Visu gadu gaidīju 15.augustu, kad paredzēta filmas „Expendables 3” pirmizrāde. Bet domājat, ka es varu sagaidīt? Domājiet vien tālāk, es par Jums nedomaju vispār!

Viss sākas ar to, ka Neiznīcināmie no braucoša vilciena izķeksē tur ielsodzīto Stalones draugu Nigeru. Neiznīcināmie ir diezgan punktuāli, tāpēc viņiem ne pārāk patīk tas, ka Nigers nevis fiksi priecīgi lec helikopterā, bet pirmos brīvības mirkļus izbauda, nošaujot visus apsargus, kas vēl ir dzīvi, kā arī lai pārliecinātos, ka vilciens ietrieksies mājā, kur izšķaidīs pauri šī brīža galvenajam ļaunajam. Kiškas nerāda, bet, tā kā Ļaunuma iemiesojums filmā vairs nepiedalās, tad mana pārliecība par to, ka viņš pa gabaliņiem aizgājis pie dieviem, ir liela kā Dolfa Lundgrēna.

Kad steidzamākie darbi apdarīti, visi ļotenē brauc nezināmā virzienā. Nigers aizņemas Lundgrēna lielo dunci, lai nogrieztu bārdu. Un ir iemesls pucēties – Stalone visiem paredzējis ballīti Somālijā, kur jānošauj kādi 500 tirliņi un jāsaņem ciet kaut kāds tur ieroču guru. Kauja ir klasiski skaista, un visi, izņemot Džeisonu Stethemu, ir samērā lielā starā par jaunā Nigera kaujas mākslu. Mīļākais cīņas moments ir tas, kurā Dolfs Lundgrēns pabrīdina kolēģus, lai uzmanās no krītošiem objektiem un tūliņ pat pats gādīgi noorganizē līķu lietu pār to galvām. Ja kāds vēl to nav pamanījis, tad vēlos informēt, ka Lundgrēns ir mans mīļākais aktieris. Protams, somāļi, cik nu jaudā, šauj, bet, protams, ne reizi netrāpa.

Jautrība sit augstu vilni līdz mirklim, kad no helikoptera izkāpj jaunais Galvenais ļaunais. Stalone sastingst. Es arī. Tas taču Mels Gibsons! Viņš vispār māk kauties?! Stalone neapšauba Gibsona kaujas prasmes, viņu vairak šokē tas, ka Gibsonam vajadzētu būtu beigtam. Pēc sāpēm Silvestra sejā var noprast, ka šis ļaunais ir tiešām Ļauns. To Gibsons tūliņ arī apliecina, divreiz sašaujot to Expendables nigeru no Old Spice reklāmām, tādejādi pierādot, ka, ja grib, tad arī ļaunie var trapīt.

Slimnīcā visi rāda drūmas sejas, jo Old Spice džeka dzīvības karājas mata galā. Stalone nolemj kolēģim izpalīdzēt, uz naktsgaldiņa atstājot savu Laimes gredzenu. Šķiet, pie viena viņš tur atstāj arī savas mozgas, jo viss, ko viņš dara turpmāk, ir pilnīgi debīls. Vēl pie slimnīcas zēniem uzgruzī Harisons Fords par to, ka šie nav saņēmuši ciet Gibsonu, bet dota tiek vēl viena iespēja. Svarīgi, ka Gibsons jādabū dzīvs, jo viņš tiks vests uz Hāgas tribunālu.

Gibsons, Gibsons. Kas īsti ir Gibsons? Viņš ir pieredzējis kara noziedzinieks, kurš, izrādās, agrāk arī bijis viens no Neiznīcināmajiem, bet tad nolīdis mēness tumšajā pusē, kur mudž no noziedziniekiem, ieročiem, maukām, narkotikām un mākslas. Mazliet atsit Fransuā Olānu, jo tirgo ieročus ļaudīm ar apšaubāmu reputāciju, kā arī pērk sūdīgas gleznas par miljoniem.

