xxx
27 Jūlijs 2014 @ 19:57
Meklējam solisti Veselības ministrijai  
Daudzi iesaistījušies Veselības ministra kandidāta meklējumos, tāpēc mēs - sociāli aktīvie Texxxti EK un AK - arī nestāvam malā, jo uzskatām, ka Veselības ministru vajag izdot Veselības ministrijai pat tad, ja pret to iebilst Eiropas Komisija (EK). 

Iepriekšējā Veselības ministrijas virsaite Ingrīda Circene norukājusi nepilnus 3 gadus, kuru laikā viņa uz savas ādas izjuta, ka zajebala no zajebis tālu nekrīt. Viņai padomā bija viena zajebis reformiņa, bet kas tagad? Tagad zajebala tā ministrija, un Ingrīda ar partijas biedru laipnu atbalstu savu posteni pametusi. 

Šī brīža veselības aprūpes sistēma ir ideāli piemērota bagātiem cilvēkiem - tie, kam ir daudz naudas, var palēkdamies staigāt pie privātiem dakteriem un apiet ģimenes ārstu ar viņa stulbajiem nosūtījumiem, lai vēsā mierā saņemtu sev nepieciešamo pakalpojumu - deksofāna recepti vai dunci ribās. Taču paradoksālā kārtā pret reformām tradicionāli protestē tieši nabagākie cilvēki, jo laikam labāk taču, ka kāds dungo “skat, skat, tur laukā zvaigznītes” (lasi - tev pieejams dakteris pēc pieciem mēnešiem, nananā), nekā Artūrs Mednis kokā - t.i., bailes, ka tiem, kas nevarēs nopirkt polisi vai ko tur, pakalpojums netiks piedāvāts vispār. 

Cirčas reforma bija pavisam vienkārša:
Ja, piemēram, mēs, Texxxti, nemaksājam nodokļus (un mēs, protams, nemaksājam, jo mums patīk naudu nodzert), tad mēs tik un tā varam saņemt tieši tādus pašus valsts nodrošinātus veselības aprūpes pakalpojumus kā, piemēram, Gunārs Ķirsons, kurš maksā nodokļus, cep kotletes un nedzer. Rezultātā sanāk, ka mēs, ja neejam pie privātā daktera, un, neskaitot līdzmaksājumu no mūsu nelegālajiem, ar korupciju saistītajiem ienākumiem, ejam ārstēties par Ķirsona naudu. Šāda sistēma aicina sabiedrību biežāk nodzert nodokļu naudu, lai pēc tam cirozi ārstētu par Ķirsona kotlešu naudu. Circenei tas nepatika! Tāpēc Circentītis aizkrāsnē izdomāja, ka tiem, kas nodokļus maksā, viss paliek lecam pa vecam, bet tiem, kas nemaksā, būs jāpiķo 28 eiro mēnesī vai arī, saņemot dunci mugurā, jāmaksā par tā izņemšanu pilna pakalpojuma cena. No maksājuma, protams, tiktu atbrīvoti oficiāli nabadzīgi cilvēki, Kaspars Dimiters, kā arī tie, kas pazīst Juri Hiršu no seriāla “Viņas un John Deer traktori melo labāk”. 

Patiesībā - nekas liels, maza cīņa ar kūpošo ēnu ekonomiku un cerība iegūt čuķ čuķ vairāk naudas veselības budžetā. Kaut kāda reāli nieka reforma, bet notikums izskanējis tik tālu kā tukša muca, un visi sākuši psihot, ka tagad puse Latvijas iedzīvotāju noasiņos pie slimnīcām vai aizkleposies līdz nāvei. Varbūt ātri jāpieņem likums, ka to ļaužu orgānus, kas aiziet bojā netālu no slimnīcas, pēc tam drīkst tirgot un pelnīt valstij naudu. Viss beidzās ar to, ka mediķi Circeni apsūdzēja sūdīgā darbā, jo viņas reforma nav solidāra. Atgādināsim, ka tagad sistēma, kurā nabagie un “parastie” sēž rindā pie dakteriem mēnešiem un pat gadiem, bet Gerkens, sapiķojot uz vietas, kam vajag, iet bez rindas svilpodams, ir tik solidāra, ka mēs labprāt pasludinātu Latvijas sabiedrību par tolerantāko Ziemeļaustrumeiropā, norokot pēdējo Zviedrijas cerību izskatīties kaut cik stilīgai.

Tā nu mums ministres vairs nav, kaut kur uzpeldēja ideja par Toma Baumaņa kandidatūru, bet tā tikpat ātri arī nogrima, un pēc tam neviens pie pārpilnās Veselības ministrijas siles baigi nav rāvies. Pat Šlesers ne. Tātad problēma nopietna.

Vispārējs izmisums bija sasniedzis kulmināciju, un Straujuma bija gatava pati uz pusslodzīti piestrādāt par Veselības ministri. Premjeres uzņēmība priecē, un mēs tagad zinām, ka, ja nu kas, varam lūgt viņas palīdzīgo roku jebkādā jautājumā. Bet te pēkšņi no aizkrāsnes izlīda mūsu prezidents Bērzs, sakot: “A man ir Veselības ministra kandidāti!” Straujuma pieklājīgi viņam atbildēja, ka ir gatava Bērziņa kunga redzējumu par ministra kunga amata kandidātiem uzklausīt. Nākamajā dienā Andris Bērziņš apstiprināja, ka ir gatavs savus kandidātus arī atklāt. Tas labi, jo jau nobijāmies, ka kandidāti viņam ir, bet viņš tos slēps kā kārtis Pokera Partijā. Bet aiznākamajā dienā, tā arī neko neatklājis (vismaz mēs nepamanījām), uz mēnesi devās atvaļinājumā. Ar Dievu! Tātad tomēr Pokera Partija. Mūsuprāt, šīs gājiens ir vēl ģeniālāks par 18. novembra lāpu gājienu. Ar šī gājiena eleganci var sacensties tikai Europraids 2015. 

Ja Ušakovs atkāptos, viņa vietai nebūtu ilgi jāņaud pēc jauna saimnieka. Arī ikreiz, kad miglā nozūd kārtējais Latvijas Televīzijas šefs, Juris Millers jau steidz sūtīt savu CV. Kāpēc neviens negrib kļūt par Veselības ministru? Trīs lietas: 

Punkts viens: Veselības ministriem parasti ir sūdīgs reitings neatkarīgi no tā, ko dara (jo nevienam nepatīk slimot), tāpēc Cirčai nevajadzētu lieki skumt par to, ka viņas reformu centienus neviens nav novērtējis. Veselības ministrus vispār nemēdz augsti vērtēt. Izņēmums, protams, ir Baibas Rozentāles superīgā pričene. Un Atis Slakteris (labi, viņš nebija Veselības ministrs un arī reitings bija dirsā, bet tāpēc jau tas ir izņēmums). Piemēram, Ārlietu ministram vienmēr ir labs reitings, ja vien neesi Ģirts Valdis Krrristovskis, jo ārzemes patīk i lielam, i mazam. Turklāt tur arī nav nekādu baigo reformu (izgāšanās) iespēju. Ko tad ārlietās var reformēt? Samainīt kaimiņvalstis? Sajaukt Turciju ar Turkmenistānu? 

Punkts divi: Līdz vēlēšanām palikuši mazliet vairāk nekā 2 mēneši. Nu, un pēc tam cilvēks, kas būtu uzņēmies šo darbiņu, varētu iet dirst. Ja pieņemam, ka vēl pirms tam būtu jāpamet iepriekšējā darba vieta, tad vispār hujova - aiziet no darba, sapist reitingu, pēc 2 mēnešiem sākt jaunu darbu ar visu savu sapisto reitingu, kā arī dzīvot ārstu naida (nejaukt ar naudu) ieskautam. Varbūt varētu apsolīt ministra amata kandidātam, ka viņu no ministrijas ārā nemetīs arī pēc vēlēšanām. Solījuma laikā vēlams aiz muguras turēt čurikus, lai viss būtu ētiski. Šis būtu ideāls vasaras darbiņš skolēnam, jo vasarā tāpat nav, ko darīt, turklāt bērniem jau visu ko piedod, tāpēc neviens to skolēnu baigi ilgi nesunītu. Patiesībā skolēns būtu ideāls kandidāts, jo Veselības ministrijai vienmēr vajag naudu (kurai ministrijai gan nevajag?), un nauda seko skolēnam. Diemžēl mums slavenu skolēnu vairs nav, jo Rūdolfs Mings esot pabeidzis videni. Rūdolfs Mings pabeidzis skolu, Eminemam četrdesmit, kas tālāk?

Tā kā prezidents Bērzs šobrīd bauda atvaļinājumu, tad kādam ir jāuzņemas atbildība par latviešu tautas mugurā sadurtajiem dunčiem. Palīdzīgu roku sniedzam mēs. Kurš gan cits? Lūk, Texxxtu izvirzītie kandidāti Veselības ministra amatam:

- Baltkrievijas hokeja tiesnesītis Jerabeks, kurš aizmirsa ieskaitīt to, ko Dārziņš bija iemetis. Tienesītim Latvijā ir tik slikts reitings, ka nekas to vairs nespēj sabojāt. Kāpēc gan nekļūt par veselības ministru? Kas būtu viņa svarīgākais darbs? Nekas. 
-Tā kā nav īsti zināms, vai Denisu Čalovski kaut kad izdos ASV cietumiem, tad neko nopietnu darba dzīvē viņš tāpat uzsākt nevar, bet mammai uz kakla jau arī nevar sēdēt. Tāpēc šāds gadījuma darbiņš būtu tieši laikā. Ko Denisam vajadzētu izdarīt? Neko.
- Bez darba sēž Aigars Štokenbergs, kurš pametis Pasažieru vilciena Valdi. Viņam patīk ātri pamest lietas, tāpēc šis ir ideāls darbs - tikai uz diviem mēnešiem. Kādam būtu jābūt Štokija darba plānam? Nekādam.
- Valda Zatlera reputācija ir sūdīga, un, kļūstot par Veselības ministru tik grūtos apstākļos, varētu to uzlabot, taču, ja nesanāks, tāpat nav ko zaudēt, jo reputācija ir tiešām sūdīga. Un viņš ir dakteris. Kā jau zināms, Veselības ministriju vislabāk vadīt dakterim, Izglītības ministriju - skolotājam, Kultūras ministriju - rakstniekam, bet Aizsardzības ministriju - Nikolajam Kabanovam, tad viss izdosies. Kas Valdim jādara? Gādīgi jāuzslauka Katrīnes Pasternakas lietās asras. 
- Kauperu dvīņi ir pabeiguši videni un spēlē mūziku lielos festivālos, tāpēc nekādi skolēni vairs nav. Bet, tā kā viņi ir divi, varbūt tomēr var savienot muzonu ar darbu Veselības ministrijā.Turklāt nekas jau arī nebūtu jādara. 

Kādam te ir Straujumas telefonnumurs? Piezvaniet viņai un nosauciet mūsu kandidātus Veselības ministra amatam, lūdzu, jo mēs esam monogāmas, un uzskatām, ka Laimdotai nevajadzētu rauties pa diviem darbiem. Nākamajam Veselības ministram vēlam labu veselību (nākamajam Izglītības ministram, protams, vēlam izglītību), kā arī neko nemēģināt mainīt, jo Latvijā ir beigušies ne tikai čekas laiki un Jaunais laiks, bet arī Reformu partijas laiki.
 
 
xxx
10 Jūlijs 2014 @ 04:04
Pasaules kauss 2014  
Lai arī fināla spēle norisināsies svētdien, domrakstu par FIFA Pasaules kausu 2014 jūs varat lasīt jau šodien, jo mēs, žurnālisti, draudzējamies ar modi, vienlaikus cenšoties to apsteigt. Tomēr lieki nebēdājiet – ja fināla laikā, teiksim, Miroslavs Kloze (nejaukt ar Miroslavu Kodi) izies uz laukuma dzēris un sāks rakstīt texxxtus, tad arī tam mēs atvēlēsim kādu pārdomu pilnu vārdu. Tagad gan par visu pēc kārtas.

Pasaules kauss. Kas tad īsti ir Pasaules kauss? Tā ir lieliska platforma, kur pulcēties tiem ļaudīm, kas mīl spēlēt bumbu, kopā ar tiem, kam kaut kur vajag atmazgāt naudu, turklāt šo pulcēšanos organizēt milzīga vojeristu bara priekšā. Īsāk sakot, Pasaules kauss ir tādi svētki, kuru priekšā pat Federera rakete aiziet dirst. Lai arī komandas šeit sevi prezentē kā nacionālās izlases, mēs esam pietiekami izglītoti, lai saprastu, ka vienlīdz jēgpilni ir teikumi "Šodien Kotdivuāra spēlē pret Urugvaju" un "Šodien Kalns spēlē pret Jūru", tomēr ērtības labad pieturēsimies pie valstiskā dalījuma, neiztirzājot ļaužu kāri pēc piederības arbitrārām institūcijām. Tā vietā darīsim to, ko futbols paredz darīt tā skatītājiem – dvest; dvest laimē, dvest riebumā, dvest garlaicībā, vienkārši konstanti dvest.

Tomēr ja jau esam sākuši uz filozofiskās nots – jums nešķiet riktīgi hujova, ka mūsdienās joprojām tiek nošķirts vīriešu futbols no sieviešu, turklāt tādā mērā, ka man pat tas nav īsti jāuzsver, ja saku Pasaules kauss, jo jūs uzreiz saprotat, ka runāju par Pasaules kausu vīriešu futbolā? Es te nerunāju par kaut kādām alkām pēc 50/50 dzimumu sadalījuma kvoruma, kas būtu neapšaubāms pazors, bet gan par to, ka man kā futbolistei pat sapņot nav ļauts, ka es varētu reiz zelta nākotnē maisīties pa Arjena Robena nesmukajām kājām, un nevis tāpēc, ka es būtu slikta futboliste (t.i. kas būtu absolūts leģitīms iemesls tam, kāpēc es nekad nedriblētu starp tām viņa kājām to bumbu), bet tāpēc, ka man ir slikts dzimums, vismaz futbola mērogā. I woke up like this, saprotiet, tā nav mana vaina! Karoče, kur ir tās karstasinīgās ukraiņu feministes, kad viņas visvairāk vajag, kur ir? Protams, ja šodien sieviešu līgas integrētu, tas nozīmētu, ka sievietes profesionāli spēlēt futbolu vairs nevarētu nekur, jo vīriešu spēlētāju īpatsvars viņas vienkārši izēstu, bet, uzturot segregātas līgas, vienlaikus nenodrošinot tām vienlīdzīgus finansiālos resursus un mediju pārklājumu, mēs tikai turpinām kultivēt stereotipu, ka sieviete vistuvāk Pasaules kausa marķētai futbolbumbai tiek tad, kad paliek stāvoklī un pati pēc tādas sāk izskatīties. Karoče, Valērij Belokoņ, ja tu šito lasi, tad, lūdzu, pasaki Romānam Abramovičam, lai viņš pasaka Hosē Mauriņo, lai viņš pasaka Petram Čeham, ka viņa saulīte jau ir norietējusi, un viņa vietā nopērk Serēnu Viljamsu, kura ir tik atlētiska, ka ar vienu roku, vārtos stāvēdama, varētu athujārīt jebkuru. Es vienkārši ticu Čelsijas klubam kā trendsetteriem, un, ja kaut ko izdara trendsetteri, tad pēc pārdesmit gadiem to izdarītu arī tie, kam dzīvē galvenais ir piedalīties.

Atkāpe, kurā atvainojos, ka izklausos kā Kreipāna skoliņas absolvente, kas runā par visu, izņemot par to, ko vajag. Es vienkārši šobrīd esmu drusku sarijusies driģenes (tas ir tāds kā bioamfiks, ar ko tašķījās senlatvieši – red. piezīme).

Svētdien, tātad, finālā viena otrai stāsies pretī Argentīnas un Vācijas valstvienības. Nevaru noliegt, ka šis fakts drusku vairo manu pašapziņu. Tad, kad 12. jūnijā sākās Pasaules kauss, es savam futbola čomiņam lepni stāstīju, ka no 32 izlasēm man ir četras favorītes, divas nīstamās un 26 komandas, pret kurām jūtu neitrālas jūtas, ko tomēr negrasītos ierobežot, ja spēļu skatīšanās laikā tās vēlētos pāraugt lielās simpātijās vai naidā. Četras favorītes sastāvēja no Portugāles, Anglijas (patika pret abām nāca no personiskiem, drīzāk ar ģeogrāfiskiem, nevis spēles manieri saistītiem iemesliem), kā arī Argentīnas un Vācijas. Uz jautājumu, kāpēc abas pēdējās, atbildēju jau mazliet iedzērusi, tāpēc izplūdu garstāstā, kā šīs divas komandas attieksmes ziņā ir viena otras antonīms un kā visas pārējās 30 izlases tām izkārtojas kaut kur pa vidu, bet es augsti cienu galējības un tāpēc arī tāda izvēle, tomēr nenoliedzu, ka vairāk pārdzīvošu līdzi Argentīnai. Tiesa, mans arguments tobrīd vairāk balstījās manā dzērienā, nevis konkrētos faktos, bet tas nekas. Es drusku ceru, ka tas čomiņš vismaz būs guvis mācību dzīvē un sapratīs, ka patiesība visbiežāk ir paslēpusies sarkanvīna mutēs, nevis filozofijas hrestomātijās.

Jebkurā gadījumā, spēlēm es tiešām biju apņēmusies sekot līdzi ar lielu centību, ko arī darīju – pirmo piecu dienu laikā es neizlaidu nevienu spēli (tātad noskatījos trīs katru dienu), taču sestajā dienā nācās izlaist veselas divas ar pusi, ko centos kompensēt pēcāk, lasot tos play by play aprakstus, ko citkārt, man šķiet, neviens īsti nelasa. Tagad atskatoties, jāsaka godīgi, ka šī čempionāta grupu spēles radījās gandrīz vai interesantākas par izslēgšanas spēlēm. Piekritīsiet taču, ka pat ceturtdaļfinālos vēl vairums komandu izskatījās tā, it kā būtu nozvērējušās spēlēt nervozu zaķpastalu futbolu, kamēr grupu stadijā viss vēl rādījās itin brašās krāsās. Pirmās dalītās jūtas piegādāja Spānijas un Nīderlandes spēle – šīs kā reiz bija divas komandas, kurām emocionālu apsvērumu dēļ visvairāk vēlēju izgāšanos. Gan jau atceraties, ka 2010. gadā šīs abas komandas tikās finālā, un, lai nolād mani dievs, ja meloju, cik nenormāli garlaicīga spēle tā toreiz bija – lai arī to es iemācījos krietni pēcāk, nevis skatīšanas brīdī. Spēles laikā tomēr sāku just tādu kā zināmu žēlumu pret spāņiem, jo redzēt to burkānu ģermāniskās krēpu gaviles tomēr ir neizturami. Saprotiet, man nav iebildumu, ka viņi ir gari, ātri, atlētiski un nesmuki. Man ir iebildumi pret to, ka viņi spēlē nepieklājīgu, rupju futbolu un nemāk daivot ar gaumi. Jau tobrīd mana sirsna bailēs ietrīcējās, ka ar ko tādu tikt galā varētu tikai fašistiskā Vācija, taču par lielu nelaimi viņiem nebija lemts tikties ātrāk kā finālā, ja vispār. Esmu priecīga, ka manas bailes izrādījās aplamas. Lielākais grupu spēļu pārsteigums droši vien bija pastarīte Kostarika, kuru neviens īsti nebija ņēmis par pilnu. Man šķiet, ka visiem tiem top scorers un best goals vajadzētu ieviest līdzās arī labākās pastarītes titulu. Ja šoreiz tas pienāktos Kostarikai, tad 2010. gadā šis lepnais tituls viennozīmīgi būtu aizceļojis pie mīļās Ganiņas, kuru formastērpu apkaklītes atgadina tādas miniatūras Lielvārdes jostas. Tiesa, neraugoties uz āfrikāņu modi likt uzsvaru uz detaļām, šoreiz par vienos vārtos visseksīgākajām es sauktu tumšzilās francūžu formas ar baltajām krādziņām.

Vēl, pirms tiekam galā ar grupām, man atkal jāpadročī uz savu ieteikumu čomiņam nelikt naudu uz to, ka Anglija tiks laukā no grupas, lai gan manā galvā tobrīd tā, protams, no grupas bija izlidojusi tieši kopā ar pastarīti, nevis Italiano vero. Tas jums neinteresēs, bet tāpat pateikšu – man patīkamas trīsas sagādāja austrāļu Tims Keihils, kurš tāpat, protams, viens pats nabags nevarēja pavilkt visas komandas smago nastu, kā arī Klinta Dempsija cietumnieka cienīgā fizionomija. Lielā mērā tieši Dempsija un viņu vācu trenera dēļ man pat nebija ne cik žēl, ka ASV tika laukā no grupas. Amerikāņi futbolā ir drusku līdzīgi kā sievietes futbolā – neviens viņus tur atplestām rokām negaida, tomēr kļūst labāk. Deivids Villa pat ir atstājis Atletico, lai pievienotos kaut kādam apšaubāmam amerikāņu klubiņam! Tas tikai nozīmē, ka arī manam sapnim par miksētām līgām ir nākotne (lai arī ļoti tāla). Visvairāk no neitrālajām komandām man lika tvīkt Francijas valstsvienība, kad Benzemā un Grīzmans padeva viens otram jaukas piespēlītes, neatstājot pavēnī arī Pogbu. Tomēr neraugoties uz iesilušajām jūtām pret Francijas izlasi, jāatzīst, ka drusku žēl, ka viņi vinnēja Nigēriju, jo, ja tā nebūtu noticis, tad Vācijas ceturtdaļfinālā uz tablo spēles rezultātu vēstītu skandalozs uzraksts "NIG:GER".

Portugāle, kurai vēlēju labu personisku apsvērumu dēļ, diemžēl atkal izmantoja taktiku "tikko kā dabū bumbu, tā skaties, kur ir Ronaldu, un labāk atdod viņam", tāpēc nekur tālu tā netika. Tiesa, man jāatzīst, ka esmu Ronaldu fane, jo viņš atstāj tik iedomīgu iespaidu, ka tas jau kļūst mīļi. Ā, nu jā, un vēl arī tas, ka Ronaldu ir, iespējams, labākais futbolists pasaulē. Vācu vārstsargs Manuels Noiers, piemēram, savu iedomību nav vēl pacēlis tik augstā līmenī, tāpēc tā spēj tikai maigi krist uz nerviem. Lai arī man labi patīk gan Belģija, gan Argentīna (lasi: Laionels Mesī) (bet ja tev viņš nepatīk, tad lasi: Laionels Besī), tomēr nevaru noliegt, ka viņiem bija tīri labi paveicies ar pretiniekiem grupu fāzē, respektīvi, tie bija relatīvi nīkulīgi, tāpēc šo abu komandu tikšana cauri grupām vairāk liecināja vienkārši par veselo saprātu, nevis kvalitatīvu viņu spēles manieri. Argentīna mani mazliet ir pievīlusi, jo gaidīju no viņiem vairāk tango un kokaīnu, vairāk tādu Maradonnas glamūru, bet tā vietā dabūju Mesī, kurš mierīgi var atļauties pusspēli apvainojies nostaigāt pa laukumu, jo otru spēles pusi viņš visiem atgādinās to, kāpēc ir, iespējams, labākais futbolists pasaulē.

