xxx
29 Marts 2015 @ 22:44
Precos ar svešinieku!  
Neziņu - "Mīl vai nemīl? Gribi būt miljonārs? Vai esi gudrāks par piektklasnieku?" u.tml. - Latvijas šovu nozarē beidzot ir nomainījusi patīkama apņēmība: "Precos ar svešinieku!". Nav gan arī tā, ka kāzu tēma līdz šim pie mums būtu bijusi pilnīgi neaparts lauciņš. Piemēram, 2010. gadā norisinājās šovs ar nosaukumu "Maģiskās kāzas Molā", kurā desmit žūrijas atlasi izturējuši pāri tika pie tā goda Vislatvijas acu priekšā apprecēties lielveikalā. Tiesa, šie cilvēki diemžēl bija ne tikai iepriekš pazīstami, bet vairāk vai mazāk uzskatīja sevi arī par pāri. Jau vēlāk pie Latvijas izklaides zvaigžņotajām debesīm parādījās vēl viens šovs ar kāzu un reizē neziņas pieskaņu "Precamies?", kurā Binnija ar pavadonēm riņķoja pa orbītu kā prazdamas, lai pierunātu laulāties iepriekš nepazīstamus cilvēkus. Tiesa, laulības nebija obligāta prasība, un te tāpat kā skolā - kas nav obligāti, tas arī nav jādara, tāpēc neviens, neskaitot Binniju pašu, tā arī neapprecējās. Vislabākā šova daļa bija iespēja pasniegt otram dāvanu - piemēram, kolažu no savām fotogrāfijām, ko piekārt mājās pie sienas, lai varētu vienmēr atcerēties, kā izskatījās cilvēks, ko neesi gribējis precēt.

Bet te nu beidzot mums ir ne tikai kārtīgs, draivīgs šovs, bet reizē arī sociāls eksperiments - izdosies vai neizdosies laulība diviem pilnīgi svešiem cilvēkiem. Uzreiz skaidrs, ka likmes nav sevišķi augstas, jo 70% ģimeņu Latvijā šķiras, bet - jānožēlo taču ir neizdarītais, nevis izdarītais! Bija arī aizdomas, ka šovam nepieteiksies neviens vai labākajā gadījumā vien kāds bariņš cerību pilnu nelegālo imigrantu, jo tomēr - kāzas?! Kurš gadsimts? Normāls, moderns mūsdienu cilvēks neprecas tikpat lielā mērā kā neabonē draugiem.lv statistiku, jo ir pienācis laiks jaunai ērai - Tinder un kopdzīves reģistrēšanai! Tomēr izrādījās, ka Rietumeiropas vēsmas pie mums vēl ir bērnu autiņos, jo šovam pieteicās 300+ džeku un 400+ meiteņu. Ekspertu komisija strādāja vaiga sviedros, lai no šī bagātīgā izejmateriāla atlasītu, viņuprāt, saderīgākos un saticīgākos pārus. Komisijas sastāvā tika iekļauti Latvijas profesiju elites spilgtākie pārstāvji - psiholoģe, seksoloģe, antropoloģe un mācītājs. Baznīca šovā visdrīzāk iesaistījusies, vēloties būt laikmetīga - sākumā gan jau teica: "Laulāt svešus cilvēkus? Ko jūs iedomājaties?", bet tad salūza pret tādiem argumentiem kā (citēju): "Kas jums visu laiku ir? Beidziet reiz stāvēt malā, sekojiet mūsdienu tendencēm! Paskat, viens jūsējais piedalījās šovā "Divas zvaigznes", normāls džeks, ar gariem matiem, cilvēkiem ļoti patika. Šis šovs visiem atklās, ka laulības nav nekas traks, turklāt - mūsdienās cilvēki saiet kopā kaislību vadīti, tad liesma abu starpā dziest, ģimene jūk, bērni cieš. Ir pienācis laiks mācīties labāko no vēstures un citu kultūru pieredzes - divu cilvēku kopdzīves pamatā ir jābūt racionāliem, izskaitļojamiem iemesliem!". Vispār tas šovu pārstāvis vēl ilgi runāja, bet visu es necitēšu. Galvenais jau ir pateikts - mācītājs piekrita, ka laulāt savstarpēji nepazīstamus cilvēkus tiešām ir ok.

Pagaidām internetā pieejamas trīs šova epizodes - pirmo es skatījos, tā teikt, ar vienu aci, šķirstot jaunāko presi, otru uzliku, ejot gulēt, bet uzreiz arī aizmigu, trešo (hronoloģiski - otro), gods kam gods, noskatījos pilnībā. Visiem sešiem šovu dalībniekiem ir vidēji 25 gadi, visi izskatās normāli - pēc cilvēkiem. Sākumā intervijās viņiem jāatklāj savas sajūtas par to, vai cilvēks, ko viņi nekad nav redzējuši, izrādīsies piemērots kopdzīvei, vai tomēr ne. Zandai, kuru eksperti salikuši pārī ar Uģi, ir sajūta, ka svešinieks tiešām būs viņas ābola otra pusīte. Meitene arī vaļsirdīgi atklāj, ka gribētu topošo vīru iepazīt tuvāk un uzzināt, kas viņš par cilvēku. Esmu ļoti empātisks cilvēks, tāpēc spēju viņu šajā jautājumā saprast. Turklāt Uģis man uzreiz iepatīkas, jo, apcerot, kādā tieši tonī teiks liktenīgo "Jā", tur rokās līdz pusei pilnu (esmu optimistisks cilvēks!) viskija glāzi. Lai raksturotu Zandu, vienkārši citēšu viņas brāļa teikto: "Viennozīmīgi traka!". Daļu otra pāra veido džeks vārdā Ulvis, kura radiniece pirms brauciena pie altāra viņam jautā, ko iesāks, ja līgava būs pārāk apaļīga. Šeit puisim pēc atbildes rokā nav jāmeklē, jo viņš tomēr ir fitnesa treneris - phe, easy money, sastādīs programmu un liks notievēt! Mazliet pasteigšos notikumiem pa priekšu, bet trešajā sērijā Ulvis konstatēs, ka viņa sieva ir nevis resna, bet pārlieku mākslinieciska, tāpēc vedīs viņu iepirkties. Lielveikals tātad ir labākais ceļš kā izsist no cilvēka laukā līdz mielēm kaitinošo mākslinieciskumu. Puisis arī uzskata, ka būtu necienīgi līgavai pie altāra uzsist pa plecu, tāpēc ir apņēmības pilns ar viņu pēc gredzenu mīšanas nosūkties. Operatoram toties ļoti patīk Ulvja kurpes - tās raidījumā var aplūkot trīs dažādos rakursos, vienreiz arī blakus spilvenam. Par trešo pāri - Zaigu un Raimondu - man nav daudz, ko teikt, normāli cilvēki kopumā.

Pēc dalībnieku pārdomām beidzot seko šova galvenais notikums - kāzu ceremonijas - , kuru laikā visiem svēti jāsolās nekad nešķirties. Man vislabāk patika Zandas un Uģa kāzas, jo tajās līgava lepni izkāpa no lifta. Tas ir tieši tas, ko pārdrošākajos sapņos esmu iecerējusi arī savām kāzām. Lai skatīties uz dalībniekiem nebūtu pārāk vientuļi, ar komentāriem par notiekošo iesaistās arī jau minētie šova eksperti. Viņi ir satikušies Nacionālajā bibliotēkā un stāv pie tās lielās grāmatu sienas, kas laikam tiecas simbolizēt, ka viņi visi ir ļoti, ļoti gudri. Antropoloģes kundze manas aizdomas tikai apstiprina, sakot tā: "Lai kopdzīve izdotos, pārim kopā jādara lietas. Piemēram, jātaisa neparasti foto vai jālēkā ar gumijām". Pēc pieredzes zinu, ka abi minētie tiešām ir iecienīti hobiji Latvijas pāru vidū. Mācītājs tikmēr atklāj, ka bez cilvēku pasaules eksistē arī dievu un eņģeļu pasaule, bet es tā līdz galam nesapratu, ko viņš ar to gribēja teikt un kur galu galā atrodas dēmonu pasaule. Seksoloģe pasaka vien to, ka sekss laulībā nav galvenais, un tiek momentā atlaista no darba savā seksoloģijas uzņēmumā. Psiholoģe nesaka neko, jo viņa ir pieradusi, ka tad, ja grib normāli nopelnīt, runāt ir jāļauj klientiem.

Tagad - pats galvenais - kā tad nu visi nosūcās! Ulvis bija salielījies ne pa tēmu un iedeva tik vārgu buču uz vaiga, ka labāk tiešām būtu bijis līgavu draudzīgi iedunkāt. Raimondam ar Zaigu bija normāls, īss skūpsts uz lūpām, bet Uģis ar Zandu tika vistuvāk franču skūpstam, tāpēc es viņiem piešķiru veikala Sexy Style goda medaljonu ar trīs dažādiem režīmiem. Pēc ceremonijas likumsakarīgi ir afterpārtijs ar romantiskām dejām un sanākušo viesu novēlējumiem, no kuriem daži skan apmēram šādi: "Kaut kāds potenciāls jau tur ir" vai "Visus simt procentus nedodu, bet pa kādiem 87 jums varētu izdoties". Iespējams, esmu pārāk romantiska būtne, bet es nezinu, vai tās ir frāzes, kuras gribētu dzirdēt savās kāzās. Par laimi man, tās arī nedzirdēšu, jo kā normāls cilvēks plānoju reģistrēt kopdzīvi. Jāizdomā tikai, kā šajā procesā ieintegrēt jau izsenis izsapņoto izkāpšanu no lifta. Antropoloģe uzskata, ka pirmajā naktī pāriem seksa nebūs, jo viņi pārāk maz pazīst viens otru. Laikam par gadījuma sakariem neko nav dzirdējusi, dā! Zaiga tomēr ir cerību pilna un pieļauj tuvības iespējamību. Diemžēl viņas cerības nepiepildās, jo Raimonds ir prātīgs puisis un nevēlas neko sasteigt. Antropoloģe tikmēr nāk klajā ar vēl kādu pārsteidzošu atziņu - it kā esot tā, ka kopā dzīvojoši cilvēki, gadiem ejot, tikai satuvinās. Nu nezinu, es jau to tik apņēmīgi neapgalvotu, bet tā kā neesmu antropoloģe, manu viedokli neviens arī neprasa. Pēc tikumīgās kāzu nakts pāriem ir paredzēts doties ceļojumā - Ulvja un mākslinieciskās meitenes gadījumā - uz Igauniju, bet tad ar prāmi uz mīlestības pilsētu - Helsinkiem. Kopumā visu pāru vienojošais elements raidījumā bija nevis pārsteigums par izvēlēto partneri, bet gan to, ka visi cilvēki uz viņiem skatās. Tas tiešām šoviem un kāzām parasti ir pilnīgi neraksturīgi.

Kopumā šovs man mācīja, ka jānovērtē to, kas tev ir. Tai skaitā mīļotais cilvēks. Bet visvairāk jābūt pateicīgam par to, ka viņu pazīsti.
 
 
xxx
23 Marts 2015 @ 11:03
"Kas es esmu?" prezentācijas  
Savulaik Valdis Zatlers bijis ne pārāk spīdošs prezidents ar krāšņu Deivida Bovija pačku un lielākoties cilvēkiem besījis līdz mirklim, kad izsludinājis rīkojumu nr.2 un Melno bruņinieku athujārījis ar nazi jebšu rosinājis Latvijas sūdīgākās Saeimas atlaišanu. Cik kaismīgi Zatlera prezidentūras sākumā ļaudis rēca lāstus, tikpat aizrautīgi viņi gavilēja par tautas glābēju, dedzinot Lemberga Voodoo lelles oligarhu kapusētkos. Vēlāk viņš dibinājis Zatlera reforumu ansambli, kas pulcējis tik daudz patiesi ieinteresētu cilvēku, ka aiz liela prieka tas tagad jau aizgājis pa skuju taku. Pēc lieliskā starta Saeimas vēlēšanās Valdis Zatlers vienlaicīgi Saskaņas centru gan gribēja, gan negribēja aicināt valdībā. Šis fenomens ir pazīstams kā Šrēdingera Saskaņas centrs. Apmēram ap to laiku bijušais prezidents un topošais Lāčplēsis arī uz kādu laiciņu bija apvainojies ar Nacionālo apvienību un ar viņiem nerunāja. Iespējams, neatceraties, bet tas bija tāds laiks, kad daudzus māca neizpratne par to, vai Zatlers gadījumā nav sajucis prātā.

Tas jau ir pagājis, un tagad pienācis tas laiks, kad “Kas es esmu?” tiek uzskatīts par sakarīgu jautājumu, bet Valdis Zatlers ieguvis nopietna filozofa statusu. Tas ir labi, jo vieš cerību, ka, teiksim, pēc 5 gadiem filozofijas 1.kursa studenti rakstīs esejas par jautājumu „Sen neesat sisti, ja?”.

2015.gada 21.martā Latvijas galvenajā banketu zālē norisinājās diženā tautas domātāja Valda Zatlera grāmatas “Kas es esmu?” atklāšanas svētki. Kāds LNT žurnālists bija solījis, ka šajā pasākumā būšot i neveikla pašironija, i paškritikas trūkums, tāpēc nespēju atteikties no piedāvājuma dienu aizvadīt prominenču ielenkumā Latvijas Banketu Zāles 11.stāvā ar skatu uz oligarhu kapusvētkiem.

Pirmie cilvēki, ko ieraudzīju, bija zeperis Ojārs Rubenis un modes blogere Māra Zālīte, kas pasākumu apmeklēja visai jautrā prātā un dažādi amizierējās. Piemēram, kad Zālītes kundze konstatēja, ka viņai neesot 1 eiro monētas, kas nepieciešama somas noglabāšanai, Rubenis to nekavējoties rakstniecei aizdeva, pretī prasot buču, ko arī saņēma kopā ar Zālītes atzīšanos, ka šī ir lētākā buča viņas mūžā. Tā kā to eiro monētu vēlāk var dabūt atpakaļ, tad sanāk, ka Rubenis Zālīti nobučoja par brīvu, tādējādi slavinot kreiso politiku. Vēl abi arī konstatēja, ka ir jaunākie pasākuma apmeklētāji, kā arī to, ka banketu zālē jāiet iekšā pa sānu durvīm, jo šobrīd te risinoties Eiropas konstitūcija.

Īsi pirms vieniem ar ziediem nokrāmēti ļaužu pūļi nebeidza plūst uz zinību pili, un ap 12:50 ieraudzīju Sandru Kalnieti, kas sniedza pilnīgu pārliecību par to, ka šī nav Krievija. Uzpeldēja arī Vita Jermoloviča un Juris Karlsons. Pazibēja cerība, ka šī varētu būt ne tikai “Kas es esmu?” prezentācija, bet arī “Mini mani” salidojums, bet Ausmu Kantāne tā arī neparādījās. Tā viņi varētu minēt Zatlera nākamo nodarbošanos. Ja nezinājāt, bijušo deputātu nodarbinātība ir būtiska problēma – kamēr esi deputāts, aizmirsti savu īsto arodu, un pēc tam darba tirgū atgriezties ir neiespējami. Piemēram, bijušais kurinātājs Māris Grīnblats gan jau vispār vairs piešķilt neprot. Bijušajiem cietumniekiem gan ir labi, jo vismaz jebkad var atgriezties cietumā, bet izbijuši deputāti ne vienmēr var atgriezties Saeimā. Vispār ieteiktu Sabiedrības integrācijas fondam beigt mālēt Palkavnieku melnāku, nekā viņš ir, bet tā vietā uztaisīt bijušo politiķu rehabilitācijas centru.

Nelielu uztraukumu radīja ceļojums ar liftu, jo kādu laiku tas nepildīja savus pienākumus un uz augšu nebrauca. Tomēr, kad es no lifta izkāpu, bet manā vietā iekāpa Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, tas dziedādams uzmauca augšā. Māra Zālīte, vērojot satraucošos notikumus, skaitīja gejas rindas. Atveroties lifta durvīm, apmeklētājus sveicināja alkohola galds. Jāuzteic galda klājēji, jo kafija vai tēja, gods godam, dienas vidū piedāvāta netika, toties vīna netrūka. Zatlera dēls bija uzsaucis arī aliņu, bet tā bija Cēsu alus PR izgāšanās, jo alus ir bauru dzēriens un tāpēc tam neviens naski klāt nemetās. Uzkodas nebija pārāk labā līmenī – it kā groziņiem ar siera salātiņiem nebija ne vainas, bet nekā cita arī nebija. Šķiņķītis, kāds dārzenītis, kāda garnelīte – tas noderētu, bet šoreiz nekā. Ar vinčiku gan viss bija kārtībā – viesmīļi raudzīja, lai glāzes nepaliktu tukšas, kā rezultātā nemanot piedzēros un lielāko daļu pasākuma aizvadīju, bazarējot ar par Partybomzi dēvēto kungu, kurš izteica vēlmi rakstīt Texxxtos, kā arī iepazinos ar politoloģi un Valda Zatlera fani Ivetu Kažoku. Urrā!

Prezentācija bija piebāzta kā naktslokāls Depo vokāli instrumentālā ansambļa “PND” koncerta laikā. Man tika lieliskā iespēja novērot tādu dabas parādību kā Zatlera aptumsums – tas rodas, kad kāds cits ķermenis aizsedz Zatlera tēlu. Zatlera aptumsuma dēļ tā arī neredzēju, vai šis spīdeklis raudāja. Dzirdēju vien, ka viņš trīcošā balsī paziņoja, ka prezidentiem raudāt ir tipiski. Jā, tipiskākie raudošie prezidenti Latvijas vēsturē ir Andris Šķēle, likvidējot Tautas partiju, Ainars Šlesers, domājot par lidostu, kā arī prezidents Valdis Dombrovskis pēc tam, kad orators Andris Bērziņš bija atlaidis viņu no darba. Runu starplaikos uzstājās notievējis Varis Vētra, kurš tautas varonim Valdim Zatleram veltīja mīlas dziesmas ar visnotaļ rosinošiem tekstiem, piemēram: “Es tevi mīlu kā nevienu.” Tādejādi šis kļuva par Europraida 2015 ieskaņas pasākumu. Kur Rinkēvičs? Kur Streips?

Zatlers neslēpj, ka dažas nodaļas viņš nemaz nav rakstījis, kā arī to, ka viens no grāmatas sponsoriem ir Krievijas gāzes adata. Viņš gan neiesaka daudz par to bēdāt, bet gan doties uz 12.stāvu izklaidēties un caur putnu mēsliem noklātiem logiem palūkoties uz Vecrīgu no Zatlera lidojuma. Šiem norādījumiem es sekoju un devos augšup, kur publiku gaidīja kāds inženiertehnikas brīnums – plāna vidū bija novietots spainis, kura uzdevums bija uzņemt ūdeni, kas pilēja no griestiem. Pilošais jumts simbolizē to, ka arī liels cilvēks var būt ievainojums tāpat kā lielā celtnē var būt caurums. Nevajadzēja jau tā pūlēties un naktī pa kluso sist to caurumu griestos - tas tāpat bija skaidrs.Lai spainis neizskatītos pārāk bomzīgs, fonā skanēja tik liegs džezs, ka šķita, ka tas ir nevis nesmuks plastmasas toveris, bet gan zelta spainis šampanietim.

Par vienu no lielākajiem prezentācijas pārsteigumiem kļuva Ēriks Kalnmeiers. Malkojot vīnu un apskatot plastmasas spaini 12. stāvā, ievēroju, ka tur stāv arī pats Kalnmeiera kungs. Pēkšņi pieņēmu lēmumu doties vienu stāvu zemāk un šo lēmumu nekavējoties īstenoju. Kad notipināju lejā, man priekšā atkal stāvēja tas pats Kalnmeiers. Tā kā es gāju ļoti ātri un Ģenerālprokurora kunga man blakus tiešām nebija, varu secināt tikai vienu – Kalnmeiers var būt vairākās vietās vienlaicīgi. Ja kāds vēl kaut kur redzējis šo cilvēku sestdien laikā no vieniem līdz trijiem, lūdzu atsaukties. Varbūt kopīgi varam izveidot Kalnmeiera teleporta karti. Ceru, ka ar ceļošanu laikā gan viņš neaizraujas, jo tā palielinās iespēja kādā ceļojumā, piemēram, izdrāzt pašam sevi.

Pēc visām runām un mīlas dziesmām cilvēki pievērsās dzeršanai vai arī stāvēja dzīvnieciskā rindā pēc grāmatas un autogrāfa, kuru šoreiz varēja dabūt par brīvu, nemaksājot kukuli. Grāmatas vāka bilde bija nekvalitatīva, toties īsta kā Nirvanas agrīnie demoieraksti. Pašai biogrāfijai vijas cauri pašironija. Latviešu literatūrā šobrīd ir 2 autori, kuru rokrakstā salasāms šis žanrs: Valdis Zatlers un Jānis Joņevs. „Kas es esmu?” būtībā ir tā pati „Jelgava 94”, tikai Zatlers neraksta par to, kā neveiksmīgi mēģinājis nosūkties un klausījies metālu. Tāpēc ceru, ka bestsellers „Kas es esmu?” jeb „Rīga 2006” nodrošinās Eiropas gada cilvēka Latvijā statusu bijušajam dakterītim. Lai vismaz kāds prieciņš, kamēr tas bijušo politiķu rehabilitācijas centrs nav izveidots.



Līgo, līgo!


EK ar kolēģi un grāmatu


Spainis - prezentācijas centrālais tēls. Fonā viesmīlis nepaguris veics savu pienākumu.


