Līdz šodienai dzīvoju viesnīcā, kas it kā bija normāla viesnīca, bet tā tomēr nav īsta dzīve, jo pa īsto dzīvot viesnīcā var tikai Ugunsgrēka varoņi. Ķīniešu beibe dzīvo pie Kaķa, un atklājās, ka Kaķim ir tante, kas ļoti labprāt savā mājā uzņemtu kādu no mūsu bara. Tā kā es vienreiz Kaķim uztaisīju zupu, nebija ilgi jādomā, kuru cilvēku viņš vēlētos uzņemt savā ģimenē. Vakar jau lēnām sāku jūgties, jo viesnīcā cauri sienām sāku dzirdēt Marko kaitinošo balsi. Brazīlijā tagad ir visādi protesti. Es domāju, ka es varētu paprotestēt pret to, ka cilvēkiem ar stulbām balsīm vispār ir ļauts runāt. Tā es šovakar pārvācos. Viss kā pasakā - piemēram, pagalmā aug banāni un tie zvaigžņu augļi. Tā kā tante nerunā angliski, tad mana portugāļu valoda šī vakara laikā ir progresējusi par 230%.

Šodien mums bija lauka izbraukums. Šķiet, mans pagājušās nedēļas balkona solo ir atstājis nopietnas pēdas, jo beibes, kas satikšanos nokavēja par 10 minūtēm, uzreiz devās pie manis, lai atvainotos par kavējumu. Protams, lielāko daļu lauka darba pavadījām gaidot, bet tā bija ļoti jauka gaidīšana (un šoreiz arī ar kādu jēgu - kamēr vieni braukāja pa ezeru un ņēma paraugus, otri gaidīja, kad pirmie irsies krastā un atdos laivu). Gaidot lielāko daļu laika pavadīju, guļot zālē. Dienas beigās mums gan tika paskaidrots, ka pa zāli nevajadzētu vārtīties, jo tur dzīvo indīgi kukaiņi. Tā kā es nāku no košanas zemes Latvijas, diemžēl nevarēju pateikt, vai man ir kāds iedzēlis, vai ne, jo tādus sīkumus nejūtu.

Mans programmas vadītājs Luišs - it kā nopietns un garlaicīgs purns - ar katru dienu paliek labāks un labāks. Šodien pārrunājām, kā esam iepazinušies ar pilsētu. Viņš vaicāja: "Zini to ielu, kur abās pusēs ir bāri?" Jautājums laikam bija retorisks, jo viņš turpināja: "Ā, pareizi, kam es prasu..." Vēlreiz atgādināšu, ka Luišs ne reizi mani nav redzējis pālī, vienīgi zina, kur kartē ir Latvija. Šodien mums bija paredzēts pārgājiens, un mēs tikām maigi piekodināti, ka vajag paņemt garās bikses. Man, protams, to nebija, jo pēdējās garās bikses izmetu ārā apmēram pirms gada.

Luišs: "Elīn, Tev bikses ir līdzi?"
Elīna: "Ko?"
Luišs: "Oi, piedod."

Beigās, protams, pārgājiens nenotika, jo bijām aizkavējušies un metās tumšs. Diemžēl paspējām uzņemt kopbildi. Man tās kopbildes ar daudziem cilvēkiem vispār besī - besī viss, sākot no fotogrāfēšanās procesa, beidzot ar rezultātu. No šīs bildes mēģināju izmukt, bet Luišs mani noķēra aiz škvarņika un nelaida prom. Kad tika ierosināts, ka varbūt visiem vajadzētu palekties, gan paspēju izsprukt. Un tas bija iemesls, kāpēc šāda traģiska bilde vispār netika uzņemta. Tas bija mans ieguldījums starptautiskā miera nodrošināšanā.