Kā jau minēju iepriekš, knock-out fāzes atstāja drusku pliekanu piegaršu, tāpēc tā vietā, lai stāstītu to, kāpēc manu sirdi līdz galam nesasildīja ne Čīle, ne Kolumbija, un arī ne Belģija, es labāk piedāvāšu jums kādu topu. Tas nebūs tops par skaistāko vārtu guvumu, par kuru visticamāk visādi bezgaumji dēvēs to mirkli, kurā Van Pērsijs ar galvu pa priekšu lidoja Spānijas vārtos, radot neizpratni par to, vai vārtos ielidoja bumba, vai tomēr viņa mozgas. Tas arī nebūs tops par to, kuram labāk piestāvētu sarkanā kartiņa. Tas būs tops par svarīgākajām ķermeņa daļām šī Pasaules kausa ietvaros:
4) Van Gāla seja – Nīderlandes treneris vienmēr izskatās tā, it kā tik tikko būtu pārēdies.
3) Grīzmana saraudātās acis – tad, kad Francija atzina Vācijas pārākumu (es nerunāju par 1940.gadu), Grīzmans, atskanot tiesneša pēdējai svilpei, sāka tik sirsnīgi raudāt, ka gandrīz apraudājos arī es. Tiesa, te gan jāpiebilst, ka kameras tik ilgi neieciklējās uz, teiksim, Kolumbijas spēlētāju asarām, kad tie zaudēja brazīļiem, un pat ne uz Deivida Luisa asarām, kad viņš katastrofāli debitēja kapteiņa godā, tāpēc varu visiem futbolistiem ieteikt asaras liet tikai tad, ja esat eiropieši ar skaistu seju.
2) Suaresa zobi – lai arī spēle pret Itāliju nebija pirmais atgadījums, kurā nāca klajā Suaresa zobi, tas tomēr ir pirmais gadījums, kurā šis zobu fejas kaitīgais ieradums ir izpelnījies tik dramatisku un, atļaušot sacīt, pārspīlētu sodu.
1) Neimāra mugura – tā kā karstasinīgā brazīļu tauta šobrīd nīst savus spēlētājus, kas otrdien uzgāja uz laukuma spēlē pret Vāciju, tad var uzskatīt, ka Neimārs tomēr ir ticis cauri sveikā. Piekritīsiet taču, ka salauztu muguru ir diezgan bad-ass uzskatīt par tikšanu cauri sveikā.

Par to, kā Vācija pusfinālā izvaroja Brazīlijas neeksistējošo aizsardzību neko sacīt es nevēlos, jo nav pieklājīgi aiziet ciemos un apsmiet namatēvu. Par to, ka Argentīna, atšķirībā no Kostarikas, tomēr izmantoja iespēju sodasitienos četrreiz iesist Nīderlandei ar lāpstu pa galvu, arī nav nekā daudz piebilstama. Lai arī ne visgraciozākajā veidā, tomēr vismaz Latīņamerikas zaudēto godu Mesī ar čomakiem atrieba. Labi, es varbūt tagad arī lecu pirms esmu pateikusi hop, bet būsim taču godīgi – kas tajā finālā tāds varētu notikt? Di Maria Milleram pateiks, ka viņa mamma ir vieglas uzvedības sieviete, un tāpēc viņš tam salauzīs degunu? Nebūsim idioti, vāciešiem nav nekādu ģimenisku goda jūtu, jo viņiem nav ģimeņu – viņi ir roboti. Varbūt Skolari būs zēnus friziera vietā aizvedis pie Dieva un tagad tie parādīs visiem, kur vēži ziemo? Diez vai Brazīlijā diemžēl. Tātad, kas ļaudīm visvairāk paliks atmiņā no šī kausa - Suaresa sakodiens? Ceru, ka nē, jo man viņu ir žēl, un man šķiet, ka tā vietā, lai viņu dedzinātu uz sārta katrs sodu izrakstītājs, viņam labāk vajadzētu nozīmēt psihoterapeita pakalpojumus, kurā viņš iemācītos spēli tik ļoti neņemt pie sirds. Kas tad paliks – Grīzmana asariņas? Arī ceru, ka nē, lai gan es pati biju tuvu ekstāzei tās redzot. Nu, kas tad? Tas, ka Brazīlija 2014 nav tas pats, kas Brazīlija 2002? Tas, ka Kostarika pierādīja, ka mazs cinītis var nogāzt lielu vezumu, ja pieņem, ka Liverpūles futbola klubs ir liels vezums un Pirlo pričene kopā ar Balotelli tumšo dvēseli ir vēl lielāks vezums? Vai arī tas, ka Grieķija pierādīja, ka arī ar letarģisku futbolu, ja vien to vada senlatviešu mītiskais tēls Karugunis, ir iespējams tikt līdz Round-of-16? Nu nē taču. Visiem paliks atmiņā tās foršās tiesnešu putas! Es tiešām nesaprotu, ka FIFA līdz šim bija iedomājusies bez tādām iztikt. Es tiešām gara acīm redzu - un tās man nebūt nav tuvredzīgas, ja! - kā viņi tādā sanāksmē viens otram saka:
-"Eu, džeki, moška tomēr ieviešam augsta līmeņa spēlēm kaut kādas kameras, lai tiesneši varētu replay-ot strīdīgas situācijas un tādējādi labāk pildīt savu darbu?"
-"Tu ko, slims esi, vecīt? Kādas vēl kameras? Viņiem taču vajag fucking PUTAS!"
-"Vecīt, tu esi ģēnijs, tev absolūta taisnība! Tā arī tad es rakstu, ja? Vajag putas."
-"Jā, tu tā arī uzraksti. Bet tu iztulko priekš brazīļiem, citādi tie vēl nopirks jaunkundzes putu vietā."
-"Ok."
 
 
xxx
24 Maijs 2014 @ 00:06
 
Uwaga! Šodien neaizgāju uz poļu valodas nodarbību, lai varētu noskatīties TV pārraidi „8 krēsli”, kurā cerēju ieraudzīt, kā 8 tantuki dejo ap 7 krēsliem, bet izrādījās, ka tas nav raidījums par klases salidojumiem, bet gan Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates. Turklāt riņķa dancī piedalījās 7 kungi un 1 tantuks.

Tas, ka uz krēslu šovu nebija ieradies partijas Alternative.lv pārstāvis, neradīja nekādu izbrīnu. Toties man bija 2 pārsteigumi – Mārtiņš Bondars un Alfrēds Rubiks. Izrādās, ka Bondars ir kaut kādā lauku partijā, bet Rubiks ir ieguvis ļoti konkrētu specializāciju – viņu tagad interesē sapropelis. Žēl, ka tas netiek pieminēts vēlāk - man arī ļoti patīk sapropelis, jo tas ārkārtīgi patīkami ož.

Vēlēšanu priekšvakarā pie eglītes salasījušies 7 slavenākie partiju pārstāvji un Andris Bērziņš no ZZS (viņš nav slavenākais, jo slavenākā ir Grigule). Raidījuma veidotāji ir tā saucamie darvinisti, jo spiež uz evolūciju – ja beigās jārisina uzdevumi, sadodoties rokās, tad sākumā ir vienkārši jāizskaidro jēdzieni. Cilvēks ir vissvarīgākais, tāpēc kandidātu atbildes vērtē cilvēks – ļoti iespējams, tā pat ir leģendārā Tante Bauskā. Bauskas Tantei pēc katra skaidrojuma ir jāsaka, vai viņa saprata, vai tomēr ne. Protams, tante saka, ka visu saprot, jo blamēties visas Latvijas priekšā negrib neviens.

Ar jēdzieniem Sniegbaltīte (Ždanoka) un 7 rūķīši (džeki) tiek galā ar dažādiem panākumiem. Andrejs Žagars netiek gala ar fiskālās telpas definīciju, un pēc tvitera reakcijas var spriest, ka Bondars ir nopūdelējis jautājumu par Eiropas Padomi. Bet īstu skaidrību ievieš Alfrēds fon Rubiks: „Jums būs pakļauties tam, ko nolēmām!”

Nonākam pie pirmā īstā jautājuma par to, kā tikt nost no Krievijas gāzes adatas. Andrejs Žagars gan rosina diskusiju par to, kā tikt nost no Krievijas gāzes naglas. Es eju vēl tālāk un piedāvāju apspriest to, kā tikt nost no Krievijas gāzes Žagara, jo ir tāds teiciens – kas redz Krievijas gāzes adatu cita siena kaudzē, neredz Žagaru savā acī. Bondars kaut ko runā par dolāriem un eiro, Andris Bērziņš (paldies dievam – ne prezidents) piemin „Polijas-Lietuvas vadiņu”, taču svarīgākā ir diskusija par šķeldas katlumājām: Žagariņš apgalvo, ka no Krievijas gāzes naglas varēs nosēsties, kurinot šķeldu katlumājās, bet Alfrēds Rubiks šo ideju noniecina, jo ar to nevarot izvārīt putru. Secinājums viennozīmīgs - raw food jeb svaigēšana (dažos avotos saukta arī par homoseksuālismu) ir neatkarības atslēga.

Tās katlumājas ir pamatīgi uzkarsējušas ne tikai kandidātus, bet arī publiku, kas vienkārši mauro. Laiks atpūtai. Laiks īsajiem jautājumiem. Tā ir īsta atpūta, jo nekas interesants nenotiek. Protams, ja atskaita to, ka jāpārdomā, vai Ždanoka nav spēji piedzērusies, jo pēkšņi zaudējusi prasmi izveidot teikumu, kas būtu saprotams. Vai arī tas cieši saistīts ar viņas paziņojumu par to, ka šodiena ir klusēšanas diena. Andris Bērziņš kaut ko runā par Žanu Klodu, bet tas viss ir nenozīmīgi, jo pēc ilgām pārdomām noskaidrojas, ka viņš nerunā par Žanu Klodu van Dammi, bet gan par Žanu Klodu van Peļu Junkuru. Boring.

Te atkal klāt vissvarīgākais cilvēks – šoreiz tas ir divdesmit gadu vecais Raivis, kas pabeidzis vakarskolu, piehaltūrē par fotogrāfu, nodokļus nemaksā un nevēlas sevi apgrūtināt ar darbadienām, ja par tām maksā mazāk nekā 100 eiro dienā. Tas tviterī izraisa sašutuma vētru no dažāda ranga personām, un arī man personīgi šitādi besī, bet būsim godīgi – tādu cilvēku ir daudz, un kaut kas ar viņiem jādara. Tā Sniegbaltīte un 7 rūķīši tiek sadalīti divās komandās, un abām ir jāsniedz priekšlikumi Raivim par skaisto nākotni. Atbildes nav baigi interesantās – mikrouzņēmumi, izglītība, traļaļaļā, bet diemžēl arī pieauguša cilvēka dzīve mēdz būt tieši tik neinteresanta. Bet, iespējams, šis ir ne tikai vissvarīgākais cilvēks, bet arī vissvarīgākā diskusija, jo tikai tagad pamanu, ka Roberts Zīle ir ļoti labi iesauļojies.

Tematiska reklāmas pauze, kurā izklāstītas Domestos tualetes bloka priekšrocības.

Atgriežamies studijā ar fanu maurošanu un garlaicīgāko raidījuma daļu, kurā tiek apspriests tas, kā dažādiem (legāliem, nelegāliem, Eiropas, neeiropas) migrantiem pārvietotas telpa un laikā. Neviens neierosna neko ekstrēmu – šis tas par darbavietu radīšanu Latvija, šis tas par aizbraukušu latviešu atpakaļsaukšanu, šis ta par uzturēšanās atļaujām. Nav jau tik slikti – šī diskusija var pat konkurēt ar to Domestos tualetes bloku reklāmu.

Klāt tas skaistais mirklis, kad kandidtāti var riet viens uz otru, kā arī uzdot dziļas izpratnes cauraustus jautājumus. Pārsvarā tiek izvēlēts pirmais variants.
Ždanoka grib noskaidrot, kas īsti ir Bērziņš un kurā EP blokā viņš gribetu strādāt. Tas ir labs jautājums, jo mums ir gana daudz Andru Bērziņu, lai ikviens būtu apjucis un nezinātu, kurš ir kurš. No Andra atbildes var spriest, ka arī viņš pats īsti to nezina.
Roberts Zīle prasa Bērziņam, vai var sarunāt, ka ZZS viņam vairs nebrauks virsū. Šķiet, nevar. Visjautrākais jautājums ir katlumājas Žagara izpildījumā – viņš ir novērojis, ka Robčiks Zīle jau sen ir Eiroparlamentā un tāpēc viņam ir liela pieredze iekšpolitikā. Es pat nepamanīju, par ko bija jautājums, bet šī sakarība (EP - iekšpolitika) ir vērā ņemama. Domburs kaut ko uzdirš Cilvēvičam par Gruziju, Ukrainu un Latvijas okupāciju. Garākais partiju līderis Bondars vēlas noskaidrot no Andra Bērziņa, kāda ir Ivetas Grigules patiesā seja, bet Bērziņa kungs piemin pirmdienu, kad Bondars to pats varēšot noskaidrot. Alfrēds Sapropelis Rubiks savukārt no „dažādu šķiru cilvēkiem” savā pēdējā Latvijas koncertturnejā esot dzirdējis jautājumu Valdim Dombrovskim par to, kas ir Latvijas ekonomikas izrāviens, un to nekautrējas uzdot pašam Lācēnam. Dombrovska atbilde ir vienkārša – tas tikai būšot.

Tā viesības ar Sniegbaltīti un 7 rūķīšiem ir galā. Šoreiz debates bija mazliet interesantākas nekā pagājušajā nedēļā, kad bija 7 citi rūķīši un Sandra Kalniete, kas tēloja kaut kādu Morganu Frīmenu, kas it kā ir baigi viedais, bet tajā pašā laikā besīgs. Tā kā, Ždanokas kundzes vārdiem runājot, ir klusēšanas diena, es neteikšu, cik Morganu Frīmenu bija šodien, bet tomēr novēlu viņiem atcerēties, ka jebkurā īstu vīru skolā tiem jampampiņiem, kas ir sagatavojuši mājasdarbu, ir jāuzmanās, jo izsitēji var sadot rīklē un to atņemt. Bet tiem, kas mazliet izblamējās, atgādināšu, ka nav jau slikti būt idiotiem, jo sena latviešu paruna vēsta, ka par Jūrmalas mēru var kļūt tas, kurš ir lielāks idiots.
 
 
xxx
11 Maijs 2014 @ 15:20
Eirovīzijas fināls 2014  
Ir pienācis tas brīnišķīgais laiks, kad mēs - bīstamās mājsaimnieces AK un EK - pieplokam pie televizora ekrāniem, lai novērtētu Eiropas kultūras progresu, stagnāciju, regresu un valstsnāciju. Lai pārāk neietekmētos viena no otras viedokļa, ar skatīšanos nodarbojāmies pilnīgi atšķirīgās vietās - AK iedvesmas valstī ar rītdienu, kur 80% studenti mācās bez maksas, bet EK - Polijas hipsteru galvaspilsētā Lodzā, kuras gēnu laboratorijā regulāri pazūd šķēres.

Eirovīzijas galvenie komentētāji mūs informē: “Šoreiz nepiedalīsies mūsu brāļi - ne mūsu māsa Lietuva, ne mūsu māsa Igaunija.” Dienā, kad māsa ir brālis, fināla nav ne mūsu pašu, ne Kārļa Streipa, bet Valters un Kaža iesaka nebēdāt, jo ieraut ko atspirdzinošu var tik un tā. Tas labi! Kopš Eirovīzijas laikiem abi ir paaugušies, Saskaņa pajukusi un tāpēc vienīgā jēga apvienoties ir, lai parādītu garu degunu Kārlim Streipam. The war is not over, bro.

Tas, ka uz skatuves ar diviem vadītājiem - dāmu un kungu - jau sen ir par konservatīvu, nevienam šeit vairs nav noslēpums. Gan Latvijas Eirovīzijas finālu, gan Zelta mikrofona aptauju 2014 šogad diriģēja veseli četri saspēles vadītāji. Dānijā to ir trīs - enerģiska dāma, hipsteris un, protams, arī gejs.

Agrāk Eirovīzija bija ne tikai dziesmu, bet arī tērpu parāde, taču tagad citi laiki, citi tikumi, un uz skatuves ar skārienjūtīgu grīdu, gigantiskiem ekrāniem un opciju projicēt hologrammas vairs nevienu ar uzvalka pārtapšanu par kleitu nepaņemsi (piedod, Marija).

1.Ukraina - meitene klasiski garā kleitā dzied par pulksteni, kuru nedrīkst turēt ciet, jālaiž, lai tas iet. Bet bet toties viņai fonā ir džeks, kas netiek ārā no vāveres rata. Tas simbolizē šo dzīves skrējienu, ko savās dainās vēl tajās tālajās dienās, kad repu neapdraudēja isidioloģija, apdziedājis arī klasiķis Gustavo. Uz skatuves ir diezgan vējains laiks, brīžiem skaidrojas. Priekšnesums noteikti patīk ikvienam, kas ir uz mēs ar fitnesu, jo tur arī mēdz būt tā - it kā skrien, uz priekšu netiec, bet vismaz ir cerība, ka kļūsti smuks.

2.Baltkrievija - Teo, kam garšo siera kūka. Jes, Lapsa virtuvē var atvieglojumā uzkūkot - vismaz viena kūka finālā ir. Teo dzied tā: “I don’t wanna be your boyfriend.” Viss kārtībā, jo Eiropa nemaz viņu negirb par bojfrendu, šķiramies kā draugi. Uz skatuves kā kārtīgā bojbendā ir pieci keksi, bet sestais - visnesmukākais - nostumts skatuves stūrī. Tas ir Dziedātājs tumsā.

3.Azerbaidžāna - jau otrā valsts, kas izmanto triku, kad viens dzied, bet otrs bez jēgas fonā tirinās. Uzticams triks, jo nekad nenostrādā! Priekšnesums ir izcili līdzsvarots, jo arī dziesma ir garlaicīga.

4.Islande - dziesma pret aizspriedumiem (“Inside we’re the same!), par kuru gan jau nobalso visi sorosīdi. Dziesma atgādina Blink 182 un The Hives hibrīdu, kā spilgtākais piemērs Latvijā ir sen jau (atšķirībā no Pūces astes) noziedējusī grupa Double Faced Eeals. Lai gan Eirovīzija ir īstā vieta, kur spēlēt pirms desmit gadiem aktuālā mūzikas novirzienā, labāk to darīt garā kleitā un bez “papappapappā” un “lalalalalalā”. Virvirvirvirbumbumbumtrrrrassassā - Bjorkas mazdēliņi aicina cilvēkus nevērtēt pēc izskata. Labāk būtu aicinājuši nevērtēt pēc muzikālā snieguma, kas zina - varbūt kaut kas būtu sanācis. Vismaz dziesma bija jautra, kaut arī narkotiku trūkums organismā ir nenoslēpjams.

5.Norvēģija - Valters un Kaža pie šīs dziesmas esot apraudājušās. Dziedātājs ir tāds šķietami nesavienojamais - raudulīgs metālists. Gan jau zilais. Nē, 100% zilais. Klips varētu būt tāds, kur noskumis vīrietis čāpo pa sniegu, un savā klusajā iekšējās pasaules vētrā pat nepamana, ka dodas tieši pa lāča pēdām, kurš viņu tūdaļ apēdīs, lai mums vairs, Velna dēļ, nebūtu jāklausās šis savārstījums, jo tas nav jautrs.

6.Rumānija - duets, kas jau otro reizi noslaucis valsts naudu, lai atbrauktu uz Eirovīziju. Cerams, ka vismaz nav noslaucis ES struktūrfondu naudu, jo tā pieder mums. Īpašais pārsteigums cilvēkiem ar jūtīgu nervu sistēmu - meitene uzsprāgst, un tad atkal parādās no jauna. Tas simbolizē nemirstību, bet viss ir līdzsvarā, jo fona kalbasņiks simbolizē tūlītēju nāvi. Diemžēl nav skaidrs, ko simbolizē apaļais sintezators, kura spēlēšanu dueta vīrietis pat necenšas īpaši precīzi imitēt, bet tas labi - jāpaliek arī kādam noslēpumam. Dziesmas beigās tiek sasniegts orgasms - meitene tup un spiedz.

7.Armēnija - džeks ar kļičku MP3 izpilda balādi “You are not alone”, kas visticamāk ir atbildes trieciens Instrumentu “Pilnīgi viens”. Bukmeikeri šim armēņu Donam, kurš uz dziesmas beigām galīgi sapsihojas un izsauc uz sevi uguni, prognozē uzvaru. Diemžēl nekas nesanāks, jo uguns simbolizē oligarhu kapusvētkus, bet visu te nosaka oligarhi.

8.Melnkalne - dziesma sākas ar “My heart will go on” plaģiātu, tāpēc nevar saprast, kāpēc viena dāma slido, nevis kuģa galā sūcas. Slidotāja laiku pa laikam nokrīt, bet dziedātājs meitenei nepalīdz piecelties. Cūka. Vai feminists. Bet dziesma nav jautra, un Kaža - ticiet vai nē, pats būdams “Ugunsgrēka” himnas izpildītājs, - to smīkņājot nosauc par piemērotu seriāla “Eņģeļu māja” tituldziesmai. Vispār radies iespaids, ka Melnkalne finālā uzstājas pārāk bieži - tāpat kā Venecuēla uzvar skaistumkonkursos, tāpēc esam principiāli pret šīs valsts uzvaru.

9.Polija - Uwaga! Pienīgas krūtis, tautas tērpi - gluži mūsu Olgas garā. Ta kurwa jest dobra. Meitene ar lielākajām krūtīm mazgā veļu (gluži mūsu Aishas garā), bet ar otrām lielākajām krūtīm - taisa sviestu. Polijā sviesta taisīšana, ja kas, ierindojas erotiskāko nodarbju top3. To mēs zinām, jo pa Daļai Grībauskaitei (veiksmi viņai šodienas vēlēšanās!) tomēr atrodamies Lodzā.

10.Grieķija - džeki repo nesaprotamā valodā, kas beigās izrādās angļu. Pērn Grieķijas mūziķi dziedāja, ka alcohol is free. Acīmredzot, dzīve ir gājusi uz leju. Tomēr puiši, lēkājot pa batutu, cenšas šo tumšo patiesību noslēpt - uz augšu, uz augšu, wiii!

11.Austrijas transvestīts - iespējams, ka Islandes ķērpju dziesma par to, ka nevajag skatīt vīru pēc cepures, ir bijusi par Austrijas transvestītu, jo bārda - tas ir zajebis, bet dziesma diemžēl ir sūds. Končita Vursta simbolizē mūsdienās aktuālo bipolaritātes kultu, ar kuru pie psihoterapeitiem sirgst 70% labklājīgo rietumnieku. Tāpēc arī beigās tiek viennozīmīgi saprasta. Rise like a penis!

12.Vācija - katrā ballītē nepieciešama dziesma, kuras laikā var aiziet uzpīpēt. Reklāmas pauze ir sākusies!

13.Zviedrija - dziesma par nelaimīgu mīlestību. Kuru tas interesē? Izrādās, pietiekami daudzus. Fuck.

14.Francija - jauns triks - dejošana ar ģitāru. Dvīņi dzied par to, ka ūsas ir tāpēc, lai tās augtu. Nav šaubu - dziesma par ūsām ir veltījums Austrijas pārstāvei. Comme ci comme ca.

15.Krievija - māsiņas dzied uz šūpolēm, lai odi nekož. Lai neapgāztos, viltnieces ir sasējušas kopā savus matus. Abas ir īpašas ar savu fancy patronu - Filipu Kirkorovu - , kurš viņām piesējies ar savu dziesmu, bet diemžēl eiropeiskā publika šo džeku īpaši nezina. Diemžēl viņi zina vienu citu džeku no Krievijas, tāpēc biežāk dzirdētā emocija pūlī saistībā ar Krievijas priekšnesumu tagad un turpmāk būs zems: “ūūūūūūūū”. Valters un Kaža sola vēlāk pastāstīt, kā viņu gadā Filips Kirkorovs gribējis ar abiem nofočēties, bet patiesība par šo notikumu tā arī netiek atklāta. Paliekam gribot.

