xxx
08 Februāris 2019 @ 15:31
Texxxtiem 9 gadi!  
Nu čau! Negaidījāt, ne? Šodien Texxxtiem aprit deviņi gadi, tamdēļ nolēmām svētku noskaņā uzrakstīt paši savu atvadu rekviēmu. Sava publika tomēr ir jāciena. Zināt taču visus tos besīgos pārīšus, kas reportē savu laimīgo dzīvi visos iespējamos soc. portālos, un tad pēkšņi - čušššš. Bildes pazudušas, paskaidrojumu nekādu. Kas notika? Kāpēc izšķīrāties? Par ko sastrīdējāties? Kurš kuru krāpa? Atstāt šos jautājumus neatbildētus - tā ir klaja necieņa pret savu auditoriju, kas vienmēr bijusi dāsna ar komentāriem un sirsniņām pie jūsu romantiskajiem ierakstiem! Vārdusakot, Texxxti nevēlas būt tādi. Texxxti jums visu pastāstīs.

Iesākumā jāatgādina paši pirmsākumi. 2010. gada 8. februāra vakarā kādā Matīsa ielas virtuvē Elīna Kolāte, Sandra Mētra un Dace Jaunupe nolēma uzfrišināt savus metaforiskos rokrakstus, likumsakarīgi nodibinot bulvārpreses rakstu analīzes domubiedru apvienību “Texxxti”. Tā paša gada rudenī kolektīvam pievienojās Anete Konste - jaunās kolēģes vēsmas mudināja arī pārējās pievērsties kultūras, mākslas, politikas un sociālo procesu analīzei. Kolektīvam laika gaitā pievienojas arī daži heterogametiskā dzimuma pārstāvji, taču ko tur liegties, nav vērsts - “Texxxti” vienmēr ir bijis matriarhāta spēka apliecinājums. Savu zenītu “Texxxti” sasniedza, kļūstot par neatņemamu sastāvdaļu Latvijas politisko partiju kongresos. Reiz arī Sandra Mētra uz mirkli tika izslēgta no “Texxxtu” kolektīva par dzeršanu. Te gan būtu vietā atgādināt, ka mūsu motto vienmēr ir bijis “mēs dzeram un rakstām texxxtus”, taču attiecīgajā epizodē Sandra piedzērās tik ļoti, ka nespēja laikus piecelties, lai dotos uz “Saskaņas” kongresu. Labi, ka situāciju glāba Anete - lai arī viņas asinsritē vēl cirkulēja gana daudz alkohola atlieku, Anetes spēcīgā atbildības sajūta tomēr bija pārāka par paģirām, un viņa kopā ar galveno redaktori Elīnu devās uz Ziemeļblāzmu, kongresa norises vietu. Ieradusies Ziemeļblāzmā, Anete taisnā ceļā devās uz bufeti, lai uz krīta paņemtu mazo balzāmiņu, kas ļautu uzmundrināt savu nogurušo garu. Visiem par lielu pārsteigumu mūsu draudzīgie sociāldemokrāti izrādījās bezdievīgi kapitālisti jēriņa kažokā un Anetei atteica - ja nav naudas, nav arī balzāmiņa.

Gluži tāpat kā lielu daļa citu latviešu, arī “Texxxtu” meičuki devās trimdā, tomēr tas nebija iemesls, kāpēc šī periodika nolika karoti. Esot Mačeratā - Itālijas nekurienē, Anete savos memuāros reiz uzrakstīja pārgalvīgu pravietojumu:

“Ir šausmīgi apzināties to, ka es ar Elīnu un Sandžu tā pa īstam varēšu sēdēt Latvijas krodziņā un kaut ko tur runāt par to, kā ir, tikai tad, kad mums būs apmēram 30 gadu. Pat tad es nezinu, vai tā būs, Sandra gan jau apprecēs kaut kādu skotu pajoli, bet Elīna aizbrauks uz Ažerbaidžānu ķert zelta zivtiņas. Es tikai močīšu "Svētvakaru" lielajās tumbās un iešu apraudzīt mazo Lūciju. Nē, es gribu, lai mēs mūžīgi esam tīņi, kam nav visādu krunku ap acīm, vīru mājās un, es nezinu, princips nekad nepiedzerties. Ja dzīve tiešām iet uz leju, tad es vislabprātāk krītu uz leju no piektā stāva.”

Dace nudien bija pirmā, kas nogāja no trases - apprecējās un sāka dzemdēt bērnus. Tomēr visspēcīgāk Anetes gaišredzība vienmēr ir izpaudusies epistuālarajā žanrā. Kad galvenā redaktore Elīna mēģināja Aneti mierināt, apgalvodama, ka princips nekad nepiedzerties mūs nepiemeklēs nekad, Anetē iemiesojās Nostradamus un caur viņas muti atbildēja:

“Tici man, es Tev tur ar Sandžu, sadzērušās šampanieti, zvanīsimies, bet Tu pa logu kliegsi (tikai tik skaļā balsī, cik ir pieklājīgi, t.i., čukstus): "Mans vīrs guļ...". Tad es iemetīšu Tev ar akmeni pa galvu, un Tu uzgāzīsies virsū savam ģimenes, es nezinu, gan jau mopsim.”

Principā tā arī beigās bija. Elīna apprecējās un dzemdēja dēlu, un par prioritāti viņas dzīvē kļuva piķa griešana un dabas glābšana, nevis redkolēģijas gānīšana un galanta pasēdēšana Rīgas naktslokālos. Arī Anete, atradusi dzīvesdraugu, mitējās rakstīt feļetonus un nodevās dramaturģijai, kaut alkoholam ardievas vēl tomēr nesteidzās māt. Sandra neapprecējās ar skotu pajoli un bērnus arī neradīja, viņa vienkārši pārstāja dzert (un tamdēļ arī rakstīt texxxtus). Pat ja šad tad iemalko, par kārtīgu iedzeršanu to dēvēt būtu grēks. “Texxxtu” autores joprojām uztur draudzīgas attiecības - gluži tāpat kā Destiny’s Child vai Dāmu Popa dalībnieces, kaut arī profesionālie un radošie ceļi vairs nekrustojas.

Paldies visiem mūsu lasītājiem, šo ēru nu varam oficiāli slēgt.
 
 
xxx
01 Septembris 2016 @ 16:34
Zinību dienas svētki  
Urrā! Atkal klāt 1.septembris - ne tikai diena, kad Vācija iebruka Polijā, bet arī diemžēl jaunā mācību gada sākums. Tā ir diena, kad atkal jauni cilvēki varēs uzņemt nekam nederīgas zināšanas vesela gada garumā. Skola - tas ir skaistais laiks, kad atlants.lv nokačāto referātu par Blēzu Paskālu vai “Aijas” daiļdarba analīzi bez lasīšanas nodot jau trešo reizi un katrreiz saņemt citu vērtējumu. Jebkādas pārdomas par mācību vielas bezjēdzīgumu pārtrauks skolotāja pareģojums: “Jā, bet arī īstajā dzīvē jums bieži būs jādara lietas, kas jums nepatīk.” Šī mantra arī pierāda to, cik ļoti skolai un īstajai dzīvei nav liela sakara.

Kā jau nojaušat, arī mēs esam gājušas skolā un 1. septembra svinības ne reizi vien pieredzējušas. Visīpašākais 1. septembris, protams, saistās ar mūsu, AK un EK, iepazīšanos. Toreiz AK, neko ļaunu nedomādama, bija ieradusies uzsākt mācības 2. klasē, taču 1. septembra svinīgajā ceremonijā sporta zālē starp saviem klasesbiedriem pamanīja kādu svešķermeni. Tur stāvēja objekts ar lielu galvu, kas 1. klasē kopā ar pārējiem pavisam noteikti nebija gājis. Tā bija EK. “Škic no manas klases, citplanētieti!” AK sākumā nodomāja, bet tad klases audzinātāja laipni paskaidroja, ka jauni klasesbiedri - tas ir ok. Nu, ok. Vēlāk kā visspilgtākās atceramies tieši 7., 8. klases 1. septembra svinības, jo tad jau drīkstēja patstāvīgi doties uz centru un uzdzīrot, taču dzīres arī vēl nebija kļuvušas par ikdienu. Parasti svinību oficiālā daļa notika kafejnīcā “Leduspuķe”, ēdot saldējumu. Pēc tam, protams, bija nepieciešams dabūt mazliet alkohola. Kādās no svinībām AK bija īpaši saposusies rūtainā blūzē no veikala “Bik Bok” (tādas viņa valkā joprojām) un mammas pītās franču bizēs. Citām meitenēm bija balta blūze un šlipse à la grupa “Tatu” vai kaut kas tādā garā. Kā mēs tikām pie alkohola, nav saprotams. Droši vien palūdzām kādu labdari to iegādāties. Mūsu rīcībā nu bija katrai pa vienai pudelei vaniļas sidra “Lucky Dog”. Kad bijām to godam izdzērušas, klīdām pa Vecrīgu, kur drosmīgākās no mums teica “Čau” nepazīstamiem garāmgājējiem. Tas bija ļoti jautri.

Lai atsvaidzinātu jaukās bērnības atmiņas, Texxxtu redakcija kopā ar pavadoni devās uz 1.septembra pasākumu 2.ģimnāzijas pagalmā. Savu skolu AK un EK nevarēja apmeklēt, jo tā, protams, ir likvidēta. Tāpat kā kafejnīca “Leduspuķe” un drīz, cerams, arī sidra “Lucky dog” rūpnīca.

Skolas pagalmā bija sapulcējušās dažāda līmeņa prominences: gan vienīgais transporta speciālists Latvijā, gan kāds Andra Šķēles padomnieks, kurš EK reiz apsolījis vest uz teātri, bet AK - uz “Ostas skatiem”. Turpat vazājās slavens vidēja līmeņa oligarhs, kurš mūsu īsajā tikšanās brīdī paspēja nopontot, ka viņa dēl pārcelts vienu klasi uz priekšu, jo visu laiku lasa grāmatas. Satikām arī EK paziņu, Erdogana ģenēzes speciālistu un, izrādās, arī jauno skolotāju, kurš, kā noskaidrojām, 12.klases meitenes pavedināt negrasās, jo tas neesot ētiski. Malacis! Katoļu priesteriem ir, ko mācīties. Toties bija liels pārsteigums šeit neredzēt nevienu no jau pierastajām sejām - Ināru Egli, Aleksi Zoldneru, Juri Kažu, Ivo Leitānu vai vismaz Igoru Pārtībomzi. Ātri gan attapāmies, ka šis, neskatoties uz to, ka ir izskanējusi Latvijas himna un skolas direktors skolēnus vairākkārt apsaukājis par Saeimu, tomēr nav kādas partijas kongress. Nu, ok.

Svinīgās ceremonijas sākumā ieverojām kādu militāras ievirzes klases audzinātāju, kurš visus bija salicis pa pāriem, bet sev pagrābis mazāko meiteni, kas nemaz negrasījās slēpt savu apjukumu. Tikmēr kāda tikpat militāras ievirzes tantiņa klīda gar basketbola laukumā iespiestajām klasēm un aizrādīja jauniešiem par sarunāšanos vai ģībšanu. Tas atgādināja par kādu atceļu autobusā no skolas ekskursijas, kurā skolotāja visus gulētājus bakstīja ar adāmadatu, liekot celties un apbrīnot skatus pa logu. Tautas tērpos ģērbti roboti uz skatuves uznesa skolas un valsts karogus. Tautu meitas mazliet atsita Māru Zālīti, jo bija brīvā Latvijā, bet pastalās. Savukārt 80% zēnu pie friziera bija devušies vakar, tāpēc 31.augustu varam uzskatīt par nacionālo apgraizīšanas dienu. Pēc robotu gājiena atskanēja skolas himna, kas bija ieturēta melanholiskā bēru manierē. Tālāk, protams, Latvijas himna. Gaidījām arī Eiropas Savienības un Zemes himnu, bet tās nez kāpēc bija izmestas.

Lai gan jaunākie bērni ģimnāzijā mācās 7. klasē, uz skolu bija atnākuši arī daudzi pie prominenču līmeņa nepiederoši vecāki. Nav īsti skaidrs, kāpēc, jo “Privātajā dzīvē” viņiem iekļūt nespīd, bet ir vispārzināms, ka bērni, kas mācās 7. klasē, vairs nemācās 1. klasē. Daļa no viņiem izskatījās pēc apsargiem, tāpēc nospriedām, ka viņi ieradušies pieskatīt, lai bērni jau himnas laikā nesāktu kūrīt “Marlboro” un cilināt “Lucky dog”. Tālredzīgi. Pieciem vidusskolēniem gan bija izdevies izbēgt no apsargu nagiem, un viņi ceremonijai klusi pievienojā no skolas stūra, kas plašāk pazīstams arī ar nosaukumu “Pīpētava”. Dažus skolēnus bija ieradušās atbalstīt arī vecākas meitenes ar kafijas krūzītēm rokās, kas plašāk pazīstamas kā trauki, kurā publiskā vietā droši nēsāt rumkolu.

Skolas direktors uzrunu sāka ar to, ka ģimnāzijā mācās aptuveni 802 skolēni. Klīst baumas, ka viņs pie viena esot arī matemātikas vai fizikas učuks, tāpēc var saprast, ja cilvēks 802 uzskata par aptuvenu skaitli. Kā jau parasti, runas atsita daiļlasītaju konkursu. Arī tad, ja tas ir dialogs. Tā savu uzstāšanos uzsāka divi puiši, kuri deklamēja iestudētus dialogus, kas, protams, sākas ar: “Artūr, vai tu atceries, kā...”. Ceremonijas oficiālā daļa savu kulmināciju sasniedza, kad direktors vai varbūt cits pieaugušais vēlēja: “Ceru, ka pēc 20 vai 30 gadiem skolēni priecāsies, uz ielas ieraugot savu skolotāju.” Direktora vārdi izrādījās tik spēcīgi, ka šajā mirklī kāds 7.klases skolēns likumsakarīgi noģība. Atskanēja “Saule, Perkons, Daugava”. Viss bija kā Dziesmu svētkos - skaista dziesma, ģībieni un prominences. Vienīgi harizmātiskais diriģents neierasti lika vaļā skaļāk nekā viss koris kopā.

Pēc ceremonijas skolotāju barā ieraudzījām savu bijušo bioloģijas skolotāju. Viņa bija jauks cilvēks, bet ļoti slikta skolotāja, pie kuras mūsu klasesbeidrene reiz rakstīja zinātniski pētniecisko darbu ar nosaukumu “Kaķi”. Tā arī netikām gudras, kā viņai izdevies iefiltrēties tik, tipa, prestižā skolā. Gan jau caur pazīšanos. Pēc ceremonijas aprunājamies arī ar skolas direktoru, kurš bija samīlējies savā skolā un slavēja gan skolu, gan skolas padomi, gan skolēnu padomi, kas 11. novembrī brauc dziedāt uz veco ļaužu pansionātiem. Arī kori skolai ir superīgi, un diriģenti izcili. Patīkama pārmaiņa pēc mūsu skolas direktores, kura visdrīzāk pat uz jautājumu “Kā jums patīk jūsu vadītā skola?” būtu atbildējusi ar “Nedrīkst!”, un pēc tam inerces pēc noskaitījusi arī mantru: “Neskriet! Nost no radiatoriem! Kas te par staigāšanu stundu laikā!”.

Vienojāmies, ka skolas ir kā arhitektūras piemineklis vai aizsargājamas augs. Tur varbūt uzrodas pa kādai skārienjūtīgai tāfelei vai jaunam krānam ķīmijas kabinetā, bet citādi pilnīgi nekas nemainās. Tas ir tāpat kā pastaiga pa kādu Āgenskalna ieliņu. Varbūt garām pabrauc kāds kruts auto, varbūt uzcelta kāda moderna ēka, bet citādi tur tieši tā izskatījās arī pirms daudziem desmitiem gadu. Texxxti savas skolas gaitas atceras ar šausmām. Tas bija laiks, kad uzkrājām nekam nevajadzīgas zināšanas cilvēka cieņu pazemojošā veidā. Tagad varbūt šo bagāžu varam izmantot vienīgi “Prāta spēlēs” brīžos, kad iekrīt kāds jautājums par čemurziešu dzimtu. Ar nepacietību gaidām, kad būs raunds par lapu izvietojumu uz stumbra.To, kas ir svarīgas zināšanas, var, piemēram, noteikt tajā pašā Atlantā, kur pieprasītako darbu topā klasiski gozējas iesniegumu un paskaidrojumu paraugi, kā arī ieteikumi, kā pielīst sievietēm. Skolā šīs zināšanas var apgūt tikai sliktie skolēni, kam regulāri jāraksta paskaidrojumi par nolauzto krānu, iesniegumi par mācību gada pagarināšanu vai vienkārši jāpielien ķīmijas učenei, lai uz Ziemassvētkiem liecībā varētu ievilkt treknu 4. Protams, neaizmirstamas bija arī krāšņās ekskursijas uz Skalbes muzeju, kurās skolotājas atņēma alkoholu savam pašpatēriņam. Paldies!
P.S. Kad nākamais streiks?



EK un AK ar jauno politikas skolotāju


Jaunāka mācību viela tiks apgūta pēc progresīvākajām metodēm
 
 
xxx
15 Maijs 2016 @ 21:58
Mīlestības vēstule boksam jeb kā Mairis Briedis Durodolas zobus kārtoja  
Es – EK – vakar apmeklēju lielisko boksa šovu arēnā “Rīga”, un vērtēju to ar 10 no 10.

Tāpat kā daudzi citi klātesošie, arī es boksa šovu apmeklēju pirmoreiz. Tā kā Ivaram Ījabam varētu rasties jautājums, kā tiku iekšā, laikus paskaidrošu – uz pasākumu bija iespējams nopirkt biļetes. Būšu precīza – uz maču mani uzaicināja draugs, kurš šīs biļetes iegādājās par 25 eiro gabalā. Līdz šim biju iemācījusies no galvas visas Rokija filmas, paskatījusies Brieža izraisītos nokautus un to, kā Taisons svētku vakariņās nokoda Holifīlda auss gabaliņu, par ko ansamblis “Instrumenti” sarakstījis dziesmu “Esmu gatavs apēst tevi”. Tātad ne pārāk zināju, kas te vispār notiks, bet baigi šķita, ka jāredz.

Vakara kulminācija bija Maira Brieža cīņa ar Olanervadžu Duradolu, taču tas nebija vienīgais. Pirms tam norisinājās vēl 9 boksa mači starp citiem bokseriem. Mirklī, kad bez redzama iemesla publika sāka vienlaicīgi gavilēt, atklājās, ka liela daļa paralēli telefonā skatās Iļģuciema pamatskolas sporta dienas hokeja maču starp Latviju un Kazahstānu, kurā izdevies izraut grandiozu uzvaru.

Sanākusī publika bija visnotaļ inteliģenta. Tā kā tas bija sporta pasākums, kurš ilga apmēram 6 stundas, būtu tikai normāli, ja daļa skatītāju būtu pipelē pirms Brieža parādīšanās. Taču tā nenotika. Jā, kaut kādi aliņi apkārt figurēja, bet orkus nemanīju. Vēl interesanti bija tas, ka šeit cilvēki bija apguvuši, kā pareizi jāiet garām cilvēkiem cauri rindai – tā darot, jāpagriežas pret rindā sēdošo/stāvošo ar seju, nevis ar dibenu. Kaut arī tas šķiet pašsaprotami, ir novērots, ka tas sagādā problēmas daudziem kultūras pasākumu apmeklētājiem. Šeit tā nebija. Viss kā pie augstmaņiem. Turklāt ļaudis, kas šādi spraucās cauri rindām, arī atvainojās un/vai pateicās garāmlaidējiem. It kā – kāda starpība? Bet tomēr patīkami.

Kamēr norisinājās pirmie 9 mači, zālē bija relatīvi kluss – lielākoties varēja dzirdēt, ko runā apkārt sēdošie. Un nebija kauns klausīties! Normāli cilvēki. Jā, vienreiz mūsu galā izcēlās neliels konflikts par to, kur kuram jāsēž, bet par to apkārtējie nevis uzvilkās, bet gardu muti pasmējās. Protams, patika arī nelielā sieviešu koncentrācija – tualetē rindu nebija vispār!

Domāju, kā tas nākas, ka citos sporta pasākumos pulcējas orki, bet te – ne. Izdomāju, ka tas varētu būt saistīts ar to, ka pats bokss ir ētikas un manieru paraugstunda. Piemēram, kaut arī pirms mača jāapsaukā partneris un spēles laikā ir vēlams viņu padarīt praktiski beigtu, visam jābeidzas ar dalībnieku draudzīgajiem apkampieniem (nezinu, kas notiek, ja viens no viņiem ir bezsamaņā). Protams, līdzīgi ir citos sportos, taču nekur citur neesmu manījusi, ka tas notiktu tik sirsnīgi. Viens ir pist pa bumbu laukumā, otrs – pretiniekam pa seju. Un es spētu saprast, ja pēc tam negribētos ar viņu kopīgi uzņemt selfiju. Bet tāpēc jau tie bokseri ir augsti attīstītas būtnes ar spīdošu intelektu, nevis orki. Un, domājams, ja skatītājs tādu uzvedību redz, tad vēlas uzvesties līdzīgi. Tāpat kā bokserim pirmais ir cieņa pret pretinieku, nevis kreisais āķis pa zodu, tāpat šiem skatītājiem svarīgāk bija nevis “aliņš vajag”, bet būt normālam. Ja Jums ir kāds cits izskaidrojums, lūdzu, dalieties!

Vakara gaitā uzstājās vairāki nozīmīgi bokseri. Noteikti jāpiemin Janka – puisis, kura mačs bija viens no pirmajiem un, loģiski, norisinājās relatīvi klusā zālē. Tomēr šo klusumu palaboja 2 viņa draugi, kas visu mača laiku līdz balssaišu nāvei pa visu arēnu kliedza: “Janka! Janka! Janka!” Janka nomahājās diezgan labi un, cik atceros, izcīnīja neizšķirtu ar Krievijas pārstāvi Lady GaGa šortos, bet tas varbūt nav tik būtiski. Jankas atbalstītāji bija atpakaļ tad, kad Janka sen bija citur, bet ringā mahājās citi bokseri. Tā kā bija vairāki mači, kuros nebija neviena latvieša, publika īsti nezināja, ko atbalstīt. Tāpēc vairākkārt, piemēram, krieva un dienvidāfrikāņa mačā puszāle pievienojās Jankas draugiem un sāka skandēt: “Janka, Janka, Janka!” Augsts līmenis. Tā Janka ir kļuvis par Latvijas boksa leģendu. Paldies viņa draugiem, kas šodien gan jau tika izmesti no kora.

Vēl ievērības cienīgs bija mačs starp Ričardu un gruzīnu džeku – abi pārstāvēja Guliveru svara kategoriju. Tajā vairākkārt publika sniedza padomus Ričardam. Piemēram, tika ieteikts slēgt pretinieku ārā, bet anatomijas lielākie speciālisti ieteica skart tieši nieres. Latviešu Goliāts jau bija pamatīgi sadevis bietē gruzīnu Goliātam, un šķiet, arī viņam jau bija zajebala, tāpēc viņš krieviski sāncensi informēja par to, ka varētu vienkārši pēdējoreiz iepist viņam pa galvu, lai tā lieta darīta. Gruzīns zolīdi dabūja bietē un zaudēja. Nekā pārsteidzoša. BET! Jau nākamajā mačā, kas sākās apmēram pēc 5 minūtēm, šis tikko uz nāves gultas gulošais cīkstonis jau bija pārģērbies un noslaucījis asinis, lai pie ringa ņipri atbalstītu citu savas valsts pārstāvi. Atbalsts bija ne tikai mutisks, viņš arī demonstrēja arī dažādus priomus. Viņš pēc tā pisaka varēja pakustēties!!!

Visgarlaicīgākais mačs bija starp Krievijas un Ganas pārstāvjiem. Pats sākums bija daudzsološs, jo abi izskatījās pēc Ivana Drago un Apollo Krīda no Rokija IV – krievs bija nekustīgs, bet ganiņš lēkāja un mēģināja taisīt baigo šovu. Tiesa, līdz tam jau biju iemācījusies, ka ringā šis Drago nenositīs šo Krīdu (tā notika filmā), jo šeit ir tiesneši, kas apstādina cīņu, kad redz, ka viens jau ir pārāk lielās lupatās. To sauc par tehnisko nokautu. Šī iemesla dēļ nav iespējami tie Rokija gājieni ar cīnīšanos pēc tam, kad jau zaudēta redze. Vispār pirmoreiz šajā vakarā novērtēju boksa tiesnešus. Tur tomēr jābūt diezgan jaudīgam džekam, lai, pirmkārt, varētu izdancot līdzi bokseriem, otrkārt, lai pats tajā sīkajā ringā nejauši nedabūtu, treškārt, lai visu arī redzētu. Turklāt ar to visu viņi precīzi noķer mirkli, kad nav par daudz un nav par maz, un spēle jāslēdz, lai kāds neaizietu pa skuju taku.

Šī Drago un Krīda cīņa bija drausmīgi gara un garlaicīga. Katrs raunds 3 minūtes, kopā 10 raundu (var izvēlēties arī citu raundu skaitu atkarībā no bokseru krutuma). Viņi tiešām arī tos 10 nokapāja. Iespējams, tik ilgi izvilka, jo neviens no viņiem nemācēja sist. Ja Rasnača sieva iekāptu ringā, viņa nokautētu abus. Par Artusu Kaimiņu nerunājot. Uzvarētāju izvēlēties bija grūti, jo abi bija zaudētāji.

Lielākais lohs publikā bija Nils Ušakovs. Cilvēku mutēs jau kūļājas stāsti par to, kā Nilam neļāva runāt un izšvilpa. Bet ir kāds būtisks sīkums. Nils tika prezentēts arī apmēram šova sākumā, šķiet, starp otro un trešo maču. Vakara vadītājs informēja publiku par to, ka ieradies arī Nils, urrā. Publika sāka būjināt un švilpt. Tāpat notika arī ar paziņojumu par Saeimas priekšsēdētājas Ināras Muižnieces publisko ierašanos (tiesa, klusāk). Vai tā ir labi? Es domāju, ka jā. Kāda starpība, ka viņi tur ir ieradušies? Ja būtu ieradies kāds, kas kaut ko nozīmē tieši boksa cienītājiem, tad skaidrs. Gaviles izpelnītos, piemēram, Muhameda Alī vai īstā Rokija Balboa ierašanās. Nav runa par to, ka ļaudīm vienkārši viņi nepatika. Durodola varbūt arī nepatika, bet viņu sagaidīja normāli un Nigērijas himnas laikā visi cienīgi stāvēja, jo tas psihais bokseris galu galā šeit bija tiešām svarīgs viesis.