Stalone nolemj, ka cīņā ar Olānu viņš neņems līdzi savu komandu, bet gan meklēs jaunus papildspēkus. Viņš paziņo kolēģiem, ka sūta viņus pensijā, jo viņu laiks ir beidzies, yada yada yada. Jebkuram, kurš zina Staloni (un es viņu zinu ļoti labi) ir skaidrs, ka viņš to dara tāpēc, ka negrib, lai Mels Gibsons viņa dārgos draugus nošauj, tapēc labāk ir salasīt jaunu komandu, par kuriem vinam nesāpētu sirds. Baigi varonīgi? Pats domā, ka jā. Cirvis.
Tā Stalone sev salasa jaunus biedrus, sākotnēji atšujot visjēdzīgāko – Antonio Banderasu, kuram nav mīļāka darbiņa par plūkšanos. Labi, viņš arī nav baigi jauns, bet viņa tēls šajā filmā ir lielisks. No sākumā viņu uzlūkoju skeptiski kā Dolfs Lundgrēns, bet otrajā skatīšanās reizē Banderass jau manu sirdi bija salauzis. Un viņam vismaz bija normāla cepure. Jā, 1 dienas laikā filmu noskatījos divreiz, jo sajaucu un domāju, ka tas ir motocikls, nevis filma.

Stalone sarunā ar Švarcnegeru, kas tas viņus visus aizvedīs līdz cīņas vietai. Arnolds ir ar mieru, bet tomēr arī neslēpj, ka uzskata Staloni par idiotu. Divreiz neslēpj. Kamēr jaunie pošas ceļā, tikmēr vecie Neiznīcināmie gruzās. Viens prosta sēž bārā un dzer. Mans mīļais (mīļākais) vikings Lundgrēns ir apveltīts ar labāku fantāziju, tāpēc reizē dzer šņabi un šauj. Neko pārmest nevar arī Džeisonam Stethemam – viņš kapā aliņu, skatās teļļuku, bet pie pirmā zajoba izslēdz to ar precīzu naža metienu ekrānā.

Pirms izbraukšanas satiekas visi: jaunie pidriķi, kuru Stalonem visād cenšas pielīst, šoferītis Švarcnegers, kā arī īstie Neiznīcināmie, kas grib pārliecināties, vai Stalone tiešām būs tik stulbs, ka brauks nāvē ar šiem nepieredzējušajiem ākstiem. Viņš ir ne tikai tik stulbs, bet arī aizrāda Lundgrēnam, kas tas par daudz dzer, un Švarcnegeram, ka nevajag pīpēt pie lidmašīnas. Tāds cirvis.

Tā kā viens jaunais pidriķis ir hakeris, jaunā komanda ar pāris klikšķiem savāc Fransuā Olānu kādā Bukarestes mākslas galerijā. Bet, tā kā viņi ir nepieredzējuši un stulbi, tad viņi neiedomājas, ka sašņorētajam Gibsonam pie miesas ir GPS raidītājs, un nākamajā sekundē viņa rokaspuiši sašauj busiņu, sagūsta jaunos kolēģus, bet Stalonem palaimējas – viņš iekrīt upē un sasit galvu. Kad viņš viņš atčoknās, apkārt ir sastājušies 4 džeki, viens no viņiem iepiš Stalonem ar kāju pa seju. Tas arī ir pēdējais, ko viņš šajā dzīvītē izdara, jo Silvestram ir nepieciešama tieši 1 sekunde, lai viņus visus nošautu.

Ko nu? Jāiet glābt tie jaunie tirliņi. Palīgā nāk Antonio Banderass, kuram vienkārši ļoti patīk kauties un runāt. Protams, kad lidmašīna jau gatava pacelties gaisā, tai pretī nostājas vecie Neiznīcināmie, un Stalone tomēr paņem viņus līdzi. Lieliskais Antonio Banderass visu ceļu ne tikai aizrautīgi pļāpā, bet arī izdara vērtīgu novērojumu, ka viņš laikam „tam garajam” (Lundgrēnam) nepatīk. Stalone gan Banderasam to iesaka sevišķi neņemt pie sirsnas, jo manam mīļākajam aktierim nepatīkot neviens. Es viņu mīlu.