Korķis.
 
 
xxx
14 Marts 2015 @ 10:01
Sekss ar Sokolovu  
Vakar Texxxti izgāja Out of Box un uzņēma video par seksu ar Sokolovu:

https://www.youtube.com/watch?v=9n3rnS2nEmk&feature=youtu.be
 
 
xxx
25 Februāris 2015 @ 18:11
Zelta mikrofons 2041  
Tā kā ar Latvijas mūzikas gada lielākā notikuma ielūgumiem netikām pagodinātas, rīkojāmies attapīgi un centāmies uzminēt - kurš no viesiem varētu būt pārāk sasirdzis, lai ierastos izņemt savējos. No diviem reālākajiem variantiem - Ulda Rudaka un Ainara Virgas (viņiem vienkārši jau gadiem ir ļoti novājināta imunitāte) - izvēlējāmies pirmo, bet, kā atklājās vēlāk, arī ar otro būtu iešāvušas nevis sev kājā, bet gan desmitniekā. Bijām ieradušās tik priekšlaicīgi, ka nekas cits neatlika, kā doties uz prestižo pagraba kafejnīcu iedzert un paskaitīt, cik plikpaurainu Jubaltu sanākuši. Pie blakus galdiņa kopā ar saviem pielūdzējiem sēdēja SMS Credit pārstāvis, kurš šajā apbalvošanas ceremonijā kļuvis par tikpat neiztrūkstošu tēlu kā plikais onkulis LMA karnevālā. Šampanietis, ko viņi dzēra, laikam bija uzskatāms tikai par tādu svētku metaforu, jo tika atstāts uz galdiem praktiski neskarts. Vēl stilīgāk ir tikai ierasties afterpārtijā, nicīgi paskatīties uz bezmaksas dzērieniem un pasūtīt savējo - piemēram, kaut kādu tizlu rumkolu vai džinu ar Schweppes.

Apbalvošanu kā jau katru gadu vada Andris Freidenfelds, kurš, ja pieveram acis uz pāris bezgaumīgām epizodēm ar jokiem par seksu un gāzēm vēderā, šoreiz bija īpaši ņirdzīgs. Gods kam gods, paspēja arī palielīties ar vairākām izlasītām klasikas grāmatām un apgūtajām prasmēm braukšanā ar to divu riteņu mašīnīti, kādas it kā parādoties arī 1985. gada filmā "Back to the future". Es diemžēl nezinu, vai tā ir tiesa, jo man zinātniskā fantastika tāpat kā limonāde "Fantastika" totāli besī.

Ceremonija neraksturīgi tiek iesākta ar mūža balvu, kura pieteikumu nominēju par vakara lielāko izgāšanos. Tiešām apbrīnoju cilvēku, kurš rakstīja scenāriju, bet aicināt pasniegt balvu par mūža ieguldījumu divus aktiermākslā ne sevišķi talantīgus jauniešus, kuri cenšas atdarināt mirušos rakstniekus Raini un Aspaziju, ir diezgan high end. Jutos apmēram kā tad, kad Naciķu kongresā pēc vecbiedru godināšanas klausījos kora izpildīto dziesmu "Ar nāvi mēs esam uz tu". Lai jau viņi braukā apkārt un filmē to neizprotamo domasspēka projektu kaut vai visās pasaules valstīs, bet šeit tas vienkārši bija nevietā. Ja jau vietu tēma šā vai tā ir skarta, izmantošu iespēju atklāt, ka man ļoti nepatīk, ja cilvēki nav iemācījušies, ka uz savu vietu zālē jādodas ar seju, nevis mugurpusi pret citiem sēdošajiem. Karoč, šeit šādu cilvēku bija dafigā, reāli sacepos! Vēl man nav izprotams, kāpēc valstī ar apmēram 15 grupām, ir jātaisa balva ar 20 dažādām nominācijām. Ja kāds man paskaidros, ar ko atšķiras, piemēram, alternatīvais un indie albums un kas tos būtiski nodala no poprock nominācijas, es apsolu iemācīties nospēlēt "Nothing else matters" ģitārsolo vai aiziet uz Huskvarn koncertu "Melnajā piektdienā". Ja vajag, arī viņu kreklu nopirkšu!

Neiztrūkstoša ir Kultūras ministres uzruna, kura, kā izklausās, arī iemaldījusies Aminatas dvēselē, jo runāja tik poētiski, ka neko saprast tā arī nevarēja. Pēc tam visiem Latvijas gejiem skapjos par godu Lapčenoks uzdziedāja tumši zilo dziesmu, atklājot, ka vecās paaudzes izpildītājiem ir kāda tiešām laba īpašība - instrumentu solo laikā viņi nedodas pie konkrētā mūziķa skatīties acīs un kratīt galvu vai ko tamlīdzīgu. Netālu sēdošo dziedātāju un modes ikonu Elizabeti Balčus viss notiekošais laikam jau ir līdz bezgalībai nogarlaikojis, tāpēc viņa rūgti iešauj malku no Scottish leader blašķes. Ja kas, pasākuma beigās šī viskija pudelīte operas, baleta un telpu izīrēšanas iestādes labākajās tradīcijās mētāsies zem sola. Tālāk seko divi priekšnesumi, kas līdzīgi kā filozofija rosina vairāk jautājumu nekā atbilžu. Pirmkārt, nav skaidrs, kāpēc grupai PER joprojām vajadzīgs tas otrs džeks un, otrkārt, kas vispār ir Jānis Stībelis? Labi, varbūt kritiķei Daigai Mazvērsītei viņš ir mīļākais dziedātājs, bet reāli - it kā izskatās normāli, dzied arī labi, bet jau 15 gadus nevar ietrāpīt nevienā nišā un ir tik neizteiksmīgs, ka no garlaicības jāsāk dzert kā tādai Elizabetei Balčus.

Ir pienācis laiks, lai Fredis pacitētu kādu klasiķi, tāpēc viņš pārfrāzē februāra "Rīgas laiks" numurā lasīto Majakovska citātu, sakot, ka tad, ja veikalā ir preces, tātad kādam tās ir vajadzīgas. To pašu var attiecināt uz skatuves māksliniekiem - ja uz skatuves ir Antra Stafecka, tātad kādam viņa ir vajadzīga, un tas ir ļoti labi. Pa vienam vai vairākiem mikrofoniem savāc Instrumenti, kuri svēti tic, ka cilvēki Jāņos piecos no rīta klausās viņus, nevis Bermunda divstūra "Ballējam, neguļam!", Jumprava, Karīna Tatārinova un vēl šādas tādas grupiņas - kopumā bez sevišķiem pārsteigumiem. Labāko koru/vokālā izpildījuma albumu uz sevi paņem Latvian Voices, kas, šķiet, ir pirmā grupa, kura uz skatuves ir pateikusies maketētājam. Vot tā, tas liecina, ka drīz maketētāji būs tikpat stilīgi rokstāri kā pavāri. Atliek vēl uzdziedāt grupai Prāta vētra, kuru dziesmas "Ziemu apēst" lirika izklausās kā tikko no copes atbraukuša Inga Bērziņa radīta, un varam pelnīti doties savās starpbrīža gaitās. Par to, kas notika šajās 30 minūtēs, nestāstīšu neviena paša vārda, tas mūžam būs mans rūpīgi glabātākais noslēpums.

Pasākums izceļas ar to, ka beidzot esam sasnieguši pasaules līmeni un, kamēr slavenības iet uz tualeti, uzpīpēt vai pēc balvas, viņu krēslos līdz atgriešanās brīdim apsēžas speciāli apmācīti vietu sargi. Neviens, sazina kādēļ, negāja sargāt vienīgi publicista un androgīnā modeļa Sanda Vanzoviča krēslu. Arī otrā daļa tiek iesākta ar mūža apgalvojumu, kas tiek pasniegta operdziedātājam Jānim Sproģim, kurš ir veiksmīgi notievējis un izskatās vareni žirgts. Vienīgi runāt varētu nedaudz mazāk, bet es domāju, ka tad, ja man pēkšņi izdotos dabūt kādu mūža ieguldījumu, arī daudz vārītos, jo - nav taču vairs, ko zaudēt. Beidzot vari būt tāds, kāds esi! Lielāko katarsi piedzīvoju, kad balvu saņem mans mīļotais Ainars Virga par roka albumu ar gada nesamudrītāko nosaukumu: "Dziesmas par dzīvi un mīlestību". Vot, tādi džeki man patīk - vēja aprautiem vaigiem, vienkārši un saprotami. Te man ātri jāizstāsta, ka es reiz Ainaru Virgu uzaicināju uz pirti Grobiņā, un pret rītu viņš tiešām arī atbrauca, atvedot 15 dažādu šķirņu aliņus, jo neesot zinājis, kādi mums garšo. Vai nav mīļi? Ir! Diemžēl balvu viņa vietā ierodas saņemt Račs, kurš nošauj divus dzintarus zaķus ar vienu šāvienu - pasaka joku, par kuru neviens nesmejas, un atklāj pārsteidzošu robu savās Latvijas mūzikas vēstures zināšanās. Joks bija šāds: "Ainars Virga ir slimnīcā, jo liepājnieki atklājuši, ka viņš 1986. gadā "Dzimto valodu" dziedāja uz fonogrammas". Šo dziesmu taču dziedāja Grodums, kam tad tas nav zināms??? Lai visu vēl vairāk sačakarētu, Račs piebilst, ka savējie jau zina, kāpēc Ainars slimnīcā un cerams, ka drīz atkal atgriezīsies NORMĀLS, principā atklājot visai zālei un Latvijai, kas ir īstais iemesls, kāpēc viņš tur atrodas. Nu nekas, Račam toties sūta ielūgumus uz Grammy un afterpārtijā vienīgajam galdiņš uzklāts un rezervēts.

Balvu par labāko hip hopa un deju mūzikas albumu pasniedz 1990. gadu prikolīgākais zvaigznīšu brīdis Roberts Gobziņš, kurš Fredim ar saindētu konfekšu papīrīti iešauj kājā. Nominācijā uzvar grupa Bermundu divstūris, kas raida nopietnas pārdomas par žūrijas kompetenci un attiecībām ar apreibinošajām vielām. Līdzīgas sajūtas piemeklē, uzzinot, ka labāko dziesmu "Tev piedzims bērns" ir sarakstījis Dons. Vispār, runājot par tik delikātām lietām, pareizi būtu dāmu uzrunāt uz "jūs" - t.i., piemēram, "Jums piedzims bērns, kundze". Uzdzied arī Rača jubilejas koris, kurā Fominam vienīgajam neskan, jo nav kārtīgi ieliecies ceļos, toties Račam atkal tamburīns beidzot neskan fonogrammā, kā arī ar popūriju uzstājas Star FM koris. Ar popūrijiem vispār ir tā, ka tie vienmēr būs modē, tāpat kā tas, ka džeki pārģēbjas par meitenēm, būs ņirdzīgi mūžīgi mūžos - tieši tikpat ilgi, cik latus pret eiro varēs samainīt Latvijas Bankā.

Par otru neveiksmīgāko epizodi pašpasludinu Freda rīta raidījuma partneres ierašanos, kas ar savu bezgaumību atsvaidzināja citādi rimto un pieklājīgi garlaicīgo pasākumu. Bija tie muļķīgie joki par seksu, kuri diemžēl vairāk piestāv pusaudžiem, nekā visnotaļ inteliģentiem pusmūža vīriešiem. Protams, ierodas arī SMS Credit džeks, kurš šo gadu laikā uzrunas teikšanā ir krietni progresējas un nu jau nekautrējas Fredim teikt "Ej mājās!", tomēr pie "kad" nelietošanas "ka" vietā diemžēl puisim joprojām jāpiestrādā. Par vakara revolucionāru kļūst Edgars Šubrovskis, kurš vēlas, lai vakara gaitā dzirdētās mūzikas retrospekciju uzspēlē LR2 ēterā, daži panki sajūsmā sit kājas un gavilē, demonstrējot, ka mums, bļē, besī tā komerciālā mūzika, bet to taču varēja pateikt arī elegantāk. Tā kā alternatīvajā mūzikā balvu nesaņem mūsu kolēģis FD, noklausāmies vēl EK mīļāko grupu Carnival Youth un jožam uz afterpārtiju Kaļķu vārtos.

Ierodoties atklājam, ka esam tikušas dezinformētas, un pasākumā, kā gaidīts, neatrodas atrodas pāris kulta kritiķi un Kailijas Minogas interviju magnāti. Ja mēs tā pavisam godīgi, esam ieradušās pašas pirmās. Aiz kauna ātrā tempā malkojam vienu bezmaksas dzērienu pēc otra līdz saņemamies arī aizklīst līdz uzkodu galdam. Kaļķu vārtu pavārs pirmīt uz skatuves izzīmējies par velti, jo pārsvarā jākož visādos veikalu plauktos pieejamos produktos - siera sniega bumbās un kotletēs tomātu mērcē. Vismaz dzērienu ir pietiekami, tik pietiekami, ka naski nodzeram visu paplāti, ko vēlīgi atnesis kāds no pasākuma laureātiem, un no afterpārtija un desmaižu ēšanas Dārzciemā vēl tagad nevaram tā īsti atčohnīties. Šķiet, ka vainīgi varētu būt tie sēņu salāti.

Tikai tā, tikai tā, tikai tā mēs varam kopā vēl būt.
 
 
Mūzika fonā: Liene Candy - tev šodien nav miera
 
 
xxx
23 Februāris 2015 @ 05:13
Supernova 2015  
Latviju jau gadiem ilgi vajā nespēja uz Eirovīziju aizsūtīt kādu, kas spētu izkārpīties ārā no pusfināla. Vajag kaut ko latvisku, bet ne tik pāķisku kā Fomins un Kleins. Vajag kaut ko enerģisku, bet ne tādu pazoru kā Pirates of the Sea. Šogad NATO karavīriem izdevies Lembergu patriekt no Latvijas Eirovīzijas krusttēva troņa, un arī atlase kļuvusi daudzkārt caurspīdīgāka un četrreiz garāka. Viss atlases balagāns nosaukts par Supernovu, jo savulaik grupai Oasis bija tāda jautra dziesmiņa „Champagne Supernova”, kurā Galahers klausītājam vaicāja: „Where were you while we were getting high?” („Kur tu biji, kamēr mēs apsitāmies?”) Vēl vārds „supernova” poļu valodā apzīmē arī sprādzienu, tāpēc uz tiešraidi bija atskrējis arī kara reportieris Sandijs Semjonovs. EK ir pabeigusi 3 klases mūzikas skolā, tāpēc balvā saņēma pienākumu novērēt organizatoru prasmi ar 4 fināla dziesmām aizpildīt 3 stundas.

Šogad Eirovīzijas atlasei līdzi varēja sekot ne tikai televizorā, bet arī lsm.lv portālā, kur komentārus par notiekošos izteica zēni no grupas „Transleiteris” un skumjš un dziestošs Kārlis Streips, kurš laikam nespēj pārdzīvot, ka Edgars Rinkēvičs gāzis viņu no Latvijas galvenā geja troņa (vairāk par šo rokādi periodiski var uzzināt radio raidījumā "Brīvais mikrofons").

Lielākā Supernovas vērtība nav mūziķi. Lielākā vērtība ir žūrija. To vada Kaspars Roga, kurš ne tikai visus uzrunā uz „Jūs”, bet arī neilgā laikā pārliecinoši pārvērties par Guntaru Raču. Tas nav traucējis atvilkties arī tradicionālajam Guntaram Račam, kas katrā Supernovas priekšspēlē aicinājis mūziķus savos priekšnesumos iecakot pa kādai klišejai. Viņiem blakus sēž Dons, kurš labi zina, ko darīt, lai netiktu uz Eirovīziju, un netaupa padomu arī citiem. Bet lielākais vakara pārsteigums ir Ieva Kerēvica. Iepriekš viņa ar neko interesantu nav izcēlusies – iesaka, kurā tonalitātē dziedāt „Pūt, vējiņi”, un viss. Taču šoreiz tieši Ievas vērtējums visvairāk liecināja par to, ka vārds „supernova” ir saistīts ar sprādzienu, kura rezultātā pāri kalniem aizlido mozgas. Kur viņa bija agrāk? Atceros, ka līdzīgas sajūtas mani pārņēma Lielajā Kristapā pēc žurnālista Ata Rozentāla runas. Turklāt šim pasākumam bija vēl viena būtiska līdzība ar Kristapu – abus ar savu klātbūtni bija pagodinājis par latviešu Keitu Mosu dēvētais izbijušais politiķis un tagadējais sliežu tirgonis Jānis Junkurs.

Šoreiz Ievas Kerēvicas sievietes intuīcija apgalvo, ka konkursā varot notikt jebkas. Pārliecību par to stiprina fakts, ka arī citus gadus ir noticis viskaut kas. Vai šoreiz mūs gaida jebkas?

Dziesmu parādi atklāja Aminata, kas savā reklāmas video pielaizās Donam un atzīst, ka ir tik kautrīga, ka, uzkāpjot uz skatuves, uzsprāgst. Dziesma, protams, ir par mīlestību, kas, šķiet, var interesēt tikai Edu Šīranu. Priekšnesuma laikā dziedātāja vairākkārt lēni pacilā savas važās kaltās rokas un neliek šaubīties, ka viņa lieliski varētu aizpildīt garo kleitu dziedātāju nišu Eirovīzijā. Diemžēl šī niša parasti nav tukša.
„Love Injected” ir no tiesas aizkustinājusi Ievu Kerēvicu – viņa paziņo, ka ne tikai sasniegusi katarsi, bet arī nokļuvusi Aminatas dvēselē, no kuras diemžēl netiek ārā visu atlikušo vakaru. Račs jau lūko skaņdarbu remiksēt, lai to ikviens varētu spēlēt klubos, bet Roga runā tā, ka šķiet, ka viņš ir pārvērties ne tikai par Raču, bet arī par gopņiku.

Otrais kārtas numurs ir dziedātājai MNTHA, kas interneta komentāros iesaukta par Slotasgalvu. Dziedātāja savā reklāmas video atzīst, ka iedvesmu gūst trolejbusā. Tā kā esmu plaģiātu detektīvs, tad nebija problēmu konstatēt, ka dziesmas „Nefelibata” pavadījums nospiests no Chairlift ziņģes „Bruises”. Vizuālais izpildījums daudz neatpaliek no Aminatas – MNTHA cilā rokas un uzvilkusi sarkanu kleitu. Kopumā nav ne vainas, bet jāatzīst, ka tad, kad tāda MNTHA tiks uz Eirovīziju, tad arī par Deju svētku hedlaineri kļūs Toms Jorks.

Sevišķu sajūsmu par šo meiteni pauž Andris Kivičs, kurš apsēdies Texxxtiem aiz muguras, toties dziesma nav aizkustinājusi Jāni Junkuru. Tāpat tā nav iepriecinājusi mūsu jaunākos blakussēdētājus, kuri dziesmas pavadījumā dalās pieredzē par to, kā vieglāk atbrīvoties no piena zobiem. Pēc šī priekšnesuma Guntars Račs ir šokā, jo iepriekš nemaz nav zinājis, ka mūzika var būt radoša. Viņš arī neslēpj: „Mēs mākam nokopēt!” Pēc „Nefelibata” Ieva Kerēvica vēl aizvien nav attapusies no katarses un izlīdusi no Aminatas dvēseles, bet spēj skatītāju informēt par to, ka dzīve ir māksla. Lasītāju konkursa jautājums: ja ņem vērā, ka viņa ļoti lēni runā, vai Ieva drīzāk ir apkurījusies vai pārlasījusies Paulu Koelju?

Ar trešo kārtas numuru uzstājas vokāli instrumentālais ansamblis „ElektroFolk”, kurā iefiltrējies arī Viesturs Rudzītis - bijušo psihoterapeitu var atpazīt pēc tā, ka viņam vienīgajam ir lielās austiņas, caur kurām runā Freids. Grupas reklāmas video mūziķi atklāj, ka viņiem patīk klopēt vienam otru, kas ir diezgan labs hobijs kompānijai, kas vēlas doties uz Arnolda Švarcnegeru dzimteni (Austriju). Tajā mirklī pašā studijā risinājās satraucoši notikumi – no griestiem nokrita skočs. Uz izaicinājumu nekavējoties reaģēja kāds „ElektroFolk” dalībnieks, kurš bīstamo objektu veikli nospēra no skatuves, tādejādi parūpējoties par kolēģu drošību un veselību. Šai grupai drošība vispār ir pirmajā vietā - kampaņa „Redzams, tātad dzīvs” atstājusi iespaidu uz ansambli, un viņi apģērbā iestrādājuši elementus, kas tumsā spīd – tātad viņus uz skatuves neviens nenobrauks.

„ElektroFolk” lieliski iederas klasisko folkroka enerģisko balagānu nišā, bet arī tā diemžēl nemēdz būt tukša - to parasti aizņem serbi, ja vien nav atsūtījuši kādu lezbiešu grupu. Izceļas vienīgi Andris Ābelīte, kuram ir tik trompešu, cik Parādniekam sievu – divas. Guntaram Račam ar to nepietiek, jo viņš, redz, gribot pacelties gaisā. Roga ansamblim ierosina priekšnesumu papildināt ar celibātu un steiku. Toties Ieva Kerēvica uzsāk freestyle battle pati ar sevi un informē grupu, ka viņi ir pārāk agresīvi un vajadzētu būt tā, ka, klausoties šo mūziku, gribas iedzert tēju un teikt: „Ir labi.” Lūdzu, neko nepārmetiet Ievai – viņa vēl aizvien runā no Aminatas dvēseles. Žūrijas komentāri nepārprotami liecina par to, ka viņi nerunā ar ElektroFolk kā ar grupu, bet gan ar Viesturu Rudzīti kā ar psihoterapeitu.

