27 Janvāris 2015 @ 18:30
 
- Ja tev būtu adoptēti bērni, tu teiktu viņiem, ka viņi ir adoptēti?
- Jā. Visu laiku.
 
 
25 Janvāris 2015 @ 22:54
 
Pirmais biznesa likums. Visiem uz visiem ir jāpelna.
 
 
25 Janvāris 2015 @ 22:10
 
Noskatījos Birdman. Baigā filma. :)
 
 
21 Janvāris 2015 @ 19:06
 
Tas ir vārds un uzvārds.
 
 
15 Janvāris 2015 @ 18:15
Lietišķas sarunas  
Pienācis laiks kārtējai nopietnajai sarunai iz Skype ikdienas.

[15.01.15 18:05:52] elīna kolāte: čau. Tu gadījumā nezini, kad skaita cāļus?
[15.01.15 18:07:11] Anete Konste: hm. labs jautājums.
[15.01.15 18:07:18] Anete Konste: es tagad domāju, kāpēc cāļi vispār jāskaita.
[15.01.15 18:07:22] Anete Konste: cik ir, tik ir.
[15.01.15 18:07:48] elīna kolāte: varbūt jāzina aptuvens kaits, lai varētu zināt, cik daudz graudu nepieciešams, lai to pabarotu
[15.01.15 18:07:54] elīna kolāte: kaut gan arī par graudiem - cik ir, tik ir
[15.01.15 18:07:57] Anete Konste: var taču uz aci redzēt.
[15.01.15 18:08:04] Anete Konste: un tieši tā - graudu nevar būt vairāk, kā ir.
[15.01.15 18:08:34] elīna kolāte: ā, varbūt tad, kad cāļus izlaiž ārā un pēc tam dzen būdā, vajag saskaitīt, vai ir visi
[15.01.15 18:08:37] elīna kolāte: atcerējos
[15.01.15 18:08:44] elīna kolāte: to laikam varēj tikai rudenī izdarīt
[15.01.15 18:10:30] Anete Konste: ja? jo vasarā tie vanagi baigi uzdarbojas, tad jāskatās, cik rudenī palicis pāri? paga, rudens taču nāca pēc vasaras?
[15.01.15 18:11:15] elīna kolāte: šito es nezinu
 
 
14 Janvāris 2015 @ 07:53
 
Pagājušajā vasarā kādā brīdī es nolēmu nicināt prozu, jo uz brīdī manā dzīvē aktualitāti bija zaudējusi gan nemitīgā vēlme aizmirsties, gan arī liekulīga šķita tendence vēstīt idejas tik neskaidrā veidā. Ideju vēstīšana daiļliteratūrā man vispār arī joprojām šķiet sen atpakaļ ieviesies pārpratums, kuru derētu drīzumā izskaust, radinot cilvēkus lasīt literāri vērtīgas esejas fiktīvu stāstu vietā. Es sliecos domāt, ka fikcijas galvenais mērķis ir tvarstīt spoku, nevis sludināt, tāpēc kopumā man nav iebildumu pret daiļliteratūru, jo pastāv taču daudz tādu pierakstu, kas neko nesludina. Piemēram, visa dzeja. Tā var būt slikta, pat ļoti slikta, bet vai tā var būt melīga? Jebkurā gadījumā, es sadomājos šo visu tik tālu, ka biju gatava besīties par visu fiktīvo, kas trāpījās man ceļā. Tas, protams, pārgāja pēc - es vairs precīzi neatceros - piecām, varbūt sešām stundām, jo es sapratu, ka man nav pamatu, uz kuriem tās savas krutās nojausmas stutēt.

Es to visu tagad atcerējos, jo gribēju ierakstīt kaut ko par mūziku. Nevar jau neko īsti par mūziku uzrakstīt, lai tas neizklausītos vai nu pēc sīkmanīgas fanošanas, vai arī pēc dročīšanas uz enciklopēdiskām zināšanām un sava metaforiskā rokraksta. Kurš izdomā labskanīgāku salīdzinājumu, tas gudrāks - viss. Un tas man kremt, jo es it kā šobrīd būtu gatava uzrakstīt veselu domrakstu par šo mūziku, ko tūliņ parādīšu, bet es nemāku tā, kā es gribētu. Tāpēc es rakstīšu vienkārši tā, kā bija: nevajag lielu atjautību, lai iedomātos, ka valodu apguvē lieliski palīdz mūzika attiecīgajā valodā, tomēr ir apnicīgi klausīties tādu mūziku, kura nekā citādi, kā vien vārdiski, nesaista. Pēdējā gada nozīmīgākais muzikālais atklājums man ir bijis Jacno - nevis tāpēc, ka viņš būtu radījis ko savdabīgu, bet tāpēc, ka viņa mūzika ir vienkārši mīļa un rezonē ar manu sirdsritmu priecīgās dienās: Rectangle

Pirmais ieraksts, ko noklausījos, bija instrumentāls, taču uzreiz sapratu, ka to klausīšos vēl daudz. Kad šonedēļ tiku pie viņa ieraksta "Tant de temps", biju gatava no laimes nedaudz aiziet bojā, jo beidzot biju atradusi tādu mūziku franču valodā, kas man tiešām, tiešām patīk. Līdz šim atradumam man bija tikai viena dziesma franciski, kas man patika. Es ar to pat uzbāzos savam pasniedzējam, lai noraksta liriku, jo internetā nebija atrodama, un klausījos tik ilgi, kamēr arī katru viņa uzrakstīto vārdu tajā dziesmā sadzirdēju: La fille Peter Pan

Tikko pamanīju, ka pirmajai rindkopai nav vispār nekāda sakara ar pārējām, un tas man atkal atgādināja, ka pirms apmēram desmitiem gadiem Ziemassvētku vakarā kāds aptuveni piecgadīgs cilvēks skaitīja šādu pantiņu:

Kūko, kūko, dzeguzīte,
Kūko, cik tev tīk,
Kūku, kūko, dzeguzīte,
Kūko, cik tev tīk.
Kūko, kūko, dzeguzīte,
Kūko, cik tev tīk,
Kūko, kūko.. [šajā brīdī mans brālis viņam iegrūda rokās dāvanu]