas paņēmiens, mēs ierosinām, ka tas varētu notikt, kamēr Kaspars uz akustenes spēlē “Jautru dziesmiņu sev pašam”. Kaut kur netālu ir jābūt arī divām glāzēm ūdens - uz vienas uzraksts “YAY”, uz otras - “NAY”, lai garāmgājēji varētu mest sīknaudu attiecīgajā glāzē, atbilstoši savai iekšējai sajūtai. No samestās naudas nodokļi netiks mesti, jo Kaspars pasākumā piedalīsies prieka pēc. Tā tik vēl trūka, lai par mešanu būtu jāmaksā nodokļi!

Iespējams, Pizdimitera kungs ir palaidis garām to, ka ir beigušies ne tikai čekas laiki, bet arī nāvessoda laiki. Nu, neko - nāksies atjaunot. Šobrīd Latvijas tēls ir tik nestabils kā piedzēries Vilis Krištopans, tāpēc inovatīvas metodes mums ir nepieciešamas kā darvas piliens medus mucā. Kurš būs tik drosmīgs pateikt, ka publiski nāvessodi Doma laukumā nav labs tūristu pievilināšanas Instrumenti? Tas noteikti nebūs Raimonds Bartaševics, jo nedzīvojam Āfrikā, kur nāvessods mētājas uz katra stūra.

Pats Kaspars Pizdimiters kādā no savām dziesmām atzinis, ka nomirt ir vienīgais sākums, tāpēc nav ne mazāko šaubu, ka pēc randiņa ar elektrisko krēslu viss tikai sāksies. Un Kaspars neuzvedīsies kā apmaldījies kucēns - viņš zinās, ko darīt, jo ir šo to iemācījies par aizkapa valstību: “Pasaules ir tāda skola, kur mani māca nebūt dzīvam.” Tiesa, kādā citā dziesmā Kaspars arī apgalvo, ka “Tu negribi nomirt, jo nav tādas beigties gribas”. Tas nozīmē, ka vispār Latvijas Eltons Džons labprāt gribētu palikt dzīvs, jo cīņa pret homoseksuālismu ir tikai sākusies un vismaz līdz nākamā gada praidam vajadzētu izvilkt. Ko darīt? Nevajag vairāk kā palikt uz vietas - dzīvot, mīlēt un nemirt, vien trīs lietas.

Varam secināt, ka Kaspars ir kā Dana no “Ugunsgrēka” - īsti jau mirt negrib, bet šovu vajag. Un reizēm jau ir tā, ka negribas, bet vajag. Fizikas pasaulē šis fenomens ir pazīstams kā Šrēdingera dimiterēns. Piemēram, ja esi jau tūtā, bet pudelē palicis 100 gr šņabja, tas ir jāizdzer, jo tādus sīkumus atstāt labākiem vai sliktākiem laikiem nedrīkst. Tātad, ja šis šņabja atlikums tiek izdzerts, tu esi gudrs atomu līmenī, bet pilnīgs cirvis zematomu līmenī, jeb, īsāk sakot - tu esi Šrēdingera dimiterēns. Neuztraucieties, ja par šo paradoksu neko neesat videnē dzirdējuši - to mēs iemācījāmies Krusta skolā. Noteikti aizejiet!

Nāve un nodokļi Latvijā jau izsenis ir tabu temati (atšķirībā no homoseksualitātes, kara un bibliotēkas), tāpēc nav liels brīnums, ka inteliģence un citi nenobrieduši nejēgas kaunīgi novēršas un klusē. Bet vai mēs - komunisti - klusēsim arī pēc šova “Nāves ēnā” Doma laukumā? Vai mūsu sirdis paliks tik aukstas kā nakts Zosēnos? Droši vien, bet Latvijas kļūs par pirmo valsti pasaulē, kuras iedzīvotājs (?) izdevis albumu pēc savas nāves. Vai mūsu tumšie prāti ko sapratīs un iemācīsies no Kaspara perspektīvās nāves? Vai arī nāvessoda izpildes vieta tomēr nav nejauša kaprīze, bet gan rūpīgi pārdomāta stratēģija? Jo kāpēc nomirt Doma laukumā, ja var nomirt Ķīšezera maliņā? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem meklējiet Kaspara jaunākajā albumā “Geji Ahujeļi”. Tas būs pieejama lejuplādēšanai iTunes un Ellē, bet vēl nav. Pagaidām ir pieejams tikai ieskats pirmā singla lirikā. Pagrieziet skaļāk un dziediet līdzi! Ar jums kopā bija EK un SM, paldies par uzmanību un tiekamies atkal kaut kad, pofigkad! Atā.

Normālu cilvēku vietā ir geji,
Svētie klusē, runā tikai zmeji.
Skolā māca, ka Dievs ir karš.
Diemžēl man kaut kas ir īss,
Bet es gribētu, lai ir garš.
 
 
xxx
30 Decembris 2013 @ 23:26
2013.gada notikumu apskats  


Labdien. Beidzot klāt Jaunais Suņa gads. Labi, ka tas nav Jaunais Laiks. Tvnetam šogad gada apskats sūdīgs, tāpēc nekas cits neatliek kā pirmais vīns un analgīns, un pirmoreiz vienā lapā satiekas SM, AK, FD un EK. Mēs esam stipri, mēs esam vareni, sen neesam sisti!

Gada ceļojums

Nauda – tas ir labi. Un nav noslēpums, ka ceļo tie cilvēki, kam ir piķis. Kamēr ierindas deputāti mācīja viens otru, kā labāk sērot, Zatlers pohujā aizbrauca uz modes skati un uzzināja, ko labāk vilkt mugurā. Kopš tā laika viņš ir ļoti stilīgs. Īsā un apreibinošā ceļojumā uz benzīntanku Āģītī devās Roberts De Niro Ķīlis. Blakus bija arī Žans Klods Van Damme, bet brauciens izrādījās tik bīstams, ka Van Damme pēcāk nolēma pievērsties kam drošākām – sēdēšanai špagatā starp divām braucošām gonkām. Īss, bet spilgts ceļojums. Žanete Koko Šanele  nolēma nedomāt par mums un izvēdināt galvu Austrālijas tramvajos un ārzemju latviešu koru mēģinājumos. Žerārs Depardjē bija vienīgais, kurš ceļoja, jo viņam nebija naudas. Tā viņš aizceļoja laikā uz Krieviju, kur viņu sagaidīja Putins ar pienīgām krūtīm un tautumeitas ar Krievzemes pasi. Bet tie ir nieki. Tie ir individuāli ceļojumi un privāta nauda. Ja Ķīlis visu veikala “Lapa” publiku būtu sakrāmējis savā mašīnā, viņš varētu tēmēt uz gada ceļotāja titulu. Bet, konsultējoties ar National Geographic, nolēmām, ka visnozīmīgākais ir bijis brīvo ļaužu masveida ceļojums starp kalniem un jūru Turkmenistānā.

Gada brīnums

Ne katru gadu notiek tā kā pasakā, ne katru gadu notiek tā, ka atkārtojas divi 9.maiji. Pirmajā 9.maijā ļaudis stūma ģīmī šašliku piknikā pie Uzvaras pieminekļa, bet tad dzima arī otrais 9.maijs. Tā bija tā Saskaņas pilnā diena, kad pensionāri un Rīgas Satiksmes darbinieki kliedza: “Ruki proč ot Ušakova.” Iespējams, piketā piedalījās arī plānprātiņi. Huj zin.  Šogad arī Sudrabas kundze un citas krītošās zvaigznes mums atklāja, ka pelēkie zirņi – tā ir vakardiena. Tos var ēst tikai džinsa kostīmā, skatoties seriālu “Pizdzīvoklis”. Tagad modē ir ikri! Melnie. Kas to būtu domājis? Tāpat neviens necerēja, ka atskabārdainais Gustavo aizbrauks uz Indiju un kļūs par reperi Hasta La Vistamirus.

Bet tie visi ir viena gada brīnumi. Tas nav nekas vairāk kā vienas nakts sakars.

Jau pirms astoņpadsmit tūkstošiem gadu latvieši un citi iesalnieki uz alām zīmēja ugunskrustus. Un jau tad viņi runāja par to, kas notiks, kad uzziedēs pūces aste. Beidzot tas ir noticis. Ekonomikas Ministrijas valsts sekretāra Jura Pūces aste viendien uzziedēja visās varavīksnes krāsās. Kopš tā laika viss ir hujova. Bet vislielākais brīnums ir tas, ka tā aste vēl aizvien nav novītusi.


Gada horizontālais taimkods

Ir jāskrien pakaļ igauņiem, kuri pirmklasniekiem māca programmēšanu un hakerismu, kas ir viens no spilgtākajiem harizmas paveidiem.

Paši negulējām lāča miegā un uzlauzām Satori mājeni. Arī ļaudis Ziemeļkorejā nesnauž, un ir izdzēsuši visas vecās (3 mēneši un vairāk) ziņas no savas oficiālās ziņu aģentūras. Izņēmums ir ziņojumi, kuros pie minets un slavēts Kims Džonguns. Mēs pēkšņi uzzinājām, ka Imants Parādnieks prot lietot interneta meklētāju, lai uzietu labākās pornolapas, bet ASV to zināja jau sen, jo spiego visus pēc kārtas. Pohuj, ja tikko nogriezta aste (varbūt, ja nebūtu nogriezis, tā būtu uzziedējusi!). Viņi visi ir ģēniji, bet tomēr balvu iegūst harizmātiskais Deniss Rodmens Čalovskis, kurš tā uzkačāja savas MS Paint prasmes, ka kādu dienu pie viņa ievēlās FBI. Atliek vien uzlikt tauriņu, un mēs beidzot būsim pārsituši Igaunijas prezidentu. Tā arī ir atbilde uz jautājumu, kam mums tas noziedzies urlēns vajadzīgs.

Gada Latvijas Nokia

Latvija var izsisties tikai ar spēcīgiem uzņēmumiem. Tā no maksātspējas izsitās Liepājas Metalurgs, jo saprata, ka smagais metāls jau sen vairs nav modē. Varbūt viņi varētu ražot ekoloģiskas un drošas cocka šūpoles. Arī latviešu ask.fm gāja jautri, jo meitenes ārzemēs tā dēļ pieversās harikiri mācībai. Mēs paši neklusējām un firmīgi izveidojām 21.gadsimta pirmo jēdzīgo fotoseriālu “Mīla un nāve”. Iphone var iet dirst, jo latvieši Just5 ražo labākus viedtālruņus. Bet vai tāpēc viņiem piedienētos Gada Latvijas Nokias tituls? Ņihuja. Jau kuro gadu neviena nozīmīga intervija ar jebkuru pajoli neiztiek bez jautājumiem par Air Baltic. Kāpēc atkal? Kāpēc šie sūdi neatrisinās? Varbūt tāpēc, ka visiem pohuj, neviens nepievērš uzmanību. Tāpēc pasludinām Air Baltic par Gada Latvijas Nokiu. Tas ir politisks lēmums.


Pietiks rukāt. Pārejam pie izklaides.

Gada filma

“Argo” dabūja Oskaru Vaildu par garlaicīgāko Bena Afleka tēlojumu, arī roža nebija nekāda baigi skaistā. Tad jau labāk Brūsa Viļa Lāča Viscietākie Rieksti, kur ģimenes salidojums notiek kritienā no divpadsmitā stāva. Arī Sandrai Bulokai bija nelaimīga diena, un viņa iesprūda kosmosā. Filmā “Zilā krāsa - super” bija aprakstīta homoseksuālisma skoliņas izveide. Mēs negribam, lai tradicionālo vērtību sargi mūs aizsūta uz Sibīriju, tāpēc Texxxtu Oskaru Vaildu piešķiram vēl neuzņemtai filmai – to iegūst epopeja “Nāves ēnā” par tiem apmēram 233 bļitkotājiem, kas tā aizrāvās ar zivtiņām, ka aizceļoja nezināmā virzienā. Tā ir lieliska filma, jo Blaumanis – tās ir latviskās vērtības. Un latviskajām vērtībām tiks piešķirti kino miljoni. Tā kā šis stāsts ir aizraujošs, tad visi to skatītos un grauztu sklandaraušus. Līdz ar to beigtos strīds par to, kā tērēt naciķu kino miljonus.

Gada tusofka

Nevar noliegt, ka normāli pielikāmies, kad uzņēmām savu fotoseriālu. Diez vai 9.maijā bija daudz ļaužu, kas bija izteikti skaidrā prātā. Skaidrā mēģināja būt AK vēlēšanu naktī, bet, kaut arī nedevās ēst ikrus, tomēr attapās pieklusinātā atmosfērā un hlamā. Ticam, ka arī tā tusofka, no kuras brauca Ķīlis un iebrauca citā mašīnā, bija zajebis. Vai Inguna Sudraba ir sūdzējusies par ikru ēšanas konkursu Krievijas dienas ballītē? Nav dzirdēts! Gads ir bijis ļoti jautrs. Un visjautrakais tas ir bijis Čehijas prezidentam Milošam Zemanam, kurš atklāt kaut kādu svēto zižļu izstādi ieradās nepārprotamā pālī. Kā gadījies, kā ne – viņš pietempies Krievijas dienas tusofkā Čehijā īsi pirms tam. Apsveicam! Līdz ar to mēs pārejam jaunā līmenī. Mēs tagad esam integrācijas karogneši, jo runājam i par krieviem, i par latviešiem. Pizģec. Trādiralallā.

Gada labākais cilvēks

Kirovs Lipmans



Gada kauja

Kopš EK pievērsusies bojevikiem, esam sapratuši, ka arī kaušanās ir laba izklaide. Tā diemžēl mūs neizklaidēja Artuss Kaimiņš ar Gačo, vismaz Žanete Koko Grende uzbruka Andrejam Žagaram, un šim uzbrukumam pievienojās arī kokaīna tests. Viscietākajos riekstos bija dahuja skaistu kautiņu, bet tā ir tikai filma, tas nebija pa īstam. Saskaņas Centra deputāts Nikolajs Kabanovs pa īstam sadeva taurē kādam kungam kādā saviesīgā pasākumā un pēc tam pats no priekiem izlēca pa logu. Eta ņi prikol! Gada balva viņam. Tomēr ļoti ceram, ka vismaz nākamgad mūs aplaimos jau pērn sarunātā divkauja starp Edgaru Alanu Po Raginski un Jurģi Liepnieku.


Gada vēstule

Daudzi ir sapratuši, ka aizsūtīt vēstuli iemīļotajam ir daudz vieglāk nekā pateikt visu pa purnu. Imants Kalniņš nosūtīja vēstuli latviešu tautai, lai pateiktu, ka Eiropa ir liberastu dirsa. Ir aizdomas, ka arī Vladimirs Dombrovskis ir saņēmis vēstuli īsi pirms savas atkāpšanās. Kaut arī tā bijusi nozīmīga un mēs visi raudam pēc šī lieliskā līdera, balvu piešķiram monarham Andrim Bērziņam. Vai kāds var noliegt, ka tā špargalka, ko viņš izvilka pie pusdiengalda ar Obamu, bija laba vēstule? Viņš, lai saglabātu obejktivitāti, to ne reizi pirms tam nebija pārlasījis. Iespējams, tāpēc tās saturs bija tik pārsteidzošs un visu mīlēts.

Gada amata zaudēšana

Gan jau tad, kad Inguna Sudraba atčoknījās pēc samaņas zaudēšanas, viņai nebija baiga tusofka. Tāpēc Izklaides sadaļā piedāvājam pazaudēt nevis samaņu, bet amatu, jo brīvi cilvēki iedzer un iet pār kalniem un lejām. Jurģi Liepnieku patrieca no Playboya, arī Jutai Strīķei jāraksta jauns CV. Mēs visi ticam, ka Vladimirs Dombrovskis jau sen ir atradis sev siltu vietiņu. Diez kā iet  Pāvestam Benediktam? Tas arī nolēma mest plinti krūmos. Cilvēkiem nepatika, ka ļaudīm, kas izmeklē Maximas traģēdiju, būs jauni mobiļņiki, tāpēc arī šai komisijai nebija ļauts uzdzīvot. Vai domājat, ka tam kaskadierim, kas izveidoja Soču Olimpisko lāpu, kas nodzisa vismaz 34 reizes, vēl būs darbs? Domājam, ka nē. Viņam būs hanā. Bet tas ir tikai minējums, jo īsts hanā bija Kima Džonguna tēvocim, kurš zaudēja ne tikai amatu, bet arī dzīvību. Par uzvarētāju šajā nominācijā pasludinām Nilu Ušakovu, jo viņš vismaz nebija mīkstais un palika savā vietā, kamēr Jūs palikāt savās.


Gada lasītājs

Šo nomināciju mums neatņems neviens! Pat, ja mūs neviens nelasīs, kaut ko izpīpēsim. Bet šogad ir lasījuši. Mīļu pateicību vēlamies izteikt dāmai, kas AK uzdāvināja biļeti uz izrādi “Facebook Cool”. Tāpat lielu prieku sagādājusi interneta Robina Huda “Īstā seja” parādīšanās Texxxtos. Bet mēs visvairāk cienām tos, kam mēs besījam.

Otto Ozols pēc AK Texxxta par savu raidījumu apvainojās par to, ka kaut kas esot uzrakstīts nepareizi. Galvenā redaktore EK vērsās pie viņa, lai noskaidrotu, kas tieši nav bijis labi, lai kļūdas gadījumā varētu publiski atvainoties, kā arī četrreiz autorei AK iesist ar lāpstu pa pakausi. Diemžēl konkrētākas kļūdas Otto Ozols nenosauca. Tā radies teiciens “Otto Ozola līmenis”.

Saviem lasītājiem Jaunajā Laikā novēlam dzert un darīt. Sevišķi to gribētu vēlēt tiem, kas mūs ienīst.Texxxtu vēlamies nobeigt ar iedvesmojošām dzejas rindām:


JAUNAIS LAIKS


Tas jaunais laiks, kas šalkās trīs

Tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs;

Ikvienam ir rokas jāpieliek,

Lai lielais darbs uz priekšu tiek.


Tas nozīmē, ka jauns prezidents mums būs tad, kad katrs varēsim noskaitīt “Tālavas taurētāju”.





 
 
xxx
19 Decembris 2013 @ 04:13
Raudsepgeita  
Nu čau. Lai arī šīs ziņas vairs nedominē sekotāko sabiedrības censoņu tvītos, tomēr mūsu kolektīvam patīk iedzert, pabremzēt un tikai tad rakstīt, tāpēc neņemiet ļaunā, ka Raudsepgeitai pievēršamies tagad, nevis pirms vairākām nedēļām. It kā skandāliņš gana sāpīgs, jo pastāv risks iemantot vienlaikus antipātijas gan no kategoriskā imperatīva, gan no Lato Lapsas, bet, lai arī valsts prezidents domā citādi, neesam jau Krievijā, tāpēc YOLO.