Neapšaubāms mūsu favorīts bija modelis Markus Riva. Viņš ir gājis Ivo Fomina skolā, tāpēc zina – ieliekšanās ceļos ir panākumu atslēga. Diemžēl viņš nav sapratis, ka Fomina teorēma nedarbojas pēc „jo vairāk, jo labāk” principa, tāpēc pārcenties un dziesmu uzsāk, tupot uz ceļiem kā Anastasija filmā „Greja 50 nokrāsas”. Kopš laikiem, kad viņu skolā mocīja un sauca par pipeļdirsu, Markus daudz laika pavadījis kačalkā, kur viņš arī guvis iedvesmu priekšnesuma horeogrāfijai – dziedātājs un modelis vienkārši nodemonstrē savus mīļākos vingrojumus, deju atstājot šova „Dejo ar zvaigzni” ziņā. Bet tas nekas – Riva vismaz nav resns. Un ir sniedzis koncertu „Spicē”.

Iepriekšējā kārtā žūrija viņam laipni mēģināja norādīt, ka varbūt labāk palikt pie modeļa karjeras. Arī šoreiz neko vairāk kā uzslavas par centību viņš nedabūja, kaut Ievai Kerēvicai bija pat veltījis dažas īpašas dziesmas rindas: „Tell me how it is to be high in such low place?” Ieva Kerēvica dziedātājam novēl vairāk laika, bet EK viņam novēl kļūt par modeli, jo Jāņa Junkura piemērs rāda, ka no modeļa viegli pārprofilēties par deputātu, bet pēc tam vaļā visi ceļi uz sliežu biznesu. Un uz Eirovīziju arī var atnākt.

Līdz ar šo žūrija iet prom, jo zēniem tagad būs jādzied, bet Ievai Kerēvicai – beidzot jāizguļas. Bieži negadās sacīt, ka visjēdzīgāk runājis Dons, bet šoreiz tieši tā bija. Tiesa, saprotu, ka tas cieši saistāms ar faktu, ka viņš runāja no sirds, nevis caur sava tekstu autora Ingus Bērziņa muti.
Bet Bet, Prāta Vētras un Dona priekšnesumi tika ieturēti īstā televīzijas garā – televīzijā sanākušajiem ļaudīm priekšā tika nolikts televizors, kurā tik rādīti iepriekš safilmēti ieraksti. Vienā no tiem, piemēram, Guntars Račs plātīja muti. Pasaules apceļotājs Andris Kivičs zināja stāstīt, ka pasaulē tā dara, jo ir par maz laika uz skatuves uzstumt bungas. Noskatījāmies Prāta Vētras jaunā singla ierakstu, kurā Kaupers dziedāja, ka tad, kad viņam ir auksti, viņš gribot apēst sniegu. Ko? Kurš ēd sniegu tad, kad ir auksti? Nav jau tā, ka es nebiju šo dziesmu dzirdējusi iepriekš. Biju, biju. Diemžēl jau pirms kādiem desmit gadiem.

Iespējams, televīzijas skatītājiem gar degunu gāja visi Bebra iznācieni. Bebrs mēģināja uzjautrināt publiku, dziedāja un uzdeva mīklas, kā arī tēloja ledusskapi, mikseri un blenderi, bet lielākoties – vienkārši cirvi. Vislabāk tomēr būtu, ja Supernovā uzsprāgtu nevis žūrijas mozgas vai Ābelītes trompete, bet gan tas Bebrs ar visu savu celmu.

Savs priekšnesums bija arī Artūram Mednim, kurš, balstoties uz sociālo tīklu haju, paredzēja, ka uzvarēs Aminata, otrajā vietā būs Markus Riva, bet pārējie saņems vien Kurvīša balvu. Tā arī notika, tāpēc nākamajā žurnālā „Dziednieks” lasiet interviju ar šamani Medni. Cerams, ka līdz tam laikam Kerēvica būs tikusi ārā no Aminatas dvēseles. Un Kivičš būs sadevis pa purnu Bebram.



Dons aplūko savu uzstāšanos


Andris Kivičš ar EK
 
 
xxx
17 Februāris 2015 @ 23:03
50 Greja nokrāsas  
Sirsniņas, sekss un Rafaello nav vienīgās lietas, kas vajadzīgas, lai Valentīndiena būtu izdevusies. Šogad par lielāko svētku izaicinājumu un brīnumu kļuva filmas “Greja piecdesmit nokrāsas” pirmizrāde. Kino kritiķi to sauc par gada izgāšanos, un arī IMDb balsojumā filma saņem nieka 4 balles no 10. Tomēr graujošo filmas reputāciju aizēno vērienīgā reklāmas kampaņa, kuru cilvēki nodod no mutes mutē. Visi pēkšņi aizmirst kā Valentīndienā gribēja iet uz Dona prezentācijas koncertu, un 14.februārī biļetes uz filmu Forum Cinemas tiek pilnībā izpirktas. Filmu noskatās 7000 cilvēku, un tas kļūst par jaunu Latvijas rekordu - nekad vienā dienā tik daudz cilvēku nav noskatījušies kinoteātrī kādu citu filmu.

Filma ir par to, kā no sliktas grāmatas uztaisīt vēl sliktāku filmu. Un tas nav nemaz tik grūti, vienkārši nevajag censties. Daudziem varbūt šķiet, ka filma ir romantiska melodrāma, taču patiesība tai piestāv absurdas komēdijas statuss. Filmas noskaņa ar bezgalīgajiem tuvplāniem pastiprina paviršo kinemotogrāfiju, kura kaut kādā ziņā atgādina populāro parodiju “Scary Movie”.

Lai arī seksa ainas filmā solās aizņemt veselas 15minūtes, tās ir ļoti garlaicīgas minūtes, jo viss interesantais, kas reiz bijis grāmatā, pēc kuras ir uzņemta filma, kaut kur ir pazudis. Iztrūkst gan epizode, kurā galvenā varone Anastasija norij visu un veic pasaules labāko minetu, gan epizode, kurā mīlnieku pāris nodarbojas ar seksu mēnešreižu laikā, izraujot tamponu un asinīm kļūstot par lubrikantu.

Ar ko tad filma spēj aizraut? Pirmkārt, jau ar izcilajiem nonsensa dialogiem. Skaista ir epizode, kurā misters Grejs pirmo reizi ir uzaicinājis ciemos Anastasiju un grasās viņai parādīt savu “spēļu istabu”. Anastasija naivi jautā: “Vai mēs spēlēsim Xbox?” Kinozāle smejas, kamēr Grejs dusmīgi atbild, ka Anastasija mājās var iet jebkurā brīdī. Xbox viņi tā arī neuzspēlē, jo izrādās, ka istabā Grejs ir ierīkojis kičīgu zirgu stalli. Tas apstiprina aizdomas, ka Grejs savā sirdī nav miljonārs, bet vienkāršs puisis no laukiem.

Otrkārt, filmā ir vairākas svarīgas pamācības, kuras var saukt arī par īpašo Greja skolu. Pirmā skatītajiem māca, ka vienmēr jāizlasa un jāapspriež līgumi, kuri jāparaksta, taču vislabāk to darīt seksīgā tumsā, ēdot suši un dzerot vīnu. Otrā pamācība - pareizi un efektīvi atvērt prezervatīva paciņu var tikai ar zobiem. Un trešā Greja mācība ir par to, ka sievietes daudz lielāku seksuālo baudu gūst no sitieniem pa vēderu nekā no pēriena pa pēcpusi. „Vai Tu tiešām to vēlies?” Grejs pavisam sabijies jautā un izklausās pēc geja.

Patīkami, ka diezgan lielu lomu filma ir atvēlējusi alkoholam. Tieši Anastasijas pļēgurošana paver ceļu viņas turpmākajai afērai ar misteru Greju, kurš apjautis, ka meitenei ir problēmas ar dzeršanu, atlikušo filmas daļu savu jauno sirdsāķīti apņēmīgi dzirda ar pašbrūvētu vīnu. Jā, arī pats Grejs dzer visur, kur vien var, sevišķi brīžos, kad pie izslēgta laptopa viņš izliekas, ka ir aizņemts ar darbu.

Žēl, ka Anastasijas intravertos dialogus un pārrunas ar sevi (grāmatā tie aizņem gandrīz pusi no visa apjoma) filma ir pilnībā izdzēsusi. Viņas rīcību, motīvus, iekšējos pārdzīvojumus un to, cik ļoti viņa ir samīlējusies misterā Grejā, filmā nevar ieraudzīt. Līdz ar to rodas iespaids, ka viss notiek pret viņas gribu, pēc kaut kādas recepšu grāmatas, kuru viņa pati nav lasījusi. Viss notiek neticami ātri, samudžināti un nepareizi. Arī misters Grejs nespēj radīt dominata un pārliecinoša vīrieša tēlu. Viņš neizskatās nedz pietiekami gudrs, nedz pietiekami seksīgs.

Filmas kulminācija ir baisa un draudīga, ekrānam kļūstot tumšam, zāle atgūst gaismu, un daļa skatītāju ūjina un neslēpj savu šoku un sašutumu par to, ka filma beigusies bez beigām, jo ir gaidāma arī otrā un trešā daļa. Starp kinozāles apmeklētājiem galvenokārt saskatāmas sapucējušās meiteņu grupiņas un ir arī daži pārīši. Pie tualetēm, izveidojoties pagarai draudzeņu rindai, sākas runas par to, ka filma nav bijusi pietiekami forša, un vakars nav izdevies. Kopējās skumjas aizdzen kāda optimiste, kura uzmundrina savas draudzenes, sakot: “Iesim to rūgtumu noskalot.”

Priekā!
 
 
xxx
16 Februāris 2015 @ 00:52
Bībeles pāru čempionāts  
Texxxti nezināja, kā labāk pavadīt svēto Valentīna dienu, tāpēc nolēma vairs neaprobežoties tikai ar kultūras un politikas norišu apskatu, bet pievērsties arī reliģijai un piedalīties Bībeles pāru čempionātā. Tā kā noteikumos bija skaidrā (texxxtā) norādīts, ka pāris skaitās tikai un vienīgi “vīrietis un sieviete”, tika nolemts laist pa kreisi, un AK sagāja pop-up pārī ar televeikala skatloga “Solona klubs” Andri. Dalības maksa pasākumā bija 10 eur, bet, ņemot vērā, ka bijām droši par savām zināšanām tematikā “Pāvila vēstules”, plānojām aroganti savākt solītās balvas un sliktākajā gadījumā vismaz palikt pa nullēm. Vai labākajā gadījumā iegūt galveno balvu - seksu pirms kāzām.

Čempionāta sākumā komandām bija jāiepazīstina ar sevi, atklājot kaut ko vairāk par izvēlēto nosaukumu. Interesantākie stāsti bija pusmūža pārim “AA”, kas nosaukumu bija izveidojuši no savu vārdu pirmajiem burtiem, kā arī komandām “Āboliņu ģimene” un “Studentpāris”. Mēs komandu vienprātībā un saticībā bijām nosaukuši par “High end”, kas simbolizē to, ka pēc nāves vēlamies nokļūt paradīzē, kur varēsim vadīt dienas totālā mierā un harmonijā ar sevi, kā arī vajadzības gadījumā gurdeni uzpīpēt, piemēram.

Zāli iekārtot ļauts ir daiļajam dzimumam, un tieši meitenes ir tās, kas nes galdus. Tas uz mirkli liek domāt, ka baznīcā ielauzies feminisms. Tomēr vēlāk tiek paziņots, ka tiek gatavots gards cienasts, lai pabarotu sanākušos kungus. Tātad Ģertrūdes baznīcas Lutera zāle uzskata, ka paika svarīga ir tikai džekiem. Tur ir ielauzies nevis feminisms, bet gan 50 Greja nokrāsas!

Kad tika norādīts, ka pasākumā nedrīkst piedalīties garīdznieku kungi, mans Andris tiecās sašutumā pamest telpas, bet tomēr atkal atgriezās, jo nespēja laist garām dienas pirmo izaicinājumu - Kāmstri čempionātu. Noteikumi ir vienkārši - spēles zaudētājs kļūst par uzvarētāja fanu un, izkliedzot viņa vārdu, seko viņam līdzi uz nākamo cīņu, kuras vinnētājs savāc arī zaudētāja fanus un tā līdz bezgalībai, kamēr kāds ir sakāvis visus, izpelnoties visaptverošu apkārtējo cieņu un apbrīnu. Nelielai atslodzītei pēc sportiskās cīņas uzstājās kristiešu roka bigbends “Divas taktis”, kas pirmo dziesmu “Izsalcis pie tevis nāku” veltīja restorānam “Makdonalds”, bet visas pārējās, gods kam gods, pasākuma galvenajam vaininiekam - Dievam. Brīvajos brīžos grupa, kā jau īsteni bohēmiskiem māksliniekiem pieklājas, vārtījās beksteidža gultā un lūrēja filmas ar Čārliju Čaplinu galvenajā lomā. Jā, vecās Ģertrūdes baznīcas Lutera zālē tik tiešām ir Čārlija Čaplina stūrītis, bet tas vēl ir nieks, salīdzinot ar to, ka tualetē var aristokrātiski klausīties ērģeļmūziku.

Te nu ir pienācis laiks pirmajai kārtai, kurā testa formā jāatbild uz 60 āķīgiem jautājumiem par to, ko Pāvils sarakstījis savās četrās vēstulēs. Pabeidzam pirmie, tāpēc vairāki līdzjutēji alkst ar mums iepazīties, jautājot, kā spējam būt tik viedi. Laika īsināšanai organizatori izsniedz burtu mežģi, kurā jāatrod dažādi ar attiecībām un mīlestību saistīti vārdi. Piemēram, uzticība, aborts un labvēlība. Mirkli vēlāk mums no muguras piezogas stand-up žanra oligarhs Edgars Bāliņš, kurš ir īpašs ar to, ka izskatās paģirains pat tad, kad tāds nav, un pavēsta, ka mežģī atradis vārdu “Kuņa”. Cepuri nost!

Lai izrādītos tam pašam Bāliņam, vieglu roku atsaucos organizatoru aicinājumam kļūt par brīvprātīgo misijā “Muzikālais reverss”, tobrīd nenojaušot, ka piedzīvošu vienu no lielākajiem kauna mirkļiem savā dzīvē. Ja neskaita tās reizes alkohola reibumā, par kurām man tikai citi stāstījuši, kā arī dalību debatēs “Vai mākslas darba radīšanai lielāka nozīme ir emocijām vai prātam?” pirms desmit gadiem, kad nezināma iemesla dēļ nespēju pateikt nevienu sakarīgu teikumu. Misija paredz, ka tiek atskaņotas četras otrādi apgrieztas dziesmas frāzes, kas iespējami precīzi jānodzied, lai tad, kad ierakstu apgriež pareizā virzienā, mans mīļotais varētu atpazīt, kas tā par dziesmu. Es dziedu vēl briesmīgāk nekā EK fotografē un pēc pēdējās reizes, kad Itālijas karaokē dziedāju “Like a virgin”, bet pēc tam nogāzos un sasitu galvu, nosolījos sev un tam kungam vairs nekad tā publiski nedarīt.

Pēc kauna traipa seko otrais raunds ar jautājumiem bez atbilžu variantiem, kurā mūs no palikšanas sausā izglābj mūsu mīļākais Pāvila vēstuļu varonis Timotejs, kas pārsteidzošā kārtā vienā reizē tiešām izrādās pareizā atbilde. Trešajā raundā iespējami ātri Bībelē jāsameklē turpinājums pantam, kura sākuma texxxts tiek projicēts uz ekrāna. Pateicoties manam mīļotajam, arī šoreiz nepaliekam sausā un vienu pantu tiešām atrodam ātrāk par visiem. Lai gan tiek pieteikts, ka panta nosaukums un atrašanās vieta grāmatā nav jālasa, pāris, kuri pasākumam par godu ieradušies no tālās Liepājas, to uzcītīgi dara, apliecinot, ka diemžēl ir cirvji. Ne viedi - kā mēs. Tas gan neliedz viņiem čempionātā uzvarēt, bet mums palikt trešajā vietā no beigām, apsteidzot vien komandu “Osiņa” un Bāliņa “Pretty kitties”.

Gaidot rezultātus, tikām cienāti ar uzkodām, kas dienas laikā tika tik daudz godinātas, ka bijām jau sacerējušies uz laša tartaru vai sliktākajā gadījumā vismaz nēģiem. Diemžēl, tā kā atrodamies pieticīgo luterāņu, ne izsmalcināto katoļu baznīcā, jāsamierinās vien ar sausām bulciņām, kurām daudz piemērotāka vieta būtu Naciķu kongresā.

Par zaudējumu, ja godīgi, mums bēda maza, jo izpelnāmies galveno balvu - organizatoru simpātiju! Kā svarīgākais iemesls tiek piesaukts mans grandiozais un odiozais dziedājums. Tātad bija vērts censties. Balvā iegūstam nevis abortu, bet gan krekliņus ar uzrakstu “Got Bible? Read before use”, lai gan daudz labāk būtu gribējuši ūdensnecaurlaidīgo Bībeli, ko saņēma pirmās vietas ieguvēji no pilsētas, kurā piedzimst vējš. Jo tad varētu lasīt, piemēram, nirstot vai zem ūdens mirstot. Atvadoties vēl noskatāmies organizatoru sakompilētu video, kurā džeki bārā dzer aliņu no svētā grāla krūkām un runā komentāros, kas par šo pasākumu parādījušies internetā. Tā tiešām bija laba pieredze, un nevar nepiekrist mūsu komandas faniem, kas apgalvoja, ka viss noorganizēts labākajā līmenī. Tā kā dabūjām kreklus, dzērām par brīvu kafiju un ūdeni un ieēdām arī tās sausās bulkas, var uzskatīt, ka 10 eur lielā dalības maksa ir bijusi tā vērta.



AK ar mīļoto Andri atpūtas stūrītī studē Bībeli


AK skaistais dziedājums


Atsauksmju grāmata


Laimīgie organizatoru simpātiju balvas ieguvēji jaunajos T-kreklos kopā ar atraktīvo pasākuma vadītāju Jāni
 
 
xxx
09 Februāris 2015 @ 00:02
Konkursa uzvarētāji  
Texxxtu fotokonkurss "Miss un Misters Pālis 2015" noslēdzies. Vispirms vēlamies pateikties tiem 9 drosminiekiem, kas nebijās slavas un naudas un piedalījās konkursā. Par publikas viedokli mums bija pohuj, jo Antona Korbina fotkas vērtēja 7 žūrijas locekļi - Texxxtu autori EK, FD, AK, bijušās Texxxtu autores Dace Bargā un Sandra Mētra, kā arī "Miss un Misters Pālis 2012" Valters Melderis un Toms Bricis. Balsojums bija nevis tikai slēgts, bet arī aizbarikādēts - katrs no mums savu vērtējumu iesniedza Ritvaram Eglājam, kurš ir cilvēks, kas Latvijā skata ikvienu kaut cik godīgo balsojumu. Tātad viņš skaitīja arī mūsu dotos punktus. Par to viņam nekas netika samaksāts. Lai pārliecinātos, vai apzināmies balsošanas kārtību un sava balsojuma sekas, Ritvars dažiem savus topus lūdza iesniegt vairākkārt. Par to vairāk gan jau uzzināsit nākamās nedēļas raidījumā "Nekā personīga".

Esam nolēmuši balvu - iedzeršanu ar mums - pasniegt ne tikai vislabākajiem dzērājam, bet visam goda pjedestālam. Un tā - bronzas un sudraba medaļu ar pilnīgi vienādu punktu skaitu dala šie dzērāji:


un


Bet par vislabāko ir kļuvusi un Zelta medaļu un "Miss Pālis 2015" kroni visgodīgākajā balsojumā saņem šī princese:


Ar uzvarētājiem sazināsies Texxxtu producents, lai norunātu visu par gaidāmo kopīgo rautu.

Kamēr šķirstījām dzērāju bildes, kārtējo reizi palaidām garām paši savu dzimeni - vakar, 8.februārī, apritējuši 5 gadi kopš tā paģirainā rīta Matīsielā, kad trīcošām rokām radījām Texxxtus. Nu ko, jubilejas tusofka Ķīpenē atkal gar degunu. Nākamgad atgādiniet laicīgi! Un paldies, ka dažkārt saviļņojat mūs un Ainaru Mielavu!
 
 
xxx
29 Janvāris 2015 @ 01:29
Pāļa konkurss  
Labdien! Supernova ir uzsprāgusi, un šajā svētku dienā publicējam mūsu lasītāju aizlietākās rožas. Piedāvājam Jums aplūkot savu kultūras galvaspilsētas izstādīti. Varat balsot par lielāko pāli, bet, ja godīgi, tas neko nemainīs, jo šīs nedēļas laikā žūrija slēgtā balsojumā izlems, kam piešķirt Zelta Texxxtu Zaru un piedzeršanos ar redakciju.

