Labvakar. Šovakar LTV raidījumā 1:1 viesojās Latvijas prezidents Andris Bērziņš. Tā kā mums viņš nebūt neliekas tik mīļš, lai uzrunātu to deminutīvā, turpmāk textā sauksim viņu vienkārši par Bērzu. Iznesīgās klasiķes Ingas Spriņģes vietā tam pretī šoreiz sēdās Gundars Rēders, kurš vēlējās noskaidrot, vai Bērzs nudien ir nolēmis Latvijā ieviest absolūtu monarhiju un saukt par zeltu visu, kas mutē spīd. Jā, ir - ja mums būtu jāatbild īsumā, bet tā kā šoreiz pie rakstīšanas ir ķērušās abas garākās kolektīva dalībnieces, tad diemžēl nekas te nebūs īsumā.

Bērzaprāt, Latvijā nāktos ieviest tautas vēlētu prezidentu, lai viņa pilnā pārraudzībā varētu droši nodot visādas prikolīgas instances - Latvijas Banku, “Knābu” © Bērzs u.c. Kā tā? Jo trūkstot kontroles gan likumdošanas procesam, gan likumu izpildei, tāpēc tāds labs monarhs varētu ņemt grožus savās rokās, un viss būtu čotka. Turklāt Bērzs ir apskatījis dažādas aptaujas, kuras, kā var noprast, rotē pa tautas rokām jau kādus desmit gadus, un vairāk nekā 50% procenti ir izsacījuši atbalstu šai idejai - tautas vēlētam prezidentam. No jums kāds ir piedalījies šādā aptaujā? Mēs neesam, bet zinām, ka personiskā pieredze nav vērā ņemams arguments, tāpēc lūdzam atsaukties visus tos, kas ir piedalījušies šādā aptaujā. Mēs arī gribam piedalīties. Gundars vaicā, vai Bērzs sevi uzskatot par labu prezidentu par spīti tam, ka pats nav bijis tautas vēlēts (šis gan ir diskutabls jautājums, jo mans Lembergs, teiksim, ir mana tauta, mans gods ir viņas gods.) Jautājumam seko jebkura psihoterapeita cienīga atbilde, ka pašam sevi vērtēt ir neiespējami, tomēr savus pienākumus pildījis pēc labākās sirdsapziņas. Tiesa, ja tā izskatās labākā, tad bail iedomāties, kāda izskatītos drusku sliktāka sirdsapziņa. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, un prezidenta pozīcija šai jautājumā atšķirībā no daudziem citiem ir diezgan skaidrā. Tā, protams, gan arī ir diezgan stulba, bet tomēr skaidrā - ar to iesākumam pietiks.

Gundars vaicā, kā tas nākas, ka Bērzs pēc tikšanās ar Dombrovski pirms tā demisijas ir apgalvojis, ka abiem bijusi ļoti laba, cilvēcīga saruna, kamēr pats Valdis iznācis saraudātām acīm. Prezidents uzstāj, ka cilvēcīga saruna nekādi nav pretrunā ar asarām tās epilogā. Viņš Dombrovski nav mudinājis uz šādu soli, bet gan tikai atbalstījis viņa paša ideju. Te arī uzzinām, ka Dombrovska galvenais demisijas iemesls ir nevis alkas uzņemties atbildību par Zolitūdes traģēdiju, bet gan nespēja nokomplektēt koalīciju. Zolitūdē notikušais esot parādījis, ka nepieciešams izmaiņas koalīcijā, bet tas nav pārmetums tikai pašam Dombrovskim, bet gan visai valdošajai kliķei. Lai arī pats Dombrovskis kaut ko tā kā pat mēģināja tur uzsākt sarunas ar zaļzemniekiem par paplašināšanu, tomēr pats sapratis, ka nav vērts, un pie prezidenta tikai atbalstu guvis plintes mešanai krūmos.

Cik noprotam, parasti prezidentiem nav pieņemts daudz tielēties ar premjera amata kandidātiem – galvenā partija kaut ko izvirza, un tad, ja tas nav Nikolajs Kabanovs, tiek dota zaļā gaisma valdības veidošanai. Šķiet, ka „Vienotība” pati vainīga, jo izvirzīja uzreiz trīs kandidātus, liekot Bērzam noprast – „Izvēle, vecīt, šoreiz tavās rokās!”, un tad nu viņš, vecītis, nolēma arī izvēlēties. Bērzs atceras, ka kāds svarīgs zvans noticis viņa vārda dienā (atgādināšu, ka tad savus vārda svētkus svin arī Andris Šķēle. Domājat, sakritība? Domājiet vien, mēs par jums nedomājam vispār!), taču datumus, kad notikuši citi zvani, nespēj atcerēties. Tikai zina droši – tā nebija viņa dzimšanas diena un arī Ziemassvētki vēl ne. Tiesa, Rēders ar arhīvu nav uz „Jūs", tāpēc sagatavojis sižetiņu, kur Bērzs sen senos laikos apgalvo tieši pretējo – premjera izvēle ir Saeimas atbildība, bet nebūsim sīkumaini (patiesībā neatceramies, ko Bērzs uz to skaidrā un gaiši atbildēja).

Skaidrs ir arī tas, ka visas svarīgākās sarunas norit pa telefonu. Vai tad viņi nezina, ka Latvijā visus telefonus noklausās? Vai tad nezina, ka svarīgu jautājumu risināšanā parasti saka: „Tā nav telefona saruna”? Var secināt tikai vienu – šīs sarunas viņiem nav likušās pārāk svarīgas. Bērzs pats visvairāk gribējis valsts priekšgalā stāvēt kopā ar Solvitu. Tam ir arī praktiski iemesli – piemēram, ja kādā valstu galvu ballītē vajadzētu uzdejot, Solvitai nebūtu divreiz jāsaka u.tml. Tomēr tad, kad Bērzs „savu sajūtu izteica”, Solvitas atbildes neesot bijis (mūsu dzīves pieredze liek noprast, ka viņa dziļdomīgi paklusējusi un nometusi klausuli). Pēc tam notiek kā tajā dziesmā, kur džeks gaida meitenes, kas stādīs andas burves rozītes, bet nāk tik vecenes un stāda pujenes, jo Bērzs grib par premjeru makroekonomistu un kārtīgu saimnieku, bet viņam tik vienā laidā „liek priekšā” diplomātus – kungus, kas glīti izskatās, prot angliski, bet nezina, kā ravēt un nelēkt uz ecēšām. Mēs piedāvājam, ka īsts saimnieks varētu būt Ziedonis Čevers no partijas „Saimnieks”, bet vismaz pagaidām šis vārds nav izskanējis.

Tikmēr ir izskanējis Pētera Vaivara vārds, kurš, Bērzaprāt, pierādījis sevi un ieguvis augstus sasniegumus dzīves skolā. Izrādās, šī kandidatūra Vienotības un prezidenta kuluāros izskanējusi jau pirms nedēļas – vēl tad, kad publiski visskaļāk tika piesaukts Arta Pabrika vārds (Arti, jūtam līdzi), turklāt šis dzīves pieredzējušais Vaivars septiņus gadus nav bijis Latvijā, tāpēc arī mēs neko par tādu nezinām. Vai tas nav šķērslis? Nē, nav, ārzemju pieredze (vienalga, cik liela) rada tikai lielāku izpratni par dzimtenes notikumiem – to pajautājiet jebkuram trimdas latvietim. Tad Bērzs paziņo, ka varētu piedāvāt arī Eņģeļa kandidatūru, bet nezina, vai viņš varētu iegūt 51 deputāta atbalstu Saeimā. Jautājums, vai Eņģelis ir Latvijā vai nē, ir lieks, jo visiem zināms, ka eņģeļi ir pār Latviju, nevis Latvijā. Varbūt vajag piedāvāt Velna kandidatūru, jo tad vismaz skaidrs, ka no visiem tiem oligarhu ielikteņiem Saeimā dabūs ne tikai 51, bet visus radio 101.

Tālāk jau Bērzs sāk liegties ir vērts un nesaka, kāpēc viņam tieši nav paticis Artis Pabriks Volfs, bet, kad to Gundars uzdod trešo vai ceturto reizi, paziņo: „Tā ir visa darbība un rīcība kopumā. Es pateicu visu izsmeļoši”, un pirms tam vēl paspēj noskaisties par to, ka nav nekāds skolēns, kam jāatskaitās. Domāju, ka, šo dzirdot kaimiņzemē Somijā – izglītības karaļvalstī – visi nobāl, jo tur skolēnus ciena, un tāpēc viņi ciena skolotājus. Taču varbūt Bērzam Somijas pieredze ir ierobežotas pieejamības informācija – tāpat kā mums tas, kas kaiš Artim Pabrikam Volfam, kuram Bērzs tomēr no visas sirds vēl „esošā lielā potenciāla attīstību”.

Par iespējamo saistību ar oligarhiem un bijušajiem taukmūļiem Bērzs liedzas kā jauna skuķe, jo viņš ir neatkarīgs kā Latvija, kā Lato Lapsa? (šis nekādā gadījumā nav apgalvojums, bet gan jautājums augstākajām instancēm – piemēram, Dievam vai Eņģelim). Uz vienu jautājumu par Pabriku Bērzs izvēlas arī vienkārši neatbildēt – t.i., klusēt kā Solvita Āboliņa toreiz, sazin’ kurā datumā, viņa paša telefona klausulē. Klusēšana ir zelts, un rīta stundai zelts mutē, bet ne viss ir zelts, kas mutē spīd, sevišķi tam nevajag pievērst uzmanību, ja tā ir dāvināta zirga mute.

Offtopiks – Bērzs piemin, ka būs jāizstrebj kaut kāda putra. Mums abām putra negaršo, un šis teiciens, kur putra ir kaut kāda žlurga, kas jāizstrebj, tikai apliecina, ka mums ir taisnība. Kāpēc tad nesaka, ka ir jāizstrebj zupa, steiks vai suši? Putras strebj grēkāži, oligarhi u.tml., bet mums vairāk patīk tusēt ar Eņģeli, un mēs – visbaltākās.

Neviena saruna nav plika graša vērta, ja kaut uz mirkli tajā nepievēršas Latvijas nokijai - Air Baltic. Prezidents darīšot visu, lai šī kompānija varētu attīstīties un iet uz priekšu, taču diemžēl spieķus to veco ļoteņu dzinējos stūķē ne tikai kaut kādi vietējie intriganti, bet pat Eiropas Komisija, kuras mīļākais hobijs mūsdienās esot Air Baltic lobijs. Taču mums jābūt stipriem, kas ir visnotaļ žēl, jo gribētos tomēr atļauties arī kādu vājuma brīdi. Bērzs ir arī noskatījis dažus pircējus, tātad interese ir, tikai tas viss ir ļoti sarežģīti. Var noprast, ka pircēju sliktākā īpašība esot to piedāvātās cenas. Ceram, ka viens no pircējiem ir zirgs, jo tad pārmaiņu pēc tam varētu neskatīties zobos - nebūtu jau dāvināts. Kaut gan, varbūt tomēr arī varētu paskatīties, jo apkārt klejo baumiņas, ka prezidenta kundze esot zobārste, un tā nu točno ar profesionālu aci beidzot varētu novērt, vai tiešām viss, kas mutē spīd, nav zelts.

Par zeltu runājot, zinājāt, ka Tautas Partija patiesībā nav izjukusi? Šī aizraujošā saruna diemžēl brīžiem kļūst nekontrolējama, tāpēc grūti izsekot tam, kā no vienas tēmas attopamies nākamajā, bet, vārdusakot, Air Baltic, tiri piri, oligarhi, oligarhi, un TADANKŠ - Bērzs paziņo, ka atlaist iepriekšējo Saiemu vispār bija kļūda. Kad Gundars norāda, ka nebija jau gluži tā atlaišana bez pamata, un, galu galā, vispār oligarhi jau no sākta gala ir lielā mērā vainojami pie visas Air Baltic černuhas, Bērzs ar zināmu lepnumu sejā paziņo: “Jā, es zinu, nu un? Blow me.” Šai sakarā īsti netop skaidrs, kāpēc tad lēmums atlaist iepriekšējo Saiemu bija kļūda, tomēr ir skaidrs, ka šo lēmumu Zatlers nav pieņēmis viens. Viņš, kā jau ierasts, pirmīt bija apspriedies ar sievu. Tāds daunis.

Vēl Bērzs paziņo, ka brauks uz Sočiem, jo, jūtot viņa atbalstu, sportistu sniegums būtiski uzlabosies. Mēs gan nebrauksim, priekš kam? Tad arī Bērzs paziņo, ka jau sen vairs negrib ceļot izpriecu pēc, kas ir skumji, jo daudzi jau sapņo par tādām vāciešu vai zigmaru liepiņu vecumdienām, kad var vazāties apkārt pa visas pasaules operām, restorāniem un dabas parkiem. Bērzam šāda uzvedība liekas tik tīņu cienīga, ka viņa balss tembrs pieņemas spēkā, un viss sākotnējais miers un šķelmīgums ir zudis nebūtībā. Vismaz ir iemācījies vairs neteikt „ja?” katra teikuma galā (Jurģim Liepniekam, piemēram, pie tā vēl jāpiestrādā). Kad viņam pajautā par cilvēktiesībām Krievijā, Bērzs uzkliedz, ka arī Latvijā bērni cieš no vardarbības, pilnā mērā apliecinot, ka izprot šī jēdziena būtību. Ne tikai izprot būtību, bet arī vēlas altruistiski atdot naudu visam, kas saistīts ar izglītību, neraugoties uz to, ka pats nav nekāds skolēns. Un, neraugoties uz to, ka tūrisms viņam besī, tomēr atkal nav pretojies savai labestībai attīstīt tieši tūrismu savos īpašumos, kā vārdā arī dabūjis 170 štukas no Eiropas. Šai brīdī Bērzinieks mums jau ir tik ļoti izbesījis, ka mirklī, kurā viņš piemin “veselas dzīves tēmu” par derīgajiem izrakteņiem, mēs vairs nesaprotam to, ko pirms mirkļa vēl sapratām, un ar Dombrovska cienīgu atvēzienu ielidinām plinti krūmos. Bērz, ja tu mūs lasi, labāk izrakteņu vietā pievērsies derīgajiem izraksteņiem, tas ir, Korānam un Textiem.

Jauno mācību gadu Latvijas Televīzija ir sākusi ar jaunu spēku un ar jauniem analītiskajiem raidījumiem. 1:1 ir šovs, kura mērķis ir izģērbt intervējamo, tāpēc jaatzīstas, ka bailēs notrīcēju, kad ieraudzīju, ka studijas viesis ir neviens cits kā Latvijas sekssimbols Kirovs Lipmans. Visai intervijai cauri vijas Spriņģes jautājumi „Kāpēc Jūs tā un tā?”, uz ko Lipmans izvalba acis: ”Ko? Pff, muļķības!” Un tad, kad kaislīgā raidījuma vadītāja izvelk dokumentus, kas aplieicnātu to „tā un tā”, Lipmans sāk atcerēties: „Ā, jā, jā, pareizi!”

Inga Spriņģe ir sieviete, kas ne pirmo reizi ir ar pīpi uz jumta, viņa ļoti labi zina, ko grib no vīrieša, tāpēc bez liekiem pātariem uzreiz Kirim prasa, vai viņam ir nauda. Man gan liekas, ka vajadzēja sākt ar kādu ievadjautājumu, piemēram, „Ko lūri?”, bet pie televizora ekrāna jau visi gudri. Nauda ir, tāpēc sarunu var turpināt. Kirovs gan stāsta, ka vienreiz mamma viņu sarāja par to, ka esot izrādījis izsalkumu un nabadzību, tāpēc viņš atzīst, ka, ja arī naudas nebūtu, viņš teiktu, ka ir. Vai nauda, ko iestūķēt Liepājas Metaļurgā, tiešām ir vai Lipmana kungs izliekas, ka ir? Ir, ir, ir! Un, ja vajadzēs, mierīgi dabūs kredītu pret Ķīli.

Tā sākas jauks stāsts par Metaļurga Jauno laiku vēsturi. 1996.gadā uzņēmums bijis galīgā dirsā un piederējis nezin kam. Lipmans noskatījies raidījumu „Mans būs mans” ar Pēteri Liepiņu galvenajā lomā un nolēmis Metaļurgu privatizēt, ieguldīt tur daudz naudas un padarīt to par varenāko uzņēmumu Eiropā un apbrīnas objektu visā Visumā. Sacīts – darīts. Te Spriņģe iejaucas ar tādu maznozīmīgu faktu, ka līdz 2005.gadam pats Lipmans gan neesot parādījies kā īpašnieks, bet Liepājas Metamfelurgs piederējis kādam Īrijas uzņēmumam. Lipmans paskaidro, ka tas uzņēmums tak piederējis viņam pašam. Nafig ofšorā? Šajā mirklī Kirovonkuls salauž manu sirsniņu, atzīstoties, ka arī tādu diženu vīru var ietekmēt visādas Cosmopolitan muļķības: „Kā? Ofšori bija modē!” Tik jauki, ka kāds var atzīt, ka seko modei, nevis dara vai velk mugurā to, ko sirds liek.

Tā dzīve vēju appūstajā Liepājā ritējusi mierīgi, līdz uzradies duets „Zaharjins un Stīvens Sīgals”. Piebildīšu, ka intervijas laikā pirmoreiz dzirdēju, kā vispār kāds izrunā Zaharjina uzvārdu. Domāju, ka Inga ar to tika galā diezgan labi. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz džeki sarunā, ka Lipmans atdos akciju kontrolpaketi (vairāk neka pusi) tiem abiem jampampiņiem. Kā sarunāja? Nu, nekā īpaši, tie tur pastāstīja, kā dažus pintiķus ir nošāvuši un iemetuši Daugavā, un ar to bija gana, lai Lipmans sarpastu: „Jā, šie džeki nenošaus greizi!” Kas bija līgumā? Ai, nekas, Lipmans ir labs cilvēks, tāpēc abiem bandītiem ticējis uz vārda, un Lipmana sievietes intuīcija neko ļaunu nav paredzējusi. Ne pirmo un ne pēdējo reizi raidījumā Kirovs atzīst, ka ir naivs un labticīgs cilvēks, kuru nauda neinteresē, jo viņš mīl cilvēkus. Tāpēc arī Zaharjinam izdevies 21.gadsimta Kārli Skalbi apčakarēt, par ko gan viņš naidu neturot, jo viņš vispār netur naidu. Es jau sāku redzēt, ka pie Spriņģes studija sēž nevis Kiris, bet gan Baltais kaķītis no Skalbes „Kaķīša dzirnaviņām”, kamēr Melnais kaķis uzdzīvo ar maukām. Vispār tas Zaharjins un Sīgals ir tik ļauni cilvēki, ka viņiem ar steigu vajadzētu izdarīt kaut ko labu, kas nemaksā naudu, piemēram, vērsties pret homofobiju vai aicināt cilvēkus biežāk smaidīt.

