23 Aprīlis 2034 @ 22:05
Cirvis, saldētava, paraugi, skaitļu virkne  
Man ir viens kolēģis, kurš ir pilnīgs cirvis. Viņu sauc M.

Par iespēju, ka M. ir cirvis, aizdomājos reizē, kad Lodzā bija arī Mētra, bet toreiz pieļāvu, ka pie mana dusmu uzliesmojuma vainīga ne pārāk labā gulēšana un vidējs alkohola patēriņš iepriekšējā dienā. Bet tik un tā šo dienu atceros ar šausmām. Bija tā, ka man bija jādara kaut kāda lieta, kur viņš īsti palīdzēt nevar - ja to dara divatā, tad tas nesanāk ātrāk. Pa to laiku tika atvesti ūdens paraugi, kas jāsagatavo likšanai mēraparātos. Tā gatavošana ir vienkārša, bet laikietilpīga. Ja to dara divatā, tad sanāk ātrāk. Bet, kamēr viens dara ko citu, tikmēr otrs jau var sākt sanumurēt paraudziņus, bočkas salikt pareizā kārtībā, sataisīt filtrus un vispār atrast visu nepieciešamo darbam. Es esmu izlepis, jo Rubentiņam man nekad nekas nav jāliek darīt, jo viņš pats visu saprot. Un, ja tur būtu bijis viņš, nevis Cirvis, tad, kamēr es pabeidzu savu darbu, viņš jau būtu sācis ķēpāties ar tiem jaunajiem paraugiem, jo mums abiem ir zināms tas, ka darbu beigsim kopā tajā mirklī, kad tas būs pabeigts, tāpēc esam ieinteresēti laiku tērēt pēc iespējas efektīvāk. Bet toreiz tur nebija Rubentiņa, tur bija Cirvis. Tad, kad atveda tos jaunos paraugus, man bija nepieciešama vēl apmēram pusstunda, lai pabeigtu iesākto, un man bija pilnīgi skaidrs, ka Cirvis otra labenes galā jau rīkojas, jo tā darītu jebkurš cilvēks, kurš kaut ko jēdz.
Pabeidzu savu darbiņu un gāju uz otru labenes daļu, pirms tam galvā aprēķinot, ka ir bijis gana laika, lai C visu jau būtu sagatavojis darbam. Kad es tur nokļuvu (jāiet 5 metri), man sāka reibt galva un es gandrīz noģību, jo C vienkārši sēdēja, bet tie jaunie paraugi pat nebija izņemti no maisa, kurā tie tika atvesti. Un pilnīgi nekas cits nebija sagatavots. Viņš vienkārši bija sēdējis un gaidījis, kad beigšu. Tomēr nolēmu nesākt kliegt, jo tad es būtu kā dāma no anekdotēm par sievietēm, kas domā, ka visas viņu vēlēšanās ir jāsaprot bez teikšanas. Un teorētiski šoreiz tā bija - es tiešām viņam nebiju teikusi, ka jāsāk kaut kas darīt.

Šodien mēs atkal strādājām kopā. Viena no lietām, kas jādara - ļoti uzmanīgi no sīkas tūbiņas jāpaņem daži šķidri mikrolitri. Ir vēlams, ka tajā mirklī neviens netraucē. To Cirvis nezināja, tāpēc, kamēr es tur piņķerējos, viņš stāvēja blakus, blenza man uz rokām un nemitīgi kaut ko komentēja un uzdeva jautājumus. Lai visu izdarītu pareizi, man ir jākoncentrējas tik ļoti, ka es tajā laikā nevaru nevienu pasūtīt dirst vai atbildēt uz kādu jautājumu. Tā ļāvu viņam 7 minūtes vārīties, līdz pabeidzu iesākto, lēni novilku cimdus, uzkāru halātu uz pakaramā un beidzot iesaistījos sarunā ar viņu, izsakot cerību, ka šī ir pēdējā reize, kad viņš runā ar mani šī konkrētā darba darīšanas laikā. Es biju ļoti dusmīgs, ja kas.

Pēcāk gatavojām kaut kādus paraudziņus. Vienu tūbiņu viņš sabojāja (tas ir normāli), tāpēc paņēma jaunu. Es atgādināju, lai neaizmirst uzrakstīt virsū numuru. Ar to bija grūti. Visas tūbiņas biju numurējusi es, un mana numurēšanas sistēma ir mazliet īpatnēja, bet tomēr ļoti loģiska. Tomēr viņš nevarēja saprast, kāds skaitlis jāraksta trūkstošā skaitļa vietā. Ir tā, ka, pat nezinot, kāda un kāpēc ir mana sistēma, jebkurš ar ceturtdaļintelektu apveltīts tīnis var izsecināt, kāds ir trūktošais skaitlis. Uzdevums Jums! Uzmini, kādam skaitlim jābūt zvaigznītes (nenumurētās tūbiņas) vietā:

...15 45 16 46 17 47 * 48 19 49...

