20 Augusts 2014 @ 06:28
 
Vispār, ja man būtu jāvērtē sava šī brīža dzīve, es varētu apgalvot, ka beidzot esmu laimīgs. Man ir praktiski viss, ko vēlos, turklāt nekad nav garlaicīgi. Mīliet sevi un citus, un jūsu sapņi piepildīsies.
 
 
18 Augusts 2034 @ 21:57
 
Šodien puslīdz pabeidzu maģistra darbu. T.i.- pabeidzu. Nu, rīt parunāšu ar vadītāju, un, iespējams, kaut kādi sīkumi būs jāuzlabo, bet tie būs galīgi sīkumi, jo līdz šim 85% darba viņa jau ir atzinusi par labu esam. Sajūta ir diezgan pizdata.
 
 
16 Augusts 2014 @ 20:42
 
Reminder.
 
 
16 Augusts 2014 @ 19:14
 
Vakar manā kalendārā bija rakstīts, ka enerģija jāuzņem ar zāļu tējām. Izdzēru vienu kannu piparmētru tējas un tā kā nebija sevišķi vēls, nolēmu iedzert arī aptiekas tēju mieram, kad to iegādājos, aptiekāre man teica, ka tur ir labs sastāvs: balderjāņi, kumelītes un raudene. Biju izdzēris pusotru kannu, kad pamanīju, ka mirkšķinot acis man sāk rādīties dīvaina gaisma. Tādas, kādas parasti rodas pēc ilgstošas skatīšanas uz iedektu spuldzīti vai sauli. No sākuma nepievērsu tam visam uzmanību, taču vēl pēc brīža es vairs nespēju nofokusēt skatienu, redze biju kļuvusi tik dumja, it kā es būtu galīgi apžilbis. Jāsaka, ka nejutos sevišķi priecīgs, taču atlikušo vakaru pavadīju diezgan mierīgi.
 
 
10 Augusts 2034 @ 20:10
 
Tikko secināju, ka pēdējoreiz savu laboratorijas kolēģi Cirvi pēdējoreiz redzēju jūnija vidū tajā saulainajā dienā, kad izmetu viņu no laboratorijas. Labi mests.
 
 
10 Augusts 2034 @ 19:45
Zombiju apokalipse  
Ir pienācis tas brīnišķīgais laiks, kad uz institūtu eju arī brīvdienās, lai pasēdētu un parakstītu. Vispār darbs brīvdienās ir tirliņu padarīšana, bet šoreiz sev to varu piedot, jo zinu, ka viss tāpat drīz beigsies. Turklāt brīvdienās tāpat nav nekā, ko darīt, jo sirgstu ar pārspīlētu monogāmiju. T.i. - es draudzējos tikai ar Rubentiņu, kurš jau sen vairs te nedzīvo.

Būt vienam tukšā institūtā, protams, ir bailīgi. Nu, tad, protams, printeri sāk slēgties iekšā paši no sevis. Arī labenē, kur biju pavadījusi pāris stundas, pēkšņi secināju, ka ir ieslēgts dators, un es to noteikti neesmu izdarījusi. Bet tas ir normāli, tā tukšos institūtos jābūt. Un jāatzīst, ka tad, kad bija paraugi jāieliek saldētavā, tad izmantoju visas savas ģeometrijas zināšanas, lai tos iestūķētu saldētāvā, kurā praktiski nebija vietas, nevis gāju lejā uz pagraba noliktavu, jo tomēr nolēmu, ka šoreiz tas pagrabs ir pārāk tumšs un kluss. Un katru reizi, kad es tur eju, domāju par to, kā būtu, ja aiz manis kāds aizcirstu durvis un mani tur atstātu. Nu, lūk, darba dienā šādas pārdomas mani neattur no došanās turp.

Bet man jau tagad ir jāsāk baidīties par to, cik ļoti bailīgi būs septembra sākumā. Nu, man te ir dzīvoklis līdz augusta beigām, bet darbs jāaizstāv 3.septembrī. Darba vadītāja teica, lai par to neuztraucos, jo šādiem gadījumiem ir paredzēta institūta guļamistaba. Es, protams, nekavējoties pieņēmu piedāvājumu padzīvot institūtā, jo tas vienkārši izklausās nenormāli kruti. Bet tas nozīmē, ka es tajā ēkā būšu viens pa nakti. Jau gaišā dienas laikā tur slēdzas tie datori un printeri. Naktī gan jau atdzīvosies krēsli un galdi, un arī tā mana gulta noteikti. Turklāt, ja es tur viens rukāju, tad gadījumā, ja uzbrūk zombiji, es ātri varu aizbēgt, jo labenes un mani 100 kabineti atrodas pirmajā stāvā (to, ka tur viegli izlekt pa logu, ievēroju uzreiz). Bet mana guļamistaba ir piektajā stāvā. T.i. - ja nāk zombiji, dirsā ir.
 
 
07 Augusts 2034 @ 23:31
 
Šodien savideozvanījāmies ar Dario. Viņam bija liels prieks mani redzēt kaut kādā formā, jo iepriekšējo reizi es biju tā nomocījies un tik ļoti izskatījos pēc Kurta Kobeina, ka D prasīja: "Does it smell like a teen spirit in the lab?" Pie viena viņš arī izvirzīja hipotēzi, ka rakstu nevis maģistra darbu, bet gan savu jauno albumu "Nevermind". Šoreiz bija jau labāk.
Kā parasti pārrunājām Žoela lietu. Žoela lietā nekādu jaunumu nebija. Žoela lietas pamatā ir tas, ka Ž ir pazudis. Pēdejoreiz kaut ko no viņa esam dzirdējuši oktobrī. Esam mēģinājuši sazināties dažādos veidos, bet neveiksmīgi. Pēdējais, kas par viņu dzirdēts, ir tas, ka viņa maģ.d. vadītājs Porķenē esot kaut kādā veidā sazinājies pat ar viņa vecākiem, lai noskaidrotu, vai dēls vēl taisās turpināt to maģ.d. Žoela lietā pat nav atbildes uz šo jautājumu.

Tā kā ar joni tuvojas tas mirklis, kad man maģistrs būs galā, protams, atcerējāmies to, kā man viss sākās. Nu, to, ka Porķene sākās ar ierašanos Lisabonā, kur mani sagaidīja Dario, kurš manis dēļ bija tur ieradies un apguvis pilsētu, to es pati atceros. Toties es biju piemirsusi, ka pie metro kāpnēm es esot apstājusies, dziļi ievilkusi elpu, uztaisījusi svarīgu sejas izteiksmi un paziņojusi: "Dario, Tu nespēj iedomāties, cik man ir svarīgi tas, ka Tu te esi kopā ar mani. Paldies. Es tiešām to novērtēju. Kurš gan cits nestu manu koferi?"
Tāpat manu pirmo dienu labenē atceras kolēģe, kas bija pirmā, kas man te visu rādīja. "Tāpat atceras" nozīmē "atceras labāk nekā es". Nu, pirmajā dienā viņa man rāda, kur ir kas, kur kurs strādā. Es visam sekoju līdzi ar vidēji ieinteresētu sejas izteiksmi, nav šoka, nav migrēnas, nekā. Vienā mirklī es viņu pārtraucu ar paziņojumu, ka man ir svarīgs jautājums.
-Tas ugunsdzēšamais aparāts. Sausais vai slapjais?
-Sausais.
-Ok.

Pēc tam saruna par ugunsdrošību netika turpināta. Un tas ugunsdzēšamais aparāts, protams, nemaz nebija novietots baigi redzamā vietā.