Nu čau! Negaidījāt, ne? Šodien Texxxtiem aprit deviņi gadi, tamdēļ nolēmām svētku noskaņā uzrakstīt paši savu atvadu rekviēmu. Sava publika tomēr ir jāciena. Zināt taču visus tos besīgos pārīšus, kas reportē savu laimīgo dzīvi visos iespējamos soc. portālos, un tad pēkšņi - čušššš. Bildes pazudušas, paskaidrojumu nekādu. Kas notika? Kāpēc izšķīrāties? Par ko sastrīdējāties? Kurš kuru krāpa? Atstāt šos jautājumus neatbildētus - tā ir klaja necieņa pret savu auditoriju, kas vienmēr bijusi dāsna ar komentāriem un sirsniņām pie jūsu romantiskajiem ierakstiem! Vārdusakot, Texxxti nevēlas būt tādi. Texxxti jums visu pastāstīs.

Iesākumā jāatgādina paši pirmsākumi. 2010. gada 8. februāra vakarā kādā Matīsa ielas virtuvē Elīna Kolāte, Sandra Mētra un Dace Jaunupe nolēma uzfrišināt savus metaforiskos rokrakstus, likumsakarīgi nodibinot bulvārpreses rakstu analīzes domubiedru apvienību “Texxxti”. Tā paša gada rudenī kolektīvam pievienojās Anete Konste - jaunās kolēģes vēsmas mudināja arī pārējās pievērsties kultūras, mākslas, politikas un sociālo procesu analīzei. Kolektīvam laika gaitā pievienojas arī daži heterogametiskā dzimuma pārstāvji, taču ko tur liegties, nav vērsts - “Texxxti” vienmēr ir bijis matriarhāta spēka apliecinājums. Savu zenītu “Texxxti” sasniedza, kļūstot par neatņemamu sastāvdaļu Latvijas politisko partiju kongresos. Reiz arī Sandra Mētra uz mirkli tika izslēgta no “Texxxtu” kolektīva par dzeršanu. Te gan būtu vietā atgādināt, ka mūsu motto vienmēr ir bijis “mēs dzeram un rakstām texxxtus”, taču attiecīgajā epizodē Sandra piedzērās tik ļoti, ka nespēja laikus piecelties, lai dotos uz “Saskaņas” kongresu. Labi, ka situāciju glāba Anete - lai arī viņas asinsritē vēl cirkulēja gana daudz alkohola atlieku, Anetes spēcīgā atbildības sajūta tomēr bija pārāka par paģirām, un viņa kopā ar galveno redaktori Elīnu devās uz Ziemeļblāzmu, kongresa norises vietu. Ieradusies Ziemeļblāzmā, Anete taisnā ceļā devās uz bufeti, lai uz krīta paņemtu mazo balzāmiņu, kas ļautu uzmundrināt savu nogurušo garu. Visiem par lielu pārsteigumu mūsu draudzīgie sociāldemokrāti izrādījās bezdievīgi kapitālisti jēriņa kažokā un Anetei atteica - ja nav naudas, nav arī balzāmiņa.

Gluži tāpat kā lielu daļa citu latviešu, arī “Texxxtu” meičuki devās trimdā, tomēr tas nebija iemesls, kāpēc šī periodika nolika karoti. Esot Mačeratā - Itālijas nekurienē, Anete savos memuāros reiz uzrakstīja pārgalvīgu pravietojumu:

“Ir šausmīgi apzināties to, ka es ar Elīnu un Sandžu tā pa īstam varēšu sēdēt Latvijas krodziņā un kaut ko tur runāt par to, kā ir, tikai tad, kad mums būs apmēram 30 gadu. Pat tad es nezinu, vai tā būs, Sandra gan jau apprecēs kaut kādu skotu pajoli, bet Elīna aizbrauks uz Ažerbaidžānu ķert zelta zivtiņas. Es tikai močīšu "Svētvakaru" lielajās tumbās un iešu apraudzīt mazo Lūciju. Nē, es gribu, lai mēs mūžīgi esam tīņi, kam nav visādu krunku ap acīm, vīru mājās un, es nezinu, princips nekad nepiedzerties. Ja dzīve tiešām iet uz leju, tad es vislabprātāk krītu uz leju no piektā stāva.”

Dace nudien bija pirmā, kas nogāja no trases - apprecējās un sāka dzemdēt bērnus. Tomēr visspēcīgāk Anetes gaišredzība vienmēr ir izpaudusies epistuālarajā žanrā. Kad galvenā redaktore Elīna mēģināja Aneti mierināt, apgalvodama, ka princips nekad nepiedzerties mūs nepiemeklēs nekad, Anetē iemiesojās Nostradamus un caur viņas muti atbildēja:

“Tici man, es Tev tur ar Sandžu, sadzērušās šampanieti, zvanīsimies, bet Tu pa logu kliegsi (tikai tik skaļā balsī, cik ir pieklājīgi, t.i., čukstus): "Mans vīrs guļ...". Tad es iemetīšu Tev ar akmeni pa galvu, un Tu uzgāzīsies virsū savam ģimenes, es nezinu, gan jau mopsim.”

Principā tā arī beigās bija. Elīna apprecējās un dzemdēja dēlu, un par prioritāti viņas dzīvē kļuva piķa griešana un dabas glābšana, nevis redkolēģijas gānīšana un galanta pasēdēšana Rīgas naktslokālos. Arī Anete, atradusi dzīvesdraugu, mitējās rakstīt feļetonus un nodevās dramaturģijai, kaut alkoholam ardievas vēl tomēr nesteidzās māt. Sandra neapprecējās ar skotu pajoli un bērnus arī neradīja, viņa vienkārši pārstāja dzert (un tamdēļ arī rakstīt texxxtus). Pat ja šad tad iemalko, par kārtīgu iedzeršanu to dēvēt būtu grēks. “Texxxtu” autores joprojām uztur draudzīgas attiecības - gluži tāpat kā Destiny’s Child vai Dāmu Popa dalībnieces, kaut arī profesionālie un radošie ceļi vairs nekrustojas.

Paldies visiem mūsu lasītājiem, šo ēru nu varam oficiāli slēgt.

Sveicināti. Pēdējās dienās Jūlija Stepaņenko ar saviem publiskajiem izteikumiem ir pamanījusies ieiet Latvijas renesanses laika vēsturē kā viena liela padla. Lai arī Jūlijas metodes – ticība tam, ka saskaņa slēpjas neinformētībā, un no tās izrietošais cenzūras entuziasms – nav diez ko oriģinālas šai pasaulē, tas tomēr nav traucējis viņai likt sašust visiem tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas nolēmuši pieturēties pie Gregoriāņu kalendāra un dzīvot 2015. un nevis 1955. gada rudenī. Tā kā apzinīgākā sabiedrības daļa ir lietas kursā par iecietības veicināšanas kampaņas aizvākto plakātu no Rīgas ielām, es daudz vairāk arī neizplūdīšu detaļās par to, kā vien informēšu, ka bija tāds plakāts, kas vokalizēja HIV, invaliditātes, homoseksuālisma un bezpajumtnieku esamību, ko Jūlija neiecietīgi nodēvēja par “ķēzījumu” un darīja visu, kas viņas spēkos, lai šie plakāti no Rīgas ielām pārvāktos uz nāves zemi.

It kā ar to vēl nebūtu gana, ziņas pāršalca arī vēsts, ka dzejniece un skolotāja Iveta Ratinīka (tviterī pazīstama kā Iveta Rūž) ir ļāvusi vidusskolēniem iepazīties ar nu jau, iespējams, populārāko dzejoli latviešu valodā, par ko arī saņēmusi bargu aizrādījumu no mācību iestādes vadības. Ir pamatotas aizdomas, ka arī šajā gadījumā ir kustējies Jūlijas pirksts. Agneses Krivades dzejolis ievērojams ar to, ka ieturēts īsteni Čakiskās tradīcijās – tā kā sirds uz trotuāra, tikai šajā gadījumā vairāk sirds bļeģ manā dvorā. Tā kā visiem ir labi zināms, ka ļaudis vidusskolā nereti jau ir iepazinušies ar kontemporāro kultūru un attiecīgi arī tās leksiku, pārsteidz pieļāvums, ka kāds vēl mūsdienās sarkst no žargona klātesamības literatūrā. Un, ja tiešām arī sarkst, tad būtu svētīgi to tūliņ pat pārtraukt darīt.

Jūlija ir radījusi priekšstatu, ka augstā godā tur tikumību. No vienas puses, viņa nav īpašā pretrunā ar sevi, ja pieņem, ka tikumība ir vēsturiski mainīgs principu kopums, kas regulē cilvēka attieksmi un rīcību. No otras puses, ļoti žēl tomēr, ka Jūlijas izpratnei par tikumību nav vispār nekāda sakara ar šodienas realitāti, kurā dominē vienlīdzības vēsmas. Drusku gribās pārmest Jūlijai, ka viņa neiztur stilu līdz galam un pati, sieviete būdama, neizšuj mutautiņus, bet kaut ko porī iekšā Saiemā. Bet tas ir tīri estētiskas dabas pārmetums, jo man vienkārši patīk, ja stils ir noslīpēts līdz galam un attieksme – ūdensnecaurlaidīga. Citādi tas viss rada tādu “esmu veģetāriete, bet zivis ēdu tā, ka šņakst” iespaidu. Vispār jau sāku mazliet nožēlot, ka piedēvēju Jūlijas laika izpratnei piecdesmito gadu rudeni, jo tik tikko atskārtu, ka moška viņa tomēr vairāk ir tāda spartiete, kas invalīdus uzlūko kā neglītus genofonda ķēzījumus, nemaz nerunājot par genofonda izgāšanos gadījumos, kad vienas sugas pārstāvji nav spējīgi pārošanās rezultātā radīt auglīgus pēcnācējus. Jā, Jūlija noteikti dvēselē ir spartiete. Tas vispār nav it kā nekas slikts, ka dvēseles mājvietas lokācija nesaskan ar deklarēto dzīvesvietu – daudziem jau tā ir, tikai citi, izskatās, spēj to arī atcerēties un izturēties attiecīgi.

Domājot par cenzūru vidusskolā, tomēr sāku apšaubīt Jūlijas un sabiedroto spartiskās alkas. Ir jārok dziļāk. Ir jāmeklē motīvs. Tā kā esmu relatīviste un pieļauju iespēju, ja Jūlija nav tik melna kā viņu mālē latviski runājošie mediji, iedomājos, ka varbūt viņa patiesībā ir vides aktīviste. Zemeslode cieš no pārapdzīvotības, būsim atklāti – cilvēks vispār nav bijis diez ko labs pienesums zemeslodei, ņemot vērā ar kādu entuziasmu cilvēks gadu tūkstošiem cilvēks ir zāģējis kokus un betonējis kur vien pagadās. Nost ar tiem cilvēkiem! Bet Jūlijas plāns ir rafinēts, nevar jau tā vienu dienu ieiet direktora kabinetā un srazu: “Vecīt, to bioloģiju nahuj ārā.” Jāsāk maziem solīšiem. Jāpieradina pie cenzūras. Sākumā nost ar žargonu. Tad nost ar komatiem. Kad ideja par cenzūru jau ir ievīstījusi sabiedrības apziņu kā silta un mājīga seģenīte, tad jau var sākt griezt nost visu, kas saistīts ar apputeksnēšanu, līdz beidzot arī no programmas izlingo viss par cilvēku reprodukciju. Ja kādai skolotājai gadās nelāgi iekrist un palikt stāvoklī, tad dekrēta atvaļinājums skolēnu priekšā jādēvē par smagu saslimšanu, jo pats galvenais ir iedēstīt jauniešu apziņā to, ka sekss ir viens liels pazors un no tā vajag atturēties vēl vairāk nekā no PVA līmes ostīšanas. Varbūt Jūlija ir ne tikai vides aktīviste, bet arī Latvijas patriote, un viņa zina, ka latvieši jau izsenis bijuši slaveni ar savām trendsetteru paražām, tāpēc tās vajag kopt un pirms izmirst cilvēce, vajag izmērdīt latviešus. Nu, vai vismaz asimilēt cittautu nācijās. Varbūt man vienkārši tas cenzūras jautājums videnēs laikos, kad informācija ir pieejamāka mums visiem daudz vairāk, nekā jebkad agrāk pasaules vēsturē, liekas tik mežonīgs absurds, ka vienīgais, ko smadzenes spēj piegādāt, par to domājot, ir absolūta huiņa, tāpēc atvainojos par visu šo rindkopu.

Par vidusskolām gan man ir viena ideja, nezinu, vai nostrādātu, bet varbūt vērts pamēģināt – moška izdarām kaut kā tā, ka vidusskolā daudz nopietnāk tiek skaidrota valsts pārvalde un politika, propaganda un reklāma, teorijas par medijiem un komunikācijām kā tādām, lai varbūt nākamās paaudzes sociālo atbildību par valstī notiekošo apzinātos vēl pirms balstiesību vecuma iestāšanās, un attiecīgi lai viņi nekad nebūtu tādi kā mēs – tādi, kas aiz sava kūtruma ir vispār pieļāvuši to visu herņu, kas šobrīd te plosās. Ā, un vēl arī varbūt var piešaut klāt mazliet valodas filozofiju. Vismaz tīri tik daudz, lai saprastu, ka ne jau vārdi paši par sevi kaut ko nozīmē, bet gan nodoms, kas aiz tiem slēpjas.

Tieši dienu pirms oficiālās atklāšanas AK, EK un kādam vājredzīgam rakstniekam neatradās nekā labāka, ko darīt, kā dienišķo maltīti doties nobaudīt kulta Rietumu restorānā KFC (nejaukt ar KKC). Apbruņojušies ar satrauktiem sirdspukstiem, daudz brīva laika un žūksni naudas, šo plānu arī drosmīgi īstenojām.

Rietumu zīmolu invāzija Latvijā sākās 1994. gadā, kad pretī Brīvības piemineklim tika atvērts pirmais restorāns “Makdonalds”, pret ko ņipri protestēja vides aktīvisti. Lielākās bažas toreiz bija par to, ka čīzburgera papīru atliekas nākotnē pārstrādes procesu turpinās zīdaiņu organismos, bet latviešu tauta arvien retāk izvēlēsies baudīt nacionālo fāstfūdu - belašu. Pirms diviem gadiem Latviju pāršalca sajūsmas vilnis, Rīgas vecākajā lielveikalā atverot trīsstāvīgu lēto, bet gana stilīgo šmotku veikalu “H&M”. Daļā tas, protams, izraisīja arī skumju pilnu nopūtu, jo tas nozīmēja, ka turpmāk iepirkšanās tūrēs Berlīnē šim veikalam būs jāmet līkums - ar H&M raibajiem legingiem te vairs nevienu nepārsteigsi. Labā ziņa ir tā, ka viss Rietumu kārotāko zīmolu klāsts vēl nav izsmelts un gan jau pienāks diena, kad varēsim blakus mājai iegādāties IKEA dīvānu un Vērmanes dārzā nofočēties ar Starbucks krūzīti. Sliktā ziņa ir tā, ka paliks arvien mazāk lietu, ar ko bagātināt savus ārzemju ceļojumus pa Eiropu, jo kurš gan, piemēram, Stokholmā ar lielu sajūsmu rītu “Rimi” salātus? Toties mēs no Rietumu piedāvājuma visvairāk uz Latviju vēlētos pārvest beļģu La chouffe aliņu (pat neskatoties uz palielināto akcīzes nodokli), ķiršu kolu normālā cenā (Stockmann par mums šajā ziņā tiešām ņirgājas) un, protams, sīriešu restorānu.

Restorāns KFC mums jau bija pazīstams ne tikai no ārzemju ceļojumiem, bet arī Rietumu romantiskajām komēdijām, kurās sievietes bēdas par nelaimīgu mīlestību mēdza kliedēt, skatoties teļļuku un ļoksējot iekšā vistu stilbus no sārta kartona spainīša, nevis vienkārši dzerot. Mūsu pavadonis, džentelmeniski kavējot garajā rindā pavadāmo laiku, arī izstāstīja, ka reiz seriāla “Dienvidparks” varonis Kārtmens nograuzis visiem keksiem paredzētajām vistiņām foršāko daļu - kraukšķīgās ādiņas. Kenijs par to sācis gauži raudāt, un to viņš parasti nedara. Beidzot par lielu nelaimi belašiem vistu kaudze kartona spainī ir pieejama arī mums. Tomēr vismaz pagaidām nav skaidrs, vai šis notikums izraisīs jaunu emigrācijas vilni, vai tieši otrādi - būs par iemeslu tam, lai Gunārs Kalniņš, SM, Čikāgas piecīši un citi trimdinieki atgrieztos Latvijā.

Cik nav dzirdēts, ka H&M 1998.gada kolekciju sūta uz Rīgu, kamēr citur tiek pārdots tikai vismodernākais! Lai noskaidrotu, vai Rietumi atkal mūs nečakarē, Texxxtu korespondenti Londonā SM nosūtījām komandējumā uz Lesteras laukuma KFC, ko vietējie inteliģenti dēvē arī par Kafku.

SM galvenokārt interesēja interjers, atmosfēra un vegānu piedāvājums ēdienkartē. Interjers bija ieturēts askētiskās plastmasas tradīcijās – neuzbāzīgs un lēts. Eksterjers mazliet atgādināja Laimas pulksteņa maķīša tradīcijas, t.i. senatnīgas ēkas stūrī iestūķēts amerikāņu džanks. Mazliet sajutusies kā mājās, mūsu korespondente drošu soli devās iekšā. SM atrada brīvu galdiņu otrajā stāvā – tobrīd tas bija arī vienīgais brīvais galdiņš. Sapratusi, ka šeit pie galdiņiem neapkalpo, viņa devās atpakaļ lejā un centās neuzkrītoši iedrūzmēties tuvāk pie kasēm, tomēr tāpat drusku nācās pamahāties ar elkoņiem. Kad korespondente Londonā bija tikusi līdz pašai kasei, viņu apkalpoja draudzīga un mīļa poliete. SM vaicāja, ar ko viņa rekomendētu šodien pamieloties, ja priekšroka tiek vegānu kuzīnei. Viss milzu piedāvājums pēkšņi sašaurinājās līdz trim izvēles iespējām – kartupeļiem frī (regulāri vai lieli), mazu ķobīti ar tomātu mērcē ceptām pupiņām un pirksta garuma kukurūzas vālīti. Nolēmusi mazliet patrakot, SM pasūtīja visus trīs. Jau esot atpakaļ otrajā stāvā, paralēli ēšanai SM vērsa savas antropoloģes acis uz cilvēkiem līdzās. Kopumā valdīja diezgan relaksēta atmosfēra – nelikās, ka ļaudis še devušies stresot par to, kura no visām ir zivju dakša. Pēc maltītes Londonas korespondente vēl mirkli pasēdēja ar savu kolēģi, lai dalītos iespaidos. Kolēģis teica, ka viņam vislabāk garšoja ūdens un kukurūza. Pati SM deva priekšroku pupiņām tomātu mērcē – it kā vienkāršs, ne pārlieku safabricēts ēdiens, tomēr labā temperatūrā un ar patīkamo mazuma piegaršu. Kopumā šī pieredze nebija slikta, tomēr domājams, ka, ja vien nespiedīs apstākļi, Kafkā viņa neatgriezīsies. Kāpēc? Pirmkārt, jo nafig vēlreiz. Otrkārt, ir daudz citu vietu, kur izsalkumu var remdēt lētāk un efektīvāk.

Tagad gan stūķējam somās lietussargus, kāpjam Rynair lidenītē un dodamies atpakaļ uz restorānu KFC Audēju ielā. Rīgā tomēr lietussargi var noderēt ne tikai, lai paglābtos no nokrišņiem, bet arī - piedalītos revolūcijās. Un jebkura Rietumu zīmola ienākšana Latvijas tirgū par tādu ir uzskatāma.

Dienas vidū vēl neatvērtais restorāns bija gana pillā, lai līdz iespējai izdarīt pasūtījumu būtu jāgaida ceturtdaļstunda. Laiku izmantojām lietderīgi un aplūkojām KFC mērķauditoriju. Pārsvarā mums apkārt stāvēja skolēni, kas pēdējās brīvlaika dienas nolēmuši aizbāzt ar vistām, kā arī tādi kraķi, kas pretendē uz balvu par mūža ieguldījumu spārniņu rīšanā. Pa vidu šiem atradās arī pa kādam pārītim - cilvēki, pošoties uz randiņu, zina, ka izskatīsies sevišķi erotiski, ja hodā laizīs savus pirkstus. Un, kas sākas KFC, beidzas gultā, vienīgi tad jārēķinās, ka palagi būs piebirdināti ar rīvmaizi. Vēl, protams, restorānā bija iemaldījušies nepilni 250 bēgļi, bet kur tad to tagad nav?

