Tā kā EK ir aizņemta, apceļojot Baltijas jūras piekrasti, man ir tā nelaime ne tikai dzīvot, bet arī uz preža vēlēšanām iet vienai. Labi, ka viņa vismaz savu pilsonisko atbildību apliecina, jau vairākas dienas runājot ar mani no prezī iemaukta telefona un sūtot īsziņas ar sensitīvu tekstu "Saplīsa prezis". Daudzos mana parādīšanās sabiedrībā bez EK izraisīja sašutumu un neizpratnes pilnus jautājumus, vai kaut kas atgadījies. Nē, atgadījies nav pilnīgi nekas, un arī prezis šodien nesaplīsa un tika ievēlēts. Cilvēkus ar vājiem nerviem uzrez brīdinu, ka tālāk nesekos asprātības par vējiem, kas pūš, un levitāciju.

Prezidenta amatam partijas bija izvirzījušas četrus kandidātus, par kuriem sabiedrība neraksturīgi Latvijas politiskajām tradīcijām zināja jau pirms vēlēšanu dienas. Tādā ziņā nekādu pārsteigumu. "Nacionālā apvienība" kopā ar Ringoldu Balodi no "No sirds Latvijai", dažiem "Vienotības" keksiem un neviltotu bezpartejiskās politiskās figūras Liānas Langas atbalstu bija izvirzījuši Egilu Levitu, kas pazīstams kā viduvējs tiesnesis, Satversmes preambulas un termina "dzīvesziņa" autors. Latvijas Reģionālā apvienība viņam pretī lika Mārtiņu Bondaru, kuru Latvijā pazīst kā Ievas Bondares vīru un trīs bērnu tēvu. Zaļo un zemnieku savienība tikmēr atbilstību vakancei saskatīja Raimondā Vējonī, kas ir zināms sava akcenta dēļ, bet Saskaņas centrs - Sergejā Dolgopolovā - , kurš līdz šim ir izcēlies vienīgi ar to, ka ir krievs. Interneta sabiedrība savas balsis portālā mansprezidents.lv uzklikšķināja Bondaram, piketētāji un inteliģenti bija par Levitu, deputāti sliecās ievēlēt Vējoni, bet krieviski runājošā sabiedrības daļa atbalstīja Dolgopolovu vai jebkuru citu kandidatūru, ko būtu izvirzījis Saskaņas centrs. Laika gaitā likumdošana ir mainījusies, kas nozīmē, ka vismaz šajā dienā ir jāizvēlas viens no šiem četriem pat gadījumā, ja zālē atrodas kāds trimdas latvietis ar izcilām angļu valodas prasmēm un apskaužamām Latvijas folkloras vēstures zināšanām.

Diena iesākas ar ārprātā garlaicīgām debatēm, kurās lielākā daļa aizrunājas ar epitetiem par spēles nozīmi politiskajā procesā, visradikālāk šaujot Raivim Dzintaram, kurš pielīdzināja savstarpēju tirgošanos ar prezidenta vakanci krievu ruletei. Uzzinu, ka kandidātiem piemīt tādas dotības kā "sava doma" un "dzīves pieredze", kā arī - viņi ir cienījami. Izjūtu neviltotu apbrīnu, gandrīz pat pieceļos kājās. Madara Fridrihsone no Latvijas Radio neliedzas, ka knapi noturējās neraudājusi, un tik sirsnīgi no tribīnes runāt nevarētu pat par savu māti. Pīpētavas TV tiešraidē uzzinām, ka visi kandidāti šorīt pamodušies plkst. 7:00 no Panorāmas zvana. Ja Vējoņa gadījumā šis zvans noskanēja pirms modinātāja, tad Bondaram tas vis nebija pārsteigums, jo šādus zvanus viņš regulāri saņem kā rītos, tā vakaros. Arī tad, ja nakts vidū kāds pēkšņi zvana, un Ieva viņam saka: "Liecies mierā, neatbildi!", viņš satraukti viņai pretī uzdod retorisku jautājumu: "BET JA NU TĀ IR PANORĀMA?". Visiem kandidātiem arī vairākkārt tiek uzdots jautājums, vai ģimene viņus atbalsta, un kur tieši viņi to dara. Ja man jautātu, es teiktu: "Nē, neatbalsta. Šoreiz uzmeta". Ceru, ka arī citi darba devēji pārņems šīs tradīcijas un, ejot pieteikties darbā, piemēram, reklāmas aģentūrā, tās vadītājs pārrunās uzdos pēdējo noslēdzošo jautājumu: "Sakiet godīgi - bet vai ģimene jūs atbalsta?". Protams, dienas aktuālākais jautājums tomēr ir "Kādas prognozes?". Lielākā daļa centās izlavierēt, norādot, ka rezultāts var būt neprognozējams, bet savā ziņā arī prognozējams, lai gan principā teju neprognozējams. Vismaz Levits nebaidījās prognozēt, ka būs ilga un nogurdinoša diena, un nošāva garām, jo tikām mājās kā cilvēki pēc normāla darba laika.

