Nomest svaru, iemācīties franču valodu, biežāk braukt pa zaķi un vairāk dzert – tās ir klasiskas jaungada apņemšanās, kas visbiežāk neizdodas, jo tā ir klasika. Klasiku sev kapā līdzi paņēma Mocarts, tāpēc mūsdienās tas vienkārši nevar izdoties. Mēs (es un Nils Ušakovs) dzīvojam laikā, kad jauns gads ir jāsāk ar ko modernu, aizraujošu. Par polittehnologu dēvētais laikmeta eksperts Jurģis Liepnieks pirmajā janvārī varbūt vēl gulēja gultā turka pozā, bet otro gada dienu jau uzsāka kā inovatīvs sieviešu dzīvesstila žurnāla „Playboy” virsaitis. Līdz ar to Jurģa dzīve kļuvusi par sprīdi jestrāka, jo beidzot atlicis laiks kārtīgi izslēpoties ar plikām meitenēm. Neoficiāli avoti vēsta, ka viņš to darījis tik virtuozi, ka brāļi Dukuri uzaicinājuši Liepnieku piedalīties Soču olimpiādē.

Tā Jurģis dziedādams nostrādā pārbaudes laiku, lasītāju skaits pārsniedzis Latvijas iedzīvotāju skaitu, Absolut plēšas ar Ballantines par iespēju reklamēties žurnālā, augšāmceļas tās „Playboy” modeles, kas jau mirušas, Saeimas bufetē var nopirkt zāli. Šo utopiju pārtrauc zibens no skaidrām debesīm – „Dienas mediji”, zem kā tupeles ir arī plejbojs, nolemj neturpināt sadarbību ar galveno redaktoru Jurģi Liepnieku jeb vienkārši atlaiž. Jā – Latvijas žurnālistikas Žanna D`Arka tiek mesta uz sārta. Šāds notikumu pavērsiens Jurģi satriec, un viņš savu sāpi par notikušo izklāsta tviterī, puaro.lv, nozare.lv, tv3, LR un gan jau vēl kaut kur. Emocijas sit tik augstu vilni, ka turpmāk tekstā Jurģi saukšu par Hose Antonio, bet Jūs tikmēr manabalss.lv varat uzrakstīt petīciju par publisku „Playboy” atņemšanu Šķēlem.

Hose Antonio uzreiz ir skaidrs, ka viņa atlaišanu ietekmējis par trim oligarhiem dēvētais Andris Biedriņš Šķēle. Viņam nav Šķēles telefonnumura (var saprast – man arī nav), tāpēc viņš palūdz kādai citai personai paprasīt Šķēlei, kas notiek. Tā Hose Antonio saņem atbildi, ka Šķēle būtu ar mieru saglabāt darba attiecības ar noteikumu, ka Hose Antonio uzraksta atlūgumu bez datuma uz Jurģa Liepnieka vārda, ko Šķēle varētu izmantot mazākā pārkāpuma gadījumā. Hose Antonio par šādu attieksmi ir sašutis un nolemj ar to dalīties tviterī – viņš nofotogrāfē vēstuli, kurā aizkrāsojis ziņas pienesēja vārdu. Diemžēl viņa izvēlētais tonis ir pārāk gaišs, lai spētu noslēpt to, ka tumsas spēku ziņnesis ir par Šķēles kranci dēvētais Mārcis Bendiks. Toties viņa dzīve ir pārāk raiba, lai es noticētu tam, ka Hose Antonio nav pamanījis, ka Bendika e-pastu var saredzēt galīgi labi.

Vēsts Hose Antonio tā satriec, ka viņš nolemj neturēt sveci zem pūra un atklāt patieso iemeslu, kāpēc īsti viņš nepatīk Šķēlem. Nē, tas nav tāpēc, ka pēdējā „Playboy” numurā Andra Šķēles horoskopā būtu norādīts, ka tiks atņemta nauda vai sadots pa muti. Un, protams, protams, protams, tas nekādā veidā nav un nevar būt saistīts ar Liepnieka profesionālo darbību. Tas tikai tāpēc, bērniņ, ka audz - pirms 10 gadiem Hose Antonio izdukurējis Kristiānu, ko vēlāk apprecējis Andris. Vo, tā ir – ja Tu kādu pis, Tu pis arī šī cilvēka nākotni, kas diemžēl ir neparedzama. Tā šķiet, ka tikai pisies, bet nē – īstenībā bojā attiecības ar nākamo Latvijas īpašnieku. Vispār droša seksa komplektā būtu jāiekļauj ne tikai prezervatīvi un cimdi, bet arī lāpsta, ar kuru iedot partnerim pa galvu, lai pēcāk neko neatceras – tas var nosargāt nākotni (līdzīga iedarbība ir alkoholam). Tviterī izskan arī pieņēmums, ka Šķēle savu sievu krāpj, tiesa, tikai ar noteikumu, ja viņam vēl stāv (krāns – red. piez.). Paralēli Hose Antonio retvīto sevis slavinošu vārdu gūzmu, raksta esejas un sniedz intervijas dažādiem medijiem. Ceru, ka šajā visā tracī viņam pietiek laika arī tiem kaušanās treniņiem vai kādai labai filmai.

Godīgā prese jūk prātā un zvana visiem pēc kārtas. Gorbunova saka, ka nekomentēs, Kotam arī trīs nulles, Šķēle tikai mīl šo valsti un teic, ka Liepnieks dzīvo pagātnē (ir vecmodīgs), vienīgi nenoskaidrotas nozīmes Gavars saka, ka Jurģim bijušas problēmas ar uzvedību – viņš „iestājies par marihuānu”. A kas? Labi, ka nav iestājies „Vienotībā”.
Tikmēr sākušās spekulācijas par to, kurš tagad ieņems „Playboy” galvenā redaktora vietu. Nav šaubu – tas ir svarīgākais medijs Latvijā, ja virsaišu maiņa Eiropā radījusi tādu rezonansi. Ja līdz šim bijām plānojuši, ka Uzvaras pieminekļa vietā vajadzētu būvēt Texxxtu biroju ar 63 bāriem, tad tagad pat varētu atļaut tur izveidot to Raudu mūri, kurā kāda vietiņa būtu arī Liepnieka epopejai. Pie šī pieminekļa kādu dienu satiktos Šķēle, Lembergs un Dukuri, lai nospriestu, ka izmērs nav izšķirošs, un ietu izdemolēt Zatlera dzīvokli.

Aizjūru Miss Info Zane Peneze reiz paziņoja, ka Texxxti ir veids, kā viņa uzzina par to, kas notiek Latvijā. Nav noslēpums, ka Latvijā valda divu veidu oligarhi – tie, kas brokastīs rij ASV karoga zvaigznes (sorosīdi), kā arī Putina roklaižas (krievi). Lai uzzinātu par svarīgāko Latvijā, atliek noskatīties kādu labu piedzīvojumu par amerikāņu piedzīvojumiem Maskavā, piemēram, „A Good Day To Die Hard”. Latviski to dēvē par „Viscietāko riekstu”, bet portugāliski filmas nosaukums ir „Nunca e bom dia para morrer” („Nekad nav laba diena nomiršanai”), tāpēc tā globāli nav iespējams saprast, ko īsti simbolizē filmas nosaukums.
Pirms došanās uz kinoteātri biju ļoti satraukusies – skatīties piekto „Die Hard” man ir kā satikt džeku, ko vienmēr esmu mīlējusi, bet piecus gadus neesmu redzējusi.

Džons Makleins (Brūss Viliss Lācis) savas brīvdienas pavada šaujot mērķī un pētot dokumentus, kas nepārprotami norāda, ka viņa sen nesatiktais dēls ir 1,87m, turklāt sastrādājis kaut kādus mēslus, par kuru viņu tagad liks ķurķī Maskavā. Makleinam besī, ka līdz šim īsti nav bijis laika ģimenei, tāpēc viņš ņem piemēru no Žerāra Depardjē un dodas uz Krievzemi glābt dēlu un nogalināt pa kādam mūlāpam. Tur diemžēl viņu nesagaida Krievijas pase, Putina rokasspiediens un šņabis, bet gan jautrs taksists. Makleins mēģina ar taksistu sarunāties krieviski (šis ir filmas jautrākais moments), šoferis par to viņam uzdzied šo to no Frenka Sinatras. Abi nolemj, ka honorārs par braucienu nav jāpiešķir – tāpat jau gana daudz ciešanu.

Brūss Vilis Plūdonis demokrātijas galvaspilētā Makavā ierodas dienā, kad tiek tiesāts viņa dēls Džeks kopā ar kaut kādu pavecāku kungu. Sēdes laika, protams, uzsprāgst tiesas nams un Džeks ar to veci aizmūk. Sprādziens ir diezgan spēcīgs, jo visa tā māja uzlido gaisā un Brūss Viliss pat nokrīt, sasit galvu un nolemj iet sasveicināties ar dēlu. Mazais Makleiniņš pasūta fāteri nafigās, iesēžas Gazprom gonkā un lasās lapās, jo viņam uz pēdam min jau kaut kādi ļaunie, kas grib novākt, pirmkārt, to veci, otrkārt, arī Makleiniņu. Brūsam V. tas ne pārāk patīk, tāpēc viņš nolemj visai tai varzai dzīties pakaļ, bet – vai, manu, vai – viņam nav vāģa. Brūss situāciju risina, uzlecot kādam Mersedesam, no tā izkāpj slikts krievs ar zelta ķēdi, nolamā Brūsu, par ko viņam tiek atņemta gan mašīna, gan pāris zobi. Apraudos.

Mazā Makleina Gazprom mašīnīte visai filigrāni traucas cauri ielām, bet ļauno milzu bruņumašīna, protams, savā ceļā sašķaida pilnīgi visu. Brūss izvēlas vidusceļu – viņš gonkošanai neizmanto ielas, bet gan citas mašīnas. Tā filmas pirmajās 15 minūtēs gaisā tiek uzlaista apmēram puse no 92 miljonu dolāru lielā budžeta, kā arī noskaidrojas, ka Makleins juniors strādā CSI un viņa misija ir izglābt to veco mudaku, jo, izrādās vecajam nabaga mudaciņam esot fails, kurā atspoguļots, kā kaut kāds Viktors īstenībā ne tikai uzlaidis gaisā Černobiļu, bet grasās to pašu izdarīt ar visu pasauli. Pizģec.

Džeka jaunību uzvar Džona pieredze - dēlam no tēva atkratīties neizdodas, un ceļu viņi turpina kopā. Džeks tik ļoti sašūmējas par savām nosmērētajām ūzām, ka nervi neiztur un viņš saplēš fātera telefonu. Arī Brūss Viliss nav pārāk jautrā noskaņojumā, jo viņu nebeidz mocīt džetlags. Cerību stariņu iedveš pēkšņi uzradies piecpadsmit kilogramīgs (tā kā 15 kg kultūras) automāts. Vecais krievs lēnā garā kļūst par vecā Brūsa grūpiju un neveikli mēģina uzsākt sarunu, vaicājot, vai Makleins pirmoreiz ar pīpi uz jumta ar ieročiem. Dīvainā kārtā tas atver Džona Cietā Rieksta čaumalu, un pēc mirkļa viņi jau runā par to, cik ļoti nožēlo, ka nav spējuši atlicināt gana daudz laika bērniem. Šo epizodi ir režisējusi Inta Gorodecka, jo to, protams, noklausās Brūsa Vilisa dēls un pusdienās norij kādu kamolīti.
Džons Makleins ir izkratījis sirdi, tāpēc viņam izdodas piekukuļot kaut kādus miskastniekus, kas ielaiž jautro trijotni (Džeks, Džons, krievs) viesnīcā, kur viņiem jāsapako krieva meita Solnuška, lai kopīgi pamestu valsti. Tātad viesnīca ir kā debesis – tur var tikt tikai pēc grēku izsūdzēšanas un kukuļa. Šajā mirklī es saprotu, ka esmu redzējusi gana daudz bojeviku – nospriežu, ka kaut kas nav tīrs, pirms paša Brūsa Vilisa. Tā arī ir – Solnuška ieradusies kopā ar sliktajiem krieviem, lai sagūstītu veco krievu (savu tēvu) un athujarītu abus amerikāņu varoņus, un galvenie ļaunie varētu netraucēti tīties uz Černobiļu. Kamēr vidēji sliktie krievi dejo stepu, grauž burkānus un pāris reizes iepļaukā viscietākos riekstus, abi rieksti tik ņirdz, jo viņiem, protams, ir paslēptie ieroči, kurus izmantot „Nomest ieročus, gulties!” situācijās. Tā viņi pāris reižu iesper katram sliktajam un ar saviem divdesmit kilo automātiem aizlec aiz bāra, lai pa slīpo sašautu griestus, kas sagāžas virsū sliktajiem. Kamēr tie vaimanā, tikmēr Džons un Džeks šos sašauda. Sīkums, bet patīkami.

Atlikušie ļaunie dzenas pakaļ jaukajai ģimenītei, apmēram divtūkstoš septiņsimt reižu aizšaujot garām. Cietajiem riekstiem ne pārāk patīk šāda izturēšanās, tāpēc viņi nolemj kādus četrdesmit stāvus izkrist cauri celtniecības stalažām. Tā kā viņi jūtas lieliski, viņi daudz nečinkst un mēģina neuzkrītoši pazust. Uzdevumu neapgrūtina arī kāda pazīme, kas viņus būtiski atšķir no citiem ļaudīm ielās – skaistie, bet tomēr asiņainie purni.

Skaidrs, ka sīkais Makleins ne tikai nefano par savu fāteri, bet arī nav redzējis nevienu no iepriekšējām „Die Hard” filmām, jo domā, ka tagad viss pagalam – ļaunie sagūstījuši veco krievu un pazuduši līdz ar galiem. Neko – Brūss Vilis Lācis tikai noņirdzas par mazā Lācīša plānu padoties, izrauj viņam no vēdera lodi, un nepaiet ne pusstunda, kad abi jau pie kaut kāda čečenu kluba nozog mašīnu, kas pilna ar ieročiem un šampanieti (šīs lietas vienmēr ir mašīnās pie čečenu klubiem), lai mērktu uz Černobiļu.

Tikmēr ļaunie ar nolaupīto krievu jau kaut kādos karnevāla tērpos torčī pa Černobiļu, līdz izrādās, ka īstie ļaunie tomēr ir Solnuška ar veco krievu. Izrādās viņa vajāšanas stāsts un visa tā herņa par to, kā kāds cits sliktais uzlaidis gaisā atomreaktoru, bijuši meli. Tātad – arī viņa uzticamais sargs Džeks ir aptīts ap pirkstu.

Abi Makleini par to vēl neko nezina un, ierodoties Černobiļā, uzvelk ādas kostīmus, vienojas, ka diena ir bijusi „fun”, un Brūss Vilis aicina doties iekšā, jautri uzsaucot: „Let`s go and kill some motherfuckers!” Ja viņi ir spējīgi dažu stundu laikā ar vāģi no Maskavas nokļūt Pripetē, tad nevajag brīnīties, ka viņiem arī ātri pielec, ka visi ir vazāti aiz deguna. Krievs gan mēģina abus Makleinus iežēlināt ar savu sauso klepu – man šķiet, ka pat Milda no Ugunsgrēka uz šito neuzķertos. Tālab tiek nolemts nošaut pilnīgi visus. Solnuška nav dura – viņa saprot, ka šaut prot daudz sliktāk nekā es, tāpēc nolemj tīt makšķeres un ieliec helikopterā. Tālākie notikumi mazliet atsit „Die Hard” 2.daļu (tā ir mana mīļākā) – Brūss uzlec lidojošam helikopteram, kurā ātri vien izstrādā savu maģistra darbu fizikā. Maģistra darbā viņš no helikoptera izgrūž vāģi, kas tomēr ir pieķēdēts pie tā helikoptera. Tas nozīmē, ka ļaunie vairs savu braucamo nespēj vadīt, jo tas zaudējis jebkādu līdzsvaru. Pa to laiku mazais Makleiniņš sadod pa muti vecajam krievam un izmet viņu svaigā gaisā, kur viņu gabalos sagriež Brūsa Vilisa maģistra darba helikopters. Viss uzsprāgst, gan jau arī tā Ļeņina statuja, kas stociskā mierā noraudzījusies šajā trādirīdī.
Tēvs un dēls no kādu trīsdesmit metru augstuma iekrīt baseinā, kas atstāj šādas tādas sekas – abi ir gatavi runāt kaut kādas tēvu-dēlu lietas, atzīties mīlestība, kā arī atgriezties ASV. Lielā rieksta meita un mazā rieksta māsa, kas nemitīgi zvanījusi fāterim, ir starā, jo domā, ka abi ir atveduši pa pudelei šņabja.

„A Good Day To Die Hard” ir skaista filma. Tā pierāda, ka arī tiem tēviem, kas strādājuši tik daudz, ka nav pamanījuši, kā izaug viņu bērni, ir iespēja laboties. Tas nekas, ka tas notiek pēc nez cik gadiem – atliek vien aizbraukt uz otru pasaules galu, nogalināt tik cilvēku, cik nepieciešams, sašķaidīt vairāk mašīnu nekā Krievijā gada laikā saražo, uzspert gaisā kādu pilsētu. Galvenais - nekad un nekam nepadoties. Varbūt vienīgi plikpaurībai.

Labvakar svētkos! Vai Jums nebūtu zajebal gulēt ēnā? Sandrai Mētrai apnicis salt Kolātes un Konstes panākumu Nāves ēnā, tāpēc Sandrai dota iespēja vienoties kopīgā texxxtā ar EK. Iespējams, būtu bijis labāk, ja mēs vienotos kopīgā dziesmā un kandidētu uz Eiroparlamentu Malmē. Piebildīsim, ka konkursa laikā atklājām, ka mūsu korķviļķis ir piedalījies konkursā „Pasaules lielākais sūds”, tāpēc piedodiet, ja laiku pa laikam būsim pārāk šerpas vai sausā.

X-Fucktor 2009 Ventspilī, Nāves vārtos atklāj kokle, palagu paltraks un makbuks, un ir nolemts iet uz visu vai neko. Pagaidām mūsu korķviļķis sola mums neko. Tāpat kā Raimonda Vazdika ar savu moci.

Pirmā dziedātāja ir Velvet Underground druška Nico. Lū Rīdu patriekusi nafigās, un tāpēc dzied dziesmu „One”. Kopā ar viņu uz skatuves ir tikai džeki, kas dejo labākajās Daft Punk tradīcijās, un tumbas, kas impersonē skaļumu. Dzied svešvalodā. Laikam zviedru. Tere, Nico, tere tere!

Niko uz pēdām min Dāvids Kalandija un Ināra ar dziesmu „Fools in Love”. Loģiski, ka fools. Dāvids staigā uz rokām, kaujas un gan jau arī dzer šnabi. Sambo, džudo, karatē, Dāvids lido miskastē! Ināra ir baikere, tāpēc simboliski tur rokās savu riepu. Nenoliedzami internacionāls priekšnesums, jo Kalandija ir gruzīnu uzvārds, bet plaģiē pirms pāris gadiem uzvarējušo Azerbaidžānu. Vispār būtu taču labāk braukuši atpakaļ uz saviem Urāliem. Vilciens Rīga – Maskava kursē katru dienu! Nedrīkstam nepieminēt piedejotājas apenes. Kad parādījās tās, iespiedzās ne tikai viņa pati, bet arī mēs un fanu pūlis. Iespējams, ka spiedza arī Edmunds Sprūdžs. Vai viņi iet uz visu vai neko? Domājam, ka uz visu, jo kuram katram mikrofonā nav iestrādāts fēns. Wash and go!

Trešā sevi piesaka Stafecka, kas jūtas kā smilšu grauds, bet dzied gan tik melodiski kā Daft Punk dziesmā „Steam Machine”. Tērps nav visskaistākais, bet tas nekas – vilciens Rīga – Maskava kursē katru dienu!

Vakara vadītājs Mārčukiņš Meieriņš piedalīšoties snovborda čempionātā. Kaut arī pats uzstāj, ka Eirovīziju nav iespējams sajaukt ne ar vienu citu konkursu, tomēr pats gan šo to jau ir sajaucis. Laiku pa laikam tās špidrilkas lien ar viņu nosūkties, bet Mārčukiņš atmet ar roku un piesaka nākamo brigādi.

Vai zinājāt, kas ir PeR? Tas taču Pērkons jaunībā! Kulakovs tikai mēmi berzē rokas un tūliņ liks vaļā. Izskatās, ka Bartašēvics gan ir pālī, jo visu laiku tirinās un meklē sevi, bet tā arī neatrod. 10 no 10, vārdusakot. Piekrītam Meieram, ka viss ir lieliski. Meiers tikmēr piekrīt Godmanim un labākajās „Sakņu” tradīcijās tulko visu dziesmu nosaukumus.

Pieneņu vīns dzied par money money money. Ko tur noliegt – tas aizkustina visus! Tas ir hardrock. Grūts roks. Mazliet atsit Puddle of Mud.

Atvainojiet, ka iepriekšējā rindkopa bija tik īsa. Mazliet kopējam Sančo Veinbergu.

Marta Ritova uzstājas ar neparastu dziesmu „Es esmu, kas es esmu”. Kas viņa ir? Poliglote! Marta prot latviešu un krievu valodu. Tu-tū jau svilpj vilcieniņš. Marčons klavieres klimperē kā pats Vestards Šimkus. Ja viņam būtu divi pirksti. Kāju. Kamēr Marta tut-tūf uz Krieviju, tikmēr vakara vadītāji sāk moralizēt, kam un kādas īsziņas mums rakstīt. Neviens mums nemācīs ne to, kādā oktāvā dziedāt „Pūt, vējiņi”, ne to, kādas īsenes rakstīt, tāpēc Meiers no mums saņem šādu īsziņu: „Chau, kakjiit! Jaauzvar ir Peerkonam ar saldo trompeti. Nauda buus veelaak. Buchas, Sandra Meetra un Eliina Kolaate no saulainaas subekvatoriaales.”

Septītā dziesma ir par to, ka mūzika dziedē visas rētas. Tā ir - kad EK pārsita zodu pret vannas malu, viņa to kremēja ar Maikla Džeksona „Beat it”. 21.gadsimta Endzelīns Liene Candy lielās, ka dabūjusi pirmo un otro vietu dažādos konkursos. Mums riktīgi skauž, jo EK un SM dažādos konkursos augstāk par trešo vietu lielākoties nav tikušas. Liene mazliet atsit Olgu Rajecku. Nav jau brīnums – Rajecka čigānu valodā nozīmē konfekte. Nav arī brīnums, ka tā dzeltenā kleita ir nopizdjīta. Mums nav jāvērtē – tas ir lieliski!