To, ka Melnas kaķis ir uzdzīvojis ar maukām jebšu Sīgals un Zaharjins ir zaguši naudu no Metamfelurga un laiduši to pa burbuli, Lipmans esot labi zinājis. Par to Spriņģe ir izbrīnīta un lūdz kaķīti ar suņa acīm paskaidrot, kāpēc tad 2008.gadā (kad viss jau bijis dirsā) viņš Latvijas Avīzē sacījis, ka jādod tik vairāk naudas tai grimstošajai nāvei. Tur pat nesākas nekādas attaisnojumu birztala - Kirovs pēc īsa apdomu mirkļa (0,0003 sekundes) paksaidro, ka žurnālisti kaut ko vienkārši sajaukuši.

Lipmanam ar tiem biznesa partneriem vispār nav paveicies, jo visi izmanto viņa labo sirdi – tā, piemēram, viņš noticējis, ka Gavrilovs ir labs biznesmenis, jo viņš „danco un dzied”, tāpēc arī bez liekas stīvēšanās tam alusvēderam iedotas kaut kādas Grindexa akcijas, ko tas ir vienkārši iztrallinājis krieviem. Man sāk likties, ka visa dzīvā radība ir darījusi pāri Lipmanam, bet viņš neļaunojas, jo neļaunojas vispār, un nauda viņu neinteresē. Turklāt pohuj par tām iztrallinātajām akcijām – Grindex bizness sparīgi griežas, akciju cena aug, peļņa līst ārā no maka un nonāk arī pie Lipmana dēla – uzņēmuma līdzīpašnieka -, kas īsti neskaitās Kirova ģimenes loceklis, jo viņam jau ir 18 gadu. Sieva gan skaitoties ģimene. Jautājums - cik gadu Kirova Lipmana sievai? Ko vēl var aprēķināt?

Tā abi aizrunājas līdz vēl citam Lipamana kunga uzņēmumam Calcex. Kā gadījies, kā ne, gudrās galvas lēmušas par galvojuma piešķiršanu šim uzņēmumam tad, kad tas bijis galīgā dirsā, un tas noticis apmēram tad, kad viņš rokgrupai „Par labu Latviju” noziedojis 56 štukas. Lipmana sejā skaidri parādās uzraksts: „Spriņģe nojūgusies, bet es mīlu cilvēkus.” Pirmkārt, nekāda galvojuma nav bijis. Nav bijis, jo Kirovs izdomājis, ka nauda nav galvenais un nolēmis uzņēmumu aizklapēt, jo tas radītu smakas. Vispār priecājos, ka tā noticis, jo tikko noskaidroju, ka juridiski kantoris atradies apmēram kaimiņos kolēģei Anetei Konstei, un šīs draudīgās smakas negatīvi varētu ietekmēt mūsu jautros piknikus Pļavnieku pagalmā.

Atpakaļ pie lietas – ziedošana Šķēlem un Šleseram. „Ko? Pff, neko neesmu ziedojis,” kā bernudārza audzinātājs, kas ieraudzījis kā mazā Inga beztolkā zog ragavas, nosmej Lipmans. Bet mazā Inga nav uz mutes kritusi un informē, ka tāda informācija atrodama KNAB mājaslapā. „Āāāāāāā, jāāāāā,” atceras Kirovs, kā arī paskaidro: „Jauna partija, jauni cilvēki, vajag palīdzēt!” Viņš vispār ir sirdscilvēks un duraks, jo 2009.gadā AŠ2 vēl aizvien uzskata par jauniem cilvēkiem. Tālāk Kiris ar savām jaukajām suņa ačelēm skaidro, ka citām partijām gan nav ziedojis un neziedos, jo tā Finanšu policija uzreiz tramda. Te Inga atgādina, ka it kā Saskaņas Centram arī kaut kāds ziedojums ir aizripojis, ko pēc neilga brīža apstiprina arī labsirdis ar savu „Āāāāāāāā, jāāāāā”. Bet Lipmans ir labs cilvēks, tāpēc naudu ziedo arī operai, jo tā viņam ļoti patīk. Tā pienāk mirklis ikraidījuma „ne pa tēmu” jautājumam. Ja iepriekš žurnālisti gribējuši noskaidrot, kādu alu dzer Pavļuts un cik ilgi savu procedūru gaidīja Circene, tad Spriņģe vēlas uzzināt, kad Lipmans pēdējoreiz bijis operā. Ja divi iepriekšējie uz šiem jautājumiem nav atbildējuši precīzi, tad Lipmans ir ļoti tiešs: „Pff, nu uz sezonas atklāšanu taču! (Būtu Tu kulturāls cilvēks, arī būtu atnākusi un redzējusi)” Teksts iekavās netiek izteikts skaļi, bet ir skaidri nolasāms mūsu dārgā kultūras un biznesa kanona acī.

Spriņģe izvelk ārā gramu Lipamana melnās pagātnes – izrādās, FKTK 3 reizes esot atzinuši, ka Latvijas labo darbu ķēniņš veicis pārkāpumus. „Ko? Par ko?” kaķītis šokā. Spriņģe paskaidro, par ko, Lipmans ilgi (0,0006 sekundes) domā un atzīst, ka varbūt bija arī kaut kas tāds, bet to zina viņa jursists. Tas nozīmē, ka viņš ir radījis vienu darbavietu. Juristam. Vēl kaut kāds sods viņam draudot arī šobaltdien, tāpēc niknā, bet mierīgā Inga prasa, vai tad būs 10 000 latu, ko samaksāt soda naudā. „Ai, ai, ai, kāda nelaime!” nosmej Kirovs, kārtējo reizi apliecinot, ka nauda viņa dzīvē nav galvenais.

Temats negribīgi tiek mainīts (to mainīt negrib Kirovs Lipmans), un hokeja fani uzgavilē.

-Tautu interesē, vai 2018.gadā Latvijā būs Pasaules čempionāts.
-Nu un?

Tiek pārrunāti vēl daži nesvarīgi, bet sirsnīgi hokeja jautājumi, līdz abi ir atpakaļ pie Lipmana mīļās Liepājas Metamfelurga dziesmas, kurai vien paspēj nodziedāt vienu pantiņu par to, ka viņam vienkārši ir žēl to ļaužu, kas tur strādā par sīknaudu un cieš. Tam seko piedziedājums: „Es mīlu cilvēkus, nauda mani neinteresē.” Pašās beigās Lipmans vien atzīst, ka cilvēka daba nav tik laba kā viņa raksturs, tāpēc arī skauģi domā, ka viņš blefo. Tikmēr viņš vēl aizvien ir gatavs aiz savas labās sirds iedot Metamfelurgam naudu un visu savest kārtībā. Skaudīgie nelgas, protams, to nekad nenovērtēs, tāpēc es ieteiktu Kirovam atmest tam visam ar roku, dzīvot mierīgu dzīvi un staigāt ādas mugurenē, uz kuras ne tikai vartu sarakstīt savu mīļāko grupu nosaukumus, bet arī piespraust to savu Triju Zvaigžņu ordeni.

P.S. Paldies Dievam, Spriņģe Lipmanu tā arī neizģērba.

LNT uztaisījis kaut kādu kārtējo paģelku, bet šoreiz ļoti mīļu – tik mīļu, cik mīļš būtu vārnas un kovārņa pirmais randiņš uz Origo kāpnītēm rēnā vasaras vakarā. Nu, mīlestības šoviņi televīzijā nav nekas jauns – vēl laikos, kad mūsu izpratni par jūtām attiecībām veidoja seriāla “Glābējzvans” scenāristi, Gundars Āboliņš jau bija novilcis Streiča dāvātās importa džinsenes un uzvilcis alus vēderu, ar kuru tad arī vadīja “Laimes spēli”. Laiks ir gājis, bet tā vien izskatās, ka televīzija tikmēr ir bijusi labā pālītī un tikai tā vārīgi streipuļojusi līdzi. Tiesa, nu jau tā ir pamodusies un paģiraini mums jautā “Precamies!?!” Nosaukums vien liek mums jau noprast, ka šis būs nopietns raidījums – cik nu vispār nopietns var būt jebkas, kam seko trīs interpunkcijas zīmes pēc kārtas.

“Precamies!?!” vadītāja ir Binnija Ārberga, kuru savulaik apprecēja tas vecais āksts no Dailes dramatiskā pulciņa. Paldies dievam, ka Binnija vada tikai šo šovu, jo, ja viņa vadītu šovu “Nešķiramies!?!”, tad gan jau Kažoka ātri vien tviterī šai uzrietu par nekompetenci, bet tviterī jau vesels ar bars ar tādiem idiņiem, kam padod tikai kaut ko tādu - tie uzreiz retweet. Vārdusakot, Binnija ir īstajā vietā. Viņai kā tādas vistas uz lakts piesēž režisore Lote Gediņa un astroloģe ar stāžu Māra Ošuroka. Par abu pēdējo dāmu izgājieniem dzimtsarakstu nodaļās es pārāk daudz nezinu, bet arī ticu, ka tas nav vairs svarīgi, jo ko gan vispār vēl svarīgu būtu iespējams pateikt pēc tā, kad jau ir pateikts, ka kāds tic tam, ka Strēlniekam ar Aunu pisties ir labi, bet par Ūdensvīra saskaņu gultā ar Vēzi var pateikt tikai to pašu, ko Eimija Vainhausa jau pateica par Vaivaru rehabilitācijas centru – “No, no, no.”

Raidījuma struktūra ir vienkārša. Tātad ir tās trīs vistas uz lakts. Tad atnāk viens džeks vārdā Raivis vai Raitis, kas cer atrast savu īsto un vienīgo. Izskatās ļoti mīļš. Armijnieks. Paņēmis līdzi divas bābas, kas ir viņa kolēģu un drugānu mammas. Tas ir jo īpaši mīļi. Tā kā Raivim vai Raitim acis ir kā pogas, mans psiholoģijas bakalaura diploms man saka priekšā, ka viņš ir a) drusku satraucies b) drusku paņēmis ekstazī pirms filmēšanas c) tāds piedzimis. Nevajag pārprast arī – man tiešām šis Raivis vai Raitis patīk un liekas mīļš, jo ir tāds vienkāršs un izskatās labsirdīgs. Tāds, par kuru gribas teikt, ka lādzīgs. Lādzīgs ir jāsaka tad, kad pašam pisties negribētos, bet arī nevēl ļaunu, pat tieši pretēji. Viņš drusku pagruzās par savu līdzšinējo attiecību pieredzi. Kaut kādā reivā iepazinies ar kolēģa sievu, ar kuru kolēģis jau tolaik kārtoja šķiršanās papīrus (morāls, tātad), tad padejojis un tā arī viss sācies. Pieņēmis tās ģetkas bērnus kā savējos, bet tad bijis drusku grūti ar naudu (man arī ir tā ir bijis, tāpēc arī neesmu vēl precējusies), mainījis darbu un šī pateikusi, ka tad jau it’s time to finish. Un tā arī beigās bijis.

Ar galveno varoni tā kā iepazinušies esam. Nu, tur vēl, protams, bija arī viss viņa astroloģiskais portretējums, bet to jau es vairs neatceros un man slinkums skatīties otrreiz, bet nebūs daudz melots, ja uzrakstīšu, ka tas bija apmēram tā: “Tu esi Strēlnieks, var just, ka tev patīk šaut. Tāds karjerists, bet jūtas arī ir.” Tagad pienācis laiks pēc kārtas pa vienai nākt studijā tām trijām mamzelēm, kas tā kā cierē uz to Raivja/Raita sirdi. Es tikai nevaru saprast, kā ir tad, ja, piemēram, tu piesiekies uz tādu šoviņu, esi viena no tām trim vecenēm, bet tad ieraugi to džeku un saproti, ka urods vai ko tādu? Kas tad ir jādara? Speciāli jāiztaisās tādai stulbākai un jācer, ka viņš neizvēlēsies tevi? Varbūt var pēkšņi diskvalificēt sevi un pateikt, ka, teiksim, esi lietojusi dopingu, tāpēc tas nebūtu godīgi pret pārējām? Mani tas tiešām interesē, jo es arī labprāt piedalītos, bet mani baida, ka tas džeks varētu būt Arnis Miltiņš vai kas tāds.

Katrā ziņā neizskatās, ka kādai no dalībniecēm šķistu, ka Raivis/Raitis ir Arņa Miltiņa stipendiāts, tāpēc viņas ir tādas diezgan kareivīgas un noskaņotas uzvarēt. Tas ir labi. Pirmā ir tāda riža beibe kaut kur pirms tricāra, kurai ir mazs bebiks no neveiksmīgām attiecībam. It kā visādi liekas diezgan normāla, nu tāda sakarīga, vienīgi – raksta dzeju un iepazīstas ar cilvēkiem draugos.lv. Es personiski ieteiktu mest pieticību pie malas un reģistrēties Feisbukā. Viņai līdzi ir kaut kāda sirdsdraudzene, kas tikai māj ar galvu un apstiprina vistu uz lakts teikto – ka šī beibe esot tāda stipra un braša. Tik stipra, ka Raivja/Raita muskuļi jau sāk mazliet sarauties. Kaut ko papļāpā (neko pārāk prikolīgu) un tad viņa noskaita pašsacerētu dzejoli. Tas dzejolis, protams, ir stulbs, bet tas nekas, jo izskatās, ka viņai pašai patīk un pārāk nekautrējas to deklamējot.

Nākāmā studijā nāk Jurita ar savu mammu. Vistas uz lakts uzreiz metas ķengāt viņas apģērba izvēli, jo Jurita uzvilkusi dzeltenu kleitu ar dziļu dekoltē. Šai brīdī es sašūstu, jo ko tās vistas var piesieties? Kāda starpība? Nu ok, jā, nav baigi gaumīgi moška, ja tur krūtis gāžas laukā, bet kāda starpība, ja viņai pašai tā patīk? Šai brīdī nospriežu, ka, ja tomēr sadūšos un nosūtīšu pieteikumu arī pati, tad gadījumā, ja manu dalību apstiprinās, uz filmēšanos ieradīšos savā mīļākajā prikidā – zeķbiksēs un ļifonā. Esmu panks, blow me. Tā Jurita ir relatīvi sīka – 22 gadi, bet kaut kāda attiecību pieredze jau ir. Vienreiz kaut kādam džekam devusies līdzi uz Skotiju. Tā kā es! Es jau gribu, lai viņa uzvar, bet zinu, ka neuzvarēs, jo man vienmēr iepatīkas tikai tie, kas totāli izgāzīsies. Atkal viņi tur kaut ko ne pārāk interesantu pamuld, ļe ļe ļe, tri rubļe, un Jurita uzdāvina kaut kādu paššūtu galdautu vai ko tādu. Kaut ko mīļu, vārduskot. Tā aiziet, bet vistas turpina viņu noriet un saka Raivim/Raitim: “Ja tu izvēlēsies viņu, tad tu būsi kā Linda Leen - INSANE”.

Pēdējā ienāk kaut kāda tīri smuka meitene, jauniņa, arī jau iegrābusies ar mazu bebīti. Vārdu neatceros, tikai seju un to, ka bija no Tukuma. Vispār neko interesantu nepasaka, saģērbusies arī normāli, karoče visiem jau ir skaidrs – uzvarēs. Tā arī ir. Raivis/Raitis paņem sarkanu rozīti un ieiet istabā, kurā viņa gaida, te ir jāsaprot, ka tas ir skaists laulību sākums. Tad visi, arī zaudētājas, iznāk atpakaļ tajā studijā un sadodas rokās un visi saka paldies, paldies. Binnija saka, ka, ja nu kādam ir iepatikusies kāda no tām beibēm, kuru neizvēlējās, tad var droši atrakstīt. Visi applaudē.

Protams, gan jau nebūs tā, ka neticēsiet, ja teikšu, ka viss šoviņš ir pārbāzts ar sociālu neērtību – to, kad pašam gribas kaunēties, lai arī tu tikai skaties, nevis esi tur filmējies. Bet tas nekas, tas jau ir pat labi. Vismaz mazliet atgriežas ticība dzīvei, ka vēl eksistē tādi cilvēki, kuru domugaitu tu VISPĀR nesaproti. Šādi cilvēki – sākot ar vadītājām un beidzot ar dalībniekiem – šķiet tikai tādi interneta troļļi, kuri patiesībā pēc raidījuma aiziet mājās un viens otram saka: “Ha ha ha, kā mēs viņus!”, bet tad, kad tu kaut kur pakrūtē jūti, ka tā varētu nemaz arī nebūt, tad ātri vien saproti, ka labāk aizvērt vien to Word dokumentu, kurā rakstīji jau savu pieteikumu, to nemaz nesaglabājot. Tiesa, es dzirdēju, ka šo epizodi bija noskatījies arī Fēlikss Baumgartners un tāpēc uzbraucis debesīs un nolēcis lejā. Šī iemesla dēļ es arī iesaku otro epizodi nevienam neskatīties, bet uzrakstīt Ēķim petīciju, lai labāk beidzot nopērk kādu normālu serčiku vai apmaksā ziņu dienestam kādu augstprātīgu augstskolu.

Uwaga! SIA „Ugunsgrēks” gaisā palaidis jaunu seriālu „Ēnu spēles”, kas ir stāsts par detektīvkantori, kurā spiesti sastrādāties Aleksis no „Ugunsgrēka”, kurš savu sudraboto padlas uzvalciņu nomainījis pret ādeni un moci, un Ilze Ķuzule, kas savulaik uģī spēlēja veceni, ar kuru nav iespējams sastrādāties.

Sērija sākas jautri – kāds puisis nolido no balkona, labi nostādītā balsī kliegdams: „AAAAA!” Šos notikumus vēro kungs, kurš pastaigājas ar savu taksīti. Nav īsti zināms, vai suņa saimnieks ar savu mīluli redzētos notikumus pārrunā ar citiem cilvēkiem un dzīvniekiem, jo sāk skanēt seriāla himna, kas vēsta, ka „satiksmies rīt”. Diemžēl tas neattiecas uz puisi, kas pirmīt izvēlās no ballītes.

