21 Aprīlis 2018 @ 14:33
partyhat  
Šovakar, tātad, būs jāreivo, tāpēc esmu satraukta, ka varbūt viss beigās būs ļoti stulbi, "neviens neatnāks", es aizdriftēšu kaut kādā badtripā un all that yadda. Uzskatīšu to par labu zīmi, jo lielas gaidas parasti nevienu ne pie kā laba nav novedušas. Tagad aiziešu iegādāties ausu aizbāžņus, minerālūdeni un varbūt kādus augļus, lai rītdiena, kas ir skaidrs kā diena, ka aizies tumsā, tomēr būtu - vismaz iespēju robežās - mazliet nesāpīgāka.

Jūs tikmēr arī mazliet varat pakalbasīties, kamēr reivojat pa tastatūru piespiedu darba dienā. Es kaut ko līdzīgu biju likusi iepriekš, taču izņēmu, lai sapucētu, un man pat šķiet, ka daudz maz izdevās (sapucēt). Te mixcloud links.
 
 
20 Aprīlis 2018 @ 00:43
vasarah  
Pie +29 pēc Celsija, kas atnāk tik ātri un negaidīti, pat mans gruzons atmaigst. Sēžu uz kāpnītēm īsbiksēs un priecājos, ka.. es nezinu par ko, vnk priecājos.
 
 
18 Aprīlis 2018 @ 19:09
Idille  
Man ne pārāk patīk iet veikalos, kuros ir ļoti aktīvi un pārspīlēti laipni un/vai tādā nepatīkamā veidā familiāri pārdevēji. Viens no tiem ir, piemēram, Barona centra "Idille". Bet šodien parastā aktīvā džeka vietā bija kaut kāds garmatains hipijs, kurš pienāca man klāt un teica: "Jūs kaut ko meklējat? Vispār preces mums ir izkārtotas augšējos plauktos, apakšējos plauktos ir noliktava." Nu, labi, ok, atvainojos, nebiju sapratusi, kur beidzas augšējie plaukti un kur sākas noliktava. Kad maksāju par pirkumu, viņš izrādīja acīmredzamu neapmierinātību par to, ka manai kartei nestrādā bezkontakta norēķini, un pēc tam piebilda (mana karte ir drusku! ielocījusies): "Jums jau tā karte arī ir salocījusies gandrīz 45 grādu leņķī." Labi, tagad gribu atpakaļ to aktīvo džeku, kurš saka "divi eiriķi".
 
 
09 Aprīlis 2018 @ 06:08
translācijas  
Pirmkārt, man reāli patīk Sviesta Ciba - konceptuāli. Man šķiet, ka tā kalpo par lakmusa papīrīti latviešu valodas domas telpā daudz vairāk par visiem tviteriem un ko tur. Galvenokārt jau tāpēc vien, ka satura autori, kas pirmā acu uzmetienā šķiet vien tādi misfits, atraduši patvērumu nosacīti izolētā un arhaiskā interneta bedrītē, tomēr var un jūt vajadzību artikulēt piezīmes izvērstāk un ne-mērķtiecīgāk (dienasgrāmatas formāts tomēr); respektīvi, vienkārši tāpēc, ka vēlas kaut ko piefiksēt, nevis nodot prikolu un socstājas artavu savam publiskajam profilam (nosacītās anonimitātes faktors, kļičkas vs saistītie profili). Otrkārt, man patīk, ka SC ir drusku atšālējusies - mazāk circle jerk, biežākas viedokļu sadursmes, biežāks random moments latest postos, kur savijas kopā personīgas piezīmes, kriptēts nonsenss, pārdomas par aktualitātēm un idejiska aģitēšana. Man sirdī ir zināms siltums pret katru cibiņu, pat ja viņa rakstītais konkrēti man šķiet bezgaumīgs vājprāts, un tieši tāpēc, ka tas tiek rakstīts šeit - SC.

