Vakar saņēmu vēstuli no kāda LNT žurnālista: „tev vnk ir jāuzraksta texxxts par oditas kreinbergas nekā personīga sižetu.” Pēc nepilnas diennakts gaidīšanas arī manā sliktās valsts internetā izdevās tikt pie kārotā sižeta, kaut gan jaatzīst, ka reakcija tviterī vien bija texxxta vērta, bet tomēr šo tematu atstāšu Latvijas Radio raidījumam „Tviterapskats”.
Kaut arī sižets sākas ar Oditu Krenbergu, kas sēž Saeimas biblenē, un turpinās ar Hitleru, kas kāpj ārā no ļotenes, netiek salīdzināti šie 2 cilvēki, bet gan fīrers Hitlers ar vienkārši interesantu puisi Jāni Lindermani. Vai mēs vispār zinām, kas viņš ir? Es zinu. „Linde” vāciski ir „liepa”. Tātad Lindermanis ir Liepdžeks. Neliekas kaut kā jocīgi, ka jāizmaina precīzi 2 burti, lai sanāktu Liepnieks?
Krenberga pazūd no sižeta līdz pat tā beigām, bet viņas vietā par moderatoriem starp Lindermani un Hitleru kļūst vesela rinda profesoru no Latvijas Universitātes, augstskolas „Turība” un 45.vidusskolas. Gunārs Kusiņš no Saeimas juridiskā biroja atklāj pikantu faktu par vāciešiem – viņi uzskata, ka ikviens klibojot, kā pierādījumu tam minot faktu, ka Vācijā bija 4 refenrendumi. Tas nozīmē, ka pirmais bija par to, vai klibošana pastāv, otrais – par to, vai kāds klibo, trešais - par to, vai visi klibo, ceturtais – par neklibošanas aizliegumu. Stāstu par demokrātisku mehānismu izmantošanu nedemokrātisku mērķu sasniegšanai, protams, pavada draudīga mūzika.
Te skatītājam tiek atgādināts, ka sižets ir par Hitlera un Lindermaņa atšķirīgajām un kopīgajām īpašībām:
Hitlers bija pilsonis, Lindermanis – nē;
Hitleram bija vairākums parlamentā, Lindermanim tikai būs;
Abiem ir vāja izglītība (ja kas, vienreiz tviterī lasīju, ka Hitlers kaut kādā savā izlaidumā esot pālī ar diplomu sev noslaucījis dibenu);
Tad televizora ekrānā parādās Lindermanis ar vienu bārdainu džeku un vienkāršu meiteni, kas aptiekā, bankā vai tamlīdzīgā iestādē paņem vienu numuriņu uz visiem un kaut ko gaida un sagaida klipu, kurā Kravcovs zvana lielu baznīcas zvanu, bet kāda blonda meitene, kas pēc feisa atgādina popdziedātāju Džesiku Simpsoni, repo. Mazliet pieveru acis, jo, tā kā es nebiju paņēmusi numuriņu, tad nedomāju, ka man ir tiesības skatīties šo klipu, bet pat ar pievērtām acīm spēju secināt, ka Kravcovs šeit ir domāts metaforisks Parīzes dievmātes katedrāles zvaniķis, par kuru visi ņirdz, bet beigās tomēr, izdomās, ka normāls džeks.
Kaut sižeta sākumā minets, ka mūsdienu Latvijas situāciju un trīsdesmito gadu Vācijas situāciju salīdzināt nevar, tas tomēr tiek darīts – kopīgais ir tas, ka ekonomika dirsā, uzticība valdošajai kliķei dirsā, abas jūtas pazemotas (Vācija jau otro gadu desmitu besās par neveiksmi karā, bet Latvija jau kuro gadu papiš Eirovīzijā). Pie kopīgajām iezīmēm tiek minēts optimisms – visi domā, ka Hitlers tikai tāds bļāvējs, kurs neko neizdarīs, tāpēc pieliks pie siles, lai nomierinās. Domaju, ka piekritīsit, ka visai interesanta izpratne par optimismu.