Aleksim Ilze Ķuzule besī, jo viņa ir vecene, tāpēc tā vietā, lai laicīgi ierastos darbā, viņš sēž krogā ar savu klasesbiedru Marčello un nolemj apjokot Ķuzuli. Marčello ierodas detektīvu kantorī un sāk Ilzei stāstīt, ka sieva viņu krāpj. Pēc labākajām parodiju komēdiju tradīcijām melu laikā viņš ir nostājies blakus fotogrāfijai, kurā viņš ar Aleksi no Ugunsgrēka kapā „Vanagu”, tāpēc ātri vien tiek atkosts. Bet kā viņi to joku gribēja izspēlēt? Beigās Ķuzuli apčakarēt tā, lai viņa pati domātu, ka ir tā Marčello sieva?

Tūliņ pēc tam birojā ierodas vecmutere tam, kas izkrita pa balkonu. Viņa nepiekrīt mentiem, kas saka, ka tas bijis nelaimes gadījums, un lūdz Ķuzuli un Aleksi notikušo izmeklēt, jau pašā sākumā liekot spieķus izmeklētāju darbā un sniedzot nepatiesu liecību par to, ka viņas mazdēls vispār nedzerot. Zinām mēs šitos mazdēlus!

Ķuzule un Aleksis nolemj pa taisno doties uz jauniešu skolu, lai pārrunātu tās nakts notikumus. Precīzāk – to nolemj Aleksis, kurš vispār negrib, lai tā šmara vilktos viņam līdzi. Viss kā jau seriālos – vasara ir pilnā plaukumā, bet nabaga studentiem jāsvīst deju zālē. Šīs šausmas pārtrauc abi detektīvi, kas bez mazākās glūnības pārtrauc nodarbību. Viņi laikam nezina to, ka vērtīgākā detektīva prasme ir glūnēt, bet tie uzreiz: „Dana, nāc uzpratināšanu! Mēs zinām, ka Tu pisies ar nelaiķi!” Uz pratināšanu Dana ierodas ar draudzeni. WTF? Kad viņai teātrī būs jāspēlē Spīdola, viņa uz pišuku ar Lāčplēsi ar līdzi vilks draudzeni?
Beigās tomēr gājiens uz akadēmiju izrādās veiksmīgs, jo detektīvi uzzina, ka Dana ir pisusies ne tikai ar nelaiķi, bet ar visiem kursa čaļiem, turklāt liktenīgajā naktī Dana pisusies ar to garo no kursa. Pirms tam ar nelaiķi pisusies arī Danas draudzene Alise, kas tagad pišas ar Klāvu. Vienīgā, kas tajā varzā nepišas, ir kursa bumbulītis, kas tomēr ir mēģinājusi to garo raustīt aiz krāna, bet viņam tas besījis.

Noklausījušies aizraujošos attiecību peripetiju stāstus, viņi nonāk atpakaļ birojā, kur sērija kulminē – Aleksis nodemonstrē tik jauku vestīti, ka gribas to saukt nevis vienkārši par vestīti, bet gan par transvestīti. Birojā viņi satiek veco jokupēteri Marčello, un viņam ar Ilzi Ķuzuli rodas ķecerīga ideja apvest ap stūri kursa meitenes. Tā Marčello dodas cauri mūžīgās saules pielietajam akadēmijas pagalmam, lai kursa vecenēm piedāvātu filmēties kaut kādā Vācijas filmā, bet pirms tam visām ir jāparāda ne tikai krūtis, bet arī somiņas saturs. Bez mazākajām aizdomām visas to arī izdara.
Kā iepriekš minets, Aleksis galīgi nav glūnīgs, tāpēc viņam liekas tīri OK uzreiz pēc Marčello joka ar viņu mierīgā garā iekapāt visīti un pārrunāt redzēto tajā pašā pagalmiņā: līdzās visām tām veceņu herņām Danas somiņā ir bijis polšs, Alisei bijušas nervu zāles, bet bumbulītim – advokāta vizītkarte. Bet pa to laiku Ķuzule ir soli priekšā saviem kolēģiem un sākusi glūnēt – pēc tam, kad viņa iznesusi cauri Aleksi ar „sagriezu kāju” joku, viņa nodemonstrē savu lokanību, nomazgājot kājas izlietnē un apžāvējot tās pie roku žāvētāja, un dodas uz tupzeni, kur pēc labākajām seriālu tradīcijām arī iebrāžas kāda laba saruna – Ķuzule noklausās, kā neredzama meitene čukstus zvana paziņai, lai uzzinātu kontaktus kādam abortu taisītājam, ar kuru derētu satikties, jo jāatbrīvojas no bērna, kura tēvs ir nosprādzis. Tas ir labi, ka meitene nospriedusi, ka visdrošākā vieta šādām sarunām ir tieši skolas tualete. Es, piemēram, tad, kad gribu izsūdzēt grēkus, dodos uz skolas tualeti un čukstu: „Mīļo dienasgrāmatiņ, yadda yadda yadda.”
Ķuzulei viss skaidrs – bērna tēvs ir tas nelaiķis, un uzreiz tiek izslēgta iespēja, ka ar viņu varētu būt nopisusies kāda, ar ko viņi vēl nav runājuši.
Tā glūniķe un jokupēteri satiekas birojā, lai liktu kopā iegūto informāciju. Tiek nolemts, ka Dana nav stāvoklī, jo viņai somā ir polšs. Te gan viņi piemirst, ka meitene grasās veikt abortu, un tad jau polšs nav liela muiža, tad vienīgā lielā muiža ir „Ugunsgrēka” viesnīca. Izcilais hakeris Mārtiņš Egliens gūglē uzzina, ka Alises nervu zāles ir pret stresu, bet bumbulīša advokāta vizītkarte, protams, nozīmē, ka meitenei ir sūdi, tāpēc jāmeklē palīdzība. Es gan izsaku hipotēzi, ka viņa pišas ar to advokātu, jo visi jau viens ar otru ir nopisušies, kāpēc gan viņa nevarētu?! Piebildīšu, ka sarunas fonā ir grāmata par dzīvokļiem Parīzē – mīlestības galvaspilsētā. Tas simbolizē Alekša un Ķuzules nākotnes mīlu.

Tā viņi atkal ierodas pie nelaiķa kurseņiem, jo it kā gribot zināt vēlreiz, kas īsti noticis. Te iezogas jaunumi – izrādās, negadījums noticis ap četriem no rīta. Sērijas sākumā četros gan ir pilnīgi gaišs, bet tas nekas – seriālos valda mūžīgā vasara, līksmība, gaisma, tā točna varētu būt, BET tas onkulis, kas pastaigājās ar taksi, izskatījās izteikti skaidrā, un tādas lietas, piedodiet, četros no rīta uz ielām nemētājās. Ticamāka ir iespēja, ka Texxxtiem tviterī sāks sekot Jānis Kirmuška. Meli! Sabotāža! Atomkarš!

Prieks skatīties, kā detektīvu viltība sērijas laikā aug ģeometriskā progresijā. Viņi no sākuma saka, ka gribēs vēlreiz noskaidrot, kas īsti noticis traļaļā, a te pēkšņi galdā tiek uzmesti grūtniecības testi: „Nu, uz priekšu! Mīziet virsū!” Kad pie varas nāks DJB, kas ir nosūtīta bezalgas dekrēta atvaļinājumā, mīzt liks uz aifona, kurā būs grūtniecības noteikšanas aplikācija, bet pagaidām seriāls turas pie tradicionālām vērtībām (piemēram, vasara, tualetes sarunas). Bumbulīts saka, ka pohuj – uzmīzīs, kursa mauka Dana saka, ka pohuj – uzmīzīs, vienīgi Alise: „Nē, nemīzīšu! Esmu stāvoklī. No Klāva.” Šķiet, ka tūliņ tajā istabā iebrāzīsies mācītājs, lai laimīgos jaunos vecākus salaulātu, bet Ķuzule liedz šo laimi: „Nē, tas ir nelaiķa bērns! Dzirdēju, kā Tu tualetē bazarēji par abortu.” Klāvs apvainojas, un Alise nospriež, ka ir īstais laiks paprasīt, vai bumbulītis atceras, kā viņas pirmajā kursā spēlējušas „Divas Lotiņas”. Pēc rožas spriežot, neatceras vis. Tā atklājas, ka Alise tomēr esot drusku izgrūdusi nelaiķi no tā balkona, jo viņam bijis pohuj par to, ka viņa stāvoklī.

Atrisināto lietu visi nosvin ar plītēšanu, bet es nopriecājos par seriāla beigu titriem, kas skatītāju informē, ka tēli un notikumi seriālā esot izdomāti. Tas ir labi, jo citādi jau būtu piezvanījusi kādai draudzenei, lai nostučītu, ka viņas vīrs īstenībā pišas ar citu veceni.

Kopumā seriālu vērtēju pozitīvi, jo tajā ir integrēti vairāki "Ugunsgrēka" varoņi un šajā liberālisma laikmetā radošā komanda drosmīgi turējusies pie tādiem kristīgas sabiedrības turētājvaļiem kā vasara, sekss un vardarbība.

Man besī kino. Katrreiz, kad piedalos kino viktorīnās, balvā dabūju koka karoti, ko parasti piešķir tam, kurš nav spējis atšķirt Gredzenu pavēlnieku no Harija Potera.
Vakar tviterlentu pārpludināja kareivīgi „visiem sastrēgumstundā pa purnu”, kas kulminēja ar Delfi priekšnieka Ivo Leitāna tvītu par to, ka Texxxtiem par šo ir jāuzraksta. To retvītoja arī slavenā rakstniece un pavāre Andra Neiburga, kā arī Lauris Bokišs, kurš nav slavens, bet ir viekārši smuks (Lauri, ja Tu tomēr esi slavens kino jomā, neņem ļaunā, es to vienkārši nezinu).
Texxxtu pamatnodarbošanās ir savas komforta zonas pamešana. Domājat, mums baigi patīk skatīties visas tās jobnutās Pelnrušķītes? Nē, mēs vienkārši laužam savu raksturu, lai tas beigās izskatītos pēc dabstepa.
Kad pirmoreiz izdzirdēju par raidījumu „Sastrēgumstunda” (turpmāk – SS), protams, nodomāju, ka tā raidlaiks saskanēs ar laiku, kad ielās parasti ir sastrēgumi. Tātad deviņos no rīta vai piecos vakarā. Uzzināju, ka tā nav. „Moš tur runās par satiksmi?” domāju. Arī ne. Izrādās, tāds nosaukums dots, lai raidījuma vadītājs Gundars Rēders prožektoru gaismā varētu noskaitīt savu mīļāko dzejoli. Raidījums sākas drusciņ biedējoši – prožektori apspīd Rēderu, viņš skaita dzeju, un man sāk likties, ka raidījuma temats nebūs kino, bet gan kukluksklans.
Pirms sāku dirst par visiem, gribu uzteikt atbildīgo par raidījuma ieraksta ievietošanu internetā - mani novērojumi liecina, ka tas parasti ir pieejams jau kādu stundu pēc raidījuma beigām. Malači! Saprotami un uzticami.
Studijas centrā sēž īstie eksperti, bet malā salikti režisori, producenti, strādnieki un vienkārši random pajoļi. Ekspertu rindās redzam kultūras ministri Žaneti Jaunzemi – Grendi (turpmāk – ZRP), kinokritiķi Dairu Āboliņu (turpmāk – DĀĀĀ), vienu džeku no kinocentra, kurš turpmāk texxxtā neparādīsies, kā arī kinokritiķa un režisora Raivja Dzintara draugu Daini, kuram esot kaut kādam grupa, par kuru viņš runā visu raidījuma laiku.
Diskusijas aizsākums meklējams jau pieminētā kritiķa Raivja Dzintara novērojumos par to, ka filmā „Kolka cool” tiek grauztas saulespuķu sēklas. Es gan nezinu, kas tur slikts, jo saulespuķu sēklas ir veselīgs produkts (ja viena nav pārsālītas), un man šķiet, ka aizspriedumi pret šo pārtikas produktu vispār ir stulbums. Drīz viens atklājas, ka patiesībā diskusija dzimusi tukšumā, jo saulespuķu sēklas filmā neviens negrauž. To skatītājam paskaidro filmas režisors Juris Poškus. Diemžēl neko citu no viņa teiktā nesaprotu, un šajā raidījumā vispār atklājas kāda režisoru kopīgā iezīme – viņi visi runā ļoti neskaidri. Tikmēr Gundars Rēders vairās no iekāpšanas studijas vidū esošajā pelēkajā taisnstūrī.
Lūzuma punkts raidījumā – diskusijā iesaistās arī random pajoļi. Pilsonis Mārcis saka, ka nevienu filmu nav redzējis, bet viņam esot vērtējums. Viņš kļūdās – viņam patiesībā ir nevis vērtējums, bet jautājums par to, kāpēc nosaukumā „Kolka Cool” ir lietots vārds angļu valodā. Diemžēl, kad viņš pats savu nākamo teikumu iesāk ar „Camon”, visi sāk rēkt.
Te izrādās, ka raidījums ir par nacionālo pasūtījumu. Visi trako par to, kā tad tas būs, ka valsts iedos naudu un teiks, kas jātaisa. Bet, tā kā vairākkārt tiek skaidrots, ka esošais finansējums netiks mazināts, bet tik rasts vēl jauns tieši nacionālajam pasūtījumam, es nesaprotu, kas tieši tur tik traks. Kantorim (valstij) ir nauda, kantoris grib filmu, kurā Skyforger izpiš Filu Kolinsu un beigās Fils Kolins pasaka, ka tas bijis super, kantoris saka, ka dos miljonu tam, kurs šito var uztaisīt, atnāk džeki, kas to var izdarīt. Beigās kantorim ir filma, džekiem ir nauda. Tas ir kā uztaisīt Colgate zobupastas reklāmu.
Te Gundars Rēders prasa ZRP, kas būs nacionālajā pasūtījumā. Raidījuma veidotājiem nešķiet, ka atbilde ir kultūras ministres cienīga, tāpēc viņi mīļā miera labad mēģina apčakarēt skatītāju, titros norādot, ka runātāja ir nevis ZRP, bet gan Jevgēnija Stalidzāne. Stalidzānes kundze stāsta, ka filmām būs jābūt par Raini un latviešu rituāliem, visi sāk žāvāties un meklēt minibāriņu studijā. Leļļu filmu režisors Putniņš saka, ka var uztaisīt vienu filmu par Raini, bet tad rainisti apvainošoties. Drīz saprotu, ka viņš ir mans mīļākais viesis, jo ir mīļš, atzīst, ka Kannu festivāls ir štrunts, un rēc, kamēr runā citi.
Varu derēt, ka Putniņš turpina rēkt, kad atkal muti palaiž Raivja Dzintara grupas biedrs Dainis, no kura var noprast, ka tajā nacionālā pasūtījuma makā būs ahujenna daudz naudas, jo valsts gribēs vēsturiskās filmas, kas ir no dārgā gala. Otra prioritāte būs filmas par demogrāfijas uzlabošanu, kas laikam būs lētāks prieks, jo, manuprāt, porno ir lētāks par visādiem tankiem un pilīm, un visu pārējo, kas ir tajās vēsturiskajās filmās.

Reklāmas pauze ir jauka, jo uzzinu, ka Latvijas Televīzijai būs jauns seriāls.

Pēc reklāmas viss kļūst labāk – Gundars Rēders ir atbrīvojies un atļaujas iekāpt pelēkajā taisnstūrī, bet Kots ir sazvanījis raidījuma tehniskos džekus un saka, ka tas tomēr ir ok, ja ZRP tiek saukta par ZRP, nevis Jevgēniju Stalidzāni. (Dažreiz man šķiet, ka texxxti noklausās visas televīziju šefu telefonsarunas. Kā tad citādi mēs tik daudz zinātu?)
Savā pirmajā ministres intervijā Latvijas Radio ZRP visu laiku runāja par identitāti, kas, pēc kolēģes AK domām, latviešiem esot nestabila kā piedzēries cilvēks bārā. ZRP visticamāk grib to stiprināt, tāpēc turpina dziedāt dziesmu par identitāti, par to, ka nauda jāiegulda identitātē tā, lai identitāte konkurētu. KO? Ministre arī piemin, kur uzradīsies nauda, lai vēl finansētu kino. Tā būs tad, ja Eiropas būs veselīga, ja Latvijā visi sāks maksāt nodokļus un ja uzņēmējiem būs melnas mutes. Cik saprotu, tas saistīts melnādaino uzņēmēju ekspansiju Latvijā. Labs piemērs ir dejotājs Šons.

Nākamais runātājs ir filozofs Arnis, kurš prasa, vai vienīgā iespēja, kā raudzīties uz kino ir kā uz kultūras sastāvdaļu. Vai to nevar uztvert kā aizsardzības, veselības vai izglītības daļu. Viņam, piemēram, tas nodrošinātu jautrāku dzīvi. Piebildīšu, ka viņš izskatījās tā it kā pirms raidījuma būtu nodarbojies ar jautrāku dzīvi kādā netālu esošā krogā.
Lielākoties režisoru runas raidījumā es ignorēju, jo, kā minets sākumā, viņiem ir neskaidra dikcija, tāpēc man tiešām grūti saprast, ko viņi saka, bet, kad runā Putniņš, es ļoti saausos, jo viņš man tiešām ir iepaticies. Šoreiz viņš saka, ka te kāds ar desmit gramiem mēģina tikt līdz Liepājai. Tiešām muļķīgi. Es parasti paņemu vairāk.

Beidzot ierunājas arī DĀĀĀ, kura saka: „DĀĀĀ, Jūs tiešām domājat, ka naudas maiss uzlabotu filmu kvalitāti?” Nauda jau nav rādītājs, lielisks piemērs tam ir kolēģes AK uzņemtā īsfilmu sērija, kas tiks izrādīta, kad taisīsim Texxxtu kultūras festivālu. DĀĀĀ un manas pārdomas ir vietā, jo, ja nauda būtu galvenais, tad varētu atņemt naudu Šķēlem un iedot Streičam, lai tik taisa tās zajebis filmas. Kaut gan, ja es varētu izvēlēties, es Šķēles naudu dotu Putniņam, lai tam nabagam uz Liepāju nebūtu jābrauc ar desmit gramiem.
Te atkal ierunājas pilsonis Mārcis, kurš sevi nu jau sācis dēvēt par pragmatiķi. Viņš runā par Latvijas Televīzijas lomu, kas būtībā nav nekas īpašs, bet te viņš runā nevis par televizoru, bet gan par tālrādi, tādejādi viņš kompensē savu raidījuma sākumā pieļauto kļūdu (runā par latviešu valodu, sākot teikumu ar „Camon”) . Ja viņam būtu iespēja runāt vēlreiz, viņš vairs nerunātu, bet gan, kratīdams trejdeksni, nodziedātu „Div` pļaviņas es nopļāvu”.
Raidījuma sākumā skatītāji tiek aicināti balsot par to, vai viņiem patīk latviešu kino. Ir noslēdzies cikls un tiek paziņots, ka 71% nepatīk, šajā mirklī aiz ekspertu mugurām iedegas sarkanas liesmas.
Beigās tā arī nesaprotu, kāpēc visi tik ļoti trakojuši par šo raidījumu, bet, iespējams, ja raidījums būtu par zivju dzīvi Latvijā, tad es trakotu, bet neviens nesaprotu, par ko es trakoju. Normāls raidījums. Tikai nesaprotu, kā kultūras ministre var būt dāma, kas lieto izteicienu „Runa iet”.

