xxx
27 Jūlijs 2014 @ 19:57
Meklējam solisti Veselības ministrijai  
Daudzi iesaistījušies Veselības ministra kandidāta meklējumos, tāpēc mēs - sociāli aktīvie Texxxti EK un AK - arī nestāvam malā, jo uzskatām, ka Veselības ministru vajag izdot Veselības ministrijai pat tad, ja pret to iebilst Eiropas Komisija (EK). 

Iepriekšējā Veselības ministrijas virsaite Ingrīda Circene norukājusi nepilnus 3 gadus, kuru laikā viņa uz savas ādas izjuta, ka zajebala no zajebis tālu nekrīt. Viņai padomā bija viena zajebis reformiņa, bet kas tagad? Tagad zajebala tā ministrija, un Ingrīda ar partijas biedru laipnu atbalstu savu posteni pametusi. 

Šī brīža veselības aprūpes sistēma ir ideāli piemērota bagātiem cilvēkiem - tie, kam ir daudz naudas, var palēkdamies staigāt pie privātiem dakteriem un apiet ģimenes ārstu ar viņa stulbajiem nosūtījumiem, lai vēsā mierā saņemtu sev nepieciešamo pakalpojumu - deksofāna recepti vai dunci ribās. Taču paradoksālā kārtā pret reformām tradicionāli protestē tieši nabagākie cilvēki, jo laikam labāk taču, ka kāds dungo “skat, skat, tur laukā zvaigznītes” (lasi - tev pieejams dakteris pēc pieciem mēnešiem, nananā), nekā Artūrs Mednis kokā - t.i., bailes, ka tiem, kas nevarēs nopirkt polisi vai ko tur, pakalpojums netiks piedāvāts vispār. 

Cirčas reforma bija pavisam vienkārša:
Ja, piemēram, mēs, Texxxti, nemaksājam nodokļus (un mēs, protams, nemaksājam, jo mums patīk naudu nodzert), tad mēs tik un tā varam saņemt tieši tādus pašus valsts nodrošinātus veselības aprūpes pakalpojumus kā, piemēram, Gunārs Ķirsons, kurš maksā nodokļus, cep kotletes un nedzer. Rezultātā sanāk, ka mēs, ja neejam pie privātā daktera, un, neskaitot līdzmaksājumu no mūsu nelegālajiem, ar korupciju saistītajiem ienākumiem, ejam ārstēties par Ķirsona naudu. Šāda sistēma aicina sabiedrību biežāk nodzert nodokļu naudu, lai pēc tam cirozi ārstētu par Ķirsona kotlešu naudu. Circenei tas nepatika! Tāpēc Circentītis aizkrāsnē izdomāja, ka tiem, kas nodokļus maksā, viss paliek lecam pa vecam, bet tiem, kas nemaksā, būs jāpiķo 28 eiro mēnesī vai arī, saņemot dunci mugurā, jāmaksā par tā izņemšanu pilna pakalpojuma cena. No maksājuma, protams, tiktu atbrīvoti oficiāli nabadzīgi cilvēki, Kaspars Dimiters, kā arī tie, kas pazīst Juri Hiršu no seriāla “Viņas un John Deer traktori melo labāk”. 

Patiesībā - nekas liels, maza cīņa ar kūpošo ēnu ekonomiku un cerība iegūt čuķ čuķ vairāk naudas veselības budžetā. Kaut kāda reāli nieka reforma, bet notikums izskanējis tik tālu kā tukša muca, un visi sākuši psihot, ka tagad puse Latvijas iedzīvotāju noasiņos pie slimnīcām vai aizkleposies līdz nāvei. Varbūt ātri jāpieņem likums, ka to ļaužu orgānus, kas aiziet bojā netālu no slimnīcas, pēc tam drīkst tirgot un pelnīt valstij naudu. Viss beidzās ar to, ka mediķi Circeni apsūdzēja sūdīgā darbā, jo viņas reforma nav solidāra. Atgādināsim, ka tagad sistēma, kurā nabagie un “parastie” sēž rindā pie dakteriem mēnešiem un pat gadiem, bet Gerkens, sapiķojot uz vietas, kam vajag, iet bez rindas svilpodams, ir tik solidāra, ka mēs labprāt pasludinātu Latvijas sabiedrību par tolerantāko Ziemeļaustrumeiropā, norokot pēdējo Zviedrijas cerību izskatīties kaut cik stilīgai.

Tā nu mums ministres vairs nav, kaut kur uzpeldēja ideja par Toma Baumaņa kandidatūru, bet tā tikpat ātri arī nogrima, un pēc tam neviens pie pārpilnās Veselības ministrijas siles baigi nav rāvies. Pat Šlesers ne. Tātad problēma nopietna.