Es šobrīd dzīvoju pēdējā zonā, un man ir tāds mazohistisks prieks, to sakot. Kurš vispār ir bijis pēdējā zonā, biaatch! (nu, atskaitot to indiešu harēmu, ar kuru dzīvoju kopā un vēl tos dažus cilvēkus uz ielas, ā, un vēl to vienu lapsu, kas naktīs brauktuvi izmanto par savu catwalk un žēlām acīs raugās man logā, benčikus streļīdama)

Man agrāk bija kaut kādas ilūzijas par to, ka sveši cilvēki viens pret otru var būt līdz pretīgumam godīgi, un man arī šķita, ka internets savā ziņā ir perfekta platforma tam, lai visi kautrīgie paliktu braši, bet es laikam tā vairs nedomāju, es laikam domāju, ka viss tāpat vienmēr tiek nospodrināts kaut kādam publikas patēriņam, pat ja tev tā publika ir visnotaļ pohuj, un pat tas atkal ir kaut kas neoriģināls, jo Vailds pirmais pateica, ka dzīve daudz vairāk atdarina mākslu, nevis otrādi, un tieši tā arī, velns parāvis, ir, viss ir nospodrināts publikas patēriņam, viss neglītais tikmēr gruzd kaut kur uz neredzamas sirdsapziņas. Dance and drink and screw, there's nothing else to do.

Pirms kāda mēneša Faro ieradās Žoela vecāki, un, tā kā viņi bija izslavēti kā angliski nerubījoši ļaudis, man bija jāiemācās kaut kas franciski, jo tāda iespēja, ka es varētu ignorēt viņa vecāku ierašanos un vienkārši neuzpeldēt, nepastāvēja. Žoels, protams, man sniedza palīdzīgu roku franču valodas apguvē. Sevišķi svarīgi viņam šķita iemācīt man teikumu "Žoels vienmēr kavē", jo viņš zināja, ka tas man ir sāpīgs jautājums. Un par to, kas sāp, protams, ir jārunā. Es pati arī, protams, šo to iemācījos. Un, kad Ž gāja urķēt ogles, paziņoju viņa vecākiem to "Žoels vienmēr kavē" un ka tas man ir absolūti nepieņemami. Vēl nobrīnījos par to, ka viņi nobrīnījās, jo tas taču nevienam nav nekāds noslēpums. Šodien Ž atzinās, ka ir man sadirsis, un īstenībā teikums, ko viņš man iemācīja, bija: "Žoels vienmēr ir precīzi laikā." To uzzinot, es, protams, viņam metu ar pirmo, kas pagadījās pa rokai. Viņš pārāk daudz no tā necieta, jo, pirmkārt, tas, kas pagadījās pa rokai, bija maziņā angļu-portugāļu vārdnīca mīkstajos vākos, otrkārt, tā bija skaipa saruna, un tā kā iemešana saruna biedram pa purnu ir maksas pakalpojums, bet man nebija skaipa naudas, tad tā grāmatiņa viņam nemaz netrāpīja.

Ķīniešu beibe ļoti interesanti interpretē to, ko viņa dzird. Tāpēc ārkārtīgi aizraujoša izklaide ir skatīties, kā viņa raksta to, ko ir dzirdējusi. Piemēram, vīrieša vārdu Hosē viņa uzrastīja kā "Hoca", mana brāļa Sandra vārdu viņa rakstīja kā "Sedres", un, kad likās, ka ar Stefana vārdu tiešām nav iespējams nošaut greizi, viņa nāca klajā ar "Sdevan". Vakar viņa mums prasīja, kā pareizi rakstīt pasniedzēja Renato vārdu (tas pirms tam vairākkārt bijis rakstīts uz tāfeles). Apmēram 10 minūšu skaidrojām un burtojām. Pēc šīm 10 minūtēm ķīniešu beibe prezentēja savu 6 burtu kombināciju - AENATO. Mēs visi esam slinki cūkas, bet nolēmām, ka kādu laiku neskaidrosim, kā ko rakstīt, jo, ja cilvēks prasa padomu, tad viņa pienākums ir klausīties atbildi, un, ja pēc 10 minūšu skaidrojuma var atrast veidu, kā 6 burtos pieļaut kļūdu, tas nozīmē, ka neviens nekad nekādu padomu i nav klausījies. Tā ir slinās cūkas pazīme. Vispār pēdējo mēnešu laikā apkārtējiem ļaudīm bieži mēdzu norādīt, ka viņi ir slinkas cūkas. Tā vispār ir vērtīga atklāsme. Piemēram, Sņežka vienmēr ir teikusi, ka nemāk matemātiku un lasīt grafikus. Pēc vairākām diskusijām viņa tomēr piekrita man, ka vispār varētu arī mācēt, ja nebūtu slinka cūka, kas negrib pavadīt laiku domājot, bet labprātāk vienkārši kādam (man) paprasa pareizo atbildi. Kopš viņa ir sapratusi, ka problēma ir viņās cūciskajā slinkumā, viss ir gājis uz augšu - katru reizi, kad jārēķina kaut kādi koncentrāciju uzdevumu, viņa iedomājas, ka runa ir nevis par butanolu ezerā, bet gan par alkoholu kokteilī. Un to nekad nav slinkums aprēķināt. Pat cūkām ne.