Vakar saņēmu vēstuli no kāda LNT žurnālista: „tev vnk ir jāuzraksta texxxts par oditas kreinbergas nekā personīga sižetu.” Pēc nepilnas diennakts gaidīšanas arī manā sliktās valsts internetā izdevās tikt pie kārotā sižeta, kaut gan jaatzīst, ka reakcija tviterī vien bija texxxta vērta, bet tomēr šo tematu atstāšu Latvijas Radio raidījumam „Tviterapskats”.

Kaut arī sižets sākas ar Oditu Krenbergu, kas sēž Saeimas biblenē, un turpinās ar Hitleru, kas kāpj ārā no ļotenes, netiek salīdzināti šie 2 cilvēki, bet gan fīrers Hitlers ar vienkārši interesantu puisi Jāni Lindermani. Vai mēs vispār zinām, kas viņš ir? Es zinu. „Linde” vāciski ir „liepa”. Tātad Lindermanis ir Liepdžeks. Neliekas kaut kā jocīgi, ka jāizmaina precīzi 2 burti, lai sanāktu Liepnieks?
Krenberga pazūd no sižeta līdz pat tā beigām, bet viņas vietā par moderatoriem starp Lindermani un Hitleru kļūst vesela rinda profesoru no Latvijas Universitātes, augstskolas „Turība” un 45.vidusskolas. Gunārs Kusiņš no Saeimas juridiskā biroja atklāj pikantu faktu par vāciešiem – viņi uzskata, ka ikviens klibojot, kā pierādījumu tam minot faktu, ka Vācijā bija 4 refenrendumi. Tas nozīmē, ka pirmais bija par to, vai klibošana pastāv, otrais – par to, vai kāds klibo, trešais - par to, vai visi klibo, ceturtais – par neklibošanas aizliegumu. Stāstu par demokrātisku mehānismu izmantošanu nedemokrātisku mērķu sasniegšanai, protams, pavada draudīga mūzika.


Te skatītājam tiek atgādināts, ka sižets ir par Hitlera un Lindermaņa atšķirīgajām un kopīgajām īpašībām:
Hitlers bija pilsonis, Lindermanis – nē;
Hitleram bija vairākums parlamentā, Lindermanim tikai būs;
Abiem ir vāja izglītība (ja kas, vienreiz tviterī lasīju, ka Hitlers kaut kādā savā izlaidumā esot pālī ar diplomu sev noslaucījis dibenu);

Tad televizora ekrānā parādās Lindermanis ar vienu bārdainu džeku un vienkāršu meiteni, kas aptiekā, bankā vai tamlīdzīgā iestādē paņem vienu numuriņu uz visiem un kaut ko gaida un sagaida klipu, kurā Kravcovs zvana lielu baznīcas zvanu, bet kāda blonda meitene, kas pēc feisa atgādina popdziedātāju Džesiku Simpsoni, repo. Mazliet pieveru acis, jo, tā kā es nebiju paņēmusi numuriņu, tad nedomāju, ka man ir tiesības skatīties šo klipu, bet pat ar pievērtām acīm spēju secināt, ka Kravcovs šeit ir domāts metaforisks Parīzes dievmātes katedrāles zvaniķis, par kuru visi ņirdz, bet beigās tomēr, izdomās, ka normāls džeks.

Kaut sižeta sākumā minets, ka mūsdienu Latvijas situāciju un trīsdesmito gadu Vācijas situāciju salīdzināt nevar, tas tomēr tiek darīts – kopīgais ir tas, ka ekonomika dirsā, uzticība valdošajai kliķei dirsā, abas jūtas pazemotas (Vācija jau otro gadu desmitu besās par neveiksmi karā, bet Latvija jau kuro gadu papiš Eirovīzijā). Pie kopīgajām iezīmēm tiek minēts optimisms – visi domā, ka Hitlers tikai tāds bļāvējs, kurs neko neizdarīs, tāpēc pieliks pie siles, lai nomierinās. Domaju, ka piekritīsit, ka visai interesanta izpratne par optimismu.


Svētdienas vakarā normāls cilvēks grib atpūsties, bet šoreiz nesanāks – skatītājs tiek šokēts ar informāciju, ka visi tie apstākļi ta vēl tā, ja vien valsts prezidents Vācijā trīsdemsitajos būtu bijis jaunāks un demokrātiskāks un būtu klausījies vairak džeza (tātad būtu bijis sorosīds). Bet prezidentam viss bija zajebala, un viņš tikai gribēja tikt vaļā no pienākuma pieņemt lēmumus. Tā kā šis ir salīdzinošs sižets un salīdzinošs texxxts, tad salīdzināšu Hindenburgu un mūsu kolēģi Aneti Konsti: abiem bija grūtības pieņemt lēmumus – kad ar AK gājām pamatskolā, mans pienākums bija skolas bufetē izvēlēties, ko viņa grib. Atšķirīgais ir tas, ka AK bija nepilngadīga, bet Hindenburgam bija astoņsimt gadu. Hindenburgs bija vecs, pārguris vīrs, un viņam bija veselas divas kopīgas iezīmes ar to nelaimīgo dirižabli – abi bija Hindenburgi, abi pārdega.

Uz šo sižetu saasināti reaģēja gan sorosīdi, gan nacionālisti, jo Hitleru un Lindermani nemaz nevarot salīdzināt. Manuprāt, salīdzināt var jebko: 1 ar 1000, Valdi Zatleru ar Agnesi Kleinu, iMacu ar Sony kasešu maģi, pirkstu ar autobusu. Es čista nesaprotu, nah viņi (gan sorosīdi, gan nacionālisti) par šo salīdzinājumu trako, galu galā jau pašā sākumā tiek paziņots, ka ir vairāk atšķirīgā nekā kopīgā. Ja vajadzētu, arī es ar Hitleru varētu būt 2 ūdens lāses, ja vien tiktu salīdzināti pareizie parametri (tie pārsvarā būtu tādi parametri kā „hromosomu skaits šūnu kodolā” vai „ribu skaits”). Cits jautājums, vai šim salīdzinājumam un sižetam vispār ir kāda jēga. Tas ir retorisks jautājums.

Nepietiek ar to, ka visi šokā, parādījušās arī sazvērestības teorijas par to, ka sižets ir bijis tik stulbs, ka tā noteikti ir citu mediju provokācija. Kādai politikai un medijiem pietuvinātai personai prasīju, kā tas ir. Tas ir tā:
Ancim Krauzem no LTV zajebala tas „Nekā Facto”, tāpēc viņš izdomā debilu sižetu, kuru vajadzētu parādīt „Nekā Facto”, lai visi domātu, ka TV3 gan ir lohi. Tikai tagad jāizdomā, kā piedabūt TV3 kaut ko tādu vispār parādīt. Ancis Krauze nav vakar dzimis un jau nobružājies nežēlīgajā žurnālistikas pasaulē. Viņš zvana Oditai Krenbergai: „Klau, Odit, noticis briesmīgs noziegums. Lindermanis tak ir mazais Hitlers. Besī, ka Kolāts un Kots neļauj par to taisīt sižetu, viņi neļauj glābt Latviju. Ja es būtu tik neatkarīga televīzijā kā Tu, uztasītu veselu dokumentālo filmu.” Lai izklausītos ticamāk, Krauze, savu runu papildina ar dažiem lamuvārdiem, tas rada iespaidu, ka cilvēks tic tam, ko runā. Tā kā Odita šo telefona zvanu saņēmusi kopā ar malku širaziņa „Vīna studijā”, viņai divreiz nav jāsaka, viņa pudeli atstāj pustukšu (tātad 1 malks – puspudele) un aizskrien uz televīziju, uztaisa sižetu un Krauzem nosūta īsziņu: „Paldies par ideju!”
No sākuma sazvērestības teorijām atmetu ar roku, bet tad atgriezos pie šī texxxta sākuma – to uzrakstīt man ieteica LNT žurnālists. Viss skaidrs! Krauzes vietā ieliekam Māri Grigali, Ko(lā)ta vietā – Ēķi. Kāpēc tas viss? Jo LNT un TV3 tagad ir viens vesels, bet tak skaidrs, ka LNT džeki grib, lai krutākajā raidlaikā tiktu rādīts „Degpunktā”, nevis „Ugunsgrēks”. Un pēc šitā sižeta LNTTV3 priekšnieks Koziols paņem telefonu: „Odit, tas sižets bija fail. Tu esi atlaista. Un savāc savu Timmermani ar visu viesnīcu arī!”

Labvakar. Salīdzinoši nesen uzzināju, ka ir daudz jaunu skandāliņu saistībā ar Latvijas Televīziju - uz ziņu dienesta ģenerālprokurora amatu kandidē vietējais Muamars Kadafi Dzintris Kolāts (es viņus jaucu pēc izskata, pēc rakstura - nekad), gaisā virmo baumas par raidījuma "Maija Migla, Panorāma" likvidāciju, un tagad vēl arī ik katrs modernais jaunietis Rīgā ar lielu interesi seko līdzi televīzijas šovam "Dejo ar premjerministru". Ņemiet vērā, ka mani var arestēt par to, ka šovakar tiešsaistē internetā noskatījos attiecīgā šova pārraidi, jo es kā jau austrumeiropiete neesmu samaksājusi BBC nodevu, kas ļautu man šādas darbības veikt likumīgi, tāpēc uzskatiet, ka riskēju to visu trimdas tautiešu vārdā, lai arī viņiem neietu secen telenovitātes dzimtenē.

Uzreiz jāsāk ar atvainošanos, jo saskaņā ar darba likuma pantu par aizliegumu jebkad jebko šeit rakstīt skaidrā, ja vien nav ārsta zīmes, es devos uz tuvējo veikaliņu pēc lēta spāņu sarkanvīna, ko degustēt kopā ar jauno šovu. Gribēju atrast dziru ar vislabākajiem tanīniem, ko arī izdarīju, taču tāpēc arī laikam nokavēju raidījuma sākumu, jo pieslēdzos tam mirklī, kad tika raidīta reklāmas pauze, pēc kuras Baiba Strautmane bez jebkādiem labdien, jūs, paldies uzreiz sāk kaut ko ļečīt tādā manierē, it kā mēs būtu vecas draudzenes un es vispār saprastu, par ko viņa runā. Nezinu, varbūt tas arī bija raidījuma sākums un viņai kā jau lielai TV dīvai vienkārši normāli sakāpis galvā.

Raidījums (man) sākas ar to, ka Baiba uzdod jautājumu, vai augsta ranga ministrs drīkst braukt pālī. Viņa vēršas konkrēti pie kāda jaunieša vārdā Rūdolfs un prasa, vai viņš, ja būtu pie stūres pālī vai zem marihuānas noķerts ministru prezidents, maksātu mentam brangu sodu, lai tikai nepaliktu bez tiesībām sēdēt automašīnā. Rūdolfs saka, ka nekad mūžā, ka tūliņ pat uz vietas vēl arestētu arī to mentu, kurš centies paņemt kukuli, un vispār runā kā dzīves nepists piektklasnieks. Baiba lūdz Ivaru Godmani šo komentēt. Ivars atzīstas, ka ir braucis pālī, un uzsver, ka runa jau ir par to, kādā pālī brauc, nevis vai vispār. Tā jau laikam ir - es nezinu. Pēdējoreiz braucu ļoti sen, pēdējoreiz braucu pālī - vēl sanāk. Es neko neatceros no tiem ceļu satiksmes cietsirdīgajiem noteikumiem.

Tagad Baiba ņem priekšā jaunieti vārdā Kārlis un prasa tā: "Iedomājies, ka tu esi premjers, kaut kādā Āfrikas čuhņā Latvijas pilsonis ir paņemts ciet par pedofīliju un saskaņā ar tās valsts likumdošanu viņam draud galvas nociršana ar neasu lāpstu. Vai tu kā premjers centīsies panākt viņa izdošanu Latvijai?" Kārlis sāk kaut ko bubināt par morāli amoralitātē un te pēkšņi negaidīti paziņo, ka glābtu uz Latviju, ja nebūtu vainīgs, bet neglābtu - ja būtu. Tā ir ļoti kruta attieksme - es arī parasti uzreiz zinu, kurš ir un kurš nav vainīgs, man vajag tikai konkrētajai lietai uzmest minūti garu acu skatu. Šeit iejaucas sociālpsihologs (nē, nopietni? par to kādam maksā naudu?) Ivars Austers un saka, ka cilvēka dzīvība stāv pāri starpvalstu attiecībām. Man šķiet, ka visādi politiskie Kristoferi Kolumbi viņam nepiekristu, bet tas tā.

Vispār man jums jāpastāsta, kā tai spēlē izskatās. Tur ir astoņi jaunieši, no kuriem jūs pazīstat jau divus, kas cīnās par to premjerministra titulu. Ir žūrija un vismaz šoreiz to sastāda jau pieminētais Ivars G., jau pieminētais sociālstomatologs Austera kungs, kā arī Nellija Ločmele un mūsu mīļais cibiņš Ilmārs. Tad vēl ir daudzi skatītāji un vakara vadītāja Baiba "tā miss info ar blondajiem matiem, kas nav ne Jaunalksne, ne Peneze" Strautmane. Atkāpi noslēdzu ar vīna malku un turpinu sižetu.

Baiba izsauc četrus jauniešus - Edmundu, Daini, Katrīnu un Rūdolfu - un jautā, vai viņiem simpatizē doma par tautas vēlētu prezidentu. Paldies dievam, neviens no viņiem nav tāds deģītis, lai atbildētu apstiprinoši. Šis gan ir argumentācijas prasmju pārbaudījums, tāpēc katrs jaunietis izlozē lapiņu ar viedokli, kurš tam jāpārstāv, neraugoties uz patieso personisko nostāju. Vispār šis paņēmiens nav nekas īsti jauns - pērn mani un textnieku RJ vienā mācību priekšmetā tieši pēc tādas pašas metodes eksaminēja. Mums abiem bija jābūt tajā pusē, kas apgalvo, ka globālā sasilšana ir psc mi vsje umrjom, kaut patiesībā tā nedomājam. Abi dabūjām labus rezultātus. Ā, bet tas jūs droši vien nemaz neinteresē, tāpēc atgriežos pie šova, kurā jaunieši debašu pārbaudē, manuneciloprāt, uzrādīja visai vājus rezultātus. Likās, ka viņi drīzāk spiež uz to, ka jāimitē intonācijas svarīgums, nevis faktuālās detaļas. Žūrija gan bija optimistiskāka un atrada, kur piesieties, lai paslavētu. Ilmārs, lai arī pats nav konkursants, tomēr nenoturējās un izcēlās ar asprātību, sakot, ka "runāšana veicina domāšanu". Jā, protams.

Otro četrinieku - Mārtiņu, Antoņinu, Edgaru un Kārli - pēc tāda paša paņēmiena testē, liekot diskutēt par to, vai nepilsoņiem ļaut balsot pašvaldību vēlēšanās. Arī neko pratīgu neviens nepasaka, viss jau ir kaut kur dzirdēts. Skatītāju rindās sēž arī vecais flēdermausis Indulis Emsis. Viņš dalās nostalģiskās atmiņās par savu premjerēšanos, taču viņu pārtrauc žūrijas komisārs Godmanis ar atziņu, ka "nedrīkst psihot". Premjers nedrīkst psihot nekad. Tas gan ir labi, ka uz mani tas neattiecas, un es drīkstu psihot pat tad, kad viss ir kārtībā.

Atkal pārejam pie individuālajiem jautājumiem. Pirmais tiek Rūdolfam - 2008. gada novembris, Parex krahs, valsts nopērk kontrolpaketi, normāli? Rūdolfs saka, ka pareizi arī dara, jo pareizas atbildes nav. Nellija tomēr iebilst, ka varēja jau arī palikt malā, ja WikiLeaks nemuld. Godmanis saka, ka Wikileaks muld un par to viņš sarakstīs grāmatu. Godmanis arī saka, ka, ja nebūtu toreiz nopirkts, visas bankas trīcētu kā apšu lapas, bet es atceros, ka vasarā lasīju IRā, ka Bondars bija teicis, ka ņems to Parexu, ja dos. Man šķiet, ka kāds muld, bet es nezinu, kas. Jāatzīst, ka esmu tomēr pietiekami iesilusi, lai man būtu salīdzinoši vienalga jau. Jautājums Edmundam - 2007. gada 3. novembrī visi kliedz "Atlaist 9. Saiemu!", Kalvītis demisionē pats - nahujam? Edmunds plāta rokas, Šlāpins iesaka iet politiķu kursos. Katrīnas kārta - A. Bērziņš interešu konflikts, atpūties uz jahtas, KNAB nevar pārbaudīt, jo Bērziņš pats KNAB. Katrīna domā, ka jāierobežo visu, kas met ēnu. Nellijai Ločmelei tas patīk. Nav tā, ka es nesaprotu, ko viņas runā, bet es acīmredzami vairs negribu to saprast. Tagad Dainim - Emsis un 300 ES normatīvie akti, Latvija deg zilās liesmās, rezultātā slēgti daudzi mazie uzņēmumi. Dainis kā igaunis risinātu laicīgi, nevis haltūrētu. Nellija piebalso, ka Emsis pats arī vainīgs. Edgar - E. Repše pēc 100 dienām atzīst, ka ir traks marsietis. Edgars tajā neredz neko sliktu. Šlāpins saka, ka Repše nemāk pasmieties par sevi (jo droši vien neiet tajos kursos). Šlāpins pats gan ņirdz. Austers ne īpaši. Jautājums Kārlim - referendums "Ļaut nepilsoņiem vai nē", premjers Krasts neko. Kārlis: Darīja pareizi! Pārējie nodur acis, klusē. Mārtiņam jautājums - V. Dombrovskis drīkst vai nedrīkst sievu ņemt darbā? Mārtiņš saka, ka drīkst. Nellija: "Nē, nedrīkst", bet pati tomēr uzreiz atzīst, ka nedaudz pārspīlē. Baiba piemetina: "Ko piedod Dombrovskim, to nepiedod Šleseram." Nu, tas ir super. Antoņina - A. Šķēle 1997. gada 17. jūnijā citē "Skroderdienas Silmačos", KĀPĒC? Antoņina: "Jo nak Jaņi?" Ja, jo nak Jaņi un pats Skele tikmer bezpartejisks urods, kuram nekas nav svets. Ilmars Slapins piebilst, ka videjam latvietim jau patik kritizet tas partijas, tapec videjam latvietim 1997. gada patik Andris Skele.