Kad viss bija pabeigts, Cirvis paziņoja, ka mums esot uzticēts atkausēt saldētavu. Nav bazara - tas darbs bija jāizdara. Bet! To varēja paziņot un sākt no rīta, pa dienu ļaut visam atkust un pēcpusdienā viss jau būtu gatavs pats no sevis. Nē. Es atkal gandrīz paģību, un man gar acīm skraidīja melni cirvji. Tad atklājās, ka viņam nav ne mazākās jausmas, kā ir jāatsaldē saldētavas. Nu, ok - es arī daudz ko nezinu. Bet šī neziņa netraucēja viņam strīdēties ar mani - īstu mājsaimnieci. Viņš, piemēram, uzskatīja, ka atsaldēšana nav gana labs iemesls saldētavas atvienošanai no elektrības. Bija nepieciešams arī citu kolēģu apstiprinājums manai idejai saldētavu, un tas bija diezgan apkaunojoši visiem iesaistītajiem cilvēkiem. Kad šo darbiņu pabeidzām, viņš lepni paziņoja, ka pirmoreiz mūžā redz, kā izskatās atsaldēta saldētava. Es gara acīm iztēlojos, kā viņš jau trešo gadu mēģina atsaldēt savu personīgo saldētavu, kuru tā arī nav atvienojis no elektrības.
 
 
22 Aprīlis 2034 @ 14:38
 
Man bija ļoti forša dzimšanas diena. To sagaidīju Polijas ciematā Javožē. Tā ir ļoti skaista vieta ar dažiem kalniem. Poļu viesmīlība mani sen vairs nepārsteidz, bet tad, kad ģimene, pie kuras viesojos, man dziedāja apsveikuma dziesmu un ienesa istabā torti, kas tikko bija uzcepta, tad gan Sandra Mētra apraudājās, jo es pat nebiju viņiem teikusi, ka man ir kaut kāds džimpārs. Atbraucu no Javožes ar līdzi iedotās pārtikas kalnu, un nākamajā dienā aicināju ciemos Rubentiņu, jo man ir nepieciešama palīdzība kūkas apēšanā, un tam ir domāts asistents. Visi mani draugi jau bija klāt, kad viņš ieradās (manu draugu kopskaits bez Rubentiņa šeit ir nulle). Nu, neko, sadzērāmies šampanieti, un, tā kā viņam bija paķērusies līdzi matu griešanas mašīna, nolēmām paspēlēt frizieros. Nu, neko, tagad viss dzīvoklis ir matiem klāts (mati ir arī glāzēs un manā degunā). Šorīt pamanīju, ka viņš manā kladē atstājis zīmīti: "Indie music is shit." Un parakstījies kā Kevins Kostners.
 
 
18 Aprīlis 2014 @ 14:51
 
Mans labākais draugs Ervīns S. jau mēnesi nedzer. Kļuvis pavisam veselīgs un antisociāls. Vakar beidzot tikāmies 9k1 namā, tā un šitā, viņš dzer savu ūdeni un paziņo, ka ir nopircis māju Jūrmalā. Nē nu labi. Man it kā patīk cilvēki, kas nedzer un tur dzīvo savu dzīvi ar tēju un cepumiem, bet kāpēc uzreiz jāpērk māja? Vai tas ir no svara? Viss ir no svara. Uz manas ielas ir pat tāds teikums: “Dzejnieks ir dzejnieks zem sešdesmit.” Pēc tam tu esi vecs. Protams, es droši vien darīšu tāpat. Un vakarā sālsmaize.
 
 
17 Aprīlis 2014 @ 11:15
Komentētāji  
Šķiet, ka vakar iepazinos ar Skaisli Jātaļnieci. Ikviens, kurš ir kādreiz palasījis komentārus KDi un, šķiet, arī Satori, viņu noteikti būs ievērojis. Šķietamā Skaisle apgalvoja, ka E. Raupa krājums "Mirklis šis" ir haltūra, bet mana loma KDi slejās - aizpildīt tukšumu (ceru, ka katrā avīzē ir šāda pozīcija). Viņai bija sirmi mati līdz pleciem, apmēram seši desmiti gadu un tāda, nezinu, nešķīsta seja. Gatavā blozga, karoč.
 
 
12 Aprīlis 2034 @ 22:29
 
Piektdiena bija drausmīga diena. Tieši iepriekšējās dienās biju nonākusi līdz tam skaistajam mirklim, kad sevi mazliet jāpašausta par to, ka esmu izvēlējusies grūtu maģistra darbu. Senais Kārlis reiz teica, ka grūti ir jaunais labi, un tā arī ir, bet jāatceras, ka grūti ir arī vecais labais grūti. Bet man jau patīk meklēt problēmas. Piektdiena kliedēja jebkādas šaubas par manām šaubām. Pieļāvu tik daudz kļūdu, ka ne tikai man sāka šķīst, ka man pa nakti ir izņemtas mozgas. Viens no labākajiem gājieniem: kaut kādi paraugi jāsilda vannītē ar ūdeni, viss labi, esmu tos ielikusi karstā vannītē, lielo prieku par to vien aptumšo fakts, ka vannītē nav ieliets ūdens. Tā es visu dienu visu ko darīju nepareizi un nemitīgi kaut ko sagāzu. Arī šajā dienā Rubentiņam tika piedāvāts pieslēgties arī vienam citam projektam. Tas viss ir skaisti, bet tas reāli nozīmē, ka tajā laikā viņš neasistēs man. Centos neizrādīt, ko par to domāju, bet diemžēl R spēja izlasīt reālās šausmas manā sejas izteiksmē.