Tad Samanta Tīna Tērnere dzied par to, ka viņai vajag varoni, nevis parastu džeku, pirms tam piebilsot, ka viņu iepriecina kurpju un alkohola iegāde. Samanta precizē, ka viņas varonim vajadzētu būt kardiologam, who can open her heart. Viņa dzied par mūžīgo mīlestību. Diemžēl tā nevienu neinteresē, un par to vajadzētu tiesāt.

Reklāmes pauzē tiek piedāvātas dažnedažādas nervu zāles.

Ieva Sutukova uzstājas ar aukstu (brr) sirdi un labu balsi. Ideāla balss rūķa lomai. No sākuma mums šķiet, ka viņa kopē „Es no vilka nebaidos”, bet tad atčoknāmies, ka tas ir viens pret viens nospiests no dziesmas „It sucks to be me”, kas izskanējusi izrādē „Avenue Q”, ko EK savulaik noskatījusies kopā ar Tomu Grēviņu. Grēvušk, sveiciens dzimšanas dienā!

Grupa „Headline” zina, kas patīk cilvēkiem – viņu dziesmu sauc Love (Loove pa čigāniski ir nauda). Solists ir iesēdies ceļos labākajās Ivo Fomina tradīcijās. Tā ir nepārprotama naudas poza. Cik tad Fominam naudas? Simt punktu, ka vairāk nekā Kleinam. Vilciens uz Maskavu jau nokomplektēts. Čuku, čuku, čuku-tūū!

Sabīne Berezina (Bērziņa pa krieviski) aicina pagriezt pasauli. No Radio Naba priekšnieka amata atlaists Madars Štramdieris, un tā vietā pieņemta Sabīne. Šī beibe nodanco neparastu deju ar spēcīgu solfedžo izgājienu. Atsit Argentīnas tango vienatnē un Fa minorā. Mārtiņa vērtējums: „Cik skaisti.” Gribam viņu apskaut.

Atkal uz skatuves plaukstas berzē Pērkons, kas interesējas, vai te kāds ir. Loģiski, ka ir! Redzējām pat dažus purnus ar Lienes Candy kreklu. Ralfs Eilands šos ļaudis apskauž, jo pašam krekla nav. Lukni zēni! Jau otro gadu pēc kārtas fano par Scissor Sisters.

Beigās diemžēl atklājam, ka Mārtiņš Meiers ir komercionalizējies un ‘nauda veelaak’ viņam neder, jo saldā trompete pakāš. Kas tad īsti uzvarēja? Konkursā „pasaules lielākais sūds” uzvarēja mūsu korķviļķis. Vilciens ir aizgājis :’(

Tuvojoties Valentīndienai, Reformu party feat Leons Timmermanis izveidojuši romantisku klipiņu paši sev (video). Es pat teiktu, ka video ir tik romantisks, ka viņš (video) domā, ka vārds "pudelsbrālis" apzīmē nevis labu pļēguru, kurš dalās svarīgākajā (t.i. - šmigā), bet gan kādu, ar ko uzspēlēt pudeli uz sūkšanos.

Vispār Reformu partija ir kaut kāds laimīgs gadījums, jo, piemēram, es jau esmu aizmirsusi, ka tādi čaļi kā Ķīlis un Pavļuts būtu jebkad bijuši kaut kādā sakarā ar to politisko dabstepu Valdi Zatleru. Kaut arī vienreiz universitātē uzrakstīju iesniegumu par to, ka vides ekonomikas pasniedzēja ir hujova, jāatzīst, ka neko daudz par izglītības un ekonomikas lietām nerubīju, bet man vismaz ir tāda sajūta, ka viņi (Pavļuts un Ķīlis) drusku kaut ko jēdz, turklāt pēc purna nav pilnīgākie kropļi, nav arī baigi resni. Un te es nesaprotu, kāpēc, KĀPĒC klips jāsāk ar atgādinājumu par to, ka tiem džekiem ir kāds sakars ar Zatleru. Tas tak jau ir mierīgi aizmirsts! Bet neko - manas rētas uzplēš ar kartupeli filmēts kadrs, kuram cauri iziet bijušais prezidents. Tad atkal sāpīgs atgādinājums par referendumu, kurā 95 procenti (94,30) nobalsojuši par Saeimas atlaišanu.
Vēl vairāk - tiek paziņots, ka tā iepriekšējās Saeimas patriekšana nahuj ir kaut kāda sēkla. Šitais drīzāk jāprasa demogrāfam Ilmāram Mežam, bet man šķiet, ka tur nav nekāda sakara ar sēklu. Leons laikam saprot, ka kaut kas ir sagājis tūtā, tāpēc fiksi nomaina tematu un sāk rādīt visādus Reformu partijas purnu slavinošus rakstus dažādos interneta portālos. Ziņu portāli pavēsta (nejaukt ar pāvestu) to, ka visi nenormāli atbalsta Ķīļa reformas un ir gatavi iedot bietē jebkuram konformistam, kā arī to, ka vecais sorosīds Rinkēvičs ir sniedzis interviju.

Te pēkšņi atskan pieklusināta draudīga mūzika (patiesībā tik pieklusināta, ka to dzirdu tikai es), un Leons paskaidro, ka te nekas nenotiks ātri, jo "ātri notiek tikai asiņaini apvērsumi". Viņi vai nu kaut ko ir sajaukuši, vai vienkārši ir ļoti nepieredzējuši, jo ir taču tik daudz lietu, kas notiek ātri un bez asinīm. Piemēram, Edgars Rubenis Baričello formulā 1 laiž ātri un lielākoties bez asinīm, Pēteris Helmss māk ātri dziedāt, es vienreiz nobijos no suņa un divu sekunžu laikā uzkāpu augstu kokā un kur nu vēl visi tie varoņi, kas ātri piedzeras! Fonā tiek rādītas kaut kādas "Terminatora" nākotnes ainiņas, kurās nav neviena cilvēka, bet uz ielām deg gultas. Jums nešķiet, ka jau par daudz biedēšanas un drausmīgu skatu? Man šķiet! Reformisti man piekrīt, tāpēc nākamais kadrs ir ar iPadu filmēta bitīte, kas tusē pa ābeļziedu. Leons skatītāju informē, ka "nevar ar spēku no pumpura ziedu izplēst", līdz ar to man top skaidrs, ka tā aktīvā bitīte tur atlidoja, kad ābele jau bija uzziedējusi un galds klāts (ar to Reformisti aicina ļaudis atmest darba sparu, bet gaidīt, lai visu izdara valdība). Tā kā bērnībā es pati no pumpura esmu mēģinājusi plēst ziedu un pusē gadījumu tas ir izdevies, es vēl varētu pastrīdēties par to, vai vajadzētu kategorizēt plēšanas jēgu, bet par nākamo teikumu gan es neko - Timmermanis saka, ka nevarot arī "ozolu ar rāvienu no zīles izraut". Pirmkārt, man vajadzēja apmēram 30 reižu noskatīties klipu, lai saprastu, kas vispār ir ozola raušana no zīles (es savā maziskumā no sākuma spēju iztēloties vienīgi zīles noraušanu no ozola), otrkārt, es to gan nekad neesmu mēģinājusi. Cienījamie lasītāji, meža draugi! Ja Jums tāda pieredze ir, lūdzu, dalieties!

Tad atkal pavīd slavinoši raksti dažādos portālos: Pavļuts informē, ka viņam viss pohuj un viņš turpinās savas reformas, bet Vjačeslavs Dombrovskis nekaunīgi ir nozadzis Artūra Irbes sejas vaibstus.
Klipā skolasbērni cēla sava roķeles jau pirms pusminūtes, bet jautājums tiek uzdots tagad - vai ticība ir gana liela, lai ābele netiktu nocirsta mirklī, kad tā jau nes augļus? Vispār man nešķiet, ka par to tik ļoti vajadzētu iespringt. Ļoti bieži tak tiek nocirstas ābeles, kuras nes augļus. Vai nu tāpēc, ka Saimnieks (t.i. Ziedonis Čevers) vēlas izmēģināt citu ābeļu šķirni, vai nu tāpēc, ka kaut kādi nesmuki zari, vai nu tāpēc, ka nahuj vispār ābeles, ja var audzēt kviešus.

Viss video ir ieturēts labākajās Latvijas seriālu tradīcijās – ir vasara. Par to liecina saules pielieti kviešu lauki, priecīgās Bites, rasā mirdzošais Apple, kā arī bērni vasaras drēbēs skolas solā. Tie pēdējie simbolizē Ķīļa sapnīti pagarināt mācību gadu līdz baltajām naktīm. Varbūt ne pa tēmu, bet tomēr – nafig latviešu seriālos nav ziemas? Man šķiet, ka Hameleonu rotaļu burvība bija tieši tā, ka Ridžs mīcīja beibes kalnu namiņā, jo, redz, nevarēja aizbraukt mājās, jo ciematu kārtējo reizi bija pārsteidzis putins.

Viss ir skaisti, fonā skan kaut kāds Mum, Detektivbyran vai Psapp (bet neskan Garbage, jo tas patīk Valdim Dombrovskim). BET! Es jau pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām izteicu aizdomas, ka īstenībā Zatlers un visa viņa varza īstenībā ir oligarhu rokaspuiši, jo tik bezsakarīgi taču nevar uzvesties no brīvas gribas – skaidrs, ka viņiem kāds piķo par klaunādi. Šis video tikai apstiprina manas aizdomas. Redz, to, ka Lembergs Neatkarīgo Rīta avīzi izmanto gan kā zobenu, gan kā vairogu, it kā zina visi, bet viņš pats neko, un arī NRA saka, ka ir pēdējais neatkarīgais medijs Latvijā. Bet Reformisti reklāmas laikā brutāli demonstrē vairākus rakstus par sevi no dažādiem interneta portāliem (tvnet.lv, ir.lv, delfi.lv, vēl kaut kādi, ko neatpazinu) – viņi atklāti parāda, kuru mediju sirdis viņiem pieder. Varbūt jautāsit, kāpēc tad Šprūdžs piepisās Lembergam? Elementāri! Tagad visi zina, ka viņš tur viņu taranēja, beigās nevarēja saprast, kurš ir lohs un kurš – Melnais bruņinieks. Tad tā lieta noklusa, bet tagad es lasu, ka Sprūdžs pametīs savu ministra krēslu kādam citam. Pēc gada es to atcerēšos šādi – Sprūdžs piesējās Lembergam, bet kaut ko nofeiloja, tāpēc viņu atlaida. Un Lembergs par to Sprūdžam ir uzdāvinājis kaut kādu Bertolda Flika lidmašīnu. Tāpēc es tik akli neticēšu viņu medūzu caurspīdīgumam, bet tas nekas, jo Leons saka: "Mums nevajag aklu ticību, tikai mazliet laika!" Un viņš zina, ko runā, jo pats reiz bijis akls un sapratis, ka viņam to nevajag. Un to "mazliet laika" viņš arī labi saprot - tas ir tieši tas, kas viņam nepieciešams, lai sadabūt naudu operācijai.

Par to, vai Reformisti tiešām ir oligarhu party, vai nē, pārliecināšos februārī, kad sāksies „Ugunsgrēka” jaunā sezona. Tagad visiem it skaidri redzams, ka Reformu Partija un Ļoņa ir draugi. Ja Leons atkal staigās, būs skaidrs, ka viņš ir dabūjis naudu. Kur? No Reformu Partijas! Ir divi iespējamie scenāriji:
1)RP būs nopirkuši viesnīcu. Tādā gadījumā – kādā sakarā lai šiem godīgajiem ļaudīm būtu liekas simt štukas viesnīcai?
2)RP būs samaksājuši simt štuku Leonam par reklāmas ierunāšanu. Tādā gadījumā vispār pizģec.
3)Leons nestaigās.
Nākamnedēļ, zvanot uz TV3 uzticības tālruni, varēs nobalsot par sev tīkamāko variantu. Reformām jā, Latvija var!

Es jau kad teicu, ka Fransuā Olāna plāns ieviest 75% ienākumu nodokli miljonāriem Francijā nebūs nekāds veiksmes stāsts! Tā netālu no Francijas robežas Beļģijā izveidojies francūžu miljonāru ciematiņš, kurā kādu laiku šeptēja arī raksta galvenais varonis, bet tad viņš uzzināja, ka Krievijā ienākumu nodoklis ir tikai 13%, kā arī to, ka tā ir lieliskākā demokrātija pasaulē, un likumsakarīgi teica ardievas Beļģijai un sāka uzņemt piedzīvojumu filmu par nodokļu bēgļiem. Es nevarēju par to nerakstīt, jo zinu, ka Normunds Naumanis jau tur roku uz "retweet" pogas. Ja Jānis Pāvils Otrais vēl būtu dzīvs, viņš arī izlasītu šo texxxtu, jo reiz šo miljonāru salīdzinājis ar Svēto Augustīnu. Man gan viņš pēc purna atgādina Karlsonu, kas pārdevis propeleri.

17 motocikla avāriju, ietriekšanās ar savu privāto ļoteni lielā boingā, sēdēšana ķurķī par alkohola zagšanu, dalība grupveida izvarošanā 9 gadu vecumā, 6 vīna pudeles dienā - tas viss tomēr ir atstājis sekas. Jā, uzminējāt - stāsts būs par Žerāru Depardjē, kurš ir tā aizplītējies, ka nolēmis ne tikai vienkārši mest, bet pie viena arī mest plinti un Francijas pilsonību krūmos, un turpmāko dzīvi pavadīt, spēlējoties ar graņonkām un matrjoškām. Ir arī otrs variants - viņš ir nevis aizplītējies, bet gan pēc krievu filmas "Rasputin" uzņemšanas pērnajā gadā vienkārši nav spējis iziet no lomas. Tā kā viņš ir izdomājis, ka Krievija ir labākā valsts pasaulē, kurā valda diža demokrātija, un Depardjē Krievijā ir ļoti populārs, jo piedalījies vairākās kečupa reklāmās un franču filmas bija apmēram vienīgās ārzemju filmas Padomijā, ir tikai loģiski, ka viņš turpmāk brokastīs ēdīs nevis kruasānus ar sarkanvīnu, bet gan prjaņikus ar šnabi. Tā Putins ar Depardjē satikās Sočos, kur slavenais aktieris un biznesmenis ietērpās krievu tautastērpā, saņēma savu jauno Žerāra Ksavjeroviča Krievijas pasi, nobučoja Putinu, sameklēja labus krūmus, kuros izmest to Francijas pasi un, protams, šo notikumu nosvinēja, stūķējot māgā kaviāru un pierodot pie šņabja. "Es arī tūliņ pat iemācīšos krievu valodu!" pēc otrās pudeles solījis Depardjē. Pēc trešās jau viņš kliedza, lai sauc viņu par Žeņu, bļaģ. Tā Žeņa un Vladimirs ir labi draugi - Žeņa lielās, ka viņa draugs ir viens no pasaules ietekmīgākajiem politiķiem, Vovans var dižoties par to, ka viņa dzimenē dzejolīšus deklamēs Francijas slavenākais aktieris.

Tā kā Sočos Žeņu lidostā sagaidīja beibes ar pienīgām krūtīm tautastērpos, kas dziedāja kaut kādu tur tautisko sviestu, tad Depardjē pagaidām ir sajūsmā par savu rožaino nākotni mazliet uz austrumiem no Maskavas, un viņam jau ir daudzi plāni. Pirmkārt, jau minētā krievu valodas mācīšanās. Otrkārt, Vladmirs Putins piedāvājis Žeņam kļūt par Sibīrijas kultūras ministru. Šitais vispār būtu kruta, jo tad viņš varbūt atbrauktu uz "Jauno vilni" patusēt ar Žanetu Jaunzemi - Grendi. Vēl krutāk būtu Rembo iecelt par aizsardzības ministru - tā Krievija iekarotu visu pasauli. Latvieši pisās gadu, lai Zatleram sameklētu kārtīgu dzīvokli, bet Depardjē jau dabūjis kaut kādu luksiņu ar eiroremontu tajā sīkajā pilsētā uz austrumiem no Maskavas. Ušakovs ir pierādījis, ka krieviem jau patīk tie mincīši, tāpēc par valsts naudu Žeņam uzsaukti arī divi kaķēni. Nu, un drīz sāksies tās lietas, ko dara, kad sāk sirgt ar vecuma plānprātību (ok, laikam ir sākušās). Piemēram, viņš varētu iestāties Maskavas universitātē, kur savā maģistra darbā krievu filoloģijā viņš atklātu, ka vārds "laime" cēlies no vārda "nauda". Un, tā kā Krievija ir dižas demokrātijas zeme, kurā pret cietumniekiem izturas ar vislielāko iejūtību un rūpību, viņš regulāri brauks ciemos pie Pussy Riot beibēm, lai cietumā uzvestu pašsacerētas jautras ludziņas. Un pieņems skatuves pseidonīmu Tolstij Medveģ. Tad Krievijas pilsonību pieņems arī Bridžita Bordo, kurai Francija ir izbesījusi nodokļu dēļ, bet gan tāpēc, ka tur neārstē 2 ar tuberkulozi slimus ziloņus (viņa tiešām plāno tā darīt).

Vispār Tolstij Medveģ gājiens ir absolūti loģisks, bet ir dažas lietas, ko viņš vēl nezina. Viņš domāja, ka varēs vienā laidā dzert šņabi, bļitkot, lasīt Puškinu un dejot pie Pussy Riot un Viktora Coja. To viņš varēs, protams, varēs, par to es viņu apskaužu, bet mana skaudība nav ne uz pusi tik liela kā žēlums pret viņu. Kāpēc žēlums? Nu kā - Putins ir krievs, krieviem besī čečeni, bet Čečenijas prezidenta Ramzana Kadirova dzimenē, piemēram, bija Žans Klods Van Damme UN Maiks Taisons. Līdz ar Žeņas ierašanos Krievijā, čečenu-krievu konflikts ir sasniedzis jaunu līmeni - vairs nekādu bezpriģela teroru, turpmāk to, kurš ir labāks, noteiks slavenību cīņas. Un es ieteiktu Depardjē jau tagad ielikt asti kājstarpē un mukt, jo, pirmkārt, viņš nekad nav bijis baigais kauslis, otrkārt, arī baigam kauslim cīnīties pret Van Dammi UN Taisonu būtu grūti. Tolstij Medveģ jau visa dzīve ir viens kino, tāpēc viņš domā, ka cīņā pret čečeniem (Van Dammi un Taisonu) piedalīsies arī Dolfs Lundgrēns, kurš katrā otrajā filmā ir krievs, kurš visiem dod rīklē. Lundgrēns, protams, vispār nezina neko par šito, tāpēc Taisons nokodīs Depardjē ausi un aizsūtīs to tai pašai maukai, kurai pirms 124 gadiem Van Gogs iedeva savu tikko nogriezto ausi, jo viņa kolekcionē ausis (es gan sūtītu Dolfam Lundgrēnam, jo filmā "Universal Soldier" viņš no nogrieztām ausīm taisīja krellītes, bet ok - nemācīšu Taisonam, kā dzīvot). Van Damme vienkārši ar kāju ievilks vienreiz pa Depardjē galvu, līdz ar to Čečenija būs okupējusi Krieviju. Bet tas nekas - es tāpat mīlu Žerāru Depardjē.

Tā kā ātriem rikšiem tuvojas tas laiks, kurā jāsāk nezināt, kur svinēt Jauno gadu, Texxxtu matriarhālā kolēģija pēkšņi attapusies turpat, kur šobrīd atrodas jebkurš sevi cienošs medijs – šokā un migrēnā no aizvadītā gada atskaitēm. 2012. gada spilgtākos momentus uzticēts protokolēt Sandrai Mētrai un Elīnai Kolātei. Jācer gan, ka mums izdosies ne tikai protokolēt, bet arī publicēt, līdz ar to, ja nu gadījumā šis ieraksts nekad nenokļūst internetā, ņemiet vērā, ka vārds ‘publicēt’ ir cēlies no angļu vārda ‘pub’ (krodziņš – angļu val.).

Pērn – gluži tāpat kā visus citus gadus, neatkarīgi no radošā sastāvā – esam dzēruši vairāk, nekā rakstījuši. Kopumā pēdējo 11 mēnešu laikā tapuši 43 Texti. Decembri, kā jau jebkura sevi cienoša organizācija, vienkārši nodzērām ar Santa Klausu. Sorry. Lai vai kā, ceram, ka to mums piedosiet. Labi, pietiks dirst, šeit, lūk, beidzot tas solītais atskats.

Gada kauja
2012. gadā Latvijā neskaitāmas reizes tika iestudēts Pumpura eposs „Lāķplēsis”, kurā galvenais, kā zināms, bija uzdzīve ar nepilngadīgām raganām un cīņa starp labo un ļauno. Tā Burtnieku pilī mahājās Sprūdžs ar Lemberga ņirdzīgo hūti, „Neiznīcināmajos 2” Silvestrs Stalone nogrieza Žanna Kloda Van Dammes galvu, Raivis Dzintars mēģināja ierādīt īsto vietu sēmuškām no filmas „Kolka Cool”. Arī Edvards Ratnieks un Armands Leimanis drusku pavicinājās ar lineāliem, kad Ķīlonkulis uzsāka savu brīnišķīgo trollēšanas kampaņu, bet visiespaidīgākais, mūsuprāt, tomēr bija boksa mačs starp Edgaru Bilboa Raginski un Jurģi Liepnieku, jo, Jurģa priekšzobi dabūja lidot, kaut arī mahačs beigās nemaz ar nenotika. Edgars – visstiprākais!