Ušakovam nevajadzētu noskumt – ir vietas, kur viņa ierašanās arī tiktu celta lielā cieņā. Piemēram, ar pensionāriem pilns 3.autobuss. Labi, varētu palikt pie tā, ka viņš vienkārši nepareizi izvēlējās pasākumu, kurā mēģināt zīmēties. Kam negadās? Bet PĒC TAM, kad publika viņu jau bija vienreiz izšvilpusi, viņš pēc Brieža uzvaras mēģināja līst saulītē vēlreiz. Ko? SMS Credit sponsorē Mairi, bet pat viņi kaut kā pratās lieki nekur nelīst.

Pati cīņa starp Briedi un Durodolu bija fantastiska. Līdz asarām aizkustinoši un satraucoši. Durodola nebija nekāds mīkstais – internetā atrodamā informācija liecināja, ka viņš ir riktīgi psihs un tikt nokautētam ar viņa rokas sitienu nebūtu nekāds kauns. Tomēr nopietnā boksa mačā drīkst piedalīties tikai tad, ja esi pārliecināts, ka vari uzvarēt. Tas tomēr nav sporta veids, kur galvenais ir piedalīties. Pirmajos 3 raundos pat šķita, ka nigērietis ir par 10% pārāks. Tomēr Briedis nepsihoja un, kā 4.raundā sāka pārliecinoši dauzīt pretinieku, tā 9.raundā visu noslēdza tiesnesis, piešķirot Durodolam tehnisko nokautu. Tas nozīmē – ja būtu vēl viens sitiens, mača zaudētājam aizlidotu galva. Es šobrīd mācos poļu valodu. Šim laikam raksturīga pēc idejas gandrīz pareiza, bet tomēr neprecīza vārdu izvēle. Reiz, mēģinot pateikt, ka iztīrīju zobus, pasacīju, ka esmu sakārtojusi zobus. Tas tobrīd izraisīja lielu jautrību, bet vakar redzēju, ko tas nozīmē. Briedis diezgan normāli sakārtoja Durodolas zobus. Jāatzīst, ka pretinieks turējās kā monstrs. Vieglāk būtu nodauzīt Pļavnieku deviņstāveni nekā Durodolu. Boksā ir tā – ja sāk izskatīties, ka kādam pizģec ir, tad viņam beigās arī būs pizģec. Tomēr Briedim vajadzēja vēl kādus 5 raundiņus pakārtot tos zobus.

Tā, publikai maurojot “Mairi! Mairi! Mairi!”, viņš apmēram pusstundas laikā izcīnīja, manuprāt, ļoti grūtu uzvaru. Pēc maniem aprēķiniem, vismaz 800 ļaudīm mača laikā iestājās orgasms. Tas laikam nozīmē, ka paskatīties uz viņu klātienē kļūs dārgāk. Bet tas ir tā vērts. Ir daži sporta veidi, kurus skatīties televīzijā ir daudz labāk. Piemēram, hokejs, jo tur kamera parāda, kur ir ripas. Vai Formula-1, jo televizorā var uzzināt, kā izskatās trase. Taču te klātbūtne, pirmkārt, nav neērta. Ir relatīvi mazs laukums, kur viss notiek, tāpēc visam var izsekot līdzi. Turklāt, esot klātienē, pat lielā troksnī dzirdi katru stipro sitienu un to, kā lido asinis un sviedri. Un tas bija apmēram 50 reižu aizraujošāk nekā biju gaidījusi. Tas ir tā, ka pa ausīm sprāgst adrenalīns reizē ar no Durodola mutes lidojošajiem zobu sargiem. Un par prieku atbalstīt tik gudru bokseri klātienē vispār nerunājot. Tas bija izcils līmenis. Paldies Briedim un komandai. Un Jankam arī, protams.
 
 
Mūzika fonā: Survivor - Eye of the tiger
 
 
xxx
03 Maijs 2016 @ 18:27
"Kam pieder valsts" dibināšana  
Artusa Kaimiņa partijas “Kam pieder valsts” dibināšanas kongress bija īpašs notikums. Kongress sākās otrdienā 14:00, skaidri norādot, ka partijā sevišķi ir aicināti bezdarbnieki un frīlanceri. Ierasties nevarēja kurš katrs – gaidīti bija ļaudis, kas grasās iestāties partijā vai arī saņēmuši žurnālistu akreditācijas. Jā šī būtu parasta partija, tas būtu pretlikumīgi – partiju kongresos ir jālaiž jebkurš. Tomēr jebkura partijas dibināšanas kongresa sākumā partija vēl nav partija, jo nav dibināta. Tāpēc arī uz to neattiecas šādi noteikumi. Un dažkārt politiskie grandi izvēlas dzimt slepenībā. Piemēram, Latvijas Vienības Partijas vai Zatlera Reformu Partija, kas bija nolīgusi krāšņu apsardzi, lai izdzenātu salašņas.

Mēs – EK un AK – godīgi pieteicām savas žurnālistu akreditācijas. Interesanti, ka, lai reģistrētos pasākumam, bija jānorāda arī personas kods. Tas ir neparasti, jo personas kodu nedrīkst prasīt kurš katrs. Šāda privilēģija ir jānostreļī Datu valsts inspekcijā. Tādas tiesības ir, piemēram, bankām, lai tās pa gabalu atpazītu ļaudis, kas prasa kredītu, lai segtu citu kredītu. Inspekcijas mājaslapā gan neatradām informāciju, kas liecinātu par to, ka biedrībai “Kam pieder valsts” tas būtu ļauts. Gan jau atļauja ir, bet nav atjaunota informācija mājenē. Vai tiešām Artuss ne pa tēmu prasītu personas kodu? Ne tak! Un vispār – kāda starpība? Tāpat iedevu nepareizu.

Kādu mirkli baidījāmies, ka dēļ šmaukšanās ar kodiem netiksim reģistrētas, tomēr šaubām nebija pamata. Kongresa priekšvakarā saņēmām ziņu, ka tiekam mīļi gaidītas. Vēl vairāk – Artuss Kaimiņš personīgi atrakstīja EK, lai paustu pārsteigumu par to, ka gribam ierasties, jo pasākumā nav paredzēts ne ēst, ne dzert. Bet, lai mēs justos ērti, viņš esot rezervējis mums galdiņu kafejnīcā, kur mūs gaida pārsteigums. Ļoti jauki. Kafejnīcā mūs tiešām gaidīja pārsteigums – tur nekas mums nebija sagatavots.

Kad ieradāmies notikuma vietā, Lielās ģildes laukumiņš bija jau pārbāzts. Ieradies bija arī Sigurds Graudiņš – džeks, kurš mēdz printēt bildes, kurā tur pistoli pie Kaimiņa deniņiem. Viņš bija sagatavojis plakātu, kas bija ieturēts pilnīgā Artusa 6.klases estētikā, tāpēc domājām, ka savējais džeks. Tomēr, iedziļinoties tekstā, sapratām, ka Sigurds ir kvēls šīs kliķes pretinieks. Viņš vainoja Kaimiņu par kaut kādu nepareizu balsojumu “Par Gender ieviešanu”. Sīkāk viņš mums neko nevarēja paskaidrot. Situāciju glāba EK, sakot: “Nu, tas tak par pederastiju!” Graudiņa kungs piekrita un piebilda: “Sievietes uzreiz saprot!” Trešais feminists Latvijā aiz Jura Pūces un Laura Bokiša!

Reģistrēšanās biedriem izmaksāja 20 eiro. Tieši tikpat, cik ieeja geju skaistumkonkursā pērnā aizvadītajā gadu mijā. Kad iegājām ģildē, uzreiz sapratām, ka šis būs liels pasākums. Pirmkārt, visas kāpnes bija pilnas ar cilvēkiem. Kopā reģistrēti 385 cilvēki. Otrkārt, tur pamanīju arī kādu džeku, kurš Positivus festivālā nodrošināja, lai viss skan un nesabrūk skatuve. Tā kā viņam bija darba krekls, skaidrs, ka tūliņ pat no kāda pakšķa izlīdīs Igijs Pops. Gandrīz! Ieejot zālē, uzreiz satikām Artusu, kurš atklāja, ka pārsteigums esot sagatavots maisiņā, ko tūdaļ dabūsim. Pie viena viņš apvaicājās, vai esam parakstījušās par kongresa kārtības noteikumiem. Svarīgi, ka viens no noteikumiem bija kongresa laikā nešmigot. Un bija skaidrs, ka sagatavotajā cienastā būs alkohols. Prasījām, vai briest plāns mūs legāli izmest no kongresa, tiklīdz sāksim tukšot dāvanu. Jā, tāds esot bijis plāns. Te pēkšņi mūsu sarunu pārtrauca Jānis Zvērs no TV3, kas nekaunīgi uzgāzās mums virsū ar kameru. Tieši tā – cilvēks vienkārši pārtrauca mūsu sarunu. Nākamreiz, kad viņam būs kāda jautra intervija, iegāzīsimies kadrā un sāksim savējo šovu.

Novērojām, ka bija saradušies vairāki biedri, kas no Artusa bija mācījušies arodu – arī viņi vazājās apkārt ar kameru. Nejauši iepazināmies arī ar Kaimiņa mammu. Kad viņš pamanīja, ka esam jau iefiltrējušās ģimenē, viņš saprata, ka ir laiks pasniegt dāvanu. Tas bija Rimi maisiņš ar 2 mazajām sarkanvīna pudelītēm, 2 mazajām baltvīna pudelītēm, lašmaizītēm, vistu maizītēm, burkāniņiem un dzērveņu sukādēm. Turklāt to nebija sarūpējis atbalstītājs “Spirits & Wine” – maisiņā bija arī palicis iepirkumu čeks.

Mums pasākuma kulminācija iestājās tad, kad Juris Kaža prasīja, vai Lielajā ģildē ir Wi-Fi. Kāds kungs ierosināja, ka vajadzības gadījumā varot padalīties ar savu telefona internetu. Kaža atbildēja, ka telefons viņam jau esot.

Pieteikt savu kandidatūru valdes locekļa amatam varēja katrs personīgi, iesniedzot šo vēlmi rakstiski. Izskatās, ka par nepieļaujamu topošā partija ir uzskatījusi ne tikai atlases procedūras, bet arī satura un gramatikas cenzūru. Tad nu arī katra personība tur parādās kā no sava Worda miesām nākusi. Daži izvilkumi jeb domu graudi, kas raisīja pārdomas.

Uzreiz jūtams – valdes locekļa kandidāts Roberts Tazāns ir intriģējoša personība. Savu iegūto izglītību viņš it kā uzskata par pieminēšanas vērtu, tomēr arī detaļās pārāk neizplūst: “Izglītība – nepabeigta augstākā juridiskā un vēl šāda tāda”. Pareizi! Vienā laidā taču mums te borē, ka mācāmies visu dzīvi un nedarām to diploma dēļ. Ārpus mācību iestādēm iegūto izglītību (piemēram, kā pielikt velosipēdam nokritušu pedāli) ir pieļaujams apzīmēt ar “šāda tāda”, tas nav melots un ir korekti. Roberta darba pieredze? Arī cienījama! “20 gadu tiesvedība ar VID un citām valsts iestādēm. Visi spriedumi sastāv no pērlēm”. Kādus mērķus mūsdienu pērļu zvejnieks vēlas īstenot, pildot valdes locekļa amata pienākumus? Tie šķiet augsti, bet, smagi strādājot, sasniedzami: “Iegūt vairāk informācijas par valdes locekļu paredzētajiem pienākumiem”.

Valdes locekļa amata kandidāts Uģis Āva ir drosmīgs cilvēks, kurš, uzreiz jūtams, ir nevis burta, bet pats savas sirdsapziņas kalps. 18 gadu vecumā devies uz Vāciju, lai iegādātos automašīnu un bez autovadītāja apliecības atgrieztos Latvijā. Pēc likuma pārkāpšanas viņa dzīve gājusi tikai uz augšu, un jau 30 gadu vecumā Uģis sūtījis vēstuli (pa pastu) “ar zīmējumiem un skaidrojumiem” 3. bagātākajam cilvēkam pasaulē. Vai 3. bagātākais pasaules cilvēks to saņēmis – zināms nav. Pēc tam Uģis devies pie FBI keksiem parunāt par šīs institūcijas apgādībā esošo rūpju bērnu nr. 1 – korupciju Latvijā. Lai gan sarunas rezultātu nav nesušas, Uģis sapratis, ka tieši epistulārais žanrs ir viņa ceļš un turpmāk par saviem vēstuļdraugiem izraudzījies tādas personības kā LTV, VK, VID, VDI, KNAB, Valsts Policiju, White House, Amerikas Vēstniecību un Latvijas prezidentu. Ko viņš tieši rakstījis, nav zināms, taču arī, cik noprotams, šīs vēstules rezultātu nesušas nav.

Valdes kandidāts Bruno Trokša ir poētiskas dabas cilvēks, tāpēc partiju salīdzina ar slotu: “Salauzt var vienu divus zariņus. Slotu no šādiem zariņiem nesalauzt”. Taču, cik man zināms, slotu var vienkārši salauzt. Tad tā vairs nav lietojama. Esiet uzmanīgi! Kā savu līdzšinējo profesionālo pieredzi Bruno min iesaisti negāciju apkarošanu Jelgavas domes sociālo lietu pārvaldē. Lai gan Bruno ir sapratis, kur šai lietai aug kājas, mums tā arī nav skaidrs, kas tā vispār ir par lietu un kur ir problēma. Nekas, tiks valdē – varbūt paskaidros vairāk.

Miks Vizbulis toties labi apzinās savas spējas un viņa potenciālais pienesums partijai ir augstu vērtējams: "Mikam ir iespēja aktīvi piedalīties Latvijā rīkotajās sanāksmēs”. Ceru, ka arī gadījumā, ja, piemēram, AK kādreiz pieteiksies kaut kur darbā, tad arī viņa tiks pie motivācijas vēstules, kurā būs rakstīts: “Anete ir labs kandidāts šim amatam, jo viņai ir iespējas atnākt uz darbu”.

Elīza Rozīte savā anketā raksta: "Interneta vietnēs daudzu gadu garumā, iespējams, esmu pamanīta ar saviem rakstiem, kuros esmu centusies izteikt savu viedokli par valdošo bardaku mūsu Latvijā, kā arī ar dzeju, kurā izspēlēju savas maigās un ne tik maigās dvēseles stīgas”. Pagūglējām. Ar “inteneta vietnēm” Elīna, šķiet, domājusi savu blogu un portālu “draugiem.lv”. Diemžēl tas ne vienmēr ir drošticams ceļš uz atpazīstamību. Žēl. Maigas dzejas vārsmas par bardaku valstī izklausās pēc bez maz bestsellera.

Tikmēr Jānis Zālītis savā pieteikumā ir skarbs un nesaudzīgs: "Man zināmi fakti kā valsts līgumi tiek saskaņoti šobrīd Dažas nejēdzības, kā piemēram neilgi pirms e-talonu ieviešanas tiek atlaisti visi konduktori un ieviesti kompost aparāti tik klaja naudas izniekošana palika bez ievērības”. Domāju, te nekas nav jāpaskaidro.

Mums agri bija jādodas prom uz citu pasākumu. Pastāvēja iespēja, ka EK vēlāk vakarā būs jāteic runa. Kaimiņš ņēma piemēru no džeka, kurš vēlējās dalīties ar savu internetu, un ierosināja, ka varot Elīnai iedot savu runu. Bet EK īstā Jura Kažas estētikā laipni atteicās. Šoreiz Artuss bija ļoti sakarīgs. Kā rakstīts viņu pašu partijas programmā – neviens nepiedzimst par blēdi, bet par blēdi to padara apkārtējā vide. Tāpat arī ir ar manierēm. Tieši tāpēc kongress norisinājās Lielajā ģildē, nevis 1.rokkafejnīcā, kas ir vide, kas cilvēkus padara par lopiem.



Cienasts

Rinda uz datortomogrāfiju

Mirklis pirms Jāņa Zvēra iegāšanās

Patiesā vieta
 
 
xxx
11 Aprīlis 2016 @ 02:31
Izrādes "Žanna d'Arka" apmeklējums kopā ar partijas "Vienotība" biedriem  
EK pa saviem slepenajiem sēravotiem bija izdevies nejauši tikt pie ekskluzīviem ielūgumiem – izrādes “Žanna d’Arka” apmeklējuma kopā ar partijas “Vienotība” biedriem. Pirms tam biju dzirdējusi baumas, ka partijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa izrādes laikā nāks klajā ar sensitīvu paziņojumu par to, vai kandidēs uz sava šī brīža amata vakanci arī nākamajās vēlēšanās. Vairāk par paša paziņojuma saturu mani interesēja forma, kādā šī informācija tiks nodota biedriem. Vai viņa to iečukstēs ausī katram individuāli pie ieejas, uzrādot ielūgumus? Vai tas notiks publiski vestibilā, visiem kā uzvaras šķēpu paceļot šampanieša glāzi? EK izgaiņāja manu satraukumu, atklājot, ka klīst drošticamas baumas – Solvita paziņos par nekandidēšanu, un tas visdrīzāk notiks uz skatuves pirms izrādes sākuma.

Vispirms gribu nosodīt Dailes teātri par to, ka tur jau gadiem pie ieejas nav miskastes, kur izmest izsmēķi vai tikko notiesāta Snikera papīrīti. Tāpat arī par to, ka kafejnīcā joprojām nevar norēķināties ar karti. Par to bija sašutis arī kāds partijas “Vienotība” biedrs, kura vārdu pašsaprotamu iemeslu dēļ neatklāšu. Tobrīd gan vēl nenojaušu, ka miskaste vienkārši vēlāk tiks izmantota kā skatuves rekvizīts, bet karšu norēķina automātu trūkums skaidrojams ar nepieciešamību radīt pēc iespējas autentiskāku atmosfēru izrādes laikā. Tā kā izrāde neapšaubāmi tiecās imitēt 1990. gadu beigu teātra tradīcijas un estētiku, norēķini ar kartēm tikai radītu līdzīga rakstura satraukumu kā, piemēram, piekaramie griesti vēsturiskajā seriālā “Saplēstā krūze”.

“Vienotības” publika jāuzteic par vairākām lietām. Pirmkārt, neviens nebija pārsmaržojies. Otrkārt, lielākā daļa uz savu vietu devās kā pienākas – ar seju pret cilvēkiem. Treškārt, starpbrīdī gandrīz neviens nestaigāja pa riņķi. EK gan piezīmēja, ka, iespējams, tas tāpēc, ka uz seansu nebija ieradusies partijas nūjošanas un orientēšanās sporta līdere Ina Druviete. Viņa izrādē “Saules bērni”, startējot disciplīnā “gājiens uz riņķi”, drošsirdīgi esot apsteigusi pat cilvēku ar kruķiem. Uz izrādi nebija ieradies arī tā sauktais Viņķeles sešinieks, kas, kā mēļo, šādi izteica savu protestu partijas īstenotajai politikai, šajā laikā kopīgi apmeklējot kādu maz zināmu Dirty Deal Teatro vai Ģertrūdes ielas teātra ludziņu.

Izrādes sākumā uz skatuves tiešām kāpa Solvita, kura teica sirdi plosošu runu par to, cik partijai šis ir izšķirošs brīdis, un tāpēc viņa pat ne mirkli nav apsvērusi kandidēšanas iespēju, jo rindām ir jāretinās, līderiem ir jāmainās. Diemžēl publikā asaras nemana, tieši otrādi – kāda dāma man aiz muguras sāk klusi applaudēt. Solča vairākkārt citē Žannu d’Arku, stāstot kaut ko par bezbailību un nodevību, bet to es lielā mērā laižu gar ausīm, jo tajā brīdī EK man čukstus jautā, vai viņai nav izspiedušies krūtsgali. “Nē,” es viņai saku, jo neskatos taču uz krūtīm, visa mana uzmanība ir pievērsta Solčas jaunajai matu sasukai, kuru gan iepriekš redzēju portālā “Kas jauns?”, bet tagad pirmoreiz varu aplūkot dzīvē.

Izrāde sākas ar mūzikas dārdiem un tekstu “Asinis, asinis, asinis!”. Tad vēl nezinu, ka vispār izrādes ansamblis, neskaitot režisoru Dž. Dž. Džilindžeru, diezgan pieklājīgs – Elsbergs un Lācis. Ar nožēlu jāatzīst, ja šis pavisam noteikti nav viņu labākais sniegums. Dziesmas izklausījās tā, it kā viņi savu darbu būtu darījuši paralēli viens ar otru, bet pēc tam kādam robotam, vadoties pēc nejaušības principa algoritma, tiktu uzticēts sakārtot tekstus pārī ar melodijām. It kā jau skaidrs – tāpat neviens ar veselo saprātu apveltīts cilvēks no mūzikla Dailes teātrī negaida neko pārāk daudz, bet nebijām domājušas, ka būs tik slikti.

Tas bija skaļš balagāns, kurā ar vikipēdijas šķirklim līdzīgu vērienu tiek mēģināts pārstāstīt vēsturisku stāstu par Žannu d’Arku – sievieti, kura dzird balsis. Sākam apcerēt, kādas lomas izrādē varētu tikt iedalītas “Vienotības” biedriem. Skaidrs, ka Solča ir Žanna d’Arka. Vienubrīd šķiet, ka grimstošais karalis varētu būt Einārs Repše “Jaunā laika” laikos. Taču ātri vien zināšanu trūkuma dēļ tēlu sistēma nobrūk. Nav skaidrs ne tas, kurš ir Solčas mīļotais, kurš viņas dēļ mirst, ne arī tas, kurš partijā ir tas galma āksts, kas pēc izskata līdzinās kalmāram. Toties vienā brīdī, uz skatuves parādoties baram krāsainos kostīmos tērptu ļaužu ar gejiskām kustībām, sākas spējš praids. Ļoti demokrātiski. Praida virsvadoņa – transvestīta Ģirta Ķestera Timmermaņa – loma un personāžs 15. gadsimta vēsturiskajos notikumos tā arī netop skaidrs līdz izrādes beigām. Savu slavas brīdi piedzīvo arī ārā iztrūkstošā miskaste, ko Intars Rešetins pirms kaujas uzģērbj Ilzei Ķuzulei d’Skrastiņai kā bruņas. Viņas tēlojumu EK raksturoja kā “klasiski samākslots”, un es šobrīd nespēju atrast tam labāku, teiksim tā, epitetu. Tāpat varoņi mēdz dziedāt viens pāri otram, kad tekstu līdzīgi kā vairākkārt kora dziedājuma laikā nevar saprast. Vienīgais izskaidrojums – šajās vietās tas bijis pārāk slikts, lai skatītāji to būtu pelnījuši dzirdēt. Neskatoties uz to, ka EK ir paspējusi iesnausties un nospiest savus kakla asinsvadus pret īso krēslu atzveltni, pirmais cēliens izskan patīkami ātri un dodamies dzīrot starpbrīdī.

Uzkodas ir cienījamas – izvēle nav liela, bet gaumīga un garda. Izskatās, ka sarkanvīna glāzes ir pilnākas nekā baltvīna, tāpēc izvēlamies malkot no tām. Kad esam iestiprinājušās, dodamies uz kafejnīcu paraudzīt, vai kāds iepērkas par naudu. Pa ceļam uzskrienam virsū Artim Pabrikam, kurš, turpinot atbalstīt praidu arī neformālā atmosfērā, ietinies sārtā un mākslinieciskā šallē. Protams, kafejnīcā pie kases jau ārdās Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš, kurš, lūk, vēlas visiem uzsaukt kolu. Taču viņam ir viens noteikums – kolai ir jābūt aukstai. Siltu kolu viņš, ziniet, var dzert arī mājās. Šeit tomēr ir kafejnīca.

Otrajā cēlienā Žanna turpina savas ciešanas. Nespējam izsekot, kā viņa no gūsta Anglijā pēkšņi nokļūst Francijas tiesā, bet varbūt tas arī nav svarīgi. Skaidrs ir viens – beigās viņa sadeg uz sārta, ko simbolizē daudz sarkani karogi, kas ātrā tempā griežas uz riņķi. To visu no balkona bezjēgā novēro karalis Artūrs Skrastiņš, kurš beigās velta dziesmu visiem tiem, kas, iespējams, aizsnaudušies vai nav spējuši izsekot sižetam. Proti, pārstāsta vēlreiz visu izrādē notikušo.

Pēc izrādes mums rodas viena pārdoma, viens novērojums un viens ierosinājums. Sākšu ar pēdējo. Ja reiz Dž. Dž. Džilindžeram tik ļoti patīk savā dzīvē kaut ko mainīt, kāpēc gan viņš pārmaiņas pēc nevarētu nomainīt nevis sievu, bet profesiju? Novērojums saistīts ar trīs lielāko Rīgas teātru sejām. Patiesībā šos katra teātra individuālos sejas vaibstus iezīmē nevis labās izrādes, bet sliktās. Slikta izrāde Dailes teātrī parasti ir skaļš balagāns, Nacionālajā tā ir kaut kas senils un garlaicīgs, bet Jaunajā Rīgas – samudrīts avangards, kurā trīs stundu garumā mīca māla pikas. Ir neiespējami iztēloties, ka JRT varētu pārsteigt ar sliktu balagānu, bet Daile – ar nepamatotu avangardu. Pārdoma šoreiz par Žannu d’Arku. Kā cilvēks, kurš daudzus motivējis karam pret citu tautu, kurā krituši tūkstošiem cilvēku, var tikt iecelts svēto kārtā? Dabūt savas valsts goda ordeņus – ok, man nav žēl – bet svēto kārtā? Man tas kā šajā jomā ne sevišķi neizglītotam cilvēkam šķiet nesaprotami.

Pēc izrādes dodamies sevi apbalvot ar zupu un kausu miestiņa uz krogu blakus salonam B. B. Binnija. Tā laikā ar kādu nejauši satiktu kroga apmeklētāju tiek radīta dziesma, kas līdzinās tai, ko dzirdējām izrādē. Tekstu autors – sieviešu žurnāls. Zemāk var nolādēt failu.

https://failiem.lv/u/sm32agjr
 
 
xxx
09 Aprīlis 2016 @ 21:05
Zaļās partijas kongress  
Sestdienas rītā ļaužu ordas rausās vilcienā Rīga – Maskava, lai dotos uz Zaļās partijas kongresu Jūrmalā. Tajā pašā laikā Viesturs Silenieks ceļu veica sava velosipēda mugurā, bet es – EK - gaidīju, kad pie mājas, riepām kaucot, piespolēs balts džips. To es arī sagaidīju, bet tikmēr Raimonds Vējonis nevarēja sagaidīt, kad beidzot viss ies vaļā, un zajobā pabrauca mums garām Rīgas virzienā.

Kad ieradāmies Jūrmalas kultūras namā, kāds kungs ar reģistratūras meitenēm pārrunāja atomkara draudus. Kā izrādījās vēlāk – dažādi kari šai partijai ir ļoti svarīgi. Uz skatuves sēdēja Viesturs Silenieks, kurš bija ievilcis nāsīs visas ūdens pudeles, Mārtiņš Ruža no Bauskas, kas sajauca pilnīgi visu, ko mēģināja pateikt, un nezināja, ka Indulis Emsis ir bijis premjers. Vēl pie platā gala galda sēdēja Edgars Tavars, kurš, protams, ne ar ko neizcēlās.