16.Itālija - galvenais ir zināt, vai dziedātāju ir izdrāzis Berluskoni. Sākumā īsti nevar saprast, bet beigās, kad meitene sāk rāpot, ir skaidrs, ka ne tikai ir izdrāzis, bet drāzīs vēl. Nav īpaši oriģināla, jo savas valsts karogu priekšnesumā pirms dziesmas izveido no bazilika, tomātiem un mocarellas. Varēja vēl uzgāzt to visu uz maizes un izcept picu, tad uzvēdītu nepārprotams Itālijas šarms.

17.Slovēnija - nebijis domas lidojums - dziesmas “Round and round” vizuālais noformējums ir aplis uz skatuves grīdas. Tomēr viņu izglābj blokflautas spēle, jo tā no texxxta autorēm, kura bērnībā negāja uz basketbola treniņiem, tikmēr šo instrumentu strinkšķināja mūzikas skolā.

18.Somija - nepamanījām, laikam aizmirsa atnākt līdz skatuvei.

19.Spānija - “Dancing in the rain”. Uz skatuves it kā līst, bet dziedātāja ne tikai nedejo, bet pat neizkustas no vietas. Krāpšana! Slepkavība! Korupcija! Vismaz viņai ir slapji mati. Valters un Kaža mēģina iestāstīt, ka dziesma ir spēcīga, bet mums gribētos, lai tā ir vēl vairāk grēcīga. Te quero infinito, oh mi corazon!

20.Šveice - otrais, kas svilpo. Pirmā bija grupa “Scorpions”. Dziesma ir tikpat neitrāla kā Šveice, cerams, ka arī bagāta! AK patīk!

21.Ungārija - dziesma par skumjo bērnību. Skaidrs, ka tā ir izgāšanās, jo traģiskā bērnība interesē tikai psihoterapeitus. Pat dabsteps neko neglābj. Tiesa, kaut kas oriģināls - uz skatuves ir klavieres, kuras neviens nespēlē, bet pa tām dejo divi atkritēji. Nav šaubu, ka pēc uzstāšanās dziedātājs kārtējo reizi dabūs rīklē no tēva.

22.Malta - Diezgan pāķīgs country grupas Mumford and Sons plaģiāts, bet tā nav liela bēda, jo viņi dzied: “I am going home.” Problēma atrisināta bez militāras iejaukšanās.

23.Dānija - jautra dziesmiņa par klišejisku mīlestību. Kaut arī islandieši mācīja, ka pēc izskata nav jāvertē, Eiropa ievēroja, ka solists ir diezgan nesmuks, lai neteiktu, ka galīgs ķēms.

24.Nīderlande - šeit mūsu viedoklis dalās. EK šķiet tik garlaicīgi, ka viņa sāk skatīties māla podiņu bildes, bet AK līdz ar tautiešiem, kas brīdi vēlāk atdos šai dziesmai maksimumu punktu, ir stāvā starā.

25.San Marīno - saprotams, ka valsts ir maziņa, bet vai tur tiešām nav neviena cita sieviešu apģērba gabala bez garām kleitām? Labi, ka viņi uzstājas konkursa beigās, jo daudzi skatītāji jau ir pālī un nemaz nepamana, ka pie klavierēm sēž Boriss Berezovskis.

26.Lielbritānija - tas interesē tikai Anglijas karalieni. Izpelnās vislielākās ovācijas, jo beidzot dziesmām pienācis gals. Uz skatuves bija gan aziāts, gan nēģeris, tā kā multikulturālisms tai zemē tiešām iet uz urrā.

Vakara vadītāji iemāca, kur var lejuplādēt visas dziesmas, lai tās klausīties vēl un vēl, bet reāli - kurš to gribētu darīt? Kamēr valstis apkopo referendumos iegūtās balsis, ar konfeti lietu tiek sveikts angļu Kārlis Streips, ko vēl nav izkonkurējuši angļu Valters un Kaža. Viņš arī godīgi atzīst: “It’s fun!”. Daudz spiedzošākā sajūsmā ir Francijas pārstāvji, kuriem atnes franču nacionālo ēdienu - vistu karijā franču gaumē - no Žana Pjēra restorāna.

Stāvot uz trepēm, kas simbolizē Eiropas labklājības augšupeju, tiek nodziedāta Bēthovena ziņģe Odiņa priekam, kas, starp citu, ir valdošāš kliķes himna, ja nezinājāt. Vēl tiek parādīts jautrs klipiņš, kur vakara vadītāji uzdzied kaut ko par Ķīnu. Kā atzīst Valters un Kaža, tas ir iemesls, kāpēc ir vērts mācīties angļu valodu. Visiem tiem, kas savulaik neieklausījās oligarha nr. 1 jaungada lūgumā iemācīties angleni un iztīrīt zobus, tas diemžēl izprotams nebija.

Katras valsts referendumu rezultātu paziņotāji mēģina pēc iespējas vairāk pielaizīties dāņiem, izņēmums ir francūži, kas nav klausījuši nedz Andra Šķēles, nedz māsiņu Valtera un Kažas aicinājumam iemācīties angļu valodu. Comme ci, comme ca! Ralfs Eilands uzpeld Latvijas hokeja izlases kreklā, ko redakcija vērtē kā pāķīgu gājienu, bet lietuvieši aicina Končitu noskūties. Ja arī tie nebija lietuvieši, tas nekas, jo mums sirsniņā palikusi Islandes dziesma par to, ka mēs taču visi esam vienādi. Par katriem 12 punktiem Končita Vursta raud aizvien vairāk, līdz asaras ir pārpludinājušas skatuvi un viņa kļūst par otro transpersonu, kas uzvarējusi Eirovīzijā (pirmā bija Dana International 1998.gadā).

Kaut arī šogad nebija tādu jautrību kā klauns ar vienriteni no Moldovas, Rumānijas ādas apenes vai Grieķijas bezmaksas smiga kā pērn, kopumā sajūta pēc konkursa noskatīšanās ir labāka nekā 2013.gadā. Kaut vai tāpēc, ka šoreiz neviens no Texxxtu redakcijas Eirovīziju nav beidzis slimnīcā.

Texxxtu redakcija sirsnīgi sveic Jegoru Jerohomoviču ar Končitas uzvaru, kā arī pateicas Miroslavam Kodim par viņas vizīti Latvijā. Rise like a penis!

 
 
xxx
09 Aprīlis 2014 @ 17:33
Oki - okeāna vidū  
Vakar kopā ar draudzenīti devāmies uz kino, jo bijām nahaļavu dabūjušas ielūgumus. Tā kā dāvinātam zirgam zobos neskatās, tad nu arī īpašu uzmanību nolēmām šim notikumam nepievērst, bet tā vietā izturēties tā, kā izturētos jebkurš cilvēks, kas aiz gara laika būtu nolēmis apmeklēt kinčiku – respektīvi, sākt savu kino pieredzi Stockmann šmigas nodaļā, izvēloties kādu skrūvējamu padzērienu. Paņēmām pudeli baltvīna uz divām. Sapratām, ka kaut ko uzkost jau arī droši vien gribēsies, tāpēc mūsu iepirkumu groziņā nonāca arī divas spinātu maizītes un četri baklažānu rullīši ar rīsu nūdelēm un Korejas burkāniem. Rūpīgi visus savus labumus sastūķējušas somās, lai apsargi nepamana, devāmies iekšā kino. Tur vēl paņēmām arī vidējo sāļo popkornu, ko kārtīgi apbērām ar načo siera pulveri, un nu beidzot varējām doties uz kinoteātra augšējo stāvu, lai dotos iekšā pirmajā zālē uz savu seansu.

Apsēžoties savās vietās, ātri vien saprotam, ka esam drusku ieberzušās, jo no visām pusēm apkārt lupī fotogrāfi, bet uz skatuvītes priekšā ekrānam novietots sintjiks. Tātad būs dziedāšana. Jau jūtam, ka tie mūsu baklažānu rullīši droši vien būs jāknakstina īpaši klusi, citādi Andris Bulis mums sados pa tauri, jo – bēdu manu lielu bēdu - esam atnākušas uz Māra Martinsona filmas “Oki – okeāna vidū” pirmizrādi. Pirms seansa sākuma pats smukais Andris kāpj uz skatuves un sauc uz tās apkārt arī visādus citus smalkus kundziņus, kas piedalījušies filmas tapšanā. Kādā mirklī uz skatuves uznesas arī Ints Teterovskis un liek visai zālei celties kājās un dziedāt “Daudz baltu dieniņu”, jo galvenajai aktrisei, tai japāņu džangai, ir dzimmene. Ļe ļe ļe, tri rubļa, karoče tās runas ilgst mūžību. Bet nu, nepaiet ne stunda, un zālē beidzot tomēr nodziest gaismas.

Filmas darbība noris Amerikā, Losandželošā. Galveno varoni, ko atvaido Andris Bulis, sauc Robis. Robis ir tāds besīgs tipiņš, kurš visu laiku staigā ar adītu mici galvā, agri ceļas un traucē gulēt savai dzīvokļabiedrenei. Robis vispār ir laikam latvietis, bet tā kā Štatos dzīvo jau astoņus gadus, tad ir iemācījies vārdu “whatever” izrunāt ar tādu labu kaliforniešu akcentu. Viņa dzīvokļabiedrene, ar kuru, kā vēlāk noskaidrosim, viņš pēc gada platoniskas kopdzīves tomēr uzsāk arī seksuālus sakarus, ir amerikāniete. Viņai patīk fotogrāfēt un vērot šo pasauli, kurā ir tik daudz kā skaista un interesanta, ko mēs, pārējie, savas aizņemtības un egocentrisma dēļ bieži vien pat nepamanām. Vēl filmā ir tā japāņu džanga, kas tēlo psihušku, kas visu laiku pērk un pārdod mājas. Robis arī drusku šiziķis, tāpēc arī vien top apsēsts ar to japāņu džangu un vēlas noskaidrot viņas biežās pārcelšānās iemeslus. Noziegumam pa pēdām! Kāds ir šis iemesls – to es zinu, bet jums neteikšu, lai paliek tomēr arī kāda intriga.

Vārdusakot, filma pretendē uz kaut ko ļoti artsy – nu tur visi šitie deep stuff cryptic thang dialogi ar dziļdomīgām pauzēm, gleznaini kadrējumi un smukas krāsiņas. Mūzika fonā diezgan forša. It kā visi priekšnosacījumi, lai būtu gaumīga mazbudžeta filmiņa, bet tomēr tā Andra Buļa roža reprezentē kaut ko tik pazīstami latvisku, ja tā var teikt, ka gribas vienkārši iet uzvārīt kartupeļus, nevis jodelēt pie mākslas. Stāstam it kā potenciāls, bet scenārijs tomēr atstāts tādā dramaturģijas otrkursnieču līmenī ar visiem tiem saviem neparadzami paredzamajiem vipedroniem un gredzenveida kompozīciju. Gredzenveida kompozīcija… Nu godavārds, kurš gadsimts? Mūsdienās gredzenveida kompozīcija ir pieļaujama tikai pornogrāfijā – tas ir, sāk ar minetu un beidz mutē, bet visur citur tā ir klaja bezgaumība.

Ja kāds domā, ka bija baigi slikti, tad tā nebija. Tāda diezgan pliekana pēcgarša, kas neraisīja nekādas spekulatīvas pārdomas par dzīvi un sevi tajā. Kāds noteikti kaut ko uzries, ka mēs te atkal sorosīdi, ka Latvija var un Anglija nevar, vai kaut ko tādu, bet tā jau nav. Tikai gribētos, lai biežāk būtu ta sajūta, ka par šitādiem mākslas vijeboniem varētu godīgi sacīt, ka ir kruta, nevis ka ir priekš Latvijas kruta.

Pēc seansa aizgājām uz dāmu tualetēm, bet tur man blakus izlietnē rokas mazgāja Agnese Zeltiņa. Rokas tikai apslacīja ar ūdeni, ziepes neizmantoja. Es arī ne.
 
 
xxx
17 Marts 2014 @ 22:20
16.marts - Leģionāru piemiņas diena  

Provokācijas, vardarbība un sekss uz ielām. Apmēram tādas prognozes par 16.martu Rīgā skan tramvajos. Un tādas tās ir katru gadu. Šogad laikraksti un sociālie tīkli brīdināja, ka šī diena būs īpaši bīstama un neoficiāli pasludināma arī par starptautisko dusmu dienu Latvijā, tāpēc vislabāk ir dusmoties mājās un nelīst uz ielām. Uz ielām tikmēr snieg. Pēc rīta viskija nolemju, ka svētdienas dusmu terapija būs jāsāk tieši ar pastaigu gar Brīvības pieminekli.

Vienpadsmitos no rīta ierodos pie Mildas, kur mani sagaida kupls skaits ar policistiem un žurnālistiem. Visi diezgan mierīgi stāv un izteikti klusē. Tik izteikti klusē, it kā visiem būtu skaidrs, ka priekšā vētra, vai arī kāds sastrādājis tik lielus sūdus, ka tagad negrib atzīties. Sadzirdu arī pirmo vainīgo. Visā klusumā kāds no augšas sāk ķērkt. Paskatos uz Mildu un redzu, ka viņa ir nevainīga, un tad arī pamanu vārnu, kas netraucēti sež pie kreisās Mildas zvaigznes un ķērc pa visu laukumu. Episki un arī diezgan žēl. Pastaigājos vēl apkārt un no kāda pensionāru pāra uzzinu, ka svētku gājiens ir atcelts. Viņi, protams, melo, jo gājiens vienkārši nav vēl sācies.

Sekojot cilvēku plūsmai, nokļūstu populārākajā jauniešu restorānā Makdonalds, kur netipiski ikdienai šorīt pulcējas daudzi vecā gada gājuma cilvēki, burgerus viņi neēd, taču nolemti stāvēt pie durvīm un sildīties viņiem patīk. Pasildos arī pats un pamanu neķītro meiteņu trjotni, kurām ir neviltots krašs uz 16.martu, viena no viņām atzīstas draudzenēm, ka ir gatava visu filmēt, lai pēc tam varētu atcerēties. Iedomājos, ka tas ir ļoti labs iemesls, lai kaut ko filmētu. Tikmēr viņas draudzene atklāj savas jūtas pret bijušo ministru Cilinski. “Vot, ja es satikšu Cilinski, es ar viņu točna iepazīšos, jo viņš ir īsts vecis!” to viņa saka ar tādu pārliecību, ka draudzenes sāk ķiķināt un runāt par to, ka varbūt vajadzētu Cilinskim vienkārši aizrakstīt twitterī. Kamēr Brīvības pieminekli ir aplenkuši policisti, Bastejkalnā notiek antifašistu ballīte, tur caur skaņas pastiprinatājiem tiek stāstīti dažādi joku stāsti par to, ka fašisms nekad nepāries un viss ir slikti. Lai arī daļa klausītaju ir iereibuši un neko nesaprot, tomēr ir mazliet žēl, ka viņu nav pārāk daudz.

Īsi pirms divpadsmitiem policistu rācijas ziņo, ka gājiens ir sācies un skatītāju pūlis sāk rosīties. Tālumā dzirdamas basbungu skaņas un uz brīdi šķiet, ka tas būs grupas Auļi koncerts, tad ir saklausāmas vecu vīru balsis un tiek dziedāts: “Paliec sveiks mans mazais draugs”. Tā ir patriotiska dziesma ar seksa iezīmēm, kas dzīvē neizklausās tik seksīgi kā ierakstā. Vairāk jūtama gados uzkrātā spīts un leģionāriskais nogurums. Daži iereibuši skatītaji ar burgeriem rokās kaut ko bļauj par fašismu, un viens tā bļaujot pats no sevis apgāžās un ļoti sasit dibenu, policisti steidz viņam palīdzēt piecelties. Fotogrāfi tikmēr skrien līdzi gājienam un fočē visu no visām pusēm. Atrodu labāko un drošāko vietu no kuras visam sekot, tas ir starp Basteja bulvāri un Brīvības pieminekli - blakus valsts policijas priekšniekam Intam Ķuzim. Leģionāri jau grasās nolikt ziedus, kamēr pulciņš ar dusmīgajiem kaut ko nepsaprotami bļauj. Man šķiet, ka tas ir kaut kas par hokeju, un kāds no blakus stāvošajiem arī saklausījis līdzību pāris reizes iesaucās līdzi: “Šaibu, Šaibu!” Arī Ķuzis pasmejas par labi izdevušos joku.

Seko spraigākais pasākuma pavērsiens, skanot saukļiem “fašism ņepraiģot” no Basteja bulvāra puses cenšas pielavīties antifašisti, viņiem ir dīvaini karogi un ik palaikam tiek pūstas hokeja fanu taures. Pieļauju, ka fanošana par hokeju ir jaunais maskēšanās veids. Policisti gan nav muļķi  un ātri šo uzbrukumu nobloķē. Citiem par šo visu ir liela jautrība. Starp gājiena dalībniekiem pamanu arī Eināru Cilinski, kurš ir ģērbies līdzīgi kā iepriekšējā vakarā apmeklētajās Depo jubilejas svinībās. Viņš nolicis ziedus ļoti smaidīgs un sakautrējies steidzas pamest gājienu. Vēl kādu laiku ir dzirdamas klaigas un leģionāru dziesmas, un tad sākas kulminācija ar diezgan pamatīgu sniegputeni. Tas pieliek punktu antifašistu vēlmei pret kaut ko turpināt protestēt, lielais vējš pūš projām visus saukļus, un sniegs traucē nokļūt kameru redzeslokā. Arī mediju uzmanība krasi samazinās, jo ik pa laikam ir jātīra piesnigušās kameras un visiem ir auksti.

Agrs rīts, slikti laikapstākļi un daudz policisti, tas ir labākais veids kā cīnīties pret visādām provokācijām un nemieriem. Šis varētu būt viens no visu laiku drošākajiem gājieniem. Vēl drošāks par praidu, bet tomēr ar naidu.


dažas provokatīvas bildes )
 
 
xxx
12 Marts 2014 @ 15:39
Nimfomāne II  
 
 
xxx
10 Marts 2014 @ 23:17
Nimfomāne I  
Pirms dalos iespaidos par filmu, nedaudz iesildīšu ar tādu kā priekšspēlīti. Filmas režisors ir Lars fon Trīrs, kurš nāk no vienas zemes ar Lego un brāļiem Olseniem. Trīrs ir viens no skandalozākajiem kino klasiķiem starp dzīvajiem. Iespējams, neticami, bet neesmu redzējusi ne "Dejotāju tumsā" (tur spēlē Bjorka, viņa ir no Islandes, un runā, ka daudziem filmas laikā palicis slikti), ne "Antikristu" (tur ar nazi izgrieza vagīnu), bet esmu redzējusi "Melanholiju". Tā man patika. Viņam ir vēl citas filmas, bet tās nav tik popsīgas.

Priekšspēles diloģijas otrā daļa: Filma "Nimfomāne" ar savu neķītro nosaukumu izpelnījās tik lielu ažiotāžu, ka mūsu brālītis Lietuva to labāk aizliedza vispār. Es, starp citu, nebrīnos, jo Baltijas valstis ir kā trīrs ruksīši, un Lietuva diemžēl ir tas ruksītis, kurš ceļ māju no salmiem un kūpina tur iekšā savus led cepelīnus līdz atnāk šāds te vilks fon trīrs. Ievērību filma izpelnījusies arī ar jauno trendu - fočēties ar kailiem pleciem un baudpilnu seju (tā, kā tas ir filmas plakātā) - , kam pakļāvušies ne tikai visādi ierindas asprāši, bet arī cienījami kinokritiķi. Tā kā kopš brīža, kad skatījos un šeit recenzēju "Melno gulbi", ir pagājis krietns laiks, mana emocinālā sistēma ir daudz maz sakārtojusies atpakaļ kā bija, tāpēc arī no visa lielā Texxxtu kolektīva tiku izvēlēta kā piemērota šīs filmas recenzijai. Nu, tad - lūdzu.

Filma sākas ar uz ielas guļošu sievieti. Mēs vēl nezinām, bet tomēr nojaušam, ka tur guļ viņa - Nimfomāne. Garām viņai iet kāds vienkāršs kungs ar tīkliņu rokā, nopircis pienu un smalkmaizīti, kurš nelaimē nonākušo kundzi pamodina, un ātri vien abi atrod kopīgu valodu, tāpēc dodas pie viņa uz māju dzert tēju. Abu īstā saruna - tā, par kuru mēs skatīsimies filmu, sākas par kunga mājas sienā iespiesto makšķerāķi jeb tā saucamo mušiņu. Iespējams, tā ir režisora veidota atsauce ar "spāņu mušiņām", no kurām visi uz brīdi varot kļūt par trakiem nimfomāniem. Džeks to āķīti tur iespraudis, jo ar to reiz noķēris kādu lielu zivi, kas, protams, liek galvenajai varonei saprast, ar ko sākt stāstu par savu lielo dzīves copi. Es nezinu kā tur, Dānijā, bet Latvijā iešanu "koļīt" pretējo dzimumu bieži sauc par copēšanu, tā kā - varēja jau nu izdomāt kādu seksīgāku metaforu.

Daļās ir sadalīta ne tikai pati filma (tiem, kas nezina - būs vēl otrā daļa, un tajā būs vairāk vardarbības), bet arī galvenās varones (Džo) stāstījums. Paralēli viņas īsstāstiem par savu (seksuālo) dzīvi tas džeks pienes pa kādam našķim, un izklaidē savu jauno paziņu ar dažādām kultūratsaucēm. Džo neko no kultūras nerubī, un to var saprast, jo bijis jāsavieno pilnas slodzes darbs ar +/- desmit dažādiem (es domāju - no dažādiem kungiem) orgasmiem dienā. Toties viņa šo to saprot no kokiem, jo tēvs viņai bērnībā par tiem visu izstāstījis, tāpēc arī Džo mīļākā grāmata ir tāda, kur salīmētas koku lapas. Tā nu viņas sarunubiedrs velk dažādas paralēles starp Baha meistarīgo polifoniju un seksu, starp Edgaru Alanu Po un seksu, matemātiku un seksu u.tml. Reizē viņš tiecas neatklāt, ka stāstījums viņā būtu atraisījis kādas konkrētas emocijas, un arī sarunu biedreni viņš mudina nevis attaisnot, bet atklāt savu personību. To Džo izdara jau sākumā, jo vairākkārt piedraud, ka ir ļoti ļauns cilvēks (droši vien tāpēc viņai ir sasista seja, labiem cilvēkiem tādas ir retāk). Skaidrs, ka tas džeks tad nu ir tāds wanna be psihoanalītiķis, kurš droši vien pa īstam nemaz neeksistē, jo kā gan citādi var izskaidrot to, ka visas filmas laikā viņa ar viņu nepārguļ?

Bērnībā Džo bija draudzene, kura - kā jau tas ir gandrīz visās draudzībās un sevišķi bērnībā - bija tā pārdrošākā, tā, kura lielākoties saņēma autortiesību honorārus par abu kopīgajām bļēņām. Abas par konfekšu paciņu sacentās, kura vilcienā pārgulēs ar vairāk džekiem, un abas arī nodibināja apmēram biedrību pret mīlestību, kuras himna bija dziesma "mea maxima vulva". Taču stulbā draudzene ņēma un iemīlējās, nododot kopīgos ideālus, kas Džo tieši pretēji - vēl vairāk mudināja tiem sekot. Vienīgais vīrietis, ko Džo, protams, pa īstam mīl, ir viņas tēvs, pret kuru toties mamma izturējās kā vēsa kuce, un pat nenāca skatīties viņa delīrijus uz slimnīcu pirms nāves. Starp citu, filmā parādās arī Una fon Trīrmane, kura ir viena no Džo mīļāko psihā sieva ar trim bērniem, kam viņa iesaka atcerēties Džo gultu, lai būtu par ko vēlāk, pieaugušo dzīvē, stāstīt psihoanalītiķa kabinetā. Nimfomānei, protams, tas ir pilnīgi pofig.

