05 Janvāris 2017 @ 10:19
Aberdīna  
Aberdīnas ceļojums, kā jau Miligrami to solīja, bija tiešām spirituāls. Jau pirmajās pāris dienās izrunājām visus svarīgākos jautājumus, kas aptver reliģiju, filozofiju, narkotikas un citas garīgas pieredzes, tāpēc pārējā laikā lielākoties gulšņājām vai gājām uz bāru. Jauno gadu sagaidījām četratā, dzerot prosecco mājas pagalmā un dzirdot, bet ļoti vārgi redzot uguņošanu. Pēc tam devāmies uz svinībām kazino, jo nevienā bārā nebija, kur apsēsties. Kazino mani sagaidīja jauka dāma, jau pie ieejas uzdāvinot savu rumkolu. Bijām gan spiesti pāragri doties prom, jo Jāni pēc uzsmēķēšanas vairs atpakaļ neielaida, par ko mēs, protams, gardi ņirdzām. Toms teica, ka tas ir bijis viņa jaukākais jaunais gads, un Sandra atbildēja, lai viņš tā nesaka, jo tas ir diezgan skumji.

Bijām arī pastaigā pa pilsētu un parku, nelielā izbraucienā uz pili un apmeklējām Aberdīnas seksšopu un grāmatnīcu. Lēkājošus delfīnus neredzējām, bet pagaršojām pildīto kuņģi Haggis (iemācījāmies arī Haggis himnu, kas pieejama jūtubā), skotu brokastis, mīdijas un arī Skotijas nacionālo ēdienu "jebkas, kas ir uzsildīts mikroviļņu krāsnī". Dzērām alu pirmajā darītavas BrewDog krodziņā un dzērām alu mūsu mīļākajā krodziņā The Bobbin, kas piedāvā tādu ekstru kā bezmaksas printeris (tas vienkārši tur stāv un katrs, pieslēdzoties no savas ierīces, var printēt, ko vien vēlas. Kaut vai referātu). Bobinā mēs arī sacentāmies biljardā un 1. janvārī noskatījāmies Totenhamas futbola spēli. Pēc tam mājās, gulšņājot pa dīvāniem, noskatījāmies vēl Meiteni ar pūķa tetovējumu, Latvijas seriāla Šķiršanās formula sēriju, kur piedalās Romāns, kā arī, protams, Vieglu garu. Tas viss bija mīļi un, šķiet, visi esam priecīgi par to, ka nolēmām satikties.

Atpakaļceļā atkal braucām astoņas spirituālas stundas kompānijas "Megabus" transporta līdzeklī. Tas ir tas pats autobuss, kurā, braucot 24 stundas, Miligrami sasniedza zen. Autobuss viegli smaržoja pēc urīna un krietni spēcīgāk pēc tualetes dezinfekcijas līdzekļa. Pēc iekāpšanas divas reizes pārsēdāmies tālāk no tualetes, un otrajā reizē uz viena no krēsliem diemžēl aizmirsu savu jauno grāmatu. Kad pamodos, Jānis man priecīgi teica, ka kāds vecs kungs autobusā lasījis tieši tādu grāmatu kā es, un pēc tam, smaidam no sejas lēni dziestot, apjucis piebilda: "Vai arī tā bija tava grāmata." Tad mums Glāzgovā blakus aizmugurējā krēslā apsēdās māte ar trīs spiedzošiem bērniem, bet priekšā - divi tīņi ar rozā matiem, kuri dzēra aliņus. Mančestrā vismaz tikām pie jaukām vjetnamiešu vakariņām, foršas viesnīcas un gandrīz iekāpām nepareizā vilcienā uz lidostu.

Nekādas gada atskaites tā arī nesavilku. Man vispār grūti laiku uztvert tādos nogriežņos. Ja tomēr pacenšos, tad gads ir bijis diezgan foršs. Gan mīlestībā, gan profesionālajā un garīgajā dzīvē. Un brālim vēl piedzima bērns, tātad maniem vecākiem beidzot ir mazbērns.