13 Novembris 2019 @ 19:27
Par provokāciju  
Vakarnakt, nevarot aizmigt, atcerējos kādu amizantu gadījumu un nesapratu, kamdēļ neesmu nekad nekur to piefiksējusi. Man patīk mani kolēģi, viņi man visi ir tiešām mīļi, taču reiz, kad socializējāmies pēc darba kādā briesmīgi pārcenotā kokteiļvietā, kāds no viņiem ierosināja uzspēlēt Never Have I Ever. Spēles princips šāds: sāc teikumu ar “Never have I ever…”, tad ievieto kādu random faktu par sevi - kaut ko tādu, ko nekad neesi darījis. Visi, kas to ir darījuši, iedzer. Un tā uz riņķi. Man šī spēle pieriebās jau augstskolas laikos, jo po žizņi kāds uzreiz visu eskalē uz visādiem pišanās jautājumiem. Mani tas briesmīgi garlaiko - nezinu, kamdēļ tā. Un galvenais, ka vienmēr viens un tas pats - kāds pasaka kaut ko along the lines never have I ever sucked two dicks at once vai tikpat omg psc skandalozu, un tad kaut kāda biklā čiepa padzeras un visi spiedz un pieprasa stāstu galdā, utt. Nēnu, nekas slikts pats par sevi jau tur nav, bet kā jau minēju - mani tas vienkārši garlaiko. Tad nu lūk. Tovakar, kad jau viss bija eskalējies uz tiem pišuka jautājumiem, pienāca atkal mana kārta. Iepriekš aizmirsu piebilst, ka visi tad arī vienmēr cenšas pārspēt iepriekšējos un pateikt vēl šokējošāku nonsensu. Tātad kolēģis tikko ir jau uzdevis kaut ko provokatīvu, kādi arī padzērušies, visi nosmējušies, vakars izdevies. Ko lai es saku? Never have I ever… had properly suicidal thoughts and by properly I mean not some abstract pondering about the topic but genuine consideration of it as of a possible action. Gribējāt kaut ko provokatīvu? Kā angļi saka - here you are! Tiesa, mans joks arī tikai man likās smieklīgs - mani mīļie kolēģīši uzreiz sāka kviekt “stop, stop, stop - like wtf, Sandra!” Nu lūk. Atcerējos un uz mirkli pati sevi atkal sasmīdināju.
 
 
11 Novembris 2019 @ 10:04
Here you are  
Skolotājas atsauksme pēc mūsu "Skolas somas" gleznu ludziņas. Bija tik laba, ka nespēju nepārpublicēt šeit (visdrīzāk autore ir viena no divām skolotājām, kura, pametot zāli izrādes vidū, vairākkārt neticami neveikli nogāzās):

"Labdien! Pieņemu, ka izrādes veidotāju acīs izskatīšos pēc Anitas Sondores, kura pret jauno talantu pašizpausmes kvalitātēm ir "palikusi akla un kurla", tāpēc, protams, būtu ļoti interesanti noskaidrot, kas Jums pašiem šajā uzvedumā patika. Kamēr man nav tādas iespējas, dalīšos savā redzējumā.

Es godīgi centos atrast kaut ko, kas man visā tajā liktos kaut nedaudz simpātisks. Tomēr, vai man patīk vīrieši panēsātās treniņbiksēs? Nē. (Pat tad, kad laukos ciema traktorists Jānis tādās atnāk pasērst, gribas pajautāt, vai viņam tiešām krājumos nav nevienu džinsu.) Vai man patīk no galvas iemācīti uzziņu literatūras teksti? Atkal nē, pat skolēnu izpildījumā es tam saskatu minimālu pievienoto vērtību. Vai man patīk, ka sievietes ik pa laikam histēriski iekliedzas. Joprojām - nē. Vai man patīk kauna sajūta, kad negribas skatīties uz to, kas notiek uz skatuves, jo tas izraisa tikai vienu vienīgu vēlēšanos - pēc iespējas ātrāk pamest notikuma vietu? Pasarg die's! Vai man patīk, ka mani un manus skolēnus uzskata par aprobežotiem stulbeņiem, kas nesaprot neko, kas sniedzas augstāk par nabaga Kiviču Andra dzīves izpratni un kuri nav spējīgi uztver mākslu kā tādu bez tās novilkšanas līdz primitīvam sadzīves līmenim? Nē, tāpēc es skolēnus mācu mākslas darbu nevis iestūķēt savā pagaidām vēl diezgan šaurajā uztveres rāmīti, bet izmantot kā instrumentu, lai apziņu paplašinātu, paskatītos uz pasauli no kāda cita skatu punkta, ieraudzītu to autora acīm un tādā veidā attīstītu emocionālo inteliģenci. (Gara acīm redzu Vasiļevska, Miesnieka, Pauļukas apjukušos un neizpratnes pilnos skatienus, ja viņiem būtu tas gods uzzināt, ko viņu darbos ir ieraudzījuši izrādes veidotāji.)

Pēc visa teiktā jāizdara godīgs secinājums: nepatika nekas, skatīties bija garlaicīgi un grūti. Un vēl - biju pamatīgi izbrīnīta, noskaidrojot, ka autori nav dziļi amatieri, kuri "Skolas somā"ir ieraudzījuši vieglu iespēju nopelnīt.

Dzīves pieredzes rezultātā jau sen esmu nonākusi pie atziņas, ka nav nekādas vajadzības uzbāzties citiem ar savu viedokli. Arī šoreiz būtu to paturējusi pie sevis, bet ja jau Jūs paši palūdzāt, tad - kā saka angļi, here you are. Ar cieņu, XXX".
 
 
10 Novembris 2019 @ 22:23
Par interneta oāzi II  
Pēdējās pāris nedēļas vakaros pirms miega dažreiz palasu Skukas ierakstus. Nezinu, kāpēc. Kaut kas uz tiem šobrīd velk, un viss.