Tomēr viena mīlestība Džo dzīvē uzpeld - pirmais džeks, ar ko viņa pārgulēja (krāns tika ielikts 3+5 apkaunojošas reizes). Šis džeks, kuram vienīgajam no varoņiem ir vārds (pārējiem ir tikai vārdu pirmie burti), kuru es, vecā galva, aizmirsu, neticamā veidā parādās viņas dzīvē vēl divas reizes. Vienreiz viņa nejauši sāk pie viņa strādāt (tad arī iemīlas), un otrreiz pēc vairākiem gadiem vēl romantiskākā un neticamākā veidā. Šis varonis atklāj, ka, pirmkārt, iemīlēšanās ir mazohistiska - jo sākumā viņa pret viņu juta pazemojumu, bet tad zināmā mērā atriebības izraisītu varu, bet, otrkārt, - neloģiska, jo tas džeks vispār ir diezgan stulbs. Bet visā stāstā ir kaut kāds pārspīlēts likteņa elements, kas parasti raksturīgs romantiskiem stāstiem, tāpēc droši vien to var uztvert kā ironisko atsauci. Palabojiet, lūdzu, ja tas nav pareizi.

Stāstot par saviem džekiem, viņa, ķipa, uz labu laimi izvēlas vēl divus - resnu, bet mīļu, pazemīgu un tādu, kurš nolasa no lūpām katru viņas vēlmīti, kā arī - neatkarīgo džeku, kas kā - uzminiet kas? protams, ka kaķis! - staigā kur un kad pašam tīk. Tāpat kā filmas wanna be psihoanalītiķis dala visus cilvēkus tādos, kas sākumā griež kreisās rokas nagus, un tādos, kas sākumā labās, arī stereotipi par džekiem, ar kuriem kopā ir meitenes, ir divi - šāds mīlošais un zem tupeles esošais, kā arī - neatkarīgais, bet pāri darošais.

Kopumā filma atklāj mums Nimfomānes kundzi. Viņa nav piesātināma (nejaukt ar pieskaitāma!), un grib no saullēkta spilgtāku un dzeltenāku gaismu nekā vairums. Nu, vai apmēram tā viņa pati par sevi saka sākumā. Pirmā daļa diemžēl beidzas ar to, ka seksa laikā ar savu mīlestības augli (kuram aizmirsu vārdu) viņa neko nejūt. Tā kā skaidrs, ka nākamā filma būs par to, kā viņa arvien mērķtiecīgāk mēģinās kaut ko sajust. Turēšu par viņu īkšķus. Jo filma man, ja kas, patika.

P.S. Man šajā filmā pirmoreiz iepatikās Rammstein. Kas man kaiš?
 
 
Mūzika fonā: Rammmstein
 
 
xxx
24 Februāris 2014 @ 00:05
Eirovīzijas nacionālās atlases fināls 2014  

Kad dažas nedēļas atpakaļ Elīna Kolāte paziņoja, ka ar Aneti Konsti esam akreditēti Eirovīzjas atlases finālam Ventspilī, bija skaidrs, ka gaidāms nopietns rautiņš. Žurnālistu busiņš no Rīgas uz Eirovīziju izbrauc agrā sestdienas rītā un daudziem medijiem šis ir smags rīts, daži vēl iereibuši ierodas busiņā taisnā ceļā no piektdienas nakts uzdzīves Erotā. Šeit nu lielākie dzēraji ir bijuši fotogrāfi, kuri vēl autobusā turpina apjūsmot skaistākās sievietes (savas kolēģes) un skaļi dziedāt Dona Merkūrija lipīgo dziesmu: “Neraudi susuriņ...” Kā klases ekskursijā visi, kas dzēruši sēž aizmugurē, kamēr kārtīgie teicamnieku žurnālisti skrollē savus laptopus autobusa pirmajās rindās.

Paspējam ierasties uz Eirovīzijas ģenerālmēģinājumu, ir pēcpusdiena un pirmā lieta, kas pārsteidz ir “Jūras vārti” mazie izmēri, daļai žurnālistu zālē nepietiek vietas, tāpēc ir jāsēž uz trepēm, taču TV ekrānos viss izskatās tā kā tam jabūt, mikro izmērus notušē pustumsa un četri pasākuma vadītaji – tie ir trīs džeki un viena meitene, tas ir tā kā Latvijas kamaniņu braucēju stafetes komanda Sočos. Ģenerālmēģinājums paiet ātri, vēlāk ar Aneti malkojam viskiju un nolemjam, ka mans favorīts būs Olga, kamēr Anete visu naudu liks uz bukmeikeru lielo cerību Donu. Un tad arī ir klāt vakars un sākas īstā Eirovīzija.

Pamanu, ka tiešraidē vadītaji ir kļuvuši daudz atraktīvāki nekā mēģinājuma laikā, iespējams, tāpēc viens no viņiem (Busuļa brālis) īsi pirms Eirovīzijas sākuma veikalā pirka lielo kafijas iepakojumu. Pēc intro priekšnesuma visi dalībnieki dodas atrādīties uz skatuves, un šeit labo stilu demonstrē Dons, kurš kāpjot uz podestiem, palaiž meitenes pa priekšu.

Kā pirmie uzstājas Ralfs un Pūce, kuram neuzzied aste, bet saplīst čells, dziesma diezgan agresīvi pievēršas Ukrainas tematikai un nobeigumā kļūst pavisam anarhistiska. Turpinājumā dzied popdīva Markus Rīva, viņa dziesmas pavadījums skan daudz klusāk par balsi un vismaz zālē ir sajūta, ka esam nokļuvuši kaut kādā karaokes vakarā. Seko Katrīne Bindere, kura pavisam mierīgi varētu iegūt garlaicīgākās dziesmas titulu. Dons Merkūrijs ar susuriņa dziesmu ir nākošais un, domājams, ja šī dziesma nebūtu latviešu valodā, tai būtu niecīgas izredzes uzvarēt, jo bez Dona majestātiskuma dziesmā nekas būtisks nenotiek, tomēr meitenēm Dons patīk, un ovācijas zālē ir lielas. Samanta Tīna savam priekšnesumam ir nomainījusi kleitu un tagad izskatās tievāka, virsū viņai tiek pūsts vējš, un, ja šis vējš būtu bijis Dons, viņš Samantu mīlētu. Tikmēr dejotājs Niko ir iedomājies, ka viņa skatuves palīgi ir oriģinālākie pasaules dejotāji un neviens jau nepamanīs to, ka tās ir Daft Punk kopijas. Grupa MyRadiantU izskatās pēc pārstilīgam rokzvaigznēm un savā stilīgumā atgādina grupu Hurts, kas laikam nav nemaz tik slikta grupa. Vislielākās zāles ovācijas iegūst Olga un Līgo, viņa ir tāda kā latviešu Beyonce, kas prot gan dziedāt, gan vienlaicīgi lēkāt un dejot, vēl svarīgi ir tas, ka visu dziesmu caurvij Rača rokraksts. Nākošā seko Aminata Savadogo, kuras iespīlētais triko un kustības liek domāt tikai par seksu. Grupa Aarzemnieki uzstājas ar hipijdziesmu par kūkas cepšanu un savā labdabīgajā priekšnesumā ļoti atgādina Prāta Vētras iznācienu pirms četrpadsmit gadiem. Tikmēr lielākie jokdari grib būt grupa Eirošmits, viņi izceļās ar pārspīlētam bārdam un parūkām, un šis ir tas gadījums, kad grupai sķiet, ka viss būs baigi smieklīgi, taču beigās visiem ir mazliet žēl. Kā pēdējā uz skatuves kāpj Katrīna Lukina, kurai ir divi sinhronie bundzinieki, diemžēl nav tā, ka vairāk bungas ir labāk, un dziesma oficiāli kļūst par vakara šķībāko dziedājumu.

Uzreiz pēc visiem priekšnesumiem dodamies uz bāru iedzert balzāmu un pa ceļam iepazīstamies ar draudzīgajiem grupas Aarzemnieki dalībniekiem Raiti Viļumovu un Joranu Steinhaueru, godīgi atzīstu, ka viņu dziesma ir diezgan forša, bet norādu arī, ka tā neuzvarēs, jo favorītos ir Dons ar Olgu. Raitis dalās baumās un pastāsta, ka Dons kā uzvaretājs ir paspējis jau sagatavot susuriņa dziesmas anglisko variantu. Tikai vēlāk saprotam, ka uzvarētāju prognozēs ir kļūdījušies pilnīgi visi, jo uzvar Aarzemnieki, līdz ar to Samanta Tīna un Dons ir tādi kā brāļi Dukuri, kas piedalās un vienmēr paliek otrie.

Izmantojam žurnālistu ekstras un ierodamies Eirovīzijas banketā. Galdus rotā dažāda veida mistiski salāti, kuros samests viss tas, kas labi izskatās. Ar dzērieniem ir visai skopa situācija. Pieejams tikai sarkanvīns, un tas arī ļoti ātri beidzas. Jāatzīst, ka alkohola trūkums traucē mums iepazīties ar Nilu Saksu vai Marku Kianu Rīvisu (mēs viņus neatšķiram). Konstatējam, ka Dons banketā nav ieradies un laikam ņēmis pie sirds savu zaudējumu, tagad spītē visiem žurnālistiem. Kamēr Samanta Tīna aktīvi fotogrāfējas vēl vienā kleitā, kas tagad kļuvusi sarkanā krāsā, vēlreiz izmantojam izdevību un aprunājamies ar grupas Aarzemnieki perkusionistu Raiti Viļumovu. Izrādas, ka Raitis un Jorans iepazinušies bāra Chomsky un uzreiz nosprieduši, ka jaspēlē kopā, savukārt dziesma “Cake to Bake” ir par kādu džeku, kas visu prot, izņemot uzcept kūku, tāpēc viņš zvana mammai prasīt padomu. Raitis atklāj, ka Ventspilī grupa uzturas jau otro vakaru, taču nekādas ballītes vakaros netiek rīkotas. Ceru, ka tie bija meli, jo savādāk par to ir baigi žēl.

Žurnālistu busiņs atgriežas Rīga piecos no rīta, un tas ir laiks, kad daudziem jau sākušās vīna paģiras. 

Tags: , ,
 
 
xxx
30 Janvāris 2014 @ 17:04
Noziegums un sods  
Labdien. Te mēs - Krusta skolas absolventes EK un SM. Šajā skolā mēs ārstējāmies no narkotiku atkarības, homoseksuālisma un visa tā, ko izglītības sistēma mums bija centusies iepotēt caur literatūras hrestomātijas grāmatām. Pasaule ir tāda skola, noteikti aizejiet! Karoče, te mēs - te jauns škandāliņš! Pirms lasāt talāk, lūdzu, paņemiet glāzi ūdens, uzlieciet kādu Kaspara Dimitera ierakstu atskaņotājā, iekārtojieties ērtāk un mazliet pieskarieties sev. Tagad var lasīt tālāk.

Dziesminieks, skolotājs un bandīts Kaspars Dimiters kādu dienu saņēmis vēstuli no Valsts Ieņemšanas dienesta par to, ka vajadzētu samaksāt nodokļus. Patiesībā Dimis vēstuli pat īsti nav lasījis, jo tā esot bijusi ķīniešu valodā un viņam nav naudas tulkam, bet viņš, ieraugot to špergalku, pēc īsa dialoga pašam ar sevi visu sapratis: “Vēstule? Tātad kādam no manis kaut ko vajag. Ķīniešu valodā? Kas Latvijā ir zem Ķīnas tupeles? VID. Ar ko man mūžīgi problēmas? Ar naudu un čekiem. Ko viņi man klūp krāgā? Ā, gan jau nodokļi nav samaksāti.”

Kaspars ir iznīdējis verga gēnu sevī, tāpēc i negrasās maksāt tos nodokļus. Vien trīs lietas:
1) Viņš uzskata, ka tādu izpriecu var atļauties tikai tie, kam ir nauda, bet viņam, redz, tādas neesot (tāpēc viņš arī nav nolīdzis tulku vēstules lasīšanai). Šis ir tik loģisks priekšlikums, ka to vajadzētu padarīt par likumu, vēlams - krimināllikumu vai Dieva likumu.
2) Viņš rakstīšanu un dziedāšanu neuzskata par darbu, tāpēc nekādi nodokļi nav jāmaksā. Pareizi ir - tā tik vēl trūka, lai būtu jāmaksā par atpūtu!
3) Pizdimiteram nepatīk, kā tiek tērēta nodokļu nauda: homoseksuālisma propogandai, karam un bibliotēkai. Diez kas nav, jo Kaspars ir tradicionālo vērtību aizstāvis, tiesa, šīs tradīcijas ir zināmas vien viņam pašam.

Tomēr jautrais dziedātājs un dzejnieks apzinās, ka pārkāpj likumu, un ir gatavs par to saņemt sodu. Viņš arī atvieglo tiesu ļaužu ikdienu, un pats sev izdomā soda veidu - Kaspars ierosina, ka mēs visi varētu satikties Doma laukumā, kur viņam tiktu izpizdjīts nāvessods. Viņš nav precizējis, kā tieši vēlas aiziet viņsaulē. Labu padomu diemžēl sniegt mēs nevarēsim, jo nāvessodi nav Textu specialitāte, tomēr Textu specialiāte ir gaumīgas detaļas un glamūrs, tāpēc, lai kāds arī nebūtu šis dzīvības atņemšanas paņēmiens, mēs ierosinām, ka tas varētu notikt, kamēr Kaspars uz akustenes spēlē “Jautru dziesmiņu sev pašam”. Kaut kur netālu ir jābūt arī divām glāzēm ūdens - uz vienas uzraksts “YAY”, uz otras - “NAY”, lai garāmgājēji varētu mest sīknaudu attiecīgajā glāzē, atbilstoši savai iekšējai sajūtai. No samestās naudas nodokļi netiks mesti, jo Kaspars pasākumā piedalīsies prieka pēc. Tā tik vēl trūka, lai par mešanu būtu jāmaksā nodokļi!

Iespējams, Pizdimitera kungs ir palaidis garām to, ka ir beigušies ne tikai čekas laiki, bet arī nāvessoda laiki. Nu, neko - nāksies atjaunot. Šobrīd Latvijas tēls ir tik nestabils kā piedzēries Vilis Krištopans, tāpēc inovatīvas metodes mums ir nepieciešamas kā darvas piliens medus mucā. Kurš būs tik drosmīgs pateikt, ka publiski nāvessodi Doma laukumā nav labs tūristu pievilināšanas Instrumenti? Tas noteikti nebūs Raimonds Bartaševics, jo nedzīvojam Āfrikā, kur nāvessods mētājas uz katra stūra.

Pats Kaspars Pizdimiters kādā no savām dziesmām atzinis, ka nomirt ir vienīgais sākums, tāpēc nav ne mazāko šaubu, ka pēc randiņa ar elektrisko krēslu viss tikai sāksies. Un Kaspars neuzvedīsies kā apmaldījies kucēns - viņš zinās, ko darīt, jo ir šo to iemācījies par aizkapa valstību: “Pasaules ir tāda skola, kur mani māca nebūt dzīvam.” Tiesa, kādā citā dziesmā Kaspars arī apgalvo, ka “Tu negribi nomirt, jo nav tādas beigties gribas”. Tas nozīmē, ka vispār Latvijas Eltons Džons labprāt gribētu palikt dzīvs, jo cīņa pret homoseksuālismu ir tikai sākusies un vismaz līdz nākamā gada praidam vajadzētu izvilkt. Ko darīt? Nevajag vairāk kā palikt uz vietas - dzīvot, mīlēt un nemirt, vien trīs lietas.

Varam secināt, ka Kaspars ir kā Dana no “Ugunsgrēka” - īsti jau mirt negrib, bet šovu vajag. Un reizēm jau ir tā, ka negribas, bet vajag. Fizikas pasaulē šis fenomens ir pazīstams kā Šrēdingera dimiterēns. Piemēram, ja esi jau tūtā, bet pudelē palicis 100 gr šņabja, tas ir jāizdzer, jo tādus sīkumus atstāt labākiem vai sliktākiem laikiem nedrīkst. Tātad, ja šis šņabja atlikums tiek izdzerts, tu esi gudrs atomu līmenī, bet pilnīgs cirvis zematomu līmenī, jeb, īsāk sakot - tu esi Šrēdingera dimiterēns. Neuztraucieties, ja par šo paradoksu neko neesat videnē dzirdējuši - to mēs iemācījāmies Krusta skolā. Noteikti aizejiet!

Nāve un nodokļi Latvijā jau izsenis ir tabu temati (atšķirībā no homoseksualitātes, kara un bibliotēkas), tāpēc nav liels brīnums, ka inteliģence un citi nenobrieduši nejēgas kaunīgi novēršas un klusē. Bet vai mēs - komunisti - klusēsim arī pēc šova “Nāves ēnā” Doma laukumā? Vai mūsu sirdis paliks tik aukstas kā nakts Zosēnos? Droši vien, bet Latvijas kļūs par pirmo valsti pasaulē, kuras iedzīvotājs (?) izdevis albumu pēc savas nāves. Vai mūsu tumšie prāti ko sapratīs un iemācīsies no Kaspara perspektīvās nāves? Vai arī nāvessoda izpildes vieta tomēr nav nejauša kaprīze, bet gan rūpīgi pārdomāta stratēģija? Jo kāpēc nomirt Doma laukumā, ja var nomirt Ķīšezera maliņā? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem meklējiet Kaspara jaunākajā albumā “Geji Ahujeļi”. Tas būs pieejama lejuplādēšanai iTunes un Ellē, bet vēl nav. Pagaidām ir pieejams tikai ieskats pirmā singla lirikā. Pagrieziet skaļāk un dziediet līdzi! Ar jums kopā bija EK un SM, paldies par uzmanību un tiekamies atkal kaut kad, pofigkad! Atā.

Normālu cilvēku vietā ir geji,
Svētie klusē, runā tikai zmeji.
Skolā māca, ka Dievs ir karš.
Diemžēl man kaut kas ir īss,
Bet es gribētu, lai ir garš.
 
 
xxx
13 Janvāris 2014 @ 00:23
Neesi vienaldzīgs, esi atbildīgs!  
Pietiks kampt un noklusēt! Jāatzīstās, ka mēs - autores EK un AK - bijām saņēmušas slepenu ielūgumu 2013.gada 21.decembrī ierasties uz biedrības “Neesi vienaldzīgs, esi atbildīgs” dibināšanas pasākumu, bet neviena no mums tā arī tur neparādījās, jo iepriekšējā vakarā piedzērāmies un, iespējams, sastrīdējāmies ar taksistu. Jo mums bija viedoklis, un viņam arī tāds bija.

Ja mēs tajā pasākumā tomēr būtu bijušas, tad noteikti ierosinātu izvēlēties citu nosaukumu biedrībai, jo jau pašā Texxxta sākumā mums tas ir apnicis. Tā kā viens no domubiedru spilgtākajiem kardināliem ir aktieris, bokseris un kinologs Artuss Kaimiņš, turpmāk popgrupu “Esi atbildīgs, neesi vienaldzīgs” dēvēsim par “Kaimiņiem”. Tas ir labs nosaukums, jo mums un vecākiem cilvēkiem atmiņā atsauc Kailiju Minogu, Austrāliju, sauli, spārnus un vēju. Turklāt latvieša dvēsele zina, ka spārni un vējš pasargāt spēs, un šajā saspringtajā laikā ikvienam gribas parausties zem silta pūces spārna, tāpēc nosaukums “Kaimiņi” ir ideāls. Jo mēs esam tā vērti.

Bet nekas nav zaudēts. “Kaimiņi” nav stāvējuši malā un uzfilmējuši vēstuli, kura tāpat kā Ingūnas Sudrabkalnas kustība ir veltīta ikvienam Latvijas iedzīvotājam (ar to iepazīties var "Kaimiņu" feisbuka lapā). Līdz šim bijām lasījušas tikai rakstiskas vēstules, bet tā kā mūsdienās jēdziens “vēstule” ir saplūdis ar jēdzienu “māksla”, tad formātam piesieties nevar.

Artuss Kaimiņš liek izteikt savu viedokli. Aicinājums ir kā mākslas filma “Armagedons” un nauda - vienaldzīgu tas neatstāj nevienu, tāpēc arī mēs šeit esam. Galvenais, kas jānoskaidro - vai viedoklis ir jāizsaka arī tad, ja tas ir stulbs. Šis video apliecina to, ka - it sevišķi tādā gadījumā.
Kopā salasījusies kompānija, kas ir raiba kā Ojāra Rubeņa vēders. Fonā skan liega mūzika, bet, tā kā tā ir ļoti klusa, nav ne jausmas, vai tā ir Kailija Minoga vai Kremerata Baltica.
Izskatās, ka atnākuši pāris Artusa Kaimiņa kolēģi, 2-3 frīki (un tas ir pareizi, tādiem jābūt jebkurā normālā kustībā) un pārējās - viņa bijušās draudzenes, par kurām viņš jūtas atbildīgs, tāpēc joprojām uztur sakarus par spīti tam, ko par šādu štelli mēdz domāt un tvītot sabiedrība. Lielāko daļu cilvēku pēc sejas nepazīstam, tāpēc mazliet skumdina fakts, ka ir tikai viens cilvēks, kas atbildīgi arī pasaka savu vārdu. Tas ir Jānis. Pasakāmies viņam Valda Zatlera vārdiem: “Paldies par jums to!”

Mūsu literatūras skolotāja allaž cīnījās pret tukšu runu, jo tā ļoti atgādina tukšu mucu, un, ja viņai kāds iedotu šī mākslas darba manuskriptu, viņa to vērtētu ar 1 balli pēc Rihtera skalas un klāt sarkaniem burtiem pierakstītu: “Frāžaini!” Atklātās atziņas ir tik pazīstamas, ka šķiet, ka mākslas darbs ir dīdžeja Tiesto slavenakās dziesmas kaverversija. Tomēr mums, pērļu zvejniecēm, izdevās saskatīt arī pa kādam nenoslīpētam dimantam.

Nespējam nenovērtēt aktieri Kasparu Dumburu, kura žesti vedina domāt, ka viņš varētu būt seriāla “Breaking Bad” galveno varoņu klients. Kaspars atklāj, ka vakar gājis garām Maximai, un nesaprot, kāpēc tur negribas iet iekšā. Atbilde uz šo jautājumu netiek rasta vai vismaz netiek atklāta. Iespējams, pie vainas ir vaniļas mērce, kas, izrādās, tiek lieta cilvēku mutēs, lai tos apklusinātu. Šādu viedokli izsaka kāda meitene, kas varētu būt Alda Gobzema kolēģe, jo citādi šķiet neloģiski, ka neredzam nevienu viņa kolēgu vai cīņubiedru. Vaniļas mērces ietekme uz cilvēka psihi mums ir jaunums, jo līdz šim domājām, ka muti vislabāk var aizbāzt melnie ikri. Nevienam nav arī zināms, vai šādu vaniļas mērci var nopirkt Maximā, vai tikai Sky.

Arī Ilze Jurkāne ieradusies kārtējo reizi izpīpēt, kāda ir mūsdienu Latvijas garša. Viņa drosmīgi ierosina, ka ir jātiesā cilvēki, kas izzaga šo valsti, “lai cilvēkiem nav izejas, bet braukt prom”. Laba ideja. Izrādās, Ilzei tāpat kā kādam vārdā neminamam Alda Gobzema kolēģim, kurš diemžēl vēstules filmēšanā nav piedalījies, tiesāšanās kā ķēķis.

Neparasts notikumu pavērsiens ir atziņa, ka slinkums ir slimība. Tas iepriecina, jo turpmāk ikvienam, kas negribēs no rīta iet uz darbu, būs tiesības piezvanīt priekšniekam un sacīt: “Klau, šodien nevaru atnākt. Esmu apslimis. Slinkuma uzliesmojums. Ārsts saka, ka kaite varot būt hroniska.”