Kopumā visu dienu īsti nevaru pamosties, un tikai no savas blakussēdētājas uzzinu, ka ir baigā spriedze. Laikam šī spriedze ir pilnībā iemidzinājusi manu uzmanību. Citēšu mūsu Valsts prezidentu, sakot, ka "Tas, ka matemātika eksistē, ir neapšaubāmi", un ieskicēšu vēlēšanu procesa norisi. Pirmā kārta ir tāds draudzības mačs, kur principā visi patrenējas balsot, un neviens pa īstam nezaudē. Pastāv teorētiskas iespējas kādam uzvarēt jau šajā kārtā, bet tas līdz šim atgadījies, šķiet, tikai ar Vairu Vīķi Freibergu, kura tobrīd, ceļā uz savu otro termiņu, arī bija vienīgā kandidāte. Otrā kārta ir jau bīstamāka, jo tad kāds tiešām izkrīt. Šajā gadījumā žūrija par vissliktāko šovā atzina Mārtiņa Bondara priekšnesumu, kuram abās kārtās bija pa septiņām balsīm, bet pārējiem attiecīgi šitā: Levits (24, 25), Vējonis (34, 34) un Dolgopolovs (23, 24). Pirmajā kārtā nesekmīgu atzīmi prasmēs aizpildīt vēlēšanu biļetenu saņēma seši deputāti, kas ir vismaz trīs reizes sliktāks rezultāts nekā tautai Saeimas vēlēšanās. Ar katru kārtu gan bija manāms progress, un šo kursu pēc piektās kārtas nenolika tikai viens deputāts. Sevišķi izcēlās kāds SC deputāts, kurš nobalsoja nepareizi, tad pareizi un tad atkal nepareizi. Zināšanas tomēr nav mūžīgas, un visu paturēt prātā nevar. Trešajā kārtā izkrita Dolgopolovs, bet ceturtajā - Levits. Joprojām īsti nekādu pārsteigumu, izņemot to, ka Vējonis pēdējā kārtā bija nogrābis papildu deviņas balsis, kas nozīmē, ka viņam tīri matemātiski pietrūkst vēl tikai piecu. Tikmēr Levits ar Zatleru televīzijas intervijās bija saskaņojuši liecības, norādot, ka Vienotības piesliešanās Vējoņa kandidatūrai varētu šo partiju padarīt par ZZS piedēkli un sūtīt prom pa politisko nāves taku. Piemetināšu, ka Vienotība jau no sākta gala teica, ka viņiem atšķirībā no citām partijām būs brīvais balsojums, un nevienam kāda konkrēta izvēle uzspiesta netiek.

