01 Novembris 2014 @ 03:54
 
Slepenā tūre pa Latviju.
 
 
29 Oktobris 2014 @ 16:37
Rīts kāpņutelpā  
Tā kā man darbā pilnīgi nemaz nav, ko darīt, izmantošu šo laiku lietderīgi un aprakstīšu, kā cienītā EK pavisam nesen pamodās manā kāpņutelpā. Tātad - tas notika tā.

EK bija atgriezusies no garās ārzemju koncerttūres, un nolēmusi turpmāk atkal apmesties uz dzīvi Dzintarzemē. To mēs, protams, gājām kārtīgi nosvinēt. Sākumā izstaigājām visas Rīgas kulta vietas - ILY, KKC un Vest - līdz iegriezāmies Skolas ielas Kalmārbārā. Tur kopā ar Balvu hipsteru karali ieturējām vieglu nakts jūras velšu branču, klāt piedzerot izsmalcinātu Piebalgas Martini. Garšas ideāli saskanēja, es to pat nosauktu par garšu tango vai pasadobli.

Tālāk visi ceļi veda uz Pļavniekiem. Bijām manas ģimenes dzīvoklī. Runājām par dzīves jēgu un to, kurš gudrāks, līdz skaļi izteicu nodomu iet gulēt, bet EK ieteicu to darīt savās mājās, jo tas ir piecu minūšu attālumā un pamosties kopā ir pretīgi. Viņa manam viedoklim piekrita.

Pamodos, spriežot pēc sajūtām, pāris stundu vēlāk. Šķita, ka dzirdu mana tēva un EK balsis, kuri runā kaut ko par kafiju un smiltsērkšķiem. Atkal aizmigu. Pamostoties jau otrreiz, situācija bija kardināli mainījusies. EK gulēja man blakus, bet uz naktsgaldiņa atradās pusizēsts trauciņš smiltsērkšķu un krūzīte ar kafijas biezumiem. Tātad dzirdētās balsis ir bijusi realitāte.

Devos pie tēta rast izskaidrojumu saspringtajai situācijai. Izrādījās, viņš EK atradis guļam kāpņutelpā - pretī mana dzīvokļa durvīm. Naktsmieram EK bija gatavojusies rūpīgi, jo brilles un maks bija kārtīgi nolikti blakus guļvietai. Tētis bija pamodinājis EK, piedāvājot kafiju un smiltsērkšķus. Es pamodināju EK otrreiz, piedāvājot doties uz vēlēšanām. Ieturējām spēcinošu maltīti restorānā "Alazanskaja dolina", un tieši tā arī rīkojāmies, jo esam atbildīgas, neesam vienaldzīgas.
 
 
28 Oktobris 2014 @ 02:14
Kino  
Noskatījos "The Giver". Tas, ka filma ir banālu youtube klipiņu kompilācija, ko vieno diezgan paredzams sižets, tas vēl sīkums. Tomēr fakts, ka tas viss ir apmēram Džefa Bridžesa mūža darbs, par kuru viņš sapņojis jau no deviņdesmitajiem - tas ir skumīgi. Es labāk viņu atceros kā depresīvo dīdžeju no "The Fisher King" vai kā to džeku no "The Big Lebowski", nevis kā Teiloras Sviftas aizbildni. Vismaz "Un prophète" nepievīla un piegādāja visu to, kas bija solīts - Krusttēvs satiek Rētuģīmi franču cietuma mikroklimatā, brutāli un aizkustinoši.
 
 
25 Oktobris 2014 @ 22:06
Fotogrāfijas  
Beidzot attīstīju un digitalizēju filmiņu. Es zinu, ka tas ir dārgi, neērti un neefektīvi, bet tomēr tik kruta tā sajūta, ka tu vienreiz attīsti to filmu, bet tur - visa vasara trīsdesmit sešos kadros. Vietām miglaina, vietām izdevusies; vārdusakot, viss kā īstenībā.

Hrothgar, Aug 2014 Oxford UK