29 Marts 2015 @ 16:11
 
Valmieras THC vīriešu tualetē ir milzīga izlietne, ap kuru var sastāties kādi četri vīri un tad skatīties viens otram virsū, runāt, darīt savas lietas un izlikties, ka tā ir ikdiena. Bet, jā, patīkami, ka Valmierā ir tik mežonīgi wild publika, kas dejo, laistās ar aliņiem un savās noskaņās atgādina šo klipu. Tas saucās izdzēst šo dienu ar vakardienu.    
 
 
29 Marts 2035 @ 15:03
 
Tūliņ jau būs apritējušas divas nedēļas, kopš man ir labs garastāvoklis un draivs. Un arī paģiras vairs nemēdz būt iznīcinošas un tādas, kas liek gulēt pusotru dienu. Sauksim tās par psihosomatiskajām paģirām. Par garastāvokli pohuj, bet draivs ir ļoti kaifīgs, ņemot vērā, ka tas palīdz daudz ko izdarīt, un man jau neko citu šajā dzīvē nevajag kā vien kaut ko izdarīt. Un vēl labi, ja var parunāt ar kādu par upēm. Otrdien bijām pirmajā izpētes braucienā uz Bausku, kur nedabūjām pa purnu - kas par laimi! Toties pirmoreiz dzīvē piedzīvoju tādu mirkli, ka man kopā sasējās kājas. Tas notiek tā: jāsēž vāģī ar vienu kāju pārmestu pāri otrai, kamēr tā sēdi, tikmēr zābaku šņores pašas no sevis aptinas viena otrai apkārt. Mirklī, kad jākāpj ārā, protams, neiedomājies, ka varētu būt sasējušās kājas, tāpēc arī nesaproti, kāda velna pēc kājas vairs neklausa. Un tad, kad saproti, ka ir sasējušās kājas, ir kauns partnerim teikt: "Eu, es nekāpju ārā, jo man sasējās kājas. Pagaidi, tūliņ atsiešu."

Vispār šī nedēļas nogale bija pilna ar kultūru. Piektdien apmeklēju kulta teātra žurkas pirmizrādi. Tas bija tieši tas, ko gaidīju - vienkārši briesmīgs koncerts. Beigās, kad aktieri klanījās, visās sejās bija nolasāma vēlme tūliņ iedzert. Tāpēc vislaimīgākais cilvēks uz skatuves tajā mirklī bija Romāns, kuram tika pasniegtas nevis puķes, bet gan pudele ruma. Tas nozīmē, ka viņam bija vismaz teorētiska iespēja vēlmi piepildīt tūliņ. Tā kā vēlāk viņš mani izvadāja pa dažādām sevišķi slepenām teātra vietām, tad nolēmu tomēr textu nerakstīt. Nav jau nemaz tik grūti novērst slikta texta publicēšanu - vienkārši jāizpilda visas manas vēlmes (arī tās, par kurām pati nenojaušu). No rīta pamodos ļoti labā garastāvoklī. Tā vajadzēja, jo zināju, ka vakarā būs jāiet uz kādu amatieru teātra izrādi. Kaut arī man blakus bija morālais atbalsts, tas tomēr bija smagi. Ne katru dienu gadās redzēt savu tēvu, zeķbiksēs priecīgi dejojot pa skatuvi. Tas atstāja lielu iespaidu, tāpēc piezvanīju Ernestam un uzaicināju iemalkot vīnu. Ernests ir ievērojams ar to, ka ir kruts. Tas, protams, pats par sevi saprotams, bet vēl viņš ir ievērojams ar to, ka ar AK esam viņu novedušas no ceļa. Ernests ir visnotaļ ieturēts kungs, kurš nemēdz klaigāt un mahāties ar rokām, bet tas netraucē labiem hobijiem. Viņš ne vienu reizi vien iepriekš bija pieminēji rokkafejnīcas karaoki, kas ir tāds kultūras piemineklis, ka uz to jāved ārzemju draugi. Tā vakar ap vienapdsmitiem vakarā tur ieradāmies. Kaut arī tas nebija Tallink kuģis, ap šo laiku jau visi metās dziedāt. Manas simpātijas izpelnījās duets "Vasīlijs". Kopīgi ar Ernestu nodziedājām Pet Shop Boys skaņdarbu "It`s a sin". Gribēju arī HIM "Join me", bet tā bija pārāk laba, lai būtu sarakstā.
 
 
23 Marts 2015 @ 22:55
 
Sestdien pēc futbola, skatoties regbiju, izdzēru vienu aliņu un ap astoņiem vakarā devos pie miera, lai no gultas izkāptu svētdien ap četriem pēcpusdienā. Es pat negribu iztēloties, ka varētu eksistēt tāda dzīve, kurā es šad tad nevarētu hibernēties, jo es varu tikt galā ar daudz ko, ja man tikai reizi pa reizei ļauj drusciņ pagu. Un tā nav nedz depresija, nedz anēmija, nekas objektīvs tas nav - tā vienkārši ir mana metode cīņai ar uztraukumu par dzīvi, sadzīviski un filozofiski. Palīdz arī, ja kas.
 
 
19 Marts 2015 @ 22:17
 
Gribu zelta pulksteni.