18 Novembris 2018 @ 13:44
Era Snippets: Schooling (DC++) [15 tracks; 1h26min]  
Laiks, kurā DC++, Soulseek, Oink, pēcāk What.CD ienāk ikdienā, un pēkšņi kļūst pieejams viss tas, kas man šķiet ļoti īpašs, taču vēlāk izrādās visai tipisks paaudzes fenomens. Jaunais vilnis, aukstais vilnis, torentu vilnis - rokmūzikas vēsture principā. Joy Division kļūst par manu apsēstību, gluži tāpat kā pēcāk arī Talking Heads. The Velvet Underground ieraksti vispār rada sajūtu, ka esmu the ultimate indie chick. Iepazīšanās ar Elīnu nāk komplektā ar Boviju un Kraftwerk. Šobrīd man tas viss šķiet gandrīz klišejisks, bet tāpat mīļš un manu gaumi definējošs posms. Un kaut kādā ziņā arī ļoti latvisks posms. Protams, tas neattiecas uz visiem, bet no mana vecuma un sociālā kaluma cilvēkiem, šķiet, reti kurš ir absolūti vienaldzīgs pret šo mūziku.

Šī pleiliste sastāv no maniem favorītiem manu toreizējo elku daiļradē, kas nereti arī pārklājas ar valdošā konsensa viedokli par to, kas ir šo mākslinieku labākie gabali. Tas mani pārāk nepārsteidz, ja ņem vērā, cik nekritiski šo mūziku es klausījos. Kā vienīgo izņēmumu varētu minēt te iekļauto Led Zeppelin gabalu, jo progroks un hārdroks mani nekad nav īpaši sajūsminājis - diezgan garlaicīga un vienveidīga mūzika. Nu labi, izņemot varbūt Pink Floyd, bet arī tam mēs visi izgājām cauri. Šis konkrētais Led Zeppelin gabals manu sirdi iekaroja pavisam paredzama iemesla dēļ - tas skanēja "Mind Hunter" pirmās sezonas pēdējās sērijas finālā, kas man vēl arvien šķiet viens no labākajiem jauno seriālu fināliem. Pleilisti noslēdz mans mīļākais Shellac gabals, jo ko tur liegties nav vērts - ne tikai radio, bet arī šai ērai ir pienācis gals. The last watt leaves the transmitter and circles the globe in search of a listener. Pleiliste zem attēla.

Spotify
Tags:
 
 
17 Novembris 2018 @ 15:07
Konjaka  
Frankfurtē mums bija jāpārsēžas lidmašīnā uz Bordo. Starp abiem lidojumiem bija 45 minūtes, un tieši tik nokavējās mūsu pirmā lidmašīna. Bijām spiesti palikt Frankfurtē, bet vismaz mums piešķīra viesnīcas istabu ar vannu un milzīgu gultu, kā arī kuponus ēdienreizēm. Diemžēl abi nokavējām savas uzstāšanās Konjakā, bet tā kā man patīk bezmaksas kuponi un spocīgas viesnīcas, nespēju sajusties pa īstam nelaimīga. Pieņēmu, ka kāds augstāks spēks ir izklausījis manas lūgšanas mistiskā veidā atpelnīt tos vairākus simtus eiro, ko mums nejauši izdevās bezsakarā iztērēt par manu biļeti. Sarēķinot viesnīcas numuriņa un ēdienu izmaksas (plus vēl es vēl iznīcināju vienu alu un Haribo konfekšu paciņu no minimāra), biļete ir atpelnīta. Paldies, likteni!

