xxx
22 Jūnijs 2015 @ 12:39
Texxxti uzdodas par kultūras darbiniekiem un piedalās praidā  
Šis rīts bija iesācies drūmi. Iepriekšējo nakti, ielīgojot praidu, biju aizvadījusi lezbiešu diskotēkā, kur kopā ar citām čiepām tika noturētas rituālas dejas, iesaistot turpat vāzēs atrastas paparžu lapas. Tomēr saņēmos un traucos pie citiem kultūras darbiniekiem, lai tiktos Vērmanes dārza A4 zonā un trītu varavīksnes karogus cīņai ar bailēm no citādā. Iepriekšējos gadus nepiedalījos, jo man nepatīk vilkt krāsainas drēbes un reizē nejutos kaut ko tik ļoti paveikusi vispārējās līdztiesības vārdā, lai lepni dotos gājienā un ar prezidenta cienīgu pārliecību mātu saviem pavalstniekiem ielu malās. Šogad izvēles nebija, jo pretējā gadījumā tiktu apdraudēta manas liberālās sirds reputācija un tālākais attiecību statuss ar citiem kultūras un bāra "Čomskis" darbiniekiem.

Ierodoties bija sajūta kā kādas krutas, bet ne plaši pazīstamas grupas koncertā, kur satiekas tikai tādi īsti "savējie", un, vienam otru ieraugot, acīs ir nolasāms nevis patīkams pārsteigums "o, tu arī te", bet vienkārši sazvērniecisks "čau". Sāku nožēlot, ka neesmu pagatavojusi kādu plakātu, jo vismaz ar to varētu aizsegt uzdzīves stipri skarto seju. Lai nu ko, bet vismazāk šajā brīdī jūtos proud to be homo sapiens. Vienīgais, ko spēju savā labā darīt - iegādāties kafiju, fantu šokata un ūdens pudeli, un tad to visu uzskatīt par nekam nederīgu, jo parādījusies ideja labāk taču nopirkt sidru. Pēc ilgas trīšanās, kā arī atzinības izteikšanas par citu izvēlēto apģērbu un aksesuāriem, beidzot ieskanas balāde "Zilais karbunkulis" un varam doties līdztiesības riņķa dancī pa Rīgu.

Gājienam izvēlētā pavadošā mūzika bija izcili šausmīga, bet reizē ieturēta tik tīrā trešā, ka darīja sirdi pat tīkami lustīgu. Sākumā mēģināju sadzīvot ar neērti neiederīgo sajūtu šajā uzvaras garšas caurstrāvotajā balagānā, jo iepriekšējā dienā esmu vienkārši dzērusi, nevis iesitusi daudz vārtu pasaules hokeja čempionātā vai kaut kādā saviļņojošā veidā nesusi Latvijas vārdu pasaulē, piemēram. Tomēr padodos kolektīvajam pacēlumam, sāku māt cilvēkiem un klusi dungot līdzi Britnijai Spīrsai. Iespējams, ka savu artavu šajā noskaņojumā ieguldīja arī jau iepriekš tekstā pieminētais sidrs. Droši vien nebūs oriģināli (tomēr mēs esam brīvi arī nebūt oriģināli!) paust interneta vidē plaši apzelēto viedokli, ka šajā dienā kopīgi piedzīvojām negaidītu toleranci, Vienotību un Saskaņu, esot brīvi no naida, dusmām un aizspriedumiem. Krāsaino apģērbu nebija neizturami daudz, un tie noteikti nespēja sacensties ar atsevišķu policijas darbinieku ārējo tēlu, kuri bija tērpušies kā uz mākslas filmas "RoboCop" kastingu. Visa gājiena laikā manīju tikai vienu patiešām agresīvu kungu, kuru no pretlikumīgas rīcības ar dūrēm atturēja divi viņa čomi. Varbūt viņi vienkārši iesildījās Jāņu naktij, kad mīļotais, bet dusmīgais draugs ar tikpat galvu reibinošu apņēmību metīsies automašīnai pie stūres.

Pēc tam no politiķa, ekonomista, feminista un kopdzīves reģistrācijas likuma aizstāvja zemes virsū - Jura Pūces - uzzinu, ka manīta arī viena jēla ola, kas gandrīz trāpījusi mazam bērnam. Tomēr šajā gadījumā svarīgs esot nevis mērķis, bet pats metiena akts, kur varot vilkt paralēles ar seksuālo dzīvi. Lai ļautu šai informācijai nosēsties, praida beigu galā dodos apsēsties Vērmanes dārzā un pavērot notikumus uz skatuves. No politikas flanga bez Pūces kunga ieradusies vēl Vienotības labējā spārna līdere Ilze Viņķele un bezpartejiskais deputāts, bijušais autobraucējs un vienkārši labs cilvēks Veiko Spolītis. Pasākumu, protams, vada ilggadējs Latvijas galvenais gejs Kārlis Streips, kuram vien pēdējā gada laikā priekšā aizšāvies geju čempionāta debitants Edgars Rinkēvičs. Tā kā šis ir Eiropas praids, daudz runā visādi ārzemnieki, publika sajūsmā spiedz, un epizodiski dzīvajā izpildījumā tiek atskaņotas lielākoties šausmīgas pasaules hitu karaokes versijas. Ir skaidrs, ka grūti iedomāties citu situāciju, kad mēs, kultūras darbinieki, kaut ko tādu tieši šādā sastāvā klausītos labprātīgi, bet šajā gadījumā gribas paildzināt saviļņojošo mirkli un vienkārši kopīgi paspaidīt viedtālruņus uz Vērmanes dārza soliņiem. Tātad vienīgais, ko šis notikums patiešām iedragāja, bija ilūzijas par liberāli noskaņotu cilvēku gaumi. Vai arī tas bija iecerēts kā smalks žests, lai norādītu, ka esam gana brīvi, lai klausītos arī sūdu. Vienu brīdi domāju, ka varbūt man jānoskaidro tautas viedoklis par to, vai homoseksualitāte ir kaut kāda neķītrība, tomēr pirmais mēģinājums cieta smagu sakāvi. Uzrunāju sev blakus uz soliņa sēdošo tanti, vaicājot, vai drīkstu uzdot pāris jautājumu. Viņa atbildēja: "Nē". Patīkami, ka līdzīgi kā festivālos varēja savākties visādus bezmaksas mēslus - piespraudītes, karodziņus un pat mazas bonbongas. Neviens arī nebija pārdzēries un neuzvedās cilvēka cieņu aizskaroši. Par to, protams, žēl.

Praids vismaz man noslēdzas bārā "Čomskis", pagalmā apbrīnojot žurku, kura arī beidzot bija sadūšojusies izlīst no skapja. Arī viņa tomēr ir pelnījusi līdztiesību, lai sēdētu ar visiem kopā pie galdiņiem, nevis slēptos savā alā tikai tāpēc, ka ir žurka. Protams, kā jau pēc visiem masu pasākumiem, kad internetā uzmet aci fotkām, ir jāsecina, ka visiem, izskatās, gājis daudz prikolīgāk, nekā tev. Tomēr fotkas kā jau fotkas ir ļoti maldīgs sajūtu uzskates materiāls, tāpēc turpināšu domāt, ka arī man gāja visai labi. Pat apstākļos, kad nevaru konkurēt ar saviem čomiem praida bilžu konkursā, kas jau trešo dienu aktīvi norisinās feisbukā.

Novēlu rīt visiem atrast papardes ziedu. Vismaz dziļi sirdī.
 
 
Mūzika fonā: Hit me, baby, one more time
 
 
xxx
03 Jūnijs 2015 @ 19:59
Kā Latvija tika pie jauna prezidenta?  
Tā kā EK ir aizņemta, apceļojot Baltijas jūras piekrasti, man ir tā nelaime ne tikai dzīvot, bet arī uz preža vēlēšanām iet vienai. Labi, ka viņa vismaz savu pilsonisko atbildību apliecina, jau vairākas dienas runājot ar mani no prezī iemaukta telefona un sūtot īsziņas ar sensitīvu tekstu "Saplīsa prezis". Daudzos mana parādīšanās sabiedrībā bez EK izraisīja sašutumu un neizpratnes pilnus jautājumus, vai kaut kas atgadījies. Nē, atgadījies nav pilnīgi nekas, un arī prezis šodien nesaplīsa un tika ievēlēts. Cilvēkus ar vājiem nerviem uzrez brīdinu, ka tālāk nesekos asprātības par vējiem, kas pūš, un levitāciju.

Prezidenta amatam partijas bija izvirzījušas četrus kandidātus, par kuriem sabiedrība neraksturīgi Latvijas politiskajām tradīcijām zināja jau pirms vēlēšanu dienas. Tādā ziņā nekādu pārsteigumu. "Nacionālā apvienība" kopā ar Ringoldu Balodi no "No sirds Latvijai", dažiem "Vienotības" keksiem un neviltotu bezpartejiskās politiskās figūras Liānas Langas atbalstu bija izvirzījuši Egilu Levitu, kas pazīstams kā viduvējs tiesnesis, Satversmes preambulas un termina "dzīvesziņa" autors. Latvijas Reģionālā apvienība viņam pretī lika Mārtiņu Bondaru, kuru Latvijā pazīst kā Ievas Bondares vīru un trīs bērnu tēvu. Zaļo un zemnieku savienība tikmēr atbilstību vakancei saskatīja Raimondā Vējonī, kas ir zināms sava akcenta dēļ, bet Saskaņas centrs - Sergejā Dolgopolovā - , kurš līdz šim ir izcēlies vienīgi ar to, ka ir krievs. Interneta sabiedrība savas balsis portālā mansprezidents.lv uzklikšķināja Bondaram, piketētāji un inteliģenti bija par Levitu, deputāti sliecās ievēlēt Vējoni, bet krieviski runājošā sabiedrības daļa atbalstīja Dolgopolovu vai jebkuru citu kandidatūru, ko būtu izvirzījis Saskaņas centrs. Laika gaitā likumdošana ir mainījusies, kas nozīmē, ka vismaz šajā dienā ir jāizvēlas viens no šiem četriem pat gadījumā, ja zālē atrodas kāds trimdas latvietis ar izcilām angļu valodas prasmēm un apskaužamām Latvijas folkloras vēstures zināšanām.

Diena iesākas ar ārprātā garlaicīgām debatēm, kurās lielākā daļa aizrunājas ar epitetiem par spēles nozīmi politiskajā procesā, visradikālāk šaujot Raivim Dzintaram, kurš pielīdzināja savstarpēju tirgošanos ar prezidenta vakanci krievu ruletei. Uzzinu, ka kandidātiem piemīt tādas dotības kā "sava doma" un "dzīves pieredze", kā arī - viņi ir cienījami. Izjūtu neviltotu apbrīnu, gandrīz pat pieceļos kājās. Madara Fridrihsone no Latvijas Radio neliedzas, ka knapi noturējās neraudājusi, un tik sirsnīgi no tribīnes runāt nevarētu pat par savu māti. Pīpētavas TV tiešraidē uzzinām, ka visi kandidāti šorīt pamodušies plkst. 7:00 no Panorāmas zvana. Ja Vējoņa gadījumā šis zvans noskanēja pirms modinātāja, tad Bondaram tas vis nebija pārsteigums, jo šādus zvanus viņš regulāri saņem kā rītos, tā vakaros. Arī tad, ja nakts vidū kāds pēkšņi zvana, un Ieva viņam saka: "Liecies mierā, neatbildi!", viņš satraukti viņai pretī uzdod retorisku jautājumu: "BET JA NU TĀ IR PANORĀMA?". Visiem kandidātiem arī vairākkārt tiek uzdots jautājums, vai ģimene viņus atbalsta, un kur tieši viņi to dara. Ja man jautātu, es teiktu: "Nē, neatbalsta. Šoreiz uzmeta". Ceru, ka arī citi darba devēji pārņems šīs tradīcijas un, ejot pieteikties darbā, piemēram, reklāmas aģentūrā, tās vadītājs pārrunās uzdos pēdējo noslēdzošo jautājumu: "Sakiet godīgi - bet vai ģimene jūs atbalsta?". Protams, dienas aktuālākais jautājums tomēr ir "Kādas prognozes?". Lielākā daļa centās izlavierēt, norādot, ka rezultāts var būt neprognozējams, bet savā ziņā arī prognozējams, lai gan principā teju neprognozējams. Vismaz Levits nebaidījās prognozēt, ka būs ilga un nogurdinoša diena, un nošāva garām, jo tikām mājās kā cilvēki pēc normāla darba laika.

Kopumā visu dienu īsti nevaru pamosties, un tikai no savas blakussēdētājas uzzinu, ka ir baigā spriedze. Laikam šī spriedze ir pilnībā iemidzinājusi manu uzmanību. Citēšu mūsu Valsts prezidentu, sakot, ka "Tas, ka matemātika eksistē, ir neapšaubāmi", un ieskicēšu vēlēšanu procesa norisi. Pirmā kārta ir tāds draudzības mačs, kur principā visi patrenējas balsot, un neviens pa īstam nezaudē. Pastāv teorētiskas iespējas kādam uzvarēt jau šajā kārtā, bet tas līdz šim atgadījies, šķiet, tikai ar Vairu Vīķi Freibergu, kura tobrīd, ceļā uz savu otro termiņu, arī bija vienīgā kandidāte. Otrā kārta ir jau bīstamāka, jo tad kāds tiešām izkrīt. Šajā gadījumā žūrija par vissliktāko šovā atzina Mārtiņa Bondara priekšnesumu, kuram abās kārtās bija pa septiņām balsīm, bet pārējiem attiecīgi šitā: Levits (24, 25), Vējonis (34, 34) un Dolgopolovs (23, 24). Pirmajā kārtā nesekmīgu atzīmi prasmēs aizpildīt vēlēšanu biļetenu saņēma seši deputāti, kas ir vismaz trīs reizes sliktāks rezultāts nekā tautai Saeimas vēlēšanās. Ar katru kārtu gan bija manāms progress, un šo kursu pēc piektās kārtas nenolika tikai viens deputāts. Sevišķi izcēlās kāds SC deputāts, kurš nobalsoja nepareizi, tad pareizi un tad atkal nepareizi. Zināšanas tomēr nav mūžīgas, un visu paturēt prātā nevar. Trešajā kārtā izkrita Dolgopolovs, bet ceturtajā - Levits. Joprojām īsti nekādu pārsteigumu, izņemot to, ka Vējonis pēdējā kārtā bija nogrābis papildu deviņas balsis, kas nozīmē, ka viņam tīri matemātiski pietrūkst vēl tikai piecu. Tikmēr Levits ar Zatleru televīzijas intervijās bija saskaņojuši liecības, norādot, ka Vienotības piesliešanās Vējoņa kandidatūrai varētu šo partiju padarīt par ZZS piedēkli un sūtīt prom pa politisko nāves taku. Piemetināšu, ka Vienotība jau no sākta gala teica, ka viņiem atšķirībā no citām partijām būs brīvais balsojums, un nevienam kāda konkrēta izvēle uzspiesta netiek.

Tālāk tiek pasludināts pusotras stundas pārtraukums, lai dotu Vējonim iespēju pa kaktiem sakļančīt vajadzīgās balsis. Pārējie tikmēr sāk vīt intrigas, kur pēkšņi uzradās tās mistiskās deviņas, un aizdomās tiek turēta opozīcija vai, precīzāk, SC, kas, protams, to pilnībā noliedz. Sākas izšķirošās kārtas gaidas, kurā būs jābalso tikai PAR vai PRET Vējoni. NA uztaisa mazu pop-up kongresiņu, kurā nolemj iespītēties un koalīcijas partneru virzīto kandidatūru neatbalstīt, raisot politikas ekspertos bažas, vai tagad nebūtu uz mutes jākrīt valdībai. Netiek arī atklāta atbilde uz jautājumu, vai Levita ģimene pēc neveiksmes joprojām viņu atbalsta. Es tikmēr jau divreiz esmu paspējus ieturēties Saeimas ēdnīcā, kur bija beidzies lasis, kas ir skumjš līmenis, bet vismaz citādi viss gaumīgi, kā pie cilvēkiem, un arī cena laba. Es pat, acu nepamirkšķinot, divas svaigi spiestās sulas izdzēru. Tikai eiro maksāja. Arī tualetes pilnīgi normālas - tīras, gaumīgas, bet bez liekas spozmes.

Loģika saka man priekšā, ka Vējonim šajā dienā nevajadzētu tikt ievēlētam, bet intuīcija tai atbild ar spītīgu: "Ievēlēs gan!". Nolemju pieslieties intuīcijai un pārstāvēt pozīciju, ka pēc desmit dienām otra prezidenta vēlēšanu tusiņa nebūs. Ja vajag pierādījumus šīm prognozēm, manā rīcībā ir personīgo čatiņu skrīnšotu metrs. Pastāv viedoklis, ka nezināmās izcelsmes deviņas balsis Vējonim uzdāvināja SC tikai tāpēc, lai būtu droši, ka neievēlēs Levitu, bet tas nenozīmē, ka viņi ar tām tik brīvi svaidīsies arī pēdējā kārtā. Tādā gadījumā viņam vajag 15 balsu, kuras viņš koalīcijā NA kongresiņa dēļ nesakļančīs nu nekā. Džokers tātad ir opozīcijas rokās. Ceru, ka tiktāl izsekojāt, jo ar šo arī garajai matemātikas daļai ir gals klāt. Tālāk viss ir vienkārši - Vējonis tiek ievēlēts ar visdrīzāk opozīcijas balsīm (to mēs droši nezinām, jo balsojums ir aizklāts, ja kas). Savu uzrunu viņš sāk ar brašu frāzi "Laikam jāierauj!", saka, ka darbosies valsts labā un, protams, pasakās par atbalstu ģimenei. Visiem acīs asaras. La finita comedia. Kas tad īsti ir Vējonis, jautāsiet? Es nezinu! Viņš kļuva īpaši atzīts pēc sava konflikta ar partijas ideoloģisko līderi Aivaru Lembergu, un tagad varētu likties, ka tā visa bija rūpīgi gatavota izrādīte, lai mēs, tautieši, pretstatītu šos abus tēlus. Ķipa, Vējonis jau nav oligarhu kalps, jo viņš taču stājās pretim pašam Lembergam! Bet varbūt tā arī nav, kas to lai tagad zina?

Preses konference atšķirībā no Zatlera pieredzes, kad Gunta Sloga viņu slānīja, vainojot pie visiem pasaules kukuļiem, noris ļoti mierīgi, īsi un adekvāti. Vienīgi Ivo Leitāns uzdrīkstas pajautāt, vai Vējoņa kungs tagad drīzāk jūtas kā dziesmā "Raimi, a tu nekad vairs nebūsi laimīgs" vai arī balādē "Raimi, sarauj, iekačā!". Nākamais Valsts prezidents abas šīs dziesmas nav dzirdējis, tāpēc no komentāra atturas. Arī tauta jau bija saspiedusi internetā gana daudz demokrātsku klikšķu, lai pie Saeimas neskandalētu, un savu jauno prezidentu pieņemtu stoiskā mierā mājās pie televizoriem. Askolds Rodins man pīpētavā izstāsta, ka ķirurgam Zatleram pirmajā Dienas intervijā drebēja rokas un svīda paduses, kā arī ir sašutis, ka nezinu, kur ir Sarkanā zāle. Bet pēc dialoga "Jūs pirmoreiz???" "Jā. Jūs nenāksiet?" "Priekš kam?" arī beidzas mūsu saruna. Vēl dzirdēju kā Ādamsons, kurš tāpat kā Gunārs Kūtris ir knipucītis, kādam kungam jautā: "Tu taču esi kasieris, neatceries?", bet nekādas citas dižas aizkulišu sarunas nesaklausījos. Man vienīgi bija aizdomas, ka Šadurskis ir pālī, bet kāds kolēģis man paskaidroja, ka viņš vienkārši "tāds ir".

Nu ko, mums ir pirmais prezidents zaļais. Kas tālāk? Pirmais prezidents zilais, protams! Atgādinu, ka praida gājiens norisinās 20. jūnijā plkst. 13:00 Vērmanes dārzā.

Raksts tapis sadarbībā ar LNT Ziņu dienestu.
 
 
xxx
21 Maijs 2015 @ 22:20
Guntara Rača lekcija "Kā nopelnīt naudu, sarakstot hitu?"  
Uz Guntara Rača meistarstiķi par to, kā sarakstīt skaistu hitu, bija ieradušies astoņi cilvēki. Šis cipars, pālī apgāžoties, kā zināms, simbolizē bezgalību. Ja kas, portālā Facebook savu dalību bija apstiprinājuši 110 ļaudis. Šķiet, ir īstais mirklis atklāt daudziem, kas vēl nezināja - uzspiest "Iešu" uz, ķipa, ņirdzīgu pasākumu, ja neplānojat to apmeklēt, nav asprātīgi. Ir jāatbild par saviem vārdiem - gan ikdienā izteiktiem, gan skaistā hitā izdziedātiem.