Kongresā īpašu vietu ieņēma mūzika. Pirmkārt, kad tika pieteikta Latvijas himna, uz brīdi atskanēja kādi seksīgas balss treļļi. Apmēram tā varētu skanēt Samantas Tīnas iedziedāšanās. Vēlāk ar priekšnesumu uzstājās džeks no Ogres. Viņš nodziedāja dziesmu, kurā atklāja galveno zemkopības likumu – uz saknēm jālej sviedri, lai varētu sēdēt uz zaļa zara. Tas mazliet atsita Deividu Hāzelhofu. Dziesma publiku aizkustināja - jūtīgākie sāka kratīt pačkas un līgoties, man acīs bija asaras, un priekšnesums tika noslēgts ar neviltotām ovācijām.

Par vienu no svarīgākajiem mirkļiem kongresā kļuva Viestura Silenieka uzruna, kurā viņš radīja jaunu partijas moto: “Atšķiries vai mirsti!” Pie viena viņš arī dalījās pieredzē, atklājot, ka viņam patīk apsūkāt katru lietu no visām pusēm. Varēja vien noprast, ka šo lietu sarakstā tomēr nav bēgļi, jo tā, viņaprāt, ir invazīvā suga.

Bija pienācis laiks izvirzīt kandidātus uz līdzpriekšsēdētāja amatu. Viens gals par piemērotāko uzskatīja Gunti Belēviču. Otrs gals vēlējās pusvadoņa kārtā iecelt Ingmāru Līdaku, jo viņš esot strādājis gan ar sliktiem, gan ar maziem panākumiem, turklāt viņam esot zaļa seja. Gara acīm iztēlojos, kā uz Latviju trauc Džeimss Kamerons, lai uzņemtu Avatara otro daļu ar Ingmāru Līdaku galvenajā lomā.

Klasiski garlaicīgākā jebkura kongresa daļa ir Revīzijas komisijas ziņojums. To sniedza Junkura kungs, kurš izskatījās tieši tāpat kā Solvitas Āboltiņas patriektais Jānis Junkurs, tikai šis bija platāks. Junkura kungs atklāja, ka tikai 1/5 daļa biedru maksā biedru naudas, un šie līdzekļi lielākoties tiek izmantoti tādām pozīcijām kā “citi pakalpojumi” un “citi izdevumi”. Neko citu nevar vēlēties.

Teju ikvienas runas laikā tika atgādināts, cik zaļa gan ir šī partija un katrs solis, ko tā sper. Kafijas pauzes laikā devos novērtēt, cik zaļš ir klātais galds. Protams, tur stāvēja tie mazie sūda kafijas pieniņi mazajās plastmasas paciņās. Vēlos informēt, ka tas ir idiotu līmenis – mētāt kaut kādu zaļo, bet izvēlēties sīkus plastmasas iepakojumus. Nav runa par to, ka viesi būtu jācienā ar dārgu ekopārtiku. Bet kas traucē uz galda vienkārši uzlikt piena paku? Pāķi. Vieglā ģībienā gan jau bija Guntis Belēvičs, jo bulkas un pīrādziņi, ko viņš izdzinis no skolām, bija patvērušies kongresa mielastā.



Tā kā šī ir Zaļā partija, bija skaidrs, ka liela daļa biedru šajā saulainajā dienā uz svētkiem ieradušies ar velosipēdiem. Starpbrīdī apgājām apkārt ēkai, lai atrastu to stabu, pie kura šī riteņu kaudze pieslēgta. Neatradām nevienu. Laikam nopizģīti.

Kamēr ņukāju iekšā speķa pīrādziņus, mani uzrunāja kāds apjucis partijas biedrs, kurš nevarēja saprast, par ko labāk balsot, tāpēc lūdza padomu man. Piebildīšu, ka mēs nebijām pazīstami. Tomēr tas man netraucēja ieteikt balsot par Ingmāru Līdaku, jo, kā tika minēts iepriekš, viņam ir zaļa seja. Šajā cīņā tik tiešām uzvarēja Līdaka. Visticamāk tāpēc, ka runā informēja, ka cilvēkus nevajag nošaut, bet vienkārši vajag parunāt. Vēl nezinu, kā tas saskan ar jauno partijas moto “Atšķiries vai mirsti!”.

Otrais kongresa cēliens sākās ar Raimonda Bergmaņa un Gunta Belēviča atskaitēm par padarīto. Bergmanis aizrāvās un sāka stāstīt par augsnes stāvokli 2005.gadā, to veikli sasaistot ar valsts drošību. Savukārt Guntis Belēvičs runas sākumā drūmi pareģoja, ka naudas veselības aprūpei pietrūks ne tikai šogad un nākamgad, bet arī aiznākamgad, un līdzekļu nebūs vēl labu laiciņu. Tomēr vēlāk viņš bija sagājis pravietī un deklarēja, ka Latvija pēc 50 gadiem būs veselīgākā valsts pasaulē ar visilgāk dzīvojošajiem ļaudīm, turklāt viņam jau ir nauda, lai to dabūtu gatavu. Veseli 54 miljoni! Viens no svarīgākajiem darbiem būs divlitrīgo alus pudeļu aizliegšana.
Aprakstot kādu problēmu, ko es vairs neatceros, biznesmenis atzina: “To var atrisināt ne tikai ar naudu, bet ir nepieciešams arī papildu finansējums.” Iespējams, konkrētās problēmas risinājumu var finansēt arī baudā. Kopumā Belēvičs bija labā omā, jo esot uzvarēts Bulciņu karš. Jocīgi, ka par stratēģiju šajā militārajā konfliktā Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis nepastāstīja vispār neko.

Ingmāra Līdakas uzdevums bija pastāstīt par to, kā Zaļās partijas ļaudīm klājas Saeimā. Viņš informēja, ka, piemēram, Valdis Kalnozols tagad būšot izglītības un kultūras eksperts. Par to sāku smieties ne tikai es, bet arī blakus esošie partijas biedri. Arī pašam Kalnozolam tika dots vārds, un viņš, nemitīgi pederastiski goroties, aicināja te necīnīties par varu. Es gan nepamanīju, ka partijas biedru vidū norisinātos baigie mahači, bet Kalnozola kungs visticamāk ir vienkārši ļoti jūtīgs. Tikai jūtīgi vīrieši nēsā tādus pasteļzaļus džemperīšus un to somiņu, kas Daugavpilī ir visiem. Cik zinu, šāda dizaina somiņas dēvē par pidarkām.

Arvīds Ulme uzstājās ar vairākiem dzejoļiem, kurus sarakstījuši paši partijas biedri šodien kongresā. Ievērības cienīgs bija kāds vīrs, kurš postulēja, ka ļoti svarīgi ir atbalstīt Beļēviču. Nākamajā teikumā viņš ministru sauca jau par Bļēviču. Gan jau ap šo laiku ir pārgājis uz vienkāršu “Bļē”. Viola Lāzo ļoti gari sajūsminājās par ZZS apvienību un nodeklamēja neskaitāmus citātus no vācu preses par to, cik labi, ja sadarbojas zaļie ar konservatīvajiem lauksaimniekiem. Viola atklāja, ka pirmos 5 gadus partijā tikai klausījusies un nav runājusi. Tie nu gan bijuši laimīgi gadi! Cits džeks demonstrēja izcilu izpratni par procesiem vidē un informēja arī citus par to, ka mums ir tādi neizsmeļami resursi kā meži, saldūdens un atkritumi. Debašu sadaļā arī atklājas, ka savulaik Zaļā partijas Vides ministriju iemainījusi pret Kara ministriju. Tad laikam tā bija tā, kas menedžēja Bulciņu karu.

Manu simpātiju balvu izpelnījās biedrs Juris, kurš analizēja Zaļās Partijas logo un norādīja, ka tajā redzamais koks aug uz dienvidiem, uz sauli. Iespējams, Jurim biežāk vajadzētu pavērot dabu. Tā viņš uzzinātu, ka saule ne vienmēr ir dienvidos. Juris arī uzskatīja, ka dzīvība ir neierobežota laikā. Tas laikam nozīmē, ka viņš ir nemirstīgs. Tas mani vispār nepārsteidz. Jaunais partijas moto ir “Atsķiries vai mirsti”, un Juris ļoti atšķīrās no citiem. Piemēram, viņš vienīgais sajauca Gunti Belēviču ar Gunti Ulmani. Un viņš vienīgais aicināja kongresu nobalsot par to, vai ļaut viņam runāt vēl. Kaut kā neviens šo aicinājumu par pilnu neņēma.

Kongresa noslēgumā kāda sieviete nāca klajā ar diviem vērtīgiem ierosinājumiem. Pirmkārt, ir jādibina Zaļās partijas koris. Ja tā notiks, es balsoju par to, ka kaut kādam galvenajam solistam vajadzētu būt tam Deividam Hāzelhofam no Ogres, kurš ar savu priekšnesumu kongresa sākumā aizkustināja i lielu, i mazu. Bet dzīve nav tikai dziesmas un rožu lauks. Piemēram, ir jāizdomā, kādā veidā uzlabot Baltijas jūras veselību. Tur ar Bulciņu karu nebūs līdzēts. Tomēr arī šeit pēc inovatīva risinājuma kabatā nav jāmeklē – izrādās, vienkārši vajag palūgt Dievu jūras malā. Pie viena varētu arī palūgt Dievu par to, lai turpmāk uz galdiem neliktu tos lietuviešu pieniņus sīkajās plastmasas ķonģelēs. Āmen!

Beigās tika ievēlēti jauni valdes locekļi. Edgars Tavars gan bija drusku izbesījies par to, ka kandidātu ir tik daudz, un aicināja galu galā cienīt balsu skaitīšanas komisijas strādniekus. Biedri teorētiski uzrādīja izcilu intelektu – tikai 1 no 317 biļeteniem bija aizpildīts nepareizi un atzīts par nederīgu. Tomēr, tā kā 67 cilvēki nobalsojuši par Valdi Kalnozolu, tad uzskatu, ka nederīgs bija nevis 1, bet gan 68 biļeteni. Atšķiries vai mirsti!
 
 
xxx
16 Marts 2016 @ 13:10
Zelta mikrofons  
Leģionāru piemiņas dienas priekšvakarā es - EK – apmeklēju Zelta mikrofona ceremoniju. Ieejot operas nama foajē, ikvienam pretī metās fotogrāfu zibšņi, kas uz īsu brīdi padarīja aklu. Bet šis īsais mirklis bija gana garš, lai es vairs nevarētu saprast, kā tikt līdz pretējai sienai. Kad atguvu redzi, pamanīju ļoti iesauļojušos Māri Verpakovski. Svētki varēja sākties!

Ar partneri kā lohi meklējām savas sēdvietas, un pareizi ir – kā mēs varējām zināt, ka būs jāsēž uz skatuves? Šoreiz Zelta mikrofona organizētāji bija nākuši klajā ar inovatīvu risinājumu. Uz skatuves sēdēja īstākie VIPi. Piemēram, Texxxti un viena meitene, kura veikusi ne tikai krūšu palielināšanas, bet arī krūšu galu uzasināšanas operāciju. Savukārt zālē atradās tie, kas piedalās mūzikas radīšanā.
Tas nozīmē, ka priekšnesumu laikā māksliniekiem bija jāmēģina vai nu nemitīgi griezties uz riņķi vai arī stāvēt ar muguru pret kādu no skatītāju daļām. Lielākoties pareizajās skatītāju vietās sēdošie dabūja vērot mākslinieku dibenus. Visticamāk tas bija plaģiātisma apkarošanas pasākums. Pavisam vienkārši – ja mūziķis A noskatās mūziķa B uzstāšanos, tad A var nošpikot kaut ko. Bet, ja A redz tikai dibenu, tad neko tur nenošpikos, jo dibenu nokopēt nav viegli. To jums apstiprinās ikviens, kas glābis kopētājā ielūzušu cilvēku. Otrs potenciālais iemesls inovatīvajam izkārtojumam – veroties mūziķu dibenos, vieglāk saprast, ka mūzikas bizness Latvijā ir dirsā.

Kad skatītāji tika informēti par to, ka šoreiz tiks pasniegta arī Dimanta balva, nopriecājos, ka beidzot Jānis Dimants Panorāma būs atvilcies no saviem laukiem. Bet nē, man dimantu nav, un balvu ieguva Raimonds Pauls – Latvijas Kīts Ričards. Par viņu tika parādīts īss video ar dažādiem disku vāciņiem. Lai ietaupītu naudu, video bija ierunājis Guntars Račs. Andra Freidenfelda uzdevums bija vienkārši nolasīt Raimonda Vējoņa apsveikumu, bet, tā kā viņš to darīja savā āksta balsī, šķita, ka prezidents rakstījis apsveikumu pālī. Tad jau ir uz kājām!

Labākā bērnu grupa bija slavenie Big L & Jokers, kas nevarēja ierasties uz balvas pasniegšanu, jo jodelē tūrē Austrijā. Viņi ir veikuši apvērsumu Latvijas mūzikā, jo šo pigoru albumu izdevis nevis Gailītis G vai MICREC, ne pat Nabamusic vai ILoveYou records. Albumu izdevusi Zvaigzne ABC. Kāds varētu viņiem pateikt, ka grāmatām tiek pasniegta cita balva? Pārdomas kā ar kulaka vēzienu aizslaucīja “Jūras akmentiņi” – 6 apmēram vidusskolnieki, kas vēl aizvien iestrēguši 8 gadus vecu puišeļu prātā. 3 no 6 zēniem bija ļoti sliktas cepures, bet priekšnesuma zemo kvalitāti dalīja visi. Pats sliktākais – viņi tiešām griezās uz riņķi, lai būtu aplūkojami pēc iespējas labāk. Iespējams, man nevajadzētu šo it kā bērnu grupu vērtēt kā pieaugušus cilvēkus, jo tā tomēr ir bērnu grupa. Bet kāpēc ir tā, ka dažām bērnu grupām viss sanāk gaumīgi un mīļi, bet citas ir nenormāli sliktas? Iespējams, tāpēc, ka Jūras akmentiņi ir no Ventspils – pilsētas bez cilvēkiem.

Balvu elektroniskajā mūzikā pasniedza MTG vadītāja. Viņa dalījās domās par šo mūzikas žanru: “Elektroniskā mūzika ir un paliek mūzika.” Tāpat arī dāma veica atskatu vēsturē un ieskatu nākotnē, atklājot, ka nemitīgi notiek žanru saplūšana. Gan mūzikā, gan arī elektroniskajos līdzekļos. Piemēram, pirms 30 gadiem elektronika bija putekļu sūcējs, veļasmašīna, tosteris. Tagad jau ir elektroniski plašsaziņas līdzekļi. Un viss mainās. Arī es nolēmu kaut ko izmainīt savā dzīvē, tāpēc pirms gulētiešanas zobus iztīrīju ar putekļu sūcēju. Balvu ieguva Kashuks, kurš sevišķi pateicās Aleksim no ansambļa Carnival Youth par palīdzību. Starpbrīdī noskaidrojām, ka Aleksis iespēlējis ģitāru. Labi, ka paprasījām, citādi domājām, ka Kashuks skatījies Carnival Youth klipus, rēcis un tā iedvesmojies, un tā ir bijusi tā palīdzība.

Kādā mirklī uz skatuves uznāca meitenes ar uzrakstu “COYOTE” – tas ir klubs, kurā vakarā bija jānotiek prominenču rautam. Meitenes bija tērpušās naktskreklos, tādejādi iemiesojot vēlamo kluba apmeklēšanas dreskodu. To neviens nevarēja pārprast, jo viņas Jūras akmentiņu stilistikā griezās uz riņķi tā, lai ikviens varētu apskatīt grandiozos tērpus.

Pirmo cēlienu noslēdza Ainars Virga, kurš šajā inovāciju laikmetā pieturējās pie pārbaudītām vērtībām un uzstājās saulesbrillēs ar dziesmu “Ejam, ejam, ejam, ejam”.

Protams, svarīgākais vakara jautājums bija par to, kurš dabūs balvu par labāko albumu – Sound Poets vai Prāta Vētra. Dabūja pirmie. Kaut arī pati es neesmu baigā starā par Sound Poets mūziku, tomēr par to priecājos, jo biju jau aizmirusi, cik ļoti var krist uz nerviem Prāta Vētra uz skatuves. Starpbrīdī kāds grupas Sound Poets par iegūto popmūzikas albuma balvu dalījās pārdomās īsi un konkrēti: “Nekreņķējies, Elīn!”

Otrajā cēlienā beidzot bija klāt tas, ko gaidīju visu gadu – izcilais orators Toms Jurjevs no SMSCredit. Viņa runas vienmēr ir kā spirdzinošs avota ūdens. Šoreiz viņš pastāstīja, ka Elitu Mīlgrāvi pazīst jau sen. Laikam bijusi pirmā kliente. Tā kā Zelta Mikrofonam 20.jubileja, tad Toms ieradies Elitu apsveikt ar ziedu klēpi. Skaitļi ir viņa dzīve, tāpēc Toms neslēpj, ka atnesis tieši 400 tulpju. Kā bērēs!

Otrajā cēlienā Prāta Vētra saņēma dažas balvas par visdrillētāko dziesmu, klipu un labāko koncertierakstu, kura labākā sadaļa bija Jegora Jerohomoviča izcilā recenzija. Balvu par labāko koncertierakstu pasniedza Olga Rajecka, kas atkal pierādīja, ka ir spalgākās balss īpašniece Latvijā. Tāpat viņa novēlēja mūziķiem lielas tūres. Nu, kā grupai Big L & Jokers, kas tagad jodelē Austrijā. Vēl laba kandidatūra uz labākā koncertieraksta godu bija Guntara Rača 60 gadu jubilejas lielkoncerts, kā arī kaut kāds koncerteksāmens, kas mierīgi varētu saņemt balvu par to vien, ka bija ietrāpījis gandrīz visās nominācijās.

Tomēr sliktāks par “Ziemu apēst” bija Rogas un Jubalta priekšnesums, kurā viņi stāstīja, cik nomināciju un cik balvu bijis dažādiem mūziķiem pēdējo 20 gadu laikā. Tas, ka stāsts nebija interesants, ir skaidrs. Bet tas, ka tajā laikā pa ekrānu skrēja attiecīgā mūziķa bildītes īpaši bezgaumīgo zelta rāmīšos, bija nepiedodami. Paveicās Mielavam, jo nevienu viņa fotku atrast neesot izdevies.

Tā kā esam Eiropā, protams, vienu balvu pasniedza arī ārzemnieks. Tulkotājas kundze norādīja, ka viesis ir no “Finlandia”. Cik man zināms, tas ir šņabis.

Par pacietību balva tika piešķirta grupai Musiqq, jo viņi apmēram pusstundu mierīgi tumsā stāvēja uz skatuves un gaidīja, kamēr visi izrunāsies. Pats priekšnesums, protams, kā vienmēr izcils. Repojošs Vudijs Alens nevar pievilt! Tāpat nepievīla ansamblis Ryga – viņu priekšnesums bija klasiski drausmīgs. Varu pastāstīt arī teiku par šīs grupas rašanos. Kādu rītu “Dzelzs vilka” bundzinieks Mārcis pamodās un domāja: “Vajadzētu uztaisīt kaut kādu nenormāli riebīgu grupu. Tādu, kas nevar patikt nevienam.” Viņš domāja, kas būtu nepieciešams šādai grupai. It kā svarīgi bija, lai gan vizuāli, gan audiāli dominētu bezgaumība. Taču skaidrs, ka ir daži, kam tas tieši patīk. Ko darīt, ko darīt? Un tad bundzinieks Mārcis saprata: “Pareizi! Es dziedāšu! Tas man riktīgi nesanāk!” Tā jau vairākus gadus Ryga sniedz pārliecinoši sliktākos priekšnesumus dažādos lielos pasākumos.

Ceremonijā nebija ieradušies laureāti Dons un Alise Joste. Tas nozīmē, ka viņi uzņemti grupā Big L & Jokers, un šobrīd jodelē savā Austrijas tūrē. Balvu par labāko albumu ieguva ansamblis The Sound Poets, un Jānis Aišpurs, steidzot pēc balvas, pat piedzīvoja orgasmu. Apsveicu!

Pēc ceremonijas noslēguma garderobē atkal ieraudzīju Māri Verpakovski, kurš, šķiet pēdējo stundu laikā bija nosauļojies vēl vairāk. Tā vakars bija ieguvis riņķveida kompozīciju – sākas ar Verpakovski, beidzas ar Verpakovski, olē, olē, olē. Steidzām uz klubu Coyote, kur bija paredzēts bankets. Kad ieradāmies, viss ēdiens jau bija beidzies. Tā tiešām ir 20.dzimšanas dienas svinēšana ar vērienu. Labi, ka vismaz paguvām aplūkot pasākuma atbalstītāja Nissan lieliskās automašīnas. Izskatījās, ka viena no tām ir iebraukusi kluba sienā. Avārijas ugunis arī bija. Tikai tas trijstūrītis nebija uzlikts.

Noslēgumā gribētu sevišķi apsveikt ansambli “Zāle” ar iegūto balvu. Tas ir ansamblis, kas aizkustina pat mani. Protams, ne tik ļoti kā fakts, ka balvu metālmūzikā pasniedza Bīviss un Batheds.
 
 
xxx
22 Februāris 2016 @ 21:03
Festivāla “Erots” apmeklējums  
Valentīna dienas rītā saņēmu dāvanu, kurai bija pievienots arī ielūgums uz festivālu “Erots” – vienai personai. Reiz, pirms pāris gadiem, es jau šo festivālu tiku apmeklējusi, konstatējot, ka ne tikai norises vieta, bet arī pats koncepts daudz neatšķiras no Baltijas Grāmatu svētkiem. Tas ir tirdziņš, kur vienā gadījumā masveidā pārdod grāmatas, bet otrā – erotiska rakstura priekšmetus. Tā kā nav pieņemts tirgot ieejas biļetes, piemēram, uz lielveikalu “Mols” vai “Galerija Centrs”, tad šeit apmeklētāju uzmanības kliedēšanai tiek piešauti klāt šādi tādi šovi, lai to vismaz formāli varētu nosaukt par festivālu. Tā nu pakoju telti un guļammaisu, lieku mugurenē alus bundžas un vīkšos doties ceļā.

Sestdienas agrā vakarā mēģinu paspēt uz koncertu par anālo seksu, kas sola norisināties īpašā zālē, kurā ieeja atļauta tikai sievietēm. Diemžēl ierodos nedaudz par vēlu un, ātri apstaigājot arēnu “Ķīpsala”, lekcijas norises vietu tā arī neatrodu. Toties pirms tam piedzīvoju saķeršanos ar apsargu – viņš jautā, kāpēc man somā ir grāmata. Es saprastu izbrīnu par to, ka man somā ir vibrators, jo tos taču jāpērk uz vietas, bet kas vainas grāmatai? Turklāt nupat esmu dzirdējusi reklāmu, kas aicina negulēt ar cilvēkiem, kam mājās nav grāmatu. Man bail, ka drīz viņi sāks piesieties arī somām, tāpēc uzskatu, ka šajā gadījumā esmu rīkojusies gudri un proaktīvi. Drīz vien seko arī otra vilšanās – ir jāmaksā par jakas nodošanu. Kas, to nevar iekļaut biļetes cenā? Nedaudz tālāk pamanu bezmaksas loteriju un domāju, ka šo pasākumu varēja padarīt vēl asprātīgāku, pārvietojot to pie ieejas durvīm un piedāvajot vinnēt jakas vietu garderobē. Drošības pēc izņemu vēl skaidru naudu gadījumam, ja būs jāmaksā arī par tualetes apmeklējumu.

Stress ir pamatīgs, tāpēc iegādājos kokteili ar nosaukumu, kas līdzinās vārdu savienojumam “Dzirkstošais orgasms” vai “Beigu šāviens”, kuru man mulsi pasniedz nepilngadīga paskata bārmenis. Uzmetu paviršu skatu veikalu piedāvājumam un dodos uz zāles galu, kurā nepilngadīga paskata vadītājs piesaka pirmo šovu – trīs seksīgus puišus no Latvijas. Priekšnesumā zēni tēlo skolniekus, kas sajaukuši matemātikas stundu ar fizkultūru un šlipsēs piepumpējas uz galda. Pēc tam uz skatuves no publikas rindām tiek uzvilktas trīs dāmas, kuras ar viņiem kopā dodas iedomu dušā un tāpēc vienīgās izpelnās privilēģiju redzēt plikus krānus. Arī zināma vilšanās, bet pie tā jau esmu paspējusi pierast. Publika vakara sākumā ir pieklājīga – pārsvarā pusmūža pāri, kuri nolēmuši piešaut savai seksuālai dzīvei kādu asumiņu un apzinīgi iegādājas klitora vibratorus vai spāņu mušiņas. To es cienu. Novēroju arī ļoti daudz neparasti īsu kungu un izdaru secinājumu, ka Domburam bijusi taisnība – gariem cilvēkiem nav sevi sevišķi jāpierāda – , kamēr īsiem nekas cits neatliek kā būt vismaz par seksa lietpratējiem. Tāpat kā korpulentiem cilvēkiem vēlams būt omulīgiem un jautriem.


Seksīgo puišu priekšnesums

Seksa rotaļlietu un apģērbu klāsts, gods kam gods, ir pieklājīgs, tikai es kārtējo reizi nespēju saprast, kāpēc visam ir jāizskatās tik lēti un prasti. Pārdevējām ir īsi polietilēna auduma svārki un blondas, cirtotas parūkas, bet lielākā daļa rotaļlietu izskatās pēc tādām, kuru izturība labākajā gadījumā pārdzīvos pirmo rokās paņemšanas reizi. Tas rada ilūziju, ka ar šāda veida seksuālās dzīves atsvaidzināšanu nodarbojas tikai cilvēki, kuri nebija mājās, kad dalīja gaumi, un ir pārāk aprobežoti, lai sevi spētu izklaidēt jebkādā citā veidā. Ir arī daži izņēmumi – piemēram, zīmola “Svakom” produkcija, kas izskatās tik askētiski, cēli un inteliģenti, ka nebūtu kauns tos turēt pat sekcijā – līdzās Riedel vīna glāzēm, rubīna gabalam un Rotko noplēšamajam kalendāram. Reizē domāju par šo rotaļlietu funkcionalitāti, jo liela daļa šķiet paredzēta pāris lietošanas reizēm – pamēģini, kaut kas inčīgs tur ir vai nav, bet tad nomet plauktā un neizmanto biežāk kā fondī trauku vai vingrošanas riņķi ar zilumu radīšanai paredzētiem robiem. Šķiet, tāpēc tās arī sauc par rotaļlietām – arī bērni taču pēc salikšanas parasti zaudē interesi par savu jauno “Lego” komplektu. Varbūt šeit var vilkt paralēles arī ar cilvēkiem, kuri seksuālās dzīves atsvaidzināšanai viens otru neizmanto vairāk par vienu vai – maksimums – divām reizēm. Tomēr arī šeit ir sastopami izņēmumi – vibrators, piemēram, man liekas salīdzinoši jēgpilns priekšmets. Vismaz jāuzteic pārdevējus par to, ka viņi pārsvarā liek apmeklētājus mierā un palīdz tikai brīžos, kad tiek lūgti to darīt.