Un beidzot sākas balsošana, kurā diemžēl izlido Edgars un Dainis jeb matemātiķis un ķīmiķis. Skatieties nākamnedēļ, ja gribat uzzināt, kas beigās vinnēs. Tā televīzija ir mani totāli nokausējusi, un es dodos pie miera. Vispār jau labs raidījums, tikai nevajag labāk iedzert, ja pēcāk vēl jāraksta vai jābrauc pie stūres.

Pagājušajā nedēļā, kā es to vakar sapratu, skatoties atkārtojumu, noslēdzās jaunā LNT raidījuma "Intelektuālā apokalipse. Būt vai nebūt" pirmais cikls. Jāatzīst, ka raidījumu skatījos pastarpināti citām lietām, tāpēc neatceros īsti, kā šis cikls tika nodefinēts - katrā ziņā kaut kas par to, kādi ir Latvijas izglītības trūkumi, un kādi būtu risinājumi. Nezinu, ar ko atšķirsies pārējie cikli, jo sapratu, ka visi raidījumi būs par izglītību.

Raidījumu vada kādreizējais kompānijas "Mēmais šovs" līderis Viesturs Dūle, kurš agrāk bija labi pazīstams kā diezgan veiksmīgs jokdaris, bet tad paralēli pirmajam latviešu izceļotāju vilnim uz Īriju un Angliju, devās līdz ar otro vilni garīgos meklējumos uz Indiju. Klīda baumas, ka Viesturam Indijā izaugusi milzīga bārda un pazudis mobilais telefons, līdz pēkšņi viņš atkal atgriezās dzimtenē nevis ar pārsteidzošu izskatu vai neparastiem paradumiem, bet gan ar jaunu vārdu - Livingstons, kurš vairs nebija āksts, bet gan dziedātājs. Vēl pārsteidzošāk bija tas, ka likās - Viesturs savu jauno profesiju uztver patiešām nopietni, un kaut kur starp sevis atrašanu ir pazaudējis pašu svarīgāko, kas vien cilvēkam palīdz izdzīvot šajā pasaulē - humora izjūtu. Tagad viņa jaunā pēc paša iniciatīvas veidotā radījuma vadītāja apluā ir kaut kas starp abiem - viņš atkal kaut ko vada, bet ar tādu nopietnību, kā iepriekš bija attiecies pats pret savu dziedāšanu.

Raidījuma nosaukuma pirmā daļa "Intelektuālā apokalipse", ieskatoties svešvārdu vārdnīcā, varētu tikt vienkāršota kā "Prāta/garīgā atklāsme", bet otro daļu "Būt vai nebūt" esmu dzirdējusi kaut kur gan saistībā ar Šekspīru, gan jaunu latviešo seriālu par mīlestību. Tas viss kopā ir tik sarežģīti, ka, pieņemu, visi to tāpat sauc par "to Viestura Dūles jauno raidījumu".

Tas Viestura Dūles jaunais raidījums ir orientēts uz problēmām pamatskolas un vidusskolas izglītībā. Varbūt lielai daļai no lasītājiem tas būs pārsteigums, bet diemžēl esmu beigusi kā vienu, tā otru, iegūstot samērā labus rezultātus, kas gan nedaudz pasliktinājās līdz ar pieaugošo vēlmi biežāk malkot grādīgos dzērienus. Arī manas atmiņas par skolu saskan ar lielāko daļu no, visticamāk, Jums un arī raidījumā klātesošajiem viesiem - stundas bija garlaicīgas, un lielākajai daļai no tām nebija īpašas jēgas, bet tāpat kā monogāmijas un demokrātijas gadījumā nekas labāks par skolu īsti nebija un nav izdomāts, jo nebija alternatīvas, ko iesākt tādā nejēdzīgā bērna un pusaudža vecumā. Vēl vairāk mani satrieca tas, ka bija gandrīz neiespējami nākt klajā ar savu iniciatīvu vai arī izteikt viedokli, jo nekad neko nedrīkstēja, vienmēr bija vislabāk, ja klusi un kārtīgi sēdēji pie galda un konspektēji grāmatu. Iestājoties augstskolā (jā, tas ir neticami), ieguvu tādu kultūršoku no tā, ka mani pēkšņi uzrunāja uz "Jūs", un neviens ne par ko nepiesējās, ka neko vairāk par sēdēšanu un lekciju konspektēšanu arī uzsākt nespēju. Atvainojos, ka novirzījos no tēmas, bet šajā sakarā šķita gandrīz neiespējami nedalīties ar šo savu sirdi plosošo stāstu.

Ņemot vērā pašas pieredzi, man būtiskas pārmaiņas izglītības sistēmā šķiet ļoti svarīgas, tāpēc diskusija par to pēc būtības ir ļoti pozitīvi vērtējama, tikai diemžēl raidījumam bija šis tas kopīgs ar sajūtām skolas solā - pie tā ir grūti nosēdēt, man bija garlaicīgi, un tāpēc jau teicu, ka paralēli darīju citas lietas, kas pirms gadiem 7 būtu bijusi skolotājas karikatūra ar grebeni un šmigas pudeli rokās, bet šoreiz bija saistītas ar reālu šmigas pudeli manā personīgajā rokā.

Tajā Viestura Dūles raidījumā, kā jau laikam tas tur parasti ir, bija vairāki viesi, no kuriem neviens nebija saistīts ar darbu izglītības sistēmā vai attiecīgās institūcijās. Viens no viņiem bija Gustavo, kurš bija piemērs tam, kā džeks ar ļoti sliktām atzīmēm spēj tomēr dzīvē daudz sasniegt, ja vien atrod lietu, kas viņam tiešām interesē un caur to arī motivāciju mācīties. Domāju, ka tas, ka cilvēka sasniegumi "pieaugušo dzīvē" nav tieši saistīti ar viņa panākumiem skolas vidē, jau tāpat ir visiem labi zināms, tikai skolas uzdevums visdrīzāk būtu šajā tālākajā dzīves ceļā ievirzīt un sniegt attiecīgas prasmes. Diemžēl lielākā daļa manu draugu vidusskolu beidza bez pilnīgi jebkādas nojausmas, ko tālāk dzīvē darīt. Bāc, es laikam visu laiku piesienos skolai, nevis raidījumam, bet tā kā raidījums bija par skolu, tad ir taču piedodams, ka, iedvesmojoties no tā, reflektēju vien tālāk. Un, kā redzams, lietoju arī attiecīgus svešvārdus.

Vēl raidījumā bija divas slavenības, no kurām viens - spēkavīrs Raimonds Bergmanis - sūdzējās par to, ka iestājās augstskolā viena priekšmeta dēļ, bet to viņam tik nejēdzīgi pasniedza, ka skola bija jāpamet, un beigās piemetināja, ka ir ikvienam ir vajadzīga drosme atvērt skolas durvis. Tam es piekrītu, bet viņam pašam taču drīzāk nepietika drosmes, lai tās durvis aizvērtu. Trešā slavenība bija reklāmas uzlecošā zvaigzne Gatis Mūrnieks, un es gan neatceros, kāds bija viņa sirdi plosošais stāsts attiecībās ar skolu, bet viņš uzsvēra, ka ir jāsabalansē eksaktie ar humanitārajiem priekšmetiem, lai nav tā, ka pret divām mūzikām stājas sešas matemātikas. Tam piekrita arī kaut kāds Somijas izglītības inovāciju vecis, ko Viesturs bija aizbraucis nointervēt. Tas arī nav slikti, lai gan es mūzikās vienmēr riktīgi baidījos, ka sauks priekšā dziedāt pa vienam gandrīz tikpat ļoti kā bioloģijās baidījos, ka sajaukšu, ko augs ieelpo un ko izelpo.

Vēl bija atnākuši divi skolēni, no kuriem mazākais džeks stāstīja, ka ir ir stulbi, ka skolotājs tikai monotoni stāsta savu vielu un neļauj skolēniem izteikties, un tikmēr viņi aizmieg. Lielākā meitene teica, ka viņai besī, ka skolotājs 7. stundā saka, ka arī viņš ir noguris, un līdz ar to jau sāk stundu ar tādu iegruzīšanu, un vēl viņai nepatīk, ka tik daudz jāmācās, tāpēc piekrita somu izglītības inovāciju džekam, ka vajadzētu vairāk fiziskas aktivitātes, tīri praktiskas nodarbības. Bija arī viena mamma, kuras bērnam bija problēmas skolā, un viņa stāstīja par to, kā tās risinājusi.

Paralēli sarunām cikla laikā tiek konstatētas problēmas un piefiksēti iespējamie risinājumi, ko tad pieraksta klāt nevis uz tāfeles ar krītu, bet uz moderna ekrāna programmā "Microsoft Word". Šoreiz tur tikai pievienota arī mīlestība, bet viņi laikam paši tāpat kā es kaut ko sajauca ar to seriālu "Būt mīlētai", jo to taču nevar iemācīt, tā nāk no dabas, un to jau sen Imants Ziedonis nodefinēja: "Mīlestība tā kā zibens nāk, Atnāk balta, uzliesmo un nosit."

Runājot par Imantiem, raidījums pēc reklāmu bloka katrreiz atsākas ar mūžīgu dziesmu no skolas izlaidumiem: "Dziesma, ar ko tu sācies". Būtu interesanti veikt pētījumu, kas šajos vārdos un/vai mūzikā ir tāds, ka to tik ļoti gribas nodziedāt izlaidumā.

Sniedzot tādu noslēdzošo vērtējumu par raidījumu, atkal piekritīšu kādai komentētājai vārdā dakslee virtuālajā vidē, kurai licies interesanti, bet neredz tam jēgu, jo "tiem, kam būtu jāņem tie vērā - to nedara!", kā arī kruze78, kas saka, ka raidījums ir virspusējs un gaužas par problēmām, bet nepiedāvā reālus risinājumus.

Speciāli skatīties neiesaku nevienam, bet drīzāk paturēt prātā prātulu, kas man no skolas laikiem palikusi atmiņā - zvans ir priekš skolotājiem! Vislabāk ar to sevi mierināt, piemēram, no rīta skanot modinātājpulkstenim.

Kad kādā no ziņu portāliem uzzināju, ka latviešu tautu gaida jauns seriāls ar ļoti neparastu nosaukumu, labsajūtā notrīsēju un drīzi pēc tam sāku saņemt fanu aicinājumus publicēt texxxtos pārdomas par nopietnāko pretendentu uz „ugunsgrēka” konkurenta darbu. Internetā izlasīju visas pieejamās publikācijas par „būt mīlētai”, kā arī uzlauzu latvijas televīzijas datubāzi, un nepacietīgi gaidīju svētdienas vakaru. Nav brīnums, ka pirmizrādei izvēlēta tieši svētdiena, jo, ja kaut kādiem nīderlandiešiem un vāciešiem nedēļas septītā diena ir saules diena (attiecīgi zondāh vai zontāg), tad latviešiem jau izsenis tā bijusi svētā diena, kad atkarībā no laika pielūgts kristiešu dievs vai arī zirgu dievs ūsiņš.

Kad uzzināju, ka „būt mīlētai” raidlaiks daļēji pārklāsies ar 20:20-21:00, kas zināms kā nacionālais neaizskaramais laiks, jo tad jāskatās ugunsgrēks, manāmi sapīku, taču ātri vien bēdas liku zem akmeņa it kā būtu ierāvusi malku pasaules labākā ruma – man taču ir lattelecom interaktīvā televīzija, kas ļauj noskatīties ugunsgrēku un pēc tam pārraižu arhīvā meklēt atbildi uz jautājumu, vai būt mīlētai ir par daudz prasīts. Tāpat mūsdienu tehnoloģijas piedāvā ugunsgrēku noskatīties pēcāk tv3play.lv 3d formātā. Bet, ja viss būtu tik vienkārši, texxxti nepastāvētu un nerakstītu par tematiem, kas satrauc visus latviešus. Šoreiz vīlos lattelecom interaktīvajā televīzijā un vienkārši nevarēju noskatīties ceturtdienas un piektdienas „būt mīlētai”, tāpēc 4. un 5.sērijas notikumi, kas noteikti ir bijuši ļoti aizraujoši, diemžēl nevarēšu aprakstīt.

Seriāla pirmizrāde sastāvēja no pirmās sērijas, kas nemitīgi tika jaukta ar iesaistīto cilvēku komentāriem par filmēšanas gaitu, par tēlu šmotkām un par to, kāds tēls ir patiesībā. Piemēram, daktere Ieva skatītāju informē, ka viņa ir drosmīga sieviete, bet tomēr sieviete. Labi, ka tas uzreiz tiek atklāts, jo citādāk, protams, domātu, ka viņa ir vīrietis, jo drosmīgās sievietes parasti ir vīrieši. Aktieru un citu iesaistītu komentāru ir tik daudzm, ka tie traucē uztvert spraigo seriāla sižetu – ik pēc minūtes ir kāda cilvēka komentārs. Tāpēc, paldies dieviņam, dienu vēlāk sērija tiek parādīta vēlreiz bez tiem tizlajiem komentāriem.

Jau pašā pirmās sērijas sākumā parādās sarežģījums – remonstrādnieki nomet zemē dīvāna stūrīti. Jums arī bija šķitis, ka šis būs seriāls par dakteri, kurai ir parastās latviešu problēmas un gribas tik vien kā būt mīlētai, kas varbūt tomēr ir par daudz prasīts? Nē, seriāls ir par mēbeļu pārbīdīšanu. No sākuma varētu likties, ka divi remontstrādnieki pilda nenozīmīgas bara lomas, bet viņi parādās arī sākuma titros kopā ar Martu no ugunsgrēka, kas nozīmē, ka viņi pēc lēta un stipra vīna izslāpušajam skatītājam vēl rādīs lielas lietas. Bet nu atgriezīšos pie pirmās sērijas un dīvāna nešanas – tas iesprūst durvīs, un to vairs nav iespējams izkustināt, tāpēc nesēji vienkārši bezbēdīgi uzigrā kāmstri, kas rada jautājumu, vai scenārijā norādīts, kuram jāliek paper, kuram scissors, kuram - stoned. Otrajā sērijā viņiem ir jānes skapis, kurš ir tik smags, ka zēni plāno naktī noslēpties un pavērot, vai no skapja kāds neizkāpj, jo citādāk neprasti lielo masu nav iespējams izskaidrot. Un viņu redzētais ir kas satriecošs, jo vēlāk par to viņi vairs nerunā. Trešajā sērijā viņiem jāķeras pie vēl viena dīvāna nešanas. Varētu likties, ka šiem jau amats rokā, bet kur nu, tāpēc sāku domāt, ka viņiem ir garīgās attīstības traucējumi – pirms divām sērijām zināja, kā jānes dīvāns, tagad - čuš! Viņi dīvānu neņem aiz abiem galiem, bet gan ķeras klāt vidum, tāpēc nekas nesanāk. Te piesteidzas klāt Mārtiņš Vilsons, kas paceļ vienu dīvāna galu, demonstrēdams, kā tās lietas jādara. Šajā mirklī zēni aiziet prom, jo ir ieradusies visnotaļ seksīgā Marta no ugunsgrēka, tāpēc Mārtiņš Vilsons paliek viens pats, turēdams dīvānu gaisā. Nolikt dīvānu – vai tas ir par daudz prasīts? Droši vien jā, jo arī turpmākās sarunas ar citiem seriāla tēliem viņš pavada, turot dīvānu. Un tā nav labākā situācija, kurā nonākt, jo pat tad, kad Mārtiņš Vilsons kaut kādai vecenei palūdz, lai viņam pakasa zem lāpstiņas, viņa sāk Vilsona muguru kasīt ar lauzni. WTF? Ticamības moments zūd, jo remonstrādnieki nežūpo.

Remonts notiek tāpēc, ka daktere Ieva savās mājās nolēmusi atvērt savu privāto dakterkantori, un uz nepārbīdītām mēbelēm, protams, pacientus neguldīs. Viņa ir sagrābusies kredītus mēbeļu bīdīšanai un, protams, kavē maksājumus. Tas arī ir oficiālais iemesls ļoti biežām Jaundāldera – bankas darbinieka – vizītēm pa Ievas. Kā redzam, Jaundālderim, kas izskatās pēc paveca Valtera Krauzes, piešķirts uzvārds pēc veco laiku modes – paskatās, kāds cilvēks un tad dod uzvārdu. Piemēram, Egils Sprīdītis bija sprīdi garš, Normunds Skauģis ir ļoti skaudīgs cilvēks, Elīna Kolāte visu laiku koļī, bet Odisejs Kostanda mīl kost. Kā noprotam pēc uzvārda, Jaundālderim ir pilli ķeši ar dālderiem, turklāt – ar tiem jaunākajiem. Pēc šīs pašas analoģijas vēlos iedot uzvārdu arī Ievai, jo piekritīsit, ka cienījamu pusmūža sievieti uzrunāt tikai vārdā nav pieklājīgi. Turpmāk tekstā dakteri Ieva saukšu par Šprici. Jaundālderis ierodas reizi dienā, lai aprunātos par nākotnes plāniem un uzdāvinātu Ievai „Prozit” končas, kas liek domāt, ka seriāls filmēts deviņdesmitajos. Kā vienu no situācijas risinājumiem viņš piedāvā iespēju, ka Marta no ugunsgrēka, kam viņš pērk dārgas rotaslietas, šeit varētu nākt strādāt. Šprice par to, protams, apvainojas, bet, manuprāt, tas nav tas sliktākais risinājums. Ja Šprice neko nedarīs, tad viņai māju par nemaksāšanu atņems un par to būtu žēl, jo arī Jaundālderis jau ievērojis, ka „liela māja, skaista māja”. Bet, lūk, Jaundāldera piedāvājums skaitās nepieklājīgs. Taču, kad Mārtiņš Vilsons atzīstas Špricei, ka varētu izjaukt māju pa ķieģelīšiem, neviens neceļ ne ausu, kaut arī tas būtu daudz sliktāk. Viņš mierīgi to māju varētu nahuj uzspridzināt un neviens gailis pakaļ nedziedātu, jo viņš, redz, nav bagāts, bet īstais ļaunums slēpjas buņģī Jaundālderī. Besī šitie nabagu kulti! Mēs taču labi zinām, ka bagātam būt ir krutāk nekā nabadzīgam.