Katram pasūtījumam restorānā KFC tiek veltīta personiska attieksme, piešķirot tam savu kodu - piemēram, b23, b25, b26 u.tml. Tas nepieciešams, lai klients uzzinātu, cik tieši laika pavadījis gaidīšanas režīmā. Pavirši uzmetot aci, jau sacerējāmies, ka varēs pusdienu pauzē nobaudīt kokteili “b52”, bet bija vien jāsamierinās ar patīkami vēsu, bet tomēr - tikai Pepsi. Kopumā ēdiena iegūšana mums prasīja aptuveni 20 minūšu, kuru laikā paspējam sastrīdēties par to, kam labāk ticēt - acīmredzamajam vai rakstītam vārdam. Proti, mēs uzskatījām, ka tad, ja uz paplātes atnestais ēdiens izskatās pēc mūsējā, tas ir jāņem ciet, bet kopā ar mums esošais kungs uzstāja, ka jāklausa uz sienas rakstītajai pavēlei “b23: ludzu gaidiet!”. Tomēr atcerēsimies, ka viņš ir vājredzīgs, tāpēc šādu nostāju ir grūti pārmest. Beigās tomēr paciešamies un ar gavilēm uz lūpām pretī mūsu ēdiena personas kodam ieraugām iedrošinošo “palides, nāciet vēl!”, kas apliecina to, ka te tiešām saimnieko ārzemnieki. Tā, protams, ir kvalitātes zīme, ko Rietumu uzņēmumi nereti neizvairās uzvērt arī savos reklāmas saukļos. Piemēram, urbju un veļamašīnu zīmola Bosch mājaslapā var atrast uzrunājošu saukli “Vācu kvalitāte – mūsu ceļrāde zvaigzne”.

Šobrīd restorāns darbojas testa režīmā - tas nozīmē, ka vairākus ēdienus nevar dabūt. Piemēram, gribējām pasūtīt Ģimenes spainīti uz trijiem, bet tie jau bija beigušies. Tas liek domāt, ka Latvijas galvenais demogrāfs Ilmārs Mežs rītu aizvadījis, te rijot. Mūsu draugi no Solona kluba jau iepriekš bija nodegustējuši testa režīma ēdienkarti un brīdināja, ka mūs var apdraudēt silta limonāde “Pepsi”. Ar dzeramo, gods godam, vismaz mums gandrīz viss bija kārtībā. Gandrīz, jo metām acis arī uz dzērienu ar cepumiem “Oreo”, bet, tā kā arī tie bija testa režīma ēdienkartē, diemžēl svaigi spiesta cepumu sula palika tikai mūsu sapņos. Tāpat arī neredzējām Bonīti, ko piešaut klāt vēsajam Pepsim, toties no ledusskapja uz mums kāri lūkojās aliņš un sidriņš, tāpēc droši varam apgalvot, ka šī būs vieta, kurā brīvdienu naktīs pulcēsies dzērāji.

Mums bija palaimējies, jo dienā, kad visi Ģimenes spaiņi jau bija aprīti, bija pieejami Aso vistas spārniņu spaiņi. Beidzot varējām piepildīt savu sapni ieturēt maltīti mājlopu estētikā un ēst no spaiņa! Atklājām, ka pie galdiņa ar četriem beņķiem mums trijiem tomēr nebija gana daudz vietas, lai brīvi varētu nolikt gan spaini, gan kartupeļu paciņas, gan ķiploku mērcītes, gan dzērienus, nemaz nerunājot par kauliņiem, kurus sastūķējām dažādās spraugās.
Spārniņi bija vidēji pieņemamas kvalitātes - tie nebija baigi asie, bet toties bija bagātīgi ievīkstīti rīvmaizē jeb gružos. Protams, viss bija daudz garšīgāk nekā restorānā “Klīversala”. Un porcija bija gana liela, lai, maltītes beigām tuvojoties, mēs sāktu plūkties par to, kura pienākums ir aprīt pēdējās paliekas.

Kā jau ikvienā cienījamā kongresā, arī šeit novērtējām tualetes. Šeit bez šaubām sevišķi tiek gaidīti iereibuši ļaudis, jo dzimumu ikonas uz labierīcību durvīm bija viegli piedzērušās. Tiesa, viss bija tīrs, podi nebija apmīzti un pat nebija jācīnās ar tiem vārgajiem roku žāvētājiem - šeit ir tie labi, kas rokas nožāvē 2 sekundēs, tāpēc pēc tualetes apmeklējuma ikviens var skriet pēc vēl viena spaiņa, nebaidoties to saslapināt.

Pēc pusotras stundas un vairākām konfliktsituācijām Rietumu kultūras midzenī nolēmām nogludināt attiecības viens ar otru un dzimteni, tāpēc devāmies uz grāmatnīcu, kur ieraudzījām grāmatu “Hektors sāk jaunu dzīvi”. Pēc tam nofotogrāfējāmies pie latviešu dižās rakstnieces Aspazijas bildes. Kā teiktu pati Aspazija lugā “Vaidelote” - nu dieviem ziedots, viss ir izlīdzināts. Mēs gan labāk ieteiktu sāpes par neizdevušos mīlestību remdēt vienkārši dzerot, nevis rijot ar putekļiem apbārstītas vistas. Tā ceļš uz jaunu dzīvi tiks nobruģēts ātrāk un nesāpīgāk.



SM pie Rietumu civilizācijas šūpuļa - Londonas KFC

Londonas KFC vegāniskais piedāvājums pilnā košumā

Kārie Rīgas KFC tīkotāji

AK, EK un Aso spārniņu spainis laimīgajā ceturtdienā

EK un remdētais izsalkums

Jautrās dāmas un kungi

Atpakaļ pie latvietības un preambulas

Labvakar!

Reti kurš no mums ne reizi nav kritis par upuri līdzcilvēku nekompetencei vai pat klajai ļaunprātībai; reti kurš no mums ne reizi nav jutis vilinājumu izpaust savu sāpi ar rakstniecības līdzekļiem; un – kas galvenais – brīdī, kad emocijas dominē pār interpunkcijas lietojumu, reti kurš no mums spēj tikt uztverts nopietni. Visu šo un vēl vairāk mums piegādā brīnišķīgais portāls www.sudzibas.lv, uz kuru šovakar vēlos vērst jūsu uzmanību. Kā jau nosaukums vēstī, portāls paredzēts kā platforma visiem tiem cilvēkiem, kas izjutuši netaisnību un nespēj par to klusēt. Lai arī katru publicēto sāpi ir iespējams komentēt, ļaudis ar to pārlieku neaizraujas. No tā varam secināt, ka portāla galvenā misija ir ļaut vokalizēt personiskos pārdzīvojumus, nevis ielaisties diskusijās. Kā jau bilingvālā valstī pieklājas, sūdzības ir atradomas ne tikai vecajā prūšu, bet arī krievu valodā. Lai palīdzētu jums gūt priekšstatu par to, kas ļaudīm mūsdienu Latvijā sāp, atļaušos izcelt un analizēt, manuprāt, oriģinālākās no portālā publicētajām sūdzībām.

[Nolēmu saglabāt sūdzību autentisko rakstību vairāku iemeslu dēļ: ja kādam ierūsējusi roka latviešu valodas pareizrakstībā, šie tekstiņi var tikt izmantoti kā pateicīgs materiāls kļūdu labošanas uzdeviem. Otrkārt, laba literatūra nebūt nenozīmē labu gramatiku – dažkārt tieši žargons un impulsīva klaviatūras dauzīšana vislabāk spēj artikulēt emocionālu pārdzīvojumu smalkās nianses.]

Lamu vardi
Briesmìgi,man ,kà pircèjam,kas ieiet veikalà iepirkties,jàklausàs Trìstavìgi (lamu) vàrdi,starp agentu un veikala vadìbu. Màlpils ielà 2a atrodas veikals Tabakas Nams,kura iepèrkos biezi,tacu,ko tàdu nàcàs dzirdèt 1.reizi. Agents kàrtoja saldejuma vitrìnu,kad pienàca Sieviete,tà sauktà vadìtàja,ja tà vispàr var teikt,vàrdà Oksana. Sàka aizràdìt vìrietim(agentam), lai neaiztiek saldèjuma vitrìnu,uz ko vìrietis atbildeja,tas esot vina darbs,sakàrtot sava produkta vitrinu. Sieviete sàka trakot un loti paaugstinata toni runàt. Agents turpinaja savu darbu,tacu vadìtaja,neskatoties uz to,ka veikalà bijàm kadi 4 pirceji,sàka lamàties necenzètiem vàrdiem,protams krievu valoda,neatkàrtosu vàrdus,jo man tà nav pienemama leksika.Tacu vai tàds cilvèks var stràdàt vadosà amatà pirms nav iemàcijies runat kùlturali? Manuprat tàdam cilvèkam jààrste nervu sistèma!!!

Varam nojaust, ka rakstītājs par notikušo ir bijis tik aizvainots, ka nespējis nociesties līdz mājām, tāpēc sūdzību steidzies rakstīt no sava viedtālruņa. Būtībā piekrītu sūdzībai un uzskatu, ka vadošos amatos strādājošiem nebūtu vēlams darba laikā lietot trīsstāvīgus (lamu) vārdus. Par to, vai Oksanai būtu nepieciešams ārstēt nervu sistēmu, neko daudz nemācēšu teikt. It kā jau apsveicami, ka mūsdienās arvien vairāk cilvēki ir informēti par mentālo veselību un nekautrējas par to runāt – tas ļauj domāt, ka mazinās par garīgām saslimšanām valdošā stigma, tomēr konkrētajā sūdzībā jūtams mazliet nicīgs tonis. Lai kā arī nebūtu, cerams, ka Oksana sūdzību ir izlasījusi un vairs nelamājas.

Krāpšana
Iesaku,jums nopirkt Grāvendāles "Jubilejas dūmdesu" pa lēto! 2 gabali,par 1.95 eur,un būsiet laimīgi,pēdiņās!!! Nenormāli sāļa,nitrātsāls noteikti pievienots,konservanti,par 3 vairāk,nekā tika izlasīts vitrīnā,un iedod ar citu etiķeti virsū!!! Ejiet pie blondās pārdevējas,un pa lēto nopērciet, "DESU-INDI",būsiet tik labi paēduši,ka nekad vairs ēst vispār negribēsiet!!!

Šī sūdzība, manuprāt, ir ironijas augstākā pilotāža. Neuzmanīgāks lasītājs varētu nepamanīt mākslinieciskā izteiksmes līdzekļa rafinēto lietojumu, tāpēc brīdinu – “Jubilejas dūmdesas” ēšana var izrādīties letāla. Lai arī pati pēdējā laikā esmu aizrāvusies ar vegānisku dzīvesveidu, neliegšos, ka šī sūdzība ir vainojama pie tā, ka man šobrīd ārkārtīgi gribētos noprovēt kādu “DESAS-INDES” šķēlīti. Arī no nitrātsāls šķipsniņas neatteiktos.

VISC Bojā dzīvi 12. klases beidzējiem
Pabeidzu 12. klasi ar matemātikas eksāmena kopvērtējumu 20%, kas laikam pēc atzīmes sanāk mazāk par 4.. Augstskolās kur gribu tikt ir tikai budžeta vietas, savādāk nepieņem, ņem tikai ja atzīme ir vismaz 4, vai arī tie punkti ir vairāk katrā daļā. Kas tas par debīlismu, ka CENTRALIZĒTO EKSĀMENU var rakstīt 1[ VIENU] reizi gadā ? Tad jau man ir jāgaida 1 gads lai uzrakstītu sekmīgu matemātikas eksāmenu, un tikai tad varētu mācīties kādām no 3 skolām ?!... :DDD latwānija... tāpat kā padomju laikos vel te ir, un tikai ja gribu pārrakstīt, man ir jāraksta iesniegums, vel kā padomju neattīstītos laikos, caur pastu vai arī jānes uz vietas jāiedod, un tikai tad kaut kāda MISTISKĀ "KOMISIJA" izlems manā vietā vai es varēšu vai nevarēšu parrakstīt CE eksāmenus.. Tad sanāk, ka dēļ nesekmīgā eksāmena LV vairs nevaru palikt, jo te nav vairāk man citu iespēju turpināt mācīties, ja ir tikai 3 skolas, kurās mani saistā izvēlētā tēma, un visās vajadzīga matemātikas Centralizētā Eksāmena atzīme uz 4..

Lūk, te arī atbilde visām migrācijas problēmām! Vispār jauki, ka arī jaunāka gadagājuma cilvēki nebaidās klusēt par savām raizēm. Vēl jauki arī tas, ka arī jaunāka gadagājuma cilvēki nav aizmirsuši, ka Latwānija reiz bijusi Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā un cik smagi tas ir bijis. Man personīgi arī nepatīk, ka Centralizētos Eksāmenus eksāmenus nav iespējams kārtot katru dienu, ideālā variantā – pat vairākas reizes vienā dienā.

Izsēdināja mani no transporta
Mani šodien izsēdināja no 15. trolejbusa un uzlika sodu, jo es braucu ar meitas e-talonu. Kāda viņiem ir daļa ar ko braucu? Kā viņi tā drīkst darīt? Es tak biju nopīkājusi etalonu. Tādu pazemojumu sen nebiju piedzīvojusi. šito kaunu. Un pasažieri uz mani rādīja pirkstiem. Kontrole mani tā piesmēja un pazemoja

Rīgas Satiksme jau labu laiku nav diez ko augstā godā starp rīdziniekiem, ko gana bieži var manīt ar šajā portālā, bet šī sūdzība atklāj jau daudz eksistenciālākus līmeņus pastāvošajās problēmās – KĀDA STARPĪBA AR KO NOPĪKĀT, JA REIZ IR JAU NOPĪKĀTS?

Neatklāj ziņas par mēra Ušakova stāvokli
Kad mēris Ušakovs saļima maratonā (visu cieņu par centību), tad medijos parādījās ziņa, kas tika kultīvēta nedēļām ilgi - viena un tā pati- ka "viņam cietušas aknas un nieres un citi orgāni". Bat kādi citi orgāni??? Kapēc to noklusē??? Varbūt, ka krāns viņam pacietis? Neko tautai neviens nesaka- visu sagroza un noklusē

Viens ir sūdzēties par to, ka tevi appisis kāds pārdēvējs, kāds kontrolieris publiski pazemojis vai Čili Picā nav atnesta mērcīte. Tomēr sūdzēties par cenzūru Latvijā, tas ir jau daudz nopietnāks līmenis. Sūdzību portālā ir atsevišķa sadaļa sūdzībām par valsts pārvaldi un politiku. Man acīs sariešas laimes asaras no tā, ka cilvēkiem nav vienalga. No tā, ka kādam var izbesīt tik ļoti, ka plašsaziņas līdzekļos tiek noklusēts, kuri tieši orgāni ir cietuši galvaspilsetas mēram, ka jāraksta publiska sūdzība. Tas ļauj ticēt, ka cilvēki nav pārņemti tikai ar sevi un savu mazisko ikdienu; tas ļauj ticēt, ka cilvēkiem INTERESĒ UN RŪP. Arī viss tas, ko ziņās tev nestāsta.

Es varētu turpināt vēl un vēl, tomēr še metīšu mieru un ļaušu jums pašiem ielūkoties sūdzību lapā un atklāt vēl daudz citu brīnišķīgu sūdzību, par ko ir uzdrošinājušies runāt mūsu laikabiedri: http://www.sudzibas.lv/.

Šovakar latviešu hokejisti centās ierādīt vācu hokejistiem, kuros tīklos vēži ziemo, jo cerības tikt ceturtdaļfinālā, par spīti trim spožiem zaudējumiem pret Kanādu, Čehiju un Zviedriju, tomēr pakāsuši vēl nebijām. It kā viss rādās mums pozītīvā gaismā – Vācija šo to tomēr jau ir pakāsusi 8. maijā, vai pakāsīs arī šodien? Esmu iegādājusies turku zirnīšus, ko paniski ripināt mutē spēles saspringtākajos brīžos, iekārtojusies pie rakstāmgalda un gatava kuru katru mirkli sarosīties tuvāk ekrānam. Esmu arī apsaitējusi ceļgalus ar elastīgo saiti, lai nesatraumētu tos, lecot prieka deju par iesistu golu Brandenburgas vārtos. Vārdusakot, manis pēc tā spēle var sākties!

Protams, viss neiet tik gludi kā cerēts, un tv3play mani nolēmis uzmest šādā svarīgā brīdī. Sāku jau mazliet trakot, bet mani glābj tāda uzticama saite kā draculastream.eu. Beidzot pieslēdzos, urrā! Nu jau līdz pirmā perioda beigām atlikušas 10 minūtes, bet rezultāts – 0:0, tātad neko svarīgu nokavējusi neesmu. Ātri vien atskārstu, ka skatīties spēli ar komentāriem vācu valodā ir toll, aber langveilig, tāpēc nomainu tos pret angļu komentāriem. No šī brīža sākot, es rakstīšu amerikāņu latvietes akcentā.

Var just, ka uz Čehiju devies neviens vien Impro autobuss, jo visa halle auro “Latvijāā hujomajooo uzvarāā”, par ko, protams, neizsakāms prieks. Šie auri arī atmaksājas, jo vācu spēlētājs Hēgers (nejaukt ar Heidegers) sāk tipināt (trippin) un par to, gods kam gods, tiek noraidīts. Vārds pa vārdam, joks pa jokam un Dārzens, dabūjis labu piespēli no Daugavens, šauj pa vārtiem, bet te pēkšņi kaut kas nebijis – Latvija realizē vairākumu! Latvija spēlē spēka spēli! Latvija – lielvalsts! Latvija var! 1:0! URRĀ! Pāris minūtes vēlāk arī Benedikts Kols sāk palaist rokas un tad tās turēt pārāk tuvu pie latviešu spēlētājiem, par ko tiek noraidīts. Tomēr nesapriecāmies par ātru – zibens divreiz vienā vietā nesper, tāpēc otrs vairākums paliek neizmantots. Pirmais periods ir cauri, 1:0.

Otrais periods tikko tikai kā sācies, bet Mikelis Redlicks trāpa! 2:0! Ja tā turpināsies, mani ceļgali bez fastumgēla šovakar neiztiks. Paga, ko? Tomēr vārtus nekrietnais tiesnesis neieskaita. Sašutušie latviešu spēlētāji tomēr nepaguruši turpina pīties pa vāciešu kājām, un es jau atkal tā kā sarosos, kad ever dangerous Daugavens met, bet sarosos velti – vārstsargs noķer. Miks Indresis (ar plato e) dažas minūtes pēcāk atkal atkārto Daugavens triku – likt publikai sarosīties, un tad tikpat ātri arī atrosīties, jo nekas uz tablo nemainās. Latvijai atkal tiek spēka spēle, tomēr, kā jau minēju iepriekš – nav ko bērt cūkām pērles pie sasistas siles garu degunu, tā kā arī šis vairākums paliek neizmantots. Nepaiet ne piecas minūtes un Latvijai atkal vairākums – noraidīts Kols, šoreiz par spēles vilcināšu. Par spīti mazākumam, vācu spēlētāji mūsu laukuma pusē sākuši uzvesties vēl dominējošāk nekā Greja kungs Anasteižas fantāzijās, tāpēc arī Latvijas piektais vairākums tu-tū. Otrais periods tā arī beidzas – nekā, rezultāts joprojām 1:0.

Ļoti priecē, ka ir lietas, kas nemainās – piemēram, vienmēr klātesošs Škodas automobīlis un Blur dziesmas “Song 2” atskaņoša starplaikos. Vūūhūū! Lai prieks būtu vēl lielāks, draudzene man, neko neprasot un nesakot, pienes glāzi ar aukstu prosecco, kas ir brīnišķīgs turku zirnīšu papildinājums – to katrs gurmāns (nejaukt ar ģermāns) zina! Trešais periods manis pēc var sākties. Šķiet, ka arī Latvijas izlase pārtraukumā drusku iešāvusi prosecco, jo trešais periods sākas ar tādu patīkamu bravūru no mūsu spēlētāju puses. Bravūra tiek novērtēta arī no tiesnešu puses, un – kas tad te – Vācijai pirmais vairākums spēlē! Turklāt Sprukts noraidīts uz simttūkstoš minūtēm, nevis tikai divām. Diez ko gan neuztraucos, jo mazākums, līdzās kārkliem un biezpiena sieriņam Kārums, ir katram latvietim šūpulī ielikts. Arī tad, kad Vācija realizē vairākumu, es turpinu neuztraukties, jo blakus kārkliem, Kārumam, mazākumam, šūpulī ir ielikta arī rezignēta attieksme pret notiekošo. Uzreiz noraujam arī nākamo mazākumu, jo pārāk daudz spēlētāju uz ledus, bet – kā jau minēju – zīle rokā nav mednis kokā, tāpēc arī Vācija, protams, otro vairākumu neīsteno. Īsajā reklāmas pauzītē ledushallē skan grupas Aqua superhīts “Barbie Girl”. Tik laba mūzika, ka kļūst arvien grūtāk nesākt trīties. Pēdējās desmit minūtēs, liekas, esam tā kā drusku atguvušies, taču Daugavens drošsirdība mums gandrīz izmaksā vēl vienu zaudētu golu. Cik labi tomēr, ka gandrīz neskaitās! Nu jau pēdējā piecminūte. Sotnieks tik dusmīgs, ka apgāž Masaļska vārtus. URRĀ! KAUTIŅŠ! Tiesa, tas ilgst apmēram četras sekundes, jo neviens negrib riskēt ar noraidījuma noraušanu. Mēģinu atcerēties, kas bija galvenais – uzvarēt vai piedalīties, taču manu apceri pārtrauc Plahtes kontroversiālais šaviens pa Masaļska vārtiem, kas aptur spēli, jo tiesnešiem jāiet skatīties atkārtojuma viģiki. Jap, ieskaitīts. 1:2. Sajūta gan vairāk līdzinās, ka 1:21. Divas minūtes līdz spēles beigām. Magical stuff from team Germany, kā saka Amerikā, jo spēle tā arī beidzas, un ar to arī būtībā beidzas cerības par ceturtdaļfinālu.