Šī ir arī bilingvāla vēstule, jo tajā runā arī meitene krievu valodā, ļaujot nabaga gansam Iesalniekam iešaut cepeškrāsnī kārtējo piparkūku partiju, lai būtu, ar ko dekorēt kārtējo cērtamo eglīti, un Latvija būtu nevis zaļākā, bet nacionālākā valsts pasaulē.

Diemžēl bez atbildes paliek kādam briļļainam puisim uzdotais jautājums, vai viņš ir izklepojies. Viņš paklusē, lai pēc kāda laika novērstos no tēmas, pārmestu Kažoku uz otru pusi un sāktu klāstīt savus uzskatus par dzīvi. Vai viņš paguva izklepoties? Ceram, ka jā, jo kaut kur blakus ir visu strādnieku aizstāvis Aldis Gobzems, kuram vajadzētu cīnīties par cilvēku tiesībām izklepoties. Ja kārtīgi neizklepojas, varot saķert slinkumu.

Ir arī viens džeks, kura seja netiek rādīta, jo viņa torss gan jau ir smukāks. Varbūt pat smukāks nekā lellēm, kurām, Artusaprāt, kāda no runātājām velta savu aicinājumu būt atbildīgām. Meitene izskatās sašutusi, ka vēstules auditorija nebūs lelles, tāpēc drošības pēc vīlusies pārjautā: “Tā kā pieaugušajiem?”. Jā. Tātad šī vēstule tomēr nav visiem Latvijas iedzīvotājiem, bet tikai pieaugušajiem.

Klipa vidū mūzika kļūst skaļāka. Jau var saprast, ka tiek spēlētas vijoles. Bet kurš spēlē pirmo vijoli? To mēs nezinām. Bet zinām, ka to noteikti nespēlē aita, jo esot tāds slavens teiciens, ka mums ir jāpārstāj būt aitām, bē.

Andris Keišs stāsta par cilvēku slikto atmiņu. Sevišķi slikti atceramies sabiedriskus notikumus, tāpēc var uzskatīt, ka videovēstules saturs arī ir sabiedrisks notikums, jo viss, kas tajā pateikts, aizmirstas apmēram 2 ar pusi minūtes pēc tās noskatīšanās.

Kad Inguna Jaunsudrabiņa paziņoja par savas kustības “Latvija - manas mājas” drīzu dzimšanu, viņa nezināja, kāda būs šī kustība un kas to veidos. Bet viņa Juta, ka kaut kas būs, un noģība. Drīz pēc tam sakustējās Artuss, Aldis un domubiedri. Sagadīšanās? Jā, jo “Latvija - manas mājas” un “Kaimiņi” ir divi dažādi nosaukumi.
Kaut arī esam piebalsojušas suņiem un aprējušas “Kaimiņu” vēstuli, tomēr arī mēs vēlamies, lai vergu dienām būtu krusts pāri (ne tāds, ko naski zīmē Iesalnieks). Un tas, ka Kaimiņiem ir 15 000 atbalstītāju Feisbukā, ir lieliski. Pēc sociālajos tīklos atrastās informācijas varam spriest, ka ļaudis tiešām mēģina cīnīties par taisnību zemes virsū, un pie tā arī iesakām palikt, bet tādam mākslas virzienam kā videovēstules atmest ar roku, jo diemžēl šodien mums vairāk stāsta lietus lāses pieskāriens, nekā vēstules autoru paustās frāzes.
 
 
xxx
30 Decembris 2013 @ 23:26
2013.gada notikumu apskats  


Labdien. Beidzot klāt Jaunais Suņa gads. Labi, ka tas nav Jaunais Laiks. Tvnetam šogad gada apskats sūdīgs, tāpēc nekas cits neatliek kā pirmais vīns un analgīns, un pirmoreiz vienā lapā satiekas SM, AK, FD un EK. Mēs esam stipri, mēs esam vareni, sen neesam sisti!

Gada ceļojums

Nauda – tas ir labi. Un nav noslēpums, ka ceļo tie cilvēki, kam ir piķis. Kamēr ierindas deputāti mācīja viens otru, kā labāk sērot, Zatlers pohujā aizbrauca uz modes skati un uzzināja, ko labāk vilkt mugurā. Kopš tā laika viņš ir ļoti stilīgs. Īsā un apreibinošā ceļojumā uz benzīntanku Āģītī devās Roberts De Niro Ķīlis. Blakus bija arī Žans Klods Van Damme, bet brauciens izrādījās tik bīstams, ka Van Damme pēcāk nolēma pievērsties kam drošākām – sēdēšanai špagatā starp divām braucošām gonkām. Īss, bet spilgts ceļojums. Žanete Koko Šanele  nolēma nedomāt par mums un izvēdināt galvu Austrālijas tramvajos un ārzemju latviešu koru mēģinājumos. Žerārs Depardjē bija vienīgais, kurš ceļoja, jo viņam nebija naudas. Tā viņš aizceļoja laikā uz Krieviju, kur viņu sagaidīja Putins ar pienīgām krūtīm un tautumeitas ar Krievzemes pasi. Bet tie ir nieki. Tie ir individuāli ceļojumi un privāta nauda. Ja Ķīlis visu veikala “Lapa” publiku būtu sakrāmējis savā mašīnā, viņš varētu tēmēt uz gada ceļotāja titulu. Bet, konsultējoties ar National Geographic, nolēmām, ka visnozīmīgākais ir bijis brīvo ļaužu masveida ceļojums starp kalniem un jūru Turkmenistānā.

Gada brīnums

Ne katru gadu notiek tā kā pasakā, ne katru gadu notiek tā, ka atkārtojas divi 9.maiji. Pirmajā 9.maijā ļaudis stūma ģīmī šašliku piknikā pie Uzvaras pieminekļa, bet tad dzima arī otrais 9.maijs. Tā bija tā Saskaņas pilnā diena, kad pensionāri un Rīgas Satiksmes darbinieki kliedza: “Ruki proč ot Ušakova.” Iespējams, piketā piedalījās arī plānprātiņi. Huj zin.  Šogad arī Sudrabas kundze un citas krītošās zvaigznes mums atklāja, ka pelēkie zirņi – tā ir vakardiena. Tos var ēst tikai džinsa kostīmā, skatoties seriālu “Pizdzīvoklis”. Tagad modē ir ikri! Melnie. Kas to būtu domājis? Tāpat neviens necerēja, ka atskabārdainais Gustavo aizbrauks uz Indiju un kļūs par reperi Hasta La Vistamirus.

Bet tie visi ir viena gada brīnumi. Tas nav nekas vairāk kā vienas nakts sakars.

Jau pirms astoņpadsmit tūkstošiem gadu latvieši un citi iesalnieki uz alām zīmēja ugunskrustus. Un jau tad viņi runāja par to, kas notiks, kad uzziedēs pūces aste. Beidzot tas ir noticis. Ekonomikas Ministrijas valsts sekretāra Jura Pūces aste viendien uzziedēja visās varavīksnes krāsās. Kopš tā laika viss ir hujova. Bet vislielākais brīnums ir tas, ka tā aste vēl aizvien nav novītusi.


Gada horizontālais taimkods

Ir jāskrien pakaļ igauņiem, kuri pirmklasniekiem māca programmēšanu un hakerismu, kas ir viens no spilgtākajiem harizmas paveidiem.

Paši negulējām lāča miegā un uzlauzām Satori mājeni. Arī ļaudis Ziemeļkorejā nesnauž, un ir izdzēsuši visas vecās (3 mēneši un vairāk) ziņas no savas oficiālās ziņu aģentūras. Izņēmums ir ziņojumi, kuros pie minets un slavēts Kims Džonguns. Mēs pēkšņi uzzinājām, ka Imants Parādnieks prot lietot interneta meklētāju, lai uzietu labākās pornolapas, bet ASV to zināja jau sen, jo spiego visus pēc kārtas. Pohuj, ja tikko nogriezta aste (varbūt, ja nebūtu nogriezis, tā būtu uzziedējusi!). Viņi visi ir ģēniji, bet tomēr balvu iegūst harizmātiskais Deniss Rodmens Čalovskis, kurš tā uzkačāja savas MS Paint prasmes, ka kādu dienu pie viņa ievēlās FBI. Atliek vien uzlikt tauriņu, un mēs beidzot būsim pārsituši Igaunijas prezidentu. Tā arī ir atbilde uz jautājumu, kam mums tas noziedzies urlēns vajadzīgs.

Gada Latvijas Nokia

Latvija var izsisties tikai ar spēcīgiem uzņēmumiem. Tā no maksātspējas izsitās Liepājas Metalurgs, jo saprata, ka smagais metāls jau sen vairs nav modē. Varbūt viņi varētu ražot ekoloģiskas un drošas cocka šūpoles. Arī latviešu ask.fm gāja jautri, jo meitenes ārzemēs tā dēļ pieversās harikiri mācībai. Mēs paši neklusējām un firmīgi izveidojām 21.gadsimta pirmo jēdzīgo fotoseriālu “Mīla un nāve”. Iphone var iet dirst, jo latvieši Just5 ražo labākus viedtālruņus. Bet vai tāpēc viņiem piedienētos Gada Latvijas Nokias tituls? Ņihuja. Jau kuro gadu neviena nozīmīga intervija ar jebkuru pajoli neiztiek bez jautājumiem par Air Baltic. Kāpēc atkal? Kāpēc šie sūdi neatrisinās? Varbūt tāpēc, ka visiem pohuj, neviens nepievērš uzmanību. Tāpēc pasludinām Air Baltic par Gada Latvijas Nokiu. Tas ir politisks lēmums.


Pietiks rukāt. Pārejam pie izklaides.

Gada filma

“Argo” dabūja Oskaru Vaildu par garlaicīgāko Bena Afleka tēlojumu, arī roža nebija nekāda baigi skaistā. Tad jau labāk Brūsa Viļa Lāča Viscietākie Rieksti, kur ģimenes salidojums notiek kritienā no divpadsmitā stāva. Arī Sandrai Bulokai bija nelaimīga diena, un viņa iesprūda kosmosā. Filmā “Zilā krāsa - super” bija aprakstīta homoseksuālisma skoliņas izveide. Mēs negribam, lai tradicionālo vērtību sargi mūs aizsūta uz Sibīriju, tāpēc Texxxtu Oskaru Vaildu piešķiram vēl neuzņemtai filmai – to iegūst epopeja “Nāves ēnā” par tiem apmēram 233 bļitkotājiem, kas tā aizrāvās ar zivtiņām, ka aizceļoja nezināmā virzienā. Tā ir lieliska filma, jo Blaumanis – tās ir latviskās vērtības. Un latviskajām vērtībām tiks piešķirti kino miljoni. Tā kā šis stāsts ir aizraujošs, tad visi to skatītos un grauztu sklandaraušus. Līdz ar to beigtos strīds par to, kā tērēt naciķu kino miljonus.

Gada tusofka

Nevar noliegt, ka normāli pielikāmies, kad uzņēmām savu fotoseriālu. Diez vai 9.maijā bija daudz ļaužu, kas bija izteikti skaidrā prātā. Skaidrā mēģināja būt AK vēlēšanu naktī, bet, kaut arī nedevās ēst ikrus, tomēr attapās pieklusinātā atmosfērā un hlamā. Ticam, ka arī tā tusofka, no kuras brauca Ķīlis un iebrauca citā mašīnā, bija zajebis. Vai Inguna Sudraba ir sūdzējusies par ikru ēšanas konkursu Krievijas dienas ballītē? Nav dzirdēts! Gads ir bijis ļoti jautrs. Un visjautrakais tas ir bijis Čehijas prezidentam Milošam Zemanam, kurš atklāt kaut kādu svēto zižļu izstādi ieradās nepārprotamā pālī. Kā gadījies, kā ne – viņš pietempies Krievijas dienas tusofkā Čehijā īsi pirms tam. Apsveicam! Līdz ar to mēs pārejam jaunā līmenī. Mēs tagad esam integrācijas karogneši, jo runājam i par krieviem, i par latviešiem. Pizģec. Trādiralallā.

Gada labākais cilvēks

Kirovs Lipmans



Gada kauja

Kopš EK pievērsusies bojevikiem, esam sapratuši, ka arī kaušanās ir laba izklaide. Tā diemžēl mūs neizklaidēja Artuss Kaimiņš ar Gačo, vismaz Žanete Koko Grende uzbruka Andrejam Žagaram, un šim uzbrukumam pievienojās arī kokaīna tests. Viscietākajos riekstos bija dahuja skaistu kautiņu, bet tā ir tikai filma, tas nebija pa īstam. Saskaņas Centra deputāts Nikolajs Kabanovs pa īstam sadeva taurē kādam kungam kādā saviesīgā pasākumā un pēc tam pats no priekiem izlēca pa logu. Eta ņi prikol! Gada balva viņam. Tomēr ļoti ceram, ka vismaz nākamgad mūs aplaimos jau pērn sarunātā divkauja starp Edgaru Alanu Po Raginski un Jurģi Liepnieku.


Gada vēstule

Daudzi ir sapratuši, ka aizsūtīt vēstuli iemīļotajam ir daudz vieglāk nekā pateikt visu pa purnu. Imants Kalniņš nosūtīja vēstuli latviešu tautai, lai pateiktu, ka Eiropa ir liberastu dirsa. Ir aizdomas, ka arī Vladimirs Dombrovskis ir saņēmis vēstuli īsi pirms savas atkāpšanās. Kaut arī tā bijusi nozīmīga un mēs visi raudam pēc šī lieliskā līdera, balvu piešķiram monarham Andrim Bērziņam. Vai kāds var noliegt, ka tā špargalka, ko viņš izvilka pie pusdiengalda ar Obamu, bija laba vēstule? Viņš, lai saglabātu obejktivitāti, to ne reizi pirms tam nebija pārlasījis. Iespējams, tāpēc tās saturs bija tik pārsteidzošs un visu mīlēts.

Gada amata zaudēšana

Gan jau tad, kad Inguna Sudraba atčoknījās pēc samaņas zaudēšanas, viņai nebija baiga tusofka. Tāpēc Izklaides sadaļā piedāvājam pazaudēt nevis samaņu, bet amatu, jo brīvi cilvēki iedzer un iet pār kalniem un lejām. Jurģi Liepnieku patrieca no Playboya, arī Jutai Strīķei jāraksta jauns CV. Mēs visi ticam, ka Vladimirs Dombrovskis jau sen ir atradis sev siltu vietiņu. Diez kā iet  Pāvestam Benediktam? Tas arī nolēma mest plinti krūmos. Cilvēkiem nepatika, ka ļaudīm, kas izmeklē Maximas traģēdiju, būs jauni mobiļņiki, tāpēc arī šai komisijai nebija ļauts uzdzīvot. Vai domājat, ka tam kaskadierim, kas izveidoja Soču Olimpisko lāpu, kas nodzisa vismaz 34 reizes, vēl būs darbs? Domājam, ka nē. Viņam būs hanā. Bet tas ir tikai minējums, jo īsts hanā bija Kima Džonguna tēvocim, kurš zaudēja ne tikai amatu, bet arī dzīvību. Par uzvarētāju šajā nominācijā pasludinām Nilu Ušakovu, jo viņš vismaz nebija mīkstais un palika savā vietā, kamēr Jūs palikāt savās.


Gada lasītājs

Šo nomināciju mums neatņems neviens! Pat, ja mūs neviens nelasīs, kaut ko izpīpēsim. Bet šogad ir lasījuši. Mīļu pateicību vēlamies izteikt dāmai, kas AK uzdāvināja biļeti uz izrādi “Facebook Cool”. Tāpat lielu prieku sagādājusi interneta Robina Huda “Īstā seja” parādīšanās Texxxtos. Bet mēs visvairāk cienām tos, kam mēs besījam.

Otto Ozols pēc AK Texxxta par savu raidījumu apvainojās par to, ka kaut kas esot uzrakstīts nepareizi. Galvenā redaktore EK vērsās pie viņa, lai noskaidrotu, kas tieši nav bijis labi, lai kļūdas gadījumā varētu publiski atvainoties, kā arī četrreiz autorei AK iesist ar lāpstu pa pakausi. Diemžēl konkrētākas kļūdas Otto Ozols nenosauca. Tā radies teiciens “Otto Ozola līmenis”.

Saviem lasītājiem Jaunajā Laikā novēlam dzert un darīt. Sevišķi to gribētu vēlēt tiem, kas mūs ienīst.Texxxtu vēlamies nobeigt ar iedvesmojošām dzejas rindām:


JAUNAIS LAIKS


Tas jaunais laiks, kas šalkās trīs

Tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs;

Ikvienam ir rokas jāpieliek,

Lai lielais darbs uz priekšu tiek.


Tas nozīmē, ka jauns prezidents mums būs tad, kad katrs varēsim noskaitīt “Tālavas taurētāju”.





 
 
xxx
19 Decembris 2013 @ 04:13
Raudsepgeita  
Nu čau. Lai arī šīs ziņas vairs nedominē sekotāko sabiedrības censoņu tvītos, tomēr mūsu kolektīvam patīk iedzert, pabremzēt un tikai tad rakstīt, tāpēc neņemiet ļaunā, ka Raudsepgeitai pievēršamies tagad, nevis pirms vairākām nedēļām. It kā skandāliņš gana sāpīgs, jo pastāv risks iemantot vienlaikus antipātijas gan no kategoriskā imperatīva, gan no Lato Lapsas, bet, lai arī valsts prezidents domā citādi, neesam jau Krievijā, tāpēc YOLO.

Man pašai nebija sākotnēji īsti skaidrs par ko vispār brēka, tāpēc atkal vērsos pie Dieva kunga pēc padoma un vaicāju, kādā sakarā Lapsa tik ļoti aprej to Raudsepu? Un Dievs atbildēja ar fabulu, jo taisnu tiesu viņš ir nolēmis runāt tikai pastarajā dienā, kas visticamāk būs Andros, 30. novembrī, bet varbūt arī citā datumā.

“Vopšem, tā. Sen senos laikos notika laikraksta “Diena” privatizācija, kas varbūt nebija pārāk godīga, bet varbūt arī bija – to mēs nezinām. Lapsa domāja, ka nebija, bet Ēlerte, Raudseps, Drafens un Ašeradens (tie ir tādi mitoloģiski zvēriņi - kā grifs un vienradzis) domāja, ka bija. Lapsa par to turēja rūgtumu sirdī vēl ilgi – nu, varbūt arī neturēja, bet vismaz apkārtējiem likās, ka turēja. Kā gadījās, kā ne, ne tikai šis rūgtums sirdī, bet vispār ideoloģiskas nesaskaņas par dzīves jēgu un sevi tajā diez ko nevedināja draudzību starp visiem šiem zvēriņiem. Apkārt klīda runas, ka “Diena” kā Fēnikss no velniem ir atdzimusi “IR” izskatā, kā rezultātā “IR” uzvedās kā tāda karsējmeitene KNAB tā cīņā pret ļaunajiem oligarhiem, bet Kūmiņam tas nebija pa prātam, jo viņš pats piedalījās cīņās ar tādiem karsējmeitenes ļubovņikiem kā DP, KNAB, LB (banka, nevis šņapst) un gan jau vēl visādām abreviatūrām, kas man uz sitiena ir izkritušas no prāta. Un Lapsam vispār, kā jau tas dabā iekārtots, a priori besīja visas svētulīgās zosis, jo viņa leksikonā svētulīgs un liekulīgs attiecās uz vienu un to pašu raksturīpašību. Tomēr nekas nevar būt balts, jo tas nav iespējams, tāpēc #teamIR bija aizdomas, ka Lapsa ir dvēselīti pārdevis melnajam PR. Un tā šīs neskaņas turpinājās mūžīgi mūžos, jo neko nevar skaidri zināt, atliek vienīgi minets."

Noklausījusies fabulu, es ķēros vēlreiz pie pietiek.com rakstiem un šoreiz jau, paldies Dievam, labāk sapratu, kāpēc ar tādu aizrautību tiek bārta tā Raudsepa nekonsekvence. Tiem, kas nav tankā (neuztraucieties, tur nav gandrīz neviens), tātad īss rezumējums:

“IR” tiek publicēts LŽA ētikas komisijas priekšsēdētāja Paula Raudsepa raksts “Nemainīgs kā lata kurss”, kas, pietiekprāt, ir labvēlīgi noskaņots LB prezidentam Ilmāram Rimšēvicam. Kāda vaina? Tāda, ka Raudseps saņēmis druscīt naudu no Latvijas Bankas par visādiem ar žurnālismu nesaistītiem pakalpojumiem pēdējā gada laikā. Vai tas ir ētikas kodeksa pārkāpums? Viss atkarīgs no tā, cik jums uz videnes atestāta bija ētikā, protams. Videnes atestāts vispār nosaka visu atlikušo dzīvi, ja vēl neesat to pamanījuši, bet tas tā.

Par to, vai pats raksts ir vai nav bijis angažēts, spriest nav jēgas, jo nav jau nekādu objektīvu parametru, pēc kuriem nomērīt satura korektumu, un ja kāds domā citādi, tad izsaku līdzjūtību. Tā kā te pirmīt mums komentāros jau pārmeta tikai tādu ņirgāšanos un problēmu nerisināšanu, tad, pirmkārt, paldies, ka esat gatavi uzticēt nozīmīgu lēmumu pieņemšanu sīkām vecenēm, kas tā vietā, lai centīgi studētu autoritatīvā režīma vadību ekonomikas fakultātē, labāk izvēlas centīgi tolerēt alkoholu un mīlēt dzeju. Otrkārt, OK, mēs ierosinām aktualizēt Kantu un ētikas parametrus protokolētā veidā pievienot Krimināllikumam. Tas taču būtu tikai normāli, ja, teiksim, desmitajai nodaļai “Noziegumi pret valsti”, sekotu vienpadsmitā nodaļa “Noziegumi pret morāli”. Šai nodaļā būtu arī pa punktiem (iesaku pieaicināt Godmani, lai būtu droši, ka viss tiešām ir pa punktiem) atrunāts tas, cik ētiski ir būt žurnālistam, kas naudu saņem dažādos veidos, bet reizēm nākas uzrakstīt arī kādu rakstu par kādu no naudas devējiem. Bez Godmaņa vēl vajadzētu pieaicināt arī Kirovu Lipmanu, jo viņš ir kaķīts balts, neraugoties uz to, ka tas nav iespējams, kā arī Andri Šķēli, jo maybe he’s born with it, maybe it’s Maybelline, bet abos gadījumos viņš tomēr ir atstājis labu iespaidu attiecībā uz likumu darbināšanu. Un priekš kam mums likumus, kas nedarbotos? Tas būtu absurds. Protams, drīkst pieaicināt arī Textu kolektīvu par 12 zvērinātajiem, kas atbildētu par taisnību morāles likumu izstrādē, taču pastāv risks, ka mēs ticamāk uzvestos kā 12 krēsli, nevis zvērinātie, jo empīrisku novērojamu rezultātā esam secinājuši, ka mūsu mīļākais vīns, galda vīns, tā tiek saukts tieši šī iemesla dēļ – tā patērēšanas rezultātā jāattopas tur, kur piedien būt tikai krēsliem, t.i. zem galda.