Gada akcija
Pūķa gadā Ugandas miera cienītāji šokēja pasauli ar ziņu, ka Josifam Konijam patīk izvarot un nogalināt, kas nozīmē, ka viņam, kā jau filmās pienākas, jāsēž cietumā (© Sprūdžs). Tā kā Konijs pat nejēdza atbraukt uz Pozitivusu, tad secinām, ka akcija „Kony 2012” vainagojusies panākumiem un tas trakais nigers sēž ķurķī kopā Breivīku un pieprasa, lai viņam iedod labāku sviestu, ar ko apsmērēt savu kungu maizi. Ne tik veiksmīgi kā Ugandas trakie pārmaiņas mēģināja veikt arī Jānis Lindermans ar savu valodas referendumu. Kaut arī „Nekā personīga” viņu nosauca par 21.gadsimta Hitleru, tomēr „Gada akcijas” kauss Jankam iet gar degunu pavisam vienkārša iemesla dēļ – viņš feiloja. „Valsts – tie esam mēs paši,” sacīja treneris Baumanis „Sapņu komandā 1935” – tas nozīmē, ka mums pašiem ir kaut kas jādara, nevis jāgaida, kad Žanete Jaunzeme Grende sarīkos nākamo cirku. Tāpēc patiesībā „Gada akcijas” rīkotāji esam mēs paši – ar necerētu veiksmi (11,68 Ls un vairāki uzsaukti dzērieni) beidzās ziedojumu vākšana EK un AK iedzeršanai, bet pāri visam ir Jūsu dalība mūsu konkursā "Pļēgurs 2012". Solāmies arī Čūskas gadā godināt labākos dzērājus.

Gada filma
Star War Horse (Kara Zirgs) bija filma par to, kā lietas nostājas pretēji dabas likumiem – tam zirgam vienā laidā smaidīja cūkas laime. Krēslā gan viss normāli – tur vampīru mentene grib pieklopēt mazu bērnu. Pirms desmit gadiem grupa „Oceanfall” dziedāja, ka saule nenoriet, bet izrādās, ka Kazāks ir sadirsis – saule ir norietējusi un krēsla likumsakarīgi ir beigusies. EK arī atklājusi, ka varoņfilmas „Expandables” nosaukums radies „Rembo” sāgā astoņdesmitajos:

Beibe: That why they pick you? Because you like to fight?
Rembo: Nah... I'm expendable.
Beibe: Expendable... What mean expendable?
Rembo: It's like... someone... invites you to a party, and you don't show up; doesn't really matter.
(Tulkojums sadarbībā ar Google translate:
Beibe: Tieši tāpēc viņi atbrauc? Jo jums patīk cīnīties?
Rambo: Nah ... Es esmu vienreizēja.
Beibe: Vienreizēja ... Kas nozīmē vienreizlietojamiem?
Rambo: Tas ir tāpat ... kāds ... aicina jūs uz ballīti, un jums nav redzamas; nav īsti jautājumu.)

Taču visvairāk mūs iepriecinājusi iespēja pieskarties aisbergam, dārgiem dzērieniem luksusa restorānā un Keitas Vinsletas krūtīm „Titānika” 3D versijā, lai gan viņi nogrieza filmas beigas. Maukas (© Kārlis Streips)

Gada āksts
Šī, iespējams, ir viena no sīvākajām disciplīnām, jo kļūt par ievērības cienīgu pajoli ne kuram katram ir pa spēkam. Piemēram, mēs jau sen neklausāmies tajā, ko vāvuļo kaut kāds Livingstons, Andris Kivičs vai Ričards Klaidermans. Mūsu uzmanību šogad ir centušies piesaistīt daudzi ar savām pajolībām, tomēr reti kurš ir izturējis prasības. Nevaram noliegt, ka Samantas Tīnas “Virves dejotāja” lielākais trumpis slēpjas faktā, ka Samanča ir Solčas Āboltiņas sasona māsa, tomēr ar to nepietiek. Nepietiek arī vienīgajai īstajai pancenei Latvijā Inesei Saulītei, par kuru ņirdz tikai alus vēderi, kamēr inteliģence viņu kronē par vietējo seksa pistoli. Arī Alvis Hermanis, lai arī ņirdzīgs trollis un daudz taurē, neiztur kritiku. Absolūti tīra un unikāla pajolība šoreiz tiek Sandrai Veinbergai-Asanžai – žurnālistei ar tvērienu un ciešu acu skatu, un absolūtu nulli poņas vietā.

Gada mūzika
Gada laikā tapušas recenzijas vairākiem labiem mūzikas klipiem, tomēr jāatzīst, ka tieši muzikālais sniegums ir bijis visai blāvs. Mika Dukura un Katjas dziesma "Nekad jums leju" mums bija diezgan pohuj, tāpat arī Roberto Melones un Dženijas Meijas “Paslēpes” mums bija pohuj, nemaz nerunājot par Get It gabalu “Vasara” (žāvas), kamēr Anmary “Skaisto dziesmu” vispār bija kronis visam – mums bija tik ļoti pohuj, DJB pat atļāvās nopūdelēt Eirovīzijas fināla apskatu, kas līdzšinēji vienmēr bija bijis viens no svarīgākajiem gada notikumiem. Esot nelielā izmisumā par to, ko tad vispār 2012. gadā varētu kronēt par nozīmīgāko muzonu, drusku iemetām acis citu mediju gada atskatos, un tā vietā, lai pieturētos pie patiesām vērtībām (t.i. Džastina Bībera un viņa koncertfilmas translācijas LTV), par tādu nosauksim grupas Mona de Bo koncertu Palladiumā šī gada martā, kas droši vien joprojām nav beidzies. Kāpēc? Lai Ilmārs Šlāpins un biedrība Ascendum mums beidzot iedotu naudu, protams.

Gada TV šoviņš
Pretīji mūziķiem, TV cilvēki mūs šogad lutinājuši ne pa jokam. “Pelnrušķīte”, “Saimnieks meklē sievu”, “Gandrīz Ideāls Randiņš”, “Precamies???” jau vien izklausās pēc perfekti atstrādātas sekvences tam, lai savu nelaimīgo dzīvi varētu pārcelt uz televizoru un tur to atrisināt. Arī jauni un jau iemīļoti seriāli – vecais “Uģītis”, jaunās “Ēnu Spēles”. Arī kas intelektu stimulējošāks – Liepnieka sekošana Agnesīgās bilingvālajai modei sarunu pārraidē ar Andreju Mamikinu. Televizors, tas ir zelts! Un tomēr visas augstākminētās pārraides ir nieks, salīdzinot ar to trilleri, ko mums vienmēr piedāvājusi Sastrēgumsstunda. Sekss un politika, ieroči un asinis, troļļi un dauņi – you name it, you got it. Urrā!

Gada debija
Ar neticamiem panākumiem savu pirmo dzejas krājumu izdevusi publiciste un karatiste, pazemes komunikāciju speciāliste Maija Silova, veikala H&M ienākšana Latvijā meitenēm ir likusi spiegt vairāk nekā pirms gadiem 5 grupas „Tokio Hotel” koncertā. Arī mēs paši klausījām „Sapņu komandas 1935” Baumanim un cēlām valsti – debitējām kino jomā ar savu versiju par mūsu mīļāko „Ugunsgrēka sēriju”. Bet eta sjo kapeiki – visvairāk no pārmaiņām ir neraustījusies mūsu autore DJB, kas ir izmēģinājusi 9 mēnešus nedzert un pēc tam arī dzemdēt, kā rezultātā mazā Lūcija regulāri apmīž viņas skolas mājasdarbus. Apsveicam!

Gada tusiņš
Kā sabiedrības figūrām ierasts, arī mēs paši esam centušies pazibēt plaša ranga kultūras pasākumos aizvadītajā gadā. AK gāja uz Erotu, FD gāja uz Baltic Youth Festival Arēnā Rīga un sūtīja sms čatam īsziņas ar Textu “Kur Jēzus, tur meitenes! Rullē!”, bet EK augsti godāja latviešu tautas sakāmvārdu “Ko Sējāns, to pļausi” un tirinājās Intrumentu diska tusofkā. FD, AK, EK un visādi nigeri nonāca reanimācijā no čačas dzeršanas Ūdra un Balodes grāmatas tusofkā. Bija arī Latvijas mūzikas ierakstu Gada balva, bija arī Positivus, bija izrīšanās tai muižā, kur Lāčplēsis izpisa Spīdolu, un bija arī visādi Textu banketi bez lielām ceremonijām, bet toties ar daudz alkohola. Un tomēr tas viss bija NEKAS, jo starp pirmo un otru vietu ir dziļa jo dziļa aiza. Pirmā vieta šogad tiek tusiņam, kurā paši nemaz aktīvu dalību neņēmām – tā ir VL rīkotā nometne Grundzālē, kas jaunā līmenī ienesa karsto ogļu pastaigas konceptu.

Gada lasītājs
Kādu laiku domājām, ka pēc Edgara Raginska pērnā gada triumfa neviens nebūtu cienīgs saņemt šo balvu šogad, jo Edgars pērn sakostiem zobiem cīnījās pret mums un par sabiedrības morālās stājas nākotni, kaut arī viņam reāli besīja mūs lasīt. Šogad Edža ir pieklusis, bet vismaz prieks, ka sabiedriskās domas portāls - sabiedrības sirdsapziņas bākuguns publikai.lv – pamanījās veltīt pat veselu ierakstu tam, lai „ņirdzīgajai nelgai”, kas rakstīja par Fransuā Olandu, paskaidrotu, kas tieši ir sociālisms, jo, lai nu par ko, par sociālismu jokot nedrīkst. Paldies!

Gada neuzrakstītais Texxxts
Mums var daudz ko pārmest. Nolažojām Eirovīziju, nolažojām Velgas Vītolas lāču sviestu, visus Leimaņa-Ratnieka vijebonus, Ķīlistu manifestu un vēl dafiga lietu. Un tomēr, lai kā jūs būtu ņaudējuši, par šo visu tomēr kāds, lai arī ne Texxxti, ir rakstījis. Tā lieta, ko mēs sev patiesi nevaram piedot, ir ieteikums, kas nāca no Anitras Toomas. Proti, viņa rakstīja, ka gada notikums esot bijis pirmais kukaiņu fotokonkurss Latvijā ar izstādi Dabas muzejā, kas tagad ceļos pa Latviju. Un to mēs palaidām garām. Tas ir stāsts, kas palicis neuzrakstīts. Ar dievu…

„Es neticu tam, ko neesmu izmēģinājusi,” taurēja kaut kāda beibe no Danone jogurta reklāmas, un kopš tā laika tas ir kļuvis par manu dzīves moto, tāpēc nespēju ņemt vērā visus tos čigliņus, kas brēc, ka Džastins Bībers ir sliktākais, kas noticis ar popmūziku, bet paši ne reizi nav dzirdējuši nevienu viņa dziesmu, un, tā kā „Krēslas” sāgai esot pienācis gals, tad sapratu, ka man – kultūras socioloģei - ir pēdējais mirklis saprast, vai es arī gribētu pisties ar Robertu Patinsonu.

Kamēr gaidu savu seansu, tiek atskaņoti graujoši Ziemassvētku dziesmu remiksi – tie sagrauj manas cerības tam, ka Ziemassvētku vecītis kaut dienu spētu nodzīvot bez kokaīna.
Te – Portugāles dienvidos - parasti „Krēslas” seansi ir absolūti pilni un biļetes vēlams iegādāties kādu dienu iepriekš, ja nevēlies, lai, ierodoties ķinī, atklātos, ka skatītāju zāle ir pilnīgi pilla. Taču pusnakts seansa auditorija mani šokēja – apmēram desmit purnu, un visi izskatās tik nobrieduši un dzīves saēsti, ka nemanot piezogas aizdomas, ka šis ir pieaugušo seanss un vispasaules sekssimbols Robis būs ne tikai pliks un piedzēries, bet arī 3D.

Tiem, kas nav redzējuši nevienu no iepriekšējām filmām, īsi atstāstīšu, kas „Krēslā” noticis pirms tam.
Bella bija cilvēks, Roberts bija vampīrs; tad viņi sapisās, Bella palika par vampīru, viņiem piedzima meita. Tas, protams, radīja kaut kādas huiņas ar konservatīvo vērtību aizstāvjiem, jo vampīriem un cilvēkiem savā starpā nevajadzētu piekopt neko vairāk kā medījuma-upura attiecības. Pluss, pa vidu maisās arī viens muskuļains džeks, kurš jau no bērna kājas grib izpist Bellu, bet it kā ir pieņēmis, ka nesanāks.

Filma sākas ar to, ka mīlnieki Bella un Roberts izrādās ar saviem gredzeniem, nosūcas un iet izskraidīties pa mežu. Te kaut kādi Rembo un Komando nobāl, jo Bella, piemēram, vēsā mierā lec no simtmetrīgām klintīm, kā arī pārkož rīkli kaut kādam lūsītim, kurš pusdienās grib notiesāt stirnu. Visi „es esmu hipijs, man patīk stirniņas” nodročī.

Te pēkšņi abi kaujas mākslas meistari nonāk mājā, kur ir vairāki bāli purni ar sarkanām acīm, un var noprast, ka tie te glabā mīlnieku bebiku. Tā arī ir – tiek izvilkts bērns, un visi uz riņķi viņu sāk ucināt, līdz mirklim, kad Bella par kaut ko apvainojas un sadod pa muti ne tikai muskuļainajam džekam, bet arī pārītim vilku. Īsā naidpilnā kaušanās ātri vien tiek aizmirsta – draugi Robčikam un Bellai uzdāvina māju. īsti nezinu, kurā valstī viņi dzīvo, bet skaidrs, ka tā ir sociālo garantiju zeme, jo pensionāri dzīvo, cepuri kuldami. Nu, es spriežu, ka tie vampīri ir pensionāri, jo visi ir sasnieguši vismaz 100 gadu vecumu un neviens no viņiem nestrādā, bet tērē elektrību un viens otram dāvina dārgas dāvanas. Māja ir tāda paliela – apmēram vilku lielumā. Uz galda stāv dekoratīvie āboli, kurus neviens tāpat neēdīs, jo tie nesatur gana daudz asiņu. Tā kā māja uzdāvināta kopā ar skapjiem, kas plīst no jaunu šmotku pārpilnības, viņi mugurā esošās drēbes noplēš un sāk pisties.

Abi ļubovņiki atklāj, ka varētu drāzties mūžīgi, jo nav noguruma, un Dieviņš viņus soda par pseidoproblēmu meklēšanu – kāda vecene redz, ka abu meita ar pilnīgi nesakarīgo vārdu lido pa gaisu, un nosūdz to galvenajam vampīru mentam, kurš nolemj, ka ir pienācis laiks visiem apgriezt rīkles. To vampīru menteni sauc Vulturi.

Tikmēr vampīru modrība nesnauž – kamēr Roberts Marhilēvičs Patinsons klimperē klavieres, kāds no vampīriem pēkšņi saprot, ka dirsā ir un vampīru drošības policija Vulturi nāks nogalināt to bērnu, jo tie menti domā, ka viņš ir nemirstīgs, un būt nemirstīgam ir slikti, jo nemirstīgie bērni it kā staigā apkārt un visiem, ko redz, knibina nost galvas. Taču īstenībā tā viņu meita nav nemirstīga (bet īsti riktīga arī ne, jo aug tik ātri kā bambuss). Tā viņi nolemj sasaukt veselu kaudzi ar vampīriem, kam pierādīt, ka bērns nav nemirstīgs. To pierādīt ir viegli – atliek vien meitai pielikt savu roku pie neticētāja sejas, un visiem viss skaidrs. Rembo un Komando nobāl vēl vairāk, jo viņiem parasti nākas izmantot daudz stiprākus pieskārienus, lai pārliecinātu oponentu par savu taisnību. Šajā mirklī Rembo un Komando ir tik bāli kā vampīri.

Tā pamazām tajā meža būdā salasās vesela kaudze dažādu vampīru, kas tiek nosaukti par lieciniekiem, jo tagad zina, ka Bellas un Roberta meita negrauzīs rīkles. Ir sabraukuši vampīri no visas pasaules, tāpēc atmosfēra ir kā tādā Erasmus studentu tusofkā, vienīgi te vēl visi grasās mahāties ar tiem vampīru mentiem Vulturi.
Tā kā tā sīkā vēl labi nemāk kauties, tad viņas mamma satiekas ar kaut kādu vecu nigeru, kas iedod lidmašīnas biļetes tai meitai un muskuļainajam džekam, kurš gribēja nokniebties ar Bellu, lai abi varētu lasīties prom. Es jau pieminēju, ka muskuļainais džeks mēdz pārvērsties par vilku? Nu, viņš mēdz, līdz ar to Bellas izvēle uzticēt savu bērnu tieši viņam ir saprotama – ja kāds uzbruks, tad vilks to uzbrucēju varēs nokost. Es rīkotos tieši tāpat.

Tā viss vampīru Erasmus bars dzīvo mierīgu dzīvi, laiku pa laikam iziet laukā sacensties, kuram labākas spējas, klausās Sigur Ros, svin Ziemassvētkus un pie ugunskura pārrunā savus nākotnes plānus. Vampīra Vladimira runa ir visforšākā, jo viņam, protams, ir kārtīgs krievu akcents.

Beidzot pienāk ilgi gaidītais mahačs – 25 vampīri un ducis vilku pret kaut kādiem 200 Vulturi petuhiem melnos paltrakos. Visi, izņemot mazo meiteni un vilkus, ir pieauguši cilvēki, tāpēc tiek nolemts, ka tikšanos vajadzētu sākt nevis ar kaušanos, bet gan ar aprunāšanos. 1500 gadu veca cilvēka (?) cienīga rīcība! Mentiem tiek pierādīts, ka tā meita tiešām nav nemirstīga. Tā kā Vulturi negrib, lai vecene, kas teikusi, ka tā dočurka ir nemirstīga, vēlreiz kaut ko samuldētu, viņai drošības pēc tiek norauta galva. Vampīru tikuma sargiem drošība pirmajā vietā, tāpēc viņi nolemj, ka drošības pēc tomēr to bērnu vajadzētu nožmiegt – ja nu kas.

Pie galvenā Vultura pienāk viena vampīru beibe, un šis mirklis ir jāataceras, jo tad sākas kautiņš. Abas puses skrien viena otrai virsū un sāk raut nost galvas. Te mēs redzam, ka vampīri un Vulturi tomēr pēc sejas ir džentlmeņi, jo vecenēm galvas nost nerauj. Vilkiem etiķete pohuj – tie labprāt pārgrauž jebkuru rīkli, kas pagadās ceļā. Kā tādi dzīvnieki! Pa to laiku muskuļainais čalis ir pārvērties par vilku un ar to meitu sev uz muguras tin makšķeres. Tikmēr viss normāli – viens čalis ne tā pieliek roku pie zemes, kā rezultātā tā zeme zem viņu kājām pārplīst uz pusēm. Nu Vulturi boss ir galīgi sakreņķējies, bet viņa bēdas nav ilgas, jo drīz viņa tiek noplēsta galva.

Iepriekšējās rindkopas sākumā minēju, ka tas moments ir jāatceras. Izrādās, ka īstenībā tikko aprakstītā klope nemaz nenotiek, bet tā vampīru beibe vienkārši parāda, kas notiks ar mentu galvām, ja viņi to bērnu neliks mierā. Turklāt vēl uzrodas kaut kāds simtu piecdesmit gadu vecs brazīlis, kura fāteris ir bijis vampīrs, un saka drošības policijai: „Es esmu pilnīgi normāls!”. Ar to ir gana, lai Vulturi noticētu, ka Bellas un Robja meita nestrādātu nekādus bezsakarīgus vijebonus. Tā visi šķiras kā draugi, kaut arī pret to iebilst vampīrs Vladmiris, kurš vēl aizviens grib tiem melnsvārčiem sadot galvā. Vovas agresija vispār netiek ņemta vērā, un visi sāk sūkties.

Beigās saules pielietā pļavā laizās tikai Roberts ar Bellu, kas pierāda to, ka šī ir pēdējā „Krēslas” filma, jo vampīri saulē tusēt nedrīkst. Es īsti nezinu, kas tad viņiem notiek, bet ar to ir gana, lai viņi nebūtu spējīgi uztaisīt nākamo filmu. Nākamās „Krēslas” nebūs, bet nākotne būs - tiek parādīta ainiņa, kur sūcas abu mīlnieku meita ar to muskuļaino džeku. Pareizi ir – ja nevarēja dabūt māti, tad lai vismaz tiek meita! Visi laimīgi.

Mēs mīlam mūsu lasītājus, tāpēc reizi piecgadē pat mēdzam uzklausīt viņu aicinājumus uzrakstīt Texxxtu par viņu iemīļotākajiem mūziķiem. Sevišķu labvēlību iespējams iegūt svētkos, tāpēc tikai loģiski, ka esmu sekojusi kāda/s lasītāja/s lūgumam analizēt Mika Dukura un Katy Tindemark dziesmas "Never let you down" videoklipu (http://www.youtube.com/watch?v=X-o4z1qRQ2Y), kas, protams esot prezentēts ar pompu un šampanieša mucām kādā Rīgas klubā. Miku Dukuru mēs ļoti labi zinām no Talantu Fabrikas, bet Katy Tindemark esot kaut kāda ukraiņu beibe. Kādā sakarā lai es ukraiņu beibi sauktu par Katy? Nekādā! Tāpēc turpmāk Texxxtā saukšu viņu par Katju. Un, ja kas, Miks Dukurs nav tas bobslejists.

Es angļu valodu nesaprotu, tāpēc vērsos pie Google tulkotāja palīdzības, lai uzzinātu, par ko vispār varētu būt dziesma "Never let you down". Tulkotājs mani informēja: "Nekad jums leju." Nē, nu, man pohuj, nelej, pati varu ieliet!

"Nekad jums leju" video ir absolūti revolucionārs, jo sākas nevis ar kaisli, bet gan ar sērkociņa uguns izdzišanu (tipiskas beigas), kas simbolizē totālu pretkaisli un beigas, taču Miks Dukurs dara visu, lai uguntiņa iedegtos atkārtoti un viņš varētu nokoļīt Katju. Maigi sakot, viņš ir pat ļoti apņēmīgs. Viģika sākumā viņi abi stāv uz kaut kādiem sagruvušiem akmeņiem, bet pēc mirkļa Katja soļo pa gaiteņiem, kur viņai virsū brauc sienas, ko viņa nevērīgi atsit. Man par to nebūtu nekas sakāms, ja vien pēdējo mēnešu laikā intensīvi nebūtu skatījusies bojevikus. Tas nozīmē, ka man ir skaidrs, ka šī ir atsauce uz pirmo Terminatoru, kur beigās Sāra Konora sapresē Arnoldu Švarcnegeru kaut kādā ASV Liepājas metalurgā. Tikmēr Mikam Dukuram ir pilnīgi pohuj - viņš vienkārši pastaigājas ar cigareti zobos. Viņam ir tik ļoti pohuj, ka viņš šo cigareti pat nav aizdedzinājis. Tiesa, Miks ātri vien atklāj, ka tāds pohujisms ir drusku par daudz, tāpēc savu Camel Blue aizsvilina ar Molotova kokteili (liesmojoša pudele). Tā stress pazūd, jo beidzot var normāli uzkurīt. Kad cigarete ir aizsvilta, nav jēgas ķēpāties ar to pudeli, tāpēc viņš to aizsviež, izraisot Ugunsgrēku sev aiz muguras. Tā ir atsauce uz „Die hard” otro daļu, kurā Brūss Vilis Lācis līdzīgā manierē uzlaiž gaisā teroristu ļoteni. Šis žests ir gana labs, lai Katja beidzot parādītu savas platformenes, turpinot mocīties starp tām virsū brūkošajām sienām.

