27 Maijs 2015 @ 19:24
 
Es esmu sapakojusi un pārvedusi visas mantas (divi koferi (lupatas un grāmatas), viens mazs koferis (skolas lietas), viena sporta soma (gultas veļa), viens grozs (kažoks, ziemas zābaki un futbola pričendāļi), mugursoma (esenciāļi (dokumenti, kompis, kaut kas, ko palasīt, kaut kas, ko apēst)), plašu atskaņotājs un tumbas), iztīrījusi dzīvokli, vēl tikai būtu jānomazgā logi. Saskaitīju, ka pēdējo divu gadu laikā esmu dzīvojusi divās pilsētās un septiņās istabās. Daļēji speciāli, daļēji tāpēc, ka tā vienkārši ir sanācis. Pēc divām stundām priekšā kārtējais spirituālais megabusa brauciens mūžpadsmit stundu garumā bez iespējas iztaisnot kājas. Man tas viss jau ir drusku apnicis, viss šis, visa šī.. ņemšanās. Kaut kāda Keruaka poētika bļe. Lieku lielas cerības uz jauno mītni, kurā dzīvošu no rudens - respektīvi, ceru, ka tā būs istaba uz ilgāk nekā pieciem mēnešiem. Par vasaru neko īsti neceru, ņemu līdzi tikai mugursomu un lupatu koferi. Logus šobrīd no ārpus mazgā lietus, un tagad man tiešām jāskrien.
 
 
26 Maijs 2015 @ 18:48
 
Vienu dienu mēs ar Aneti brauksim sirds brīvdienās uz Prāgu. Sirdis, tāpat kā mobilos, ar nolūku aizmirsīsim viesnīcā, un dosimies dzert tumšu, tumšu alu. Kad alus būs izdzerts, bet vecpilsēta – izstaigāta, mēs dosimies tālāk uz Londonu skatīties Totenhamas spēli. Mobilie būs līdzi kabatās, bet ar izslēgtu skaņu un droši vien vispār izlādējušies, bet to mēs nezināsim, jo nekad tajos neskatīsimies. Un tad viss, tad pēc spēles Anete atpakaļ uz Rīgu, bet es uz, es nezinu, kur nu es parasti tur braucu. Naudu šim ceļojumam būsim sakrājušas no honorāriem, ko saņemsim par visādu rakstiņu publicēšanu Satoros.
 
 
26 Maijs 2015 @ 10:50
Stratēģiskais plāns  
Agrā jaunībā man basketbola pulciņā "Kolibri" bija tāda draudzene Ilze. Diemžēl mūsu bioloģiskie pulksteņi tikšķēja pilnīgi ačgārni, un Ilze atšķirībā no manis ļoti agri gāja gulēt. Kad kopīgi devāmies uz nometnēm vai sacensībām un palikām vienā istabiņā, tas mani sāka apgrūtināt, jo vakaros vēlējos izklaidēt sevi sarunu ceļā, bet Ilze - ieslīgt sapņu pasaulē. Tad es sāku atkost mehānismu, kā Ilzi var ilgāk noturēt nomodā. Es sāku viņai uzdot jautājumus par viņas vismīļākajiem tematiem - visbiežāk tas bija Ilzes papagailis Timis. Ar to gandrīz nekad neizdevās nošaut greizi, un varējām palikt nomodā vismaz kādu stundu ilgāk nekā cerēts.

Nesen atgadījās līdzīga situācija - sēdēju jau ar kādu citu draudzeni vakarā pie likteņupes, viņa jau nopietni dzīrās doties mājās, bet es vēl negribēju. Protams, esam pāri vecumam, kad piedien lūgt kādu rīkoties pretēji savai gribai un, piemēram, palikt ilgāk manis dēļ. Tāpēc es atkal izspēlēju tā saucamo "Ilzes kārti", un sāku mērķtiecīgi uzdot jautājumus par aktuālākajiem tematiem no viņas ikdienas. Neko, vēl pēc tam uz krogu aizgājām, palikām līdz slēgšanai.
 
 
20 Maijs 2015 @ 02:23
Nē nu jā  
Я не люблю, когда мне врут,
Но от правды я тоже устал.
 
 
19 Maijs 2015 @ 22:18
 
Šodien braucot mājās, iedomājos par to, ka Latvijas Nacionālā Bibliotēka ir kā mans krutais fočiks. Sapņoju kādus padsmit gadus, ka fočēšu tā un fočēšu šitā, bet realitatē esmu to aizdevis kaut kādiem draugiem un pats tagad sēžu un rakstu sūdu.
 