Man pašai nebija sākotnēji īsti skaidrs par ko vispār brēka, tāpēc atkal vērsos pie Dieva kunga pēc padoma un vaicāju, kādā sakarā Lapsa tik ļoti aprej to Raudsepu? Un Dievs atbildēja ar fabulu, jo taisnu tiesu viņš ir nolēmis runāt tikai pastarajā dienā, kas visticamāk būs Andros, 30. novembrī, bet varbūt arī citā datumā.

“Vopšem, tā. Sen senos laikos notika laikraksta “Diena” privatizācija, kas varbūt nebija pārāk godīga, bet varbūt arī bija – to mēs nezinām. Lapsa domāja, ka nebija, bet Ēlerte, Raudseps, Drafens un Ašeradens (tie ir tādi mitoloģiski zvēriņi - kā grifs un vienradzis) domāja, ka bija. Lapsa par to turēja rūgtumu sirdī vēl ilgi – nu, varbūt arī neturēja, bet vismaz apkārtējiem likās, ka turēja. Kā gadījās, kā ne, ne tikai šis rūgtums sirdī, bet vispār ideoloģiskas nesaskaņas par dzīves jēgu un sevi tajā diez ko nevedināja draudzību starp visiem šiem zvēriņiem. Apkārt klīda runas, ka “Diena” kā Fēnikss no velniem ir atdzimusi “IR” izskatā, kā rezultātā “IR” uzvedās kā tāda karsējmeitene KNAB tā cīņā pret ļaunajiem oligarhiem, bet Kūmiņam tas nebija pa prātam, jo viņš pats piedalījās cīņās ar tādiem karsējmeitenes ļubovņikiem kā DP, KNAB, LB (banka, nevis šņapst) un gan jau vēl visādām abreviatūrām, kas man uz sitiena ir izkritušas no prāta. Un Lapsam vispār, kā jau tas dabā iekārtots, a priori besīja visas svētulīgās zosis, jo viņa leksikonā svētulīgs un liekulīgs attiecās uz vienu un to pašu raksturīpašību. Tomēr nekas nevar būt balts, jo tas nav iespējams, tāpēc #teamIR bija aizdomas, ka Lapsa ir dvēselīti pārdevis melnajam PR. Un tā šīs neskaņas turpinājās mūžīgi mūžos, jo neko nevar skaidri zināt, atliek vienīgi minets."

Noklausījusies fabulu, es ķēros vēlreiz pie pietiek.com rakstiem un šoreiz jau, paldies Dievam, labāk sapratu, kāpēc ar tādu aizrautību tiek bārta tā Raudsepa nekonsekvence. Tiem, kas nav tankā (neuztraucieties, tur nav gandrīz neviens), tātad īss rezumējums:

“IR” tiek publicēts LŽA ētikas komisijas priekšsēdētāja Paula Raudsepa raksts “Nemainīgs kā lata kurss”, kas, pietiekprāt, ir labvēlīgi noskaņots LB prezidentam Ilmāram Rimšēvicam. Kāda vaina? Tāda, ka Raudseps saņēmis druscīt naudu no Latvijas Bankas par visādiem ar žurnālismu nesaistītiem pakalpojumiem pēdējā gada laikā. Vai tas ir ētikas kodeksa pārkāpums? Viss atkarīgs no tā, cik jums uz videnes atestāta bija ētikā, protams. Videnes atestāts vispār nosaka visu atlikušo dzīvi, ja vēl neesat to pamanījuši, bet tas tā.

Par to, vai pats raksts ir vai nav bijis angažēts, spriest nav jēgas, jo nav jau nekādu objektīvu parametru, pēc kuriem nomērīt satura korektumu, un ja kāds domā citādi, tad izsaku līdzjūtību. Tā kā te pirmīt mums komentāros jau pārmeta tikai tādu ņirgāšanos un problēmu nerisināšanu, tad, pirmkārt, paldies, ka esat gatavi uzticēt nozīmīgu lēmumu pieņemšanu sīkām vecenēm, kas tā vietā, lai centīgi studētu autoritatīvā režīma vadību ekonomikas fakultātē, labāk izvēlas centīgi tolerēt alkoholu un mīlēt dzeju. Otrkārt, OK, mēs ierosinām aktualizēt Kantu un ētikas parametrus protokolētā veidā pievienot Krimināllikumam. Tas taču būtu tikai normāli, ja, teiksim, desmitajai nodaļai “Noziegumi pret valsti”, sekotu vienpadsmitā nodaļa “Noziegumi pret morāli”. Šai nodaļā būtu arī pa punktiem (iesaku pieaicināt Godmani, lai būtu droši, ka viss tiešām ir pa punktiem) atrunāts tas, cik ētiski ir būt žurnālistam, kas naudu saņem dažādos veidos, bet reizēm nākas uzrakstīt arī kādu rakstu par kādu no naudas devējiem. Bez Godmaņa vēl vajadzētu pieaicināt arī Kirovu Lipmanu, jo viņš ir kaķīts balts, neraugoties uz to, ka tas nav iespējams, kā arī Andri Šķēli, jo maybe he’s born with it, maybe it’s Maybelline, bet abos gadījumos viņš tomēr ir atstājis labu iespaidu attiecībā uz likumu darbināšanu. Un priekš kam mums likumus, kas nedarbotos? Tas būtu absurds. Protams, drīkst pieaicināt arī Textu kolektīvu par 12 zvērinātajiem, kas atbildētu par taisnību morāles likumu izstrādē, taču pastāv risks, ka mēs ticamāk uzvestos kā 12 krēsli, nevis zvērinātie, jo empīrisku novērojamu rezultātā esam secinājuši, ka mūsu mīļākais vīns, galda vīns, tā tiek saukts tieši šī iemesla dēļ – tā patērēšanas rezultātā jāattopas tur, kur piedien būt tikai krēsliem, t.i. zem galda.

Nodaļā “Noziegumi pret morāli” nāktos ieviest arī apakšnodaļu “Kā nepieļaut tipiskas loģikas kļūdas”. Tā kā šeit būtu jātulko no latīņu valodas visādi ad populum utt, ierosinu pieaicināt komponistu Imantu Kalniņu, jo viņš vienkārši ir labs tulks. Kādēļ kas tāds ir vajadzīgs? Tādēļ, lai mēs varētu izvērtēt visādus pārmetumus, kas raidīti Raudsepa, gan arī Lapsas virzienā. Teiksim, mana mīļākā filozofe Anda Burve-Rozīte savā tviterī arī uzrakstīja vienu fabulu par mūsu valsti un kanalizācijas žurkām PVD inspektora ādā, ko kāds trakulis varētu neprātā attiecināt uz Lapsu. It kā klasisks piemērs ad hominem, bet tomēr vajag tāmi, vajag atrunāt, jo nav jau nekāda vaina uzbrukt oponentam, nevis tā argumentam, ja, teiksim, ir skaidri zināms, ka oponents ir patoloģisks melis. Šī nodaļa būtībā būtu paredzēta tikai tam, lai varētu izmest musorā visus tos argumentus, kas nekvalificējas kā loģiski, un nemaisās pa kājām, izskatot noziegumus pret morāli.

Kā jau minēju iepriekš, bez normatīvas ētikas grūti viennozīmīgi spriest par attiecīgo gadījumu, lai arī no aizlietām actiņām pārkāpumu tomēr tur var saredzēt. Tiesa, kurš pieaudzis cilvēks gan kaut reizi nav pārkāpis ētikas kodeksu? Īstā māksla jau ir prast ticami atvainoties un nepieļaut kļūdu atkārtojumu turpmākā dzīvē, ja nodarījums nav raisījis tik lielu kaitējumu, ka noziedzīgā nodarījuma veicēju nāktos momentā izolēt no sabiedrības un no morāles apcirkšņiem arī. Šai sakarā palīgā var izsaukt runci Leopoldu, lai tas tēvišķi ieteiktu gan Raudsepam, gan Lapsam turpmāk dzīvot družna. Un vēl šai sakarā var izsaukt arī veselo saprātu, lai visiem pārējiem ieteiktu būt veselīgi skeptiski noskaņotiem pret jebkuru rakstu darbu. Gan pret tiem, kas publicēti “IR”, gan portālā “pietiek.com”, gan arī šeit pat, Textos. Mīlu, bučas.
 
 
xxx
18 Decembris 2013 @ 03:22
Karš un miers un bērziņš  
Labvakar. Šovakar LTV raidījumā 1:1 viesojās Latvijas prezidents Andris Bērziņš. Tā kā mums viņš nebūt neliekas tik mīļš, lai uzrunātu to deminutīvā, turpmāk textā sauksim viņu vienkārši par Bērzu. Iznesīgās klasiķes Ingas Spriņģes vietā tam pretī šoreiz sēdās Gundars Rēders, kurš vēlējās noskaidrot, vai Bērzs nudien ir nolēmis Latvijā ieviest absolūtu monarhiju un saukt par zeltu visu, kas mutē spīd. Jā, ir - ja mums būtu jāatbild īsumā, bet tā kā šoreiz pie rakstīšanas ir ķērušās abas garākās kolektīva dalībnieces, tad diemžēl nekas te nebūs īsumā.

Bērzaprāt, Latvijā nāktos ieviest tautas vēlētu prezidentu, lai viņa pilnā pārraudzībā varētu droši nodot visādas prikolīgas instances - Latvijas Banku, “Knābu” © Bērzs u.c. Kā tā? Jo trūkstot kontroles gan likumdošanas procesam, gan likumu izpildei, tāpēc tāds labs monarhs varētu ņemt grožus savās rokās, un viss būtu čotka. Turklāt Bērzs ir apskatījis dažādas aptaujas, kuras, kā var noprast, rotē pa tautas rokām jau kādus desmit gadus, un vairāk nekā 50% procenti ir izsacījuši atbalstu šai idejai - tautas vēlētam prezidentam. No jums kāds ir piedalījies šādā aptaujā? Mēs neesam, bet zinām, ka personiskā pieredze nav vērā ņemams arguments, tāpēc lūdzam atsaukties visus tos, kas ir piedalījušies šādā aptaujā. Mēs arī gribam piedalīties. Gundars vaicā, vai Bērzs sevi uzskatot par labu prezidentu par spīti tam, ka pats nav bijis tautas vēlēts (šis gan ir diskutabls jautājums, jo mans Lembergs, teiksim, ir mana tauta, mans gods ir viņas gods.) Jautājumam seko jebkura psihoterapeita cienīga atbilde, ka pašam sevi vērtēt ir neiespējami, tomēr savus pienākumus pildījis pēc labākās sirdsapziņas. Tiesa, ja tā izskatās labākā, tad bail iedomāties, kāda izskatītos drusku sliktāka sirdsapziņa. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, un prezidenta pozīcija šai jautājumā atšķirībā no daudziem citiem ir diezgan skaidrā. Tā, protams, gan arī ir diezgan stulba, bet tomēr skaidrā - ar to iesākumam pietiks.

Gundars vaicā, kā tas nākas, ka Bērzs pēc tikšanās ar Dombrovski pirms tā demisijas ir apgalvojis, ka abiem bijusi ļoti laba, cilvēcīga saruna, kamēr pats Valdis iznācis saraudātām acīm. Prezidents uzstāj, ka cilvēcīga saruna nekādi nav pretrunā ar asarām tās epilogā. Viņš Dombrovski nav mudinājis uz šādu soli, bet gan tikai atbalstījis viņa paša ideju. Te arī uzzinām, ka Dombrovska galvenais demisijas iemesls ir nevis alkas uzņemties atbildību par Zolitūdes traģēdiju, bet gan nespēja nokomplektēt koalīciju. Zolitūdē notikušais esot parādījis, ka nepieciešams izmaiņas koalīcijā, bet tas nav pārmetums tikai pašam Dombrovskim, bet gan visai valdošajai kliķei. Lai arī pats Dombrovskis kaut ko tā kā pat mēģināja tur uzsākt sarunas ar zaļzemniekiem par paplašināšanu, tomēr pats sapratis, ka nav vērts, un pie prezidenta tikai atbalstu guvis plintes mešanai krūmos.

Cik noprotam, parasti prezidentiem nav pieņemts daudz tielēties ar premjera amata kandidātiem – galvenā partija kaut ko izvirza, un tad, ja tas nav Nikolajs Kabanovs, tiek dota zaļā gaisma valdības veidošanai. Šķiet, ka „Vienotība” pati vainīga, jo izvirzīja uzreiz trīs kandidātus, liekot Bērzam noprast – „Izvēle, vecīt, šoreiz tavās rokās!”, un tad nu viņš, vecītis, nolēma arī izvēlēties. Bērzs atceras, ka kāds svarīgs zvans noticis viņa vārda dienā (atgādināšu, ka tad savus vārda svētkus svin arī Andris Šķēle. Domājat, sakritība? Domājiet vien, mēs par jums nedomājam vispār!), taču datumus, kad notikuši citi zvani, nespēj atcerēties. Tikai zina droši – tā nebija viņa dzimšanas diena un arī Ziemassvētki vēl ne. Tiesa, Rēders ar arhīvu nav uz „Jūs", tāpēc sagatavojis sižetiņu, kur Bērzs sen senos laikos apgalvo tieši pretējo – premjera izvēle ir Saeimas atbildība, bet nebūsim sīkumaini (patiesībā neatceramies, ko Bērzs uz to skaidrā un gaiši atbildēja).

Skaidrs ir arī tas, ka visas svarīgākās sarunas norit pa telefonu. Vai tad viņi nezina, ka Latvijā visus telefonus noklausās? Vai tad nezina, ka svarīgu jautājumu risināšanā parasti saka: „Tā nav telefona saruna”? Var secināt tikai vienu – šīs sarunas viņiem nav likušās pārāk svarīgas. Bērzs pats visvairāk gribējis valsts priekšgalā stāvēt kopā ar Solvitu. Tam ir arī praktiski iemesli – piemēram, ja kādā valstu galvu ballītē vajadzētu uzdejot, Solvitai nebūtu divreiz jāsaka u.tml. Tomēr tad, kad Bērzs „savu sajūtu izteica”, Solvitas atbildes neesot bijis (mūsu dzīves pieredze liek noprast, ka viņa dziļdomīgi paklusējusi un nometusi klausuli). Pēc tam notiek kā tajā dziesmā, kur džeks gaida meitenes, kas stādīs andas burves rozītes, bet nāk tik vecenes un stāda pujenes, jo Bērzs grib par premjeru makroekonomistu un kārtīgu saimnieku, bet viņam tik vienā laidā „liek priekšā” diplomātus – kungus, kas glīti izskatās, prot angliski, bet nezina, kā ravēt un nelēkt uz ecēšām. Mēs piedāvājam, ka īsts saimnieks varētu būt Ziedonis Čevers no partijas „Saimnieks”, bet vismaz pagaidām šis vārds nav izskanējis.

Tikmēr ir izskanējis Pētera Vaivara vārds, kurš, Bērzaprāt, pierādījis sevi un ieguvis augstus sasniegumus dzīves skolā. Izrādās, šī kandidatūra Vienotības un prezidenta kuluāros izskanējusi jau pirms nedēļas – vēl tad, kad publiski visskaļāk tika piesaukts Arta Pabrika vārds (Arti, jūtam līdzi), turklāt šis dzīves pieredzējušais Vaivars septiņus gadus nav bijis Latvijā, tāpēc arī mēs neko par tādu nezinām. Vai tas nav šķērslis? Nē, nav, ārzemju pieredze (vienalga, cik liela) rada tikai lielāku izpratni par dzimtenes notikumiem – to pajautājiet jebkuram trimdas latvietim. Tad Bērzs paziņo, ka varētu piedāvāt arī Eņģeļa kandidatūru, bet nezina, vai viņš varētu iegūt 51 deputāta atbalstu Saeimā. Jautājums, vai Eņģelis ir Latvijā vai nē, ir lieks, jo visiem zināms, ka eņģeļi ir pār Latviju, nevis Latvijā. Varbūt vajag piedāvāt Velna kandidatūru, jo tad vismaz skaidrs, ka no visiem tiem oligarhu ielikteņiem Saeimā dabūs ne tikai 51, bet visus radio 101.

Tālāk jau Bērzs sāk liegties ir vērts un nesaka, kāpēc viņam tieši nav paticis Artis Pabriks Volfs, bet, kad to Gundars uzdod trešo vai ceturto reizi, paziņo: „Tā ir visa darbība un rīcība kopumā. Es pateicu visu izsmeļoši”, un pirms tam vēl paspēj noskaisties par to, ka nav nekāds skolēns, kam jāatskaitās. Domāju, ka, šo dzirdot kaimiņzemē Somijā – izglītības karaļvalstī – visi nobāl, jo tur skolēnus ciena, un tāpēc viņi ciena skolotājus. Taču varbūt Bērzam Somijas pieredze ir ierobežotas pieejamības informācija – tāpat kā mums tas, kas kaiš Artim Pabrikam Volfam, kuram Bērzs tomēr no visas sirds vēl „esošā lielā potenciāla attīstību”.

Par iespējamo saistību ar oligarhiem un bijušajiem taukmūļiem Bērzs liedzas kā jauna skuķe, jo viņš ir neatkarīgs kā Latvija, kā Lato Lapsa? (šis nekādā gadījumā nav apgalvojums, bet gan jautājums augstākajām instancēm – piemēram, Dievam vai Eņģelim). Uz vienu jautājumu par Pabriku Bērzs izvēlas arī vienkārši neatbildēt – t.i., klusēt kā Solvita Āboliņa toreiz, sazin’ kurā datumā, viņa paša telefona klausulē. Klusēšana ir zelts, un rīta stundai zelts mutē, bet ne viss ir zelts, kas mutē spīd, sevišķi tam nevajag pievērst uzmanību, ja tā ir dāvināta zirga mute.

Offtopiks – Bērzs piemin, ka būs jāizstrebj kaut kāda putra. Mums abām putra negaršo, un šis teiciens, kur putra ir kaut kāda žlurga, kas jāizstrebj, tikai apliecina, ka mums ir taisnība. Kāpēc tad nesaka, ka ir jāizstrebj zupa, steiks vai suši? Putras strebj grēkāži, oligarhi u.tml., bet mums vairāk patīk tusēt ar Eņģeli, un mēs – visbaltākās.

