xxx
06 Augusts 2014 @ 22:17
Expendables 3  
Visu gadu gaidīju 15.augustu, kad paredzēta filmas „Expendables 3” pirmizrāde. Bet domājat, ka es varu sagaidīt? Domājiet vien tālāk, es par Jums nedomaju vispār!

Viss sākas ar to, ka Neiznīcināmie no braucoša vilciena izķeksē tur ielsodzīto Stalones draugu Nigeru. Neiznīcināmie ir diezgan punktuāli, tāpēc viņiem ne pārāk patīk tas, ka Nigers nevis fiksi priecīgi lec helikopterā, bet pirmos brīvības mirkļus izbauda, nošaujot visus apsargus, kas vēl ir dzīvi, kā arī lai pārliecinātos, ka vilciens ietrieksies mājā, kur izšķaidīs pauri šī brīža galvenajam ļaunajam. Kiškas nerāda, bet, tā kā Ļaunuma iemiesojums filmā vairs nepiedalās, tad mana pārliecība par to, ka viņš pa gabaliņiem aizgājis pie dieviem, ir liela kā Dolfa Lundgrēna.

Kad steidzamākie darbi apdarīti, visi ļotenē brauc nezināmā virzienā. Nigers aizņemas Lundgrēna lielo dunci, lai nogrieztu bārdu. Un ir iemesls pucēties – Stalone visiem paredzējis ballīti Somālijā, kur jānošauj kādi 500 tirliņi un jāsaņem ciet kaut kāds tur ieroču guru. Kauja ir klasiski skaista, un visi, izņemot Džeisonu Stethemu, ir samērā lielā starā par jaunā Nigera kaujas mākslu. Mīļākais cīņas moments ir tas, kurā Dolfs Lundgrēns pabrīdina kolēģus, lai uzmanās no krītošiem objektiem un tūliņ pat pats gādīgi noorganizē līķu lietu pār to galvām. Ja kāds vēl to nav pamanījis, tad vēlos informēt, ka Lundgrēns ir mans mīļākais aktieris. Protams, somāļi, cik nu jaudā, šauj, bet, protams, ne reizi netrāpa.

Jautrība sit augstu vilni līdz mirklim, kad no helikoptera izkāpj jaunais Galvenais ļaunais. Stalone sastingst. Es arī. Tas taču Mels Gibsons! Viņš vispār māk kauties?! Stalone neapšauba Gibsona kaujas prasmes, viņu vairak šokē tas, ka Gibsonam vajadzētu būtu beigtam. Pēc sāpēm Silvestra sejā var noprast, ka šis ļaunais ir tiešām Ļauns. To Gibsons tūliņ arī apliecina, divreiz sašaujot to Expendables nigeru no Old Spice reklāmām, tādejādi pierādot, ka, ja grib, tad arī ļaunie var trapīt.

Slimnīcā visi rāda drūmas sejas, jo Old Spice džeka dzīvības karājas mata galā. Stalone nolemj kolēģim izpalīdzēt, uz naktsgaldiņa atstājot savu Laimes gredzenu. Šķiet, pie viena viņš tur atstāj arī savas mozgas, jo viss, ko viņš dara turpmāk, ir pilnīgi debīls. Vēl pie slimnīcas zēniem uzgruzī Harisons Fords par to, ka šie nav saņēmuši ciet Gibsonu, bet dota tiek vēl viena iespēja. Svarīgi, ka Gibsons jādabū dzīvs, jo viņš tiks vests uz Hāgas tribunālu.

Gibsons, Gibsons. Kas īsti ir Gibsons? Viņš ir pieredzējis kara noziedzinieks, kurš, izrādās, agrāk arī bijis viens no Neiznīcināmajiem, bet tad nolīdis mēness tumšajā pusē, kur mudž no noziedziniekiem, ieročiem, maukām, narkotikām un mākslas. Mazliet atsit Fransuā Olānu, jo tirgo ieročus ļaudīm ar apšaubāmu reputāciju, kā arī pērk sūdīgas gleznas par miljoniem.

Stalone nolemj, ka cīņā ar Olānu viņš neņems līdzi savu komandu, bet gan meklēs jaunus papildspēkus. Viņš paziņo kolēģiem, ka sūta viņus pensijā, jo viņu laiks ir beidzies, yada yada yada. Jebkuram, kurš zina Staloni (un es viņu zinu ļoti labi) ir skaidrs, ka viņš to dara tāpēc, ka negrib, lai Mels Gibsons viņa dārgos draugus nošauj, tapēc labāk ir salasīt jaunu komandu, par kuriem vinam nesāpētu sirds. Baigi varonīgi? Pats domā, ka jā. Cirvis.
Tā Stalone sev salasa jaunus biedrus, sākotnēji atšujot visjēdzīgāko – Antonio Banderasu, kuram nav mīļāka darbiņa par plūkšanos. Labi, viņš arī nav baigi jauns, bet viņa tēls šajā filmā ir lielisks. No sākumā viņu uzlūkoju skeptiski kā Dolfs Lundgrēns, bet otrajā skatīšanās reizē Banderass jau manu sirdi bija salauzis. Un viņam vismaz bija normāla cepure. Jā, 1 dienas laikā filmu noskatījos divreiz, jo sajaucu un domāju, ka tas ir motocikls, nevis filma.