Tālāk tiek pasludināts pusotras stundas pārtraukums, lai dotu Vējonim iespēju pa kaktiem sakļančīt vajadzīgās balsis. Pārējie tikmēr sāk vīt intrigas, kur pēkšņi uzradās tās mistiskās deviņas, un aizdomās tiek turēta opozīcija vai, precīzāk, SC, kas, protams, to pilnībā noliedz. Sākas izšķirošās kārtas gaidas, kurā būs jābalso tikai PAR vai PRET Vējoni. NA uztaisa mazu pop-up kongresiņu, kurā nolemj iespītēties un koalīcijas partneru virzīto kandidatūru neatbalstīt, raisot politikas ekspertos bažas, vai tagad nebūtu uz mutes jākrīt valdībai. Netiek arī atklāta atbilde uz jautājumu, vai Levita ģimene pēc neveiksmes joprojām viņu atbalsta. Es tikmēr jau divreiz esmu paspējus ieturēties Saeimas ēdnīcā, kur bija beidzies lasis, kas ir skumjš līmenis, bet vismaz citādi viss gaumīgi, kā pie cilvēkiem, un arī cena laba. Es pat, acu nepamirkšķinot, divas svaigi spiestās sulas izdzēru. Tikai eiro maksāja. Arī tualetes pilnīgi normālas - tīras, gaumīgas, bet bez liekas spozmes.

Loģika saka man priekšā, ka Vējonim šajā dienā nevajadzētu tikt ievēlētam, bet intuīcija tai atbild ar spītīgu: "Ievēlēs gan!". Nolemju pieslieties intuīcijai un pārstāvēt pozīciju, ka pēc desmit dienām otra prezidenta vēlēšanu tusiņa nebūs. Ja vajag pierādījumus šīm prognozēm, manā rīcībā ir personīgo čatiņu skrīnšotu metrs. Pastāv viedoklis, ka nezināmās izcelsmes deviņas balsis Vējonim uzdāvināja SC tikai tāpēc, lai būtu droši, ka neievēlēs Levitu, bet tas nenozīmē, ka viņi ar tām tik brīvi svaidīsies arī pēdējā kārtā. Tādā gadījumā viņam vajag 15 balsu, kuras viņš koalīcijā NA kongresiņa dēļ nesakļančīs nu nekā. Džokers tātad ir opozīcijas rokās. Ceru, ka tiktāl izsekojāt, jo ar šo arī garajai matemātikas daļai ir gals klāt. Tālāk viss ir vienkārši - Vējonis tiek ievēlēts ar visdrīzāk opozīcijas balsīm (to mēs droši nezinām, jo balsojums ir aizklāts, ja kas). Savu uzrunu viņš sāk ar brašu frāzi "Laikam jāierauj!", saka, ka darbosies valsts labā un, protams, pasakās par atbalstu ģimenei. Visiem acīs asaras. La finita comedia. Kas tad īsti ir Vējonis, jautāsiet? Es nezinu! Viņš kļuva īpaši atzīts pēc sava konflikta ar partijas ideoloģisko līderi Aivaru Lembergu, un tagad varētu likties, ka tā visa bija rūpīgi gatavota izrādīte, lai mēs, tautieši, pretstatītu šos abus tēlus. Ķipa, Vējonis jau nav oligarhu kalps, jo viņš taču stājās pretim pašam Lembergam! Bet varbūt tā arī nav, kas to lai tagad zina?

Preses konference atšķirībā no Zatlera pieredzes, kad Gunta Sloga viņu slānīja, vainojot pie visiem pasaules kukuļiem, noris ļoti mierīgi, īsi un adekvāti. Vienīgi Ivo Leitāns uzdrīkstas pajautāt, vai Vējoņa kungs tagad drīzāk jūtas kā dziesmā "Raimi, a tu nekad vairs nebūsi laimīgs" vai arī balādē "Raimi, sarauj, iekačā!". Nākamais Valsts prezidents abas šīs dziesmas nav dzirdējis, tāpēc no komentāra atturas. Arī tauta jau bija saspiedusi internetā gana daudz demokrātsku klikšķu, lai pie Saeimas neskandalētu, un savu jauno prezidentu pieņemtu stoiskā mierā mājās pie televizoriem. Askolds Rodins man pīpētavā izstāsta, ka ķirurgam Zatleram pirmajā Dienas intervijā drebēja rokas un svīda paduses, kā arī ir sašutis, ka nezinu, kur ir Sarkanā zāle. Bet pēc dialoga "Jūs pirmoreiz???" "Jā. Jūs nenāksiet?" "Priekš kam?" arī beidzas mūsu saruna. Vēl dzirdēju kā Ādamsons, kurš tāpat kā Gunārs Kūtris ir knipucītis, kādam kungam jautā: "Tu taču esi kasieris, neatceries?", bet nekādas citas dižas aizkulišu sarunas nesaklausījos. Man vienīgi bija aizdomas, ka Šadurskis ir pālī, bet kāds kolēģis man paskaidroja, ka viņš vienkārši "tāds ir".