Špricei nevedas ne biznesā, ne ģimenes dzīvē, jo viņa ne tikai nav pamanījusi, ka vecākajai meitai (17) jau pusgadu ir štuceris, bet arī laulības dzīve ir uz izjukšanas robežas. Svarīgi atzīmēt, ka dakterei ir divas paralēlās laulības dzīves – ar reālo vīru Gunti, kas ir arī jaunākās meitas (14) fāterīts, un ar mirušo vīru, kas ir vecākās meitas tēvs. Kā jau var noprast, mirušais vīrs ir miris, nav starp dzīvajiem, ir aizgājis bojā. Kādas tad ir viņu attiecības? Šprice dzīvo savu dzīvi un laiku pa laikam pie viņas atnāk mironis, kuru neviens cits neredz, un runā kaut kādu pravietiski sviestu. Vēl ļaunāk – kad Ieva runā ar dzīviem cilvēkiem, rēgs jaucas pa vidu. Zināt, cik pretīgi, kad Tu runā pa telefonu un kāds petuhs blakus kladzina, lai pasaka to un šito? Ar to mirušo vīru ir tieši tāpat. Stulbākais, ka viņu nevar nosist, jo viņš jau skaitās beigts.

Daudz normālāks tēls ir Artis Robežnieks – Ievas Šprices tagadējais vīrs, kurš grib iet prom. Viņš vēl nav redzēts, kad kaut kāda vecene, kas visu laiku trinās apkārt un runā pilnīgi sviestu bez kādas jēgas, paziņojusi, ka Robežnieks no rīta aizbraucis ar lielu somu un pie stūres sēdējusi zivs ar lielām acīm un cepuri kā Čapajevam. Tā kā man ir grūti iztēloties gan zivi ar cepurei, gan to, kā zivs ar savām spurām varētu novaldīt autostūri, tad pieņemu, ka tas ir bijis tāds prikolīgs salīdzinājums un pie stūres patiesībā sēdējusi kaut kāda Robežnieka zaika. Atceros, ka agrāk Artis Robežnieks skaitījās baigais smukulītis, bet tagad viņš atgādina ķirbi, tāpēc ieteiktu dakterei Ievai pārāk nebēdāt, ka Artis jeb Guntis grib iet no viņas prom. Kad Špricei jau zajebala, viņa dara, kā P.Koelju licis – sasienas rokās kopā ar meitām un ievēlas, lai dzīvai vīrs atgriežas. Ko viņam bija darīt? Protams, bija jāatgriežas, lai ne tikai Ievai atzītos, ka viņam ir bijušas citas sievietes, bet arī lai pierādītu, ka būs citas sievietes – ieraudzījis bagātā Jaundāldera ļubovņicu Martu, sāk gar to trīties kā kaķis gar badriāņiem un skaidrs, ka gribēs šo drostaliņu buņģim nocelt. Ieva, protams, ir bēdīga par to, ka dzīvai vīrs viņu krāpj, bet pati slepus satiekas ar savu beigto vīru. Tas nav vēl sliktāk? Nē, protams, daktere vēl pasēž pie galda un paraud, vērojot sevi spogulī.

Nākamajā dienā pēc pirmizrādes Lauris Reiniks bija sacījis, ka viņam patikusi Agneses Zeltiņas atveidotā bloņģinka, bet es nemaz īsti neatceros, ko vēl bez nagu lakošanas viņa dara, bet varēja noprast, ka viņa ir sorosīde.

Esmu redzējusi trīs sērijas un domāju, ka nākamajās sērijās Robežnieks mēģinās nokoļīt Martu no Ugunsgrēka, par ko apavainosies Jaundālderis, Šprice turpinās tikties ar savu mironi un pats galvenais – džeki pārbīdīs skapi, kurā sakrautas Latvijas Padomju enciklopēdijas. Bet nu – paskatīšos de facto, kurā stāsta par kaut kādu Krišjāni Peteni. Vai tas ir par daudz prasīts?

Lai būtu godīgi pret lasītāju, atzīšos, ka šis un turpmākie texxxti pāris mēnešu garumā no manas puses taps skaidrā, taču tas nebūt nenozīmē, ka tāpēc kļūšu par aristokratičeskij inteļiģent, kurš uzskata, ka hennessy is for pussies. Es joprojām mīlu alkoholu un, lūdzu, dzeriet, kamēr vien drīkst.

Šī mēneša analīze tiks veltīts televīzijas programmas „Mājokļa jautājums” 23. marta raidījumam. Zināma rezonanse jau bija jūtama interneta koplietošanas telpās. Lielākoties tas bija klajš sašutums par to, kā tie petuhi uzdrīkstējušies Ziedoņa kabinetā ielikt plastikāta logus, tāpēc projekta „Texxxti” ietvaros centīšos reflektēt nedaudz pilnīgāku atskatu uz raidījumu, lai nezinātājam arī bez attiecīgās pārraides noskatīšanās būtu iespēja izvērst savu viedokli ārpus plastikāta logu rāmjiem.

Raidījums sākas ārkārtīgi prozaiskā manierē, kur stabulītei fonā skanot, tiek vilktas paralēles starp latviešu tautā dziļi cienītā un mīlētā dzejnieka, publicista, īsprozas autora, tulkotāja, scenārista un politiķa Imanta Ziedoņa rakstu darbiem un viņa interjera aizkustinoši pieticīgajiem priekšmetiem. Šis paņēmiens nebūt nav peļams, jo diez vai es un mani laikabiedri spētu tā paši saviem spēkiem uzreiz aizkaros saredzēt „Krāsainās pasakas” vai to, kā mālu podu omulīgie sāni, korelē ar dzejas krājumu „Kā svece deg.” Netiek aizmirsts arī brīdinājums par raidījuma laikā izvietotajiem produktiem, kas savukārt nedaudz rada kinofilmas „Trūmena šovs” atmosfēru, tāpēc turpmāk texxxtā nosaukumu „Mājokļa jautājums” aizvietošu ar vārdiem „Ziedoņa šovs”, kurā galvenajā lomā būs aktrise Ausma Kantāne-Ziedone (un arī politiķe un pasniedzēja, jo latvieši ir tieši tik daudzpusīga tauta, lai nespētu aprobežoties ar vienu nišu – varu derēt, ka Kārlis Markss pie pirmās iespējas no Šlesera nopirktu šo multimāksliniecisko pilsonību, ja vēl atrastos starp dzīvajiem).

„Ziedoņa šova” naratora Vitas Baļčunaites atņirgto zobiņu dēļ rodas aizdomas, ka šeit top ievietota Colgate produkcija, taču es maldos, un viss, kas šeit tiek ievietots, ir īss, vēsturisks apskats par mākslienieku pāra dzīvokli liegi patētiskā intonācijā – tas atrodas Zaļajā iela, tā iemītnieki šeit dzīvo jau kopš astoņdesmitajiem. Laika zobs ir skāris ne tikai dzīvokļa sienas, bet arī pašus māksliniekus, un Ziedonis saka, ka viņam ir auksti. Lai arī te visi metas plosīt Kantāni, kura vēlas kultūrvēsturi upurēt savu kaprīžu dēļ, man tomēr šķiet, ka vēlme pēc savas istabas, īpaši, ja tādas nekad pa īstam nav bijis, nav gluži no tām egoistiskākajām. Šajā brīdī es arī mazliet sāku dusmoties uz visiem tiem kultūras rabīniem, jo, lai arī Ziedonis noveco, es nesaprotu, kāda velna pēc viņš ir jāaprok pirms laika zem sentimenta izdekorētas pieticības. Viņi taču vēl ir dzīvi cilvēki, kas grib un var dzīvot paši savās mājās, nevis muzeja trīsdimensionālā maketā. Man šķiet, ka vecus cilvēkus gluži tāpat kā mājdzīvniekus gados ir kara nozieguma svarā pārvietot uz jaunām mājām, taču, ja vecajās mājās salst, es neredzu nekā pārāk slikta tajās ievietot siltinošos logus. Esat kādreiz padomājuši, ka, iztēlējoties labsajūtu, atmosfēra ir vienaldzīga pēc temperatūras? Neviens taču neasociē laimi ar salu vai pārlieku karstumu. Varbūt arī dizainu var apvienot ar nepieciešamībām, taču, manuprāt, funkcionālisms šajā konkrētajā gadījumā vintage dizainam ieliek vienos vārtos.

Es pārāk neizplūdīšu tehniskajās detaļās. Vārdusakot, dizainere Zane Skalberga turpina ar vārsmotu apceri par to, kā iebūvējam skapim neļaus sabojāt auru, un tālāk tiek rādīti visi tie „kvartjirnij vapros” best of’i, kuros zēni kombinezonos kaut ko stibī un urbj. Tam seko bezcerīgi gara reklāmas pauze, kuras laikā tomēr arī ir patīkams pārsteigums – lai nu ko, bet veikala 220 džeku laika zobs nemaz nav skāris, un viņš par veļasmašīnām runā tikpat aizrautīgi, cik pirms desmit gadiem.

Pēc reklāmas pauzes vēl kādu mirkli zēni kombinezonos ņipri torčī ar elektrības kabeļiem un slaveno plastikāta logu. Drīz vien seko sentimentāls atskats uz mākslinieku mīļākajām lietiņām. Ausmai ir lāču fetišs, tāpēc arī „Ziedoņa šova” dizainere pati uzšuj vienu lācīti, kas papildinās svaigi izremontēto istabu. Visam vēl pa vidu tiek haotiski citētas „Krāsainās pasakas”, kam fonā Ziedoņa kabinets raiti pārtop par Ausmas buduāru. Kā ķirsis uz putukrējuma, kā pārsteigums, kas izlec no tortes, sevi piesaka „Merlin” šefpavārs Aleksandrs Kardašs, turpmāk texxxtā - Saška. Saška gatavo Nīcas salātus un buļļa vaigus otrajā. Saška ir sorosīds, jo lepojas, ka gatavo latviešu bullīšus, kas baroti ar graudiem un „dabīgo zālīti”. Lietoju pēdiņas, jo tas ir tiešs citāts un neesmu droša, ka pilnībā saprotu, ko Saška ar to domā. Nobeigumā Saška neslēpj, ka desertā pasniegs burkānu kūku ar aveņu ievārījumu, kas tajā viņa brūzī skaitoties firmas ēdiens. Mielasts tiek rīkots par godu mākslinieku 45. kāzu gadadienai. Uz smalkā galda tiek servēts arī sarkanvīns, no kura neatsakas arī Ausma un Imants. Pie galda atkal uzvirmo sentiments, kurā pāris (tiesa gan, vairāk Ausma) dalās par kopīgi piedzīvoto. Lai arī interneta testā noskaidroju, ka man ir gandrīz autisms, es tomēr gribu domāt, ka starp rindiņām Ausmas balsī varēju just smagumu, kas jānes liela kunga sievai.

Pēkšņi parādās arī Kaupers, Goran Goras sieva un vēl kaut kādas dāmiņas, kas ierodas, nevis kā pieklājīgi cilvēki piezvanot pie ārdurvīm, bet gan vienkārši metoties iekšā, skaļi aurēdami un dziedādami. „Kaupers jau tiem latviešiem patīk” – tā savulaik teica modernais komjaunietis Aleksis Zoldners. Kaupers sasveicinas ar Imantu un it kā tā starp citu pastāsta par kaut kādu disku, ko varēs grāmatnīcās nopirkt šī gada pirmajā maijā.

Atkal reklāmas pauze. Reklāmas pauzes – es nepārspīlēju! - aizņem kādus 30% no visa šova raidlaika.

Visbeidzot ir pienācis kulminācijas brīdis, kurā mājas īstie saimnieki tiek ievesti izremontētajā istabā. Mani ļoti aizkustina, ka Imants vēlas izlingot laukā to dizaineres šūto lāci, jo viņš jau iepriekš lika noprast, ka viņam tie lāči zajebala. Te gan var arī saprast, ka Imantam piemīt vislabākais no visiem humora paveidiem – sausais humors. Tas ir tad, kad pats spēj nesmieties par saviem jokiem un tādejādi radīt īslaicīgas, sociāli neērtas situācijas. Ausma par savu istabu ir sajūsmā, bet Imants saka, ka viņam nav žēl, kā viņa vecais kabinets ir pārvērties. Kāpēc man viņiem neticēt?

Ja to nevarēja noprast texxxta lasīšanas laikā, es vēlos īpaši piekodināt, ka es patiesībā ļoti cienu gan Ziedoni, gan arī Kantāni. Ziedonis ir liels meistars, bet neviena liela meistara draudzenei būt nav viegli. Un, lai arī man šķiet, ka draudzenes un sievas visiem džekiem nāk par sliktu a priori, es neko sliktu nebūt nedomāju par Ausmu Kantāni kā viņa dzīvesbiedri. Raidījuma noslēgumā, starp citu, tiek arī pieminēts fakts, ka Murjāņos šobrīd jau top Ziedoņa memoriālais muzejs, tāpēc vēl jo vairāk nesaskatu nekā ļauna tajā, ka tagad mākslinieku pārim faktiskajās mājās būs bezvadu internets, mūzikas atskaņotājs un Ausmas Kantānes platā gulta, kurā kādreiz varēs iegulties blakus arī Ziedonis, kad sals.

Nobeigumā vēlos piebilst, ka šova laikā redzēto Ziedoņa jaunības dienu fotogrāfiju dēļ, man viņa frizūras un sejas vaibsti šķiet mazlietiņ radniecīgi amerikāņu dižgaram Bobam Dilanam, taču, lai visu nebeigtu uz tik globalizētas marazma nots, es teikšu, ka Ziedonis atbild patiesību, kad viņam jautā par visiem tiem, kas šobrīd brīvprātīgi aizbrauc trimdā. Viņš saka, ka viņi visi atbrauks atpakaļ. Kā viena no trimdas tālēm arī es zinu, ka es atbraukšu atpakaļ uz mājām kādudien pavisam.

Iesaku skatīties tiem, kam drīzumā tiek plānots kāds remontiņš. Un vēl es labāk iesaku skatīties strādniekiem, nevis intelektuāļiem, jo tie pēdējie tikai lēks uz ecēšām būtībā ne par ko.

Jā, texxxti ir pamanījuši, ka mūsu brīvdienas ir ieilgušas, un mūs no sirds iepriecina vairāku lasītāju gramstīšanās gar mūsu kailajām sirdsapziņām ar jautājumiem par to, kad tad beidzot būs. Šonedēļ viss atgriezīsies ierastajās sliedēs, un pirmā no atvaļinājuma atgriežos es ar TV3 raidījumu par mūziku „Iepirkšanās rokenrols”.

Raidījumu uzsāku skatīties ar cerību, ka tas varētu būt kaut kas tik kruts kā deviņdesmito gadu „Legomānija”, ko vadīja Dainis Porgants, kurš nu kļuvis nopietnāks un tēlo nelaipnu taksistu latviešu seriālā „Prāts vai instrinkts, sekss vai lielpilsēta”. Brīnījos, kā tas nākas, ka raidījumu ar tik kārdinoši nosaukumu ne reizi nebiju redzējusi, bet anotācija man paskaidro, ka es vienkārši tad esmu bijusi aizmigusi: „Kamēr citi guļ, tikmēr 3 aktīvas ģimenes piedalās jautrā un atraktīvā spēlē.” Izrādās, ka raidījums tomēr nav par mūziku un tajā Dailes Zigis nestāstīs, ka iepirkšanās rokenrols radies no iepirkšanās blūza, un tas nebūs Ivara Godmaņa „Sakņu” ekvivalents televīzijā - konkursā galvenais ir skriet pa veikalu un kā abžoram kraut visu ratos. Sak, ko padomātu veikala apmeklētāji, ja redzētu, ka kāds nevis normāli iepērkas, bet lielā ātrumā skrien pa veikalu? Dies` nedod, vēl norauties no apsardzes pa kaklu! Bet tagad veikala apmeklētāji guļ un uz Rimi vēl nav atnākuši.

Pašā spēles sākuma ekrāns brīdina, ka raidījumā iekļauta produktu izvietošana. Tā kā spēle notiek veikalā, tad tikai jāpriecājas par Rimi darbiniekiem, kas visu ir izvietojuši - tas nu gan būtu gaužām bēdīgs veikals, kurā produkti nebūtu izvietoti.

Tā kā šis ir ģimenes raidījums, tad tajā piedalās 3 ģimenes:
1)Fučedži ģimene no Salaspils dzeltenos krekliņos. Viņi ir vienīgie, kas piemin, ka piedalās, jo grib dabūt 500 latu dāvanu karti, par kuru iegādāties deju grīdu;
2)Skadmaņu no Jelgavas baltos krekliņos;
3)Straumes no Rīgas zilos krekliņos. Straumju tētis kavējas, tāpēc nospriedu, ka ir uzkāpis uz korķa un tur, kā jau brīvdienas rītā pienākas, stāv godasardzē, tātad dara to, ko visi normāli cilvēki laikā, kad Rimi ir ciet – nenāk uz Rimi.
Lai raidījums izklausītos svēts, ģimenes saukšu par dzelteno, balto un zilo kori.

Galvenais uzdevums spēlē ir pašās beigās, kad noteiktā laikā jāsavāc pēc iespējas dārgāka paika, bet līdz tam dažādos sīkos uzdevumos ir iespēja nopelnīt papildu sekundes, kurās var savākties vairāk un dārgāku rijamo.

Pirmais sīkais pārbaudījums ir mužikiem – viņiem minūtes laikā jāsavāc piena produkti, kuru cenu summa veido skaitli, kas pēc iespējas tuvāks pieciem latiem. Diemžēl nav precizēts, vai krējumelis skaitās.
Uzdevuma zelta medaļas ieguvējam tiek pasniegts nevis sestdienas rīta graķītis, bet gan papildjautājums par to, kura ir populārākā (visvairāk pirktā un ēstā) zivs pasaulē. Atbilde esot siļķe. Tā kā man ļoti patīk viss par zivīm, tad mēģināju pārliecināties par to, bet apstiprinājumu diemžēl neguvu. Atradu vien pavedienus, kas liecina, ka visvairāk pasaulē ēd tilapiju. Bet tas pohuj, galvenais, lai visi zina, kura ir visstulbākā zivs pasaulē – tā ir pangasija.

Nākamais pārbaudījums bija mammām, bet tas bija boring as fuck.