Neviena saruna nav plika graša vērta, ja kaut uz mirkli tajā nepievēršas Latvijas nokijai - Air Baltic. Prezidents darīšot visu, lai šī kompānija varētu attīstīties un iet uz priekšu, taču diemžēl spieķus to veco ļoteņu dzinējos stūķē ne tikai kaut kādi vietējie intriganti, bet pat Eiropas Komisija, kuras mīļākais hobijs mūsdienās esot Air Baltic lobijs. Taču mums jābūt stipriem, kas ir visnotaļ žēl, jo gribētos tomēr atļauties arī kādu vājuma brīdi. Bērzs ir arī noskatījis dažus pircējus, tātad interese ir, tikai tas viss ir ļoti sarežģīti. Var noprast, ka pircēju sliktākā īpašība esot to piedāvātās cenas. Ceram, ka viens no pircējiem ir zirgs, jo tad pārmaiņu pēc tam varētu neskatīties zobos - nebūtu jau dāvināts. Kaut gan, varbūt tomēr arī varētu paskatīties, jo apkārt klejo baumiņas, ka prezidenta kundze esot zobārste, un tā nu točno ar profesionālu aci beidzot varētu novērt, vai tiešām viss, kas mutē spīd, nav zelts.

Par zeltu runājot, zinājāt, ka Tautas Partija patiesībā nav izjukusi? Šī aizraujošā saruna diemžēl brīžiem kļūst nekontrolējama, tāpēc grūti izsekot tam, kā no vienas tēmas attopamies nākamajā, bet, vārdusakot, Air Baltic, tiri piri, oligarhi, oligarhi, un TADANKŠ - Bērzs paziņo, ka atlaist iepriekšējo Saiemu vispār bija kļūda. Kad Gundars norāda, ka nebija jau gluži tā atlaišana bez pamata, un, galu galā, vispār oligarhi jau no sākta gala ir lielā mērā vainojami pie visas Air Baltic černuhas, Bērzs ar zināmu lepnumu sejā paziņo: “Jā, es zinu, nu un? Blow me.” Šai sakarā īsti netop skaidrs, kāpēc tad lēmums atlaist iepriekšējo Saiemu bija kļūda, tomēr ir skaidrs, ka šo lēmumu Zatlers nav pieņēmis viens. Viņš, kā jau ierasts, pirmīt bija apspriedies ar sievu. Tāds daunis.

Vēl Bērzs paziņo, ka brauks uz Sočiem, jo, jūtot viņa atbalstu, sportistu sniegums būtiski uzlabosies. Mēs gan nebrauksim, priekš kam? Tad arī Bērzs paziņo, ka jau sen vairs negrib ceļot izpriecu pēc, kas ir skumji, jo daudzi jau sapņo par tādām vāciešu vai zigmaru liepiņu vecumdienām, kad var vazāties apkārt pa visas pasaules operām, restorāniem un dabas parkiem. Bērzam šāda uzvedība liekas tik tīņu cienīga, ka viņa balss tembrs pieņemas spēkā, un viss sākotnējais miers un šķelmīgums ir zudis nebūtībā. Vismaz ir iemācījies vairs neteikt „ja?” katra teikuma galā (Jurģim Liepniekam, piemēram, pie tā vēl jāpiestrādā). Kad viņam pajautā par cilvēktiesībām Krievijā, Bērzs uzkliedz, ka arī Latvijā bērni cieš no vardarbības, pilnā mērā apliecinot, ka izprot šī jēdziena būtību. Ne tikai izprot būtību, bet arī vēlas altruistiski atdot naudu visam, kas saistīts ar izglītību, neraugoties uz to, ka pats nav nekāds skolēns. Un, neraugoties uz to, ka tūrisms viņam besī, tomēr atkal nav pretojies savai labestībai attīstīt tieši tūrismu savos īpašumos, kā vārdā arī dabūjis 170 štukas no Eiropas. Šai brīdī Bērzinieks mums jau ir tik ļoti izbesījis, ka mirklī, kurā viņš piemin “veselas dzīves tēmu” par derīgajiem izrakteņiem, mēs vairs nesaprotam to, ko pirms mirkļa vēl sapratām, un ar Dombrovska cienīgu atvēzienu ielidinām plinti krūmos. Bērz, ja tu mūs lasi, labāk izrakteņu vietā pievērsies derīgajiem izraksteņiem, tas ir, Korānam un Textiem.
 
 
xxx
10 Decembris 2013 @ 21:29
Jauniešu radio  
Labvakar. Vakar raidījumā "Krustpunktā" Aidis Tomsons ēterā bija vienlaikus ievilcis gan Kārli Dagili, gan Madaru Štramdieri, lai nopratinātu šos abus kungus par to, kas tad īsti notiks ar Latvijas Radio piekto kanālu. Šobrīd piekto kanālu vēl arvien dēvē par "Nabu", un to diriģē Madars, bet Kārlis ir uzmetis savu kārīgo aci un tīko Madaram nocelt zizli. Nelielai atkāpei vēlos uzsvērt savu nepārprotamo objektivitāti temata sakarā - savulaik pati esmu rukājusi tai "Nabā" un saukusi Madaru par priekšnieku, bet arī Kārli pazīstu un, satiekot nejauši uz ielas, mīļi atņemtu sveicienu un painteresētos par aktualitātēm viņa dzīvē. Aidi Tomsonu gan nepazīstu, tāpēc par viņu varu pateikt kādu necenzētu vārdu. Teiksim, 2008. gadā dzirdēju baumiņas, ka viņš saņēma 200 latu lielu algu, kamēr pārējie Latvijas Radio darbinieki - tikai 60 Ls. Tiesa, iespējams kaut ko sajaucu, jo baumas dzirdēju, būdama kundzes prātā, bet vai nav vienalga? Gan jau Aidis tāpat ir seksīgs.

Visa bēda sākās tad, kad tie mūsu valdības kundziņi nolēma, ka Latvijas radiosfērai vitāli pietrūkst kvalitatīva jauniešu radio, kas uzrunātu visus jauniešus. Ideja kā māja, protams, lai arī tāda nedaudz šķobīga. Tam par godu valdība sametās un piešķīra kādu pusmiljonu grašu (grasis ir valūta, ko lietot brīžos, kad nav poņas, kas īsti notiek biržā) šī projekta izpildei. Esošā "Naba" ir uz jauniešiem orientēta raidstacija, bet tomēr tā īsti neizpatīkot visu vēlmēm un reitingos nekādus lielus ciparus neskoro. Madars pie tā vaino mazo apraidi, kamēr Kārlis domā, ka mūsdienās, Interneta laikmetā, ticamāks vainas avots būtu jameklē kaut kur Madara muzikālās orientācijas apkaimē. Lai kā arī nebūtu, pieci.lv ar Dagili un Grēviņu pie pogām vēlas visai būtiski mainīt esošo "Nabas" konceptu. Ko mums par to visu domāt? Kā pusē nostāties? Iesaku saglabāt gan mieru, gan erekciju, ja tāda visas šīs kņadas rezultātā radusies - tūliņ aplūkosim visus mīnusus un plusus.

"Naba", tātad. Mana mīļākā radio "Nabas" īpašības ir tāda, ka tā eksistē, lai arī pati, šķiet, to apzināti esmu klausījusies varbūt reizes trīs, četras visā savā mūžā. Madars bija brīnišķīgs priekšnieks, jo būtībā ētera laikā varēja darīt pilnīgi visu, kas vien ienāca prātā, ja vien tas iekļāvās kaut kāda veselā saprāta un Krimināllikuma robežās. Daudzi "Nabu" asociē tikai ar kaut kādiem alternatīvistiem, kas nelieto matu kondicioneri, taču tā nav gluži patiesība, jo vismaz sešus gadus kopsummā "Nabā" pastāvēja arī raidījums, kurā sīkas meitenes reizi nedēļā spēlēja tik ļoti nolaizītas indie melodijas, ka raidījuma vadītāju matu zīdainību būtu muļķīgi apšaubīt. Tiesa, šī paša iemesla dēļ arī bijām gaužām bēdīgas, jo tad, kad Grē un kompānija ar pompu pameta SWH un visur apkārt kladzināja par Radio 101 REVOLŪCIJU, REVOLŪCIJU, REVOLŪCIJU, mēs arī gribējām dibināt pašas savu radiostaciju, ko iesākt ar vārdiem RENESANSE RENESANSE RENESANSE, ŠĪ IR RADIO RENESANSE, tomēr plāns izgāzās, jo bijām aizmirsušas, ka nevaram apelēt pie tā, ka Madars, atšķirībā no SWH buņģiem, mums neļautu spēlēt kaut ko - viņš, visiem par lielu nelaimi, mums atļāva pat ētērā dziedāt pāri dziesmām, ja sirds tā tobrīd pavēlēja.

Tomēr nebūtu arī godīgi nozākāt Kārli un Tomu, jo tieši viņu dēļ lielā mērā tāds raidījums radio "Naba" ēterā vispār bija tapis, un, ko tur liegties, arī viņu dēļ, pirms Internets bija ienācis katra jauna cilvēka ikdienā, mēs bieži uzzinājām par visu to populāro, un nebūt ne vienmēr vulgāro popmūziku, kas citkārt būtu atklāta tikai ar Interneta izplatīšanos, ja vispār. Labi, varbūt tas šobrīd ir mazinājis nozīmi, un, galu galā, kā sacītu laicīgais filozofs Kanje Vests, nevar arī gluži "Rock forever 21 but just turned 30", ja jūs saprotat, kurā virzienā es šobrīd šķielēju. Tiek gan solīts, ka tas, ko "Naba" līdz šim ir darījusi, tik lielā mērā saglabāts, bet man ir bail, ka pats būtiskākais tiks zaudēts un atstāti vien daži viduvēji autorraidījumi - un ar būtiskāko es domāju to brīnišķīgo pohuju, kas vispār ir jaunības esence. Veicināt piederību valstij un tas viss - tas skan ļoti labi, bet vai tiešām tam ir jāskan radio viļņos? Textu risinājums šai problēmai ir sekojošs:

1) Atstāt Madaru par emocionālo direkotoru
2) Iecelt Kārli par papīru direktoru
3) Naudu iztērēt jaunas studijas iekārtošanā un mazajos aliņos
4) Vairāk autorraidījumu, mazāk random pleilistes
5) Divas ziņas dienā, bet abas - ļoti, ļoti krutas ziņas
6) Spēlēt mūziku tādu, kāda tā ir - kruta, mazāk kruta, astoņu minūšu vai divu minūšu gara, vulgāra popmūzika vai dinozauru laikos radīts postroks. Izglītības vārdā vienu reizi nedēļā drīkst nospēlēt ar kaut ko ļoti neirotisku no Šostakoviča.

Es šo risinājuma plānu dāvinu - drīkst neizmaksāt autorenes, neapvainošos.
 
 
xxx
09 Novembris 2013 @ 17:59
Garlībs Kasparovs "Latvieši"  
Jau izsenis zināms, ka Latvijas pilsonība ir pirmā labklājības pazīme, tāpēc nepārspīlēsim savu izbrīnu mirklī, kad pēc tās lūdz arī šaha lielmeistars un Krievijas politikas opozicionārs Garijs Kasparovs (nejaukt ar Juriju Gagarinu). Kā uzticami avoti (focus.lv) vēstī – Garijs Kasparovs pats apkārt visiem vēstī, ka ir runājis ar atsevišķiem Latvijas lēmējvaras pārstāvjiem, no kuriem saņemti pozitīvi signāli par iespējamo pilsonības iegūšanu. It kā ar to nebūtu gana, viņš vēl piekodina, ka pilsonības nepiešķiršana varētu tikt traktēta arī kā valdošās koalīcijas pārlieku sapņainā raudzīšanās Maskavas virzienā.

Ko darīt? Izskatās, ka būs atkal nepieciešams kalkulators. Tātad šobrīd valdošā koalīcija ir Vienotība, Reformu Partija, Nacionālisti un ČNAP (Čevera Nēģeru Apkarošanas Partija). Opozīcijā ir Saskaņas Centrs un Zaļzemnieki. Ušakovs asarām netic, tātad no viņiem Kasparovam tiek -1. Ko domātu zaļzemnieki? Gan jau uztrauktos tikai par to, vai Kasparovs ir zaļais un lai, dieva dēļ, nav zilais. Tātad no viņiem +1. Kopā 0. Tā kā opozīcijai tāpat nav nekādas teikšanas, tad šī nulle reprezentē ne tik daudz Kasparova cerības, bet gan opozīcijas viedokļa kopējo vērtību. Ķeramies klāt pie valdošās kliķes: Vai Kasparovs ir nēģeris? Nav, tātad +1 no ČNAP. Vai Kasparovs ir no Katalonijas? Nav, tāpēc no Vienotības -1. Vai Kasparovs ir krievs? Ir, līdz ar to -1 no Nac. apvienības. Vai Kasparovam besī Krievija? Neapšaubāmi – no nac. apvienības +1. Vai Kasparovs ir progresīvs, pasauli redzējis, patīk reformas? +1 no RP. => Kopvērtējumā +1, izskatās pēc cerības.

Šai brīdī atceramies, ka valsts nav gan kāda selektīva cilvēku grupa ar zināmu autoritāti, bet gan mēs paši, tāpēc labākajās Katrīnes Pasternakas tradīcijās varam vēsā mierā nodoties pašsuģestējošai varas apziņai un izlemt, kas svarīgs ir mums pašiem, un, ja valdošajai koalīcijai tas nepatiks, pohuj – vienkārši pievienosim konstitūcijas preambulai dažus teikumus par lumpeņu balstiesībām, pirms piemočīsim to visu klāt Satversmei, un lietiņa darīt. Latvija var!

Tātad – vai mēs paši gribam to Kasparovu par Latvijas pilsoni? Visi īd par to, ka viņš neko daudz jau nav Latvijai devis, bet es ieteiktu nebūt ļaunatminīgiem un labāk skatīties uz to, ko viņš Latvijai varētu dot. Te, protams, varētu izvērst garu un plašu diskusiju par Kasparova pilsonības pros & cons, bet varam arī neizlikties par labākiem kā esam un to visu vienkārši noreducēt līdz vienīgajam būtiskajam jautājumam:

1) Vai pilsonis Garijs K. dotos uz Mirdzas Zīveres iestudētām operām?

Man personīgi šķiet, ka nē, bet nevajag arī aizmirst, ka personīgi šķitumi nav vērā ņemami pierādījumi. Un tomēr – ja mēs piešķirtu pilsonību Kasparovam, vai tas nozīmē, ka turpmāk mēs pilsonību tā tīri uz krutuma punktu pamata piešķirsim arī citiem, kā sacītu Iesalnieks, krieviem? Kad Nadežda iznāks no karcera, tad tai arī? Es pati, ja godīgi, to pilsonību izdāļātu pa labi un pa kreisi, ņemot vērā pretendetu videnes atzīmes un spējas latviešu valodas gramatikā, nevis viņu nacionālo izcelsmi, bet es ticu, ka sabiedrības vairākums nebūtu manā pusē. Varbūt mums tomēr atkal vajag izmainīt pilsonības piešķiršanas likumu un ņemt piemēru, teiksim, no Brunejas, kur par tās pilsoni var kļūt vienkārši tur piedzimstot, un nekā citādi. Vismaz tas mazinātu šādu divdomību iespējamību nākotnē. Gan jau arī tas neizslēgtu pilnībā iespēju politizēt šādus it kā vienkāršas dabas jautājumus mirkļos, kad pie apvāršņa parādītos prominenti personvārdi, bet vismaz kaut kas.

Lai ko arī nolems valdība Kasparova jautājumā, tas droši vien jebkurā gadījumā būs kaut kas stulbs, no atšķirīgām perspektīvām skatoties, tāpēc iesaku daudz nebēdāt jebkura rezultāta iznākumā. Viņam pašam gan vēlu laimīgu dzīvi, neraugoties uz to, zem kura karoga tā aizplīvos.
 
 
xxx
03 Septembris 2013 @ 18:53
Baltijas valstu prezidentu tikšanās ar B.Obamu  
Labdien. Tautas gudrība māca, ka “viss ir [ievietot īpašības vārdu pēc izvēles], kas [ievietot vēlreiz to pašu vārdu, kas ievietots iepriekš, tikai apstākļa vārda formā] beidzas.” Izmantojot šo gudrību, vēlos nākt klajā ar paziņojumu, ka viss ir debils, kas debili beidzas, piemēram - šī vasara, ja pieņemam, ka tā beidzās 30. augustā Baltajā namā. Tur pie sevis ciemos Baraks Obama bija uzaicinājis Baltijas valstu prezidentus. Lai arī šīs tikšanās video jau ir ieguvis autotjūnētas popdziesmas cienīgu popularitāti, tomēr ne katram ir bijis pa spēkam to noskatīties no sākuma līdz galam, tāpēc vārgajiem dievs palīdz un talkā nāk Texti.

Baraks Obama (turpmāk tekstā – Lielais O) laipni sasveicinās un brīdina, ka klātesošs ir arī ASV viceprezidents Džozefs Robinete “Džo” Baidens (turpmāk teksta - nebūs, protams). Liels O iesāk ar uzrunu par Sīrijas nemieriem un saka, ka ķīmisko ieroču pielietojums ir izaicinājums visai pasaulei. Reportieri nepieklājīgi skaļi darbina savus fotoaparātus, tāpēc brīžiem ir grūti saklausīt, kas tiek pateikts, tomēr nebūs tālu no patiesības, ja šo uzrunu transkribētu šādu: “Syria: it’s a sad, sad situation, and it gets more and more absurd.” Uz šīs sērīgās nots Lielais O sveicina Baltijas līderus, no kuriem kaut cik jēdzīgi izrunā tikai Igaunijas prezidenta Ilvesa uzvārdu, kamēr mūsu Andri nosauc par prezidentu Berniču. Pats uzreiz sakautrējas un atkārto vēlreiz Latvijas prezidenta uzvārdu, turklāt šoreiz pareizi. Šajā brīdī mazliet apjūku un nesaprotu, vai Lielajam O kāds suflē, vai viņš tomēr orientējas līdzskaņos.