Bez liekām problēmām tie sašņorētie jauniņie tik atrasti. Protams, tajā mirklī televizorā parādās Mels Gibsons Olāns, kurš informē, ka 45 sekunžu laikā diemžēl šī māja uzsprāgs. Diemžēl ar to nepietiek, lai viņi pagūtu aizmukt, bet nav ko skumt - situāciju izglābj Dolfs Lundgrēns, jo nesadod rīklē jaunajam hakerim, kad tas viņam no rokas norauj ierīci, kas paredzēta, lai nevainojamais vikings varētu regulāri pārbaudīt, cik ārā grādu (no tā izriet, ka Toms Bricis ir Latvijas Lundgrēns). Šī ierīce ir gana spēcīga, lai nobloķētu Gibsona vēlēšanos uzlaist gaisā to māju.

Gibsonam tas nepatīk, tāpēc viņš noskaišas un pie Neiznīcināmajiem nosūta apmēram 2000 ļaužu armiju, kurai bruņojums nav nekāda baiga problēma. Diemžēl nekas cits neatliek, kā īstajiem Neiznīcināmajiem cīnīties kopīgi ar jaunajiem pidriķiem. Pretinieku armija ir labi bruņota, tomēr viņu gribasspēks precīzi trāpīt nav gana stiprs, tāpēc tiek sašķaidīts viss, izņemot varoņu ķermeņus. Nepārprotiet, cīņa, protams, ir spraiga, un bojā aiziet pāris štukas, par ko vislielākais prieks ir Antonio Bandersam – viņš, rokas pret debesīm metot, iekliedzas, ka šis ir viņa dzīves laimīgākais mirklis. Arī Lundgrēns nerāda bēdīgu ģīmi, jo beidzot ir ticis tankā, un lielāka prieka par to nevar būt.

Olāns arī ievēro, ka viņa padotajiem ir problēmas ar motivāciju, jo Neiznīcināmo līķu skaits kā ir, tā paliek nulle. Tāpēc viņš nolemj iet nogalināt naidnieku pats savam rokām, pirms tam nošaujot pāris savus kolēģus, lai skatītājs zinātu, kas tieši plānots. Pa to laiku Dolfa Briča termometram baterijas iet uz beigām, tāpēc visiem jālasās prom. Kā aizvākties? Protams, šurpu ar savu helikopteri pidžina Harisons Fords, kurš saviem padotajiem Švarcengeram un ķīnietim pirms pasažieru uzņemšanas liek satīrīt jumtu. Tas nozīmē nošaut ikvienu, kas tur ir vai jebkad varētu būt. Padotie pavēli izpilda ar neviltotu prieku.

Visi skrien uz jumtu. Cits ar kurpēm, cits ar vīzēm, cits ar basām kājām, cits pa kapnēm, cits vienkārši ar moci uzlec līdz septītajam stāvam. Klasiski Džeisons Stethams nogalina Ļaunā labo roku, bet šoreiz viņš tikpat labi to varēja nedarīt. Iepriekšējā filmā, vot, saprotu – sagrieza pretinieka galvu ar helikoptera propeleri, bet šoreiz vienkārsi sadeva pa purnu. To kompensēt cenšas Stalone ar Gibsonu, kas nolemj kauties ūdenī, jo, pirmkārt, tas ir seksīgi, otrkārt, viņi ir hidrologi. Pēdejā cīņa nav nekāda baigi skaistā, bet nav arī daudz laika, jo tūliņ viss sprāgs. Stalone ielaiž 3 lodes Gibsona puncī, kas šo Olānu pārsteidz, tāpēc viņš vaicā Stalonem, vai tad viņu nevajadzēja vest tiesāt uz Hagas tribunālu. Stalone pretinieku informē: „Es esmu Hāgas tribunāls.” Un, protams, nekavējoties piespriež nāves sodu.