Te jautrību uzsāk arī pats Miks, mahājoties un dancojot, kamēr viņam fonā deg burti MD. Senos laikos, kad mēdzu būt laba skolniece, MD nozīmēja mājasdarbu, Tas, ka Mika mājasdarbs deg, nozīmē, ka viņš piekāš skolu, līdz ar to ārkārtīgi atbalsta Robertu Ķīli. Miks pat iet vēl tālāk – viņš ne tikai dejo, bet arī patirina savu ādeni. Uzreiz pēc tam Katja sāk tresīt pie degošiem KT, kam, protams, nav nekādas nozīmes.

Vienā mirklī Mikam uznāk zajobs un viņš, rēna dabstepa pavadīts, iet prom. Fokuss uz viņa skumjajiem un mitrajiem zābakiem. Tie ir tik skumji kā „Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas”, bet vismaz labi, ka šo Skalbes skumību pavada degošas mucas. Mucas ne tikai bezpriģelā deg – Miks, sekojot Komando tradīcijām, paņem vienu no liesmojošajām mucām un triec pret sienu. Tiesa, jāatzīst, ka Džons Komando nekad nebūtu bijis tik stulbs, lai degošu mucu triektu pret sienu, kurai pats stāv klāt. Bet – ok, labi, ka Dukurs nav Švarcnegers, kas varbūt nozīmē, ka viņš nekad nekļūs par Kurzemes gubernatoru.

Te pēkšņi abi video varoņi saprot, ka viņu 3 minūtes iet uz beigām, tāpēc sāk skriet. Laika ir tik maz, ka nevar vairs iet aplinkus ceļus – ir pa taisno jāskrien cauri sienām. Tā ir nepārprotama atsauce uz filmu „Universal soldier”, kurā Žans Klods Van Damme glābj beibi no Dolfa Lundgrēna nāvējošā pieskāriena. Kaut arī viģikā visu laiku valda Ugunsgrēks, tomēr arī redzami radiatori, kas nozīmē, ka, lai cik karsti arī nebūtu, vienmēr vajag karstāk.

Tā jau man sāk šķist, ka esmu spējīga paredzēt un izskaidrot videoklipa attīstību, bet nē – nākamais kadrs nav nospiests no bojevika. Nākamajā kadrā abi skrien pa grīdu, kas uzreiz pēc viņiem sāk sabirt pa pikseļiem, un tā ir bijis tikai Ledus laikmeta multenē, kurā tā vāvere turēja riekstu. Ja tas būtu bijis Cietais Rieksts, tad vēl kaut ko, bet nu viss pagalam.

Kaut arī Katjas skriešanas apavi ir absolūti nekam nederīgi, viņa tomēr pamanās nokļūt līdz galamērķim – līdz tai vientuļajai saliņai, kur Miks un Katja stāvēja arī klipa sākumā, vienīgi tagad ir skaidrs, ka tam čigliņam ir firmas „Palladium” zābaki. Tā viģiks ir ieguvis riņķveida kompozīju, jo beidzas ar to pašu, ar ko sākas. Tas ir ļoti pareizi, jo dabā jau tā ir - jebkura kompozīcija ir dekompozīcijas sekas.

Mediji – tā ir vara, tāpēc beigās izmantošu savu nesalaužamās spējas, lai dzimšanas dienā apsveiktu gan savu dzimteni, gan kolēģi Aneti Konsti. Es Jūs abas ļoti mīlu!

Uwaga! SIA „Ugunsgrēks” gaisā palaidis jaunu seriālu „Ēnu spēles”, kas ir stāsts par detektīvkantori, kurā spiesti sastrādāties Aleksis no „Ugunsgrēka”, kurš savu sudraboto padlas uzvalciņu nomainījis pret ādeni un moci, un Ilze Ķuzule, kas savulaik uģī spēlēja veceni, ar kuru nav iespējams sastrādāties.

Sērija sākas jautri – kāds puisis nolido no balkona, labi nostādītā balsī kliegdams: „AAAAA!” Šos notikumus vēro kungs, kurš pastaigājas ar savu taksīti. Nav īsti zināms, vai suņa saimnieks ar savu mīluli redzētos notikumus pārrunā ar citiem cilvēkiem un dzīvniekiem, jo sāk skanēt seriāla himna, kas vēsta, ka „satiksmies rīt”. Diemžēl tas neattiecas uz puisi, kas pirmīt izvēlās no ballītes.

Aleksim Ilze Ķuzule besī, jo viņa ir vecene, tāpēc tā vietā, lai laicīgi ierastos darbā, viņš sēž krogā ar savu klasesbiedru Marčello un nolemj apjokot Ķuzuli. Marčello ierodas detektīvu kantorī un sāk Ilzei stāstīt, ka sieva viņu krāpj. Pēc labākajām parodiju komēdiju tradīcijām melu laikā viņš ir nostājies blakus fotogrāfijai, kurā viņš ar Aleksi no Ugunsgrēka kapā „Vanagu”, tāpēc ātri vien tiek atkosts. Bet kā viņi to joku gribēja izspēlēt? Beigās Ķuzuli apčakarēt tā, lai viņa pati domātu, ka ir tā Marčello sieva?

Tūliņ pēc tam birojā ierodas vecmutere tam, kas izkrita pa balkonu. Viņa nepiekrīt mentiem, kas saka, ka tas bijis nelaimes gadījums, un lūdz Ķuzuli un Aleksi notikušo izmeklēt, jau pašā sākumā liekot spieķus izmeklētāju darbā un sniedzot nepatiesu liecību par to, ka viņas mazdēls vispār nedzerot. Zinām mēs šitos mazdēlus!

Ķuzule un Aleksis nolemj pa taisno doties uz jauniešu skolu, lai pārrunātu tās nakts notikumus. Precīzāk – to nolemj Aleksis, kurš vispār negrib, lai tā šmara vilktos viņam līdzi. Viss kā jau seriālos – vasara ir pilnā plaukumā, bet nabaga studentiem jāsvīst deju zālē. Šīs šausmas pārtrauc abi detektīvi, kas bez mazākās glūnības pārtrauc nodarbību. Viņi laikam nezina to, ka vērtīgākā detektīva prasme ir glūnēt, bet tie uzreiz: „Dana, nāc uzpratināšanu! Mēs zinām, ka Tu pisies ar nelaiķi!” Uz pratināšanu Dana ierodas ar draudzeni. WTF? Kad viņai teātrī būs jāspēlē Spīdola, viņa uz pišuku ar Lāčplēsi ar līdzi vilks draudzeni?
Beigās tomēr gājiens uz akadēmiju izrādās veiksmīgs, jo detektīvi uzzina, ka Dana ir pisusies ne tikai ar nelaiķi, bet ar visiem kursa čaļiem, turklāt liktenīgajā naktī Dana pisusies ar to garo no kursa. Pirms tam ar nelaiķi pisusies arī Danas draudzene Alise, kas tagad pišas ar Klāvu. Vienīgā, kas tajā varzā nepišas, ir kursa bumbulītis, kas tomēr ir mēģinājusi to garo raustīt aiz krāna, bet viņam tas besījis.

Noklausījušies aizraujošos attiecību peripetiju stāstus, viņi nonāk atpakaļ birojā, kur sērija kulminē – Aleksis nodemonstrē tik jauku vestīti, ka gribas to saukt nevis vienkārši par vestīti, bet gan par transvestīti. Birojā viņi satiek veco jokupēteri Marčello, un viņam ar Ilzi Ķuzuli rodas ķecerīga ideja apvest ap stūri kursa meitenes. Tā Marčello dodas cauri mūžīgās saules pielietajam akadēmijas pagalmam, lai kursa vecenēm piedāvātu filmēties kaut kādā Vācijas filmā, bet pirms tam visām ir jāparāda ne tikai krūtis, bet arī somiņas saturs. Bez mazākajām aizdomām visas to arī izdara.
Kā iepriekš minets, Aleksis galīgi nav glūnīgs, tāpēc viņam liekas tīri OK uzreiz pēc Marčello joka ar viņu mierīgā garā iekapāt visīti un pārrunāt redzēto tajā pašā pagalmiņā: līdzās visām tām veceņu herņām Danas somiņā ir bijis polšs, Alisei bijušas nervu zāles, bet bumbulītim – advokāta vizītkarte. Bet pa to laiku Ķuzule ir soli priekšā saviem kolēģiem un sākusi glūnēt – pēc tam, kad viņa iznesusi cauri Aleksi ar „sagriezu kāju” joku, viņa nodemonstrē savu lokanību, nomazgājot kājas izlietnē un apžāvējot tās pie roku žāvētāja, un dodas uz tupzeni, kur pēc labākajām seriālu tradīcijām arī iebrāžas kāda laba saruna – Ķuzule noklausās, kā neredzama meitene čukstus zvana paziņai, lai uzzinātu kontaktus kādam abortu taisītājam, ar kuru derētu satikties, jo jāatbrīvojas no bērna, kura tēvs ir nosprādzis. Tas ir labi, ka meitene nospriedusi, ka visdrošākā vieta šādām sarunām ir tieši skolas tualete. Es, piemēram, tad, kad gribu izsūdzēt grēkus, dodos uz skolas tualeti un čukstu: „Mīļo dienasgrāmatiņ, yadda yadda yadda.”
Ķuzulei viss skaidrs – bērna tēvs ir tas nelaiķis, un uzreiz tiek izslēgta iespēja, ka ar viņu varētu būt nopisusies kāda, ar ko viņi vēl nav runājuši.
Tā glūniķe un jokupēteri satiekas birojā, lai liktu kopā iegūto informāciju. Tiek nolemts, ka Dana nav stāvoklī, jo viņai somā ir polšs. Te gan viņi piemirst, ka meitene grasās veikt abortu, un tad jau polšs nav liela muiža, tad vienīgā lielā muiža ir „Ugunsgrēka” viesnīca. Izcilais hakeris Mārtiņš Egliens gūglē uzzina, ka Alises nervu zāles ir pret stresu, bet bumbulīša advokāta vizītkarte, protams, nozīmē, ka meitenei ir sūdi, tāpēc jāmeklē palīdzība. Es gan izsaku hipotēzi, ka viņa pišas ar to advokātu, jo visi jau viens ar otru ir nopisušies, kāpēc gan viņa nevarētu?! Piebildīšu, ka sarunas fonā ir grāmata par dzīvokļiem Parīzē – mīlestības galvaspilsētā. Tas simbolizē Alekša un Ķuzules nākotnes mīlu.

Tā viņi atkal ierodas pie nelaiķa kurseņiem, jo it kā gribot zināt vēlreiz, kas īsti noticis. Te iezogas jaunumi – izrādās, negadījums noticis ap četriem no rīta. Sērijas sākumā četros gan ir pilnīgi gaišs, bet tas nekas – seriālos valda mūžīgā vasara, līksmība, gaisma, tā točna varētu būt, BET tas onkulis, kas pastaigājās ar taksi, izskatījās izteikti skaidrā, un tādas lietas, piedodiet, četros no rīta uz ielām nemētājās. Ticamāka ir iespēja, ka Texxxtiem tviterī sāks sekot Jānis Kirmuška. Meli! Sabotāža! Atomkarš!

Prieks skatīties, kā detektīvu viltība sērijas laikā aug ģeometriskā progresijā. Viņi no sākuma saka, ka gribēs vēlreiz noskaidrot, kas īsti noticis traļaļā, a te pēkšņi galdā tiek uzmesti grūtniecības testi: „Nu, uz priekšu! Mīziet virsū!” Kad pie varas nāks DJB, kas ir nosūtīta bezalgas dekrēta atvaļinājumā, mīzt liks uz aifona, kurā būs grūtniecības noteikšanas aplikācija, bet pagaidām seriāls turas pie tradicionālām vērtībām (piemēram, vasara, tualetes sarunas). Bumbulīts saka, ka pohuj – uzmīzīs, kursa mauka Dana saka, ka pohuj – uzmīzīs, vienīgi Alise: „Nē, nemīzīšu! Esmu stāvoklī. No Klāva.” Šķiet, ka tūliņ tajā istabā iebrāzīsies mācītājs, lai laimīgos jaunos vecākus salaulātu, bet Ķuzule liedz šo laimi: „Nē, tas ir nelaiķa bērns! Dzirdēju, kā Tu tualetē bazarēji par abortu.” Klāvs apvainojas, un Alise nospriež, ka ir īstais laiks paprasīt, vai bumbulītis atceras, kā viņas pirmajā kursā spēlējušas „Divas Lotiņas”. Pēc rožas spriežot, neatceras vis. Tā atklājas, ka Alise tomēr esot drusku izgrūdusi nelaiķi no tā balkona, jo viņam bijis pohuj par to, ka viņa stāvoklī.

Atrisināto lietu visi nosvin ar plītēšanu, bet es nopriecājos par seriāla beigu titriem, kas skatītāju informē, ka tēli un notikumi seriālā esot izdomāti. Tas ir labi, jo citādi jau būtu piezvanījusi kādai draudzenei, lai nostučītu, ka viņas vīrs īstenībā pišas ar citu veceni.

Kopumā seriālu vērtēju pozitīvi, jo tajā ir integrēti vairāki "Ugunsgrēka" varoņi un šajā liberālisma laikmetā radošā komanda drosmīgi turējusies pie tādiem kristīgas sabiedrības turētājvaļiem kā vasara, sekss un vardarbība.

Jūs domājat, ka visai tai „Neiznīcināmo 2” brandžai bija viegli paņirgt pašiem par sevi? Jau vecais perdelis Džordžs Harisons astoņdesmitajos dziedāja, ka „it`s gonna take money” un „it`s gonna take time”. Lai uztaisītu „Rembinatoru”, bija nepieciešami gadi un simt miljonu. Arī mums, lai paņirgtu par sevi – „Gandrīz ideālo randiņu” – , bija nepieciešama visa vasara un kaudze nodzertas naudas. Kāds sakars Texxxtiem ar šo raidījumu? Acīmredzams – mums ir viens džeks un trīs vecenes, agrāk bija vēl viena, kuru mēs (džeks) esam iebalsojuši dekrētā. Kuru no mums izvēlēsies Filips De Rums?

TV3 šovu „Gandrīz ideāls randiņš” atbalsta SMS CREDIT, kas ne tikai izsniedz kredītus ikvakara iedzeršanai, bet arī katru dalībnieki ir dāsni apdāvinājis ar savu sienaspulksteni, kas diemžēl dizaina ziņā krietni atpaliek no tā, ko es – interjera gardēdis - reiz gribēju iegādāties Katovices tirgū paģirās (pulkstenim uz sejas bija plūmes un briljanti).

Šajā nedēļā vienai vecenei bija četri džeki - visiem četriem sirmi zirgi, visiem caunu cepurīt`s, sportisks dzīvesveids un nopietns amats. Lietas notiek pēc striktā Artūra Skrastiņa jeb Riharda no Ugunsgrēka plāna – pirmajā vakarā vecene Līga uzņem viesus pie sevis. Pirms tas izsalkušais bars ierodas pie Līgas, viņiem jāmin, ko nozīmē ēdienu nosaukumi, un šajā raidījumā pieņemts tos samudrīt. Piemēram, ja es taisītu makaronus ar sieru, nosaukums varētu būt „Itāļa cirtas un govs bērniņš”. Vispār zinājāt, kā no rīta saprast, ka esat Itālijā? Gaužām vienkārši – pa grīdu izsvaidīti makaroni un blakus guļ kaut kāds pilnīgs zābaks.
Puiši Līgu satiek Siguldā un viens no viņiem norāda, ka viņa ir „Patīkams pārsteigums. Labā nozīmē”. Hmm, interesanti - man parasti patīkamie pārsteigumi besī. Neesam taču nekādi ņergas! Mums nepieciešamas grūtības, rētas, z-scars!
Par pirmā zvaigzni kļūst lisijs uzvārdā Bremze. Kungs ar skanīgo uzvārdu apsaukājas uz vakaru par to, ka vagoniņš, kurā viņi vadāti, neesot izrotāts kā kāzās. Pareizi ir – es parasti vispār kāpju ārā no autobusa, ja šoferis mani nebildina. Bremzem vakariņās paliek garlaicīgi, tāpēc viņš piesakās meitenei palīgā skarbajā virtuves dzīvē. Ģetka jau nodomā, ka šis būs viņas pavarda krāsnkuris, bet nē – pēc mirkļa viņa jau ir izlamāta gan par neasiem nažiem, gan par to, ka viņam neviens nav pienesis ēdienu. Otrā lamāšana notiek mirklī, kad viņš pats vēl stāv virtuvē ereģēta pimpja attālumā no šķīvja. Kādu mirkli beibe vēl nezina, kuru čali sūtīt mājās, tāpēc viņai tiek dots labs padoms - esot jāpadomā, ko pati grib. Līga padomā, ko mamma grib, padomā, ko Artūrs Skrastiņš un Kerija Bredšova grib, bet beigās izdomā, ko grib pati – viņa grib baltvīnu nomainīt pret kādu aizdomīgu tumšāku šķidrumu, un lisiju aizsūta mājās.

Rīts sākas drūmi.
Agrim ir jāceļas un jārūpējas par to, lai Līga pa dienu būtu izklaidējusies, bet vakarā - piedzērusies. Tā pārdevējs un zvēru pavēlnieks iepriekšējā vakara namamāti aizved pabraukāties ar ūdensmoci un kaut kādu pūsli, kurš piestiprināts „Kobras 13” laivai un, protams, apgāžas. Dienu vēlāk drostaliņa par godu šim notikumam piesēžas pie klavierēm un nospēlē „My heart will go on”, kas nozīmē, ka, kamēr kamera neredzēja, viņi zem ūdens nosūcās. Pēc tam man totāli iepatīkas Agris, jo paziņo, ka reiz esot pievēmis Ķīšezeru.
Vakars klāt un Agris – bijušais pavārs – vienā čilā izdzinis no dzīvokļa biedru, lai uzņemtu tos vēl 2 džekus un zeltenīti. Kamēr Līga vēl nav ieradusies, viņi vīrišķīgi sāk kapāt. Plītēšana jau vispār daudz ko atklāj par cilvēku, tāpēc es saprotu, ka Raivis – cits kavalieris – ir lohs. Viņš aizrāda, ka vīna glāzes neesot jāsaskandina, jo tā darot tikai latvieši, ne jau normāla sabiedrība. Vēlāk viņš ne tikai turpina šaudīt savas ačeles, bet arī lepni Artūram Skrastiņam izstāsta, ka visi esot sekojuši viņa piemēram ēst maizītes ar nakšu un dazi. Man rodas aizdomas, ka tieši par viņu Dambis ir sacerējis dziesmu „Revolucionārs”. Vēlāk Raivis arī atklāj pikantu faktu, ka viņam patīkot tē krekli ar divdomīgiem uzrakstiem. Kā piemēru viņš min uzrakstu „Come and play with my nuts”. Tas ir tieši divdomīgs – no sākuma iedomājos, ka viņš ir domājis to veco latviešu tautas spēli, kur atsevišķās kaudzītēs jāsaliek mandeles un lazdu rieksti, bet tad ar pretīgumu secinu, ka tas varētu būt arī saistīts ar grābstīšanos gar pautiem. Manas aizdomas par Dambja mūzu apstiprinās. Raivi, Tu esi reāls panks! Kamēr visi ēd, trešais kavalieris Gundars atklāj, ka vasarās labprāt nenēsā apenes, bet namatēvs otro reizi no dzīvokļa izmet savu kaimiņu, kurš ieradies paņemt šotu glāzes.


Tā kā visi iepriekšējā vakarā ir piedzērušies, rīts atkal sākas drūmi – šoreiz ir Gundara kārta vest Līgu kaut kur un pēc tam pagatavot paiku. Gundara mīļākie ēdieni ir pelmeņi un siermaizes, bet, kad tika nopirkts čaiņiks, kulinārās iespējas paplašinājušās – ēdienkarti papildinājuši roltoni. Gundaram esot tik sūdīgs dzīvoklis, ka viņš nolemj vakariņas gatavot bratana mājā, kur sienas aprakstītas ar Beranarda Šova aforismiem.
Gundars Līgu pa dienu aizved palidot vecā ļotenē, kurai nevar aizvērt durvis un vispār ir vieta turpat, kur Bobam Dilanam un visām tām herņām, ko atradīs uz Marsa – muzejā.
Iepriekšējā dienā Agris pastāstīja, ka esot pievēmis Ķīšezeru, un šī vakara saimnieks Gundars seko randiņu labākajām tradīcijām un arī parunā par vemšanu – izrādās, viņa ģimene esot korķējusi pēc puiša gatavotajām vakariņām.
Esat jūtūbē redzējuši to stulbo „Annoying Orange” multeni? Nu, tas Raivis ir tieši tāds Annoying Orange, kurš ar nepacietību grib noskaidrot, vai randiņš (lidošana) ir izgāzies. Gundars atklāj, ka neesot izgāzies – it kā esot lijis, bet tā romantiski lijis. Cik zinu, tur pie viena tika uzņemts arī „Kiss the rain” videoklips.
Vakariņās kā parasti svarīgākais jautājums ir cilvēku izvietojums, un visai ilgi tiek pārrunāts tas, vai bija labi, ka Agris apsēdās blakus Līgai, kas kā ciemakukuli atnesusi…ūdeni. Annoying Orange mēģina noskaidrot, kāpēc tieši citiem negaršo olīvas. „Kāpēc negaršo?” ir tikpat labs jautājums kā „Kur pazuda (kaut kas)?” vai „Ko klepo?”.
Pienācis mirklis vakara izklaides daļai, pirms kuras namatēvs Gundars paziņo, ka būs sūdīgi, un savu vārdu tur – viņš ar vienu pirkstu noklimperē kaut kādu Ziemassvētku dziesmiņu un pēc tam ar ģitāru notrinkšķina kaut ko līdzīgu Makarenai. Vakara beigās Raivis jeb Annoying Orange ir pietiekoši ierāvis, lai nāktu klajā ar paziņojumu, ka katrai apakšveļai ir sava vieta, un es viņam nevaru nepiekrist – arī tad, ja visas apenes ir netīras, tomēr nevajadzētu tās aizstāt ar ļifonu. Pālis – tā ir patiesība!