Nodaļā “Noziegumi pret morāli” nāktos ieviest arī apakšnodaļu “Kā nepieļaut tipiskas loģikas kļūdas”. Tā kā šeit būtu jātulko no latīņu valodas visādi ad populum utt, ierosinu pieaicināt komponistu Imantu Kalniņu, jo viņš vienkārši ir labs tulks. Kādēļ kas tāds ir vajadzīgs? Tādēļ, lai mēs varētu izvērtēt visādus pārmetumus, kas raidīti Raudsepa, gan arī Lapsas virzienā. Teiksim, mana mīļākā filozofe Anda Burve-Rozīte savā tviterī arī uzrakstīja vienu fabulu par mūsu valsti un kanalizācijas žurkām PVD inspektora ādā, ko kāds trakulis varētu neprātā attiecināt uz Lapsu. It kā klasisks piemērs ad hominem, bet tomēr vajag tāmi, vajag atrunāt, jo nav jau nekāda vaina uzbrukt oponentam, nevis tā argumentam, ja, teiksim, ir skaidri zināms, ka oponents ir patoloģisks melis. Šī nodaļa būtībā būtu paredzēta tikai tam, lai varētu izmest musorā visus tos argumentus, kas nekvalificējas kā loģiski, un nemaisās pa kājām, izskatot noziegumus pret morāli.

Kā jau minēju iepriekš, bez normatīvas ētikas grūti viennozīmīgi spriest par attiecīgo gadījumu, lai arī no aizlietām actiņām pārkāpumu tomēr tur var saredzēt. Tiesa, kurš pieaudzis cilvēks gan kaut reizi nav pārkāpis ētikas kodeksu? Īstā māksla jau ir prast ticami atvainoties un nepieļaut kļūdu atkārtojumu turpmākā dzīvē, ja nodarījums nav raisījis tik lielu kaitējumu, ka noziedzīgā nodarījuma veicēju nāktos momentā izolēt no sabiedrības un no morāles apcirkšņiem arī. Šai sakarā palīgā var izsaukt runci Leopoldu, lai tas tēvišķi ieteiktu gan Raudsepam, gan Lapsam turpmāk dzīvot družna. Un vēl šai sakarā var izsaukt arī veselo saprātu, lai visiem pārējiem ieteiktu būt veselīgi skeptiski noskaņotiem pret jebkuru rakstu darbu. Gan pret tiem, kas publicēti “IR”, gan portālā “pietiek.com”, gan arī šeit pat, Textos. Mīlu, bučas.
 
 
xxx
18 Decembris 2013 @ 03:22
Karš un miers un bērziņš  
Labvakar. Šovakar LTV raidījumā 1:1 viesojās Latvijas prezidents Andris Bērziņš. Tā kā mums viņš nebūt neliekas tik mīļš, lai uzrunātu to deminutīvā, turpmāk textā sauksim viņu vienkārši par Bērzu. Iznesīgās klasiķes Ingas Spriņģes vietā tam pretī šoreiz sēdās Gundars Rēders, kurš vēlējās noskaidrot, vai Bērzs nudien ir nolēmis Latvijā ieviest absolūtu monarhiju un saukt par zeltu visu, kas mutē spīd. Jā, ir - ja mums būtu jāatbild īsumā, bet tā kā šoreiz pie rakstīšanas ir ķērušās abas garākās kolektīva dalībnieces, tad diemžēl nekas te nebūs īsumā.

Bērzaprāt, Latvijā nāktos ieviest tautas vēlētu prezidentu, lai viņa pilnā pārraudzībā varētu droši nodot visādas prikolīgas instances - Latvijas Banku, “Knābu” © Bērzs u.c. Kā tā? Jo trūkstot kontroles gan likumdošanas procesam, gan likumu izpildei, tāpēc tāds labs monarhs varētu ņemt grožus savās rokās, un viss būtu čotka. Turklāt Bērzs ir apskatījis dažādas aptaujas, kuras, kā var noprast, rotē pa tautas rokām jau kādus desmit gadus, un vairāk nekā 50% procenti ir izsacījuši atbalstu šai idejai - tautas vēlētam prezidentam. No jums kāds ir piedalījies šādā aptaujā? Mēs neesam, bet zinām, ka personiskā pieredze nav vērā ņemams arguments, tāpēc lūdzam atsaukties visus tos, kas ir piedalījušies šādā aptaujā. Mēs arī gribam piedalīties. Gundars vaicā, vai Bērzs sevi uzskatot par labu prezidentu par spīti tam, ka pats nav bijis tautas vēlēts (šis gan ir diskutabls jautājums, jo mans Lembergs, teiksim, ir mana tauta, mans gods ir viņas gods.) Jautājumam seko jebkura psihoterapeita cienīga atbilde, ka pašam sevi vērtēt ir neiespējami, tomēr savus pienākumus pildījis pēc labākās sirdsapziņas. Tiesa, ja tā izskatās labākā, tad bail iedomāties, kāda izskatītos drusku sliktāka sirdsapziņa. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, un prezidenta pozīcija šai jautājumā atšķirībā no daudziem citiem ir diezgan skaidrā. Tā, protams, gan arī ir diezgan stulba, bet tomēr skaidrā - ar to iesākumam pietiks.

Gundars vaicā, kā tas nākas, ka Bērzs pēc tikšanās ar Dombrovski pirms tā demisijas ir apgalvojis, ka abiem bijusi ļoti laba, cilvēcīga saruna, kamēr pats Valdis iznācis saraudātām acīm. Prezidents uzstāj, ka cilvēcīga saruna nekādi nav pretrunā ar asarām tās epilogā. Viņš Dombrovski nav mudinājis uz šādu soli, bet gan tikai atbalstījis viņa paša ideju. Te arī uzzinām, ka Dombrovska galvenais demisijas iemesls ir nevis alkas uzņemties atbildību par Zolitūdes traģēdiju, bet gan nespēja nokomplektēt koalīciju. Zolitūdē notikušais esot parādījis, ka nepieciešams izmaiņas koalīcijā, bet tas nav pārmetums tikai pašam Dombrovskim, bet gan visai valdošajai kliķei. Lai arī pats Dombrovskis kaut ko tā kā pat mēģināja tur uzsākt sarunas ar zaļzemniekiem par paplašināšanu, tomēr pats sapratis, ka nav vērts, un pie prezidenta tikai atbalstu guvis plintes mešanai krūmos.

Cik noprotam, parasti prezidentiem nav pieņemts daudz tielēties ar premjera amata kandidātiem – galvenā partija kaut ko izvirza, un tad, ja tas nav Nikolajs Kabanovs, tiek dota zaļā gaisma valdības veidošanai. Šķiet, ka „Vienotība” pati vainīga, jo izvirzīja uzreiz trīs kandidātus, liekot Bērzam noprast – „Izvēle, vecīt, šoreiz tavās rokās!”, un tad nu viņš, vecītis, nolēma arī izvēlēties. Bērzs atceras, ka kāds svarīgs zvans noticis viņa vārda dienā (atgādināšu, ka tad savus vārda svētkus svin arī Andris Šķēle. Domājat, sakritība? Domājiet vien, mēs par jums nedomājam vispār!), taču datumus, kad notikuši citi zvani, nespēj atcerēties. Tikai zina droši – tā nebija viņa dzimšanas diena un arī Ziemassvētki vēl ne. Tiesa, Rēders ar arhīvu nav uz „Jūs", tāpēc sagatavojis sižetiņu, kur Bērzs sen senos laikos apgalvo tieši pretējo – premjera izvēle ir Saeimas atbildība, bet nebūsim sīkumaini (patiesībā neatceramies, ko Bērzs uz to skaidrā un gaiši atbildēja).

Skaidrs ir arī tas, ka visas svarīgākās sarunas norit pa telefonu. Vai tad viņi nezina, ka Latvijā visus telefonus noklausās? Vai tad nezina, ka svarīgu jautājumu risināšanā parasti saka: „Tā nav telefona saruna”? Var secināt tikai vienu – šīs sarunas viņiem nav likušās pārāk svarīgas. Bērzs pats visvairāk gribējis valsts priekšgalā stāvēt kopā ar Solvitu. Tam ir arī praktiski iemesli – piemēram, ja kādā valstu galvu ballītē vajadzētu uzdejot, Solvitai nebūtu divreiz jāsaka u.tml. Tomēr tad, kad Bērzs „savu sajūtu izteica”, Solvitas atbildes neesot bijis (mūsu dzīves pieredze liek noprast, ka viņa dziļdomīgi paklusējusi un nometusi klausuli). Pēc tam notiek kā tajā dziesmā, kur džeks gaida meitenes, kas stādīs andas burves rozītes, bet nāk tik vecenes un stāda pujenes, jo Bērzs grib par premjeru makroekonomistu un kārtīgu saimnieku, bet viņam tik vienā laidā „liek priekšā” diplomātus – kungus, kas glīti izskatās, prot angliski, bet nezina, kā ravēt un nelēkt uz ecēšām. Mēs piedāvājam, ka īsts saimnieks varētu būt Ziedonis Čevers no partijas „Saimnieks”, bet vismaz pagaidām šis vārds nav izskanējis.

Tikmēr ir izskanējis Pētera Vaivara vārds, kurš, Bērzaprāt, pierādījis sevi un ieguvis augstus sasniegumus dzīves skolā. Izrādās, šī kandidatūra Vienotības un prezidenta kuluāros izskanējusi jau pirms nedēļas – vēl tad, kad publiski visskaļāk tika piesaukts Arta Pabrika vārds (Arti, jūtam līdzi), turklāt šis dzīves pieredzējušais Vaivars septiņus gadus nav bijis Latvijā, tāpēc arī mēs neko par tādu nezinām. Vai tas nav šķērslis? Nē, nav, ārzemju pieredze (vienalga, cik liela) rada tikai lielāku izpratni par dzimtenes notikumiem – to pajautājiet jebkuram trimdas latvietim. Tad Bērzs paziņo, ka varētu piedāvāt arī Eņģeļa kandidatūru, bet nezina, vai viņš varētu iegūt 51 deputāta atbalstu Saeimā. Jautājums, vai Eņģelis ir Latvijā vai nē, ir lieks, jo visiem zināms, ka eņģeļi ir pār Latviju, nevis Latvijā. Varbūt vajag piedāvāt Velna kandidatūru, jo tad vismaz skaidrs, ka no visiem tiem oligarhu ielikteņiem Saeimā dabūs ne tikai 51, bet visus radio 101.

Tālāk jau Bērzs sāk liegties ir vērts un nesaka, kāpēc viņam tieši nav paticis Artis Pabriks Volfs, bet, kad to Gundars uzdod trešo vai ceturto reizi, paziņo: „Tā ir visa darbība un rīcība kopumā. Es pateicu visu izsmeļoši”, un pirms tam vēl paspēj noskaisties par to, ka nav nekāds skolēns, kam jāatskaitās. Domāju, ka, šo dzirdot kaimiņzemē Somijā – izglītības karaļvalstī – visi nobāl, jo tur skolēnus ciena, un tāpēc viņi ciena skolotājus. Taču varbūt Bērzam Somijas pieredze ir ierobežotas pieejamības informācija – tāpat kā mums tas, kas kaiš Artim Pabrikam Volfam, kuram Bērzs tomēr no visas sirds vēl „esošā lielā potenciāla attīstību”.

Par iespējamo saistību ar oligarhiem un bijušajiem taukmūļiem Bērzs liedzas kā jauna skuķe, jo viņš ir neatkarīgs kā Latvija, kā Lato Lapsa? (šis nekādā gadījumā nav apgalvojums, bet gan jautājums augstākajām instancēm – piemēram, Dievam vai Eņģelim). Uz vienu jautājumu par Pabriku Bērzs izvēlas arī vienkārši neatbildēt – t.i., klusēt kā Solvita Āboliņa toreiz, sazin’ kurā datumā, viņa paša telefona klausulē. Klusēšana ir zelts, un rīta stundai zelts mutē, bet ne viss ir zelts, kas mutē spīd, sevišķi tam nevajag pievērst uzmanību, ja tā ir dāvināta zirga mute.

Offtopiks – Bērzs piemin, ka būs jāizstrebj kaut kāda putra. Mums abām putra negaršo, un šis teiciens, kur putra ir kaut kāda žlurga, kas jāizstrebj, tikai apliecina, ka mums ir taisnība. Kāpēc tad nesaka, ka ir jāizstrebj zupa, steiks vai suši? Putras strebj grēkāži, oligarhi u.tml., bet mums vairāk patīk tusēt ar Eņģeli, un mēs – visbaltākās.

Neviena saruna nav plika graša vērta, ja kaut uz mirkli tajā nepievēršas Latvijas nokijai - Air Baltic. Prezidents darīšot visu, lai šī kompānija varētu attīstīties un iet uz priekšu, taču diemžēl spieķus to veco ļoteņu dzinējos stūķē ne tikai kaut kādi vietējie intriganti, bet pat Eiropas Komisija, kuras mīļākais hobijs mūsdienās esot Air Baltic lobijs. Taču mums jābūt stipriem, kas ir visnotaļ žēl, jo gribētos tomēr atļauties arī kādu vājuma brīdi. Bērzs ir arī noskatījis dažus pircējus, tātad interese ir, tikai tas viss ir ļoti sarežģīti. Var noprast, ka pircēju sliktākā īpašība esot to piedāvātās cenas. Ceram, ka viens no pircējiem ir zirgs, jo tad pārmaiņu pēc tam varētu neskatīties zobos - nebūtu jau dāvināts. Kaut gan, varbūt tomēr arī varētu paskatīties, jo apkārt klejo baumiņas, ka prezidenta kundze esot zobārste, un tā nu točno ar profesionālu aci beidzot varētu novērt, vai tiešām viss, kas mutē spīd, nav zelts.

Par zeltu runājot, zinājāt, ka Tautas Partija patiesībā nav izjukusi? Šī aizraujošā saruna diemžēl brīžiem kļūst nekontrolējama, tāpēc grūti izsekot tam, kā no vienas tēmas attopamies nākamajā, bet, vārdusakot, Air Baltic, tiri piri, oligarhi, oligarhi, un TADANKŠ - Bērzs paziņo, ka atlaist iepriekšējo Saiemu vispār bija kļūda. Kad Gundars norāda, ka nebija jau gluži tā atlaišana bez pamata, un, galu galā, vispār oligarhi jau no sākta gala ir lielā mērā vainojami pie visas Air Baltic černuhas, Bērzs ar zināmu lepnumu sejā paziņo: “Jā, es zinu, nu un? Blow me.” Šai sakarā īsti netop skaidrs, kāpēc tad lēmums atlaist iepriekšējo Saiemu bija kļūda, tomēr ir skaidrs, ka šo lēmumu Zatlers nav pieņēmis viens. Viņš, kā jau ierasts, pirmīt bija apspriedies ar sievu. Tāds daunis.

Vēl Bērzs paziņo, ka brauks uz Sočiem, jo, jūtot viņa atbalstu, sportistu sniegums būtiski uzlabosies. Mēs gan nebrauksim, priekš kam? Tad arī Bērzs paziņo, ka jau sen vairs negrib ceļot izpriecu pēc, kas ir skumji, jo daudzi jau sapņo par tādām vāciešu vai zigmaru liepiņu vecumdienām, kad var vazāties apkārt pa visas pasaules operām, restorāniem un dabas parkiem. Bērzam šāda uzvedība liekas tik tīņu cienīga, ka viņa balss tembrs pieņemas spēkā, un viss sākotnējais miers un šķelmīgums ir zudis nebūtībā. Vismaz ir iemācījies vairs neteikt „ja?” katra teikuma galā (Jurģim Liepniekam, piemēram, pie tā vēl jāpiestrādā). Kad viņam pajautā par cilvēktiesībām Krievijā, Bērzs uzkliedz, ka arī Latvijā bērni cieš no vardarbības, pilnā mērā apliecinot, ka izprot šī jēdziena būtību. Ne tikai izprot būtību, bet arī vēlas altruistiski atdot naudu visam, kas saistīts ar izglītību, neraugoties uz to, ka pats nav nekāds skolēns. Un, neraugoties uz to, ka tūrisms viņam besī, tomēr atkal nav pretojies savai labestībai attīstīt tieši tūrismu savos īpašumos, kā vārdā arī dabūjis 170 štukas no Eiropas. Šai brīdī Bērzinieks mums jau ir tik ļoti izbesījis, ka mirklī, kurā viņš piemin “veselas dzīves tēmu” par derīgajiem izrakteņiem, mēs vairs nesaprotam to, ko pirms mirkļa vēl sapratām, un ar Dombrovska cienīgu atvēzienu ielidinām plinti krūmos. Bērz, ja tu mūs lasi, labāk izrakteņu vietā pievērsies derīgajiem izraksteņiem, tas ir, Korānam un Textiem.
 
 
xxx
10 Decembris 2013 @ 21:29
Jauniešu radio  
Labvakar. Vakar raidījumā "Krustpunktā" Aidis Tomsons ēterā bija vienlaikus ievilcis gan Kārli Dagili, gan Madaru Štramdieri, lai nopratinātu šos abus kungus par to, kas tad īsti notiks ar Latvijas Radio piekto kanālu. Šobrīd piekto kanālu vēl arvien dēvē par "Nabu", un to diriģē Madars, bet Kārlis ir uzmetis savu kārīgo aci un tīko Madaram nocelt zizli. Nelielai atkāpei vēlos uzsvērt savu nepārprotamo objektivitāti temata sakarā - savulaik pati esmu rukājusi tai "Nabā" un saukusi Madaru par priekšnieku, bet arī Kārli pazīstu un, satiekot nejauši uz ielas, mīļi atņemtu sveicienu un painteresētos par aktualitātēm viņa dzīvē. Aidi Tomsonu gan nepazīstu, tāpēc par viņu varu pateikt kādu necenzētu vārdu. Teiksim, 2008. gadā dzirdēju baumiņas, ka viņš saņēma 200 latu lielu algu, kamēr pārējie Latvijas Radio darbinieki - tikai 60 Ls. Tiesa, iespējams kaut ko sajaucu, jo baumas dzirdēju, būdama kundzes prātā, bet vai nav vienalga? Gan jau Aidis tāpat ir seksīgs.

Visa bēda sākās tad, kad tie mūsu valdības kundziņi nolēma, ka Latvijas radiosfērai vitāli pietrūkst kvalitatīva jauniešu radio, kas uzrunātu visus jauniešus. Ideja kā māja, protams, lai arī tāda nedaudz šķobīga. Tam par godu valdība sametās un piešķīra kādu pusmiljonu grašu (grasis ir valūta, ko lietot brīžos, kad nav poņas, kas īsti notiek biržā) šī projekta izpildei. Esošā "Naba" ir uz jauniešiem orientēta raidstacija, bet tomēr tā īsti neizpatīkot visu vēlmēm un reitingos nekādus lielus ciparus neskoro. Madars pie tā vaino mazo apraidi, kamēr Kārlis domā, ka mūsdienās, Interneta laikmetā, ticamāks vainas avots būtu jameklē kaut kur Madara muzikālās orientācijas apkaimē. Lai kā arī nebūtu, pieci.lv ar Dagili un Grēviņu pie pogām vēlas visai būtiski mainīt esošo "Nabas" konceptu. Ko mums par to visu domāt? Kā pusē nostāties? Iesaku saglabāt gan mieru, gan erekciju, ja tāda visas šīs kņadas rezultātā radusies - tūliņ aplūkosim visus mīnusus un plusus.

"Naba", tātad. Mana mīļākā radio "Nabas" īpašības ir tāda, ka tā eksistē, lai arī pati, šķiet, to apzināti esmu klausījusies varbūt reizes trīs, četras visā savā mūžā. Madars bija brīnišķīgs priekšnieks, jo būtībā ētera laikā varēja darīt pilnīgi visu, kas vien ienāca prātā, ja vien tas iekļāvās kaut kāda veselā saprāta un Krimināllikuma robežās. Daudzi "Nabu" asociē tikai ar kaut kādiem alternatīvistiem, kas nelieto matu kondicioneri, taču tā nav gluži patiesība, jo vismaz sešus gadus kopsummā "Nabā" pastāvēja arī raidījums, kurā sīkas meitenes reizi nedēļā spēlēja tik ļoti nolaizītas indie melodijas, ka raidījuma vadītāju matu zīdainību būtu muļķīgi apšaubīt. Tiesa, šī paša iemesla dēļ arī bijām gaužām bēdīgas, jo tad, kad Grē un kompānija ar pompu pameta SWH un visur apkārt kladzināja par Radio 101 REVOLŪCIJU, REVOLŪCIJU, REVOLŪCIJU, mēs arī gribējām dibināt pašas savu radiostaciju, ko iesākt ar vārdiem RENESANSE RENESANSE RENESANSE, ŠĪ IR RADIO RENESANSE, tomēr plāns izgāzās, jo bijām aizmirsušas, ka nevaram apelēt pie tā, ka Madars, atšķirībā no SWH buņģiem, mums neļautu spēlēt kaut ko - viņš, visiem par lielu nelaimi, mums atļāva pat ētērā dziedāt pāri dziesmām, ja sirds tā tobrīd pavēlēja.

Tomēr nebūtu arī godīgi nozākāt Kārli un Tomu, jo tieši viņu dēļ lielā mērā tāds raidījums radio "Naba" ēterā vispār bija tapis, un, ko tur liegties, arī viņu dēļ, pirms Internets bija ienācis katra jauna cilvēka ikdienā, mēs bieži uzzinājām par visu to populāro, un nebūt ne vienmēr vulgāro popmūziku, kas citkārt būtu atklāta tikai ar Interneta izplatīšanos, ja vispār. Labi, varbūt tas šobrīd ir mazinājis nozīmi, un, galu galā, kā sacītu laicīgais filozofs Kanje Vests, nevar arī gluži "Rock forever 21 but just turned 30", ja jūs saprotat, kurā virzienā es šobrīd šķielēju. Tiek gan solīts, ka tas, ko "Naba" līdz šim ir darījusi, tik lielā mērā saglabāts, bet man ir bail, ka pats būtiskākais tiks zaudēts un atstāti vien daži viduvēji autorraidījumi - un ar būtiskāko es domāju to brīnišķīgo pohuju, kas vispār ir jaunības esence. Veicināt piederību valstij un tas viss - tas skan ļoti labi, bet vai tiešām tam ir jāskan radio viļņos? Textu risinājums šai problēmai ir sekojošs:

1) Atstāt Madaru par emocionālo direkotoru
2) Iecelt Kārli par papīru direktoru
3) Naudu iztērēt jaunas studijas iekārtošanā un mazajos aliņos
4) Vairāk autorraidījumu, mazāk random pleilistes
5) Divas ziņas dienā, bet abas - ļoti, ļoti krutas ziņas
6) Spēlēt mūziku tādu, kāda tā ir - kruta, mazāk kruta, astoņu minūšu vai divu minūšu gara, vulgāra popmūzika vai dinozauru laikos radīts postroks. Izglītības vārdā vienu reizi nedēļā drīkst nospēlēt ar kaut ko ļoti neirotisku no Šostakoviča.

Es šo risinājuma plānu dāvinu - drīkst neizmaksāt autorenes, neapvainošos.
 
 
xxx
28 Novembris 2013 @ 01:46
Latvijas jaunā valdība  

“Vai tik Pūcei nav uzziedējusi aste?” nodomāja ne viens vien tautu dēls, kad uzzināja, ka Juris Pūce atkāpies no amata. Vai Pūces astes ziedēšana ir iemesls Dombrovska demisijai? Vai Sudrabas kundze paģībusi, jo ieraudzījusi šo neparasto dabas parādību? Kāpēc Pūcem ir aste? Kā tās ziedēšana ietekmēs Krieviju (Ušakovu) un Ameriku? Un pats galvenais - kāda būs nākamā Latvijas valdība? Uz šiem jautājumiem atbildes kā sniegs uz galvas Anete Konste (AK) un Elīna Kolāte (EK).


Pirmkārt, Pūcem ir aste, jo tā palīdz noturēt līdzsvaru. Otrkārt, Ušakova un Amerikas reakciju uz notikušo grūti paredzēt, bet daudzi gribētu, lai viņi atkāptos galopā no Saules akmens jumta.