Šodien mans mīļākais mūziķis ir Prince.

Pirms dažām dienām mani pārņēma ļoti jocīga sajūta - man ļoti gribējās mācīties. Šeit it kā mums būs parastie vasaras kursi, bet ar plašām iespējām iesaistīties te notiekošajos projektos. Un esmu pieņēmusi lēmumu šovasar iemācīties naftu. Galvenais iemesls tam ir fakts, ka prast ķēpāties ar naftu vienkārši ir kruti. Un te ir naftas džeki. Un galīgi nesenajā eksāmenā bez nopietnas mācīšanās naftas testā dabūju tik labu atzīmi, ka varētu domāt, ka Latvijas ir naftas lielvalsts. Vispār šī semestra eksāmeni bija brīnišķīgi - man bija uznācis liels slinkums, tāpēc mācījos piecas minūtes, bet visu nokārtoju lieliski. Bez maz kā talantīgs cilvēks.

Es dzīvoju 8 kilometrus no universitātes un gluži kā misters Cibiņš katru dienu šo attālumu veicu ar kājām, kā rezultātā ļaudis mani sauc par nigga. Nākamnedēļ beidzot pārvākšos uz normālām mājām. Dzīvošu pie kaķēna Andrē tantes. Kaķēns Andrē ir kaķēns, pie kura dzīvo ķīniešu beibe. Pieļauju, ka tante vispār nerunā angliski, kas ir ļoti labi, jo tas būs vēl viens ķieģelītis manā portugāļu valodas mājā. Vispār šī maģistra laikā grasos iemācīties 4 valodas: portugāļu, vācu, poļu un serbu. Ar serbu valodu ir tā, ka neviena sekunde mums nav jāpavada serbiski runājošā valstī, bet ar Sņežku esam nolēmušas, ka mums tā anglene zajebala, tāpēc es ar viņu runāju latviski, bet viņa ar mani serbiski. Ir tā, ka saprotamies lieliski. Un viņa arī nolēmusi, ka bez latviešu valodas neiztiks, jo kādā vakarā padzērāmies alu un izplānojām nākotni - kad es pabeigšu šito maģistru, aizbraukšu uz Latviju, mazu mirklīti pastrādāšu, bet drīz vien izveidošu savu kantori, kurā pieņemšu darbā Sņežku un Žoelu. Un viņiem, protams, būs jāprot latviešu valoda, neko darīt. Tiesa, Žoelu es reizi trijos mēnešos atlaistu, jo viņš vienā laidā kavētu.

Es jau Portugālē biju princesīte, jo manu viesu skaits pārsniedza Latvijas iedzīvotāju skaitu. Bet tas vēl tā. Man būs ciemiņš arī Brazīlijā. Dario pie manis atbrauks no Kolumbijas apmēram tad, kad kursi būs cauri, un es viņam pilnībā uzticu ceļojuma plānošanu, jo zinu, ka viņš saprot, ko es gribu.

Nākamā nedēļa būs lieliska - mēs brauksim mērīt visādas herņas uz ezeru, kurā dzīvo divmetrīgas piranjas. Mērījumi būs ļoti forši, jo ekipējums izskatās pēc ieroču veikala aplaupīšanas. Es gan saprotu, ka liela daļa mūsu spirituālā ceļojuma tiks aizvadīta gaidot, jo kāds kaut ko kavēs.
Pirmajā skolas dienā te bars manu kursabiedru nokavēja pirmo tikšanos par 45 minūtēm un, kad ieradās, pat neiedomājās par to atvainoties. Šāda rīcība man nebija pieņemama, tāpēc pirmās 3 stundas ar viņiem vai nu nerunāju, vai arī teicu, lai iet dirst (atkarīgs no cilvēka). Nākamajā rītā ēdu brokastis uz balkona, kur pēkšņi uzpeldēja viens no šiem kursabiedriem. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz viņš nejauši atklāja, ka iepriekšējā dienā viņi mājas atstājuši 15 minūtes pirms tikšanās sākuma. Lai nokļūtu universitātē, ar autobusu jābrauc pusstunda. Ja arī autobuss pieturā ierastos vienlaicīgi ar tiem pāķiem, tam būtu jābūt burvju autobusam, kas ceļo laikā, lai tiktu laicīgi līdz skolai. Tas nozīmē, ka viņi kavēja vairāk nekā apzināti. Tas mani neapmierināja, tāpēc samērā paceltā balsī informēju kursabiedru par to, ka viņš ir idiots. Uzreiz papildināju - ne tikai viņš ir idiots, bet viņi visi ir idioti. Marko ir idiots, Gonzalo ir idiots, Sintija ir idiote, Kellija ir idiote. Daži no minētajiem tajā rītā pamodās tieši no tā, ka dzirdēja mani bļaustāmies par viņu idiotismu. Lai viņi saprastu, ka es nejokoju, tad, kad tie pamodās, katram vēl personīgi pateicu, ko par to domāju. Vienīgais, kas uz to normāli reaģēja, bija Gonzalo, bet tas bija gaidāms, jo viņš runā poliski un ap roku nēsā Latvijas karoga aprocīti. Mans soloizgājiens bija absolūti veiksmīgs - kopš tā rīta viņi nav nokavējuši neko un nekad.