Seksa rotaļlieta

Tikmēr zālē jau sākuši ierasties koķetu meiteņu pāri un viegli uzvilkti vecpuiši ar aliņiem rokās. Joprojām nemanu nevienu, kas līdzīgi man būtu ieradies cēlā vientulībā. Solidāri arī paņemu alu un dodos skatīties kailās jogas šovu, kas norisinās pirmoreiz “Erota” vēsturē. Jogas meitenēm atšķirībā no seksīgajiem zēniem kauns ir tukša vieta, tāpēc viņas ir plikas jau pēc pusminūtes. Fonā skan iedvesmojoši saukļi par to, cik brīnišķīgi ir dzīvot harmonijā ar savu kailo ķermeni, nospriežu, ka tas nav pārāk seksīgi un dodos prom. Nedaudz vēlāk pie fetiša tērpu stenda ieraugu pirmo pazīstamo cilvēku – savu kādreizējo klases audzinātāju ar, pieļauju, dzīvesbiedru. Nospriežu, ka šī nebūt nav ērtākā vieta, kur pārrunāt, kā man tagad iet un vai būšu uz skolas salidojumu, tāpēc ātri tinos prom.


Iespēja laimēt privāto deju

Beidzot aiz aizslietņiem kaut kādā stūrī esmu atradusi to īpašo telpu tikai sievietēm, kur tieši tajā brīdī norisinās lekcija par seksu atvaļinājumā krievu valodā. Noskaidroju, ka, dodoties šopingā, piemēram, uz Turciju, ir jāaicina vīrs līdzi pārģēbšanās kabīnē, jo tad viņš pieņems, ka citi pircēji domā – jums tur ir sekss – un piedzīvos vismaz teorētisku erekciju. Vēl ir jānodarbojas ar seksu pludmalē un citās publiskās vietās, kur jūs to iespējamās atpazīstamības dēļ neatļautos darīt dzimtenē. Tas ir ok, ņemšu vērā. Abās zālēs ir arī citi izklaides piedāvājumi par atsevišķu samaksu – rodeo stila jāšana uz plastmasas buļļa, privāta deja, dzīvā seksa izrāde, iespēja nofočēties uz milzīga krāna un džeks, kas tukšai zālei repo kaut ko par unikālu selfiju, ko viņš uzņēmis. Nolemju, ka šeit pavadītās divas stundas ir pieklājīgs rādītājs, novācu telti un pametu festivālu. Atceļā sastopu daudz pāru un kompāniju, kas pirms ieejas nolēmuši iesildīties, malkojot klasisko kokteili, kurā viskija vai šņabja garšas nianses palīdz izgaršot no plastmases pudeles virsū uzgāzta limpene Schweppes.
Labākās festivāla atmiņas – par tualeti tomēr nebija jāmaksā.
 
 
xxx
25 Janvāris 2016 @ 01:55
Uģa Kuģa lekcija par attiecību sākšanu un laulībām  
Pamanīju, ka intelektuāļi šobrīd ir nodarbināti, trinot mēles par to, vai un kas vieno abas pēdējā laika kulta latviešu filmas - "Ausma" un "Pelnu sanatorija". Diemžēl nevienu no šīm filmām neesmu redzējusi, tāpēc šī diskusija man izpaliek. Tomēr izmantošu šo pašu konteksta "metodi", lai nedaudz iezīmētu, vai un kas vieno divas kultūras parādības, kuras pēdējā laikā pieredzēt biju spiesta es: Jāņa Skuteļa stāvizrādi "Politika" un Uģa Kuģa lekciju par laulībām. Pirmkārt, abu centrā ir vīrieši, kuri uzskata, ka ir pietiekami kūli, lai par klausīšanos viņos aptuveni divu stundu garumā prasītu naudu (vienā gadījumā tā ir cena par biļeti, otrā - garīgās apmaiņas ziedojums). Otrkārt, abi cenšas būt ņirdzīgi - viens pašmērķīgi, otrs, lai ar, tipa, asprātīgiem piemēriem piešķirtu formu savai mācībai par to, kā labāk dzīvot. Treškārt, viņi abi uzskata par pieņemamu kā lielu brīnumu pasniegt saturu, kas ir vispārzināms un dažādos šķērsgriezumos jau simtkārt atklausīts. Vienalga, vai stāsts būtu par to, cik Solvitai Āboltiņai ir vecmodīga frizūra un Ingunai Sudrabai stulba sejas grimase, vai arī to, ka pārim, esot kopā, ir svarīgas kopīgas intereses un savstarpējs mīļums. Ceturtkārt - un tas mani pārsteidza, šķiet, visvairāk - abos gadījumos klātesošā publika to arī uztvēra kā lielu brīnumu. Tāda, lūk, pamattēma vieno šos abus tik atšķirīgos notikumus. Tas mani vedināja uz pārdomām, ka varbūt es varētu izveidot stendapu, piemēram, par to, cik igauņi ir lēni un tad kulminācijā citēt Vējoņa sakrālo frāzi "Vispirms laikam jāierauj". Vai arī iepazīstināt ar veselīga uztura piramīdu, atklājot, ka salātlapa nav tik kalorijām bagāta kā tunča sviestmaize. Gods kam gods, vismaz Jānis Skutelis nav sakropļojis sevi, piešķirot savai personībai kādu tizlu pseidonīmu. Tomēr to, ka viņš izrādes sākumā ar hūti galvā izlikās par savu losīgo brālēnu no Latgales, es nespēju viņam piedot. Kurš gadsimts?

Tālāk es beigšu skatīt lietas kontekstā un atļaušos ieiet fon tīrā fokusā - paanalizēšu Uģa Kuģa lekciju un neizbēgami arī viņa personību. Pirms tam man par viņu nebija zināms nekas daudz vairāk nekā vairumam interneta sabiedrības - ir tāds džeks, kas runā par dzimumu lomām un daļai feministiski noskaņotu meiteņu bez božna besī. Tāpēc biju sagatavojusies, ka bārā "Sapņi un kokteiļi" ieraudzīšu jauneklīgāku un plebejiskāku Viesturu Rudzīti, kas ezotēriskā balsī stāstīs kaut ko par to, ka vīrietis ir mednieks, bet sieviete - pavarda sildītāja. Tomēr tur bija enerģisks džeks, kas bārstīja stereotipus par attiecību mākslu, izdaiļojot tos ar tāda veida jokiem kā "Sievietei ēdiens jātaisa ar mīļumu. Viņa vāra zupu un pār acīm birst asaras, domājot: "Ak, cik mans vīrs ir mīļš"" un sakot, ka to visu izlasījis vēdās. Turklāt katru otro teikumu Kuģis pabeidza ar tāda veida lūgumiem pēc publikas kolektīva apstiprinājuma kā "pareizi?" un "ko jūs smejaties! vai tas tā nav?". Tas man besī! Es gan arī pati, alkohola dēmonu plosīta, mēdzu savas dziļi analītiskās pārdomas noslēgt ar vismaz desmit reižu atkārtotu jautājumu: "Bet tā taču ir?", tomēr ar to nelepojos.

Uz diskusiju bija atnākuši pāris džeki, kuri arī bija vienīgie, kas lekcijā iesaistījās. Viens no viņiem - sevišķi aktīvi. Kuģis uzskata, ka vīrietim katru dienu jāiemācās kas jauns vai jānopelna mazliet vairāk naudas nekā iepriekšējā dienā, tikai tad viņš var pārnākt mājās laimīgs. Tad, lūk, pēc šīs lekcijas viņš noteikti devās mājās laimīgs, jo aktīvākais kungs publikā viņam iemācīja jaunu vārdu - "reflektēt". Aktīvais kungs ar to apzīmēja procesu, kad viņš mājās atstaro mīlestību, ko raida draudzene. Man ir aizdomas, ka Kuģis vēl nav apguvis vārda "sentiments" nozīmi, jo, piemēram, attēlojot kāda pašapzinīga un kategoriska vīrieša sarunu pa telefonu, viņš teica: "Jā, jā, jā. Būšu. Bez nekādiem sentimentiem". Taču tas nekas - būs vēl citas dienas, kad to iemācīties un pārnākt mājās laimīgam.

Diemžēl nokavēju lekcijas sākumu, tā kā īsti nedzirdēju ievadu par to, kā nonākt līdz laulībām, bet vismaz uzzināju, ka meitenēm saderināties ir būtiski, jo tad var parādīt draudzenēm savu gredzenu. Tad sekoja kaut kādi desmit punkti par to, kas ir svarīgi attiecībās - mīļums, rūpes par bērniem, otra vajadzību cienīšana, humora izjūta un tā tālāk. Ja kādam tas bija jaunums, bija piecu eiro vērts to uzzināt. Pa vidam pavīdēja arī kaut kādi krišnaītu bulšiti par to, ka sievietei no dabas dota laime 100% apmērā, bet viņai tā jādala ar tik lielu vīriešu skaitu, ar kādu viņai bijis dzimumakts. Piemēram, ja līdz liktenīgajam vīrietim sievietei bijuši dzimumakti ar desmit vīriešiem, tad kopdzīvē viņai spīd tikai 10% no šūpulī ieliktās laimes. Jūs vaicāsiet, vai reižu skaitam ir nozīme? Nē, tam nav nozīmes. Vai arī - sieviete nespēj aiziet no vīrieša, ar ko viņai bijis dzimumakts. Pat, ja viņš izrādās stulbs losis, notikušais dzimumakts kā neredzama un nesaraujama saite tur viņu pie šī vīrieša. No pieredzes varu atklāt - vismaz man ir bijuši vīrieši, kas arī bez visa dzimumakta ir turējuši pie sevis tik cieši, ka bija jācieš. Vēl Kuģis apgalvoja, ka sievietēm nevajag skriet vai iet uz fitnesa klubu, jo viņa mamma tā nedarīja, tā vietā esot nodarbināta ar ēst gatavošanu un bērnu kopšanu. Tika arī ieteikts nesūkties uz ielas vai nelikt laimīgas kopdzīves bildes feisbukā, jo apkārt klīst izmisušu un vientuļu 30 gadu vecu sieviešu banda, kas ar savu skaudības nazi pārgriezīs rīkli jebkurām harmoniskām attiecībām.

Tomēr es - pēc dabas visnotaļ loģiski noskaņots cilvēks - nevarēju nemanīt vairākas acīmredzamas pretrunas Kuģa stāstītājā. No vienas puses, viņš uzlūko sievieti kā dievišķu būtni, kas liek vīrietim nobriest, uzzināt, kas ir mīlestība, un kļūt neuzvaramam tajā dzīves ceļā, ko viņš izvēlējies. No otras puses, Kuģis sievieti redz arī kā privātīpašniecisku, kašķīgu un sabiedrības atzinību alkstošu būtni, kurai vissvarīgāk pasaulē ir pazīmēties ar savu džeku draudzenēm, nemitīgi apvainoties bez iemesla un izdekorēt māju, sagriežot gabalos vīrieša hokeja nūjas. Es vienkārši nesaprotu, kā tik varonīgās lietas ar vīrieti spēj panākt kaut kādi tādi radījumi, kam viņš vairākkārt velta izteikumus: "Jūs taču esat nenormālas. Tiešām. Jūs domājat, ka tā ir viena vienīga laime - dzīvot kopa ar jums?". Tad Kuģis vēl saka, ka vīrieši nekad nesapratīs visas tās losīgās sieviešu bildes, kuras viņas liek feisbukā un sūta draudzenēm. Es iegāju Kuģa feisbukā un paskatījos - viņam pašam ir profilbilde sēpijas toņos, kurā viņš lūr uz gliemezi, kas rāpo pār viņa vaigu. Normāli? Nē! Vēl viņš ieteica sievietēm nelikt vīrietim iemīlēties savās ķermeņa aprisēs, bet tajā pašā laikā kā gudrinieces uzslavēja tās, kas pirms vīrieša pamošanās iet uz vannasistabu uzkrāsoties. Starp citu, aizejot mājās, iemetu aci arī citā viņa lekcijā, kur Kuģis vīriešiem, savukārt, ieteica brīžos, kad viņi tausta meiteņu dibenus vai krūtis, iedomāties, kādas šīs vietas izskatītos bez ādas. Tā būs vieglāk neiemīlēties viņu ķermeņos, bet personībās. Interesanta pieeja.

Tomēr tie visi vēl pilnīgākie nieki. Veicot nelielus izpētes darbus, es atklāju vēl šaušalīgākas lietas. Lekcijā viņš apgalvoja, ka ir briesmīgi, ja vīrietis ceļ māju kopā ar sievieti, jo viņam tas jādara vienam, pašam saviem spēkiem. Bet filmā "Uģis Kuģis krišnaīts" es redzēju epizodi, kurā viņa sieva piepalīdz, turot pie sienas plauktiņu, kamēr viņš sit ar āmuru sienā skrūvi. Tas nav tas pats, kas celt kopā māju? Jā, starp citu, es nepārrakstījos - viņš neveiksmīgi mēģināja iesist skrūvi! sienā ar āmuru, bet pēc tam vēl neveiklāk centās uzstutēt augšpēdus saliekamo dīvānu. Abas lietas viņam tā arī neizdevās paveikt. Tad Kuģa kungs uzsver, ka vīrietim jābūt bagātam, viss sievietes vietā jāmaksā un tā tālāk, bet viņš taču pats (un tas iezīmējas arī jau pieminētajā dokumentālajā filmā) lielāko daļu savu ienākumu no garīgās apmaiņas ziedojumiem atdot krišnaītu zupas virtuvei. Kas tad paliek viņa sievai? Un tagad... Tagad sekos mans šokējošākais atklājums! Lekcijā viņš stāstīja, ka vīrietim pirms attiecību uzsākšanas jābūt jau uzcēlušam māju ar vairākām istabām arī saviem potenciālajiem bērniem. Tad nu es, neko ļaunu nedomādama, sērfoju pa Kuģa profilu un pamanu, lūk, ko: sludinājumu "Meklējam dzīvokli!". Viņš ir precējies un meklē dzīvokli! Protams, nenoturējos un iekomentēju - Kuģi, wtf, ko tas nozīmē? - , uz ko atpakaļ saņēmu viņa "like". Tā arī nesapratu, kā man to tagad interpretēt.

Jāatzīst, ka es vēl daudz ko nesapratu. Piemēram, kā reizē sieviete var būt tā, kas patiesībā izvēles vīrieti, bet vīrietis tomēr var iekarot jebkuru sievieti, ja vien nepārstāj iekarot. Arī to nē, kā sieviete attiecību 2. fāzē piedzīvo iemīlēšanos, bet 3. fāzē var attapties, ka nespēj būt ar džeku kopā, jo viņš ož pēc siļķēm. Un kas tad, ja viņiem jau bijis dzimumakts? "Es esmu tā iemīlējusies, bet nevaru būt ar tevi kopā, jo tu smirdi pēc siļķēm, tomēr arī nespēju aiziet, jo mums bijis dzimumakts". Ja pieņem, ka sieviešu bioloģija ir tā iekārtota, viņām nevar pārmest to, ka uzvedas kā nenormālas. Bet ko gan var gribēt no džeka, kas apvārtījies kaut kādās vēdu gudrībās un lepni tvīto tādas frāzes kā "Gribi izmainīt pasauli? Sāc ar sevi!". Vienīgi to, lai nebūtu bariem sieviešu, kas iet uz viņa lekcijām un kāri tver katru izteikto, nebaidīšos šī vārda, sūdu. Hare Krišna!
 
 
xxx
13 Janvāris 2016 @ 01:27
Jaunā valdība  
Pēdējās nedēļas laikā kultūras baudītājs, basketbolists, stand up komiķis un arī valsts prezidents Raimonds Vējonis, nespēdams ar neapbruņotu aci ieraudzīt nākamo valsts līderi, jau sāka rakāties musorā. Mēs - AK un EK - tik grūtā un pazemojošā brīdī nevarējām stāvēt malā, tāpēc sniedzām palīdzīgu roku. Arī mēs ielūkojāmies musorā un ieraudzījām tur divus spējīgus kandidātus ar pieredzi vadošā amatā - Raunas novada mēru un 72. Latvijas pasta nodaļas vadītāju. Pie musora kopā ar ģimeni ap kādu Ziemassvētku eglītes atlieku, protams, gozējās Mārtiņš Bondars, bet mums tā arī netapa skaidrs, ko viņš īsti vēlas - būt premjers, prezidents, karalis vai basketbola leģenda. Lai vēl pastāv un mierīgi padomā. 

Šobrīd valstij kā nekad nepieciešami drosmīgi lēmumi, tāpēc premjera amatam izvirzām ZZS lielāko pāķi Jāni Dūklavu. Šis, iespējams, būs nepopulārs lēmums, taču ilgtermiņā atstās pozitīvas sekas. Katrreiz, kad jāmeklē valdības vadītājs, tiek nosaukta šī ārprātīgā kandidatūra. Ja viņam tiks dota iespēja vienreiz pavaldīt, tad šis nonsenss varētu beigties. Turklāt Janka nekad nav bijis premjerministrs, un jaunie prāti taču jālaiž pie šprices. Un, protams, vārda dēļ vien viņš jau ir nopelnījis pilnīgu Nacionālās Apvienības atbalstu.

Labklājības ministrijas vadības groži parasti ir izraisījuši visasiņainākos jaunās valdības ķīviņus, tāpēc loģiski, ka tik kārdinošu vakanci arī tradicionāli ieņēmuši spilgtākie Latvijas politiķi. Piemēram, Jānis Ritenis un Andrejs Požarnovs. Uzskatām, ka šim amatam nav piemērotāka kandidāta par bijušo Latvijas Literatūras centra vadītāju Jāni Ogu. Pirmkārt, viņam šobrīd vēsturisku iemeslu dēļ nav darba, tātad nevajadzēs no nekā atteikties. Otrkārt, viņš ar savu līdzšinējo darbu pierādījis, kā var dzīvot ar glamūrīgu vērienu arī ar kultūras nozarei raksturīgo niecīgo finansējumu. Tātad, ļoti iespējams, viņa vadībā beidzot uz zaļa zara un pie zoss pastētes kumosa tiks arī ģimenes ar bērniem, invalīdi, pensionāri un sociāli neaizsargātās sabiedrības grupas.

Latvijas pazemība, gatavojoties uzņemt iebrucēju, bet neesot gatavai uzbrukt pašai, ir apbrīnojama. Visiem taču skaidrs, ka labākā aizsardzība ir uzbrukums! Uz Tobāgo, uz Tobāgo! Vai tad mēs balsojam par Porzillas iekļūšanu NBA zvaigžņu spēlē, jo viņš labi darbojas aizsardzībā? Ņifigā, mēs balsojam, jo viņš labi danko un prot ielidināt pa troikai! Tāpēc mēs nīkulīgās Aizsardzības ministrijas vietā izveidojam kareivīgo Uzbrukuma ministriju, kuras budžets būs nevis 2%, bet vismaz 22% no IKP. Mēs, protams, uzreiz izskatījām Maira Brieža kandidatūru, tomēr - kuru valsti gan iekarosi ar dūres spēku? Nē, nē, tur vajag lielāku izveicību, tāpēc mēs šajā amatā ieceļam profesionālu ātršāvēju un cienījamu cilvēku Afanasiju Kuzminu. 

Ekonomikas ministrijas uzdevums kaut ko bīdīt, ne pa ģēlu kruķīt - karoč, būt ļoti veiklam, bet reizē arī drusku dumiķītim, lai to visu pārāk nekārotos sagrūst savā kabatā. Bijušais politikas smagsvars Māris Grīnblats tam būtu izcili piemērota kandidatūra, jo, pirmkārt, viņš pēc profesijas ir kurinātājs ar filozofa izglītību. Kā sāks tur karsti bārstīt savas a priori parafrāzes par intuīcijas nozīmi jēgas definēšanā, tā visiem nekas cits neatliks kā muti ciet turēt. Otrkārt, nevienam tāpat nepietiks pacietības un drosmes uz viņu ļoti ilgi skatīties. Šie tik galvas nogrozīs: “Jā, jā, šis darījums mums neizdevīgs, tak ilgāk te ar Māri nosēdēt nav iespējams!”. Bet mēs - hujaks - un jaunos dālderus nāsīs iekšā!

Sākotnēji par piemērotāko kandidatūru Zemkopības ministra amatam, protams, tika uzskatīts Jānis Dimants, Panorāma, jo kurš gan vairāk pats savām kājām latvju zemīti izstaigājis un ar katra arāja dienām un nedienām vaigā iepazinies? Tomēr viņa cienījamais vecums drīzāk paģēr izskatīt pāvesta kandidatūru, tāpēc atcerējāmies par Sandru Kalnieti, kura ne tikai ar putām uz lūpām Eiropas Parlamentā par lauksaimniecības kvotām cīnījusies, bet arī ar balles kurpēm Sibīrijas sniegus izbridusi. Taču tā kā Sandžai Eiropā tik labi iet, negribam likt sprunguļus viņas spieķos, un ministra amatā ieceļam Māru Zālīti. Ne tikai tāpēc, ka viņai ir ļoti piemērots uzvārds un pieder rindas “tu būsi zeme, un es tevi aršu”, bet arī tāpēc, lai Mārai beidzot ir iespēja savu politisko atbildību un iniciatīvu īstenot ne tikai, kā ierasts, īsi pirms, bet arī - pēc vēlēšanām.

Aizvadītais gads pierādījis, ka mums kā ēst nepieciešams soģis, kas noteiks, kuram jāuzņemas atbildība par sūdiem. Tāpēc tiks veidota Vainas ministrija. Pirmā kandidatūra bija ex mis Rīga Sintija Jenerte, jo viņa jau nez cik gadu ir nepamatoti notiesāta, izciešot vainu par to, ka viņas vīrs raksta dzeju. Laba kandidatūra šķita arī Deniss Čalovskis, kurš nesen guva mācību, ka no vainas izbēgt nav iespējams, turklāt drīz tiks atbrīvots un varēs atgrieties, lai strādātu. Taču tomēr komisija lēma par labu bijušajam labklājības ministram Gunāram Ķirsonam, kurš ir teicis sakrālos vārdus “Lido krīzē ne bankas, ne valsts, bet es esmu vainīgs”. Lūk, drosme un atbildība! Tā kā vislabākā ir Labklājības ministrija, tad šis, protams, būs pazeminājums amatā, bet pats vainīgs!

Nav nekā drošāka kā sēdēt uz diviem krēsliem vienlaicīgi, tāpēc nolēmām apvienot Iekšlietu un Ārlietu minstrijas vienā - Lietu ministrijā. Šim amatam nav labākas kandidatūras par virsleitnantu Romānu Naudiņu, kurš jau savā personībā iemieso divas dažādas lietas - turklāt abas diezgan vērtīgas.

Finanšu ministrijas galvenais uzdevums ir nēsāt budžeta portfeli laikā, kad ar to nefotogāfējas lepni žurnālisti. Galveno uzdevumu - gādāt, lai pietiktu visiem - nav izpildījis vēl neviens Finanšu ministrs. Bet tikmēr klusiņām Teterevu fonds dod naudu pa labi, pa kreisi, kaut arī tas nav viņu pienākums. Tā ir netaisnība, tāpēc pirmoreiz Latvijas vēsturē ministra amatā ieceļam juridisku personu - Teterevu fondu.

Līdzšinējā pieredze rāda, ka Izglītības ministra postenim piemērotākais jāmeklē pēc t.s. Jūrmalas principa - kurš lielāks kretīns. Spožākās reformas, ko ministrs drīkst atļauties - nopirkt jaunus flomīšus Valsts Izglītības Satura un Eksaminācijas centram. Tikko kā tas šauj pāri svītrai un grib nopirkt jaunas burtnīcas, jo vecās pilnas, tad beigas. Mēs necienām darba imitāciju, tāpēc skaļi pateiksim to, ko pusčukstus krūmos esam dzirdējuši mēs visi - Izglītības ministrija mums nav vajadzīga. Algas skolotāji turpmāk varēs dabūt Narvesenos, samainot tās pret uzlīmēm.

Ja runājam par Veselības ministru, diez vai kāds intelektā un godaprātā varēs pārspēt Gunti Belēviču, bet, ja meklējam musorā, gan jau sameklēsim arī kādu vienkārši veselīgu cilvēku ar sārtiem vaigiem. Laba kandidatūra būtu, piemēram, Elita Drāke vai Māris Rīmenis, kurš vienā reklāmā pat ir uzvilcis bobslejista kostīmu. Tomēr veselības aprūpe klasiski ir nepieciešama tieši pakritušajiem, jo viņi zina, kā sāp, ja slimnīcu gaiteņi ir netīri, bet dakteri - pālī. Tā kā Ēriks Stendzenieks nesen salauzis kāju, nominējam viņu šim amatam. Ticam, ka viņš nesalūzīs jauno izaicinājumu priekšā.

Tā kā starp mūsu atlases kritērijiem dominē pieredze, arī Satiksmes ministra amatam raudzījāmies pēc kāda, kurš pats ir daudz ceļojis - vislabāk ne tikai ar kājām pa sniegiem kā Kalniete. It kā piemērots kandidāts šķita kapteinis Māris Gailis, bet bija bažas, ka viņš Latvijas slavenās bedres vienkārši pārvērtīs peļķēs, tāpēc raudzījāmies tālāk. Latvijas zelta fonda pāris Eva Ikstena un Goran Gora pagājušajā gadā sevi bija pierādījuši kā veiksmīgus ceļotājus, apbraukājot visu pasauli un  izliekoties par Raini un Aspaziju, tomēr tad atcerējāmies, ka esam taču aizmirsušas par Edgaru Rinkeviču. Ja izsviedīsim viņu no valdības pavisam, tiksim (un pamatoti) apvainotas homofobijā, tāpēc ieceļam šajā postenī Geju Edžu.