Lekcija tika iesākta ar īsu ieskatu runča Rača daiļrades vēsturē. Pirmā dziesma tapusi kopā ar Ainaru Virgu ceļā uz pāli, tāpēc tās nosaukums palicis ierakstīts vēstures mēslainē. Otrā ieturēta klasiskā Joy Division eksistenciālismā un tikusi nosaukta par "Tev šodien atļauts pakārties". Ar laiku Račs gan sapratis, ka dziesmu rakstīšana nav tik vien tāda jautra izklaide kā pakāršanās, bet arī - smags un neapmaksāts darbs. Šajā brīdī pārstāju žāvāties, jo beidzot sākam runāt par galveno - proti, naudu. Runcis Račs neslēpj, ka mēs, skaļi palasot lielāko daļu viņa dziesmu tekstu, varētu no smiekliem apgāzties un pārsist galvu. Tomēr vārdi ir labi, ja mērķis tiem labs, un hitu par sliktu mērķi nenosauksi. Vai tu zini, kas ir hits? Tas ir hits...

Račs vērīgi norāda, ka vairākos no publikā sēdošajiem ir sazīmējis mūziķus un dziesmu autorus. Tā kā esam tikai astoņi, es šausmās sastingstu - līdzīgi kā skolā, kad gripas epidēmijas patukšotas klases rindās tiek meklēts kāds, no kā pieprasīt mājasdarbu, un tev nav izpildīts. Ja nu meistars ņem un mani izsauc pie tāfeles! Šajā brīdī, šaudot acis šurpu turpu, pamanu, ka publikā ir kāds kungs ar marihuānas lapiņām izrotātu lakatiņu. Viss skaidrs - mākslinieks. Tālāk Račs sāk runāt par pasūtījumiem. Vispār tas nav nekas slikts, jo arī Bēthovens gribējis kādu Vīnes desiņu uzkost, tāpēc rukājis pēc karaļu un citu pāķu pasūtījuma. Tomēr ir pasūtījumi, kurus arī Račs gatavs par jebkuru cenu pasūtīt dirst - piemēram, ja "Latvijas gāze" liek sacerēt pantiņu, iekļaujot tajā uzņēmuma nosaukumu. Tā kā man, ņemot vērā jaunās dzīvesvietas specifiku, tas ir aktuāls temats, kladītē neviļus uzmetu rindas: "Ko tev dot var galdauts un vāze, ja istabu nesilda Latvijas gāze?". Nelielam atslodzes brīdim piedāvāšu Pita Andersona viedokli par šo tēmu:

https://www.youtube.com/watch?v=ybURnk0bHhU

Esot tikai viens augsta ranga komponists, ar kuru runcim Račam pagaidām nav izveidojusies sadarbība - Juris Kulakovs. Nesen, esot vieglā buržuāziskās filozofijas marasma varā, abi sprieduši, ka tas arī nav vajadzīgs. Tālāk uzzinām galveno, kas nepieciešams īstam hitam - kruta, atmiņā paliekoša atslēgas frāze un patskanis uz garās nots. Izcils piemērs ir meklējams dziesmas "Dzelzsgriezējs" piedziedājumā "Dzelzs-grie-zēēēēēj". No svaigākajām apvienībām uzķert šo maģisko formulu izdevies grupai "Sound Poets" dziesmā "Kalniem pāri". Ne man spriest, jo arī hitu meistara Eda Šīrana koncerta laikā es patvērumu meklēju Aminatas dvēselē, bet, manuprāt, izcili garlaicīga dziesma. "Prāta vētras" jaunajā albumā šāda frāze esot tikai viena, un to pašu viņi bezkaunīgi nospēruši no runča Rača galvas: "Es būšu tavā pusē, kad lielgabali klusē". Apbrīnojami, kā latviešu mākslinieki ir spējīgi tik trāpīgi reaģēt uz politiski saspīlētiem procesiem. Tomēr puiši vēl jauni, viss vēl priekšā. Arī par frāzēm es neņemos spriest, jo mana literatūras skolotāja mēdza domrakstu burtnīcās švīkāt niknus "frāžaini", bet atslēgu atrast ir svarīgi. To es zinu no personīgās pieredzes, jo mums ar EK nesen bija pazudusi pagalma atslēga uz miskasti. Tas radīja situāciju, kurā lielāko daļu virtuves grīdas klāja stikla pudeļu plūdi, un nevarējām tikt pie plīts, lai uzceptu ikrīta omleti.

Pienāk brīdis, kad runcis Račs nosauc sava spējīgākā pēcteča vārdu (lasīt mūža balvas pasniegšanas tembra estētikā): "Tas ir dzejnieks, par kura vārdiem ir vērts aizdomāties, tas ir cilvēks, kurš augstāk par visu vērtē iespēju būt oriģinālam. Dāmas un kungi, tas ir Ingus Bērziņš". Tas nozīmē, ka man atkal laiks šausmās meklēt patvērumu Aminatas dvēselē, bet Māris Melgalvs kapā apgriežas kājām gaisā. Tikmēr runcis Račs sāk iesaistīt savā performancē publiku, jautājot, kas latviešu mūzikā ir tāds, ko ar uguni neatradīsi citur pasaulē. Mākslinieks ar marihuānas lapiņu nimbu vikipēdijā lasījis, ka tā ir akordeona izmantošana rokmūzikā, kas atspoguļojas arī pāris "Bet bet" dziesmās. Es tomēr uzskatu, ka "Bet bet" daiļrade drīzāk pielīdzināma metāla žanram, bet Zigfrīds Muktupāvels ir mūsu pašmāju Sids Višess. Izrādās, viss tomēr ir sarežģītāk nekā izskatās, jo vienīgais mūsu pagaidām zināmais džokers pasaulīgajā kāršu kavā ir latviešu valoda, bet otra (jo džokeri vienmēr ir divi) meklējumos Račs pavada katru savu nomoda stundu. Šajā sakarā kopīgi sākam apskaust Zviedriju, jo viņiem ir izdevies izsisties ne tikai ar tādu sliktā angļu valodā dziedošo šlāgergrupu kā ABBA, bet arī - dizainu, kriminālliteratūru un Dolfu Lundgrēnu. Stulbie sociķi.

Tālāk aizrunājamies par duetu "Sandra", kurus runcis Račs nevēlas saukt par vientiešiem, jo te nav nekāds Harijs Poters un filozofu akmens, un mēs, visi tautieši, esam vienlīdzīgi. Uzzinām arī pāris pikantu stāstu no mūzikas nozares beksteidža. Piemēram, Ainars Virga un Uldis Marhilevičs savām melodijām pa vircu, lai dziesmu tekstu autors labāk saprastu garās un īsās notis, uzdziedot tādus jēdzienus kā: "Bļaģ, pīzda, nahuj, johaidī, ārprāts, dirsa". Kļūstot jau tik tuviem, seko negaidīts atklātības mirklis, un runcis Račs paziņo: "Būsim godīgi, mēs kādreiz dzīvojām Padomju Savienībā". Publikā iestājas stindzinošs kapa klusums. Lai kaut kā atvēsinātu nokaitēto atmosfēru, sākam pārrunāt, ar ko atšķiras dzejnieks no dziesmu autora. Saprotu, ka šeit ir āķis, un runcis Račs vienkārši vēlas noskaidrot, cik labi pazīstam viņa daiļradi, jo viņš taču pats dziesmā "Dievs tevi mīl" jau sniedzis atbildi uz šo jautājumu: "Dzejniekam vārdi nav jāmeklē". Turpretim dziesmu tekstu autoram tie jāprot sameklēt starp garajām un īsajām notīm.

Lekcijas beigās Račs, ne vaibstam nenoraustoties, atzīst, ka nekad nav sacerējis tekstus hip hopam. Domāju, ka tur nav, ko kaunēties, jo parasti tak hip hopa džeki paši sacer savas rīmes. Jo pārsvarā tas ir vienīgais, ko viņi vispār var demonstrēt, bet, ja uzradīsies kāds ar izteiktām vokālām dotībām, tad gan - taisnā ceļā pie Guntara Rača!

P.S. Paralēli mācību procesam tālrunī sarakstījos ar mīļoto, kuru iedvesmoju šādām gejas rindām:

"Es mācos, kā vien spēdama.
Skumstu pēc tevis un kaut kā ēdama".
 
 
Mūzika fonā: Coolio - Gangstas paradise
 
 
xxx
09 Maijs 2015 @ 22:40
Uzvaras dienas biennāle  
Vakars beidzās ar zaudējumu, bet rīts iesākas ar uzvaru! Pirms festivāla “Uzvaras diena” apmeklējuma bijām pamatīgi nobažījušās, jo mēles melsa, ka valstī iestājies Georga lentīšu deficīts. Situāciju glābt metās tautas varonis Veiko Spolītis, ierosinot tās aizliegt vispār! Mēs tomēr esam pārāk maza valsts, lai kādu varētu diskriminēt, atstājot bez lentītes pieminekļa pakājē. Kamēr Veiko atšķirībā no Arta Pabrika vēl tikai cīnās par melno jostu demokrātijā, problēmu risinājām, lentītes vienkārši izprintējot. No krāsainā printera, jo 3D ir priekš pāķiem. Izrādās, ka bija radies pārpratums, un patiesībā valstī iestājies saspraužamo adatu deficīts. Šorīt panki un metālisti no veikaliem bija iznesuši ne tikai adatas, bet arī pārdevējus, jo uzvaras dienā nevienam nav jāstrādā. Beigās tikām glābtas, atrisinot lentīšu piespraušanas Likstu ar maziem, seksīgiem knaģīšiem. Esam tomēr dāmas.

Tas viss bija tik nogurdinoši, ka vienotas Latvijai nolēmām - esam pelnījušas kokteili b52 Vecrīgas bārā “Sakta”. Tur mūs, jautri izjožot no tualetes, sagaidīja patīkams bārmenis, kurš lūgšanu pēc diviem b52 knipucīšiem novērtēja vien ar 13 eiro. Tas gan izrādījās mazliet vairāk, nekā bija gadu kādai meitenei, ar ko kaislīgi dejojam festivāla teritorijā sastapām kādu rāmi iesilušu pusmūža pedofilu. Lai remdētu greizsirdības lēkmi, spēji novērsāmies un devāmies pēc uzvaras dienas nacionālā ēdiena - krievu šašlika. Apzināti tos iegādājāmies pie atšķirīgiem uzņēmējiem, lai bagātinātu savu garšas pieredzi un veiktu salīdzināšanas darbus. EK ietrāpīja slow food teltī, jo savu šašlika kumosu gaidīja ilgāk nekā tartaru 3 pavāru restorānā. Tomēr laiku atšķirībā no naudas lieki netērējām un brīžus pie grila pavadījām, klausoties kādas nacistes izpildītā ziņģē latviešu valodā. Ir stipri grādīgas aizdomas, ka tā pat bija tautas dziesma. Tikmēr AK pie sava šašliku stenda (nejaukt ar kardiologa Andreja Ērgļa stentu) uzzināja, ka Windows “Vista” tāpat kā “Apple” ir brends, tāpēc, runājot jebkurā mēlē, jāizrunā oriģinālvalodā: “Девушка будет “Vista” с картофелем”. Te pēkšņi izdzirdējām latviešu valodu ārpus sava monologa divatā. Protams, labākajās ārzemju festivāla tradīcijās - ja redzi kādu latvieti, uzreiz jāiet ar viņu parunāt. Balss īpašnieks diemžēl izrādījās policista kungs, bet ar mentiem - vai nu labu, vai neko, tāpēc tināmies prom. Kopumā festivāla teritorijā redzējām tikai vienu pazīstamu cilvēku - Partībomzi. Tā kā viens no otra atradāmies pāris jardu attālumā un nezinām viņa vārdu, bet kliegt “Pārtībomzīīī” nebija mūsu interesēs, diemžēl tā arī palikām mūžam nesatikušies.

Kad trināmies sastrēgumos uz festivāla ieeju, pārspriedām, vai dabūsim redzēt arī kādas stila pērles. Uz to atbildi sniedza plakāts uz blakus esošās ēkas sienas: “Kad dizains pārtop mākslā”, bet uzvaras gadskārta - modē. Vairāki cilvēki, piemēram, bija ieradušies prezidenta Vladimira Putina klātos t-kreklos. Tā kā bijām mazākumā, kautrīgi aizvilkām jaku rāvējslēdžus, noslēpjot savus topiņus ar Jāni Čaksti. Sevišķi augsti tika vērtēts stils, kuru raksturoja ar ordeņa elementiem klāta krūteža. Šādu drānu īpašnieki tika apbērti ar ziediem, skūpstiem un laba vēlējumiem, tā kā gan jau šī augstā mode drīz aizies meinstrīmā un ordeņus masveidā piedāvās veikali “Zara” un “H&M”. Tomēr vairāk uzvaras svētku dalībnieki bija nolēmuši apčubināt savus spēkratus - viens pat bija ne pa jokam pacenties un uz jumta uzmočījis tanku. Tā uzskatāma par sevišķi izsmalcinātu gaumi. Bija arī festivāla apmeklētāji, kuri uzskatīja, ka mode, mūzika un uzvara ir pārvērtēta, tāpēc bija laikus devušies pie naktsmiera. Cerams, ka nenogulēja nevienu grupu, ko bija iecerējuši dzirdēt dzīvajā.

Vairāki cilvēki apvienoja patīkamo ar nelietderīgo un svinēja ne tikai varenās Krievijas uzvaru pār Brandenburgas vārtiem, bet arī Eiropas dienu - šie kosmopolīti aktīvi atdarināja Briseles čurājošo puisīti. Sevišķi izcēlās misters, kurš, mīžot uz vārtiem, izvēlējās neparastu stratēģiju - viņš čurāja nevis starp restēm, bet gan prasmīgi trāpīja tieši tām virsū, tādejādi apšļakstot gan sevi, gan citus svētku viesus. Tā kā mēs neatbalstām nekādu Eiropas dienu, tad Briseles čurājošo puisīti neatdarinājām, bet gan apmeklējām tualeti. Piemēram, AK kabīne bija sevišķi pieprasīta - ar viņu tajā vienlaicīgi atradās arī vīna “3 graudu” pudele. Tiesa, trīdgraudnieks bija aizņēmis pisuāru, ko AK neizmantoja, tāpēc abi mierīgi varēja sadzīvot. Lielākā daļa ļaužu pulcējās tualešu karavānas malās un tur aktīvi stāvēja rindās, kamēr šīs līnijas vidū tualetes netika aizņemtas vispār. Tas, protams, liecina par svētku apmeklētāju augsto intelekta līmeni.

Lai gan Uzvaras svētku laukumā alkoholiskos dzērienus nopirkt nevarēja, gudrākos slāpes nemocīja - liela daļa svinētāju bija paņēmuši līdzi pa dzērienam. Piemēram, 2 kungi mūsu acu priekšā litru kandžas izdzēra pusstundas laikā, tādejādi ātri iegūstot sevišķu, tikai uzvarētājiem raksturīgu stāju. Dzidrais dzēriens bija tik gards, ka tas arī palīdzēja iepazīties ar meitenēm. Cieņā bija tieši stiprie dzērieni minerālūdens pudelēs, bet pamanījām arī kādu tradicionālu ģimeni ar 3 (trīs) litru alus pudeli. Kad jau devāmies mājup, pretī pa Akmens tiltu Uzvaras parka virzienā ceļoja vairākas stiprā Apinīša pudeles.

Pildspalvas paliek aizvien sliktākas, un EK rakstāmrīks, protams, izrakstījās, tāpēc notikumus uzglabājām ūdens atmiņā - ierunājām komentārus strukturētajā ūdenī un tagad, to dzerot, visu atceramies. Piemēram, to, ka uz galvenās skatuves norisinājās mūzikls par karu, kurā galvenās varones nemitīgi griezās uz riņķi, plātot rokas. Kādu brīdi vēlāk uz šīs skatuves tika izsludināts klusuma brīdis, kas noslēdzās ar uguns iedegšanos - tādejādi svinības bija ieguvušas riņķveida kompozīciju, jo sākām ar B52 uguntiņu un beidzām uz skatuves. Uz mazās skatuvītes vaļā deva kaut kādas krievu suitu sievas, turklāt viena no viņām bija nolēmusi dziesmas izpildīt kliegšanas žanrā. Jautrība sita augstu vilni, un kājas pašas cilājās - AK, piemēram, demonstrēja erotisku deju, kas ieturēta oriental stilistikā.

Lielie svētki arī neiztika bez nozīmīgu atziņu gūšanas. Noklausījāmies kādu izcilu dialogu. Piedzērušies uzvarētāji savai draudzenei Kristīnei aizrādīja, ka viņa iet pārāk ātri. Uz to dāmu akadēmiju absolvējusī Kristīne atbildēja: “Ja jūs esat tormazi, tas nenozīmē, ka arī man tādai jābūt.” To arī visiem novēlam - būt pašam sev arī tad, ja ir liels sabiedrības spiediens kļūt par tormazu. Vēl viena atziņa saistījās ar pārdomām, kā tas ir - ar lepnumu un smaidu svinēt uzvaru notikumā, kurā gājuši bojā miljoni cilvēku. Varbūt mēs turpmāk varētu svinēt arī savu individuālo uzvaru gadskārtas - kad kādam pa muti sadots, kad kāds cits nolikts pie vietas dramatiskā sadzīves konfliktā. Izbaudi uzvaras garšu!

P.S. Dienas beigās atklājām, ka AK svinības pavadījusi ar vienu bikšu staru zeķē. Tas ir kobru līmenis.


 
 
xxx
08 Maijs 2015 @ 23:43
Latvija - Vācija  
Šovakar latviešu hokejisti centās ierādīt vācu hokejistiem, kuros tīklos vēži ziemo, jo cerības tikt ceturtdaļfinālā, par spīti trim spožiem zaudējumiem pret Kanādu, Čehiju un Zviedriju, tomēr pakāsuši vēl nebijām. It kā viss rādās mums pozītīvā gaismā – Vācija šo to tomēr jau ir pakāsusi 8. maijā, vai pakāsīs arī šodien? Esmu iegādājusies turku zirnīšus, ko paniski ripināt mutē spēles saspringtākajos brīžos, iekārtojusies pie rakstāmgalda un gatava kuru katru mirkli sarosīties tuvāk ekrānam. Esmu arī apsaitējusi ceļgalus ar elastīgo saiti, lai nesatraumētu tos, lecot prieka deju par iesistu golu Brandenburgas vārtos. Vārdusakot, manis pēc tā spēle var sākties!

Protams, viss neiet tik gludi kā cerēts, un tv3play mani nolēmis uzmest šādā svarīgā brīdī. Sāku jau mazliet trakot, bet mani glābj tāda uzticama saite kā draculastream.eu. Beidzot pieslēdzos, urrā! Nu jau līdz pirmā perioda beigām atlikušas 10 minūtes, bet rezultāts – 0:0, tātad neko svarīgu nokavējusi neesmu. Ātri vien atskārstu, ka skatīties spēli ar komentāriem vācu valodā ir toll, aber langveilig, tāpēc nomainu tos pret angļu komentāriem. No šī brīža sākot, es rakstīšu amerikāņu latvietes akcentā.

Var just, ka uz Čehiju devies neviens vien Impro autobuss, jo visa halle auro “Latvijāā hujomajooo uzvarāā”, par ko, protams, neizsakāms prieks. Šie auri arī atmaksājas, jo vācu spēlētājs Hēgers (nejaukt ar Heidegers) sāk tipināt (trippin) un par to, gods kam gods, tiek noraidīts. Vārds pa vārdam, joks pa jokam un Dārzens, dabūjis labu piespēli no Daugavens, šauj pa vārtiem, bet te pēkšņi kaut kas nebijis – Latvija realizē vairākumu! Latvija spēlē spēka spēli! Latvija – lielvalsts! Latvija var! 1:0! URRĀ! Pāris minūtes vēlāk arī Benedikts Kols sāk palaist rokas un tad tās turēt pārāk tuvu pie latviešu spēlētājiem, par ko tiek noraidīts. Tomēr nesapriecāmies par ātru – zibens divreiz vienā vietā nesper, tāpēc otrs vairākums paliek neizmantots. Pirmais periods ir cauri, 1:0.

Otrais periods tikko tikai kā sācies, bet Mikelis Redlicks trāpa! 2:0! Ja tā turpināsies, mani ceļgali bez fastumgēla šovakar neiztiks. Paga, ko? Tomēr vārtus nekrietnais tiesnesis neieskaita. Sašutušie latviešu spēlētāji tomēr nepaguruši turpina pīties pa vāciešu kājām, un es jau atkal tā kā sarosos, kad ever dangerous Daugavens met, bet sarosos velti – vārstsargs noķer. Miks Indresis (ar plato e) dažas minūtes pēcāk atkal atkārto Daugavens triku – likt publikai sarosīties, un tad tikpat ātri arī atrosīties, jo nekas uz tablo nemainās. Latvijai atkal tiek spēka spēle, tomēr, kā jau minēju iepriekš – nav ko bērt cūkām pērles pie sasistas siles garu degunu, tā kā arī šis vairākums paliek neizmantots. Nepaiet ne piecas minūtes un Latvijai atkal vairākums – noraidīts Kols, šoreiz par spēles vilcināšu. Par spīti mazākumam, vācu spēlētāji mūsu laukuma pusē sākuši uzvesties vēl dominējošāk nekā Greja kungs Anasteižas fantāzijās, tāpēc arī Latvijas piektais vairākums tu-tū. Otrais periods tā arī beidzas – nekā, rezultāts joprojām 1:0.