Kad iepazinos ar Žoao, es pēkšņi sāku spēt pieņemt relatīvi jauno mūziku. Pirms tam Džona Grānta jaunais albums man sķita sūds. Metu rokas pret debesīm un visiem svētajiem vaicāju, kāpēc brīnišķīgais dziesminieks tik ļoti skrien pakaļ modei. Tad mazliet paklausījos vārdiņus, un sapratu, ka Džons Grānts ir ģēnijs, jo ņirdz par visu, kaut arī ir saķēris HIV. To, ka viņš ir saķēris HIV, viņš uzzināja īsziņā. Domāju, ka ir jābūt samērā aukstam čalim, lai to nosauktu vienkārši par "intensive emotional experience". Tātad satikos ar Žoao, un man sāka patikt muzons. Kāpēc?

I was completely incapacitated
By your southern charm.
It hit me like an ancient gypsy curse.
(J.Grant)

Mans programmas vadītājs Luišs nekad mani nav redzējis pālī (to nevarētu teikt par citiem pasniedzējiem, bet, tā kā es zinu, ka viņiem besī Luišs, tad skaidrs, ka viņi necik par manām spējām nav ieminējušies).
Bet reiz Luišs uzaicināja mūs visus paviesoties viņa mājā. Kad tur ieradāmies, viņš prasīja, ko vēlamies dzert. Viņš piedāvaja 2 iespējas: kaut ko bezalkoholisku (norādot gaisā) vai kaut ko alkoholisku (norādot uz mani)

Vakar ēdām kādā restorānā, kur beigās paprasījām viesmīlim, vai viņš zina, kur ir veikals, kur sapirkties paiku. Viņš nolēma, ka nepietiks ar to, ka izstāstīs, kur ir veikals, viņš nolēma darbu patriekt nahujās un pavadīt mūs līdz veikalam. Pa ceļam viņš, protams, apvaicājās, no kurienes mēs esam. Par Latviju viņam viss bija skaidrs - kad iegājām veikalā, viņš paņēma mani pie rokas un sacīja: "Te ir kaut kas Tev!" Protams, viņš bija pievedis mani pie šņabja plaukta.

Šorīt devāmies uz savu pirmo lekciju te. Protams, bijām, pirmās, jo kavēšana ir ar miesassodu apbalvojams noziegums. Visi kavēja, un pirmais kavētājs bija Luišs, kurš, ieraugot mani, kas iepriekšējā vakarā nebija dzērusi, sveicināja: "Oh, You - Hangover 3!" Ir divi varianti - vai nu es vienmēr izskatos ļoti slikti, vai arī es vienmēr izskatos ļoti slikti.

Gonzalo ir mans kursabiedrs, ar kuru kopa biju pavadījusi apmēram 20 minūšu, jo tad, kad ierados Faro, viņam bija jābrauc uz Poliju. Uzreiz kļuvu par labu draudzeni, jo tad, kad viņš tinās uz lidostu, es ļepatoju pakaļ, jo viņš uz galda bija atstājis savu raianēra biļeti.