Jauno premjeru nav grūti uzminēt - tā būs zelta ikru reklāmas seja Jaunsudrabiņas kundze, kurai ir mājas, ko nevarētu uzprojektēt ne Zaiga Gaile, ne Andis Sīlis un pat ne Roberts Ķīlis. Viņas mājas - Latvija! (Lai gan izskanējis arī variants par Jāņa Dūklava kandidatūru, mēs to varam komentēt īsi: “Ha ha ha.”) Galu galā nav forši, ka Inguna cerējusi gozēties krutāko avīžu pirmajās lapās, bet te pēkšņi vienīgais lācis cirkā to visu izjauc. Lai jau viņai tiek. Kaut vai aiz cieņas pret sievieti. Inguna pati pagaidām zina tikai to, ka viņai būs valdība, taču vēl nezina ne kāda tā būs, ne kas tajā strādās, vienīgi to, ka tā būs skaista, un šai valdībai ticēs visa Latvijas valstnācija un preambula. Taču viņai ir paveicies, ka viņai ir tāda labējā un kreisā roka kā mēs, kas neatteica palīdzību šajā svarīgā brīdī jauno valdību uzprojektēt.


Pirmkārt, ministrijas ir jāoptimizē, lai nebūtu lieki jāšķiež nauda. Skaidrs, ka bez dažām ministrijām varam (nejaukt ar VARAM) iztikt. Kā izlemt, ko atstāt vēstures mēslainē, bet kam dot zaļo gaismu tuneļa galā? Protams, jāmet! Nolēmām mest 2 eiro monētu, jo skaitlis 2 simbolizē divus iespējamos Latvijas nākotnes scenārijus: debesis un elli. Ja cipars, ministrija iet ratā, ja ģerbonis - tā paliek. Šis sarežģītais process, protams, sākās ar pārpratumu, kura rezultātā EK pazaudēja 4 eiro, jo bija domājusi, ka monēta jāmet ārā pa logu. Tomēr pēc darba drošības saskaņošanas tika pieņemts lēmums ar naudu svaidīties istabas robežās.


Monēta ir kritusi ļoti gudri un dīvainā kārtā sakritusi ar mūsu domām. Diemžēl dažām ministrijām jāiet pa skuju taku.

Plus un mīnuss? Noels un Laeims? Lembergs un Soross? Iekšlietas un ārlietas? Muļķības! Šīs abas ministrijas tiek apvienotas Lietu ministrijā (gan Ārlietu, gan  Iekšlietu ministrijas monēta uzkrita uz malas). Arī nolemts atsacīties no Aizsardzības ministrijas, jo Latvija ir tik maza valsts, ka ko tur daudz sargāt. Ja vajadzēs, nolīgsim Igaunijas vai Krievijas armiju, un mums vienmēr būs Artis Pabriks, kas varēs pamācīt BBC, kā runāt par Latviju. Un nekur nepazudīs arī Nikolajs Kabanovs, kas var sadot rīklē jebkuram un pēc tam Inesi galanti notīties. Veselības ministrija tiks likvidēta, un par šiem jautājumiem rūpēsies Labklājības ministrija, jo to zina i liels, i mazs, ka, lai labi klātos, ir jābūt labai veselībai, tad viss pārējais (nauda, vara, sievietes) nāks pats no sevis. Tāpat ardievas mājam Tieslietu ministrijai. Kāpēc mums kaut ko tiesāt, ja varam noziegušos urlēnus izdot? Pie viena izdosim arī tiesnešus. Tiesa, cietumi tiks atstāti, un tajos varēs patupēt ikviens, kurš sajutīs grēcinieku sevī. Kultūras ministrija tiek pievienota Izglītības un Zinātnes ministrijai, jo izstāde “Lai gadījums kļūtu par notikumu”, kurā uz mākslu nāca skatīties skolēni, pierādīja, ka šīs lietas var un vajag apvienot.


Tā kā Latvijas laukos mauj tikai dzērāji, nevis govis, tad arī bye bye Zemkopības ministrijai. Turklāt zemkopību pilnībā kontrolē Eiropas direktīvas, kas tāpat liek visu likvidēt. Nu, tad esam soli priekšā un likvidējam ministriju. Šahs un mats! Bijām spiestas uz nāves zemi sūtīt arī vienu naudas ministriju, jo, ja neviens nerubī atšķirību starp Ekonomikas un Finanšu ministriju, tad nav jēgas darboties divām. Nekā personīga, bet šoreiz De Facto nepaveicas Finanšu ministrijai tikai tāpēc, lai mēs turpmāk izvairītos no nepareiza vārda “finanses” locīšanas. Bieži dzirdam, ka ļaudis piesauc Finansu ministriju. Tas nav pareizi. “Finanses” ir 5.deklinācijas lietvārds, kam ģenitīva locījumā pirms galotnes piedienas līdzskaņu mija. Finanšu ministrija. Finanšu ministrija. Finanšu ministrija. Atcerieties un aizmirstiet, jo tādas vairs nebūs!


Tā kā Toms Bricis ir sevi pierādījis, apvienojot darbu radio un televīzijā, turklāt daudz ko saprot par lietu, atbildīgajā Lietu ministrijas postenī bez liekām debatēm iecēlām viņu. Kad viņam būs apriebies šis darbs, Toms varēs paceļot un apvienot Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju. Protams, ja viņš nebūs sācis kustēties kustībā “Latvija - manas mājas”.


Labklājības - ja būs labklājība, būs arī viss pārējais, tai skaitā veselība un labs garstāvoklis. Šo ministriju nolēmām uzticēt Gunāram Ķirsonam, jo viņš sevī iemieso tādus labklājības simbolus kā kotleti, alu un miltu mērcīti, kā arī atbalsta latviskās vērtības - koka būdiņas un tautas popdziesmas. Un sargāt šīs vērtības tik mazai valstij, kurai no visiem stūriem uzglūn eiro un Holivuda, ir ļoti svarīgi.


VARAM - šo ministriju paturējām tikai tāpēc, ka caur to var noslaukt ES fondu naudu. Vienojāmies, ka to roku rokā draudzīgi vadīs Latvijas vides sirdsapziņa Anitra Tooma un valsts attīstības kroņprincis Aldis Gobzems (turklāt tad, ja viņam beidzot būs daudz jāstrādā, mazāk laika varēs veltīt Twitterim un labdarībai). Katrs no viņiem strādās 4 stundas dienā un saņems pusalgu.


Kultūras, izglītības un zinātnes - sākumā likās, ka Dace Melbārde amatā tā arī nepaguva kārtīgi ieskrieties, tāpēc vietā vajag nākamo Melbāržu mantinieku - Gunāru Melbārdi no Ugunsgrēka. Tad tomēr ienāca prātā, ka, tā kā Zigmārs Liepiņš tagad šiverē pa operu, vienai pašai garlaicīgi ir Mirdzai Zīverei, un tad viņa tikai šantažē to nabaga Zigi: “Aizved mani tur un aizved šur!” Labāk, lai atjaunojamo enerģiju tērē lietderīgi. Bet tā kā modernais viedoklis paģēr, ka kultūrai, izglītībai un zinātnei ir jāpelna nevis jātērē, arī viņa atkrīt. Nu ko, tad nu palikām pie Artusa Kaimiņa, jo viņš ir daudzpusīga personība un līdz asarām var novest ikvienu, tāpēc ar šīm divām katetēm un vienu hipotenūzu varēs veiksmīgi tikt galā.


Tālāk lai ir vēl viens pants, mirklis šis ir interesants, tā es kļuvu muzikants. Tas, kam nekā nav… Oi, Fomins un Kleins tak būs Rīgas Domē. Sori, Satori.


Ekonomikas - par šīs ministrijas pārvaldību mūsu demokrātiskā monologa starpā notika viskarstākās (180 grādu) diskusijas . Apsvērām iespēju gan lūgt palīdzību savai krāšņajai kaimiņvalstij, gudrākai no visiem trīs Baltijas valstu siventiņiem, Igaunijai un konkrēti Tomasam Valdim Ģirtam Ilvesam, jo viņš apmeklē festivālu “Positivus”, vēlāk plānojām atstāt amatā Pavļuta kungu, tomēr paši saprotat - tas nav iespējams, jo tieši viņa ministrijas valsts sekretāram uzziedēja aste. Tika izvirzītas arī tādas kandidatūras kā Raimonds Gerkens un Toms Grēviņš (jo nauda seko Grēviņam), tomēr beigās nonācām pie secinājuma, ka nauda Latvijā vispamatīgāk seko tieši skolēnam, tāpēc šajā amatā iecēlām vienu no slavenākajiem Latvijas skolēniem - Rūdolfu Mingu un viņa mantojumu.


Pēkšņi attopamies, ka visi mūsu valdības ministri ir jauni un nenobružājušies. No vienas puses - super, lai dzīvo reformas! Bet valdība ir kā džinsas - bez neviena bružājuma izskatās tizli. Ir nepieciešams kāds, kurš varētu visus vāķīt un pamācīt. Kāds, kurš jau izbaudījis ministra darbu. Satiksmes ministra Krēsla tiek Robertam Ķīlim, jo viņš ir ne tikai pieredzējis politķis, bet arī labs autobraucējs, kurš zina džinsa drēbi.


Morāles ministrija - šī ir vienīgā ministrija, ko ieviesām pavisam no jauna, neatrodot līdzīgus precedentus nevienā citā Eiropas Savienības valstī. Taču tad, ja valsts iedzīvotājiem ar morāli un ētiku viss ir kārtībā, valstij atkrīt ļoti daudz problēmu - piemēram, nav nepieciešams nevienu sodīt, nav nepieciešams uzturēt bērnu namus un dzīvnieku patversmes u.tml. Par šīs ministrijas karali izvēlējāmies uzņēmēju, sportistu un vienkārši ļoti labu cilvēku  Kirovu Lenonu Lipmanu, kurš tik daudz savā dzīvē sasniedzis tieši tāpēc, ka rīkojies tā, kā viņam likusi sirds, un spējis saglabāt ticību labajam un cilvēcīgajam.


Varbūt varētu likties, ka mūsu piedāvātais valdības sastāvs ir ļoti neparasts, bet, tā kā beidzot ir uzziedējusi tā aste, tad tagad Latvijā sāksies laiki, kad notiks visas tās lietas, kurām bija jānotiek, kad Pūcem uzziedēs aste. Tāpēc aicinām Latvijas Republikas Saeimu nelauzties kā tādai pirmsmenstruāla sindroma mocītai jaunai meitai un vienbalsīgi pieņemt mūsu piedāvājumu, tādejādi izveidojot absolūtu maksimuma valdību. Mēs mīlam šo valsti! Septiņas ministrijas, viens likums, viena taisnība visiem!


 
 
xxx
20 Novembris 2013 @ 13:59
recenzija Elīnas Špuras portālā LSM publicētajam apsveikumam Latvijai  
Valsts 95. dzimšanas dienas svētku rītā kārtējais pārbaudījums bija jāizcieš latviešu sabiedrības konservatīvākajai un romantiski patriotiskākajai daļai, jo par nodokļu maksātāju naudu finansētā Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) mājas lapā tika ievietots apsveikums, kurā skanēja dziesma svešvalodā un dejoja kaut kādi neizprotami, pliki aborigēni. Protams, tas lika no nedēļas nogalei raksturīgā saldā rumkolas miega mosties Latvijas kosmopolītiskākajai un laikmetīgākajai sabiedrības daļai, kas asi kā tādi halapenjo pipari tiecās iebilst. Ir taču apnikuši tie mūžīgi asarainie apsveikumi, kuru fonā deg svecītes un plīvo karogi, tāpēc jaunajiem, radošajiem, tiem, kas izmācījušies ārzemēs, jāļauj izteikties tā, kā viņi to vēlas, un tā nebūt nav valsts vērtību un simbolu zaimošana. Un tad vēl bija trešais, tāds inteliģentā humānista pareizais, taču gana pretrunīgais viedoklis, sak', lieliski, ka apsveikums izraisījis tādu ažiotāžu, taču par tā formu un saturu lielu sajūsmu tomēr vis' paust nevarot. Lieliski tas droši vien ir tāpēc, ka demokrātiskai sabiedrībai jebkura diskusija uzskatāma par ieguvumu. Ņemot vērā ievērojamo ažiotāžu, viedokli par apsveikumu izteica arī portāla satura veidotāja Marta Cerava, norādot, ka provokācija ir labs veids, kā aizvest sabiedrības dzelteno ziņu kāros baurus līdz portāla kvalitatīvajam saturam un uzsverot, ka tas nebija portāla, bet konkrētās mākslinieces - Elīnas Špuras - sveiciens. Pēc visa šī garā ievada (esmu garš cilvēks un garus ievadus varu atļauties) seko mans viedoklis - lai tālu skan, lai tālu skan, lai tālu skan!

Elīna Špura (starp citu, NBA komandas Sanantiono "Spurs" komandas treniņnometnē visu vasaru pavadīja latviešu basketbolists Dāvis Bertāns) pati norādot, ka šis apsveikums jāuztver tikai un vienīgi kā apsveikums. Tāpat kā Andreja Pumpura eposs "Lāčplēsis" ir jāuztver tikai kā eposs, un vispār taču jau sen zināms, ka krusa ir krusa, salna ir salna, un migla ir migla. Es tomēr uzskatu to par izaicinājumu un mēģināšu pavedienu pa pavedienam - gluži kā apņemšanās kamolīti, kas patiesībā bija oficiālais LSM apsveikums, - atšķetināt animācijas filmā iepītos simbolus.

Taču vispirms atļaušos pasapņot par citiem apsveikumiem Latvijas valstij, kurus nu atceros. Uzreiz nāk prātā tikai viens - Andra Šķēles jaungada apsveikums latviešiem (un nevis Latvijai) ar to, ka viņi (mēs) netīra zobus un nav diezko naski uz angļu valodas mācīšanos. Elīnas Špuras veidotais video arī aicina apgūt angļu valodu, jo svešvalodā izpildītajai dziesmai apakšā rādās tulkojums latviski, tā kā centīgākam klausītājam tiek dota iespēja vismaz pa kādam vārdiņam apgūt. Par simbolu uzskatāms arī Andra Šķēles ieteikums zobus tomēr tīrīt, jo - ja zobus nekopsi, nevarēsi iekost savam naidniekam izšķirīgā brīdī! Bet nevienu no piesauktajiem asarainajiem un gaudulīgajiem apsveikumiem, kur tiek pausts latvietim viens no tuvākajiem novēlējumiem - "Galvenais, turēsimies!" - gan neatceros. Droši vien domāts kaut kas tāds: http://ej.uz/pki1

Tātad minūti garā apsveikuma dziesmu izpilda kāds Mr. Neviens, un īsti nav skaidrs, vai šis dziedošais neviens ir arī kailais moris, kas dodas uz priekšu, zilas ēnas pavadīts, vai arī Mr. Neviens ir tikai teicējs (Jānis Skanis) un ar mori viņam nekāda sakara. Protams, sākumā pārņem viegls šoks - kādēļ Latvijai veltītai apsveikumā uz priekšu vienā mierā čāpo melnais, taču šajā reizē piekritīšu savai kolēģei SM - tomēr galvenais, lai nav zilais! Varbūt šī nebūšana nevienam simbolizē Latvijā plaukstošo anonīmo komentētāju kultu vai arī - pauž to, ka nav svarīgi, no kurienes cilvēks nāk un kāda ir viņa identitāte, svarīgākais ir viņa vēstījums un šajā gadījumā - arī vēlme jautri uzdejot. Tālāk ekrānā parādās maza, balta meitenīte ar brūnu muti, par kuru it kā ir skaidrs - viņa simbolizē Latviju. Tā nu abi priecīgi uzdejo, pavadījumā skanot Mr. Neviena apsveikumam, kas nākot tieši no viņa anonīmās sirds, līdz meitene kļūst jau par seksīgu un nobriedušu sievieti - iespējams, gluži kā Latvija vairāk nekā divdesmit gadu pēc neatkarības atgūšanas. Jau dažus kadrus vēlāk meitene-Latvija uzdejo viena pati, bet melnais kungs diezgan bezpalīdzīgi karājas viņas kaklā - it kā esot par nospiedošu nastu uz sievišķīgajiem pleciem, bet tajā pašā laikā šķietami neapgrūtinot vieglo dejas soli. Iespējams, jau nobriedušās sievietes seja ir brūna, jo, tik ilgi dzīvojot līdzās kakla kungam, abu vaibsti kļuvuši arvien līdzīgāki gluži kā tas mēdzot notikt, dzīvojot laulībā. Kāds komentētājs izsaka viedokli, ka viņam šī seja atgādinot Kārļa Steipa vaibstus, taču man tieši pretēji - tā līdzinās Mildai ar vaļējām acīm.

Sašutumu raisošākais simbols ir sievietes brangais apmatojums padusēs, kājstarpē un, kā redzams pāris kadros pirms apsveikuma izskaņas, arī uz kājām, atsājot ar matiem neapklātus tikai vairākus apļveida laukumus. Kāds komentētājs uzskata, ka tas varētu simbolizēt Latvijas mežus, kas, manuprāt, izklausās diezgan loģiski, tāpēc galvas lauzīšana par vissarežgītāko simbolu šoreiz izpaliek. Iespējams arī, ka šis melnais bruņinieks ir Trojas zirgs jeb, izsakoties Lāčplēša valodā, Līkcepure, kas, esot tik sirsnīgs un jautrības, veselības un laimes vēlējumu pilns, tiecas mazo Latviju apčakarēt, lai beigās īstenotu savus ļaunos, liekulīgos plānus. Taču kopumā apsveikuma noskaņojums ir draisks un jautrs, tāpēc, simbolus skrupulozi neanalizējot, to drūmumu nemaz nejūt, bet tā kā dzīvi nevajag tvert virspusēji un vieglā prātā (nejaukt ar fondu Viegli), iesaku tos (simbolus) tomēr tiekties saskatīt. Ne tikai šajā apsveikumā, bet dzīvē kopumā.

Katrā ziņā aicinu arī jūs izteikties par šajā video (http://www.lsm.lv/lv/arpus-etera/arpus-etera/animacija-apsveikums-latvijai-svetkos.a70151/) ietvertajiem simboliem, jo diskusija, kā jau minets ievada daļā, ir demokrātiskas sabiedrības karogs un masts!

P.S. Nelielai atslodzei iesaku paklausīties "Velna dziesmu" no latviešu rokoperas "Sprīdītis".
 
 
Mūzika fonā: Velna dziesma
 
 
xxx
09 Novembris 2013 @ 17:59
Garlībs Kasparovs "Latvieši"  
Jau izsenis zināms, ka Latvijas pilsonība ir pirmā labklājības pazīme, tāpēc nepārspīlēsim savu izbrīnu mirklī, kad pēc tās lūdz arī šaha lielmeistars un Krievijas politikas opozicionārs Garijs Kasparovs (nejaukt ar Juriju Gagarinu). Kā uzticami avoti (focus.lv) vēstī – Garijs Kasparovs pats apkārt visiem vēstī, ka ir runājis ar atsevišķiem Latvijas lēmējvaras pārstāvjiem, no kuriem saņemti pozitīvi signāli par iespējamo pilsonības iegūšanu. It kā ar to nebūtu gana, viņš vēl piekodina, ka pilsonības nepiešķiršana varētu tikt traktēta arī kā valdošās koalīcijas pārlieku sapņainā raudzīšanās Maskavas virzienā.

Ko darīt? Izskatās, ka būs atkal nepieciešams kalkulators. Tātad šobrīd valdošā koalīcija ir Vienotība, Reformu Partija, Nacionālisti un ČNAP (Čevera Nēģeru Apkarošanas Partija). Opozīcijā ir Saskaņas Centrs un Zaļzemnieki. Ušakovs asarām netic, tātad no viņiem Kasparovam tiek -1. Ko domātu zaļzemnieki? Gan jau uztrauktos tikai par to, vai Kasparovs ir zaļais un lai, dieva dēļ, nav zilais. Tātad no viņiem +1. Kopā 0. Tā kā opozīcijai tāpat nav nekādas teikšanas, tad šī nulle reprezentē ne tik daudz Kasparova cerības, bet gan opozīcijas viedokļa kopējo vērtību. Ķeramies klāt pie valdošās kliķes: Vai Kasparovs ir nēģeris? Nav, tātad +1 no ČNAP. Vai Kasparovs ir no Katalonijas? Nav, tāpēc no Vienotības -1. Vai Kasparovs ir krievs? Ir, līdz ar to -1 no Nac. apvienības. Vai Kasparovam besī Krievija? Neapšaubāmi – no nac. apvienības +1. Vai Kasparovs ir progresīvs, pasauli redzējis, patīk reformas? +1 no RP. => Kopvērtējumā +1, izskatās pēc cerības.

Šai brīdī atceramies, ka valsts nav gan kāda selektīva cilvēku grupa ar zināmu autoritāti, bet gan mēs paši, tāpēc labākajās Katrīnes Pasternakas tradīcijās varam vēsā mierā nodoties pašsuģestējošai varas apziņai un izlemt, kas svarīgs ir mums pašiem, un, ja valdošajai koalīcijai tas nepatiks, pohuj – vienkārši pievienosim konstitūcijas preambulai dažus teikumus par lumpeņu balstiesībām, pirms piemočīsim to visu klāt Satversmei, un lietiņa darīt. Latvija var!

Tātad – vai mēs paši gribam to Kasparovu par Latvijas pilsoni? Visi īd par to, ka viņš neko daudz jau nav Latvijai devis, bet es ieteiktu nebūt ļaunatminīgiem un labāk skatīties uz to, ko viņš Latvijai varētu dot. Te, protams, varētu izvērst garu un plašu diskusiju par Kasparova pilsonības pros & cons, bet varam arī neizlikties par labākiem kā esam un to visu vienkārši noreducēt līdz vienīgajam būtiskajam jautājumam:

1) Vai pilsonis Garijs K. dotos uz Mirdzas Zīveres iestudētām operām?

Man personīgi šķiet, ka nē, bet nevajag arī aizmirst, ka personīgi šķitumi nav vērā ņemami pierādījumi. Un tomēr – ja mēs piešķirtu pilsonību Kasparovam, vai tas nozīmē, ka turpmāk mēs pilsonību tā tīri uz krutuma punktu pamata piešķirsim arī citiem, kā sacītu Iesalnieks, krieviem? Kad Nadežda iznāks no karcera, tad tai arī? Es pati, ja godīgi, to pilsonību izdāļātu pa labi un pa kreisi, ņemot vērā pretendetu videnes atzīmes un spējas latviešu valodas gramatikā, nevis viņu nacionālo izcelsmi, bet es ticu, ka sabiedrības vairākums nebūtu manā pusē. Varbūt mums tomēr atkal vajag izmainīt pilsonības piešķiršanas likumu un ņemt piemēru, teiksim, no Brunejas, kur par tās pilsoni var kļūt vienkārši tur piedzimstot, un nekā citādi. Vismaz tas mazinātu šādu divdomību iespējamību nākotnē. Gan jau arī tas neizslēgtu pilnībā iespēju politizēt šādus it kā vienkāršas dabas jautājumus mirkļos, kad pie apvāršņa parādītos prominenti personvārdi, bet vismaz kaut kas.

Lai ko arī nolems valdība Kasparova jautājumā, tas droši vien jebkurā gadījumā būs kaut kas stulbs, no atšķirīgām perspektīvām skatoties, tāpēc iesaku daudz nebēdāt jebkura rezultāta iznākumā. Viņam pašam gan vēlu laimīgu dzīvi, neraugoties uz to, zem kura karoga tā aizplīvos.
 
 
xxx
21 Oktobris 2013 @ 14:58
Monoizrāde "Face Book. Post Scriptum" mākslas telpā "64 krēsli"  
Sekojot vispārējām tendencēm, nolēmu kā tāds sen atvaļinājumā nebijis pašvaldības darbinieks doties apmaksātā komandējumā. Šajā gadījumā - uz kulta mākslas telpu "64 krēsli". Starp citu, skaitlis 64 ir ļoti īpašs ar to, ka dalās ar septiņiem citiem skaitļiem, kas nozīmē, ka skatītāju krēslus vajadzības gadījumā var sadalīt septiņās dažādās vienāda skaita grupās. Vai nav forši? Nu jā, bet, turpinot par to komandējumu, to man uzsauca kāda mūsu kopienas jeb mākslas platformas Texxxti pielūdzēja, kuras vārdu pagaidām neatklāšu, jo nezinu, vai viņa alkst slavas vai tieši pretēji - ir pārliecināta mecenāte.

