19 Decembris 2014 @ 07:21
 
Vakardienas krutais koncertiņš. :)) video.
 
 
15 Decembris 2014 @ 23:51
 
Mmmm.. mīlu Eiropas smaržu agros rītos, nevaru sagaidīt.
 
 
15 Decembris 2014 @ 22:16
 
Šo ceturtdien būs MSK koncerts Depo, centīšos spēlēt sintezatoru kā keyboard cat.
 
 
15 Decembris 2014 @ 11:58
Restorāns "Mapačo"  
Pļavniekos ir atvērts jauns restorāns - "Mapačo" - , kur nesen devāmies nobaudīt pusdienas. Uz ārdurvīm uzlīmētais piedāvājums "Pērc 0.5 alu un saņem voblu par brīvu!" intrigu tikai pastiprināja. Gramatikai ēdinkartē restorāna īpašnieki nebija pievērsuši īpašu uzmanību - varēja dabūt gan veģetārisko lazanju, gan zandartu ar baravikiem. Tomēr vismaz bija centušies būt asprātīgi. Piemēram, ēdienkartē bija sadaļa ar nosaukumu "Pasta (ne zobu)". Tā kā man garšo sēnes un zivis, nolēmu riskēt, pasūtot jau minēto zandartu, tomēr pieredze liecināja, ka šādos restorānos ne vienmēr pieejams viss, kas ēdienkartē, tāpēc drošības pēc izdomāju alternatīvu - kartupeļu pankūkas ar lasi. Zandarta, protams, nebija, iepriekšējā dienā trakie viesi visu esot apēduši. Tobrīd restorānā bijām vienīgās apmeklētājas. Kamēr formējām pasūtījumu, no virtuves izsteidzās pavārīte, kas atgādināja Mildu no "Ugunsgrēka", un pierunāja EK paņemt svaigu jēra gaļiņu ar dārzenīšiem.

Restorāna estētika bija ieturēta labākajās mūsdienu tendencēs - bija grāmatu plauktu imitējoša sienas tapete, mākslīgās augu virtenēs iekarinātas pīpes, milzīgs puķpods uz viena no galdiem u.tml. Voblas pie alus atradās šķīvītī uz bāra letes. Kartupeļu pankūkas tomēr bija veidotas no saldas mīklas, bet jēra gaļa nebija ne sagriežama, ne sakošļājama. Kopā ar bārmeni apguvām mehānismu maksāšanai ar karti. Vairākkārt noklausījāmies vienu un to pašu dziesmu, kas skanēja fonā. Kopumā - skaisti pasēdējām, karoč. Ne kā sveši cilvēki.
 
 
14 Decembris 2014 @ 05:42
 
Man šķiet, ka man ir pazuduši iebildumi pret lielām pilsētām (lai gan es neesmu droša, ka man tādi vispār jebkad ir bijuši, jo pa īstam lielās pilsētās es nemaz neesmu bijusi un tos skaitļus neaptveru). Katrā ziņā Londona man ar katru reizi patīk arvien labāk. Pat viss tas piebāztais metro un anonīmās cilvēku masas uz ielām. Es neatceros, kas par to rakstīja, bet, ja tu noliec blakus divu cilvēku fotogrāfijas, tu redzēsi tajās atšķirīgo, kamēr, noliekot blakus divsimt fotogrāfiju, tu nespēsi nedomāt, cik tomēr visi ir līdzīgi. Un līdzīgi ir ar tiem cilvēkiem uz ielām, monotona masa, kas plūst dažādos virzienos, tomēr rada sajūtu, ka tikai vienā - pretī tavam. Es it kā saprotu to refleksīvo riebumu, kas spēj pārņemt, tomēr par to vēl stiprāks par to ir kļuvis tāds "nu un?", jo it kā es pati nebūtu viena no tām trulajām sejām pūlī, kas vienkārši paiet garām un tūliņ arī aizmirstas. Tāpēc kāda starpība, tāpēc kāpēc par to gruzīties.
 
 
13 Decembris 2014 @ 02:13
 
Laikam ejot, esmu uztrenējusi prasmes, izliekties nepiedzērušajamies tad, kad esmu piedzēries. Tikko applaucējos drusku, piemēram, jo taisīju kafiju, ar ko atžirgt, bet tas nekas, jo esmu jau mājās, jo kamēr nebiju mājās, satiktu divus no saviem mīļākajiem Londonas zēniem (born and bred) un ļoti kvalitatīvi, manuprāt, uzvedos kā skaidrā, bet tagad ir Sandra party, un tas nav nekāds jaunums, ka uz Sandra party nav ielūgts neviens, bet tikai Sandra.
 
 
10 Decembris 2014 @ 15:23
 
Šodien visu dienu jūtos gandrīz apraudājusies. Biju brokastīs kopā ar saviem mīļākajiem jaunajiem čomiņiem, ko ieguvu šajā semestrī. Esmu tik nojūgusies, ka esmu gatava visiem sūtīt Ziemassvētku apsveikumus pa pastu, un tie arī man skricelē savas adreses uz špergalkām un es tikai ņurcu maciņā. Tūliņ iešu pusdienās ar savu šejienes labāko draugu, kuru es droši vien vispār apskaušu tik cieši, ka viņš nomirs. Un it kā ar to vēl nepietiek, es ik pa laikam atceros, ka tūliņ jau būšu Rīgā. Es Latvijas ziemā neesmu bijusi kopš 2010. gada. Kopš 2010. gada! Un it kā ar to vēl nepietiek, tad es vēl atceros, ka šopēcpusdien ir pēdējais eksāmens, tad uz mājām pakoties un naktī jau mani gaida spirituālais brauciens megabusā! Nopietni, es ar frekvenci trīsreiz gadā dodos spirituālos 12 stundu garos megabusa pārbraucienos (kas nav braucis ar megabusu, tas nekad nesapratīs, cik tieši spirituāli tas ir), un tā ir mana meditācija. Citi pasēž baznīcā, citi uz jogas paklājiņa, citi palasa Ainu Rendu, bet es gavēju 12 stundas sēžot vietā, kur manām kājām nav vietas, un skatos pa logu tālumā un ciešu, un izbaudu šīs ciešanas tik ļoti, cik vispār viens cilvēks var kaut ko izbaudīt.
 
 
09 Decembris 2014 @ 23:22
 
Dažas lietas tomēr tajās sesijās man ļoti patīk - piemēram, tas, ka pulksteņlaiks ir vispār zaudējis jebkādu piesaisti ikdienas standartiem. Un ir pilnīgi normāli sarunāt kopīgas pīppauzes trijos naktī, iet pēc svaigām sviestmaizēm uz tuvējo Tesco, kad tas tikko atvēries sešos no rīta, vai arī kā tikko - apspriežot iešanu ciemos uz vakariņām - teikt: "Nu, tad cikos? Pusnakts tev der?"
"Jā, pusnakts man der."
 
 
09 Decembris 2014 @ 01:25
džinsu kļošenītes  
Ar Sandru nonācām pie īstās sajūtas par latviešiem. Mēs esam tādi naivi studenti skumjās džinsu kļošenēs. Tādi, kas domā, ka vienīgie skaistie zābaki ir gari, līdz celim un ar mazu papēdīti. Lai viens otru uzmundrinātu, mēs satiekamies un sakām: "Cik gan tev smuki izskatās!". Tas ir tā gaiši skumji un reizē mīļi, kā tad, kad redzi apaļīgu pusmūža vīrieti plīša džemperī ar auseklīša rakstu, kuru gribas apskaut un pasargāt no visiem snobiem un skolas krutajiem. Bet tad, ja uz to naivo, pašu jautātāju uzmundrinošo komplimentu saņem lepnu atbildi: "Jā, man ir savs stils!", viss mīļums pagaist. Tad gribas uzdāvināt spoguli. Pa visu guļamistabas sienu.
 
 
08 Decembris 2014 @ 23:45
 
Šodien atcerējos, ka pirms vairāk nekā pieciem gadiem, ciešot mēreni stipras paģiras, es, kravājot koferi trim vasaras mēnešiem, tajā ieliku grāmatu "Fuko svārsts". Protams, nonākusi galamērķī, es nicināju savu paģiru spriestspēju, jo tā grāmata nav īsa lubene mīkstos vāciņos. Tā ir smaga, stulba grāmata, kas aizņem apmēram 1/8 no kofera ietilpības. To es atcerējos tāpēc, ka šodienas pirmajam eksāmenam biju iemācījusies risināt neskaitāmus uzdevumus, kuros galvenais varonis ir svārsts. Eksāmenā, protams, neviens uzdevums nebija par svārstu. Ja eksāmenā būšu izkritusi, tad uzskatu, ka pelnīti, jo visa fizika ir par to, kā veikt inteliģentus minējumus. Arī pati gatavošanās eksāmenam ir tikai inteliģents minējums par to, kas vispār ir svarīgi un atmiņas kapacitātes vērts. Sapīkusi devos ārā no eksāmenu zāles, lai jau pēc stundas tur atkal atgrieztos, tikai šoreiz absolūti vienaldzīgā noskaņojumā, jo nākamais eksāmens bija vācu valodā. Tam (laika trūkuma dēļ) nebiju gatavojusies vispār, tomēr tas man netraucēja radošajā daļā melot par savu braucienu kopā ar draudzeni uz Berlīni: "Das war teuer, aber wir hatten viel Geld". Nākot mājās, tomēr domāju, ka man ir apnicis nezināt lietas no galvas. Protams, visi jau var pāris sekundēs uzzināt visu ko, ja vien ir vaļa un interneta pieslēgums, bet tomēr tad, kad tu viens vakarā nāc mājās, tev galvā ir tikai tās zināšanas, kas tur ir, un viss. Par ko tad lai padomā, ja nekā jau īsti tur nav?
 