Miss un Misters Pālis 2015 )
 
 
xxx
25 Janvāris 2015 @ 16:26
Muzikālās bankas lielkoncerts Ventspilī  
Sestdien 1987. gadā dzimušās AK un EK nezināja, kā labāk pavadīt vakaru, tāpēc devās uz Muzikālās bankas sarīkojumu Ventspilī. Uz lielkoncertu bija salasījusies visa pilsēta un pat daži mežcirtēji no Ugāles, kas sevišķi skaudri lika izjust Olimpiskās halles neveiklo plānojumu – bija viena tualete, uz kuru rindā stāvēja sešreiz vairāk cilvēku nekā klubā „Piens” nedēļu pēc atvēršanas. Citi tikmēr drīzāk nevis pārvietojās uz kādu galamērķi, bet gan vienkārši murcījās, jo ar neapbruņoti aci īsti nebija saprotams, kur vispār jāiet. Tribīņu kautrā drebēšana sevišķu drošību neradīja, tāpēc apsēdāmies, sākām dzert un rakstīt, kā arī saglabājām mieru un gaidījām, līdz mūs glābt ieradīsies NATO karavīri.

Pulksten septiņos pēc Latvijas, nevis Ventspils laika pašmāju Barbara Streizande - Baiba Palkavniece - uzsāka flirtu ar publiku un iepazīstināja ar žūrijas locekļiem, no kuriem 6 uzreiz pēc tam pameta zāli (nejaukt ar zāli). Toties viņu vietā nāca 2 jefiņi, kuru uzdevums bija ne tikai asprātīgi pieteikt dziesmas, bet arī izmērīt publikas gaviļu skaļumu. Koncertā tika atskaņotas gan tās dziesmas, kas piedalījās paraolimpiskajā konkursā, gan dziesmas bez sevišķas nozīmes. Pēc pirmajām bija svarīgi izmērīt publikas prieku, bet pēc otrajām abiem džekiem bija vien atļauts mērīt, kuram garāks. Diemžēl ar šo uzdevumu puiši galā tika sūdīgi, jo nemitīgi jauca trokšņa un citus mērījumus.

Šovu atklāja trio - terjers Rasels, tirliņš pidženē un Sabīne Berezina , kas, gods godam, bija krietni notievējusi un arī nekautrējās to izrādīt, uz skatuves atsedzot sportiski izstīdzējušo vēderu visā tā godībā. Dzirdot grupu „Debesu durovas”, uzzinājām, ka nāve – tās vēl nav beigas, jo trends atdarināt „Prāta vētru” pēc krustā sišanas ir atkal augšāmcēlies. Atliek vien sacerēt melodiju hop-hop-la-la-la-la-lā stilā, paņemt akordeonu un dziedāt Kaupera (nejaukt ar Kauperu dvīņiem) balsī. Priekšnesums gan tiek noslēgts nevis ar jautru palēcienu gaisā, bet pārliecinošu un reizē seklu ietupienu ceļos, iezīmējot drīzāk Ivo Fomina rokraksta aprises. Pēcāk tiek pieteikts slavenais Jersikas orķestris, kura laikā brāļi Auzāni atklāj, ka sinhroni ir tikai viņu uzvārdi, jo dejas solis vienlīdz spoži galīgi nevedas. Vecais Auzāns, nespējot pierunāt jaunāko samazināt abarotus, mēģina klusi nosvīst aizskatuvē.

Brīvs brīdis, lai nožāvātos un garlaikoti sev par prieku paplivinātu Ventspils pilsētas karodziņu, jo uz skatuves viena no žūrijas loceklēm ir nolēmusi veikt skatītājiem neizteiksmīgu un pasaulei nevajadzīgu džeza balādi. Ventspils lepnums un rītdiena – Roberts Pētersons – joprojām nav atradis savu identitāti, jo ģērbjas kā hipsters, Positivusā klausoties Mumford and the suns, uzvedas kā rokstārs festivālā „Sinepes un medus”, bet dzied šlāgeri kā Normunds Rutulis Bauskas zaļumballē, naivi cerot, ka viņš jau nu pa muti šoreiz nedabūs. Dziesmas beigās uz skatuves tiek spļauti Rammstein cienīgi uguņi, radot draudus dzīvībai, jo grēka izcelšanās gadījumā mēs ātri vien sadegtu elles liesmās un būtu spiesti lūkoties, kādā ķermenī pavadīt nākamo dzīvi.

Čigānu disko apvienība Musiqq skatītājus informē par to, ka Andris Ērglis ir vīrietis, un šis dziedātājs to tikai apstiprina, pusi savas dziesmas maskulīni un drošsirdīgi gaisā tirinot vienu roku. Grupa Astro`n`out dročī paši par savu ambietu, un to novērtē Ingus Ulmanis, kurš paziņo jaunajai māmiņai Mārai Upmanei – Holšteinai, ka viņa ir kā liels zilonis.

No teātra izlīdis arī Dzelzs vilka bundzinieks Mārcītis , kurš klausītājam piedāvā vakara šķībāko dziedājumu kopā ar meiteni, kas tērpusies Apvienotās Karalistes treniņtērpā. Pēcāk par šo izgājienu viņš tik izslēgts no grupas „Dzelzs vilks” vai arī izslēgts vispār.
Musiqq dziesmas laikā skatītāju zālē izvirst ekstāzes vulkāns, un, kamēr sajūsmas lava veļas pāri galvām, šķiet, sāk drupt ne tikai Lemberga gudrības zobs, bet arī tribīnes. Abi laucinieki veikuši apvērsumu latviešu gramatikā, katru „m” trīskārt pagarinot. Kopš Musiqq laikiem vārds „mamma” jāraksta kā „mmammmmmma”. Filologi savu atklājumu prezentē sarkanā prikidā, kuru pasākuma vadītāji nekavējas salīdzināt ar kaut ko pavisam negaidītu – sārtām puķēm!
Trešdaļu starpbrīža pavadām, mēģinot loterijā vinnēt iespēju tikt ārā no zāles, lai nokļūtu pie bāra, kur baltvīns tiek ieliets nevis kristāla glāzēs, bet gan plastmasas pudelēs. Laicīgi atgriezāmies zālē, lai uzzinātu, ka vairākiem cilvēkiem ir tik lielas pakaļas, ka ar tām dabūjam pa galvu, kaut arī bijām mierīgi apsēdušās savās vietās, kamēr jūs palikāt savās.

Otro cēlienu atklāj Ivo Fomins ar dziesmu, kurā figurē atskaņas „kājām – gājām - mājām”. To viņš atkārto divdesmit piecas reizes, bet viņa sieva tikmēr kaislīgi un jautri lūr telefonā. Kaut arī Debesu Durovas mēģināja nopizģīt no Fomina liekšanos ceļos, tomēr Ivo pierāda, ka viņš ir īstens jomas lietpratējs un viņam nebūtu nekādu problēmu uz ceļiem dzīvot, kamēr citi, kājās stāvot, mirtu.

Operdīva Sonora Vaice kopā ar Tenoru Ķirsī pēc ilgām diskusijām nonākuši pie idejas dibināt Pussy duetu, lai izpildītu hita cienīgu āriju ar liriku „Ņau, ņau, ņau”. Aiša kopš izgāšanās Eirovīzijas finālā uz skatuves netīro veļu mazgāt ir pārtraukusi. Tā vietā pasākusi piedziedājumos kliegt. Silti iesakām mest kaunu pie malas un vēl pāris reižu piestaigāt pie vokālā pedagoga brīžos, kad viņš nav aizņemts, skolojot Mārcīti no grupas Ryga. Tikmēr pēkšņi pamanām, ka fotogrāfa pienākumus zālē pilda aizdomīgi veselības ministram Guntim Belēvičam līdzīgs tips. Varbūt viņš fotografē ar rentgenstariem, cenšoties gūt plašāku ieskatu Latvijas iedzīvotāju veselības strāvoklī? Par rentgena attēlu tuvāk cilvēkam būt nav iespējams, tāpēc uz skatuves kāpj Ingus Guntis Kārlis Ulmanis, lai izpildītu 1956. gadā radīto folkroka stūrakmeni „Tuvu, tuvu tuvāk vēl, ko vēl var vēlēties? Vēl var vēlēties tādu fotoaparātu kā Guntim Belēvičam”.

Īstas rokdziesmas dvēsele neapšaubāmi ir ģitāras solo partija, kas salipināta kopā no nejauši atrastām skaņu daļām un tiek izpildīta ar sāpju pilnu rožu, no kuras asaras notraukt metas grupas solists, grūvīgi tirinoties. Arī šādu dziesmu šajā vakarā netrūka, un visas šī solo partijas uz saviem pleciem iznesa neviens cits kā virtuozais Armands Alksnis-Jaunalksnis. Konkursu noslēdz dons Artūrs Šingigejs, kura dziesmas melodija kā parasti lieliski izceļ dzejnieka Inga Bērziņa daudzslāņaino liriku. Dziesmas beigās viņš klēpī ieceļ mazu meiteni no zāles, atklājot skatītājiem, kā izskatās, kad piedzimst bērns.

Vislabāko vakara priekšnesumu, protams, sagādāja uzgriežamā vista Aivars Lembergs, kurš ātri norepoja, kas Ventspilī ir paveikts, par svarīgāko notikumu atzīstot sava gudrības zoba izraušanu. Otrais labākais priekšnesums izdevās Rīgas Doma zēnu korim, kas izpizģīja Pink Floyd ziņģi „Another Brick in the Wall”. Blondais puisītis otrajā rindā izskatījās tā, ka varētu sadot pa muti visai Bauskai, Normundu Rutuli ieskaitot. Tā kā tā ir rokmūzika, kalbasīja pat AK mīļotais Sandis Vanzovičs.

Tā kā Ventspils ir pilsēta ar rītdienu, ticam, ka tieši rītdien tiks uzsākta linča tiesa par Lemberga hercogistes simbolu zaimošanu – ar neskaitāmiem Ventspils papīra karodziņiem tika izrotātas atkritumu urnas, bet nelaimīgākie karogi tik sapluinīti un nomesti zem ļaužu kājām, lai tur sagaidītu savu nāvi. Konkurss noslēdzas ar loģikas paraugstundu, vadītājiem paziņojot, ka tad, kad tiks nosaukts 4. vietas ieguvējs, skatītāju apziņai atklāsies vēl neapjausti horizonti. Proti, būs zināms pirmais trijnieks!

Pirmoreiz dzīvē netikām uz banketu, bet, izrādās, bēgot no lāča, ieskrējām drošā aliņā, jo ēdiens nožēlojamā kārtā esot beidzies jau pēc 40 minūtēm. Gan jau dzērieni vispār par savu naudu bija jāpērk. Baigā jau nu balle! Tāpēc tā vietā, lai postotu rentgenfotkas ar Rutuli un Šingigeju, pastāstīsim par citiem apmeklētājiem, kuri arī netika nogaršot tās pāris Lemberga atmestās desmaizes. Vispār tās desmaizes viņš pats būtu apēdis, ja ar zobiem viss būtu kārtībā.
Pārsvarā banketā bija sapucējušies pāķi. Tradicionālās meitenes vasaras kleitiņās, kuras, lai sasildītos, ir spiestas visu laiku iet ārā pīpēt, kā arī dāmas kostīmos, kas klasificētos kā smart casual, ja vien nebūtu klāti ar raibām puķēm. Absolūtu modes teroristu atzinību izpelnījās kungs spīdīgā zīmola Jack Daniels pogājamajā kreklā, kas rotāts ar krustu, par kādu lielāki redzēti tikai Lietuvas Krusta kalnā. Kungs bija apveltīts arī ar lieliskām manierēm, laukā uzrunājot dāmas ar komplimentu: „Iedod paturēt savu cigareti!”.

Nobeigumā vēlamies uzbraukt Ventspilij, jo gulējām viesnīcā bez apkures un arī internets noplīsa, kā rezultātā texxxtu publicēt varējām tikai šodien. Arī gaiss tur ir hujovijs, jo, atbraucot mājās, no sejas varēja nokasīt melnus putekļus.
Par atbalstu sakām paldies labvēlim, kurš publiski nevēlējās atklāt savu identitāti, bet nodrošināja mūs ar pasākuma ielūgumiem, viesnīcu, vakariņām, brokastīm un mājupceļu.


AK un EK atpūšas pēc lielkoncerta

Ievainots karodziņš

EK pie musora, kas rotāts ar Ventpils karodziņiem
 
 
xxx
15 Janvāris 2015 @ 22:15
Pāļa bilžu konkurss  
Pirms trīs gadiem izsludinājām konkursu „Labākā pāļa bilde”, kurā sīvā cīņā uzvarēja laika ziņu apskatnieks Toms Bricis un „tas Valters”. Kopumā uz uzvaru konkursā kandidēja 22 drosminieki, par kuru veikumu Texxxtu žūrija tāpat kā Saeima par valsts prezidentu balsoja aizklāti. Labākās pāļa bildes autori balvā ieguva dalību Texxxtu kongresā, kura laikā tapa arī ekskluzīvs fotoseriāls par mīlestību un nāvi.
Tā kā mums ir apnicis gadskārtējos kongresus atzīmēt ar vieniem un tiem pašiem goda viesiem, esam nolēmuši izsludināt jaunu konkursu. Noteikumi ir vienkārši – Jums jāatsūta bilde, kurā esat pēc iespējas lielākā pālī vai drausmīgās paģirās (iespējams arī šo abu elementu apvienojums, vismaz mums ir gadījies piedzīvot brīžus, kad noteikt robežu starp abiem ir teju neiespējami). Pie bildes jāpieraksta arī neliels paskaidrojošs komentārs, piemēram, "Redzes zaudēšana, baudot metilspirtu" vai "Jāņu nakts Zilupē ar Ļeņinu un Artūru Šingereju". Uzvaras gadījumā uzaicināsim Jūs uz Texxxtu kongresu un uzsauksim gan alkoholu, gan PVD dienesta pārbaudītas un par labām atzītas uzkodas.
Pagaidām mēs vēl nezinām, kāda būs punktu skaitīšanas metodika, bet mēs novērtējām, cik veiksmīgi Ritvars Eglājs NA kongresā skaitīja biedru balsis, tāpēc mēs mīļi gribētu lūgt Ritvaru mūs izpalīdzēt. Pie viena tas konkursu padarītu patriotiskāku.
Bildes jāsūta uz e-pastu texxxti@inbox.lv līdz 22. janvārim (ieskaitot). Katra dalībnieka bilde tiks publicēta (katrs drīkst iesūtīt vienu bildi). Uzvarētājs tiks paziņots 1. februārī – dienā, kad lidlauks pārāk tāls un kad būs beidzies 2/3 Texxxtu bezalkohola gavēnis. Gadījumā, ja pirmo vietu ieguvēji būs saņēmuši vienādu punktu skaitu, uz kongresu ielūgsim visus. Līdzīgi kā tas notika pirms trim gadiem, diviem gadiem un gada.
Lai būtu vieglāk saprast, kas apmēram tiek gaidīts, publicējam savas cienījamākās pāļa bildes, kā arī iepriekšējā konkursa laureātus.


FD pastaigā pa Barona ielu novērš kārtības sargu aizdomas


AK 2013. gada Jāņu trešās dienas rītā pie skaistās Abavas. Tieši pirms Jāņiem vēl gadījās nosvinēt arī izlaidumu


EK tikko beigusi atzīmēt darba svētkus un pošas uz programmēšanas nodarbību


Wash & Go


Labāk būtu ēdis
Tags: , , , , ,
 
 
xxx
20 Decembris 2014 @ 15:54
Partijas "Saskaņa" koncerts kultūras namā "Ziemeļblāzma"  
Partijas “Saskaņa” koncertu Texxxti apmeklēja sevišķi kuplā skaitā - ieradušās bija ne tikai partiju bomzenes EK un AK, bet arī FD kungs. Viesu sarakstā bija arī SM kundze, bet šorīt viņu no Texxxtiem atlaidām. Vai bija arī slavenais Farmaceits jeb Partybomzis? Nē, viņa nebija. Iepriekšējā vakarā viņu satikām Latviešu biedrības namā, kur viņš savu nu jau sirdsmīļoto draudzeni EK informēja par to, ka kongresu neapmeklēs, jo iepriekšējā reizē neesot ielaists. It kā jau pofig, bet - ko, nopietni? Sociāldemokrātiskās partijas kongresā netiek ielaists Partybomzis? Redziet, sociāldemokrātu galvenā fiška ir dažādos godos celt sabiedrības nabadzīgāko daļu, sevišķi tos, kas atnākuši uz kongresu

Rīts bija tik agrs, ka dažs labs bija ieradies pa taisno no kroga. Kamēr zāle pildās ļaužu upēm, uz skatuves viss vienos ziedos sēž Nils Ušakovs kopā ar Jāni Urbanoviču. Kongress sākas laicīgi ar Latvijas Valsts himnu, vairums cilvēku nedzied tai līdzi, tad seko Ušakova runa, kurā klātesošie tiek iepazīstināti ar partijas kongresa darba kārtību. Tā kā nevienam pret kārtību nav iebildumu, Ušakovs apstiprina, ka darba kārtība ir laba kārtība, un pasakās kolēģiem par uzticību. Kā teicis kāds gudrais - “Kas kārtīgi dzers, tas nomirs no aknu cirozes”!

Savā runā Ušakovs uzsver, ka katrs piektais Saskaņas Centra vēlētājs ir latvietis un ka pēdējā laikā 80% no visiem jaunajiem vēlētājiem ir latvieši. Tāpat kā jebkura cita partija arī Saskaņa bija pārliecināta, ka vēlēšanās ir uzvarējusi. Nils apstiprina, ka partija iestājas par demokrātiju Ukrainā un cīnās pret to, lai Ukrainas krīze tiktu pārmēru apvāvuļota, bet viņam nepiekrīt dažs partijas biedrs, kas nepakautrējās savās runās pieminēt ukraiņu biedrus. Par galveno uzdevumu Nils Ušakovs min to, ka jācīnās pret nacionālistiem un jāaizstāv arī latvieši. Pa to laiku valdošā koalīcija šobrīd piedzīvo Brežņeva laikus, kad viss tiek krāsots skaistās krāsās, bet patiesībā visiem ir stulbas uzacis. Tas bija īsi pirms Gorbačova laikiem, kad visiem bija tādas dīvainas pļeškas.

Labējās partijas ir uzmetušas skolotājus, piesmējušas un pazemojušas tos, bet Imantas pedofīls par to sodīts vēl aizvien nav. Savu runu Ušakovs nobeidz novēlot visiem Priecīgus Ziemassvētkus, Laimīgu Jauno gadu un pēc tam atkal priecīgus Ziemassvētkus! Diemžēl nebija ieradušies partijas krāšņākā pačka Baiba Rozentāle, pedofilu mednieks Jānis Ādamsons un pat ne informatīvais atbalstītājs - lielhercogs Vladimirs Putins.

Saskaņa bomāru estētikas ziņā daudz neatpalika no Nacionālās Apvienības - šajā kongresā cienasta nebija vispār. Teātrī “Ziemeļblāzma” vien bija izlikta norāde “Kafijas pauze”, kas veda uz kafejnīcu, kur varēja iegādāties dzērienus un ēdienus. Nepietika ar to, ka šmiga bija dārga, tā arī netika dota uz parāda! Kaut ko tādu neatļaujas neviena sevis cienīga partija! Bēdas par to biedri un daži paklīduši texxxti slīcināja upeņu balzāmiņā un konjaciņā vēl pirms divpadsmitiem dienā. Priecīgus Ziemassvētkus - kā pareizticīgajiem, tā luterāņiem un pat katoļiem! Pēc Urbanoviča runas iespēja nobaudīt pa lāsītei grādīgā partijas biedru rindās bija visai populāra, jo, protams, ieraut ir interesantāk nekā klausīties kaut kādus ne pārāk pazīstamus partijas biedrus. Kafejnīcas korespondentes novēroja, ka bezgaumība sita augstu vilni - sievietes netaupīja rozā lūpukrāsu, bet pamatīgi pietaupīja uz brunču garumu un nevairījās kostīmos sakombinēt visas iespējamās krāsas un rakstus. Priecīgas Lieldienas!

Jānis Urbanovičs savā runā uzsvēra to, ka nav normāli, ka ir vēlētāji no visiem reģioniem, bet tajā pašā laikā nav formulēts piedāvājums. Par kādu piedāvājumu viņš runāja, tā arī netapa skaidrs, jo galu galā tas netika formulēts. Texxxtiem gan ir piedāvājums - “Kultūrai Nē!”. Tas nostrādās, jo iegūs plašu tautas atbalstu.

Bija arī viens džeks, kuram vārda nebija vai arī tas bija tik ļoti krievu valodā, ka saprast nevarēja. Viņš bija nolēmis savu runu beigt, pacilātā noskaņojumā veltot visiem viesiem dzejas rindas no Aleksandra Čaka dzejoļa “Miglā asaro logs”. Tas nodrošināja kongresā intīmu atsmofēru, kā arī pārliecību, ka runas autors ir ar dzeju uz totālu jūs. Šajā brīdī vēlamies izdarīt nelielu atkāpi, uzsverot, ka AK vakar pākrita pār EK slieksni un sapisa savas brilles. Laimīgu jauno gadu! Priecīgus Ziemassvētkus! Necelsies, kas nekritīs!

Trīs kongresa musketieri savas bažas par valsts nākotni izteica krievu valodā, bet Zariņš nevarēja aizvērt savu žvadzināmo Riga oficiālajā valodā, tāpēc tika ieskandiāts Ziemassvētku pātraukuma zvaniņš. Lielākā daļa kongresa delegātu runas nebija iepriekš sagatavojuši, jo bija nolēmuši runāt no sirds un Sarkandaugavas mikrorajona. Toties visi bija saskaņojuši runu nobeigumus, iekļaujot tajās dzejas rindas, ko “teicis kāds gudrais” vai arī Ziemassvētku tūkstoš nakts pasaku stāstus. Viens no keksiem, kad beidza, pārgāja uz latviešu valodu, un līdz ar to mainījās arī viņa tonalitāte - tā cēlās uz augšu, lai nekristu ne kaunā, ne godā. Bija arī kāds zīmīgs tosts: “Lai no šī brīža valdībā un katrā Latvijas ģimenē būtu saskaņa nevis vienotība.”
Bet ko dod tosts, ja nav šampanieša glāzes, ko pacelt?