Šī diena vēsturē ir iegājusi ne tikai ar Vācijas nedienām 2. Pasaules kara izskaņā, bet arī ar Šona Konerija debiju Džeimsa Bonda lomā filmā “Dr. No”. Redz, otrs fakts tomēr izrādījās būtiskāks. Vispār jāsaka, ka hokejs - tas ir jaunais futbols! Kā nekad nav īsti gājis vienā, tā arī otrā pasācis neiet. Bet ko nu skumsim piektdienas vakarā? Kā latviešu paruna māca – labāk iesim to rūgtumu noskalot.

Labdien! Mani sauc Sandra, un pērnā gada nogalē mani atlaida no Textiem par dzeršanu. Kolēģi gan netur ļaunu un devuši man iespēju pierādīt sev un citiem, ka šo mēnešu laikā esmu rehabilitējusies un kļuvusi par labāku cilvēku. Paldies viņiem par to! Neņemiet ļaunā, ja tālāk rakstītajā iemaldījusies kāda druķene – tas no uztraukuma, jo starp atgriešanos un determinētu izgāšanos lielākoties atrodas vienādības zīme.

Kurš šobrīd ir pie TV3 stūres? Vēlos sabārt, jo attiecīgā televīzija absolūti neciena savu skatītāju laiku. Biju ieplānojusi vakarā noskatīties šovu “Pabriks dejo”, bet man ne prātā nebija ienācis, ka tam nāksies atvēlēt trīs ar pusi stundas. Trīs ar pusi stundas! Tas ir vienkārši skandāls. Pie reizes vēlos arī mazliet sabārt Jāni Āmani un Maiju Silovu. Nezinu, kā Jānis to panāk, bet viņš ļoti ātri un iedarbīgi spēj atstāt padlas iespaidu. Maija tikmēr rada sajūtu, ka tā vietā, lai apmeklētu publiskās runas nodarbības, viņa ir ilgstoši apmeklējusi bērnudārzu, kur no audzinātajas arī iemācījusies visas iespējamās intonācijas. Nekā persONīga, tā vienkārši tāda tīrā prāta (t.i. mana prāta) kritika, ko vajag ņemt vērā, nevis pie sirds.

Vakara galvenais varonis Artis Pabriks nav no tiem cilvēkiem, kas vadās pēc “ka tik ielikt” principa. To vislabāk var manīt viņa tvitera kontā, kur komati ir reti novērojama parādība. Tas atspoguļojās arī uz deju grīdas, jo savai partnerei dejā Agitai Mironovai viņš diez ko neielika. Nevaru gan noliegt, ka biju uz mutes par Arta mūzikas izvēli – Siksto Rodrigesa dziesmu “I wonder”, kā lirika bija arī iztulkota latviski par godu visiem tiem skatītājiem, kas ar angļu valodu nav uz mēs (“Es brīnos, es brīnos, tu ne?”). Artis pat bija sagatavojis mazu referētu par to, kas tas Rodrigess vispār tāds ir. Cepuri nost! Tiesa, tas radīja nepamatotas cerības, ka konkursanti arī džaivos pie visādām indie himnām, bet tā diemžēl nenotika, un mums nācās samierināties ar mambo numur pieci.

Pēc Pabrika dejas Maija rosina arī pārējos iedvesmoties no mūsu Eiroparlamentārieša, kurš nule kā esot parādījis, ka vienmēr esot izvēles iespējas. Jāsliecas piekrist, jo tomēr kurš katrs pērn negribēja par premjeru, bet šogad – dejot ar zvaigzni. Izvēles iespējas vienmēr ir! Pabriks pievienojas žūrijai, kurā atrodas arī viņa jau minētā deju partnere un vēl divi džubāri, un īstais konkurss var sākties. Te man ir obligāti jāpiemin, ka šī ir pirmā (un, cerams, pēdējā) reize, kad skatos šo raidījumu, tāpēc attiekšos pret tālāk redzēto kā vienreizēju parādību.

Pirmo pāri veido biznesa analītiķis un Latvijas lepnums Mārtiņš Oliņš (slavenība) un Ilze Jankovska (dejotāja). Viņi savu deju, pasadobli, velta dzīvnieku aizsardzībai (tomēr rada aizdomas, ka ar dzīvniekiem tiek domātas tādas pūkainas radības kā suņi un kaķi, nevis arī, piemēram, govis un vistas). Pat man, labai dejotājai, ir jāatzīst, ka viņu uznāciens ir diezgan crazy awesome sick shit. Žūrijas loceklis Artis Pabriks, šķiet, sajutis manus pirmītējos pārmetumus nolēmis beidzot ko ielikt – desmitnieku! Es personīgi liktu 8, bet tas tā.

Otrais pāris sastāv no Lienes Greifānes (slavenība) un Viktora Haritonova (dejotājs). Viņi dejo lēno valsi un velta to visiem cilvēkiem, kas cīnās ar kādu slimību. Man, atklāti sakot, ir diezgan grūti iztēloties, kā tieši lēnais valsis varētu iedvesmot uz cīņu ar vēzi, piemēram, bet nu katram jau savs. Pabriks novērtē deju ar astotnieku, komentējot to ar vārdiem: “Vienmēr vieglāk dejot vienam, nekā diviem.” ZELTA VĀRDI! Tā tiešām ir, es to arī no pieredzes varu teikt. Atzīmes dejotājus diezko neiepriecina – Liene kļūst tik bēdīga, ka es ieteiktu viņai savu skatuves vārdu no Candy nomainīt uz Crush. Es ieliku 5.

Kā trešie uzstājas Diāna Kubasova (slavenība) un Kārlis Kemlers (dejotājs). Samba, ko abi tūliņ dejos, tiek veltīta, šķiet, Diānas skaistumkopšanas procedūrām un poliglotismam. Artis Pabriks atkal ieliek astotnieku, bet es – tikai 3. Neesmu barga vērtētāja, vienkārši tā deja tiešām ir diezgan vļēēāh, un ko man, melot?

Ceturtais pāris, Gints Grāvelis (slavenība) un Jeļena Tarana (dejotāja), dejo valsi, ko velta visiem, kas ir iemīlējušies. Nav visinteresantākā deja pasaulē, bet man pat tīri labi patīk un Pabrikam arī – viņš dod deviņi, es lieku 7. Šajā brīdī arī uzzinu, ka pie Sokolova raidījumā viesojas meitene, kas savu klitoru sauc par kliktoru. No visiem vārdiem, kas man pašai nebūtu ienākuši prātā, šo cienu visvairāk. Kliktors. Vienkārši ģeniāli.

Pēdējais pāris ir Evija Skulte (slavenība) un Raimonds Andersons (dejotājs). Nezinu, kam viņi velta savu pasadobli – varbūt gvakamolei – bet man ļoti patīk, nopietni. Pabrikam nepatīk mūzika, jo pārāk maršīga, tomēr Pabrika nepatika un mana patika nozīmē identisku vērtējumu – no mums katra pa 8. Manējais 8 gan draud apgāzties un pārvērsties par bezgalību, jo tikai tagad aptveru, ka konkurss vēl nebūt nav galā un sekos arī otrais deju raunds.

Pirms otrā raunda sākuma uzstājas kaut kādi sveši cilvēki ar brazīļu deju zouk, kas ir lambadas meitiņa. Maija un Jānis izspēlē visādas teātra sporta cienīgas etīdes un dažbrīd liek man no tā kaunā tvīkt. Nē, nopietni – es ticu, ka viņi abi ir labi cilvēki, bet nu bļē kurš gadsimts, kā tā var runāt, kā tā var uzvesties?! Ja tas skaitās normāli, es gribu būt jukusi.

Otrais raunds tātad. Pāru secība atkal tāda pati. Kā pirmie Mārtiņš Oliņš ar partneri dejo tango. Pabriks atkal liek desmit. Aiz viņiem Liene CandyCrush ar kungu ča ča ča. Pabriks – vienīgais no visas žūrijas! - ieliek deviņi, kamēr pārējie pa desmitniekiem. Kā var būt tik kritisks cilvēks. Es, piemēram, piekrītu žūrijai un liktu 9, bet tas tā. Diāna ar savu partneri arī uztango, no Pabrika tiek astoņi un Aristoteļa cienīga padoms par liela mākslinieka un lielas pauzes savstarpējo korelāciju. Grāvelis ar dāmu dejo džaivu tik enerģiski, ka saplēš sev žaketi. Par to Pabriks viņam dod devītnieku un ieteikumu kļūt par Pīta Andersona piedejotāju. Būtībā Pabriks viņam iesaka doties uz Rimi. Evija Skulte ar savu foršo partneri dejo fokstrotu, Pabrikam tas so so, tāpēc viņš vērtē ar astotnieku, kas, kā jau paspējāt ielāgot, Pabrika izpratnē par 10 ballu sistēmu ir zemākā iespējamā atzīme.

It kā varētu domāt, ka nu gan viss, bet neesiet naivi. Maija saka, ka tagad būs eksāmens, turklāt tik sarežģīts, ka no tā visiem būs šokiņš (sic!). Katram pārim tagad būs spontāni jādejo pie mūzikas, kas atsāks skanēt, izmantojot kaut kādu random priekšmetu. Protams, ne mūziku, ne priekšmetu neizvēlas dejotāji paši – tas viss tiek viņiem piešķirts. Tā Evija Skulte attopas ar bērnu ratiņiem, Mārtiņš Oliņš ar pirtnieka slotu un cepuri, un Ojāra Grīnberga slavenāko gabalu, Lienei tiek žāvēta vista, Diānai – dušas cepure un pati duša arī, bet Grāvelim pie Queen jādejo ar putekļsūcēju. Kaut kāds vājprāts, vārdusakot. Žūrija nolemj, ka ar uzdevumu vislabāk tikuši galā Gints, Evija un Diāna, tāpēc katram pa pluspunktam.

BEIDZOT sākas balsu skaitīšana. Ļe ļe ļe, tri rubļe, Diāna Kubasova ar Kārli Kemleru paliek pēdējie, tāpēc bye bye. Nākamnedēļ pusfināls, bet tajā vairs nebūs klātesošs Artis Pabriks, tāpēc – kāda atšķirība?

Pagājušajā nedēļā Igaunijas parlaments ir apstiprinājis partnerattiecību likumprojektu, kas paredz, ka 2016.gadā igauņi varēs likumīgi slēgt viendzimuma partnerattiecības un kļūt par oficiāliem gejiem. Protams, šis fakts satriec Texxxtu kolektīvu, tāpēc EK un SM metās noskaidrot, vai viegli būt zilajam, un, lai tas neizskatītos pēc kaut kādas homoseksuālu veceņu ālēšanās, viņām pievienojās arī FD kungs.

Ar ko tad viendzimuma partnerattiecības atšķiras no viendzimuma laulības? Praktiski ne ar ko. Tās ir tās pašas kāzas, tikai bez baznīcas un gredzeniem, līdz ar to partnerattiecības ir pat finansiāli izdevīgas, jo prasa mazākas investīcijas. Kāzām vienīgais labums ir tas, ka pēc tam var nēsāt gredzenus, kas neprecētiem ļaudīm uz stingrāko esot aizliegti.

Šrēdingera Dimiterēns diemžēl ir ieņēmis mutē ūdeni un neko daudz par vājprātu Igaunijā nesaka, lai arī viņa viedoklis šobrīd būtu zelta vērtē. Tas ir šokējoši, ņemot vērā, ka viss tviteris pilns ar padlām, kas dzied slavas dziesmas faktam, ka Igaunija - pirmā no visām bijušām PSRS valstīm - ir legalizējusi partnerattiecības ne tikai Ādamam un Ievai, bet arī Kainam un Ābelam.

Mēs personīgi ieteiktu uzbūvēt skatu torni Valkā/Valgā un kāst naudu no tūristiem, kuri vēlētos redzēt, ko homoseksuālisms (kas ir visaptverošs jēdziens, jo tas sevī iekļauj arī pederastiju, zoofīliju, liberastiju, tolerastiju, vojerismu, Ebolas vīrusu un atkarību no marihuānas un spaisa) var nodarīt mūsu zemei. Teiksim, ja Valgas pusē pie padebeša zaigotu vienīgi izvirtības, tad būtu skaidrs, ka igauņi pieļāvuši lielu kļūdu, un latvieši varētu gavilēt par to, ka igauņi beidzot izdarījuši kaut ko stulbu, kamēr mēs - visgudrākie. Ja padebešu atšķirības nebūtu īpašas ievērības cienīgas, tad varētu secināt, ka izvirtības galvenokārt koncentrējas galvaspilsētā. Bet Pozitivusa laikā Ainažu robežpunktā visiem igauņiem būtu jāveic seksuālās orientācijas tests un uz kārtējo King Charles uzstāšanos jālaiž tikai godīgi ļaudis.

Vai jāpalielina finansējums aizsardzībai līdz 50% no IKP, lai izvairītos no tiem igauņu zilajiem, kas ordām vien pederastiski grābstīsies gar mūsu morāli? Par vēlu! Kaut arī pirms pāris dienām bīskapi Vatikānā arī safārējušies un sākuši dziedāt dziesmu par to, ka zilie nav jādiskriminē, vakar Latvijas Radio kulta raidījumā “Brīvais mikrofons” klausītāji ne par Igauniju, ne par Sodomu un Vatikānu neminēja ne pušplēsta vārda. Pīzdimiters un Iesalnieks arī neko. Kāpēc? Skaidrs, ka igauņi jau ir klāt un iebiedējuši tautas varenākos domātājus. Gan jau arī viņi Zaķim uzsaukuši tās balsis un Lielo Liepukalnu pārsaukuši par Kupraino kalnu.

Bet kas tad īsti notiek Vatikānā? Vai tiešām bīskapi legalizēja pederastiju un marihuānu? Par otro visoperatīvāk ikvienam pastāstīs Jurģa Liepenieka tvitera profils, bet par zilajiem palaidņiem lasiet vien tālāk.

Latvijas mediji ziņo, ka Vatikāns “pavēris durvis” viendzimuma partnerattiecību leglaizēšanai. Bet vai tiešām? Un kas īsti ir durvju pavēršana? Radioaktīvais polonijs ieies istabā arī pa aizslēgtām durvīm, bet liels lācis un Lielie greizie rati netiks iekšā pat pa atvērtām dubultdurvīm. Kas īsti noticis sinodē un kas tā tāda vispār ir? Mēs - textoļi - zinām!

Sinode ir 2 gadu gara tusofka, kas savā būtībā līdzinās, piemēram, tusofkai “Rīga - kultūras galvaspilsēta urrā!”, kur pārsvara nekas nenotiek, bet laiku pa laikam cilvēki sanāk uz strelku, lai paķērktu, ka mākslai vajag telpu, un par brīvu paēstu un piedzertos. Šobrīd arī Vatikāna norisinās strelka, kur sanākuši bīskapi ar tādām cepurītēm kā žīdiem, tikai krāsainām. Sarkanās cepurītes ir heteroseksuālajiem bīskapiem, bet rozā - gejiem. Tā viņi tur šiverējuši, negulējuši kopā un runājuši par ģimeni, kā arī pārrunāto pierakstījuši kladītē ar 58 nodaļām, lai neaizmirst. Šādu pierakstu esamība liecina par to, ka mācītāji bijuši tādā pālī, ka tēvreizes vietā droši vien noskaitījuši dievmāti. Vai mēs to nosodām? Nekādā gadījumā!

Strelkas sekretārs Bruno ir apmēram tāds kā Ugunsgrēka Zentiņa, tāpēc, satiekoties ar žurnālistiem, izpļāpājies, ka bīskapi nolēmuši, ka gejus nevajag sist krustā, bet gan atbalstīt un žēlot, jo viņi baznīcai var sniegt dažnedažādas dāvanas. Tas gan nenozīmējot, ka viņiem vajadzētu precēties, jo homoseksuālisms vēl aizvien esot grēks, un tā esot teikts Bībelē. Bet kas tad īsti ir teikts Bībelē? Vecajā derībā (3. Mozus 18:22) rakstīts tā: “You shall not lie with a male as one lies with a female; it is an abomination.” Texxxti to tulkotu kā: “Tev nebūs melot vīrietim, kā tu melo sievietei. Tā ir negantība.” Pastāv arī citi tulkojumi, bet diez vai tie ir pareizi, jo mēs izmantojām Visvecāko derību.

Tas, ka gejiem nevajadzētu precēties, protams, interpretēts kā “geju partnerattiecībām būt!”. Arī nelaiķis Janis Pāvils II lasījis Latvijas medijus un sācis kapā griezties otrādi vēl neredzētā ātrumā, tāpēc garīdznieki nobijušies un metušies skaidrot, ka tā jau nemaz nav. Kā bija īstenībā? Jā, sekretārs Bruno ir izpļāpājies, ka ir bijusi runa par pielaidīgāku attieksmi pret homoseksuāliem ļaudīm. Bet kas tas Bruno tāds vispār ir? Viņš ir Zentiņa, kurā vispār nevajadzētu klausīties, un viņš valkā rozā cepurīti. Turklāt šī sinodes tusofka ir tikai tāda diskusija, kurai nav ne doktrīnas, ne likuma, ne dūres spēka. Kāds it kā ir izmetis domu par to, ka geji - tas ir ok -, bet kāds cits atkal teicis, ka tā nav. Kulta blogs katolis.lv kā labo piemēru min ļaudis no Āfrikas valstīm, kur par homoseksuālismu (melošanu vīrietim) liek cietumā.

Pieņemsim, ka Bruno tiešām bija paņēmis uz krūts un izpļāpājis kaut kādas muļķības. Bet, tā kā viņš vēl nav patriekts no Vatikāna un nosūtīts uz Igauniju, ir viens retorisks jautājums. Vai tas, ka Bruno sacīja, ka Baznīca varētu daudz nekašķēties ar tiem, kas melo vīrietim (gejiem), drīzāk nozīmē, to, ka:

a) tas ir pārrunāts;
b) tas nav pārrunāts?

Mēs vairāk liekam uz B. Ko tas nozīmē? Pēc 2 gadiem Latvijas skolās tiks ieviesta ne tikai dzīvesziņas apmācība, bet arī obligātais priekšmets “Pederastija, masturbācija, holokausts un izvarošana - urrā!”. Un tad Zvaigzne ABC izdos Visjaunāko derību, kura noteiks, ka vīrietis var melot ikvienam (pat vīrietim), ja viņš ir noslēdzis partnerattiecību līgumu ar kādu Igaunijas geju. Kurš no ta iegūs? Praktiski ikviens. Bils Klintons varēs drāzt Moniku Levinsku un teikt, ka tā nav bijis. Putins varēs stāstīt, ka neko nezina par to trako ukraiņu ārdīšanos. Un pat Nils U$akovs varēs rīkot atbalsta piketus pats sev un būt par to pārsteigts.

Mēs - AK un SM - nevaram saprast, ko jūtam pret Arturu “Artusu” Kaimiņu. Mēs par viņu nekā daudz nezinām, bet cik tad daudz vispār mēs viens par otru zinām? Maz, pavisam maz. Tāpēc pieliksim pūles un mūli, lai uzzinātu vairāk! Lai Inga Spriņģe un Inese Voika pārāk nesatrauktos, neturēsim delnas zem pūra un uzreiz liksim vaļā, ka nedz Aldis Gobzems, nedz arī kāds cits mums de faktus vākt nepalīdzēja.

Viss sākās ar to, ka Artuss bija samērā skandalozs jaunais aktierītis, kuram pārāk daudz lomus teātrī nedeva, tāpēc viņš, lai “Teātra bārā” varētu iegādāties rumkolu ar ledu un laimu un savam sunītim Borhesam leknāku kauliņu, paralēli tirgoja ārstniecības līdzekļus ārīgai lietošanai. Raksturlomi (un šajā ziņā nekas nav mainījies), ko Artusam no cien. režisoriem izdevās nozvejot, vienmēr kā gadījās, kā ne, bija huligāni un psihopāti. Taču tāpat kā krusa ir krusa, laiks ir laiks, un tas ritēja uz priekšu. Pēc treknajiem gadiem nāca krīze, oligarhi sadega kapusvētku elles ugunīs, bet Fredis pameta Ikšķiles pašvaldības deputātu Ufo pie sasistas BB brokastu siles. Ufo gan tāpēc nepameta plinti krūmos, un nodibināja nodibinājumu Boom FM 2014, kur par rīta raidījuma vadītāju uzaicināja mums visiem jau labi zināmo huligānu un psihopātu. Tas arī brīdis, kad Laimes pulkstenis - tadamm - nosita Artusa slavas stundu.