Vispārējs izmisums bija sasniedzis kulmināciju, un Straujuma bija gatava pati uz pusslodzīti piestrādāt par Veselības ministri. Premjeres uzņēmība priecē, un mēs tagad zinām, ka, ja nu kas, varam lūgt viņas palīdzīgo roku jebkādā jautājumā. Bet te pēkšņi no aizkrāsnes izlīda mūsu prezidents Bērzs, sakot: “A man ir Veselības ministra kandidāti!” Straujuma pieklājīgi viņam atbildēja, ka ir gatava Bērziņa kunga redzējumu par ministra kunga amata kandidātiem uzklausīt. Nākamajā dienā Andris Bērziņš apstiprināja, ka ir gatavs savus kandidātus arī atklāt. Tas labi, jo jau nobijāmies, ka kandidāti viņam ir, bet viņš tos slēps kā kārtis Pokera Partijā. Bet aiznākamajā dienā, tā arī neko neatklājis (vismaz mēs nepamanījām), uz mēnesi devās atvaļinājumā. Ar Dievu! Tātad tomēr Pokera Partija. Mūsuprāt, šīs gājiens ir vēl ģeniālāks par 18. novembra lāpu gājienu. Ar šī gājiena eleganci var sacensties tikai Europraids 2015. 

Ja Ušakovs atkāptos, viņa vietai nebūtu ilgi jāņaud pēc jauna saimnieka. Arī ikreiz, kad miglā nozūd kārtējais Latvijas Televīzijas šefs, Juris Millers jau steidz sūtīt savu CV. Kāpēc neviens negrib kļūt par Veselības ministru? Trīs lietas: 

Punkts viens: Veselības ministriem parasti ir sūdīgs reitings neatkarīgi no tā, ko dara (jo nevienam nepatīk slimot), tāpēc Cirčai nevajadzētu lieki skumt par to, ka viņas reformu centienus neviens nav novērtējis. Veselības ministrus vispār nemēdz augsti vērtēt. Izņēmums, protams, ir Baibas Rozentāles superīgā pričene. Un Atis Slakteris (labi, viņš nebija Veselības ministrs un arī reitings bija dirsā, bet tāpēc jau tas ir izņēmums). Piemēram, Ārlietu ministram vienmēr ir labs reitings, ja vien neesi Ģirts Valdis Krrristovskis, jo ārzemes patīk i lielam, i mazam. Turklāt tur arī nav nekādu baigo reformu (izgāšanās) iespēju. Ko tad ārlietās var reformēt? Samainīt kaimiņvalstis? Sajaukt Turciju ar Turkmenistānu? 

Punkts divi: Līdz vēlēšanām palikuši mazliet vairāk nekā 2 mēneši. Nu, un pēc tam cilvēks, kas būtu uzņēmies šo darbiņu, varētu iet dirst. Ja pieņemam, ka vēl pirms tam būtu jāpamet iepriekšējā darba vieta, tad vispār hujova - aiziet no darba, sapist reitingu, pēc 2 mēnešiem sākt jaunu darbu ar visu savu sapisto reitingu, kā arī dzīvot ārstu naida (nejaukt ar naudu) ieskautam. Varbūt varētu apsolīt ministra amata kandidātam, ka viņu no ministrijas ārā nemetīs arī pēc vēlēšanām. Solījuma laikā vēlams aiz muguras turēt čurikus, lai viss būtu ētiski. Šis būtu ideāls vasaras darbiņš skolēnam, jo vasarā tāpat nav, ko darīt, turklāt bērniem jau visu ko piedod, tāpēc neviens to skolēnu baigi ilgi nesunītu. Patiesībā skolēns būtu ideāls kandidāts, jo Veselības ministrijai vienmēr vajag naudu (kurai ministrijai gan nevajag?), un nauda seko skolēnam. Diemžēl mums slavenu skolēnu vairs nav, jo Rūdolfs Mings esot pabeidzis videni. Rūdolfs Mings pabeidzis skolu, Eminemam četrdesmit, kas tālāk?

Tā kā prezidents Bērzs šobrīd bauda atvaļinājumu, tad kādam ir jāuzņemas atbildība par latviešu tautas mugurā sadurtajiem dunčiem. Palīdzīgu roku sniedzam mēs. Kurš gan cits? Lūk, Texxxtu izvirzītie kandidāti Veselības ministra amatam:

- Baltkrievijas hokeja tiesnesītis Jerabeks, kurš aizmirsa ieskaitīt to, ko Dārziņš bija iemetis. Tienesītim Latvijā ir tik slikts reitings, ka nekas to vairs nespēj sabojāt. Kāpēc gan nekļūt par veselības ministru? Kas būtu viņa svarīgākais darbs? Nekas. 
-Tā kā nav īsti zināms, vai Denisu Čalovski kaut kad izdos ASV cietumiem, tad neko nopietnu darba dzīvē viņš tāpat uzsākt nevar, bet mammai uz kakla jau arī nevar sēdēt. Tāpēc šāds gadījuma darbiņš būtu tieši laikā. Ko Denisam vajadzētu izdarīt? Neko.
- Bez darba sēž Aigars Štokenbergs, kurš pametis Pasažieru vilciena Valdi. Viņam patīk ātri pamest lietas, tāpēc šis ir ideāls darbs - tikai uz diviem mēnešiem. Kādam būtu jābūt Štokija darba plānam? Nekādam.
- Valda Zatlera reputācija ir sūdīga, un, kļūstot par Veselības ministru tik grūtos apstākļos, varētu to uzlabot, taču, ja nesanāks, tāpat nav ko zaudēt, jo reputācija ir tiešām sūdīga. Un viņš ir dakteris. Kā jau zināms, Veselības ministriju vislabāk vadīt dakterim, Izglītības ministriju - skolotājam, Kultūras ministriju - rakstniekam, bet Aizsardzības ministriju - Nikolajam Kabanovam, tad viss izdosies. Kas Valdim jādara? Gādīgi jāuzslauka Katrīnes Pasternakas lietās asras. 
- Kauperu dvīņi ir pabeiguši videni un spēlē mūziku lielos festivālos, tāpēc nekādi skolēni vairs nav. Bet, tā kā viņi ir divi, varbūt tomēr var savienot muzonu ar darbu Veselības ministrijā.Turklāt nekas jau arī nebūtu jādara. 

Kādam te ir Straujumas telefonnumurs? Piezvaniet viņai un nosauciet mūsu kandidātus Veselības ministra amatam, lūdzu, jo mēs esam monogāmas, un uzskatām, ka Laimdotai nevajadzētu rauties pa diviem darbiem. Nākamajam Veselības ministram vēlam labu veselību (nākamajam Izglītības ministram, protams, vēlam izglītību), kā arī neko nemēģināt mainīt, jo Latvijā ir beigušies ne tikai čekas laiki un Jaunais laiks, bet arī Reformu partijas laiki.
 
 
xxx
24 Maijs 2014 @ 00:06
 
Uwaga! Šodien neaizgāju uz poļu valodas nodarbību, lai varētu noskatīties TV pārraidi „8 krēsli”, kurā cerēju ieraudzīt, kā 8 tantuki dejo ap 7 krēsliem, bet izrādījās, ka tas nav raidījums par klases salidojumiem, bet gan Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates. Turklāt riņķa dancī piedalījās 7 kungi un 1 tantuks.

Tas, ka uz krēslu šovu nebija ieradies partijas Alternative.lv pārstāvis, neradīja nekādu izbrīnu. Toties man bija 2 pārsteigumi – Mārtiņš Bondars un Alfrēds Rubiks. Izrādās, ka Bondars ir kaut kādā lauku partijā, bet Rubiks ir ieguvis ļoti konkrētu specializāciju – viņu tagad interesē sapropelis. Žēl, ka tas netiek pieminēts vēlāk - man arī ļoti patīk sapropelis, jo tas ārkārtīgi patīkami ož.

Vēlēšanu priekšvakarā pie eglītes salasījušies 7 slavenākie partiju pārstāvji un Andris Bērziņš no ZZS (viņš nav slavenākais, jo slavenākā ir Grigule). Raidījuma veidotāji ir tā saucamie darvinisti, jo spiež uz evolūciju – ja beigās jārisina uzdevumi, sadodoties rokās, tad sākumā ir vienkārši jāizskaidro jēdzieni. Cilvēks ir vissvarīgākais, tāpēc kandidātu atbildes vērtē cilvēks – ļoti iespējams, tā pat ir leģendārā Tante Bauskā. Bauskas Tantei pēc katra skaidrojuma ir jāsaka, vai viņa saprata, vai tomēr ne. Protams, tante saka, ka visu saprot, jo blamēties visas Latvijas priekšā negrib neviens.

Ar jēdzieniem Sniegbaltīte (Ždanoka) un 7 rūķīši (džeki) tiek galā ar dažādiem panākumiem. Andrejs Žagars netiek gala ar fiskālās telpas definīciju, un pēc tvitera reakcijas var spriest, ka Bondars ir nopūdelējis jautājumu par Eiropas Padomi. Bet īstu skaidrību ievieš Alfrēds fon Rubiks: „Jums būs pakļauties tam, ko nolēmām!”