Lielais O paslavē Baltijas valstis un nosauc tās par “the most reliable allies”. Urrā! Esam izsitušies. Šīs satikšanās mērķis ir parunāt par sadarbību dažādās komplicētās jomās – aizsardzībā un drošībā, tirdzniecībā un investīcijās, enerģētikā un vides jautājumos, un vispārējā attīstībā. Kamēr Lielais O tikai turpina savu monologu, Lietuvas prezidente gudrā Daļa izskatās labi un apmierināti ar notiekošo, Ilvesa kungs ir pārakmeņojies, bet mūsu Andris izskatās sarijies driģenes. Tūliņ pat gan arī saprotam Ilvesa pārakmeņošanās iemeslus – viņš ir pirmais, kam Lielais O dod vārdu. Ilvess nedaudziņ izskatās pēc jēgu pārmīzuša paraugskolnieka, kurš kārtīgi sagatavoto uzrunu lampu drudža iespaidā nevis pašapzinīgi sludina, bet gan nervozi lasa no priekšā novietotās lapas. Tomēr paraugskolnieks ir un paliek paraugskolnieks – viņa angļu valodas izruna un gramatiskais lietojums atstāj solīdu iespaidu. Ilvesa uzrunas laikā mūsu Andris atceras, ka žaketes iekškabatā noslēpis špikerīti saburzītas špergalkas izskatā, un veikli to izvelk sev priekšā. Lai arī Lielais O Ilvesa runas laikā piekrītoši māj ar galvu, neko negaidītu un prikolīgu Ilvess nepasaka, bet tikai atkārto to, ko skolotājs grib dzirdēt. Šajā brīdī gan sev jāatgādina (ja nu esat aizmirsuši), ka visa šī tikšanās tomēr ir birokrātiska etīde, nevis Būtisku Lēmumu pieņemšana. Ja Ilvesa kungs nāktu klajā ar kādu joku un paziņotu, ka Sīrijas nemieri ir pārāk ambivalenti priekš Igaunijas, un viņš uzskata, ka Amerikai nevajag bāzt savu degunu svešā naftā tik bieži, es ticu, ka Lielais O viņam diplomātiski ieteiktu vēlreiz paraudzīties kartē uz to, cik tieši liela ir Igaunija, un vēlreiz pārdomāt savus izteikumus. Vārdusakot – īstenībā ir visnotaļ pohuj pašu runu saturs, ir jākoncentrējas uz dikciju un tā attiecīgi jāvērtē. Līdz ar to Ilvesa kungam varam likt 8 no 10, t.i. tā jau ļoti labi, bet nekāds ģēnijs arī neesi.

Nākamā pie vārda tiek Lietuvas gudrā Daļa. Patīkams pārsteigums, ka Grībauskaites kundze gan ir eternālā čilā un neizmanto nekādus špikerus savām pāris slavas minūtēm. Protams, šī drosme arī prasa savus upurus pāris kļūdiņu izskatā, bet tas ir sīkums, un sīkums ir arī akcents – Daļa ir naturāla performācijas māksliniece un nebūt neliek Lietuvai nobālēt kaunā. Tīri no publiskās runas viedokļa man pagaidām Daļa patīk vislabāk, un es viņai dodu 9 no 10, t.i. atzīmi, kas nozīmē “tu vienkārši esi diezgan kruts džeks”.

Beidzot sākas tas, ko visi esam satraukti gaidījuši – mūsu Andra runa. No pirmajiem diviem teikumiem, ko viņš pasaka, es nesaprotu pilnīgi nevienu vārdu, tāpēc nebūtu adekvāti uzreiz piesieties viņa angļu valodas prasmēm – to vietā ir jāpiesienas publiskās runas neprasmēm. Ir aizdomas, ka viņš neliek lietā diafragmu, tāpēc balss ir klusa un nedaudz nazāla. Nākamajos teikumos iezogas daži saprotami vārdi, un tie patiešām ir angļu valodā, kas salasīti no iepriekšminētās špergalkas. Daudziem it kā besī tas stiprais latviešu akcents, man pret to īpašu iebildumu gan nav, ja vien gramatika ir adekvāta un vispār var saprast, kas tiek teikts. Diemžēl es neesmu droša par to gramatiku, jo nevar īsti saprast, ko viņš saka. Var saprast atsevišķus vārdus, vietām pat frāzes, bet izsekot teikumam no sākuma līdz galam ir neiespējami. Runas laikā gan Andris mazliet iesilst un kļūst labāk. Tiesa, divu minūšu laikā Andris arī paspēj priekšā noliktās lapas pāršķirt trīs reizes, radot iespaidu, ka viņš pirms šīs tikšanās ir apēdis kādu marciņu. Ļoti patīk, ka Lielais O šīs runas beigās tā mierinoši saka: “Thank you so much, good!”, it kā atzinīgi novērtēdams klases tupāko skolnieciņu, kurš tomēr ir pacenties un mājasdarbu, lai arī debīli, bet tomēr izpildījis. Es personiski neieskaitītu, bet man šķiet, ka Lielais O pavilka uz augšu un ielika 4 no 10, lai būtu sekmīgi.

Tālāk seko reportieru uzdotie jautājumi, bet pie tiem lieki nekavēsimies, jo uz tiem atbild tikai Lielais O, kuram angļu valodas izruna uztraukumus nesagādā.

Ļaudis Latvijā sašutuši par Bērziņa pazorīšanos, jo Latvijas prezidenta vienīgā funkcija taču ir būt reprezentablam, un tāds viņš šobrīd īsti nav. Ko darīt? Jāiekļauj paškritika Satversmes kodolā, protams. Kā zināms, Latvijā prezidentu neievēl tauta. Latvijā Andris Šķēle izvēlas random cilvēku un pajautā, vai viņš nevēlas būt prezidents, un, ja šis cilvēks vēlas, tad to apstiprina Saiema. Tātad arī tev pašam kādu dienu Andris Šķēle var uzdot šo jautājumu, tāpēc būtu labi, ja katrs Latvijas iedzīvotājs zinātu pareizo atbildi uz šo jautājumu. Bērziņš diemžēl nezināja, bet nu neko – tas vilciens ir aizgājis un vienkārši sakostiem zobiem jāsagaida viņa pazoredentūras beigas. Tātad uz Šķēles uzdoto jautājumu ar ‘jā’ drīkst atbildēt tikai un vienīgi, ja:

• Tev ir augstākā izglītība (vēlams maģistra grāds, vēl vēlamāk - doktora)
• Brīvi runā latviešu, angļu, krievu valodā. Vēlams arī franču, vācu un spāņu (poliglotisms tiks uzskatīts par privilēģiju)
• Piemīt teicamas oratora spējas
• Interesē zinātne, kultūra un šis tas no mākslām
• Nekad nebrauc dzērumā. Ne tikai pie stūres savā mašīnā, bet arī autobusā un tramvajā ne, taksometrā – arī ne
• IQ testā iegūti vismaz 120 punkti
• Spēj uzrunāt arī jaunāko tautas daļu – vēlams uzrunāt tieši caur tviteri vai instagramu un regulāri
• Smuki ģērbies, nav stulba frizūra
• Zini, kā izskatās zivju dakša
• Esi moderns, bet tomēr arī morāls
• Neesi radikāls, esi racionāls!
• Vienmēr esi saules stariņš; reti, reti mākonīts.

Tikmēr gan, kamēr zelta nākotne vēl tikai nāk mums pretī, iesaku, ka mēs, nodokļu maksātāji, uzsaucam Andrim Bērziņam runas nodarbības pie Latvijas Radio karalienes Antonijas Apeles un angļu valodas intesīvās apguves kursus. Bye-bye!
 
 
xxx
10 Jūlijs 2013 @ 17:12
Intervija ar Vladimiru Antonovu  
Labdien. Aizvakar, 8. Jūlijā, ziņu portāls Delfi publicēja interviju ar bijušo Krājbankas priekšnieku Vladimiru Antonovu. Vladimirs šobrīd uzturas Londonā, un – kāda sakritība – es arī! Diemžēl tviterī neviens neatsaucās uz lūgumu dalīties ar Vladimira kontaktiem, jo, ko tur liegties, Texti labprātāk publicētu oriģinālinterviju, nevis intervijas atskatu. Piekritīsiet taču, ka labas intervijas pamatā ir trāpīgi jautājumi, bet diemžēl Delfu publicētā intervija šādus jautājumus pārāk nepiegādā. Nu neko – iztiksim ar to, kas ir, un mēģināsim no Vladimira atbildēm saprast, cik liels viltnieks tad viņš ir.

Uz jautājumiem par to, kas tad īsti un kāpēc notika pusotru gadu tālā pagātnē, Vladimirs atbild ar relatīvi pieklājīgu Lietuvas priekšnieku zākāšanu. Viņš apgalvo, ka Lietuvas bankas prezidents Vits Vasiļauskis neesot nekāds baņķieris. Nevaru šo izteikumu nedz pierādīt, nedz arī noliegt, tomēr dzirdēju baumiņas, ka Vasiļauskis ir pietuvināta persona Lietuvas prezidentei Daļai Gribauskaitei, kuru mīlēja nozākāt Vladimiram piederošie mediji. Es nezinu, kurš te kuru tieši, bet var saprast, ka no laika gala Daļa ar Vladimiru ir lēkājuši pa ecēšām. Jums varētu šķist, ka es automātiski sliecos būt Daļas pusē, jo spēju vairāk asociēties – abas esam sievietes no Baltijas, gudras – bet tomēr pagaidām būšu piesardzīga un neizdarīšu pāragrus spriedelējumus par to, kurš vainojums pie šīm saspīlētajām attiecībām vairāk. Vladimirs saka, ka “Snoras” krahs esot bijis politisks motivēts, jo tā nekad neesot bijusi izdevīga zviedru bankām. Varbūt tā bija, varbūt nebija – es nezinu, bet es nezinu arī to, kādā veidā tas leģitimizē korespondējošo kontu ieķīlāšanu, lai, cik nu no Vladimira var saprast, glābtu “airBaltic”.

Vladimirs arī uzstāj, ka zināma daļa no ieķīlājumiem esot bijuši viltoti un dokumentos redzamie paraksti nelīdzinās oriģināliem. To gan viņš vairāk attiecina uz Priedīša un Baranauska autogrāfiem, jo pats mīlot parakstīties neakurāti. “Mans ir līdzīgs, bet vispār es diezgan neakurāti parakstos un redzams, ka to darījusi sieviete.” Ko? Kā var būt redzams, ka to ir darījusi sieviete? Nē, nopietni! Šis man ir jaunums, tāpēc steidzot gūglēt, kas par šo ir sakāms grafoloģistiem. Izrādās, ka patiešām pastāv atsķirīgas tendences rokrakstos starp dzimumiem, tomēr pār šīm dzimumu atšķirībām dominē personības atšķirības. Līdz ar to nezinu, vai Vladimira minējums par paraksta plaģiēšanu ir intuitīvs un mizoginisks, un, galu galā, kļūdains, vai arī viņš ir kritis kādas nekrietneles nagos un šobrīd atrodas neapskaužamā situācijā, jo savu nevainību īsti pierādīt nevar.

Tātad tas “airBaltic”. Garš stāsts īss – yadda yadda yadda, neviens nav viscaur mizantrops un nevēl pasaulei bojāeju, bet vienkārši stulbi esot sanācis. Tam pat es sliecos daudz maz ticēt, lai arī nekādā veidā ar šo ticību neimplicēju atbildības novelšanu no iesaistīto salīkušajamies pleciem. Intervētāja provocē Vladimiru ar jautājumiem par Šlesera un Šķēles līdzdalību šajā visā, pamatojoties uz to, ka drīkst aprunāt politiķus, ja tie ir bijušie politiķi. Uz šo Vladimirs īstenā Bernarda Šova manierē atrauc, ka “Ietekmīgi politiķi nemēdz būt bijušie, tāpat kā nav bijušo VDK darbinieku.” Atkal nezinu, vai tā ir patiesība, bet izklausās pietiekami stilīgi, lai to citētu. Protams, pēc šī izteikuma neseko nekas kompromitējošs par abiem minētajiem kungiem.

Vladimirs arī paspējis kreditēt “Rīgas Vagonu rūpnīcu”, jo domājis, ka sliktākā gadījumā iegūtu labu zemes aktīvu uz Brīvības ielas, kur varētu sacelt lepnus dzīvokļus un pārdot tos krieviem. Šeit jūtamas ksenofobiskas vēsmas, jo es nezinu, kāpēc tos dzīvokļus nevarētu pārdot arī ļaudīm, kas nenēsā naudasmakā Putina fotogrāfiju, tomēr Vladimirs vismaz to godīgi pasaka un savas garīgās problēmas neuzskata par ko stigmatisku, kas ir apsveicami. Nu labi, varbūt es šobrīd slidinos par slippery slope un pieņemu, ka šāda atzīšana jau ir problēmas uzvara, kā tas patiesībā nav, bet tomēr. Vismaz viņš neslēpj savu netaktiskumu, un tas, manuprāt, ir diezgan ok arī tad, ja šis netaktiskums nav diez ko glaimojošs.

Vladimirs vairākkārt piesauc Parex stāstu kā pozitīvu piemēru bankas nedienās, kuram nesekoja “Snoras” un tādejādi lietuvieši uzmeta arī latviešus ar visu viņu Krājbanku un Paula dziesmiņām. Vladimirs arī vairākkārt uzsver, ka nekad nav mēģinājis tīšuprāt kaitēt ne Latvijas valdībai, ne FKTK. Es domāju, ka tas būtu ļoti mīļi un tomēr jocīgi, ja viņš teiktu ko citu, tāpēc īpašu vērību tam nepievēršu un norakstu šos izteikumus uz veselā saprāta motivētu pieklājību. Viņš arī saka, ka jūtot lielu kaunu pret Raimondu Paulu un, ja vien kādreiz dzīvē tikšot atbloķēti viņa paša aktīvi, tad viņš Raimondam atdošot visu naudu un vēl ar procentiem. Atbruņojoša sofistika, zinot, ka visticamāk viņa aktīvi būs arestēti līdz mirklim, kamēr Maestro atdusēsies atmatā.

Kārtējo reizi jāsecina, ka tas viss nav tik vienkārši. Ja jūs to vēl nesapratāt paši, tad varu godīgi atzīt, ka finanšu lietiņās esmu tieši tāda pati baure, kā lielāka daļa no jums un Delfu komentētājiem, tomēr tieši šī iemesla dēļ jo īpaši vēlētos personīgi intervēt Antonovu. Es saprotu, ka viņam ir finansiālas nedienas, tāpēc vēlējos tikai pateikt, ka, ja nu kāds no Vladimira paziņām šo lasa, tad ziniet, ka man ir Oyster karte, un es varu aizbraukt uz kurieni vien vajag. Varu arī izmaksāt kafiju. Un vēl varu arī ieteikt pameklēt kādu mitekli, teiksim, Vūlā, jo man šķiet, ka dzīve Londonā tādam staigājošam bankrotam kā Vladimirs tomēr ir par dārgu.
 
 
xxx
16 Jūnijs 2013 @ 23:49
Krievijas dienas ballīte  
Labdien. Trešdien Dzintaros Krievijas Federācijas vēstnieka Latvijā Aleksandra V. apartamentos noticis kulturāls dzerstiņš par godu Krievijas dienai. Latvijas sabiedrība ir sašutusi, ka ballīti apmeklējušas arī tādas prominences kā Olga Rajecka-Pīrāgs, knauzeris Rimšēvics, kultūras kanons Žanetas Jaunzemes-Grendes personā, pāris eksprezidenti un visādi citādi latvieši, kuriem tai dienā būtu vajadzējis atrast kādu tautiskāku izklaidi par ēšanu no Kremļa rokas. Cik saprotu, par oligarhijas trim muskatieriem un Nilu Ušakovu neviens vairs nebrīnās, galvenokārt tauta ir vīlusies tieši Eolikas soprānā. Mēģinu empatizēt idejai, cik tas ir amorāli un banāli, bet nelieciet pārāk lielas likmes uz manu konstruktīvo spriedumu, jo vakar – drusku palielīšos tagad – teiksim, vienatnē izklapēju pudeli širaziņa un tad, kad apjautu, ka esmu jauki ieskurbusi, ievāvuļoju gultā un sāku lasīt Heidegera metafizikas intro. Kā jau minēju, biju iereibusi, tāpēc neatceros, kurā nodaļā tieši atlūzu. Ļoti svarīga informācija? Jā, jo tā kodētā veidā satur visu esenci par manu būtību – es apzinos lietu vērtību, es varu tēlot, ka man nav vienalga un ka es gribu kaut ko zināt, bet šī tieksme nav naturāla, tā ir sev mazohistiski uzspiesta, lai izdzīvotu šai šakāļu sabiedrībā, bet dziļi sirsniņā man tomēr ir pohuj. Kur mēs palikām.. Ā, Dzintaros.

Nu lūk. Kad visi 400 viesi bija iestiprinājušies ar izsmalcinātām uzkodām un dzērieniem, ballīte turpinājās Dzintaru koncertzālē, kur Krievijas Nacionālais orķestris atskaņojis krievu klasiķu šedevrus. To es saprotu – klasiskās mūzikas klausīšanās taču ir inteliģences pirmā pazīme (nereti gan arī pēdējā). Es nezinu, vai ar šo textu vairāk izbesīšu jūs vai pati sevi, bet šobrīd atrodos ļoti romantiski eksistenciālā noskaņojumā, tāpēc nespēju uz šo visu raudzīties nopietni un bez maziskuma klātesamības. Vai tas nozīmē, ka ignorance būtu risinājums? Nē, tam arī es gluži nepiekrītu, tomēr arī nevaru ieteikt neko saturīgu, kā cīnīties pret visu to huiņu, kas valda šai pasaulē, ja pieņemam aksiomu, ka atzīmēt Krievijas dienu ir zem latvieša jostas vietas (es vispār nepieņemu, ja kas, man šķiet, ka jebkuru dienu atzīmēt ir ok, ja piemīt kaut cik veselā saprāta un prikolības). Mani (runāšu tagad tādu femīnu huiņu - nevis par lietu, bet par emocijām) fascinē sajūta, ka kaut kur pasaulē ir īsta vara, pohuj vai tā būtu Rotšildu ģimene, Putina mizantropija vai jebkāds cits konspirāciju teoriju auglis – mani fascinē sajūta, ka es nezinu, vai tāda patiešām eksistē, vai tomēr nē, un, ja eksistē, tad apziņa, ka es nekad to nespēšu apzināti ietekmēt savu privilēģiju trūkuma pēc. Teiksim, visa šī vēstnieka tusofkas huiņa un ar to saceltā ažiotāža. Vienīgais, ko es varu pateikt, ir: “Nu un.” (Tā nav druķene, tas ir domāts, ka jautājums jānoslēdz ar punktu – red. piezīme). Vienlaikus man arī besītu doma, ja visiem būtu tikpat vienalga, cik man. Šādos brīžos es izjūtu lielu prieku par Nellijas Ločmeles savilkto mutīti un kategorisko imparetīvu zem svārkiem, tiešām. Es gribu viņai vienkārši papaijāt galvu un teikt: “Nellij, lūdzu, turpini močīt.”

Pietiek.com publicēja saraksti par to, cik nekonsekventa ir bijusi Jaunzemes-Grendes rīcība, ņemot vērā to, ka viņa jau kādu labu brīdi nereprezentē tikai pati sevi. Šai brīdī es atkal vēlos sacīt: “Nu un.” Lasot to saraksti, rodas sajūta, ka iztirzāt Žanetas motivācijas ir apmēram tas pats, kas atņemt naudu piecgadniekam. Tai pašā laikā – kas vainas atņemt naudu piecgadniekam? Nauda paliek nauda, un tie piecgadnieki droši vien nereti izbrauc uz to, ka ir piecgadnieki, kamēr patiesībā viņu dvēselēs svilpo auksts, auksts vējš. Mazliet mulsina arī, ka pieauguši vīrieši nespēj aizsist īsenīti Žanetai un sarunāt tikšanos, kur aci pret aci pateikt: “Klausies, nav labi šitā”, bet tā vietā labprātāk izvēlas sēdēt čatā un žirīt žvačku, tādejādi visu savu krutumu atstājot monitora viņā pusē, nevis Žanetas psihē.