 
19 Maijs 2015 @ 21:49
Man patīk lauki  
 
 
19 Maijs 2015 @ 00:43
Par sajūtām  
Tā ir brīnišķīga sajūta - pieredzēt procesu, kā koncentrēšanās spējas lēni nokausē neproduktīvās vētras galvā. Pieķeries īstam, jēgpilnam darbam un, redzot, ka tiešām sanāk, iestājas patīkams miers.
 
 
17 Maijs 2015 @ 20:00
 
Man reizēm šķiet, ka vakardiena bijusi gandrīz tāda pati kā šodiena - drusku kaut kas pamainās, bet principā tas pats vien ir. Tad man sāk likties, ka vispār katra diena ir tāda pati kā iepriekšējās, ar sīkām niansēm, bet, kā jau teicu, būtībā viena un tā pati. Tad it kā kaut kas notiek, kaut kas mainās - vai cilvēki, vai apkārtne, vai pienākumi, un tad kādu laiku atkal ir tā, bet kopumā tomēr visu laiku tā ir viena un tā pati diena, atkal un atkal. Un tad paliek vēl trakāk - tad man sāk šķist, ka visi ceļojumi un iedzeršanas, tas viss ir tikai tāpēc, lai uzturētu ilūziju, ka tā tomēr nav viena un tā pati diena katru dienu. Bet būtībā tā tomēr ir viena un tā pati diena.
 
 
17 Maijs 2015 @ 11:11
Reāla fikcija  
Biedzot ārā īstais laiciņš, lai domātu nolemtības pilnas domas. Varētu tās sākt pierakstīt vistumšākajā grāmatā, pēc kuras izlasīšanas ne asara nenobirtu, bet būtu jāsēž, ar trulu skatienu raugoties sienā. Grāmata būtu kā loģisks turpinājums vēstulei, ko 6. klasē skolotājas uzdevumā esmu rakstījusi savai draudzenei Elīnai Kolātei uz slimnīcu. Lai viņu uzmundrinātu, esmu dalījusies pati savās sirdssāpēs - kā Aiga izstāstījusi Šarakam, ka vairs nevēlas ar mani draudzēties. Vēstuli esmu noformējusi, rakstot ar dažādu krāsu flomasteriem, bet klāt pielikusi savu pases fotogrāfiju. Ja nu viņa piemirsusi, kā izskatos.
 
 
17 Maijs 2035 @ 00:05
 
Vakar atzīmēju pēdējo darba dienu, kolēģiem uzliekot šmigu. Darbā ierados 15:10. Tas ir augsts līmenis. Dienas pirmo pusi pavadīju pāķos pasākumā, kurā bija ieradies arī arhibīskaps Vanags ar otrādi apgrieztu keponu. Dienu iepriekš no rīta arī nebiju darbā, jo bija jādara kas svarīgāks - jāsēž aptiekā ar galvā iedurtu dunci un pār seju notecējušām asinīm. Šo dienu laikā secināju - ja nav jābūt darbā, tad tas darbs ir pat diezgan ciešams. Diemžēl tomēr ir jābūt, tāpēc vakar no šīm mocībām atteicos, un jūtos par to ļoti priecīgs. Vakar visus kolēģus informēju par to, ka eju prom, jo vairs nespēju izturēt 2 džekus, kas mani visu laiku baksta, sit, mētā manas mantas un klausās metālu. Protams, runa bija par miera mikām, kas man ne reizi neko nav izdarījuši un uzmanību izrādījuši, tikai kādreiz pasveicinot. Arī informēju kolēģus, ka, ja vajag, nākotnē varu sniegt dažādus pakalpojumus. Viens no tiem - noteikt līmeni. Varu atpazīt 4 līmeņus: augstu līmeni, zemu līmeni, kobru līmeni, pāķu līmeni. Kobru līmenis ir, piemēram, tas, ka nākamnedēļ ar Kursītes jaunkundzi uzsāksim braukt uz tiem tēvzemes pamestākajiem ciematiem.
 
 
16 Maijs 2015 @ 18:03
 
Apmēram pēdējais, ko atceros no vakardienas - nevaru pasniegties pēc aliņa, jo katru no abām rokām tur kāds cits džeks. Viens stāsta, ka jāgatavojas karam, otrs - ka jāgatavojas lugai par Kirkegoru. Tas ir tik augsts līmenis, ka šorīt nolēmu - ir jābeidz kurināt, jāizpako no piena plēves jaunais matracis un jāapskata kāda glezna. Boriss Bērziņš patika labāk par biržas provansiešiem, jo viņš smuki ķēpā grāmatās un dievina resnas, raudošas sievietes. Tāda, lūk, diena.
 
 
15 Maijs 2015 @ 20:54
 
"Es visu sapratu," tā es šodien pateicu pārdevējai, kura centās man notirgot somu par 200eur. Mēs sasmaidījāmies un tad es devos prom.