27 Februāris 2035 @ 01:02
 
Esmu nonākusi pie 1 jautājuma un 1 atbildes.

Jautājums - vai ir iespējams būt jautram cilvēkam, bet nebūt pāķim?

Atbilde - Jānis Stībelis ir bossa nova. Nevis tāpēc, ka viņš dziedātu to bossa novu, bet gan tāpēc, ka gan Jānis Stībelis, gan bossa nova ir neizteiksmīguma etaloni (nejaukt ar etalonu).

Diemžēl manam jautājumam nav nekāda sakara ar atbildi.
 
 
19 Februāris 2015 @ 22:49
 
Iesakiet kādu modernu elektronisko psihodēliju.
 
 
19 Februāris 2015 @ 16:35
Ceriņi  
Es mīlēju džeku, kas bija kā ceriņi - mīļi lillā, sadeva daudz pieclapu laimītes, bet ātri noziedēja nesmuks un nekādā jēgā, galu galā. Pati biju skumjš pīlādzis, kas auga blakus rododendru krūmam, ar kuru kopā remdēja savu ogu rūgtumu, aprunājot margrietiņu lauku, kas smirdēja nejēgā.
 
 
16 Februāris 2015 @ 09:55
mans un Sandras brālītis  
И, вроде, жив и здоров,
И, вроде, жить не тужить.
Так откуда взялась печаль?
 
 
13 Februāris 2015 @ 19:03
 
Kad es mēģinu kaut ko pateikt, bet tas neizdodas un pretējā pusē acīs atspīd vienīgi neizpratne, es sadusmojos un nodomāju: "Skaidrs, tu arī esi viens no tiem, kuram liekas, ka dzīvē galvenais ir aiziet uz teātri." Pēc tam es nomierinos un atvainojos (savā galvā, t.i. turpat, kur arī izskan pārmetumi). Un tad es brīnos, kāpēc man ir tendence dusmās nicināt labklājību. Kāpēc man riebjas nokrauti grāmatu plaukti, visas manas grāmatas, kāpēc man riebjas iešana uz teātri, ja ar iešanu uz teātri saprot visa veida publisku kultūras patērēšanu, kāpēc man riebjas muzeji un memoriāli, centieni vienot atmiņas un attieksmes. Kāpēc vienīgais, ko es pa īstam gribu, ir tikai tas, lai vienmēr būtu kāds, kam nosūtīt īsziņu, kad esmu pālī viens pats pasaulē, jo tomēr pilnīgi viena es arī nevaru, kaut ļoti cenšos.