Vakar kopā ar draudzenīti devāmies uz kino, jo bijām nahaļavu dabūjušas ielūgumus. Tā kā dāvinātam zirgam zobos neskatās, tad nu arī īpašu uzmanību nolēmām šim notikumam nepievērst, bet tā vietā izturēties tā, kā izturētos jebkurš cilvēks, kas aiz gara laika būtu nolēmis apmeklēt kinčiku – respektīvi, sākt savu kino pieredzi Stockmann šmigas nodaļā, izvēloties kādu skrūvējamu padzērienu. Paņēmām pudeli baltvīna uz divām. Sapratām, ka kaut ko uzkost jau arī droši vien gribēsies, tāpēc mūsu iepirkumu groziņā nonāca arī divas spinātu maizītes un četri baklažānu rullīši ar rīsu nūdelēm un Korejas burkāniem. Rūpīgi visus savus labumus sastūķējušas somās, lai apsargi nepamana, devāmies iekšā kino. Tur vēl paņēmām arī vidējo sāļo popkornu, ko kārtīgi apbērām ar načo siera pulveri, un nu beidzot varējām doties uz kinoteātra augšējo stāvu, lai dotos iekšā pirmajā zālē uz savu seansu.
Apsēžoties savās vietās, ātri vien saprotam, ka esam drusku ieberzušās, jo no visām pusēm apkārt lupī fotogrāfi, bet uz skatuvītes priekšā ekrānam novietots sintjiks. Tātad būs dziedāšana. Jau jūtam, ka tie mūsu baklažānu rullīši droši vien būs jāknakstina īpaši klusi, citādi Andris Bulis mums sados pa tauri, jo – bēdu manu lielu bēdu - esam atnākušas uz Māra Martinsona filmas “Oki – okeāna vidū” pirmizrādi. Pirms seansa sākuma pats smukais Andris kāpj uz skatuves un sauc uz tās apkārt arī visādus citus smalkus kundziņus, kas piedalījušies filmas tapšanā. Kādā mirklī uz skatuves uznesas arī Ints Teterovskis un liek visai zālei celties kājās un dziedāt “Daudz baltu dieniņu”, jo galvenajai aktrisei, tai japāņu džangai, ir dzimmene. Ļe ļe ļe, tri rubļa, karoče tās runas ilgst mūžību. Bet nu, nepaiet ne stunda, un zālē beidzot tomēr nodziest gaismas.
Filmas darbība noris Amerikā, Losandželošā. Galveno varoni, ko atvaido Andris Bulis, sauc Robis. Robis ir tāds besīgs tipiņš, kurš visu laiku staigā ar adītu mici galvā, agri ceļas un traucē gulēt savai dzīvokļabiedrenei. Robis vispār ir laikam latvietis, bet tā kā Štatos dzīvo jau astoņus gadus, tad ir iemācījies vārdu “whatever” izrunāt ar tādu labu kaliforniešu akcentu. Viņa dzīvokļabiedrene, ar kuru, kā vēlāk noskaidrosim, viņš pēc gada platoniskas kopdzīves tomēr uzsāk arī seksuālus sakarus, ir amerikāniete. Viņai patīk fotogrāfēt un vērot šo pasauli, kurā ir tik daudz kā skaista un interesanta, ko mēs, pārējie, savas aizņemtības un egocentrisma dēļ bieži vien pat nepamanām. Vēl filmā ir tā japāņu džanga, kas tēlo psihušku, kas visu laiku pērk un pārdod mājas. Robis arī drusku šiziķis, tāpēc arī vien top apsēsts ar to japāņu džangu un vēlas noskaidrot viņas biežās pārcelšānās iemeslus. Noziegumam pa pēdām! Kāds ir šis iemesls – to es zinu, bet jums neteikšu, lai paliek tomēr arī kāda intriga.
Vārdusakot, filma pretendē uz kaut ko ļoti artsy – nu tur visi šitie deep stuff cryptic thang dialogi ar dziļdomīgām pauzēm, gleznaini kadrējumi un smukas krāsiņas. Mūzika fonā diezgan forša. It kā visi priekšnosacījumi, lai būtu gaumīga mazbudžeta filmiņa, bet tomēr tā Andra Buļa roža reprezentē kaut ko tik pazīstami latvisku, ja tā var teikt, ka gribas vienkārši iet uzvārīt kartupeļus, nevis jodelēt pie mākslas. Stāstam it kā potenciāls, bet scenārijs tomēr atstāts tādā dramaturģijas otrkursnieču līmenī ar visiem tiem saviem neparadzami paredzamajiem vipedroniem un gredzenveida kompozīciju. Gredzenveida kompozīcija… Nu godavārds, kurš gadsimts? Mūsdienās gredzenveida kompozīcija ir pieļaujama tikai pornogrāfijā – tas ir, sāk ar minetu un beidz mutē, bet visur citur tā ir klaja bezgaumība.
