Pamanīju, ka intelektuāļi šobrīd ir nodarbināti, trinot mēles par to, vai un kas vieno abas pēdējā laika kulta latviešu filmas - "Ausma" un "Pelnu sanatorija". Diemžēl nevienu no šīm filmām neesmu redzējusi, tāpēc šī diskusija man izpaliek. Tomēr izmantošu šo pašu konteksta "metodi", lai nedaudz iezīmētu, vai un kas vieno divas kultūras parādības, kuras pēdējā laikā pieredzēt biju spiesta es: Jāņa Skuteļa stāvizrādi "Politika" un Uģa Kuģa lekciju par laulībām. Pirmkārt, abu centrā ir vīrieši, kuri uzskata, ka ir pietiekami kūli, lai par klausīšanos viņos aptuveni divu stundu garumā prasītu naudu (vienā gadījumā tā ir cena par biļeti, otrā - garīgās apmaiņas ziedojums). Otrkārt, abi cenšas būt ņirdzīgi - viens pašmērķīgi, otrs, lai ar, tipa, asprātīgiem piemēriem piešķirtu formu savai mācībai par to, kā labāk dzīvot. Treškārt, viņi abi uzskata par pieņemamu kā lielu brīnumu pasniegt saturu, kas ir vispārzināms un dažādos šķērsgriezumos jau simtkārt atklausīts. Vienalga, vai stāsts būtu par to, cik Solvitai Āboltiņai ir vecmodīga frizūra un Ingunai Sudrabai stulba sejas grimase, vai arī to, ka pārim, esot kopā, ir svarīgas kopīgas intereses un savstarpējs mīļums. Ceturtkārt - un tas mani pārsteidza, šķiet, visvairāk - abos gadījumos klātesošā publika to arī uztvēra kā lielu brīnumu. Tāda, lūk, pamattēma vieno šos abus tik atšķirīgos notikumus. Tas mani vedināja uz pārdomām, ka varbūt es varētu izveidot stendapu, piemēram, par to, cik igauņi ir lēni un tad kulminācijā citēt Vējoņa sakrālo frāzi "Vispirms laikam jāierauj". Vai arī iepazīstināt ar veselīga uztura piramīdu, atklājot, ka salātlapa nav tik kalorijām bagāta kā tunča sviestmaize. Gods kam gods, vismaz Jānis Skutelis nav sakropļojis sevi, piešķirot savai personībai kādu tizlu pseidonīmu. Tomēr to, ka viņš izrādes sākumā ar hūti galvā izlikās par savu losīgo brālēnu no Latgales, es nespēju viņam piedot. Kurš gadsimts?

Tālāk es beigšu skatīt lietas kontekstā un atļaušos ieiet fon tīrā fokusā - paanalizēšu Uģa Kuģa lekciju un neizbēgami arī viņa personību. Pirms tam man par viņu nebija zināms nekas daudz vairāk nekā vairumam interneta sabiedrības - ir tāds džeks, kas runā par dzimumu lomām un daļai feministiski noskaņotu meiteņu bez božna besī. Tāpēc biju sagatavojusies, ka bārā "Sapņi un kokteiļi" ieraudzīšu jauneklīgāku un plebejiskāku Viesturu Rudzīti, kas ezotēriskā balsī stāstīs kaut ko par to, ka vīrietis ir mednieks, bet sieviete - pavarda sildītāja. Tomēr tur bija enerģisks džeks, kas bārstīja stereotipus par attiecību mākslu, izdaiļojot tos ar tāda veida jokiem kā "Sievietei ēdiens jātaisa ar mīļumu. Viņa vāra zupu un pār acīm birst asaras, domājot: "Ak, cik mans vīrs ir mīļš"" un sakot, ka to visu izlasījis vēdās. Turklāt katru otro teikumu Kuģis pabeidza ar tāda veida lūgumiem pēc publikas kolektīva apstiprinājuma kā "pareizi?" un "ko jūs smejaties! vai tas tā nav?". Tas man besī! Es gan arī pati, alkohola dēmonu plosīta, mēdzu savas dziļi analītiskās pārdomas noslēgt ar vismaz desmit reižu atkārtotu jautājumu: "Bet tā taču ir?", tomēr ar to nelepojos.