Ļoti priecē, ka ir lietas, kas nemainās – piemēram, vienmēr klātesošs Škodas automobīlis un Blur dziesmas “Song 2” atskaņoša starplaikos. Vūūhūū! Lai prieks būtu vēl lielāks, draudzene man, neko neprasot un nesakot, pienes glāzi ar aukstu prosecco, kas ir brīnišķīgs turku zirnīšu papildinājums – to katrs gurmāns (nejaukt ar ģermāns) zina! Trešais periods manis pēc var sākties. Šķiet, ka arī Latvijas izlase pārtraukumā drusku iešāvusi prosecco, jo trešais periods sākas ar tādu patīkamu bravūru no mūsu spēlētāju puses. Bravūra tiek novērtēta arī no tiesnešu puses, un – kas tad te – Vācijai pirmais vairākums spēlē! Turklāt Sprukts noraidīts uz simttūkstoš minūtēm, nevis tikai divām. Diez ko gan neuztraucos, jo mazākums, līdzās kārkliem un biezpiena sieriņam Kārums, ir katram latvietim šūpulī ielikts. Arī tad, kad Vācija realizē vairākumu, es turpinu neuztraukties, jo blakus kārkliem, Kārumam, mazākumam, šūpulī ir ielikta arī rezignēta attieksme pret notiekošo. Uzreiz noraujam arī nākamo mazākumu, jo pārāk daudz spēlētāju uz ledus, bet – kā jau minēju – zīle rokā nav mednis kokā, tāpēc arī Vācija, protams, otro vairākumu neīsteno. Īsajā reklāmas pauzītē ledushallē skan grupas Aqua superhīts “Barbie Girl”. Tik laba mūzika, ka kļūst arvien grūtāk nesākt trīties. Pēdējās desmit minūtēs, liekas, esam tā kā drusku atguvušies, taču Daugavens drošsirdība mums gandrīz izmaksā vēl vienu zaudētu golu. Cik labi tomēr, ka gandrīz neskaitās! Nu jau pēdējā piecminūte. Sotnieks tik dusmīgs, ka apgāž Masaļska vārtus. URRĀ! KAUTIŅŠ! Tiesa, tas ilgst apmēram četras sekundes, jo neviens negrib riskēt ar noraidījuma noraušanu. Mēģinu atcerēties, kas bija galvenais – uzvarēt vai piedalīties, taču manu apceri pārtrauc Plahtes kontroversiālais šaviens pa Masaļska vārtiem, kas aptur spēli, jo tiesnešiem jāiet skatīties atkārtojuma viģiki. Jap, ieskaitīts. 1:2. Sajūta gan vairāk līdzinās, ka 1:21. Divas minūtes līdz spēles beigām. Magical stuff from team Germany, kā saka Amerikā, jo spēle tā arī beidzas, un ar to arī būtībā beidzas cerības par ceturtdaļfinālu.

Šī diena vēsturē ir iegājusi ne tikai ar Vācijas nedienām 2. Pasaules kara izskaņā, bet arī ar Šona Konerija debiju Džeimsa Bonda lomā filmā “Dr. No”. Redz, otrs fakts tomēr izrādījās būtiskāks. Vispār jāsaka, ka hokejs - tas ir jaunais futbols! Kā nekad nav īsti gājis vienā, tā arī otrā pasācis neiet. Bet ko nu skumsim piektdienas vakarā? Kā latviešu paruna māca – labāk iesim to rūgtumu noskalot.
Tags: , ,
 
 
xxx
18 Aprīlis 2015 @ 21:17
Sudrabas reformu partijas kongress  
Jau izsenis bijām uzaicinātas apmeklēt Latvijas Zaļās partijas kongresu, taču beigās šo ielūgumu izmetām miskastē, jo no kolēģes Ināras Egles uzzinājām, ka tajā pašā laikā norisinās arī “No sirds Latvijai” kongress, ko viņi gan sauc par kopsapulci, jo tā arī nav spējuši vienoties, vai vārds “kongress” jāraksta ar vienu vai diviem s. Nolēmām caur Sudrabas birzi iet, jo par ko tad varētu parēkt Zaļās partijas kongresā? Par Vējoņa akcentu? Nē, paldies.

Sirdslatvieši bija mācījušies no savām kļūdām un, lai izvairītos no pārmetumiem par pārlieku lielu saistību ar numeroloģiju, kopsapulces programmā nav norādījuši nekādus laikus. Kā būs, tā būs. Pats pirmais iespaids par pasākumu bija ļoti pozitīvs – mūs sagaidīja kungs, kurš laipni norādīja, kur jāiet, kā arī zālē bija atsevišķi dīvāniņi žurnālistiem, kur gan mums klātu piesēdās kāds pensionārs, kurš aizrādīja mums par to, ka nepiedalāmies balsojumos. Tas viņam lika domāt, ka esam dabūjušas darbu novērotāju vakancē. Kāda viņam vispār starpība? Mēs viņam prasām, cik viņam liela pensija? Pensijas jautājums vispār bija pats būtiskākais, jo vidējais delegātu vecums bija 240 gadu.

Ir zināms, ka partijai “No sirds Latvijai” ir divas lokomotīves – Sudrabas kundze un Kūtra kungs. Ikvienam jāzina, ka tas ir dirsā, jo vienam vilcienam nedrīkst būt vairākas lokomatīves. Ja ar pirmo viss tā kā skaidrs, tad ar otro netiekam gudras – kongresā saskaitām vismaz trīs personāžus, kas aizdomīgi līdzinās bijušajam Satversmes tiesas tiesnesim. Tas nekas, jo, kā liecina latviešu tautas folklora, Kūtrus skaita pavasarī, bet īsto var atpazīt pēc tā, ka viņš ir pilnīgs knipucītis. Tiešām kniepadatas lielumā.

Kongresu atklāj Latvijas valsts himna, kuras pavadījumu labākajās nacionālā romantisma un zaļumbaļļu tradīcijās izpilda Arvīds Platpers ar akordeonu. Tālāk seko Ingunas uzruna, kura, gods kam gods, šoreiz demonstrē pat diezgan normālu seju. Literatūras gada balvas gaidās viņa savu emocionāli piesātināto un izcili poētisko priekšnesumu sāk ar gejas rindām no kāda Lieldienu apsveikuma, kuru saņēmusi, dārzā šūpojoties un draiski ripinot oliņas. Izklausās gan, ka šo runu viņa pirmoreiz izlasījusi, no rīta zīmola “Panda” taksometrā šaujot uz kongresa norises vietu – pieczvaigžņu viesnīcu “Merkurs”.

3.vidusskolas direktors Andris Priekulis savu runu teic Windows Media Playerī, turklāt sākumā tas notiek bez skaņas, kas izraisa vairākkārtējas ovācijas. Publikai runa patika tik ļoti, ka mirkli tika apsvērta doma to likt uz repeat forever.

Protams, partija nevar sastāvēt tikai no lokomotīvēm vien – kopsapulcē izceļas arī vairāki lopu vagoni, kas Gunāram Kūtrim te liek smiet, te – šausmās nodurt acis, bet citu reizi aizrādīt, ka biedru sniegtie statūtu grozījumi diemžēl ir pretlikumīgi. Viens no ievērojamākajiem pārmaiņu tīkotājiem ir Drandes kungs, kurš ir iesniedzis apmēram trešdaļu no visiem kopskaitā 78 priekšlikumiem. Ja šobrīd Latvijā ir nūjotāju federācija, tad Drandes kungs būtu pelnījis kļūt par tās priekšsēdi, jo visu kongresa laiku popularizēja šo sporta veidu – apmēram 10 reižu viņš devās debatēt, vienā rokā vicinot abas nūjas, bet pārtraukumā un citas biedrenes runas laikā braši nodarbojās ar šurpu turpu nūjošanu iekštelpās. Nūjas neapšaubāmi varētu kļūt par partijas simbolu, jo mirklī, kad šis kungs stāstīja par 500 tiesnešiem, kas melojot katru nedēļu, nūjas dramatiski apgāzās.

Šo spraigo momentu garām palaida EK, jo bija devusies uz tirdzniecības centru “Origo” apēst kebabu. Te arī nonākam pie traģiskā kongresa cienasta – abas autores (EK un AK) bija spiestas uz maiņām doties ieturēt pusdienas citur, jo Sirdslatvieši nezina, ka paēdis cilvēks ir laimīgs cilvēks. Kafijas pauze bija paredzēta tikai pēc 3 stundu vāvuļošanas, turklāt uz visu baru bija tikai 2 paplātes ar kaut kādiem cepumiņiem un sīkām bulkām. Tostarp bija arī tāda bulka ar sieru un speķi, no kuras bišķiņ rāva uz augšu. Partija bija nolēmusi arī neatbalstīt Latvijas lopkopjus, jo pie kafijas netika piedāvāts piens. Iespējams, apkalpojošais personāls tomēr izdzirdēja Texxxtu spriedumu un, sākoties otrajam cēlienam, tomēr bija izdevies pa visu viesnīcu salasīt vienu piena krūciņu. Labi, mums jau nekas, bet tomēr šāds cienasts jāuzskata par necieņu pret tiem partijas biedriem, kas braukuši no Liepājas un brokastojuši septiņos no rīta. Diemžēl otro izrādes cēlienu pavadīja nemitīga vēderu burkšķēšana. Pat bomzīgajā Naciķu kongresā pirms darba tika pasniegta kāda sažuvusi bulciņa, un izsalkušākie no eglītes varēja noskrapstināt pa piparkūkai. Un vispār ir pienācis laiks atvainoties “Vienotībai” par to, ka reiz apsmējām viņu cepumus – kopumā tomēr cienasts Solvitas kongresā bija lielisks. I zivtiņa, i gaļiņa, i pieniņš!

Runāt par uzkodām nav iespējams, nepieminot arī tualetes. Viena no tualetēm bija abiem dzimumiem kopīga, turklāt apveltīta ar lielisku ekstru – krāsainu dīvānu pārbagātu lounge zonu pie ieejas. Otrā tualetē ceļa galā dzimumiem tomēr bija jāšķiras, sievietēm dodoties uz telpu baltā, bet vīriešiem – melnā krāsā. Gods kam gods, jau neilgu laiku pēc kopsapulces sākuma visu podu malas bija sirsnīgi apmīztas. Kādu neparastu atgadījumu dalītajā dzimumu tualetē piedzīvoja AK, kura iegāja priekštelpā tieši brīdī, kad kāds padzīvojis kungs devās laukā no sieviešu biedrības nama baltās zāles. Viņu ieraudzījis, kungs kautrīgi nodūra acis un ieslēdzās atpakaļ tualetē, no kuras vēl tikko, kā viss liecināja, bija gribējis izkļūt.

Izrādās, Lieldienu apsveikumi nav vienīgās gejas rindas, kas ir Sudrabas kundzes grāmatu plauktā, tāpēc turpmākajās uzrunās viņa paspēj citēt arī Reini Kaudzīti un Zentu Mauriņu. Kūtra kungs tikmēr savu sakāmo sāk ar sakrālu un pareizticīgu frāzi par to, ka sarunām jābūt dažādām. Tieši tā! Tāpat kā dzimumiem laulātā pārī, tāpat uzturam un arī zeķēm, galu galā. Ja Sudrabas runas tiek ieturētas vairāk tīrās Saeimas kritikas garā, tad Kūtris vien nebeidz lielīties ar sasniegto. Visvairāk jau ar to, ka Saeimā viņus, nosirdslatviešus, uztver kā saprātīgus cilvēkus, nevis kaut kādus caurkritušus aktierīšus. Savukārt Šimfas kundze norādīja, ka Sirdslatvieši neizkusīs kā tāds vakarējais sniegs, jo Saeimā partija tiek uztverta kā cietais rieksts. Viņa arī atklāj galveno partijas noslēpumu: “Par mums nekad nevar būt drošs.” Vairāki partijas biedri arī runās uzsvēra, ka viņu atšķirības zīme esot nākšana Saeimā ar lozungu “Vajag pārmaiņas!”. Citas partijas gan parasti vēršas pie tautas ar atklātu paziņojumu, ka pārmaiņas viņiem nav prātā, vienkārši gribas kopā ar citiem pastrādāt tāpat kā līdz šim. Sevišķs naids partijas rindās vērojams ne tikai vienam pret otru, bet arī partiju “Vienotība” un žurnālistiem, kuru ēteru laiki ir jau minētās lielpartijas izpirkti ar vēl lielāku pārliecību nekā nocenota desa un blūzes Stockmann Trakajās dienās.

Diskusijās par statūtu maiņām visbiežāk lietotais arguments ir “Bet tas jau ir rakstīts likumā” – tas tiek izmantots, lai atbalstītu izmaiņas, kā arī lai tās atzītu par bezjēdzīgām. Vienlīdz labi der gan arguments “Tas ir likums, tāpēc drošības pēc jāiekļauj arī statūtos”, gan “tas jau ir likums, tāpēc nav jēgas to iekļaut statūtos”. Tā, piemēram, kāds visnotaļ saprātīgs džeks sarkanā džemperī atzīst, ka varbūt nav baigās jēgas norādīt, ka nāves gadījumā tiek izbeigta cilvēka darbība partijā. Viņam piekrīt Gunārs Kūtris. Viņi arī bija vienīgie, kas ilgstoši un pārliecinoši izrādīja Homo sapiens sugas pazīmes. Toties ar negaidītām veiksmes, prāta un intuīcijas spējām izcēlās Jelgavas nodaļas vadītāja Varslavānes kundze, kura nesaprata, kāpēc partijai būtu vajadzīgs ģenerālsekretārs, kas tas vispār ir un ar ko šī vakance atšķiras no partijas priekšsēdētāja. Arī, lai saprastu atšķirību starp zaļajām un sarkanajām balsošanas kartītēm, partijas biedriem vajadzīgas vien minūtes 30 jeb aptuveni 40 grozījumi partijas statūtos. Kāds kungs sūnu ciema zaļā kreklā uzsāk savu runu: “Ar taisnību tālu netiksi, tāpēc es ar prieku runāju par šo rezolūciju."” Viņš aicina maigi ar sētas mietu no partijas izdzīt vēlēšanu kampaņas vadītāju, kurš par 700 štukām eiriku Saeimā iebīdījis vien septiņus purnus. Tas nekas, jo, lai nu ko, bet izslēgt vai aizbiedēt no partijas savus biedrus “No sirds Latvijai” prot labi. Tiesa, nezinām, ar kādu mietu tādā gadījumā savu kampaņas vadītāju būtu jāslānī partijai “Latvijas attīstībai”.

Partijas rezolūcijā galvenais punkts ir “No sirds Latvijai” prezidenta kandidāts. Sākotnēji lemts, ka tai jābūt Ingūnai Sudrabai, bet izceļas diskusijas, kurās tiek pausts viedoklis, ka labāk lai Ingūna paliek Latvijā (bet prezidents, kā zināms, pārvietojas starp kalniem un jūru citās zemēs). Biedrs Jānis Grabovskis aicina par prezidentu virzīt Gunāru Kūtri, jo viņš netikšot locīts. Grabovska kungs arī nebaidās sākt ar sevi un, ja gadījumā Kūtra kungs negrib pieņemt prezidenta vakanci, Grabovskis ir pats gatavs to pieņemt, jo viņš pats esot nolauzis 18 gadu un viņam esot iespaidīgs vārds. Nav īsti skaidrs, ko viņš tieši tos 18 gadus ir lauzis. Iespējams, viņš vienkārši vēlējās uzsvērt, ka ir pilngadīgs. Katram ir savs viedoklis par iespējamo prezidenta kandidātu, bet skaidrs ir viens – bez šaubām prezidenta portfelis tiks tieši šai partijai. Kaut arī jau gatavā rezolūcijā rakstīts, ka par prezidenti jākļūst Sudrabas kundzei, viņa tomēr nolemj visus uzmest un paziņo, ka viņai tā Rīgas pils simt gadu nav vajadzīga un lai tur iet tas Kūtris. Par šo rezolūciju tiek balsots nevis ar mandātiem, bet gan ar aplausiem – tieši kā Ventspils Muzikālajā bankā! Kūtris ar 78 decibeliem uzvar. Urrā!

Aplūkūjot kopsapulces programmiņu, nekavējoties sazinājāmies ar Stand-up Musiqq menedžeri Edgaru Bāliņu, lai norādītu, ka partijas revīzijas komisijā ir kāda kundze ar uzvārdu Bāliņa. Īstenībā tas nekas – EK vēl aizvien nespēj atgūties no tā, ka beigās Sirdslatviešu ētikas komisijā ievēlēts kāds Pēteris Kolāts. No tā droši vien nekad neattapsies “Dienas” žurnālists Atis Rozentāls – viņš, uzzinot šos jaunumus, apkārt vērās ar tik lielām acīm, ka ar viņu varētu sacensties tikai pati Ingūna Sudraba. Tāpēc Atim sirsnīgi iesakām partijā iestāties. Galu galā viņam būtu milzīgas iespējas iekļūt partijas gudrāko cilvēku top3.
 
 
xxx
13 Aprīlis 2015 @ 15:41
Dejo ar zvaigzni  
Labdien! Mani sauc Sandra, un pērnā gada nogalē mani atlaida no Textiem par dzeršanu. Kolēģi gan netur ļaunu un devuši man iespēju pierādīt sev un citiem, ka šo mēnešu laikā esmu rehabilitējusies un kļuvusi par labāku cilvēku. Paldies viņiem par to! Neņemiet ļaunā, ja tālāk rakstītajā iemaldījusies kāda druķene – tas no uztraukuma, jo starp atgriešanos un determinētu izgāšanos lielākoties atrodas vienādības zīme.

Kurš šobrīd ir pie TV3 stūres? Vēlos sabārt, jo attiecīgā televīzija absolūti neciena savu skatītāju laiku. Biju ieplānojusi vakarā noskatīties šovu “Pabriks dejo”, bet man ne prātā nebija ienācis, ka tam nāksies atvēlēt trīs ar pusi stundas. Trīs ar pusi stundas! Tas ir vienkārši skandāls. Pie reizes vēlos arī mazliet sabārt Jāni Āmani un Maiju Silovu. Nezinu, kā Jānis to panāk, bet viņš ļoti ātri un iedarbīgi spēj atstāt padlas iespaidu. Maija tikmēr rada sajūtu, ka tā vietā, lai apmeklētu publiskās runas nodarbības, viņa ir ilgstoši apmeklējusi bērnudārzu, kur no audzinātajas arī iemācījusies visas iespējamās intonācijas. Nekā persONīga, tā vienkārši tāda tīrā prāta (t.i. mana prāta) kritika, ko vajag ņemt vērā, nevis pie sirds.

Vakara galvenais varonis Artis Pabriks nav no tiem cilvēkiem, kas vadās pēc “ka tik ielikt” principa. To vislabāk var manīt viņa tvitera kontā, kur komati ir reti novērojama parādība. Tas atspoguļojās arī uz deju grīdas, jo savai partnerei dejā Agitai Mironovai viņš diez ko neielika. Nevaru gan noliegt, ka biju uz mutes par Arta mūzikas izvēli – Siksto Rodrigesa dziesmu “I wonder”, kā lirika bija arī iztulkota latviski par godu visiem tiem skatītājiem, kas ar angļu valodu nav uz mēs (“Es brīnos, es brīnos, tu ne?”). Artis pat bija sagatavojis mazu referētu par to, kas tas Rodrigess vispār tāds ir. Cepuri nost! Tiesa, tas radīja nepamatotas cerības, ka konkursanti arī džaivos pie visādām indie himnām, bet tā diemžēl nenotika, un mums nācās samierināties ar mambo numur pieci.

Pēc Pabrika dejas Maija rosina arī pārējos iedvesmoties no mūsu Eiroparlamentārieša, kurš nule kā esot parādījis, ka vienmēr esot izvēles iespējas. Jāsliecas piekrist, jo tomēr kurš katrs pērn negribēja par premjeru, bet šogad – dejot ar zvaigzni. Izvēles iespējas vienmēr ir! Pabriks pievienojas žūrijai, kurā atrodas arī viņa jau minētā deju partnere un vēl divi džubāri, un īstais konkurss var sākties. Te man ir obligāti jāpiemin, ka šī ir pirmā (un, cerams, pēdējā) reize, kad skatos šo raidījumu, tāpēc attiekšos pret tālāk redzēto kā vienreizēju parādību.

Pirmo pāri veido biznesa analītiķis un Latvijas lepnums Mārtiņš Oliņš (slavenība) un Ilze Jankovska (dejotāja). Viņi savu deju, pasadobli, velta dzīvnieku aizsardzībai (tomēr rada aizdomas, ka ar dzīvniekiem tiek domātas tādas pūkainas radības kā suņi un kaķi, nevis arī, piemēram, govis un vistas). Pat man, labai dejotājai, ir jāatzīst, ka viņu uznāciens ir diezgan crazy awesome sick shit. Žūrijas loceklis Artis Pabriks, šķiet, sajutis manus pirmītējos pārmetumus nolēmis beidzot ko ielikt – desmitnieku! Es personīgi liktu 8, bet tas tā.