Nesen bija Zviedrijas diena, un es nespēju sev palīdzēt, bet domāt – vai šai dienā Sandra Veinberga bija pārģērbusies par Pepiju Garzeķi kādā tematiskā pasākumā, un, ja bija, kāpēc neviens par to nebrēca? Ā, pareizi, jo Zviedrija nav Krievijā. Sorry, iespraudums nevietā.

Rezumējot šīs pabiras, atliek tikai jautājums par tiem melnajiem ikriem. Kopš kura laika Latvijas nacionālais lepnums ir melnie ikri? Kopš kura laika Krievijas dienā būtu jāēd Latvijas nacionālais lepnums? Kopš kura laika labāk dzīvot, nekā mirt? Atā.
 
 
xxx
02 Aprīlis 2013 @ 11:56
Džeimsa Džoisa īsstāstu krājuma "Dublinieši" recenzija  
Pirms kādiem pieciem gadiem, kad Dace Jaunupe vēl nebija kļuvusi par Bargo, bet strādāja Satori grāmatnīcā par apsargu un klusi bija iemīlējusies Reinī Tukišā, es devos viņu apciemot uz minēto iestādi. Pētīju tos nokrautos grāmatu plauktus un vaicāju Dacei: “Klausies, tu noteikti zini, kas tas Džeimss Džoiss tāds ir, kāpēc visi par viņu runā?” Vairs tā precīzi neatceros, bet šķiet, ka viņa nokrita uz grīdas un sāka epileptiski raustīties konvulsijās, neskaidri pamīšus buldurējot vārdus “Uliss” un “facepalm” pār lūpām. Pēc tam atguvās, un mēs atkal bijām draudzenes. Tiesa, neko daudz jau tas Daces skaidrojums man nedeva – tikai pārliecību, ka par šo savu nezināšanu man pieklātos just kaunu. Diemžēl man kauns ir tukša vieta, un Džeimsa Džoisa vārds, tā arī neieguvis nekādu spilgtu nozīmi manās asociācijās, zaudēja aktualitāti.

Nākamā reize, kad atkal dzirdēju šo vārdu, bija pērnajā vasarā Glāzgovas krodziņā “Nice & Sleazy”. Ar čomaku spēlējām spēli “Kurai no visām pasaules grāmatām tu gribētu būt autors?” Manu atbildi viņš nosauca par Classic Cliché (jā, “Noziegums un sods”, nu kas ir?), bet pats ar baigo lepnumu paziņoja savu erudīto izvēli – “Dublinieši. Džeimss Džoiss.” Tad arī sapratu, ka esmu iedzīta stūrī un, gribu vai negribu, kaut kad itin drīz man tomēr nāksies to Džoisu palasīt – un, cerams, pirms vēl par to būs kaut ko ieblogojusi Agnese Kleina vai kaut kas tikpat bilingvāls un stilīgs. Diemžēl es nokavēju, jo stilīgais trejdeksnis Jurģis Liepnieks pamanījās izdot abus slavenākos Džoisa darbus latviešu valodā. Es gan nelasīju tās Rolova tulkojuma drumslas, bet aizgāju uz grāmatu humpalām un nopirku to variantu, kuru uz angļu valodu ir tulkojis Džeimss Džoiss. Pirms metaties aizrādīt, ka latviski tulkojis ir Sodums, tad ziniet – visus darbus latviešu valodā ir tulkojis Rolavs, fucking visus! Pārējie tikai plaģiē. Ja neticiet man, paprasiet Armandam Leimanim.

Kā jau katrs labs izdevums, arī šis bomzīgais paperback’s sākas ar autora biogrāfiju. Tur es kārtējo reizi pārliecinos, ka šī pasaule ir negodīga miskaste, jo laikā, kad Džeimijs jau bija publicējis “Dubliniešus” un strādāja pie sava grāvēja “Uliss”, viņš dzīvoja Cīrihē un ēda sausu maizīti. Lasot biogrāfisko ievadu, jau paspēju pieķerties Džoisam, jo viņš ir tāds pat kā es un Sprīdītis – mētājies apkārt pa garlaicīgo Vakareiropu, bet savu dzimto pilsētu tāpat turējis savas sirds vissiltākajā kambarītī. Man par laimi ievads nav diez ko garš un itin drīz jau saturs vēstī, ka priekšā mani gaida 15 īsstāsti. Pirms ķeros pie tiem, paspēju uzzināt ko nedaudz satraucošu no sava drauga, kurš pamanījis, ka lasu attiecīgo grāmatu. “A tu zināji, ka viņš savai draudzenei rakstīja nenormāli piedauzīgas vēstules ar tādiem ļoti rupjiem īru vārdiņiem? Tās lasījis katrs sevi cienošs literāts!” Attraucu, ka tas man sāks rūpēt tikai tad, ja tos ļoti rupjos īru vārdiņus viņš būs iepinis ar savos stāstos, bet viss tas, ar ko viņš nodarbojies savā brīvajā laikā, uz mani neattiecas. Tā kā šīs nav nekāds vidusskolas referāts, bet nopietna publikācija, man ne prātā nenākt likt atsauces ne uz šādiem feļetoniem, nedz arī jebkādām citām literatūru izvarojošām saitēm, tāpēc, ja jūs man nenoticējāt par tām neķītrajām vēstulēm, bet tās jūs tomēr jūs interesē, izgūglējiet patiesību taču pašu.

Beidzot ķeros pie lasīšanas. Gaidas lielas, mazliet sāku svīst. Lai arī kopumā viņa rakstības stils man patīk, melotu, ja teiktu, ka tas ir ārkārtīgi spridzīgs. Nezinu, vai pie vainas ir tas, ka mans attention span ir aptuveni 20 sekundes, vai arī absolūtā neorientēšanās Dublinas plānojumā, taču nekādi nepamet sajūta, ka daudz vairāk spētu novērtot rakstīto, ja prātā redzētu spēcīgas atmiņu ilustrācijas katru reizi, kad viņš pieminētu kādas ielas nosaukumu. Tas, protams, ir nieki, jo ticu, ka daudzi “Dublieniešu” fanboji tomēr paši attiecīgajā pilsētā nemaz nav bijuši vai arī ir bijuši tā kā es – tikai lidostā, tāpēc nemetu plinti krūmos un turpinu lasīt tālāk, gaidot sajūsmu. Nevaru nepieminēt, ka brīnišķīgs grāmatas papildinājums ir Robina Žaka zīmējumi pie katra stāsta. Lielākoties tie brīnišķīgi ir tāpēc, ka klaji nekontrastē ar tiem tēliem, kādus esmu tos iedomājusies lasot, kā reizēm mēdz notikt. (Vienmēr atcerēšos, par cik pretīgu neglīteni ilustrācijās bija pataisīts lēdijas Čaterlejas mīļākais, kamēr manās iedomās tas vienkārši bija rižs Raiens Goslings.)

Pārstāstīt 15 stāstus nebūtu prāta darbs gluži tāpat, kā prāta darbs nebūtu arī pārstāstīt visas banālās sajūtas, kas mani pārņēma, šos stāstus lasot, tāpēc pirmoreiz šīs recenzijas laikā es attopos iedvesmas krustcelēs. Ko tad vispār var uzrakstīt grāmatas recenzijā, lai tā nebūtu a) garlaicīga b) debīla? Es nezinu, tāpēc rakstīšu vienkārši visu to, kas pats no sevis secīgi ienāk prātā.

Mani nemīļākie stāsti bija “Ivy Day In The Committee Room” un “The Mother”. Tur nebija nekā daudz smieklīga un arī nekādu spēcīgu punch-line ne. Varbūt bija, bet tad starp tiem vārdiem angļu valodā, kurus es nesapratu, līdz ar to arī nespēju uztvert adekvāti. Tomēr, lai arī saku, ka šie ir mani nemīļākie stāsti, nebūt nebija tā, ka man tie besītu. Nebūt ne, tie bija patīkami, generic stāsti, kurus tu izlasi un itin drīz aizmirsti, nejūtoties neko daudz zaudējis. Man šķiet, ka tā ir labas grāmatas pazīme, ja stulbākās vietas tajā nemaz nav ļoti stulbas. Vēl man arī patīk Rundāles pils un fizkultūra.

Visvairāk no visiem stāstiem mani aizkustināja “A Painful Case”. Tas bija drūms un kruts, un tajā bija arī šis tas no patiesības, piemēram, par nelaimīgu mīlestību. Stāsta galvenais vīrietis dzīvo tādā Dublinas rajonā, kas nav moderns, ļauns un pretenciozs, jo tādi viņam besī. Tas tiek paziņots gandrīz pirmajā stāsta teikumā, līdz ar to man nav pārāk ilgi jāgaida, lai saprastu, ka šis stāsts man patiks, jo arī es esmu drusku heiterīte, līdz ar to noteikti varēšu vietām labi asociēties. Es neatstāstīšu sižetu, lai to neizbojātu tiem, kas plāno “Dubliniešus” izlasīt, bet vienu teikumu es iecitēšu gan, lai jūs labāk saprastu, kā veidot attiecības ar pretējo vai arī savu dzimumu. “Love between man and woman is impossible because there must not be sexual intercourse and friendship between man and woman is impossible because there must sexual intercourse.” Nu labi, es mazliet izmainīju to teikumu, ko citēju, uz to pusi, kas man šķiet tuvāk patiesībai, bet kāda tam nozīme, jo tas jums tāpat nenozīmē to pašu, ko tas nozīmē man, bet savus teikumus jūs varēsiet atrast šais īsstāstos tikai gadījumā, ja tos lasīsiet paši, nevis tērēsiet laiku uz – dafuq – recenzijām?

Visu lasīšanas laiku mēģināju paralēli ne tikai iedziļināties stāstā, bet arī skatīties uz visiem tiem uzrakstītajiem teikumiem tā, it kā es apzinātos, ka tos ir rakstījis kaut kāds cilvēks. Tā man ir vislielākā maģija – saprast, kā un kāpēc tas cilvēks ir tieši šādi veidojis teikumu, un ne citādi, un cik labi viņam tas ir izdevies. Ja tas izdodas labi, tad šādi lasīt ir teju neiespējami, jo visu laiku sanāk iegrimt stāstā, zaudējot modrību uz stāsta uzbūvi. Tas skanēs ļoti bramanīgi, bet es bieži aizdomājos par ar sižetu nesaistītām lietām, jo Džoisa rakstība bija tieši tāda, kādu es iztējos esam teju jebkura laba 19. gadsimta nogalē dzimuša un angliski runājoša autora rakstību. Es saprotu, ka raut ārā no konteksta drīkst tikai caurus zobus, bet es nevaru arī sevi pašu izraut laukā no tā konteksta, kurā esmu lasījusi to, ko jau esmu lasījusi, un dzīvojusi jau tajā laikā, kuru pats autors nekad nepiedzīvoja.

Lai arī konkrēti jums no tā ne silts, ne auksts, es tomēr gribu piefiksēt, ka man patika “Dublinieši”, taču nejūtu sevī grūti apkarojamu vēlmi tagad ātri, ātri izlasīt arī visu pārējo, ko Džoiss ir sarakstījis. Anotācija uz mana izdevuma aizmugurējā vāka vēstī, ka Džeimss Džoiss ir viens no tiem retajiem vīriem, kas nav publicējis neko citu, kā tikai māsterpīsus. To es cienu un apskaužu, bet tad atkal – es tā arī nekad “Dubliniešu” laikā nesajutu to, ka mani personīgi būtu apgrābstījuši ģēnija pirksti, kas liktu tvīkt no sajūsmas un baudas. Ar to, protams, es nesaku, ka tā obligāti ir viņa vaina, nevis manējā. Tā visticamāk ir manējā vaina, un tas man ļoti patīk un mierina. Agrāk man skauda uz visiem tiem zubriem, kas bija paspējuši visu izlasīt pirms manis, visu noskatīties pirms manis un visu arī noklausīties pirms manis, bet tagad vairs neskauž, jo kāda starpība. Labāk izlasīt to tad, kad tas pie tevis arī atnāk un tu novērtē un priecājies, nevis izlasīt tad, kad esi stulbs lohs, kurš neko nerubī vai arī rubī, bet ne tik ļoti, cik varētu rubīt kaut kad vēlāk.

Iesākot šo textu, sevī loloju klusas ambīcijas pārdefinēt grāmatu recenziju būtību, bet, esot pie šī texta beigām, saprotu, ka labāk izvēlētos likt grāmatu recenzijām bankrotēt. Nē, nopietni – kam tas ir izdevīgi? Labāk lasiet daiļliteratūru, nevis viedokļus. Uz pēdējiem jūs esat spējīgi arī paši, bet ne visi no mums ir spējīgi uz to pirmo. Čauzī!
 
 
xxx
17 Februāris 2013 @ 00:21
Dziesmu svētki  
Labvakar svētkos! Vai Jums nebūtu zajebal gulēt ēnā? Sandrai Mētrai apnicis salt Kolātes un Konstes panākumu Nāves ēnā, tāpēc Sandrai dota iespēja vienoties kopīgā texxxtā ar EK. Iespējams, būtu bijis labāk, ja mēs vienotos kopīgā dziesmā un kandidētu uz Eiroparlamentu Malmē. Piebildīsim, ka konkursa laikā atklājām, ka mūsu korķviļķis ir piedalījies konkursā „Pasaules lielākais sūds”, tāpēc piedodiet, ja laiku pa laikam būsim pārāk šerpas vai sausā.

X-Fucktor 2009 Ventspilī, Nāves vārtos atklāj kokle, palagu paltraks un makbuks, un ir nolemts iet uz visu vai neko. Pagaidām mūsu korķviļķis sola mums neko. Tāpat kā Raimonda Vazdika ar savu moci.

Pirmā dziedātāja ir Velvet Underground druška Nico. Lū Rīdu patriekusi nafigās, un tāpēc dzied dziesmu „One”. Kopā ar viņu uz skatuves ir tikai džeki, kas dejo labākajās Daft Punk tradīcijās, un tumbas, kas impersonē skaļumu. Dzied svešvalodā. Laikam zviedru. Tere, Nico, tere tere!

Niko uz pēdām min Dāvids Kalandija un Ināra ar dziesmu „Fools in Love”. Loģiski, ka fools. Dāvids staigā uz rokām, kaujas un gan jau arī dzer šnabi. Sambo, džudo, karatē, Dāvids lido miskastē! Ināra ir baikere, tāpēc simboliski tur rokās savu riepu. Nenoliedzami internacionāls priekšnesums, jo Kalandija ir gruzīnu uzvārds, bet plaģiē pirms pāris gadiem uzvarējušo Azerbaidžānu. Vispār būtu taču labāk braukuši atpakaļ uz saviem Urāliem. Vilciens Rīga – Maskava kursē katru dienu! Nedrīkstam nepieminēt piedejotājas apenes. Kad parādījās tās, iespiedzās ne tikai viņa pati, bet arī mēs un fanu pūlis. Iespējams, ka spiedza arī Edmunds Sprūdžs. Vai viņi iet uz visu vai neko? Domājam, ka uz visu, jo kuram katram mikrofonā nav iestrādāts fēns. Wash and go!

Trešā sevi piesaka Stafecka, kas jūtas kā smilšu grauds, bet dzied gan tik melodiski kā Daft Punk dziesmā „Steam Machine”. Tērps nav visskaistākais, bet tas nekas – vilciens Rīga – Maskava kursē katru dienu!

Vakara vadītājs Mārčukiņš Meieriņš piedalīšoties snovborda čempionātā. Kaut arī pats uzstāj, ka Eirovīziju nav iespējams sajaukt ne ar vienu citu konkursu, tomēr pats gan šo to jau ir sajaucis. Laiku pa laikam tās špidrilkas lien ar viņu nosūkties, bet Mārčukiņš atmet ar roku un piesaka nākamo brigādi.

Vai zinājāt, kas ir PeR? Tas taču Pērkons jaunībā! Kulakovs tikai mēmi berzē rokas un tūliņ liks vaļā. Izskatās, ka Bartašēvics gan ir pālī, jo visu laiku tirinās un meklē sevi, bet tā arī neatrod. 10 no 10, vārdusakot. Piekrītam Meieram, ka viss ir lieliski. Meiers tikmēr piekrīt Godmanim un labākajās „Sakņu” tradīcijās tulko visu dziesmu nosaukumus.

Pieneņu vīns dzied par money money money. Ko tur noliegt – tas aizkustina visus! Tas ir hardrock. Grūts roks. Mazliet atsit Puddle of Mud.

Atvainojiet, ka iepriekšējā rindkopa bija tik īsa. Mazliet kopējam Sančo Veinbergu.

Marta Ritova uzstājas ar neparastu dziesmu „Es esmu, kas es esmu”. Kas viņa ir? Poliglote! Marta prot latviešu un krievu valodu. Tu-tū jau svilpj vilcieniņš. Marčons klavieres klimperē kā pats Vestards Šimkus. Ja viņam būtu divi pirksti. Kāju. Kamēr Marta tut-tūf uz Krieviju, tikmēr vakara vadītāji sāk moralizēt, kam un kādas īsziņas mums rakstīt. Neviens mums nemācīs ne to, kādā oktāvā dziedāt „Pūt, vējiņi”, ne to, kādas īsenes rakstīt, tāpēc Meiers no mums saņem šādu īsziņu: „Chau, kakjiit! Jaauzvar ir Peerkonam ar saldo trompeti. Nauda buus veelaak. Buchas, Sandra Meetra un Eliina Kolaate no saulainaas subekvatoriaales.”

Septītā dziesma ir par to, ka mūzika dziedē visas rētas. Tā ir - kad EK pārsita zodu pret vannas malu, viņa to kremēja ar Maikla Džeksona „Beat it”. 21.gadsimta Endzelīns Liene Candy lielās, ka dabūjusi pirmo un otro vietu dažādos konkursos. Mums riktīgi skauž, jo EK un SM dažādos konkursos augstāk par trešo vietu lielākoties nav tikušas. Liene mazliet atsit Olgu Rajecku. Nav jau brīnums – Rajecka čigānu valodā nozīmē konfekte. Nav arī brīnums, ka tā dzeltenā kleita ir nopizdjīta. Mums nav jāvērtē – tas ir lieliski!