Uz diskusiju bija atnākuši pāris džeki, kuri arī bija vienīgie, kas lekcijā iesaistījās. Viens no viņiem - sevišķi aktīvi. Kuģis uzskata, ka vīrietim katru dienu jāiemācās kas jauns vai jānopelna mazliet vairāk naudas nekā iepriekšējā dienā, tikai tad viņš var pārnākt mājās laimīgs. Tad, lūk, pēc šīs lekcijas viņš noteikti devās mājās laimīgs, jo aktīvākais kungs publikā viņam iemācīja jaunu vārdu - "reflektēt". Aktīvais kungs ar to apzīmēja procesu, kad viņš mājās atstaro mīlestību, ko raida draudzene. Man ir aizdomas, ka Kuģis vēl nav apguvis vārda "sentiments" nozīmi, jo, piemēram, attēlojot kāda pašapzinīga un kategoriska vīrieša sarunu pa telefonu, viņš teica: "Jā, jā, jā. Būšu. Bez nekādiem sentimentiem". Taču tas nekas - būs vēl citas dienas, kad to iemācīties un pārnākt mājās laimīgam.

Diemžēl nokavēju lekcijas sākumu, tā kā īsti nedzirdēju ievadu par to, kā nonākt līdz laulībām, bet vismaz uzzināju, ka meitenēm saderināties ir būtiski, jo tad var parādīt draudzenēm savu gredzenu. Tad sekoja kaut kādi desmit punkti par to, kas ir svarīgi attiecībās - mīļums, rūpes par bērniem, otra vajadzību cienīšana, humora izjūta un tā tālāk. Ja kādam tas bija jaunums, bija piecu eiro vērts to uzzināt. Pa vidam pavīdēja arī kaut kādi krišnaītu bulšiti par to, ka sievietei no dabas dota laime 100% apmērā, bet viņai tā jādala ar tik lielu vīriešu skaitu, ar kādu viņai bijis dzimumakts. Piemēram, ja līdz liktenīgajam vīrietim sievietei bijuši dzimumakti ar desmit vīriešiem, tad kopdzīvē viņai spīd tikai 10% no šūpulī ieliktās laimes. Jūs vaicāsiet, vai reižu skaitam ir nozīme? Nē, tam nav nozīmes. Vai arī - sieviete nespēj aiziet no vīrieša, ar ko viņai bijis dzimumakts. Pat, ja viņš izrādās stulbs losis, notikušais dzimumakts kā neredzama un nesaraujama saite tur viņu pie šī vīrieša. No pieredzes varu atklāt - vismaz man ir bijuši vīrieši, kas arī bez visa dzimumakta ir turējuši pie sevis tik cieši, ka bija jācieš. Vēl Kuģis apgalvoja, ka sievietēm nevajag skriet vai iet uz fitnesa klubu, jo viņa mamma tā nedarīja, tā vietā esot nodarbināta ar ēst gatavošanu un bērnu kopšanu. Tika arī ieteikts nesūkties uz ielas vai nelikt laimīgas kopdzīves bildes feisbukā, jo apkārt klīst izmisušu un vientuļu 30 gadu vecu sieviešu banda, kas ar savu skaudības nazi pārgriezīs rīkli jebkurām harmoniskām attiecībām.

Tomēr es - pēc dabas visnotaļ loģiski noskaņots cilvēks - nevarēju nemanīt vairākas acīmredzamas pretrunas Kuģa stāstītājā. No vienas puses, viņš uzlūko sievieti kā dievišķu būtni, kas liek vīrietim nobriest, uzzināt, kas ir mīlestība, un kļūt neuzvaramam tajā dzīves ceļā, ko viņš izvēlējies. No otras puses, Kuģis sievieti redz arī kā privātīpašniecisku, kašķīgu un sabiedrības atzinību alkstošu būtni, kurai vissvarīgāk pasaulē ir pazīmēties ar savu džeku draudzenēm, nemitīgi apvainoties bez iemesla un izdekorēt māju, sagriežot gabalos vīrieša hokeja nūjas. Es vienkārši nesaprotu, kā tik varonīgās lietas ar vīrieti spēj panākt kaut kādi tādi radījumi, kam viņš vairākkārt velta izteikumus: "Jūs taču esat nenormālas. Tiešām. Jūs domājat, ka tā ir viena vienīga laime - dzīvot kopa ar jums?". Tad Kuģis vēl saka, ka vīrieši nekad nesapratīs visas tās losīgās sieviešu bildes, kuras viņas liek feisbukā un sūta draudzenēm. Es iegāju Kuģa feisbukā un paskatījos - viņam pašam ir profilbilde sēpijas toņos, kurā viņš lūr uz gliemezi, kas rāpo pār viņa vaigu. Normāli? Nē! Vēl viņš ieteica sievietēm nelikt vīrietim iemīlēties savās ķermeņa aprisēs, bet tajā pašā laikā kā gudrinieces uzslavēja tās, kas pirms vīrieša pamošanās iet uz vannasistabu uzkrāsoties. Starp citu, aizejot mājās, iemetu aci arī citā viņa lekcijā, kur Kuģis vīriešiem, savukārt, ieteica brīžos, kad viņi tausta meiteņu dibenus vai krūtis, iedomāties, kādas šīs vietas izskatītos bez ādas. Tā būs vieglāk neiemīlēties viņu ķermeņos, bet personībās. Interesanta pieeja.