Rīts kā parasti sākas drūmi, un šoreiz dienas galvenais varonis ir Raivis ar savām šaudīgajām ačelēm. Savā reklāmas klipiņā viņš dejo tautenes pie Ugunsgrēka muižas. Raivim mājās ir siena ar viņa aktivitāšu bildēm – Raivis spēlē golfu, Raivis dejo, Raivis palecas gaisā ar draugiem, Raivis ar divdomīgu T-kreklu, Raivis taisa ēst un tml. Nezinu, tad jau labāk kā iepriekšējā vakara saimniekam Gundaram – viņam pie sienas ir Salvadora Pīzdalī glezna.
Raivis vispār esot ļoti prasīgs pret meitenēm, un viņam esot čekliste ar labas meitenes īpašībām. Es viņam ieteiktu tikties ar Kapsaru Dimiteru – tas viņam paskaidrotu, ka čekas laiki ir beigušies. Svarīgākais Raivja čeklistē ir tas, lai meitenei būtu sava odziņa un lai viņa būtu tikpat traka kā viņš pats. To, ka tas putraskatls ir reāls panks, noskaidrojām jau iepriekš.

Raivis deviņdesmitajos gados ir saskatījies to Estrellas čipsu reklāmu, kurā džeks māca kaut kādai nemākulīgai šmarai spēlēt biljardu. Tā kā obligāti jāiet ārā, jo „Gandrīz ideāla randiņa” vasara ir bijusi silta un saulaina, viņi dodas spēlēt golfu – arī tur viņš var aptīties apkārt Līgai, lai iemācītu pareizo sitienu. Pēc tam Līga novērtē randiņu ar 10 ballēm, kas nozīmē, ka randiņš ir bijis ideāls, nevis gandrīz ideāls, tāpēc es Raivi vispār diskvalificēju. Tas būtu tāpat kā pilnīgi veselam cilvēkam bez kādas invaliditātes piedalīties paralimpiskajās XXX spēlēs. Vienīgais Raivis, kas to drīkstētu, būtu Raivis Vidzis.
Kad puišelis ir atpakaļ mājā, viņš nemitīgi atkārto mantru „stress, salāti, stress, salāti”, kas viņam palīdz uztaisīt perfektu boli. Pirmais viesis Gundars gan iesaka, ka dzērienam vajadzētu pievienot Ibumetinu. Ideja nav peļama. Es Jums pasaceišu, kura ideja ir peļama, – citreiz man ir tā, ka dzērienam kāds pieber cirvi, no tā baigi sāp galva.
Kad īstais tingeltangelis sākas un bole jau ribās, jaunieši pārrunā savu nākotnes sapņus. Gundars, piemēram, grib nomirt, bet Annoying Orange Raivis vēlas atvērt restorānu, bet tādu šiku, nevis tādu kā visi pārējie Rīgas restorāni, kas tādas ieskrietuves vien ir. Šis spriedums gan nav balstīts uz pārāk rūpīgiem pētījumiem, jo pašā sākumā puisis sacījis, ka ārpus mājas neēdot.

Tā pienāk vakars un visas spēlēs svarīgākā daļa – meitenei jāizvēlas puisis, ko ņemt līdzi ceļojumā. Šoreiz viņai neviens nepamāca, ka vajadzētu darīt tā, kā pati grib, tāpēc izvēle ir sevišķi grūta. Tomēr Līga iziet no savas komforta zonas un paziņo, ka ceļojumā līdzi ņems Gundaru – to, kas ar vienu pirktu klimperēja Ziemassvētku dziesmas, to, kas vasarā staigā bez apenēm, to, kas ar vienām vakariņām esot piespiedis visu ģimeni izvemties. Viņa kolēģis Agris, kurš pievēma Ķīšezeru, ar iznākumu izskatās apmierināts, bet mūsu mīļais panks Raivis gan beidz vārīties kā putraskatls un pie sevis nošņāc: „Gundars – dirsasplēsis!”

Ceturtajā Rokijā Silvestrs Stalone kāvās ar Dolfu Lundgrēnu un izskatījās, ka viņi viens uz otru ir diezgan apvainojušies. Kaut arī filmas uzņemšanas laukumā puikas mahājās pa īstam un tad abi gulēja slimnīcā, laiks dziedē visas brūces, un tagad Stalone un Lundgrēns ir sadraudzējušies, kompānijā paņēmuši Žanu Klodu Van Dammi, Arnoldu Švarcnegeru, Brūsu Vilisu, Čaku Norisu un vēl dažus, kurus pēc purna nezinu, un uztaisījuši izcilu bojeviku „Neiznīcināmie 2”.


EK un filmas varoņi. Foto autors: Tālis Lī Eipurs

Filma sākas ar to, ka tanks ar uzrakstu „Bad attitude” traucas cauri kaut kādai Dienvidaustrumāzijas čuhņai, tajā iekšā draudzīgi sēž Stalone ar Lundgrēnu un draugiem, un, kaut arī tanka un citu ieroču šaušana rada lielu troksni, viņi visai vēsi savā starpā arī sarunājas. Tas ir labi – viņi apzinās, ka citreiz sāpīgāks par pātagas cirtienu ir ass vārds. Tā viņi izglābj Arnoldu Švarcnegeru un kaut kādu ķīniešu naudas maisu, un beigās ne tikai visu uzspridzina, bet abus nosauktos kaut kādos Ķīnas pāķos izmet no ļotenes ar izpletni. Līdz filmas sākumtitriem – apmēram 500 līķu. Vo, šito es saprotu! Tā ir kaut kāda darbība, nevis visi šitie indie bezpriģeli, kur filmas sākumā galvenais varonis pusstundu steberē pa sniegu, fonā skanot postrokam.

Visa Stalones komanda ir sakarīgi džeki, jo māk kauties un un labprāt brīvbrīžos paklausās kantrī un iekapā aliņu, bet vecais zviedru drāzējs Dolfs Lundgrēns ir īpašs, jo viņš vislaik no blašķītes rauj šņabi un filmas sākumā –jā, nepārskatījos- raksta texxxtus. Stalone pēc uzvaras pār šķībacainajiem ir mazliet ierāvis un dodas izmest līkumu ar ļoteni, bet – kas ta tur? Nē, tas nav Nikolā Sarkozī, kas Stalonem piešķirtu Francijas pilsonību par to, ka tas muskuļkalns visu filmu aizvada ar bereti galvā. Ļotenē viņu sagaida Brūss Vilis Lācis un liek Stalonem dabūt kaut kādu herņu, kas atrodas seifā, kas atrodas lidmašīnā, kas nogāzusies kaut kādos Albānijas mežos. Tas vēl nav nekas – seifu vaļā var dabūt tikai kaut kāda beibe, un, kaut arī vecajam Silvestram besī vazāties apkārt ar vecenēm (nepārprotiet – viņš nav gejs, bet gan džentlmenis, kurš negrib, ka vecene, mēģinot čurāt sēdus no lidmašīnas, izkrīt un nositas), Brūss Vilis Lācis viņu pieņem darbā par tās džāres aukli. Tas visticamāk tomēr ir kaut kāds mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis, jo vēlāk izrādās, ka beibe ir jau pieaugusi, braukā ar moci un māk kauties. Viņu pat varētu uzskatīt par Staloni ar pežu, ja vien viņa prastos un vienā laidā kurītu cigāru.

Ceļā uz Albānijas mežu Lundgrēns mēģina nokoļīt to beibi, bet nekas nesanāk, jo diemžēl viņa flirts aprobežojas ar pāris ieklepošanās reizēm. To lidmašīnu ar seifu viņi atrod vienā rāvienā, ķīniešu šmara no seifa dabū to, ko vajag, visi viens otram iedod pieci un priecīgi grasās doties uz savu iemīļoto barčiku, bet – tavu neražu – parādās ļaunais tēls Žans Klods Van Damme, kas, pavisam nemanot, nolaupījis vienu „Neiznīcināmo”. Tādiem grandiem vienā filmā ir par šauru, tāpēc viņi sastrīdas, Žans Klods Van Damme Stalonem atņem to herņu no seifa, nogalina viņa jaunāko kolēģi un tin makšķeres. Tad tā ķīniete atklāj kolēģiem, ka tas sūds no seifa ir bijusi karte, kurā precīzi attēlots, kur Krievijā paslēpts plutonijs, ar kuru gaisā var uzlaist visu pasauli. Jaunākā „Neiznīcināmā” līķis tiek ierakts akmeņos, Lundgrēns bēru procesijā turpina plītēt un, sekojot labākajām mahaču filmu tradīcijām, tiek nolemts atriebt drauga nāvi.

Tā viņi dodas uz Krieviju, kur, piekaujot kaut kādus milzeņus bārā, viņi uzzina, kur tieši jādodas, lai atrastu Van Dammi. Tā džeki ar visu ķīnieti apmetas kaut kādā mājā, kur kavē laiku ar spēli „kas būtu pēdējais, ko Tu gribētu apēst pirms nāves?”. Tā kā Lundgrēns nav stājis mest pa lampu, viņš atkal mēģina flirtēt ar komandas vienīgo beibi, pasakot, ka viņš ļoti gribētu ķīniešu paiku. No rīta uz paģirām viņš ieēd cepumus, tāpēc ir skaidrs, ka tik drīz vis nemirs. Ja viņš tik ļoti nekrāktu, es gribētu precēt Dolfu Lundgrēnu, kaut arī savulaik viņš stipri sasita Rokiju.
Tas jau nebūtu nekāds bojeviks, ja viņi no rīta izietu ārā no mājas, patresītu pie Ruki Verh grāvēja „18 mne uzhe”, izpeldētos Baikālā, nodzēstu Belijmor kanal papirosu un teiktu: „просто фантастика, Free Pussy Riot!”. Viņiem pretī traucas kaut kādi padlas ar šautenēm, un, tā kā Stalones banda ir radusi ieročus lādēt pēc brokastīm, viņi šaudoties iztērē visas lodes un, ieraugot tanku, saprot, ka dirsā ir. Taču pēkšņi – tadankt – tanks tiek saspridzināts ar vienu šāvienu no nez kurienes. Apjukums nav ilgs, jo no dūmiem iznāk Čaks Noriss. Zālē atskan applausi. Norisa kungs pirms aiziešanas vien informē savus draugus par to, ka viņam nesen iekodusi indīga čūska, bet pēc piecām sāpjpilnām dienām tā nomirusi.

Pa to laiku Van Damme atrodas raktuvēs, kurās salasījis vietējā ciema vīriešus, kuriem liek rakt plutoniju. Kamēr viņš ar šāvieniem soda nepaklausīgos, tikmēr „Neiznīcināmie” ir ieradušies tajā ciematā, kurā saģērbjas par bomžiem vai mācītājiem, lai pārsteigtu ļaunos, kas laiku pa laikam tur ierodas, lai uz koncentrācijas nometni aizvestu vēl vairāk strādnieku. Pārsteigums ir izdevies, un no pēdējā nošautā ļaundara viņi atvadās, sakot: „Rest in pieces!”

Pilnīgā pohujā „Neiznīcināmo” lidmašīna ietriecas raktuvēs, tieši mirklī, kad paredzēts nošaut visus strādniekus, jo viss plutonijs jau atrasts. Van Damme ar tiem rokaspuišiem, kas netiek nošauti, ņem kājas pār pleciem, bet raktuves tiek uzspridzinātas, un visi labie – gan strādnieki, gan Stalones banda – tiek ieslodzīti pazemē. Stalone uzkurī, par Sorosa naudu izglītotais ķīmijas maģistrs Lundgrēns mēģina uzspridzināt fosfora iezi, bet viss neveiksmīgi, un šķiet, ka dirsā ir. Te pēkšņi vienu no raktuvju sienām sagrauj bruņumašīna, pie kuras stūras sēž neviens cits kā Arnolds „I`m back” Švarcnegers, kuru filmas sākumā bija izglābis Stalone.
Vīriem viss ir skaidrs – jāteš uz lidostu, jo tieši tur Van Damme mēģinās nogrūst plutoniju. Kā viņi to zina? Nu, tajā ceturtajā Rokija filmā Lundgrēns bija krievs, tātad viņš zina, kā tās lietas notiek. Pa to laiku Van Damme ar saviem pieciem gruzavikiem jau ir iebraucis lidostā un nošāvis pusi lidostas darbinieku, otru pusi atstādams „Neiznīcināmajiem”, kas ieradušies uz filmas lielāko mahaču, kurā atkal pievienojas Čaks Noriss un svešus Laurus sagribējis plūkt arī Brūss Vilis Lācis, kurš pareizā brīdī piebrauc ar mašīnu pie vecā Arnolda un aicina sēsties mašīnā. Arnolds izrauj mašīnas durvis, apsveicinās ar draugu, informē viņu par to, ka mašīna ir sīkāka par viņa kāju, un abi sāk šaut. Cilvēku galvas sprāgst kā uzblīduši pumpuri pavasarī, un klasika ir nepārspējama – viena galva tiek sagriezta arī ar helikoptera propeleri.

Galvenais mahačs, protams, ir starp Staloni un Van Dammi, jo nedrīkstam aizmirst, ka „Neiznīcināmos” uz Krievzemi ir dzinusi atriebības kāre. Tā viņi tur šaudās, līdz Van Damme paziņo, ka viņam beigušās lodes, un liek noprast, ka Stalone būs mīkstais, ja viņu nošaus, nevis cīnīsies kā līdzvērtīgs. Bijušais Rokijs jau izsenis ir pavilcies uz šāda veida izaicinājumiem, tāpēc viņš saka: „Pohuj. Ja tā Tev patīk labāk, nogalināšu Tevi nahuj ar plikām rokām.” Tā arī beigās notiek – pēc tam, kad abu sejas ir normāli apdauzītas, Stalone apmet Van Dammem ap kaklu ķēdi un uzvelk viņu sava dunča – uz tā paša dunča, ar kuru tika nogalināts viņa bandas kolēģis un draugs. Līdz ar to līķu skaits filmā ir pārsniedzis planētas iedzīvotāju skaitu. Tad viņš uzspļauj Van Dammem, un pēc dažām minūtēm pie lidostas nomet asiņainu galvas lieluma maisu, ko Brūss Vilis Lācis komentē kā mazliet skarbu, bet pareizu rīcību.
Kaut arī Lundgrēns atkal var normāli plītēt, beigās ir klasiskā „Rembo” epiloga smeldze – Silvestrs Stalone, kurš vispār jau labprāt izpistu to veceni, saka viņai, ka viņu kopgaitas ir beigušās, jo citādi viņš nevarētu būt drošs par viņas dzīvību.

Filmu vērtēju ar 10 ballēm, jo nevienu mirkli nekļuva garlaicīgi, stunda un 43 minūtes pagāja kā viens aliņš, Dolfs Lundgrēns būtībā ir atsūtījis pieteikumu darbam Texxxtos, klišeju bija vairāk nekā vidusskolas izlaidumā un viņi paši ņirdza par sevi:
-Tā ir mūsu jaunā ļotene.
-Tā? Tai taču vieta muzejā.
-Mums jau arī.

Pirms izklāstīt šī vakara notikumus Londonas slavenākajā voljebala laukumā, mans pienākums ir pastāstīt, ko Texxxti jēdz no spēles. Visvairāk jēdz Sandra Mētra, jo viņa reiz iekļuva Latvijas sieviešu voljebala izlasē, bet diemžēl 12.klases beigu ieskaitē sportā, bremzējot pēc atspoles skrējiena, viņa salauza abas rokas. Ar to diemžēl karejera bija cauri. Es pati pludmales voljebalu uzskatu par pasaules skaistāko sporta veidu – tur nav iespējams gūt punktu neskaisti. Izņēmums ir punkta gūšana pretinieka kļūdas dēļ (pretinieks iemet tīklā, pretinieks pārmet pāri līnijai) – tas var būt tā nekā. Ko es? Nu es vienreiz skolas sporta stundā nejauši no visa spēka iespēru Anete Konstei pa vēderu (mācījāmies vienā klasē), bet viņai pat nenoraustījās uzacs. Filips De Rums? Nezinu, mēs tikai dzeram un rakstām Texxxtus.

Pirms kādām divām nedēļām pie manis ciemos bija ieradušies draugi no ārzemēm. Pēkšni attapāmies Murjāņu sporta skolas teritorijā un viens no maniem biedriem gribēja pievienoties jauniešiem, kas tajā mirklī trenējās pludmales voljebalā. Brīdināju, ka viņš varētu totāli izgāzties. Mans biedrs, protams, gribēja zināt, kāpēc es tā domāju. „Vecīt, Latvija ir pludmales voljebala lielvalsts,” es sacīju, nodzēsu cigāru, iepisu visīti, iešņaucu kokaīnu, un pavisam drīz manis teiktais absolūti materializējās dzīvē.

Latviešu puikas PļaviņšŠmēdiņš pusfinālā rambāja divreiz: vienreiz pakāsa brazīļiem, kuri spēlēja kā Ivans Drago filmā „Rokijs 4”, bet otrā spēle bija ar nīderlandiešiem Šuilu un Dumidoru. Un es Jums pasaceišu – tie nīderlandieši īsti riktīgi nav, jo vienreiz olimpiādē jau PļaviņšŠmēdiņš viņus salika. Ko tieši pēc tās spēles viņi nesaprata? Tikpat labi Japāna pēc Hirosimas un Nagasaki atombumbām varēja piezvanīt ASV: „A Jūs jau Tokiju nevarat novākt, ne?” Protams, ka varētu! Tomēr Dumidora un Šuila stūrgalvība nostrādāja – abi dueti satikās cīņā par olimpimpisko bronzas medaļu.

Nedaudz par abiem tandēmiem:
PļaviņšŠmēdiņs: Pļaviņš esot olimpiādes labākais aizsargs un spēlē pret brazīļiem viņš iemācījās bloķēt. Vismaz tā varēja spriest pēc viņa sejas izteiksmes, kas pēc tiem dažiem blokiem bija apmēram tik pārsteigta, kāda būtu bijusi manējā, ja es basketbola laukumā nobloķētu Šakilu O`Nīlu un pēc tam vēl nostātos špagatā. Pļaviņa partneris Šmēdiņš ir tāds gruzīgs tips – lai arī viņš pareizajā mirklī izdara pareizos prikolus, viņš izskatās nemitīgi sagruzījies.

DumidorsŠuils: Šuils ir tik vecs, ka neviens to nevar nepamanīt. Sporta žurnālists Kārlis Dagilis mača laikā tvitera lietotājus informēja: „Tas onkulis oranžajā krekliņā taču ir ar sirmiem matiem!”. Mazliet vēlāk tvitera lietotājs (runā, ka sorosīds) @agnerts informēja darbaļaudis par to, ka vajadzētu sist pa to sirmo onkuli, jo viņam jau esot aizdusa. Es kādā mirklī pamanīju ko jauku – Šuils pasmaidīja (spēles sākumā), uz izrādījās, ka viņam tomēr ir zobi. Diemžēl šo prieku aptumšo fakts, ka pamanīju arī ko negodīgu – izrādās Šuils nav trenējies kopā ar Dumidoru, jo Šuils ir reāli bāls večuks. Un tāds nevar būt, ja pludmalē rambā voljebalu. Jautājums – kur un ar ko trenējies Šuils? Es pat teiktu, ka Šuils ir otrs bālākais olimpietis tūliņ pat aiz Saeimas deputāta Viktora Ščerbatiha. Vēl jāpiebilst, ka Nīderlandes duets ir vienīgais, kurš nevalkāja saulenes. Kāpēc? Jo Nīderlandē nekad nespīd saule.

Bet nu – pie spēles.
PļaviņaŠmēdiņā spēles stils kaut kādā klasiskā voljebala mācību grāmatā visticamāk būtu ievietots nodaļā „Disasters” („dizentērija” pa latviski), jo viņu spēles moto daudz neatšķiras no Texxxtu dzīves jēgas – „Ka tik kāds prikols!”. Viņi vienmēr taisa kaut kādas mērkaķu māņkustības un izliekas, ka neko nezina un mājasdarbu nav izpildījuši. Piemēram, pirmajā setā, kad PļaviņšŠmēdiņš gūst desmito punktu, komentētāji mūs informē par to, ka ar desmito punktu ir iepļaukāts Šuils. Domāju, ka voljabala mācību grāmatās šāds punktu gūšanas veids vispār nav pieminēts.

Apmēram šajā mirklī esmu jau vieglā infarktā, tāpēc atslodzei tiek parādīts kaut kāds Londonas skats no voljebala laukuma. Man šoks – sporta žurnālists un policists Tālis Eipurs kādā savā radio reportāžā apgalvoja, ka no laukuma varot redzēt pipeli, bet NEKĀ TĀDA TUR NEBIJA!!

Pie pirmā seta 14:12 izdzirdu, ka tribīnēs sākās „Latvija! Latvija!” mauras, kā arī pamanu, ka tie Nīderlandes līdzjutēji vispār nedzer. Kaut arī tas ir pirmais sets, ko PļaviņšŠmēdiņš pakāsīs, redzot ko tādu, bronzas medaļu ieguvēji ir skaidri.

Kad es spēlēju voljebalu, es regulāri servēju tīklā. Bet es tiešām nesaprotu, kā tas var vairāk nekā vienu reizi gadīties it kā profesionālam spēlētājam. Dumidors un Šuils tīklā iemet dahuja reižu. Varēja gan piemēru ņemt no manis un vienkārši iemest.

Pie divdesmitā punkta ir pirmā nīderlandiešu mačbumba, PļaviņšŠmēdiņš nenoņemas. Vārdu „noņemties” biju dzirdējusi no viena komentētāja mutes vairākkārt iepriekšējās spēlēs. Ilgu laiku nezināju, kas tas ir. Izrādās, ka viens no LTV komentētājiem Leons Timmermanis arī nezināja, ko ar to domā viņa kolēģis, bet komentētājs Jānis Celmiņš, kurš kādā spēlē no priekiem sevi nosauca par Jāni Šmēdiņu, tomēr zināja paskaidrot, ka noņemties ir gūt punktu pēc pretinieku serves. Tātad pretinieks servē, a PļaviņšŠmēdiņs - dankš – iegāž bumbu pretinieku smiltīs ar tādu ātrumu, ka bumbas kāzas fotogrāfēs fotoradars.