Kavēties tiešām vairs nedrīkst, jo māja jau sāk sprāgt un visi priekšnieku gaida helītī. Protams, viņš pēdējā brīdī paspēj, un pēc dažām stundām visi jau laimīgi krogā dzer un pārrunā kultūras dzīves jaunumus. Te arī klāt filmas šausmīgakais moments – tie jaunie pidriķi nolemj kopā uzdziedāt karaoki. Bļin. Nezinu, ko teikt.

Iespējams, ka man nevajadzēja tik lielas cerības uz Expendables trešo daļu, bet nevar arī mani vainot, jo abas iepriekšējās filmas bija tik krutas, ka man bija morālas tiesības gaidīt ko vairāk. Nu, piemēram, to, ka varētu uzrasties iepriekšējā filmā nogalinātā Van Dammes dvīņu brālis (tā būtu skaista atsauce uz „Double Impact”) uz kādu jautru razborku. Nu, arī bez tā būtu bijis OK. Es pat filmu noskatījos divreiz, jo pirmajā reizē nodomāju, ka nevar tak tā būt, ka vīlos. Būtu bijis OK, ja izlasītu ārā tos jaunos tirliņus, kas cenšas būt baigi badass džeki, bet vispār nesanāk (jo dzied). Stalone tika brīdināts par to, ka vienam no jaunajiem esot problēmas klausīties vadoņa viedoklī. Ha ha ha, Expendables pirmajā daļā Lundgrēnam - vot, tam bija problēmas tad, kad viņš sapsihojās un gandrīz nosita pats savu kolēģi. Bet tas, protams, nebija pats briesmīgākais. Tie sīkie visas filmas laikā nepateica neko krutu. Un tā taču ir bojeviku sūtība – pirms ienaidnieka nogalināšanas ir jāpasaka kaut kas kruts. Bet tie tikai dzied. Les Miserables. 6/10 (4 par centību + 1 Lundgrēna termometram + 1 Banderasa dzīvespriekam).

Aizjūru Miss Info Zane Peneze reiz paziņoja, ka Texxxti ir veids, kā viņa uzzina par to, kas notiek Latvijā. Nav noslēpums, ka Latvijā valda divu veidu oligarhi – tie, kas brokastīs rij ASV karoga zvaigznes (sorosīdi), kā arī Putina roklaižas (krievi). Lai uzzinātu par svarīgāko Latvijā, atliek noskatīties kādu labu piedzīvojumu par amerikāņu piedzīvojumiem Maskavā, piemēram, „A Good Day To Die Hard”. Latviski to dēvē par „Viscietāko riekstu”, bet portugāliski filmas nosaukums ir „Nunca e bom dia para morrer” („Nekad nav laba diena nomiršanai”), tāpēc tā globāli nav iespējams saprast, ko īsti simbolizē filmas nosaukums.
Pirms došanās uz kinoteātri biju ļoti satraukusies – skatīties piekto „Die Hard” man ir kā satikt džeku, ko vienmēr esmu mīlējusi, bet piecus gadus neesmu redzējusi.

Džons Makleins (Brūss Viliss Lācis) savas brīvdienas pavada šaujot mērķī un pētot dokumentus, kas nepārprotami norāda, ka viņa sen nesatiktais dēls ir 1,87m, turklāt sastrādājis kaut kādus mēslus, par kuru viņu tagad liks ķurķī Maskavā. Makleinam besī, ka līdz šim īsti nav bijis laika ģimenei, tāpēc viņš ņem piemēru no Žerāra Depardjē un dodas uz Krievzemi glābt dēlu un nogalināt pa kādam mūlāpam. Tur diemžēl viņu nesagaida Krievijas pase, Putina rokasspiediens un šņabis, bet gan jautrs taksists. Makleins mēģina ar taksistu sarunāties krieviski (šis ir filmas jautrākais moments), šoferis par to viņam uzdzied šo to no Frenka Sinatras. Abi nolemj, ka honorārs par braucienu nav jāpiešķir – tāpat jau gana daudz ciešanu.