Otrais pāris sastāv no Lienes Greifānes (slavenība) un Viktora Haritonova (dejotājs). Viņi dejo lēno valsi un velta to visiem cilvēkiem, kas cīnās ar kādu slimību. Man, atklāti sakot, ir diezgan grūti iztēloties, kā tieši lēnais valsis varētu iedvesmot uz cīņu ar vēzi, piemēram, bet nu katram jau savs. Pabriks novērtē deju ar astotnieku, komentējot to ar vārdiem: “Vienmēr vieglāk dejot vienam, nekā diviem.” ZELTA VĀRDI! Tā tiešām ir, es to arī no pieredzes varu teikt. Atzīmes dejotājus diezko neiepriecina – Liene kļūst tik bēdīga, ka es ieteiktu viņai savu skatuves vārdu no Candy nomainīt uz Crush. Es ieliku 5.

Kā trešie uzstājas Diāna Kubasova (slavenība) un Kārlis Kemlers (dejotājs). Samba, ko abi tūliņ dejos, tiek veltīta, šķiet, Diānas skaistumkopšanas procedūrām un poliglotismam. Artis Pabriks atkal ieliek astotnieku, bet es – tikai 3. Neesmu barga vērtētāja, vienkārši tā deja tiešām ir diezgan vļēēāh, un ko man, melot?

Ceturtais pāris, Gints Grāvelis (slavenība) un Jeļena Tarana (dejotāja), dejo valsi, ko velta visiem, kas ir iemīlējušies. Nav visinteresantākā deja pasaulē, bet man pat tīri labi patīk un Pabrikam arī – viņš dod deviņi, es lieku 7. Šajā brīdī arī uzzinu, ka pie Sokolova raidījumā viesojas meitene, kas savu klitoru sauc par kliktoru. No visiem vārdiem, kas man pašai nebūtu ienākuši prātā, šo cienu visvairāk. Kliktors. Vienkārši ģeniāli.

Pēdējais pāris ir Evija Skulte (slavenība) un Raimonds Andersons (dejotājs). Nezinu, kam viņi velta savu pasadobli – varbūt gvakamolei – bet man ļoti patīk, nopietni. Pabrikam nepatīk mūzika, jo pārāk maršīga, tomēr Pabrika nepatika un mana patika nozīmē identisku vērtējumu – no mums katra pa 8. Manējais 8 gan draud apgāzties un pārvērsties par bezgalību, jo tikai tagad aptveru, ka konkurss vēl nebūt nav galā un sekos arī otrais deju raunds.

Pirms otrā raunda sākuma uzstājas kaut kādi sveši cilvēki ar brazīļu deju zouk, kas ir lambadas meitiņa. Maija un Jānis izspēlē visādas teātra sporta cienīgas etīdes un dažbrīd liek man no tā kaunā tvīkt. Nē, nopietni – es ticu, ka viņi abi ir labi cilvēki, bet nu bļē kurš gadsimts, kā tā var runāt, kā tā var uzvesties?! Ja tas skaitās normāli, es gribu būt jukusi.

Otrais raunds tātad. Pāru secība atkal tāda pati. Kā pirmie Mārtiņš Oliņš ar partneri dejo tango. Pabriks atkal liek desmit. Aiz viņiem Liene CandyCrush ar kungu ča ča ča. Pabriks – vienīgais no visas žūrijas! - ieliek deviņi, kamēr pārējie pa desmitniekiem. Kā var būt tik kritisks cilvēks. Es, piemēram, piekrītu žūrijai un liktu 9, bet tas tā. Diāna ar savu partneri arī uztango, no Pabrika tiek astoņi un Aristoteļa cienīga padoms par liela mākslinieka un lielas pauzes savstarpējo korelāciju. Grāvelis ar dāmu dejo džaivu tik enerģiski, ka saplēš sev žaketi. Par to Pabriks viņam dod devītnieku un ieteikumu kļūt par Pīta Andersona piedejotāju. Būtībā Pabriks viņam iesaka doties uz Rimi. Evija Skulte ar savu foršo partneri dejo fokstrotu, Pabrikam tas so so, tāpēc viņš vērtē ar astotnieku, kas, kā jau paspējāt ielāgot, Pabrika izpratnē par 10 ballu sistēmu ir zemākā iespējamā atzīme.

It kā varētu domāt, ka nu gan viss, bet neesiet naivi. Maija saka, ka tagad būs eksāmens, turklāt tik sarežģīts, ka no tā visiem būs šokiņš (sic!). Katram pārim tagad būs spontāni jādejo pie mūzikas, kas atsāks skanēt, izmantojot kaut kādu random priekšmetu. Protams, ne mūziku, ne priekšmetu neizvēlas dejotāji paši – tas viss tiek viņiem piešķirts. Tā Evija Skulte attopas ar bērnu ratiņiem, Mārtiņš Oliņš ar pirtnieka slotu un cepuri, un Ojāra Grīnberga slavenāko gabalu, Lienei tiek žāvēta vista, Diānai – dušas cepure un pati duša arī, bet Grāvelim pie Queen jādejo ar putekļsūcēju. Kaut kāds vājprāts, vārdusakot. Žūrija nolemj, ka ar uzdevumu vislabāk tikuši galā Gints, Evija un Diāna, tāpēc katram pa pluspunktam.

BEIDZOT sākas balsu skaitīšana. Ļe ļe ļe, tri rubļe, Diāna Kubasova ar Kārli Kemleru paliek pēdējie, tāpēc bye bye. Nākamnedēļ pusfināls, bet tajā vairs nebūs klātesošs Artis Pabriks, tāpēc – kāda atšķirība?
 
 
xxx
29 Marts 2015 @ 22:44
Precos ar svešinieku!  
Neziņu - "Mīl vai nemīl? Gribi būt miljonārs? Vai esi gudrāks par piektklasnieku?" u.tml. - Latvijas šovu nozarē beidzot ir nomainījusi patīkama apņēmība: "Precos ar svešinieku!". Nav gan arī tā, ka kāzu tēma līdz šim pie mums būtu bijusi pilnīgi neaparts lauciņš. Piemēram, 2010. gadā norisinājās šovs ar nosaukumu "Maģiskās kāzas Molā", kurā desmit žūrijas atlasi izturējuši pāri tika pie tā goda Vislatvijas acu priekšā apprecēties lielveikalā. Tiesa, šie cilvēki diemžēl bija ne tikai iepriekš pazīstami, bet vairāk vai mazāk uzskatīja sevi arī par pāri. Jau vēlāk pie Latvijas izklaides zvaigžņotajām debesīm parādījās vēl viens šovs ar kāzu un reizē neziņas pieskaņu "Precamies?", kurā Binnija ar pavadonēm riņķoja pa orbītu kā prazdamas, lai pierunātu laulāties iepriekš nepazīstamus cilvēkus. Tiesa, laulības nebija obligāta prasība, un te tāpat kā skolā - kas nav obligāti, tas arī nav jādara, tāpēc neviens, neskaitot Binniju pašu, tā arī neapprecējās. Vislabākā šova daļa bija iespēja pasniegt otram dāvanu - piemēram, kolažu no savām fotogrāfijām, ko piekārt mājās pie sienas, lai varētu vienmēr atcerēties, kā izskatījās cilvēks, ko neesi gribējis precēt.

Bet te nu beidzot mums ir ne tikai kārtīgs, draivīgs šovs, bet reizē arī sociāls eksperiments - izdosies vai neizdosies laulība diviem pilnīgi svešiem cilvēkiem. Uzreiz skaidrs, ka likmes nav sevišķi augstas, jo 70% ģimeņu Latvijā šķiras, bet - jānožēlo taču ir neizdarītais, nevis izdarītais! Bija arī aizdomas, ka šovam nepieteiksies neviens vai labākajā gadījumā vien kāds bariņš cerību pilnu nelegālo imigrantu, jo tomēr - kāzas?! Kurš gadsimts? Normāls, moderns mūsdienu cilvēks neprecas tikpat lielā mērā kā neabonē draugiem.lv statistiku, jo ir pienācis laiks jaunai ērai - Tinder un kopdzīves reģistrēšanai! Tomēr izrādījās, ka Rietumeiropas vēsmas pie mums vēl ir bērnu autiņos, jo šovam pieteicās 300+ džeku un 400+ meiteņu. Ekspertu komisija strādāja vaiga sviedros, lai no šī bagātīgā izejmateriāla atlasītu, viņuprāt, saderīgākos un saticīgākos pārus. Komisijas sastāvā tika iekļauti Latvijas profesiju elites spilgtākie pārstāvji - psiholoģe, seksoloģe, antropoloģe un mācītājs. Baznīca šovā visdrīzāk iesaistījusies, vēloties būt laikmetīga - sākumā gan jau teica: "Laulāt svešus cilvēkus? Ko jūs iedomājaties?", bet tad salūza pret tādiem argumentiem kā (citēju): "Kas jums visu laiku ir? Beidziet reiz stāvēt malā, sekojiet mūsdienu tendencēm! Paskat, viens jūsējais piedalījās šovā "Divas zvaigznes", normāls džeks, ar gariem matiem, cilvēkiem ļoti patika. Šis šovs visiem atklās, ka laulības nav nekas traks, turklāt - mūsdienās cilvēki saiet kopā kaislību vadīti, tad liesma abu starpā dziest, ģimene jūk, bērni cieš. Ir pienācis laiks mācīties labāko no vēstures un citu kultūru pieredzes - divu cilvēku kopdzīves pamatā ir jābūt racionāliem, izskaitļojamiem iemesliem!". Vispār tas šovu pārstāvis vēl ilgi runāja, bet visu es necitēšu. Galvenais jau ir pateikts - mācītājs piekrita, ka laulāt savstarpēji nepazīstamus cilvēkus tiešām ir ok.

Pagaidām internetā pieejamas trīs šova epizodes - pirmo es skatījos, tā teikt, ar vienu aci, šķirstot jaunāko presi, otru uzliku, ejot gulēt, bet uzreiz arī aizmigu, trešo (hronoloģiski - otro), gods kam gods, noskatījos pilnībā. Visiem sešiem šovu dalībniekiem ir vidēji 25 gadi, visi izskatās normāli - pēc cilvēkiem. Sākumā intervijās viņiem jāatklāj savas sajūtas par to, vai cilvēks, ko viņi nekad nav redzējuši, izrādīsies piemērots kopdzīvei, vai tomēr ne. Zandai, kuru eksperti salikuši pārī ar Uģi, ir sajūta, ka svešinieks tiešām būs viņas ābola otra pusīte. Meitene arī vaļsirdīgi atklāj, ka gribētu topošo vīru iepazīt tuvāk un uzzināt, kas viņš par cilvēku. Esmu ļoti empātisks cilvēks, tāpēc spēju viņu šajā jautājumā saprast. Turklāt Uģis man uzreiz iepatīkas, jo, apcerot, kādā tieši tonī teiks liktenīgo "Jā", tur rokās līdz pusei pilnu (esmu optimistisks cilvēks!) viskija glāzi. Lai raksturotu Zandu, vienkārši citēšu viņas brāļa teikto: "Viennozīmīgi traka!". Daļu otra pāra veido džeks vārdā Ulvis, kura radiniece pirms brauciena pie altāra viņam jautā, ko iesāks, ja līgava būs pārāk apaļīga. Šeit puisim pēc atbildes rokā nav jāmeklē, jo viņš tomēr ir fitnesa treneris - phe, easy money, sastādīs programmu un liks notievēt! Mazliet pasteigšos notikumiem pa priekšu, bet trešajā sērijā Ulvis konstatēs, ka viņa sieva ir nevis resna, bet pārlieku mākslinieciska, tāpēc vedīs viņu iepirkties. Lielveikals tātad ir labākais ceļš kā izsist no cilvēka laukā līdz mielēm kaitinošo mākslinieciskumu. Puisis arī uzskata, ka būtu necienīgi līgavai pie altāra uzsist pa plecu, tāpēc ir apņēmības pilns ar viņu pēc gredzenu mīšanas nosūkties. Operatoram toties ļoti patīk Ulvja kurpes - tās raidījumā var aplūkot trīs dažādos rakursos, vienreiz arī blakus spilvenam. Par trešo pāri - Zaigu un Raimondu - man nav daudz, ko teikt, normāli cilvēki kopumā.

Pēc dalībnieku pārdomām beidzot seko šova galvenais notikums - kāzu ceremonijas - , kuru laikā visiem svēti jāsolās nekad nešķirties. Man vislabāk patika Zandas un Uģa kāzas, jo tajās līgava lepni izkāpa no lifta. Tas ir tieši tas, ko pārdrošākajos sapņos esmu iecerējusi arī savām kāzām. Lai skatīties uz dalībniekiem nebūtu pārāk vientuļi, ar komentāriem par notiekošo iesaistās arī jau minētie šova eksperti. Viņi ir satikušies Nacionālajā bibliotēkā un stāv pie tās lielās grāmatu sienas, kas laikam tiecas simbolizēt, ka viņi visi ir ļoti, ļoti gudri. Antropoloģes kundze manas aizdomas tikai apstiprina, sakot tā: "Lai kopdzīve izdotos, pārim kopā jādara lietas. Piemēram, jātaisa neparasti foto vai jālēkā ar gumijām". Pēc pieredzes zinu, ka abi minētie tiešām ir iecienīti hobiji Latvijas pāru vidū. Mācītājs tikmēr atklāj, ka bez cilvēku pasaules eksistē arī dievu un eņģeļu pasaule, bet es tā līdz galam nesapratu, ko viņš ar to gribēja teikt un kur galu galā atrodas dēmonu pasaule. Seksoloģe pasaka vien to, ka sekss laulībā nav galvenais, un tiek momentā atlaista no darba savā seksoloģijas uzņēmumā. Psiholoģe nesaka neko, jo viņa ir pieradusi, ka tad, ja grib normāli nopelnīt, runāt ir jāļauj klientiem.

Tagad - pats galvenais - kā tad nu visi nosūcās! Ulvis bija salielījies ne pa tēmu un iedeva tik vārgu buču uz vaiga, ka labāk tiešām būtu bijis līgavu draudzīgi iedunkāt. Raimondam ar Zaigu bija normāls, īss skūpsts uz lūpām, bet Uģis ar Zandu tika vistuvāk franču skūpstam, tāpēc es viņiem piešķiru veikala Sexy Style goda medaljonu ar trīs dažādiem režīmiem. Pēc ceremonijas likumsakarīgi ir afterpārtijs ar romantiskām dejām un sanākušo viesu novēlējumiem, no kuriem daži skan apmēram šādi: "Kaut kāds potenciāls jau tur ir" vai "Visus simt procentus nedodu, bet pa kādiem 87 jums varētu izdoties". Iespējams, esmu pārāk romantiska būtne, bet es nezinu, vai tās ir frāzes, kuras gribētu dzirdēt savās kāzās. Par laimi man, tās arī nedzirdēšu, jo kā normāls cilvēks plānoju reģistrēt kopdzīvi. Jāizdomā tikai, kā šajā procesā ieintegrēt jau izsenis izsapņoto izkāpšanu no lifta. Antropoloģe uzskata, ka pirmajā naktī pāriem seksa nebūs, jo viņi pārāk maz pazīst viens otru. Laikam par gadījuma sakariem neko nav dzirdējusi, dā! Zaiga tomēr ir cerību pilna un pieļauj tuvības iespējamību. Diemžēl viņas cerības nepiepildās, jo Raimonds ir prātīgs puisis un nevēlas neko sasteigt. Antropoloģe tikmēr nāk klajā ar vēl kādu pārsteidzošu atziņu - it kā esot tā, ka kopā dzīvojoši cilvēki, gadiem ejot, tikai satuvinās. Nu nezinu, es jau to tik apņēmīgi neapgalvotu, bet tā kā neesmu antropoloģe, manu viedokli neviens arī neprasa. Pēc tikumīgās kāzu nakts pāriem ir paredzēts doties ceļojumā - Ulvja un mākslinieciskās meitenes gadījumā - uz Igauniju, bet tad ar prāmi uz mīlestības pilsētu - Helsinkiem. Kopumā visu pāru vienojošais elements raidījumā bija nevis pārsteigums par izvēlēto partneri, bet gan to, ka visi cilvēki uz viņiem skatās. Tas tiešām šoviem un kāzām parasti ir pilnīgi neraksturīgi.

Kopumā šovs man mācīja, ka jānovērtē to, kas tev ir. Tai skaitā mīļotais cilvēks. Bet visvairāk jābūt pateicīgam par to, ka viņu pazīsti.
 
 
xxx
23 Marts 2015 @ 11:03
"Kas es esmu?" prezentācijas  
Savulaik Valdis Zatlers bijis ne pārāk spīdošs prezidents ar krāšņu Deivida Bovija pačku un lielākoties cilvēkiem besījis līdz mirklim, kad izsludinājis rīkojumu nr.2 un Melno bruņinieku athujārījis ar nazi jebšu rosinājis Latvijas sūdīgākās Saeimas atlaišanu. Cik kaismīgi Zatlera prezidentūras sākumā ļaudis rēca lāstus, tikpat aizrautīgi viņi gavilēja par tautas glābēju, dedzinot Lemberga Voodoo lelles oligarhu kapusētkos. Vēlāk viņš dibinājis Zatlera reforumu ansambli, kas pulcējis tik daudz patiesi ieinteresētu cilvēku, ka aiz liela prieka tas tagad jau aizgājis pa skuju taku. Pēc lieliskā starta Saeimas vēlēšanās Valdis Zatlers vienlaicīgi Saskaņas centru gan gribēja, gan negribēja aicināt valdībā. Šis fenomens ir pazīstams kā Šrēdingera Saskaņas centrs. Apmēram ap to laiku bijušais prezidents un topošais Lāčplēsis arī uz kādu laiciņu bija apvainojies ar Nacionālo apvienību un ar viņiem nerunāja. Iespējams, neatceraties, bet tas bija tāds laiks, kad daudzus māca neizpratne par to, vai Zatlers gadījumā nav sajucis prātā.

Tas jau ir pagājis, un tagad pienācis tas laiks, kad “Kas es esmu?” tiek uzskatīts par sakarīgu jautājumu, bet Valdis Zatlers ieguvis nopietna filozofa statusu. Tas ir labi, jo vieš cerību, ka, teiksim, pēc 5 gadiem filozofijas 1.kursa studenti rakstīs esejas par jautājumu „Sen neesat sisti, ja?”.

2015.gada 21.martā Latvijas galvenajā banketu zālē norisinājās diženā tautas domātāja Valda Zatlera grāmatas “Kas es esmu?” atklāšanas svētki. Kāds LNT žurnālists bija solījis, ka šajā pasākumā būšot i neveikla pašironija, i paškritikas trūkums, tāpēc nespēju atteikties no piedāvājuma dienu aizvadīt prominenču ielenkumā Latvijas Banketu Zāles 11.stāvā ar skatu uz oligarhu kapusvētkiem.

Pirmie cilvēki, ko ieraudzīju, bija zeperis Ojārs Rubenis un modes blogere Māra Zālīte, kas pasākumu apmeklēja visai jautrā prātā un dažādi amizierējās. Piemēram, kad Zālītes kundze konstatēja, ka viņai neesot 1 eiro monētas, kas nepieciešama somas noglabāšanai, Rubenis to nekavējoties rakstniecei aizdeva, pretī prasot buču, ko arī saņēma kopā ar Zālītes atzīšanos, ka šī ir lētākā buča viņas mūžā. Tā kā to eiro monētu vēlāk var dabūt atpakaļ, tad sanāk, ka Rubenis Zālīti nobučoja par brīvu, tādējādi slavinot kreiso politiku. Vēl abi arī konstatēja, ka ir jaunākie pasākuma apmeklētāji, kā arī to, ka banketu zālē jāiet iekšā pa sānu durvīm, jo šobrīd te risinoties Eiropas konstitūcija.

Īsi pirms vieniem ar ziediem nokrāmēti ļaužu pūļi nebeidza plūst uz zinību pili, un ap 12:50 ieraudzīju Sandru Kalnieti, kas sniedza pilnīgu pārliecību par to, ka šī nav Krievija. Uzpeldēja arī Vita Jermoloviča un Juris Karlsons. Pazibēja cerība, ka šī varētu būt ne tikai “Kas es esmu?” prezentācija, bet arī “Mini mani” salidojums, bet Ausmu Kantāne tā arī neparādījās. Tā viņi varētu minēt Zatlera nākamo nodarbošanos. Ja nezinājāt, bijušo deputātu nodarbinātība ir būtiska problēma – kamēr esi deputāts, aizmirsti savu īsto arodu, un pēc tam darba tirgū atgriezties ir neiespējami. Piemēram, bijušais kurinātājs Māris Grīnblats gan jau vispār vairs piešķilt neprot. Bijušajiem cietumniekiem gan ir labi, jo vismaz jebkad var atgriezties cietumā, bet izbijuši deputāti ne vienmēr var atgriezties Saeimā. Vispār ieteiktu Sabiedrības integrācijas fondam beigt mālēt Palkavnieku melnāku, nekā viņš ir, bet tā vietā uztaisīt bijušo politiķu rehabilitācijas centru.