Izrādās, Latvijas aktīvā sabiedrības daļa bija ieslīgusi tādā vispārējas pelēcības un garlaicības žvingulī, ka džeks youtubē, kurš spēj sabiedrībā pazīstamus cilvēkus uzrunāt uz “tu” un pateikt “bļeģ”, bija kā svaigs Labieša alus malks karstā vasaras dienā, kā atsvaidzinoša pelde paģiru rītā, kā tikko iešņaukts amfiks… Vārdu sakot, sevišķi pacilājošu sajūtu tas radīja tādos tomātos ar kameru kā šis džeks: https://www.youtube.com/watch?v=6ggPuyUiBkI&feature=youtu.be Tātad tipāžos, kas sajūsmināti naktī no piektdienas uz sestdienu pārnes mājās kādu norautu ceļazīmi vai bārā lepni dejo apenēs.

Neilgi pēc “Suņu būdas” ažiotāžas ieskrējiena Artuss ar advokātu, dendiju, taisnības imperatīvu un texxxtu radagabalu Aldi Gobzemu nodibināja biedrību “Neesi vienaldzīgs, esi atbildīgs!”, kas diezgan ātri savu pastāvēšanu beidza, vainojot tajā Latvijas liekulīgo un inerto sabiedrību. Tomēr Artuss no sava domubiedra Ufo bija iemācījies pilnti krūmos nemest, tāpēc pievienojās viņa pārstāvētās partijas kandidātu sarakstam, lai startētu Saeimas vēlēšanās. Raidījumā “1:1” Artuss neslēpa, ka viņa galvenais mērķis Saeimā ir iemūžināt visus pārējos kolēģus netiklu un sabiedrības labsajūtai kaitīgu situāciju kinolentēs. Iespējams, padzirdējis par iespēju nofilmēties kādā jaunā letiņu kino grāvējā, sarakstam pievienojās arī Rūdolfs Plēpis.

Pāris reižu karstgalvim Artusam ir izdevies arī izrauties ārpus youtūbes skapja - vienreiz viņu uz dueli izsauca pētnieciskās apvienības Re:Public soliste Inga Dagile-Spriņģe, bet otrreiz ar viņu un 3. vidusskolas direktoru Andri Priekuli-Sekseri kopīgi dzimšanas dienu TV24 ēterā svinēja bijusī diktore Velta Puriņa. Kā viņiem tur gāja? Ne mazākā čillā kā oligarhiem kapusvētkos - Artuss kā vienmēr neievēroja nekādus pieklājīgas komunikācijas principus un bļaustījās, vienu pēc otra izmetot Alda Gobzema rūpīgi vāktos faktus un rādot Mārtiņa Bondara līmētās kolāžas.

Kā jau minets iepriekš, mēs Artusu Nekā Personīgi nepazīstam. Šī iemesla dēļ nekas cits mums neatliek, kā vien domāt par viņu kā tādu televīzijā novērojamu dabas parādību. Internets melš, ka Artuss pēc horoskopa - gluži tāpat kā viena no mums, rakstniecītēm - ir Skorpions. Diemžēl tautā runā, ka astroloģija ir huiņas sinonīms, tāpēc vairāk kā šos divus teikumus mēs Zodiakālai analīzei neatvēlēsim. Kas mums atliek? Biogrāfiskas vadlīnijas jau ieskicētas, būtiskākie fakti apjausti, bet ambivalentā attieksme pret Artusu kā nemainās, tā nemainās. Fakti pārāk viegli ļaujas interpretācijai, tie nekam neder! Prātīgāk būtu paļauties uz jūtām, jo tās nekad nemelo, tāpēc tagad pievērsīsimies tirpām, kas mūs pārņem, vērojot Artusu.

Pirmkārt, Artuss par pirmo iespaidu mums atstāj haotisku bravūru, kas drīzāk krīt uz nerviem, nekā nekrīt, tomēr, brīdi klausoties viņa sakāmajā, var just to, ka par spīti C līmenim latviešu valodā un ētikā, sekmība veselajā saprātā viņam arī piemīt, t.i. viņš nav pilnīgi stulbs. Protams, nav izslēgts, ka viņš, kā jau aktieris, izpilda lomu, kuru pats, iespējams, neapzinās, tomēr šīs spekulācijas uzreiz atmetīsim aiz cieņas pret ideju, ka katrs cilvēks var pats izlemt, kas viņš dzīvē grib būt - kaut vai stulbenis. Otrkārt, lai arī sociālā huligāna lomu viņš izpilda nevainojami, diez ko ticams nav viņa morāles godasardzes tēlojums. Viņš ir gatavs apriet jebkuru, tomēr šī vēlme apriet šķietami nāk no neadekvāta ego, nevis cēlsirdības. To visu gan mēs būtu gatavas viņam piedot, jo neviens nevar būt balts un tas nav iespējams, un galu galā - kāda starpība, kas ir cēlonis? Tomēr viss nav tik vienkārši, un ir lietas, ko piedot ir aizliegts - piemēram, neļaušana atbildēt uz paša uzdotiem jautājumiem. Nafig tad tu vispār ko prasi?

Varbūt Artuss savā privātajā dzīvē ir ļauns manipulators, varbūt viņš savā privātajā dzīvē ir vienkārši trešais tēva dēls - ar labu sirdi un sliktu cēloņsakarību uztveri. Savā publiskajā dzīvē viņš katrā ziņā harmonisku iespaidu neatstāj. Tas viss būtu patiesībā relatīvi pofig, bet tā besīgā sajūta, ka tu nevari saprast - tā mums neliek mieru. Vārdusakot, Artus, ja tu mūs lasi - lūdzu, neaicini ciemos uz Suņu Būdu, jo tāpat nenāksim, bet vakariņās gan var. Jāizmaksā nebūs, nemīz. Mēs vienkārši gribētu tevi saprast.

Lai arī fināla spēle norisināsies svētdien, domrakstu par FIFA Pasaules kausu 2014 jūs varat lasīt jau šodien, jo mēs, žurnālisti, draudzējamies ar modi, vienlaikus cenšoties to apsteigt. Tomēr lieki nebēdājiet – ja fināla laikā, teiksim, Miroslavs Kloze (nejaukt ar Miroslavu Kodi) izies uz laukuma dzēris un sāks rakstīt texxxtus, tad arī tam mēs atvēlēsim kādu pārdomu pilnu vārdu. Tagad gan par visu pēc kārtas.

Pasaules kauss. Kas tad īsti ir Pasaules kauss? Tā ir lieliska platforma, kur pulcēties tiem ļaudīm, kas mīl spēlēt bumbu, kopā ar tiem, kam kaut kur vajag atmazgāt naudu, turklāt šo pulcēšanos organizēt milzīga vojeristu bara priekšā. Īsāk sakot, Pasaules kauss ir tādi svētki, kuru priekšā pat Federera rakete aiziet dirst. Lai arī komandas šeit sevi prezentē kā nacionālās izlases, mēs esam pietiekami izglītoti, lai saprastu, ka vienlīdz jēgpilni ir teikumi "Šodien Kotdivuāra spēlē pret Urugvaju" un "Šodien Kalns spēlē pret Jūru", tomēr ērtības labad pieturēsimies pie valstiskā dalījuma, neiztirzājot ļaužu kāri pēc piederības arbitrārām institūcijām. Tā vietā darīsim to, ko futbols paredz darīt tā skatītājiem – dvest; dvest laimē, dvest riebumā, dvest garlaicībā, vienkārši konstanti dvest.

Tomēr ja jau esam sākuši uz filozofiskās nots – jums nešķiet riktīgi hujova, ka mūsdienās joprojām tiek nošķirts vīriešu futbols no sieviešu, turklāt tādā mērā, ka man pat tas nav īsti jāuzsver, ja saku Pasaules kauss, jo jūs uzreiz saprotat, ka runāju par Pasaules kausu vīriešu futbolā? Es te nerunāju par kaut kādām alkām pēc 50/50 dzimumu sadalījuma kvoruma, kas būtu neapšaubāms pazors, bet gan par to, ka man kā futbolistei pat sapņot nav ļauts, ka es varētu reiz zelta nākotnē maisīties pa Arjena Robena nesmukajām kājām, un nevis tāpēc, ka es būtu slikta futboliste (t.i. kas būtu absolūts leģitīms iemesls tam, kāpēc es nekad nedriblētu starp tām viņa kājām to bumbu), bet tāpēc, ka man ir slikts dzimums, vismaz futbola mērogā. I woke up like this, saprotiet, tā nav mana vaina! Karoče, kur ir tās karstasinīgās ukraiņu feministes, kad viņas visvairāk vajag, kur ir? Protams, ja šodien sieviešu līgas integrētu, tas nozīmētu, ka sievietes profesionāli spēlēt futbolu vairs nevarētu nekur, jo vīriešu spēlētāju īpatsvars viņas vienkārši izēstu, bet, uzturot segregātas līgas, vienlaikus nenodrošinot tām vienlīdzīgus finansiālos resursus un mediju pārklājumu, mēs tikai turpinām kultivēt stereotipu, ka sieviete vistuvāk Pasaules kausa marķētai futbolbumbai tiek tad, kad paliek stāvoklī un pati pēc tādas sāk izskatīties. Karoče, Valērij Belokoņ, ja tu šito lasi, tad, lūdzu, pasaki Romānam Abramovičam, lai viņš pasaka Hosē Mauriņo, lai viņš pasaka Petram Čeham, ka viņa saulīte jau ir norietējusi, un viņa vietā nopērk Serēnu Viljamsu, kura ir tik atlētiska, ka ar vienu roku, vārtos stāvēdama, varētu athujārīt jebkuru. Es vienkārši ticu Čelsijas klubam kā trendsetteriem, un, ja kaut ko izdara trendsetteri, tad pēc pārdesmit gadiem to izdarītu arī tie, kam dzīvē galvenais ir piedalīties.

Atkāpe, kurā atvainojos, ka izklausos kā Kreipāna skoliņas absolvente, kas runā par visu, izņemot par to, ko vajag. Es vienkārši šobrīd esmu drusku sarijusies driģenes (tas ir tāds kā bioamfiks, ar ko tašķījās senlatvieši – red. piezīme).

Svētdien, tātad, finālā viena otrai stāsies pretī Argentīnas un Vācijas valstvienības. Nevaru noliegt, ka šis fakts drusku vairo manu pašapziņu. Tad, kad 12. jūnijā sākās Pasaules kauss, es savam futbola čomiņam lepni stāstīju, ka no 32 izlasēm man ir četras favorītes, divas nīstamās un 26 komandas, pret kurām jūtu neitrālas jūtas, ko tomēr negrasītos ierobežot, ja spēļu skatīšanās laikā tās vēlētos pāraugt lielās simpātijās vai naidā. Četras favorītes sastāvēja no Portugāles, Anglijas (patika pret abām nāca no personiskiem, drīzāk ar ģeogrāfiskiem, nevis spēles manieri saistītiem iemesliem), kā arī Argentīnas un Vācijas. Uz jautājumu, kāpēc abas pēdējās, atbildēju jau mazliet iedzērusi, tāpēc izplūdu garstāstā, kā šīs divas komandas attieksmes ziņā ir viena otras antonīms un kā visas pārējās 30 izlases tām izkārtojas kaut kur pa vidu, bet es augsti cienu galējības un tāpēc arī tāda izvēle, tomēr nenoliedzu, ka vairāk pārdzīvošu līdzi Argentīnai. Tiesa, mans arguments tobrīd vairāk balstījās manā dzērienā, nevis konkrētos faktos, bet tas nekas. Es drusku ceru, ka tas čomiņš vismaz būs guvis mācību dzīvē un sapratīs, ka patiesība visbiežāk ir paslēpusies sarkanvīna mutēs, nevis filozofijas hrestomātijās.

Jebkurā gadījumā, spēlēm es tiešām biju apņēmusies sekot līdzi ar lielu centību, ko arī darīju – pirmo piecu dienu laikā es neizlaidu nevienu spēli (tātad noskatījos trīs katru dienu), taču sestajā dienā nācās izlaist veselas divas ar pusi, ko centos kompensēt pēcāk, lasot tos play by play aprakstus, ko citkārt, man šķiet, neviens īsti nelasa. Tagad atskatoties, jāsaka godīgi, ka šī čempionāta grupu spēles radījās gandrīz vai interesantākas par izslēgšanas spēlēm. Piekritīsiet taču, ka pat ceturtdaļfinālos vēl vairums komandu izskatījās tā, it kā būtu nozvērējušās spēlēt nervozu zaķpastalu futbolu, kamēr grupu stadijā viss vēl rādījās itin brašās krāsās. Pirmās dalītās jūtas piegādāja Spānijas un Nīderlandes spēle – šīs kā reiz bija divas komandas, kurām emocionālu apsvērumu dēļ visvairāk vēlēju izgāšanos. Gan jau atceraties, ka 2010. gadā šīs abas komandas tikās finālā, un, lai nolād mani dievs, ja meloju, cik nenormāli garlaicīga spēle tā toreiz bija – lai arī to es iemācījos krietni pēcāk, nevis skatīšanas brīdī. Spēles laikā tomēr sāku just tādu kā zināmu žēlumu pret spāņiem, jo redzēt to burkānu ģermāniskās krēpu gaviles tomēr ir neizturami. Saprotiet, man nav iebildumu, ka viņi ir gari, ātri, atlētiski un nesmuki. Man ir iebildumi pret to, ka viņi spēlē nepieklājīgu, rupju futbolu un nemāk daivot ar gaumi. Jau tobrīd mana sirsna bailēs ietrīcējās, ka ar ko tādu tikt galā varētu tikai fašistiskā Vācija, taču par lielu nelaimi viņiem nebija lemts tikties ātrāk kā finālā, ja vispār. Esmu priecīga, ka manas bailes izrādījās aplamas. Lielākais grupu spēļu pārsteigums droši vien bija pastarīte Kostarika, kuru neviens īsti nebija ņēmis par pilnu. Man šķiet, ka visiem tiem top scorers un best goals vajadzētu ieviest līdzās arī labākās pastarītes titulu. Ja šoreiz tas pienāktos Kostarikai, tad 2010. gadā šis lepnais tituls viennozīmīgi būtu aizceļojis pie mīļās Ganiņas, kuru formastērpu apkaklītes atgadina tādas miniatūras Lielvārdes jostas. Tiesa, neraugoties uz āfrikāņu modi likt uzsvaru uz detaļām, šoreiz par vienos vārtos visseksīgākajām es sauktu tumšzilās francūžu formas ar baltajām krādziņām.

Vēl, pirms tiekam galā ar grupām, man atkal jāpadročī uz savu ieteikumu čomiņam nelikt naudu uz to, ka Anglija tiks laukā no grupas, lai gan manā galvā tobrīd tā, protams, no grupas bija izlidojusi tieši kopā ar pastarīti, nevis Italiano vero. Tas jums neinteresēs, bet tāpat pateikšu – man patīkamas trīsas sagādāja austrāļu Tims Keihils, kurš tāpat, protams, viens pats nabags nevarēja pavilkt visas komandas smago nastu, kā arī Klinta Dempsija cietumnieka cienīgā fizionomija. Lielā mērā tieši Dempsija un viņu vācu trenera dēļ man pat nebija ne cik žēl, ka ASV tika laukā no grupas. Amerikāņi futbolā ir drusku līdzīgi kā sievietes futbolā – neviens viņus tur atplestām rokām negaida, tomēr kļūst labāk. Deivids Villa pat ir atstājis Atletico, lai pievienotos kaut kādam apšaubāmam amerikāņu klubiņam! Tas tikai nozīmē, ka arī manam sapnim par miksētām līgām ir nākotne (lai arī ļoti tāla). Visvairāk no neitrālajām komandām man lika tvīkt Francijas valstsvienība, kad Benzemā un Grīzmans padeva viens otram jaukas piespēlītes, neatstājot pavēnī arī Pogbu. Tomēr neraugoties uz iesilušajām jūtām pret Francijas izlasi, jāatzīst, ka drusku žēl, ka viņi vinnēja Nigēriju, jo, ja tā nebūtu noticis, tad Vācijas ceturtdaļfinālā uz tablo spēles rezultātu vēstītu skandalozs uzraksts "NIG:GER".

Portugāle, kurai vēlēju labu personisku apsvērumu dēļ, diemžēl atkal izmantoja taktiku "tikko kā dabū bumbu, tā skaties, kur ir Ronaldu, un labāk atdod viņam", tāpēc nekur tālu tā netika. Tiesa, man jāatzīst, ka esmu Ronaldu fane, jo viņš atstāj tik iedomīgu iespaidu, ka tas jau kļūst mīļi. Ā, nu jā, un vēl arī tas, ka Ronaldu ir, iespējams, labākais futbolists pasaulē. Vācu vārstsargs Manuels Noiers, piemēram, savu iedomību nav vēl pacēlis tik augstā līmenī, tāpēc tā spēj tikai maigi krist uz nerviem. Lai arī man labi patīk gan Belģija, gan Argentīna (lasi: Laionels Mesī) (bet ja tev viņš nepatīk, tad lasi: Laionels Besī), tomēr nevaru noliegt, ka viņiem bija tīri labi paveicies ar pretiniekiem grupu fāzē, respektīvi, tie bija relatīvi nīkulīgi, tāpēc šo abu komandu tikšana cauri grupām vairāk liecināja vienkārši par veselo saprātu, nevis kvalitatīvu viņu spēles manieri. Argentīna mani mazliet ir pievīlusi, jo gaidīju no viņiem vairāk tango un kokaīnu, vairāk tādu Maradonnas glamūru, bet tā vietā dabūju Mesī, kurš mierīgi var atļauties pusspēli apvainojies nostaigāt pa laukumu, jo otru spēles pusi viņš visiem atgādinās to, kāpēc ir, iespējams, labākais futbolists pasaulē.

Kā jau minēju iepriekš, knock-out fāzes atstāja drusku pliekanu piegaršu, tāpēc tā vietā, lai stāstītu to, kāpēc manu sirdi līdz galam nesasildīja ne Čīle, ne Kolumbija, un arī ne Belģija, es labāk piedāvāšu jums kādu topu. Tas nebūs tops par skaistāko vārtu guvumu, par kuru visticamāk visādi bezgaumji dēvēs to mirkli, kurā Van Pērsijs ar galvu pa priekšu lidoja Spānijas vārtos, radot neizpratni par to, vai vārtos ielidoja bumba, vai tomēr viņa mozgas. Tas arī nebūs tops par to, kuram labāk piestāvētu sarkanā kartiņa. Tas būs tops par svarīgākajām ķermeņa daļām šī Pasaules kausa ietvaros:
4) Van Gāla seja – Nīderlandes treneris vienmēr izskatās tā, it kā tik tikko būtu pārēdies.
3) Grīzmana saraudātās acis – tad, kad Francija atzina Vācijas pārākumu (es nerunāju par 1940.gadu), Grīzmans, atskanot tiesneša pēdējai svilpei, sāka tik sirsnīgi raudāt, ka gandrīz apraudājos arī es. Tiesa, te gan jāpiebilst, ka kameras tik ilgi neieciklējās uz, teiksim, Kolumbijas spēlētāju asarām, kad tie zaudēja brazīļiem, un pat ne uz Deivida Luisa asarām, kad viņš katastrofāli debitēja kapteiņa godā, tāpēc varu visiem futbolistiem ieteikt asaras liet tikai tad, ja esat eiropieši ar skaistu seju.
2) Suaresa zobi – lai arī spēle pret Itāliju nebija pirmais atgadījums, kurā nāca klajā Suaresa zobi, tas tomēr ir pirmais gadījums, kurā šis zobu fejas kaitīgais ieradums ir izpelnījies tik dramatisku un, atļaušot sacīt, pārspīlētu sodu.
1) Neimāra mugura – tā kā karstasinīgā brazīļu tauta šobrīd nīst savus spēlētājus, kas otrdien uzgāja uz laukuma spēlē pret Vāciju, tad var uzskatīt, ka Neimārs tomēr ir ticis cauri sveikā. Piekritīsiet taču, ka salauztu muguru ir diezgan bad-ass uzskatīt par tikšanu cauri sveikā.