Otrā seta sākumā komentētāji PļaviņamŠmēdiņam iesaka vairs neservēt pa sirmgalvi Šuilu, bet gan izmēģināt Dumidoru. Tas gan ir muļķīgs ietiekums, jo viņš tomēr ir tas Harija Potera burvis.
Sets knapi sācies, bet Pļaviņš jau iet diskutēt ar tiesnesi. Domāju, ka tiensesim izlidos pāris zobi, bet komentētāji informē, ka šī saruna esot profilakses pēc. Pirmo setu PļaviņšŠmēdiņš pakāš, un arī otrais sākais drūmi, bet, kad nīderlandieši ir vadībā ar 8:3, es pāris reizes uzsaucu, ka vajag noņemties, un mēs attopamies pie 8:8 un nīderlandiešu bažīgajām rožām.
Otrā seta vidū ir mans mīļākais moments spēlē, kad Šmēdiņš ir nolēmis necelties un divas bumbas pēc kārtas vēsā mierā paņem, atrodoties guļus stāvoklī, nemaz netaisoties celties un kurījot cigāru. Neilgi pēc tam sirmgalvis Šuils Pļaviņam ar bumbu iehujārī pa muti, bet ar to nav gana, lai apturētu latviešus.
Pie rezultāta 15:13 komentētāji informē skatītāju, ka Jānis esot aizvēris ciet durvis nīderlandiešiem. Vo, to es saprotu – džeks voljebala laukumā atrod durvis. Ko tik tie latvieši neizdomā!
Pie 20:19 ir pirmā mačbumba, kuru Šmēdiņš veiksmīgi iepiš pretinieku smiltīs, kurās iekrīt arī divi Šuila zobi. Mopsis, kas ar mani skatās spēli, no priekiem sāk riet un mēģina apgāzt manu aliņu.

Trešo setu nīderlandieši sāk ar neiespējamo – atkal iepiš servi tīklā. Spēle atkal ir drausmi līdzīga, man ir bijuši jau 4 infarkti, bet cilvēki tribīnēs tikai vēsā mierā filmē sevi. Bet, kad PļaviņšŠmēdiņš ielūkojas tviterī un sāk ņemt vērā tur redzētos ieteikumus mest pa to sirmo ar aizdusu, viss iet uz augšu. Komentētāji neskaitāmas reizes uzsver, ka šī būs pēdējā Šuila olimpiskā spēle, un šķiet, ka tā ir beigusies jau trešā seta vidū, kad Dumidors savu kolēģi pilnībā sāk ignorēt un sāk spēlēt viens pats.
Pirmā izšķirošā seta mačbumba ir pie rezultāta 14:10, un holandieši tomēr spēj noņemties. Tas nozīmē, ka serves tiesības ir holandiešiem, ko Dumidors veiksmīgi izmanto, kārtējo reizi izdarot neiespējamo – iepišot bumbu tīklā. Tā ar 17. numuru izliktie PļaviņšŠmēdiņš jau otro reizi olimpiādes laikā aptin ap pirkstu ar 5.numuru izlikto Dumidoru un Šuili.

No priekiem uz voljebala laukuma saskrien karsējmeitenes, kas tāpat tūliņ ies prom, bet, kā informē komentētāji, bronzas medaļas, vot, tās neviens neatņems. Vēlreiz urrā pasaules skaistākā sporta veida prikolistiem!

Aizvadītā nedēļā Latvijas tviterlentai bijusi ļoti grūta – ja sākumā nebija nekā cita kā vienīgi tvīti par to, ka kāds meklē brīvu vietu māšīnā, nesapuvušu telti vai labus prežus, tad nedēļas nogalē visi tvītoja par to, ka neviens neko netvīto. Pie vainas bija festivāls Positivus, kuru, protams, apmeklēja arī Texxxtu redakcijas pārstāves Anete Konste un Elīna Kolāte. Lai viss būtu godīgi, absolūti objektīvi pirmajā dienā piedzīvoto aprakstīs EK, bet AK uz sevi ņems otro dienu.

1.diena. Autore – EK.

Pēdējoreiz Positivus festivālā biju pirms diviem gadiem un neredzēju nevienu grupu. Neiešana uz grupām bija mērķtiesīgs solis, nevis kaut kāda pāļa izlaidība vai vienkārša Žanetas Jaunzemes – Grendes neprašanās, jo kopš 2007.gada, kad vasaras laikā pabiju 8 festivālos un redzēju ap 20000 grupām, mani vairs tie četrdesmit minūšu koncerti īsti neņem. Kopš tās vasaras festivāls man ir vieta, kur satikt visādus pazīstamos viepļus, dzert, zālītē čillot un laiku pa laikam nodzēst cigāru pret kaut kādām šmarām, kas mani aicina doties uz grupām. Bet Texxxtu trešais svarīgākais uzdevums aiz dzeršanas un rakstīšanas ir komforta zonas pamešana un sevis laušana, tāpēc šogad pat redzēju dažas grupeles, kas, protams, beidzās ar vilšanos, jo tā vien šķiet, ka tagad mūzikā „neizteiksmīgi” ir jaunais „kruti” un nav pat jāpiedzeras, lai neatšķirtu, kāda grupa vispār spēlē. Tā kā, ja Jums ir maz naudiņas, ko noplītēt, Poziķivuks ir Jūsu īsta vieta, jo, minimāli dzerot, var iegūt maksimāla pāļa efektu.

Redzēju Lucy Rose – ja, piemēram, Alisei Jostei ir garlaicīgs muzārs un izklausās, ka viņa vienkārši intensīvi mēģina nolikt karoti, tad vismaz balss gan viņai ir kaut kāda ir. Lucy Rose nav ne viena, ne otra. Kas viņai ir – pāris plaģiāti, tas arī viss. Tad redzēju Housse De Racket, kas arī bija absolūti neizteiksmīgi, tik neizteiksmīgi, ka es pat nevaru pateikt, kādu mūziku viņi spēlē, turklāt viņu solists izskatījās pēc tā Arctic Monkeys pintiķa Aleksa Tērnera. Vondelpark bija nospieduši dažas dziesmas no Hot Chip, un labi vien ir, ka ap to laiku man sāka palikt auksti un biju nodarbināta ar šīs problēmas risināšanu.

Vel redzēju Instrumentus, kas laikam man patika vislabāk – var jau riebties tās peģiku balsis un mūzikas stils kā tāds, bet tur vismaz ir skaidrs, kāda vispār ir tā mūzika, ko viņi spēlē, un vismaz Raivim Dzintaram prieks, ka konkursā „Poziķivuka 1.dienas cālis” triumfē latvieši.
Tad kaut kāds pajols mani aizvilka uz Martin Confused, pie kura visi sēdēja zemītē. Tā kā mūziķis bija pielējis mūli, tad viņš man iepatikās. Ar to pajoli, ar ko atnācām, nolēmām iet dejot priekšā, jo šķita, ka drīz vien tas liks celties kājās arī citiem. Tā arī notika. Viss bija ideāli līdz brīdim, kad satiku kādu džeku, kurš bija nolēmis, ka obligāti vismaz desmit reižu jāapgriež mani gaisā otrādi. Tā rezultātā man pazuda kurpe un ielūza divas ribas, bet neko – vismaz apēdu puskilogramu smilšu, un Martin Confused apsolīja man privāti nospēlēt „Last Christmas”. Mārtiņ, es totāli Tevi turu pie vārda!

Vēl gribēju iet uz King Charles, bet, tā kā uzzināju, ka viņš ir jaunāks par mani, paliku savā vietā, jo es jau kaut kādiem malaļetkām pakaļ neskraidīšu. Vislabāk no visām skatuvēm man patika pidaru skatuve, kur bija tādas izklaides kā bikram joga un pēc desmitiem vakarā - „reading books”.

Muzikāli festivāls man bija kā Patriks Volfs agrā jaunībā – muzikāli patukšs, bet bija arī krutas lietas.
Piemēram, ļoti iepriecināja tas, ka Nikolaja Puzikova kolēģi pat pārmeklēja manus makā esošos Kenijas šiliņus, jo man mugurā bija jaciņa, kas man piešķīra staigājoša LSD veikaliņa izskatu. Kad apsardze ar nožēlu konstatēja, ka man diemžēl nekādu narkotiku nav, devos iekšā. Festivālā bija labi padomāts par to, lai bērniem arī būtu jautri – piemēram, viņi varēja rāpties alpīnisma sienā, uz kuras bija uzraksts „Sasniedz virsotnes ar Tullamore!”. Daži arī sasniedza.

Es agrā sestdienas rītā festivālu pametu uz neatgriešanos, jo gribēju mīzt, bet tualetes bija ciet. Sestdienas dienā kāda drauga mamma mūs informēja par to, ka Turkebaba ēdaji esot kārtīgi korķējuši. Arī es, protams, biju ēdusi attiecīgo kebabu, bet, tā kā zinu dažus labus dezinfekcijas līdzekļus, tad man viss bija kārtībā. Bet vispār kāda starpība – apvemties no kebaba vai no Keane?

2.diena. Autore – AK.

Šis bija mans sestais Positivus festivāliņš Salacgrīvā, tāpēc varu visu konspektēt ar veterānes skatienu un spēcīgiem salīdzinājumiem. Otrās dienas rīts sākās ar pamatīgu vilšanos, jo nedzirdēju modinātāju, ko biju uzlikusi uz 6:30 AM, lai varētu ieņemt labākās vietas Knīķu un Knaupu koncertā. Pamostoties jutos čābīgi ne tikai aizgulēšanās pēc, bet arī fiziskās pašsajūtas dēļ. Nedaudz mocīja nelabums, kuru pēcāk veiksmīgi izārstēju ar septiņiem Tuborg aliņiem. Diemžēl ne tikai aliņi, bet pat šņabītis nespēja glābt no garlaicības Demjēna Reisa koncertā. Garlaicīgākais koncerts manā mūžā! Tik garlaicīgs, ka pētīt dubļus un saskatīt tajos refleksijas par Annas Fomas dzeju ir krietni aizraujošāk. To dzeju es pirmīt biju izlasījusi Satori avīzē.

Lietus un dubļi? Man pajāt, es pa dzīvi pozitīvi - esmu festivāliste. Kad veselība bija uzlabojusies, gardu muti notiesāju divas porcijas tupeņu ar gaileņu mērci. Tad es redzēju King Charles. Ļoti, ļoti seksīgs. Paga, varbūt viņš arī bija pirmajā dienā. Laimīgie un skaistie (es un Kings) jau laiku neskaita.

Pie točām bija tik garas rindas kā Kaspars Kambala. Man, festivālistei, jau vēl tā, bet žēl tomēr bija noskatīties uz meiteņu baru ar sakrustotajām kājām. Džekiem labi, jo pisuāri bija uz katra stūra. Iedomājos, ka žēl, ka Filips Derums nav ar mums – tas būtu varējis mīzt uz velna paraušanu, bet liktenis bija lēmis tikai Textu meitenēm apmeklēt šīs vasaras lielāko Baltijas festivālu. Filips tikmēr Rīgā skatījās romantiskas komēdijas un gruzījās sirdī kopā ar mums. Par točām runājot – grupas „Inokentijs Mārpls” solists man solīja uzdāvināt apenes. Neatceros vairs, kāpēc, taču pārāk par to nebrīnos, jo viena no manām mīļākajām Dambja dziesmām ir tā, kur dzied tā: „Mūs nopirkt nevar, mūs nopirkt nevar! Apenītes, nozīmītes, trīsmit sanči gabalā!”

Man patika ar Mācītājs On Acid, jo bunģieris bungoja ar vālītēm pa kedām. Tas bija labs šovs. Ja būtu uzstājušies Čikāgas Piecīši vai vismaz Pērkons, noteikti būtu gājusi arī uz tiem, jo man labāk patīk latvieši, nevis Manic Street Preachers. Kas būs nākamgad – U2, atvainojiet? Bet nu neko, vismaz Wild Beasts bija normāli, kaut arī krievi. Viņu koncerta laikā iepazinos ar kādu simpātisku puisi, bet par to kušš, jo man vispār jau ir draugs.

Kopumā man festivāla noslēdzošā diena tomēr ļoti patika. Bija jauki satikt daudz pazīstamos, kārtīgi izdejoties, nopelst, piedzerties. Kaut tā būtu biežāk.

Epilogs. Autore - EK.

Jau minēju, ka festivālu uzskatu par muzikāli patukšu, bet diez vai par to var vainot festivāla organizatorus, jo viņi it kā dara labu lietu – aicina tās grupas, kas ir aktuālas šobrīd, nevis kaut kādus vecus perdeļus. Un ko lai dara, ja tās aktualitātes ir kaut kādas vārgas atraugas?

Kopumā tomēr Poziķivuku vērtēju ar plus zīmi, jo daudzi cilvēki piedzērās, un texxxtu aplēses ir tādas, ka noriestoja apmēram 10% festivāla apmeklētāju. Piemēram, mans brālis brīvdienu notikumus komentēja ļoti īsi un kodolīgi: „3r29r33r2ei32032r-03r2m3r2jr32jr32jrnjswqwdweoifweewf.” Kāds cits zēns esot uzskatījis, ka Manic Street Preachers solists patiesībā esot pārģērbies Toms Grēviņš, toties Uldis Rudaks sava dīdžejseta laikā esot skraidījis pa skatuvi, lecis publikā, bļāvis pa virsu dziesmām un uz skatuves arī gulējis. Savukārt AK texxxta daļu īstenībā uzrakstīja SM pēc AK stāstījuma, jo būsim taču godīgi – to, kā ir būt Pozitivusā, var mierīgi izdomāt deduktīvās metodes ceļā. AK skaipā informējusi priekšnieci EK: „Es toešām knapi rakstu šp.” Un tāpēc jau Texxxtu kolektīvs ir tik spēcīgs – ikviens ir gatavs izpalīdzēt otram liela pāļa brīdī, jo mēs vienkārši esam labi draugi. Turklāt arī FD cienāja EK ar Žubrowku un asistēja analizēt pirmos muzikālos iespaidus, tātad šī Texta tapšanā ir piedalījies pilnīgi viss kolektīvs. Kopā mēs varam! Peža.

Sestdien Texxxtu redakcijai obligti bija jāplītē, bet nebija naudas, tāpēc nolēmām vērsties pie lasītājiem ar lūgumu saziedot naudu mūsu dzeršanai. Lai viss būtu korekti, tagad iesniegsim atskaiti par to, ko un cik dzērām. Elīna Kolāte atklāja, ka viņai mājās ir 40 gramu pudelīte ar melno balzamu, kā arī 50 gramu pudelīte ar grieķu dievu dzērienu uzo. Viņas makā arī atradās 2,50Ls skaidrā naudā.
Anetes Konstes makā nebija nekā. Mūsu lasītāju aktivitāte tiešām lika mums raudāt laimes asaras - uz Anetes Konstes kontu tika pārskaitīti 11 lati un 68 santīmi. Viena ziedotāja vēlējās palikt anonīma (tas ir īsts mecenātisms), bet, tā kā otra neko par to neteica, uzskatām,ka jānorāda, ka piecīti kā darba algu mums samaksāja Līga Felta. Tika nolemts no sākuma izdzert kaut ko, kas iegādāts veikalā, kā arī mazās balzama un uzo pudelītes.

Satikāmies galerijas Centrs Rimi veikalā, jo savulaik Pits Andersons mūs aicinājis nākt uz Rimi. Izstāvējām 20 minūšu rindu, lai tā jobnutā kurva kasiere paziņotu, ka mums alkoholu nepārdos, jo mums nav pases vai autovadītāja apliecības. Tas nekas, ka katra spējām uzrādīt 5 dažādus dokumentus, kuros figurēja viens un tas pats dzimšanas datums. Labi, Kolātei mugurā bija stulbs džemperis ar vilciņu, tāpēc varēja nodomāt, ka viņai ir 12 gadu, bet Konstei bija veca rokeru jaka. Tas viss, iespējams, nebūtu nekas traks, ja vien pulkstenis nebūtu bez četrām minūtēm desmit vakarā. Kas vispār notiek pasaulē?
Kad abas autores saprata, ka ar to Rimi mauķeli nav vērts runāt, abas ieskrēja turpat esošajā Vīna studijā. Vīna studijas pārdevēja redakcijas pārstāves informēja par to, ka veikals tiek slēgts. "Tagad ir slēgts vai būs pēc vienas minūtes?" vaicāja Kolāte. "Četras minūtes," atbildēja pārdevēja. Ar to mums pietika. "Lētāko vīnu!" Anete Konste saņēma galvenās redaktores pavēli. Lētākais vīns pa 3,59Ls tika atrasts nekavējoties. "Septiņi lati kaut kas tur," sacīja pārdevēja. Mēs bijām šokā, jo tikko bija vēl trīs. Pārdevēja nopīkstināja vīnu vēlreiz, un tas maksāja jau 3,19. Ja būtu vairāk laika, tad liktu pīkstināt vēl, lai vēl samazinātu cenu, bet laika nebija.

Devāmies uz krastmalu, kur izdzērām vīnu, kā arī līdzpaņemto balzamu un uzo. Tad devāmies uz krogu "Aptieka", jo tur var norēķināties ar karti - mums skaidrā naudā tagad kopā bija 7,50, bet kartē - aptuveni 3,80. Krogā "Aptieka" satikām sev pazīstamu puisi Andri Miezi - tas iedeva mums 20 santīmu, puspudeli baltvīna, vienu cigareti un kādu padsmit saņķikus iemeta renstelē. Drīz pēc tam abas autores atrada divus pusizdzertus aliņus, ko ātri vien padarīja par izdzertiem. Tad ieraudzījām, ka pie kroga zemē stāv aptuveni 10 izdzertu glāžu, un mums radās plāns - ienesīsim glāzes iekšā bārā, un par šo darbu bāra personāls noteikti mūs bagātīgi atalgos. Tas nenotika, tāpēc 2 aliņus iegādājāmies par naudu.
Tālāk devāmies uz bāru "Cocoloco", kur divi puiši bija nolēmuši mums uzsaukt pa dzērienam. Džeks, kurš Latvijas tvitervidē uzstājas ar vārdu @vitamiins un sorosīds Jānis Strods gandrīz sakāvās, lai noskaidrotu, kuram būs tiesības izmaksāt pirmajam. @vitamiins uzsauca mums litrīgu bočku ar kaut kādu kokteili, bet Jānis Strods katrai uzdāvināja pa aliņam. Visticamāk pārējo naudu nodzērām tur, un vismaz nevaram atcerēties, ka būtu izmaksājis vēl kāds. Ja gadījumā kāds ir izmaksājis, bet mēs neatceramies, lūdzam dalīties ar naidīgiem komentāriem.
Nākamajā dienā Anete Konste pamodās ap pieciem pēcpusdienā, bet Elīna Kolāte jau ap četriem bija Čili picā, kur topošā Francijas prezidente Agnese Logina viņai izmaksāja čili zupu, bet mazliet vēlāk tv3 žurnālists Kaspars Beķeris Kolātei nopirka gāzētu minerālūdeni.

Paldies visiem, kas mūs atbalstīja. Kopā mēs varam!

„I`ve got 2 tickets to Iron Maiden, baby, Come with me Friday, don`t say maybe,” gandrīz šādi mani uzrunāja mans draugs Kārlis, vienīgi Iron Maiden vietā bija smalks pavāru foodporn rauts Burtnieku muižā – vietā, kur Lāčplēsis izpisa Spīdolu -, bet piektdienas vietā bija svētdiena. Nepārprotiet – mēs neesam teenage dirtbag un mēs arī nepišamies. Kāpēc tad viņš mani aicināja līdzi? „Mums ir savs dīls,” apjukušajiem ļaudīm skaidroja Kārlis.

Pie Lāčplēša midzeņa mūs sagaidīja ne tikai džeks, kurš ierādīja, kur mums iet, bet arī divi pļēguri, kas ar visu savu plastmaseni nozuda krūmos, kad ieraudzīja mūsu smalkos stāvus. Mums tika izstāstīta teika par to, ka līdz 19.gadsimtam, kad izdomāja brilles, cilvēki slikti redzēja, bet, kad radās brilles, izrādījās, ka dažiem rožas ir reāli pretīgas. Tāpēc gan jau arī tā dzimstība tagad ir dirsā – neviens negrib pist pretīgu purnu.

Šajā tusofkā ēdienus taisīja Mārtiņš Sirmais (ir televizorā), Valters Zirdziņš (strādā pilī) un Kārlis Celms (izskatās pēc samuraja, no visiem man patika vislabāk).

Mūsu galdiņam blakus sēdēja 2 apgleznotas kolonnas: uz vienas bija uzraksts „SMIRD”, uz otras bija uzzīmēts kāškrusts, sātana zvaigzne un zaķis.

Tusofka reāli sākās tad, kad klāt piezvārojās viesmīlis, kurš piedāvāja izvēlēties vīnu. Pēc viņa paskaidrojuma tā arī neko nesapratu, jo viņš nepieminēja pašu svarīgāko – alkohola procentus. „Neviens nav pati pilnība,” nodomāju un palūdzu, lai man nes visu pēc kārtas un lai nekādā gadījumā neiedomājas atkārtot vienu un to pašu dzērienu – no vienveidības man vienkārši paliek slikti.

Tālāk rauta dalībnieki tika informēti par to, ka ēdīsim 18 ēdienu un visas izejvielas vestas no tuvāko 50 km apkaimes. Jāpiebilst, ka beigās mūsu galdiņš nosprieda, ka viss ir vests no tuvākajiem 50 metriem, bet vislabākie ēdieni vienkārši salasīti zem galda.

Mūsu galdiņš nenoliedzami bija jautrākais, jo, kad tika atnests pirmais ēdiens, mēs bijām saplēsuši jau 2 traukus.  18 ēdienu uzskatījumu varēs apskatīt texxxtam pievienotajai vērtējumu tabulai, tāpēc tagad atsāstīšu vien spilgtākos iespaidus.