Tad Samanta Tīna Tērnere dzied par to, ka viņai vajag varoni, nevis parastu džeku, pirms tam piebilsot, ka viņu iepriecina kurpju un alkohola iegāde. Samanta precizē, ka viņas varonim vajadzētu būt kardiologam, who can open her heart. Viņa dzied par mūžīgo mīlestību. Diemžēl tā nevienu neinteresē, un par to vajadzētu tiesāt.

Reklāmes pauzē tiek piedāvātas dažnedažādas nervu zāles.

Ieva Sutukova uzstājas ar aukstu (brr) sirdi un labu balsi. Ideāla balss rūķa lomai. No sākuma mums šķiet, ka viņa kopē „Es no vilka nebaidos”, bet tad atčoknāmies, ka tas ir viens pret viens nospiests no dziesmas „It sucks to be me”, kas izskanējusi izrādē „Avenue Q”, ko EK savulaik noskatījusies kopā ar Tomu Grēviņu. Grēvušk, sveiciens dzimšanas dienā!

Grupa „Headline” zina, kas patīk cilvēkiem – viņu dziesmu sauc Love (Loove pa čigāniski ir nauda). Solists ir iesēdies ceļos labākajās Ivo Fomina tradīcijās. Tā ir nepārprotama naudas poza. Cik tad Fominam naudas? Simt punktu, ka vairāk nekā Kleinam. Vilciens uz Maskavu jau nokomplektēts. Čuku, čuku, čuku-tūū!

Sabīne Berezina (Bērziņa pa krieviski) aicina pagriezt pasauli. No Radio Naba priekšnieka amata atlaists Madars Štramdieris, un tā vietā pieņemta Sabīne. Šī beibe nodanco neparastu deju ar spēcīgu solfedžo izgājienu. Atsit Argentīnas tango vienatnē un Fa minorā. Mārtiņa vērtējums: „Cik skaisti.” Gribam viņu apskaut.

Atkal uz skatuves plaukstas berzē Pērkons, kas interesējas, vai te kāds ir. Loģiski, ka ir! Redzējām pat dažus purnus ar Lienes Candy kreklu. Ralfs Eilands šos ļaudis apskauž, jo pašam krekla nav. Lukni zēni! Jau otro gadu pēc kārtas fano par Scissor Sisters.

Beigās diemžēl atklājam, ka Mārtiņš Meiers ir komercionalizējies un ‘nauda veelaak’ viņam neder, jo saldā trompete pakāš. Kas tad īsti uzvarēja? Konkursā „pasaules lielākais sūds” uzvarēja mūsu korķviļķis. Vilciens ir aizgājis :’(
 
 
xxx
29 Janvāris 2013 @ 21:17
Imanta Kalniņa vēstule mums visiem  
Imants “nav ko darīt, iztulkošu Korānu” Kalniņš uzraksta vēstuli visiem latviešiem. Uz to publiski reaģē Ivars “saprāta balss” Ījabs, Aivars “pēdiņas” Ozoliņš un Didzis “alus, alus, alus” Melbiksis. AK un SM rezumēs visu minēto kungu pārdomas šai sakarā.

Imants Kalniņš nolemj iemēģināt roku publiskajā runā un sacer atklātu vēstuli (tas nozīmē, ka to publicē presē, šai konkrētajā gadījumā – avīzē “Neatkarīgā Rīta Atmoda”). Tās vēstījums ir poēzijas paraugstunda – teiksmains, gruzīgs un liegu ablomu izraisošs, nevis kaut kāds smeldzīgs „Dūdieviņš”, kā pavadījumā salīt pie Cēsu estrādes.

Atkāpe no texxxta – latviešu valodas skolotāja AK vienmēr, kad viņa domrakstā pieminēju vietniekvārdu „mēs”, teica: „Kas esam tie „mēs”? Komunisti?”. Tāpēc uzreiz paskaidrosim, ka šoreiz visi „mēs” atkarībā no konteksta apzīmēs „latviešu tautu” vai arī AK un SM.

Vēstules sākumā Imants min, ka kāds nezināms ļaundaris ir sagriezis latviešu ceļa rādītājus, lai gan pats vēl pirms daudziem gadiem bija pārliecināts, ka vienīgais virziens, kur jāskatās tautai, ir uz piena ceļu virs galvas vai arī jāpaprasa gulbītim (nejaukt ar Māri Gaili). Taču tagad situācija ir mainījusies, un, lai gan noorientēties metaforu pārsātinātajā tekstā (turklāt bez ceļa rādītājiem) ir grūti, mums iznāca šāds rezumē – mēs (tauta) esam aitu bars, kuru pa ātrgaitas šoseju dzen uz mauriņu ar citronkokiem, taču beigās tas izrādās purvs ar brūnganu žļurgu, kuram apkārt ir federatīvs aploks. Šķiet, ka pats Imants gan ir bijis viens no lielākajiem auniem šo aitiņu barā, jo uzskatījis, ka pievienošanās SAVIENĪBAI sniegs nereālāko suverenitāti. Tas ir tikpat absurdi, kā uzskatīt, ka patiesi brīvs no pasaulē valdošā materiālisma kulta jutīsies bez naudas kontā vai arī patiesu neatkarību no vecākiem iegūsi apprecoties.

Imants arī savulaik noskatījies izrādi „Vadonis”, tāpēc uzskata, ka nacionālo eposu „Lāčplēsis” būtu jāpārsauc Kārļa Ulmaņa vārdā, jo, pirmkārt, tā tiktu izrādīts pienācīgais gods, otrkārt, tad divdomīgais nosaukums vairs neaizvainotu viņa mīļāko rakstnieku Vili Lāci. Tālāk Imants piever acis un (jūtas) atkal kā toreiz – PSRS – , kad tēvišķais dzelzs priekškars kā ložu necauršaujams baldahīns aizsargāja mūsu tautas garīgo šūpuli (mēģinām pārspēt komponistu metaforu ekvilibristikā) pret Rietumu asiņaino moskītu uzlidojumiem. Taču tagad mēs (tauta) izliekamies neredzam savas šaušalīgās pumpas un tikai pērkam Eiropas Savienības ražotos mākslīgā iedeguma krēmiņus, lai pilnvērtīga un skaista būtu nevis mūsu nākotne, bet gan mēs paši. Beigās Imants parāda, ka viņam tiešām nav pilns rublis (ne eiro), jo apgalvo, ka tuvākie līdzgaitnieki Latvijai turpmākajā futūristiskajā virzībā varētu būt cienījamie valstsvīri Vladimirs „Pussy riot” Putins un Aleksandrs „Saša Barons Koens” Lukašenko, taču pēc tam uzsver, ka vēlas brīvību savus suverenitātes ierobežojumus apstrīdēt Satversmes tiesā. Domāju, ka uz šo Imanta izteikumu reaģēsim kā lielākā daļa Latvijas inteliģences – ar klusuma brīdi. Turklāt atgādināsim, ka šo visu neizpratnes pilno vēstuli ir rakstījis cilvēks, kurš pats daudzus gadus ir bijis Saeimas deputāts un tātad daudz tuvāk iespējai kaut ko mainīt nekā lielākā daļa no mums – AK un SM.

Pirmais, atskaitot Tvitera bruņiniekus, visredzamāk reaģē Ījabs Satoros. Savu reakciju viņš tieši arī sāk ar pārmetumu par reakciju trūkumu. Te it kā varētu drusku runāt pretī – vai tad tieši nav zajebis, ka visādi pekstiņi vairs necenšas reaģēt uz katru absurdu, tādejādi sviestu padarot par lielu notikumu? Kūtrums nemaz nav tik slikts. Ja tas pats Kalniņš būtu bijis kaut nedaudz kūtrāks, nebūtu tik daudz izblamējies. Bet vispār, sacīsim godīgi, tas Ījaba komentārs ir diezgan garlaicīgs, jo kopumā jau tāds normāls. Ja viņš izrādītu interesi ņemt dalību Textos, mēs droši vien pat piekristu, jo kvalitatīva garlaicība – tas ir jaunais forši!

Daudz vairāk sarosīties liek Aivara Ozoliņa komentārs IRočkā, jo tie nekad vispār pasaulē nav garlaicīgi. Kāds ir Aivara noslēpums? Droši vien tāds pats kā Sudoku spēles noslēpums. Katrā ziņā, pat ja Ozo apskatītā tēma īpaši neinteresē, mūs vienmēr ļoti interesē saskaitīt, cik reizes rakstā viņš atkal būs lietojis “pēdiņas” (23 reizes rakstā par Imanta vēstuli). Aivaram arī drusku besī Inguna “nelien manā Bībelē” Sudraba, tāpēc viņš izmanto izdevību arī tai pie reizes kaut ko iedzelt par viņas putiniskajiem vijeboniem brīvajā laikā. Salīdzinot ar Ivaru, Aivars atstāj tādu emocionālāku iespaidu. Var just, ka viņš patiešām Imanta vēstulē nemēģina un arī neaicina citus saskatīt ko tādu, par ko būtu vērts padomāt. Viņam besī tā Imanta vēstule, un viņš par to pārāk nekaunās. Vai Aivaram būtu vieta Textos? Jāšaubās. It kā jau gana ņirdzīgs džeks, tomēr priekš Textiem tāds pārāk drusku cimperlīgs. Aivar, piedod. (Daudz laimes vārdenē, starp citu!)

Dienā kaut ko banālu un mīļu tikmēr ir iemočījis Didzis Melbiksis. Viņa antipātijas pret Imanta vēstuli ir saprotamas, jo viņš sevi asociē ar demokrātijas šakāli, kuram vēstulē uzbrūk Imants. Tas, protams, ir kompliments Imanta metaforiskajam rokrakstam, jo kurš katrs jau nespēj rakstīt tā, lai ar viņa rakstīto kāds arī patiešām identificētos. Tas savukārt mums ir palīdzējis vismaz kaut ko noskaidrot – rakstīt Imants māk un vienalga, vai tās būtu notis, vai stulbi burtiņi. Raksta gaitā Didzis jau sāk jūtami iekarst, tādejādi radot grūti apvaldāmu vēlmi viņu turpmāk uzrunāt par Drudzi. Kopumā viņa raksts ir tiešām mīļš, jo ieturēts labākajās skolas sacerējuma tradīcijās. Kaut ko drusku pacitē, kaut ko pafantazē, tad kaut kur drusciņ kulminē sāpju un netaisnības agonijā, bet nobeigumā jau atkal nomierinās un visu nobeidz ar kādu retorisku prikoliņu. Vai ar to pietiek, lai tiktu “Textos”? It kā jā, tomēr mums nepieciešams novērot dinamikā. Piekāp pēc kāda gadiņa!

Vārdusakot, par Imanta vēstuli patiesā sajūsmā droši vien ir tikai Nils, kamēr visādi apskatnieki, mūs pašus tajā šnitē ieskaitot, tomēr ir centušies darīt vienu un to pašu – pēc iespējas politkorektāk pateikt, ka Imants vēstule nav Satversmes kodolā ierāmējams šedevrs. Galu galā varbūt ir cerība, ka nenoliedzami brīnišķīgais komponists vienkārši ir apvainojies uz visu pasauli par to, ka viņu pašu ir piemeklējis ilgstošs radošais panīkums, un tāpēc pats līdz galam pats nav sapratis, ko uzrakstījis. Tāpēc arī viņu mēs izvēlamies texxxtu kolektīvā neuzņemt un saglabāt iepriekšējā kolektīva suverenitāti.
 
 
xxx
11 Janvāris 2013 @ 04:13
Žaneta un Inguna  
Labdien. Gads ir iesācies krāšņi. Tik krāšņi, ka teju nav iespējams komentēt visu, kas šobrīd notiek. Efektivitātes nolūkos šis Texts būs kā šampūns un kondicionieris - divi vienā. To sastādīs divas daļas par šobrīd Latvijā svarīgākajām kundzēm un viņu vijeboniem.


1. daļa
“Žanetas Jaunzemes-Grendes ceļojums uz Austrāliju.”

http://www.youtube.com/watch?v=KE_hDWMftgc

2. daļa
“Kas kontrolē valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas sirdi?”

Paruna vēstī, ka labāko jāpataupa beigām. Ingunai Sudrabai divreiz nav jāsaka (jāprasa gan), un viņa točno visu labāko ir pietaupījusi sava sroka beigām. Janvārī Inguna izbeigs būt valsts kontroliere, tāpēc arī pēdējais brīdis mums visiem tagad saprast, kas tad īsti bija tā brička, kas pēdējos astoņus gadus kontrolēja valsti. Smukais Kārlis kopā ar draugiem Ģedertu un Kristīni aprunājās ar Ingunu ceturtdien LR raidījumā “Krustpunktā” (links). Tā kā neklausījos tiešraidi, bet gan ierakstu, varēju īpaši rūpīgi tam sagatavoties. Uzvilku halātu, ielēju sev šokolādes vīnu (salds draņķis, bet dāvinātam zirgam jau zobos neskatās), atvēru Windows Media Player. Ieraksts sākumā ir reklāma, kas sākas ar vārdiem “Žūpības apkarošanas fonds iesaka…” Saprotu, ka sekos sviests, un nojauta mani diez ko nepieviļ.

Lai arī Kārlis ar kolēģīšiem uzdod it kā parastus jautājumus, es sāku baiļoties, ka visai drīz iemigšu, jo sarunas pirmā puse paiet Ingunas vāvuļošanā par to, kā viņa neko nezina un kā viņa par neko nav domājusi, un kā viņai visam vajag redzēt tāmes, lai par jebko paustu savu verdiktu. It kā varētu spriest, ka Inguna ir rados aitām, tomēr ņemšu no viņas piemēru un nesteigšos ar pārgalvīgiem spriedumiem, pirms būšu redzējusi viņas DNS. Nēnu, kaut kādas emocionālas nokrāsas jau, protams, viņa noprast liek. Lielākoties tās ir šādas – viss ir hujova, uz visu vajag skatīties kompleksi, visu vajag reformēt, bet es nekad neesmu domājusi, kā tieši, taču iesākumā noteikti vajadzētu sastādīt tāmi. Šādu viedokli viņa pārstāv gan jautājumos par tām paceltajām algām, gan par Žanetas izbraucienu, gan arī par Dienvidu tiltu. Vārdusakot, tas ir tik garlaicīgi, ka es tūlīt aizmigšu, ja tūliņ pat nepabeigšu šo teikumu.

Mazliet jautrāk sāk kļūt brīdī, kad LR sāk Ingunu tincināt par nākamo ieņemamo amatu. Viņa, protams, laužas kā celka un neko konkrēti neatbild, jo – būs šokējoši – viņa par to nav domājusi. Ap šo mirkli sāku atsaukt savu izvirzīto aksiomu par radniecību ar aitām, jo tik stulbs taču nevar būt neviens cilvēks. Sāku likt stafkas uz to, ka Inguna ir visgudrākā, tikai nevaru vēl saprast, kāpēc. Nu, tas ir skaidrs, ka viņa drusku uzspēlē to savu aitiskumu, bet kāpēc, kas aiz tā stāv? Droši vien kāds pimpis, kas tad cits.

Beidzot sākas tas, kāpēc vispār bija vērts pievērsties šai intervijai. Jautāta par eiro ieviešanu, Inguna paziņo, ka jau no laika gala nav bijusi sajūsmā par iestāšanos eirozonā. Ja šobrīd notiktu balsošana, Inguna balsotu ‘pret’ eiro ieviešanu, jo valūta determinē neatkarību un brīvību, un asinsriti. Ģederts min, ka asinsrite arī varot ciest – gluži kā pavisam nesen vēl. Inguna uzstāj, ka ir divi varianti – var ciest un var pakļauties globāliem procesiem. Žurnālisti ahuyelled: “Bet Ingun, kā lai mēs, maza valsts, varētu nepakļauties globāliem procesiem? Un arī tas, ka blakus lielā Krievzeme, you know…” Uz to Inguna asi atcērt, ka nevajag būt bailīgiem lohiem, jo baidās tikai mazas dvēseles. Inguna retoriski jautā: “Kāpēc uzreiz baidīt, kāpēc draudēt, kāpēc neprotam pastāvēt par sevi?” Es, Ingun, nezinu, neesmu par to domājusi. Ja tā uz sitiena man nāktos atbildēt, mans šokolādes vīns visticamāk sacītu: “Ē, nu moška tāpēc, ka mums nav kodolieroču, piemēram, kuriem piemīt tendence implicēt lielvalstu cieņu.”

Šis viss man ir jau tiktāl uzmundrinājis, ka esmu nolēmusi atvērt Vikipēdiju. Pirmkārt, pamanu, ka Inguna esot arī ekonomiste. Šai sakarā man viņai būtu jautājums, bet droši drīkst atbildēt arī citi. Latvijas lats taču ir piesaistīts eiro. Līdz ar to, vai tad tā racionāli tomēr tā neatkarība nav tāda drusku butaforiska? Nu, ja reiz tas tāpat ir piesaistīts eiro. Šo neauglīgo pārdomu rezultātā nonāku, loģiski, līdz abortu jautājumam un uzzinu, ka Inguna pievienojusies arī pretabortu manifestācijai “Par tautas dzīvību”. Tas vienkārši izskatās pēc trolololol, tāpēc nolemju tālāk neiedziļināties. Torčījot pa internetiem nonāku arī pie vēl kādas Ingunas pērles “IR”ā:

Jūs piederat kādai konkrētai draudzei, kādai baznīcai?
Nu jā, es ticu Dievam. Es ticu Dievam.

Bet vai piederat pie kādas konkrētas konfesijas?
Jā.

Kuras?
Pareizticīgās.

Tas jums ir no ģimenes, vai jūs esat pārgājusi pareizticībā?
Es nekur neesmu pārgājusi, es to esmu pieņēmusi.

Tas nav sabiedrībā zināms. Vai tas noticis nesen?
Es domāju, ka ar to pietiks.

Piekritīsiet taču, ka izklausās drusku sašūmējusies. Turpinu lasīt interviju, bet, es jums teikšu godīgi, ka vairs nezinu, kā ir patiesībā un kas ir tikai konspirāciju teorijas. Ap šo brīdi visa šī informācijas gūzma un tas pretīgais vīns man jau ir sagriezis galvu tik tālu, ka visur rādās tikai viens:

 
 
xxx
30 Decembris 2012 @ 21:55
2012. gada notikumu apskats  
Tā kā ātriem rikšiem tuvojas tas laiks, kurā jāsāk nezināt, kur svinēt Jauno gadu, Texxxtu matriarhālā kolēģija pēkšņi attapusies turpat, kur šobrīd atrodas jebkurš sevi cienošs medijs – šokā un migrēnā no aizvadītā gada atskaitēm. 2012. gada spilgtākos momentus uzticēts protokolēt Sandrai Mētrai un Elīnai Kolātei. Jācer gan, ka mums izdosies ne tikai protokolēt, bet arī publicēt, līdz ar to, ja nu gadījumā šis ieraksts nekad nenokļūst internetā, ņemiet vērā, ka vārds ‘publicēt’ ir cēlies no angļu vārda ‘pub’ (krodziņš – angļu val.).