Svētdienas vakarā normāls cilvēks grib atpūsties, bet šoreiz nesanāks – skatītājs tiek šokēts ar informāciju, ka visi tie apstākļi ta vēl tā, ja vien valsts prezidents Vācijā trīsdemsitajos būtu bijis jaunāks un demokrātiskāks un būtu klausījies vairak džeza (tātad būtu bijis sorosīds). Bet prezidentam viss bija zajebala, un viņš tikai gribēja tikt vaļā no pienākuma pieņemt lēmumus. Tā kā šis ir salīdzinošs sižets un salīdzinošs texxxts, tad salīdzināšu Hindenburgu un mūsu kolēģi Aneti Konsti: abiem bija grūtības pieņemt lēmumus – kad ar AK gājām pamatskolā, mans pienākums bija skolas bufetē izvēlēties, ko viņa grib. Atšķirīgais ir tas, ka AK bija nepilngadīga, bet Hindenburgam bija astoņsimt gadu. Hindenburgs bija vecs, pārguris vīrs, un viņam bija veselas divas kopīgas iezīmes ar to nelaimīgo dirižabli – abi bija Hindenburgi, abi pārdega.
Uz šo sižetu saasināti reaģēja gan sorosīdi, gan nacionālisti, jo Hitleru un Lindermani nemaz nevarot salīdzināt. Manuprāt, salīdzināt var jebko: 1 ar 1000, Valdi Zatleru ar Agnesi Kleinu, iMacu ar Sony kasešu maģi, pirkstu ar autobusu. Es čista nesaprotu, nah viņi (gan sorosīdi, gan nacionālisti) par šo salīdzinājumu trako, galu galā jau pašā sākumā tiek paziņots, ka ir vairāk atšķirīgā nekā kopīgā. Ja vajadzētu, arī es ar Hitleru varētu būt 2 ūdens lāses, ja vien tiktu salīdzināti pareizie parametri (tie pārsvarā būtu tādi parametri kā „hromosomu skaits šūnu kodolā” vai „ribu skaits”). Cits jautājums, vai šim salīdzinājumam un sižetam vispār ir kāda jēga. Tas ir retorisks jautājums.
Nepietiek ar to, ka visi šokā, parādījušās arī sazvērestības teorijas par to, ka sižets ir bijis tik stulbs, ka tā noteikti ir citu mediju provokācija. Kādai politikai un medijiem pietuvinātai personai prasīju, kā tas ir. Tas ir tā:
Ancim Krauzem no LTV zajebala tas „Nekā Facto”, tāpēc viņš izdomā debilu sižetu, kuru vajadzētu parādīt „Nekā Facto”, lai visi domātu, ka TV3 gan ir lohi. Tikai tagad jāizdomā, kā piedabūt TV3 kaut ko tādu vispār parādīt. Ancis Krauze nav vakar dzimis un jau nobružājies nežēlīgajā žurnālistikas pasaulē. Viņš zvana Oditai Krenbergai: „Klau, Odit, noticis briesmīgs noziegums. Lindermanis tak ir mazais Hitlers. Besī, ka Kolāts un Kots neļauj par to taisīt sižetu, viņi neļauj glābt Latviju. Ja es būtu tik neatkarīga televīzijā kā Tu, uztasītu veselu dokumentālo filmu.” Lai izklausītos ticamāk, Krauze, savu runu papildina ar dažiem lamuvārdiem, tas rada iespaidu, ka cilvēks tic tam, ko runā. Tā kā Odita šo telefona zvanu saņēmusi kopā ar malku širaziņa „Vīna studijā”, viņai divreiz nav jāsaka, viņa pudeli atstāj pustukšu (tātad 1 malks – puspudele) un aizskrien uz televīziju, uztaisa sižetu un Krauzem nosūta īsziņu: „Paldies par ideju!”
No sākuma sazvērestības teorijām atmetu ar roku, bet tad atgriezos pie šī texxxta sākuma – to uzrakstīt man ieteica LNT žurnālists. Viss skaidrs! Krauzes vietā ieliekam Māri Grigali, Ko(lā)ta vietā – Ēķi. Kāpēc tas viss? Jo LNT un TV3 tagad ir viens vesels, bet tak skaidrs, ka LNT džeki grib, lai krutākajā raidlaikā tiktu rādīts „Degpunktā”, nevis „Ugunsgrēks”. Un pēc šitā sižeta LNTTV3 priekšnieks Koziols paņem telefonu: „Odit, tas sižets bija fail. Tu esi atlaista. Un savāc savu Timmermani ar visu viesnīcu arī!”