Vides ministrija allaž ir bijusi ne pa tēmu apvienota ar kādu citu, un šo ceļu iesim arī mēs. Ja gadījumā tomēr Uzbrukuma ministrs laikus nepagūs nošaut kādu naidnieku, to uz sevi būs jāņem Aizsardzības ministrijai. Bet nevērtējiet Kuzmina kungu par zemu - viņš šauj tiešām labi, viņam garām tiks kādi divi purni gadā. Tas nav daudz. Tāpēc to mierīgi var piemest klāt Vides ministrijai. Turklāt atkritumu pārstrāde ir Vides ministrijas kompetence, un naidnieku tā vienkārši izmest musorā nedrīkst, jo ir liela iespēja, ka pēc gadiem tieši no turienes tiks vilkts ārā nākamais premjers. Naidnieks kopā ar citiem atkritumiem ir jāpārstrādā. Piemēram, Līgatnes papīrfabrikā no valstij nedraudzīgiem elementiem un vecajām avīzēm varētu taisīt modernus plānotājus 2017.gadam. Vides un Aizsardzības ministra amatam izvirzām Jāni Ulmi (nejaukt ar Arvīdu Ulmi), jo viņš nepaguris tviterī diršas ar Pabriku par vides jautājumiem. Iepriekšējā Texxxtu valdībā par vidi rūpējās Anitra Tooma, bet nu viņai pienācis laiks atpūsties, jo, lai sadotu pa purnu diviem džekiem gadā, tomēr nepieciešamas spēcīgas vīrieša rokas un dūru nēsāšanas atļauja.

Šī būs sevišķi vienlīdzīga valdība, jo mēs neignorējam pat pēdējos vientiesīšus. Tamdēļ tiks izveidota Reģionālās apvienības ministrija. Nekādu sevišķi uzdevumu viņiem nav. Lai Bondars uzraksta kāda projektiņu un iesniedz Kultūrkapitāla fondā.

Par Tieslietu ministriju it kā vajadzētu atbildēt cilvēkam ar kristāldzidru reputāciju, kādam, kuru visi mīl. Piemēram, kristīgā roka ansamblim “Sound Poets”, Kristapam Porziņģim vai Mikrotik priekšniekam. Tikai tas var tiesāt, kas pats bez vainas. Bet te jāatceras, ka vainīgā meklēšanai esam speciāli izveidojuši Vainas ministriju. Mūsu Tieslietu ministrs būs Aivars Lembergs, jo tieši viņš, ciemodamies dažādās tiesās vai ik dienu, ir iepazinis tiesu sistēmas skumjās un priecīgās puses.

Kopš beidzies Raiņa un Aspazijas gads, Kultūras ministrijai galva vairs nav jālauza - viss atkal ir puslīdz kārtībā. Ir tikai viens vēl neizdarīts darbs. Latvijas Televīzijā jau kādu laiku skatāms raidījums “Teātris.zip”. Tā ir lieliska iespēja cilvēkiem, kam nepatīk spēcīgi parfīmi, noskatīties dažādas Latvijas teātru izrādes. Ir tikai viena problēma - derētu aizšvirņīt prom Ojāru Rubeni, kas pirms tām izrādēm un starpbrīžos vārās. Zigmāram Liepiņam tīri labi izdevās aizvākt Andreju Pumpuru Žagaru no operas, kas tur ko nesavākt arī šito putniņu? Un, ja grib, var arī ministriju pārsaukt par Kultūras un Baleta ministriju.

Skaidrs, ka feministēm pilnā rīklē gribētos kviekt par dzimumu nevienlīdzību jaunajā Ministru Kabinetā. Bet skatieties plašāk! Latvijas Saeimu vada sieviete. Arī prezidente vienmēr būs Vaira Vīķe - Freiberga. Būtu tikai godīgi, ja valdība tiktu nodota vīriešu un Māras Zālītes rokās. Par dzimumu līdztiesību! Par pārticību! Par labu Latviju!

 
 
xxx
08 Decembris 2015 @ 11:56
Aģentūra Armadillo meklē web projektu vadītāju  
Reiz AK devās uz LADC skoliņu nolasīt lekciju par to, kā labāk rakstīt. EK turp iet atteicās, jo viņai nebija pilnīgi nekā, ko teikt. Mājasdarbā skolniekiem tika uzdots uzrakstīt texxxtu par pilnīgi jebkuru tēmu, piesolot labākajam publikāciju šeit. Saņēmām septiņus darbiņus par tādām tēmām kā portāla sejas.lv rakstu analīze, baleta izrāde "Bolero", teksts par texxxtiem, mīts par gaļēdāju, LADC skolas tusons Andalūzijas sunī, deputātu algas un šo, ko tūdaļ lasīsiet. Jāatzīst, ka kopējais līmenis bija patīkams, tomēr Māra Antona rakstā bija sastopams viss vajadzīgais: struktūra, analītiska pieeja, gramatika, ieteikumu sadaļa un patīkama ironija bez žults klātbūtnes. Tāpēc pildām solījumu un pārpublicējam rakstu šeit (bet, iespējams, to pat ērtāk, t.i., ar labāk redzamām vizuālajām ilustrācijām varat izlasīt viņa personīgajā blogā: http://marisantons.lv/2015/11/20/agentura-armadillo-mekle-web-projektu-vaditaju/).

Tiem, kas nav informēti, pastāstīšu, ka ir tāda sociālo mediju aģentūra ar nosaukumu “Armadillo” un saukli “Armadillo – aģentūra, kas lutina”. Iemesls šim ierakstam tāds, ka izskatās, ka nupat jau paši sevi būs izlutinājuši tiktāl, ka aizmirsuši kā strādā internets. Sākam.

Tātad, manu uzmanību pievērsa šīs jaukās un visus lutinošās aģentūras ieraksts Facebook platformā ar bildi (tā dara, jo pētījumi rāda, ka uz ziņām ar bildēm lietotāji reaģē daudz vairāk un visiem patīk bildes), kas vēsta par to, ka viņi meklē web projektu vadītāju. No sākuma es neko, bet, kad šis parādījās manā telefona ekrānā kādu trešo reizi, nolēmu painteresēties. Varbūt daudz naudas vai kaut kas tāds.

Oh, boy, web projektu vadītājs te tiešām ir nepieciešams.

Kafija, kas stāv uz klaviatūras ir milzīga kļūda. Tāpat kā Belēvičam uzticēt Veselības Ministriju. Armadillo māksliniekiem vajadzētu pateikt, ka šitā piesaukt nelaimi nav nekas labs. Labā ziņa ir tāda, ka nevienam nav tik daudz iespēju augt un pilnveidoties kā vien pašiem Armadillo.

Tātad, web projektu vadītājs. Ar web projektu vadītājiem ir tāpat kā ar pelmeņiem rimijā. Ja Tu pasaki, ka Tev vajag pelmeņus no rimi, es zinu, kur man jāiet un kas man jāpērk. Ja Tu man pasaki, ka Tev vajag produktu no rimi, es nehrena neuzminēšu, ka Tev vajag pelmeņus. Šajā gadījumā pirmā kļūda ir tas, ka analoģiskā situācijā rimi uztaisītu reklāmu ar tekstu “Mums ir produkti. Visi ir garšīgi. Dažiem ir atlaides.” It kā rēcīgi, bet neviens tā arī neuzzin vai pelmeņiem un hektoram ir atlaides. Reklāmā tas tā nestrādā un ir jāsaka lietas. Piemēram, “piedāvājam darbu vēl vienam sociālo mediju šarlatānam”, “meklējam cilvēku, kas pārdod mājaslapas” vai “Programmētājs runā citā valodā. Help!”. Web projektu vadītāji ir dažādi pēc specializācijas un viņiem katram ir citādākas intereses un sapņi. Reklāmā ir jābūt precīzam, lai īstajiem cilvēkiem pateiktu pareizās lietas.

Otrā lieta, kas dara bažīgu, ir tas, ka links ved uz LinkedIn, kas ir pavisam cits sociālais tīkls. Tā nedara, jo, nu, ja cilvēka uzmanība ir pievērsta, viņu uzreiz informē, kas nu būs – piemēram, pasakot, ka reizē ar cigareti Tu jaunajam cilvēkam atdosi arī maku, telefonu un rokaspulksteni, bet zobus drīkst paturēt apmaiņā pret kartes pin kodu. Internetā visu pasaka uzreiz reklāmā, bet, ja tā nevar, tad aizved lietotāju uz vietni (parasti tas ir uzņēmuma lepnums – jaunā mājaslapa ar stilīgo flash animāciju), kur viss ir sagatavots tieši tā, lai viss būtu saprotams, redzams un skaidrs. Vest cilvēku uz citu sociālo tīklu ir nepareizi tāpēc, ka tas Facebook lietotājs var nebūt pazīstams ar LinkedIn un pagalam apjukt, pirms ir iepazinies ar fantastisko darba piedāvājumu.

Te gan jāpiebilst, ka varbūt tas ir darīts ar gudru ziņu, jo tieši Armadillo aģentūra ir bijusi tik inovatīva, ka savu jaunumu sadaļu iekārtojusi tā, ka tā atgādina avīzes lapu. Es nesaku, ka šādā kolonnu formātā internetā ar saturu iepazīties ir neiespējami, bet es nesaku daudzas lietas, kas ir patiesība. Piemēram, es vēl nekad nebiju teicis arī to, ka pēdējā Bada Spēļu filma ir sūds.

LOL, WUT? Vai ne?

Ok. Tiktāl viss būtu skaidrs. Esmu nedaudz vīlies Armadillo, bet ir pienācis tas brīdis, kad es klikšķinu uz LinkedIn saites. Atverās Armadillo LinkedIn lapa, bet no sludinājuma ne vēsts. Es, protams, uzreiz šokā – nevar būt, ka Armadillo man apsola darbu, bet tagad ar visu vakanci nozuduši trijās priedēs.

No sākuma jau tas, ka te ar mani runā citā valodiņā nekā bija reklāmā. Es neesmu gājis dārgās ārzemju skolās, bet šķību angļu valodu saprotu, tāpēc ātri topu gudrs, ka šī ir Armadillo LinkedIn lapa, kurā ir šīs jaukās aģentūras pašnovērtējuma apraksts. Aizmirsuši ielikt sev divi par zināšanām digitālajā mārketingā un trīs par angļu valodu, bet kam negadās.

Vēl viena lieta, ko spēju izdomāt par spīti tam, ka neesmu gājis dārgajās ārzemju skolās, ir tas, ka mans meklētais sludinājums varētu atrasties zem sadaļas “See all posts”. Tā ir tāda vēl viena lieta, ko digitālajā mārketingā darīt nevajag – likt lietotājiem izdarīt liekus soļus. Atgriežoties pie tā rimi (man vnk Rimi reāli patīk), lai pārspētu Armadillo, viņi pie kasēm varētu izvietot slazdus un katru dienu mainīt valūtu, ar kuru jāmaksā par pirkumiem. “Pohuj, ka mēs jau esam iztērējuši naudu mārketingā, lai atvestu viņus uz veikalu – saliksim šķēršļus, lai mēs varētu būt pilnīgi droši, ka iepirkties pie mums viņiem ir dzīvības un nāves jautājums.”

Tagad seko bomba. Uzminiet, kas notiek, ja ar telefonu mēģina atvērt sadaļu “See all posts” no FB mobilās aplikācijas?

Jap.

Tieši tā.

Lai cik rēcīgi tas viss nebūtu, te es atmetu ar roku mēģinājumam apskatīt sludinājumu no sava telefona. Ir arī svarīgākas lietas, ko padarīt ar telefonu, sēžot tur, kur pat karaļi staigā ar kājām. Zinkā, forši uztaisīt kampaņu, bet izdarīt tā, ka vienu sludinājumu, kurš parasti nesastāv no vairāk kā 5-10 teikumiem, 10 punktu listes un kontaktinformācijas ir šitik grūti apskatīt? Dodiet šiem čaļiem glabāt to slaveno valsts noslēpumu – netiks klāt ne Krievijas aģenti, ne Sorosīdi, ne Artūrs Mednis.

Te ir tā, ka, ja kāds pirms tam būtu pārbaudījis, kā šī ķēdīte strādā no telefona, mierīgi varētu uzlikt, lai telefonu ekrānos šī reklāma vienkārši nerādās. Tiesa, tad ir jāmāk atrast FB reklāmas platformu, jo ar “Boost post” pogu šitik adancētas lietas izdarīt nevar. Armadillo iesaku atrast kādu digitālo aģentūru, kas viņiem ar šīm lietām varētu palīdzēt. Vai arī viņi atradīs vienu ļoti pacietīgu web projektu vadītāju, kurš to visu jau zinās un vedīs viņus uz gaismu, lai par šo ierakstu jau pēc dažiem gadiem varētu jauki pasmieties.

Ok, es vispār esmu labs cilvēks un mana interese par šo sludinājumu bija patiesa. Ja ir tik grūti uzzināt, kas, ko un kāpēc, tur ir jābūt kaut kam labam. Jau galvā skaitīju piķi, ko saņemšu pēc pieteikšanās darbā Armadillo. tad nu es atvēru linkedin no sava uzticamā darba zirga (macbook, 13″ ekrāns) un atradu Armadillo LinkedIn lapu. Atradu arī sludinājumu. Atvēru.

I shit you not. Atveras plakāts, kuru uz 13″ monitora nav iespējams izlasīt. Nospiežot uz augstākredzamās bildes atveras orģinālais skrīnšots. ranking.lv var iepazīties ar populārākajiem ekrānu izmēriem Latvijā šobrīd. Tā kā ap šo brīdi ir skaidrs, ka ar sludinājumu iepazīties nevar tā īsti neviens, top skaidrs arī tas, ka kāds, kurš tiks pie šī darbiņa, ir bijis ļoti izmisis. Labu apetīti, jaunais Armadillo web projektu vadītāj.

Tikai dažas lietas, ko varam mācīties no šī piemēra:

Esi precīzs – ja kaut ko pārdod (arī vakanci), netērē lieki lietotāju laiku
Neizmantojiet muļķīgas un neko nepasakošas stock bildes savās reklāmās
Ja publicē reklāmu, uzreiz arī pasaki, ko gribi, nevis liec veikt liekas darbības
Ja nevari reklāmā visu pateikt, ved uz pārbaudītu vietni, lai lietotājam maksimāli ērtā veidā pastāstītu visu, kas nepieciešams
Nevadā lietotājus no viena sociālā tīkla uz otru
Netaisi mājaslapā idiotismu, lai cik inovatīvs arī nejustos – citādi ir labi līdz zināmai robežai (robeža – web dizaina pamatpatiesības un veselais saprāts)
Valoda – latviski, angliski vai krieviski, vienalga, bet kompānijas aprakstā jau nu kļūdām būt nevajadzētu
Vienmēr pārbaudi, ko redzēs lietotājs, kurš saskārsies ar reklāmu – no visām platformām, ar dažādiem ekrānu izmēriem (iOS, android, windows phone, planšetes, mac datori, windows datori, kaut vai smart TV, ja tā var gadīties)
Ja web risinājums nestrādā uz kādas no platformām, visās lielākajās reklāmas platformās (piemēram, Google un Facebook) var norādīt, lai uz tām reklāmu vienkārši nerādītu
Plakāti un infografiki ir ļoti forši, ja pirms tam padomā, kā tos noformēt, lai ekrānos var iepazīties ar tos saturošo informāciju.

*LADC reklāmas skolas copywrite moduļa mājasdarbs pie texxxti autores Anetes Konstes. Lai arī balstīts uz patiesiem notikumiem, ir domāts kā iedvesmojoša un pacilājoša lasāmviela.
 
 
xxx
06 Decembris 2015 @ 01:44
"Vienotības" kongress Salaspilī  
Partijas “Vienotība” kongress sestdien, 5.decembrī, norisinājās Salaspils kultūras namā “Enerģētiķis”, un to ar LNT Ziņu dienesta loģistisko atbalstu apmeklēja EK. Kultūras nams no ārpuses atgādināja garāžu, bet no iekšpuses – ledusskapi. Tas nozīmē, ka bija nenormāli auksts, bet, gods godam, vismaz ēdamā netrūka.

Apsēdos blakus kādai aktīvai kundzei, kas komunicēja ar katru dzīvu radībiņu. Kad garām gāja Ainars Latkovskis, viņa uzrunāja deputātu: “Latkovska kungs, kāds Jums vispār bija vārds?” Latkovska kungs atbildēja: “Ainars.” Tā arī bija vienīgā jēgpilnā jautājumu – atbilžu sesija kongresā. Tad garām nāca Ints Dālderis, kurš arī nepalika bez uzmanības: “Dāldera kungs, apsveicu!” Klarnetes virtuozam nebija skaidrs, par ko gan izpelnījies šo apsveikumu. Kundze paskaidroja: “Jūs pats taču zināt. Jums vienīgajam ir sirdsapziņa!” Nezinu, vai Ints tiešām saprata, par ko vispār ir runa, bet atbildēja apmēram ar: “Paldies, jā, protams.” Kongress vēl nebija sācies, kad tika konstatēts pirmais noziegums. Kāds kungs satraukti secināja, ka ir nopizģīta viņa mape ar mandātu. Mana blakussēdētāja kungu informēja, ka, lai izvairītos no šādām likstām, uz mapes jāuzraksta vārds. Tā tiešām bija ļoti ekstraverta kundze, un pati to labi apzinājās. Viņa, piemēram, arī spēja paskaidrot, kāpēc vēl nav ieradušies visi lielie partijas šiškas: “Viņi nenāk, jo zina, ka es skriešu klāt.”

Un tad viņi, zibspuldzēm un skaņdarbam “Saule, Pērkons, Daugava” skanot, ieradās. Mirklī, kad uz skatuves kāpa pati partijas valdniece Solvita Āboltiņa, fonā skanēja tieši rindiņas “Saule – mūsu māte, Daugav` sāpju aukle”. Latvijas himnu vilka melnā ģērbts bērnu koris, un bēru mielasts varēja sākties!

Solvita un Laimdota abas savās runās vienojās kopīgā dziesmā par to, ka nekādu konfliktu partijā nav, nekādu ambīciju nav, tie ir tikai naidnieka sapņi, kas - jūs vispār ahujeļi? Valda Dombrovska uzruna bija ļoti interesanta. Pirmkārt, novēroju, ka pa skatuvi lidoja kāds uzmanību sagribējies tauriņš. Otrkārt, kad biju beigusi apbrīnot neparasto dabas parādību, devos pie naktsmiera. Kad pamodos, secināju, ka šo aukstumu neizturēšu, un devos pēc mēteļa, kamēr vēl Lielais Valdis turpināja runāt, bet tauriņš – viņu aplidot. Pa ceļam ieskrēju arī tualetē, kur eksperimentālā ceļā atklāju, ka vienas tualetes durves nevar aizslēgt. Pēc tam satiku dažus kolēģus, un kopīgi devāmies pastāvēt ārā. Tur novērojām kādu satraucošu notikumu: Artis Pabriks nostopēja zaļu džipu un pazuda mūsu acu skatiem, pēc tam arī viņu vairs nemanīju. Paldies Tam Kungam, viss kārtībā:


Kad atgriezos, bija sācies pirmais debašu cēliens. Ar runu uzstājās Jānis Reirs, kuru cēliena vadītājs Krišjānis Kariņš komentēja šādi: “Var redzēt, ka cilvēkam ir daudz galvā.” Vērojot cilvēkus uz skatuves un ekrānā notiekošo, secināju, ka ekrānā viss izskatās zilāk nekā dzīvē. Patiesībā jau tā “Vienotība” nav tik zila kā viņu mālē!

Kā jau minēts, “Enerģētiķis” bija kā ledusskapis – ne tikai auksts, bet arī pilns ar ēdienu. Pirmkārt, viesus sagaidīja kafijas bočkas un kaut kādi pīrādziņi, mandarīni, piparkūciņas. Otrkārt, pēc divām stundām bija kafijas pauze ar vēl šādiem tādiem niekiem. Kruasāni ar mozarellu pazuda zibens ātrumā. Treškārt, pusdienās viss bija kā nākas. I zivtiņa, i gaļiņa, i tupenīši, i karstie dārzeņi, i salātiņi. Uz pusdienām bija ieradušās arī vietējās pensionētās ēdienu blogeres, kas laikam izvēli nožēloja, jo, viņuprāt, lasis esot bijis sāļš. Nevar noliegt – lasis tiešām nebija pārāk salds, bet man garšoja. Vispār ēdienu vērtēju ar 8/10. Beidzot kā pie cilvēkiem! Ja vēl varētu padzerties ūdeni bez obligāti piepiļītā citrona, būtu iģeaļņiks. Vēlos informēt, ka visam ūdenim pielikt klāt citronu ir tas pats, kas tējai uzreiz pielikt cukuru. Tēja un cukurs ir jāpasniedz atsevišķi. Tāpat arī ūdens un citrons. Bet vispār reprezentabli! Tur mute ciet jātur! Dzīves ūdens, nāves ūdens Daugavā satecēja!
Cienasts ļoti patika arī manai jestrajai blakussēdētājai, kas atzinās, ka apēdusi veselus 3 saldos ēdienus. Tas gan neiemidzināja viņas modrību – viņa pamanīja kādu noziegumu. Es biju apsēdusies nevis vietā, kur sēdēju pirms tam, bet gan blakuskrēslā. Nelaimīgā kārtā tā bija tieši tā vieta, kas bija paredzēta viņas somiņai. Kundze nekavējoties ieviesa kārtību un lika man pārsēsties. Domāju, ka viņai vajadzētu apsargāt ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas robežas. Šiem ložu necaurlaidīgajiem principiem cauri netiktu neviens.

2. debašu cēlienā virsvadītājs Latkovskis, kura vārds ir Ainars, rosināja, ka ar aukstumu vislabāk cīnīties, biežāk plaudējot. Viņš kādreiz ir mēģinājis dzert? Vai vismaz saģērbties?

Šajā kongresā nekas būtisks nebija jāizdara. Piemēram, nebija jānomaina valde vai Solvita. Bija jāievēl Ētikas un Revīzijas komisijas, bet tas nevienu neinteresē. Līdzīgi ar partijas rezolūcijas pieņemšanu. Rezolūcija ir apmēram kā apsveikums dzimšanas dienā – var jau kaut ko salaist dēlī, bet tad sveicējam ir jābūt pilnīgam idiotam. Tomēr arī šeit bailēs no idiotisma norisinājās pa kādai diskusijai. Piemēram, tika rosināts, ka vārdu savienojums “reinvestētā peļņa” jālatvisko. Zālē izskanēja tāds variants kā “atpakaļ ieguldītā peļņa”. Beigās tika pieņemti abi varianti, kaut arī mans asprātīgākais blakussēdētājs iebilda, ka tā nevarot, jo latviskais variants pārāk atgādinot pakaļu. Imanta – Babīte pietur Salaspilī, tutū!

Visbeidzot sākās mana mīļākā daļa – debates, kurās varēja pieteikties ikviens, kam nav, ar ko parunāties mājās. Virsaite Āboltiņa jau laikus draudēja, ka zvanīšot sevišķi bargi, lai pārtrauktu debatētājus, kas aizrunājušies par ilgu. Diemžēl lielākā daļa oratoru bija kā tās tualetes durvis – viņus nevarēja aizvērt. Piemēram, kad Inesei “Asi Nosoda” Vaiderei bija pienācis laiks beigt, par ko signalizēja Solvita dzindzinot, Inese solīja pateikt vienu teikumu. Teikums bija ieturēts vismaz “Straumēnu” estētikā – sākās ar Air Baltic taksometriem, turpinājās ar kultūru un noslēdzās ar Kristapu Porziņģi.

Debatēs izskanēja vairākas interesantas idejas. Piemēram, Neretas nodaļas pārstāve rosināja, ka jāmāca karot ar sentēvu metodēm, jo, ja viss būs dirsā, tehnoloģijas nepalīdzēšot. Kāds cits kungs uzprojektēja jaunu vēlēšanu sistēmu. Jābūt divām vēlēšanu kārtām: pirmajā tiek atsijātas sīkpartijas, dzērāji un noziedzinieki, bet otrā uzvar “Vienotība”. Viens biedrs nāca klajā ar priekšlikumu reitingu uzlabošanai – jāpierunā partijā iestāties Kristaps Porziņģis.

Hosams Abu Meri auditorijai sniedza saliedēšanas terapiju – visiem bija jāsadodas rokās, jo tad nekādas vētras nespēs nodarīt pāri. No skatuves nokāpa pat Solvita, lai sniegtu roku Straujumas kundzei. Pat es sadevos rokās ar ķādu kungu, kurš šogad kopā ar Raini un Aspaziju svinēja 150.dzimšanas dienu. Nepazīstamam vīrietim pēdējoreiz roku sniedzu apmēram pirms 10 gadiem Tautas Partijas sporta spēlēs, kad viņš ievērojamā kunga prātā man pienāca klāt un sacīja: “Čau. Es Tev tagad turēšos pie rokas, jo citādi es nokritīšu.” Būtībā arī šoreiz mērķis bija tas pats – izvairīšanās no kritiena. Visu romantiku vien izjauca kāds pragmatisks vīrietis man aiz muguras, kurš notiekošo vērtēja, klaigājot: “Labi, labi, sapratām, esam gana izglītoti!” Tajā mirklī uz netālu esoša krēsla pamanīju nazi.

Uzstājās arī partijas pankroka vectēvs Juris Vidiņš. Protams, viņš atzinās, ka jūtas par 30 gadiem jaunāks, jo te viss ir kā Komunistiskās partijas sapulcē. Pērn viņš Zaķa kungam piesprieda Latvijas likumdošanai nepierastu soda veidu – dzenāšanu ar koku. Šodien viņš tikai nosauca vainīgos pie dažādām likstām. Acīmredzami partijas vairākumam viņa viedoklis nepatika, tāpēc ļaudis sāka sist plaukstas. Tās nebija ovācijas, tas bija speciāli radīts troksnis ar mērķi traucēt Vidiņa kunga uzstāšanos. Ne man spriest par to, vai Vidiņa pārmetumi ir pamatoti, vai arī viņš ir safārējies. Es nezinu. Pat, ja pieņemam, ka viņš jucis un spriedumus balsta melos un šizofrēnijā, tomēr nedrīkst cilvēku pirms laika pārtraukt, vienkārši sākot dauzīties. Tas ir orku līmenis. Ir daudzi cienīgāki veidi, kā atrisināt šo situāciju. Kaut vai izslēgt no partijas. Vai, ļoti labi zinot, ko viņš runās (jo tā esot visos kongresos), vienkārši neļaut izteikties. Ne jau man jāmāca “Vienotība” shēmot. Visu ko var. Var arī būt orks.

Kongress noslēdzās ar apsveikumu jaunajām Ētikas un Revīzijas komisijām. Kad jaunievēlētie jaunlocekļi kāpa uz skatuves, pamanīju kādu augstākās klases džentlmeni – viņš nevis vienkārši padeva roku meitenēm, kas kāpa uz skatuves, bet mēģināja vienlaicīgi padot roku meitenēm gan skatuves labajā, gan kreisajā pusē. Viņš dzīvē tālu tiks. Kādā citā partijā.