Tomēr tie visi vēl pilnīgākie nieki. Veicot nelielus izpētes darbus, es atklāju vēl šaušalīgākas lietas. Lekcijā viņš apgalvoja, ka ir briesmīgi, ja vīrietis ceļ māju kopā ar sievieti, jo viņam tas jādara vienam, pašam saviem spēkiem. Bet filmā "Uģis Kuģis krišnaīts" es redzēju epizodi, kurā viņa sieva piepalīdz, turot pie sienas plauktiņu, kamēr viņš sit ar āmuru sienā skrūvi. Tas nav tas pats, kas celt kopā māju? Jā, starp citu, es nepārrakstījos - viņš neveiksmīgi mēģināja iesist skrūvi! sienā ar āmuru, bet pēc tam vēl neveiklāk centās uzstutēt augšpēdus saliekamo dīvānu. Abas lietas viņam tā arī neizdevās paveikt. Tad Kuģa kungs uzsver, ka vīrietim jābūt bagātam, viss sievietes vietā jāmaksā un tā tālāk, bet viņš taču pats (un tas iezīmējas arī jau pieminētajā dokumentālajā filmā) lielāko daļu savu ienākumu no garīgās apmaiņas ziedojumiem atdot krišnaītu zupas virtuvei. Kas tad paliek viņa sievai? Un tagad... Tagad sekos mans šokējošākais atklājums! Lekcijā viņš stāstīja, ka vīrietim pirms attiecību uzsākšanas jābūt jau uzcēlušam māju ar vairākām istabām arī saviem potenciālajiem bērniem. Tad nu es, neko ļaunu nedomādama, sērfoju pa Kuģa profilu un pamanu, lūk, ko: sludinājumu "Meklējam dzīvokli!". Viņš ir precējies un meklē dzīvokli! Protams, nenoturējos un iekomentēju - Kuģi, wtf, ko tas nozīmē? - , uz ko atpakaļ saņēmu viņa "like". Tā arī nesapratu, kā man to tagad interpretēt.

Jāatzīst, ka es vēl daudz ko nesapratu. Piemēram, kā reizē sieviete var būt tā, kas patiesībā izvēles vīrieti, bet vīrietis tomēr var iekarot jebkuru sievieti, ja vien nepārstāj iekarot. Arī to nē, kā sieviete attiecību 2. fāzē piedzīvo iemīlēšanos, bet 3. fāzē var attapties, ka nespēj būt ar džeku kopā, jo viņš ož pēc siļķēm. Un kas tad, ja viņiem jau bijis dzimumakts? "Es esmu tā iemīlējusies, bet nevaru būt ar tevi kopā, jo tu smirdi pēc siļķēm, tomēr arī nespēju aiziet, jo mums bijis dzimumakts". Ja pieņem, ka sieviešu bioloģija ir tā iekārtota, viņām nevar pārmest to, ka uzvedas kā nenormālas. Bet ko gan var gribēt no džeka, kas apvārtījies kaut kādās vēdu gudrībās un lepni tvīto tādas frāzes kā "Gribi izmainīt pasauli? Sāc ar sevi!". Vienīgi to, lai nebūtu bariem sieviešu, kas iet uz viņa lekcijām un kāri tver katru izteikto, nebaidīšos šī vārda, sūdu. Hare Krišna!

Visu gadu gaidīju 15.augustu, kad paredzēta filmas „Expendables 3” pirmizrāde. Bet domājat, ka es varu sagaidīt? Domājiet vien tālāk, es par Jums nedomaju vispār!

Viss sākas ar to, ka Neiznīcināmie no braucoša vilciena izķeksē tur ielsodzīto Stalones draugu Nigeru. Neiznīcināmie ir diezgan punktuāli, tāpēc viņiem ne pārāk patīk tas, ka Nigers nevis fiksi priecīgi lec helikopterā, bet pirmos brīvības mirkļus izbauda, nošaujot visus apsargus, kas vēl ir dzīvi, kā arī lai pārliecinātos, ka vilciens ietrieksies mājā, kur izšķaidīs pauri šī brīža galvenajam ļaunajam. Kiškas nerāda, bet, tā kā Ļaunuma iemiesojums filmā vairs nepiedalās, tad mana pārliecība par to, ka viņš pa gabaliņiem aizgājis pie dieviem, ir liela kā Dolfa Lundgrēna.

