19 Oktobris 2017 @ 13:11
translācija  
1. Es esmu sapratusi, ko nozīmē small-talk (banalitāšu apmaiņa), vismaz ko tas nozīmē man. Vai pat ne small-talk, vienkārši runāšana par kaut ko, kas visiem iesaistītajiem ir relatīvi vienaldzīgs, vienkārši kopīga agenda, lai dabūtu kaut kādu cilvēcīgu saskarsmi. Joki, trivialitāšu apmaiņa, vienkārši padalīšanās ar ikdienu. Reizēm no tādām sarunām, protams, izaug arī kaut kas, kas tiešām saista un iegūst lielāku nozīmi. Man tas nozīmē to, ka tu man patīc kā cilvēks, es vēlos uzlikt savu best self, censties un neapgrūtināt tevi ar drūmu šņagu. Reizēm man pat šķiet, ka tie nav vārdi, tie ir kodi, ar kuriem mēs apmaināmies ar savstarpēju pieklājību. Ne jau, ka man šķiet, ka visus tik ļoti ietekmē tas, ko es varētu sacīt, jo katrs taču pārsvarā tāpat ir pārņemts ar sevi, un pārsvarā cilvēki, īpaši labi draugi, ir tikai priecīgi par izrādītu uzticību un viņu rūpes ir sirsnīgas un nesamākslotas. Un tomēr, lai arī man nereti tas small-talk ir nozīmējis ļoti daudz, tas ir arī radījis izolētības sajūtu. Un nav pat tā, ka man būtu ko teikt. Visās tajās situācijās, kad licies, ka vajag break down and let it all out, es esmu atdūrusies kārtējo reizi pret to punktiņu smadzenēs, kas monitorē mani un skeptiski jautā: "Kāda no tā jēga? Tev taču tāpat nav ko teikt. Gribi vienkārši klausīties savā balsī, kas repetatīvi atkārto trulas, visiem pazīstamas pārdomas par to, cik ļoti besī tā bezspēcības sajūta pret to šņagu krūškurvī, kas laiku pa laikam, kad neesi sevi pietiekami nodarbinājis vai ar kaut ko aizrāvies, izlien priekšplānā no pavadījuma un atgādina, cik viens tu esi? Fuck that." Bet citreiz - tagad, piemēram - ir vēlme to punktiņu pasūtīt dirst un, pārfrāzējot Bredberiju, atzīt, ka es vienkārši vēlos, lai kāds dzird visu, kas man sakāms - un ja es runāšu pietiekami ilgi, varbūt tajā pat iezagsies jēga.

2. Man ir apnicis būt "gruzīgajai meitenei", ko drusku apbružājusi dzīve, taču kuras maigais cinisms tāpat pilnībā nenoslēpj to pārlieku jūtīgo un tamdēļ nestabilo sērdienīti, taču es nezinu, kā mainīt šo naratīvu. Es domāju, ka tā noteikti būtu superīga dzīve, kurā es spētu uzņemt atraidījumus ar cieņu, nesasaistot to ar savu pašvērtību; tas būtu forši, ja es būtu pašpietiekama funky manic pixie, kas dzīvo savā nodabā un priecājas par katru, kas šajā nodabā ieklīst, taču nepārdzīvo tad, kad aizklīst, jo neko taču nevajag uztvert personīgi - katram ir pašam savs stāsts. Es nesen sacīju kādam cilvēkam, ka vēlos, lai viņš ir laimīgs, un ka es cienu viņa izvēles, un varu tikai novēlēt, ka viņam kādā citā izdosies atrast to, ko neatrada manī. Tas ir šausmīgi, cik lielu spēku man prasīja apspiest vēlmi kliegt: "Tu esi fucking retarded, pieļaujot šo milzīgo kļūdu un padodoties uz kaut ko, kas varēja un joprojām var būt kaut kas milzīgs un skaists, un maģisks, un ej nahuj ar saviem reasons, es vienkārši zinu, ka man ir taisnība." Un man ir kauns par to, ka man ir kauns, ka es tā jutos.