Nonākam pie pirmā īstā jautājuma par to, kā tikt nost no Krievijas gāzes adatas. Andrejs Žagars gan rosina diskusiju par to, kā tikt nost no Krievijas gāzes naglas. Es eju vēl tālāk un piedāvāju apspriest to, kā tikt nost no Krievijas gāzes Žagara, jo ir tāds teiciens – kas redz Krievijas gāzes adatu cita siena kaudzē, neredz Žagaru savā acī. Bondars kaut ko runā par dolāriem un eiro, Andris Bērziņš (paldies dievam – ne prezidents) piemin „Polijas-Lietuvas vadiņu”, taču svarīgākā ir diskusija par šķeldas katlumājām: Žagariņš apgalvo, ka no Krievijas gāzes naglas varēs nosēsties, kurinot šķeldu katlumājās, bet Alfrēds Rubiks šo ideju noniecina, jo ar to nevarot izvārīt putru. Secinājums viennozīmīgs - raw food jeb svaigēšana (dažos avotos saukta arī par homoseksuālismu) ir neatkarības atslēga.

Tās katlumājas ir pamatīgi uzkarsējušas ne tikai kandidātus, bet arī publiku, kas vienkārši mauro. Laiks atpūtai. Laiks īsajiem jautājumiem. Tā ir īsta atpūta, jo nekas interesants nenotiek. Protams, ja atskaita to, ka jāpārdomā, vai Ždanoka nav spēji piedzērusies, jo pēkšņi zaudējusi prasmi izveidot teikumu, kas būtu saprotams. Vai arī tas cieši saistīts ar viņas paziņojumu par to, ka šodiena ir klusēšanas diena. Andris Bērziņš kaut ko runā par Žanu Klodu, bet tas viss ir nenozīmīgi, jo pēc ilgām pārdomām noskaidrojas, ka viņš nerunā par Žanu Klodu van Dammi, bet gan par Žanu Klodu van Peļu Junkuru. Boring.

Te atkal klāt vissvarīgākais cilvēks – šoreiz tas ir divdesmit gadu vecais Raivis, kas pabeidzis vakarskolu, piehaltūrē par fotogrāfu, nodokļus nemaksā un nevēlas sevi apgrūtināt ar darbadienām, ja par tām maksā mazāk nekā 100 eiro dienā. Tas tviterī izraisa sašutuma vētru no dažāda ranga personām, un arī man personīgi šitādi besī, bet būsim godīgi – tādu cilvēku ir daudz, un kaut kas ar viņiem jādara. Tā Sniegbaltīte un 7 rūķīši tiek sadalīti divās komandās, un abām ir jāsniedz priekšlikumi Raivim par skaisto nākotni. Atbildes nav baigi interesantās – mikrouzņēmumi, izglītība, traļaļaļā, bet diemžēl arī pieauguša cilvēka dzīve mēdz būt tieši tik neinteresanta. Bet, iespējams, šis ir ne tikai vissvarīgākais cilvēks, bet arī vissvarīgākā diskusija, jo tikai tagad pamanu, ka Roberts Zīle ir ļoti labi iesauļojies.

Tematiska reklāmas pauze, kurā izklāstītas Domestos tualetes bloka priekšrocības.

Atgriežamies studijā ar fanu maurošanu un garlaicīgāko raidījuma daļu, kurā tiek apspriests tas, kā dažādiem (legāliem, nelegāliem, Eiropas, neeiropas) migrantiem pārvietotas telpa un laikā. Neviens neierosna neko ekstrēmu – šis tas par darbavietu radīšanu Latvija, šis tas par aizbraukušu latviešu atpakaļsaukšanu, šis ta par uzturēšanās atļaujām. Nav jau tik slikti – šī diskusija var pat konkurēt ar to Domestos tualetes bloku reklāmu.

Klāt tas skaistais mirklis, kad kandidtāti var riet viens uz otru, kā arī uzdot dziļas izpratnes cauraustus jautājumus. Pārsvarā tiek izvēlēts pirmais variants.
Ždanoka grib noskaidrot, kas īsti ir Bērziņš un kurā EP blokā viņš gribetu strādāt. Tas ir labs jautājums, jo mums ir gana daudz Andru Bērziņu, lai ikviens būtu apjucis un nezinātu, kurš ir kurš. No Andra atbildes var spriest, ka arī viņš pats īsti to nezina.
Roberts Zīle prasa Bērziņam, vai var sarunāt, ka ZZS viņam vairs nebrauks virsū. Šķiet, nevar. Visjautrākais jautājums ir katlumājas Žagara izpildījumā – viņš ir novērojis, ka Robčiks Zīle jau sen ir Eiroparlamentā un tāpēc viņam ir liela pieredze iekšpolitikā. Es pat nepamanīju, par ko bija jautājums, bet šī sakarība (EP - iekšpolitika) ir vērā ņemama. Domburs kaut ko uzdirš Cilvēvičam par Gruziju, Ukrainu un Latvijas okupāciju. Garākais partiju līderis Bondars vēlas noskaidrot no Andra Bērziņa, kāda ir Ivetas Grigules patiesā seja, bet Bērziņa kungs piemin pirmdienu, kad Bondars to pats varēšot noskaidrot. Alfrēds Sapropelis Rubiks savukārt no „dažādu šķiru cilvēkiem” savā pēdējā Latvijas koncertturnejā esot dzirdējis jautājumu Valdim Dombrovskim par to, kas ir Latvijas ekonomikas izrāviens, un to nekautrējas uzdot pašam Lācēnam. Dombrovska atbilde ir vienkārša – tas tikai būšot.