Konjakā - mazā Francijas pilsētā, kurā notiek literatūras festivāls - mūs sagaidīja jauki piedzīvojumi. Sākumā redzējām, kā policija arestē 1,20m garu vīru, kurš brauca ar motorolleri alkohola reibumā. Pirms tam bijām manījuši viņu bārā, malkojot alu. Vēlāk mums, kafejnīcā dzerot vīnu, piesēdās blakus kāda visnotaļ smalka kundze, kas lūdza aizdot 3 eiro. Es zinu, ka no šī ieraksta jau tāpat var būt radies iespaids, ka esmu liela sīkstule (lai gan tā galīgi nav), tomēr es viņai naudu neiedevu. Pēc tam sieviete palūdza cigareti, kuru viņa veikli ielika mutē otrādi un aizsmēķēja filtru. Viņa lūdza (drīzāk gan jāsaka - pieprasīja) vēl vienu cigareti, bet to es vairs nedevu (jo, atgādināšu, esmu principiāla, nevis sīkstule). Tad šī sieviete pagrāba no pelnu trauka benčiku un eleganti izsmēķēja to. Ejot mājās, mēs uzdūrāmies kautiņam pie diskokluba "Le Vip". Tajā piedalījās aptuveni 50 cilvēku, kuri kopā radīja tādu troksni, it kā pilsētiņā pēkšņi būtu sācies futbola čempionāts, un mēs atrastos stadiona fanu tribīnēs. Policija šoreiz kavējās ierasties, laikam bija aizņemta ar mazo vīru un viņa promilēm. Konjaku aiz apjukuma tā arī nenogaršojām, bet jauno božolē un Lionas desu gan.
 
 
17 Novembris 2018 @ 00:40
Era Snippets: I'm Funky [15 tracks; 1h35min]  
Es mēdzu visai apzinīgi zondēt Pitchfork jauno un pārizdoto ierakstu relīzes, kur arī pirmoreiz izlasīju par William Onyeabor. Toreiz kursabiedri domāja, ka esmu mēreni nojūgusies, bezsakarā klausoties nigēriešu fanku. Jānis un Tomass, šķiet, bija pirmie, kas pavilkās līdzi, nevis neizpratnē vaikstīja seju, taču tagad jau reti kurš vairs nezina jautro dziesmiņu par atombumbu. Es nezinu praktiski neko par fanku - joprojām, bet zinu, ka tas ir atstājis savus nospiedumus arī uz disko. Principā es ne tik daudz vēlējos uztaisīt fanka pleilisti, cik vienkārši atrast līdzīgi noskaņotu (teju neadekvāti pacilātu tātad) mūziku tai, ko izpilda jau pieminētais Nigērijas biznesmenis, lai varētu to retu reizi atskaņot saulainos brīvdienu rītos, kuros gribētos cept pankūkas un laiski rosīties.

Teorētiski es varēju vienkārši arī atrast kādu algoritmu ģenerēto fanka pleilisti, taču, vairāk šādu mūziku klausoties, sapratu, ka lielās kvantitātēs tā tomēr īsti nav mana komforta zona, tāpēc arī nācās atsijāt pērles no pelavām, dažbrīd upurējot fanka rāmi. Lai vai kā, šie gabali, lai arī esmu tos jau nodrillējusi daudzkārt, man vēl arvien rada sajūtu, ka drusku esmu ieklīdusi svešās teritorijās - nevis tāpēc, ka man nepatiktu, bet tāpēc, ka es to joprojām nespēju normalizēt. Dzīvespriecīga mūzika, kas tas vispār tāds ir? Ja nu kādam tomēr šajā pagarinātajā nedēļas nogalē apnīk skrāpēt estrādes klasikas diskus dzimtajā valodā, tad zem attēla atrodama minētā pleiliste.

Spotify
Tags:
 
 
16 Novembris 2018 @ 00:07
Era Snippets: Daddy Issues [15 tracks; 1h7min]  
Viens mans čoms reiz izteica aizspriedumu, ka pilnīgi visām dzīvē ir bijusi Boba Dilana fāze. Uzskatu, ka tā ir huiņa, jo man tāda vēl nekad nav bijusi. Man bija Leonarda Koena fāze. Visvairāk man viņš saistās ar Hype Machine koju datorklasēs Skotijas pirmajā gadā. Nav ļoti daudz mākslinieku (bet ir vairāk par vienu), par kuru diskogrāfijām es jūtos tik augstprātīga, ka neticu, ka ar jebko varētu mani vairs pārsteigt - es to visu esmu dzirdējusi, turklāt ne reizi vien. Diemžēl ar to nepietiek, lai atbildētu uz jautājumu, kas tajā Koena mūzikā tāds ir. Nekas tāds jau it kā. Es nezinu, kāpēc tai tik ļoti pieķēros. Vārdi? Tur varētu citēt un citēt, bet parasti vārdi nav nedz primārais, nedz arī sekundārais, kas man liek mūzikai pieķerties. Es nezinu.