Katrā partijā ir kāds Maximas traģēdiju upuru aizstāvis. Saskaņā tā bija Regīna Spektore, kas izskatās mazliet pēc Baibas Rozentāles, bet ar šaurāku pačku. Viņa nebeidza vien runāt par to, cik slikta ir valdošā koalīcija un kā sevišķu ļaunumu minēja partiju “Latvijas Attīstībai”. Prieku vien aptumšo fakts, ka šī partijas nav nedz valdošajā koalīcijā, nedz Saeimā. Tā kā “Latvijas Attīstībai” kongresu Texxxtu redakcija neapmeklēja, var uzskatīt, ka šādas partijas nav vispār. Regīna arī besījās par to, ka neviens lāgā pēc Maximas traģēdijas nav atkāpies. Tā kā viņa to teica mirklī, kad blakus apmierināti torčīja Nils Ušakovs, EK no gandrīz apvēmās. Un tam nav nekāda sakara ar vakarnakts svinībām par godu bāra “I love You” dzimšanas dienas svinībām. Regīnas Spektores runas laikā Urbanovičs Urbanoviča dēls bija aizmidzis dziļā miegā. Nebija pamodināms.

Pasākuma beigās nointervējām Nila Ušakova kungu, jautājot, vai Jurģis Liepnieks vēl aizvien ir komandā. Nils izteicās visai izvairīgi - apgalvoja, ka gan pirms, gan pēc vēlēšanām viņiem abiem ir bijis draudzīgs attiecību satuss feisbukā. Pēcāk viņš reaģēja ar pretjautājumu: “Vai varēja manīt, ka Jurģa vairs nav starp mums?” (tomēr atcerēsimies, ka nāve - tas vēl nav pasaules gals). Nils arī mēģināja pielīst, sakot, ka bija satraucies par to, ka mēs varētu neatnākt. Šis ir īstais brīdis pateikt, ka SM tiešām arī neatnāca šovakar kā bija norunāts un tāpēc tiek atlaista demokrātiskā ceļā. Mēs balsojām ar saviem Texxxtu mandātiem. Nekad nebijām domājuši, ka kādreiz kādu atlaidīsim dzeršanas dēļ. Pabalsta nebūs! Tikmēr PSC kongresā no valdes tika izslēgts kāds vīrietis, kurš kunga Ušakova prātā acīmredzamu iemeslu dēļ politikai ir lieks - gluži kā cepure cūkai, kā zandarts siļķei kažokā, kā dzejas rindas PSC kongresā. Mēs jau sākām meklēt kādu ar sadauzītu seju vai nodzertu purnu, bet neatrādām, tāpēc nesapratām, par ko tas kongresmenis runā.

Beigas ir šādas. “Štamps ir sapisies,” teica kungs, no kura vēlējāmies iegādāties biļeti par kājās stāvēšanu autostāvvietā. Labāk, kājās stāvot, mirt nekā stāvvietā dzīvot.
 
 
xxx
13 Decembris 2014 @ 20:19
Nacionālās apvienības kongress Ogres mūzikas skolā  
Veicinot decentralizāciju, deokupāciju un deboļševizāciju, par “Nacionālās apvienības” kongresa mītnes vietu izvēlēta Ogres mūzikas skola, kas, starp citu, agrāk bijusi arī PSRS komunistiskās partijas komitejas mājvieta. Ogre ir pasaulslavena ar viņu biedra Naura Puntuļa pārstāvētās grupas “Pērkons” koncertu 1985. gadā, kad tika sacelta postoša vētra vilcienā, kā arī ar tikko tapušo rebrendiga kampaņu, izvēloties Ogrei ģeniālo saukli: “Vistuvākā pilsēta!”

Uz kongresu devāmies ar oficiālo delegātu autobusu, kur ļoti cerējām sastapt Rīgas piparkūku vīriņu Jāni Iesalnieku. AK šajā ziņā ir dzimusi laimes krekliņā, tāpēc viņai izdevās apsēsties miestiņam Iesalniekam gandrīz blakus, kā arī noklausīties sarunu par to, kā NA ierindas biedri jau iepirkuši popkornu, lai tuvākajos mēnešos kopīgi noskatītos traģikomēdiju “Nāve Vienotībā”. Tikmēr EK iepazinās ar pieklājīgu kungu, kurš nesavtīgi dalījās ar mandarīniem, jaunāko presi - kongresa oficiālo informatīvo atbalstītāju avīzi “DDD” -, kā arī atzina, ka esam ļoti skaistas. Nezināt, kāpēc šādu komplimentu mums velta tikai totāli frīki? Tas ir retorisks jautājums, neatbildiet, lūdzu.

Kongress tika ieturēts naciķu iemīļotajā bomāru estētikā - karogi nebija izgludināti, griesti nolupuši un pusdienās speķa bulciņas. Nekāda šerbeta vai pomelo. Pirmajā pusstundā beidzās arī kafija, bet toties sākās sajūta, ka esam starp jukušiem cilvēkiem. Svētku eglīti rotāja neizteiksmīgas piparkūkas, skaidrā atklājot, ka mūsu draugs - Latvijas Iesalnieks - cepšanas procesam nav piedūris ne pirksta. Vidējais delegātu vecums kongresā bija 96 gadi - ja nebūtu Iesalnieka un Dombravas, tiktu sasniegti arī visi 100. Laikam jau vidējai paaudzei jāgādā par ģimeni un IKP pieaugumu, tāpēc radikālām revolūcijām nav laika.

Vēl pirms svinīgās atklāšanas aktu zalē rodas bīstama situācija - kāds vīrietis pakrīt, uzkrīt virsū kādai dāmai, bet viņa, domino efekta vadīta, iekrīt klepī kādam citam kungam, un šo vietu i netaisās pamest.


Texxxti ar NA informatīvo atbalstītaju

Uzrunu laikā tika atklāts, ka NA savu pastāvēšanu balsta vectēvu vērtībās, bet viņu misija ir kā “Tālavas taurētajam” - jāt kopā ar jodiem un murgiem. Te ir īstais brīdis dalīties Texxxtu misijā, kas ieturēta Kārļa Ulmaņa estētikā: “Labāk, kājās stāvot dzīvot, nekā mirt, pa logu izkrītot.” Kongresa laikā ar asarām acīs tika izteikta pateicība mūsu mīļajai apvienībai par Mazozolu pagasta pašaizliedzīgo nelikvidēšanu. Šī ciema teritorijā dzīvo veseli un slimi 630 iedzīvotāji, tā kā pateiksimies NA varnešiem par Mazozolu autonomijas saglabāšanu.

Tālāk tika noturētas kongresos tradicionālās ētikas, revīzijas un militārās komisijas grēksūdzes. Klajā nāca skandaloza informācija, ka 80 eiro no partijai pieejamajiem līdzekļiem ir izgāzti soda naudās. Izsakām minējumu, ka tas noticis, pateicoties Eināram Cilinskim, kurš Nabaklabā saplēsis Cēsu alus glāzi, un Imantam Parādniekam, kas no partijas konta paņēmis kredītu uzņēmumā “Ondo.lv”, bet nav bijis vīrs un vārds, aizmirstot to laikā atdot.

Kongresa viesiem paredzētajās mapītēs atradās arī lapiņa, kas aicināt aicināja uzdot jautājumu debašu dalībniekiem. Zinot, cik kautrīgs, bet zinātkārs ir LNT žurnālists Aleksis Zoldners, viņa vārdā iesūtījām Imanta Parādnieka kungam šādu kalambūru: “Vai Jūs būtu gatavi biedru rindās uzņemt personāžu, kurš būtu publiski atzinis, ka ir homoseksuālis?”. Diemžēl ne uz šo, ne citiem jautājumiem atbildes netika sniegtas, liekot domāt, ka jautājumu uzdošanas iespēja ir tikai demokrātiska rakstura butaforija. Debatēs, citējot klasiķi Imantu Ziedoni, “apstājas laiks, un tā bija mīlestība”, jo monologiem programmā bija atvēlēts laiks no plkst. 14:55 līdz plkst. 14:55.


Debatēm laiks netiek žēlots

Šobrīd NA galvenais orators ir Raivis Dzintars - viņa teikto vēlāk pieminēja ikviens. Par Aristoteli bija sataisījies arī kāds vecbiedrs, kurš savā runā mēģināja sasaistīt kūdras ieguvi un gēnu inženieriju, bet diemžēl palika nesaprasts. Šodien paveicās Dacei Melbārdei, kura uz kongresu ieradusies nebija, jo gan jau ar pillu krūti svinēja lielos kino svētkus, kamēr Raivis Dzintars tikai sapņo par patriotiskas filmiņas uzņešanu. Saeimas priekšniece Mūrniece aicināja biedrus un viesus mazgāt rokas, kā arī atzina: “Labie laiki ir beigušies, bet šie nav sliktie laiki.” Labi, labi, par to, kādā laikā dzīvojam, lai spriež meteorologs un korists Toms Bricis.

Gaidis Bērziņš ir atlaidis matus un ar savu krāšņo pačku atzina, ka viņam ir ļoti grūts uzdevums - pastastīt, ko NA ir paveikusi. Jā, nav viegli. Ar vizuālo tēlu pārsteidza arī Jānis Iesalnieks: ja autobusā viņa seju rotāja trejdeviņi bārdas rugāji, tad viņa priekšnesuma laikā šī rota bija pazudusi. Starp šiem abiem notikumiem EK dzirdējusi elektriskā skuvekļa skaņu. Vispār jau tādam piparkūku vīriņam nāktos griezt bārdu ar kārtīgo bārdas nazi, bet ko tad var gribēt - AK viņu reiz pieķēra, ieturot maltīti restorānā McDonalds.

Abi šova “NA pārvērtības” dalībnieki Gaidis Bērziņš un Jānis Iesalnieks arī runāja par iespēju tautai vēlēt prezidentu. Iesalnieks autobusā savam blakussēdētājam pauda viedokli, ka NA būs pret tautas velētu pazoridentu, bet Bērziņš no altāra dziedāja pavisam citu dziesmu. Negadās bieži būt vienprātis ar Iesalnieku, bet šis ir tas vēsturiskais brīdis, kad labāk Iesalnieks autobusā, nevis Bērziņš kongresā. Vispār Iesalnieks bija super, jo ne tikai runāja un skuvās, bet arī tika iecelts par partijas galveno fotogrāfu un cēlās kājās ikkatras runas laikā, lai iemūžinātu neaizmirstamo mirkli.

Kā jau kārtīgā naciķu tusofkā, tika runāts arī par to, kā saglabāt nacionālu valsti. Ja viens norādīja, ka ir tikai divi virzieni - vai nu putinisms, vai nu rietumu perversijas -, tad kāds gudrāks kungs zināja stāstīt, ka nacionālismu var attīstīt, panākot, ka NHL Zvaigzņu spēlē piedalās Latvijas hokejists. Bet visgudrākais Edvīns Šņore dziedāja veco dziesmu: “Jāveicina okupantu izceļošana, opsidralallā!” Šī ziņģe tika uzņemta ar ovācijām.

Kogresa laikā par mūža ieguldījumu nacionālajā mākslā tika godināti partijas visvecākie biedri, kuri pateicības runās teicās slavinām jaunību un plošku liesmiņas pie Vislatvijas piemiņas vietām. Viņu vidū negaidīti patrapījās arī Juris Dobelis, kurš pārsteigumā iepleta acis un noelsās, jo šo kungu sabiedrībā jutās kā apmulsis tīnis. Pēc apbalvošanas ceremonijas vecākos biedrus godināja folrokenrola grupa “Vilki” ar SuperFm top 100 hitu “Ar nāvi mēs esam uz tu”!

“Vienotības” kongresā mūs šokēja dalībnieku vārgās vēlēšanu biļetenu aizpildīšanas prasmes, bet tāpēc jau NA rindās ir tāds Ritvars Eglājs, kura uzdevums bija delegātiem pastāstīt, kam, kā, kur un kad jābalso. Izskatījās, ka Ritvars daudz un veiksmīgi strādājis ar vientiešiem, tāpēc panākumi bija galvu reibinoši - no 250 biļeteniem derīgi bija 249. Cepuri nost!

Lai neiekultos kautiņā vilcienā, arī atpakaļ braucam ar NA autobusu, un to nenožēlojam. Ja mēs brauktu ar čukčukbānīti, mēs nedzirdētu, kā Ritvars Eglājs uz aicinājumu apsēsties blakus kādai sievietei, atzina, ka viņam, labāk patīk tas vīrietis, ar kuru viņš sēdējis pirms tam (Jānis Iesalnieks - red.piez.). Arī kāda kundze atklāja, ka Amerikas avīzē lasījusi, ka Putinam ir vairāki kloni, tāpēc līdz pat pašām beigām mūs nepameta sajūta, ka, iespējams, netālu no mums varētu būt pa kādam cilvēkam, kas sajucis prātā. Bet tas viss ir nesvarīgi. Svarīgākais ir tas, ka starpbīdī iepazināmies ar Imantu Parādnieku, bet par to citreiz...:

https://www.youtube.com/watch?v=z1z0DA9EAGs

Teksts tapis, pateicoties portāla Apollo virsmātes Karīnas Eglienas un viņas vīra Harija pašaizliedzīgajai viesmīlībai.
 
 
xxx
13 Decembris 2014 @ 00:03
Lielā Kristapa pasniegšana Artusa Šingereja gaumē  
Šī gada 11.decembrī Dailes Ziga teātrī tika pasniegtas Lielā Kristapa statujas ar caurumu vidū. Caurums simbolizē tukšumu gultā, ko apdziedājis mūziķis Artuss Šingerejs, kuru AK un EK ļoti gaidīja, bet tā arī nesagaidīja.

Vēl nebijām iegājušas teātrī, kad mums pretī steidzās kāda sieviete un satraukti vaicāja, vai pirms ceremonijas dos ēst. Šī dāma domāja, ka esam svarīgas organizatores, bet meitene, kas ierādīja vietas, noturēja mūs par svarīgām žurnālistēm – mēs to ne apstiprinājām, ne no noliedzām, kā rezultātā tikām vislabākajās vietās ceturtajā jeb Šmiļģa rindā. Droši vien par preses pārstāvēm tikām noturētas sava smart casual apģērba dēļ, jo žurnālistiem raksturīgi pohujā neievērot dreskoda spēles noteikumus. Šī iemesla dēļ arī ļoti vēlējāmies viesu vidū ieraudzīt mūsu stila domubiedru – skandalozo mākslinieku Kristianu Brekti – , taču arī viņš atnākt nevarēja šovakar kā bija norunāts. No krišanas kauna akā mūs paglāba dziedātāja Artusa Šingereja arodbiedrene Agnese Rakovska, kas uz skatuves kapa zīmola „Adidas” vakarkleitā, un Twittera publicists Škandāls, kas, solidarizējoties ar kino trūcīgo budžetu, par savu vakartērpu bija izvēlējies apģērba gabalu ar nosaukumu „džinsas”. Piektajam ritenim Tomam Grēviņam vispār mugurā bija kaut kāds t-krekls ar nēģeri! Mēs jau gan būtu vilkušas vakarkleitas, kā ielūgumā norādīts, bet mums, partizānēm, nebija ielūguma. Vismaz prieku par labajām vietām dubultoja bēdīgi slavenā sliežu pārdevēja Jāņa Junkura ierašanās. Slavenais žurnālists un publicists Junkurs apsēdās mums tieši priekšā.

Vasaras beigās, kad visapkārt valdīja tveice un Andrejsalā smaržoja naktsvijoles, rakstīt scenāriju Lielā Kristapa Gada balvai tika piedāvāts arī EK kundzei. Viņa gan lepni atteica, jo bija traki aizņemta ar nitrātu eliminēšanu Polijas pagrabos. Taču vakara sākumā, ieraugot uz ekrāna Rokija un Ivana Drago kārdinošo torsu projekcijas, EK sāka šķist, ka viņa scenāriju tomēr nejauši uzrakstījusi un tūdaļ to arī aizmirsusi.

Pirmo vakara pārsteigumu sagādāja nominācijas, kuru bija divtik vairāk nekā pirms tam redzēts festivāla mājaslapā un televīzijas reklāmās. Šo pārpratumu nespēja paskaidrot ne RigaIFF relīžu autors, ne Junkurs no Honkongas, bet, gods kalpot Rīgai, vakara neoficiālajā daļā to nule sabiedriskā labuma statusu guvušajā Kaņepes kultūras namā paskaidroja šovmene Adriana Roze. Izrādās, ka pirms uzvarētāja paziņošanas tika uzrādītas pilnīgi visas nominācijas, kas apbalvojumam vispār izvirzītas. Piemēram, ja kāds būtu nominācijā „Gada aktrise” izvirzījis AK vai EK tēlojumu Texxxtu uzvedumā „Ugunsgrēks”, tad līdz ar karalieni Rēziju Kalniņu u.c. kulta aktrisēm tur tiktu parādīta arī tā.

Vakara lielākais veiksminieks bija producents Roberts Vinovskis, kurš savāca 6 Lielos Kristapus, kurus gan jau sakārs krellītēs kā tādas barankas, jo ne tikai barankām un Artūra Šingereja gultai ir caurumi, bet arī Lielā Kristapa lellei. Roberts dabūja 1 savējo balvu un 5, kas pienācās ļaudīm, kas nebija ieradušies uz balvu pasniegšanu. Varam saprast, jo tās balvas jau tāds sūds vien ir. Sūds bija arī tās bezgaumīgās puķes – kumelītes, pūpoli un baltas krizantēmas ietītas zelta papīrā. Kurš gadsimts? Mazliet normālākas bija „Dienas” puķītes, kuras pasniedza estēts Atis Rozentāls, kuru mēs pamazām sākam pielūgt. Tiesa, „Diena” arī bija tajā varzā, kas nepasniedza Kristapus, bet gan kaut kādas nejēdzīgas balvas, kas vienubrīd bira kā no pārpilnības raga. Piemēram, labākajai studentu filmai (filma, kas bija par švaku, lai iekļūtu nominācijā „Labākā debija”) tika pasniegtas sveces burkā. Toties Nordam tika pasniegtas puķes vāzē, jo no zeltainā papīra puķu turzas viņa rokās aumaļām šļācās laukā ūdens. Viņš arī tika pie vakara galvenās balvas „Labākā skatītāju latviešu skatītāju skatītākā filma Latvijas skatītājiem”.

Ievērības cienīgs bija arī tulks. Mēs esam atvērta sabiedrība, tāpēc laiku pa laikam uz skatuves kāpa ne tikai homoseksuāli cilvēki, bet arī ļaudis, kas runāja citās valodās, jo tā bija pieraduši. Tā kā tulks „long speach” tulkoja kā „īsa runa”, tad interesanti zināt, ko viņš īsti domā, sakot, ka iedzers vienu vīna glāzi? Tulka zvaigžņu mirklis pienāca, pasniedzot balvu nominācijā „Gada aktieris”. Krieviski runājošā kundze ne tikai totāli ignorēja tulka nervozo mīņāšanos sev blakus ar mazu lapiņu rokās, bet arī uzvarētāju – Janisu Amanisu – paziņoja tik garāmskrienot, ka nevarēja saprast, vai viņš ir uzvarētājs vai viņas mīļākais (aktieris). Lai izveidotu elpu aizraujošu balvas pasniegšanas runu, ir svarīgi ievērot divus noteikumus. Pirmkārt, jāizdomā, kāpēc tieši konkrētā nominācija ir vissvarīgākā – piemēram, pasniedzot Lielā Kristapa baranku labākajam kostīmam, jāpasaka, ka tad, ja nebūtu drēbju, kinolentēs visi būtu spiesti filmēties kaili. Starp citu, Junkurs šajā brīdī atglauda no pieres matu šķipsnu un neķītri iečukstēja ausī savai blakussēdētājai, ka tad tas būtu softporn (viņa mīļākais Eiropas kino žanrs – red. piez.). Otrkārt, nominācija ir kaut kā jāpiesaista uzņēmumam, ko pārstāvi – piemēram – „animācijas filmas ir kā Laimas saldumi” vai „sieviete ir kā Volvo mašīna”. Vismīļākie balvu pasniedzēji ir tie, kuri īsti nerubī, kādā pasākumā atrodas, vienkārši šefs licis atnākt, jo pašam tajā dienā svarīgs skvoša treniņs. Savukārt, sakot pateicības runu pēc balvas saņemšanas, ir tikai viens noteikums – jāpasaka, ka tas ir negaidīti, un paldies tuviniekiem, kas bija līdzās un atbalstīja.

Svarīgs vakara personāžs bija rokas padevējs dāmām, kas kāpa uz skatuves. Sākumā šis amata pienākums nebija uzticēts nevienam, bet, redzot, ka publikā pēc tā ir pieprasījums, radās arī piedāvājums. Pildīt rokas padevēja pienākumus tika uzticēts kādam draudīga paskata kungam, kurš acīmredzami ne acu galā necieta saburzītas drēbes, jo spītīgi nepasniedza roku Rēzijai Kalniņai, kurai, kāpjot uz skatuves, negāja sevišķi gludi ar kleitu. Varbūt, ka tā arī bija liela veiksme, jo Vita Vārpiņa, kurai viņš roku padeva, pakrita un nogāzās garšļaukus. Tā gan laikam viņai nebija pirmā reize, jo runu viņa sāka ar to, ka Dailes teātrī jūtas tik ērti kā nekur. Bet, kā vēlāk sacīja režisors un gardēdis Jānis Nords, necelsies, kas nav kritis.