Kad steidzamākie darbi apdarīti, visi ļotenē brauc nezināmā virzienā. Nigers aizņemas Lundgrēna lielo dunci, lai nogrieztu bārdu. Un ir iemesls pucēties – Stalone visiem paredzējis ballīti Somālijā, kur jānošauj kādi 500 tirliņi un jāsaņem ciet kaut kāds tur ieroču guru. Kauja ir klasiski skaista, un visi, izņemot Džeisonu Stethemu, ir samērā lielā starā par jaunā Nigera kaujas mākslu. Mīļākais cīņas moments ir tas, kurā Dolfs Lundgrēns pabrīdina kolēģus, lai uzmanās no krītošiem objektiem un tūliņ pat pats gādīgi noorganizē līķu lietu pār to galvām. Ja kāds vēl to nav pamanījis, tad vēlos informēt, ka Lundgrēns ir mans mīļākais aktieris. Protams, somāļi, cik nu jaudā, šauj, bet, protams, ne reizi netrāpa.

Jautrība sit augstu vilni līdz mirklim, kad no helikoptera izkāpj jaunais Galvenais ļaunais. Stalone sastingst. Es arī. Tas taču Mels Gibsons! Viņš vispār māk kauties?! Stalone neapšauba Gibsona kaujas prasmes, viņu vairak šokē tas, ka Gibsonam vajadzētu būtu beigtam. Pēc sāpēm Silvestra sejā var noprast, ka šis ļaunais ir tiešām Ļauns. To Gibsons tūliņ arī apliecina, divreiz sašaujot to Expendables nigeru no Old Spice reklāmām, tādejādi pierādot, ka, ja grib, tad arī ļaunie var trapīt.

Slimnīcā visi rāda drūmas sejas, jo Old Spice džeka dzīvības karājas mata galā. Stalone nolemj kolēģim izpalīdzēt, uz naktsgaldiņa atstājot savu Laimes gredzenu. Šķiet, pie viena viņš tur atstāj arī savas mozgas, jo viss, ko viņš dara turpmāk, ir pilnīgi debīls. Vēl pie slimnīcas zēniem uzgruzī Harisons Fords par to, ka šie nav saņēmuši ciet Gibsonu, bet dota tiek vēl viena iespēja. Svarīgi, ka Gibsons jādabū dzīvs, jo viņš tiks vests uz Hāgas tribunālu.

Gibsons, Gibsons. Kas īsti ir Gibsons? Viņš ir pieredzējis kara noziedzinieks, kurš, izrādās, agrāk arī bijis viens no Neiznīcināmajiem, bet tad nolīdis mēness tumšajā pusē, kur mudž no noziedziniekiem, ieročiem, maukām, narkotikām un mākslas. Mazliet atsit Fransuā Olānu, jo tirgo ieročus ļaudīm ar apšaubāmu reputāciju, kā arī pērk sūdīgas gleznas par miljoniem.

Stalone nolemj, ka cīņā ar Olānu viņš neņems līdzi savu komandu, bet gan meklēs jaunus papildspēkus. Viņš paziņo kolēģiem, ka sūta viņus pensijā, jo viņu laiks ir beidzies, yada yada yada. Jebkuram, kurš zina Staloni (un es viņu zinu ļoti labi) ir skaidrs, ka viņš to dara tāpēc, ka negrib, lai Mels Gibsons viņa dārgos draugus nošauj, tapēc labāk ir salasīt jaunu komandu, par kuriem vinam nesāpētu sirds. Baigi varonīgi? Pats domā, ka jā. Cirvis.
Tā Stalone sev salasa jaunus biedrus, sākotnēji atšujot visjēdzīgāko – Antonio Banderasu, kuram nav mīļāka darbiņa par plūkšanos. Labi, viņš arī nav baigi jauns, bet viņa tēls šajā filmā ir lielisks. No sākumā viņu uzlūkoju skeptiski kā Dolfs Lundgrēns, bet otrajā skatīšanās reizē Banderass jau manu sirdi bija salauzis. Un viņam vismaz bija normāla cepure. Jā, 1 dienas laikā filmu noskatījos divreiz, jo sajaucu un domāju, ka tas ir motocikls, nevis filma.