Kaut arī sižets sākas ar Oditu Krenbergu, kas sēž Saeimas biblenē, un turpinās ar Hitleru, kas kāpj ārā no ļotenes, netiek salīdzināti šie 2 cilvēki, bet gan fīrers Hitlers ar vienkārši interesantu puisi Jāni Lindermani. Vai mēs vispār zinām, kas viņš ir? Es zinu. „Linde” vāciski ir „liepa”. Tātad Lindermanis ir Liepdžeks. Neliekas kaut kā jocīgi, ka jāizmaina precīzi 2 burti, lai sanāktu Liepnieks?
Krenberga pazūd no sižeta līdz pat tā beigām, bet viņas vietā par moderatoriem starp Lindermani un Hitleru kļūst vesela rinda profesoru no Latvijas Universitātes, augstskolas „Turība” un 45.vidusskolas. Gunārs Kusiņš no Saeimas juridiskā biroja atklāj pikantu faktu par vāciešiem – viņi uzskata, ka ikviens klibojot, kā pierādījumu tam minot faktu, ka Vācijā bija 4 refenrendumi. Tas nozīmē, ka pirmais bija par to, vai klibošana pastāv, otrais – par to, vai kāds klibo, trešais - par to, vai visi klibo, ceturtais – par neklibošanas aizliegumu. Stāstu par demokrātisku mehānismu izmantošanu nedemokrātisku mērķu sasniegšanai, protams, pavada draudīga mūzika.
Te skatītājam tiek atgādināts, ka sižets ir par Hitlera un Lindermaņa atšķirīgajām un kopīgajām īpašībām:
Hitlers bija pilsonis, Lindermanis – nē;
Hitleram bija vairākums parlamentā, Lindermanim tikai būs;
Abiem ir vāja izglītība (ja kas, vienreiz tviterī lasīju, ka Hitlers kaut kādā savā izlaidumā esot pālī ar diplomu sev noslaucījis dibenu);
Tad televizora ekrānā parādās Lindermanis ar vienu bārdainu džeku un vienkāršu meiteni, kas aptiekā, bankā vai tamlīdzīgā iestādē paņem vienu numuriņu uz visiem un kaut ko gaida un sagaida klipu, kurā Kravcovs zvana lielu baznīcas zvanu, bet kāda blonda meitene, kas pēc feisa atgādina popdziedātāju Džesiku Simpsoni, repo. Mazliet pieveru acis, jo, tā kā es nebiju paņēmusi numuriņu, tad nedomāju, ka man ir tiesības skatīties šo klipu, bet pat ar pievērtām acīm spēju secināt, ka Kravcovs šeit ir domāts metaforisks Parīzes dievmātes katedrāles zvaniķis, par kuru visi ņirdz, bet beigās tomēr, izdomās, ka normāls džeks.
Kaut sižeta sākumā minets, ka mūsdienu Latvijas situāciju un trīsdesmito gadu Vācijas situāciju salīdzināt nevar, tas tomēr tiek darīts – kopīgais ir tas, ka ekonomika dirsā, uzticība valdošajai kliķei dirsā, abas jūtas pazemotas (Vācija jau otro gadu desmitu besās par neveiksmi karā, bet Latvija jau kuro gadu papiš Eirovīzijā). Pie kopīgajām iezīmēm tiek minēts optimisms – visi domā, ka Hitlers tikai tāds bļāvējs, kurs neko neizdarīs, tāpēc pieliks pie siles, lai nomierinās. Domaju, ka piekritīsit, ka visai interesanta izpratne par optimismu.