Stalone sarunā ar Švarcnegeru, kas tas viņus visus aizvedīs līdz cīņas vietai. Arnolds ir ar mieru, bet tomēr arī neslēpj, ka uzskata Staloni par idiotu. Divreiz neslēpj. Kamēr jaunie pošas ceļā, tikmēr vecie Neiznīcināmie gruzās. Viens prosta sēž bārā un dzer. Mans mīļais (mīļākais) vikings Lundgrēns ir apveltīts ar labāku fantāziju, tāpēc reizē dzer šņabi un šauj. Neko pārmest nevar arī Džeisonam Stethemam – viņš kapā aliņu, skatās teļļuku, bet pie pirmā zajoba izslēdz to ar precīzu naža metienu ekrānā.

Pirms izbraukšanas satiekas visi: jaunie pidriķi, kuru Stalonem visād cenšas pielīst, šoferītis Švarcnegers, kā arī īstie Neiznīcināmie, kas grib pārliecināties, vai Stalone tiešām būs tik stulbs, ka brauks nāvē ar šiem nepieredzējušajiem ākstiem. Viņš ir ne tikai tik stulbs, bet arī aizrāda Lundgrēnam, kas tas par daudz dzer, un Švarcnegeram, ka nevajag pīpēt pie lidmašīnas. Tāds cirvis.

Tā kā viens jaunais pidriķis ir hakeris, jaunā komanda ar pāris klikšķiem savāc Fransuā Olānu kādā Bukarestes mākslas galerijā. Bet, tā kā viņi ir nepieredzējuši un stulbi, tad viņi neiedomājas, ka sašņorētajam Gibsonam pie miesas ir GPS raidītājs, un nākamajā sekundē viņa rokaspuiši sašauj busiņu, sagūsta jaunos kolēģus, bet Stalonem palaimējas – viņš iekrīt upē un sasit galvu. Kad viņš viņš atčoknās, apkārt ir sastājušies 4 džeki, viens no viņiem iepiš Stalonem ar kāju pa seju. Tas arī ir pēdējais, ko viņš šajā dzīvītē izdara, jo Silvestram ir nepieciešama tieši 1 sekunde, lai viņus visus nošautu.

Ko nu? Jāiet glābt tie jaunie tirliņi. Palīgā nāk Antonio Banderass, kuram vienkārši ļoti patīk kauties un runāt. Protams, kad lidmašīna jau gatava pacelties gaisā, tai pretī nostājas vecie Neiznīcināmie, un Stalone tomēr paņem viņus līdzi. Lieliskais Antonio Banderass visu ceļu ne tikai aizrautīgi pļāpā, bet arī izdara vērtīgu novērojumu, ka viņš laikam „tam garajam” (Lundgrēnam) nepatīk. Stalone gan Banderasam to iesaka sevišķi neņemt pie sirsnas, jo manam mīļākajam aktierim nepatīkot neviens. Es viņu mīlu.

Bez liekām problēmām tie sašņorētie jauniņie tik atrasti. Protams, tajā mirklī televizorā parādās Mels Gibsons Olāns, kurš informē, ka 45 sekunžu laikā diemžēl šī māja uzsprāgs. Diemžēl ar to nepietiek, lai viņi pagūtu aizmukt, bet nav ko skumt - situāciju izglābj Dolfs Lundgrēns, jo nesadod rīklē jaunajam hakerim, kad tas viņam no rokas norauj ierīci, kas paredzēta, lai nevainojamais vikings varētu regulāri pārbaudīt, cik ārā grādu (no tā izriet, ka Toms Bricis ir Latvijas Lundgrēns). Šī ierīce ir gana spēcīga, lai nobloķētu Gibsona vēlēšanos uzlaist gaisā to māju.