Brūss Vilis Plūdonis demokrātijas galvaspilētā Makavā ierodas dienā, kad tiek tiesāts viņa dēls Džeks kopā ar kaut kādu pavecāku kungu. Sēdes laika, protams, uzsprāgst tiesas nams un Džeks ar to veci aizmūk. Sprādziens ir diezgan spēcīgs, jo visa tā māja uzlido gaisā un Brūss Viliss pat nokrīt, sasit galvu un nolemj iet sasveicināties ar dēlu. Mazais Makleiniņš pasūta fāteri nafigās, iesēžas Gazprom gonkā un lasās lapās, jo viņam uz pēdam min jau kaut kādi ļaunie, kas grib novākt, pirmkārt, to veci, otrkārt, arī Makleiniņu. Brūsam V. tas ne pārāk patīk, tāpēc viņš nolemj visai tai varzai dzīties pakaļ, bet – vai, manu, vai – viņam nav vāģa. Brūss situāciju risina, uzlecot kādam Mersedesam, no tā izkāpj slikts krievs ar zelta ķēdi, nolamā Brūsu, par ko viņam tiek atņemta gan mašīna, gan pāris zobi. Apraudos.

Mazā Makleina Gazprom mašīnīte visai filigrāni traucas cauri ielām, bet ļauno milzu bruņumašīna, protams, savā ceļā sašķaida pilnīgi visu. Brūss izvēlas vidusceļu – viņš gonkošanai neizmanto ielas, bet gan citas mašīnas. Tā filmas pirmajās 15 minūtēs gaisā tiek uzlaista apmēram puse no 92 miljonu dolāru lielā budžeta, kā arī noskaidrojas, ka Makleins juniors strādā CSI un viņa misija ir izglābt to veco mudaku, jo, izrādās vecajam nabaga mudaciņam esot fails, kurā atspoguļots, kā kaut kāds Viktors īstenībā ne tikai uzlaidis gaisā Černobiļu, bet grasās to pašu izdarīt ar visu pasauli. Pizģec.

Džeka jaunību uzvar Džona pieredze - dēlam no tēva atkratīties neizdodas, un ceļu viņi turpina kopā. Džeks tik ļoti sašūmējas par savām nosmērētajām ūzām, ka nervi neiztur un viņš saplēš fātera telefonu. Arī Brūss Viliss nav pārāk jautrā noskaņojumā, jo viņu nebeidz mocīt džetlags. Cerību stariņu iedveš pēkšņi uzradies piecpadsmit kilogramīgs (tā kā 15 kg kultūras) automāts. Vecais krievs lēnā garā kļūst par vecā Brūsa grūpiju un neveikli mēģina uzsākt sarunu, vaicājot, vai Makleins pirmoreiz ar pīpi uz jumta ar ieročiem. Dīvainā kārtā tas atver Džona Cietā Rieksta čaumalu, un pēc mirkļa viņi jau runā par to, cik ļoti nožēlo, ka nav spējuši atlicināt gana daudz laika bērniem. Šo epizodi ir režisējusi Inta Gorodecka, jo to, protams, noklausās Brūsa Vilisa dēls un pusdienās norij kādu kamolīti.
Džons Makleins ir izkratījis sirdi, tāpēc viņam izdodas piekukuļot kaut kādus miskastniekus, kas ielaiž jautro trijotni (Džeks, Džons, krievs) viesnīcā, kur viņiem jāsapako krieva meita Solnuška, lai kopīgi pamestu valsti. Tātad viesnīca ir kā debesis – tur var tikt tikai pēc grēku izsūdzēšanas un kukuļa. Šajā mirklī es saprotu, ka esmu redzējusi gana daudz bojeviku – nospriežu, ka kaut kas nav tīrs, pirms paša Brūsa Vilisa. Tā arī ir – Solnuška ieradusies kopā ar sliktajiem krieviem, lai sagūstītu veco krievu (savu tēvu) un athujarītu abus amerikāņu varoņus, un galvenie ļaunie varētu netraucēti tīties uz Černobiļu. Kamēr vidēji sliktie krievi dejo stepu, grauž burkānus un pāris reizes iepļaukā viscietākos riekstus, abi rieksti tik ņirdz, jo viņiem, protams, ir paslēptie ieroči, kurus izmantot „Nomest ieročus, gulties!” situācijās. Tā viņi pāris reižu iesper katram sliktajam un ar saviem divdesmit kilo automātiem aizlec aiz bāra, lai pa slīpo sašautu griestus, kas sagāžas virsū sliktajiem. Kamēr tie vaimanā, tikmēr Džons un Džeks šos sašauda. Sīkums, bet patīkami.