Gonzalo ir saticis Aigu un Šarmu nesenāk nekā es, ko es īsti nespēju pieņemt, bet tas vienalga ir skaisti. Kādu dienu viņš ziņoja, ka aizbrauks paskatīties Latviju un es jutu pienākumu atrast viņam ļaudis, ar ko aizvadīt šīs dienas tā, lai viņš Latviju iemīlētu. Paldies, Aiga, tas izdevās.
Vakar satikāmies Vitorijas autobusu stacijā, kur gaidījām viņu 2 stundas, kaut arī bijām nogurušas kā vērši. Pēcāk devāmies vakariņās, kur atklājām, ka varam būt labi draugi. Atklājums kļuva sevišķi spēcīgs, kad ieraudzīju, ka uz rokas, ko viņš visu laiku plivināja man gar acīm, ir aprocīte Latvijas karoga krāsās. Tas nozīmē, ka točna varam būt draugi.

Šodien runājām par (mūziķi) Rodrigesu, un es viņam stāstīju, ka man ar steigu jānoskatās "Searching for the Sugarman", jo esmu neglābjami iemīlējusies džekā ar uzvārdu Rodriguez.

7 sekunžu klusums.
- Hmm, no kurienes viņš ir?
- No Portugāles. A kas?
- Nekas, nekas. Mans uzvārds ir Rodriguez.
- Un Tu 7 sekundes domaji, ka..
- Jā.

Tā kā es mīlu Aneti Konsti un viņai ļoti patīk ķīniešu beibe, tad man ir jāzuraksta par ķīn. b. piedžīvojumiem Rio.
Ķīn. b. Rio ieradās dienu pirms mums un tur satika mūsu ķīniešu kursabiedru, kurš līdz šim bija mācījies Polijā. Tā viņi devās pastaigā pa Rio, kur, protams, iekrita. Mirklī, kad zaglis ievēroja, ka ķīniešu džekam ir aifons, viņš pievilkās klāt un mierīgi prasīja, vai var dabūt kaut kādu naudu. Ķīnieši pieklājīgi atbildēja, ka nevar gan. Brazīļu džekam tas nepatika, tāpēc pēc pusminūtes viņš atgriezās ar pudeles rozīti, pielika to džekam pie kakla un pavēlēja atdot aifonu. Ko darīt? Ko darīt? Padoms prātā bija kādam citam brazīļu džekam, kurš pagadījās blakus, ievēroja šo incidentu un, ietinis roku jakā, skrēja klāt un bļāva: "Man ir ierocis! Tinies, zagli!" Zaglis aiztinās, bet paspēja paņemt to aifonu, kā arī iegriezt ķīniešu džeka kaklā. Ķīnietis nenomira.

Vēlāk, kad mēs ieradāmies Rio hostelī un satikām šitos te, devāmies uz hosteļa bāru, kur bārmenis ne tikai ļoti dāsni pielēja glāzes, bet arī veica pa kādai galvas masāžai, jo jāatzīst, ka neizksatījāmies pārāk labi. Kādā mirklī tika pieņemts lēmums doties gulēt, bet šādu lēmumu nepieņēma ķīn.b. Viņa nolēma iet vēl ieraut ar kādu hosteļa kungu, kurš izskatījās samērā uzticams. Runāts - darīts.
Dažas stundas vēlāk šis džeks uz rokām ienesa ķīn.b. mūsu istabā un pieklājīgi apvaicājās, vai šī ir īstā istaba, kā arī pienesa spaini, kurā ķīn.n. vajadzētu izvemties. Viņa piedāvāto servisu pieņēma un pusi nakts pavadīja vemjot. No rīta viņa sasveicinājās ar "Fuck!".
Tad pienāca laiks doties uz autobusu staciju ar taksi. Divas reizes nācās apturēt taksi, lai ķīn.b. izvemtos. Autobusā ķīn.b. izvēmās aptuveni 30 reižu (tas nav pārspīlējums). Neko - labi, ka tur bija tualete. Nākamajā rītā viņa solījās, ka nekad nedzeršot kaipirinju. Tā kā tie "nekad vairs" bija jau dzirdēti dahuja reižu, ieslēdzu savu diktafonu, lai man būtu pierādījumi tiesā. Ierunātais solījums bija apmēram šāds: "Es nedzeršu kaipirinju līdz 2013.gada 9.septembrim."