Svētdienas vakarā normāls cilvēks grib atpūsties, bet šoreiz nesanāks – skatītājs tiek šokēts ar informāciju, ka visi tie apstākļi ta vēl tā, ja vien valsts prezidents Vācijā trīsdemsitajos būtu bijis jaunāks un demokrātiskāks un būtu klausījies vairak džeza (tātad būtu bijis sorosīds). Bet prezidentam viss bija zajebala, un viņš tikai gribēja tikt vaļā no pienākuma pieņemt lēmumus. Tā kā šis ir salīdzinošs sižets un salīdzinošs texxxts, tad salīdzināšu Hindenburgu un mūsu kolēģi Aneti Konsti: abiem bija grūtības pieņemt lēmumus – kad ar AK gājām pamatskolā, mans pienākums bija skolas bufetē izvēlēties, ko viņa grib. Atšķirīgais ir tas, ka AK bija nepilngadīga, bet Hindenburgam bija astoņsimt gadu. Hindenburgs bija vecs, pārguris vīrs, un viņam bija veselas divas kopīgas iezīmes ar to nelaimīgo dirižabli – abi bija Hindenburgi, abi pārdega.
Uz šo sižetu saasināti reaģēja gan sorosīdi, gan nacionālisti, jo Hitleru un Lindermani nemaz nevarot salīdzināt. Manuprāt, salīdzināt var jebko: 1 ar 1000, Valdi Zatleru ar Agnesi Kleinu, iMacu ar Sony kasešu maģi, pirkstu ar autobusu. Es čista nesaprotu, nah viņi (gan sorosīdi, gan nacionālisti) par šo salīdzinājumu trako, galu galā jau pašā sākumā tiek paziņots, ka ir vairāk atšķirīgā nekā kopīgā. Ja vajadzētu, arī es ar Hitleru varētu būt 2 ūdens lāses, ja vien tiktu salīdzināti pareizie parametri (tie pārsvarā būtu tādi parametri kā „hromosomu skaits šūnu kodolā” vai „ribu skaits”). Cits jautājums, vai šim salīdzinājumam un sižetam vispār ir kāda jēga. Tas ir retorisks jautājums.
Nepietiek ar to, ka visi šokā, parādījušās arī sazvērestības teorijas par to, ka sižets ir bijis tik stulbs, ka tā noteikti ir citu mediju provokācija. Kādai politikai un medijiem pietuvinātai personai prasīju, kā tas ir. Tas ir tā:
Ancim Krauzem no LTV zajebala tas „Nekā Facto”, tāpēc viņš izdomā debilu sižetu, kuru vajadzētu parādīt „Nekā Facto”, lai visi domātu, ka TV3 gan ir lohi. Tikai tagad jāizdomā, kā piedabūt TV3 kaut ko tādu vispār parādīt. Ancis Krauze nav vakar dzimis un jau nobružājies nežēlīgajā žurnālistikas pasaulē. Viņš zvana Oditai Krenbergai: „Klau, Odit, noticis briesmīgs noziegums. Lindermanis tak ir mazais Hitlers. Besī, ka Kolāts un Kots neļauj par to taisīt sižetu, viņi neļauj glābt Latviju. Ja es būtu tik neatkarīga televīzijā kā Tu, uztasītu veselu dokumentālo filmu.” Lai izklausītos ticamāk, Krauze, savu runu papildina ar dažiem lamuvārdiem, tas rada iespaidu, ka cilvēks tic tam, ko runā. Tā kā Odita šo telefona zvanu saņēmusi kopā ar malku širaziņa „Vīna studijā”, viņai divreiz nav jāsaka, viņa pudeli atstāj pustukšu (tātad 1 malks – puspudele) un aizskrien uz televīziju, uztaisa sižetu un Krauzem nosūta īsziņu: „Paldies par ideju!”
No sākuma sazvērestības teorijām atmetu ar roku, bet tad atgriezos pie šī texxxta sākuma – to uzrakstīt man ieteica LNT žurnālists. Viss skaidrs! Krauzes vietā ieliekam Māri Grigali, Ko(lā)ta vietā – Ēķi. Kāpēc tas viss? Jo LNT un TV3 tagad ir viens vesels, bet tak skaidrs, ka LNT džeki grib, lai krutākajā raidlaikā tiktu rādīts „Degpunktā”, nevis „Ugunsgrēks”. Un pēc šitā sižeta LNTTV3 priekšnieks Koziols paņem telefonu: „Odit, tas sižets bija fail. Tu esi atlaista. Un savāc savu Timmermani ar visu viesnīcu arī!”
9 komentāri | Komentēt