3. Man ir problēmas izveidot jēdzīgas un veselīgas attiecības ar romantiskiem partneriem. Varbūt tas datu apjoms, ko varu analizēt un kuram uzlikt skaisti nofiltrētu grafiku noapaļotiem stūrīšiem, nav liels, taču tendences pastāv. Pirmkārt, man vienkārši reti uz kuru pa īstam stāv. Man skauž tie cilvēki, kas spēj apsvērt ielaišanos ar katru trešo personu, kas ienākusi viņu dzīvē un piedāvājusi patīkamu kompāniju. Man patīk cilvēki, bet problēma droši vien slēpjas tajā, ka neesmu pārāk lielā sajūsmā par sevi. Ja rodas kaut mazākie aizmetņi veselīgām attiecībām, mana safanošānās noplok, jo, pārfrāzējot Džulianu Kasablanku, ja tu gribi būt ar mani, tad, draudziņ, tev nav viss kārtībā ar galvu.

4. Es esmu ļoti iedomīga, un man ir daudz kompleksu. Es arī esmu radikāla agnostiķe (tas tikai, lai saprastu, ka pretrunas caurvij visu, kas ir ienācis manā prātā). Es zinu, ka esmu above average prātīga, es zinu, ka man ir above average gaume. Es zinu, ka es varu būt fun. Es zinu, ka es neesmu visglītākā meitene telpā, bet es zinu, ka es esmu pišama. Es gribētu sev izdauzīt visus zobus un ielikt vietā pērlītes, es gribētu sev transplantēt ādu, lai uz tās nebūtu neviena paša pretīga izsituma vai virsādas dzimumzīmju, es gribētu uztaisīt nose job, un lai man ir staltāka stāja un vairāk muskuļu. Es gribētu, lai izbraukt cauri ar roku maniem matiem būtu tāpat kā paglaudīt sermuliņu; es gribētu, lai mana elpa vienmēr smaržo pēc meža zemenītēm. Es gribētu, lai es nekad nerunāju huiņu, nekad negruzos, nekad neapgrūtinu. Spēju nolasīt vissmalkākos mājienus, lai īstajā brīdī gan atpistos, gan piepistos. Es gribu būt tāda, ka lieto izsaukuma zīmes un pavelkas uz jebko. Es gribu, lai man nav bremžu, bet ir labs balanss. Man ir kauns, ka es to gribu. Es saprotu, cik tas ir fucked. Bet es arī saprotu, kāpēc no one wants to be around when the laughter stops. Es esmu liela, ego-centrēta čerņa, kad noskrāpē aizsargkārtu.

5. Es gribu biežāk rakstīt latviski, lai neviens man vairs neļečītu par manām sakropļotajām konstrukcijām. Es jūtu, kā šī valoda no manis slīd prom, taču vietā cita arī nenāk.

6. Cik daudz no sava laika es esmu padirsusi, sastingsot bailēs. Kad pienāks tā diena, kad visi redzēs, ko tad viņi redzēs, ja es nespēju atrast fokusu un kaut ko arī izdarīt? Esmu augšā jau no pusseptiņiem rītā, lielāko daļu no šī laika aizvadījusi, blenžot griestos. Pat ne ekrānā, bet gan motherfucking griestos. Pohuj, uztaisīšu kafiju.
 
 
18 Oktobris 2017 @ 22:00
Līkcepure  
Es esmu Atriebīgā Līkcepure. Draugi mani sauc par Riebīgo Cepuri.
 
 
17 Oktobris 2017 @ 20:27
par drošību  
Es gribu pierakstīt dažas lietas #MeToo sakarā. Nevis tāpēc, ka man šķistu, ka mans viedoklis ir tik vērā ņemams, un arī ne tāpēc, ka man būtu daudz cerību uz diskusiju, kas nebūtu circle jerk (riņķa dancis?) vai arī runāšana garām vienam otram, lai tikai aizstāvētu savu pareizo viedokli un skaldītu tos, kas tam nepiekrīt, bet gan jo vēlos šo to pierakstīt, tādejādi cerot vispār noformēt kaut kādu viedokli - galvenokārt, priekš sevis. Tāpēc, lūdzu, tālāk rakstītajā nemeklējiet labi nopulētus argumentus un tyranny of reason (spriestspējas tirāniju?), jo atradīsiet tur tikai vilšanos un manas pretrunīgās domiņas.