Nelielu uztraukumu radīja ceļojums ar liftu, jo kādu laiku tas nepildīja savus pienākumus un uz augšu nebrauca. Tomēr, kad es no lifta izkāpu, bet manā vietā iekāpa Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, tas dziedādams uzmauca augšā. Māra Zālīte, vērojot satraucošos notikumus, skaitīja gejas rindas. Atveroties lifta durvīm, apmeklētājus sveicināja alkohola galds. Jāuzteic galda klājēji, jo kafija vai tēja, gods godam, dienas vidū piedāvāta netika, toties vīna netrūka. Zatlera dēls bija uzsaucis arī aliņu, bet tā bija Cēsu alus PR izgāšanās, jo alus ir bauru dzēriens un tāpēc tam neviens naski klāt nemetās. Uzkodas nebija pārāk labā līmenī – it kā groziņiem ar siera salātiņiem nebija ne vainas, bet nekā cita arī nebija. Šķiņķītis, kāds dārzenītis, kāda garnelīte – tas noderētu, bet šoreiz nekā. Ar vinčiku gan viss bija kārtībā – viesmīļi raudzīja, lai glāzes nepaliktu tukšas, kā rezultātā nemanot piedzēros un lielāko daļu pasākuma aizvadīju, bazarējot ar par Partybomzi dēvēto kungu, kurš izteica vēlmi rakstīt Texxxtos, kā arī iepazinos ar politoloģi un Valda Zatlera fani Ivetu Kažoku. Urrā!

Prezentācija bija piebāzta kā naktslokāls Depo vokāli instrumentālā ansambļa “PND” koncerta laikā. Man tika lieliskā iespēja novērot tādu dabas parādību kā Zatlera aptumsums – tas rodas, kad kāds cits ķermenis aizsedz Zatlera tēlu. Zatlera aptumsuma dēļ tā arī neredzēju, vai šis spīdeklis raudāja. Dzirdēju vien, ka viņš trīcošā balsī paziņoja, ka prezidentiem raudāt ir tipiski. Jā, tipiskākie raudošie prezidenti Latvijas vēsturē ir Andris Šķēle, likvidējot Tautas partiju, Ainars Šlesers, domājot par lidostu, kā arī prezidents Valdis Dombrovskis pēc tam, kad orators Andris Bērziņš bija atlaidis viņu no darba. Runu starplaikos uzstājās notievējis Varis Vētra, kurš tautas varonim Valdim Zatleram veltīja mīlas dziesmas ar visnotaļ rosinošiem tekstiem, piemēram: “Es tevi mīlu kā nevienu.” Tādejādi šis kļuva par Europraida 2015 ieskaņas pasākumu. Kur Rinkēvičs? Kur Streips?

Zatlers neslēpj, ka dažas nodaļas viņš nemaz nav rakstījis, kā arī to, ka viens no grāmatas sponsoriem ir Krievijas gāzes adata. Viņš gan neiesaka daudz par to bēdāt, bet gan doties uz 12.stāvu izklaidēties un caur putnu mēsliem noklātiem logiem palūkoties uz Vecrīgu no Zatlera lidojuma. Šiem norādījumiem es sekoju un devos augšup, kur publiku gaidīja kāds inženiertehnikas brīnums – plāna vidū bija novietots spainis, kura uzdevums bija uzņemt ūdeni, kas pilēja no griestiem. Pilošais jumts simbolizē to, ka arī liels cilvēks var būt ievainojums tāpat kā lielā celtnē var būt caurums. Nevajadzēja jau tā pūlēties un naktī pa kluso sist to caurumu griestos - tas tāpat bija skaidrs.Lai spainis neizskatītos pārāk bomzīgs, fonā skanēja tik liegs džezs, ka šķita, ka tas ir nevis nesmuks plastmasas toveris, bet gan zelta spainis šampanietim.

Par vienu no lielākajiem prezentācijas pārsteigumiem kļuva Ēriks Kalnmeiers. Malkojot vīnu un apskatot plastmasas spaini 12. stāvā, ievēroju, ka tur stāv arī pats Kalnmeiera kungs. Pēkšņi pieņēmu lēmumu doties vienu stāvu zemāk un šo lēmumu nekavējoties īstenoju. Kad notipināju lejā, man priekšā atkal stāvēja tas pats Kalnmeiers. Tā kā es gāju ļoti ātri un Ģenerālprokurora kunga man blakus tiešām nebija, varu secināt tikai vienu – Kalnmeiers var būt vairākās vietās vienlaicīgi. Ja kāds vēl kaut kur redzējis šo cilvēku sestdien laikā no vieniem līdz trijiem, lūdzu atsaukties. Varbūt kopīgi varam izveidot Kalnmeiera teleporta karti. Ceru, ka ar ceļošanu laikā gan viņš neaizraujas, jo tā palielinās iespēja kādā ceļojumā, piemēram, izdrāzt pašam sevi.

Pēc visām runām un mīlas dziesmām cilvēki pievērsās dzeršanai vai arī stāvēja dzīvnieciskā rindā pēc grāmatas un autogrāfa, kuru šoreiz varēja dabūt par brīvu, nemaksājot kukuli. Grāmatas vāka bilde bija nekvalitatīva, toties īsta kā Nirvanas agrīnie demoieraksti. Pašai biogrāfijai vijas cauri pašironija. Latviešu literatūrā šobrīd ir 2 autori, kuru rokrakstā salasāms šis žanrs: Valdis Zatlers un Jānis Joņevs. „Kas es esmu?” būtībā ir tā pati „Jelgava 94”, tikai Zatlers neraksta par to, kā neveiksmīgi mēģinājis nosūkties un klausījies metālu. Tāpēc ceru, ka bestsellers „Kas es esmu?” jeb „Rīga 2006” nodrošinās Eiropas gada cilvēka Latvijā statusu bijušajam dakterītim. Lai vismaz kāds prieciņš, kamēr tas bijušo politiķu rehabilitācijas centrs nav izveidots.



Līgo, līgo!


EK ar kolēģi un grāmatu


Spainis - prezentācijas centrālais tēls. Fonā viesmīlis nepaguris veics savu pienākumu.


Korķis.
 
 
xxx
14 Marts 2015 @ 10:01
Sekss ar Sokolovu  
Vakar Texxxti izgāja Out of Box un uzņēma video par seksu ar Sokolovu:

https://www.youtube.com/watch?v=9n3rnS2nEmk&feature=youtu.be
 
 
xxx
25 Februāris 2015 @ 18:11
Zelta mikrofons 2041  
Tā kā ar Latvijas mūzikas gada lielākā notikuma ielūgumiem netikām pagodinātas, rīkojāmies attapīgi un centāmies uzminēt - kurš no viesiem varētu būt pārāk sasirdzis, lai ierastos izņemt savējos. No diviem reālākajiem variantiem - Ulda Rudaka un Ainara Virgas (viņiem vienkārši jau gadiem ir ļoti novājināta imunitāte) - izvēlējāmies pirmo, bet, kā atklājās vēlāk, arī ar otro būtu iešāvušas nevis sev kājā, bet gan desmitniekā. Bijām ieradušās tik priekšlaicīgi, ka nekas cits neatlika, kā doties uz prestižo pagraba kafejnīcu iedzert un paskaitīt, cik plikpaurainu Jubaltu sanākuši. Pie blakus galdiņa kopā ar saviem pielūdzējiem sēdēja SMS Credit pārstāvis, kurš šajā apbalvošanas ceremonijā kļuvis par tikpat neiztrūkstošu tēlu kā plikais onkulis LMA karnevālā. Šampanietis, ko viņi dzēra, laikam bija uzskatāms tikai par tādu svētku metaforu, jo tika atstāts uz galdiem praktiski neskarts. Vēl stilīgāk ir tikai ierasties afterpārtijā, nicīgi paskatīties uz bezmaksas dzērieniem un pasūtīt savējo - piemēram, kaut kādu tizlu rumkolu vai džinu ar Schweppes.

Apbalvošanu kā jau katru gadu vada Andris Freidenfelds, kurš, ja pieveram acis uz pāris bezgaumīgām epizodēm ar jokiem par seksu un gāzēm vēderā, šoreiz bija īpaši ņirdzīgs. Gods kam gods, paspēja arī palielīties ar vairākām izlasītām klasikas grāmatām un apgūtajām prasmēm braukšanā ar to divu riteņu mašīnīti, kādas it kā parādoties arī 1985. gada filmā "Back to the future". Es diemžēl nezinu, vai tā ir tiesa, jo man zinātniskā fantastika tāpat kā limonāde "Fantastika" totāli besī.

Ceremonija neraksturīgi tiek iesākta ar mūža balvu, kura pieteikumu nominēju par vakara lielāko izgāšanos. Tiešām apbrīnoju cilvēku, kurš rakstīja scenāriju, bet aicināt pasniegt balvu par mūža ieguldījumu divus aktiermākslā ne sevišķi talantīgus jauniešus, kuri cenšas atdarināt mirušos rakstniekus Raini un Aspaziju, ir diezgan high end. Jutos apmēram kā tad, kad Naciķu kongresā pēc vecbiedru godināšanas klausījos kora izpildīto dziesmu "Ar nāvi mēs esam uz tu". Lai jau viņi braukā apkārt un filmē to neizprotamo domasspēka projektu kaut vai visās pasaules valstīs, bet šeit tas vienkārši bija nevietā. Ja jau vietu tēma šā vai tā ir skarta, izmantošu iespēju atklāt, ka man ļoti nepatīk, ja cilvēki nav iemācījušies, ka uz savu vietu zālē jādodas ar seju, nevis mugurpusi pret citiem sēdošajiem. Karoč, šeit šādu cilvēku bija dafigā, reāli sacepos! Vēl man nav izprotams, kāpēc valstī ar apmēram 15 grupām, ir jātaisa balva ar 20 dažādām nominācijām. Ja kāds man paskaidros, ar ko atšķiras, piemēram, alternatīvais un indie albums un kas tos būtiski nodala no poprock nominācijas, es apsolu iemācīties nospēlēt "Nothing else matters" ģitārsolo vai aiziet uz Huskvarn koncertu "Melnajā piektdienā". Ja vajag, arī viņu kreklu nopirkšu!

Neiztrūkstoša ir Kultūras ministres uzruna, kura, kā izklausās, arī iemaldījusies Aminatas dvēselē, jo runāja tik poētiski, ka neko saprast tā arī nevarēja. Pēc tam visiem Latvijas gejiem skapjos par godu Lapčenoks uzdziedāja tumši zilo dziesmu, atklājot, ka vecās paaudzes izpildītājiem ir kāda tiešām laba īpašība - instrumentu solo laikā viņi nedodas pie konkrētā mūziķa skatīties acīs un kratīt galvu vai ko tamlīdzīgu. Netālu sēdošo dziedātāju un modes ikonu Elizabeti Balčus viss notiekošais laikam jau ir līdz bezgalībai nogarlaikojis, tāpēc viņa rūgti iešauj malku no Scottish leader blašķes. Ja kas, pasākuma beigās šī viskija pudelīte operas, baleta un telpu izīrēšanas iestādes labākajās tradīcijās mētāsies zem sola. Tālāk seko divi priekšnesumi, kas līdzīgi kā filozofija rosina vairāk jautājumu nekā atbilžu. Pirmkārt, nav skaidrs, kāpēc grupai PER joprojām vajadzīgs tas otrs džeks un, otrkārt, kas vispār ir Jānis Stībelis? Labi, varbūt kritiķei Daigai Mazvērsītei viņš ir mīļākais dziedātājs, bet reāli - it kā izskatās normāli, dzied arī labi, bet jau 15 gadus nevar ietrāpīt nevienā nišā un ir tik neizteiksmīgs, ka no garlaicības jāsāk dzert kā tādai Elizabetei Balčus.

Ir pienācis laiks, lai Fredis pacitētu kādu klasiķi, tāpēc viņš pārfrāzē februāra "Rīgas laiks" numurā lasīto Majakovska citātu, sakot, ka tad, ja veikalā ir preces, tātad kādam tās ir vajadzīgas. To pašu var attiecināt uz skatuves māksliniekiem - ja uz skatuves ir Antra Stafecka, tātad kādam viņa ir vajadzīga, un tas ir ļoti labi. Pa vienam vai vairākiem mikrofoniem savāc Instrumenti, kuri svēti tic, ka cilvēki Jāņos piecos no rīta klausās viņus, nevis Bermunda divstūra "Ballējam, neguļam!", Jumprava, Karīna Tatārinova un vēl šādas tādas grupiņas - kopumā bez sevišķiem pārsteigumiem. Labāko koru/vokālā izpildījuma albumu uz sevi paņem Latvian Voices, kas, šķiet, ir pirmā grupa, kura uz skatuves ir pateikusies maketētājam. Vot tā, tas liecina, ka drīz maketētāji būs tikpat stilīgi rokstāri kā pavāri. Atliek vēl uzdziedāt grupai Prāta vētra, kuru dziesmas "Ziemu apēst" lirika izklausās kā tikko no copes atbraukuša Inga Bērziņa radīta, un varam pelnīti doties savās starpbrīža gaitās. Par to, kas notika šajās 30 minūtēs, nestāstīšu neviena paša vārda, tas mūžam būs mans rūpīgi glabātākais noslēpums.

Pasākums izceļas ar to, ka beidzot esam sasnieguši pasaules līmeni un, kamēr slavenības iet uz tualeti, uzpīpēt vai pēc balvas, viņu krēslos līdz atgriešanās brīdim apsēžas speciāli apmācīti vietu sargi. Neviens, sazina kādēļ, negāja sargāt vienīgi publicista un androgīnā modeļa Sanda Vanzoviča krēslu. Arī otrā daļa tiek iesākta ar mūža apgalvojumu, kas tiek pasniegta operdziedātājam Jānim Sproģim, kurš ir veiksmīgi notievējis un izskatās vareni žirgts. Vienīgi runāt varētu nedaudz mazāk, bet es domāju, ka tad, ja man pēkšņi izdotos dabūt kādu mūža ieguldījumu, arī daudz vārītos, jo - nav taču vairs, ko zaudēt. Beidzot vari būt tāds, kāds esi! Lielāko katarsi piedzīvoju, kad balvu saņem mans mīļotais Ainars Virga par roka albumu ar gada nesamudrītāko nosaukumu: "Dziesmas par dzīvi un mīlestību". Vot, tādi džeki man patīk - vēja aprautiem vaigiem, vienkārši un saprotami. Te man ātri jāizstāsta, ka es reiz Ainaru Virgu uzaicināju uz pirti Grobiņā, un pret rītu viņš tiešām arī atbrauca, atvedot 15 dažādu šķirņu aliņus, jo neesot zinājis, kādi mums garšo. Vai nav mīļi? Ir! Diemžēl balvu viņa vietā ierodas saņemt Račs, kurš nošauj divus dzintarus zaķus ar vienu šāvienu - pasaka joku, par kuru neviens nesmejas, un atklāj pārsteidzošu robu savās Latvijas mūzikas vēstures zināšanās. Joks bija šāds: "Ainars Virga ir slimnīcā, jo liepājnieki atklājuši, ka viņš 1986. gadā "Dzimto valodu" dziedāja uz fonogrammas". Šo dziesmu taču dziedāja Grodums, kam tad tas nav zināms??? Lai visu vēl vairāk sačakarētu, Račs piebilst, ka savējie jau zina, kāpēc Ainars slimnīcā un cerams, ka drīz atkal atgriezīsies NORMĀLS, principā atklājot visai zālei un Latvijai, kas ir īstais iemesls, kāpēc viņš tur atrodas. Nu nekas, Račam toties sūta ielūgumus uz Grammy un afterpārtijā vienīgajam galdiņš uzklāts un rezervēts.

Balvu par labāko hip hopa un deju mūzikas albumu pasniedz 1990. gadu prikolīgākais zvaigznīšu brīdis Roberts Gobziņš, kurš Fredim ar saindētu konfekšu papīrīti iešauj kājā. Nominācijā uzvar grupa Bermundu divstūris, kas raida nopietnas pārdomas par žūrijas kompetenci un attiecībām ar apreibinošajām vielām. Līdzīgas sajūtas piemeklē, uzzinot, ka labāko dziesmu "Tev piedzims bērns" ir sarakstījis Dons. Vispār, runājot par tik delikātām lietām, pareizi būtu dāmu uzrunāt uz "jūs" - t.i., piemēram, "Jums piedzims bērns, kundze". Uzdzied arī Rača jubilejas koris, kurā Fominam vienīgajam neskan, jo nav kārtīgi ieliecies ceļos, toties Račam atkal tamburīns beidzot neskan fonogrammā, kā arī ar popūriju uzstājas Star FM koris. Ar popūrijiem vispār ir tā, ka tie vienmēr būs modē, tāpat kā tas, ka džeki pārģēbjas par meitenēm, būs ņirdzīgi mūžīgi mūžos - tieši tikpat ilgi, cik latus pret eiro varēs samainīt Latvijas Bankā.

Par otru neveiksmīgāko epizodi pašpasludinu Freda rīta raidījuma partneres ierašanos, kas ar savu bezgaumību atsvaidzināja citādi rimto un pieklājīgi garlaicīgo pasākumu. Bija tie muļķīgie joki par seksu, kuri diemžēl vairāk piestāv pusaudžiem, nekā visnotaļ inteliģentiem pusmūža vīriešiem. Protams, ierodas arī SMS Credit džeks, kurš šo gadu laikā uzrunas teikšanā ir krietni progresējas un nu jau nekautrējas Fredim teikt "Ej mājās!", tomēr pie "kad" nelietošanas "ka" vietā diemžēl puisim joprojām jāpiestrādā. Par vakara revolucionāru kļūst Edgars Šubrovskis, kurš vēlas, lai vakara gaitā dzirdētās mūzikas retrospekciju uzspēlē LR2 ēterā, daži panki sajūsmā sit kājas un gavilē, demonstrējot, ka mums, bļē, besī tā komerciālā mūzika, bet to taču varēja pateikt arī elegantāk. Tā kā alternatīvajā mūzikā balvu nesaņem mūsu kolēģis FD, noklausāmies vēl EK mīļāko grupu Carnival Youth un jožam uz afterpārtiju Kaļķu vārtos.

Ierodoties atklājam, ka esam tikušas dezinformētas, un pasākumā, kā gaidīts, neatrodas atrodas pāris kulta kritiķi un Kailijas Minogas interviju magnāti. Ja mēs tā pavisam godīgi, esam ieradušās pašas pirmās. Aiz kauna ātrā tempā malkojam vienu bezmaksas dzērienu pēc otra līdz saņemamies arī aizklīst līdz uzkodu galdam. Kaļķu vārtu pavārs pirmīt uz skatuves izzīmējies par velti, jo pārsvarā jākož visādos veikalu plauktos pieejamos produktos - siera sniega bumbās un kotletēs tomātu mērcē. Vismaz dzērienu ir pietiekami, tik pietiekami, ka naski nodzeram visu paplāti, ko vēlīgi atnesis kāds no pasākuma laureātiem, un no afterpārtija un desmaižu ēšanas Dārzciemā vēl tagad nevaram tā īsti atčohnīties. Šķiet, ka vainīgi varētu būt tie sēņu salāti.

Tikai tā, tikai tā, tikai tā mēs varam kopā vēl būt.
 
 
Mūzika fonā: Liene Candy - tev šodien nav miera
 
 
xxx
23 Februāris 2015 @ 05:13
Supernova 2015  
Latviju jau gadiem ilgi vajā nespēja uz Eirovīziju aizsūtīt kādu, kas spētu izkārpīties ārā no pusfināla. Vajag kaut ko latvisku, bet ne tik pāķisku kā Fomins un Kleins. Vajag kaut ko enerģisku, bet ne tādu pazoru kā Pirates of the Sea. Šogad NATO karavīriem izdevies Lembergu patriekt no Latvijas Eirovīzijas krusttēva troņa, un arī atlase kļuvusi daudzkārt caurspīdīgāka un četrreiz garāka. Viss atlases balagāns nosaukts par Supernovu, jo savulaik grupai Oasis bija tāda jautra dziesmiņa „Champagne Supernova”, kurā Galahers klausītājam vaicāja: „Where were you while we were getting high?” („Kur tu biji, kamēr mēs apsitāmies?”) Vēl vārds „supernova” poļu valodā apzīmē arī sprādzienu, tāpēc uz tiešraidi bija atskrējis arī kara reportieris Sandijs Semjonovs. EK ir pabeigusi 3 klases mūzikas skolā, tāpēc balvā saņēma pienākumu novērēt organizatoru prasmi ar 4 fināla dziesmām aizpildīt 3 stundas.

Šogad Eirovīzijas atlasei līdzi varēja sekot ne tikai televizorā, bet arī lsm.lv portālā, kur komentārus par notiekošos izteica zēni no grupas „Transleiteris” un skumjš un dziestošs Kārlis Streips, kurš laikam nespēj pārdzīvot, ka Edgars Rinkēvičs gāzis viņu no Latvijas galvenā geja troņa (vairāk par šo rokādi periodiski var uzzināt radio raidījumā "Brīvais mikrofons").