Pērn – gluži tāpat kā visus citus gadus, neatkarīgi no radošā sastāvā – esam dzēruši vairāk, nekā rakstījuši. Kopumā pēdējo 11 mēnešu laikā tapuši 43 Texti. Decembri, kā jau jebkura sevi cienoša organizācija, vienkārši nodzērām ar Santa Klausu. Sorry. Lai vai kā, ceram, ka to mums piedosiet. Labi, pietiks dirst, šeit, lūk, beidzot tas solītais atskats.

Gada kauja
2012. gadā Latvijā neskaitāmas reizes tika iestudēts Pumpura eposs „Lāķplēsis”, kurā galvenais, kā zināms, bija uzdzīve ar nepilngadīgām raganām un cīņa starp labo un ļauno. Tā Burtnieku pilī mahājās Sprūdžs ar Lemberga ņirdzīgo hūti, „Neiznīcināmajos 2” Silvestrs Stalone nogrieza Žanna Kloda Van Dammes galvu, Raivis Dzintars mēģināja ierādīt īsto vietu sēmuškām no filmas „Kolka Cool”. Arī Edvards Ratnieks un Armands Leimanis drusku pavicinājās ar lineāliem, kad Ķīlonkulis uzsāka savu brīnišķīgo trollēšanas kampaņu, bet visiespaidīgākais, mūsuprāt, tomēr bija boksa mačs starp Edgaru Bilboa Raginski un Jurģi Liepnieku, jo, Jurģa priekšzobi dabūja lidot, kaut arī mahačs beigās nemaz ar nenotika. Edgars – visstiprākais!

Gada akcija
Pūķa gadā Ugandas miera cienītāji šokēja pasauli ar ziņu, ka Josifam Konijam patīk izvarot un nogalināt, kas nozīmē, ka viņam, kā jau filmās pienākas, jāsēž cietumā (© Sprūdžs). Tā kā Konijs pat nejēdza atbraukt uz Pozitivusu, tad secinām, ka akcija „Kony 2012” vainagojusies panākumiem un tas trakais nigers sēž ķurķī kopā Breivīku un pieprasa, lai viņam iedod labāku sviestu, ar ko apsmērēt savu kungu maizi. Ne tik veiksmīgi kā Ugandas trakie pārmaiņas mēģināja veikt arī Jānis Lindermans ar savu valodas referendumu. Kaut arī „Nekā personīga” viņu nosauca par 21.gadsimta Hitleru, tomēr „Gada akcijas” kauss Jankam iet gar degunu pavisam vienkārša iemesla dēļ – viņš feiloja. „Valsts – tie esam mēs paši,” sacīja treneris Baumanis „Sapņu komandā 1935” – tas nozīmē, ka mums pašiem ir kaut kas jādara, nevis jāgaida, kad Žanete Jaunzeme Grende sarīkos nākamo cirku. Tāpēc patiesībā „Gada akcijas” rīkotāji esam mēs paši – ar necerētu veiksmi (11,68 Ls un vairāki uzsaukti dzērieni) beidzās ziedojumu vākšana EK un AK iedzeršanai, bet pāri visam ir Jūsu dalība mūsu konkursā "Pļēgurs 2012". Solāmies arī Čūskas gadā godināt labākos dzērājus.

Gada filma
Star War Horse (Kara Zirgs) bija filma par to, kā lietas nostājas pretēji dabas likumiem – tam zirgam vienā laidā smaidīja cūkas laime. Krēslā gan viss normāli – tur vampīru mentene grib pieklopēt mazu bērnu. Pirms desmit gadiem grupa „Oceanfall” dziedāja, ka saule nenoriet, bet izrādās, ka Kazāks ir sadirsis – saule ir norietējusi un krēsla likumsakarīgi ir beigusies. EK arī atklājusi, ka varoņfilmas „Expandables” nosaukums radies „Rembo” sāgā astoņdesmitajos:

Beibe: That why they pick you? Because you like to fight?
Rembo: Nah... I'm expendable.
Beibe: Expendable... What mean expendable?
Rembo: It's like... someone... invites you to a party, and you don't show up; doesn't really matter.
(Tulkojums sadarbībā ar Google translate:
Beibe: Tieši tāpēc viņi atbrauc? Jo jums patīk cīnīties?
Rambo: Nah ... Es esmu vienreizēja.
Beibe: Vienreizēja ... Kas nozīmē vienreizlietojamiem?
Rambo: Tas ir tāpat ... kāds ... aicina jūs uz ballīti, un jums nav redzamas; nav īsti jautājumu.)

Taču visvairāk mūs iepriecinājusi iespēja pieskarties aisbergam, dārgiem dzērieniem luksusa restorānā un Keitas Vinsletas krūtīm „Titānika” 3D versijā, lai gan viņi nogrieza filmas beigas. Maukas (© Kārlis Streips)

Gada āksts
Šī, iespējams, ir viena no sīvākajām disciplīnām, jo kļūt par ievērības cienīgu pajoli ne kuram katram ir pa spēkam. Piemēram, mēs jau sen neklausāmies tajā, ko vāvuļo kaut kāds Livingstons, Andris Kivičs vai Ričards Klaidermans. Mūsu uzmanību šogad ir centušies piesaistīt daudzi ar savām pajolībām, tomēr reti kurš ir izturējis prasības. Nevaram noliegt, ka Samantas Tīnas “Virves dejotāja” lielākais trumpis slēpjas faktā, ka Samanča ir Solčas Āboltiņas sasona māsa, tomēr ar to nepietiek. Nepietiek arī vienīgajai īstajai pancenei Latvijā Inesei Saulītei, par kuru ņirdz tikai alus vēderi, kamēr inteliģence viņu kronē par vietējo seksa pistoli. Arī Alvis Hermanis, lai arī ņirdzīgs trollis un daudz taurē, neiztur kritiku. Absolūti tīra un unikāla pajolība šoreiz tiek Sandrai Veinbergai-Asanžai – žurnālistei ar tvērienu un ciešu acu skatu, un absolūtu nulli poņas vietā.

Gada mūzika
Gada laikā tapušas recenzijas vairākiem labiem mūzikas klipiem, tomēr jāatzīst, ka tieši muzikālais sniegums ir bijis visai blāvs. Mika Dukura un Katjas dziesma "Nekad jums leju" mums bija diezgan pohuj, tāpat arī Roberto Melones un Dženijas Meijas “Paslēpes” mums bija pohuj, nemaz nerunājot par Get It gabalu “Vasara” (žāvas), kamēr Anmary “Skaisto dziesmu” vispār bija kronis visam – mums bija tik ļoti pohuj, DJB pat atļāvās nopūdelēt Eirovīzijas fināla apskatu, kas līdzšinēji vienmēr bija bijis viens no svarīgākajiem gada notikumiem. Esot nelielā izmisumā par to, ko tad vispār 2012. gadā varētu kronēt par nozīmīgāko muzonu, drusku iemetām acis citu mediju gada atskatos, un tā vietā, lai pieturētos pie patiesām vērtībām (t.i. Džastina Bībera un viņa koncertfilmas translācijas LTV), par tādu nosauksim grupas Mona de Bo koncertu Palladiumā šī gada martā, kas droši vien joprojām nav beidzies. Kāpēc? Lai Ilmārs Šlāpins un biedrība Ascendum mums beidzot iedotu naudu, protams.

Gada TV šoviņš
Pretīji mūziķiem, TV cilvēki mūs šogad lutinājuši ne pa jokam. “Pelnrušķīte”, “Saimnieks meklē sievu”, “Gandrīz Ideāls Randiņš”, “Precamies???” jau vien izklausās pēc perfekti atstrādātas sekvences tam, lai savu nelaimīgo dzīvi varētu pārcelt uz televizoru un tur to atrisināt. Arī jauni un jau iemīļoti seriāli – vecais “Uģītis”, jaunās “Ēnu Spēles”. Arī kas intelektu stimulējošāks – Liepnieka sekošana Agnesīgās bilingvālajai modei sarunu pārraidē ar Andreju Mamikinu. Televizors, tas ir zelts! Un tomēr visas augstākminētās pārraides ir nieks, salīdzinot ar to trilleri, ko mums vienmēr piedāvājusi Sastrēgumsstunda. Sekss un politika, ieroči un asinis, troļļi un dauņi – you name it, you got it. Urrā!

Gada debija
Ar neticamiem panākumiem savu pirmo dzejas krājumu izdevusi publiciste un karatiste, pazemes komunikāciju speciāliste Maija Silova, veikala H&M ienākšana Latvijā meitenēm ir likusi spiegt vairāk nekā pirms gadiem 5 grupas „Tokio Hotel” koncertā. Arī mēs paši klausījām „Sapņu komandas 1935” Baumanim un cēlām valsti – debitējām kino jomā ar savu versiju par mūsu mīļāko „Ugunsgrēka sēriju”. Bet eta sjo kapeiki – visvairāk no pārmaiņām ir neraustījusies mūsu autore DJB, kas ir izmēģinājusi 9 mēnešus nedzert un pēc tam arī dzemdēt, kā rezultātā mazā Lūcija regulāri apmīž viņas skolas mājasdarbus. Apsveicam!

Gada tusiņš
Kā sabiedrības figūrām ierasts, arī mēs paši esam centušies pazibēt plaša ranga kultūras pasākumos aizvadītajā gadā. AK gāja uz Erotu, FD gāja uz Baltic Youth Festival Arēnā Rīga un sūtīja sms čatam īsziņas ar Textu “Kur Jēzus, tur meitenes! Rullē!”, bet EK augsti godāja latviešu tautas sakāmvārdu “Ko Sējāns, to pļausi” un tirinājās Intrumentu diska tusofkā. FD, AK, EK un visādi nigeri nonāca reanimācijā no čačas dzeršanas Ūdra un Balodes grāmatas tusofkā. Bija arī Latvijas mūzikas ierakstu Gada balva, bija arī Positivus, bija izrīšanās tai muižā, kur Lāčplēsis izpisa Spīdolu, un bija arī visādi Textu banketi bez lielām ceremonijām, bet toties ar daudz alkohola. Un tomēr tas viss bija NEKAS, jo starp pirmo un otru vietu ir dziļa jo dziļa aiza. Pirmā vieta šogad tiek tusiņam, kurā paši nemaz aktīvu dalību neņēmām – tā ir VL rīkotā nometne Grundzālē, kas jaunā līmenī ienesa karsto ogļu pastaigas konceptu.

Gada lasītājs
Kādu laiku domājām, ka pēc Edgara Raginska pērnā gada triumfa neviens nebūtu cienīgs saņemt šo balvu šogad, jo Edgars pērn sakostiem zobiem cīnījās pret mums un par sabiedrības morālās stājas nākotni, kaut arī viņam reāli besīja mūs lasīt. Šogad Edža ir pieklusis, bet vismaz prieks, ka sabiedriskās domas portāls - sabiedrības sirdsapziņas bākuguns publikai.lv – pamanījās veltīt pat veselu ierakstu tam, lai „ņirdzīgajai nelgai”, kas rakstīja par Fransuā Olandu, paskaidrotu, kas tieši ir sociālisms, jo, lai nu par ko, par sociālismu jokot nedrīkst. Paldies!

Gada neuzrakstītais Texxxts
Mums var daudz ko pārmest. Nolažojām Eirovīziju, nolažojām Velgas Vītolas lāču sviestu, visus Leimaņa-Ratnieka vijebonus, Ķīlistu manifestu un vēl dafiga lietu. Un tomēr, lai kā jūs būtu ņaudējuši, par šo visu tomēr kāds, lai arī ne Texxxti, ir rakstījis. Tā lieta, ko mēs sev patiesi nevaram piedot, ir ieteikums, kas nāca no Anitras Toomas. Proti, viņa rakstīja, ka gada notikums esot bijis pirmais kukaiņu fotokonkurss Latvijā ar izstādi Dabas muzejā, kas tagad ceļos pa Latviju. Un to mēs palaidām garām. Tas ir stāsts, kas palicis neuzrakstīts. Ar dievu…
Tags: , ,
 
 
xxx
14 Oktobris 2012 @ 21:57
LNT šovs "Precamies!?!"  
LNT uztaisījis kaut kādu kārtējo paģelku, bet šoreiz ļoti mīļu – tik mīļu, cik mīļš būtu vārnas un kovārņa pirmais randiņš uz Origo kāpnītēm rēnā vasaras vakarā. Nu, mīlestības šoviņi televīzijā nav nekas jauns – vēl laikos, kad mūsu izpratni par jūtām attiecībām veidoja seriāla “Glābējzvans” scenāristi, Gundars Āboliņš jau bija novilcis Streiča dāvātās importa džinsenes un uzvilcis alus vēderu, ar kuru tad arī vadīja “Laimes spēli”. Laiks ir gājis, bet tā vien izskatās, ka televīzija tikmēr ir bijusi labā pālītī un tikai tā vārīgi streipuļojusi līdzi. Tiesa, nu jau tā ir pamodusies un paģiraini mums jautā “Precamies!?!” Nosaukums vien liek mums jau noprast, ka šis būs nopietns raidījums – cik nu vispār nopietns var būt jebkas, kam seko trīs interpunkcijas zīmes pēc kārtas.

“Precamies!?!” vadītāja ir Binnija Ārberga, kuru savulaik apprecēja tas vecais āksts no Dailes dramatiskā pulciņa. Paldies dievam, ka Binnija vada tikai šo šovu, jo, ja viņa vadītu šovu “Nešķiramies!?!”, tad gan jau Kažoka ātri vien tviterī šai uzrietu par nekompetenci, bet tviterī jau vesels ar bars ar tādiem idiņiem, kam padod tikai kaut ko tādu - tie uzreiz retweet. Vārdusakot, Binnija ir īstajā vietā. Viņai kā tādas vistas uz lakts piesēž režisore Lote Gediņa un astroloģe ar stāžu Māra Ošuroka. Par abu pēdējo dāmu izgājieniem dzimtsarakstu nodaļās es pārāk daudz nezinu, bet arī ticu, ka tas nav vairs svarīgi, jo ko gan vispār vēl svarīgu būtu iespējams pateikt pēc tā, kad jau ir pateikts, ka kāds tic tam, ka Strēlniekam ar Aunu pisties ir labi, bet par Ūdensvīra saskaņu gultā ar Vēzi var pateikt tikai to pašu, ko Eimija Vainhausa jau pateica par Vaivaru rehabilitācijas centru – “No, no, no.”

Raidījuma struktūra ir vienkārša. Tātad ir tās trīs vistas uz lakts. Tad atnāk viens džeks vārdā Raivis vai Raitis, kas cer atrast savu īsto un vienīgo. Izskatās ļoti mīļš. Armijnieks. Paņēmis līdzi divas bābas, kas ir viņa kolēģu un drugānu mammas. Tas ir jo īpaši mīļi. Tā kā Raivim vai Raitim acis ir kā pogas, mans psiholoģijas bakalaura diploms man saka priekšā, ka viņš ir a) drusku satraucies b) drusku paņēmis ekstazī pirms filmēšanas c) tāds piedzimis. Nevajag pārprast arī – man tiešām šis Raivis vai Raitis patīk un liekas mīļš, jo ir tāds vienkāršs un izskatās labsirdīgs. Tāds, par kuru gribas teikt, ka lādzīgs. Lādzīgs ir jāsaka tad, kad pašam pisties negribētos, bet arī nevēl ļaunu, pat tieši pretēji. Viņš drusku pagruzās par savu līdzšinējo attiecību pieredzi. Kaut kādā reivā iepazinies ar kolēģa sievu, ar kuru kolēģis jau tolaik kārtoja šķiršanās papīrus (morāls, tātad), tad padejojis un tā arī viss sācies. Pieņēmis tās ģetkas bērnus kā savējos, bet tad bijis drusku grūti ar naudu (man arī ir tā ir bijis, tāpēc arī neesmu vēl precējusies), mainījis darbu un šī pateikusi, ka tad jau it’s time to finish. Un tā arī beigās bijis.

Ar galveno varoni tā kā iepazinušies esam. Nu, tur vēl, protams, bija arī viss viņa astroloģiskais portretējums, bet to jau es vairs neatceros un man slinkums skatīties otrreiz, bet nebūs daudz melots, ja uzrakstīšu, ka tas bija apmēram tā: “Tu esi Strēlnieks, var just, ka tev patīk šaut. Tāds karjerists, bet jūtas arī ir.” Tagad pienācis laiks pēc kārtas pa vienai nākt studijā tām trijām mamzelēm, kas tā kā cierē uz to Raivja/Raita sirdi. Es tikai nevaru saprast, kā ir tad, ja, piemēram, tu piesiekies uz tādu šoviņu, esi viena no tām trim vecenēm, bet tad ieraugi to džeku un saproti, ka urods vai ko tādu? Kas tad ir jādara? Speciāli jāiztaisās tādai stulbākai un jācer, ka viņš neizvēlēsies tevi? Varbūt var pēkšņi diskvalificēt sevi un pateikt, ka, teiksim, esi lietojusi dopingu, tāpēc tas nebūtu godīgi pret pārējām? Mani tas tiešām interesē, jo es arī labprāt piedalītos, bet mani baida, ka tas džeks varētu būt Arnis Miltiņš vai kas tāds.

Katrā ziņā neizskatās, ka kādai no dalībniecēm šķistu, ka Raivis/Raitis ir Arņa Miltiņa stipendiāts, tāpēc viņas ir tādas diezgan kareivīgas un noskaņotas uzvarēt. Tas ir labi. Pirmā ir tāda riža beibe kaut kur pirms tricāra, kurai ir mazs bebiks no neveiksmīgām attiecībam. It kā visādi liekas diezgan normāla, nu tāda sakarīga, vienīgi – raksta dzeju un iepazīstas ar cilvēkiem draugos.lv. Es personiski ieteiktu mest pieticību pie malas un reģistrēties Feisbukā. Viņai līdzi ir kaut kāda sirdsdraudzene, kas tikai māj ar galvu un apstiprina vistu uz lakts teikto – ka šī beibe esot tāda stipra un braša. Tik stipra, ka Raivja/Raita muskuļi jau sāk mazliet sarauties. Kaut ko papļāpā (neko pārāk prikolīgu) un tad viņa noskaita pašsacerētu dzejoli. Tas dzejolis, protams, ir stulbs, bet tas nekas, jo izskatās, ka viņai pašai patīk un pārāk nekautrējas to deklamējot.