Atlikušie ļaunie dzenas pakaļ jaukajai ģimenītei, apmēram divtūkstoš septiņsimt reižu aizšaujot garām. Cietajiem riekstiem ne pārāk patīk šāda izturēšanās, tāpēc viņi nolemj kādus četrdesmit stāvus izkrist cauri celtniecības stalažām. Tā kā viņi jūtas lieliski, viņi daudz nečinkst un mēģina neuzkrītoši pazust. Uzdevumu neapgrūtina arī kāda pazīme, kas viņus būtiski atšķir no citiem ļaudīm ielās – skaistie, bet tomēr asiņainie purni.

Skaidrs, ka sīkais Makleins ne tikai nefano par savu fāteri, bet arī nav redzējis nevienu no iepriekšējām „Die Hard” filmām, jo domā, ka tagad viss pagalam – ļaunie sagūstījuši veco krievu un pazuduši līdz ar galiem. Neko – Brūss Vilis Lācis tikai noņirdzas par mazā Lācīša plānu padoties, izrauj viņam no vēdera lodi, un nepaiet ne pusstunda, kad abi jau pie kaut kāda čečenu kluba nozog mašīnu, kas pilna ar ieročiem un šampanieti (šīs lietas vienmēr ir mašīnās pie čečenu klubiem), lai mērktu uz Černobiļu.

Tikmēr ļaunie ar nolaupīto krievu jau kaut kādos karnevāla tērpos torčī pa Černobiļu, līdz izrādās, ka īstie ļaunie tomēr ir Solnuška ar veco krievu. Izrādās viņa vajāšanas stāsts un visa tā herņa par to, kā kāds cits sliktais uzlaidis gaisā atomreaktoru, bijuši meli. Tātad – arī viņa uzticamais sargs Džeks ir aptīts ap pirkstu.

Abi Makleini par to vēl neko nezina un, ierodoties Černobiļā, uzvelk ādas kostīmus, vienojas, ka diena ir bijusi „fun”, un Brūss Vilis aicina doties iekšā, jautri uzsaucot: „Let`s go and kill some motherfuckers!” Ja viņi ir spējīgi dažu stundu laikā ar vāģi no Maskavas nokļūt Pripetē, tad nevajag brīnīties, ka viņiem arī ātri pielec, ka visi ir vazāti aiz deguna. Krievs gan mēģina abus Makleinus iežēlināt ar savu sauso klepu – man šķiet, ka pat Milda no Ugunsgrēka uz šito neuzķertos. Tālab tiek nolemts nošaut pilnīgi visus. Solnuška nav dura – viņa saprot, ka šaut prot daudz sliktāk nekā es, tāpēc nolemj tīt makšķeres un ieliec helikopterā. Tālākie notikumi mazliet atsit „Die Hard” 2.daļu (tā ir mana mīļākā) – Brūss uzlec lidojošam helikopteram, kurā ātri vien izstrādā savu maģistra darbu fizikā. Maģistra darbā viņš no helikoptera izgrūž vāģi, kas tomēr ir pieķēdēts pie tā helikoptera. Tas nozīmē, ka ļaunie vairs savu braucamo nespēj vadīt, jo tas zaudējis jebkādu līdzsvaru. Pa to laiku mazais Makleiniņš sadod pa muti vecajam krievam un izmet viņu svaigā gaisā, kur viņu gabalos sagriež Brūsa Vilisa maģistra darba helikopters. Viss uzsprāgst, gan jau arī tā Ļeņina statuja, kas stociskā mierā noraudzījusies šajā trādirīdī.
Tēvs un dēls no kādu trīsdesmit metru augstuma iekrīt baseinā, kas atstāj šādas tādas sekas – abi ir gatavi runāt kaut kādas tēvu-dēlu lietas, atzīties mīlestība, kā arī atgriezties ASV. Lielā rieksta meita un mazā rieksta māsa, kas nemitīgi zvanījusi fāterim, ir starā, jo domā, ka abi ir atveduši pa pudelei šņabja.