Tā viesības ar Sniegbaltīti un 7 rūķīšiem ir galā. Šoreiz debates bija mazliet interesantākas nekā pagājušajā nedēļā, kad bija 7 citi rūķīši un Sandra Kalniete, kas tēloja kaut kādu Morganu Frīmenu, kas it kā ir baigi viedais, bet tajā pašā laikā besīgs. Tā kā, Ždanokas kundzes vārdiem runājot, ir klusēšanas diena, es neteikšu, cik Morganu Frīmenu bija šodien, bet tomēr novēlu viņiem atcerēties, ka jebkurā īstu vīru skolā tiem jampampiņiem, kas ir sagatavojuši mājasdarbu, ir jāuzmanās, jo izsitēji var sadot rīklē un to atņemt. Bet tiem, kas mazliet izblamējās, atgādināšu, ka nav jau slikti būt idiotiem, jo sena latviešu paruna vēsta, ka par Jūrmalas mēru var kļūt tas, kurš ir lielāks idiots.
 
 
xxx
11 Maijs 2014 @ 15:20
Eirovīzijas fināls 2014  
Ir pienācis tas brīnišķīgais laiks, kad mēs - bīstamās mājsaimnieces AK un EK - pieplokam pie televizora ekrāniem, lai novērtētu Eiropas kultūras progresu, stagnāciju, regresu un valstsnāciju. Lai pārāk neietekmētos viena no otras viedokļa, ar skatīšanos nodarbojāmies pilnīgi atšķirīgās vietās - AK iedvesmas valstī ar rītdienu, kur 80% studenti mācās bez maksas, bet EK - Polijas hipsteru galvaspilsētā Lodzā, kuras gēnu laboratorijā regulāri pazūd šķēres.

Eirovīzijas galvenie komentētāji mūs informē: “Šoreiz nepiedalīsies mūsu brāļi - ne mūsu māsa Lietuva, ne mūsu māsa Igaunija.” Dienā, kad māsa ir brālis, fināla nav ne mūsu pašu, ne Kārļa Streipa, bet Valters un Kaža iesaka nebēdāt, jo ieraut ko atspirdzinošu var tik un tā. Tas labi! Kopš Eirovīzijas laikiem abi ir paaugušies, Saskaņa pajukusi un tāpēc vienīgā jēga apvienoties ir, lai parādītu garu degunu Kārlim Streipam. The war is not over, bro.

Tas, ka uz skatuves ar diviem vadītājiem - dāmu un kungu - jau sen ir par konservatīvu, nevienam šeit vairs nav noslēpums. Gan Latvijas Eirovīzijas finālu, gan Zelta mikrofona aptauju 2014 šogad diriģēja veseli četri saspēles vadītāji. Dānijā to ir trīs - enerģiska dāma, hipsteris un, protams, arī gejs.

Agrāk Eirovīzija bija ne tikai dziesmu, bet arī tērpu parāde, taču tagad citi laiki, citi tikumi, un uz skatuves ar skārienjūtīgu grīdu, gigantiskiem ekrāniem un opciju projicēt hologrammas vairs nevienu ar uzvalka pārtapšanu par kleitu nepaņemsi (piedod, Marija).

1.Ukraina - meitene klasiski garā kleitā dzied par pulksteni, kuru nedrīkst turēt ciet, jālaiž, lai tas iet. Bet bet toties viņai fonā ir džeks, kas netiek ārā no vāveres rata. Tas simbolizē šo dzīves skrējienu, ko savās dainās vēl tajās tālajās dienās, kad repu neapdraudēja isidioloģija, apdziedājis arī klasiķis Gustavo. Uz skatuves ir diezgan vējains laiks, brīžiem skaidrojas. Priekšnesums noteikti patīk ikvienam, kas ir uz mēs ar fitnesu, jo tur arī mēdz būt tā - it kā skrien, uz priekšu netiec, bet vismaz ir cerība, ka kļūsti smuks.

2.Baltkrievija - Teo, kam garšo siera kūka. Jes, Lapsa virtuvē var atvieglojumā uzkūkot - vismaz viena kūka finālā ir. Teo dzied tā: “I don’t wanna be your boyfriend.” Viss kārtībā, jo Eiropa nemaz viņu negirb par bojfrendu, šķiramies kā draugi. Uz skatuves kā kārtīgā bojbendā ir pieci keksi, bet sestais - visnesmukākais - nostumts skatuves stūrī. Tas ir Dziedātājs tumsā.