Nu ko, mums ir pirmais prezidents zaļais. Kas tālāk? Pirmais prezidents zilais, protams! Atgādinu, ka praida gājiens norisinās 20. jūnijā plkst. 13:00 Vērmanes dārzā.

Raksts tapis sadarbībā ar LNT Ziņu dienestu.

Aizjūru Miss Info Zane Peneze reiz paziņoja, ka Texxxti ir veids, kā viņa uzzina par to, kas notiek Latvijā. Nav noslēpums, ka Latvijā valda divu veidu oligarhi – tie, kas brokastīs rij ASV karoga zvaigznes (sorosīdi), kā arī Putina roklaižas (krievi). Lai uzzinātu par svarīgāko Latvijā, atliek noskatīties kādu labu piedzīvojumu par amerikāņu piedzīvojumiem Maskavā, piemēram, „A Good Day To Die Hard”. Latviski to dēvē par „Viscietāko riekstu”, bet portugāliski filmas nosaukums ir „Nunca e bom dia para morrer” („Nekad nav laba diena nomiršanai”), tāpēc tā globāli nav iespējams saprast, ko īsti simbolizē filmas nosaukums.
Pirms došanās uz kinoteātri biju ļoti satraukusies – skatīties piekto „Die Hard” man ir kā satikt džeku, ko vienmēr esmu mīlējusi, bet piecus gadus neesmu redzējusi.

Džons Makleins (Brūss Viliss Lācis) savas brīvdienas pavada šaujot mērķī un pētot dokumentus, kas nepārprotami norāda, ka viņa sen nesatiktais dēls ir 1,87m, turklāt sastrādājis kaut kādus mēslus, par kuru viņu tagad liks ķurķī Maskavā. Makleinam besī, ka līdz šim īsti nav bijis laika ģimenei, tāpēc viņš ņem piemēru no Žerāra Depardjē un dodas uz Krievzemi glābt dēlu un nogalināt pa kādam mūlāpam. Tur diemžēl viņu nesagaida Krievijas pase, Putina rokasspiediens un šņabis, bet gan jautrs taksists. Makleins mēģina ar taksistu sarunāties krieviski (šis ir filmas jautrākais moments), šoferis par to viņam uzdzied šo to no Frenka Sinatras. Abi nolemj, ka honorārs par braucienu nav jāpiešķir – tāpat jau gana daudz ciešanu.

Brūss Vilis Plūdonis demokrātijas galvaspilētā Makavā ierodas dienā, kad tiek tiesāts viņa dēls Džeks kopā ar kaut kādu pavecāku kungu. Sēdes laika, protams, uzsprāgst tiesas nams un Džeks ar to veci aizmūk. Sprādziens ir diezgan spēcīgs, jo visa tā māja uzlido gaisā un Brūss Viliss pat nokrīt, sasit galvu un nolemj iet sasveicināties ar dēlu. Mazais Makleiniņš pasūta fāteri nafigās, iesēžas Gazprom gonkā un lasās lapās, jo viņam uz pēdam min jau kaut kādi ļaunie, kas grib novākt, pirmkārt, to veci, otrkārt, arī Makleiniņu. Brūsam V. tas ne pārāk patīk, tāpēc viņš nolemj visai tai varzai dzīties pakaļ, bet – vai, manu, vai – viņam nav vāģa. Brūss situāciju risina, uzlecot kādam Mersedesam, no tā izkāpj slikts krievs ar zelta ķēdi, nolamā Brūsu, par ko viņam tiek atņemta gan mašīna, gan pāris zobi. Apraudos.