 
 
xxx
27 Novembris 2015 @ 01:17
Integrācijas kampaņa "7 stāsti par mums"  
“7 stāsti par mums” ir sociālās kampaņas viģiki, kuru mērķis ir sabiedrībai ieborēt, ka veci cilvēki, geji, čigāni, melnādainie, musulmaņi, invalīdi, dzejnieki un sievietes ir tādi paši cilvēki kā mēs, un viņus vajag integrēt savā barā, nevis izstumt. Nav ne jausmas, kāpēc izvēlēts tieši cipars “7”, varbūt vienkārši tāpēc, ka tas ir ļoti maģisks. Numeroloģijas zinātne gan apgalvo, ka “nevienam citam skaitlim nepatīk tik daudz laika pavadīt vienam pašam”, kas, iespējams, ir netieša norāde uz to, ka mums, normālajiem cilvēkiem, pārāk patīk vārtīties pašiem savā barā, bet vajag būt kā cipariem 1, 2, 3, 4, 5, 6, 8, 9 – sabiedriskākiem. Jāizsaka gan nožēla, ka nav tverti plašāki integrācijas horizonti un zem saukļa “Saskati cilvēku, nevis stereotipu!” neparādās, piemēram, bezpajumtnieki. Vai Jānis Iesalnieks un Augusts Brigmanis.

Nav jābūt prātvēderam, lai nonāktu pie secinājuma, ka lielākā daļa sociālo reklāmu vispār ir pilnīgi bezjēdzīgas. Es ticu, ka reklāma var likt nopirkt cilvēkam snikeru, izvēlēties Volkswagen das auto vai aiziet uz Coldplay koncertu, bet ne jau pārstāt sist bērnus, dzert pa ūkstiem sagrābstītu alkoholu vai sākt maksāt nodokļus. Lielākoties sociālajām kampaņām ir divi mērķi – ievilkt iluzoru ķeksīti ailītē “kaut ko mēs lietas labā darām” un/vai atsevišķos gadījumos ļaut reklāmas aģentūrām padročīt par savu izcilo radošo risinājumu, kas diemžēl nekā neietekmē cilvēku paradumus. Izņēmums varētu būt, piemēram, CSDD iebiedēšanas kampaņas, kuru veiksmes pamatā ir apstākļi, ka braukšana dzērumā ir nejaušība/izlaidība, nevis kaut kas tik apziņā dziļi iesakņojies kā nekontrolēta agresija, dzīvesstils vai pārliecība. Tāpat arī vienkārši tas, ka šajā gadījumā ir viegli uzskatāmi parādīt neadekvātās rīcības sekas – pāršķelsi apreibušo galvu un – ar Dievu, dzīve! – , pintiķi.

Integrācijas kampaņas šajā ziņā nav gluži tik liels šāviens tukšā gaisā – ticu, ka lielākajai daļai sabiedrības tomēr tolerances trūkums pret atsevišķām sabiedrības grupām nav pārliecība vai dzīvesstils. Tas ir vienkārši stulbums. Tomēr kaut kā mūsu pēdējie mēģinājumi šajā žanrā izskatās tā, it kā tos būtu veidojis Agris Semēvics – gaisā uzvirmo “Spice girls” dezodoranta aromāts un uz palodzes nopīkst peidžeris. Piemēram, kampaņā “Savi cilvēki” tika izmantots paņēmiens, kas savā arhaiskumā pielīdzināms portālam draugiem.lv – Jānis Palkavnieks bija noķēpājis melnu seju kā āfrikānim, Igo uzlicis galvā ķīniešu cepuri, bet kamaniņbraucēja Elīza Tīruma pārģēbusies par ukrainieti. Šis akts tika pieteikts kā “trešo valstu pilsoņu integrācija”. Jāpiezīmē, ka kampaņa bija ne tikai izcili debila, bet arī sniedza jaunas zināšanas par to, kas uzskatāmas par tipiskākajām trešās pasaules valstīm: Ukraina, Ķīna un tā valsts, kur dzīvo āfrikāņi.

Kampaņa “7 stāsti par mums” veidota Raiņa un Aspazijas gada pamanāmākā notikuma “Domas spēks” un televīzijas raidījuma “Dzīve krustcelēs” simbiozes estētikā. No pirmā tā pārņēmusi bezjēdzīgumu, bet no otrā – nepieklājīgi stereotipiskās situācijas, kuras iedzīvinātas dialogos, kas līdzinās tiem, kādos siltās pēcpusdienās vasarnīcas pagalmā sarunājās manas un draudzenes bārbijas. Katra video sākumā papļāpā kāds īsts cilvēks, kas ar tolerances trūkumu pret sevi saskāries reālajā dzīvē, lai mēs, nedod dies, nepadomātu, ka problēma ir iluzora. Tālāk īsfilmā jau iesaistās aktieri, saskrējušies palielākā kompānijā kādā sapulcē, pusdienu pārtraukumā vai ģimenes viesībās. Kopā viņi izspēlē centrālo notikumu – metafizisku dialogu, pēc kura pār skatītāju nāks apgaismība un atsvabināšanās no aizspriedumu važām. Kompānija parasti sastāv no upura, ļaundara un “pārējiem”, kuri pakāpeniski atklājas, nostājoties vienā vai otrā pusē. Sarunas beigās “pārējie” kļūst vienoti, bet savā pārliecībā, upura argumentu uzveikts, salūzt pat ļaundaris. Labais ir uzvarējis! Kā pasakā! Diemžēl šie dialogi drīzāk liek nopirkt snikeru, nekā aizdomāties. Epizodiski klipos novērojamas arī poētiskas atkāpes – piemēram, pirmajā ainā sievietei tuvredzīgas ir ne tikai acis, bet arī smadzenes, par ko liecina jau video rullīša nosaukums: “Kā izārstēt dvēseles tuvredzību?”. Vienīgi tad, ja sievietes acīm patiešām būtu mīnus deviņas dioptrijas, viņu pat ļoti tolerants cilvēks drīzāk uzskatītu par aklu, tāpēc īstajā dzīvē atteikumu īrēt dzīvokli saņemtu angliski runājošs gaismas pleķis, nevis melnādains vīrietis. Vēl mani sajūsmināja, ka nu jau nedrīkst teikt ne tikai “čigāns”, bet arī “roms”. Turpmāk, ja man vajadzēs atbildēt uz jautājumu: “Kāda ir Dzintara Čīčas tautība?”, zināšu, ka pareizā atbilde ir: “savējais”, “mūsējais” vai “Latvijas pilsonis”. Vai tiešām ir jāatbalsta sabiedrības stereotipu rezultātā izveidojies kauns par to, ka tava tautība vispār tiek nosaukta vārdā?

Sākumā bažas rada šo klipu mērķauditorija – Satori.lv vai pat ikdienas Twittera lasītājam šis vēstījums diezvai sniegs kādu jaunu pienesumu. Drīzāk rosinās pasmīkņāt par kvalitāti un uzdot jautājumu: “Cik tad no mūsu naudiņas par šo atkal iztērēts?”. Internetā katru viģiku noskatījusies apmēram pusotra štuka – tik, cik vidēji normālas prozas grāmatas tirāža Latvijā. No portāla Facebook komentāru sadaļas gan man palaimējās uzzināt, ka klipi patiesībā domāti Džeimsa Bonda filmas apmeklētājiem un skolu audzēkņiem. Tātad šīs ir sabiedrības grupas, ar kuriem komunikācijā, kā uzskata Jura Podnieka studija (klipa veidotāji), vislabāk izmantot primātu valodu. Ko šajā valodā var uzzināt no klipiem?

1) Melnādains vīrietis var būt arī labs acu ārsts
2) Visi musulmaņi nav teroristi
3) Invalīda rati ir smagi
4) Ne visi čigāni zog un prot burties
5) 60 gadu vecs cilvēks ir spējīgs strādāt
6) Nesapratu
7) Sieviešu dzeja nav sliktāka par vīriešu.

Ja man būtu jātaisa šādi rullīši, es jau nu spiestu uz emocijām – mēģinātu likt identificēties, burtiski nonākt šī cilvēka ādā un pašam sajusties izstumtam. Nevis solidaritātes vārdā nokrāsojot melnu seju, bet parādot, kā skolā sit tavu bērnu, trolejbusā nepalaiž apsēsties māti vai seksīgs džeks/meitene izsmej tavu tizlo blūzi. Tas tikai ašs piemērs, ne jau man te naudiņu deva šīs kampaņas veidošanai. Piemēram, paģirās skatoties lietuviešu ekvivalentu par šo tēmu, es gandrīz sāku raudāt. Nezinu, kādas paģiras man būtu jāpiedzīvo, lai raudātu pie kāda no šiem klipiem.
 
 
xxx
15 Novembris 2015 @ 01:03
Saskaņas kongress  
Sestdienas rītā es nezināju, ko darīt, tāpēc iesēdos pēc citramona dvakojošā 2.autobusā un devos uz partijas “Saskaņa” kongresu. Ar laiku autobusā valdošo citramona aromātu novērsa urīna tanīni, kas pavīdēja, kad vairāki kungi iesēdās transporta līdzeklī, lai ieturētu sestdienas branču. Viņu ēdienkartē dominēja kokteilis “Džons”. Kāds cits vīrietis jau bija absolvējis branču un ieņēmis aizmugurējos autobusa sēdekļus, lai baudītu naktsmieru.

Kaut arī kongresā bija vairāk nekā 650 delegātu, partija visiem spēkiem centās saglabāt intīmu atmosfēru. Piemēram, gaitenī pie “Ziemeļblāzmas” aktu zāles bija ierubīts sarkans intīmais apgaismojums. Iespējams, tas bija iemesls, kāpēc, piemēram, Dolgopolova kungs bija ņēmis piemēru no Grēviņa 2009.gadā un iekštelpās staigāja saulenēs. Negaidīju, ka intīmo atmosfēru varētu paspilgtināt Latvijas himna, bet, tā kā to izpildīja Samanta Tīna, tas bija neizbēgami. Īstenībā lieliska izvēle! Esot bijis arī paredzēts koncerts, bet tas Parīzes teroraktu dēļ atcelts.

Sapulci vadīja Nils Ušakovs un samiegojies Jānis Urbanovičs, kas savu sagurumu mēģināja slēpt aiz ziedu krāvuma, kas rotāja troni.

Kongresu apmeklēja vesela kaudze ārzemju sociķu, jo Saskaņa sākusi pīties ar PES – tā ir tāda Eiropas sociķu apvienība. Un tad viens pēc otra tribīnē kāpa viesi no Rumānijas, Vācijas un terepere, lai norunātu pilnīgi vienādas runas. Sevišķu atbalstu izpelnījās lietuviešu sociķis, kas uzsāka runu latviski, tamdēļ ik pēc katra teikuma “Ziemeļblāzmas” aktu zāli piedārdināja kvēlas ovācijas. Runa bija ieturēta riņķveida stilistikā – sākās latviski, turpinājās angliski, tad daži teikumi krieviski, tad atpakaļ pie angļu valodas un visubeidzot atvadu vārdi tika sacīti latviski. Piemēram sekoja arī citi – runas nemitīgi peldēja starp latviešu un krievu valodu.

Ja šodien medijiem nebūtu, ko darīt, portālos rotātos virsraksti “Ušakovs asi nosoda valdības darbu”, bet tā nenotika, kaut arī Nils no visas sirds centās nosodīt. Piemēram, norādīja, ka visi tie Krivades “bļaģ” vijeboni notikuši tāpēc, lai novērstu sabiedrības uzmanību no svarīgākām lietām. To gan es vairāk uztvēru kā atzīšanos, kāpēc Nils pats tik aktīvi iesaistījies dzejas epopejā.

Protams, Nils nepakautrējās palielīties par lieliskajiem panākumiem Rīgas domē, kas esot sasniegti, saglabājot finansiālo stabilitāti. Te jāpaskaidro, ka optimistiskākie cilvēku stāvokli, kad finanses ir stabilā dirsā, sauc par finansiālo stabilitāti. Liels prieks tiek pausts par lielisko sadarbību ar Andri Ameriku – kopīgi sasniegts ultradaudz. Es sevišķi gribētu uzteikt veiksmīgo cīņu ar korupciju – to lieliskais tandēms ir iznīcinājis ar atombumbas spēku.

Par kongresu nevar runāt, nepieminot ēdienu – Maslova piramīdas pamatu. Pērn partija nebija uzlikusi neko. Šīs nedēļas vidū saņēmu e-pastu no Igora, kas plašākai sabiedrībai pazīstams kā Partybomzis. Viņš mani informēja, ka uz Saskaņas kongresu neieradīsies. Kaut arī šķita dīvaini, ka viņš mani par to informē, tomēr tam nepievērsu baigo uzmanību. Šodien sapratu – viņš pravietiski mani mēģināja pasargāt no vilšanās. Partija nebija uzlikusi pilnīgi nekādu paiku. Tāpat tas bija arī pērn, bet tad vismaz vaļā bija kafejnīca, kur kaut ko var nopirkt. Šoreiz arī tā bija ciet. Nopietni? Jā, nopietni!

Ja kāds vēl nav sapratis manu sašutumu par nepienācīgu cienastu šādos pasākumos, tad paskaidrošu. Pirmkārt, kā atzina arī Lielais Nils, daudzi cēlušies četros no rīta, lai atbrauktu no visādiem Ciblas novadiem. Ir normāli cilvēkus pēc gara ceļa sagaidīt ar kaut nelielu cienastu un kafiju, un tēju. Otrkārt, tad, kad viens cilvēks nolemj satikt sen neredzētu paziņu, ir normāli, ja viņi dodas kopīgi paēst vai piepist mūli. Kaut kas vienmēr ir uz galda. Tā cilvēki dara. Vēl piebildīšu, ka tieši slāviskākās sabiedrībās vēlme paēdināt ciemiņu līdz ūkai parasti pat ir spēcīgāka nekā tīrā baltiešu ģimenē. Vai cienasta neesamība kaut ko baigi praktiski maina? Sevišķi ne, gan jau neviens gastrītu no tā nenoraus, vienīgi tas ir tāds stulbs žests. Tas ir līdzīgi kā pa pastu saņemt beigtu žurku – it kā pohuj, jo tā žurka neko nevar nodarīt. Bet kaut kā stulbi tomēr.

Cienasts nav tik svarīgs gadījumos, ja sen neredzētie paziņas satiekas pa ģēlu un viņiem ir kopīgs darbs, kas jāizdara. Diemžēl arī tā šeit nebija. Kongresā it kā pat bija jāpārvēl partijas valde un priekšnieks. Parasti valdi partijās vēl apmēram šādi: ir, teiksim, 15 kandidātu, bet valdē ir 10 vietu, slēgtā balsojumā delegāti uzraksta, kuri 10 kandidāti viņiem patīk vislabāk, un 10 vispatīkamākie iekļūst valdē. Visbiežāk tas nozīmē, ka valdē paliek daži vecajie, bet klāt nāk arī kāds jaunais. Saskaņai ir citādi: tiek uzreiz piedāvāti 10 valdes locekļi, un atklātās vēlēšanās, paceļot mandātu, ir jānobalso par vai pret. Laikam jau, ja partijas statūtos rakstīts, ka viņi valdi vēl šādi, tad tā drīkst darīt. Vienīgi šāda izvēle daudz ko pasaka par pašu partiju un demokrātiju tajā.

Tātad visi balsojumi šajā kongresā bija tāds joks, ka nebija pat jēgas skaitīt, cik balso pret, cik balso par, cik Šrēdingera kaķēna labākajās tradīcijās balso par un pret vienlaicīgi un cik cilvēku mandātu izmanto sejas vēdināšanai.

Ēdiena nav, balsojumi ir butaforiski. Ko vēl var darīt kongresā? Vēl var teikt runas. Šo iespēju izmantoja ne tikai Lielais Nils un Miegainais Urbanovičs, bet arī tāds eksotisks tēls kā Pēteris Krīgers. Kas nākamais? Egīla Baldzēna atgriešanās? Debašu dalībnieki man atgādināja grupu Counting Crows – it kā dzirdēts nosaukums, bet, ja tā padomā, nezini, kas tie tādi ir. Jānis Urabnovičs novēroja, ka visās uzrunās partijas biedri rāda simbolus. Labi, ka es šos simbolus neredzēju.

Vienīgā saturīgā uzruna bija sociologam Arnim Kaktiņam, jo viņš runāja par skaitļiem un ģēlu. Runai tiešām nebija ne vainas, taču kaut kā likās, ka šī varbūt nav auditorija, kas varētu saprast tādu terminus kā “statistiskās kļūdas koridors”.

Vai es gadījumā Saskaņas biedrus nevērtēju par zemu? Nē. Vienā mirklī tika paziņots, ka ārzemju viesiem nu jāiet uz citu zāli runāt par savām lietām, bet Latvijas delegātiem jāpaliek, lai turpinātu iesākto. Tad visi cēlās, lai atstātu zāli. Gan Ušakovs, gan Urbanovičs vairākas reizes dažādās valodās mēģināja klātesošajiem delegātiem paskaidrot, ka zāle jāpamet tikai ārzemju viesiem, bet viņi palika nesaprasti. Ja viņi nespēja apgūt atšķirību starp “palikt” un “nepalikt”, esmu droša, ka līdz izpratnei par statistiskās kļūdas koridoru viņiem vēl garš ceļš ejams.

Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem sadabūt visus atpakaļ zālē tika izteikti draudi: kongress tūliņ par turpināšoties ar mandātu komisijas ziņojumu, un cerams, ka tas visiem liks izjust kaunu un atgriezties zālē. Tas mani ieintriģēja ne pa jokam. Kas būs tā apkaunojošā informācija, kas visus atsēdinās? Vai tiks atklāts, kurš delegāts piekakājis bikses? Varbūt atklātībā parādīsies partijas zoofilu saraksts? Pats par sevi tas nebūtu nekas sensacionāls, vienīgi jocīgi, ka par to ziņotu mandātu komisija. Tomēr manas gaidas netika piepildītas – mandātu komisija nāca klajā ar negaidītu atziņu, ka kongress ir lemtspējīgs. Brīnumainā kārtā tas delegātos tiešām radīja tādu kauna sajūta, ka tūliņ pat visi bija atpakaļ savās vietās kā tādi nevainīgi skolas puikas.

Kad man apnika klausīties runas, nolēmu aiziet paskatīties, ko dara tie ārzemju viesi. Biju domājusi, ka viņi sēž kafenē un pārrunā sociķu lietas. Tas, ka kaut kam būs jābūt bufetē, bija skaidrs, jo pirmīt tur gozējās lieli bulku maisi. Devos meklēt ārzemju viesus. Ieskatījos tualetē – tur viņu nebija. Toties tur satiku meiteni, kas kongresa sākumā mani laipni sveicināja un uzdāvināja kladīti. Viņa norādīja uz noslēpumainām durvīm un sacīja, lai droši eju iekšā. Tā bija galvu reibinoša pieredze. Pavēru durvis un nonācu Nārnijā. Tur lielas zāles vidū bija novietots galds, pie kura sēdēja kādi 15-20 purni. Neuzkrītoši ieiet zālē nebija iespējams, jo neviena cita tur nebija, tāpēc uzkrītoši iegāzos zālē, lai apsēstos maliņā un noklausītos, kā kungi un dāmas pārrunā Šengenas zonas galu. Atmosfēra bija spocīga, ko sevišķi paspilgtināja atbalss. Borisa Cilēviča (vēl viens Counting Crows džeks) runas laikā tā sāka mest tādas cilpas, ka vairs neko nevarēja saprast.

Vispār Saskaņai baigi nepaveicās. Protams, šajā sestdienā neviens medijs baigi nemetās uz šo kongresu, jo bija nozīmīgākas lietas, ko darīt. Bija ieradušies mazāk latviešu mediju nekā pagājušajā nedēļā liberasta Pūces 80 cilvēku kongresā. Par krievu medijiem gan nezināšu teikt, jo viņus vienkārši pēc purna nepazīstu. Tāpēc var uzskatīt, ka Texxxtu reportāža ir izcili ekskluzīva. Tāpat kā “Ziemeļblāzmas” kafejnīca, kuras durvis kongresa beigās, kad cerēju nopirkt kafiju, rotāja uzraksts “Slēgts pasākums”. Tā arī nesapratu, kas piedalījās slēgtajā pasākumā, ja sapulce tika pat saīsināta, lai visi varētu steigt nolikt ziedus pie Francijas vēstniecības.



EK un tukšums. Foto - Ģirts Zvirbulis
 
 
xxx
07 Novembris 2015 @ 19:53
"Latvijas Attīstībai" kongress  
Šorīt es - EK - nezināju, ko darīt, tāpēc apmeklēju partijas “Latvijas attīstībai” kongresu. “Latvijas attīstībai” ir partija, kas, pakaļu pret zemi sizdami, aizstāv gejus, bēgļus, labu izglītību, mirkouzņēmumus un citus apdalītos. Viņi gan jau arī, kreklus uz krūtīm plēsdami, Pasaules čempionātā atbalsta Latvijas futbola izlasi, jo katram grūtdienim ir nepieciešams apsargs. Tā kā partijas nav Saeimā, tad pagaidām tās darbība ir ieturēta krāšņā Modern Talking estētikā.

Kongresu gandrīz izjauca partijas lokomatīve un reizē arī vienīgais vagons Juris Pūce, trīs minūtes pirms tā sākuma kafejnīcā bļaustoties, ka negrib runāt un pasākums jāatceļ, tomēr dīdžejs nomierinājās, un kongress varēja sākties. “Latvijas attīstībai” acīmredzot ir nolēmuši atmest savu snobismu un kļūt tuvāki tautai. Tas ir labi, bet viņi dažkārt pārspīlē un iekrīt dziļā Nacionālās apvienības pāķismā. Piemēram, skanot Latvijas himnai, uz fonā esošā ekrāna tiek rādīts animēts plīvojošs Latvijas karogs.

Galda klājums kafejnīcā bija vēl sliktāks nekā NA bulkas un piparkūkas! Bija dzirdētas baumas, ka iepriekšējā kongresā galdā celti dažnedažādi molekulārās kulinārijas eksperimenti. Un vēlēšanu naktī bija tik labs cienasts, ka pat Lielā Edgara tēvs Modris Jaunups atzina, ka ir ieradies paēst, nevis apsveikt dēlu ar zaudējumu vēlēšanās. Šoreiz nebija ieradies ne Modris Jaunups, ne PartyBomzis – cienastā bija cepumi un konfektes. CEPUMI UN KONFEKTES! Galda klājums pat uz mirkli lika citēt Agneses Krivades dzeju. Nē, nopietni – ļaudīm, kas ar tukšiem vēderiem atbraukuši no citām pilsētām, dod ēst cepumus?

Kongress norisinājās kinoteātrī “K-Suns”, simbolizējot, ka tā nav dzīve – tas ir kino. Vienā skatuves stūrī atradās galds, pie kura sēdēja Juris Pūce un kāda sieviete, kuru pēc sejas neatpazinu. Otrā skatuves stūrī atradās tribīne, no kuras runāja vairāki cilvēki. Fonā bija ekrāns, uz kura figurēja “Latvijas attīstībai” logo un pulsējošas pumpas.

Manas lielākās simpātijas izpelnījās Pūces kunga uzrunas: sēžot pie galda, viņš pats sevi pieteica, tad norunāja sacerēto runu, tad aizgāja atpakaļ pie galda un pats arī sev pateicās. Turklāt stāvot (pie tribīnes) viņš runāja augstākā balsī nekā sēžot (pie galda). Loģiski – jo augstāk runā, jo augstāk skan! Viņš, piemēram, aktīvi deva atzīmes valdībai par dažādiem izdarītajiem darbiem. Diemžēl ar šādām sekmēm valdība ne tikai Kembridžā netiktu, bet pat videni nepabeigtu. Juris arī uzsvēra reģionālo partijas nodaļu nozīmi un vēlējās, lai rastos jaunas un jaunas nodaļas. Nopērc normālas brokastis tālu ceļu braukušajiem, tad arī būs nodaļas!

Laiku pa laikam notika kaut kādas balsošanas. To rezultāti nevienu pārāk neinteresēja, jo neviens, izņemot mani, neievēroja, kā kāda sieviete balsojumā par kongresa darba kārtību nobalsoja gan par, gan pret, gan arī atturējās, jo savu mandātu noturēja gaisā pārāk ilgu laiku. Tādā ziņā Šrēdingers ar savu stulbo kaķi, kas prot tikai būt un nebūt, var iet dirst.

Revīzijas komisijas ziņojumā tika atklāts, kāpēc galds ir tik sūdīgi klāts. Izrādās, lielākā daļa partijas izdevumu sastāda dažādu parādu atmaksa. Oi. Vēl pa kapeikai tiekot atmests dažādām dalības maksām un drošības naudām. Piemēram, ja Rihards Pīks rīko savas dzimšanas dienas svinības pirtī, ir jāmaksā ne tikai īre (dalības maksa), bet arī drošības nauda. Ja no rīta viss ir kārtībā, drošības nauda tiek atdota. Bet, ja Pūce pa nakti piekorķējis baseinu, bet Jaunups sacirtis lāvu, drošības naudu Pīkam neredzēt kā savas ausis.

Pienācis laiks pārtraukumam un aizklātajam balsojumam par revīzijas komisijas sastāvu. Vai jaunajā komisijā būs kāds ar poņu par to, ka drošības naudu, kas netiek atdota, patiesībā sauc par soda naudu? Balsojums var sākties! Kamēr ļaudis juceklīgi virzās uz urnu, fonā skan Laionela Ričija dziesmas “Hello” instrumentālā kaverversija. Hallo! Kurš gadsimts? Kamēr citi acis mielo ar powerpoint prezentāciju par partijas ziedu laikiem, tikmēr es noteku lejā paskatīties, vai galda klājums nav uzlabojies. Ne pūku, ne spalvu! Saspringti devos uz tualeti, jo apzinājos – 2 sieviešu tualetes kabīnes 15 minūšu starpbrīdī varētu būt pārbāztas līdz ūkai. Nekā! Tur nebija pilnīgi nevienas sievietes. Arī poda malas, gods godam, nebija apmīztas. Zināmu rosību pamanīju pie vīriešu tualetes durvīm, bet higiēnas apstākļus tā arī nedabūju novērtēt. Toties paspēju ar Pūces kungu nofotogrāfēties pie puķēm. Lielais Edgars no fotozibšņiem gan vairījās kā Brigmanis no izglītības.

Balsojums un pārtraukums noslēdzies, un visi nepacietībā tvīka uzzināt rezultātus. Kopā nodots 61 biļetens, 1 no tiem izrādījies nederīgs, jo atradies 1 purns, kas nav sapratis, kas vispār bija jādara. Šis ir diezgan normāls neaptēsto cilvēku īpatsvars – apmēram tāpat ir, teiksim, Saeimas vēlēšanās. Tomēr politisko partiju konkurencē šis ir ļoti labs rezultāts! Piemēram, pērn Vienotības kongresā 8% biļetenu bija nederīgi. Tomēr satraucoša bija zemā vēlētāju aktivitāte – no 84 delegātiem balsošanā piedalījās tikai 61. Gan jau tas bija protesta balsojums.