3.Azerbaidžāna - jau otrā valsts, kas izmanto triku, kad viens dzied, bet otrs bez jēgas fonā tirinās. Uzticams triks, jo nekad nenostrādā! Priekšnesums ir izcili līdzsvarots, jo arī dziesma ir garlaicīga.

4.Islande - dziesma pret aizspriedumiem (“Inside we’re the same!), par kuru gan jau nobalso visi sorosīdi. Dziesma atgādina Blink 182 un The Hives hibrīdu, kā spilgtākais piemērs Latvijā ir sen jau (atšķirībā no Pūces astes) noziedējusī grupa Double Faced Eeals. Lai gan Eirovīzija ir īstā vieta, kur spēlēt pirms desmit gadiem aktuālā mūzikas novirzienā, labāk to darīt garā kleitā un bez “papappapappā” un “lalalalalalā”. Virvirvirvirbumbumbumtrrrrassassā - Bjorkas mazdēliņi aicina cilvēkus nevērtēt pēc izskata. Labāk būtu aicinājuši nevērtēt pēc muzikālā snieguma, kas zina - varbūt kaut kas būtu sanācis. Vismaz dziesma bija jautra, kaut arī narkotiku trūkums organismā ir nenoslēpjams.

5.Norvēģija - Valters un Kaža pie šīs dziesmas esot apraudājušās. Dziedātājs ir tāds šķietami nesavienojamais - raudulīgs metālists. Gan jau zilais. Nē, 100% zilais. Klips varētu būt tāds, kur noskumis vīrietis čāpo pa sniegu, un savā klusajā iekšējās pasaules vētrā pat nepamana, ka dodas tieši pa lāča pēdām, kurš viņu tūdaļ apēdīs, lai mums vairs, Velna dēļ, nebūtu jāklausās šis savārstījums, jo tas nav jautrs.

6.Rumānija - duets, kas jau otro reizi noslaucis valsts naudu, lai atbrauktu uz Eirovīziju. Cerams, ka vismaz nav noslaucis ES struktūrfondu naudu, jo tā pieder mums. Īpašais pārsteigums cilvēkiem ar jūtīgu nervu sistēmu - meitene uzsprāgst, un tad atkal parādās no jauna. Tas simbolizē nemirstību, bet viss ir līdzsvarā, jo fona kalbasņiks simbolizē tūlītēju nāvi. Diemžēl nav skaidrs, ko simbolizē apaļais sintezators, kura spēlēšanu dueta vīrietis pat necenšas īpaši precīzi imitēt, bet tas labi - jāpaliek arī kādam noslēpumam. Dziesmas beigās tiek sasniegts orgasms - meitene tup un spiedz.

7.Armēnija - džeks ar kļičku MP3 izpilda balādi “You are not alone”, kas visticamāk ir atbildes trieciens Instrumentu “Pilnīgi viens”. Bukmeikeri šim armēņu Donam, kurš uz dziesmas beigām galīgi sapsihojas un izsauc uz sevi uguni, prognozē uzvaru. Diemžēl nekas nesanāks, jo uguns simbolizē oligarhu kapusvētkus, bet visu te nosaka oligarhi.

8.Melnkalne - dziesma sākas ar “My heart will go on” plaģiātu, tāpēc nevar saprast, kāpēc viena dāma slido, nevis kuģa galā sūcas. Slidotāja laiku pa laikam nokrīt, bet dziedātājs meitenei nepalīdz piecelties. Cūka. Vai feminists. Bet dziesma nav jautra, un Kaža - ticiet vai nē, pats būdams “Ugunsgrēka” himnas izpildītājs, - to smīkņājot nosauc par piemērotu seriāla “Eņģeļu māja” tituldziesmai. Vispār radies iespaids, ka Melnkalne finālā uzstājas pārāk bieži - tāpat kā Venecuēla uzvar skaistumkonkursos, tāpēc esam principiāli pret šīs valsts uzvaru.

9.Polija - Uwaga! Pienīgas krūtis, tautas tērpi - gluži mūsu Olgas garā. Ta kurwa jest dobra. Meitene ar lielākajām krūtīm mazgā veļu (gluži mūsu Aishas garā), bet ar otrām lielākajām krūtīm - taisa sviestu. Polijā sviesta taisīšana, ja kas, ierindojas erotiskāko nodarbju top3. To mēs zinām, jo pa Daļai Grībauskaitei (veiksmi viņai šodienas vēlēšanās!) tomēr atrodamies Lodzā.

10.Grieķija - džeki repo nesaprotamā valodā, kas beigās izrādās angļu. Pērn Grieķijas mūziķi dziedāja, ka alcohol is free. Acīmredzot, dzīve ir gājusi uz leju. Tomēr puiši, lēkājot pa batutu, cenšas šo tumšo patiesību noslēpt - uz augšu, uz augšu, wiii!