Lielākā Supernovas vērtība nav mūziķi. Lielākā vērtība ir žūrija. To vada Kaspars Roga, kurš ne tikai visus uzrunā uz „Jūs”, bet arī neilgā laikā pārliecinoši pārvērties par Guntaru Raču. Tas nav traucējis atvilkties arī tradicionālajam Guntaram Račam, kas katrā Supernovas priekšspēlē aicinājis mūziķus savos priekšnesumos iecakot pa kādai klišejai. Viņiem blakus sēž Dons, kurš labi zina, ko darīt, lai netiktu uz Eirovīziju, un netaupa padomu arī citiem. Bet lielākais vakara pārsteigums ir Ieva Kerēvica. Iepriekš viņa ar neko interesantu nav izcēlusies – iesaka, kurā tonalitātē dziedāt „Pūt, vējiņi”, un viss. Taču šoreiz tieši Ievas vērtējums visvairāk liecināja par to, ka vārds „supernova” ir saistīts ar sprādzienu, kura rezultātā pāri kalniem aizlido mozgas. Kur viņa bija agrāk? Atceros, ka līdzīgas sajūtas mani pārņēma Lielajā Kristapā pēc žurnālista Ata Rozentāla runas. Turklāt šim pasākumam bija vēl viena būtiska līdzība ar Kristapu – abus ar savu klātbūtni bija pagodinājis par latviešu Keitu Mosu dēvētais izbijušais politiķis un tagadējais sliežu tirgonis Jānis Junkurs.

Šoreiz Ievas Kerēvicas sievietes intuīcija apgalvo, ka konkursā varot notikt jebkas. Pārliecību par to stiprina fakts, ka arī citus gadus ir noticis viskaut kas. Vai šoreiz mūs gaida jebkas?

Dziesmu parādi atklāja Aminata, kas savā reklāmas video pielaizās Donam un atzīst, ka ir tik kautrīga, ka, uzkāpjot uz skatuves, uzsprāgst. Dziesma, protams, ir par mīlestību, kas, šķiet, var interesēt tikai Edu Šīranu. Priekšnesuma laikā dziedātāja vairākkārt lēni pacilā savas važās kaltās rokas un neliek šaubīties, ka viņa lieliski varētu aizpildīt garo kleitu dziedātāju nišu Eirovīzijā. Diemžēl šī niša parasti nav tukša.
„Love Injected” ir no tiesas aizkustinājusi Ievu Kerēvicu – viņa paziņo, ka ne tikai sasniegusi katarsi, bet arī nokļuvusi Aminatas dvēselē, no kuras diemžēl netiek ārā visu atlikušo vakaru. Račs jau lūko skaņdarbu remiksēt, lai to ikviens varētu spēlēt klubos, bet Roga runā tā, ka šķiet, ka viņš ir pārvērties ne tikai par Raču, bet arī par gopņiku.

Otrais kārtas numurs ir dziedātājai MNTHA, kas interneta komentāros iesaukta par Slotasgalvu. Dziedātāja savā reklāmas video atzīst, ka iedvesmu gūst trolejbusā. Tā kā esmu plaģiātu detektīvs, tad nebija problēmu konstatēt, ka dziesmas „Nefelibata” pavadījums nospiests no Chairlift ziņģes „Bruises”. Vizuālais izpildījums daudz neatpaliek no Aminatas – MNTHA cilā rokas un uzvilkusi sarkanu kleitu. Kopumā nav ne vainas, bet jāatzīst, ka tad, kad tāda MNTHA tiks uz Eirovīziju, tad arī par Deju svētku hedlaineri kļūs Toms Jorks.

Sevišķu sajūsmu par šo meiteni pauž Andris Kivičs, kurš apsēdies Texxxtiem aiz muguras, toties dziesma nav aizkustinājusi Jāni Junkuru. Tāpat tā nav iepriecinājusi mūsu jaunākos blakussēdētājus, kuri dziesmas pavadījumā dalās pieredzē par to, kā vieglāk atbrīvoties no piena zobiem. Pēc šī priekšnesuma Guntars Račs ir šokā, jo iepriekš nemaz nav zinājis, ka mūzika var būt radoša. Viņš arī neslēpj: „Mēs mākam nokopēt!” Pēc „Nefelibata” Ieva Kerēvica vēl aizvien nav attapusies no katarses un izlīdusi no Aminatas dvēseles, bet spēj skatītāju informēt par to, ka dzīve ir māksla. Lasītāju konkursa jautājums: ja ņem vērā, ka viņa ļoti lēni runā, vai Ieva drīzāk ir apkurījusies vai pārlasījusies Paulu Koelju?

Ar trešo kārtas numuru uzstājas vokāli instrumentālais ansamblis „ElektroFolk”, kurā iefiltrējies arī Viesturs Rudzītis - bijušo psihoterapeitu var atpazīt pēc tā, ka viņam vienīgajam ir lielās austiņas, caur kurām runā Freids. Grupas reklāmas video mūziķi atklāj, ka viņiem patīk klopēt vienam otru, kas ir diezgan labs hobijs kompānijai, kas vēlas doties uz Arnolda Švarcnegeru dzimteni (Austriju). Tajā mirklī pašā studijā risinājās satraucoši notikumi – no griestiem nokrita skočs. Uz izaicinājumu nekavējoties reaģēja kāds „ElektroFolk” dalībnieks, kurš bīstamo objektu veikli nospēra no skatuves, tādejādi parūpējoties par kolēģu drošību un veselību. Šai grupai drošība vispār ir pirmajā vietā - kampaņa „Redzams, tātad dzīvs” atstājusi iespaidu uz ansambli, un viņi apģērbā iestrādājuši elementus, kas tumsā spīd – tātad viņus uz skatuves neviens nenobrauks.

„ElektroFolk” lieliski iederas klasisko folkroka enerģisko balagānu nišā, bet arī tā diemžēl nemēdz būt tukša - to parasti aizņem serbi, ja vien nav atsūtījuši kādu lezbiešu grupu. Izceļas vienīgi Andris Ābelīte, kuram ir tik trompešu, cik Parādniekam sievu – divas. Guntaram Račam ar to nepietiek, jo viņš, redz, gribot pacelties gaisā. Roga ansamblim ierosina priekšnesumu papildināt ar celibātu un steiku. Toties Ieva Kerēvica uzsāk freestyle battle pati ar sevi un informē grupu, ka viņi ir pārāk agresīvi un vajadzētu būt tā, ka, klausoties šo mūziku, gribas iedzert tēju un teikt: „Ir labi.” Lūdzu, neko nepārmetiet Ievai – viņa vēl aizvien runā no Aminatas dvēseles. Žūrijas komentāri nepārprotami liecina par to, ka viņi nerunā ar ElektroFolk kā ar grupu, bet gan ar Viesturu Rudzīti kā ar psihoterapeitu.

Neapšaubāms mūsu favorīts bija modelis Markus Riva. Viņš ir gājis Ivo Fomina skolā, tāpēc zina – ieliekšanās ceļos ir panākumu atslēga. Diemžēl viņš nav sapratis, ka Fomina teorēma nedarbojas pēc „jo vairāk, jo labāk” principa, tāpēc pārcenties un dziesmu uzsāk, tupot uz ceļiem kā Anastasija filmā „Greja 50 nokrāsas”. Kopš laikiem, kad viņu skolā mocīja un sauca par pipeļdirsu, Markus daudz laika pavadījis kačalkā, kur viņš arī guvis iedvesmu priekšnesuma horeogrāfijai – dziedātājs un modelis vienkārši nodemonstrē savus mīļākos vingrojumus, deju atstājot šova „Dejo ar zvaigzni” ziņā. Bet tas nekas – Riva vismaz nav resns. Un ir sniedzis koncertu „Spicē”.

Iepriekšējā kārtā žūrija viņam laipni mēģināja norādīt, ka varbūt labāk palikt pie modeļa karjeras. Arī šoreiz neko vairāk kā uzslavas par centību viņš nedabūja, kaut Ievai Kerēvicai bija pat veltījis dažas īpašas dziesmas rindas: „Tell me how it is to be high in such low place?” Ieva Kerēvica dziedātājam novēl vairāk laika, bet EK viņam novēl kļūt par modeli, jo Jāņa Junkura piemērs rāda, ka no modeļa viegli pārprofilēties par deputātu, bet pēc tam vaļā visi ceļi uz sliežu biznesu. Un uz Eirovīziju arī var atnākt.

Līdz ar šo žūrija iet prom, jo zēniem tagad būs jādzied, bet Ievai Kerēvicai – beidzot jāizguļas. Bieži negadās sacīt, ka visjēdzīgāk runājis Dons, bet šoreiz tieši tā bija. Tiesa, saprotu, ka tas cieši saistāms ar faktu, ka viņš runāja no sirds, nevis caur sava tekstu autora Ingus Bērziņa muti.
Bet Bet, Prāta Vētras un Dona priekšnesumi tika ieturēti īstā televīzijas garā – televīzijā sanākušajiem ļaudīm priekšā tika nolikts televizors, kurā tik rādīti iepriekš safilmēti ieraksti. Vienā no tiem, piemēram, Guntars Račs plātīja muti. Pasaules apceļotājs Andris Kivičs zināja stāstīt, ka pasaulē tā dara, jo ir par maz laika uz skatuves uzstumt bungas. Noskatījāmies Prāta Vētras jaunā singla ierakstu, kurā Kaupers dziedāja, ka tad, kad viņam ir auksti, viņš gribot apēst sniegu. Ko? Kurš ēd sniegu tad, kad ir auksti? Nav jau tā, ka es nebiju šo dziesmu dzirdējusi iepriekš. Biju, biju. Diemžēl jau pirms kādiem desmit gadiem.

Iespējams, televīzijas skatītājiem gar degunu gāja visi Bebra iznācieni. Bebrs mēģināja uzjautrināt publiku, dziedāja un uzdeva mīklas, kā arī tēloja ledusskapi, mikseri un blenderi, bet lielākoties – vienkārši cirvi. Vislabāk tomēr būtu, ja Supernovā uzsprāgtu nevis žūrijas mozgas vai Ābelītes trompete, bet gan tas Bebrs ar visu savu celmu.

Savs priekšnesums bija arī Artūram Mednim, kurš, balstoties uz sociālo tīklu haju, paredzēja, ka uzvarēs Aminata, otrajā vietā būs Markus Riva, bet pārējie saņems vien Kurvīša balvu. Tā arī notika, tāpēc nākamajā žurnālā „Dziednieks” lasiet interviju ar šamani Medni. Cerams, ka līdz tam laikam Kerēvica būs tikusi ārā no Aminatas dvēseles. Un Kivičš būs sadevis pa purnu Bebram.



Dons aplūko savu uzstāšanos


Andris Kivičš ar EK
 
 
xxx
17 Februāris 2015 @ 23:03
50 Greja nokrāsas  
Sirsniņas, sekss un Rafaello nav vienīgās lietas, kas vajadzīgas, lai Valentīndiena būtu izdevusies. Šogad par lielāko svētku izaicinājumu un brīnumu kļuva filmas “Greja piecdesmit nokrāsas” pirmizrāde. Kino kritiķi to sauc par gada izgāšanos, un arī IMDb balsojumā filma saņem nieka 4 balles no 10. Tomēr graujošo filmas reputāciju aizēno vērienīgā reklāmas kampaņa, kuru cilvēki nodod no mutes mutē. Visi pēkšņi aizmirst kā Valentīndienā gribēja iet uz Dona prezentācijas koncertu, un 14.februārī biļetes uz filmu Forum Cinemas tiek pilnībā izpirktas. Filmu noskatās 7000 cilvēku, un tas kļūst par jaunu Latvijas rekordu - nekad vienā dienā tik daudz cilvēku nav noskatījušies kinoteātrī kādu citu filmu.

Filma ir par to, kā no sliktas grāmatas uztaisīt vēl sliktāku filmu. Un tas nav nemaz tik grūti, vienkārši nevajag censties. Daudziem varbūt šķiet, ka filma ir romantiska melodrāma, taču patiesība tai piestāv absurdas komēdijas statuss. Filmas noskaņa ar bezgalīgajiem tuvplāniem pastiprina paviršo kinemotogrāfiju, kura kaut kādā ziņā atgādina populāro parodiju “Scary Movie”.

Lai arī seksa ainas filmā solās aizņemt veselas 15minūtes, tās ir ļoti garlaicīgas minūtes, jo viss interesantais, kas reiz bijis grāmatā, pēc kuras ir uzņemta filma, kaut kur ir pazudis. Iztrūkst gan epizode, kurā galvenā varone Anastasija norij visu un veic pasaules labāko minetu, gan epizode, kurā mīlnieku pāris nodarbojas ar seksu mēnešreižu laikā, izraujot tamponu un asinīm kļūstot par lubrikantu.

Ar ko tad filma spēj aizraut? Pirmkārt, jau ar izcilajiem nonsensa dialogiem. Skaista ir epizode, kurā misters Grejs pirmo reizi ir uzaicinājis ciemos Anastasiju un grasās viņai parādīt savu “spēļu istabu”. Anastasija naivi jautā: “Vai mēs spēlēsim Xbox?” Kinozāle smejas, kamēr Grejs dusmīgi atbild, ka Anastasija mājās var iet jebkurā brīdī. Xbox viņi tā arī neuzspēlē, jo izrādās, ka istabā Grejs ir ierīkojis kičīgu zirgu stalli. Tas apstiprina aizdomas, ka Grejs savā sirdī nav miljonārs, bet vienkāršs puisis no laukiem.

Otrkārt, filmā ir vairākas svarīgas pamācības, kuras var saukt arī par īpašo Greja skolu. Pirmā skatītajiem māca, ka vienmēr jāizlasa un jāapspriež līgumi, kuri jāparaksta, taču vislabāk to darīt seksīgā tumsā, ēdot suši un dzerot vīnu. Otrā pamācība - pareizi un efektīvi atvērt prezervatīva paciņu var tikai ar zobiem. Un trešā Greja mācība ir par to, ka sievietes daudz lielāku seksuālo baudu gūst no sitieniem pa vēderu nekā no pēriena pa pēcpusi. „Vai Tu tiešām to vēlies?” Grejs pavisam sabijies jautā un izklausās pēc geja.

Patīkami, ka diezgan lielu lomu filma ir atvēlējusi alkoholam. Tieši Anastasijas pļēgurošana paver ceļu viņas turpmākajai afērai ar misteru Greju, kurš apjautis, ka meitenei ir problēmas ar dzeršanu, atlikušo filmas daļu savu jauno sirdsāķīti apņēmīgi dzirda ar pašbrūvētu vīnu. Jā, arī pats Grejs dzer visur, kur vien var, sevišķi brīžos, kad pie izslēgta laptopa viņš izliekas, ka ir aizņemts ar darbu.

Žēl, ka Anastasijas intravertos dialogus un pārrunas ar sevi (grāmatā tie aizņem gandrīz pusi no visa apjoma) filma ir pilnībā izdzēsusi. Viņas rīcību, motīvus, iekšējos pārdzīvojumus un to, cik ļoti viņa ir samīlējusies misterā Grejā, filmā nevar ieraudzīt. Līdz ar to rodas iespaids, ka viss notiek pret viņas gribu, pēc kaut kādas recepšu grāmatas, kuru viņa pati nav lasījusi. Viss notiek neticami ātri, samudžināti un nepareizi. Arī misters Grejs nespēj radīt dominata un pārliecinoša vīrieša tēlu. Viņš neizskatās nedz pietiekami gudrs, nedz pietiekami seksīgs.

Filmas kulminācija ir baisa un draudīga, ekrānam kļūstot tumšam, zāle atgūst gaismu, un daļa skatītāju ūjina un neslēpj savu šoku un sašutumu par to, ka filma beigusies bez beigām, jo ir gaidāma arī otrā un trešā daļa. Starp kinozāles apmeklētājiem galvenokārt saskatāmas sapucējušās meiteņu grupiņas un ir arī daži pārīši. Pie tualetēm, izveidojoties pagarai draudzeņu rindai, sākas runas par to, ka filma nav bijusi pietiekami forša, un vakars nav izdevies. Kopējās skumjas aizdzen kāda optimiste, kura uzmundrina savas draudzenes, sakot: “Iesim to rūgtumu noskalot.”

Priekā!
 
 
xxx
16 Februāris 2015 @ 00:52
Bībeles pāru čempionāts  
Texxxti nezināja, kā labāk pavadīt svēto Valentīna dienu, tāpēc nolēma vairs neaprobežoties tikai ar kultūras un politikas norišu apskatu, bet pievērsties arī reliģijai un piedalīties Bībeles pāru čempionātā. Tā kā noteikumos bija skaidrā (texxxtā) norādīts, ka pāris skaitās tikai un vienīgi “vīrietis un sieviete”, tika nolemts laist pa kreisi, un AK sagāja pop-up pārī ar televeikala skatloga “Solona klubs” Andri. Dalības maksa pasākumā bija 10 eur, bet, ņemot vērā, ka bijām droši par savām zināšanām tematikā “Pāvila vēstules”, plānojām aroganti savākt solītās balvas un sliktākajā gadījumā vismaz palikt pa nullēm. Vai labākajā gadījumā iegūt galveno balvu - seksu pirms kāzām.

Čempionāta sākumā komandām bija jāiepazīstina ar sevi, atklājot kaut ko vairāk par izvēlēto nosaukumu. Interesantākie stāsti bija pusmūža pārim “AA”, kas nosaukumu bija izveidojuši no savu vārdu pirmajiem burtiem, kā arī komandām “Āboliņu ģimene” un “Studentpāris”. Mēs komandu vienprātībā un saticībā bijām nosaukuši par “High end”, kas simbolizē to, ka pēc nāves vēlamies nokļūt paradīzē, kur varēsim vadīt dienas totālā mierā un harmonijā ar sevi, kā arī vajadzības gadījumā gurdeni uzpīpēt, piemēram.

Zāli iekārtot ļauts ir daiļajam dzimumam, un tieši meitenes ir tās, kas nes galdus. Tas uz mirkli liek domāt, ka baznīcā ielauzies feminisms. Tomēr vēlāk tiek paziņots, ka tiek gatavots gards cienasts, lai pabarotu sanākušos kungus. Tātad Ģertrūdes baznīcas Lutera zāle uzskata, ka paika svarīga ir tikai džekiem. Tur ir ielauzies nevis feminisms, bet gan 50 Greja nokrāsas!

Kad tika norādīts, ka pasākumā nedrīkst piedalīties garīdznieku kungi, mans Andris tiecās sašutumā pamest telpas, bet tomēr atkal atgriezās, jo nespēja laist garām dienas pirmo izaicinājumu - Kāmstri čempionātu. Noteikumi ir vienkārši - spēles zaudētājs kļūst par uzvarētāja fanu un, izkliedzot viņa vārdu, seko viņam līdzi uz nākamo cīņu, kuras vinnētājs savāc arī zaudētāja fanus un tā līdz bezgalībai, kamēr kāds ir sakāvis visus, izpelnoties visaptverošu apkārtējo cieņu un apbrīnu. Nelielai atslodzītei pēc sportiskās cīņas uzstājās kristiešu roka bigbends “Divas taktis”, kas pirmo dziesmu “Izsalcis pie tevis nāku” veltīja restorānam “Makdonalds”, bet visas pārējās, gods kam gods, pasākuma galvenajam vaininiekam - Dievam. Brīvajos brīžos grupa, kā jau īsteni bohēmiskiem māksliniekiem pieklājas, vārtījās beksteidža gultā un lūrēja filmas ar Čārliju Čaplinu galvenajā lomā. Jā, vecās Ģertrūdes baznīcas Lutera zālē tik tiešām ir Čārlija Čaplina stūrītis, bet tas vēl ir nieks, salīdzinot ar to, ka tualetē var aristokrātiski klausīties ērģeļmūziku.

Te nu ir pienācis laiks pirmajai kārtai, kurā testa formā jāatbild uz 60 āķīgiem jautājumiem par to, ko Pāvils sarakstījis savās četrās vēstulēs. Pabeidzam pirmie, tāpēc vairāki līdzjutēji alkst ar mums iepazīties, jautājot, kā spējam būt tik viedi. Laika īsināšanai organizatori izsniedz burtu mežģi, kurā jāatrod dažādi ar attiecībām un mīlestību saistīti vārdi. Piemēram, uzticība, aborts un labvēlība. Mirkli vēlāk mums no muguras piezogas stand-up žanra oligarhs Edgars Bāliņš, kurš ir īpašs ar to, ka izskatās paģirains pat tad, kad tāds nav, un pavēsta, ka mežģī atradis vārdu “Kuņa”. Cepuri nost!