„A Good Day To Die Hard” ir skaista filma. Tā pierāda, ka arī tiem tēviem, kas strādājuši tik daudz, ka nav pamanījuši, kā izaug viņu bērni, ir iespēja laboties. Tas nekas, ka tas notiek pēc nez cik gadiem – atliek vien aizbraukt uz otru pasaules galu, nogalināt tik cilvēku, cik nepieciešams, sašķaidīt vairāk mašīnu nekā Krievijā gada laikā saražo, uzspert gaisā kādu pilsētu. Galvenais - nekad un nekam nepadoties. Varbūt vienīgi plikpaurībai.

Mēs mīlam mūsu lasītājus, tāpēc reizi piecgadē pat mēdzam uzklausīt viņu aicinājumus uzrakstīt Texxxtu par viņu iemīļotākajiem mūziķiem. Sevišķu labvēlību iespējams iegūt svētkos, tāpēc tikai loģiski, ka esmu sekojusi kāda/s lasītāja/s lūgumam analizēt Mika Dukura un Katy Tindemark dziesmas "Never let you down" videoklipu (http://www.youtube.com/watch?v=X-o4z1qRQ2Y), kas, protams esot prezentēts ar pompu un šampanieša mucām kādā Rīgas klubā. Miku Dukuru mēs ļoti labi zinām no Talantu Fabrikas, bet Katy Tindemark esot kaut kāda ukraiņu beibe. Kādā sakarā lai es ukraiņu beibi sauktu par Katy? Nekādā! Tāpēc turpmāk Texxxtā saukšu viņu par Katju. Un, ja kas, Miks Dukurs nav tas bobslejists.

Es angļu valodu nesaprotu, tāpēc vērsos pie Google tulkotāja palīdzības, lai uzzinātu, par ko vispār varētu būt dziesma "Never let you down". Tulkotājs mani informēja: "Nekad jums leju." Nē, nu, man pohuj, nelej, pati varu ieliet!

"Nekad jums leju" video ir absolūti revolucionārs, jo sākas nevis ar kaisli, bet gan ar sērkociņa uguns izdzišanu (tipiskas beigas), kas simbolizē totālu pretkaisli un beigas, taču Miks Dukurs dara visu, lai uguntiņa iedegtos atkārtoti un viņš varētu nokoļīt Katju. Maigi sakot, viņš ir pat ļoti apņēmīgs. Viģika sākumā viņi abi stāv uz kaut kādiem sagruvušiem akmeņiem, bet pēc mirkļa Katja soļo pa gaiteņiem, kur viņai virsū brauc sienas, ko viņa nevērīgi atsit. Man par to nebūtu nekas sakāms, ja vien pēdējo mēnešu laikā intensīvi nebūtu skatījusies bojevikus. Tas nozīmē, ka man ir skaidrs, ka šī ir atsauce uz pirmo Terminatoru, kur beigās Sāra Konora sapresē Arnoldu Švarcnegeru kaut kādā ASV Liepājas metalurgā. Tikmēr Mikam Dukuram ir pilnīgi pohuj - viņš vienkārši pastaigājas ar cigareti zobos. Viņam ir tik ļoti pohuj, ka viņš šo cigareti pat nav aizdedzinājis. Tiesa, Miks ātri vien atklāj, ka tāds pohujisms ir drusku par daudz, tāpēc savu Camel Blue aizsvilina ar Molotova kokteili (liesmojoša pudele). Tā stress pazūd, jo beidzot var normāli uzkurīt. Kad cigarete ir aizsvilta, nav jēgas ķēpāties ar to pudeli, tāpēc viņš to aizsviež, izraisot Ugunsgrēku sev aiz muguras. Tā ir atsauce uz „Die hard” otro daļu, kurā Brūss Vilis Lācis līdzīgā manierē uzlaiž gaisā teroristu ļoteni. Šis žests ir gana labs, lai Katja beidzot parādītu savas platformenes, turpinot mocīties starp tām virsū brūkošajām sienām.