Par to, kā Vācija pusfinālā izvaroja Brazīlijas neeksistējošo aizsardzību neko sacīt es nevēlos, jo nav pieklājīgi aiziet ciemos un apsmiet namatēvu. Par to, ka Argentīna, atšķirībā no Kostarikas, tomēr izmantoja iespēju sodasitienos četrreiz iesist Nīderlandei ar lāpstu pa galvu, arī nav nekā daudz piebilstama. Lai arī ne visgraciozākajā veidā, tomēr vismaz Latīņamerikas zaudēto godu Mesī ar čomakiem atrieba. Labi, es varbūt tagad arī lecu pirms esmu pateikusi hop, bet būsim taču godīgi – kas tajā finālā tāds varētu notikt? Di Maria Milleram pateiks, ka viņa mamma ir vieglas uzvedības sieviete, un tāpēc viņš tam salauzīs degunu? Nebūsim idioti, vāciešiem nav nekādu ģimenisku goda jūtu, jo viņiem nav ģimeņu – viņi ir roboti. Varbūt Skolari būs zēnus friziera vietā aizvedis pie Dieva un tagad tie parādīs visiem, kur vēži ziemo? Diez vai Brazīlijā diemžēl. Tātad, kas ļaudīm visvairāk paliks atmiņā no šī kausa - Suaresa sakodiens? Ceru, ka nē, jo man viņu ir žēl, un man šķiet, ka tā vietā, lai viņu dedzinātu uz sārta katrs sodu izrakstītājs, viņam labāk vajadzētu nozīmēt psihoterapeita pakalpojumus, kurā viņš iemācītos spēli tik ļoti neņemt pie sirds. Kas tad paliks – Grīzmana asariņas? Arī ceru, ka nē, lai gan es pati biju tuvu ekstāzei tās redzot. Nu, kas tad? Tas, ka Brazīlija 2014 nav tas pats, kas Brazīlija 2002? Tas, ka Kostarika pierādīja, ka mazs cinītis var nogāzt lielu vezumu, ja pieņem, ka Liverpūles futbola klubs ir liels vezums un Pirlo pričene kopā ar Balotelli tumšo dvēseli ir vēl lielāks vezums? Vai arī tas, ka Grieķija pierādīja, ka arī ar letarģisku futbolu, ja vien to vada senlatviešu mītiskais tēls Karugunis, ir iespējams tikt līdz Round-of-16? Nu nē taču. Visiem paliks atmiņā tās foršās tiesnešu putas! Es tiešām nesaprotu, ka FIFA līdz šim bija iedomājusies bez tādām iztikt. Es tiešām gara acīm redzu - un tās man nebūt nav tuvredzīgas, ja! - kā viņi tādā sanāksmē viens otram saka:
-"Eu, džeki, moška tomēr ieviešam augsta līmeņa spēlēm kaut kādas kameras, lai tiesneši varētu replay-ot strīdīgas situācijas un tādējādi labāk pildīt savu darbu?"
-"Tu ko, slims esi, vecīt? Kādas vēl kameras? Viņiem taču vajag fucking PUTAS!"
-"Vecīt, tu esi ģēnijs, tev absolūta taisnība! Tā arī tad es rakstu, ja? Vajag putas."
-"Jā, tu tā arī uzraksti. Bet tu iztulko priekš brazīļiem, citādi tie vēl nopirks jaunkundzes putu vietā."
-"Ok."

Vakar kopā ar draudzenīti devāmies uz kino, jo bijām nahaļavu dabūjušas ielūgumus. Tā kā dāvinātam zirgam zobos neskatās, tad nu arī īpašu uzmanību nolēmām šim notikumam nepievērst, bet tā vietā izturēties tā, kā izturētos jebkurš cilvēks, kas aiz gara laika būtu nolēmis apmeklēt kinčiku – respektīvi, sākt savu kino pieredzi Stockmann šmigas nodaļā, izvēloties kādu skrūvējamu padzērienu. Paņēmām pudeli baltvīna uz divām. Sapratām, ka kaut ko uzkost jau arī droši vien gribēsies, tāpēc mūsu iepirkumu groziņā nonāca arī divas spinātu maizītes un četri baklažānu rullīši ar rīsu nūdelēm un Korejas burkāniem. Rūpīgi visus savus labumus sastūķējušas somās, lai apsargi nepamana, devāmies iekšā kino. Tur vēl paņēmām arī vidējo sāļo popkornu, ko kārtīgi apbērām ar načo siera pulveri, un nu beidzot varējām doties uz kinoteātra augšējo stāvu, lai dotos iekšā pirmajā zālē uz savu seansu.

Apsēžoties savās vietās, ātri vien saprotam, ka esam drusku ieberzušās, jo no visām pusēm apkārt lupī fotogrāfi, bet uz skatuvītes priekšā ekrānam novietots sintjiks. Tātad būs dziedāšana. Jau jūtam, ka tie mūsu baklažānu rullīši droši vien būs jāknakstina īpaši klusi, citādi Andris Bulis mums sados pa tauri, jo – bēdu manu lielu bēdu - esam atnākušas uz Māra Martinsona filmas “Oki – okeāna vidū” pirmizrādi. Pirms seansa sākuma pats smukais Andris kāpj uz skatuves un sauc uz tās apkārt arī visādus citus smalkus kundziņus, kas piedalījušies filmas tapšanā. Kādā mirklī uz skatuves uznesas arī Ints Teterovskis un liek visai zālei celties kājās un dziedāt “Daudz baltu dieniņu”, jo galvenajai aktrisei, tai japāņu džangai, ir dzimmene. Ļe ļe ļe, tri rubļa, karoče tās runas ilgst mūžību. Bet nu, nepaiet ne stunda, un zālē beidzot tomēr nodziest gaismas.

Filmas darbība noris Amerikā, Losandželošā. Galveno varoni, ko atvaido Andris Bulis, sauc Robis. Robis ir tāds besīgs tipiņš, kurš visu laiku staigā ar adītu mici galvā, agri ceļas un traucē gulēt savai dzīvokļabiedrenei. Robis vispār ir laikam latvietis, bet tā kā Štatos dzīvo jau astoņus gadus, tad ir iemācījies vārdu “whatever” izrunāt ar tādu labu kaliforniešu akcentu. Viņa dzīvokļabiedrene, ar kuru, kā vēlāk noskaidrosim, viņš pēc gada platoniskas kopdzīves tomēr uzsāk arī seksuālus sakarus, ir amerikāniete. Viņai patīk fotogrāfēt un vērot šo pasauli, kurā ir tik daudz kā skaista un interesanta, ko mēs, pārējie, savas aizņemtības un egocentrisma dēļ bieži vien pat nepamanām. Vēl filmā ir tā japāņu džanga, kas tēlo psihušku, kas visu laiku pērk un pārdod mājas. Robis arī drusku šiziķis, tāpēc arī vien top apsēsts ar to japāņu džangu un vēlas noskaidrot viņas biežās pārcelšānās iemeslus. Noziegumam pa pēdām! Kāds ir šis iemesls – to es zinu, bet jums neteikšu, lai paliek tomēr arī kāda intriga.

Vārdusakot, filma pretendē uz kaut ko ļoti artsy – nu tur visi šitie deep stuff cryptic thang dialogi ar dziļdomīgām pauzēm, gleznaini kadrējumi un smukas krāsiņas. Mūzika fonā diezgan forša. It kā visi priekšnosacījumi, lai būtu gaumīga mazbudžeta filmiņa, bet tomēr tā Andra Buļa roža reprezentē kaut ko tik pazīstami latvisku, ja tā var teikt, ka gribas vienkārši iet uzvārīt kartupeļus, nevis jodelēt pie mākslas. Stāstam it kā potenciāls, bet scenārijs tomēr atstāts tādā dramaturģijas otrkursnieču līmenī ar visiem tiem saviem neparadzami paredzamajiem vipedroniem un gredzenveida kompozīciju. Gredzenveida kompozīcija… Nu godavārds, kurš gadsimts? Mūsdienās gredzenveida kompozīcija ir pieļaujama tikai pornogrāfijā – tas ir, sāk ar minetu un beidz mutē, bet visur citur tā ir klaja bezgaumība.

Ja kāds domā, ka bija baigi slikti, tad tā nebija. Tāda diezgan pliekana pēcgarša, kas neraisīja nekādas spekulatīvas pārdomas par dzīvi un sevi tajā. Kāds noteikti kaut ko uzries, ka mēs te atkal sorosīdi, ka Latvija var un Anglija nevar, vai kaut ko tādu, bet tā jau nav. Tikai gribētos, lai biežāk būtu ta sajūta, ka par šitādiem mākslas vijeboniem varētu godīgi sacīt, ka ir kruta, nevis ka ir priekš Latvijas kruta.

Pēc seansa aizgājām uz dāmu tualetēm, bet tur man blakus izlietnē rokas mazgāja Agnese Zeltiņa. Rokas tikai apslacīja ar ūdeni, ziepes neizmantoja. Es arī ne.

Labdien. Te mēs - Krusta skolas absolventes EK un SM. Šajā skolā mēs ārstējāmies no narkotiku atkarības, homoseksuālisma un visa tā, ko izglītības sistēma mums bija centusies iepotēt caur literatūras hrestomātijas grāmatām. Pasaule ir tāda skola, noteikti aizejiet! Karoče, te mēs - te jauns škandāliņš! Pirms lasāt talāk, lūdzu, paņemiet glāzi ūdens, uzlieciet kādu Kaspara Dimitera ierakstu atskaņotājā, iekārtojieties ērtāk un mazliet pieskarieties sev. Tagad var lasīt tālāk.

Dziesminieks, skolotājs un bandīts Kaspars Dimiters kādu dienu saņēmis vēstuli no Valsts Ieņemšanas dienesta par to, ka vajadzētu samaksāt nodokļus. Patiesībā Dimis vēstuli pat īsti nav lasījis, jo tā esot bijusi ķīniešu valodā un viņam nav naudas tulkam, bet viņš, ieraugot to špergalku, pēc īsa dialoga pašam ar sevi visu sapratis: “Vēstule? Tātad kādam no manis kaut ko vajag. Ķīniešu valodā? Kas Latvijā ir zem Ķīnas tupeles? VID. Ar ko man mūžīgi problēmas? Ar naudu un čekiem. Ko viņi man klūp krāgā? Ā, gan jau nodokļi nav samaksāti.”

Kaspars ir iznīdējis verga gēnu sevī, tāpēc i negrasās maksāt tos nodokļus. Vien trīs lietas:
1) Viņš uzskata, ka tādu izpriecu var atļauties tikai tie, kam ir nauda, bet viņam, redz, tādas neesot (tāpēc viņš arī nav nolīdzis tulku vēstules lasīšanai). Šis ir tik loģisks priekšlikums, ka to vajadzētu padarīt par likumu, vēlams - krimināllikumu vai Dieva likumu.
2) Viņš rakstīšanu un dziedāšanu neuzskata par darbu, tāpēc nekādi nodokļi nav jāmaksā. Pareizi ir - tā tik vēl trūka, lai būtu jāmaksā par atpūtu!
3) Pizdimiteram nepatīk, kā tiek tērēta nodokļu nauda: homoseksuālisma propogandai, karam un bibliotēkai. Diez kas nav, jo Kaspars ir tradicionālo vērtību aizstāvis, tiesa, šīs tradīcijas ir zināmas vien viņam pašam.

Tomēr jautrais dziedātājs un dzejnieks apzinās, ka pārkāpj likumu, un ir gatavs par to saņemt sodu. Viņš arī atvieglo tiesu ļaužu ikdienu, un pats sev izdomā soda veidu - Kaspars ierosina, ka mēs visi varētu satikties Doma laukumā, kur viņam tiktu izpizdjīts nāvessods. Viņš nav precizējis, kā tieši vēlas aiziet viņsaulē. Labu padomu diemžēl sniegt mēs nevarēsim, jo nāvessodi nav Textu specialitāte, tomēr Textu specialiāte ir gaumīgas detaļas un glamūrs, tāpēc, lai kāds arī nebūtu šis dzīvības atņemšanas paņēmiens, mēs ierosinām, ka tas varētu notikt, kamēr Kaspars uz akustenes spēlē “Jautru dziesmiņu sev pašam”. Kaut kur netālu ir jābūt arī divām glāzēm ūdens - uz vienas uzraksts “YAY”, uz otras - “NAY”, lai garāmgājēji varētu mest sīknaudu attiecīgajā glāzē, atbilstoši savai iekšējai sajūtai. No samestās naudas nodokļi netiks mesti, jo Kaspars pasākumā piedalīsies prieka pēc. Tā tik vēl trūka, lai par mešanu būtu jāmaksā nodokļi!

Iespējams, Pizdimitera kungs ir palaidis garām to, ka ir beigušies ne tikai čekas laiki, bet arī nāvessoda laiki. Nu, neko - nāksies atjaunot. Šobrīd Latvijas tēls ir tik nestabils kā piedzēries Vilis Krištopans, tāpēc inovatīvas metodes mums ir nepieciešamas kā darvas piliens medus mucā. Kurš būs tik drosmīgs pateikt, ka publiski nāvessodi Doma laukumā nav labs tūristu pievilināšanas Instrumenti? Tas noteikti nebūs Raimonds Bartaševics, jo nedzīvojam Āfrikā, kur nāvessods mētājas uz katra stūra.

Pats Kaspars Pizdimiters kādā no savām dziesmām atzinis, ka nomirt ir vienīgais sākums, tāpēc nav ne mazāko šaubu, ka pēc randiņa ar elektrisko krēslu viss tikai sāksies. Un Kaspars neuzvedīsies kā apmaldījies kucēns - viņš zinās, ko darīt, jo ir šo to iemācījies par aizkapa valstību: “Pasaules ir tāda skola, kur mani māca nebūt dzīvam.” Tiesa, kādā citā dziesmā Kaspars arī apgalvo, ka “Tu negribi nomirt, jo nav tādas beigties gribas”. Tas nozīmē, ka vispār Latvijas Eltons Džons labprāt gribētu palikt dzīvs, jo cīņa pret homoseksuālismu ir tikai sākusies un vismaz līdz nākamā gada praidam vajadzētu izvilkt. Ko darīt? Nevajag vairāk kā palikt uz vietas - dzīvot, mīlēt un nemirt, vien trīs lietas.

Varam secināt, ka Kaspars ir kā Dana no “Ugunsgrēka” - īsti jau mirt negrib, bet šovu vajag. Un reizēm jau ir tā, ka negribas, bet vajag. Fizikas pasaulē šis fenomens ir pazīstams kā Šrēdingera dimiterēns. Piemēram, ja esi jau tūtā, bet pudelē palicis 100 gr šņabja, tas ir jāizdzer, jo tādus sīkumus atstāt labākiem vai sliktākiem laikiem nedrīkst. Tātad, ja šis šņabja atlikums tiek izdzerts, tu esi gudrs atomu līmenī, bet pilnīgs cirvis zematomu līmenī, jeb, īsāk sakot - tu esi Šrēdingera dimiterēns. Neuztraucieties, ja par šo paradoksu neko neesat videnē dzirdējuši - to mēs iemācījāmies Krusta skolā. Noteikti aizejiet!

Nāve un nodokļi Latvijā jau izsenis ir tabu temati (atšķirībā no homoseksualitātes, kara un bibliotēkas), tāpēc nav liels brīnums, ka inteliģence un citi nenobrieduši nejēgas kaunīgi novēršas un klusē. Bet vai mēs - komunisti - klusēsim arī pēc šova “Nāves ēnā” Doma laukumā? Vai mūsu sirdis paliks tik aukstas kā nakts Zosēnos? Droši vien, bet Latvijas kļūs par pirmo valsti pasaulē, kuras iedzīvotājs (?) izdevis albumu pēc savas nāves. Vai mūsu tumšie prāti ko sapratīs un iemācīsies no Kaspara perspektīvās nāves? Vai arī nāvessoda izpildes vieta tomēr nav nejauša kaprīze, bet gan rūpīgi pārdomāta stratēģija? Jo kāpēc nomirt Doma laukumā, ja var nomirt Ķīšezera maliņā? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem meklējiet Kaspara jaunākajā albumā “Geji Ahujeļi”. Tas būs pieejama lejuplādēšanai iTunes un Ellē, bet vēl nav. Pagaidām ir pieejams tikai ieskats pirmā singla lirikā. Pagrieziet skaļāk un dziediet līdzi! Ar jums kopā bija EK un SM, paldies par uzmanību un tiekamies atkal kaut kad, pofigkad! Atā.

Normālu cilvēku vietā ir geji,
Svētie klusē, runā tikai zmeji.
Skolā māca, ka Dievs ir karš.
Diemžēl man kaut kas ir īss,
Bet es gribētu, lai ir garš.

Nu čau. Lai arī šīs ziņas vairs nedominē sekotāko sabiedrības censoņu tvītos, tomēr mūsu kolektīvam patīk iedzert, pabremzēt un tikai tad rakstīt, tāpēc neņemiet ļaunā, ka Raudsepgeitai pievēršamies tagad, nevis pirms vairākām nedēļām. It kā skandāliņš gana sāpīgs, jo pastāv risks iemantot vienlaikus antipātijas gan no kategoriskā imperatīva, gan no Lato Lapsas, bet, lai arī valsts prezidents domā citādi, neesam jau Krievijā, tāpēc YOLO.

Man pašai nebija sākotnēji īsti skaidrs par ko vispār brēka, tāpēc atkal vērsos pie Dieva kunga pēc padoma un vaicāju, kādā sakarā Lapsa tik ļoti aprej to Raudsepu? Un Dievs atbildēja ar fabulu, jo taisnu tiesu viņš ir nolēmis runāt tikai pastarajā dienā, kas visticamāk būs Andros, 30. novembrī, bet varbūt arī citā datumā.

“Vopšem, tā. Sen senos laikos notika laikraksta “Diena” privatizācija, kas varbūt nebija pārāk godīga, bet varbūt arī bija – to mēs nezinām. Lapsa domāja, ka nebija, bet Ēlerte, Raudseps, Drafens un Ašeradens (tie ir tādi mitoloģiski zvēriņi - kā grifs un vienradzis) domāja, ka bija. Lapsa par to turēja rūgtumu sirdī vēl ilgi – nu, varbūt arī neturēja, bet vismaz apkārtējiem likās, ka turēja. Kā gadījās, kā ne, ne tikai šis rūgtums sirdī, bet vispār ideoloģiskas nesaskaņas par dzīves jēgu un sevi tajā diez ko nevedināja draudzību starp visiem šiem zvēriņiem. Apkārt klīda runas, ka “Diena” kā Fēnikss no velniem ir atdzimusi “IR” izskatā, kā rezultātā “IR” uzvedās kā tāda karsējmeitene KNAB tā cīņā pret ļaunajiem oligarhiem, bet Kūmiņam tas nebija pa prātam, jo viņš pats piedalījās cīņās ar tādiem karsējmeitenes ļubovņikiem kā DP, KNAB, LB (banka, nevis šņapst) un gan jau vēl visādām abreviatūrām, kas man uz sitiena ir izkritušas no prāta. Un Lapsam vispār, kā jau tas dabā iekārtots, a priori besīja visas svētulīgās zosis, jo viņa leksikonā svētulīgs un liekulīgs attiecās uz vienu un to pašu raksturīpašību. Tomēr nekas nevar būt balts, jo tas nav iespējams, tāpēc #teamIR bija aizdomas, ka Lapsa ir dvēselīti pārdevis melnajam PR. Un tā šīs neskaņas turpinājās mūžīgi mūžos, jo neko nevar skaidri zināt, atliek vienīgi minets."

Noklausījusies fabulu, es ķēros vēlreiz pie pietiek.com rakstiem un šoreiz jau, paldies Dievam, labāk sapratu, kāpēc ar tādu aizrautību tiek bārta tā Raudsepa nekonsekvence. Tiem, kas nav tankā (neuztraucieties, tur nav gandrīz neviens), tātad īss rezumējums:

“IR” tiek publicēts LŽA ētikas komisijas priekšsēdētāja Paula Raudsepa raksts “Nemainīgs kā lata kurss”, kas, pietiekprāt, ir labvēlīgi noskaņots LB prezidentam Ilmāram Rimšēvicam. Kāda vaina? Tāda, ka Raudseps saņēmis druscīt naudu no Latvijas Bankas par visādiem ar žurnālismu nesaistītiem pakalpojumiem pēdējā gada laikā. Vai tas ir ētikas kodeksa pārkāpums? Viss atkarīgs no tā, cik jums uz videnes atestāta bija ētikā, protams. Videnes atestāts vispār nosaka visu atlikušo dzīvi, ja vēl neesat to pamanījuši, bet tas tā.

Par to, vai pats raksts ir vai nav bijis angažēts, spriest nav jēgas, jo nav jau nekādu objektīvu parametru, pēc kuriem nomērīt satura korektumu, un ja kāds domā citādi, tad izsaku līdzjūtību. Tā kā te pirmīt mums komentāros jau pārmeta tikai tādu ņirgāšanos un problēmu nerisināšanu, tad, pirmkārt, paldies, ka esat gatavi uzticēt nozīmīgu lēmumu pieņemšanu sīkām vecenēm, kas tā vietā, lai centīgi studētu autoritatīvā režīma vadību ekonomikas fakultātē, labāk izvēlas centīgi tolerēt alkoholu un mīlēt dzeju. Otrkārt, OK, mēs ierosinām aktualizēt Kantu un ētikas parametrus protokolētā veidā pievienot Krimināllikumam. Tas taču būtu tikai normāli, ja, teiksim, desmitajai nodaļai “Noziegumi pret valsti”, sekotu vienpadsmitā nodaļa “Noziegumi pret morāli”. Šai nodaļā būtu arī pa punktiem (iesaku pieaicināt Godmani, lai būtu droši, ka viss tiešām ir pa punktiem) atrunāts tas, cik ētiski ir būt žurnālistam, kas naudu saņem dažādos veidos, bet reizēm nākas uzrakstīt arī kādu rakstu par kādu no naudas devējiem. Bez Godmaņa vēl vajadzētu pieaicināt arī Kirovu Lipmanu, jo viņš ir kaķīts balts, neraugoties uz to, ka tas nav iespējams, kā arī Andri Šķēli, jo maybe he’s born with it, maybe it’s Maybelline, bet abos gadījumos viņš tomēr ir atstājis labu iespaidu attiecībā uz likumu darbināšanu. Un priekš kam mums likumus, kas nedarbotos? Tas būtu absurds. Protams, drīkst pieaicināt arī Textu kolektīvu par 12 zvērinātajiem, kas atbildētu par taisnību morāles likumu izstrādē, taču pastāv risks, ka mēs ticamāk uzvestos kā 12 krēsli, nevis zvērinātie, jo empīrisku novērojamu rezultātā esam secinājuši, ka mūsu mīļākais vīns, galda vīns, tā tiek saukts tieši šī iemesla dēļ – tā patērēšanas rezultātā jāattopas tur, kur piedien būt tikai krēsliem, t.i. zem galda.