Dodoties uz izrādi, jutos nedaudz kā noziedzniece ne tikai tādēļ, ka nezināju, vai spētu pēc tam Guntim Bojāram jr. pamatot šī gājiena lietderību manā profesionālajā darbībā, bet arī tā iemesla dēļ, ka Rīgas pilsētas būvvalde bija nākusi klajā ar paziņojumu šīs telpas nekādā gadījumā neapmeklēt, jo atrašanās tajās var apdraudēt manu drošību un veselību. Biju nedaudz satraukusies arī tādēļ, ka jau agrāk konstatēju - šīm telpām ir durvju kods, kuru es objektīvu iemeslu dēļ nezinu, un tātad varu netikt iekšā vispār. Izrādās, bažām (vismaz pagaidām) nebija pamata, jo pie durvīm dežūrēja kāds kopts vīrietis, kurš laipni šo ciparu kombināciju uzspieda manā vietā. Jāpiebilst, ka netālu no ieejas par kārtību rūpējās arī trīs Rīgas pašvaldības policijas darbinieki. Tā kā izrāde kavējās apmēram 15 minūšu, aicinu arī jūs nedaudz pakavēties šī kultūras notikuma komplicētajā vēsturē.

Izrādes režisore Gaļina Poļiščuka ir viena no Latvijas teātra scēnas lielākajām autsaiderēm. Sākumā kļuva pazīstama ar savu neatkarīgo skatuves telpu Teātra observatorija, kurā nekautrējās ņemt lomām aktierus, kas tiek uzskatīti par ļoti skaistiem, taču tāpēc visai netalantīgiem. Piemēram, Agnesi Zeltiņu no ASV plašus panākumus guvušās kino drāmas "Likteņdzirnas", divu dzejas krājumu autoru Andri Chicago Buli un Rihardu di Leperu. Gaļinu neuztrauca kaut kādi sabiedrībā valdoši stereotipi, viņa bija atdevusi visu sevi miesīgajam un rūpīgi lolotajam bērnam - teātrim. Taču tad nāca tumšie laiki, un dzimtskungs Ints Dālderis pārstāja spēlēt ministrijā iemīļoto "še tev dālders, pērc, ko gribi, tikai nesaki ne jā, ne nē" spēlīti, nikni iepūta klarnetē un nolēma karaļvalsts subsīdijas šim neatkarīgajam teātrītim vairs nepiešķirt. Tā nu Gaļina skumji klīda pa Rīgas tumšajām ielām, lēni izsmērējot savu ievainoto sirdi pa trotuāru, līdz viņai garām jāja kāds stalts kungs baltā zirgā. "Vai tiešām Arvīds Sabonis?" viņa pie sevis tīksmi nodomāja, bet nē, kā vēlāk izrādījās, tas bija visas satiksmes aizstāvis - Šlesers. Viņš laipni uzrunāja Gaļinu, sakot: "Tev tikai jāieraksta vārds šajā sarakstā, un Kongresa nama karaļvalsts būs tavā rīcībā!". Vilinājums šķita tik kārdinošs, ka Gaļina nekavējoties piekrita, nerēķinoties ar sekām, jo viņa nav nekāda vēsa aprēķinātāja, bet gādīga teātra māmuļa. Latvijas untumainā sabiedrība, protams, bija sašutusi, ilgi šī sāga tā arī neturpinājās, un Gaļina aizvainoti Latviju pameta. Tagad viņa ir atgriezusies, lai strādātu, taču tikusi nekavējoties ierauta jaunā skandālā, kas ir teju pašsaprotami, ja neapdomīgi nolemts saistīties ar nadzīgo publicistu, producentu un panteistu Juri fon Milleru.

Skandāls šoreiz ir par to, ka mākslas telpa 64 krēsli ierīkota daudzdzīvokļu namā, un šī dzīvokļa jaunais statuss nav atjaunināts (status update) būvvaldē. Mājas iedzīvotāji likumsakarīgi ir neapmierināti, jo tik ierastos ēdiena aromātus kāpņutelpā tagad nomāc sliktākas un labākas kvalitātes parfīms, bet soļu dipoņa apgrūtina sekošanu līdzi kaimiņu jaunākajiem skandāliem. Juris fon Millers turpretim norāda, ka arī neaizskaramais tautas varonis Alvis Hermanis ir taisījis izrādes dzīvokļos, visādi sīki eko restorāniņi uzrodas dzīvokļos, kāpēc gan viņš dzīvoklī nevarētu veidot mākslas telpu, kur sanākt vispasaules inteliģences pārstāvjiem Rīga - kultūras galvaspilsēta 2014 laikā. Runā, ka šajā vietā vismaz agrāk (vai varbūt joprojām?) atradies paša fon Millera kunga dzīvoklis. Tagad tur iekārtotas diezgan omulīgas telpas un pat mazs krodziņš, kur var draiski nobaudīt konjku Hennessy. Daudzi atnākušie tērpušies vakarkleitās vai vismaz smart casual, tāpēc es, ienākot pa taisno no ielas adītā jaciņā, jūtos nu jau vairs ne tikai kā noziedzniece, bet arī neveikli, kā tāda jauniņā cietuma kamerā. Arī ar smaržām neviens nav skopojies, jo - kuram pamanāmākas smaržas - tas ir smalkāks un bagātāks. Arī tur es zaudēju, un sajūtas kļūst tik nožēlojamas kā Fa dezodorantam, ierodoties uz pieņemšanu Kolonnā.

Andris Chicago Bulis pats intervijā atzinies, ka monoizrādi taisīt vienkārši ir daudz lētāk, tāpēc viņam tādas ir divas vai pat trīs. Te man jāsāk domāt, vai nav jāatsakās no izteikuma par to, ka Gaļina nu nekādā gadījumā nav aprēķinātāja. Izrāde "Face Book. Post Scriptum", kā jau nojaušat, ironiski apspēlē mūsdienās aktuālo sērgu - atkarību no sociālajiem tīkliem. Andris Chicago Bulis tēlo kādu džeku ap trīīsmit, kurš strādā loģistikas uzņēmumā un, lai ik pa brīdim atpūtinātu smadzenes, ir piereģistrējies Face Book. Chicago Bulis regulāri iesaista arī skatītājus, uzdodot jautājumus, piemēram: "Vai jūs piekrītat Alberta Einšteina apgalvojumam, ka viņš baidās no dienas, kad cilvēku komunikāciju aizstās tehnoloģijas, kas radīs idiotu paaudzi?", uz kuriem, protams, neviens neatbild, tāpēc tie neizbēgami transformējas retoriskos. Viss notiek tādā ala stand-up komēdijas žanrā - kariķējot un apspēlējot visiem, kas ar mūsdienu tendencēm uz "tu", tāpat zināmas lietas. Ja kas, es vakar biju arī uz to kulta leģendu Pablo Francisko, tāpēc varu apgalvot, ka tas bija gandrīz tāpat, tikai bez jokiem par marihuānu, gejiem, punduriem, seksu un Arnoldu Švarcenegeru. Chicago Bulis stāsta kā pēc pirmā "patīk" (like pa angliski) saprata, ka viņam vajag vēl vienu, ņirdza par nelaimīgām sievietēm, kuras izveidojušas tur "avatārus" un liek uz savas sienas, ka grib tikt mīlētas neparasti, par Face Book attiecību statusu "It's complicated" u.tml. Nu, ja piemīt kaut nedaudz iztēles, varat apmēram to visu iedomāties. Vienubrīd Chicago Bulis pat izliecās pa logu un kliedza kādam garāmgājējam, lai uznāk augšā paskatīties bilžuku ar viņa BMV. Kopumā nekā jauna un sensacionāla tur, protams, nebija, taču izrāde bija viegla, raita un skatīties bija visnotaļ interesanti. Dīvainā kārtā jau pēc 40 minūtēm pirmais cēliens bija cauri. Un tā nebija nekāda bērnu izrāde, kur šāda strauja pauze būtu saprotama. Tas man lika domāt, ka pie teātra varas grožiem tomēr ir kāds pārliecināts aprēķinātājs, jo pauze noteikti ielikta tāpēc, ka viņi grib, lai es, bezdarbības mākta, nogaršoju to Hennessy konjaku. Man diemžēl līdzi nebija skaidras naudas, tāpēc nolēmu vismaz daļu šo 20 minūšu aizvadīt, izejot uzsmēķēt.

Smēķēt gāja vēl daži cilvēki, tāpēc nodomāju, ka gan jau ar to kodu un iekšā tikšanu nebūs problēmu. Kamēr runāju pa telefonu, lai pateiktu, ka pēc izrādes atjaunināšu savu statusu turpat blakus, pie draudzenes un vēl neiesāktajām sarkanvīna pudelēm, visi pārējie apmeklētāji jau bija sagājuši iekšā. Sapratu, ka tas kods, no kura tik ilgi baidījos, beigu beigās ir mani uzvarējis, un uz otro cēlienu netikšu. Izmēģināju dažādas ciparu kombinācijas, izpētīju, vai tā nav norādīta uz Chicago Buļa ielūguma uz privātajām viesībām, skatījos, vai nekur nav norādīts kompānijas "publicists.lv" telefona numurs, bet ņifigā. Nekā. Es tiešām netiku uz otro cēlienu un, bēdu sagrauzta, devos dzert sarkanvīnu. Biju cerējusi, ka izrādes beigās varēs parakstīt kādu petīciju, un es nelaižu garām nevienu iespēju parakstīties, tomēr vienīgā no apmeklētājiem biju atstāta aiz durvīm. Tā kā man ļoti žēl, un varu mūsu pielūdzējai atgriezt neizmantotos Ls 5 (puse no izrādes cenas).
 
 
Mūzika fonā: Life is Life
 
 
xxx
19 Oktobris 2013 @ 18:49
Gravitātei - nē!  

Māra Upmane – Holšteina jau tālajā divtūkstoš nez kurā gadā pirms Kristus mūs kategoriski brīdināja: „Gravitātei – nē!” Nevarētu teikt, ka es būtu bijusi baigā starā par šo dziesmu, bet vismazāk par grupu Astro`n`out fanojuši Latvijas lielākā kinoteātra strādnieki, jo viņi par spīti šogad repertuārā iekļāvuši jauno kulta filmu „Gravitāte”.

Uz „Gravitāti” mani uzaicināja kāds draugs, ar kuru savulaik sākām kopīgi skatīties tikai stulbas filmas, tāpēc šis ielūgums vien jau bija sava veida vērtējums. Man ir diezgan slikta redze, tāpēc, kad ieeju tumšā telpā, ir kāds mirklis, kad man liekas, ka es visu labi redzu, bet īstenībā ņihuja. Tā bija arī šoreiz – man kādas sešas sekundes šķita, ka zālē nav neviena cilvēka  un šis draugs ir noīrējis visu kinoteātri tikai mums. Tomēr izrādījās, ka darba dienā 12:45 filmu nolēmuši apskatīties vēl daži ļaudis – galvenokārt bezdarbnieki un freelance grafiskie dizaineri.

Reklāmas skatītāju informēja, ka šobrīd modē ir filmas ar slaveniem aktieriem – uzzināju, ka jauna filma būs gan Tomam Henkam, gan Bredam Pitam. Vispār, ja filmā nav slavenu aktieru, to var glābt tikai homoseksualitātes vai holokausta atspoguļojums. Vislabāk to, protams, apvienot. Arī „Gravitātē” bija tikai slaveni aktieri: Džordžs Klūnijs un Sandra Veinberga Buloka. Protams, slaveni aktieri ir dārgi, tāpēc tie ir arī vienīgie, turklāt Klūnijam var redzēt tikai seju un viņš vispār ātri vien notinas, līdz ar to naudu saņem tikai par pirmajām 20 minūtēm un tikai par seju.  

Filmas darbība norisinās kosmosā (600 km attālumā no Zemes). Lai drusciņ labāk iejustos galveno varoņu ādā, šo Texxxtu rakstu, lidojot ar lidmašīnu un mēģinot sasniegt bezsvara stāvokli ar Reserve de La Baume.

Viss sākas ar to, ka Džordžs un Sandra tusē kosmosā un vienā laidā sazinās ar saviem kosmosa kolēģiem Hjūstonā. Tas, ka viņi nolēmuši komunicēt tieši ar Hjūstonu, mani nepārsteidz, jo Hjūstonas NBA komandu sauc „Rockets”. Tas nozīmē, ka tā ir kosmosa izpētes lielpilsēta. Piemēram, Čikāga ir mašīnbūves monstri, tāpēc viņu komandu sauc „Bulls” (pēc smagā darba viņi uzvedas kā Buļi). Vašingtonai bija tāda komanda „Bullets” (no angļu val. - lodes), bet tā tika aizliegta, jo tas bija pārāk tiešs atbalsts terosimam. Atpakaļ pie lietas – tātad viņi tur dara savas lietas, klausās maigu kantrī, kas Sandrai besī, Džordžs simto reizi stāsta vienus un tos pašus stāstus, kamēr kaut kāds nenozīmīgs pajols tikmēr izbauda jaukās bezsvara sajūtas. Viņš ir tik nenozīmīgs, ka pat neieraugu viņa seju. Gan jau samaksāts arī viņam nav. Te pēkšņi Hjūstonas „Rockets” ziņo par neapdomīgajiem krieviem, kuru bezpriģela raķete trapījusi kaut kādam satelītam, tāpēc tagad pusei ASV nav Feisbuka un satelīta lauskas lido apkārt Zemei un tūliņ Sandrai, Džordžam un nenozīmīgajam p. būs hujova, ja viņi nelīdīs atpakaļ sava kosmosa kuģī un neņems makšķeres pār pleciem. Viņi tiešām nepaspēj notīties laikā, tāpēc  noraujas un tās atlūzas ietriec Sandru dziļā kosmosā (dirsā).

Sandra ir viena, viņa mēģina sazināties ar Hjūstonas „Rockets”, bet kontakta nav. Vispār, ja tā būtu Sandra Veinberga, viņa manis pēc tur varētu arī palikt, bet tad filma būtu beigusies 7 minūšu laikā, un to mūsdienās sauc par krāpšanu. Arī īsfilmas ir krāpšana. Un dziesmas, kas īsākas par 65 minūtēm. Džordžam Klūnijam patīk goda vīra dzīve, tāpēc viņš nolemj filmu turpināt – viņš spēj sazināties ar Sandru, atrod viņu, sāk piesieties (ar šņori) un sāk viņu vest pie prāta un atpakaļ uz to kosmosa kuģi, jo vispār Sandrai skafandrā sāk pazust skābeklis, bet kosmosa kuģī tā ir pa pillam. Sandra ir viena no retajām dakterēm, kas dzīvi nolēmusi pavadīt kosmosā, nevis „Grejas anatomijā”.  Tomēr Klūnijs sevi uzskata par prasmīgāku medicīnas profesionāli, tāpēc pamāca dakterīti, kā rīkoties, lai nenosprāgtu tā muļķīgā skābekļa trūkuma dēļ. Vienā mirklī Sandra sāk elpot ogļskābo gāzi. Iespējams, viņa sāk arī fotosintezēt, jo nez no kurienes uzrodas glikoze – viņi sāk runāt tā, ka, ja nebūtu to skafandru, tad abi nosūktos. Ja filmas veidotājiem būtu vairāk naudas, tad viņi no Tīnas Tērneres nopirktu dziesmu „What`s love got to do with it?”, un tā kļūtu par šī mirkļa himnu.

Atkāpe: es atvainojos, ja gadījumā kaut ko stāstu greizi. Ir daži notikumi, kas man iespiedušies prātā tik spilgti, ka pārējā filma tāds blāvs foniņš viens ir, un tā nav lieta, ko ļaudi atceras.

Kad abi flirtētāji nonāk līdz kuģim, ierauga, ka citi kuģa rokgrupas dalībnieki ir ar ticamām nāves pazīmēm, nogruzās, vairākas reizes sasitas pret kuģi, līdz Klūnijs karājas striķī, ko tur Buloka, un nolemj, ka tā vis nevarēs turpināt, jo striķis neizturēs. Atgādinu, ka dabība norit kosmosā, tāpēc es līdz galam neiebraucu, kas īsti bija tas spēks, kas rāva vispasaules sekssimbolu prom. Varbūt Dievs. Nepaslinkoju un noskaidroju, ka arī filmas veidotāji labi saprot, ka tas nu gan apiet jebkurus fizikas likumus, bet kaut kāda drāmiņa taču bija jāuztaisa! Tā jau ir – scēnas bieži vien ir pretrunā ar fizikas un/vai veselā saprāta likumiem. Tā kā šī ir Sandras nelaimīgā diena, Klūnijs aiziet bojā, pirms tam Bulokai paskaidrojot, ka aiz stūra ir krievu kuģis Sojuz un mazliet tālāk arī ķīniešu Fen šui. Tas pārāk šo daiļavu nemierina, jo vispār daktere ir bez poņas par to, kā braukāt ar kosmosa kuģi. Sandras Bulokas nelaimīgā diena? Es domāju, ka viņai nevajag skumt – nevarētu teikt, ka man ir baigā poņa par kino, bet es tomēr rakstu šo Texxxtu. Kāpēc lai Sandra bez poņas nevarētu braukt ar kosmosa kuģi? Go, go!

Tā Sandriņa palaiž brīvē Klūniju un dodas atvilkt elpu un novilkt drēbes. Zem skafandra viņai ir bokseršorti un apakškrekls. Jāatzīst, ka viņa izskatās ļoti labi, bet mani satrauc fakts, ka viņai nav kaut kādu kosmonautu pamperu. Bet, iespējams, tas nav nepieciešams, jo visas filmas laikā viņa neko neiedzer, toties intensīvi svīst. Tā kā kosmosa kuģī valda bezsvars, tad viņa kādu laiku pačilo, vienkārši guļot gaisā. Viņai ir laba matu želeja, jo, kamēr visas mantas un arī viņa pati brīvi dreifē, tikmēr matu glītā sasuka nemainās. L`oreal – jo es esmu tā vērta.

Starpbrīdis beidzies, jāmēģina tik uz to Sojuz. Tā nav liela problēma – es īsti neatceros, kā viņa tur tika (filmu skatījos skaidrā), bet no viena braucamā uz to Sojuz viņa pārkāpa ar daudz vēsāku sejas izteiksmi nekā Brūss Vilis Lācis no vienas braucošas mašīnas ielec otrā. Sojuzā neviena nav, bet tā nav problēma, jo kosmosa kuģa durvis mierīgi var attaisīt no ārpuses.Kosmosa kuģu veidotāji reāli var ietaupīt uz drošību, jo iespēja, ka pa kosmosu apkārt siros zagļi vai noziedzīgi urlēni, tiešām ir niecīga. Arī valsts izzadzējiem tur nav, ko darīt. Tā Sandra ielien krievu kuģī, mazliet patusē, līdz ierauga, ka Sojuz ir aizdedzies. Šī nudien nav Bulokas laimīgā diena. Viņa mēģina Ugunsgrēku nodzēst, tas neizdodas, tāpēc viņa ielien vienā istabiņā, kas ar grūtībām (jo šī nav Sandras laimīgā diena) atvienojas no pārējā kuģa. Plāns nav slikts – ar to istabiņu braukt uz ķīniešu Fen šui, ar kuru varētu aizlaist līdz Zemei. Bet šī nav Sandras Bulokas laimīgā diena – ir beigusies degviela, tāpēc viņa vienkārši nolemj iet bojā. Atskan nolemtības pilna mūzika, ko visticamāk iedziedājuši Sigur Ros kopā ar Sāru Braitmenu. Labi, ka nav MGMT.

Te pēkšņi – knock knock knocking on the heaven`s door - Džordžs Klūnijs pieklauvē pie durvīm, ielien iekšā un, dzerot, ja nemaldos Russkijs Standart, saka, ka nav jāgruzās, jo vispār to istabiņu uz priekšu var palaist arī tad, ja nav degvielas. Sandra starā.

Šis notikums ir tik stulbs, ka režisors, kurš ir attāls Salvadora Dalī brālis, nolemj, ka labāk būs, ja tas nemaz nebūs noticis, tāpēc izrādās, ka Sandra to bezpriģelu ir nosapņojusi. Bet sapnis liek viņai atjaunot normālu skābekļa padevi salonā un mēģināt to paņēmienu sava spēkarata iedarbināšanai, ko ieteicis Klūnijs. Tas nostrādā, un Buloka mauc uz Fen šui. Vispār jauki, ka visi trīs kosmosa kuģi (amerikāņu, krievu, ķīniešu) viens no otra ir gājiena attālumā. Sandra izlec no Sojuz istabiņas un nolemj līdz Fen šui tikt, burājot ar ugunsdzēšamo aparātu.

Kad Sandra nokļūst Fen šui salonā, viņa ir tik nogurusi, ka ir jau pohuj, ka visas pogas ir ķīniešu valodā – daktere vienkārši spiež kaut kos uz dullo, kā rezultātā viņa tiešām sāk krist iekšā Zemē. Sajūta gan jau nav no patīkamākajām, jo ir daudz jākratās. Kosmosa kuģis izjūk pa pikseļiem, un Sandras pikselis iekrīt ūdenī. Tas, protams, nekādus viļņus nerada, jo mēs esam pasakā. Pēkšņi atjaunojas arī sakari ar Hjūstonas „Rockets”, kas Sandrai saka, lai viņa nomierinās, jo tūliņ viņai pakaļ būs glābēji ar siltām drēbēm, foreles tartaru un baltvīnu, bet Sandra jau nekad nebūtu filmējusies „Fast & Furious”, ja viņa būtu baigi klausīgā. Viņa atplēš vaļā sava kuģīša durvis, kā rezultātā tajā sāk gāzties ūdens un tas sāk grimt. Glavenā varone tomēr pamanās izkļūt ārā no kuģa, bet – vai, manu vai – ūdens satek kombinezonā, jo šī nav Sandras Bulokas laimīgā diena. Viņai tomēr izdodas kostīmu novilkt, un viņa ar savu skaisto augumu izpeld krastā un, sperot pirmos soļus, saprot, ka ir laimīgākais cilvēks pasaulē, kaut arī tajā pašā dienā pieredzējusi  savu kolēģu nāvi. Pēc redzētā spriežot, viņa nav nonākusi kādā karstā kūrortā, jo Maldivu salām nepietika naudas, tātad, kad pienāks vakars, paliks auksts un viņa vienkārši nosals, jo šī nav viņas laimīgā diena.

Filmas veidotājiem būs jānopelna ļoti daudz naudas, lai nepaliktu mīnusos, jo viņi vēsā mierā uzlaiduši gaisā trīs kosmosa kuģus, par ko, protams, būs jāsamaksā. Tā kā te ir ietaupīts uz aktieriem, tad tas varētu arī izdoties. Turklāt vispār šī filma tiek uzskatīta par labu, jo atklāj vientulību visā tās pilnībā (man gan šķiet, ka to labāk izjust, vienkārši stāstot sev: „Es esmu viens, es esmu viens, es esmu viens.”). Tomēr es pievienošos Mārai Upmanei – Holšteinai un arī teikšu gravitātei nē, jo Sandra Veinberga Buloka visu laiku lēkātin lēkā pa tiem kosmoskuģiem, bet man (tīri romantikas dēļ) tomēr gribētos palikt ar apziņu, ka cilvēks ir mazs, mazs, kosmoss ir liels, liels, un tāds mazais cilvēks lielajā kosmosā viens pats bez Hjūstonas „Rockets”, Džordža Klūnija un kosmonautikas studiju kursa nevar izdarīt neko.