Ja kāds domā, ka bija baigi slikti, tad tā nebija. Tāda diezgan pliekana pēcgarša, kas neraisīja nekādas spekulatīvas pārdomas par dzīvi un sevi tajā. Kāds noteikti kaut ko uzries, ka mēs te atkal sorosīdi, ka Latvija var un Anglija nevar, vai kaut ko tādu, bet tā jau nav. Tikai gribētos, lai biežāk būtu ta sajūta, ka par šitādiem mākslas vijeboniem varētu godīgi sacīt, ka ir kruta, nevis ka ir priekš Latvijas kruta.
Pēc seansa aizgājām uz dāmu tualetēm, bet tur man blakus izlietnē rokas mazgāja Agnese Zeltiņa. Rokas tikai apslacīja ar ūdeni, ziepes neizmantoja. Es arī ne.
Apsēžoties savās vietās, ātri vien saprotam, ka esam drusku ieberzušās, jo no visām pusēm apkārt lupī fotogrāfi, bet uz skatuvītes priekšā ekrānam novietots sintjiks. Tātad būs dziedāšana. Jau jūtam, ka tie mūsu baklažānu rullīši droši vien būs jāknakstina īpaši klusi, citādi Andris Bulis mums sados pa tauri, jo – bēdu manu lielu bēdu - esam atnākušas uz Māra Martinsona filmas “Oki – okeāna vidū” pirmizrādi. Pirms seansa sākuma pats smukais Andris kāpj uz skatuves un sauc uz tās apkārt arī visādus citus smalkus kundziņus, kas piedalījušies filmas tapšanā. Kādā mirklī uz skatuves uznesas arī Ints Teterovskis un liek visai zālei celties kājās un dziedāt “Daudz baltu dieniņu”, jo galvenajai aktrisei, tai japāņu džangai, ir dzimmene. Ļe ļe ļe, tri rubļa, karoče tās runas ilgst mūžību. Bet nu, nepaiet ne stunda, un zālē beidzot tomēr nodziest gaismas.
Filmas darbība noris Amerikā, Losandželošā. Galveno varoni, ko atvaido Andris Bulis, sauc Robis. Robis ir tāds besīgs tipiņš, kurš visu laiku staigā ar adītu mici galvā, agri ceļas un traucē gulēt savai dzīvokļabiedrenei. Robis vispār ir laikam latvietis, bet tā kā Štatos dzīvo jau astoņus gadus, tad ir iemācījies vārdu “whatever” izrunāt ar tādu labu kaliforniešu akcentu. Viņa dzīvokļabiedrene, ar kuru, kā vēlāk noskaidrosim, viņš pēc gada platoniskas kopdzīves tomēr uzsāk arī seksuālus sakarus, ir amerikāniete. Viņai patīk fotogrāfēt un vērot šo pasauli, kurā ir tik daudz kā skaista un interesanta, ko mēs, pārējie, savas aizņemtības un egocentrisma dēļ bieži vien pat nepamanām. Vēl filmā ir tā japāņu džanga, kas tēlo psihušku, kas visu laiku pērk un pārdod mājas. Robis arī drusku šiziķis, tāpēc arī vien top apsēsts ar to japāņu džangu un vēlas noskaidrot viņas biežās pārcelšānās iemeslus. Noziegumam pa pēdām! Kāds ir šis iemesls – to es zinu, bet jums neteikšu, lai paliek tomēr arī kāda intriga.
Vārdusakot, filma pretendē uz kaut ko ļoti artsy – nu tur visi šitie deep stuff cryptic thang dialogi ar dziļdomīgām pauzēm, gleznaini kadrējumi un smukas krāsiņas. Mūzika fonā diezgan forša. It kā visi priekšnosacījumi, lai būtu gaumīga mazbudžeta filmiņa, bet tomēr tā Andra Buļa roža reprezentē kaut ko tik pazīstami latvisku, ja tā var teikt, ka gribas vienkārši iet uzvārīt kartupeļus, nevis jodelēt pie mākslas. Stāstam it kā potenciāls, bet scenārijs tomēr atstāts tādā dramaturģijas otrkursnieču līmenī ar visiem tiem saviem neparadzami paredzamajiem vipedroniem un gredzenveida kompozīciju. Gredzenveida kompozīcija… Nu godavārds, kurš gadsimts? Mūsdienās gredzenveida kompozīcija ir pieļaujama tikai pornogrāfijā – tas ir, sāk ar minetu un beidz mutē, bet visur citur tā ir klaja bezgaumība.
Ja kāds domā, ka bija baigi slikti, tad tā nebija. Tāda diezgan pliekana pēcgarša, kas neraisīja nekādas spekulatīvas pārdomas par dzīvi un sevi tajā. Kāds noteikti kaut ko uzries, ka mēs te atkal sorosīdi, ka Latvija var un Anglija nevar, vai kaut ko tādu, bet tā jau nav. Tikai gribētos, lai biežāk būtu ta sajūta, ka par šitādiem mākslas vijeboniem varētu godīgi sacīt, ka ir kruta, nevis ka ir priekš Latvijas kruta.
Pēc seansa aizgājām uz dāmu tualetēm, bet tur man blakus izlietnē rokas mazgāja Agnese Zeltiņa. Rokas tikai apslacīja ar ūdeni, ziepes neizmantoja. Es arī ne.
9 komentāri | Komentēt