Nodaļā “Noziegumi pret morāli” nāktos ieviest arī apakšnodaļu “Kā nepieļaut tipiskas loģikas kļūdas”. Tā kā šeit būtu jātulko no latīņu valodas visādi ad populum utt, ierosinu pieaicināt komponistu Imantu Kalniņu, jo viņš vienkārši ir labs tulks. Kādēļ kas tāds ir vajadzīgs? Tādēļ, lai mēs varētu izvērtēt visādus pārmetumus, kas raidīti Raudsepa, gan arī Lapsas virzienā. Teiksim, mana mīļākā filozofe Anda Burve-Rozīte savā tviterī arī uzrakstīja vienu fabulu par mūsu valsti un kanalizācijas žurkām PVD inspektora ādā, ko kāds trakulis varētu neprātā attiecināt uz Lapsu. It kā klasisks piemērs ad hominem, bet tomēr vajag tāmi, vajag atrunāt, jo nav jau nekāda vaina uzbrukt oponentam, nevis tā argumentam, ja, teiksim, ir skaidri zināms, ka oponents ir patoloģisks melis. Šī nodaļa būtībā būtu paredzēta tikai tam, lai varētu izmest musorā visus tos argumentus, kas nekvalificējas kā loģiski, un nemaisās pa kājām, izskatot noziegumus pret morāli.

Kā jau minēju iepriekš, bez normatīvas ētikas grūti viennozīmīgi spriest par attiecīgo gadījumu, lai arī no aizlietām actiņām pārkāpumu tomēr tur var saredzēt. Tiesa, kurš pieaudzis cilvēks gan kaut reizi nav pārkāpis ētikas kodeksu? Īstā māksla jau ir prast ticami atvainoties un nepieļaut kļūdu atkārtojumu turpmākā dzīvē, ja nodarījums nav raisījis tik lielu kaitējumu, ka noziedzīgā nodarījuma veicēju nāktos momentā izolēt no sabiedrības un no morāles apcirkšņiem arī. Šai sakarā palīgā var izsaukt runci Leopoldu, lai tas tēvišķi ieteiktu gan Raudsepam, gan Lapsam turpmāk dzīvot družna. Un vēl šai sakarā var izsaukt arī veselo saprātu, lai visiem pārējiem ieteiktu būt veselīgi skeptiski noskaņotiem pret jebkuru rakstu darbu. Gan pret tiem, kas publicēti “IR”, gan portālā “pietiek.com”, gan arī šeit pat, Textos. Mīlu, bučas.

Labvakar. Šovakar LTV raidījumā 1:1 viesojās Latvijas prezidents Andris Bērziņš. Tā kā mums viņš nebūt neliekas tik mīļš, lai uzrunātu to deminutīvā, turpmāk textā sauksim viņu vienkārši par Bērzu. Iznesīgās klasiķes Ingas Spriņģes vietā tam pretī šoreiz sēdās Gundars Rēders, kurš vēlējās noskaidrot, vai Bērzs nudien ir nolēmis Latvijā ieviest absolūtu monarhiju un saukt par zeltu visu, kas mutē spīd. Jā, ir - ja mums būtu jāatbild īsumā, bet tā kā šoreiz pie rakstīšanas ir ķērušās abas garākās kolektīva dalībnieces, tad diemžēl nekas te nebūs īsumā.

Bērzaprāt, Latvijā nāktos ieviest tautas vēlētu prezidentu, lai viņa pilnā pārraudzībā varētu droši nodot visādas prikolīgas instances - Latvijas Banku, “Knābu” © Bērzs u.c. Kā tā? Jo trūkstot kontroles gan likumdošanas procesam, gan likumu izpildei, tāpēc tāds labs monarhs varētu ņemt grožus savās rokās, un viss būtu čotka. Turklāt Bērzs ir apskatījis dažādas aptaujas, kuras, kā var noprast, rotē pa tautas rokām jau kādus desmit gadus, un vairāk nekā 50% procenti ir izsacījuši atbalstu šai idejai - tautas vēlētam prezidentam. No jums kāds ir piedalījies šādā aptaujā? Mēs neesam, bet zinām, ka personiskā pieredze nav vērā ņemams arguments, tāpēc lūdzam atsaukties visus tos, kas ir piedalījušies šādā aptaujā. Mēs arī gribam piedalīties. Gundars vaicā, vai Bērzs sevi uzskatot par labu prezidentu par spīti tam, ka pats nav bijis tautas vēlēts (šis gan ir diskutabls jautājums, jo mans Lembergs, teiksim, ir mana tauta, mans gods ir viņas gods.) Jautājumam seko jebkura psihoterapeita cienīga atbilde, ka pašam sevi vērtēt ir neiespējami, tomēr savus pienākumus pildījis pēc labākās sirdsapziņas. Tiesa, ja tā izskatās labākā, tad bail iedomāties, kāda izskatītos drusku sliktāka sirdsapziņa. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, un prezidenta pozīcija šai jautājumā atšķirībā no daudziem citiem ir diezgan skaidrā. Tā, protams, gan arī ir diezgan stulba, bet tomēr skaidrā - ar to iesākumam pietiks.

Gundars vaicā, kā tas nākas, ka Bērzs pēc tikšanās ar Dombrovski pirms tā demisijas ir apgalvojis, ka abiem bijusi ļoti laba, cilvēcīga saruna, kamēr pats Valdis iznācis saraudātām acīm. Prezidents uzstāj, ka cilvēcīga saruna nekādi nav pretrunā ar asarām tās epilogā. Viņš Dombrovski nav mudinājis uz šādu soli, bet gan tikai atbalstījis viņa paša ideju. Te arī uzzinām, ka Dombrovska galvenais demisijas iemesls ir nevis alkas uzņemties atbildību par Zolitūdes traģēdiju, bet gan nespēja nokomplektēt koalīciju. Zolitūdē notikušais esot parādījis, ka nepieciešams izmaiņas koalīcijā, bet tas nav pārmetums tikai pašam Dombrovskim, bet gan visai valdošajai kliķei. Lai arī pats Dombrovskis kaut ko tā kā pat mēģināja tur uzsākt sarunas ar zaļzemniekiem par paplašināšanu, tomēr pats sapratis, ka nav vērts, un pie prezidenta tikai atbalstu guvis plintes mešanai krūmos.

Cik noprotam, parasti prezidentiem nav pieņemts daudz tielēties ar premjera amata kandidātiem – galvenā partija kaut ko izvirza, un tad, ja tas nav Nikolajs Kabanovs, tiek dota zaļā gaisma valdības veidošanai. Šķiet, ka „Vienotība” pati vainīga, jo izvirzīja uzreiz trīs kandidātus, liekot Bērzam noprast – „Izvēle, vecīt, šoreiz tavās rokās!”, un tad nu viņš, vecītis, nolēma arī izvēlēties. Bērzs atceras, ka kāds svarīgs zvans noticis viņa vārda dienā (atgādināšu, ka tad savus vārda svētkus svin arī Andris Šķēle. Domājat, sakritība? Domājiet vien, mēs par jums nedomājam vispār!), taču datumus, kad notikuši citi zvani, nespēj atcerēties. Tikai zina droši – tā nebija viņa dzimšanas diena un arī Ziemassvētki vēl ne. Tiesa, Rēders ar arhīvu nav uz „Jūs", tāpēc sagatavojis sižetiņu, kur Bērzs sen senos laikos apgalvo tieši pretējo – premjera izvēle ir Saeimas atbildība, bet nebūsim sīkumaini (patiesībā neatceramies, ko Bērzs uz to skaidrā un gaiši atbildēja).

Skaidrs ir arī tas, ka visas svarīgākās sarunas norit pa telefonu. Vai tad viņi nezina, ka Latvijā visus telefonus noklausās? Vai tad nezina, ka svarīgu jautājumu risināšanā parasti saka: „Tā nav telefona saruna”? Var secināt tikai vienu – šīs sarunas viņiem nav likušās pārāk svarīgas. Bērzs pats visvairāk gribējis valsts priekšgalā stāvēt kopā ar Solvitu. Tam ir arī praktiski iemesli – piemēram, ja kādā valstu galvu ballītē vajadzētu uzdejot, Solvitai nebūtu divreiz jāsaka u.tml. Tomēr tad, kad Bērzs „savu sajūtu izteica”, Solvitas atbildes neesot bijis (mūsu dzīves pieredze liek noprast, ka viņa dziļdomīgi paklusējusi un nometusi klausuli). Pēc tam notiek kā tajā dziesmā, kur džeks gaida meitenes, kas stādīs andas burves rozītes, bet nāk tik vecenes un stāda pujenes, jo Bērzs grib par premjeru makroekonomistu un kārtīgu saimnieku, bet viņam tik vienā laidā „liek priekšā” diplomātus – kungus, kas glīti izskatās, prot angliski, bet nezina, kā ravēt un nelēkt uz ecēšām. Mēs piedāvājam, ka īsts saimnieks varētu būt Ziedonis Čevers no partijas „Saimnieks”, bet vismaz pagaidām šis vārds nav izskanējis.

Tikmēr ir izskanējis Pētera Vaivara vārds, kurš, Bērzaprāt, pierādījis sevi un ieguvis augstus sasniegumus dzīves skolā. Izrādās, šī kandidatūra Vienotības un prezidenta kuluāros izskanējusi jau pirms nedēļas – vēl tad, kad publiski visskaļāk tika piesaukts Arta Pabrika vārds (Arti, jūtam līdzi), turklāt šis dzīves pieredzējušais Vaivars septiņus gadus nav bijis Latvijā, tāpēc arī mēs neko par tādu nezinām. Vai tas nav šķērslis? Nē, nav, ārzemju pieredze (vienalga, cik liela) rada tikai lielāku izpratni par dzimtenes notikumiem – to pajautājiet jebkuram trimdas latvietim. Tad Bērzs paziņo, ka varētu piedāvāt arī Eņģeļa kandidatūru, bet nezina, vai viņš varētu iegūt 51 deputāta atbalstu Saeimā. Jautājums, vai Eņģelis ir Latvijā vai nē, ir lieks, jo visiem zināms, ka eņģeļi ir pār Latviju, nevis Latvijā. Varbūt vajag piedāvāt Velna kandidatūru, jo tad vismaz skaidrs, ka no visiem tiem oligarhu ielikteņiem Saeimā dabūs ne tikai 51, bet visus radio 101.

Tālāk jau Bērzs sāk liegties ir vērts un nesaka, kāpēc viņam tieši nav paticis Artis Pabriks Volfs, bet, kad to Gundars uzdod trešo vai ceturto reizi, paziņo: „Tā ir visa darbība un rīcība kopumā. Es pateicu visu izsmeļoši”, un pirms tam vēl paspēj noskaisties par to, ka nav nekāds skolēns, kam jāatskaitās. Domāju, ka, šo dzirdot kaimiņzemē Somijā – izglītības karaļvalstī – visi nobāl, jo tur skolēnus ciena, un tāpēc viņi ciena skolotājus. Taču varbūt Bērzam Somijas pieredze ir ierobežotas pieejamības informācija – tāpat kā mums tas, kas kaiš Artim Pabrikam Volfam, kuram Bērzs tomēr no visas sirds vēl „esošā lielā potenciāla attīstību”.

Par iespējamo saistību ar oligarhiem un bijušajiem taukmūļiem Bērzs liedzas kā jauna skuķe, jo viņš ir neatkarīgs kā Latvija, kā Lato Lapsa? (šis nekādā gadījumā nav apgalvojums, bet gan jautājums augstākajām instancēm – piemēram, Dievam vai Eņģelim). Uz vienu jautājumu par Pabriku Bērzs izvēlas arī vienkārši neatbildēt – t.i., klusēt kā Solvita Āboliņa toreiz, sazin’ kurā datumā, viņa paša telefona klausulē. Klusēšana ir zelts, un rīta stundai zelts mutē, bet ne viss ir zelts, kas mutē spīd, sevišķi tam nevajag pievērst uzmanību, ja tā ir dāvināta zirga mute.

Offtopiks – Bērzs piemin, ka būs jāizstrebj kaut kāda putra. Mums abām putra negaršo, un šis teiciens, kur putra ir kaut kāda žlurga, kas jāizstrebj, tikai apliecina, ka mums ir taisnība. Kāpēc tad nesaka, ka ir jāizstrebj zupa, steiks vai suši? Putras strebj grēkāži, oligarhi u.tml., bet mums vairāk patīk tusēt ar Eņģeli, un mēs – visbaltākās.

Neviena saruna nav plika graša vērta, ja kaut uz mirkli tajā nepievēršas Latvijas nokijai - Air Baltic. Prezidents darīšot visu, lai šī kompānija varētu attīstīties un iet uz priekšu, taču diemžēl spieķus to veco ļoteņu dzinējos stūķē ne tikai kaut kādi vietējie intriganti, bet pat Eiropas Komisija, kuras mīļākais hobijs mūsdienās esot Air Baltic lobijs. Taču mums jābūt stipriem, kas ir visnotaļ žēl, jo gribētos tomēr atļauties arī kādu vājuma brīdi. Bērzs ir arī noskatījis dažus pircējus, tātad interese ir, tikai tas viss ir ļoti sarežģīti. Var noprast, ka pircēju sliktākā īpašība esot to piedāvātās cenas. Ceram, ka viens no pircējiem ir zirgs, jo tad pārmaiņu pēc tam varētu neskatīties zobos - nebūtu jau dāvināts. Kaut gan, varbūt tomēr arī varētu paskatīties, jo apkārt klejo baumiņas, ka prezidenta kundze esot zobārste, un tā nu točno ar profesionālu aci beidzot varētu novērt, vai tiešām viss, kas mutē spīd, nav zelts.

Par zeltu runājot, zinājāt, ka Tautas Partija patiesībā nav izjukusi? Šī aizraujošā saruna diemžēl brīžiem kļūst nekontrolējama, tāpēc grūti izsekot tam, kā no vienas tēmas attopamies nākamajā, bet, vārdusakot, Air Baltic, tiri piri, oligarhi, oligarhi, un TADANKŠ - Bērzs paziņo, ka atlaist iepriekšējo Saiemu vispār bija kļūda. Kad Gundars norāda, ka nebija jau gluži tā atlaišana bez pamata, un, galu galā, vispār oligarhi jau no sākta gala ir lielā mērā vainojami pie visas Air Baltic černuhas, Bērzs ar zināmu lepnumu sejā paziņo: “Jā, es zinu, nu un? Blow me.” Šai sakarā īsti netop skaidrs, kāpēc tad lēmums atlaist iepriekšējo Saiemu bija kļūda, tomēr ir skaidrs, ka šo lēmumu Zatlers nav pieņēmis viens. Viņš, kā jau ierasts, pirmīt bija apspriedies ar sievu. Tāds daunis.

Vēl Bērzs paziņo, ka brauks uz Sočiem, jo, jūtot viņa atbalstu, sportistu sniegums būtiski uzlabosies. Mēs gan nebrauksim, priekš kam? Tad arī Bērzs paziņo, ka jau sen vairs negrib ceļot izpriecu pēc, kas ir skumji, jo daudzi jau sapņo par tādām vāciešu vai zigmaru liepiņu vecumdienām, kad var vazāties apkārt pa visas pasaules operām, restorāniem un dabas parkiem. Bērzam šāda uzvedība liekas tik tīņu cienīga, ka viņa balss tembrs pieņemas spēkā, un viss sākotnējais miers un šķelmīgums ir zudis nebūtībā. Vismaz ir iemācījies vairs neteikt „ja?” katra teikuma galā (Jurģim Liepniekam, piemēram, pie tā vēl jāpiestrādā). Kad viņam pajautā par cilvēktiesībām Krievijā, Bērzs uzkliedz, ka arī Latvijā bērni cieš no vardarbības, pilnā mērā apliecinot, ka izprot šī jēdziena būtību. Ne tikai izprot būtību, bet arī vēlas altruistiski atdot naudu visam, kas saistīts ar izglītību, neraugoties uz to, ka pats nav nekāds skolēns. Un, neraugoties uz to, ka tūrisms viņam besī, tomēr atkal nav pretojies savai labestībai attīstīt tieši tūrismu savos īpašumos, kā vārdā arī dabūjis 170 štukas no Eiropas. Šai brīdī Bērzinieks mums jau ir tik ļoti izbesījis, ka mirklī, kurā viņš piemin “veselas dzīves tēmu” par derīgajiem izrakteņiem, mēs vairs nesaprotam to, ko pirms mirkļa vēl sapratām, un ar Dombrovska cienīgu atvēzienu ielidinām plinti krūmos. Bērz, ja tu mūs lasi, labāk izrakteņu vietā pievērsies derīgajiem izraksteņiem, tas ir, Korānam un Textiem.

Labvakar. Vakar raidījumā "Krustpunktā" Aidis Tomsons ēterā bija vienlaikus ievilcis gan Kārli Dagili, gan Madaru Štramdieri, lai nopratinātu šos abus kungus par to, kas tad īsti notiks ar Latvijas Radio piekto kanālu. Šobrīd piekto kanālu vēl arvien dēvē par "Nabu", un to diriģē Madars, bet Kārlis ir uzmetis savu kārīgo aci un tīko Madaram nocelt zizli. Nelielai atkāpei vēlos uzsvērt savu nepārprotamo objektivitāti temata sakarā - savulaik pati esmu rukājusi tai "Nabā" un saukusi Madaru par priekšnieku, bet arī Kārli pazīstu un, satiekot nejauši uz ielas, mīļi atņemtu sveicienu un painteresētos par aktualitātēm viņa dzīvē. Aidi Tomsonu gan nepazīstu, tāpēc par viņu varu pateikt kādu necenzētu vārdu. Teiksim, 2008. gadā dzirdēju baumiņas, ka viņš saņēma 200 latu lielu algu, kamēr pārējie Latvijas Radio darbinieki - tikai 60 Ls. Tiesa, iespējams kaut ko sajaucu, jo baumas dzirdēju, būdama kundzes prātā, bet vai nav vienalga? Gan jau Aidis tāpat ir seksīgs.

Visa bēda sākās tad, kad tie mūsu valdības kundziņi nolēma, ka Latvijas radiosfērai vitāli pietrūkst kvalitatīva jauniešu radio, kas uzrunātu visus jauniešus. Ideja kā māja, protams, lai arī tāda nedaudz šķobīga. Tam par godu valdība sametās un piešķīra kādu pusmiljonu grašu (grasis ir valūta, ko lietot brīžos, kad nav poņas, kas īsti notiek biržā) šī projekta izpildei. Esošā "Naba" ir uz jauniešiem orientēta raidstacija, bet tomēr tā īsti neizpatīkot visu vēlmēm un reitingos nekādus lielus ciparus neskoro. Madars pie tā vaino mazo apraidi, kamēr Kārlis domā, ka mūsdienās, Interneta laikmetā, ticamāks vainas avots būtu jameklē kaut kur Madara muzikālās orientācijas apkaimē. Lai kā arī nebūtu, pieci.lv ar Dagili un Grēviņu pie pogām vēlas visai būtiski mainīt esošo "Nabas" konceptu. Ko mums par to visu domāt? Kā pusē nostāties? Iesaku saglabāt gan mieru, gan erekciju, ja tāda visas šīs kņadas rezultātā radusies - tūliņ aplūkosim visus mīnusus un plusus.

"Naba", tātad. Mana mīļākā radio "Nabas" īpašības ir tāda, ka tā eksistē, lai arī pati, šķiet, to apzināti esmu klausījusies varbūt reizes trīs, četras visā savā mūžā. Madars bija brīnišķīgs priekšnieks, jo būtībā ētera laikā varēja darīt pilnīgi visu, kas vien ienāca prātā, ja vien tas iekļāvās kaut kāda veselā saprāta un Krimināllikuma robežās. Daudzi "Nabu" asociē tikai ar kaut kādiem alternatīvistiem, kas nelieto matu kondicioneri, taču tā nav gluži patiesība, jo vismaz sešus gadus kopsummā "Nabā" pastāvēja arī raidījums, kurā sīkas meitenes reizi nedēļā spēlēja tik ļoti nolaizītas indie melodijas, ka raidījuma vadītāju matu zīdainību būtu muļķīgi apšaubīt. Tiesa, šī paša iemesla dēļ arī bijām gaužām bēdīgas, jo tad, kad Grē un kompānija ar pompu pameta SWH un visur apkārt kladzināja par Radio 101 REVOLŪCIJU, REVOLŪCIJU, REVOLŪCIJU, mēs arī gribējām dibināt pašas savu radiostaciju, ko iesākt ar vārdiem RENESANSE RENESANSE RENESANSE, ŠĪ IR RADIO RENESANSE, tomēr plāns izgāzās, jo bijām aizmirsušas, ka nevaram apelēt pie tā, ka Madars, atšķirībā no SWH buņģiem, mums neļautu spēlēt kaut ko - viņš, visiem par lielu nelaimi, mums atļāva pat ētērā dziedāt pāri dziesmām, ja sirds tā tobrīd pavēlēja.

