22 Jūlijs 2034 @ 20:59
 
Biju Varšavā. Tā pilsēta tiešām ir ļoti forša. Pat tad, ja es nebūtu apsēsta ar Poliju, man tā liktos forša. Kopernika centrā netikām, jo tas bija pārbāzts. Tas drīzāk pat iepriecina neka apbēdina (jo es priecājos, ja ļaudis masveidā izvēlas tieši šādu brīvā laika pavadīšanas iespēju).

Mīļākais mirklis man Varšavā bija tad, kad mana draudzene Helēna (šķiet, 3 gadi) prasīja, vai pans ar mums spēlēs bruņurupuču spēli. Tas bija svešs pans, kas sēdēja netālu un lasīja avīzi. Otrs mīļākais mirklis bija tas, kurā uz ielas atradu maukas vizītkarti. Ja kādam vajag, varu iedot numuru.

Svētdienās cilvēki iet vai nu uz baznīcu, vai nu uz upi. Devāmies uz upi ar skanīgo nosaukumu Vkrā. Tagad plānoju sameklēt arī upes vārdā Kvā Kvā un Wild Swan (personisku iemeslu dēļ). Airējot pa Vkrā, protams, vairākkārt iedomājos, ka gribētu tur (upē) dzīvot. Redzēju zalktīti. Arī vairākas pīlītes, bet tās Ieva man ilgi neļāva apbrīnot, jo bija jāatver alus. Varšavā atgriezos apenēs, bet tās vismaz bija normālas apenes, nevis kaut kāds nošļucis flaneļa krūšturis ar trim svītrām.

Vispār, kopš beidzās rukāšana labenē, dzīve ir kļuvusi vieglāka. Tagad tikai jāsēž un jādrukā. Jādrukā ir vienā laidā, bet, tā kā zinu burtus, kā arī protu rakstīt un lasīt, tas ir nesalīdzināmi vieglāk, un pārdomas par to, ka viss ir sūds, uznāk nesalīzināmi retāk.