Mazā Makleina Gazprom mašīnīte visai filigrāni traucas cauri ielām, bet ļauno milzu bruņumašīna, protams, savā ceļā sašķaida pilnīgi visu. Brūss izvēlas vidusceļu – viņš gonkošanai neizmanto ielas, bet gan citas mašīnas. Tā filmas pirmajās 15 minūtēs gaisā tiek uzlaista apmēram puse no 92 miljonu dolāru lielā budžeta, kā arī noskaidrojas, ka Makleins juniors strādā CSI un viņa misija ir izglābt to veco mudaku, jo, izrādās vecajam nabaga mudaciņam esot fails, kurā atspoguļots, kā kaut kāds Viktors īstenībā ne tikai uzlaidis gaisā Černobiļu, bet grasās to pašu izdarīt ar visu pasauli. Pizģec.

Džeka jaunību uzvar Džona pieredze - dēlam no tēva atkratīties neizdodas, un ceļu viņi turpina kopā. Džeks tik ļoti sašūmējas par savām nosmērētajām ūzām, ka nervi neiztur un viņš saplēš fātera telefonu. Arī Brūss Viliss nav pārāk jautrā noskaņojumā, jo viņu nebeidz mocīt džetlags. Cerību stariņu iedveš pēkšņi uzradies piecpadsmit kilogramīgs (tā kā 15 kg kultūras) automāts. Vecais krievs lēnā garā kļūst par vecā Brūsa grūpiju un neveikli mēģina uzsākt sarunu, vaicājot, vai Makleins pirmoreiz ar pīpi uz jumta ar ieročiem. Dīvainā kārtā tas atver Džona Cietā Rieksta čaumalu, un pēc mirkļa viņi jau runā par to, cik ļoti nožēlo, ka nav spējuši atlicināt gana daudz laika bērniem. Šo epizodi ir režisējusi Inta Gorodecka, jo to, protams, noklausās Brūsa Vilisa dēls un pusdienās norij kādu kamolīti.
Džons Makleins ir izkratījis sirdi, tāpēc viņam izdodas piekukuļot kaut kādus miskastniekus, kas ielaiž jautro trijotni (Džeks, Džons, krievs) viesnīcā, kur viņiem jāsapako krieva meita Solnuška, lai kopīgi pamestu valsti. Tātad viesnīca ir kā debesis – tur var tikt tikai pēc grēku izsūdzēšanas un kukuļa. Šajā mirklī es saprotu, ka esmu redzējusi gana daudz bojeviku – nospriežu, ka kaut kas nav tīrs, pirms paša Brūsa Vilisa. Tā arī ir – Solnuška ieradusies kopā ar sliktajiem krieviem, lai sagūstītu veco krievu (savu tēvu) un athujarītu abus amerikāņu varoņus, un galvenie ļaunie varētu netraucēti tīties uz Černobiļu. Kamēr vidēji sliktie krievi dejo stepu, grauž burkānus un pāris reizes iepļaukā viscietākos riekstus, abi rieksti tik ņirdz, jo viņiem, protams, ir paslēptie ieroči, kurus izmantot „Nomest ieročus, gulties!” situācijās. Tā viņi pāris reižu iesper katram sliktajam un ar saviem divdesmit kilo automātiem aizlec aiz bāra, lai pa slīpo sašautu griestus, kas sagāžas virsū sliktajiem. Kamēr tie vaimanā, tikmēr Džons un Džeks šos sašauda. Sīkums, bet patīkami.

Atlikušie ļaunie dzenas pakaļ jaukajai ģimenītei, apmēram divtūkstoš septiņsimt reižu aizšaujot garām. Cietajiem riekstiem ne pārāk patīk šāda izturēšanās, tāpēc viņi nolemj kādus četrdesmit stāvus izkrist cauri celtniecības stalažām. Tā kā viņi jūtas lieliski, viņi daudz nečinkst un mēģina neuzkrītoši pazust. Uzdevumu neapgrūtina arī kāda pazīme, kas viņus būtiski atšķir no citiem ļaudīm ielās – skaistie, bet tomēr asiņainie purni.