Tālāk norisinājās debates. Ja citās debatēs partiju biedri kaut drusciņ mēģina uzdirst viens otram, te tā nebija – visi apbrīnoja viens otra un katrs savu intelektu un nosunīja pašreizējās valdības darbu, kamēr Pūces kungs aktīvi novēroja notikumus savā viedtālrunī. Pareizi ir – par ko gan viņiem strīdēties? Ko viņiem dalīt? To 1% Saeimas vēlēšanās un parādus? Nesaskaņas radās vien par prožektoru – lielākajai daļai runātāju šķita, ka tas pārāk koši spīd acīs, bet viņiem oponēja Lielais Edgars, kurš pie prožektoru gaismām pieradis tā, ka stari viņam netraucēja. Vai šķelšanās partijā?

Riharda Pīka runa par drošību atsita skaistās jaunības dienas, kad ar AK un kādu politisku organizāciju apmeklējām Eiroparlamentu, kur toreiz strādāja Pīka kungs. Arī toreiz viņš runāja, kamēr citi gulēja.

Kamēr es slīgu atmiņās par skaistajām Briseles dienām, kuras mēdzām iesākt, apaujot zeķes un dodoties iegādāties liķieri, uz skatuves jau bija uzkāpis Tauriņa kungs, lai prezentētu uzņēmēju klubu – partijas inovāciju. Tauriņa kungs atgādina: “Naudu var tērēt tikai tad, kad tā ir nopelnīta.” Ņemot vērā revīzijas komisijas sniegto informāciju par parādiem, tomēr atļaušos nepiekrist. Tauriņa kungs nāca klajā arī ar atziņu: “Ko virzīsim, to pļausim!” Taču domugraudus aizēnoja kongresa kulminācija – uzņēmēju kluba logo atklāšana. Skatītāji nepacietībā jau bija pietvīkuši koši sarkani! Pats logo bija neaprakstāmi zeltains, un publika aptuveni minūti vēroja videomateriālu, kurā tam pāri slīdēja dažādas ēnas. Varētu pat teikt, ka logo bija ieturēts labākajās Rīgas Domes tradīcijās. Tam, protams, sekoja vētrainas ovācijas.

Kongresa noslēgumā tika demonstrēta dokumentālā filma “Kurši”, kas Lielajā Kristapā ieguvusi balvu par garlaicīgāko scenāriju. Pūces kungs pirms tam iekārdināja publiku, informējot, ka pēc tam iedošot kaut kādas jēdzīgākas uzkodas: “Nebūs jāiet prom badā!” Kaut arī bija jāskatās kino, tribīni, kas daļēji aizsedza skatu, neviens neaizvāca. Pat neapgāza. Tas simbolizēja partijas nespēju gāzt pastāvošo iekārtu.

Bet vispār “Kurši” bija interesanta izvēle. Gan izvēle vispār kongresā skatīties filmu, gan tieši konkrētā darba izvēle. Iespējams, filma simbolizē to, ka partijā “Latvijas attīstībai” snauž kuršu spēks. Kad biju izgulējusies, devos novērtēt jaunatklāto galdu.
Šoreiz uzkodiņas tiešām bija puslīdz jēdzīgas. Man gan personīgi ne pārāk garšoja, jo sāļajam bija piepiļīts klāt kaut kas salds: lasis ar avenēm, pastēte ar bumbieri, šķiņķis ar saldu ķipekli un tml. , bet tie vismaz nebija cepumi. Turklāt tika demonstrēts izcils intelekts, uzkodu šķīvjus saliekot uz vairākiem galdiem - līdz ar to neveidojās tās garās rindas pie galda. Interesanta šķita izvēle sabīdīt kopā apaļos galdus ar kantainajiem. Tiem, kas ir apguvuši kaut kādus ģeometrijas pamatus, ir zināms, ka apaļie galdi vispār nav nekur jābīda, bet kantainie galdi vajadzības gadījumā ir jābīda kopā ar kantainajiem.

Pa ceļam uz banketu noklausījos 2 biedru sarunu. Viņi novērtēja kongresa sākuma cienastu: “Jā. Cepums bija labs!”



EK un DJ Pūce. Foto: Jānis Buls
 
 
xxx
06 Novembris 2015 @ 17:15
Dokumentālā filma "Prāta vētra. Starp krastiem"  
Filmas “Starp krastiem” seanss rēnā ceturtdienas vakarā bija gandrīz izpārdots. Tas nepārsteidza. Vienā pusē man sēdēja kāds kautrs jelgavnieks, bet otrā – meitene, kura dzēra vīnu, epizodiski čaukstēja un ķiķināja par prātinieku joķeļiem. Arī tas nepārsteidza. Šeit gan uzreiz jāpiezīmē, ka vārds “prātinieki” man riebjas gandrīz tikpat ļoti kā “zaļais”, “ātrums” un “joķelis”. Pirmkārt, tie vienkārši izklausās debili. Otrkārt, šķiet, ka to autors šavā īpatnā veidā cenšas izcelt īpašākas personīgās attiecības ar objektu, par kuru tiek runāts. Priekš kam?

Toties ar grupu “Prāta vētra” latviešu tautai ir gandrīz tikpat sarežģītas attiecības kā ar savu identitāti. Ir tie, kam “Prāta vētra” bijusi mīļākā grupa visu dzīvi, un viņiem vecāku mājās joprojām stāv atvilktne ar materiāliem no fanu kluba laikiem. Ir tie, kuri uzskata viņus par garlaicīgiem pediņiem un nezina, kas ir šķebinošāks, – dziesma “Rudens” vai Kaupera cepure. Un ir tādi kā es, kam viņi, ķipa, diezgan besī, bet tomēr sirds dziļumos var uztaustīt arī tādu siltu, mīļi savēlušos sajūtu kumšķi. Tas ir līdzīgi apmēram tam, ko izjūt vecākā māsa, ieraugot, ka skolas pagalmā kāds viņas sīkajam, kaitinošajam brālim izrāvis no rokām plīša spančbobu. Man, protams, ļoti patīk albums “Veronika”. Arī albumu “Tur kaut kam ir jābūt” vērtēju atzinīgi, pirms pāris gadiem pat ierubīju to pleijerī un klausījos pie velosipēda stūres (piedod, Paul Timrot!). Mana mīļākā dziesma ir “13. janvāris”. Es zinu vārdus un uzvārdus visiem dalībniekiem. Un kā jau ar visām puišu grupām – es arī zinu, kurš ir mans mīļākais dalībieks!

Vispār labi pazīstu cilvēkus, tāpēc esmu izdomājusi, kā tur viņiem viss ir. Kaupers ir grupas harizmātiskākais un, kā apliecina arī filma, ietekmīgākais dalībnieks. Rogam ir menedžera ķēriens, viņa atbildība ir taisīt šovu, celt lielas skatuves un pateikt, cikos visiem būt uz mēģinājumu. Ingars Viļums ir vienkārši dalībnieks, kurš par tādu oficiāli nekad netiks atzīts. Mihelsons ir grupas progresīvākais dalībnieks, kurš grib, lai prātinieki vairāk līdzinās Arcade fire, nevis U2. Jubalts diemžēl ir grupas bezjēdzīgākais dalībnieks, kura lielākais panākums bija iedabūt albumā “Kaķēns, kurš atteicās no jūras skolas” dziesmu “Spogulīt, spogulīt”. Jāpiebilst, ka viens no grupas tizlākajiem albumiem. Droši vien nebūs liels pārsteigums, ja atklāšu, ka mans mīļākais dalībnieks ir Mihelsons.

Filma ir raits skrējiens grupas izaugsmes kalniņā (sveiciens tualetes bandītam Raitim Kalniņam!) un no tā lejiņā, kas īpaši nepārsteigs nevienu, kurš kaut negribīgi un ar vienu, puspavērtu aci sekojis līdzi grupas popularitātes attīstībai. Draiskie puišeļi lēnām izšķiļas no savām urbānās Jelgavas baltajām kļošenēm un nokļūst uz vienas skatuves ar “Rolling Stones”. Tieši baltās hop hop la la la la lā kļošenes es iztēlojos brīdī, kad Kaupers filmā atklāja savus jaunības sapņus par spēlēšanu tādā grupā kā Depeche mode, kur vēsi kēksi ar nopietnām sejām spaida taustiņus uz siņķika. Sapņi piepildās! Vislabāk sastapšanos ar slavu, protams, ir attēlot ar kadriem palēlinājumā, kāpjot laukā no kārtējās lidmašīnas vai skrienot uz skatuves pretī 40 štukām ļaužu. Vai kāds palēninājumā un ar krutu muzonu apakšā vispār spēj neizskatīties pēc kūlīga draiskuļa, kuru nodarbina problēma, kā sadzīvot ar slavu? Ne-ti-cu.

Jāuzteic, ka filmā parādās daudz alkohola. Pat es, šķiet, nekad dzīvē neesmu iešņaukusi šņabi caur degunu vai skrējusi kaila pa pagalmu, piesegusies vien ar caurspīdīgu lietussargu. Prieks, ka dzeršana dziesmu radīšanas procesā turpinās joprojām! Tikai iespējams, ka tad, ja puiši nebūtu nolēmuši stiprināto dziru laika gaitā nomainīt pret smalku Rosē vīnu, mēs būtu glābti un tā arī nekad neizdzirdētu kaut ko tādu kā “Ziemu apēst”. Neiztrūkstoši smeldzes rosināšanai dokumentālās filmas varoņiem arī jāizmet riņķis pa vecajām vietām – skolu, kāpņu telpu un pagalmu, kur viņi krieviem vēl meta ar akmeņiem, nevis dziedāja “Na zare”. Paralēli stāstam par to, kā naudas kļūst vairāk un skatuves lielākas, parādās dokumentāli kadri ar neatkarīgās “Latvijas attīstību” – rekets, lielas mobilkas, kultūristu šovi un .džeki ar seju pret asfaltu. Tie bija labi, cepuri nost!

Ja pa cepurēm, tad, cik dzirdēts, daudziem besī tas, ka prātinieki pat četrdesmit gadu vecumā nespēj saprast, ka laiks piespīlētās ūziņas un krāsainās kepkas atdot grupai “Carnival Youth”. Man tas liekas normāli – arī Olga joprojām izskatās tā, it kā uz jautājumu “Bet vai tu mīlēsi, kad man vairs nebūs 16?” kāds viņai būtu atbildējis skaidru un gaišu: “Nē!”. Es, piemēram, daudz vairāk nevaru izturēt Rogas vājprātīgos smieklus pēc katras frāzes, ko viņš pats pasaka. Tiešām pēc visa – lielākā daļa no tā pat nav fakin joķeļi. Vispār jau puišu tēlu reiz mēģināja “sakārtot” Antons Korbins, kurš gan jau pateica apmēram kaut ko tādu: “Fotogrāfijās ir ok arī nesmaidīt. Davai, es uzlikšu fočikam melnbalto režīmu, fonā “Visskumjāko parādi uz mūsu ielas” un jūs verieties tālumā tā, it kā kaut ko domātu”. Tas bija arī laiks, kad Kaupers saņēmās un pārstāja uz skatuves kā vājprātīgs grozīt dibenu. Paldies, Anton! Diezgan daudz parādās arī kadri ar darbu pie pēdējā albuma, kura laikā viņu ārzemju producents skatās uz zēniem ar gaišām skumjām. Viņš to skaļi nekad nepasaka, bet es, cilvēku tik ļoti labā pazinēja, jau redzu, ka viņš domā: “Esat jau jūs jauki, saulaini zēni, bet muzons gan jums diezgan besīgs, sorry”.

Filmā ir tikai daži pārsteigumi. Piemēram, tas, ka, izrādās, zem grupas Reigani maskām patiesībā slēpās mūsu mīļie, vecie prātinieki. Nu labi, tas nebija pārsteigums, bet mani iepriecināja kautrā jelgavnieka komentārs, ka viņš atšķirībā no citiem agrāk cerējis – Reigani nekad nenovilks maskas, lai nebūtu jāpiedzīvo skarbā atklāsme, ka aiz šīs foršās grupas patiesībā stāv Breinstorm. Vēl izrādījās, ka mazais Kauperēns grupas agrīnajā periodā gribējis iešņaukt nāsīs vairāk zelta dālderu nekā pārējie. Tika skartas arī sāpīgākās tēmas – Mumiņa zaudēšana, radošā krīze pirms vairākiem gadiem un uzstāšanās Krievijā pēc notikumiem Ukrainā. Noslēgumā prātinieki atgriežas dzimtajā Jelgavā, kuru pavada poētiski salkans Kaupera stāstiņš par to, ka sirdī jau viņi joprojām ir tie jautrie un mīļie puiši vai kaut kas tamlīdzīgs, es vairs neatceros. Tādus tekstus nekad neviens neatceras ilgāk par pāris minčām. Tomēr jāsaka, ka visprecīzāk savu darbību vienā no dziesmām raksturojusi grupa pati: “Tas tak nav zelts, tā pat nav bronza!”.
 
 
xxx
04 Oktobris 2015 @ 16:19
Jaunais Latvijas Televīzijas seriāls "Māja pie ezera"  
Jaunais Latvijas Televīzijas seriāls “Māja pie ezera” uzņemts pēc poļu romāna “Mīla pie ezera” motīviem. Šī noteikti nav kļūda tulkojumā, bet gan apzināta piemērošanās Latvijas skatītājam. Mēs esam daudz pragmatiskāki nekā mūsu dienvidu (gandrīz) kaimiņi. Lai mīla paliek poļu paniem un citiem vientiešiem, mums – ka tik jumts virs galvas, un lai istabā neskan lamuvārdi un nevazājas geji un bēgļi!

Daudzsēriju filma “Māja pie ezera” likumsakarīgi sākas pie jūras, kur norisinās reklāmas aģentūras “Hopart” viesības. To laikā galvenās varones Madaras jaunais kolēģis mēģina viņu koļīt. Uzreiz ir skaidrs, ka šis pieglaimīgais tips būs tas, kurš sievietei sagādās sūdus. Tā arī notiek: jaunais, perspektīvais mārketinga speciālists pierunā šefu, ka Madara jāatlaiž, jo viņa ir veca. Tusofkas laikā gan Madara par briestošo sazvērestību neceļ ne ausu, jo viņai tajā laikā jāpulē romāns ar kurlmēmo kolēģi. Viņa ir iemācījusies arī saprast tos viņa žestus. Madara vispār ir tāda toleranta “nevienu nedrīkst ignorēt un atstumt” vecene – viņa arī bīda sociālo kampaņu par autistu iekļaušanu darba tirgū. Vai nevajadzētu piezvanīt Jūlijai Stepaņenko un palūgt, lai šo ķēzījumu ieslauka musorā? Izrādās, satraukumam nav pamata. Pašpārliecinātā reklāmiste savu projektu prezentē tieši Latvijas dzelzceļā, un lēmumu par projektu pieņem kaut kāds džeks no deviņdesmitajiem, nevis Uģis Magonis, tāpēc skaidrs, ka tas viss ir feiks. Stepaņenko var ar savu slotiņu tirināties tālāk.

Madara plūc aizliegto augli ar savu kurlmēmo kolēģi Ādamu, kaut kas aizdomīgs ir arī ar Artūru Skrastiņu, karoče – visi viņu koļī. Bet arī viņas vīrs Andris Keišs nevaid miris – viņš arī ietur t.s. Parādnieka estētiku un laiž pa kreisi. Tas pat nav jārāda. Mēs – sievietes – tādas lietas vienkārši jūtam pa gabalu kā tādu ceturtās dienas peregaru.

Galvenā varone ir drusciņ tāda spontāna duračka, jo mirklī, kad jaunākā kolēģe viņu informē, ka vajag uzlabot neizteiksmīgo lūpu formu, Madara momentā, lūpām plīvojot vējā, aiztriec uz “Veselības centru 4”, kur veic steidzamo procedūru. Kaut kas noiet greizi, kā rezultātā sievietei aizpampst acis. Vēlāk viņa skatītāju informē, ka pret šādu kaiti labi palīdz rozes. Meitenes, atcerieties - ja džeks Jums dāvina rozes, iespējams, viņš vienkārši negrib skatīties Jūsu aizpampušajās acīs, nevis dod mājienu par savām simpātijām.

Kurlmēmais Ādams jau jūt, ka drīz Stepaņenko nāks ar savu ķēzījumu slotu, tāpēc nolemj doties bēgļu gaitās un nopērk vienvirziena biļeti uz Austrāliju, kaut arī mīl Madaru. Bet tāpēc šo seriālu sauc “Māja pie ezera”, nevis “Mīla pie ezera”. Pohuj mīlestību – ka tik māja! Un to Melburnā ir pa pillam. Ar Madaru viņiem ir īpatnējas attiecības. Vienreiz viņi kopīgi dauzīja bungas un tad nodevās mīlas priekiem. Otrreiz Ādams gan jau cerēja uz to pašu, bet šoreiz viņš sāka dauzīt nevis pa bungām, bet gan ar kulaku pa galdu. Viņš laikam nezināja, ka vairāki sitieni ar kulaku pa galdu simbolizē tukšu pauri, nevis mīlestību. Tā, protams, biju viņu pēdējā tikšanās reize.

Arī Madaras un Andra Keiša pieaugusī meita sper brašus soļus mīlas dzīvē. Viņa aiziet uz dziedāšanas konkursiņu, kur par žūriju uzmetušies daži septiņpadsmit gadu veci čalīši. Tā kā viens no viņiem kurī, izskatās uz visiem astoņpadsmit. Kamēr meitene dzied, gaismotājs gandrīz apgāžas, jo viņas dēļ šim puisim sākuši ļimt ceļi. No tā viņš nav atguvies vēl aizvien. Mīlas apburtais zēns saprot, ka nevajag vilkt garumā, tāpēc nākamajā tikšanās reizē ne tikai velta viņa privāto gaismu šovu, kas mazliet atsit lāzerīšu spīdināšanu logā 2002.gadā, bet arī apber viņu ar spīdīgiem šokolādes papīrīšiem. Es ceru, ka tie bija speciāli gatavoti papīrīši, nevis vienkārši musors no “Laimas” kompešu degustācijas.

Kad galveno varoni Madaru atlaiž no darba, arī viņa nolemj atlaist. Viņa jaunumus atzīmē, pogājot burbonu “4 roses” (“4 rozes”). Kā bērēs! Starp citu, šis pats dzēriens vienmēr gozējas arī Āboliņu ģimenes viesnīcas bārā kulta seriālā “UgunsGrēks”. Šai ģimenei bieži sanāk kādu nomušīt, tāpēc labi, ja pa rokai ir tieši 4 rozes, ko ieņemt uz bērēm.

Spriežot pēc galda klājuma, Madara 4 rozītes dzērusi viena pati. Spriežot pēc tilpuma un tā, kas palicis pāri, viņa vakarā piebeiguse aptuveni puslitru. Nav gluži Nobela prēmijas līmenis, bet diezgan cienījami. Bet tiešām lielu cieņu un godu patriektā reklāmiste pelna par to, ka pēc šī puslitra tādā paagrā rītā vēsā mierā sēžas pie auto stūres, kur sāk trakot. Un Madaras meita, kas sēž aizmugurē, protams, nav piesprādzējusies, jo viņa nepiekrīt tai “Tava galva lidos” reklāmas kampaņai. Kā Valsts policijas šefam nav kauna svinēt dzimšanas dienu, kad notiek tādas lietas?!
Arī nākamajā vakarā Madara ierauj. Šoreiz baltvīniņu. Arī trešajā vakarā viņa ir spiesta pacilāt glāzīti, jo ļaunie kolēģi nozaguši viņai projektu un prezentējuši to Latvijas dzelzceļam. Klusais koļītājs Artūrs Skrastiņš nolemj, ka piekrāptajai sievietei vajag atlaist un uzrīko viņai pārsteiguma balli boulinga klubā, kurā tīņu bars apjukušo sievieti sagaida, dziedot: “Olē, olē, olē, mēs mīlam Madaru.” Tā kā tā ir pārsteiguma ballīte, par pārsteigumu Madarai un arī sev pašam boulingu nolēmis paspēlēt arī viņas bijušais priekšnieks Artis Robežnieks (sliktais tēls, kura tumšo dvēseli simbolizē krēsla, kurā mūžam ietīts viņa kabinets). Viņš ir atvāzis krūtis kā rubenis riesta laikā, bet ar spēli, protams, sevišķi nevedas. To redzot, Madara, protams, pieiet klāt un nonšalanti notriec visus ķegļus ar vienu sitienu. Tas ir viens no veidiem, kā otram pateikt, ka viņš ir idiots. Tā kā es boulingu spēlēju ļoti slikti, tad es pati tomēr biežāk izvēlos vārdus – tā vieglāk saprast.

Pēc uzvaras metienā Madara arī kārtīgi piemetas un neizjūt nekādus sirdsapziņas pārmetumus par to, ka nav ieradusies mājās uz vakariņām, kuru laikā viņas meita bija plānojusi savu ģimeni iepazīstināt ar jauno štuceri. Pat babņiks Andris Keišs, kurš vispār neko negrib, bija ieradies! Andrim jaunais meitas akušieris tā ne pārāk. Uzzinot, ka puisi sauc Toms, viņš jauniegūto informāciju komentē: “Izklausās labi!” Tā saka tikai tad, ja konkrētais cilvēks besī. Zēna vecāki visticamāk ir pļēguri, jo, izrādās, meitene nezina, kas ir viņa mamma un tētis. Un seriālos tā ir – anonīmi ir tikai alkoholiķi.

Arī ceturtajā dienā vīra māte Madarai piedāvā ieraut vienu maziņo, bet paģirainā atsakās. Nedzeršana nes nelaimi – viņai neveicas darba intervijā, salūzt mašīna, izlādējas mobilka un nolūzt kurpes papēdis. Nekad vairs! Visas likstas, kas notikušas šajā dienā un iepriekš (atlaišana un vīra sānsoļi) liecina par to, ka tālāk galvenā varone ko mēģinās mainīt savā dzīvē, jo viss negaidīti ir dziļā dirsā. Var ēst, lūgties, mīlēt, bet anotācijas liecina, ka viņa nākamajā sērijā dosies aprunāties ar savu mammu, kas dzīvo laukos un 100 gadu nav redzēta, jo kaut kā bijis pohuj. Tā kā tomēr oriģināli šo daiļdarbu sauc “Mīla pie ezera”, visticamāk mamma dzīvos pie ezera un tur uzpeldēs kaut kāda mīla. Cerams, ka seriāla veidotāji tomēr pratīsies un, lai brīdinātu skatītāju par iespējamu netiklības tuvošanos, šo sēriju laikā seriāla nosaukumu nomainīs uz “Prieka māja pie ezera”. Protams, var gadīties, ka scenārijs sekos latviskajam seriāla nosaukumam un tas tiešām būs par māju, nevis mīlestību. Tādā gadījumā trešā varētu izrādīties arī pēdējā seriāla sērija. Madara aizbrauktu pie mučas un iesauktos: “Pavei, re ku māja. Ezers arī!” – un seriāls beigtos.

Kopumā “Māja pie ezera” ir kā ekranizēts sieviešu žurnāls no lētā gala. Tur ir viss – sapista laulība, intrigas darbā, nolūzuši papēži, neesošas attiecības ar vecākiem, meita, kas jau izaugusi liela un tūliņ pametīs vecāku ligzdiņu, dzeršana, grumbas un nošļukušas lūpas, kā arī sarunāšanās ar spoguli pirms mājas atstāšanas. Bet galvenais – pārliecība, ka tā nekādā gadījumā nav pašas sievietes vaina.

Ļoti labi, ka “Māja pie ezera” nav iebāzta “UgunsGrēka” laikā. Pieredze rāda, ka šāda laika izvēle pielīdzināma pašnāvībai. Protams, svarīgākais jautājums par jauno seriālu – vai tas ir labāks par “Ugunsgrēku”? Pēc pirmajām 2 sērijām spriežot, vidējais aktieru darbs šeit ir augstvērtīgāks. Arī netrīc kamera. Acīs arī nekrīt kaut kādas loģikas kļūdas, kuras gan var pārmest kulta “UgunsGrēkam”. Bet tas necaurejamais klišeju biezoknis! Visi notikumi šajās 2 sērijās ir bijuši absolūti paredzami, kaut arī to poļu romānu lasījusi neesmu. Un tam cilvēkam, kurš taisa beigu titrus, novēlētu tos kādreiz arī apskatīties. Tas palīdzētu saprast, ka ir vēlams, lai burtu krāsa atšķirtos no fona krāsas.

Vai es seriālu vēl skatīšos? Jā, bet tikai komplektā ar žurnālu "Ieva".
 
 
xxx
30 Septembris 2015 @ 02:27
Cenzūra  
Sveicināti. Pēdējās dienās Jūlija Stepaņenko ar saviem publiskajiem izteikumiem ir pamanījusies ieiet Latvijas renesanses laika vēsturē kā viena liela padla. Lai arī Jūlijas metodes – ticība tam, ka saskaņa slēpjas neinformētībā, un no tās izrietošais cenzūras entuziasms – nav diez ko oriģinālas šai pasaulē, tas tomēr nav traucējis viņai likt sašust visiem tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas nolēmuši pieturēties pie Gregoriāņu kalendāra un dzīvot 2015. un nevis 1955. gada rudenī. Tā kā apzinīgākā sabiedrības daļa ir lietas kursā par iecietības veicināšanas kampaņas aizvākto plakātu no Rīgas ielām, es daudz vairāk arī neizplūdīšu detaļās par to, kā vien informēšu, ka bija tāds plakāts, kas vokalizēja HIV, invaliditātes, homoseksuālisma un bezpajumtnieku esamību, ko Jūlija neiecietīgi nodēvēja par “ķēzījumu” un darīja visu, kas viņas spēkos, lai šie plakāti no Rīgas ielām pārvāktos uz nāves zemi.

It kā ar to vēl nebūtu gana, ziņas pāršalca arī vēsts, ka dzejniece un skolotāja Iveta Ratinīka (tviterī pazīstama kā Iveta Rūž) ir ļāvusi vidusskolēniem iepazīties ar nu jau, iespējams, populārāko dzejoli latviešu valodā, par ko arī saņēmusi bargu aizrādījumu no mācību iestādes vadības. Ir pamatotas aizdomas, ka arī šajā gadījumā ir kustējies Jūlijas pirksts. Agneses Krivades dzejolis ievērojams ar to, ka ieturēts īsteni Čakiskās tradīcijās – tā kā sirds uz trotuāra, tikai šajā gadījumā vairāk sirds bļeģ manā dvorā. Tā kā visiem ir labi zināms, ka ļaudis vidusskolā nereti jau ir iepazinušies ar kontemporāro kultūru un attiecīgi arī tās leksiku, pārsteidz pieļāvums, ka kāds vēl mūsdienās sarkst no žargona klātesamības literatūrā. Un, ja tiešām arī sarkst, tad būtu svētīgi to tūliņ pat pārtraukt darīt.