Pēc tam sāku domāt, ka varbūt baltais koris sadirsa, kad sacīja, ka tētis ir aizkavējies, jo nākamajā – tētu – konkursā piedalījās lielākais mužiks no baltā kora un viss bija kruta. Tētiem, protams, bija jābūt gudriem, bet gudrība nebija nepieciešama vienā no nākamajiem pārbaudījumiem, kur bija jāatbild uz kādu smalku jautājumu, vienīgi bija jau dotas atbildes ar sajauktiem burtiem. Vai nav pohuj, kā turpinās jautājums, kas sācies ar „Kurš auglis...”, ja priekšā dota it kā baigi grūti atšifrējamais „lābos”? Bez ābola vēl tur sanāk „lobās”, bet, pirmkārt, tas nav auglis, otrkārt, neviens taču sestdienas rītā nelobās, tad taču lāpās!

Gan zilajā, gan baltajā korī tieši bērni ir bijuši tie, kas visvairāk gribējuši piedalīties „Iepirkšanās rokenrolā”. Parasti jau arī bērni ir tie, kas grib sunīšus, par kuriem pārstāj rūpēties pēc 2 nedēļām. Šis raidījums ir varen audzinošs. Gribējāt piedalīties? Nu, tad kaut ko dariet! Divām meitenēm jāskrien pēc vienas un tās pašas lelles, bet ercenam - pēc lego mašīnas. Uzvar tas, kurš to izdara visātrāk. Tas viss notiek vienlaicīgi. Bet tas taču ir sviests – viena meitene var atrast lelli, sākt skriet savu mazo cibiņa soli, otra meitene nav dura, var ieraudzīt, kur to atrada pirmā, paķert nākamo lelli un ar savu buņģa soli noskriet gudro, bet ne tik ātro meiteni. Domāju, ka šai spēles kārtai bija jānotiek tā, ka katrs skrien atsevišķi un tiek uzņemts laiks. Kamēr viens skrien, tikmēr citi turņī. Visi pretargumenti šādam risinājumam man pohuj.

Tā nu esam tikuši pie galvenā uzdevuma – pie maksimāli dārga rijamā grābšanas. Visvairāk laika ir dzeltenajam korim, otrajā vietā – zilais koris, visdrusciņāk drīkst skriet baltais koris. Skrējiens pierāda laika un naudas tiešo propocionalitāti – baltais koris savāc summu 277Ls, zilais – 541, bet par spēles uzvarētājiem kļūst dzeltenais koris, kas jau spēles sākumā pateica, ka grib uzvarēt un to 500 latu dāvanu karti nahuj savākt.

Atceraties to latviešu tautas pasaku, kur vecītim āliņģi iekrita koka cirvis, bet viņš gribēja dabūt ārā zelta, bet beigās nekā nedabūja? Ne tik strauji pār tiltu, dzeltenais kori! Lai tiktu pie dāvanu kartes, pusotrā minūtē jāveic vēl kāds pārbaudījums – ar mīklas palīdzību jātiek līdz nākamajai mīklai, tad līdz vēl nākamajai, līdz tā aizved līdz īstajai kartes atrašanās vietai. Atceros, ka reiz man šādi bija jāiet uz kaut kādu dzimšanas dienas pirti, kur man par pārsteigumu nedeva dāvanu kartes, bet tikai šņabi. Dzeltenais koris beigās savu naudu nedabūja, jo riktīgi nočakarēja pirmo mīklu. „Sarkans gailis zemē, sekste augšā” – viņiem likās, ka tas ir burkāns un veltīgi pie burkānu stenda meklēja nākamo norādi, ignorējot bietes, kas ir mans otrs mīļākais ēdiens tūliņ pat aiz karstas maizes. Nu, tā mantkārīgā dzeltenā ģimene beigās dabūja tikai klusu putekļu sūcēju. Tā kā var uzskatīt, ka viss beidzās laimīgi, un droši viens baltais un zilais koris, kas neteica, ka kaut ko grib, beigās dabūja gan sudraba, gan zelta cirvi.

Raidījumu iesaku nosaktīties ikvienam, kam patīk pirkt pēc iespējas dārgāku pārtiku, kā arī visiem Pita Andersona faniem. Nāc uz Rimi!

jau nedēļas sākumā oficiāli paziņoju, ka no manis varat gaidīt spriedelējumu par garāžroka kultūru šī gadsimta sākumā, bet dažkārt ir tā, ka par lietām, kuras liekas stulbas, patiesībā nav sakāmā. varu vien izteikties grupas kaiser chiefs vārdiem: "na na na na na." tā nomainīju savu tēmu uz star fm radio seriālu "ūdensrēgs", kas ir mūsu iemīļotā "ugunsgrēka" parodija. jau iepriekš būsit pamanījuši, ka man šķiet, ka baiba sipeniece ir daune, bet es pieļauju iespēju, ka kaut kādiem deģenerātiem viņas šovu vadīšanas maniere varētu iet pie sirds, taču nespēju iedomāties, kādam jābūt cilvēkam, lai viņam smieklīgi liktos "ūdensrēga" joki.
tā kā biju vīlusies kultūrā un izklaidē, pievērsos kam nopietnam - pētnieciskajai žurnālistikai un ticībai jeb "tv3 raidījuma "nekā personīga" intervijai ar veco āzi kardinālu pujatu", kurš laikam vairāk nav kardināls, tomēr tā viņu devēšu, jo, pirmkārt, nevēlos, lai Jūs viņu jauktu ar dzejnieku pujatu, turklāt jāatzīst, ka viņa uzskati ir visai kardināli, kas gan nav nekāds brīnums, jo viņš nav radies dzimumsakaru ceļā, bet gan, tāpat kā dalās baktērijas, vienkārši atdalījies no baznīcas.
intervētājs, kas, pēc balss spriežot, ir jānis krēvics, runā par šlesera dāvanām, aglonas virsaiša dārgo džipu un politikas ielaišanu baznīcā, turpretī kardināls pujats runā par to, ka nedrīkst novērsties no tā dieva, kas ir jēzus kristus fāterīts.

2010.gada aglonas svētki izvērtās par tādiem partiju apvienības "par labu latviju" (saukta arī par apaļmutniekiem) debesīs laišanas tusofku, un šķiet, ka krēvics ar to grib saistīt dāvanu, ko neilgi pirms svētkiem saņēmis kardināls no satiksmes ministra aināra šlesera. es zinu, ka šlesers vairs nav satiksmes ministrs, bet gribu palīdzēt lasītājam neapjukt, jo varu derēt, ka lielākā daļa texxxtu lasītāju domā, ka satiksmes ministrs ir šlesers. cilvēkus, kas tā domā, vainot, protams, nevar, jo tāds iespaids var rasties par it kā pieaugušu vīrieti, kurš komatu vietā lieto vārdu "lidosta". bet nu atpakaļ pie visnotaļ noderīgās dāvanas - šlesers pujatam uzdāvinājis gaisa kondicionieri, par ko iepriekšējā karstajā vasarā būtu sapņojis ne viens vien cilvēks, kas visu laiku staigā tikai kaut kādā garā paltrakā, nevis sērferu šortos. uz jautājumu, vai šlesers bieži kaut ko uzdāvina, pujats neatbild ne jā, ne nē, ne balts, ne melns, vien pamāca, ka, ja cilvēki nevērsīsies pie dieva, viņi iestigs muklājā. ļoti vērtīga informācija.
jānis krēvics gan jau bišku ir komunists, jo viņam nepatīk, ja cilvēkam pieder kāda dārga manta - viņš vēlas noskaidrot, vai arī kardināls pujats arī ir komunists, tāpēc vaicā, vai pujatam šķiet, labi, ka aglonas virsaitis brauc ar 100 000 naudu vērtu džipu. es, piemēram, uzskatu, ka, ja viņš grib, viņš var braukt arī ar miljonu vērtu dirižabli kimas vaildas formā. apgalvot, ka pujats ir komunists, nevaram, jo viņš nenosoda aglonieti par mašīnas izvēli. vēl vairāk - arī apsaukā pašu mašīnu par sabrauktu un sapelējušu. tajā mirklī parādās bilde ar tādu diezgan okei džipu, kam droši vien nav nekāda sakara ar viņu aprunāto auto, jo attēlā redzamais nav nedz sabraukts, nedz sapelējis. pujats atkal novirzās no tēmas, un stāsta, cik labi aglonietis organizējis aglonas svētkus - jau no jaungada reizi nedēļā braucis uz rīgu, lai izdarītu visu, lai svētkos iesaistītās 25 firmas varētu darboties pa divi deviņi un lai nevienam nepietrūktu "par labu latviju!" ūdens. atkal pienācis jaungads, kas nozīmē, ka aglonietim vai kādam citam atkal jābrauc katru nedēļu uz rīgu. atliek vien novēlēt braukt prātīgi.

"par labu latviju!" ūdens bija tikai viena no lietām, kas simbolizēja attiecīgā politiskā spēka nozīmi aglonas svētkos, arī kardināla pujāta sprediķī tika pieminēts, ka šlesers ir mūsu māte, bet šķēle - tēvs. krēvics prasa, kā tad tā - viss ir baigā pakaļā, vai tad pujats ar kādu kaut ko ir saskaņojis, šeit arī parādās pirmā atbilde uz kādu no jautājumiem - nē, nav saskaņojis, bet nevajag laimi meklēt budismā, jo latviešu tauta 800 gadu dzīvojusi kristīgā ticībā. tas, ka kaut kas ir noticis ļoti ilgi, gan nav nekāds arguments par labu pohujkam. latvija padomju savienībā bijusi 50 gadu, neatkarība ir drusku jaunāka par mani. šaubos, vai kāds iedomātos, ka tas būtu iemesls izrakt no kapa staļinu un ielikt dombrovska vietā. es lielāko daļu sava mūža esmu bijusi nevainīga, varbūt atjaunot nevainību? kardināls arī piemin, ka dievs visus, kas ir neticīgi, noslaucīs no ceļa kā mēslus. tas gan nav jauki, jo līdz šim man likās, ka dieviņš ir apmēram tāds kā tas vecais pidars no "sprīdīša " - viņš tikai mīļi aprunājās ar sprīdīti, ierādot viņam, kuras ir tās vērtības, kas jāciena (mājas, sirdsapziņa, sekss), taču nevienu mirkli neiteica, ka sprīdīti, suku, atspārdīs, ja viņš nepisīs lienīti, bet dzīsies pēc piķa. un ticēt dievam ir kā pist lienīti.
uz intervijas beigām kardināls sāk runāt tik neskaidri, ka es - jaunā un perspektīvā runas pasniedzēja - nevaru saprast, kā auditorija var saprast viņa sprediķus. zināms vien tas, ka kāds "fantjozors" ir nolēmis celt baznīcu, kurā nebūs jēzus fočenes. domāju, ka ļoti laba atbilde uz jautājumu par to, vai politika baznīcā nav ielaista par tālu.

interviju iesaku noskatīties ikvienam, kurš grib iemācīties neveikli izvairīties no jautājumiem, kā arī šļupstēt kā lohs, kurš tikko izdūris mēlē caurumu pīrsinga vajadzībām.

jau otro nedēļu pēc kārtas viens no tematiem, par kuru es varētu rakstīt, bija aplikāciju raidījums radio101, bet jau otro nedēļu pēc kārtas tas nav noticis, tāpēc esmu spiesta izvēlēties citu tematu. kādā no iepriekšējām nedēļām anete konste savā seriāla "ugunsgrēks" recenzijā norāda, ka tas ir visforšākais latviešu seriāls, taču domāju, ka žaklīna cinovska ir sagādājusi vēl vienu pretendentu uz šo cienījamo nosaukumu. "prātā vai instinktā" aktrises spēlē "seksos un lielpilsētās": draudzenes ap 30-40 gadiem izmēģina dažādus vīriešus un to pārrunā, satiekoties kafejnīcā pie kokteiļa glāzes vai iepērkoties veikalā "degas". lai seriālu nevarētu uzskatīt par "seksa un lielpilsētas" kopiju, šeit ir nevis 4, bet gan 5 galvenās varones, kas gan tā ir tikai tīri tehniski, jo divas varones - zane un terēze - ir tik līdzīgas, ka neprotu viņas atšķirt, tāpēc turpmākajā tekstā saukšu viņas par zani vai terēzi, bet īsti nezināšu, par ko runāju.

šī brīža interesantākā un vienīgā sižeta līnija ir saistīta ar vienu seriāla varoni - ernesta gulbja mamma, kas strādā klīnikā par medmāsu un tāpēc valkā tādu jocīgu lakatiņu, iepazinusies ar kādu krievu un iemīlējusies. krievs viņai uzdāvinājis dzīvokli, kur viņi tagad dzīvo kopā ar savu bērnu (ne jau ernestu gulbi, bet savu seriāla meitu, ernests gulbis seriālā neparādās, jo tas ir tikai seriāls). taču izrādās, ka krievam ir nešķirta laulība ar sievu, kuru viņš sen nemīl, bet krieva sieva savu krievu tomēr negrib laist prom. kamēr krievs ir aizbraucis darīšanās uz maskavu, tikmēr krieva sieva it kā nejauši iepazīstas ar ernesta gulbja mammu, pārdurot viņas mašīnai riepas, tad it kā nejauši ejot garām un laipni piedāvājot aizvest līdz mājām, tādējādi viņa uzzina, kur ernesta gulbja mamma dzīvo, un varbūt vēlāk, sekojot labākajām latviešu seriālu tradīcijām, varēs to māju uzspridzināt. viņas apmainās ar telefona numuriem, un krieva sieva visu laiku zvana ernesta gulbja mammai, lai uzaicinātu uz pusdienām, kurās droši vien grib savu sāncensi novākt, taču nākamās sērijas ieskatā viņa runā ar savu krievu, kas nozīmē, ka tomēr no nāves tvēriena ir izbēgusi. paldies dieviņam, jo vairāk nekā interesanta seriālā nav.

santa didžus pēdējā sērijā gāja pie sava brāļa, kurš tikko apprecējusies, un, santasprāt, sieva viņas brāli krāpj. pati viņa domā, ka pieķerusi brāļa sievu mirklī, kad viņa pirkusi vīriešu apenes, bet izrādās, ka tā nav un vismaz šajā sērijā ir kārtībā. vienīgais prikols bija tas, ka viņa uz sporta zāli bija devusies augstpapēžu kurpēs un džeku priekšā virināja kājas, nepārprotami uzburot ainiņas par pišukiem, bet pēc tam attiecīgie džeki nekur neparādījās, tāpēc šie priomi sporta zālē man nebija saprotami. tāpat man nebija saprotama daiņa porganta parādīšanās - viņš bija taksists, kurš brauciena vidū ernesta gulbja mammu izmeta no takša. ar to arī viņa iznāciens beidzās. ceru, ka vismaz nākamajā sērijā kaut kā attīstīsies zanes vai terēzes attiecības ar ceļu policistu, kurš vienreiz bija apturējis zani vai terēzi un, kamēr ar viņu runājis, totāli jaunkundzi savaldzinājis, tāpēc zane vai terēze kopš tā laika speciāli pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus un brauc gar vietu, kur viņu apturējis cēlais inspektors ozols. apbrīnojama apņēmība un iekāre! tajā pašā sērijā zane vai terēze gatavojas uzsākt biznesu sadarbībā ar kādu izslavētu babņiku, bet negrib viņam zvanīt, jo viņš taču ir izslavēts babņiks, tātad riebīgs un iedomīgs. bet, kad viņi pirmoreiz satiekas, viņa saprot, ka babņiks ir ļoti galants un patīkams kungs. bet zanei vai terēzei jau sen vajadzēja zināt, ka babņiki parasti ir ļoti galanti un patīkami, vismaz pirmais iespaids noteikti tāds ir. tāpēc jau viņi var dabūt miljons veceņu.

piektā seriāla varone, kas tajā vispār varēja nepiedalīties (tad būtu 3 varones: ernesta gulbja mamma, santa didžus un zane vai terēze), ir ilze, kuras vīrs ir varis vētra, ar kuru viņa jau sen grib šķirties. ilze, kas ir sūdīgākā seriāla aktrise, vismaz agrāk bija traka darbaholiķe, kas gultā līdzi ņēma savu iMacu. tagad viņas vietā darbā pieņemta neviena cita kā kitija no seriāla "ugunsgrēks", kas matos ielikusi mazliet vairāk želejas. un kā likums arī šeit viņa ir riebīga kurva, kas algu, kolēģuprāt, saņem par pišanos ar priekšnieku. domāju, ka tad, kad "prātā vai instinktā" ieradīsies arī "ugunsgrēka" solveiga un novāks to ernesta gulbja mammu, latviešu kino būs sasniedzis savu kvalitātes augstāko punktu, sauktu arī par orgasmu.

nav jābūt tādam plaģiātu detektoram kā man, lai pamanītu, ka seriāla mūzika ir tā pati "seksa un lielpilsētas" mūzika, tālab liels bija mans pārsteigums, kad beigu titros izlašiju, ka mūzikas autors ir juris kulakovs. "seksa un lielpilsētas" melodiju Jūs visi zināt, tāpēc piedāvāju noklausīties jura kulakova skaņdarbu "sekss un lielpilsēta", lai paši varat izvērtēt, vai tas ir tas pats, vai tomēr uzskatāms par jura kulakova oriģināldarbu: http://www.youtube.com/watch?v=DYfCqs8XWok

"prātu vai instinktu" iesaku noskatīties ikvienam, kuram arī ir grūti izvēlēties starp šiem abiem sievietes darbību dzinējspēkiem. pašām seriāla varonēm tas jau vairs nav jāskatās, jo viņas savu izvēli ir izdarījušas. kā sacīja mana māsa - tās vecenes taču ir pilnīgi slimas un to vien domā, ka tik nopistes. vienīgā normālā ir ernesta gulbja mamma, tāpēc ceru, ka viņai viss būs labi un krieva sieva viņu nenoindēs.