Skaidrs, ka sīkais Makleins ne tikai nefano par savu fāteri, bet arī nav redzējis nevienu no iepriekšējām „Die Hard” filmām, jo domā, ka tagad viss pagalam – ļaunie sagūstījuši veco krievu un pazuduši līdz ar galiem. Neko – Brūss Vilis Lācis tikai noņirdzas par mazā Lācīša plānu padoties, izrauj viņam no vēdera lodi, un nepaiet ne pusstunda, kad abi jau pie kaut kāda čečenu kluba nozog mašīnu, kas pilna ar ieročiem un šampanieti (šīs lietas vienmēr ir mašīnās pie čečenu klubiem), lai mērktu uz Černobiļu.

Tikmēr ļaunie ar nolaupīto krievu jau kaut kādos karnevāla tērpos torčī pa Černobiļu, līdz izrādās, ka īstie ļaunie tomēr ir Solnuška ar veco krievu. Izrādās viņa vajāšanas stāsts un visa tā herņa par to, kā kāds cits sliktais uzlaidis gaisā atomreaktoru, bijuši meli. Tātad – arī viņa uzticamais sargs Džeks ir aptīts ap pirkstu.

Abi Makleini par to vēl neko nezina un, ierodoties Černobiļā, uzvelk ādas kostīmus, vienojas, ka diena ir bijusi „fun”, un Brūss Vilis aicina doties iekšā, jautri uzsaucot: „Let`s go and kill some motherfuckers!” Ja viņi ir spējīgi dažu stundu laikā ar vāģi no Maskavas nokļūt Pripetē, tad nevajag brīnīties, ka viņiem arī ātri pielec, ka visi ir vazāti aiz deguna. Krievs gan mēģina abus Makleinus iežēlināt ar savu sauso klepu – man šķiet, ka pat Milda no Ugunsgrēka uz šito neuzķertos. Tālab tiek nolemts nošaut pilnīgi visus. Solnuška nav dura – viņa saprot, ka šaut prot daudz sliktāk nekā es, tāpēc nolemj tīt makšķeres un ieliec helikopterā. Tālākie notikumi mazliet atsit „Die Hard” 2.daļu (tā ir mana mīļākā) – Brūss uzlec lidojošam helikopteram, kurā ātri vien izstrādā savu maģistra darbu fizikā. Maģistra darbā viņš no helikoptera izgrūž vāģi, kas tomēr ir pieķēdēts pie tā helikoptera. Tas nozīmē, ka ļaunie vairs savu braucamo nespēj vadīt, jo tas zaudējis jebkādu līdzsvaru. Pa to laiku mazais Makleiniņš sadod pa muti vecajam krievam un izmet viņu svaigā gaisā, kur viņu gabalos sagriež Brūsa Vilisa maģistra darba helikopters. Viss uzsprāgst, gan jau arī tā Ļeņina statuja, kas stociskā mierā noraudzījusies šajā trādirīdī.
Tēvs un dēls no kādu trīsdesmit metru augstuma iekrīt baseinā, kas atstāj šādas tādas sekas – abi ir gatavi runāt kaut kādas tēvu-dēlu lietas, atzīties mīlestība, kā arī atgriezties ASV. Lielā rieksta meita un mazā rieksta māsa, kas nemitīgi zvanījusi fāterim, ir starā, jo domā, ka abi ir atveduši pa pudelei šņabja.

„A Good Day To Die Hard” ir skaista filma. Tā pierāda, ka arī tiem tēviem, kas strādājuši tik daudz, ka nav pamanījuši, kā izaug viņu bērni, ir iespēja laboties. Tas nekas, ka tas notiek pēc nez cik gadiem – atliek vien aizbraukt uz otru pasaules galu, nogalināt tik cilvēku, cik nepieciešams, sašķaidīt vairāk mašīnu nekā Krievijā gada laikā saražo, uzspert gaisā kādu pilsētu. Galvenais - nekad un nekam nepadoties. Varbūt vienīgi plikpaurībai.

Jā, texxxti ir pamanījuši, ka mūsu brīvdienas ir ieilgušas, un mūs no sirds iepriecina vairāku lasītāju gramstīšanās gar mūsu kailajām sirdsapziņām ar jautājumiem par to, kad tad beidzot būs. Šonedēļ viss atgriezīsies ierastajās sliedēs, un pirmā no atvaļinājuma atgriežos es ar TV3 raidījumu par mūziku „Iepirkšanās rokenrols”.