Vispirms man nav līdz galam skaidrs, ko šī birka apzīmē. Vai mēs cenšamies aptvert apjomu ar cilvēkiem, kas sevi identificē kā cietušos darba vietā, vai arī plašākā kontekstā ar varas hierarhiju. Ja plašākā kontekstā, tad vai mēs cenšamies aptvert apjomu ar cilvēkiem, kas ir fiziski un emocionāli cietuši, atrodoties zemākās varas pozīcijās nekā agresors, vai arī zem šīs birkas iekļaujam visas tās reizes, kad esam jutuši diskomfortu aiz citu savtības un necieņas pret mūsu autonomiju. Tā kā lielākoties visinteresantākās lietas notiek pelēkājā zonā, es pieņemšu, ka šī birka apzīmē jebko, ko var attiecināt uz nepatīkamu interpersonālu pieredzi, kas mazinājusi drošības sajūtu.

Pirmkārt, mani vienmēr mulsinājusi pozīcija, ka pasaule ir droša vieta. Tā, manuprāt, nav. Un es to nesaku ar jebkādu vērtību spriedumu, bet gan vienkārši konstatēju, ka tā tāda nav. Tā varētu būt, bet tā nav. Vai mums ir kolektīviem spēkiem jācenšas to mainīt? Jā, būtu labi. Vai mums vajag vairāk par to runāt, lai kaut vai vienkārši apzinātu problēmu, raisītu izmaiņas sabiedrības attieksmē? Jā. Vai ir jebkas efektīvāks par sāpīgām konsekvencēm un drūmu perspektīvu tiem, kas nespēlēs pēc noteikumiem? Es nezinu, droši vien jau, ka nav. Kur noziegums, tur sods, makes sense (ir jēdzīgi?). Ja kāds kādam dara pāri, tad pēc šiem spēles noteikumiem, ir tikai loģiski, ka viņš ir pelnījis sodu. Darīt pāri var daudzos veidos. Piemēram, var darīt pāri apzināti. Tad tu esi lohs, un tu zini, ka sods būs pelnīts. Ja tu dari pāri un to neapzinies, viss kļūst mazliet sarežģītāk. Ja upuris norāda uz to, ka šāda izturēšanās ir nepatīkama, taču ignorē viņa iebildumus, tad tu esi lohs. Šeit varētu iebilst, ka varbūt tu nepiekrīti, ka tā ir pāri darīšana, taču, manuprāt, tas nav up to you to decide, tā kā visviens esi lohs. Vēl sarežģītāk kļūst, ja upuris nevēlas sociālu diskomfortu, vai varbūt viņam vienkārši ir bail un kauns, varbūt viņš ir mazliet apsities un īsti neatrodas pozīcijā, kur var pieļaut prātīgus lēmumus, un tava emocionālā inteliģence ir pietiekami zema, lai nenolasītu situāciju precīzi. Šajā gadījumā, we're fucked. Ir skaidrs, ka būtu nepieciešams kāds visaptverošs normatīvs par to, kas ir un kas nav ok, jo lai arī case by case analīze varētu būt kvalitatīvāka, tā diemžēl der tikai retrospektīvā, kad pāridarījums jau ir noticis, nevis preventīviem nolūkiem.

Šķiet, ka viss atkal reducējas uz to, kas ir un kas nav consent (piekrišana)? Kāda piekrišana ir leģitīma, kāda piekrišana skaitās kā izmanipulēta un cauriem diegiem šūta. Ja runājam konkrēti par intimitāti, kāds ir piekrišanas derīguma termiņš? To var anulēt jebkurā mirklī? Vai piekrišana vienmēr ir vokalizēta vai arī to var signalizēt bez vārdiem? Es varbūt tagad izklausos kā pārcentīgs pirmziemnieks analītiskās filozofijas katedrā, taču šo jautājumi ir svarīgi, pat ja neatbildami. Kā var izmērīt pāridarījumu? Kā var izmērīt impaktu, ko tu atstāj uz citiem - apzināti un neapzināti? Kā tu vari zināt, ka kāds ļaujas tavām provokācijām tikai tāpēc, ka viņam vienkārši ir bail? Vai viņš ir atbildīgs par savām bailēm vai arī tu esi atbildīgs par to, ka varbūt pat neapzināti esi viņu nostādījis pozīcijā, kurā viņam ir bail?