Šo pleilisti es taisīju šī gada pavasarī. Klausījos to, kad pēdējoreiz braucu prom no Lielbritānijas. Tajā nav nedz "Hallelujah", nedz arī "Dance Me to the End of Love", toties tajā ir lietas gan no pavisam veciem ierakstiem, gan no Spektora posma, gan arī no tiem laikiem, kad viņš jau owno viszemākos reģistrus - man tie visi ir mīļi. Man nešķiet, ka Koens ir gruzīgs cilvēks. Man šķiet, ka viņš ir tieši no tiem, kas padod lietussargu tad, kad laukā gāž. Lai kā varētu arī spļaudīties par banālu aranžējumu, manuprāt, tas kļūst mazsvarīgs, ja tu spēj uzrakstīt tādu mīlas dziesmu, par kuru nav skaidrs, vai tā adresēta otram cilvēkam vai varbūt tomēr dievam. Man pašai šobrīd mīļākās ir "Is This What You Wanted" (You were the father of modern medicine, I was Mr. Clean; You where the whore and the beast of Babylon, I was Rin Tin Tin) un "Treaty" (I’m sorry for the ghost I made you be, Only one of us was real and that was me). Links uz pleilisti zem attēla, secība nav nejauša.

Spotify
Tags:
 
 
14 Novembris 2018 @ 21:07
Era Snippets: Glowing Souls [15 tracks; 0h51min]  
Man ir kļuvis grūti izteikties. Es varu jokoties, runāt random muļķības, varu arī kaut ko pa tēmu - nu visu to, kur jau gatavi trafareti galvā, aizpildi tikai tukšos laukumus ar mūžīgiem mainīgajiem, bet citādi vārdi strēgst, nekas neveido jēgu. Daudz guļu. Daudz klausos mūziku. Gribētos rakstīt, bet arī tas nevedas, tamdēļ nolēmu, ka varētu vienkārši rakstīt par mūziku. Es esmu tik bezdievīgi daudz stundu aizvadījusi, ķimerējoties ar savām pleilistēm un miksteipiem, un pat ja visa tā enerģija ir iegrūsta grāvī un nekad nerezultēs atpakaļ - man laikam tomēr nav žēl. Katrs jau tam savam dievam tuvojas kā māk. Es tagad kādu laiku vienkārši pastāstīšu par to visu.

Pērn es nejauši uzdūros Džeimsa Karra gabalam "The Dark End of the Street". Pirmoreiz to dzirdot, es tam uzreiz pieķēros. Jūs jau zināt, ka mūsdienās tas nemaz nenotiek tik bieži, ka mūzika iekrīt sirdī uzreiz, nevis pakāpeniski pieradina pie sevis. Es skatījos "The Deuce" pirmo sezonu un dzirdēju tur kādu Reja Čārlza gabalu, kas man arī tīri labi patika, tamdēļ nolēmu atrast tā nosaukumu. Ejot cauri "The Deuce" skaņu celiņam, uzdūros tai Karra dziesmai. Viņa balsī ir tik daudz spēka un ievainojamības (vulnerability), ka nespēju saprast, kamdēļ viņš netiek ierindots starp soulmūzikas grandiem. Meklējot kādu dzīvo izpildījumu, es atradu šo video ar Tomu Petiju un Siržulauzējiem. Tajā ir kaut kas tik aizkustinoši pāķīgs un vienlaikus grandiozs, ka es vienkārši nevaru. People like to slip around. They do, indeed. Sapratu, ka šis konkrētais gabals principā ir esence visam tam, kas mani aizkustina vecajos ierakstos. Es vēlējos uztaisīt pleilisti, kas sastāvētu no soulmūzikas, kas nav pārlieku dramatika vai liriski muļķīga. Tas nemaz nebija tik viegli. Ja jums ir Spotify maksas konts un ja esat nolēmuši dot šai pleilistei iespēju, es ieteiktu neizmantot shuffle, bet klausīties visu secīgi. Links uz pleilisti zem attēla.

Spotify
Tags: