28 Jūlijs 2035 @ 21:32
 
Kad atbraucu atpakaļ uz Latviju, apsolījos sev, ka tad, kad daudz maz būšu sakārtojusi dzīvi, atsākšu mācities poļu valodu. To es atcerējos vakardien, kad jau biju meklēšanā izsludinājusi poļu učuku. Tā arī ir.
Svētdien atgriezos no pirmās vecmeitu balles savā mūžā un, lai no tās atgūtos, vēl nebiju spērusi kāju pār mājas slieksni, kad nolēmu izsaukt sulaini uz aliņu, lai varētu tupēt uz pilnas pēdas un neklausīties sieviešu balsīs. Tā mazliet pasēdējām, līdz nolēmām, ka pienācis laiks noskatīties "Nāvējošo ieroci" un uztaisīt vakariņas. Kā novēroja AK, kad viņa atnāca, mēs jau bijām manāmi iesiluši. Tādi iesiluši arī taisījām ēst. Mana ietekmes sfēra bija garšvielas. Nolēmu, ka man ļoti patīk rozā pipari, kurus pirms tam lāgā nebiju ēdusi. To nevarēja nepamanīt arī ēdāji - no rīta, aplūkojot piparu dozīti, secināju, ka tajā palikuši 5 pipari. Viss pārējais izbērts. Reāli garšoja. Noskatījāmies arī Komando. Divreiz apraudājos.
 
 
26 Jūlijs 2015 @ 19:40
Likteņa zīmes  
Pēdējā laikā novērojamas daudz likteņa zīmes. Es gan pagaidām nesaprotu, par ko tās liecina. Pastāstīšu par vienu no tām.

Draudzene palūdza uzrakstīt stāstiņu par kādu pāri, kas taisās precēties. Uzzināju faktu, ka līgavai ļoti garšo saldējums, un daļā teksta aprakstīju, kā viņa nakts lokālos nereti stāv rindā, lai nopirktu piecus plombīra TIO. Tās pašas dienas agrā naktī gāju mājās par Dzirnavu ielu, divi puiši jautāja, kur ir tuvākais nočņiks. Norādīju viņiem virzienu, turpināju iet. Vēlāk izgāju uzpīpēt - skatos, abi puiši sēž uz apmalītes pie "Medņa". Ēd katrs lielā plombīra TIO iepakojumu (nevis vafelē, bet plastmasas tūtā). Tas ir tu tū jocīgi.
 
 
24 Jūlijs 2015 @ 09:42
Pārprātums  
Vakar ar Elīnu romantiski sēdējām pie Dziesmu svētku parka dīķīša, runājām par vecmeitu ballītēm.

Es: Kad mēs precēsimies?

Elīna: Tad, kad Juris Pūce beidzot izcīnīs to kopdzīves likumu.

Es: Es domāju - ne savā starpā.

Elīna: Ā.
 
 
23 Jūlijs 2015 @ 18:40
 
Kurš Sonic Youth albums ir visforšākais?
 
 
21 Jūlijs 2015 @ 01:58
Dienas sleja  
Šovakar man vairs galīgi nebija spēka. Tāpēc ar EK pieveicām katra piecus aliņus un pēc tiem kopīgi uzrakstījām manu sleju izdevumam KDi par festivālu Positivus.
 
 
18 Jūlijs 2015 @ 14:30
 
Vakardienas koncerts.
 
 
16 Jūlijs 2015 @ 23:28
Pāķi  
Ir tādi cilvēki, kuri ir iesituši roku spējā paironizēt par sevi. Bet tas, ko viņi nav iemācījušies, ir nebaidīšanās sevi padarīt par pilnīgiem pāķiem. Atļauties reizēm tādu pilnīgu pāķu līmeni, kas jau kļūst stilīgs un mīļš. Šī ir spēja, ko es visaugstāk vērtēju cilvēkos.
 
 
16 Jūlijs 2015 @ 22:26
Divatā ar Dzērāju  
Pēc ilgiem laikiem ciemojos Pļavniekos. Uznāca apcerīgs noskaņojums, piesēdu parciņā uzpīpēt. Tur kāds iedzēris vīrietis man palūdza cigareti, pretī piedāvāja alu. Iedevu cigareti, alu neņēmu. Viņš vaicāja, vai drīkst apsēsties blakus, teicu, ka labāk saglabāsim distanci. Paklausīja. Tomēr uzsāka dialogu.

"Tu esi precējusies?"

"Nē."

"Es drīkstu ar tevi pastaigāties?"

"Laikam jau nē, man jāiet mājās mazgāt veļu."

"Bet varbūt mēs pastaigātos un beigās apprecētos."

"Šaubos."

"Nē, man ir dzīvoklis, mašīna, viss ir."

"Tas ir ļoti labi."

"Tikko koncertu nospēlēju, 70 cilvēku man sajūsmā applaudēja. Tas bija pizģets."

"Es tiešām priecājos."

"Nē, tiešām, 70 cilvēku kopā bija. Visi bija sajūsmā."

"Es ticu."

"Man ģitāra arī ir."

"O."

"Tikai sievas nav. Jau gadiem. Cilvēkiem taču jādzīvo pa pāriem, viņi nedrīkst būt vieni. Bet man nevienas nav."

"Es nezinu, kāpēc tas tā."

Sarunas beigas.