Es apzināti izvēlos tagad necelt ārā gadījumus no savas personiskās pieredzes, taču ne tāpēc, ka man par to būtu kauns vai es justos neērti. Es nezinu, vai es esmu psiholoģiski spēcīgs cilvēks, salīdzinot ar kaut kādu vidējo aritmētisko cilvēku. Es nezinu, vai man ir laimējies vai nelaimējies, salīdzinot ar vidējo aritmētisko cilvēku. Tas ir, es nezinu, vai to dzīvi, ko esmu dzīvojusi es, kāds cits manā vietā uztvertu tāpat mūsu ģenētisko un shematizēto atšķirību dēļ. Fuck, es pat nezinu, vai es esmu iedomīga vai varbūt tieši mazs jēriņš, internalizējis agresīvo džeku seksismu like you wouldn't believe, taču, lai kas arī būtu jebkad noticis ar mani, man roka neceļas lietot to haštagu aiz bijības pret tiem, kas ir cietuši vismelnākajās zonās - bez nekādas izvēles iespējas un palaimēšanās, pat bez varbūtības, ka arī viszvērinātākie upura vainotāji atļautos kaut iepīkstēties. Jo tādi gadījumi arī ir. Jo pasaule ir briesmīga vieta. Tikai nepārprotiet - ar šo es nevēlos izrādīt necieņu pret tiem, kas grib lietot to #MeToo, lai arī kāds būtu viņu stāsts. Ar šo es gribu uzsvērt to, ka man ļoti svarīga ir pašnoteikšanās iespēja tieši upura būšanas kontekstā (pretstatā tam, ka, manuprāt, ir bezjēdzīgi apgalvot, ka neesmu lohs un agresors - kā jau minēju, it's not my call, to jūs nolemsiet manā vietā). Un es izvēlos teikt, ka nē, #notme. Es esmu izdarījusi savas izvēles, es esmu apzinājusies riskus, es esmu darījusi huiņu, un citi ir darījuši huiņu, un es neesmu vainīga pie citu huiņām, tāpat kā citi nav vainīgi pie manējām, fair play.

Protams, var jau spekulēt par to, kur beidzas honest assessment un kur sākas viktimizācija, un vai par pēdējo vispār drīkstētu runāt tikai pirmajā personā. Es nezinu. Būtu forši, ja varētu dzīvot tā, ka nevienam nav bail darīt zināmu citiem to, ko viņš jūt. Būtu forši, ja es varētu justies ievainojama un trausla, un pasaule necenstos mani par to pāraudzināt. Būtu forši, ja man nekad nebūtu bail no konfrontācijas. Ja man nekad nebūtu bail konfrontēt. Bet būtu arī forši, ja arī es varētu turpināt klingot pati pie savas atbildības, un ja man nepārmestu to, ka esmu skeptiska pret pasauli tādu, kāda tā šobrīd ir. Un, ja man nepārmestu arī to, ka es - tāpat kā jau visi - cenšos izdzīvot šajā sabiedrībā, lai cik sapista tā arī nebūtu, pieņemot dažreiz arī hujovas izvēles. Vai tas nozīmē, ka es pasīvi validēju agresiju, respektīvi, cīnos ar sekām, nevis ar cēloni? Iespējams, bet es īsti neredzu alternatīvu. Ja kāds aiztiks manu dibenu, un tas nebūs gluži Maikls Fassbenders, tad es pati izdomāšu, ko es gribēšu šai sakarā darīt.

Saprotu, ka tas ir naivi, bet es labprāt gribētu dzirdēt, vai kāds sevi identificē arī kā agresoru, īpaši hetero džeki. Vai jūs kādreiz esat darījuši kaut ko, ko kāds potenciāli varētu (ja nav to jau izdarījis) uztvert aizskaroši - gan fiziski, gan emocionāli. Think real hard, please.
 
 
16 Oktobris 2017 @ 19:39
Kotlete  
Tikko aizrakstīju mammai jautājumu, vai viņa liek klāt malto gaļu kotlešu masai.
 
 
16 Oktobris 2017 @ 19:02
Kafejnīcas  
Avotu un Matīsa ielas rajonā ir divas foršas kafejnīcas. Ja nu kādam kādreiz kaut kas darāms šajā apkaimē. Bismarka brokastis uz Bruņinieku ielas un grieķu kafejnīca Spitaki uz Avotu ielas.
 
 
15 Oktobris 2017 @ 02:55
 
Tehnikums ir ļoti kruta grupa, viņiem būtu jākļūst vēl populārākiem.
 
 
12 Oktobris 2017 @ 10:16
Frankfurte  
Mans vakardienas mīļākais jautājums (par viesnīcas bāru): "Is it good? Is it techno?"
 
 
11 Oktobris 2017 @ 23:59
pleilistes  
https://open.spotify.com/user/rododendri/