Otrkārt, es citreiz lasu cibu un brīnos. Jap, tieši tā - vienkārši lasu un brīnos. It kā jau es pati esmu sava laika vergs, tur postmodernisms un yadda yadda, bet pat ar visu to vēl joprojām es spēju ablomīties kā mazs bērns, kad redzu, cik viegli citiem padodas lietot īstenības izteiksmi bez mazākās šaubu ēnas, ka varbūt tomēr eksistē risks, ka visas tās domiņas un pārliecības ir tikai tāds paša stulbuma simptoms. Mani tas fascinē, bet noteikti neskauž. Pēdējā laika right-wing left-wing razborkas gan smīdina, it kā mēs nebūtu visi tikai dažādas gradācijas tādam elfu bomžwingam, kas izziņu smeļ tikai divās vietās - savā noskaņojumā un internetā. Tie ir ļoti labi avoti, nepārprotiet, bet nu kamon.

Treškārt, jau kādu laiku pati esmu polarizējusies un sākusi brašāk džadžot. Pēdējā aktualitāte ir džadžot ļaudis pēc to draugiem. Vienā mirklī vienkārši apnika stibīt visur līdzi tās rindiņas no videnes sacerējuma, ka jābūt iecietīgam pret visiem un jāsaprot, ka, ja kaut kas nepatīk tev, tas ir tik ļoti totes legit fine, ja tas patīk taviem draugiem - katram savs un whatnot. Nu labi, ja tev patīk kāda stulbāka filma vai ansamblis, man tiešām ir pilnīgi vienalga, bet, ja tu tusē ar homofobiem vai feministiem, vai cut-throat kapitālistiem, vai stulbām maukām (gender neutral), vai smēķētājiem, vai insert-whatever-triggers-you-most, tad man kļūst vienalga, ka tas ir tavs bērnības labākais draugs vai ka tev uz šo cilvēku ir emocionāls stojaks, jo tas tāpat zināmā mērā definē tevi, un šī definīcija liek man uzvilkt bruņuvesti mūsu tālākā komunikācijā. Tas, protams, nenozīmē, ka draugiem nav ļauts kādreiz darīt kaut ko vāplīgu - ir, un pat vēlams, jo tad viņi vismaz ir dzīvi cilvēki ar gļukiem un trūkumiem, nevis squared cilvēku imitācijas, bet tāpat der atcerēties, ka draugus, atšķirībā no ļoti daudzām lietām šai briesmīgajā dzīvē, var izvēlēties.

Ceturtkārt, (man jau apnika rakstīt, bet jāaizmidzina sevi ir) visa tā datu aizsardzības histērija. Es nezinu, vai kaut ko neesmu sapratusi es, vai arī kaut ko nav sapratuši daudzi citi cilvēki, bet datu apstrāde nav gluži Black Mirror scenārijs. Jebkurš vidēji saprātīgs cilvēks uzmetot acis jūsu feisbuka laikiem ātri vien varētu kategorizēt jūsu vecumu, dzimumu un dzīvesstilu. Tur nav nekā diži maģiska per se. Maģiska ir kvantitāte attiecībā pret laiku, ko spēj paveikt kompis un ko - viens cilvēks. Tailored sludinājumi tā tīri filozofiski, manuprāt, neatšķiras baigi daudz no skrejlapiņas, ko tev iedotu kāds, kam ir kaut minimāla nojausma par tavu personu. Un, ja šī skrejlapa tevi spēj pārliecināt balsot par Trampu vai sākt uztraukties par plastmasas iesaiņojuma patēriņu - well, we were already fucked then. Te gan manī arī mostas mazliet tas postmoderniskais nihilisms pret to pārspīlēto pašsvarīgumu - jā, bļeģ, tu esi tik nenormāli important, un visi tie tavi dati ir tik nenormāli important, kaut kur jau Silīcija Ielejā metina kopā tavu ļauno repliku, un tas viss tikai tāpēc, ka nejauši nolaikoji sava kolēģīša mēmi. Ņemiet visus manus datus, ko var interneta tumšajās ielejās vien saskrapstināt, nopietni. Jums nav pohuj? Man, piemēram, ir.