Nevienu balvu nedabūja ne „Izlaiduma gads”, ne „Cilvēki tur” un pat ne „VEF 54.sezona”. Tā nebija vienīgā netaisnība. Aktieriem, režisoriem un ekselencēm bija atņemts svarīgākais – starpbrīdis, kura laikā varētu nobaudīt pa spirdzinoša dzēriena lāsei. Piemēram, ja Jānis Junkurs būtu ticis pie kafijas, visticamāk plkst. 22:20 viņš nesāktu žāvāties. AK un EK, lai neiemigtu, aktīvi dejoja ikreiz, kad tika pasludinātas nominācijas. Par to vairāk uzzināsit Euronews kultūras ziņās.

Ceremonija beidzās ar grīdas pacelšanos vēl neredzētos augstumos. Tam nebija nekādas īpašas nozīmes, bet bija svarīgi parādīt, ka Dailes teātrī šāda grīda ir. Super! Pamanījām. Ja vēl piestrādātu pie repertuāra, būtu ideāli.

Kristapa banketā bija sapulcējušās Rīgas elegantākās Partybomzenes, kas fotografējās pie gleznām. Uzkodas bija diezgan švakas, bet alkohola, protams, par maz. Savu darbu no sirds mīlēja viskija lējēji, kas Dairai Āboliņai sita pa rokām, kad viņa sniedzās pēc grādīgā glāzītes. Kad viskijs bija izbeidzies, alkatīgākie dzērāji pārmeklēja Laimas konfekšu kalnus cerībā tur atrast kādu „Prozit”.

Banketa laikā sapratām, ka labākais skaņu režisors Ģirts Bišs un parastais režisors Juris Kursietis ir goda vīri. Pieņemts, ka cilvēki, panākumu apreibināti, mēdz palikt iedomīgi un, esot slavas zenītā, nesveicina cilvēkus. Ar Bišu ir tieši otrādi – pirms ceremonijas viņš izvairījās no EK skatiena, bet, ieguvis balvu un pārliecību, tomēr sadūšojās pasveicināt. Arī Kursietis bija diezgan atvērts – kādā mirklī mūsu skatieni sastapās, ilgi blenzām viens uz otru, līdz režisors veica slēdzienu: „Kolāte. Kopā taču mācījāmies.” Tā vietā, lai apsveiktu Juri ar panākumiem, EK viņu informēja par to, ka viņš mācījies vienā skolā arī ar AK. Butnāres klasē. Reiz mēs kādā klases priekšnesumā pat veltījām viņai dziesmas pantu, kurā bija vārdi: „Butnārīte labais gariņš – mācīs šūt un arī vārīt!”. Ļoti svarīga informācija.

Tā kā esam sabiedrības par atklātību „Delna” kvēlas pielūdzējas, texxxtu slēgsim ar slavas dziesmu pašas sev, atzīstot, ka šis bija viens no grūtākajiem texxxtiem mūsu uzņēmuma vēsturē. Ar to varbūt varētu sacensties tikai SM un AK rakstītais texxxts par Šķēli saulainā pēcpusdienā pēc DB kāzām Rundāles pilī. Turklāt abiem notikumiem ir arī viens kopīgs elements, un tā ir Linda Leen. I was a lonley girl and goodbye.
 
 
xxx
06 Decembris 2014 @ 23:11
Komunistiskās partijas "Vienotība" kongress  
Sestdienas rītā AK un EK sevi nežēloja un ieradās Komunistiskās partijas “Vienotība” (turpmāk texxxtā - KPV) kongresā. Sākotnēji atmosfēra mazliet atsita Depeche Mode koncertu, jo rinda uz garderobi bija iespaidīga, bet tomēr dāmu uzkrītošās smaržas atgādināja par Dailes teātri. Vai tas nozīmē, ka KPV velk uz konservatīvo galu? Raudzīsim.

Tā kā KPV pofig par ērtībām, prozas lasījums “Vienotības kongress” tiek rīkots bibliotēkas Imanta Ziedoņa zālē, kur visiem vietas nepietiek. Neveiksmīgākie tiek nosūtīti uz lounge zonu, kurā televizora tiešraidē var vērot visas runas. Super! Mēs apsēžamies netālu no Ingas Priedes, kura himnas sākumu pavada, nerimstoši bazarējot, bet vēlāk viņas draugi nosmej: “He he, tagad Tu esi Latvija fašisma atdzimšanas virsmāte!”. Runā, ka Priedes kundze savu dzīves moto “Pret cilvēkiem ar smaidu” pēc visa notikušā papildinājusi ar paskaidrojošu frāzi “...bet pret gejiem ar naidu!”.

Mums aizmugurē sēž fašisma virsmāte, bet priekšā - plaši pazīstamais banketu viesis Farmaceits jeb Partybomzis. Farmaceits mums pastāsta, kāpēc apmeklē visus pasākumus. Izrādās, viņš grib uzzināt visu pa taisno, bez mediju starpniecības, jo tie var samelot. Tas ir cieši saistīts ar mūžizglītību. Farmaceitam ir 3 augstākās izglītības (ekonomikas, jurispudences un vēl kādā jomā, ko viņš nevēlas atklāt). Viņš nav mazais bērns, tāpēc zina, ka tiek dēvēts par Partybomzi, un atzīst, ka pseidonīms - tas ir daudz labāk nekā vārds un uzvārds. Mūžizglītības speciālists ir ar sevi pārņemts un pieņem, ka cilvēki viņu grib izēst un izdzēst. Viņš pret to grasās cīnīties, visus sūdzot tiesā, kā arī aicina mūs novērtēt to, ka vēl nav paņēmis nevienu kafiju un cepumiņu, kamēr citi krāmē nez kuro šķīvi. Iespējams, viņš nekad nebūtu beidzis par sevi stāstīt, ja mēs nepalūgtu aizvērties, jo tomēr gribam kaut ko dzirdēt no Solčas runas.

Pagrabstāva lounge zonā bija jāizvēlas - sēdēt vai dzirdēt. Tā kā mēs pazīstam džeku no arhitektu biroja “Outofbox” (ārpus kastes - no poļu val.) un dzīvē gribam dabūt visu vai neko, naski pašiverējām un atradām sev ne tikai krēslus, bet arī iespēju nofenderēt pavirši pieskatītus mandātus. Vēlāk kāds LNT žurnālists gan atklāja, ka tie mandāti sūdi vien ir, tāpēc mēs tos atkal nolikām. Miskastē, protams. Ar, kā vēlāk debašu sadaļā atklājās, nepareizi uzkonstruētajiem krēsliem iepriecinājām arī citus “Vienotības” pielūdzējus, bet kopumā kādiem sešiem no viņiem palīdzējām telpā atrast tualeti. Ko viņi bez mums vispār darītu? Debašu daļā par izaugsmi gan atklājās arī, ka tualešu Gaismas pilī ir daudz par maz.

Solvita Āboltiņa neslēpj to, ka viņa ir vislabākā. Arī Straujuma atzīst, ka tā ir. Toties Sandras Kalnietes runas laikā zālē nebeidz skanēt sajūsmas šņuksti - visi domās jau ir ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Virsniece Āboltiņa laipni atļauj otram valdes priekšsēdētāja amata kandidātam Andrejam Judinam teikt savu runu. Andrejs atklāj, ka daudziem KPV biedriem kaut kas sāp un vakaros viņi par to tvīto, jo dienās nav, ar ko parunāt. Saspēles vadītājai un basketbola mūzai Solčai ne tikai gadās visu laiku verbāli klumpačot, bet arī izcelties ar sevišķi sliktu humora izjūtu. Laikam tas no uztraukuma. Tāpat kā niknais izsaukums kalpiem no jauniešu organizācijas: “Kur ir mikrofons?”.

Cik mums zināms, parasti kongresos uz skatuves sēž vairāki cilvēki - trīs vai četri, piemēram. Tas simbolizē komandu, kas kopā var vairāk. Turpretim Solčai labāk patīk būt vienai. Nav jau arī nekāds šovs “Dejo ar zvaigzni”, bet gan ārija “Vienkārši Zvaigzne” - nopietns pasākums tomēr. Lai Zvaigzne viena uz skatuves justos omulīgāk, viņai aiz muguras bija uzprojicēts Brīvības piemineklis, bet priekšu rotāja partijas jaunais sauklis “Augam Latvijas simtgadei!”. Tā kā augt gudri diemžēl bija tikai kārtējais priekšvēlēšanu solījums. Iesakām nākamajā kongresā, ja vien tas netiek rīkots tur, kur pienākas - Kongresu namā - , iztikt bez butaforijām un pie Brīvības pieminekļa arī debatēt. Bibliotēkā tāpat visiem nepietiek vietas. Turklāt “Vienotība” vairākkārt uzsvērusi, ka ir tik ļoti demokrātiskā partija, tāpēc jāļauj savas svinīgās debates apmeklēt ikvienam farmaceitam vai publicistam, kurš to vēlas.

Kad atgriezāmies no kārtējā pārgājiena pa perifēriju, pie AK nofenderētā krēsla mētājās saplēsta zaļā krūze. “AK, šausmas, kāds kauns,” mēs sākotnēji nodomājām, bet tad sapratām, ka AK nekādu kafiju vispār nedzēra. Bija noticis aukstasinīgs noziegums. Mūsu alibi, protams, visi sākotnēji atteicās ņemt pilnā. Taču dzīvīte jau nav mazais bērns, un dots devējam atdevās - kundze, kam iepriekš uzdāvinājām krēslu, izrādījās esam nozieguma aculieciniece! Pēc liecību uzklausīšanas un rūpīgas izmeklēšanas atklājām, ka zaļo krūzi saplēsusi un pēc tās ne mirkli nav raudājusi neviena cita kā Ilze Viņķele, kas naski pametusi lauskas, tādejādi apdraudot apkārtējo veselību un dzīvību. Uzreiz bija skaidrs, ka tā ir pret mums vērsta nomelnošanas kampaņa, bet Latvija ir tiesiska valsts, un tāpēc deivida linča tiesa par to viņai piesprieda tikt neievēlētai jaunajā valdē. Lai šo noziegumu noklusētu, kāds KVP biedrs mums piedāvāja naudu, tomēr to nepieņēmām. Jo piedāvāja pārāk maz.

Tikmēr, skumīgi apsēdies uz zemes, lai ērti izšvīkātu no valdes ēdienkartes savus kolēģus, bija plaši pazīstamais promiļu tiesību aizstāvis Veiko Spolītis. “Veiko, nu nesēdi taču zemē! Cilvēki atkal nodomās, ka esi saguris (piedzēries - no poļu val.)!” viņam jautri uzsauca kāds kolēģis, bet Veiko spēja tikai drūmi pasmaidīt. Izrādījās - pamatoti - , jo arī viņš valdē netika ievēlēts. Taču dzīve nav nāve un ar to vēl nebeidzas, tāpēc iesakām viņam iesaistīties topošās “Dzērājšoferu partijas” dibināšanā vai kļūt par “Spirits and Wine” reklāmas seju. Vismaz Kaimiņam viņi maksā pusotru štuku, toties “Vienotības” valdē nemaksā neko… Bet citi nezina pat to.

Piesakot neiedomājami garlaicīgo ētikas komisijas ziņojumu, Solča lepni noteic: “Mums pat ētikas komisijā ir cilvēki ar grādiem!”. “Ooo, tomēr kāds ir pālī,” mēs priecīgi konstatējām, bet atklājās, ka runa ir par doktora grādu. Vēl vēlāk atkal nāca gaismā, ka tomēr nav gan, jo meitenei šāda grāda vēl nav, taču Solča norādīja, ka tā kā viņai tā uz kalpu sagatavotās lapas rakstīts, tad tā ir un punkts. Diemžēl ziņojumā netika teikts nekas par kādu KPV biedru, kura dēļ reiz speciāli sasaukta komisijas sēde, jo viņš pārāk daudz un regulāri uzmācās meitenēm. Ja kas, viņš runāja arī debatēs, tomēr visas kārtis nevar atklāt (zināms noslēpuma plīvurs piestāv visiem - kā tieviem, tā resniem, kā jauniem, tā veciem), tāpēc personas vārdu un uzvārdu mēģiniet izpīpēt paši.

Visu pieredzējušu žurnālistu pienākums ir novērtēt arī cienasta kvalitāti. Cepumi, kas tik piedāvāti uzkodās, bija totāla izgāšanās - lētās piparkūkas un tie riņķīši, kam pa vidu iepiļīta zapte. Skaidrs, ka paši žurnālisti, vēlēšanu naktī šiverējot pa birojiem un nostučījot vēlētājiem, cik maksā katrs ēdiens uz galda, ir valsts kalpus iebaidījuši. Tomēr tie cepumi bija par traku. Ar pusdienām gāja daudz labāk - bija gan zivtiņa, gan vistiņa, vēlāk launagā bija pat garneļu salāti. Paldies Jānim Egliņam, ka mums to nodrošināja!

Debašu laikā Vidiņa kungs vēlējās nošaut vienu Zaķi ar vairākiem šāvieniem, tāpēc apvainoja savu partijas biedru no Latgales saraksta tiesiskuma brutālā un mērķtiecīgā izvarošanā. Vidiņa kungs bija pārliecināts, ka nevainības prezumpcija ir jāatceļ un pret Zaķa kungu jāizmanto vainīguma prezumpcija. Vidiņš uzskatīja, ka Zaķis pelnījis augstāko Latvijas Republikas soda mēru - dzenāšanu ar koku. Solča gan nikni piebungāja ar savu koka āmuriņu, paziņojot kongresa visspilgtāko citātu: "Visu partijas biedru vārdā lūdzu runāt savā, nevis visu partijas biedru vārdā!!!".

Debates ir ļoti garas, un to laikā Judins pohujā vazājas pa lounge zāli, bet Anrijs Matīss un Valdis Dombrovskis spoguļojas, izspēlējot ainiņas no savas mīļākās lugas “Doriana Greja ģīmetne”. Citi tikmēr nespēj sagaidīt kārtējo kafijas pauzi, tāpēc sāk baudīt pienu - cerams, ka to ir slaucis pats lopkopju aizstāvis Domburs. Nepacietīgākie skrien uz Narvesenu pēc spēcinošas kafijas. Dažs pieredzējis kongresu apmeklētājs par to ir sašutis un pastāsta, ka reiz Tautas Partijas kongresā reiz gan žurnālistiem iedota alus muca. Tā rezultātā Jelgavas pilī saplēsta kaut kāda sena vāze ar rūnām.

Kaut arī KPV tā arī alkoholu neizdala, Kārlis Šadurskis neoficiāli atklāj, ka Soross apmaksājis gan Hābsurgu, gan Neuzvaramās Aramādas sakaušanu, un tā Eiropā ievazātas Rietumu vērtības. Ieraugot Spolīti, viņš sauc: “Veiko, Tu esi Kremļa aģents!” Veiko atcērt: “Es vienkārši esmu nepieskaitāms!” Šadurskis arī atzīst, ka nezina, kas ir Texxxti, jo dzīvojot tumsā - 100% viņš būs pēdējais, kas lidostā izslēgs gaismu, un dzīvos te viens, bez Rietumu vērtībām un gejiem visapkārt.

Par priekšsēdētāju, protams, ievēl Solvitu. Valdē netiek ne Veiko, ne Viņķele, ne Čigāne un pat ne Štokenbergs, kurš bija sarūpējis lielisku motivācijas vēstuli (vienīgo, kur kaut kas bija pateikts). No 511 vēlēšanu biļeteniem par derīgiem atzīti 470. Tas nozīmē, ka 41 cilvēks nav sapratis, kā pareizi balsot, kaut arī tas vairākkārt skaidrots. Tie ir 8% no balstiesīgajiem. Gadījumā nesanāk, ka KPV ir proporcionāli vairāk cirvju nekā vidēji Latvijas vēlētāju sabiedrībā? Tas nozīmē, ka turpmākais “Vienotības” kurss nebūs ne konservatīvs, ne liberāls, tas vienkārši būs “1 lats - 2 eiro”.


P.S. Papildinformācija un attēli meklējami twitter.com/texxxti, bet Štokenberga motivācijas vēstule - twitter.com/Pabriks
 
 
xxx
27 Novembris 2014 @ 18:12
Kā Daiga Mazvērsīte Pītu dohertiju intervēja  
Texxxti nebeidz pārsteigt. Šoreiz autores EK un AK piedzīvojušas ekstrasensu cienīgas vīzijas par to, kas un kā kaut kad notika vai, iespējams, nenotika starp mūziķi Pītu Dohertiju un žurnālisti Daigu Mazvērsīti. Par inspirāciju sakām sirsnīgu paldies mūsu lielākajam medijam Jegoram Jerohomovičam.

Reiz klasiskais rokmūzikas apskatnieks bija noķēris ļoti, ļoti hronisku bronhītu, tāpēc nebija sazvanāms. Intervija ar Pītu Dohertiju jau sen kā sarunāta, atlikt nedrīkst, tāpēc atbildīgais uzdevums šoreiz tiek uzticēts Daigai Mazvērsītei.


Pīts Dohertijs sēž noskretušā ādas dīvānā un kasa rokas. Vienā no rokām atrodas pusizdzerta rabarberu liķiera pudele. Aiz otras rokas nagiem atrodas ādas gabaliņi no pirmās rokas.

Tērpusies raibā bikškostīmā un t-kreklā ar visu horoskopu zīmju simboliem, telpā ar ierodas Daiga Mazvērsīte. „Please, sit down,” saka Daiga un turpina: „Do you want a drink?”.

„No, thanks,” viņai atbild Pīts Dohertijs, jo ir labi audzināts un zina, ka uz jautājumu ir jāatbild ar atbildi. „Better you sit down,” viņš turpina un sniedz Daigai rabarberu liķiera pudeli. Daiga pieliek liķieri pie lūpām tikai pavisam simboliski, lai pārāk neapreibtu. Ir tomēr darba laiks.

„Do you like jail?” Daiga nolasa no lapiņas pirmo no iepriekš sagatavotajiem jautājumiem.

„It is an interesting place. Like Puertorico. Have you been there?” viņai, aizsmēķējot cigareti, atbild Pīts.

Daiga ir mācīta daudz apkārt svešiem par sevi nestāstīt, tāpēc lasa tālāk otro jautājumu:

„Do you like Kate Moss?”

Pīts atbild: "Yes. She is exceptional. Do you know anyone like her?" Daiga nevar nociesties un tomēr atbild: "Yes, I know. Jānis Junkurs from Honkong." Viņa no bikškostīma kabatas izvelk saņurcītu Junkura fotogrāfiju un pasniedz to Pītam: „It`s a present. He used to be the minister of defense of Latvia.”


Daiga saprot, ka tikko kaut ko ir sajaukusi, bet viņa nolemj kļūdu nelabot cerībā, ka Pīts nav dzirdējis šo komentāru. Vēl viņa no kabatas nejauši izvelk e-talonu, bet, tā kā tajā ir vēl 7 vai pat 8 braucieni, viņa nolemj to tomēr neatdot rokmūziķim.

Rūpīgi noglabājusi e-talonu savā slepenajā vietiņā, Daiga nolasa trešo jautājumu: „Do You like horoscopes?” Dohertijam pēkšņi sāk asiņot deguns, viņš paņem rūtiņu lapu, uz kuras pierakstījis jaunās dziesmas vārdus un ar topošo hitu sāk slaucīt savas asinis. Žurnāliste notiekošo izliekas nemanām. Tā kā Pīts apzinās,ka šobrīd norisinās nopietna intervija, nevis psihošana par asinīm, viņš, turot sarkano lapiņu pie deguna, apzinīgi atbild uz jautājumu: “I like horoscopes. I am Cancer. It brings me luck. Do You like Capricorn?” Vēlāk atklātībā nāks fakts, ka Dohertijs ir iestājies žurnālistu skolā un tāpēc viņš aktīvi trenējas jautājumu uzdošanās, jo pēc pirmā semestra dienasgrāmatā bija saņēmis šādu piezīmi: “No questions.” Daigai ir sliktas atmiņas par Mežāžiem, tāpēc viņa ir atklāta: “It is really gay to be a Capricorn.”

“I much more better like Twins. Because I am a bipolar person. But I like your surname. Does it have any meaning?” žurnāliste nolasa nākamo jautājumu. “Yes. “Doher” means “power” in Romanian and “ty” ir “you” in Polish. What about You? Does “Mazversite” mean anything?” Daiga neapjūk un samelo: “No, those are just random letters.”

Daiga nevēlas, lai viņai gadās kā Spriņģei-Dagilei, un Dohertijs tā vienkārši pārņem sarunas vadītāja lomu, tāpēc viņa turpina lasīt no lapiņas: “Do you like Latvia? If you like Latvia, Latvia likes you.” Dohertijs nekavējoties nober: “I don`t know I have never been there.” Viņš, protams, melo, jo nelabprāt atceras to reizi Salacgrīvā, kad King Charles viņam atņēma skābputru, limonādi “Sprite” un visas krietni iedzērušās meitenes. “Ok, that is all from me,” Daiga saka, veltot mūziķim vēsu, bet iedarbīgu smīniņu. “Have a great concert. Take care. Best retards, sincerely yours” Daiga šauj laukā visas pieklājības frāzes, kas vien ātrumā nāk prātā, tad pieceļas, saloka lapiņu, aizliek to aiz t-krekla apkaklītes, tad tālāk jau ieslidina aiz vienas krūštura lencītes. Tad viņa izdara ko tādu, ko vēl agrāk nekad nav darījusi. Viņa piemiedz Pītam ar aci. Daiga pēkšņi jūtas brīvi, nepiespiesti, īsta rokmūziķa personību uz viņu ir iedarbojusies reibinošāk par visiem pasaules rabarberu vīniem.