11.Austrijas transvestīts - iespējams, ka Islandes ķērpju dziesma par to, ka nevajag skatīt vīru pēc cepures, ir bijusi par Austrijas transvestītu, jo bārda - tas ir zajebis, bet dziesma diemžēl ir sūds. Končita Vursta simbolizē mūsdienās aktuālo bipolaritātes kultu, ar kuru pie psihoterapeitiem sirgst 70% labklājīgo rietumnieku. Tāpēc arī beigās tiek viennozīmīgi saprasta. Rise like a penis!

12.Vācija - katrā ballītē nepieciešama dziesma, kuras laikā var aiziet uzpīpēt. Reklāmas pauze ir sākusies!

13.Zviedrija - dziesma par nelaimīgu mīlestību. Kuru tas interesē? Izrādās, pietiekami daudzus. Fuck.

14.Francija - jauns triks - dejošana ar ģitāru. Dvīņi dzied par to, ka ūsas ir tāpēc, lai tās augtu. Nav šaubu - dziesma par ūsām ir veltījums Austrijas pārstāvei. Comme ci comme ca.

15.Krievija - māsiņas dzied uz šūpolēm, lai odi nekož. Lai neapgāztos, viltnieces ir sasējušas kopā savus matus. Abas ir īpašas ar savu fancy patronu - Filipu Kirkorovu - , kurš viņām piesējies ar savu dziesmu, bet diemžēl eiropeiskā publika šo džeku īpaši nezina. Diemžēl viņi zina vienu citu džeku no Krievijas, tāpēc biežāk dzirdētā emocija pūlī saistībā ar Krievijas priekšnesumu tagad un turpmāk būs zems: “ūūūūūūūū”. Valters un Kaža sola vēlāk pastāstīt, kā viņu gadā Filips Kirkorovs gribējis ar abiem nofočēties, bet patiesība par šo notikumu tā arī netiek atklāta. Paliekam gribot.

16.Itālija - galvenais ir zināt, vai dziedātāju ir izdrāzis Berluskoni. Sākumā īsti nevar saprast, bet beigās, kad meitene sāk rāpot, ir skaidrs, ka ne tikai ir izdrāzis, bet drāzīs vēl. Nav īpaši oriģināla, jo savas valsts karogu priekšnesumā pirms dziesmas izveido no bazilika, tomātiem un mocarellas. Varēja vēl uzgāzt to visu uz maizes un izcept picu, tad uzvēdītu nepārprotams Itālijas šarms.

17.Slovēnija - nebijis domas lidojums - dziesmas “Round and round” vizuālais noformējums ir aplis uz skatuves grīdas. Tomēr viņu izglābj blokflautas spēle, jo tā no texxxta autorēm, kura bērnībā negāja uz basketbola treniņiem, tikmēr šo instrumentu strinkšķināja mūzikas skolā.

18.Somija - nepamanījām, laikam aizmirsa atnākt līdz skatuvei.

19.Spānija - “Dancing in the rain”. Uz skatuves it kā līst, bet dziedātāja ne tikai nedejo, bet pat neizkustas no vietas. Krāpšana! Slepkavība! Korupcija! Vismaz viņai ir slapji mati. Valters un Kaža mēģina iestāstīt, ka dziesma ir spēcīga, bet mums gribētos, lai tā ir vēl vairāk grēcīga. Te quero infinito, oh mi corazon!

20.Šveice - otrais, kas svilpo. Pirmā bija grupa “Scorpions”. Dziesma ir tikpat neitrāla kā Šveice, cerams, ka arī bagāta! AK patīk!

21.Ungārija - dziesma par skumjo bērnību. Skaidrs, ka tā ir izgāšanās, jo traģiskā bērnība interesē tikai psihoterapeitus. Pat dabsteps neko neglābj. Tiesa, kaut kas oriģināls - uz skatuves ir klavieres, kuras neviens nespēlē, bet pa tām dejo divi atkritēji. Nav šaubu, ka pēc uzstāšanās dziedātājs kārtējo reizi dabūs rīklē no tēva.

22.Malta - Diezgan pāķīgs country grupas Mumford and Sons plaģiāts, bet tā nav liela bēda, jo viņi dzied: “I am going home.” Problēma atrisināta bez militāras iejaukšanās.

23.Dānija - jautra dziesmiņa par klišejisku mīlestību. Kaut arī islandieši mācīja, ka pēc izskata nav jāvertē, Eiropa ievēroja, ka solists ir diezgan nesmuks, lai neteiktu, ka galīgs ķēms.

24.Nīderlande - šeit mūsu viedoklis dalās. EK šķiet tik garlaicīgi, ka viņa sāk skatīties māla podiņu bildes, bet AK līdz ar tautiešiem, kas brīdi vēlāk atdos šai dziesmai maksimumu punktu, ir stāvā starā.