Stalone sarunā ar Švarcnegeru, kas tas viņus visus aizvedīs līdz cīņas vietai. Arnolds ir ar mieru, bet tomēr arī neslēpj, ka uzskata Staloni par idiotu. Divreiz neslēpj. Kamēr jaunie pošas ceļā, tikmēr vecie Neiznīcināmie gruzās. Viens prosta sēž bārā un dzer. Mans mīļais (mīļākais) vikings Lundgrēns ir apveltīts ar labāku fantāziju, tāpēc reizē dzer šņabi un šauj. Neko pārmest nevar arī Džeisonam Stethemam – viņš kapā aliņu, skatās teļļuku, bet pie pirmā zajoba izslēdz to ar precīzu naža metienu ekrānā.

Pirms izbraukšanas satiekas visi: jaunie pidriķi, kuru Stalonem visād cenšas pielīst, šoferītis Švarcnegers, kā arī īstie Neiznīcināmie, kas grib pārliecināties, vai Stalone tiešām būs tik stulbs, ka brauks nāvē ar šiem nepieredzējušajiem ākstiem. Viņš ir ne tikai tik stulbs, bet arī aizrāda Lundgrēnam, kas tas par daudz dzer, un Švarcnegeram, ka nevajag pīpēt pie lidmašīnas. Tāds cirvis.

Tā kā viens jaunais pidriķis ir hakeris, jaunā komanda ar pāris klikšķiem savāc Fransuā Olānu kādā Bukarestes mākslas galerijā. Bet, tā kā viņi ir nepieredzējuši un stulbi, tad viņi neiedomājas, ka sašņorētajam Gibsonam pie miesas ir GPS raidītājs, un nākamajā sekundē viņa rokaspuiši sašauj busiņu, sagūsta jaunos kolēģus, bet Stalonem palaimējas – viņš iekrīt upē un sasit galvu. Kad viņš viņš atčoknās, apkārt ir sastājušies 4 džeki, viens no viņiem iepiš Stalonem ar kāju pa seju. Tas arī ir pēdējais, ko viņš šajā dzīvītē izdara, jo Silvestram ir nepieciešama tieši 1 sekunde, lai viņus visus nošautu.

Ko nu? Jāiet glābt tie jaunie tirliņi. Palīgā nāk Antonio Banderass, kuram vienkārši ļoti patīk kauties un runāt. Protams, kad lidmašīna jau gatava pacelties gaisā, tai pretī nostājas vecie Neiznīcināmie, un Stalone tomēr paņem viņus līdzi. Lieliskais Antonio Banderass visu ceļu ne tikai aizrautīgi pļāpā, bet arī izdara vērtīgu novērojumu, ka viņš laikam „tam garajam” (Lundgrēnam) nepatīk. Stalone gan Banderasam to iesaka sevišķi neņemt pie sirsnas, jo manam mīļākajam aktierim nepatīkot neviens. Es viņu mīlu.

Bez liekām problēmām tie sašņorētie jauniņie tik atrasti. Protams, tajā mirklī televizorā parādās Mels Gibsons Olāns, kurš informē, ka 45 sekunžu laikā diemžēl šī māja uzsprāgs. Diemžēl ar to nepietiek, lai viņi pagūtu aizmukt, bet nav ko skumt - situāciju izglābj Dolfs Lundgrēns, jo nesadod rīklē jaunajam hakerim, kad tas viņam no rokas norauj ierīci, kas paredzēta, lai nevainojamais vikings varētu regulāri pārbaudīt, cik ārā grādu (no tā izriet, ka Toms Bricis ir Latvijas Lundgrēns). Šī ierīce ir gana spēcīga, lai nobloķētu Gibsona vēlēšanos uzlaist gaisā to māju.

Gibsonam tas nepatīk, tāpēc viņš noskaišas un pie Neiznīcināmajiem nosūta apmēram 2000 ļaužu armiju, kurai bruņojums nav nekāda baiga problēma. Diemžēl nekas cits neatliek, kā īstajiem Neiznīcināmajiem cīnīties kopīgi ar jaunajiem pidriķiem. Pretinieku armija ir labi bruņota, tomēr viņu gribasspēks precīzi trāpīt nav gana stiprs, tāpēc tiek sašķaidīts viss, izņemot varoņu ķermeņus. Nepārprotiet, cīņa, protams, ir spraiga, un bojā aiziet pāris štukas, par ko vislielākais prieks ir Antonio Bandersam – viņš, rokas pret debesīm metot, iekliedzas, ka šis ir viņa dzīves laimīgākais mirklis. Arī Lundgrēns nerāda bēdīgu ģīmi, jo beidzot ir ticis tankā, un lielāka prieka par to nevar būt.