Raidījumu uzsāku skatīties ar cerību, ka tas varētu būt kaut kas tik kruts kā deviņdesmito gadu „Legomānija”, ko vadīja Dainis Porgants, kurš nu kļuvis nopietnāks un tēlo nelaipnu taksistu latviešu seriālā „Prāts vai instrinkts, sekss vai lielpilsēta”. Brīnījos, kā tas nākas, ka raidījumu ar tik kārdinoši nosaukumu ne reizi nebiju redzējusi, bet anotācija man paskaidro, ka es vienkārši tad esmu bijusi aizmigusi: „Kamēr citi guļ, tikmēr 3 aktīvas ģimenes piedalās jautrā un atraktīvā spēlē.” Izrādās, ka raidījums tomēr nav par mūziku un tajā Dailes Zigis nestāstīs, ka iepirkšanās rokenrols radies no iepirkšanās blūza, un tas nebūs Ivara Godmaņa „Sakņu” ekvivalents televīzijā - konkursā galvenais ir skriet pa veikalu un kā abžoram kraut visu ratos. Sak, ko padomātu veikala apmeklētāji, ja redzētu, ka kāds nevis normāli iepērkas, bet lielā ātrumā skrien pa veikalu? Dies` nedod, vēl norauties no apsardzes pa kaklu! Bet tagad veikala apmeklētāji guļ un uz Rimi vēl nav atnākuši.

Pašā spēles sākuma ekrāns brīdina, ka raidījumā iekļauta produktu izvietošana. Tā kā spēle notiek veikalā, tad tikai jāpriecājas par Rimi darbiniekiem, kas visu ir izvietojuši - tas nu gan būtu gaužām bēdīgs veikals, kurā produkti nebūtu izvietoti.

Tā kā šis ir ģimenes raidījums, tad tajā piedalās 3 ģimenes:
1)Fučedži ģimene no Salaspils dzeltenos krekliņos. Viņi ir vienīgie, kas piemin, ka piedalās, jo grib dabūt 500 latu dāvanu karti, par kuru iegādāties deju grīdu;
2)Skadmaņu no Jelgavas baltos krekliņos;
3)Straumes no Rīgas zilos krekliņos. Straumju tētis kavējas, tāpēc nospriedu, ka ir uzkāpis uz korķa un tur, kā jau brīvdienas rītā pienākas, stāv godasardzē, tātad dara to, ko visi normāli cilvēki laikā, kad Rimi ir ciet – nenāk uz Rimi.
Lai raidījums izklausītos svēts, ģimenes saukšu par dzelteno, balto un zilo kori.

Galvenais uzdevums spēlē ir pašās beigās, kad noteiktā laikā jāsavāc pēc iespējas dārgāka paika, bet līdz tam dažādos sīkos uzdevumos ir iespēja nopelnīt papildu sekundes, kurās var savākties vairāk un dārgāku rijamo.

Pirmais sīkais pārbaudījums ir mužikiem – viņiem minūtes laikā jāsavāc piena produkti, kuru cenu summa veido skaitli, kas pēc iespējas tuvāks pieciem latiem. Diemžēl nav precizēts, vai krējumelis skaitās.
Uzdevuma zelta medaļas ieguvējam tiek pasniegts nevis sestdienas rīta graķītis, bet gan papildjautājums par to, kura ir populārākā (visvairāk pirktā un ēstā) zivs pasaulē. Atbilde esot siļķe. Tā kā man ļoti patīk viss par zivīm, tad mēģināju pārliecināties par to, bet apstiprinājumu diemžēl neguvu. Atradu vien pavedienus, kas liecina, ka visvairāk pasaulē ēd tilapiju. Bet tas pohuj, galvenais, lai visi zina, kura ir visstulbākā zivs pasaulē – tā ir pangasija.

Nākamais pārbaudījums bija mammām, bet tas bija boring as fuck.