Neirotiskās tantes, kas atnāk cītīties uz veikaliem, sāk bļaustīties, mācīt un pazemot citus. Kādreiz es domāju, ka šīs tantes ir normāla vecuma parādība. Tagad man tomēr šķiet, ka kaut kas ar viņām nav kārtībā, jo viņām visi ir sliktie. Piemēra, šodien Maximā tante sāka bļaut par to, ka ir apzagta par 20santīmiem (kasiere kļūdījās un izsita nepareizi nocenoto maizi). Strīds izvērtās tik bezjēdzīgi plašs, ka sākās draudi par to, ka visu veikalu jāielik cietumā, ka tiks izsaukts "bez tabu" un, ka viņa grib 10Ls kompensāciju. Arī kasieres mērs bija pilns, un viņa piedāvāja tantei nākt pastrādāt kasē. Tante aizsargājās piesaucot savu pensiju, un pārdevēja norādīja, ka viņas alga nav diži lielāka par tantes pensiju. Tad tante sāka klaigāt par saviem 139ls. Vispār naudas trūkumā un mūžīgajā sajūtā, ka visi dzīvo labāk ir baigā štelle.

Pēc gulēšanas gaismā man sāp galva caur acīm.

Portugāle man patika jau tad, kad te ierados, bet, protams, viskrutākās bija pēdējās pāris nedēļas, kad pārcēlāmies uz pludmali un sākām dauzīties ar džekiem, kurus pirms tam bijām vien redzējuši lekcijās, līdz ar to nezinājām, ka viņi ir tik kruti. Tas, ka labākās lietas notiek beigās, nav nekas pārsteidzošs, bet to, ka es vienkārši izsmērēšos pa sienu pašā pēdējā dienā, es īsti negaidīju.

Par Žoao es biju dzirdējusi, un visi mani kursabiedri viņu zina, jo viņi te ballējās kopā tad, kad es nemaz nezināju, ka te mācīšos. Bet neko īpašu es nebiju dzirdējusi. Nu, kruts džeks, bet kurš ta nav? Tā viņš šogad pabeidza savu ekohidroloģijas maģistriņu un atgriezās Portugālē. Tā kā viņš zināja Sņežku, šī sacīja, lai paliek pie mums, kamēr nezina, kur dzīvos. Žoao ieradās iepriekšējā vakarā pirms manas probraukšanas. Bet, tā kā tonakt apkārt bija daudz visādu cilvēku, īsti nesanāca privāti papļāpāt (bet to, ka viņam ir ļoti skaists kakls, gan paspēju ievērot). Vienīgi bija izdevība pabraukt 400 metru mašīnas bagāžniekā, bet tas laikam nav svarīgi.

Visu nakti negulēju, jo sapratu, ka nākamajā dienā man ir uz ilgu laiku jāatvadās no Žoela (nejaukt ar Žoao), kas nozīmē, ka man ir visas tiesības blenzt vienā punktā. Rīta pusē izlēmu atlīst līdz bāram, kur dod internetu. Žoao pieteicās nākt līdzi, un tad sākās. Zināt tos cilvēkus, kas vispār nepastāv? Nu, tie, ar kuriem var saprastes tik labi, ka, ja es pasaku vienu vārdu, tad otrs mierīgi var turpināt teikumu. Ir tāda cilvēku grupa, ar kuriem tas izdodas pēc kāda ilgāka laika, bet tie, ar kuriem tā ir uzreiz, vienkārši nepastāv, tāpēc es uzskatīšu, ka Žoao nepastāv. Sociālisms, Kraftwerk, Alkevas dambja ietekme uz ekosistēmu, un strīdēties ir tik kruta, jo man pat negribas sviest roka pret debesīm un bļaut, ka oponents ir lohs. Kad atnācām mājās, Sņežka bija prom pilsētā, bet mums bija uzdevums sagaidīt viņu ar grillētām sardīnēm. Patiesībā tas bija uzdots Žoao, jo man bija uzdots iet gulēt, lai es pilnīgi nenojūgtos, Bet, tā ka bijām sākuši runāties, miegs vairs nebija prātā.
Mūzika. Ar mūziku man palika grūti mirklī, kad aizbraucu no Latvijas pirms diviem gadiem un līdz ar to pārtraucu Astrobangu. Tajā momentā man vairs nebija cilvēku, ar kuriem sirsnīgi runāties par muzāru. Nu, ir bijusi kaut kādi tirliņi, kas šo to saprot, bet nav bijis neviens, ar kuru plēst jokus par to, ka, kamēr mēs gaidījām autobusu, The Clash apēda mūsu desas. Un kopš tā laika man nekas jauns mūzikā vairs nav iepaticies. Iespējams, es esmu viens no tiem ļaudīm, kam vairāk patīk runāt, nevis urķēt un klausīties. Ar Žoao ne tikai The Clsh nozaga mūsu desas, bet arī Bonde do Role izdzēra mūsu alu. Godīgi - es biju gar zemi par to, ka šitais vispār ir iespējams. Tad mēs ilgi pārrunājām to, vai Baltijas jūra ir homoseksuāla, vai tomēr reāls panks (saruna bija tīri zinātniska), kā arī izdzērām visu alu, lai Sņežka domātu, ka nekāds alus nemaz nav bijis. UN!!! Pirms gada Dario mēģināja man iemācīt ar škiltavām atvēŗt alus pudeli. Rezultātā mana roka asiņoja, saplēsu 2 šķiltavas un alu atvēru ar karoti. Tad mans brālis to mēģināja man iemācīt. Stundām ilgas apmācības nedeva nekādu rezultātu. Žoao man to iemācīja 2 minūtēs!!! AAAAA! Esmu tik laimīgs.