Olāns arī ievēro, ka viņa padotajiem ir problēmas ar motivāciju, jo Neiznīcināmo līķu skaits kā ir, tā paliek nulle. Tāpēc viņš nolemj iet nogalināt naidnieku pats savam rokām, pirms tam nošaujot pāris savus kolēģus, lai skatītājs zinātu, kas tieši plānots. Pa to laiku Dolfa Briča termometram baterijas iet uz beigām, tāpēc visiem jālasās prom. Kā aizvākties? Protams, šurpu ar savu helikopteri pidžina Harisons Fords, kurš saviem padotajiem Švarcengeram un ķīnietim pirms pasažieru uzņemšanas liek satīrīt jumtu. Tas nozīmē nošaut ikvienu, kas tur ir vai jebkad varētu būt. Padotie pavēli izpilda ar neviltotu prieku.

Visi skrien uz jumtu. Cits ar kurpēm, cits ar vīzēm, cits ar basām kājām, cits pa kapnēm, cits vienkārši ar moci uzlec līdz septītajam stāvam. Klasiski Džeisons Stethams nogalina Ļaunā labo roku, bet šoreiz viņš tikpat labi to varēja nedarīt. Iepriekšējā filmā, vot, saprotu – sagrieza pretinieka galvu ar helikoptera propeleri, bet šoreiz vienkārsi sadeva pa purnu. To kompensēt cenšas Stalone ar Gibsonu, kas nolemj kauties ūdenī, jo, pirmkārt, tas ir seksīgi, otrkārt, viņi ir hidrologi. Pēdejā cīņa nav nekāda baigi skaistā, bet nav arī daudz laika, jo tūliņ viss sprāgs. Stalone ielaiž 3 lodes Gibsona puncī, kas šo Olānu pārsteidz, tāpēc viņš vaicā Stalonem, vai tad viņu nevajadzēja vest tiesāt uz Hagas tribunālu. Stalone pretinieku informē: „Es esmu Hāgas tribunāls.” Un, protams, nekavējoties piespriež nāves sodu.

Kavēties tiešām vairs nedrīkst, jo māja jau sāk sprāgt un visi priekšnieku gaida helītī. Protams, viņš pēdējā brīdī paspēj, un pēc dažām stundām visi jau laimīgi krogā dzer un pārrunā kultūras dzīves jaunumus. Te arī klāt filmas šausmīgakais moments – tie jaunie pidriķi nolemj kopā uzdziedāt karaoki. Bļin. Nezinu, ko teikt.

Iespējams, ka man nevajadzēja tik lielas cerības uz Expendables trešo daļu, bet nevar arī mani vainot, jo abas iepriekšējās filmas bija tik krutas, ka man bija morālas tiesības gaidīt ko vairāk. Nu, piemēram, to, ka varētu uzrasties iepriekšējā filmā nogalinātā Van Dammes dvīņu brālis (tā būtu skaista atsauce uz „Double Impact”) uz kādu jautru razborku. Nu, arī bez tā būtu bijis OK. Es pat filmu noskatījos divreiz, jo pirmajā reizē nodomāju, ka nevar tak tā būt, ka vīlos. Būtu bijis OK, ja izlasītu ārā tos jaunos tirliņus, kas cenšas būt baigi badass džeki, bet vispār nesanāk (jo dzied). Stalone tika brīdināts par to, ka vienam no jaunajiem esot problēmas klausīties vadoņa viedoklī. Ha ha ha, Expendables pirmajā daļā Lundgrēnam - vot, tam bija problēmas tad, kad viņš sapsihojās un gandrīz nosita pats savu kolēģi. Bet tas, protams, nebija pats briesmīgākais. Tie sīkie visas filmas laikā nepateica neko krutu. Un tā taču ir bojeviku sūtība – pirms ienaidnieka nogalināšanas ir jāpasaka kaut kas kruts. Bet tie tikai dzied. Les Miserables. 6/10 (4 par centību + 1 Lundgrēna termometram + 1 Banderasa dzīvespriekam).

Man tāpat kā skolotājiem un pasniedzējiem patīk izdarīt nelielas atkāpes, bet uzskatu, ka vislabāk ir, ja ar atkāpi jau tiek sākts, jo - "katra rindkopa jāsāk ar atkāpi jaunā rindā. arī pirmā," (c) latviešu valodas skolotājas. Vēlos atvainoties visiem lasītājiem, ka esam piedzīvojuši lielāko radošo kritumu atjaunoto texxxtu vēsturē, kas daļēji saistīts ar mūsu bosenes EK problēmām personīgajā dzīvē. Taču šodien dzima ideja, kuras īstenošanās gadījumā mūs sagaida lielāka izaugsme nekā tautsaimniecībai Ulmaņlaikos.