Ieradusies viesnīcā, Daiga noauj kurpes, iekrīt gultā, paņem savu Acer laptopu un atver programmu “Word”.


“Interviju sarunāt nebija viegli,” Daiga raksta. “Divreiz norunātajā laikā Dohertija kungs neieradās, bet trešoreiz biju spiesta gaidīt gandrīz veselu stundu. Neizskatījās, ka mūziķis par to izjustu jel kādu vainas apziņu. Viņš steidzīgi ienesās krodziņā “Ribs&Rock”, pasūtīja vidēji apceptu steiku un krietnu devu viskija (pati dzēru tikai kafiju). Sarunas laikā mūziķis daudz smēķēja un bieži ieturēja ilgas klusuma pauzes, liekot vien minēt, vai cenšas noformulēt atbildi uz jautājumu, vai pēkšņās pārdomās ir aizmirsis, ka tāds vispār uzdots…”.


Jau pēc pāris stundām Daiga, gandarījuma pilna, nospieda “Send” adresātam “inita_sila@zurnalsieva.lv”.


To klasiķi pēc tam, protams, atlaida. Daiga bija labākā. The best.
 
 
Mūzika fonā: Pete Doherty - For Lovers
 
 
xxx
16 Oktobris 2014 @ 11:54
Vai viegli būt zilajam?  
Pagājušajā nedēļā Igaunijas parlaments ir apstiprinājis partnerattiecību likumprojektu, kas paredz, ka 2016.gadā igauņi varēs likumīgi slēgt viendzimuma partnerattiecības un kļūt par oficiāliem gejiem. Protams, šis fakts satriec Texxxtu kolektīvu, tāpēc EK un SM metās noskaidrot, vai viegli būt zilajam, un, lai tas neizskatītos pēc kaut kādas homoseksuālu veceņu ālēšanās, viņām pievienojās arī FD kungs.

Ar ko tad viendzimuma partnerattiecības atšķiras no viendzimuma laulības? Praktiski ne ar ko. Tās ir tās pašas kāzas, tikai bez baznīcas un gredzeniem, līdz ar to partnerattiecības ir pat finansiāli izdevīgas, jo prasa mazākas investīcijas. Kāzām vienīgais labums ir tas, ka pēc tam var nēsāt gredzenus, kas neprecētiem ļaudīm uz stingrāko esot aizliegti.

Šrēdingera Dimiterēns diemžēl ir ieņēmis mutē ūdeni un neko daudz par vājprātu Igaunijā nesaka, lai arī viņa viedoklis šobrīd būtu zelta vērtē. Tas ir šokējoši, ņemot vērā, ka viss tviteris pilns ar padlām, kas dzied slavas dziesmas faktam, ka Igaunija - pirmā no visām bijušām PSRS valstīm - ir legalizējusi partnerattiecības ne tikai Ādamam un Ievai, bet arī Kainam un Ābelam.

Mēs personīgi ieteiktu uzbūvēt skatu torni Valkā/Valgā un kāst naudu no tūristiem, kuri vēlētos redzēt, ko homoseksuālisms (kas ir visaptverošs jēdziens, jo tas sevī iekļauj arī pederastiju, zoofīliju, liberastiju, tolerastiju, vojerismu, Ebolas vīrusu un atkarību no marihuānas un spaisa) var nodarīt mūsu zemei. Teiksim, ja Valgas pusē pie padebeša zaigotu vienīgi izvirtības, tad būtu skaidrs, ka igauņi pieļāvuši lielu kļūdu, un latvieši varētu gavilēt par to, ka igauņi beidzot izdarījuši kaut ko stulbu, kamēr mēs - visgudrākie. Ja padebešu atšķirības nebūtu īpašas ievērības cienīgas, tad varētu secināt, ka izvirtības galvenokārt koncentrējas galvaspilsētā. Bet Pozitivusa laikā Ainažu robežpunktā visiem igauņiem būtu jāveic seksuālās orientācijas tests un uz kārtējo King Charles uzstāšanos jālaiž tikai godīgi ļaudis.

Vai jāpalielina finansējums aizsardzībai līdz 50% no IKP, lai izvairītos no tiem igauņu zilajiem, kas ordām vien pederastiski grābstīsies gar mūsu morāli? Par vēlu! Kaut arī pirms pāris dienām bīskapi Vatikānā arī safārējušies un sākuši dziedāt dziesmu par to, ka zilie nav jādiskriminē, vakar Latvijas Radio kulta raidījumā “Brīvais mikrofons” klausītāji ne par Igauniju, ne par Sodomu un Vatikānu neminēja ne pušplēsta vārda. Pīzdimiters un Iesalnieks arī neko. Kāpēc? Skaidrs, ka igauņi jau ir klāt un iebiedējuši tautas varenākos domātājus. Gan jau arī viņi Zaķim uzsaukuši tās balsis un Lielo Liepukalnu pārsaukuši par Kupraino kalnu.

Bet kas tad īsti notiek Vatikānā? Vai tiešām bīskapi legalizēja pederastiju un marihuānu? Par otro visoperatīvāk ikvienam pastāstīs Jurģa Liepenieka tvitera profils, bet par zilajiem palaidņiem lasiet vien tālāk.

Latvijas mediji ziņo, ka Vatikāns “pavēris durvis” viendzimuma partnerattiecību leglaizēšanai. Bet vai tiešām? Un kas īsti ir durvju pavēršana? Radioaktīvais polonijs ieies istabā arī pa aizslēgtām durvīm, bet liels lācis un Lielie greizie rati netiks iekšā pat pa atvērtām dubultdurvīm. Kas īsti noticis sinodē un kas tā tāda vispār ir? Mēs - textoļi - zinām!

Sinode ir 2 gadu gara tusofka, kas savā būtībā līdzinās, piemēram, tusofkai “Rīga - kultūras galvaspilsēta urrā!”, kur pārsvara nekas nenotiek, bet laiku pa laikam cilvēki sanāk uz strelku, lai paķērktu, ka mākslai vajag telpu, un par brīvu paēstu un piedzertos. Šobrīd arī Vatikāna norisinās strelka, kur sanākuši bīskapi ar tādām cepurītēm kā žīdiem, tikai krāsainām. Sarkanās cepurītes ir heteroseksuālajiem bīskapiem, bet rozā - gejiem. Tā viņi tur šiverējuši, negulējuši kopā un runājuši par ģimeni, kā arī pārrunāto pierakstījuši kladītē ar 58 nodaļām, lai neaizmirst. Šādu pierakstu esamība liecina par to, ka mācītāji bijuši tādā pālī, ka tēvreizes vietā droši vien noskaitījuši dievmāti. Vai mēs to nosodām? Nekādā gadījumā!

Strelkas sekretārs Bruno ir apmēram tāds kā Ugunsgrēka Zentiņa, tāpēc, satiekoties ar žurnālistiem, izpļāpājies, ka bīskapi nolēmuši, ka gejus nevajag sist krustā, bet gan atbalstīt un žēlot, jo viņi baznīcai var sniegt dažnedažādas dāvanas. Tas gan nenozīmējot, ka viņiem vajadzētu precēties, jo homoseksuālisms vēl aizvien esot grēks, un tā esot teikts Bībelē. Bet kas tad īsti ir teikts Bībelē? Vecajā derībā (3. Mozus 18:22) rakstīts tā: “You shall not lie with a male as one lies with a female; it is an abomination.” Texxxti to tulkotu kā: “Tev nebūs melot vīrietim, kā tu melo sievietei. Tā ir negantība.” Pastāv arī citi tulkojumi, bet diez vai tie ir pareizi, jo mēs izmantojām Visvecāko derību.

Tas, ka gejiem nevajadzētu precēties, protams, interpretēts kā “geju partnerattiecībām būt!”. Arī nelaiķis Janis Pāvils II lasījis Latvijas medijus un sācis kapā griezties otrādi vēl neredzētā ātrumā, tāpēc garīdznieki nobijušies un metušies skaidrot, ka tā jau nemaz nav. Kā bija īstenībā? Jā, sekretārs Bruno ir izpļāpājies, ka ir bijusi runa par pielaidīgāku attieksmi pret homoseksuāliem ļaudīm. Bet kas tas Bruno tāds vispār ir? Viņš ir Zentiņa, kurā vispār nevajadzētu klausīties, un viņš valkā rozā cepurīti. Turklāt šī sinodes tusofka ir tikai tāda diskusija, kurai nav ne doktrīnas, ne likuma, ne dūres spēka. Kāds it kā ir izmetis domu par to, ka geji - tas ir ok -, bet kāds cits atkal teicis, ka tā nav. Kulta blogs katolis.lv kā labo piemēru min ļaudis no Āfrikas valstīm, kur par homoseksuālismu (melošanu vīrietim) liek cietumā.

Pieņemsim, ka Bruno tiešām bija paņēmis uz krūts un izpļāpājis kaut kādas muļķības. Bet, tā kā viņš vēl nav patriekts no Vatikāna un nosūtīts uz Igauniju, ir viens retorisks jautājums. Vai tas, ka Bruno sacīja, ka Baznīca varētu daudz nekašķēties ar tiem, kas melo vīrietim (gejiem), drīzāk nozīmē, to, ka:

a) tas ir pārrunāts;
b) tas nav pārrunāts?

Mēs vairāk liekam uz B. Ko tas nozīmē? Pēc 2 gadiem Latvijas skolās tiks ieviesta ne tikai dzīvesziņas apmācība, bet arī obligātais priekšmets “Pederastija, masturbācija, holokausts un izvarošana - urrā!”. Un tad Zvaigzne ABC izdos Visjaunāko derību, kura noteiks, ka vīrietis var melot ikvienam (pat vīrietim), ja viņš ir noslēdzis partnerattiecību līgumu ar kādu Igaunijas geju. Kurš no ta iegūs? Praktiski ikviens. Bils Klintons varēs drāzt Moniku Levinsku un teikt, ka tā nav bijis. Putins varēs stāstīt, ka neko nezina par to trako ukraiņu ārdīšanos. Un pat Nils U$akovs varēs rīkot atbalsta piketus pats sev un būt par to pārsteigts.
 
 
xxx
22 Septembris 2014 @ 00:41
Kas Artusam Kaimiņam bēniņos?  
Mēs - AK un SM - nevaram saprast, ko jūtam pret Arturu “Artusu” Kaimiņu. Mēs par viņu nekā daudz nezinām, bet cik tad daudz vispār mēs viens par otru zinām? Maz, pavisam maz. Tāpēc pieliksim pūles un mūli, lai uzzinātu vairāk! Lai Inga Spriņģe un Inese Voika pārāk nesatrauktos, neturēsim delnas zem pūra un uzreiz liksim vaļā, ka nedz Aldis Gobzems, nedz arī kāds cits mums de faktus vākt nepalīdzēja.

Viss sākās ar to, ka Artuss bija samērā skandalozs jaunais aktierītis, kuram pārāk daudz lomus teātrī nedeva, tāpēc viņš, lai “Teātra bārā” varētu iegādāties rumkolu ar ledu un laimu un savam sunītim Borhesam leknāku kauliņu, paralēli tirgoja ārstniecības līdzekļus ārīgai lietošanai. Raksturlomi (un šajā ziņā nekas nav mainījies), ko Artusam no cien. režisoriem izdevās nozvejot, vienmēr kā gadījās, kā ne, bija huligāni un psihopāti. Taču tāpat kā krusa ir krusa, laiks ir laiks, un tas ritēja uz priekšu. Pēc treknajiem gadiem nāca krīze, oligarhi sadega kapusvētku elles ugunīs, bet Fredis pameta Ikšķiles pašvaldības deputātu Ufo pie sasistas BB brokastu siles. Ufo gan tāpēc nepameta plinti krūmos, un nodibināja nodibinājumu Boom FM 2014, kur par rīta raidījuma vadītāju uzaicināja mums visiem jau labi zināmo huligānu un psihopātu. Tas arī brīdis, kad Laimes pulkstenis - tadamm - nosita Artusa slavas stundu.

Izrādās, Latvijas aktīvā sabiedrības daļa bija ieslīgusi tādā vispārējas pelēcības un garlaicības žvingulī, ka džeks youtubē, kurš spēj sabiedrībā pazīstamus cilvēkus uzrunāt uz “tu” un pateikt “bļeģ”, bija kā svaigs Labieša alus malks karstā vasaras dienā, kā atsvaidzinoša pelde paģiru rītā, kā tikko iešņaukts amfiks… Vārdu sakot, sevišķi pacilājošu sajūtu tas radīja tādos tomātos ar kameru kā šis džeks: https://www.youtube.com/watch?v=6ggPuyUiBkI&feature=youtu.be Tātad tipāžos, kas sajūsmināti naktī no piektdienas uz sestdienu pārnes mājās kādu norautu ceļazīmi vai bārā lepni dejo apenēs.

Neilgi pēc “Suņu būdas” ažiotāžas ieskrējiena Artuss ar advokātu, dendiju, taisnības imperatīvu un texxxtu radagabalu Aldi Gobzemu nodibināja biedrību “Neesi vienaldzīgs, esi atbildīgs!”, kas diezgan ātri savu pastāvēšanu beidza, vainojot tajā Latvijas liekulīgo un inerto sabiedrību. Tomēr Artuss no sava domubiedra Ufo bija iemācījies pilnti krūmos nemest, tāpēc pievienojās viņa pārstāvētās partijas kandidātu sarakstam, lai startētu Saeimas vēlēšanās. Raidījumā “1:1” Artuss neslēpa, ka viņa galvenais mērķis Saeimā ir iemūžināt visus pārējos kolēģus netiklu un sabiedrības labsajūtai kaitīgu situāciju kinolentēs. Iespējams, padzirdējis par iespēju nofilmēties kādā jaunā letiņu kino grāvējā, sarakstam pievienojās arī Rūdolfs Plēpis.

Pāris reižu karstgalvim Artusam ir izdevies arī izrauties ārpus youtūbes skapja - vienreiz viņu uz dueli izsauca pētnieciskās apvienības Re:Public soliste Inga Dagile-Spriņģe, bet otrreiz ar viņu un 3. vidusskolas direktoru Andri Priekuli-Sekseri kopīgi dzimšanas dienu TV24 ēterā svinēja bijusī diktore Velta Puriņa. Kā viņiem tur gāja? Ne mazākā čillā kā oligarhiem kapusvētkos - Artuss kā vienmēr neievēroja nekādus pieklājīgas komunikācijas principus un bļaustījās, vienu pēc otra izmetot Alda Gobzema rūpīgi vāktos faktus un rādot Mārtiņa Bondara līmētās kolāžas.

Kā jau minets iepriekš, mēs Artusu Nekā Personīgi nepazīstam. Šī iemesla dēļ nekas cits mums neatliek, kā vien domāt par viņu kā tādu televīzijā novērojamu dabas parādību. Internets melš, ka Artuss pēc horoskopa - gluži tāpat kā viena no mums, rakstniecītēm - ir Skorpions. Diemžēl tautā runā, ka astroloģija ir huiņas sinonīms, tāpēc vairāk kā šos divus teikumus mēs Zodiakālai analīzei neatvēlēsim. Kas mums atliek? Biogrāfiskas vadlīnijas jau ieskicētas, būtiskākie fakti apjausti, bet ambivalentā attieksme pret Artusu kā nemainās, tā nemainās. Fakti pārāk viegli ļaujas interpretācijai, tie nekam neder! Prātīgāk būtu paļauties uz jūtām, jo tās nekad nemelo, tāpēc tagad pievērsīsimies tirpām, kas mūs pārņem, vērojot Artusu.

Pirmkārt, Artuss par pirmo iespaidu mums atstāj haotisku bravūru, kas drīzāk krīt uz nerviem, nekā nekrīt, tomēr, brīdi klausoties viņa sakāmajā, var just to, ka par spīti C līmenim latviešu valodā un ētikā, sekmība veselajā saprātā viņam arī piemīt, t.i. viņš nav pilnīgi stulbs. Protams, nav izslēgts, ka viņš, kā jau aktieris, izpilda lomu, kuru pats, iespējams, neapzinās, tomēr šīs spekulācijas uzreiz atmetīsim aiz cieņas pret ideju, ka katrs cilvēks var pats izlemt, kas viņš dzīvē grib būt - kaut vai stulbenis. Otrkārt, lai arī sociālā huligāna lomu viņš izpilda nevainojami, diez ko ticams nav viņa morāles godasardzes tēlojums. Viņš ir gatavs apriet jebkuru, tomēr šī vēlme apriet šķietami nāk no neadekvāta ego, nevis cēlsirdības. To visu gan mēs būtu gatavas viņam piedot, jo neviens nevar būt balts un tas nav iespējams, un galu galā - kāda starpība, kas ir cēlonis? Tomēr viss nav tik vienkārši, un ir lietas, ko piedot ir aizliegts - piemēram, neļaušana atbildēt uz paša uzdotiem jautājumiem. Nafig tad tu vispār ko prasi?

Varbūt Artuss savā privātajā dzīvē ir ļauns manipulators, varbūt viņš savā privātajā dzīvē ir vienkārši trešais tēva dēls - ar labu sirdi un sliktu cēloņsakarību uztveri. Savā publiskajā dzīvē viņš katrā ziņā harmonisku iespaidu neatstāj. Tas viss būtu patiesībā relatīvi pofig, bet tā besīgā sajūta, ka tu nevari saprast - tā mums neliek mieru. Vārdusakot, Artus, ja tu mūs lasi - lūdzu, neaicini ciemos uz Suņu Būdu, jo tāpat nenāksim, bet vakariņās gan var. Jāizmaksā nebūs, nemīz. Mēs vienkārši gribētu tevi saprast.
 
 
xxx
06 Augusts 2014 @ 22:17
Expendables 3  
Visu gadu gaidīju 15.augustu, kad paredzēta filmas „Expendables 3” pirmizrāde. Bet domājat, ka es varu sagaidīt? Domājiet vien tālāk, es par Jums nedomaju vispār!

Viss sākas ar to, ka Neiznīcināmie no braucoša vilciena izķeksē tur ielsodzīto Stalones draugu Nigeru. Neiznīcināmie ir diezgan punktuāli, tāpēc viņiem ne pārāk patīk tas, ka Nigers nevis fiksi priecīgi lec helikopterā, bet pirmos brīvības mirkļus izbauda, nošaujot visus apsargus, kas vēl ir dzīvi, kā arī lai pārliecinātos, ka vilciens ietrieksies mājā, kur izšķaidīs pauri šī brīža galvenajam ļaunajam. Kiškas nerāda, bet, tā kā Ļaunuma iemiesojums filmā vairs nepiedalās, tad mana pārliecība par to, ka viņš pa gabaliņiem aizgājis pie dieviem, ir liela kā Dolfa Lundgrēna.

Kad steidzamākie darbi apdarīti, visi ļotenē brauc nezināmā virzienā. Nigers aizņemas Lundgrēna lielo dunci, lai nogrieztu bārdu. Un ir iemesls pucēties – Stalone visiem paredzējis ballīti Somālijā, kur jānošauj kādi 500 tirliņi un jāsaņem ciet kaut kāds tur ieroču guru. Kauja ir klasiski skaista, un visi, izņemot Džeisonu Stethemu, ir samērā lielā starā par jaunā Nigera kaujas mākslu. Mīļākais cīņas moments ir tas, kurā Dolfs Lundgrēns pabrīdina kolēģus, lai uzmanās no krītošiem objektiem un tūliņ pat pats gādīgi noorganizē līķu lietu pār to galvām. Ja kāds vēl to nav pamanījis, tad vēlos informēt, ka Lundgrēns ir mans mīļākais aktieris. Protams, somāļi, cik nu jaudā, šauj, bet, protams, ne reizi netrāpa.

Jautrība sit augstu vilni līdz mirklim, kad no helikoptera izkāpj jaunais Galvenais ļaunais. Stalone sastingst. Es arī. Tas taču Mels Gibsons! Viņš vispār māk kauties?! Stalone neapšauba Gibsona kaujas prasmes, viņu vairak šokē tas, ka Gibsonam vajadzētu būtu beigtam. Pēc sāpēm Silvestra sejā var noprast, ka šis ļaunais ir tiešām Ļauns. To Gibsons tūliņ arī apliecina, divreiz sašaujot to Expendables nigeru no Old Spice reklāmām, tādejādi pierādot, ka, ja grib, tad arī ļaunie var trapīt.

Slimnīcā visi rāda drūmas sejas, jo Old Spice džeka dzīvības karājas mata galā. Stalone nolemj kolēģim izpalīdzēt, uz naktsgaldiņa atstājot savu Laimes gredzenu. Šķiet, pie viena viņš tur atstāj arī savas mozgas, jo viss, ko viņš dara turpmāk, ir pilnīgi debīls. Vēl pie slimnīcas zēniem uzgruzī Harisons Fords par to, ka šie nav saņēmuši ciet Gibsonu, bet dota tiek vēl viena iespēja. Svarīgi, ka Gibsons jādabū dzīvs, jo viņš tiks vests uz Hāgas tribunālu.