 
08 Decembris 2014 @ 14:52
Balvas  
Visiem taču it kā skaidrs, ka to, kam piešķirt Eiropas balvu literatūrā, izdomā tepat, Latvijā. Tad mēs tur iesakām savu rakstnieku, viss ir kārtībā, priecājamies, bet pēc tam izvirzām viņu nominācijai "Gada Eiropas cilvēks Latvijā". Mērķis, citēju, ir "Godināt cilvēku, kurš ar saviem darbiem aizvadītajā gadā visvairāk ir veicinājis Latvijas integrāciju Eiropā un Eiropas integrāciju Latvijā". Nav jau tur nekāda absurda, viss normāli.
 
 
07 Decembris 2014 @ 23:10
 
Man ir atkarība no draņķīgās 65p pašapkalpošanās automāta kafijas. Tā ir tik slikta, ka garšo pēc kafijas paliekām ielieta remdena ūdens. Kad pirms pāris naktīm bibliotekā šis automāts bija sabojājies, es speciāli gāju uz ēku skolas teritorijas otrā galā, kur ir tāds pats automāts, lai tikai pie tās tiktu. Tas ir aptuveni astoņu minūšu gājiens spelgonī. Tiesa, bibliotēkas lejasstāvā ir arī normāla kafejnīca, kur tirgo īstu kafiju, bet to es ignorēju, jo tās garša ir tik tipiski parasta - ne tuvu nelīdzinās tām mīļajām 65p samazgām. Tiesa, arī šodien tas automāts te darbojas tikai pa pusei - tas pieņem tikai precīzu naudu. Tāpēc arī piegāju pie pārdevējas tajā normālajā kafejnīcā, iedevu viņai piecas mārciņas un palūdzu, lai izmaina tādā veidā, ka viss dalās ar 65. Tas ir 7 x £0.65 un vēl četri pensi paliek pāri, ja kas.
 
 
06 Decembris 2014 @ 20:22
 
Vakarnakt nevarēju aizmigt līdz sešiem rītā, lai arī biju pidžammā jau no pusnakts. Ap pieciem neizturēju un piecēlos, lai izietu pagalmā uzpīpēt, cerot aizkliedēt nepamatoto trauksmes sajūtu. Izgājusi ārā, es ieraudzīju, iespējams, skaistāko pilnmēnesi, kādu jebkad esmu redzējusi. Debesis bija tik tīri tumšas, taču ap mēnesi tirkīzzaļa gaisma kā dārzs elipses formā. Tā savādā gaisma bija arī vienīgais atskaites punkts pie debesīm, pret kuru mēness likās strauji rietam. Mirkli apsvēru domu steigties iekšā pēc fotoaparāta, bet tad attapos, ka tajā tāpat šobrīd ir melnbalta filmiņa, turklāt mēness virzījās tik ātri, ka tad, kad rokās turēju jau vairs tikai izsmēķi, mēness bija ticis laukā no zilzaļā loka un apstājies tukšajās debesīs jau mazliet tuvāk horizontam. Iegājusi atpakaļ, es atlikušo stundu nogulēju tumšā istabā vaļā acīm. Deviņos jau zvanīja modinātājs un pamodināja ne tikai mani, bet arī vakardienas trauksmes sajūtu. Man šodien bija pirmais eksāmens. Katru semestri es kļūstu apsēsta ar vienu no saviem mācību priekšmetiem, kas liek man saprāta robežās ignorēt visus pārējos. Šajā tā bija franču valoda, kurā man arī šodien bija eksāmens. Lai arī semestra laikā iekrātie testi man jau bija nodrošinājuši 40% straight A, es ļoti vēlējos arī kopvērtējumā dabūt A. Es tajā eksāmenā centos, cik spēju, bet nevienu mirkli mani nepārņēma pārliecība, ka es izdarīju pietiekami. Ne jau mani uztrauc kaut kāda stulba atzīme, bet mani uztrauc tas, ka tikai tāpēc, ka man kaut kas patīk un ka es tajā ieguldu visu savu enerģiju, tas vēl nebūt nenozīmē, ka ar to pietiek. Un šī apziņa mani vienkārši spīdzina. Doma, ka tu vari censties, cik tu gribi, bet tāpat esi tikai kaut kāda viduvējība. Es negribu, lai man patīk tas, kas man padodas, es gribu, lai man padodas tas, kas man patīk! Eksāmena pēdējā daļa bija vēstules rakstīšana, kuru es atkal adresēju Nikolasam - vienīgajam francūzim, kuru jebkad esmu mazliet uzskatījusi par savu draugu. "Tu me manques, tu sais", es viņam teicu.
 
 
05 Decembris 2014 @ 18:25
 
Es tagad gatavojos eksāmenu maratonam, kas sāksies jau rīt, bet jūs, biedri, lūdzu, tikmēr gatavojiet spaisiņu. Pēc nedēļas un drusciņ braukšu ciemos.