Tomēr nebūtu arī godīgi nozākāt Kārli un Tomu, jo tieši viņu dēļ lielā mērā tāds raidījums radio "Naba" ēterā vispār bija tapis, un, ko tur liegties, arī viņu dēļ, pirms Internets bija ienācis katra jauna cilvēka ikdienā, mēs bieži uzzinājām par visu to populāro, un nebūt ne vienmēr vulgāro popmūziku, kas citkārt būtu atklāta tikai ar Interneta izplatīšanos, ja vispār. Labi, varbūt tas šobrīd ir mazinājis nozīmi, un, galu galā, kā sacītu laicīgais filozofs Kanje Vests, nevar arī gluži "Rock forever 21 but just turned 30", ja jūs saprotat, kurā virzienā es šobrīd šķielēju. Tiek gan solīts, ka tas, ko "Naba" līdz šim ir darījusi, tik lielā mērā saglabāts, bet man ir bail, ka pats būtiskākais tiks zaudēts un atstāti vien daži viduvēji autorraidījumi - un ar būtiskāko es domāju to brīnišķīgo pohuju, kas vispār ir jaunības esence. Veicināt piederību valstij un tas viss - tas skan ļoti labi, bet vai tiešām tam ir jāskan radio viļņos? Textu risinājums šai problēmai ir sekojošs:

1) Atstāt Madaru par emocionālo direkotoru
2) Iecelt Kārli par papīru direktoru
3) Naudu iztērēt jaunas studijas iekārtošanā un mazajos aliņos
4) Vairāk autorraidījumu, mazāk random pleilistes
5) Divas ziņas dienā, bet abas - ļoti, ļoti krutas ziņas
6) Spēlēt mūziku tādu, kāda tā ir - kruta, mazāk kruta, astoņu minūšu vai divu minūšu gara, vulgāra popmūzika vai dinozauru laikos radīts postroks. Izglītības vārdā vienu reizi nedēļā drīkst nospēlēt ar kaut ko ļoti neirotisku no Šostakoviča.

Es šo risinājuma plānu dāvinu - drīkst neizmaksāt autorenes, neapvainošos.

Jau izsenis zināms, ka Latvijas pilsonība ir pirmā labklājības pazīme, tāpēc nepārspīlēsim savu izbrīnu mirklī, kad pēc tās lūdz arī šaha lielmeistars un Krievijas politikas opozicionārs Garijs Kasparovs (nejaukt ar Juriju Gagarinu). Kā uzticami avoti (focus.lv) vēstī – Garijs Kasparovs pats apkārt visiem vēstī, ka ir runājis ar atsevišķiem Latvijas lēmējvaras pārstāvjiem, no kuriem saņemti pozitīvi signāli par iespējamo pilsonības iegūšanu. It kā ar to nebūtu gana, viņš vēl piekodina, ka pilsonības nepiešķiršana varētu tikt traktēta arī kā valdošās koalīcijas pārlieku sapņainā raudzīšanās Maskavas virzienā.

Ko darīt? Izskatās, ka būs atkal nepieciešams kalkulators. Tātad šobrīd valdošā koalīcija ir Vienotība, Reformu Partija, Nacionālisti un ČNAP (Čevera Nēģeru Apkarošanas Partija). Opozīcijā ir Saskaņas Centrs un Zaļzemnieki. Ušakovs asarām netic, tātad no viņiem Kasparovam tiek -1. Ko domātu zaļzemnieki? Gan jau uztrauktos tikai par to, vai Kasparovs ir zaļais un lai, dieva dēļ, nav zilais. Tātad no viņiem +1. Kopā 0. Tā kā opozīcijai tāpat nav nekādas teikšanas, tad šī nulle reprezentē ne tik daudz Kasparova cerības, bet gan opozīcijas viedokļa kopējo vērtību. Ķeramies klāt pie valdošās kliķes: Vai Kasparovs ir nēģeris? Nav, tātad +1 no ČNAP. Vai Kasparovs ir no Katalonijas? Nav, tāpēc no Vienotības -1. Vai Kasparovs ir krievs? Ir, līdz ar to -1 no Nac. apvienības. Vai Kasparovam besī Krievija? Neapšaubāmi – no nac. apvienības +1. Vai Kasparovs ir progresīvs, pasauli redzējis, patīk reformas? +1 no RP. => Kopvērtējumā +1, izskatās pēc cerības.

Šai brīdī atceramies, ka valsts nav gan kāda selektīva cilvēku grupa ar zināmu autoritāti, bet gan mēs paši, tāpēc labākajās Katrīnes Pasternakas tradīcijās varam vēsā mierā nodoties pašsuģestējošai varas apziņai un izlemt, kas svarīgs ir mums pašiem, un, ja valdošajai koalīcijai tas nepatiks, pohuj – vienkārši pievienosim konstitūcijas preambulai dažus teikumus par lumpeņu balstiesībām, pirms piemočīsim to visu klāt Satversmei, un lietiņa darīt. Latvija var!

Tātad – vai mēs paši gribam to Kasparovu par Latvijas pilsoni? Visi īd par to, ka viņš neko daudz jau nav Latvijai devis, bet es ieteiktu nebūt ļaunatminīgiem un labāk skatīties uz to, ko viņš Latvijai varētu dot. Te, protams, varētu izvērst garu un plašu diskusiju par Kasparova pilsonības pros & cons, bet varam arī neizlikties par labākiem kā esam un to visu vienkārši noreducēt līdz vienīgajam būtiskajam jautājumam:

1) Vai pilsonis Garijs K. dotos uz Mirdzas Zīveres iestudētām operām?

Man personīgi šķiet, ka nē, bet nevajag arī aizmirst, ka personīgi šķitumi nav vērā ņemami pierādījumi. Un tomēr – ja mēs piešķirtu pilsonību Kasparovam, vai tas nozīmē, ka turpmāk mēs pilsonību tā tīri uz krutuma punktu pamata piešķirsim arī citiem, kā sacītu Iesalnieks, krieviem? Kad Nadežda iznāks no karcera, tad tai arī? Es pati, ja godīgi, to pilsonību izdāļātu pa labi un pa kreisi, ņemot vērā pretendetu videnes atzīmes un spējas latviešu valodas gramatikā, nevis viņu nacionālo izcelsmi, bet es ticu, ka sabiedrības vairākums nebūtu manā pusē. Varbūt mums tomēr atkal vajag izmainīt pilsonības piešķiršanas likumu un ņemt piemēru, teiksim, no Brunejas, kur par tās pilsoni var kļūt vienkārši tur piedzimstot, un nekā citādi. Vismaz tas mazinātu šādu divdomību iespējamību nākotnē. Gan jau arī tas neizslēgtu pilnībā iespēju politizēt šādus it kā vienkāršas dabas jautājumus mirkļos, kad pie apvāršņa parādītos prominenti personvārdi, bet vismaz kaut kas.

Lai ko arī nolems valdība Kasparova jautājumā, tas droši vien jebkurā gadījumā būs kaut kas stulbs, no atšķirīgām perspektīvām skatoties, tāpēc iesaku daudz nebēdāt jebkura rezultāta iznākumā. Viņam pašam gan vēlu laimīgu dzīvi, neraugoties uz to, zem kura karoga tā aizplīvos.

Labdien. Tautas gudrība māca, ka “viss ir [ievietot īpašības vārdu pēc izvēles], kas [ievietot vēlreiz to pašu vārdu, kas ievietots iepriekš, tikai apstākļa vārda formā] beidzas.” Izmantojot šo gudrību, vēlos nākt klajā ar paziņojumu, ka viss ir debils, kas debili beidzas, piemēram - šī vasara, ja pieņemam, ka tā beidzās 30. augustā Baltajā namā. Tur pie sevis ciemos Baraks Obama bija uzaicinājis Baltijas valstu prezidentus. Lai arī šīs tikšanās video jau ir ieguvis autotjūnētas popdziesmas cienīgu popularitāti, tomēr ne katram ir bijis pa spēkam to noskatīties no sākuma līdz galam, tāpēc vārgajiem dievs palīdz un talkā nāk Texti.

Baraks Obama (turpmāk tekstā – Lielais O) laipni sasveicinās un brīdina, ka klātesošs ir arī ASV viceprezidents Džozefs Robinete “Džo” Baidens (turpmāk teksta - nebūs, protams). Liels O iesāk ar uzrunu par Sīrijas nemieriem un saka, ka ķīmisko ieroču pielietojums ir izaicinājums visai pasaulei. Reportieri nepieklājīgi skaļi darbina savus fotoaparātus, tāpēc brīžiem ir grūti saklausīt, kas tiek pateikts, tomēr nebūs tālu no patiesības, ja šo uzrunu transkribētu šādu: “Syria: it’s a sad, sad situation, and it gets more and more absurd.” Uz šīs sērīgās nots Lielais O sveicina Baltijas līderus, no kuriem kaut cik jēdzīgi izrunā tikai Igaunijas prezidenta Ilvesa uzvārdu, kamēr mūsu Andri nosauc par prezidentu Berniču. Pats uzreiz sakautrējas un atkārto vēlreiz Latvijas prezidenta uzvārdu, turklāt šoreiz pareizi. Šajā brīdī mazliet apjūku un nesaprotu, vai Lielajam O kāds suflē, vai viņš tomēr orientējas līdzskaņos.

Lielais O paslavē Baltijas valstis un nosauc tās par “the most reliable allies”. Urrā! Esam izsitušies. Šīs satikšanās mērķis ir parunāt par sadarbību dažādās komplicētās jomās – aizsardzībā un drošībā, tirdzniecībā un investīcijās, enerģētikā un vides jautājumos, un vispārējā attīstībā. Kamēr Lielais O tikai turpina savu monologu, Lietuvas prezidente gudrā Daļa izskatās labi un apmierināti ar notiekošo, Ilvesa kungs ir pārakmeņojies, bet mūsu Andris izskatās sarijies driģenes. Tūliņ pat gan arī saprotam Ilvesa pārakmeņošanās iemeslus – viņš ir pirmais, kam Lielais O dod vārdu. Ilvess nedaudziņ izskatās pēc jēgu pārmīzuša paraugskolnieka, kurš kārtīgi sagatavoto uzrunu lampu drudža iespaidā nevis pašapzinīgi sludina, bet gan nervozi lasa no priekšā novietotās lapas. Tomēr paraugskolnieks ir un paliek paraugskolnieks – viņa angļu valodas izruna un gramatiskais lietojums atstāj solīdu iespaidu. Ilvesa uzrunas laikā mūsu Andris atceras, ka žaketes iekškabatā noslēpis špikerīti saburzītas špergalkas izskatā, un veikli to izvelk sev priekšā. Lai arī Lielais O Ilvesa runas laikā piekrītoši māj ar galvu, neko negaidītu un prikolīgu Ilvess nepasaka, bet tikai atkārto to, ko skolotājs grib dzirdēt. Šajā brīdī gan sev jāatgādina (ja nu esat aizmirsuši), ka visa šī tikšanās tomēr ir birokrātiska etīde, nevis Būtisku Lēmumu pieņemšana. Ja Ilvesa kungs nāktu klajā ar kādu joku un paziņotu, ka Sīrijas nemieri ir pārāk ambivalenti priekš Igaunijas, un viņš uzskata, ka Amerikai nevajag bāzt savu degunu svešā naftā tik bieži, es ticu, ka Lielais O viņam diplomātiski ieteiktu vēlreiz paraudzīties kartē uz to, cik tieši liela ir Igaunija, un vēlreiz pārdomāt savus izteikumus. Vārdusakot – īstenībā ir visnotaļ pohuj pašu runu saturs, ir jākoncentrējas uz dikciju un tā attiecīgi jāvērtē. Līdz ar to Ilvesa kungam varam likt 8 no 10, t.i. tā jau ļoti labi, bet nekāds ģēnijs arī neesi.

Nākamā pie vārda tiek Lietuvas gudrā Daļa. Patīkams pārsteigums, ka Grībauskaites kundze gan ir eternālā čilā un neizmanto nekādus špikerus savām pāris slavas minūtēm. Protams, šī drosme arī prasa savus upurus pāris kļūdiņu izskatā, bet tas ir sīkums, un sīkums ir arī akcents – Daļa ir naturāla performācijas māksliniece un nebūt neliek Lietuvai nobālēt kaunā. Tīri no publiskās runas viedokļa man pagaidām Daļa patīk vislabāk, un es viņai dodu 9 no 10, t.i. atzīmi, kas nozīmē “tu vienkārši esi diezgan kruts džeks”.

Beidzot sākas tas, ko visi esam satraukti gaidījuši – mūsu Andra runa. No pirmajiem diviem teikumiem, ko viņš pasaka, es nesaprotu pilnīgi nevienu vārdu, tāpēc nebūtu adekvāti uzreiz piesieties viņa angļu valodas prasmēm – to vietā ir jāpiesienas publiskās runas neprasmēm. Ir aizdomas, ka viņš neliek lietā diafragmu, tāpēc balss ir klusa un nedaudz nazāla. Nākamajos teikumos iezogas daži saprotami vārdi, un tie patiešām ir angļu valodā, kas salasīti no iepriekšminētās špergalkas. Daudziem it kā besī tas stiprais latviešu akcents, man pret to īpašu iebildumu gan nav, ja vien gramatika ir adekvāta un vispār var saprast, kas tiek teikts. Diemžēl es neesmu droša par to gramatiku, jo nevar īsti saprast, ko viņš saka. Var saprast atsevišķus vārdus, vietām pat frāzes, bet izsekot teikumam no sākuma līdz galam ir neiespējami. Runas laikā gan Andris mazliet iesilst un kļūst labāk. Tiesa, divu minūšu laikā Andris arī paspēj priekšā noliktās lapas pāršķirt trīs reizes, radot iespaidu, ka viņš pirms šīs tikšanās ir apēdis kādu marciņu. Ļoti patīk, ka Lielais O šīs runas beigās tā mierinoši saka: “Thank you so much, good!”, it kā atzinīgi novērtēdams klases tupāko skolnieciņu, kurš tomēr ir pacenties un mājasdarbu, lai arī debīli, bet tomēr izpildījis. Es personiski neieskaitītu, bet man šķiet, ka Lielais O pavilka uz augšu un ielika 4 no 10, lai būtu sekmīgi.

Tālāk seko reportieru uzdotie jautājumi, bet pie tiem lieki nekavēsimies, jo uz tiem atbild tikai Lielais O, kuram angļu valodas izruna uztraukumus nesagādā.

Ļaudis Latvijā sašutuši par Bērziņa pazorīšanos, jo Latvijas prezidenta vienīgā funkcija taču ir būt reprezentablam, un tāds viņš šobrīd īsti nav. Ko darīt? Jāiekļauj paškritika Satversmes kodolā, protams. Kā zināms, Latvijā prezidentu neievēl tauta. Latvijā Andris Šķēle izvēlas random cilvēku un pajautā, vai viņš nevēlas būt prezidents, un, ja šis cilvēks vēlas, tad to apstiprina Saiema. Tātad arī tev pašam kādu dienu Andris Šķēle var uzdot šo jautājumu, tāpēc būtu labi, ja katrs Latvijas iedzīvotājs zinātu pareizo atbildi uz šo jautājumu. Bērziņš diemžēl nezināja, bet nu neko – tas vilciens ir aizgājis un vienkārši sakostiem zobiem jāsagaida viņa pazoredentūras beigas. Tātad uz Šķēles uzdoto jautājumu ar ‘jā’ drīkst atbildēt tikai un vienīgi, ja:

• Tev ir augstākā izglītība (vēlams maģistra grāds, vēl vēlamāk - doktora)
• Brīvi runā latviešu, angļu, krievu valodā. Vēlams arī franču, vācu un spāņu (poliglotisms tiks uzskatīts par privilēģiju)
• Piemīt teicamas oratora spējas
• Interesē zinātne, kultūra un šis tas no mākslām
• Nekad nebrauc dzērumā. Ne tikai pie stūres savā mašīnā, bet arī autobusā un tramvajā ne, taksometrā – arī ne
• IQ testā iegūti vismaz 120 punkti
• Spēj uzrunāt arī jaunāko tautas daļu – vēlams uzrunāt tieši caur tviteri vai instagramu un regulāri
• Smuki ģērbies, nav stulba frizūra
• Zini, kā izskatās zivju dakša
• Esi moderns, bet tomēr arī morāls
• Neesi radikāls, esi racionāls!
• Vienmēr esi saules stariņš; reti, reti mākonīts.

Tikmēr gan, kamēr zelta nākotne vēl tikai nāk mums pretī, iesaku, ka mēs, nodokļu maksātāji, uzsaucam Andrim Bērziņam runas nodarbības pie Latvijas Radio karalienes Antonijas Apeles un angļu valodas intesīvās apguves kursus. Bye-bye!

Labdien. Aizvakar, 8. Jūlijā, ziņu portāls Delfi publicēja interviju ar bijušo Krājbankas priekšnieku Vladimiru Antonovu. Vladimirs šobrīd uzturas Londonā, un – kāda sakritība – es arī! Diemžēl tviterī neviens neatsaucās uz lūgumu dalīties ar Vladimira kontaktiem, jo, ko tur liegties, Texti labprātāk publicētu oriģinālinterviju, nevis intervijas atskatu. Piekritīsiet taču, ka labas intervijas pamatā ir trāpīgi jautājumi, bet diemžēl Delfu publicētā intervija šādus jautājumus pārāk nepiegādā. Nu neko – iztiksim ar to, kas ir, un mēģināsim no Vladimira atbildēm saprast, cik liels viltnieks tad viņš ir.

Uz jautājumiem par to, kas tad īsti un kāpēc notika pusotru gadu tālā pagātnē, Vladimirs atbild ar relatīvi pieklājīgu Lietuvas priekšnieku zākāšanu. Viņš apgalvo, ka Lietuvas bankas prezidents Vits Vasiļauskis neesot nekāds baņķieris. Nevaru šo izteikumu nedz pierādīt, nedz arī noliegt, tomēr dzirdēju baumiņas, ka Vasiļauskis ir pietuvināta persona Lietuvas prezidentei Daļai Gribauskaitei, kuru mīlēja nozākāt Vladimiram piederošie mediji. Es nezinu, kurš te kuru tieši, bet var saprast, ka no laika gala Daļa ar Vladimiru ir lēkājuši pa ecēšām. Jums varētu šķist, ka es automātiski sliecos būt Daļas pusē, jo spēju vairāk asociēties – abas esam sievietes no Baltijas, gudras – bet tomēr pagaidām būšu piesardzīga un neizdarīšu pāragrus spriedelējumus par to, kurš vainojums pie šīm saspīlētajām attiecībām vairāk. Vladimirs saka, ka “Snoras” krahs esot bijis politisks motivēts, jo tā nekad neesot bijusi izdevīga zviedru bankām. Varbūt tā bija, varbūt nebija – es nezinu, bet es nezinu arī to, kādā veidā tas leģitimizē korespondējošo kontu ieķīlāšanu, lai, cik nu no Vladimira var saprast, glābtu “airBaltic”.

Vladimirs arī uzstāj, ka zināma daļa no ieķīlājumiem esot bijuši viltoti un dokumentos redzamie paraksti nelīdzinās oriģināliem. To gan viņš vairāk attiecina uz Priedīša un Baranauska autogrāfiem, jo pats mīlot parakstīties neakurāti. “Mans ir līdzīgs, bet vispār es diezgan neakurāti parakstos un redzams, ka to darījusi sieviete.” Ko? Kā var būt redzams, ka to ir darījusi sieviete? Nē, nopietni! Šis man ir jaunums, tāpēc steidzot gūglēt, kas par šo ir sakāms grafoloģistiem. Izrādās, ka patiešām pastāv atsķirīgas tendences rokrakstos starp dzimumiem, tomēr pār šīm dzimumu atšķirībām dominē personības atšķirības. Līdz ar to nezinu, vai Vladimira minējums par paraksta plaģiēšanu ir intuitīvs un mizoginisks, un, galu galā, kļūdains, vai arī viņš ir kritis kādas nekrietneles nagos un šobrīd atrodas neapskaužamā situācijā, jo savu nevainību īsti pierādīt nevar.