Kad pie mūsu galdiņa ieradās pavārs, lai pastāstītu par stobrkaula rašanās vēsturi, gribēju zināt, kā tieši pagatavota kaut kāda rozā herņa, ar kuru tas apslacīts. Izrādās, tas ir vecs ēdiens, jo vienu dienu dzērvenes ar citām lezbēm jānotur marlē, lai tur kaut kas iztek. Viena diena? Tātad nav svaigs ēdiens, ja vien tā marle nav turēta ledusskapī. Bet kurš tad tur marli ledusskapī?! Marle jātur uz pušumiem, asinīm! Ēdot zaļu biezpienu ar mandarīnu miziņām, mani biedri nosprieda, ka te iezogas vēdiskā tradīcija. Pilnībā piekrītu – redziet, vēdiskā tradīcija jau ir tāda sevis pārvarēšana, un man totāli bija sevi jāpārvar, lai iztukšotu nākamo ēdienu – spainīti ar sviestu pupiņu ūdeni. Kaut arī citi gurmāni sacīja, ka tas esot bijis kaut kas atsvaidzinošs, mans vakara partneris, kurš līdz šim savas atzīmes bija klaigājis skaļi, šoreiz neko neteica, bet tikai zem galda parādīja divus pirkstus (tas nozīmē atzīmi 2). Sorry, gurmāni, es šitajā neiebraucu, tāpēc sviesta pupiņu ūdeni papildināju ar vīna ūdeni. Protams, var uzskatīt, ka tas kaut kādā ziņā bija atvēsinoši – sviesta pupiņu sviests atgādināja sviedrus, un svīšana jau pazemina ķermeņa temperatūru.

Apmēram šobrīd sākām plānot, ko darīsim pārtraukumā, kas solīts pēc devītā ēdiena. Tā kā noskaidrojām, ka veikals ir 200 metru attālumā, nolēmām doties pēc plastmasenes un pievienoties dzērājiem, ko satikām, čāpojot uz terasi. Bet ne tik strauji – līdz brīvlaikam sastapāmies ar dažiem ahujenna krutiem pārsteigumiem. Piemēram, tās gailenes, kas bija saspraustas uz smilgas, ikvienam kroplim liktu justies skaisti, un par kazas sieru ar zirņu ģimeni nezinu – vai nu es jau biju pietiekoši iešāvusi, lai kaut ko sajauktu, vai nu kāda izslavēta gurmāne un kazas siera ienaidniece to tiešām gardu muti aprija. Šķiet, vissmukākais prikids bija vārītai olai  - tā tika pasniegta sūnās, kas kūpēja, jo bija sasaldētas, un man jau tās sūniņas patīk, jo tur citreiz var atrast sēnes. Es jau dzīros to vērtēt ar 9 ballēm, bet tad iekodos olā un izrādījās, ka tā rozā herņa uz olas dzeltenuma ir mežrozīšu sīrups. Ja uz to sviesta pupu ūdeni jau no sākuma skatījos skeptiski, tad uz šo raudzījos ar cerībām, tāpēc nespēju novaldīties un pēc pagaršošanas citiem biedriem paprasīt, kas tas par sūdu uz tās olas. Patiesības labad piebildīšu, ka citiem šis ēdiens atsauca atmiņā mežrozīšu tēju, ziemassvētkus, piedzeršanos un citas jaukas lietas, bet man vienkārši nepatīk tie saldi prikoli. Andris Kivičs jau kad sacīja: „Neko darīt – viņa jūt to tā.”

Loģiskā kārtā pienāca starpbrīdis, bet, tā kā izrādījās, ka tas būs tikai 10 minūšu garš, tikai aizgājām līdz dīķim, kurš bija tik aizaudzis, ka devu tam jaunu vārdu („hujņa” ar uzsvaru uz otro zilbi). Starpbrīdī ar Kārli sapratām, ka mēs te esam vienīgie, kas nav pāris, kā arī atklājām, ka te var uz pāris stundām izīrēt bērnus, lai atbraukušie pāri  izskatītos vēl laimīgāki.

Starpbrīža beigas.

Nākamais cēliens sākās ar jēlu zandartu uz akmens, zibens, asmens, pēc kura rijām cūkas ausi, kas, kā pastāstīja pavārs, esot gatavota 42 stundas – tātad arī vecs ēdiens. Šajā mirklī Latvijas glītākais žurnālists Kārlis Dagilis paziņoja, ka redīss ir latviešu ingvers, jo viņš jau kārtējo reizi bija izjutis vēdisko elementu. Ēdienkartē bija norādīts, ka nākamā paika būs vista, tāpēc gaidījām tā saucamo rawfood – dzīvu vistu un veseri, ar ko to nosist. Pirms vistas gan sagaidījām stāstu par to, ka agrāk karaļiem ir bijuši tādi džeki, kas vakariņu laikā ar dēļiem sit pa karaļa vēderu, lai viņš var apkorķēties un rīt tālāk. Kad sagaidījām vistu, kas, izrādās jau bija beigta, mans vakara partneris sacīja: „Perfekti rieksti!” Kaut arī esmu mazāka, vairāk iedzērusi un bez tiesībām, nospriedu, ka labāk būs, ka mājupceļā pie stūres sēdēšu es. Kamēr pārrunājām mājupceļu, pēkšņi izdzirdējām zāģēšanas troksni. „Moš Lāčplēsis atnācis atpakaļ no baznīcas, ” nodomāju. Izrādās, ne - pēc mirkļa uzradās jēra gabaliņi ar jēlu viduci, kas uzlikti uz sazāģētiem bērziem un apslacīti ar kaut ko brūnu. Tas bija ļoti labi. Un pavārs Ēriks Dreibants, kurš bija pielikts pie mūsu jautrīšu galda, dabūja dubulto porciju. Svolačs. Nu, ne jau dubulto jēru, bet dubulto bērzu. Tik un tā svolačs. Tā kā jau biju apradusi ar to, ka esam smalkā pasākumā, sāku skandalēt par to, ka mana dakšiņa ir pārāk viegla – pasūtīju svina galda piederumus un jaunus zobus.

Te pēkšņi atčoknījāmies, ka esam kaut kādās kāzās, jo fonā kāds klimperēja „Love me tender, bļa”. Rūgts!

Un te kārta vakara lielākajam „zajebis”. Mežacūkas ribiņu saldējums. Izklausās pēc kārtējā Mārtiņa Sirmā „ēdam piepes” murga, un jebkurš karbonādes franču gaumē cienītājs viņam jau sen būtu iemetis pa mūli, bet nopietni – nekas tur nešķebināja. Nebija nekādas mežacūkas un saldējuma disonanses, bija sajūta, ka pirmo saldējumu izdomājis Nif-Nifs, jo, kaut arī viņš izskatījās pēc īstas cūkas, varu derēt, ka viņš tak dzīvoja mežā. Un tāpēc jau viņš uzcēla tik sūdīgu māju – bija jāraksta detalizēta vēstule Mārtiņam Sirmajam par to, kā taisīt cūkas saldējumu.

Pēc tam jau pavāri iebrauca īstajos saldajos, un žēl, ka tie saldumi mani tiešām necepī (nopietni – dienu iepriekš biju ēdusi torti, piekožot  klāt kartupeli). Kad mans vakara partneris paziņoja, ka visi ēdieni sāk izskatīties kā pasakā, piecēlos, iemetu ar veseri pa turpat skraidelējošo vistu, iepisu visīti un teicu: „Viss, točna es pie stūres sēdēšu!”

Visu vakariņu laiku gan es, gan Kārlis vērtēja ēdienus, un šajā MS Excell tabulā apkopotas atzīmes un beidzot uzskatīts tas, ko mēs vispār ēdām.

Kaut arī redzam, ka mana vidējā atzīme ir zemāka nekā otra vērtētāja atzīme, tomēr sacīšu, ka pavāru rauts man ļoti patika, es vienkārši domāju, ka 7 tiešām ir labi, un es ļoti ceru vēl kādreiz nonākt līdzīga kalibra prominenču tusofkā, jo tas zandarts un mežacūkas saldējums man vēl aizvien sapņos rādās.

Texxxtu redakcijas vārdā atvainojos par to, ka manas prombūtnes laikā nav spodrināta Texxxtu spalva. Diemžēl nevaru solīt, ka tas vairs neatkārtosies, bet labā ziņa ir tā, ka šis rakstnieku un dzērāju kolektīvs par slinkošanu man ir parādā 67 glāzes širaza Vīna studijā. Galvenais iemesls mūsu klusēšanai ir bijis tas, ka nekas jau nav noticis – pat Liepnieka un Raginska mahačs nav noticis! Domāju, ka būtu tikai godīgi atzīties uzticīgajiem lasītājiem, ka mēnesi netiku lietojusi alkoholu, vakar sākās pavisam cits mēnesis, kā rezultātā šodien man sāp galva, tāpēc pirms rakstīšanas uz galda izlēju Ginesiņu. Darbs var sākties!

Samanta Tīna – Latvijas popmūzikas Solvita Āboltiņa - reiz piedalījās O-Kartes akadēmijā, tad izģērbās un atskārta, ka bez drēbēm viņa sev šķiet pievilcīgāka. Tā vis nedomāja brokeris Kaža, tāpēc Samantas vietā uz Eirovīziju palaida Anmary. Tā kā Samanta netika uzņemta fondā „Viegli”, jo Eva Ikstena un Imants Ziedonis meklējot „kaut ko mazliet citu”, tad viņa nolēma kļūt par tādu skarbo veceni, kas, apakšveļā rāpojot pa galdu (http://www.youtube.com/watch?v=fD-SBlUcRr8), liks vīriešiem iet uz orķestra „Rīga” koncertu Lielajā ģildē, kā arī dziedās dziesmas, laiku pa laikam novelkot kādu apģērba gabalu. Samantas jaunais klips dziesmai „Virves dejotājs” (http://tv.delfi.lv/video/k3NfA3Jd/)ir jauns pavērsiens mūžīgi mainīgās dziedātājas karjerā – šī klipa laikā viņa nenovelk nevienu pašu drēbi, par ko Juri Milleru Andris Kivičs ielidinās tuvākajā musorā. Pričom tur Millers? Grupas "Samanta Tīna" draugiem.lv profils vēsta, ka viens no tās dalībniekiem ir tieši šis interesantais zēns. Juris ir izsities, jo pat Niks Kārters neatļāvās Backstreet Boys dziesmas "Get Down" klipu sākt ar "Nick Carter presents" (Niks Kārters dāvanas - no angļu val.) Milleram, ja kas, vienreiz Eirovīzijas atlasē bija tik prikoļnas bikses, ka atceros to vēl tagad.

Lai arī pirmais iespaids ir maldīgs, Samanta Tīna, ļoti iespējams, ir Latvijas pieklājīgākā dziedātāja, jo dziesmu sāk ar sasveicināšanos: „Labrīt, labvakar!” Tādejādi viņa izrāda cieņu gan tiem, kas dziesmu klausās kopā ar rīta vingrošanu, gan tiem, kas tai dungo līdzi kopā ar vakara graķīti. „Labdien” ir izlaists – tas nozīmē, ka Samanta Tīna klausītāju aicina dienas laikā mellu muti strādāt, nevis tresīt pie „Virves dejotāja”. Dziedātājas prikids klipa laikā mainās – te viņa ir tērpusies koši sarkanā triko, te viņas ķermeni klāj zebras kostīms, kas bišķiņ atsit milleniuma sākumā visnotaļ populārās grupas „The Darkness” solistu, diemžēl Jura Millera Eirovīzijas biksiņas neparādās. Kadri ar zebras kostīmu ir melnbalti, bet sarkanā prikida kadri ir sarkani – tas simbolizē vai nu Čārlija Čaplina un visu krāsaino džeku cīņu, vai arī sašķeltu personību. Es tomēr ticu, ka ar sašķeltu personību tur nav nekāda sakara, jo to jau simbolizē Valdis „Nekaitiniet mani” Zatlers un Natālijas „Amfikgalvas” Portmanes psihās acis „Melnajā gulbī”. Cik var?


Latvieši ir ļoti draudzīga tauta, tāpēc ikvienam mūziķim klipā izpalīdz draugi: Anmary uz intervijām iet kopā ar druškām, kas viņu iedrošina braukt uz Eirovīziju, LieneCandy dzer ar nēģeriem un pat Jānis Šipkēvics, dziedot, cik „Pilnīgi viens” viņš ir, ir ļaužu ielenkts. Kriss Mārtins, kurš „Yellow” klipā viens pats čāpo pa pludmali, vo, viņš ir „Pilnīgi viens”! Šipīt, negruzies tak beztolkā! Katram Fominam ir savs Kleins! Ticu, ka Samanta prot ieliekties ceļos ne mazāk slikti kā Fomins, tāpēc arī viņai ir draugi – šoreiz tie ir košās krāsās ģērbti vīrieši ar gaisā saceltiem matiem. Gara acīm iztēlojos, kā pēc gadiem mani bērni skatīsies šo klipu un man prasīs: „Mam, kāpēc tie onkuļi ir piesieti?” Tad es viņiem paskaidrošu, ka Samcis ir netikai ļoti pieklājīga, bet arī prātīga čika, jo viņai drošība ir pirmajā vietā – tomēr ir svarīgi, lai džeki nejauši nenomaldītos un lai viņus nesakostu citi suņi. Tā viņa dara, jo šos onkuļus ļoti mīl -
apmēram trīsdesmit astotajā sekundē ir melnbalts kadrs, kura Tīna guļ starp diviem vīriešiem – viens ir augšā, otrs apakšā -, un tā dara, ja kādu mīl. Vēlāk, labi izgulējušies, mīlnieki kopā uzdejo. Pareizi ir – Agris Daņiļevičs jau kad teica, ka „Dzirnu” mēģī ar kaut kādiem ziliem riņķiem zem acīm var nerādīties, un es esmu dzirdējusi, ka Jānis Jarāns savulaik netika uzņemts „Zelta sietiņā”, jo bija pārāk miegains.

Vienā mirklī ekrānu rotā rūtiņas. Arī tā nav nejaušība - reiz Samanta Tīna saņēmusi svanu (gulbis pa angliski) no izglītības ministra Kārļa Šadurska: „Sam, ko man darīt? Visiem besī eksaktās zinātnes! Gribu atlaist visus literatūras skolotājus, moš kaut kas mainīsies.” Samanta atbildēja: ”Ei, Kārlis, eta ņi prikol, ruki proči naši škol! Es par to parūpēšos.” Tā klipā parādījās rūtiņas, kas skatītājam neviļus liek aizdomāties par to, cik īsti bija kosinuss četrdesmit grādu šņabim. Es, piemēram, skatoties klipu, ne tikai iemācījos kosinusus, sinusus, tangensus un kotangensus pieciem, divpadsmit un četrdesmit grādiem, bet arī, pavisam nemanot, apēdu sešas kalkulatora pogas, kā arī LU Fizmatos iesniedzu Raginska un Liepnieka doķus, tā beigās par uzvarētāju cīņā kļūs nevis tas, kurš otram izbērs zobus, bet gan tas, kurš spēs nosaukt lielāku pirmskaitli.

Videoklipa darbība norisinās autostāvvietā, tas nozīmē, ka mūziķei un izglītības darbiniecei Samantai Tīnai ir nopietna attieksme pret laiku – tā kā viņai jābrauc uz kādu prestižu Baltkrievijas festivālu, tad, protams, ir ērtāk un ātrāk nofilmēties stāvvietā, lai pēc tam uzreiz var lekt mašīnā un plēst uz „Pozitivus Lukašenko”. Juris Millers vīzu jau ir nokārtojis un izģērbties Samcis paspēs pa ceļam, viss ok. Tas točna, ka meitene nebaidās no kaut kādiem feiliem - arī dziesmas tekstā iepin uzmundrinājumu klausītājam: „Ja Tev, bail, nebaidies!” Iesaku nākamajās dziesmās iekļaut arī padomu ik februāri pie mīnus trīsdesmit salstošajai latviešu tautai: „Ja Tev salst, nesalsti!” Un, tā kā tuvojas Pjāņi, tad varu novēlēt: „Ja Tu brauc dzēris, tad nebrauc dzēris!”

Visu dziesmu Samanta stāsta par kādu mistisku virves dejotāju, bet, kā viņš neparādās, tā neparādās. Loģiski, es sāku uztraukties – ka tik viņš nav „aizgājis dirst uz nāves zemi” (© Uldis Rudaks)! Bet viss kārtībā – Samanta Tīna uz manām šaubām dziesmā atbild: „Virves dejotājs ir dzīvs!” Tas nozīmē, ka viņš vienkārši ir kautrīgs. Juri Miller, ja Tu šito lasi, tad moš nākamreiz pasauc tās Anmary draudzenes, viņas palīdzēs – Anmary jau arī no sākuma kā tāds virves dejotājs negribēja filmēties, bet beigās uzfilmējās pa divi deviņi. Un uzvelc vēl kādreiz tās Eirovīzijas bikses!

„Jūs tur - lejā,” tā oligarhu kapu tusofkā cilvēkus uzrunāja Nellija Ločmele, par to toreiz Samanta reāli ierēca, bet tagad šādu frāzi pati iekļāvusi savā dziesmā. Tā noteikti nav sašķeltas personības pazīme, tā ir smalka politikas kultūratsauce. Samanta Tīna ir Latvijas Sex Pistols. God save the queen!

Viss, ko es te rakstu, nav vienkārši hipstera murgi, tā tas tiešām ir – es paredzēju, ka pēc klipa uzfilmēšanas Tīna pa taisno brauks uz Baltkrieviju, un, pavei, pēc dziesmiņas viņa tik tiešām sapako džekus, iesēžas vāģī un aizspolē. Lai veicas!

Pēc texxxta uzrakstīšanas ieskatījos spogulī un ieraudzīju ko šokējošu – nesaprotu, pa kuru laiku, bet sev uz galvas esmu izskuvusi kvadrātsakni. Tās rūtiņas klipā reāli dolbī.

Pagājušās nedēļas beigās Texxxti savu kolēģi Daci Jaunupi Bargo nosūtīja komandējumā uz Parīzi, lai viņa parupētos par to, lai par Francijas prezidentu mūžīgi mūžos paliktu Nikolā Sarkozī. Dace, Tu esi atlaista!
Pirmdienas rītā pamodos un no manis bija izrauts gabals – Nikolā Sarkozī pakāsis prezidenta vēlēšanās. Kāpēc vispār kādu latvieti lai pistu Francijā notiekošais? Redz, Wikipedia (nejaukt ar Asanža kantori Wikileaks) vēsta, ka Latvija ir kaut kādā franciski runājošo valstu apvienībā, un mums – frankofoniem – jāturas kopā!
Nikolā Sarkozī bija samērā prikolīgs prezidents – pirmkārt, viņš bija sīks, otrkārt, valkāja augstpapēžu kurpes, jo bija sīks, treškārt viņam bija trīs prikolīgi dēli (viens wannabe politiķis, viens wannabe dīdžejs, viens apmētā žurnālistus ar tomātiem un mācījās ar mani vienā kursā), ceturtkārt, viņa un Karlas Bruni meita Džūlija esot tikai sprīdi gara, piektkārt, Sarkozī mīļuprāt visus sūtījis dirst, ja vien bijusi tāda vajadzība. Šo informāciju ievācu šī gada pavasarī, kad piedalījos Nikolā Sarkozī nometnē, kurā runājām franciski, klausījāmies Sarkozī un Bruni dziesmas, kā arī katru rītu ēdām kruasānus un valkājām beretes.

Kaut arī daži mediji brēc, ka Sarkozī pārliecinoši kāsis (nejaukt ar „Sarkozī pārliecinošais kāsis”), nevēlos tam īsti piekrist, jo īstenais vēlēšanu uzvarētājs un tātad jaunais prezis savācis 51% balsu. Pārliecinoši? Tas, kā latvieši nobalsoja pret otru valsts valodu, lūk, tas bija pārliecinoši! Bet piecdesmit viens procents - tas ir tikpat pārliecinoši kā jebkura Valda Zatlera uzruna tautai.

Jau pirmajā rindkopā iespējams noprast, ka, kaut arī Sarkozī ir sīks lops, man viņš patīk. Bet kas īsti ir Fransuā Olands? Fransuā Olanda māte bijusi sociālā darbiniece, tēvs – otolaringologs. Abi vecāki bijuši visai patriotiski noskaņoti, jo citādi savam francūžu sīkaļam nebūtu devuši vārdu, kas tiešām liecina par to, ka viņš ir francūzis, nevis krievs, serbs vai latvietis. Taču neuzticību raisa viņa uzvārds – latviski tas izskatās vēl okei, bet, piemēram, franciski to raksta kā „Hollande”. Tas ir normāli? Es te vienīgā saredzu klaju okupāciju? Tā kā uztraucos, ka šis marazms novedīs pie tā, ka Francijā aizliegs kruasānus un tā vietā ievedīs tās stulbās Holandes maizes, kas ir tik mīkstas, ka vienā ausī var sabāzt piecas šķēles, sazinājos ar līderi informācijā - Latvijas Radio žurnālistu Tāli Eipuru. Tā kā viņš vienmēr zina pastāstīt, kurš ir gejs, tad vaicāju viņam par kruasānu nākotni. Viņš nekavējoties sazinājās ar korespondenti Francijā, kas sacīja: „Nothing is gonna be banned, I think...” Google Translate darbinieki to tulko kā: „Nekas nav gonna var tikt aizliegta, es domāju…” Domāju, ka mums jābūt uzmanīgiem.

Fransuā Olands ir sociālists, tāpēc turpmāk texxxtā saukšu viņu par Francijas Ušakov. Politiķis un basketbola fans Edgars Jaunups iet pat tālāk un nosauc Olandu par „meli vai komunistu”.
Francijas Ušakov politikā iesaistījies jau pirms simt gadiem un jau simt gadu pinas gar kājām visādiem prezidentu kandidātiem kā tāda vārpata, tātad viņš nav tā kā Zatlers, Bērziņš vai Vīķe – Freiberga, kas uzpeldējuši minūti pirms vēlēšanām, tātad viņš ir nevis vienkārši sociālists, bet gan vecs sociālists.

Vecs sociālists ir cilvēks, kas jaunībā uzvedies kā Robins Huds, bet tagad (Olands dzimis 1954.gadā) ļečī par to, ka bagātniekiem jāmaksā lielāki nodokļi. Šķiet, žurnālists, bet vairāk gan anarhists Didzis Melbiksis tviterī sajūsminājies par Francijas Ušakov ideju par 75% lieliem nodokļiem tiem ļaudīm, kuru ienākumi pārsniedz miljonu. Visādas progresīvā nodokļa idejas ir diskutējamas, bet 75% - tie ir slima suņa murgi, kas būtu liekami viena plauktā ar tādām idejām kā „bagātnieku bērniem aizliegt izglītību” vai „par katru nopelnīto miljonu nocirst pirkstu”.

