15 Aprīlis 2015 @ 11:07
Piečakarēšana  
Mana darba piektajā stāvā atrodas sektantu kantoris, kas piedāvā par astronomiskām summām paņemt līzingā kosmētikas līdzekļus. Katru dienu vēroju sievietes, kas liftā vizinās uz šo kantori, kam viņas apčakarēšanai pieteikušas draudzenes. Šodien arī viena iekāpa, nospieda piekto stāvu. Es nospiedu trešo, viņa to neapšaubāmi redzēja. No lifta viņa izkāpa līdz ar mani, apjukusi vērās uz telpu ap sevi un vaicāja: "Šis ir trešais?".

Tas man atgādināja nesenu situāciju autobusā, kur cita sieviete, veroties pa logu uz tirdzniecības centru "Stockmann", man jautāja, kā tur var nokļūt. Pieklājīgi norādīju, ka jāiet vien, kur acis rāda, bet viņa tikai turpināja noskaidrot situāciju: "Vai šeit būtu visērtāk izkāpt?" un uzdeva vēl vairākus tamlīdzīgus jautājumus, līdz es neizturēju un atbildēju kaut ko mēreni rupji.

Es domāju, kā šie cilvēki vispār ir spējīgi ar kaut ko savā dzīvē tikt galā. Es domāju, vai šie cilvēki ir pelnījuši, lai viņus piečakarē. Vai arī viņi ir iespējami jāsargā no jebkādas klupšanas iespējas, kolektīvi cēlsirdīgi atsakoties no dabiskā atlases principa.
 
 
14 Aprīlis 2015 @ 16:11
 
 
 
11 Aprīlis 2015 @ 17:49
 
Šorīt devāmies tādās saulainās, bet pusskumīgās svētku brokastīs. Es sen nebiju bijusi pilsētas centrā pirms pusdienlaika, kur nu vēl sestdienā. Dažreiz - ļoti reti, bet tomēr - man liekas, ka varbūt te tomēr nav nemaz tik slikti. Es vienmēr sūdzos par to sociāl-kulturālās dzīves neesamību šai pilsētā, bet viss taču ir patiesībā atkarīgs tikai un vienīgi no cilvēkiem līdzās. Kas mani vienmēr pārsteidz gan - cik tie cilvēki strauji mainās. Pēc brokastīm šķīrāmies, un es, apskaujot vienu no biedriem, nodomāju, ka, pavei, vēl septembrī es pat nenojautu par tavu esamību, bet tagad mēs te kā tādi draugi. Man liekas, ka tas ir galvenais, kas mani pie dzīves vēl vispār saista - mani interesē, kas notiks tālāk.
 
 
08 Aprīlis 2015 @ 20:37
ļaujieties mīlestībai un dāvājiet to citiem  
 
 
08 Aprīlis 2015 @ 18:02
 
Norāvos un uzpīpēju vairākas cigaretes pēc gandrīz desmit nedēļu nepīpēšanas. Es gan neuztraucos, un zinu, ka pīpēt tagad tāpēc neatsākšu. Bet, sasodīts, tajās stulbajās cigaretēs tomēr ir kaut kāds nolādēts komforts. Mans futbola čoms savā dzīvoklī atrasts miris, nekādu skaidru atbilžu, tikai neskaitāmas spekulācijas. Jo jauni cilvēki taču nevar nomirt vienkārši tāpat. Man tiešām zajebala tā nāve. Visvairāk tāpēc, ka tā nekad nav viena nāve - tā ir viena nāve un simtiem atgādinājumu par visām tām, kas jau bijušas, un visām tām, kas vēl priekšā.