Gibsonam tas nepatīk, tāpēc viņš noskaišas un pie Neiznīcināmajiem nosūta apmēram 2000 ļaužu armiju, kurai bruņojums nav nekāda baiga problēma. Diemžēl nekas cits neatliek, kā īstajiem Neiznīcināmajiem cīnīties kopīgi ar jaunajiem pidriķiem. Pretinieku armija ir labi bruņota, tomēr viņu gribasspēks precīzi trāpīt nav gana stiprs, tāpēc tiek sašķaidīts viss, izņemot varoņu ķermeņus. Nepārprotiet, cīņa, protams, ir spraiga, un bojā aiziet pāris štukas, par ko vislielākais prieks ir Antonio Bandersam – viņš, rokas pret debesīm metot, iekliedzas, ka šis ir viņa dzīves laimīgākais mirklis. Arī Lundgrēns nerāda bēdīgu ģīmi, jo beidzot ir ticis tankā, un lielāka prieka par to nevar būt.

Olāns arī ievēro, ka viņa padotajiem ir problēmas ar motivāciju, jo Neiznīcināmo līķu skaits kā ir, tā paliek nulle. Tāpēc viņš nolemj iet nogalināt naidnieku pats savam rokām, pirms tam nošaujot pāris savus kolēģus, lai skatītājs zinātu, kas tieši plānots. Pa to laiku Dolfa Briča termometram baterijas iet uz beigām, tāpēc visiem jālasās prom. Kā aizvākties? Protams, šurpu ar savu helikopteri pidžina Harisons Fords, kurš saviem padotajiem Švarcengeram un ķīnietim pirms pasažieru uzņemšanas liek satīrīt jumtu. Tas nozīmē nošaut ikvienu, kas tur ir vai jebkad varētu būt. Padotie pavēli izpilda ar neviltotu prieku.

Visi skrien uz jumtu. Cits ar kurpēm, cits ar vīzēm, cits ar basām kājām, cits pa kapnēm, cits vienkārši ar moci uzlec līdz septītajam stāvam. Klasiski Džeisons Stethams nogalina Ļaunā labo roku, bet šoreiz viņš tikpat labi to varēja nedarīt. Iepriekšējā filmā, vot, saprotu – sagrieza pretinieka galvu ar helikoptera propeleri, bet šoreiz vienkārsi sadeva pa purnu. To kompensēt cenšas Stalone ar Gibsonu, kas nolemj kauties ūdenī, jo, pirmkārt, tas ir seksīgi, otrkārt, viņi ir hidrologi. Pēdejā cīņa nav nekāda baigi skaistā, bet nav arī daudz laika, jo tūliņ viss sprāgs. Stalone ielaiž 3 lodes Gibsona puncī, kas šo Olānu pārsteidz, tāpēc viņš vaicā Stalonem, vai tad viņu nevajadzēja vest tiesāt uz Hagas tribunālu. Stalone pretinieku informē: „Es esmu Hāgas tribunāls.” Un, protams, nekavējoties piespriež nāves sodu.

Kavēties tiešām vairs nedrīkst, jo māja jau sāk sprāgt un visi priekšnieku gaida helītī. Protams, viņš pēdējā brīdī paspēj, un pēc dažām stundām visi jau laimīgi krogā dzer un pārrunā kultūras dzīves jaunumus. Te arī klāt filmas šausmīgakais moments – tie jaunie pidriķi nolemj kopā uzdziedāt karaoki. Bļin. Nezinu, ko teikt.

Iespējams, ka man nevajadzēja tik lielas cerības uz Expendables trešo daļu, bet nevar arī mani vainot, jo abas iepriekšējās filmas bija tik krutas, ka man bija morālas tiesības gaidīt ko vairāk. Nu, piemēram, to, ka varētu uzrasties iepriekšējā filmā nogalinātā Van Dammes dvīņu brālis (tā būtu skaista atsauce uz „Double Impact”) uz kādu jautru razborku. Nu, arī bez tā būtu bijis OK. Es pat filmu noskatījos divreiz, jo pirmajā reizē nodomāju, ka nevar tak tā būt, ka vīlos. Būtu bijis OK, ja izlasītu ārā tos jaunos tirliņus, kas cenšas būt baigi badass džeki, bet vispār nesanāk (jo dzied). Stalone tika brīdināts par to, ka vienam no jaunajiem esot problēmas klausīties vadoņa viedoklī. Ha ha ha, Expendables pirmajā daļā Lundgrēnam - vot, tam bija problēmas tad, kad viņš sapsihojās un gandrīz nosita pats savu kolēģi. Bet tas, protams, nebija pats briesmīgākais. Tie sīkie visas filmas laikā nepateica neko krutu. Un tā taču ir bojeviku sūtība – pirms ienaidnieka nogalināšanas ir jāpasaka kaut kas kruts. Bet tie tikai dzied. Les Miserables. 6/10 (4 par centību + 1 Lundgrēna termometram + 1 Banderasa dzīvespriekam).