Mūsu simbioze risinājās apmēram 4 stundas, bet tajās 4 stundās sapratu, ka hujova ir - es tiešām neticēju, ka ir iespējams cilvēks, kurš pirmajā tikšanās reizē var mani turpināt. Tā man bija jāiet uz autobusu, un Žoao pavadīja mani, atgriezeniski streipuļojot. Vairs nebija ko - vienojāmies, ka stulbākais, kas ar mums noticis, ir tas, ka esam satikušies tikai tagad. Tā kā biju ierāvusi, nolēmu, ka tagad nevajag raudāt, jo jāraud ir skaidrā, turklāt Mersedesā. Kad nokļuvu autobusā uz Lisabonu, tad gan sapratu, ka nav ko - tagad drīkst raudāt, jo tas bija labs Mersedess.

Kad satikos ar Sņežku Rio, viņa atstāstīja, ka tad, kad Žoao atnācis no manas pavadīšanas, viņš momentā sācis vārīties par to, cik stulbi tas, ka esam satikušies tikai tagad un ka Elīna ir krutākā meitene, ko viņs jebkad saticis. Uz to atbildēju, ka tagad man ir iemesls atgriezties Portugālē, un šim iemeslam ir vārds un uzvārds. Un uzvārds ir ļoti labs: šausmīgi ilgi man nekas nepatika mūzikā, līdz pēkšņi iemīlējos Rodrigezā. Rodriguez, protams, nav nekas jauns, bet tas muzārs mani vienkārsi bloķēja un atkal ļāva ticēt, ka mūzikā var būt kaut kas aizkustinošs. Vakar uzzināju Žoao uzvārdu. Žoao Rodriguez.

Sākot no šodienas, es te rakstīšu par to, kā man iet Brazīlijā. Vēl drusciņ pirms tam uzrakstīšu par to, kā sastapu savu mūža mīlestību, kuru man nācās pamest pēc 4 stundām. Ne tikai viņu, bet arī pilsētu, valsti un kontinentu. Elīnai Kursītei ļoti patiks, jo tā ir smeldze. Pēdējo 2 diennakšu laikā esmu gulējusi 1 stundu, un, iespējams, tas bija iemesls, kāpēc bārmenis ne tikai bezjēgā papildināja kaipirnjas, bet arī veica galvas masāžu. Pirms manas un Šņežkas ierašanās viens mūsu kursabiedrs tika pazagts un nedaudz pagraizīts. Ieraugot mūs, ļaudis nosprieda, ka šim noziedziniekam ir ļoti paveicies, ka tur klāt nebijām mēs.

Tas ir briesmīgi, bet es nevienu pašsajūtu nemīlu vairāk par labām paģirām. Ne jau tām, kad ir pretīgi slikti un vainas sajūta par visu, bet tām krutajām ar karstiem sviedriem un bezgalīgi maigu nihilismu pret dzīvi, kurā tu skaidrāk nekā jebkad apzinies, ka viss ir tāda huiņa, bet tas tev liek gribēt tikai samīļot visu esošo un mentāli nodročīt. Good gods, es tik ļoti mīlu šo dzīvi, ka gribu nomirt, nopietni. Es esmu tik dramatiska. Man pašai tas patīk.

Viņi ir vampīri, kas sūc prāta asinis.