Francijas Ušakov grib dabūt prom no Afganistānas francūžu karavīrus, izveidot 60 000 darbavietu skolotājiem (šito es neierubīju), samazināt kodolenerģijas īpatsvaru Francijā (par labu vējiem, saulēm un tml.), samazināt pensionēšanās vecumu no 62 gadiem uz 60, kā arī atļaut viendzimuma laulības. Par pēdējo man bija pārliecība, kad klausījos Olanda uzvaras runu Parīzes Doma laukumā – tajā viņš sacīja, ka jūtot praida emocijas. Kopš pērn apmeklēju praidu Amsterdamā, šķiet, arī es atpazīstu praida emocijas.

Sava svētku runā Francijas Ušakov protas, un Seram Nikolajam Pozikovam Sarkozī pasakās par sāncensību, kaut arī priekšvēlēšanu laikā abi lekušies kā tādi gaiļi un viens otru saukājuši par meļiem un idiotiem. Kas svarīgi – Sers Nikolajs Puzikovs Eltons Džons Sarkozī norādījis, ka Olanda ekonomiska programma ir tāds sviests, ka pēc viņa ievēlēšanas Francijas ekonomika pilnīga tūtā saies 2 dienu laikā. Šķiet, pienācis laiks…Turklāt Angelei Merkelei – Eiropas bagātākajai vecenei – patika Sarkozī, bet nepatīk Olands, tāpēc dabūt iknedēļas kabatsnaudu no tas knauzerienes būs grūti.

Olands sava triumfa runā norāda, ka ikviena francūža sapnis esot progress. Te nu viņš iebrauc pilnīgās auzās, jo to zina i liels, i mazs, ka katra francūža sapnis ir nenoraut aknu cirozi no pārmērīgas vīna lakšanas (latviski to sauc par malkošanu) un redzēt pliku Karlu Bruni.

Uzrunas laikā atklājas, ka Olandam ne prātā nenak pildīt savus solījumus, kurus es esmu aprakstījusi pāris rindkopas augstāk, jo te pēkšņi viņš paziņo, ka viņa galvenie mērķi būs Justice un tas, lai jaunatne varētu izdarīties pa divi deviņi. Es ieteiktu konsultēties ar Silvio Berluskoni par to, kā ar jaunatni izdarīties pa divi deviņi. Savukārt Justice mērķis mani tiešām uzrunā, jo vēl aizvien ar sāpēm sirdī atceros, kā pirms kādiem 4 gadiem kādā Beļģijas festivālā gribēju, bet neredzēju francūžu grupu Justice, jo tur savilkās tik daudz cilvēku ar baltiem krustiem, ka man tur nebija iespējas tikt. Francijas Ušakov saprot, ka šādas lietas paliek atmiņa tik ilgi kā pirmā mīlestība vai pēdējais orgasms, tāpēc nolēmis parūpēties par to, lai turpmāko gadu laikā ikvienam būtu iespēja redzēt Justice. Vēlreiz urrā!

Rokoties Olanda biogrāfijā, atklājas, ka viņš arī bijis kaut kādas pilsēteles mērs, tāpēc mans salīdzinājums ar Ušakov ir absolūti precīzs un pravietisks. Diemžel Rīgas mērs un sportists Nil Ušakov nevēlējās ar mani dalīties savā viedoklī par sava līdzinieka panākumiem Francijā, savukārt gan politikas pētniece Anete Konste, gan kultūras ministre ŽJG, uzzinot par šiem jaunumiem, saslimušas, tāpēc varu vien dalīties ar Rīgas Franču liceja absolventes un gleznotājas Agneses Loginas viedokli: „Man ļoti patīk tas, ka Sarkozī vairs nav pie varas, jo, lai arī viņa sieva ir glīta un ieraksta foršus albumiņus, kā arī pozē kaila, nu, Sarkozī ir īss lohs.”

Arī Texxxti pievienojas Krievijas caram Vladimiram Putinam un ir nosūtījuši savu apsveikumu jaunajam Francijas prezidentam, kā arī notu, kurā liek pa punktiem izskaidrot sava uzvārda saistību ar Nīderlandi. De vivre ne France!

Renesanse, renesanse, renesanse!

Tapis pirmais Texxxtu radioraidījums!

Šeit links.

Šoreiz Elīna Kolāte ar Sandru Mētru mēģina pārspriest Sandras Veinbergas daiļrades kvalitāti, un programmu vada kāds Texxxtu draugs, kurš muļķīgā kārtā vēlas palikt anonīms, un cer, ka neviens neatpazīs viņa balsi, jo, ja savajadzēs izpist Veinbergu, tad nekas tur nevarēs sanākt, jo viņa teiks: „Vai nu es, vai nu Texxxti. Tu savu izvēli esi izdarījis, bomzi…”

Raidījums diemžēl ir bez kādas struktūras, un divi no raidījuma dalībniekiem ieraksta laikā aizmieg.

Ieraksts tapis 2012.gada aprīļa sākumā Amsterdamā netālu no izvarotāju kvartāla.

Pirms gadiem Anmary bija resna un valkāja tās stulbās pelēkās bikses, bet tagad rūpīgi zēni, ieraugot viņu, iedod man kilogramu kartupeļu, lai nosūtu tos dziedātājai. Vizuālās pārmaiņas nav vienīgās, kas skārušas dziedātāju – agrāk viņa dziedāja Talantu Fabrikā, bet tagad nokļuvusi uz Eirovīzijas skatuves, un i mazs, i liels cer, ka viņa nobērs tik labi kā Daniels Pavļuts Al Qaeda intervijā un Eirovīzija nostāsies blakus Aerodium un baravikām un kļūs par nācijas lepnumu.


Klips pēc latviešu labākajām tradīcijām sākas ar sarunu, kas tiek tulkota arī angļu valodā. Viģika sākumā Anmary nemaz negrib filmēties, tāpēc klips teju pajūk, bet viņas draudzenes saka, ka būs super, tāpēc Anmary nolemj pamēģināt. Kaut arī šaubas ir pirmā neveiksminieka pazīme (©Toms Grēviņš), šoreiz Anmary šaubas ir saprotamas, jo, izrādās, vienā dienā jāizdara tiešām daudz – ne katram tas būtu pa spēkam. Labi, ka blakus ir draudzenes, kas pa ceļam uz interviju dejo.
No sākuma viņa, cauri gaitenim, kuru rotā Prāta Vētras plakāts, dodas nofilmēties pie kāda tv3 žurnālista, kurā informē, ka ir dzimusi 1980.gadā. Tas ir labi, jo, kā zināms, vislabāk ir piedzimt astoņdesmitajos, un viņai tas ir izdevies. Tv3 žurnālists ir sajaucis un šoreiz uz interviju paņēmis līdzi nevis operatoru ar videokameru, bet gan fotogrāfu ar Canon fotoaparātu. Vareni – jau klipa sākumā ir pienācis mirklis, kad neviens neko nefilmē!

Tālāk Anmary, draudzeņu iedrošināta, vienkārši ietešas kaut kādā studijā, kur pie klavierēm sēž kāds, kurš nav ne Raimonds Pauls, ne Igors Krutojs, ne Vestards Šimkus. Mūsu Eirovīzijas princesītes ierašanās romantisko vīrieti nemulsina ne mirkli, un viņš sāk klimperēt „Beautiful song”, bet Anmary – dziedāt un tresīt. Tresīšanu piekopj arī Anmary draudzenes aiz stikla. Tā kā tiek attēlots it kā dziesmas ieraksts, mani pārņem kāds eksistenciālas dabas jautajums – vai ieraksta laikā vispār drīkst tresīt? Kad es pirms 15 gadiem rakstīju savu pirmo albumu, man kategoriski aizliedza tresīt, jo to varēšot dzirdēt. Saprotu, ka a)varbūt mani čakarēja b)ir pagājuši 15 gadi un izgudrots iMac. Lai uzzinātu, kā notiek mūzikas ieraksti mūsdienās, sazinājos ar vairākiem Latvijas mūziķiem, kuru viedokļi par tresīšanu nopietni atšķīrās – vieni teica, ka labāk netresīt, bet citi (Reinis Sējāns) atzina, ka ieraksta laikā ne tikai tresī, bet arī tašķās, un ļoti labi, ka mūsdienu tehnoloģijas ir pietiekoši attīstītas, lai to varētu dzirdēt.

Izdarīšu atkāpi, lai paziņotu, ka patiesība šo texxxtu sāku rakstīt pirms pusotras nedēļas, bet mirklī, kad saņēmu e-pastu no Latvijas glītākā džeka Reiņa Sējāna, paģību un atčoknījos tikai tagad. Novēlu atčoknīties arī citiem! Atkāpes beigas.

Kad dziesma ierakstīta, nav ko – jāskrien uz SWH interviju, kā arī pa ceļam džinsenes jānomaina pret kleitu. Šīs izmaiņas mani priecē. Anmary tā steidzas, ka pat nepagūst ielikt disku vāciņā, tāpēc bijušajam politiķim Kasparam Upacierim pasniedz pliku disku. Bet tas nekas – gan Ufo, gan Fredis izskatās diezgan apmierināti. Noprotu, ka vai nu Ufo, vai nu Fredis ir princis, jo Anmary nokļūst pilī, kur savas draudzenes, kas patiesībā viņu pirms 2 minūtēm izcēla saulītē, ir aizmirusi, jo te priekšā jau ir džeki. Nepateicība ir pasaules alga! Draudzenes atstātas novārtā! Draudzenes visticamāk ir pasūtītas dirst.

Ko parasti dara pilīs? Fotogrāfējas! Piemēram, kolēģe AK diezgan bieži fotogrāfējas Mālpils muižā. Pilīs ir jādokumentē viss, jo tieši notikumi pilīs ir pamats ikvienai vēstures grāmatai, tāpēc drošības pēc tiek fotogrāfēts arī tas, kā dziedātājai tiek izveidots meikaps. Kad sākas īstā fotosesija, lai izskatītos dzīvīgāk, Anmary dejo kopā ar džekiem, nevis vienkārši stāv. KUR VAR DABŪT TAS BILDES? Tad viņai zvana kaut kāds pajols, bet viņai nav laika runāt. Palasot dziesmas vārdus, atklājas, ka zvanītājs ir bijis sers Miks Džegers. Hmm, es viņas vietā būtu pacēlusi.

Nepaiet ne mirklis, kad arī lidostas kalpi sāk tresīt pie „Beautiful song” un Anmary ar fūgām (tāds viļņains matu sakārtojums) matos ierodas lidostā. Izvirzu hipotēzi, ka viņa grib doties uz Maiami, kur savulaik LieneCandy dzēra ar četriem melnādainiem vīriešiem, berzēja gar savu ķermeni pludmales smiltis, kā arī nedaudz iesauļojās. Kāds Latvijas mūzikas žurnālists ar 20 gadu pieredzi, skatoties klipa beigas, prasīja: „Ā, tagad viņa pārģērbusies par stjuarti?”
To, ka ir pienākušas klipa beigas, var uzreiz saprast, jo visi kopā uzdejo. Es esmu ļoti romantisks un jūtīgs cilvēks, tāpēc man vispār šķiet, ka lidostās ir vai nu jāraud un jāsūcas, vai nu jābūt pālī. Šķiet, iezvanījusies arī Anmary sirdsapziņa un viņa tomēr ceļojumā līdzi ņem arī savas draudzenes, kas pirms trim minūtēm viņu iedrošinājušas iet uz ierakstu studiju, radio un pili. Tātad viss beidzas laimīgi, uzvar draudzība.

Anmary videoklips nenoliedzami ir progress, jo, ja Laura Reinika „Aš begu” Lauris pārvietojas ar tādiem bomžu transporta līdzekļiem kā ritenis, bērs kumeļš un kājas, tad Anmary viģika beigās iesēžas Turkish Airlines lidmašīnā un gan jau piezvana Lembergam, Šķēlem un Šleseram, lai pārrunātu plānu, kā no trases novākt Danielu Pavļutu, kurš negaidīti kļuvis par Latvijas lepnumu, kaut arī tas ir skaidrs ikvienam, ka latviešu – dziedātāju tautas – lielākajam priekam ir jābūt Eirovīzijas princesītei.

Man besī kino. Katrreiz, kad piedalos kino viktorīnās, balvā dabūju koka karoti, ko parasti piešķir tam, kurš nav spējis atšķirt Gredzenu pavēlnieku no Harija Potera.
Vakar tviterlentu pārpludināja kareivīgi „visiem sastrēgumstundā pa purnu”, kas kulminēja ar Delfi priekšnieka Ivo Leitāna tvītu par to, ka Texxxtiem par šo ir jāuzraksta. To retvītoja arī slavenā rakstniece un pavāre Andra Neiburga, kā arī Lauris Bokišs, kurš nav slavens, bet ir viekārši smuks (Lauri, ja Tu tomēr esi slavens kino jomā, neņem ļaunā, es to vienkārši nezinu).
Texxxtu pamatnodarbošanās ir savas komforta zonas pamešana. Domājat, mums baigi patīk skatīties visas tās jobnutās Pelnrušķītes? Nē, mēs vienkārši laužam savu raksturu, lai tas beigās izskatītos pēc dabstepa.
Kad pirmoreiz izdzirdēju par raidījumu „Sastrēgumstunda” (turpmāk – SS), protams, nodomāju, ka tā raidlaiks saskanēs ar laiku, kad ielās parasti ir sastrēgumi. Tātad deviņos no rīta vai piecos vakarā. Uzzināju, ka tā nav. „Moš tur runās par satiksmi?” domāju. Arī ne. Izrādās, tāds nosaukums dots, lai raidījuma vadītājs Gundars Rēders prožektoru gaismā varētu noskaitīt savu mīļāko dzejoli. Raidījums sākas drusciņ biedējoši – prožektori apspīd Rēderu, viņš skaita dzeju, un man sāk likties, ka raidījuma temats nebūs kino, bet gan kukluksklans.
Pirms sāku dirst par visiem, gribu uzteikt atbildīgo par raidījuma ieraksta ievietošanu internetā - mani novērojumi liecina, ka tas parasti ir pieejams jau kādu stundu pēc raidījuma beigām. Malači! Saprotami un uzticami.
Studijas centrā sēž īstie eksperti, bet malā salikti režisori, producenti, strādnieki un vienkārši random pajoļi. Ekspertu rindās redzam kultūras ministri Žaneti Jaunzemi – Grendi (turpmāk – ZRP), kinokritiķi Dairu Āboliņu (turpmāk – DĀĀĀ), vienu džeku no kinocentra, kurš turpmāk texxxtā neparādīsies, kā arī kinokritiķa un režisora Raivja Dzintara draugu Daini, kuram esot kaut kādam grupa, par kuru viņš runā visu raidījuma laiku.
Diskusijas aizsākums meklējams jau pieminētā kritiķa Raivja Dzintara novērojumos par to, ka filmā „Kolka cool” tiek grauztas saulespuķu sēklas. Es gan nezinu, kas tur slikts, jo saulespuķu sēklas ir veselīgs produkts (ja viena nav pārsālītas), un man šķiet, ka aizspriedumi pret šo pārtikas produktu vispār ir stulbums. Drīz viens atklājas, ka patiesībā diskusija dzimusi tukšumā, jo saulespuķu sēklas filmā neviens negrauž. To skatītājam paskaidro filmas režisors Juris Poškus. Diemžēl neko citu no viņa teiktā nesaprotu, un šajā raidījumā vispār atklājas kāda režisoru kopīgā iezīme – viņi visi runā ļoti neskaidri. Tikmēr Gundars Rēders vairās no iekāpšanas studijas vidū esošajā pelēkajā taisnstūrī.
Lūzuma punkts raidījumā – diskusijā iesaistās arī random pajoļi. Pilsonis Mārcis saka, ka nevienu filmu nav redzējis, bet viņam esot vērtējums. Viņš kļūdās – viņam patiesībā ir nevis vērtējums, bet jautājums par to, kāpēc nosaukumā „Kolka Cool” ir lietots vārds angļu valodā. Diemžēl, kad viņš pats savu nākamo teikumu iesāk ar „Camon”, visi sāk rēkt.
Te izrādās, ka raidījums ir par nacionālo pasūtījumu. Visi trako par to, kā tad tas būs, ka valsts iedos naudu un teiks, kas jātaisa. Bet, tā kā vairākkārt tiek skaidrots, ka esošais finansējums netiks mazināts, bet tik rasts vēl jauns tieši nacionālajam pasūtījumam, es nesaprotu, kas tieši tur tik traks. Kantorim (valstij) ir nauda, kantoris grib filmu, kurā Skyforger izpiš Filu Kolinsu un beigās Fils Kolins pasaka, ka tas bijis super, kantoris saka, ka dos miljonu tam, kurs šito var uztaisīt, atnāk džeki, kas to var izdarīt. Beigās kantorim ir filma, džekiem ir nauda. Tas ir kā uztaisīt Colgate zobupastas reklāmu.
Te Gundars Rēders prasa ZRP, kas būs nacionālajā pasūtījumā. Raidījuma veidotājiem nešķiet, ka atbilde ir kultūras ministres cienīga, tāpēc viņi mīļā miera labad mēģina apčakarēt skatītāju, titros norādot, ka runātāja ir nevis ZRP, bet gan Jevgēnija Stalidzāne. Stalidzānes kundze stāsta, ka filmām būs jābūt par Raini un latviešu rituāliem, visi sāk žāvāties un meklēt minibāriņu studijā. Leļļu filmu režisors Putniņš saka, ka var uztaisīt vienu filmu par Raini, bet tad rainisti apvainošoties. Drīz saprotu, ka viņš ir mans mīļākais viesis, jo ir mīļš, atzīst, ka Kannu festivāls ir štrunts, un rēc, kamēr runā citi.
Varu derēt, ka Putniņš turpina rēkt, kad atkal muti palaiž Raivja Dzintara grupas biedrs Dainis, no kura var noprast, ka tajā nacionālā pasūtījuma makā būs ahujenna daudz naudas, jo valsts gribēs vēsturiskās filmas, kas ir no dārgā gala. Otra prioritāte būs filmas par demogrāfijas uzlabošanu, kas laikam būs lētāks prieks, jo, manuprāt, porno ir lētāks par visādiem tankiem un pilīm, un visu pārējo, kas ir tajās vēsturiskajās filmās.

Reklāmas pauze ir jauka, jo uzzinu, ka Latvijas Televīzijai būs jauns seriāls.

Pēc reklāmas viss kļūst labāk – Gundars Rēders ir atbrīvojies un atļaujas iekāpt pelēkajā taisnstūrī, bet Kots ir sazvanījis raidījuma tehniskos džekus un saka, ka tas tomēr ir ok, ja ZRP tiek saukta par ZRP, nevis Jevgēniju Stalidzāni. (Dažreiz man šķiet, ka texxxti noklausās visas televīziju šefu telefonsarunas. Kā tad citādi mēs tik daudz zinātu?)
Savā pirmajā ministres intervijā Latvijas Radio ZRP visu laiku runāja par identitāti, kas, pēc kolēģes AK domām, latviešiem esot nestabila kā piedzēries cilvēks bārā. ZRP visticamāk grib to stiprināt, tāpēc turpina dziedāt dziesmu par identitāti, par to, ka nauda jāiegulda identitātē tā, lai identitāte konkurētu. KO? Ministre arī piemin, kur uzradīsies nauda, lai vēl finansētu kino. Tā būs tad, ja Eiropas būs veselīga, ja Latvijā visi sāks maksāt nodokļus un ja uzņēmējiem būs melnas mutes. Cik saprotu, tas saistīts melnādaino uzņēmēju ekspansiju Latvijā. Labs piemērs ir dejotājs Šons.

Nākamais runātājs ir filozofs Arnis, kurš prasa, vai vienīgā iespēja, kā raudzīties uz kino ir kā uz kultūras sastāvdaļu. Vai to nevar uztvert kā aizsardzības, veselības vai izglītības daļu. Viņam, piemēram, tas nodrošinātu jautrāku dzīvi. Piebildīšu, ka viņš izskatījās tā it kā pirms raidījuma būtu nodarbojies ar jautrāku dzīvi kādā netālu esošā krogā.
Lielākoties režisoru runas raidījumā es ignorēju, jo, kā minets sākumā, viņiem ir neskaidra dikcija, tāpēc man tiešām grūti saprast, ko viņi saka, bet, kad runā Putniņš, es ļoti saausos, jo viņš man tiešām ir iepaticies. Šoreiz viņš saka, ka te kāds ar desmit gramiem mēģina tikt līdz Liepājai. Tiešām muļķīgi. Es parasti paņemu vairāk.

Beidzot ierunājas arī DĀĀĀ, kura saka: „DĀĀĀ, Jūs tiešām domājat, ka naudas maiss uzlabotu filmu kvalitāti?” Nauda jau nav rādītājs, lielisks piemērs tam ir kolēģes AK uzņemtā īsfilmu sērija, kas tiks izrādīta, kad taisīsim Texxxtu kultūras festivālu. DĀĀĀ un manas pārdomas ir vietā, jo, ja nauda būtu galvenais, tad varētu atņemt naudu Šķēlem un iedot Streičam, lai tik taisa tās zajebis filmas. Kaut gan, ja es varētu izvēlēties, es Šķēles naudu dotu Putniņam, lai tam nabagam uz Liepāju nebūtu jābrauc ar desmit gramiem.
Te atkal ierunājas pilsonis Mārcis, kurš sevi nu jau sācis dēvēt par pragmatiķi. Viņš runā par Latvijas Televīzijas lomu, kas būtībā nav nekas īpašs, bet te viņš runā nevis par televizoru, bet gan par tālrādi, tādejādi viņš kompensē savu raidījuma sākumā pieļauto kļūdu (runā par latviešu valodu, sākot teikumu ar „Camon”) . Ja viņam būtu iespēja runāt vēlreiz, viņš vairs nerunātu, bet gan, kratīdams trejdeksni, nodziedātu „Div` pļaviņas es nopļāvu”.
Raidījuma sākumā skatītāji tiek aicināti balsot par to, vai viņiem patīk latviešu kino. Ir noslēdzies cikls un tiek paziņots, ka 71% nepatīk, šajā mirklī aiz ekspertu mugurām iedegas sarkanas liesmas.
Beigās tā arī nesaprotu, kāpēc visi tik ļoti trakojuši par šo raidījumu, bet, iespējams, ja raidījums būtu par zivju dzīvi Latvijā, tad es trakotu, bet neviens nesaprotu, par ko es trakoju. Normāls raidījums. Tikai nesaprotu, kā kultūras ministre var būt dāma, kas lieto izteicienu „Runa iet”.