Lai izrādītos tam pašam Bāliņam, vieglu roku atsaucos organizatoru aicinājumam kļūt par brīvprātīgo misijā “Muzikālais reverss”, tobrīd nenojaušot, ka piedzīvošu vienu no lielākajiem kauna mirkļiem savā dzīvē. Ja neskaita tās reizes alkohola reibumā, par kurām man tikai citi stāstījuši, kā arī dalību debatēs “Vai mākslas darba radīšanai lielāka nozīme ir emocijām vai prātam?” pirms desmit gadiem, kad nezināma iemesla dēļ nespēju pateikt nevienu sakarīgu teikumu. Misija paredz, ka tiek atskaņotas četras otrādi apgrieztas dziesmas frāzes, kas iespējami precīzi jānodzied, lai tad, kad ierakstu apgriež pareizā virzienā, mans mīļotais varētu atpazīt, kas tā par dziesmu. Es dziedu vēl briesmīgāk nekā EK fotografē un pēc pēdējās reizes, kad Itālijas karaokē dziedāju “Like a virgin”, bet pēc tam nogāzos un sasitu galvu, nosolījos sev un tam kungam vairs nekad tā publiski nedarīt.

Pēc kauna traipa seko otrais raunds ar jautājumiem bez atbilžu variantiem, kurā mūs no palikšanas sausā izglābj mūsu mīļākais Pāvila vēstuļu varonis Timotejs, kas pārsteidzošā kārtā vienā reizē tiešām izrādās pareizā atbilde. Trešajā raundā iespējami ātri Bībelē jāsameklē turpinājums pantam, kura sākuma texxxts tiek projicēts uz ekrāna. Pateicoties manam mīļotajam, arī šoreiz nepaliekam sausā un vienu pantu tiešām atrodam ātrāk par visiem. Lai gan tiek pieteikts, ka panta nosaukums un atrašanās vieta grāmatā nav jālasa, pāris, kuri pasākumam par godu ieradušies no tālās Liepājas, to uzcītīgi dara, apliecinot, ka diemžēl ir cirvji. Ne viedi - kā mēs. Tas gan neliedz viņiem čempionātā uzvarēt, bet mums palikt trešajā vietā no beigām, apsteidzot vien komandu “Osiņa” un Bāliņa “Pretty kitties”.

Gaidot rezultātus, tikām cienāti ar uzkodām, kas dienas laikā tika tik daudz godinātas, ka bijām jau sacerējušies uz laša tartaru vai sliktākajā gadījumā vismaz nēģiem. Diemžēl, tā kā atrodamies pieticīgo luterāņu, ne izsmalcināto katoļu baznīcā, jāsamierinās vien ar sausām bulciņām, kurām daudz piemērotāka vieta būtu Naciķu kongresā.

Par zaudējumu, ja godīgi, mums bēda maza, jo izpelnāmies galveno balvu - organizatoru simpātiju! Kā svarīgākais iemesls tiek piesaukts mans grandiozais un odiozais dziedājums. Tātad bija vērts censties. Balvā iegūstam nevis abortu, bet gan krekliņus ar uzrakstu “Got Bible? Read before use”, lai gan daudz labāk būtu gribējuši ūdensnecaurlaidīgo Bībeli, ko saņēma pirmās vietas ieguvēji no pilsētas, kurā piedzimst vējš. Jo tad varētu lasīt, piemēram, nirstot vai zem ūdens mirstot. Atvadoties vēl noskatāmies organizatoru sakompilētu video, kurā džeki bārā dzer aliņu no svētā grāla krūkām un runā komentāros, kas par šo pasākumu parādījušies internetā. Tā tiešām bija laba pieredze, un nevar nepiekrist mūsu komandas faniem, kas apgalvoja, ka viss noorganizēts labākajā līmenī. Tā kā dabūjām kreklus, dzērām par brīvu kafiju un ūdeni un ieēdām arī tās sausās bulkas, var uzskatīt, ka 10 eur lielā dalības maksa ir bijusi tā vērta.



AK ar mīļoto Andri atpūtas stūrītī studē Bībeli


AK skaistais dziedājums


Atsauksmju grāmata


Laimīgie organizatoru simpātiju balvas ieguvēji jaunajos T-kreklos kopā ar atraktīvo pasākuma vadītāju Jāni
 
 
xxx
09 Februāris 2015 @ 00:02
Konkursa uzvarētāji  
Texxxtu fotokonkurss "Miss un Misters Pālis 2015" noslēdzies. Vispirms vēlamies pateikties tiem 9 drosminiekiem, kas nebijās slavas un naudas un piedalījās konkursā. Par publikas viedokli mums bija pohuj, jo Antona Korbina fotkas vērtēja 7 žūrijas locekļi - Texxxtu autori EK, FD, AK, bijušās Texxxtu autores Dace Bargā un Sandra Mētra, kā arī "Miss un Misters Pālis 2012" Valters Melderis un Toms Bricis. Balsojums bija nevis tikai slēgts, bet arī aizbarikādēts - katrs no mums savu vērtējumu iesniedza Ritvaram Eglājam, kurš ir cilvēks, kas Latvijā skata ikvienu kaut cik godīgo balsojumu. Tātad viņš skaitīja arī mūsu dotos punktus. Par to viņam nekas netika samaksāts. Lai pārliecinātos, vai apzināmies balsošanas kārtību un sava balsojuma sekas, Ritvars dažiem savus topus lūdza iesniegt vairākkārt. Par to vairāk gan jau uzzināsit nākamās nedēļas raidījumā "Nekā personīga".

Esam nolēmuši balvu - iedzeršanu ar mums - pasniegt ne tikai vislabākajiem dzērājam, bet visam goda pjedestālam. Un tā - bronzas un sudraba medaļu ar pilnīgi vienādu punktu skaitu dala šie dzērāji:


un


Bet par vislabāko ir kļuvusi un Zelta medaļu un "Miss Pālis 2015" kroni visgodīgākajā balsojumā saņem šī princese:


Ar uzvarētājiem sazināsies Texxxtu producents, lai norunātu visu par gaidāmo kopīgo rautu.

Kamēr šķirstījām dzērāju bildes, kārtējo reizi palaidām garām paši savu dzimeni - vakar, 8.februārī, apritējuši 5 gadi kopš tā paģirainā rīta Matīsielā, kad trīcošām rokām radījām Texxxtus. Nu ko, jubilejas tusofka Ķīpenē atkal gar degunu. Nākamgad atgādiniet laicīgi! Un paldies, ka dažkārt saviļņojat mūs un Ainaru Mielavu!
 
 
xxx
29 Janvāris 2015 @ 01:29
Pāļa konkurss  
Labdien! Supernova ir uzsprāgusi, un šajā svētku dienā publicējam mūsu lasītāju aizlietākās rožas. Piedāvājam Jums aplūkot savu kultūras galvaspilsētas izstādīti. Varat balsot par lielāko pāli, bet, ja godīgi, tas neko nemainīs, jo šīs nedēļas laikā žūrija slēgtā balsojumā izlems, kam piešķirt Zelta Texxxtu Zaru un piedzeršanos ar redakciju.

Miss un Misters Pālis 2015 )
 
 
xxx
25 Janvāris 2015 @ 16:26
Muzikālās bankas lielkoncerts Ventspilī  
Sestdien 1987. gadā dzimušās AK un EK nezināja, kā labāk pavadīt vakaru, tāpēc devās uz Muzikālās bankas sarīkojumu Ventspilī. Uz lielkoncertu bija salasījusies visa pilsēta un pat daži mežcirtēji no Ugāles, kas sevišķi skaudri lika izjust Olimpiskās halles neveiklo plānojumu – bija viena tualete, uz kuru rindā stāvēja sešreiz vairāk cilvēku nekā klubā „Piens” nedēļu pēc atvēršanas. Citi tikmēr drīzāk nevis pārvietojās uz kādu galamērķi, bet gan vienkārši murcījās, jo ar neapbruņoti aci īsti nebija saprotams, kur vispār jāiet. Tribīņu kautrā drebēšana sevišķu drošību neradīja, tāpēc apsēdāmies, sākām dzert un rakstīt, kā arī saglabājām mieru un gaidījām, līdz mūs glābt ieradīsies NATO karavīri.

Pulksten septiņos pēc Latvijas, nevis Ventspils laika pašmāju Barbara Streizande - Baiba Palkavniece - uzsāka flirtu ar publiku un iepazīstināja ar žūrijas locekļiem, no kuriem 6 uzreiz pēc tam pameta zāli (nejaukt ar zāli). Toties viņu vietā nāca 2 jefiņi, kuru uzdevums bija ne tikai asprātīgi pieteikt dziesmas, bet arī izmērīt publikas gaviļu skaļumu. Koncertā tika atskaņotas gan tās dziesmas, kas piedalījās paraolimpiskajā konkursā, gan dziesmas bez sevišķas nozīmes. Pēc pirmajām bija svarīgi izmērīt publikas prieku, bet pēc otrajām abiem džekiem bija vien atļauts mērīt, kuram garāks. Diemžēl ar šo uzdevumu puiši galā tika sūdīgi, jo nemitīgi jauca trokšņa un citus mērījumus.

Šovu atklāja trio - terjers Rasels, tirliņš pidženē un Sabīne Berezina , kas, gods godam, bija krietni notievējusi un arī nekautrējās to izrādīt, uz skatuves atsedzot sportiski izstīdzējušo vēderu visā tā godībā. Dzirdot grupu „Debesu durovas”, uzzinājām, ka nāve – tās vēl nav beigas, jo trends atdarināt „Prāta vētru” pēc krustā sišanas ir atkal augšāmcēlies. Atliek vien sacerēt melodiju hop-hop-la-la-la-la-lā stilā, paņemt akordeonu un dziedāt Kaupera (nejaukt ar Kauperu dvīņiem) balsī. Priekšnesums gan tiek noslēgts nevis ar jautru palēcienu gaisā, bet pārliecinošu un reizē seklu ietupienu ceļos, iezīmējot drīzāk Ivo Fomina rokraksta aprises. Pēcāk tiek pieteikts slavenais Jersikas orķestris, kura laikā brāļi Auzāni atklāj, ka sinhroni ir tikai viņu uzvārdi, jo dejas solis vienlīdz spoži galīgi nevedas. Vecais Auzāns, nespējot pierunāt jaunāko samazināt abarotus, mēģina klusi nosvīst aizskatuvē.

Brīvs brīdis, lai nožāvātos un garlaikoti sev par prieku paplivinātu Ventspils pilsētas karodziņu, jo uz skatuves viena no žūrijas loceklēm ir nolēmusi veikt skatītājiem neizteiksmīgu un pasaulei nevajadzīgu džeza balādi. Ventspils lepnums un rītdiena – Roberts Pētersons – joprojām nav atradis savu identitāti, jo ģērbjas kā hipsters, Positivusā klausoties Mumford and the suns, uzvedas kā rokstārs festivālā „Sinepes un medus”, bet dzied šlāgeri kā Normunds Rutulis Bauskas zaļumballē, naivi cerot, ka viņš jau nu pa muti šoreiz nedabūs. Dziesmas beigās uz skatuves tiek spļauti Rammstein cienīgi uguņi, radot draudus dzīvībai, jo grēka izcelšanās gadījumā mēs ātri vien sadegtu elles liesmās un būtu spiesti lūkoties, kādā ķermenī pavadīt nākamo dzīvi.

Čigānu disko apvienība Musiqq skatītājus informē par to, ka Andris Ērglis ir vīrietis, un šis dziedātājs to tikai apstiprina, pusi savas dziesmas maskulīni un drošsirdīgi gaisā tirinot vienu roku. Grupa Astro`n`out dročī paši par savu ambietu, un to novērtē Ingus Ulmanis, kurš paziņo jaunajai māmiņai Mārai Upmanei – Holšteinai, ka viņa ir kā liels zilonis.

No teātra izlīdis arī Dzelzs vilka bundzinieks Mārcītis , kurš klausītājam piedāvā vakara šķībāko dziedājumu kopā ar meiteni, kas tērpusies Apvienotās Karalistes treniņtērpā. Pēcāk par šo izgājienu viņš tik izslēgts no grupas „Dzelzs vilks” vai arī izslēgts vispār.
Musiqq dziesmas laikā skatītāju zālē izvirst ekstāzes vulkāns, un, kamēr sajūsmas lava veļas pāri galvām, šķiet, sāk drupt ne tikai Lemberga gudrības zobs, bet arī tribīnes. Abi laucinieki veikuši apvērsumu latviešu gramatikā, katru „m” trīskārt pagarinot. Kopš Musiqq laikiem vārds „mamma” jāraksta kā „mmammmmmma”. Filologi savu atklājumu prezentē sarkanā prikidā, kuru pasākuma vadītāji nekavējas salīdzināt ar kaut ko pavisam negaidītu – sārtām puķēm!
Trešdaļu starpbrīža pavadām, mēģinot loterijā vinnēt iespēju tikt ārā no zāles, lai nokļūtu pie bāra, kur baltvīns tiek ieliets nevis kristāla glāzēs, bet gan plastmasas pudelēs. Laicīgi atgriezāmies zālē, lai uzzinātu, ka vairākiem cilvēkiem ir tik lielas pakaļas, ka ar tām dabūjam pa galvu, kaut arī bijām mierīgi apsēdušās savās vietās, kamēr jūs palikāt savās.

Otro cēlienu atklāj Ivo Fomins ar dziesmu, kurā figurē atskaņas „kājām – gājām - mājām”. To viņš atkārto divdesmit piecas reizes, bet viņa sieva tikmēr kaislīgi un jautri lūr telefonā. Kaut arī Debesu Durovas mēģināja nopizģīt no Fomina liekšanos ceļos, tomēr Ivo pierāda, ka viņš ir īstens jomas lietpratējs un viņam nebūtu nekādu problēmu uz ceļiem dzīvot, kamēr citi, kājās stāvot, mirtu.

Operdīva Sonora Vaice kopā ar Tenoru Ķirsī pēc ilgām diskusijām nonākuši pie idejas dibināt Pussy duetu, lai izpildītu hita cienīgu āriju ar liriku „Ņau, ņau, ņau”. Aiša kopš izgāšanās Eirovīzijas finālā uz skatuves netīro veļu mazgāt ir pārtraukusi. Tā vietā pasākusi piedziedājumos kliegt. Silti iesakām mest kaunu pie malas un vēl pāris reižu piestaigāt pie vokālā pedagoga brīžos, kad viņš nav aizņemts, skolojot Mārcīti no grupas Ryga. Tikmēr pēkšņi pamanām, ka fotogrāfa pienākumus zālē pilda aizdomīgi veselības ministram Guntim Belēvičam līdzīgs tips. Varbūt viņš fotografē ar rentgenstariem, cenšoties gūt plašāku ieskatu Latvijas iedzīvotāju veselības strāvoklī? Par rentgena attēlu tuvāk cilvēkam būt nav iespējams, tāpēc uz skatuves kāpj Ingus Guntis Kārlis Ulmanis, lai izpildītu 1956. gadā radīto folkroka stūrakmeni „Tuvu, tuvu tuvāk vēl, ko vēl var vēlēties? Vēl var vēlēties tādu fotoaparātu kā Guntim Belēvičam”.

Īstas rokdziesmas dvēsele neapšaubāmi ir ģitāras solo partija, kas salipināta kopā no nejauši atrastām skaņu daļām un tiek izpildīta ar sāpju pilnu rožu, no kuras asaras notraukt metas grupas solists, grūvīgi tirinoties. Arī šādu dziesmu šajā vakarā netrūka, un visas šī solo partijas uz saviem pleciem iznesa neviens cits kā virtuozais Armands Alksnis-Jaunalksnis. Konkursu noslēdz dons Artūrs Šingigejs, kura dziesmas melodija kā parasti lieliski izceļ dzejnieka Inga Bērziņa daudzslāņaino liriku. Dziesmas beigās viņš klēpī ieceļ mazu meiteni no zāles, atklājot skatītājiem, kā izskatās, kad piedzimst bērns.

Vislabāko vakara priekšnesumu, protams, sagādāja uzgriežamā vista Aivars Lembergs, kurš ātri norepoja, kas Ventspilī ir paveikts, par svarīgāko notikumu atzīstot sava gudrības zoba izraušanu. Otrais labākais priekšnesums izdevās Rīgas Doma zēnu korim, kas izpizģīja Pink Floyd ziņģi „Another Brick in the Wall”. Blondais puisītis otrajā rindā izskatījās tā, ka varētu sadot pa muti visai Bauskai, Normundu Rutuli ieskaitot. Tā kā tā ir rokmūzika, kalbasīja pat AK mīļotais Sandis Vanzovičs.

Tā kā Ventspils ir pilsēta ar rītdienu, ticam, ka tieši rītdien tiks uzsākta linča tiesa par Lemberga hercogistes simbolu zaimošanu – ar neskaitāmiem Ventspils papīra karodziņiem tika izrotātas atkritumu urnas, bet nelaimīgākie karogi tik sapluinīti un nomesti zem ļaužu kājām, lai tur sagaidītu savu nāvi. Konkurss noslēdzas ar loģikas paraugstundu, vadītājiem paziņojot, ka tad, kad tiks nosaukts 4. vietas ieguvējs, skatītāju apziņai atklāsies vēl neapjausti horizonti. Proti, būs zināms pirmais trijnieks!

Pirmoreiz dzīvē netikām uz banketu, bet, izrādās, bēgot no lāča, ieskrējām drošā aliņā, jo ēdiens nožēlojamā kārtā esot beidzies jau pēc 40 minūtēm. Gan jau dzērieni vispār par savu naudu bija jāpērk. Baigā jau nu balle! Tāpēc tā vietā, lai postotu rentgenfotkas ar Rutuli un Šingigeju, pastāstīsim par citiem apmeklētājiem, kuri arī netika nogaršot tās pāris Lemberga atmestās desmaizes. Vispār tās desmaizes viņš pats būtu apēdis, ja ar zobiem viss būtu kārtībā.
Pārsvarā banketā bija sapucējušies pāķi. Tradicionālās meitenes vasaras kleitiņās, kuras, lai sasildītos, ir spiestas visu laiku iet ārā pīpēt, kā arī dāmas kostīmos, kas klasificētos kā smart casual, ja vien nebūtu klāti ar raibām puķēm. Absolūtu modes teroristu atzinību izpelnījās kungs spīdīgā zīmola Jack Daniels pogājamajā kreklā, kas rotāts ar krustu, par kādu lielāki redzēti tikai Lietuvas Krusta kalnā. Kungs bija apveltīts arī ar lieliskām manierēm, laukā uzrunājot dāmas ar komplimentu: „Iedod paturēt savu cigareti!”.

Nobeigumā vēlamies uzbraukt Ventspilij, jo gulējām viesnīcā bez apkures un arī internets noplīsa, kā rezultātā texxxtu publicēt varējām tikai šodien. Arī gaiss tur ir hujovijs, jo, atbraucot mājās, no sejas varēja nokasīt melnus putekļus.
Par atbalstu sakām paldies labvēlim, kurš publiski nevēlējās atklāt savu identitāti, bet nodrošināja mūs ar pasākuma ielūgumiem, viesnīcu, vakariņām, brokastīm un mājupceļu.


AK un EK atpūšas pēc lielkoncerta

Ievainots karodziņš

EK pie musora, kas rotāts ar Ventpils karodziņiem
 
 
xxx
15 Janvāris 2015 @ 22:15
Pāļa bilžu konkurss  
Pirms trīs gadiem izsludinājām konkursu „Labākā pāļa bilde”, kurā sīvā cīņā uzvarēja laika ziņu apskatnieks Toms Bricis un „tas Valters”. Kopumā uz uzvaru konkursā kandidēja 22 drosminieki, par kuru veikumu Texxxtu žūrija tāpat kā Saeima par valsts prezidentu balsoja aizklāti. Labākās pāļa bildes autori balvā ieguva dalību Texxxtu kongresā, kura laikā tapa arī ekskluzīvs fotoseriāls par mīlestību un nāvi.
Tā kā mums ir apnicis gadskārtējos kongresus atzīmēt ar vieniem un tiem pašiem goda viesiem, esam nolēmuši izsludināt jaunu konkursu. Noteikumi ir vienkārši – Jums jāatsūta bilde, kurā esat pēc iespējas lielākā pālī vai drausmīgās paģirās (iespējams arī šo abu elementu apvienojums, vismaz mums ir gadījies piedzīvot brīžus, kad noteikt robežu starp abiem ir teju neiespējami). Pie bildes jāpieraksta arī neliels paskaidrojošs komentārs, piemēram, "Redzes zaudēšana, baudot metilspirtu" vai "Jāņu nakts Zilupē ar Ļeņinu un Artūru Šingereju". Uzvaras gadījumā uzaicināsim Jūs uz Texxxtu kongresu un uzsauksim gan alkoholu, gan PVD dienesta pārbaudītas un par labām atzītas uzkodas.
Pagaidām mēs vēl nezinām, kāda būs punktu skaitīšanas metodika, bet mēs novērtējām, cik veiksmīgi Ritvars Eglājs NA kongresā skaitīja biedru balsis, tāpēc mēs mīļi gribētu lūgt Ritvaru mūs izpalīdzēt. Pie viena tas konkursu padarītu patriotiskāku.
Bildes jāsūta uz e-pastu texxxti@inbox.lv līdz 22. janvārim (ieskaitot). Katra dalībnieka bilde tiks publicēta (katrs drīkst iesūtīt vienu bildi). Uzvarētājs tiks paziņots 1. februārī – dienā, kad lidlauks pārāk tāls un kad būs beidzies 2/3 Texxxtu bezalkohola gavēnis. Gadījumā, ja pirmo vietu ieguvēji būs saņēmuši vienādu punktu skaitu, uz kongresu ielūgsim visus. Līdzīgi kā tas notika pirms trim gadiem, diviem gadiem un gada.
Lai būtu vieglāk saprast, kas apmēram tiek gaidīts, publicējam savas cienījamākās pāļa bildes, kā arī iepriekšējā konkursa laureātus.