Nākāmā studijā nāk Jurita ar savu mammu. Vistas uz lakts uzreiz metas ķengāt viņas apģērba izvēli, jo Jurita uzvilkusi dzeltenu kleitu ar dziļu dekoltē. Šai brīdī es sašūstu, jo ko tās vistas var piesieties? Kāda starpība? Nu ok, jā, nav baigi gaumīgi moška, ja tur krūtis gāžas laukā, bet kāda starpība, ja viņai pašai tā patīk? Šai brīdī nospriežu, ka, ja tomēr sadūšos un nosūtīšu pieteikumu arī pati, tad gadījumā, ja manu dalību apstiprinās, uz filmēšanos ieradīšos savā mīļākajā prikidā – zeķbiksēs un ļifonā. Esmu panks, blow me. Tā Jurita ir relatīvi sīka – 22 gadi, bet kaut kāda attiecību pieredze jau ir. Vienreiz kaut kādam džekam devusies līdzi uz Skotiju. Tā kā es! Es jau gribu, lai viņa uzvar, bet zinu, ka neuzvarēs, jo man vienmēr iepatīkas tikai tie, kas totāli izgāzīsies. Atkal viņi tur kaut ko ne pārāk interesantu pamuld, ļe ļe ļe, tri rubļe, un Jurita uzdāvina kaut kādu paššūtu galdautu vai ko tādu. Kaut ko mīļu, vārduskot. Tā aiziet, bet vistas turpina viņu noriet un saka Raivim/Raitim: “Ja tu izvēlēsies viņu, tad tu būsi kā Linda Leen - INSANE”.

Pēdējā ienāk kaut kāda tīri smuka meitene, jauniņa, arī jau iegrābusies ar mazu bebīti. Vārdu neatceros, tikai seju un to, ka bija no Tukuma. Vispār neko interesantu nepasaka, saģērbusies arī normāli, karoče visiem jau ir skaidrs – uzvarēs. Tā arī ir. Raivis/Raitis paņem sarkanu rozīti un ieiet istabā, kurā viņa gaida, te ir jāsaprot, ka tas ir skaists laulību sākums. Tad visi, arī zaudētājas, iznāk atpakaļ tajā studijā un sadodas rokās un visi saka paldies, paldies. Binnija saka, ka, ja nu kādam ir iepatikusies kāda no tām beibēm, kuru neizvēlējās, tad var droši atrakstīt. Visi applaudē.

Protams, gan jau nebūs tā, ka neticēsiet, ja teikšu, ka viss šoviņš ir pārbāzts ar sociālu neērtību – to, kad pašam gribas kaunēties, lai arī tu tikai skaties, nevis esi tur filmējies. Bet tas nekas, tas jau ir pat labi. Vismaz mazliet atgriežas ticība dzīvei, ka vēl eksistē tādi cilvēki, kuru domugaitu tu VISPĀR nesaproti. Šādi cilvēki – sākot ar vadītājām un beidzot ar dalībniekiem – šķiet tikai tādi interneta troļļi, kuri patiesībā pēc raidījuma aiziet mājās un viens otram saka: “Ha ha ha, kā mēs viņus!”, bet tad, kad tu kaut kur pakrūtē jūti, ka tā varētu nemaz arī nebūt, tad ātri vien saproti, ka labāk aizvērt vien to Word dokumentu, kurā rakstīji jau savu pieteikumu, to nemaz nesaglabājot. Tiesa, es dzirdēju, ka šo epizodi bija noskatījies arī Fēlikss Baumgartners un tāpēc uzbraucis debesīs un nolēcis lejā. Šī iemesla dēļ es arī iesaku otro epizodi nevienam neskatīties, bet uzrakstīt Ēķim petīciju, lai labāk beidzot nopērk kādu normālu serčiku vai apmaksā ziņu dienestam kādu augstprātīgu augstskolu.
 
 
xxx
22 Augusts 2012 @ 20:20
Nacionālās apvienības jauniešu seminārs Grundzālē 2012. gada augustā  
Raivis Dzintars strikes again! (Raivis Dzintars streiko atkal – angļu val.) Vakar vienā no maniem mīļākajiem blogiem – www.visulatvijai.lv – tika publicēts video atskats uz kādu jauniešu nometni Grundzālē. It kā sākumā varētu padomāt, ka moška tā ir tā sorosīdu nometne mazajiem žurnālistiem, bet tā kā jau pirmajās video atskata sekundēs ieraugām guļbūvi, top skaidrs, ka Latvijā tikai vienam džekam pa īstam patīk koks un Jaunsudrabiņa estētika – Raivim Dzintarsam. Līdz ar to arī top skaidrs, ka šī nometne ir paredzēta Nacionālās apvienības jauniešiem, nevis kaut kādiem Zīgerista banāniem.

Video atskats ir ļoti māksliniecisks – fonā skanot kādai “Iļgu” dziesmai, jaunieši sastājušies kā sālsstabi bezizteiksmju sejām padod viens otram pa pagalei ar tādu nopietnību, it kā pagales vietā būtu kāda importa šmigas pudele. Katra pagalīte nonāk pie jau vecākiem vīriem kamuflāžas biksēs, kas tās krāmē čupā. Es nesaprotu, kur tolks, stāvot kaut kādā apmēram atklātā pļavā, vilkt tās kamuflāžas bikses. Tikpat labi es varētu uzvilkt kamuflāžas apenes, baltos palagos apgulties blakus Berluskoni un cerēt, ka viņš mani nepamanīs. Lai vai kā, tās pagales beidzot ir sakrautas un var sākt dedzināt. Viģiks turpina ieturēt savu stilu – nu jau ir pienākusi nakts un visi draudzīgi sasēduši apkārt ugunsgrēkam. Tas džeks, kuru nevar pamanīt, jo viņam ir kamuflāžas bikses, sāk ar grābekli grābt nost uguni, lai īstā jautrība drīz varētu sākties. Video aprakstā minēts, ka sešus metrus garais karsto ogļu ceļš ir psiholoģisks pārbaudījums. Tā arī ir – lai iegūtu psiholoģijas bakalaura diplomu, ir nevis jāuzraksta diplomdarbs, bet gan jāpieliek plauksta pie ieslēgta gludekļa. Kad augstākās izglītības diplomi iegūti, jaunieši spēlē aklās vistiņas, kāpj baseinā, uzspēlē volejbolu, velk virvi, lec pāri udžiņam, piepumpējas – nu karoče, dara tās visas latviešu lietiņas. Video atskata nobeigumā kaut kādi jaunieši ir cieši saguluši zemē, kamēr citi viņiem staigā pāri. Par šo uzdevumu diplomu nedod, tas vienkārši dresē tās maņas, kas atbild par kāpšanu pāri līķiem. Fināla kulminācijā tiek varonīgi saukts “Cīņai sveiks!” un tā arī sešas minūtes ir pagājušas kā nebijušas.

Lakoniskajā aprakstā varam izlasīt, ka noskaņa nometnē bijusi kā ģimenē – visi ir brāļi un māsas (izņemot krievi). Tiesa, nebūt nav tā, ka šie jaunieši tikai koncentrējušies uz materiālo pasauli un fizisko izturību pret šķēršļiem (krieviem). Viņi arī sarakstījuši uz lapām visus savus dzīves mērķus un pēcāk meditējuši, lai tie piepildītos. Svarīgi uzsvērt, ka meditācijas brīdī fonā skanējusi īpaša meditatīva mūzika. Šos spirituālos knifiņus varu ieteikt arī jums – ja gribat justies jautri, uzlieciet jautru mūziku; ja vēlaties būt bēdīgi, tad bēdājieties bēdīgas mūzikas pavadībā. Tas reāli palīdz!

Tviterī jau pazibējušas aizdomas, ka tā bradāšana pa karstām oglēm (nē, tā tiešām nav metafora) patiesībā bijusi tikai iesildīšanās Lady Gaga koncertam. Tam es neticu. Kaut gan varbūt tomēr arī ticu, jo Lady Gaga taču nav krieviete vispārībā, viņa ir amerikāniete un amerikāņiem besī krievi a priori. Jā, tā droši vien bija iesildīšanās.

Atklāti runājot, es patiesībā neesmu vispār necik naidīgi noskaņota pret Nacionālo apvienību. Tas ir tāpat kā ar, es nezinu, grupu Mona de Boring, piemēram. Man ļoti patīk, ka tāda mūzika eksistē, lai arī es to nekad pati mājās neklausīšos pirms miedziņa. Nu, man patīk tās radikālās padlas, ko es tur varu darīt? Turklāt radikāli jau tas ir tikai kaut kādā mūsu mērogā. Uz pasaules kartes latvieši taču vispār ir kaut kādi Tolkīna elfi, kas dzīvo savā pasaulītē, īsti negrib nevienu traucēt un negrib arī, lai pašus kāds traucē. Ne mums vajag kaut ko baigi iekarot, neko. Ka tikai būtu tas zemes pleķītis pie Raivja Dzintara jūras, kur uzcelt to guļbūvi, uzmaukt ķirbi uz skapja un meningītu ārstēt ar ceļmallapu, viss. Pat tā iešana pāri karstām oglēm – phe, hipiji kaut kādi. Ziniet, kādus pārbaudījumus ir jāiztur, lai kļūtu par SAS (britu armijas speciālo gaisa spēku) darbinieku? Protams, ka nezināt, bet tāpēc jau arī jūs lasāt Textus, jo es tūliņ pastāstīšu:

Kroč, ir tā. SAS izvēlas kaut kādus 200 potenciālos džekus, ko rekrutēt. Ne jau šādus tādus, protams, bet tikai no tiem, kas jau ir Apvienotās Karalistes armijā. Atlase notiek piecas nedēļas. Ierodoties norises vietā, pirmais uzdevums džekiem ir izturēt personīgo fitnesa testu (kaut ko paskriet, pietupties) un kaujas fitnesa testu (izkauties). Tad viņi maršē pāri kalnainiem laukiem, katru dienu palielienot noieto distanci. Kulminācijā viņiem ir jānoiet 64 kilometri ar pilno ekipējumu mugurā 20 stundu laikā. Tad, kad viņi ir nokāpuši pa tiem kalniem lejā, viņiem uzreiz ir jānoskrien četras jūdzes 30 minūtēs un jānopeld divas jūdzes 90 minūtēs. Pēc kalnu fāzes seko džungļu fāze, kas notiek Brunejā vai Malaizijā. Tur viņiem pamāca navigāciju un džungļu izdzīvošanas likumus un viņu gala pārbaudījums šajā fāzē ir nedēļu ilga bēgšana un izvairīšanās. Nedēļu ilga, nevis sešus metrus ilga. Tur viņi ir sadalīti patruļās un aprīkoti ar izdzīvošanas minimumu, saģērbti Otrā Pasaules kara uniformās (nopietni) un piekodināti doties uz galamērķi līdz ar pirmo gaismiņu. Pats pēdējais tests ir 36 stundu gara pratināšana, kurā, kā jau noprotat, ir jāprot pretoties un neko neizmuldēt. Tā kā visādi profesionāli otmorozoki dzīvo pasaulē, kāpēc pie mums lai nedzīvotu? Turklāt šī ir Lielbritānija. Kā teiktu grupas “Židrūns Riot” basists Ulvis: “Normāla valsts. Spēcīga.”

Nu labi, armija var patikt, var nepatikt, bet vienu es zinu – viens no galvenajiem pārbaudījumiem tam, lai uzņemtu Latvijas armijā, ir tāds, ka pārbauda, vai tev nav plakanā pēda. Varbūt tas patiesībā ir iemesls, kāpēc jāstaigā pa karstām oglēm? To mēs nezinām (c) Olga Dreķe. Vienīgais, par ko joprojām es nevaru drusku pārdzīvot, ir kultūra, protams. Es varu derēt, ka, ja mana mīļā Demakova, nevis Žaneta būtu no NA, tad tie jaunieši būtu drasējuši pa B52 šotiņiem, nevis kaut kādām Ziedoņa pagalēm. Nu, a starpība kāda? Gandrīz nekāda, tikai B52 gadījumā tās plakanās pēdas būtu izārstētas ar glamūru.
 
 
xxx
18 Jūlijs 2012 @ 19:40
Par Inesi Saulīti un piesmieto Latviju  
Labdien. Vakar zināma daļa latviešu tautas kolektīvi jūsmoja par kādu ziņu portāla Delfi izklaidējošās sadaļas rakstu par kolorīto Inesi Saulīti. Iesākumā par šo informāciju domāju darīt to pašu, ko parasti – ignorēt, tomēr šodien saņēmu vēstuli, kas rosināja šo boikotu vienreiz izbeigt. Nebūt nav tā, ka Textu kolektīvs par spilgto dāmu nekad nebūtu dzirdējis, tomēr līdzšinēji Ineses personība nekad nav bijusi Textu kompetencē un, patiesību sakot, nav arī joprojām, jo, ja pieņemam, ka fērbijs ir tas pats, kas pilns rublis (patiesībā – kaut vai dažas kapeikas), tad mēs neapsmejam tos klasesbiedrus, kuriem diemžēl fērbija nav. Vai arī apsmejam, bet tikai pie apakšnosacījuma, ka vairums sabiedrības nemaz nav pamanījuši, ka tas nav nekāds fērbijs, bet tamagočī (piemēram, Sandrai Veinbergai ir tamagočī). Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc par Inesi līdz šim neesam likušies ne zinis – jo pat Liepnieks neaicina Inesi uz karatē, zinādams, ka viņai tā fērbija točno nav.

Tā kā mūsu misija ir debīla satīra, mums katrā ziņā jāpārspēj debīlā sabiedrība. Respektīvi, ja debīlā sabiedrība visu laiku izrēc liesu par Ineses vijeboniem, jo pašiem tomēr ir kaut kāds fērbijs (kaut vai lēts un stulbs, bet tomēr), tad mums ir kaut kā jāpieņirdz viņu bomzīgie Mājas Anttilas fērbiji. Tas arī ir galvenais iemesls, kamdēļ es pēdējās četrdesmit minūtes caurskatīju Vikipēdijas šķirkli par garīgo traucējumu reģistru, cerot atrast Ineses diagnozi. Atzīšos, ka nedarīju to tik godprātīgi, cik būtu nepieciešams, jo esmu slinka cūka, turklāt man arī nav Latvijas psihiatru asociācijas sertifikāts, tādejādi es ceru, ka manu slēdzienu verificēs kāds profesionālis. Protams, ir ārkārtīgi iedomīgi spriest par kāda psihiskās veselības stāvokli, balstoties tikai uz to, ka jums drusku atšķiras pasaules redzējumi – es to zinu, tomēr pie tā, lūdzu, nevainojiet mani pašu, bet gan laiku, kurā dzīvojam, jo tas paredz, ka veselais saprāts (common sense pa angliski) ir kaut kas tāds, kas ir common (kopīgs pa latviski), un Džārviss Kokers varbūt ir, bet Inese Saulīte nudien nav common people (gemeine Volk pa vāciski).

Tātad man ir aizdomas, ka Inese sirgst ar NPD (nejaukt ar PND), jo viņas personībai, vismaz tai, kas atspoguļota presē, piemīt vairums no simptomiem. Ne velti uzsvēru, ka spriežu par personību, kas tiek atspoguļota presē, jo personiski, paldies dievam, Inesi nepazīstu. Tas, ka lielākoties šo publikāciju autori tāpat ir kaut kādi vakarēji petuhi, kuriem šķiet, ka atklāta ironija ir jaunais forši (kurš gadsimts, velns parāvis? ), tā kā būtu skaidrs, tāpēc domāju, ka šie žurnālisti sirgt ar depresiju, jo depresijas galvenais simptoms ir tāds, ka neesi prikolīgs. Textiem, ja kas, arī dažreiz ir depresija, bet kuram tad nav?

Nu karoče, lai jums pašiem nebūtu jālasa tas debīlais Delfu raksts, tad es īsumā – Ineses ex-bojfrends, vecs dāņu šņaga vārdā Bends (ļoti neglīts) plāno svinēt kaut kādā sīkā Latvijas šņagā savu dzimšanas dienu, tāpēc prasa Inesei, lai kaut ko padzied. Inese saaicina kaut kādus savus drugānus, izreklamē savu gigu, bet tad - pašā pēdējā brīdī, kad fani jau deldē asfaltu pie arēnas ieejas - pasaka Inesei, lai aizver muti, viņam piedeguši šašliki, viss sabojāts, negribas nekādu dzimeni, pis pa trasi, durvis ciet. Un tad tie ar depresiju sirgstošie žurnālisti, protams, protokolē visas Ineses delūzionētās pārdomas šajā sakarā. Viss. Un cilvēkiem patīk, cilvēki ņīīīīrdz.

Es tiešām ļoti gribētu, lai tagad te iekomentē kāds tās traķenu dakteru direktors, un pasaka, ka man taisnība, vai vismaz kaut kas tuvu tam. Vai kaut vai lai tikai pasaka: “Jā, Sandra, malace, stulbums nudien ir garīgs traucējums, un tam ir sava vieta starptautiskajā slimību un tml klasifikātorā. ” Kāpēc es tā gribētu? Pašsaprotami taču – tas nozīmētu, ka man būtu visas tiesības izsisties dzeltenajā presē par kādu ne diez ko talantīgu sabiedrības figūru – asmātiķi un pamuļķi (jo pat ja Inesei ir klīniska kaite, par nelaimi viņai viņa tomēr drusku arī ir pamuļķe, tomēr kurš katrs pamuļķis nezaigo acīs kā tāda Polārzvaigzne), un es varētu rakstīt ironiskus stāstiņus katru reizi, kad attiecīgais būtu atkal publiski kaut ko tizli un nevietā paklepojis, varbūt pat varētu nofotogrāfēt krēpas.

Lai šim rakstiņam būtu arī kāda literāra vērtība ar morāli, izstāstīšu jums epilogā kādu stāstu no senām dienām par kādu savu paziņu. Tas bija laikos, kad tik tikko popularitātes bonbongas bija sācis sūkāt vokālais ansamblis “Kombuļi”. Tas paziņa tolaik strādāja kaut kādā besīgā darbā ar kaut kādām sačākstējušām grāmatvedēm kopā, kas ož pēc naftalīna un Padomju Savienības. Kādā darba dienā šis paziņa devās pusdienot uz kaut kādu dienesta ēdnīcu, kur savus cīsiņus mīklā hujārīja arī tās kolēģes. Kādā momentā ar drupačām lūpu kaktiņos viņas sāk kaut ko zviegt par to, kādā stulbā t-kreklā ar skariņām ir dziedājusi tā Kombuļu Inese un ka tā vispār taču esot kaut kāda baigā govs. Mans paziņa tikmēr ar vienpadsmitgadīga, vardarbīgi izvarota zēna skatienu pētījis savas kolēģes un neizpratnē domājis: “Bet jūs taču pašas arī esat govis!” Tā kā esiet uzmanīgi ar to Inesi. Varbūt kāds mazs un nepamanāms zēns par jums nodomā to pašu brīdī, kad stūķējat purnā čipsus un pētat Mango publicētos Ineses kailfoto.