Darbadienu svinīgi noslēdzu, sev sejā ieķēzot šķīdumu, kas izraisa ķīmiskus apdegumus (loģisks noslēgums). Tajā mirklī mans asistents sēdēja otrā labenes galā. Pilnīgā mierā prasīju viņam, vai gadījumā, ja šis sķīdums nonāk uz ādas, vai tas jāmazgā ar ūdeni un ziepēm (it kā loģiski, bet, tā kā biju pieļāvusi tik daudz kļūdu, tad labāk bija pārprasīt). Viņš atbildēja, ka tā gan ir. Kad es iznesos no labenes un pēc piecām minūtēm atgriezos slapjš, viņš saprata, kāpēc šis jautājums tika uzdots. Arī saprata, kāpēc skrēju ārā no labenes - ar smadzenēm apdāvināts cilvēks nekur nebūtu skrējis, jo - tavu brīnumu - labenē ir gan izlietne, gan ziepes, tāpēc nekur nav jāskrien. Bet Rubenčiks saprata, ka šodien esmu izkūkojusi prātu, tāpēc arī skrēju ārā.

Apdegums ir bumernaga formā. Tas simbolizē to, ka dots devējam atdodas. No sākuma domājām, ka neviens nav jāinformē par šo spirituālo traumu, jo tā iegūta debīlā veidā - uzlēju uz rokas šo šķīdumu (to nejutu, jo rokā bija cimds) un pēc tam ar šo roku piekārtoju brilles, tādejādi uzsmērejot šo šķīdumu uz sejas. Tomēr tika nolemts, ka moš man vajag kaut kādu pantenolu no aptieciņas, bet labenes aptieciņa bija aizceļojusi, tāpēc bija no kāda jānoskaidro, kur tieši tā aizceļojusi. Diemžēl tā nācās visiem atklāt patiesību par savu debilismu. Nu, neko. Nākamais solis bija to pantenolu uzpūst. Tas tika uzticēts Rubentiņam, jo man pašai vairs nevajadzētu darīt vispār neko, jo nekas nesanāk. Viņš ar manu poļu valodas grāmatu aizklāja acis (jo tika nolemts, ka labāk būs, ja man tas pantenols nebūs nevienā acī) un nopūta visu atklāto seju ar tām putām. Tajā mirklī labenē ienāca mūsu profesore un no redzētā skata gandrīz paģība. Mēs gan turējāmies braši. Tad Rub rūpīgi noslaucīja liekās putas, un profesorīte nopētīja mani, norādīja uz kādu citu vietu manā mordā un prasīja, vai tur arī ir apdegums. Rubentiņš viņai paskaidroja, ka nē - tā vienkārši ir Elīnas seja.

Pēc tam nolēmām ieturēt kafijas pauzi un pārrunāt manu sūro likteni. Tikai tad viņš uzzināja, ka ir mans vienīgais Lodzas čoms. Tas viņu šokēja, un, lai es nesadomātos, ka viņš ir pārāk foršs, viņš nolēma sākt krākt. Rubentiņš zina, ka es nevaru izturēt krākšanu. Mēs neguļam un negulēsim kopā, tāpēc viņš ir nolēmis sākt krākt nomodā, lai man būtu tā lieliskā iespēja to piedzīvot un novērtēt. Tikai tāpēc, lai nebūtu simtprocentīgi labs cilvēks.

Vakarpusē man bija jādodas uz poļu valodas nodarbību, un tas bija ļoti cerīgi, jo tā ir viena no retajām lietām, kas man ļoti labi sanāk, tāpēc risks, ka tur kaut ko drausmīgi sačakarēšu, bija mazs. Man bija jāaizcierē līdz pastam, lai nosūtītu vēstulīti, un līdz nodarbībai bija palicis maz laika. Tā Rubentiņš paziņoja, ka es ne uz kādu pastu neiešu, jo ir risks, ka pa ceļam man kaut kas slikts var notikt, turklāt viņš negrib, lai es nokavēju nodarbību, jo viņš zina, ka tur man būs labi. Tā viņš pildīja savu asistenta pienākumu un aizgāja uz pastu manā vietā. Beigās poļu valodu tomēr nokavēju tik un tā, jo iekļuvu drausmīgā sastrēgumā. Tad es beidzot apraudājos, jo tik daudz tak nevar.

Šodien aizgāju uz sporta klubu, bet beigās tur neko nedarīju, jo diemžēl biju paņēmusi līdzi tikai vienu zeķi.