Pēdējoreiz šeit viesojos karstā vasarā pēc DJB kāzām, kad ar SM savas visai pamatīgās paģiras mērķtiecīgi uzveicām ar pēcsvētku sarkanvīnu un domājām par politiku. Tagad ir atnācis viegls zelta rudentiņš, kas rīt mums sola penelopi krusu, es malkoju eko ābolu vīnu un esmu ietinusi kājas vintāžas pledā. Tieši tāpēc gribu Jums piedāvāt ieskatu, domājams, ilglaicīgākajā raidījumā LTV vēsturē, ko sauc par "Panorāmu". Uzskatu, ka vispār tas ir tik nenovērtēts retro, ka varētu būt katra hipstera obligāta ikvakara pasaka pirms došanās uz Pērli. Domāju, ka to pierāda arī fakts, ka šim raidījumam viena no Latvijas slavenākajām grupām ir veltījusi vienu no savām labākajām dziesmām: http://www.youtube.com/watch?v=oZwva97F6HQ

"Rāma, rāma, panorāma, to skatās katrs kungs un katra dāma," tā kādreiz arī bija, kad ēteru nebija piesārņojuši visi tie Top 10, Bez Tabu, Nekā personīga un vēl lērums visādu jauniešu. Manā bērnībā ziņas lasīja patīkamās dāmas Arta Andersone un Ināra Makārova, ik pa brīdim kadrā parādījās atraktīvais Jānis Dimants ar lauku ziņām un amizantais Andrejs Volmārs ar kultūras ziņām. Te atkal jāizdara neliela atkāpe, palaidnīgi nesākot to jaunā rindā, paziņojot, ka šovasar ar EK un vienu mūzikas žurnālistu satikām Andreju Volmāru Pļavnieku šašliku bārā. Andrejs tikko bija notiesājis soļanku ar 50 gramiem šņabja, jo atzina, ka ciešot no hroniskām paģirām, kā jau vairums, kam ir sēdošs darbs, un gādīgi ieteica arī mums šādā veidā uzlabot veselību. Mēs gan kā jau jaunieši pludmales šortos un puķainos kreklos paņēmām pa aliņam un, jautri smejot, ar saviem i-phone safočējām Andreja atstātos traukus. Tomēr sajutām, kā caur mums iztek šis aizgājušais laiks un smeldze par pagātni, kad Panorāma bija tas, ko skatās katrs kungs un katra dāma.

Liela daļa manu aptaujāto uzskata, ka Panorāmas informācijas pasniegšanas veids ir korekts, taču pārāk sauss. Patiesībā taču liekas, ka tāds vienkārši ir nacionālo ziņu modelis, vismaz man liekas, ka BBC un citos tajos top 10 pasaules ziņu kanālos arī nav nekāds atraktīvs Māris Grigalis pie ruļļiem. Labi, nestiepšu vairs gumiju, kā saka, un pievērsīšos tam, ko man pastāstīja vadītājs Arnis Krauze. Pēc tradicionālās dziesmiņas Arnis ar miglainiem dzērāju teļļukiem fonā piesaka šīs dienas totālākos jaunumus (žēl, ka neaprakstu to laimīgo dienu, kad jaunumos bija ķirbja smaguma rekords un Ventspils jaunā valūta), kas, protams, saistīti ar koalīciju, kā arī Igaunijas prezidentu Ģirtu Valdi Ilvesu un šoferīšu biedu - jaunajiem fotoradariem.

Tad nu Madara Līcīte dodas iztaujāt deputātus par šodien beidzot izveidoto koalīciju. Sprūdžu viņa likusi montētājam pārtraukt pusvārdā, rudā lapsa Solvita paziņo kaut ko aptuveni tikpat nenozīmīgu tikai divreiz garāku, līdz visus punktus uz "i" saliek šovmenis Kārlis Seržants, sakot: "Mēs atbalstīsim lietas, kas nāks valstij par labu." Nepārprotiet, Kārlis ir palicis opozīcijā, jo pārstāv ZZS, tāpat kā tur palicis tas slāvu Ingmārs Līdaka Klementjevs no SC. Ievēroju, ka Madarai ir ļoti universāls mikrofons, kuru, paliecot 45 grādu leņķī pa labi, iespējams lietot kā LTV1 franšīzes LTV7 mikrofonu. Apakšā kadram līdzīgi kā intensīvais čatiņš paralēli O-kartes akadēmijai skrien ziņas par dienas aktuālajiem notikumiem, kur, kā esmu novērojusi, pilnīgi vienmēr var atrast kaut ko vismaz nedaudz ņirdzīgu (šoreiz - "Lielbritānijā sodīts džerājšoferis no Latvijas" un "Par mēģinājumu nozagt trolejbusa vadus aiztur trīs vīriešus").