Gibsons, Gibsons. Kas īsti ir Gibsons? Viņš ir pieredzējis kara noziedzinieks, kurš, izrādās, agrāk arī bijis viens no Neiznīcināmajiem, bet tad nolīdis mēness tumšajā pusē, kur mudž no noziedziniekiem, ieročiem, maukām, narkotikām un mākslas. Mazliet atsit Fransuā Olānu, jo tirgo ieročus ļaudīm ar apšaubāmu reputāciju, kā arī pērk sūdīgas gleznas par miljoniem.

Stalone nolemj, ka cīņā ar Olānu viņš neņems līdzi savu komandu, bet gan meklēs jaunus papildspēkus. Viņš paziņo kolēģiem, ka sūta viņus pensijā, jo viņu laiks ir beidzies, yada yada yada. Jebkuram, kurš zina Staloni (un es viņu zinu ļoti labi) ir skaidrs, ka viņš to dara tāpēc, ka negrib, lai Mels Gibsons viņa dārgos draugus nošauj, tapēc labāk ir salasīt jaunu komandu, par kuriem vinam nesāpētu sirds. Baigi varonīgi? Pats domā, ka jā. Cirvis.
Tā Stalone sev salasa jaunus biedrus, sākotnēji atšujot visjēdzīgāko – Antonio Banderasu, kuram nav mīļāka darbiņa par plūkšanos. Labi, viņš arī nav baigi jauns, bet viņa tēls šajā filmā ir lielisks. No sākumā viņu uzlūkoju skeptiski kā Dolfs Lundgrēns, bet otrajā skatīšanās reizē Banderass jau manu sirdi bija salauzis. Un viņam vismaz bija normāla cepure. Jā, 1 dienas laikā filmu noskatījos divreiz, jo sajaucu un domāju, ka tas ir motocikls, nevis filma.

Stalone sarunā ar Švarcnegeru, kas tas viņus visus aizvedīs līdz cīņas vietai. Arnolds ir ar mieru, bet tomēr arī neslēpj, ka uzskata Staloni par idiotu. Divreiz neslēpj. Kamēr jaunie pošas ceļā, tikmēr vecie Neiznīcināmie gruzās. Viens prosta sēž bārā un dzer. Mans mīļais (mīļākais) vikings Lundgrēns ir apveltīts ar labāku fantāziju, tāpēc reizē dzer šņabi un šauj. Neko pārmest nevar arī Džeisonam Stethemam – viņš kapā aliņu, skatās teļļuku, bet pie pirmā zajoba izslēdz to ar precīzu naža metienu ekrānā.

Pirms izbraukšanas satiekas visi: jaunie pidriķi, kuru Stalonem visād cenšas pielīst, šoferītis Švarcnegers, kā arī īstie Neiznīcināmie, kas grib pārliecināties, vai Stalone tiešām būs tik stulbs, ka brauks nāvē ar šiem nepieredzējušajiem ākstiem. Viņš ir ne tikai tik stulbs, bet arī aizrāda Lundgrēnam, kas tas par daudz dzer, un Švarcnegeram, ka nevajag pīpēt pie lidmašīnas. Tāds cirvis.

Tā kā viens jaunais pidriķis ir hakeris, jaunā komanda ar pāris klikšķiem savāc Fransuā Olānu kādā Bukarestes mākslas galerijā. Bet, tā kā viņi ir nepieredzējuši un stulbi, tad viņi neiedomājas, ka sašņorētajam Gibsonam pie miesas ir GPS raidītājs, un nākamajā sekundē viņa rokaspuiši sašauj busiņu, sagūsta jaunos kolēģus, bet Stalonem palaimējas – viņš iekrīt upē un sasit galvu. Kad viņš viņš atčoknās, apkārt ir sastājušies 4 džeki, viens no viņiem iepiš Stalonem ar kāju pa seju. Tas arī ir pēdējais, ko viņš šajā dzīvītē izdara, jo Silvestram ir nepieciešama tieši 1 sekunde, lai viņus visus nošautu.

Ko nu? Jāiet glābt tie jaunie tirliņi. Palīgā nāk Antonio Banderass, kuram vienkārši ļoti patīk kauties un runāt. Protams, kad lidmašīna jau gatava pacelties gaisā, tai pretī nostājas vecie Neiznīcināmie, un Stalone tomēr paņem viņus līdzi. Lieliskais Antonio Banderass visu ceļu ne tikai aizrautīgi pļāpā, bet arī izdara vērtīgu novērojumu, ka viņš laikam „tam garajam” (Lundgrēnam) nepatīk. Stalone gan Banderasam to iesaka sevišķi neņemt pie sirsnas, jo manam mīļākajam aktierim nepatīkot neviens. Es viņu mīlu.

Bez liekām problēmām tie sašņorētie jauniņie tik atrasti. Protams, tajā mirklī televizorā parādās Mels Gibsons Olāns, kurš informē, ka 45 sekunžu laikā diemžēl šī māja uzsprāgs. Diemžēl ar to nepietiek, lai viņi pagūtu aizmukt, bet nav ko skumt - situāciju izglābj Dolfs Lundgrēns, jo nesadod rīklē jaunajam hakerim, kad tas viņam no rokas norauj ierīci, kas paredzēta, lai nevainojamais vikings varētu regulāri pārbaudīt, cik ārā grādu (no tā izriet, ka Toms Bricis ir Latvijas Lundgrēns). Šī ierīce ir gana spēcīga, lai nobloķētu Gibsona vēlēšanos uzlaist gaisā to māju.

Gibsonam tas nepatīk, tāpēc viņš noskaišas un pie Neiznīcināmajiem nosūta apmēram 2000 ļaužu armiju, kurai bruņojums nav nekāda baiga problēma. Diemžēl nekas cits neatliek, kā īstajiem Neiznīcināmajiem cīnīties kopīgi ar jaunajiem pidriķiem. Pretinieku armija ir labi bruņota, tomēr viņu gribasspēks precīzi trāpīt nav gana stiprs, tāpēc tiek sašķaidīts viss, izņemot varoņu ķermeņus. Nepārprotiet, cīņa, protams, ir spraiga, un bojā aiziet pāris štukas, par ko vislielākais prieks ir Antonio Bandersam – viņš, rokas pret debesīm metot, iekliedzas, ka šis ir viņa dzīves laimīgākais mirklis. Arī Lundgrēns nerāda bēdīgu ģīmi, jo beidzot ir ticis tankā, un lielāka prieka par to nevar būt.

Olāns arī ievēro, ka viņa padotajiem ir problēmas ar motivāciju, jo Neiznīcināmo līķu skaits kā ir, tā paliek nulle. Tāpēc viņš nolemj iet nogalināt naidnieku pats savam rokām, pirms tam nošaujot pāris savus kolēģus, lai skatītājs zinātu, kas tieši plānots. Pa to laiku Dolfa Briča termometram baterijas iet uz beigām, tāpēc visiem jālasās prom. Kā aizvākties? Protams, šurpu ar savu helikopteri pidžina Harisons Fords, kurš saviem padotajiem Švarcengeram un ķīnietim pirms pasažieru uzņemšanas liek satīrīt jumtu. Tas nozīmē nošaut ikvienu, kas tur ir vai jebkad varētu būt. Padotie pavēli izpilda ar neviltotu prieku.

Visi skrien uz jumtu. Cits ar kurpēm, cits ar vīzēm, cits ar basām kājām, cits pa kapnēm, cits vienkārši ar moci uzlec līdz septītajam stāvam. Klasiski Džeisons Stethams nogalina Ļaunā labo roku, bet šoreiz viņš tikpat labi to varēja nedarīt. Iepriekšējā filmā, vot, saprotu – sagrieza pretinieka galvu ar helikoptera propeleri, bet šoreiz vienkārsi sadeva pa purnu. To kompensēt cenšas Stalone ar Gibsonu, kas nolemj kauties ūdenī, jo, pirmkārt, tas ir seksīgi, otrkārt, viņi ir hidrologi. Pēdejā cīņa nav nekāda baigi skaistā, bet nav arī daudz laika, jo tūliņ viss sprāgs. Stalone ielaiž 3 lodes Gibsona puncī, kas šo Olānu pārsteidz, tāpēc viņš vaicā Stalonem, vai tad viņu nevajadzēja vest tiesāt uz Hagas tribunālu. Stalone pretinieku informē: „Es esmu Hāgas tribunāls.” Un, protams, nekavējoties piespriež nāves sodu.

Kavēties tiešām vairs nedrīkst, jo māja jau sāk sprāgt un visi priekšnieku gaida helītī. Protams, viņš pēdējā brīdī paspēj, un pēc dažām stundām visi jau laimīgi krogā dzer un pārrunā kultūras dzīves jaunumus. Te arī klāt filmas šausmīgakais moments – tie jaunie pidriķi nolemj kopā uzdziedāt karaoki. Bļin. Nezinu, ko teikt.

Iespējams, ka man nevajadzēja tik lielas cerības uz Expendables trešo daļu, bet nevar arī mani vainot, jo abas iepriekšējās filmas bija tik krutas, ka man bija morālas tiesības gaidīt ko vairāk. Nu, piemēram, to, ka varētu uzrasties iepriekšējā filmā nogalinātā Van Dammes dvīņu brālis (tā būtu skaista atsauce uz „Double Impact”) uz kādu jautru razborku. Nu, arī bez tā būtu bijis OK. Es pat filmu noskatījos divreiz, jo pirmajā reizē nodomāju, ka nevar tak tā būt, ka vīlos. Būtu bijis OK, ja izlasītu ārā tos jaunos tirliņus, kas cenšas būt baigi badass džeki, bet vispār nesanāk (jo dzied). Stalone tika brīdināts par to, ka vienam no jaunajiem esot problēmas klausīties vadoņa viedoklī. Ha ha ha, Expendables pirmajā daļā Lundgrēnam - vot, tam bija problēmas tad, kad viņš sapsihojās un gandrīz nosita pats savu kolēģi. Bet tas, protams, nebija pats briesmīgākais. Tie sīkie visas filmas laikā nepateica neko krutu. Un tā taču ir bojeviku sūtība – pirms ienaidnieka nogalināšanas ir jāpasaka kaut kas kruts. Bet tie tikai dzied. Les Miserables. 6/10 (4 par centību + 1 Lundgrēna termometram + 1 Banderasa dzīvespriekam).
 
 
xxx
27 Jūlijs 2014 @ 19:57
Meklējam solisti Veselības ministrijai  
Daudzi iesaistījušies Veselības ministra kandidāta meklējumos, tāpēc mēs - sociāli aktīvie Texxxti EK un AK - arī nestāvam malā, jo uzskatām, ka Veselības ministru vajag izdot Veselības ministrijai pat tad, ja pret to iebilst Eiropas Komisija (EK). 

Iepriekšējā Veselības ministrijas virsaite Ingrīda Circene norukājusi nepilnus 3 gadus, kuru laikā viņa uz savas ādas izjuta, ka zajebala no zajebis tālu nekrīt. Viņai padomā bija viena zajebis reformiņa, bet kas tagad? Tagad zajebala tā ministrija, un Ingrīda ar partijas biedru laipnu atbalstu savu posteni pametusi. 

Šī brīža veselības aprūpes sistēma ir ideāli piemērota bagātiem cilvēkiem - tie, kam ir daudz naudas, var palēkdamies staigāt pie privātiem dakteriem un apiet ģimenes ārstu ar viņa stulbajiem nosūtījumiem, lai vēsā mierā saņemtu sev nepieciešamo pakalpojumu - deksofāna recepti vai dunci ribās. Taču paradoksālā kārtā pret reformām tradicionāli protestē tieši nabagākie cilvēki, jo laikam labāk taču, ka kāds dungo “skat, skat, tur laukā zvaigznītes” (lasi - tev pieejams dakteris pēc pieciem mēnešiem, nananā), nekā Artūrs Mednis kokā - t.i., bailes, ka tiem, kas nevarēs nopirkt polisi vai ko tur, pakalpojums netiks piedāvāts vispār. 

Cirčas reforma bija pavisam vienkārša:
Ja, piemēram, mēs, Texxxti, nemaksājam nodokļus (un mēs, protams, nemaksājam, jo mums patīk naudu nodzert), tad mēs tik un tā varam saņemt tieši tādus pašus valsts nodrošinātus veselības aprūpes pakalpojumus kā, piemēram, Gunārs Ķirsons, kurš maksā nodokļus, cep kotletes un nedzer. Rezultātā sanāk, ka mēs, ja neejam pie privātā daktera, un, neskaitot līdzmaksājumu no mūsu nelegālajiem, ar korupciju saistītajiem ienākumiem, ejam ārstēties par Ķirsona naudu. Šāda sistēma aicina sabiedrību biežāk nodzert nodokļu naudu, lai pēc tam cirozi ārstētu par Ķirsona kotlešu naudu. Circenei tas nepatika! Tāpēc Circentītis aizkrāsnē izdomāja, ka tiem, kas nodokļus maksā, viss paliek lecam pa vecam, bet tiem, kas nemaksā, būs jāpiķo 28 eiro mēnesī vai arī, saņemot dunci mugurā, jāmaksā par tā izņemšanu pilna pakalpojuma cena. No maksājuma, protams, tiktu atbrīvoti oficiāli nabadzīgi cilvēki, Kaspars Dimiters, kā arī tie, kas pazīst Juri Hiršu no seriāla “Viņas un John Deer traktori melo labāk”. 

Patiesībā - nekas liels, maza cīņa ar kūpošo ēnu ekonomiku un cerība iegūt čuķ čuķ vairāk naudas veselības budžetā. Kaut kāda reāli nieka reforma, bet notikums izskanējis tik tālu kā tukša muca, un visi sākuši psihot, ka tagad puse Latvijas iedzīvotāju noasiņos pie slimnīcām vai aizkleposies līdz nāvei. Varbūt ātri jāpieņem likums, ka to ļaužu orgānus, kas aiziet bojā netālu no slimnīcas, pēc tam drīkst tirgot un pelnīt valstij naudu. Viss beidzās ar to, ka mediķi Circeni apsūdzēja sūdīgā darbā, jo viņas reforma nav solidāra. Atgādināsim, ka tagad sistēma, kurā nabagie un “parastie” sēž rindā pie dakteriem mēnešiem un pat gadiem, bet Gerkens, sapiķojot uz vietas, kam vajag, iet bez rindas svilpodams, ir tik solidāra, ka mēs labprāt pasludinātu Latvijas sabiedrību par tolerantāko Ziemeļaustrumeiropā, norokot pēdējo Zviedrijas cerību izskatīties kaut cik stilīgai.

Tā nu mums ministres vairs nav, kaut kur uzpeldēja ideja par Toma Baumaņa kandidatūru, bet tā tikpat ātri arī nogrima, un pēc tam neviens pie pārpilnās Veselības ministrijas siles baigi nav rāvies. Pat Šlesers ne. Tātad problēma nopietna.

Vispārējs izmisums bija sasniedzis kulmināciju, un Straujuma bija gatava pati uz pusslodzīti piestrādāt par Veselības ministri. Premjeres uzņēmība priecē, un mēs tagad zinām, ka, ja nu kas, varam lūgt viņas palīdzīgo roku jebkādā jautājumā. Bet te pēkšņi no aizkrāsnes izlīda mūsu prezidents Bērzs, sakot: “A man ir Veselības ministra kandidāti!” Straujuma pieklājīgi viņam atbildēja, ka ir gatava Bērziņa kunga redzējumu par ministra kunga amata kandidātiem uzklausīt. Nākamajā dienā Andris Bērziņš apstiprināja, ka ir gatavs savus kandidātus arī atklāt. Tas labi, jo jau nobijāmies, ka kandidāti viņam ir, bet viņš tos slēps kā kārtis Pokera Partijā. Bet aiznākamajā dienā, tā arī neko neatklājis (vismaz mēs nepamanījām), uz mēnesi devās atvaļinājumā. Ar Dievu! Tātad tomēr Pokera Partija. Mūsuprāt, šīs gājiens ir vēl ģeniālāks par 18. novembra lāpu gājienu. Ar šī gājiena eleganci var sacensties tikai Europraids 2015. 

Ja Ušakovs atkāptos, viņa vietai nebūtu ilgi jāņaud pēc jauna saimnieka. Arī ikreiz, kad miglā nozūd kārtējais Latvijas Televīzijas šefs, Juris Millers jau steidz sūtīt savu CV. Kāpēc neviens negrib kļūt par Veselības ministru? Trīs lietas: 

Punkts viens: Veselības ministriem parasti ir sūdīgs reitings neatkarīgi no tā, ko dara (jo nevienam nepatīk slimot), tāpēc Cirčai nevajadzētu lieki skumt par to, ka viņas reformu centienus neviens nav novērtējis. Veselības ministrus vispār nemēdz augsti vērtēt. Izņēmums, protams, ir Baibas Rozentāles superīgā pričene. Un Atis Slakteris (labi, viņš nebija Veselības ministrs un arī reitings bija dirsā, bet tāpēc jau tas ir izņēmums). Piemēram, Ārlietu ministram vienmēr ir labs reitings, ja vien neesi Ģirts Valdis Krrristovskis, jo ārzemes patīk i lielam, i mazam. Turklāt tur arī nav nekādu baigo reformu (izgāšanās) iespēju. Ko tad ārlietās var reformēt? Samainīt kaimiņvalstis? Sajaukt Turciju ar Turkmenistānu? 

Punkts divi: Līdz vēlēšanām palikuši mazliet vairāk nekā 2 mēneši. Nu, un pēc tam cilvēks, kas būtu uzņēmies šo darbiņu, varētu iet dirst. Ja pieņemam, ka vēl pirms tam būtu jāpamet iepriekšējā darba vieta, tad vispār hujova - aiziet no darba, sapist reitingu, pēc 2 mēnešiem sākt jaunu darbu ar visu savu sapisto reitingu, kā arī dzīvot ārstu naida (nejaukt ar naudu) ieskautam. Varbūt varētu apsolīt ministra amata kandidātam, ka viņu no ministrijas ārā nemetīs arī pēc vēlēšanām. Solījuma laikā vēlams aiz muguras turēt čurikus, lai viss būtu ētiski. Šis būtu ideāls vasaras darbiņš skolēnam, jo vasarā tāpat nav, ko darīt, turklāt bērniem jau visu ko piedod, tāpēc neviens to skolēnu baigi ilgi nesunītu. Patiesībā skolēns būtu ideāls kandidāts, jo Veselības ministrijai vienmēr vajag naudu (kurai ministrijai gan nevajag?), un nauda seko skolēnam. Diemžēl mums slavenu skolēnu vairs nav, jo Rūdolfs Mings esot pabeidzis videni. Rūdolfs Mings pabeidzis skolu, Eminemam četrdesmit, kas tālāk?

Tā kā prezidents Bērzs šobrīd bauda atvaļinājumu, tad kādam ir jāuzņemas atbildība par latviešu tautas mugurā sadurtajiem dunčiem. Palīdzīgu roku sniedzam mēs. Kurš gan cits? Lūk, Texxxtu izvirzītie kandidāti Veselības ministra amatam:

- Baltkrievijas hokeja tiesnesītis Jerabeks, kurš aizmirsa ieskaitīt to, ko Dārziņš bija iemetis. Tienesītim Latvijā ir tik slikts reitings, ka nekas to vairs nespēj sabojāt. Kāpēc gan nekļūt par veselības ministru? Kas būtu viņa svarīgākais darbs? Nekas. 
-Tā kā nav īsti zināms, vai Denisu Čalovski kaut kad izdos ASV cietumiem, tad neko nopietnu darba dzīvē viņš tāpat uzsākt nevar, bet mammai uz kakla jau arī nevar sēdēt. Tāpēc šāds gadījuma darbiņš būtu tieši laikā. Ko Denisam vajadzētu izdarīt? Neko.
- Bez darba sēž Aigars Štokenbergs, kurš pametis Pasažieru vilciena Valdi. Viņam patīk ātri pamest lietas, tāpēc šis ir ideāls darbs - tikai uz diviem mēnešiem. Kādam būtu jābūt Štokija darba plānam? Nekādam.
- Valda Zatlera reputācija ir sūdīga, un, kļūstot par Veselības ministru tik grūtos apstākļos, varētu to uzlabot, taču, ja nesanāks, tāpat nav ko zaudēt, jo reputācija ir tiešām sūdīga. Un viņš ir dakteris. Kā jau zināms, Veselības ministriju vislabāk vadīt dakterim, Izglītības ministriju - skolotājam, Kultūras ministriju - rakstniekam, bet Aizsardzības ministriju - Nikolajam Kabanovam, tad viss izdosies. Kas Valdim jādara? Gādīgi jāuzslauka Katrīnes Pasternakas lietās asras. 
- Kauperu dvīņi ir pabeiguši videni un spēlē mūziku lielos festivālos, tāpēc nekādi skolēni vairs nav. Bet, tā kā viņi ir divi, varbūt tomēr var savienot muzonu ar darbu Veselības ministrijā.Turklāt nekas jau arī nebūtu jādara. 

Kādam te ir Straujumas telefonnumurs? Piezvaniet viņai un nosauciet mūsu kandidātus Veselības ministra amatam, lūdzu, jo mēs esam monogāmas, un uzskatām, ka Laimdotai nevajadzētu rauties pa diviem darbiem. Nākamajam Veselības ministram vēlam labu veselību (nākamajam Izglītības ministram, protams, vēlam izglītību), kā arī neko nemēģināt mainīt, jo Latvijā ir beigušies ne tikai čekas laiki un Jaunais laiks, bet arī Reformu partijas laiki.