FD pastaigā pa Barona ielu novērš kārtības sargu aizdomas


AK 2013. gada Jāņu trešās dienas rītā pie skaistās Abavas. Tieši pirms Jāņiem vēl gadījās nosvinēt arī izlaidumu


EK tikko beigusi atzīmēt darba svētkus un pošas uz programmēšanas nodarbību


Wash & Go


Labāk būtu ēdis
Tags: , , , , ,
 
 
xxx
20 Decembris 2014 @ 15:54
Partijas "Saskaņa" koncerts kultūras namā "Ziemeļblāzma"  
Partijas “Saskaņa” koncertu Texxxti apmeklēja sevišķi kuplā skaitā - ieradušās bija ne tikai partiju bomzenes EK un AK, bet arī FD kungs. Viesu sarakstā bija arī SM kundze, bet šorīt viņu no Texxxtiem atlaidām. Vai bija arī slavenais Farmaceits jeb Partybomzis? Nē, viņa nebija. Iepriekšējā vakarā viņu satikām Latviešu biedrības namā, kur viņš savu nu jau sirdsmīļoto draudzeni EK informēja par to, ka kongresu neapmeklēs, jo iepriekšējā reizē neesot ielaists. It kā jau pofig, bet - ko, nopietni? Sociāldemokrātiskās partijas kongresā netiek ielaists Partybomzis? Redziet, sociāldemokrātu galvenā fiška ir dažādos godos celt sabiedrības nabadzīgāko daļu, sevišķi tos, kas atnākuši uz kongresu

Rīts bija tik agrs, ka dažs labs bija ieradies pa taisno no kroga. Kamēr zāle pildās ļaužu upēm, uz skatuves viss vienos ziedos sēž Nils Ušakovs kopā ar Jāni Urbanoviču. Kongress sākas laicīgi ar Latvijas Valsts himnu, vairums cilvēku nedzied tai līdzi, tad seko Ušakova runa, kurā klātesošie tiek iepazīstināti ar partijas kongresa darba kārtību. Tā kā nevienam pret kārtību nav iebildumu, Ušakovs apstiprina, ka darba kārtība ir laba kārtība, un pasakās kolēģiem par uzticību. Kā teicis kāds gudrais - “Kas kārtīgi dzers, tas nomirs no aknu cirozes”!

Savā runā Ušakovs uzsver, ka katrs piektais Saskaņas Centra vēlētājs ir latvietis un ka pēdējā laikā 80% no visiem jaunajiem vēlētājiem ir latvieši. Tāpat kā jebkura cita partija arī Saskaņa bija pārliecināta, ka vēlēšanās ir uzvarējusi. Nils apstiprina, ka partija iestājas par demokrātiju Ukrainā un cīnās pret to, lai Ukrainas krīze tiktu pārmēru apvāvuļota, bet viņam nepiekrīt dažs partijas biedrs, kas nepakautrējās savās runās pieminēt ukraiņu biedrus. Par galveno uzdevumu Nils Ušakovs min to, ka jācīnās pret nacionālistiem un jāaizstāv arī latvieši. Pa to laiku valdošā koalīcija šobrīd piedzīvo Brežņeva laikus, kad viss tiek krāsots skaistās krāsās, bet patiesībā visiem ir stulbas uzacis. Tas bija īsi pirms Gorbačova laikiem, kad visiem bija tādas dīvainas pļeškas.

Labējās partijas ir uzmetušas skolotājus, piesmējušas un pazemojušas tos, bet Imantas pedofīls par to sodīts vēl aizvien nav. Savu runu Ušakovs nobeidz novēlot visiem Priecīgus Ziemassvētkus, Laimīgu Jauno gadu un pēc tam atkal priecīgus Ziemassvētkus! Diemžēl nebija ieradušies partijas krāšņākā pačka Baiba Rozentāle, pedofilu mednieks Jānis Ādamsons un pat ne informatīvais atbalstītājs - lielhercogs Vladimirs Putins.

Saskaņa bomāru estētikas ziņā daudz neatpalika no Nacionālās Apvienības - šajā kongresā cienasta nebija vispār. Teātrī “Ziemeļblāzma” vien bija izlikta norāde “Kafijas pauze”, kas veda uz kafejnīcu, kur varēja iegādāties dzērienus un ēdienus. Nepietika ar to, ka šmiga bija dārga, tā arī netika dota uz parāda! Kaut ko tādu neatļaujas neviena sevis cienīga partija! Bēdas par to biedri un daži paklīduši texxxti slīcināja upeņu balzāmiņā un konjaciņā vēl pirms divpadsmitiem dienā. Priecīgus Ziemassvētkus - kā pareizticīgajiem, tā luterāņiem un pat katoļiem! Pēc Urbanoviča runas iespēja nobaudīt pa lāsītei grādīgā partijas biedru rindās bija visai populāra, jo, protams, ieraut ir interesantāk nekā klausīties kaut kādus ne pārāk pazīstamus partijas biedrus. Kafejnīcas korespondentes novēroja, ka bezgaumība sita augstu vilni - sievietes netaupīja rozā lūpukrāsu, bet pamatīgi pietaupīja uz brunču garumu un nevairījās kostīmos sakombinēt visas iespējamās krāsas un rakstus. Priecīgas Lieldienas!

Jānis Urbanovičs savā runā uzsvēra to, ka nav normāli, ka ir vēlētāji no visiem reģioniem, bet tajā pašā laikā nav formulēts piedāvājums. Par kādu piedāvājumu viņš runāja, tā arī netapa skaidrs, jo galu galā tas netika formulēts. Texxxtiem gan ir piedāvājums - “Kultūrai Nē!”. Tas nostrādās, jo iegūs plašu tautas atbalstu.

Bija arī viens džeks, kuram vārda nebija vai arī tas bija tik ļoti krievu valodā, ka saprast nevarēja. Viņš bija nolēmis savu runu beigt, pacilātā noskaņojumā veltot visiem viesiem dzejas rindas no Aleksandra Čaka dzejoļa “Miglā asaro logs”. Tas nodrošināja kongresā intīmu atsmofēru, kā arī pārliecību, ka runas autors ir ar dzeju uz totālu jūs. Šajā brīdī vēlamies izdarīt nelielu atkāpi, uzsverot, ka AK vakar pākrita pār EK slieksni un sapisa savas brilles. Laimīgu jauno gadu! Priecīgus Ziemassvētkus! Necelsies, kas nekritīs!

Trīs kongresa musketieri savas bažas par valsts nākotni izteica krievu valodā, bet Zariņš nevarēja aizvērt savu žvadzināmo Riga oficiālajā valodā, tāpēc tika ieskandiāts Ziemassvētku pātraukuma zvaniņš. Lielākā daļa kongresa delegātu runas nebija iepriekš sagatavojuši, jo bija nolēmuši runāt no sirds un Sarkandaugavas mikrorajona. Toties visi bija saskaņojuši runu nobeigumus, iekļaujot tajās dzejas rindas, ko “teicis kāds gudrais” vai arī Ziemassvētku tūkstoš nakts pasaku stāstus. Viens no keksiem, kad beidza, pārgāja uz latviešu valodu, un līdz ar to mainījās arī viņa tonalitāte - tā cēlās uz augšu, lai nekristu ne kaunā, ne godā. Bija arī kāds zīmīgs tosts: “Lai no šī brīža valdībā un katrā Latvijas ģimenē būtu saskaņa nevis vienotība.”
Bet ko dod tosts, ja nav šampanieša glāzes, ko pacelt?

Katrā partijā ir kāds Maximas traģēdiju upuru aizstāvis. Saskaņā tā bija Regīna Spektore, kas izskatās mazliet pēc Baibas Rozentāles, bet ar šaurāku pačku. Viņa nebeidza vien runāt par to, cik slikta ir valdošā koalīcija un kā sevišķu ļaunumu minēja partiju “Latvijas Attīstībai”. Prieku vien aptumšo fakts, ka šī partijas nav nedz valdošajā koalīcijā, nedz Saeimā. Tā kā “Latvijas Attīstībai” kongresu Texxxtu redakcija neapmeklēja, var uzskatīt, ka šādas partijas nav vispār. Regīna arī besījās par to, ka neviens lāgā pēc Maximas traģēdijas nav atkāpies. Tā kā viņa to teica mirklī, kad blakus apmierināti torčīja Nils Ušakovs, EK no gandrīz apvēmās. Un tam nav nekāda sakara ar vakarnakts svinībām par godu bāra “I love You” dzimšanas dienas svinībām. Regīnas Spektores runas laikā Urbanovičs Urbanoviča dēls bija aizmidzis dziļā miegā. Nebija pamodināms.

Pasākuma beigās nointervējām Nila Ušakova kungu, jautājot, vai Jurģis Liepnieks vēl aizvien ir komandā. Nils izteicās visai izvairīgi - apgalvoja, ka gan pirms, gan pēc vēlēšanām viņiem abiem ir bijis draudzīgs attiecību satuss feisbukā. Pēcāk viņš reaģēja ar pretjautājumu: “Vai varēja manīt, ka Jurģa vairs nav starp mums?” (tomēr atcerēsimies, ka nāve - tas vēl nav pasaules gals). Nils arī mēģināja pielīst, sakot, ka bija satraucies par to, ka mēs varētu neatnākt. Šis ir īstais brīdis pateikt, ka SM tiešām arī neatnāca šovakar kā bija norunāts un tāpēc tiek atlaista demokrātiskā ceļā. Mēs balsojām ar saviem Texxxtu mandātiem. Nekad nebijām domājuši, ka kādreiz kādu atlaidīsim dzeršanas dēļ. Pabalsta nebūs! Tikmēr PSC kongresā no valdes tika izslēgts kāds vīrietis, kurš kunga Ušakova prātā acīmredzamu iemeslu dēļ politikai ir lieks - gluži kā cepure cūkai, kā zandarts siļķei kažokā, kā dzejas rindas PSC kongresā. Mēs jau sākām meklēt kādu ar sadauzītu seju vai nodzertu purnu, bet neatrādām, tāpēc nesapratām, par ko tas kongresmenis runā.

Beigas ir šādas. “Štamps ir sapisies,” teica kungs, no kura vēlējāmies iegādāties biļeti par kājās stāvēšanu autostāvvietā. Labāk, kājās stāvot, mirt nekā stāvvietā dzīvot.
 
 
xxx
13 Decembris 2014 @ 20:19
Nacionālās apvienības kongress Ogres mūzikas skolā  
Veicinot decentralizāciju, deokupāciju un deboļševizāciju, par “Nacionālās apvienības” kongresa mītnes vietu izvēlēta Ogres mūzikas skola, kas, starp citu, agrāk bijusi arī PSRS komunistiskās partijas komitejas mājvieta. Ogre ir pasaulslavena ar viņu biedra Naura Puntuļa pārstāvētās grupas “Pērkons” koncertu 1985. gadā, kad tika sacelta postoša vētra vilcienā, kā arī ar tikko tapušo rebrendiga kampaņu, izvēloties Ogrei ģeniālo saukli: “Vistuvākā pilsēta!”

Uz kongresu devāmies ar oficiālo delegātu autobusu, kur ļoti cerējām sastapt Rīgas piparkūku vīriņu Jāni Iesalnieku. AK šajā ziņā ir dzimusi laimes krekliņā, tāpēc viņai izdevās apsēsties miestiņam Iesalniekam gandrīz blakus, kā arī noklausīties sarunu par to, kā NA ierindas biedri jau iepirkuši popkornu, lai tuvākajos mēnešos kopīgi noskatītos traģikomēdiju “Nāve Vienotībā”. Tikmēr EK iepazinās ar pieklājīgu kungu, kurš nesavtīgi dalījās ar mandarīniem, jaunāko presi - kongresa oficiālo informatīvo atbalstītāju avīzi “DDD” -, kā arī atzina, ka esam ļoti skaistas. Nezināt, kāpēc šādu komplimentu mums velta tikai totāli frīki? Tas ir retorisks jautājums, neatbildiet, lūdzu.

Kongress tika ieturēts naciķu iemīļotajā bomāru estētikā - karogi nebija izgludināti, griesti nolupuši un pusdienās speķa bulciņas. Nekāda šerbeta vai pomelo. Pirmajā pusstundā beidzās arī kafija, bet toties sākās sajūta, ka esam starp jukušiem cilvēkiem. Svētku eglīti rotāja neizteiksmīgas piparkūkas, skaidrā atklājot, ka mūsu draugs - Latvijas Iesalnieks - cepšanas procesam nav piedūris ne pirksta. Vidējais delegātu vecums kongresā bija 96 gadi - ja nebūtu Iesalnieka un Dombravas, tiktu sasniegti arī visi 100. Laikam jau vidējai paaudzei jāgādā par ģimeni un IKP pieaugumu, tāpēc radikālām revolūcijām nav laika.

Vēl pirms svinīgās atklāšanas aktu zalē rodas bīstama situācija - kāds vīrietis pakrīt, uzkrīt virsū kādai dāmai, bet viņa, domino efekta vadīta, iekrīt klepī kādam citam kungam, un šo vietu i netaisās pamest.


Texxxti ar NA informatīvo atbalstītaju

Uzrunu laikā tika atklāts, ka NA savu pastāvēšanu balsta vectēvu vērtībās, bet viņu misija ir kā “Tālavas taurētajam” - jāt kopā ar jodiem un murgiem. Te ir īstais brīdis dalīties Texxxtu misijā, kas ieturēta Kārļa Ulmaņa estētikā: “Labāk, kājās stāvot dzīvot, nekā mirt, pa logu izkrītot.” Kongresa laikā ar asarām acīs tika izteikta pateicība mūsu mīļajai apvienībai par Mazozolu pagasta pašaizliedzīgo nelikvidēšanu. Šī ciema teritorijā dzīvo veseli un slimi 630 iedzīvotāji, tā kā pateiksimies NA varnešiem par Mazozolu autonomijas saglabāšanu.

Tālāk tika noturētas kongresos tradicionālās ētikas, revīzijas un militārās komisijas grēksūdzes. Klajā nāca skandaloza informācija, ka 80 eiro no partijai pieejamajiem līdzekļiem ir izgāzti soda naudās. Izsakām minējumu, ka tas noticis, pateicoties Eināram Cilinskim, kurš Nabaklabā saplēsis Cēsu alus glāzi, un Imantam Parādniekam, kas no partijas konta paņēmis kredītu uzņēmumā “Ondo.lv”, bet nav bijis vīrs un vārds, aizmirstot to laikā atdot.

Kongresa viesiem paredzētajās mapītēs atradās arī lapiņa, kas aicināt aicināja uzdot jautājumu debašu dalībniekiem. Zinot, cik kautrīgs, bet zinātkārs ir LNT žurnālists Aleksis Zoldners, viņa vārdā iesūtījām Imanta Parādnieka kungam šādu kalambūru: “Vai Jūs būtu gatavi biedru rindās uzņemt personāžu, kurš būtu publiski atzinis, ka ir homoseksuālis?”. Diemžēl ne uz šo, ne citiem jautājumiem atbildes netika sniegtas, liekot domāt, ka jautājumu uzdošanas iespēja ir tikai demokrātiska rakstura butaforija. Debatēs, citējot klasiķi Imantu Ziedoni, “apstājas laiks, un tā bija mīlestība”, jo monologiem programmā bija atvēlēts laiks no plkst. 14:55 līdz plkst. 14:55.


Debatēm laiks netiek žēlots

Šobrīd NA galvenais orators ir Raivis Dzintars - viņa teikto vēlāk pieminēja ikviens. Par Aristoteli bija sataisījies arī kāds vecbiedrs, kurš savā runā mēģināja sasaistīt kūdras ieguvi un gēnu inženieriju, bet diemžēl palika nesaprasts. Šodien paveicās Dacei Melbārdei, kura uz kongresu ieradusies nebija, jo gan jau ar pillu krūti svinēja lielos kino svētkus, kamēr Raivis Dzintars tikai sapņo par patriotiskas filmiņas uzņešanu. Saeimas priekšniece Mūrniece aicināja biedrus un viesus mazgāt rokas, kā arī atzina: “Labie laiki ir beigušies, bet šie nav sliktie laiki.” Labi, labi, par to, kādā laikā dzīvojam, lai spriež meteorologs un korists Toms Bricis.

Gaidis Bērziņš ir atlaidis matus un ar savu krāšņo pačku atzina, ka viņam ir ļoti grūts uzdevums - pastastīt, ko NA ir paveikusi. Jā, nav viegli. Ar vizuālo tēlu pārsteidza arī Jānis Iesalnieks: ja autobusā viņa seju rotāja trejdeviņi bārdas rugāji, tad viņa priekšnesuma laikā šī rota bija pazudusi. Starp šiem abiem notikumiem EK dzirdējusi elektriskā skuvekļa skaņu. Vispār jau tādam piparkūku vīriņam nāktos griezt bārdu ar kārtīgo bārdas nazi, bet ko tad var gribēt - AK viņu reiz pieķēra, ieturot maltīti restorānā McDonalds.

Abi šova “NA pārvērtības” dalībnieki Gaidis Bērziņš un Jānis Iesalnieks arī runāja par iespēju tautai vēlēt prezidentu. Iesalnieks autobusā savam blakussēdētājam pauda viedokli, ka NA būs pret tautas velētu pazoridentu, bet Bērziņš no altāra dziedāja pavisam citu dziesmu. Negadās bieži būt vienprātis ar Iesalnieku, bet šis ir tas vēsturiskais brīdis, kad labāk Iesalnieks autobusā, nevis Bērziņš kongresā. Vispār Iesalnieks bija super, jo ne tikai runāja un skuvās, bet arī tika iecelts par partijas galveno fotogrāfu un cēlās kājās ikkatras runas laikā, lai iemūžinātu neaizmirstamo mirkli.

Kā jau kārtīgā naciķu tusofkā, tika runāts arī par to, kā saglabāt nacionālu valsti. Ja viens norādīja, ka ir tikai divi virzieni - vai nu putinisms, vai nu rietumu perversijas -, tad kāds gudrāks kungs zināja stāstīt, ka nacionālismu var attīstīt, panākot, ka NHL Zvaigzņu spēlē piedalās Latvijas hokejists. Bet visgudrākais Edvīns Šņore dziedāja veco dziesmu: “Jāveicina okupantu izceļošana, opsidralallā!” Šī ziņģe tika uzņemta ar ovācijām.

Kogresa laikā par mūža ieguldījumu nacionālajā mākslā tika godināti partijas visvecākie biedri, kuri pateicības runās teicās slavinām jaunību un plošku liesmiņas pie Vislatvijas piemiņas vietām. Viņu vidū negaidīti patrapījās arī Juris Dobelis, kurš pārsteigumā iepleta acis un noelsās, jo šo kungu sabiedrībā jutās kā apmulsis tīnis. Pēc apbalvošanas ceremonijas vecākos biedrus godināja folrokenrola grupa “Vilki” ar SuperFm top 100 hitu “Ar nāvi mēs esam uz tu”!

“Vienotības” kongresā mūs šokēja dalībnieku vārgās vēlēšanu biļetenu aizpildīšanas prasmes, bet tāpēc jau NA rindās ir tāds Ritvars Eglājs, kura uzdevums bija delegātiem pastāstīt, kam, kā, kur un kad jābalso. Izskatījās, ka Ritvars daudz un veiksmīgi strādājis ar vientiešiem, tāpēc panākumi bija galvu reibinoši - no 250 biļeteniem derīgi bija 249. Cepuri nost!

Lai neiekultos kautiņā vilcienā, arī atpakaļ braucam ar NA autobusu, un to nenožēlojam. Ja mēs brauktu ar čukčukbānīti, mēs nedzirdētu, kā Ritvars Eglājs uz aicinājumu apsēsties blakus kādai sievietei, atzina, ka viņam, labāk patīk tas vīrietis, ar kuru viņš sēdējis pirms tam (Jānis Iesalnieks - red.piez.). Arī kāda kundze atklāja, ka Amerikas avīzē lasījusi, ka Putinam ir vairāki kloni, tāpēc līdz pat pašām beigām mūs nepameta sajūta, ka, iespējams, netālu no mums varētu būt pa kādam cilvēkam, kas sajucis prātā. Bet tas viss ir nesvarīgi. Svarīgākais ir tas, ka starpbīdī iepazināmies ar Imantu Parādnieku, bet par to citreiz...:

https://www.youtube.com/watch?v=z1z0DA9EAGs

Teksts tapis, pateicoties portāla Apollo virsmātes Karīnas Eglienas un viņas vīra Harija pašaizliedzīgajai viesmīlībai.