Pēc tam sāku domāt, ka varbūt baltais koris sadirsa, kad sacīja, ka tētis ir aizkavējies, jo nākamajā – tētu – konkursā piedalījās lielākais mužiks no baltā kora un viss bija kruta. Tētiem, protams, bija jābūt gudriem, bet gudrība nebija nepieciešama vienā no nākamajiem pārbaudījumiem, kur bija jāatbild uz kādu smalku jautājumu, vienīgi bija jau dotas atbildes ar sajauktiem burtiem. Vai nav pohuj, kā turpinās jautājums, kas sācies ar „Kurš auglis...”, ja priekšā dota it kā baigi grūti atšifrējamais „lābos”? Bez ābola vēl tur sanāk „lobās”, bet, pirmkārt, tas nav auglis, otrkārt, neviens taču sestdienas rītā nelobās, tad taču lāpās!

Gan zilajā, gan baltajā korī tieši bērni ir bijuši tie, kas visvairāk gribējuši piedalīties „Iepirkšanās rokenrolā”. Parasti jau arī bērni ir tie, kas grib sunīšus, par kuriem pārstāj rūpēties pēc 2 nedēļām. Šis raidījums ir varen audzinošs. Gribējāt piedalīties? Nu, tad kaut ko dariet! Divām meitenēm jāskrien pēc vienas un tās pašas lelles, bet ercenam - pēc lego mašīnas. Uzvar tas, kurš to izdara visātrāk. Tas viss notiek vienlaicīgi. Bet tas taču ir sviests – viena meitene var atrast lelli, sākt skriet savu mazo cibiņa soli, otra meitene nav dura, var ieraudzīt, kur to atrada pirmā, paķert nākamo lelli un ar savu buņģa soli noskriet gudro, bet ne tik ātro meiteni. Domāju, ka šai spēles kārtai bija jānotiek tā, ka katrs skrien atsevišķi un tiek uzņemts laiks. Kamēr viens skrien, tikmēr citi turņī. Visi pretargumenti šādam risinājumam man pohuj.

Tā nu esam tikuši pie galvenā uzdevuma – pie maksimāli dārga rijamā grābšanas. Visvairāk laika ir dzeltenajam korim, otrajā vietā – zilais koris, visdrusciņāk drīkst skriet baltais koris. Skrējiens pierāda laika un naudas tiešo propocionalitāti – baltais koris savāc summu 277Ls, zilais – 541, bet par spēles uzvarētājiem kļūst dzeltenais koris, kas jau spēles sākumā pateica, ka grib uzvarēt un to 500 latu dāvanu karti nahuj savākt.

Atceraties to latviešu tautas pasaku, kur vecītim āliņģi iekrita koka cirvis, bet viņš gribēja dabūt ārā zelta, bet beigās nekā nedabūja? Ne tik strauji pār tiltu, dzeltenais kori! Lai tiktu pie dāvanu kartes, pusotrā minūtē jāveic vēl kāds pārbaudījums – ar mīklas palīdzību jātiek līdz nākamajai mīklai, tad līdz vēl nākamajai, līdz tā aizved līdz īstajai kartes atrašanās vietai. Atceros, ka reiz man šādi bija jāiet uz kaut kādu dzimšanas dienas pirti, kur man par pārsteigumu nedeva dāvanu kartes, bet tikai šņabi. Dzeltenais koris beigās savu naudu nedabūja, jo riktīgi nočakarēja pirmo mīklu. „Sarkans gailis zemē, sekste augšā” – viņiem likās, ka tas ir burkāns un veltīgi pie burkānu stenda meklēja nākamo norādi, ignorējot bietes, kas ir mans otrs mīļākais ēdiens tūliņ pat aiz karstas maizes. Nu, tā mantkārīgā dzeltenā ģimene beigās dabūja tikai klusu putekļu sūcēju. Tā kā var uzskatīt, ka viss beidzās laimīgi, un droši viens baltais un zilais koris, kas neteica, ka kaut ko grib, beigās dabūja gan sudraba, gan zelta cirvi.

Raidījumu iesaku nosaktīties ikvienam, kam patīk pirkt pēc iespējas dārgāku pārtiku, kā arī visiem Pita Andersona faniem. Nāc uz Rimi!