izskatās, ka šonedēļ ar elīnu savās liecībās esam nopelnījušas uzvedību "priekšzīmīgi", jo domraksti būs nodoti jau pirms termiņa, un salīdzinoši diezgan maz laika pavadījām lietojot alkoholu, kā arī ne reizi netikām pieķertas pīpējot pie skolas.
lai gan formāli textu tēmas uzdodam viena otrai, liekas, ka vairākumā gadījumu tomēr sirds dziļumos tās izvēlamies pašas. šonedēļ manai analīzei ticis pakļauts svētdienas TV3 raidījuma "nekā personīga" brīnišķīgais sižets par to, kā talantīgā latviešu dziedātāja kaspara dimitera mīļotā sieviete līga dimitere (turpmāk textā - līdzīte) ir nozagusi valstij 5000 latus, jo nav ielikusi kaut kādai lauku baznīcai, par kuru kopā ar vīru uzņēmusies rūpes, logu vitrāžas.
jāatzīst, ka šo sižetu nepacietīgi gaidīju visu dienu, jo tā kā svētdienās nav jāiet uz darbu, es visu laiku sēdēju pie teļļuka, kurā nemitīgi rādīja fragmentu kā līdzīte lej gaužas asaras gluži tikpat prasmīgi kā to savos ziedu laikos darīja viņas vīramāte.
nedaudz atkāpšos no texta pamattēmas, lai darītu zināmu savu priekšstatu par to, kāda tad īsti līdzīte ir. pēdējā laikā populāra kļuvusi viņas vīra skaistā dziesma par plūmju ēšanu un kauliņu spļaušanu lejā no loga uz galvas tiem, kas skrien mājās skatīties televizoru (http://webcache.googleusercontent.com/search?q=cache:-38EUY0OLnYJ:blogs.krustaskola.lv/klb/+kaspars+dimiters+m%C4%93s+%C4%93d%C4%ABsim+pl%C5%ABmes&cd=1&hl=lv&ct=clnk&gl=lv), un ir pavisam skaidrs, ka šī dziesmas liriskā varone iemieso visu to, kas līdzīte nav. pirmkārt jau tā meitene, kas ēd plūmes, pavisam noteikti katru dienu nevalkā kaut kādus nomācošus katoļu lakatus, kurus var ērti ar podziņu aizpogāt zem zoda. otrkārt, viņa visdrīzāk nestaigā apkārt ar smagu koka krustu rokās, lai iecirstu pa muguru ikvienam, kurš tai pagadījies ceļā. treškārt, viņa noteikti ir pietiekami gudra, lai tad, ja izdomātu kādu apkrāpt, darītu to tik veikli, kā savas mājas zagļus apčakarē makolijs kalkins filmā "viens pats mājās 1". to, kāda ir līdzīte, izseciniet paši, es te nevēlos nevienu apvainot.
atgriežoties pie sižeta - izrādās, ka līdzīte saņēmusi no valsts piectūkstoš latu, lai ieliktu vitrāžas kādai Latvijas lauku baznīciņai, bet tas nav izdarīts, lai gan līdzīte iesniegusi acīmredzami fiktīvas atskaites, ka nauda ir izlietota paredzētajam mērķim, to apliecinot ar kaut kādu tur katoļu zīmogu. vēlāk katoļu virspriesteris apgalvoja, ka līdzīte šo zīmogu ir nozagusi vai pievīlējusi kā tādu dzīvokļa atslēgu, uz ko līdzīte, kas runāja sižeta beigās, caur asarām teica: "virspriesteris melo!" es gan nesaprotu, kā var kalpot tādā ticībā, kuras karoga nesēji ir acīmredzami meļi ar netīru sirdsapziņu, bet šī, protams, ir ļoti privāta darīšana un negrasos kādu pārliecināt par savu opozicionāro viedokli. vairāki draudzes locekļi apgalvoja, ka baznīcā tiešām nekas nav darīts, un bija sašutuši par tādu nekaunību, lai gan to, ka līdzītei tāda nauda vispār piešķirta, kā varēja noprast, uzzinājuši tikai nesen, jo tie daži, kam šāda informācija bijusi, kaut kādu iemeslu dēļ turējuši mēli aiz zobiem, bet lielai daļai licies, ka līdzīte baznīcā iepriekš ieguldījusi savu personīgo naudu, tāpēc nav tiesīgi neko no viņas gaidīt un pieprasīt (ja šis teikums būtu cilvēks, viņam būtu 1,85 m).
runāja arī mākslinieks, kuram līdzīte iedevusi daļu piķa, lai veidotu vitrāžas, bet pēc tam notinusies, tāpēc mākslinieka materiāli, laika zoba ietekmēti, sākuši lēnām pūt. apskatoties līdzītes konta izrakstus, jāsecina, ka no konta pakāpēniski tikušas izņemtas vairākas mazas summas, kuras visdrīzāk tomēr izlietotas privātām vajadzībām, jo diez vai līdzīte izņēmusi cēneri, lai nopirktu baznīcai, piemēram, sveces veikalā Rimi. katrā ziņā līdzītei par sliktu liecina viss, tāpēc ir vēl jo intriģējošāk gaidīt viņas caur asarām izlieto viedokli beigās.
beigu sākumā līdzīte paraud par to, ka liela daļa pārmetumu paudēju ir viņas vīra izveidotās "krusta skolas" audzēkņi un labi draugi. tas nu gan nav nekāds baigais arguments, jo ir taču skaidrs, ka pasaulē vislielākā nozīme ir patiesībai, un tikai tad nāk pārējais - draugi, ģimene, mīlestība, sekss. nepārspīlēšu, sakot, ka raudāšana bija kā no pirksta izzīsta, un neviens cilvēks, kuru esmu dzīvē redzējusi no sirds raudam, nav to darījis tādā manierē kā līdzīte.
tad nu mūsu mīļotā varone attaisno savu rīcību, sakot, ka par šo naudu darījusi citas lietas baznīcas labā, piemēram, uzlikusi tur kaut kādus foršākus krustus uz jumta. es esmu pārliecināta, ka pat mazam bērnam ir skaidrs, ka valsts un dažādi fondi naudu piešķir konkrētam mērķim, un par to, vai šis mērķis ir piepildīts, liecina čeki nevis, piemēram, konkrētā cilvēka sirdsapziņa. līdzītei, protams, čeku neesot, un visiem bija jāsajūtas gluži vai vainīgiem, ka tie uzdrīkstas ko tādu vispār pieprasīt. beigu beigās rodas vēl viena pretruna, jo raidījuma "nekā personīga" komanda ir uzrakusi līdzītes vīra kaspara kaut kad agrāk rakstītu vēstuli, kurā viņš attaisno savu autortiesībās saņemtās naudas nodokļu nemaksāšanu ar to, ka šo naudu iztērējis, lai uzliktu jau mums zināmajai baznīcai bez vitrāžām krustus. proti, tādam pašam mērķim kā līdzīte izlietojusi vitrāžu naudu. par to, cik absurdi ir šādi attaisnot nodokļu nemaksāšanu, nerunāšu, vien aptuveni citēšu to, ko no vēstules texta izcēla arī raidījumā: "jūs prasāt man čekus. man čekas laiki ir beigušies." ļoti interesanta vārdu spēle, kas pierāda, ka kaspars izjūt milzīgu nepatiku pret čekiem, un tāpēc noteikti tad, ja viņam saplīst kāds priekšmets, kuram ir garantija, nedodas to par brīvu saremontēt vai samainīt, jo tad ir jāuzrāda čeks, bet viņam šie laiki ir beigušies.
ieteiktu šo raidījuma sižetu tv3 arhīvā meklēt ikvienam, kuram patīk asaras.

man tāpat kā jebkuram normālam cilvēkam ļoti patīk skatīties televizoru, un seriāls ugunsgrēks ir viena no manām visiemīļotākajām pārraidēm. bieži cilvēki, uzzinot šo faktu, vēršas pie manis ar jautājumu: "kas tev - darīt nav ko?", uz ko es laipni atbildu, ka: "jā, nav gan." tad nu Elīna šonedēļ manai analīzei nodevusi divas ļoti iepriecinošas tēmas - ugunsgrēka ceturtdienas sēriju un sestdienas resnuļu šovu, kas arī ir viena no manām visiecienītākajām pārraidēm, bet diemžēl atšķirībā no ugunsgrēka parādās TV ekrānā četrreiz retāk.
tātad par ugunsgrēka ceturtdienas sēriju - notikums numur viens bija pašvaldību vēlēšanas, kurās uz X pilsētas mēra amatu kandidēja trīs no galvenajiem varoņiem - vadims, mirdza un jagudins. priekšvēlēšanu debates tāpat kā vēlēšanu rezultātu sagaidīšana, protams, notika viesnīcā. piezīmēšu, ka reālajā dzīvē šādas rezultātu sagaidīšanas parasti notiek atsevišķi katru partiju birojos, bet šeit visi mēri televizoru lūrēja draudzīgi kopā. diemžēl kopā viņi šos rezultātus gaidīja visai nosacīti, jo vadimam no uztraukuma piemetās caureja līdz ar to bija jāskrien tusēties uz leona istabiņas tualeti, bet mirdza iedzēra tik daudz nomierinošo tablešu kopā ar vīnu, ka aizmiga pie sava galdiņa kafejnīcā. no reālās dzīves atšķirās arī rezultātu paziņošana, jo balsis tika skaitītas nevis pakāpeniski, liekot skatītājam vērot intriģējošās dažādu krāsu diagrammas ar procentiem augšgalā, bet vienkārši vienā brīdī tika paziņots - uzvarēja partija sieviešu līga, tātad mērs būs mirdza. pārējās partijas vienkārši zaudēja un viss. vismaz tajā pilsētā, kur atrodas viesnīca, jo, iespējams, ka, piemēram, jagudina pārstāvētā partija kopumā vēlēšanās uzvarēja.
sieviešu līgu, kā jau noprotat, pārstāvēja guļošā mirdza, kas droši vien bija savākusi vienkārši visu veceņu balsis, kamēr vīriešu balsis dalījās uz divi - daļa vadimam, kura mērķis bija uzlabot situāciju latvijas ģimenēs, un daļa jagudinam, kurš vērsās pie lauciniekiem un solīja cīnīties par zemnieku tiesībām un dzimtsbūšanas atcelšanu. svinīgajā rezultātu paziņošanas ceremonijā piedalījās vēl daži ģimenes locekļi un izslavētā seriāla žurnāliste mērija, kas viņai aiz muguras tiek dēvēta par asiņaino mēriju, jo ir tik skarba un inteliģenta kā ilze jaunalksne. pie tam viņa atšķirībā no citiem dzēra ūdeni nevis šampanieti, jo droši vien tāpat kā jaunalksne kurī zāli un negrib jaukt narkotikas ar alkoholu.
otrs svarīgākais notikums risinājās mīlas frontē, jo tā solveigas meita, kura grib nocopēt bagāto leonu, uzzināja, ka leons ir iemīlējies aktrises maijas doveikas atveidotajā martā numur divi - leona meitas ieviņas auklītē. solveigas meita uzreiz devās šo situāciju nokārtot pie martas divi, iestāstot viņai, ka leons savas simpātijas izrādījis, lai ieriebtu viņai, un nevajag tās uztvert nopietni. viņas abas divas arī it kā skaitās draudzenes kaut gan kā vispār draudzība var pastāvēt, ja abas grib vienu džeku (lai arī atšķirīgu iemeslu dēļ). ja viņas izrunātos kā īstas draudzenes, varētu izkārtot tā, ka marta numur divi var pisties ar leonu un beigās atdod savai mantkārīgajai draudzenei kaut kādu piķi, jo viņai nekas vairāk dzīvē arī neinteresē.
tad solveigas meita aizsūta īseni savai māmuliņai solveigai, lai tā nāk uz koridoru izrunāt svarīgo jautājumu - ko iesākt ar leona simpātijām pret martu numur divi. viņas mamma, protams, nolemj, ka marta numur divi ir jānogalina. es jau balsotu par to, ka sākumā viņa jāpamoka ar solveigas izslavētajām indīgajām tējiņām, bet pēc tam jāuzspridzina. diemžēl šādu balsojumu seriāla iespējamajam turpinājumam televīzijas kanāls tv3 nepiedāvā.
vēlāk solveigas meita noiet uz kafejnīcu un pēc sarunas ar bārmeni gunāru uzzina, ka viņas mamma ir paņēmusi nazi, lai it kā mizotu ābolus. tad nu skaidrs - mamma jau aizgājusi nodurt martu numur divi, par ko es sabēdājos, jo gribēju kādu lielāku škandālu, kur beigās vēl kāds paliktu akls, bet kādam tiktu norauti daži locekļi. tomēr solveigas meitas draugs dejo ar zvaigzni līderis česlavs pārliecina viņu, ka gan jau viņas mutere nav tik stulba, lai ietu durt ar gunāra tikko iedoto nazi. es gan domāju, ka viņa ir tik stulba, jo spridzināšanai, ko viņa sarīkoja iepriekšējās sezonas noslēgumā, viņa izmantoja spridzekli, ko bija nozagusi viesnīcas administratora mieriņa draugam. protams, lai uzzinātu, kā īsti beidzās atgadījums ar nazi, jums jāskatās nākamā sērija!
iesaku skatīties visiem, kam nav, ko darīt! paldies par uzmanību!

Šonedēļ jeb nu jau jāsaka pagājušonedēļ, jo savas sliktās pašsajūtas dēļ esmu novirzījusies no visiem termiņiem, saņēmu iespēju analizēt pēdējo resnuļu šovu, ko esmu redzējusi, vai arī ceturto Rokiju Balboa. Izvēlējos to, kas manī tika izraisījis spilgtākas emocijas un lielāku līdzi-jušanu.
Sākšu ar to, ka tikai tagad apjēdzu, ka Silvestrs Stalonne jaunībā bija tiešām smuks džeks. Nu, varbūt tas tāpēc, ka man jau kādu labu laiku patīk džeki ar visu laiku miegainām acīm, jo tādas izskatās mīļas. Vēl pieminēšu tādus faktus, ko kāds no lasītājiem varētu arī nezināt, - Stalonne no Švarcnegera atšķiras ar to, ka pēdējais ir kaut kāds muļķīgs kultūrists, kurš kļuva par aktieri, jo spēja Holivudai pierādīt, ka viņa muskuļi ir tā vērti, bet Stalonne uzkačājās, jo gribēja spēlēt lomas, kurās var kauties. Vēl Stalonne pats ir visu Rokiju scenāriju autors, režisors un galvenais aktieris, bet pats galvenais - ceturtajā Rokijā viņš kāvās pa īstam, un pēc tam nedēļu gulēja slimnīcā.
Nu vot, tātad Rocky IV sākumā mūsu visu iemīļotais varonis ir kļuvis par mietpilsoni, viņa bērns ir paaudzies, mājās viņam ir robots, kurš prot sarunāties, tīrīt un pienest dzērienus. Lai uzsvērtu, cik slavenais bokseris ir vienkāršs un ģimenisks cilvēks, Rokijs filmas sākumā pats ar savām stiprajām rokām mazgā automašīnu. Tikmēr viņa draugs, ar kuru viņš kāvās otrajā Rokijā, Apollo Krīds, kurš arī ir mietpilsonis, kas neko jēdzīgu nedara, un tas tiek parādīts ar kadru, kurā viņš vāļājas baseinā un lūr teļļuku, izdomā, ka grib atkal cīnīties un piekaut krievu monstru Ivanu Drago, kas pēkšņi izniris no nekurienes. Domāju, ka Apollo vietā arī gribētu atkal uzkauties, jo bezdarbība, lai arī cik dažkārt būtu forši atpūsties baseinā, vairumam cilvēku ilgtermiņā izraisa diezgan nomācošas sajūtas. Un sevišķi jau vīriešiem, kuriem vairāk nekā otram mums visiem zināmajam dzimumam vajag sevi regulāri pierādīt, lai vispār stāvētu krāns.
Tomēr Rokijs cenšas viņu no šīs domas atrunāt, jo viņi abi ir palikuši pārāk intelektuāli, lai būtu baigā iedvesma iet un piekaut tādu milzīgu krievu, kas vispār izskatās līdzīgāks tam Rokija robotam nekā cilvēkam. Tomēr dzīve nebūtu dzīve, ja Apollo šī Rokija piesardzība tikai vēl vairāk uzsistu asinis, tāpēc visiem ir skaidrs, ka viņš kausies ar to krievu, lai gan mačs iecerēts tādā vieglā izklaides garā - ienākumus ziedo labdarībai un tā tālāk. Protams, nav grūti uzminēt, ka Apollo diemžēl kaujas laukā mirst, un Rokijam ir iemesls pieņemt kārtējo lēmumu atgriezties ringā par jebkādu cenu, lai atriebtu šo nāvi. Viņa sieva, protams, pilda savu sievu uzdevumu un cenšas Rokiju atrunāt, kā rezultātā viņu starpā izceļas strīds. Domāju, ka sieva viņu vairāk saprastu, ja pati būtu vismaz jelko savas dzīves laikā darījusi, jo vismaz visu filmu laikā viņa reāli neko nedara, pat dzērienus viņas vietā jau sāk pasniegt robots. Var jau būt, ka tas vienkārši nav svarīgi, tāpēc es apsveru iespēju uzņemt veselu filmu ciklu par to, ko īsti savā dzīvē darīja Rokija sieva.
Šoreiz Rokijs ņem to visu nopietni, jo zina, ka krievs nav nekāda joka lieta, tāpēc nolemj braukt trenēties uz Ivana dzimteni kaut kādos Sibīrijas sniegos, kamēr krievs trenējas pa amerikāņu modei, un tiek špricēts ar visādiem spēku pastiprinošiem līdzekļiem. Vismaz tāds iespaids rodas. Te tiek atklāts, ka Rokijs ir ne tikai vienkāršs cilvēks, bet arī nebaidās no patiesām grūtībām, kā arī slava nav viņu izlutinājusi, tāpēc viņš ērti jūtas arī kaut kādā vecā mājā 30 grādu salā un bez robota (jā, šoreiz visu laiku pieminēšu robotu).
Pati kauja arī notiek Krievijā, tāpēc Roksim jāsaskaras arī ar lielo līdzjutēju pretestību. Noskatīties cīņu ieradies arī pats Gorbočovs, jo viņam jāredz kā šķietami vissiprākais pasaules cilvēks, kurš, protams, ir krievs sakauj slaveno amerikāni.
Manas emocijas bija ļoti sakāpinātas, tāpēc, pat apzinoties, ka visi Rokiji beidzas ar vienu un to pašu, biju ļoti uztraukusies. Skaidrs, ka Rokijs bija daudz cilvēciskāks un simpātiskāks par ļauno krievu, tāpēc beigu beigās visi krievi piekrita man un sāka fanot par Rokiju, kurš, iemācījies no Apollo dejot kā nēģeris, beigu beigās piekāva ļoti neveiklo krievu. Es tajā brīdī biju reāli priecīga, un pamanīju, ka no priekiem esmu izēdusi visu kasti ar melleņu trifelēm. Pašu cīņu ir grūti aprakstīt vārdiem. To tiešām vajag redzēt. Beigās Rokijam par godu, lai applaudētu, pieceļas arī pats Gorbočovs, jo krievi ir tādi cilvēki, kas spēj atzīt savu sakāvi un uzgavilēt par godu labākajam.
Vēl piebildīšu, ka manu suni, kas pēc savas tautības bija kokerspaniels, arī sauca Rokijs tieši par godu šai filmai, taču viņš diemžēl ir jau miris.
Iesaku noskatīties visiem, kam patīk labas filmas un kaušanās, jo šeit tas viennozīmīgi ir apvienots vienā labā gabalā.