Te jautrību uzsāk arī pats Miks, mahājoties un dancojot, kamēr viņam fonā deg burti MD. Senos laikos, kad mēdzu būt laba skolniece, MD nozīmēja mājasdarbu, Tas, ka Mika mājasdarbs deg, nozīmē, ka viņš piekāš skolu, līdz ar to ārkārtīgi atbalsta Robertu Ķīli. Miks pat iet vēl tālāk – viņš ne tikai dejo, bet arī patirina savu ādeni. Uzreiz pēc tam Katja sāk tresīt pie degošiem KT, kam, protams, nav nekādas nozīmes.

Vienā mirklī Mikam uznāk zajobs un viņš, rēna dabstepa pavadīts, iet prom. Fokuss uz viņa skumjajiem un mitrajiem zābakiem. Tie ir tik skumji kā „Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas”, bet vismaz labi, ka šo Skalbes skumību pavada degošas mucas. Mucas ne tikai bezpriģelā deg – Miks, sekojot Komando tradīcijām, paņem vienu no liesmojošajām mucām un triec pret sienu. Tiesa, jāatzīst, ka Džons Komando nekad nebūtu bijis tik stulbs, lai degošu mucu triektu pret sienu, kurai pats stāv klāt. Bet – ok, labi, ka Dukurs nav Švarcnegers, kas varbūt nozīmē, ka viņš nekad nekļūs par Kurzemes gubernatoru.

Te pēkšņi abi video varoņi saprot, ka viņu 3 minūtes iet uz beigām, tāpēc sāk skriet. Laika ir tik maz, ka nevar vairs iet aplinkus ceļus – ir pa taisno jāskrien cauri sienām. Tā ir nepārprotama atsauce uz filmu „Universal soldier”, kurā Žans Klods Van Damme glābj beibi no Dolfa Lundgrēna nāvējošā pieskāriena. Kaut arī viģikā visu laiku valda Ugunsgrēks, tomēr arī redzami radiatori, kas nozīmē, ka, lai cik karsti arī nebūtu, vienmēr vajag karstāk.

Tā jau man sāk šķist, ka esmu spējīga paredzēt un izskaidrot videoklipa attīstību, bet nē – nākamais kadrs nav nospiests no bojevika. Nākamajā kadrā abi skrien pa grīdu, kas uzreiz pēc viņiem sāk sabirt pa pikseļiem, un tā ir bijis tikai Ledus laikmeta multenē, kurā tā vāvere turēja riekstu. Ja tas būtu bijis Cietais Rieksts, tad vēl kaut ko, bet nu viss pagalam.

Kaut arī Katjas skriešanas apavi ir absolūti nekam nederīgi, viņa tomēr pamanās nokļūt līdz galamērķim – līdz tai vientuļajai saliņai, kur Miks un Katja stāvēja arī klipa sākumā, vienīgi tagad ir skaidrs, ka tam čigliņam ir firmas „Palladium” zābaki. Tā viģiks ir ieguvis riņķveida kompozīju, jo beidzas ar to pašu, ar ko sākas. Tas ir ļoti pareizi, jo dabā jau tā ir - jebkura kompozīcija ir dekompozīcijas sekas.

Mediji – tā ir vara, tāpēc beigās izmantošu savu nesalaužamās spējas, lai dzimšanas dienā apsveiktu gan savu dzimteni, gan kolēģi Aneti Konsti. Es Jūs abas ļoti mīlu!