Vēlāk skatītājam īsumā parāda baumas kādi personāži varētu ieņemt ministru un citus svarīgākos amatus, kaut kas nokliedzas, ka Zatlers ir vājākais posms, un vadības grožus savās rokās pārņem diktore Aija Kinca, kas brauc Siguldas vagoniņā, lai paraudzītos, kā tas ir - nolēkt ar gumiju. Lai gan Aija papriecājas par koku galotnēs iekarināto atraktīvo lāci, kas tur pārcietis jau divas ziemas, un iepazīstina tos skatītājus, kam pašiem izbraukāt uz Siguldu nav sanācis, ar tur atrodamajām zelta lapām, izrādās, ka arī viņu patiesībā interesē politika. Siguldā līderi bijuši "Vienotība", uzreiz pēc tam "ZRP", tā kā tur dzīvo īsteni latviešu zemnieki, kā piemēram, pieticīgais Alfons Šlišāns, kas nosaka vien: "Kas ir - ir, pietiek ar to pašu." Tāda, lūk, oligarhi Jums mantra jāieraksta plānotājā uz katru nākamo dienu! Vagoniņa vadītāja atklāj, ka Dombrovskim vienkārši tic, spieķu pārdevēja saka, ka Zatlers ir svārstīgs, vienvārdsakot - kaut kas līdzīgs Dimanta braucienam uz laukiem, tikai bez traktoriem un labības.

Nākamais sižets ir Miroslava Koda saruna ar Igaunijas prezidentu Ģirtu Valdi Ilvesu, kas tieši iepriekšējā dienā atšķirībā no Valda Zatlera pārvēlēts uz otro prezidentūras termiņu. Skaidrs, ka viņiem ar Valēriju Karginu ir viens un tas pats stilists, tikai Ģ. V. Ilvesa tauriņš ir pilnīgi šķībs - saprotams, jo pie latviešiem skrējis uzreiz pēc savas pēcvēlēšanu ballītes un visticamāk nav vispār paspējis pārģērbties. Jāatzīst, ka Miroslavs paliek arvien smukāks, un spēj arī noskaidrot, ka Igaunijai dekoratīva sadarbība liekas bezjēdzīga, un viņi vēlas, lai Latvija skatās Eiropas virzienā (to sakot, Ģ.V. Ilvesam no kabatas izbirst vairākas eirocentu monētas, un viņš gardi nosmej tauriņā: "Oi, izkrita mūsu nauda"). Beigās Ģ. V. Ilvess drūmi atzīst, ka prezidenti nevar tā vienkārši aizbraukt uz Rūjienu apēst kādu saldējumu, tāpēc Miroslavs viņam apsola atdot vienu no savējiem pēc intervijas.

Vēl uzzinām, ka Ukrainas oranžās revolūcijas līdere Jūlija Timošenko ir notiesāta uz 7 gadiem cietumā, Grieķijā atkal kaut kādi prettaupīšanas nemieri, noskaidrojies, ka lietuvieši ir lielākie Baltijas pesimisti (skaidrs, jo viņiem arī lielākais reālās algas samazinājums), bet igauņiem ir lielākais kredītu slogs. Pēc tam tiek parādīta kāda amizantā ziņa par sievieti, kas dzemdējusi mazuli tieši pēc maratona, un šis bijis jau viņas otrais maratons, gaidot bebiku. Beigās arī uzzinām par tiem fotoradariem, un, lai gan mana lielākā bēda ir par to, vai huligāni tādus neizspārdīs viens un divi kā tādas bērnu šūpolītes, citi vairāk bēdājas par to, ka tas ir tikai naudas kāšanas mehānisms. Par to sašutis izsakās džeks, kas atgādina kaut ko starp Kasparu Zaviļeiski un Sandi Prūsi, un daži uz ielas noķerti šoferīši. Viss, ar to arī kārtējais retro vakars ir noslēdzies un tad, ja ir laiks, noteikti iesaku noskatīties arī raidījuma pielikumus "sporta ziņas" un "laika ziņas". Sporta ziņās vienmēr beigās ir ļoti asprātīgs dienas moments, bet diemžēl to piesaka Uģis Joksts, nevis visu sporta ziņu lasītāju etalons - Māris Rīmenis.

Es Jums saku uzredzēšanos, un tiekamies nākamvakar. Manu kleitu sponsorēja veikals BaltMan, ābolu vīnu uzdāvināja Sarmīte Kolāte, bet vintāžas pleds patiesībā nemaz neeksistēja.