Jūlija ir radījusi priekšstatu, ka augstā godā tur tikumību. No vienas puses, viņa nav īpašā pretrunā ar sevi, ja pieņem, ka tikumība ir vēsturiski mainīgs principu kopums, kas regulē cilvēka attieksmi un rīcību. No otras puses, ļoti žēl tomēr, ka Jūlijas izpratnei par tikumību nav vispār nekāda sakara ar šodienas realitāti, kurā dominē vienlīdzības vēsmas. Drusku gribās pārmest Jūlijai, ka viņa neiztur stilu līdz galam un pati, sieviete būdama, neizšuj mutautiņus, bet kaut ko porī iekšā Saiemā. Bet tas ir tīri estētiskas dabas pārmetums, jo man vienkārši patīk, ja stils ir noslīpēts līdz galam un attieksme – ūdensnecaurlaidīga. Citādi tas viss rada tādu “esmu veģetāriete, bet zivis ēdu tā, ka šņakst” iespaidu. Vispār jau sāku mazliet nožēlot, ka piedēvēju Jūlijas laika izpratnei piecdesmito gadu rudeni, jo tik tikko atskārtu, ka moška viņa tomēr vairāk ir tāda spartiete, kas invalīdus uzlūko kā neglītus genofonda ķēzījumus, nemaz nerunājot par genofonda izgāšanos gadījumos, kad vienas sugas pārstāvji nav spējīgi pārošanās rezultātā radīt auglīgus pēcnācējus. Jā, Jūlija noteikti dvēselē ir spartiete. Tas vispār nav it kā nekas slikts, ka dvēseles mājvietas lokācija nesaskan ar deklarēto dzīvesvietu – daudziem jau tā ir, tikai citi, izskatās, spēj to arī atcerēties un izturēties attiecīgi.

Domājot par cenzūru vidusskolā, tomēr sāku apšaubīt Jūlijas un sabiedroto spartiskās alkas. Ir jārok dziļāk. Ir jāmeklē motīvs. Tā kā esmu relatīviste un pieļauju iespēju, ja Jūlija nav tik melna kā viņu mālē latviski runājošie mediji, iedomājos, ka varbūt viņa patiesībā ir vides aktīviste. Zemeslode cieš no pārapdzīvotības, būsim atklāti – cilvēks vispār nav bijis diez ko labs pienesums zemeslodei, ņemot vērā ar kādu entuziasmu cilvēks gadu tūkstošiem cilvēks ir zāģējis kokus un betonējis kur vien pagadās. Nost ar tiem cilvēkiem! Bet Jūlijas plāns ir rafinēts, nevar jau tā vienu dienu ieiet direktora kabinetā un srazu: “Vecīt, to bioloģiju nahuj ārā.” Jāsāk maziem solīšiem. Jāpieradina pie cenzūras. Sākumā nost ar žargonu. Tad nost ar komatiem. Kad ideja par cenzūru jau ir ievīstījusi sabiedrības apziņu kā silta un mājīga seģenīte, tad jau var sākt griezt nost visu, kas saistīts ar apputeksnēšanu, līdz beidzot arī no programmas izlingo viss par cilvēku reprodukciju. Ja kādai skolotājai gadās nelāgi iekrist un palikt stāvoklī, tad dekrēta atvaļinājums skolēnu priekšā jādēvē par smagu saslimšanu, jo pats galvenais ir iedēstīt jauniešu apziņā to, ka sekss ir viens liels pazors un no tā vajag atturēties vēl vairāk nekā no PVA līmes ostīšanas. Varbūt Jūlija ir ne tikai vides aktīviste, bet arī Latvijas patriote, un viņa zina, ka latvieši jau izsenis bijuši slaveni ar savām trendsetteru paražām, tāpēc tās vajag kopt un pirms izmirst cilvēce, vajag izmērdīt latviešus. Nu, vai vismaz asimilēt cittautu nācijās. Varbūt man vienkārši tas cenzūras jautājums videnēs laikos, kad informācija ir pieejamāka mums visiem daudz vairāk, nekā jebkad agrāk pasaules vēsturē, liekas tik mežonīgs absurds, ka vienīgais, ko smadzenes spēj piegādāt, par to domājot, ir absolūta huiņa, tāpēc atvainojos par visu šo rindkopu.

Par vidusskolām gan man ir viena ideja, nezinu, vai nostrādātu, bet varbūt vērts pamēģināt – moška izdarām kaut kā tā, ka vidusskolā daudz nopietnāk tiek skaidrota valsts pārvalde un politika, propaganda un reklāma, teorijas par medijiem un komunikācijām kā tādām, lai varbūt nākamās paaudzes sociālo atbildību par valstī notiekošo apzinātos vēl pirms balstiesību vecuma iestāšanās, un attiecīgi lai viņi nekad nebūtu tādi kā mēs – tādi, kas aiz sava kūtruma ir vispār pieļāvuši to visu herņu, kas šobrīd te plosās. Ā, un vēl arī varbūt var piešaut klāt mazliet valodas filozofiju. Vismaz tīri tik daudz, lai saprastu, ka ne jau vārdi paši par sevi kaut ko nozīmē, bet gan nodoms, kas aiz tiem slēpjas.
 
 
xxx
27 Augusts 2015 @ 22:38
Restorāna “Kentucky Fried Chicken” testa režīma kongress  
Tieši dienu pirms oficiālās atklāšanas AK, EK un kādam vājredzīgam rakstniekam neatradās nekā labāka, ko darīt, kā dienišķo maltīti doties nobaudīt kulta Rietumu restorānā KFC (nejaukt ar KKC). Apbruņojušies ar satrauktiem sirdspukstiem, daudz brīva laika un žūksni naudas, šo plānu arī drosmīgi īstenojām.

Rietumu zīmolu invāzija Latvijā sākās 1994. gadā, kad pretī Brīvības piemineklim tika atvērts pirmais restorāns “Makdonalds”, pret ko ņipri protestēja vides aktīvisti. Lielākās bažas toreiz bija par to, ka čīzburgera papīru atliekas nākotnē pārstrādes procesu turpinās zīdaiņu organismos, bet latviešu tauta arvien retāk izvēlēsies baudīt nacionālo fāstfūdu - belašu. Pirms diviem gadiem Latviju pāršalca sajūsmas vilnis, Rīgas vecākajā lielveikalā atverot trīsstāvīgu lēto, bet gana stilīgo šmotku veikalu “H&M”. Daļā tas, protams, izraisīja arī skumju pilnu nopūtu, jo tas nozīmēja, ka turpmāk iepirkšanās tūrēs Berlīnē šim veikalam būs jāmet līkums - ar H&M raibajiem legingiem te vairs nevienu nepārsteigsi. Labā ziņa ir tā, ka viss Rietumu kārotāko zīmolu klāsts vēl nav izsmelts un gan jau pienāks diena, kad varēsim blakus mājai iegādāties IKEA dīvānu un Vērmanes dārzā nofočēties ar Starbucks krūzīti. Sliktā ziņa ir tā, ka paliks arvien mazāk lietu, ar ko bagātināt savus ārzemju ceļojumus pa Eiropu, jo kurš gan, piemēram, Stokholmā ar lielu sajūsmu rītu “Rimi” salātus? Toties mēs no Rietumu piedāvājuma visvairāk uz Latviju vēlētos pārvest beļģu La chouffe aliņu (pat neskatoties uz palielināto akcīzes nodokli), ķiršu kolu normālā cenā (Stockmann par mums šajā ziņā tiešām ņirgājas) un, protams, sīriešu restorānu.

Restorāns KFC mums jau bija pazīstams ne tikai no ārzemju ceļojumiem, bet arī Rietumu romantiskajām komēdijām, kurās sievietes bēdas par nelaimīgu mīlestību mēdza kliedēt, skatoties teļļuku un ļoksējot iekšā vistu stilbus no sārta kartona spainīša, nevis vienkārši dzerot. Mūsu pavadonis, džentelmeniski kavējot garajā rindā pavadāmo laiku, arī izstāstīja, ka reiz seriāla “Dienvidparks” varonis Kārtmens nograuzis visiem keksiem paredzētajām vistiņām foršāko daļu - kraukšķīgās ādiņas. Kenijs par to sācis gauži raudāt, un to viņš parasti nedara. Beidzot par lielu nelaimi belašiem vistu kaudze kartona spainī ir pieejama arī mums. Tomēr vismaz pagaidām nav skaidrs, vai šis notikums izraisīs jaunu emigrācijas vilni, vai tieši otrādi - būs par iemeslu tam, lai Gunārs Kalniņš, SM, Čikāgas piecīši un citi trimdinieki atgrieztos Latvijā.

Cik nav dzirdēts, ka H&M 1998.gada kolekciju sūta uz Rīgu, kamēr citur tiek pārdots tikai vismodernākais! Lai noskaidrotu, vai Rietumi atkal mūs nečakarē, Texxxtu korespondenti Londonā SM nosūtījām komandējumā uz Lesteras laukuma KFC, ko vietējie inteliģenti dēvē arī par Kafku.

SM galvenokārt interesēja interjers, atmosfēra un vegānu piedāvājums ēdienkartē. Interjers bija ieturēts askētiskās plastmasas tradīcijās – neuzbāzīgs un lēts. Eksterjers mazliet atgādināja Laimas pulksteņa maķīša tradīcijas, t.i. senatnīgas ēkas stūrī iestūķēts amerikāņu džanks. Mazliet sajutusies kā mājās, mūsu korespondente drošu soli devās iekšā. SM atrada brīvu galdiņu otrajā stāvā – tobrīd tas bija arī vienīgais brīvais galdiņš. Sapratusi, ka šeit pie galdiņiem neapkalpo, viņa devās atpakaļ lejā un centās neuzkrītoši iedrūzmēties tuvāk pie kasēm, tomēr tāpat drusku nācās pamahāties ar elkoņiem. Kad korespondente Londonā bija tikusi līdz pašai kasei, viņu apkalpoja draudzīga un mīļa poliete. SM vaicāja, ar ko viņa rekomendētu šodien pamieloties, ja priekšroka tiek vegānu kuzīnei. Viss milzu piedāvājums pēkšņi sašaurinājās līdz trim izvēles iespējām – kartupeļiem frī (regulāri vai lieli), mazu ķobīti ar tomātu mērcē ceptām pupiņām un pirksta garuma kukurūzas vālīti. Nolēmusi mazliet patrakot, SM pasūtīja visus trīs. Jau esot atpakaļ otrajā stāvā, paralēli ēšanai SM vērsa savas antropoloģes acis uz cilvēkiem līdzās. Kopumā valdīja diezgan relaksēta atmosfēra – nelikās, ka ļaudis še devušies stresot par to, kura no visām ir zivju dakša. Pēc maltītes Londonas korespondente vēl mirkli pasēdēja ar savu kolēģi, lai dalītos iespaidos. Kolēģis teica, ka viņam vislabāk garšoja ūdens un kukurūza. Pati SM deva priekšroku pupiņām tomātu mērcē – it kā vienkāršs, ne pārlieku safabricēts ēdiens, tomēr labā temperatūrā un ar patīkamo mazuma piegaršu. Kopumā šī pieredze nebija slikta, tomēr domājams, ka, ja vien nespiedīs apstākļi, Kafkā viņa neatgriezīsies. Kāpēc? Pirmkārt, jo nafig vēlreiz. Otrkārt, ir daudz citu vietu, kur izsalkumu var remdēt lētāk un efektīvāk.

Tagad gan stūķējam somās lietussargus, kāpjam Rynair lidenītē un dodamies atpakaļ uz restorānu KFC Audēju ielā. Rīgā tomēr lietussargi var noderēt ne tikai, lai paglābtos no nokrišņiem, bet arī - piedalītos revolūcijās. Un jebkura Rietumu zīmola ienākšana Latvijas tirgū par tādu ir uzskatāma.

Dienas vidū vēl neatvērtais restorāns bija gana pillā, lai līdz iespējai izdarīt pasūtījumu būtu jāgaida ceturtdaļstunda. Laiku izmantojām lietderīgi un aplūkojām KFC mērķauditoriju. Pārsvarā mums apkārt stāvēja skolēni, kas pēdējās brīvlaika dienas nolēmuši aizbāzt ar vistām, kā arī tādi kraķi, kas pretendē uz balvu par mūža ieguldījumu spārniņu rīšanā. Pa vidu šiem atradās arī pa kādam pārītim - cilvēki, pošoties uz randiņu, zina, ka izskatīsies sevišķi erotiski, ja hodā laizīs savus pirkstus. Un, kas sākas KFC, beidzas gultā, vienīgi tad jārēķinās, ka palagi būs piebirdināti ar rīvmaizi. Vēl, protams, restorānā bija iemaldījušies nepilni 250 bēgļi, bet kur tad to tagad nav?

Katram pasūtījumam restorānā KFC tiek veltīta personiska attieksme, piešķirot tam savu kodu - piemēram, b23, b25, b26 u.tml. Tas nepieciešams, lai klients uzzinātu, cik tieši laika pavadījis gaidīšanas režīmā. Pavirši uzmetot aci, jau sacerējāmies, ka varēs pusdienu pauzē nobaudīt kokteili “b52”, bet bija vien jāsamierinās ar patīkami vēsu, bet tomēr - tikai Pepsi. Kopumā ēdiena iegūšana mums prasīja aptuveni 20 minūšu, kuru laikā paspējam sastrīdēties par to, kam labāk ticēt - acīmredzamajam vai rakstītam vārdam. Proti, mēs uzskatījām, ka tad, ja uz paplātes atnestais ēdiens izskatās pēc mūsējā, tas ir jāņem ciet, bet kopā ar mums esošais kungs uzstāja, ka jāklausa uz sienas rakstītajai pavēlei “b23: ludzu gaidiet!”. Tomēr atcerēsimies, ka viņš ir vājredzīgs, tāpēc šādu nostāju ir grūti pārmest. Beigās tomēr paciešamies un ar gavilēm uz lūpām pretī mūsu ēdiena personas kodam ieraugām iedrošinošo “palides, nāciet vēl!”, kas apliecina to, ka te tiešām saimnieko ārzemnieki. Tā, protams, ir kvalitātes zīme, ko Rietumu uzņēmumi nereti neizvairās uzvērt arī savos reklāmas saukļos. Piemēram, urbju un veļamašīnu zīmola Bosch mājaslapā var atrast uzrunājošu saukli “Vācu kvalitāte – mūsu ceļrāde zvaigzne”.

Šobrīd restorāns darbojas testa režīmā - tas nozīmē, ka vairākus ēdienus nevar dabūt. Piemēram, gribējām pasūtīt Ģimenes spainīti uz trijiem, bet tie jau bija beigušies. Tas liek domāt, ka Latvijas galvenais demogrāfs Ilmārs Mežs rītu aizvadījis, te rijot. Mūsu draugi no Solona kluba jau iepriekš bija nodegustējuši testa režīma ēdienkarti un brīdināja, ka mūs var apdraudēt silta limonāde “Pepsi”. Ar dzeramo, gods godam, vismaz mums gandrīz viss bija kārtībā. Gandrīz, jo metām acis arī uz dzērienu ar cepumiem “Oreo”, bet, tā kā arī tie bija testa režīma ēdienkartē, diemžēl svaigi spiesta cepumu sula palika tikai mūsu sapņos. Tāpat arī neredzējām Bonīti, ko piešaut klāt vēsajam Pepsim, toties no ledusskapja uz mums kāri lūkojās aliņš un sidriņš, tāpēc droši varam apgalvot, ka šī būs vieta, kurā brīvdienu naktīs pulcēsies dzērāji.

Mums bija palaimējies, jo dienā, kad visi Ģimenes spaiņi jau bija aprīti, bija pieejami Aso vistas spārniņu spaiņi. Beidzot varējām piepildīt savu sapni ieturēt maltīti mājlopu estētikā un ēst no spaiņa! Atklājām, ka pie galdiņa ar četriem beņķiem mums trijiem tomēr nebija gana daudz vietas, lai brīvi varētu nolikt gan spaini, gan kartupeļu paciņas, gan ķiploku mērcītes, gan dzērienus, nemaz nerunājot par kauliņiem, kurus sastūķējām dažādās spraugās.
Spārniņi bija vidēji pieņemamas kvalitātes - tie nebija baigi asie, bet toties bija bagātīgi ievīkstīti rīvmaizē jeb gružos. Protams, viss bija daudz garšīgāk nekā restorānā “Klīversala”. Un porcija bija gana liela, lai, maltītes beigām tuvojoties, mēs sāktu plūkties par to, kura pienākums ir aprīt pēdējās paliekas.

Kā jau ikvienā cienījamā kongresā, arī šeit novērtējām tualetes. Šeit bez šaubām sevišķi tiek gaidīti iereibuši ļaudis, jo dzimumu ikonas uz labierīcību durvīm bija viegli piedzērušās. Tiesa, viss bija tīrs, podi nebija apmīzti un pat nebija jācīnās ar tiem vārgajiem roku žāvētājiem - šeit ir tie labi, kas rokas nožāvē 2 sekundēs, tāpēc pēc tualetes apmeklējuma ikviens var skriet pēc vēl viena spaiņa, nebaidoties to saslapināt.

Pēc pusotras stundas un vairākām konfliktsituācijām Rietumu kultūras midzenī nolēmām nogludināt attiecības viens ar otru un dzimteni, tāpēc devāmies uz grāmatnīcu, kur ieraudzījām grāmatu “Hektors sāk jaunu dzīvi”. Pēc tam nofotogrāfējāmies pie latviešu dižās rakstnieces Aspazijas bildes. Kā teiktu pati Aspazija lugā “Vaidelote” - nu dieviem ziedots, viss ir izlīdzināts. Mēs gan labāk ieteiktu sāpes par neizdevušos mīlestību remdēt vienkārši dzerot, nevis rijot ar putekļiem apbārstītas vistas. Tā ceļš uz jaunu dzīvi tiks nobruģēts ātrāk un nesāpīgāk.



SM pie Rietumu civilizācijas šūpuļa - Londonas KFC

Londonas KFC vegāniskais piedāvājums pilnā košumā

Kārie Rīgas KFC tīkotāji

AK, EK un Aso spārniņu spainis laimīgajā ceturtdienā

EK un remdētais izsalkums

Jautrās dāmas un kungi

Atpakaļ pie latvietības un preambulas
 
 
xxx
23 Augusts 2015 @ 16:03
Teātra uzvedums "Tā tik bija vasara!"  
Mēs, Rīgas švīti, esam izlutināti ar iespējām izvēlēties, ko paķert, no Latvijas teātra bagātīgi nokrautā zviedru galda. Pat labākos un svaigākos Liepājas vai Valmieras gabalus te pazemīgi noliek priekšā uz paplātes, ļaujot iztikt bez maizīšu smērēšanas un kopošanās divstāvīgos autobusos. Tomēr šīs vasaras karstākā uzveduma “Tā tik bija vasara!” veidotāji galvaspilsētai bija metuši līkumu, tāpēc smeldzīgi tveicīgā augusta piektdienas vakarā nolēmu atsaukties aicinājumam pašaut vaļā to apraudzīt uz pilsētu, kas neatceras vakardienu, – Bausku.

Izrāde veidota pēc divu Zentas Ērgles darbu motīviem – abus neesmu lasījusi, un droši vien nekad dzīvē arī neizlasīšu. Scenārija autors, režisors, scenogrāfs, tērpu autors, aktieris vai vienā vārdā “cilvēks – Dziesmu svētki” ir Kārlis Anitens, ko līdzīgi kā Juri Milleru Latvijas teātra aprindu plauktos var atpazīt arī ar marķējumu “teātra izstrādājums”. Desmit sezonu laikā Anitena kunga diriģētā apvienība “Muzikālais teātris 7” savākuši ap 300 štukām skatītāju, kas, rupji rēķinot, nozīmē 3 taukšķus ļaužu katrā no izrādēm. Es piezīmēšu – tās ir trīs pilnas Dailes teātra lielās zāles.

Izskatās, ka uz Bauskas pils estrādes skatuves notikusi bruņota ielaušanās humpalu veikalā. Nodomāju, ka tā būtu laba vietiņa, kur uz dzīvi pārcelties tām Sabiles lupatu lellītēm, jo citādi viņas ir spiestas cauru gadu nīkt laukā kā loses. Labi, ka tomēr ierodas visa šī balagāna direktors, lai paskaidrotu, ka šī Kārļa Anitena scenogrāfija simbolizē pamesto Hāzenfūsa villu. Izrādās, ka direktora kungs nolēmis uzņemties teātra programmiņas pienākumus, bez maksas izstāstot, kā sauks visus aktierus un kuru tēlu katrs atveidos. Lielākās ovācijas izpelnās brīži, kad, direktora sejā parādoties vieglam smīnam, tiek norādīts arī varoņu vecums, jo atklājas, ka pieaugušie tēlos bērnus un otrādi. Es piezīmēšu – tas ir pat vēl ņirdzīgāk nekā vīrietis, kas uzvilcis svārkus, uzkrāsojis lūpas un runā spalgā balsī.

Viens pēc otra, pārģērbušies par Sabiles lupatu lellēm, uz skatuves parādās arī aktieri. Vēlāk atklājas, ka tērpu mākslinieks Kārlis Anitens šīs drānas izvēlējies, lai uzsvērtu, ka darbība notiek mūsdienās. Ja šmotkas kādā vēl raisa šaubas par to, kurā desmitgadē atrodamies (manī, piemēram, tiešām raisa), tās tiek satriektas pīšļos, ieliekot dažu varoņu rokās planšetes un uztaisot pāris selfiju. Filmās vieglākais veids, kā paspilgtināt vai bieži vien piešķirt ainai noskaņu, ir fona muzons, bet mūsdienu iespaida radīšanai mākslā, protams, nav labāka paņēmiena par 21. gadsimta scenogrāfijas celmlauzi – planšetdatoru.

Tikko pie apvāršņa, tērpusies indiāņu kostīmā un liegi kustinot gurnus, uzpeld Jolanda Suvorova, visi tver pēc plaukstām, lai piesegtu savu pēkšņo un nekontrolējamo smieklu dārdu avotu. Viņa ir vienīgais cilvēks Latvijā, kas izpelnījusies apzīmējumu “komiķe”, nebūdama pateikusi nevienu pašu joku. Tikmēr man priekšā sēdošā meitene nonšalanti iekurina pirmos saldā popkorna graudiņus – tobrīd vēl nezinu, ka izrādes laikā viņa, lielākoties sapņaini veroties nekurienē, paspēs vientulīgi iztukšot trīs paciņas.

Ar nožēlu jāatzīst, ka izrādes scenārija autors Kārlis Anitens nebija sekojis Jolandas piemēram, mēģinot panākt jautrību publikā, izbraucot tikai uz formu. Kopumā bija trīs joki – pārējos, lai gan par ieceri liecināja daudznozīmīgās klusuma paauzes teikuma beigās, publika nepamanīja. Te īstais brīdis, lai veiktu joku uzskaiti:

1) Riharda Lepera atveidotā ļaunā tēla kurpe pildīja arī mobilā telefona funkciju, pa kuru runājot viņš satraukti norādīja, ka zolei drīz beigsies baterija;

2) Annas Šteinas spēlētā amerikāņu latviete izteicās, ka pusdienās pagatavojusi “Fri...”, par ko pasaulē lielākie kartupeļu patērētāji – bērni – sāka priekā gavilēt, tomēr izrādījās, ka viņa domājusi “Fri... kadeļu zupu”;

3) Annas Šteinas varone pēc tam, kad bija divreiz uzšāvusi pa seju Rihardam Leperam, paziņoja, ka trimdā ne tikai dziedājusi korī, bet bijusi arī vieglā svara čempione boksā. Ha! In your face! Sveiciens Mairim Briedim, starp citu.

Uz formu toties visas likmes bija licis aktieris Kārlis Anitens, kurš tēloja gadu vecu zīdaini un izpelnījās skatītāju ovācijas ikreiz, kad ar knupi mutē rāpus devās pāri skatuvei. Tajā brīdī es neizturēju un devos pretējā virzienā – pēc aliņa, uz kuru rindā līdz ar mani gaidīja aptuveni 15 noskumušu kungu, un jau pieminētā priekšā sēdošā meitene, kas bija atnākusi iegādāties pāris vafeļu ar kondensētā piena krēmu. Sapratu, ka raisītais šoks nelīdzinās pat piedzīvotajam pretbēgļu piketā vai Ingunas Sudrabas kongresā, tāpēc karsti vēlējos būt kā šis krēms un atrasties vafelē.

Par izrādes skaņu rūpējās komponisti Mocarts, Štrauss, Bizē u.c. kopā ar, kā iepriekš izteicās programmiņa, “pasaulē pazīstamajiem dīdžejiem” Ex da Bass un Matthew Nagle. Man gan personīgi šķiet, ka komponistam un dīdžejam Kārlim Anitenam būtu sanācis labāk. Dramaturgs Kārlis Anitens uz skatuves bija sapludinājis divus Zentas Ērgles darbus, kurā pamatdarbība risinās ap vecā villā apslēptiem dārgumiem. Tos atrast ierodas par bēgļiem pārģērbušies viltvārži, bet tā kā viņiem nav nekāda teksta, ko runāt, šie vismaz ik pa laikam uzdanco. Ieskanas arī sociālas notis, norādot, ka bēgļi villā ir laipni jāuzņem tieši tāpat kā ASV savulaik gādīgi deva patvērumu Annas Šteinas atveidotajai trimdas latvietei. Nezinu gan, kā tas iet kopā ar izrādes beigām, kur šī bēgļu kopa, finansiālu apsvērumu vadīti, vēlējās visus villas likumīgos iedzīvotājus apšaut. Ik pa laikam izrādē ieskanas arī references no “Skoderdienām Silmačos”, liekot nojaust, kuri klasikas darbi ietekmējuši režisora Kārļa Anitena dramaturģisko rokrakstu.

Izrādes izskaņā parādās divas aktiera, režisora, dramaturga, scenogrāfa un tērpu mākslinieka meitas un viena māsas meita, kuras atveido 90 gadu vecas kundzes – t.i., meitenes virpuļo pa skatuvi, kamēr tiek palaista audiogrāmata, ko ierunājušas trīs citas aktrises. Šajā brīdī es karsti vēlos iebāzt galvu priekšā sēdošās meitenes popkorna tūtā. Šīs trīs kundzes stāsta kaut kādu nesakarīgu savārstījumu, kurā villā atrasto dārgumu izcelsme tiek savīta kopā ar vēsturisku atkāpi par Latvijas arhīvu likteni, bet es to vairs nedzirdu, jo manās smadzenēs norisinās zemestrīce. Pēc izrādes gan dzirdi atguvu un noklausījos arī pāris baušķenieku recenzijas: “Pārāk gari” un “”Žurkā “Kornēlijā” vismaz varēja izsmieties”.
Ir tikai viena laba lieta, ko varu pateikt par šo izrādi. Es ceru, ka profesionālie teātra aktieri, kas uzņēmās dalību šajā projektā, tiešām labi nopelnīja. Nu tā, ka afigenna labi.