Tātad tas “airBaltic”. Garš stāsts īss – yadda yadda yadda, neviens nav viscaur mizantrops un nevēl pasaulei bojāeju, bet vienkārši stulbi esot sanācis. Tam pat es sliecos daudz maz ticēt, lai arī nekādā veidā ar šo ticību neimplicēju atbildības novelšanu no iesaistīto salīkušajamies pleciem. Intervētāja provocē Vladimiru ar jautājumiem par Šlesera un Šķēles līdzdalību šajā visā, pamatojoties uz to, ka drīkst aprunāt politiķus, ja tie ir bijušie politiķi. Uz šo Vladimirs īstenā Bernarda Šova manierē atrauc, ka “Ietekmīgi politiķi nemēdz būt bijušie, tāpat kā nav bijušo VDK darbinieku.” Atkal nezinu, vai tā ir patiesība, bet izklausās pietiekami stilīgi, lai to citētu. Protams, pēc šī izteikuma neseko nekas kompromitējošs par abiem minētajiem kungiem.

Vladimirs arī paspējis kreditēt “Rīgas Vagonu rūpnīcu”, jo domājis, ka sliktākā gadījumā iegūtu labu zemes aktīvu uz Brīvības ielas, kur varētu sacelt lepnus dzīvokļus un pārdot tos krieviem. Šeit jūtamas ksenofobiskas vēsmas, jo es nezinu, kāpēc tos dzīvokļus nevarētu pārdot arī ļaudīm, kas nenēsā naudasmakā Putina fotogrāfiju, tomēr Vladimirs vismaz to godīgi pasaka un savas garīgās problēmas neuzskata par ko stigmatisku, kas ir apsveicami. Nu labi, varbūt es šobrīd slidinos par slippery slope un pieņemu, ka šāda atzīšana jau ir problēmas uzvara, kā tas patiesībā nav, bet tomēr. Vismaz viņš neslēpj savu netaktiskumu, un tas, manuprāt, ir diezgan ok arī tad, ja šis netaktiskums nav diez ko glaimojošs.

Vladimirs vairākkārt piesauc Parex stāstu kā pozitīvu piemēru bankas nedienās, kuram nesekoja “Snoras” un tādejādi lietuvieši uzmeta arī latviešus ar visu viņu Krājbanku un Paula dziesmiņām. Vladimirs arī vairākkārt uzsver, ka nekad nav mēģinājis tīšuprāt kaitēt ne Latvijas valdībai, ne FKTK. Es domāju, ka tas būtu ļoti mīļi un tomēr jocīgi, ja viņš teiktu ko citu, tāpēc īpašu vērību tam nepievēršu un norakstu šos izteikumus uz veselā saprāta motivētu pieklājību. Viņš arī saka, ka jūtot lielu kaunu pret Raimondu Paulu un, ja vien kādreiz dzīvē tikšot atbloķēti viņa paša aktīvi, tad viņš Raimondam atdošot visu naudu un vēl ar procentiem. Atbruņojoša sofistika, zinot, ka visticamāk viņa aktīvi būs arestēti līdz mirklim, kamēr Maestro atdusēsies atmatā.

Kārtējo reizi jāsecina, ka tas viss nav tik vienkārši. Ja jūs to vēl nesapratāt paši, tad varu godīgi atzīt, ka finanšu lietiņās esmu tieši tāda pati baure, kā lielāka daļa no jums un Delfu komentētājiem, tomēr tieši šī iemesla dēļ jo īpaši vēlētos personīgi intervēt Antonovu. Es saprotu, ka viņam ir finansiālas nedienas, tāpēc vēlējos tikai pateikt, ka, ja nu kāds no Vladimira paziņām šo lasa, tad ziniet, ka man ir Oyster karte, un es varu aizbraukt uz kurieni vien vajag. Varu arī izmaksāt kafiju. Un vēl varu arī ieteikt pameklēt kādu mitekli, teiksim, Vūlā, jo man šķiet, ka dzīve Londonā tādam staigājošam bankrotam kā Vladimirs tomēr ir par dārgu.

Labdien. Trešdien Dzintaros Krievijas Federācijas vēstnieka Latvijā Aleksandra V. apartamentos noticis kulturāls dzerstiņš par godu Krievijas dienai. Latvijas sabiedrība ir sašutusi, ka ballīti apmeklējušas arī tādas prominences kā Olga Rajecka-Pīrāgs, knauzeris Rimšēvics, kultūras kanons Žanetas Jaunzemes-Grendes personā, pāris eksprezidenti un visādi citādi latvieši, kuriem tai dienā būtu vajadzējis atrast kādu tautiskāku izklaidi par ēšanu no Kremļa rokas. Cik saprotu, par oligarhijas trim muskatieriem un Nilu Ušakovu neviens vairs nebrīnās, galvenokārt tauta ir vīlusies tieši Eolikas soprānā. Mēģinu empatizēt idejai, cik tas ir amorāli un banāli, bet nelieciet pārāk lielas likmes uz manu konstruktīvo spriedumu, jo vakar – drusku palielīšos tagad – teiksim, vienatnē izklapēju pudeli širaziņa un tad, kad apjautu, ka esmu jauki ieskurbusi, ievāvuļoju gultā un sāku lasīt Heidegera metafizikas intro. Kā jau minēju, biju iereibusi, tāpēc neatceros, kurā nodaļā tieši atlūzu. Ļoti svarīga informācija? Jā, jo tā kodētā veidā satur visu esenci par manu būtību – es apzinos lietu vērtību, es varu tēlot, ka man nav vienalga un ka es gribu kaut ko zināt, bet šī tieksme nav naturāla, tā ir sev mazohistiski uzspiesta, lai izdzīvotu šai šakāļu sabiedrībā, bet dziļi sirsniņā man tomēr ir pohuj. Kur mēs palikām.. Ā, Dzintaros.

Nu lūk. Kad visi 400 viesi bija iestiprinājušies ar izsmalcinātām uzkodām un dzērieniem, ballīte turpinājās Dzintaru koncertzālē, kur Krievijas Nacionālais orķestris atskaņojis krievu klasiķu šedevrus. To es saprotu – klasiskās mūzikas klausīšanās taču ir inteliģences pirmā pazīme (nereti gan arī pēdējā). Es nezinu, vai ar šo textu vairāk izbesīšu jūs vai pati sevi, bet šobrīd atrodos ļoti romantiski eksistenciālā noskaņojumā, tāpēc nespēju uz šo visu raudzīties nopietni un bez maziskuma klātesamības. Vai tas nozīmē, ka ignorance būtu risinājums? Nē, tam arī es gluži nepiekrītu, tomēr arī nevaru ieteikt neko saturīgu, kā cīnīties pret visu to huiņu, kas valda šai pasaulē, ja pieņemam aksiomu, ka atzīmēt Krievijas dienu ir zem latvieša jostas vietas (es vispār nepieņemu, ja kas, man šķiet, ka jebkuru dienu atzīmēt ir ok, ja piemīt kaut cik veselā saprāta un prikolības). Mani (runāšu tagad tādu femīnu huiņu - nevis par lietu, bet par emocijām) fascinē sajūta, ka kaut kur pasaulē ir īsta vara, pohuj vai tā būtu Rotšildu ģimene, Putina mizantropija vai jebkāds cits konspirāciju teoriju auglis – mani fascinē sajūta, ka es nezinu, vai tāda patiešām eksistē, vai tomēr nē, un, ja eksistē, tad apziņa, ka es nekad to nespēšu apzināti ietekmēt savu privilēģiju trūkuma pēc. Teiksim, visa šī vēstnieka tusofkas huiņa un ar to saceltā ažiotāža. Vienīgais, ko es varu pateikt, ir: “Nu un.” (Tā nav druķene, tas ir domāts, ka jautājums jānoslēdz ar punktu – red. piezīme). Vienlaikus man arī besītu doma, ja visiem būtu tikpat vienalga, cik man. Šādos brīžos es izjūtu lielu prieku par Nellijas Ločmeles savilkto mutīti un kategorisko imparetīvu zem svārkiem, tiešām. Es gribu viņai vienkārši papaijāt galvu un teikt: “Nellij, lūdzu, turpini močīt.”

Pietiek.com publicēja saraksti par to, cik nekonsekventa ir bijusi Jaunzemes-Grendes rīcība, ņemot vērā to, ka viņa jau kādu labu brīdi nereprezentē tikai pati sevi. Šai brīdī es atkal vēlos sacīt: “Nu un.” Lasot to saraksti, rodas sajūta, ka iztirzāt Žanetas motivācijas ir apmēram tas pats, kas atņemt naudu piecgadniekam. Tai pašā laikā – kas vainas atņemt naudu piecgadniekam? Nauda paliek nauda, un tie piecgadnieki droši vien nereti izbrauc uz to, ka ir piecgadnieki, kamēr patiesībā viņu dvēselēs svilpo auksts, auksts vējš. Mazliet mulsina arī, ka pieauguši vīrieši nespēj aizsist īsenīti Žanetai un sarunāt tikšanos, kur aci pret aci pateikt: “Klausies, nav labi šitā”, bet tā vietā labprātāk izvēlas sēdēt čatā un žirīt žvačku, tādejādi visu savu krutumu atstājot monitora viņā pusē, nevis Žanetas psihē.

Nesen bija Zviedrijas diena, un es nespēju sev palīdzēt, bet domāt – vai šai dienā Sandra Veinberga bija pārģērbusies par Pepiju Garzeķi kādā tematiskā pasākumā, un, ja bija, kāpēc neviens par to nebrēca? Ā, pareizi, jo Zviedrija nav Krievijā. Sorry, iespraudums nevietā.

Rezumējot šīs pabiras, atliek tikai jautājums par tiem melnajiem ikriem. Kopš kura laika Latvijas nacionālais lepnums ir melnie ikri? Kopš kura laika Krievijas dienā būtu jāēd Latvijas nacionālais lepnums? Kopš kura laika labāk dzīvot, nekā mirt? Atā.

Pirms kādiem pieciem gadiem, kad Dace Jaunupe vēl nebija kļuvusi par Bargo, bet strādāja Satori grāmatnīcā par apsargu un klusi bija iemīlējusies Reinī Tukišā, es devos viņu apciemot uz minēto iestādi. Pētīju tos nokrautos grāmatu plauktus un vaicāju Dacei: “Klausies, tu noteikti zini, kas tas Džeimss Džoiss tāds ir, kāpēc visi par viņu runā?” Vairs tā precīzi neatceros, bet šķiet, ka viņa nokrita uz grīdas un sāka epileptiski raustīties konvulsijās, neskaidri pamīšus buldurējot vārdus “Uliss” un “facepalm” pār lūpām. Pēc tam atguvās, un mēs atkal bijām draudzenes. Tiesa, neko daudz jau tas Daces skaidrojums man nedeva – tikai pārliecību, ka par šo savu nezināšanu man pieklātos just kaunu. Diemžēl man kauns ir tukša vieta, un Džeimsa Džoisa vārds, tā arī neieguvis nekādu spilgtu nozīmi manās asociācijās, zaudēja aktualitāti.

Nākamā reize, kad atkal dzirdēju šo vārdu, bija pērnajā vasarā Glāzgovas krodziņā “Nice & Sleazy”. Ar čomaku spēlējām spēli “Kurai no visām pasaules grāmatām tu gribētu būt autors?” Manu atbildi viņš nosauca par Classic Cliché (jā, “Noziegums un sods”, nu kas ir?), bet pats ar baigo lepnumu paziņoja savu erudīto izvēli – “Dublinieši. Džeimss Džoiss.” Tad arī sapratu, ka esmu iedzīta stūrī un, gribu vai negribu, kaut kad itin drīz man tomēr nāksies to Džoisu palasīt – un, cerams, pirms vēl par to būs kaut ko ieblogojusi Agnese Kleina vai kaut kas tikpat bilingvāls un stilīgs. Diemžēl es nokavēju, jo stilīgais trejdeksnis Jurģis Liepnieks pamanījās izdot abus slavenākos Džoisa darbus latviešu valodā. Es gan nelasīju tās Rolova tulkojuma drumslas, bet aizgāju uz grāmatu humpalām un nopirku to variantu, kuru uz angļu valodu ir tulkojis Džeimss Džoiss. Pirms metaties aizrādīt, ka latviski tulkojis ir Sodums, tad ziniet – visus darbus latviešu valodā ir tulkojis Rolavs, fucking visus! Pārējie tikai plaģiē. Ja neticiet man, paprasiet Armandam Leimanim.

Kā jau katrs labs izdevums, arī šis bomzīgais paperback’s sākas ar autora biogrāfiju. Tur es kārtējo reizi pārliecinos, ka šī pasaule ir negodīga miskaste, jo laikā, kad Džeimijs jau bija publicējis “Dubliniešus” un strādāja pie sava grāvēja “Uliss”, viņš dzīvoja Cīrihē un ēda sausu maizīti. Lasot biogrāfisko ievadu, jau paspēju pieķerties Džoisam, jo viņš ir tāds pat kā es un Sprīdītis – mētājies apkārt pa garlaicīgo Vakareiropu, bet savu dzimto pilsētu tāpat turējis savas sirds vissiltākajā kambarītī. Man par laimi ievads nav diez ko garš un itin drīz jau saturs vēstī, ka priekšā mani gaida 15 īsstāsti. Pirms ķeros pie tiem, paspēju uzzināt ko nedaudz satraucošu no sava drauga, kurš pamanījis, ka lasu attiecīgo grāmatu. “A tu zināji, ka viņš savai draudzenei rakstīja nenormāli piedauzīgas vēstules ar tādiem ļoti rupjiem īru vārdiņiem? Tās lasījis katrs sevi cienošs literāts!” Attraucu, ka tas man sāks rūpēt tikai tad, ja tos ļoti rupjos īru vārdiņus viņš būs iepinis ar savos stāstos, bet viss tas, ar ko viņš nodarbojies savā brīvajā laikā, uz mani neattiecas. Tā kā šīs nav nekāds vidusskolas referāts, bet nopietna publikācija, man ne prātā nenākt likt atsauces ne uz šādiem feļetoniem, nedz arī jebkādām citām literatūru izvarojošām saitēm, tāpēc, ja jūs man nenoticējāt par tām neķītrajām vēstulēm, bet tās jūs tomēr jūs interesē, izgūglējiet patiesību taču pašu.

Beidzot ķeros pie lasīšanas. Gaidas lielas, mazliet sāku svīst. Lai arī kopumā viņa rakstības stils man patīk, melotu, ja teiktu, ka tas ir ārkārtīgi spridzīgs. Nezinu, vai pie vainas ir tas, ka mans attention span ir aptuveni 20 sekundes, vai arī absolūtā neorientēšanās Dublinas plānojumā, taču nekādi nepamet sajūta, ka daudz vairāk spētu novērtot rakstīto, ja prātā redzētu spēcīgas atmiņu ilustrācijas katru reizi, kad viņš pieminētu kādas ielas nosaukumu. Tas, protams, ir nieki, jo ticu, ka daudzi “Dublieniešu” fanboji tomēr paši attiecīgajā pilsētā nemaz nav bijuši vai arī ir bijuši tā kā es – tikai lidostā, tāpēc nemetu plinti krūmos un turpinu lasīt tālāk, gaidot sajūsmu. Nevaru nepieminēt, ka brīnišķīgs grāmatas papildinājums ir Robina Žaka zīmējumi pie katra stāsta. Lielākoties tie brīnišķīgi ir tāpēc, ka klaji nekontrastē ar tiem tēliem, kādus esmu tos iedomājusies lasot, kā reizēm mēdz notikt. (Vienmēr atcerēšos, par cik pretīgu neglīteni ilustrācijās bija pataisīts lēdijas Čaterlejas mīļākais, kamēr manās iedomās tas vienkārši bija rižs Raiens Goslings.)

Pārstāstīt 15 stāstus nebūtu prāta darbs gluži tāpat, kā prāta darbs nebūtu arī pārstāstīt visas banālās sajūtas, kas mani pārņēma, šos stāstus lasot, tāpēc pirmoreiz šīs recenzijas laikā es attopos iedvesmas krustcelēs. Ko tad vispār var uzrakstīt grāmatas recenzijā, lai tā nebūtu a) garlaicīga b) debīla? Es nezinu, tāpēc rakstīšu vienkārši visu to, kas pats no sevis secīgi ienāk prātā.

Mani nemīļākie stāsti bija “Ivy Day In The Committee Room” un “The Mother”. Tur nebija nekā daudz smieklīga un arī nekādu spēcīgu punch-line ne. Varbūt bija, bet tad starp tiem vārdiem angļu valodā, kurus es nesapratu, līdz ar to arī nespēju uztvert adekvāti. Tomēr, lai arī saku, ka šie ir mani nemīļākie stāsti, nebūt nebija tā, ka man tie besītu. Nebūt ne, tie bija patīkami, generic stāsti, kurus tu izlasi un itin drīz aizmirsti, nejūtoties neko daudz zaudējis. Man šķiet, ka tā ir labas grāmatas pazīme, ja stulbākās vietas tajā nemaz nav ļoti stulbas. Vēl man arī patīk Rundāles pils un fizkultūra.

Visvairāk no visiem stāstiem mani aizkustināja “A Painful Case”. Tas bija drūms un kruts, un tajā bija arī šis tas no patiesības, piemēram, par nelaimīgu mīlestību. Stāsta galvenais vīrietis dzīvo tādā Dublinas rajonā, kas nav moderns, ļauns un pretenciozs, jo tādi viņam besī. Tas tiek paziņots gandrīz pirmajā stāsta teikumā, līdz ar to man nav pārāk ilgi jāgaida, lai saprastu, ka šis stāsts man patiks, jo arī es esmu drusku heiterīte, līdz ar to noteikti varēšu vietām labi asociēties. Es neatstāstīšu sižetu, lai to neizbojātu tiem, kas plāno “Dubliniešus” izlasīt, bet vienu teikumu es iecitēšu gan, lai jūs labāk saprastu, kā veidot attiecības ar pretējo vai arī savu dzimumu. “Love between man and woman is impossible because there must not be sexual intercourse and friendship between man and woman is impossible because there must sexual intercourse.” Nu labi, es mazliet izmainīju to teikumu, ko citēju, uz to pusi, kas man šķiet tuvāk patiesībai, bet kāda tam nozīme, jo tas jums tāpat nenozīmē to pašu, ko tas nozīmē man, bet savus teikumus jūs varēsiet atrast šais īsstāstos tikai gadījumā, ja tos lasīsiet paši, nevis tērēsiet laiku uz – dafuq – recenzijām?

Visu lasīšanas laiku mēģināju paralēli ne tikai iedziļināties stāstā, bet arī skatīties uz visiem tiem uzrakstītajiem teikumiem tā, it kā es apzinātos, ka tos ir rakstījis kaut kāds cilvēks. Tā man ir vislielākā maģija – saprast, kā un kāpēc tas cilvēks ir tieši šādi veidojis teikumu, un ne citādi, un cik labi viņam tas ir izdevies. Ja tas izdodas labi, tad šādi lasīt ir teju neiespējami, jo visu laiku sanāk iegrimt stāstā, zaudējot modrību uz stāsta uzbūvi. Tas skanēs ļoti bramanīgi, bet es bieži aizdomājos par ar sižetu nesaistītām lietām, jo Džoisa rakstība bija tieši tāda, kādu es iztējos esam teju jebkura laba 19. gadsimta nogalē dzimuša un angliski runājoša autora rakstību. Es saprotu, ka raut ārā no konteksta drīkst tikai caurus zobus, bet es nevaru arī sevi pašu izraut laukā no tā konteksta, kurā esmu lasījusi to, ko jau esmu lasījusi, un dzīvojusi jau tajā laikā, kuru pats autors nekad nepiedzīvoja.

Lai arī konkrēti jums no tā ne silts, ne auksts, es tomēr gribu piefiksēt, ka man patika “Dublinieši”, taču nejūtu sevī grūti apkarojamu vēlmi tagad ātri, ātri izlasīt arī visu pārējo, ko Džoiss ir sarakstījis. Anotācija uz mana izdevuma aizmugurējā vāka vēstī, ka Džeimss Džoiss ir viens no tiem retajiem vīriem, kas nav publicējis neko citu, kā tikai māsterpīsus. To es cienu un apskaužu, bet tad atkal – es tā arī nekad “Dubliniešu” laikā nesajutu to, ka mani personīgi būtu apgrābstījuši ģēnija pirksti, kas liktu tvīkt no sajūsmas un baudas. Ar to, protams, es nesaku, ka tā obligāti ir viņa vaina, nevis manējā. Tā visticamāk ir manējā vaina, un tas man ļoti patīk un mierina. Agrāk man skauda uz visiem tiem zubriem, kas bija paspējuši visu izlasīt pirms manis, visu noskatīties pirms manis un visu arī noklausīties pirms manis, bet tagad vairs neskauž, jo kāda starpība. Labāk izlasīt to tad, kad tas pie tevis arī atnāk un tu novērtē un priecājies, nevis izlasīt tad, kad esi stulbs lohs, kurš neko nerubī vai arī rubī, bet ne tik ļoti, cik varētu rubīt kaut kad vēlāk.

Iesākot šo textu, sevī loloju klusas ambīcijas pārdefinēt grāmatu recenziju būtību, bet, esot pie šī texta beigām, saprotu, ka labāk izvēlētos likt grāmatu recenzijām bankrotēt. Nē, nopietni – kam tas ir izdevīgi? Labāk lasiet daiļliteratūru, nevis viedokļus. Uz pēdējiem jūs esat spējīgi arī paši, bet ne visi no mums ir spējīgi uz to pirmo. Čauzī!