25.San Marīno - saprotams, ka valsts ir maziņa, bet vai tur tiešām nav neviena cita sieviešu apģērba gabala bez garām kleitām? Labi, ka viņi uzstājas konkursa beigās, jo daudzi skatītāji jau ir pālī un nemaz nepamana, ka pie klavierēm sēž Boriss Berezovskis.

26.Lielbritānija - tas interesē tikai Anglijas karalieni. Izpelnās vislielākās ovācijas, jo beidzot dziesmām pienācis gals. Uz skatuves bija gan aziāts, gan nēģeris, tā kā multikulturālisms tai zemē tiešām iet uz urrā.

Vakara vadītāji iemāca, kur var lejuplādēt visas dziesmas, lai tās klausīties vēl un vēl, bet reāli - kurš to gribētu darīt? Kamēr valstis apkopo referendumos iegūtās balsis, ar konfeti lietu tiek sveikts angļu Kārlis Streips, ko vēl nav izkonkurējuši angļu Valters un Kaža. Viņš arī godīgi atzīst: “It’s fun!”. Daudz spiedzošākā sajūsmā ir Francijas pārstāvji, kuriem atnes franču nacionālo ēdienu - vistu karijā franču gaumē - no Žana Pjēra restorāna.

Stāvot uz trepēm, kas simbolizē Eiropas labklājības augšupeju, tiek nodziedāta Bēthovena ziņģe Odiņa priekam, kas, starp citu, ir valdošāš kliķes himna, ja nezinājāt. Vēl tiek parādīts jautrs klipiņš, kur vakara vadītāji uzdzied kaut ko par Ķīnu. Kā atzīst Valters un Kaža, tas ir iemesls, kāpēc ir vērts mācīties angļu valodu. Visiem tiem, kas savulaik neieklausījās oligarha nr. 1 jaungada lūgumā iemācīties angleni un iztīrīt zobus, tas diemžēl izprotams nebija.

Katras valsts referendumu rezultātu paziņotāji mēģina pēc iespējas vairāk pielaizīties dāņiem, izņēmums ir francūži, kas nav klausījuši nedz Andra Šķēles, nedz māsiņu Valtera un Kažas aicinājumam iemācīties angļu valodu. Comme ci, comme ca! Ralfs Eilands uzpeld Latvijas hokeja izlases kreklā, ko redakcija vērtē kā pāķīgu gājienu, bet lietuvieši aicina Končitu noskūties. Ja arī tie nebija lietuvieši, tas nekas, jo mums sirsniņā palikusi Islandes dziesma par to, ka mēs taču visi esam vienādi. Par katriem 12 punktiem Končita Vursta raud aizvien vairāk, līdz asaras ir pārpludinājušas skatuvi un viņa kļūst par otro transpersonu, kas uzvarējusi Eirovīzijā (pirmā bija Dana International 1998.gadā).

Kaut arī šogad nebija tādu jautrību kā klauns ar vienriteni no Moldovas, Rumānijas ādas apenes vai Grieķijas bezmaksas smiga kā pērn, kopumā sajūta pēc konkursa noskatīšanās ir labāka nekā 2013.gadā. Kaut vai tāpēc, ka šoreiz neviens no Texxxtu redakcijas Eirovīziju nav beidzis slimnīcā.

Texxxtu redakcija sirsnīgi sveic Jegoru Jerohomoviču ar Končitas uzvaru, kā arī pateicas Miroslavam Kodim par viņas vizīti Latvijā. Rise like a penis!

 
 
xxx
30 Janvāris 2014 @ 17:04
Noziegums un sods  
Labdien. Te mēs - Krusta skolas absolventes EK un SM. Šajā skolā mēs ārstējāmies no narkotiku atkarības, homoseksuālisma un visa tā, ko izglītības sistēma mums bija centusies iepotēt caur literatūras hrestomātijas grāmatām. Pasaule ir tāda skola, noteikti aizejiet! Karoče, te mēs - te jauns škandāliņš! Pirms lasāt talāk, lūdzu, paņemiet glāzi ūdens, uzlieciet kādu Kaspara Dimitera ierakstu atskaņotājā, iekārtojieties ērtāk un mazliet pieskarieties sev. Tagad var lasīt tālāk.

Dziesminieks, skolotājs un bandīts Kaspars Dimiters kādu dienu saņēmis vēstuli no Valsts Ieņemšanas dienesta par to, ka vajadzētu samaksāt nodokļus. Patiesībā Dimis vēstuli pat īsti nav lasījis, jo tā esot bijusi ķīniešu valodā un viņam nav naudas tulkam, bet viņš, ieraugot to špergalku, pēc īsa dialoga pašam ar sevi visu sapratis: “Vēstule? Tātad kādam no manis kaut ko vajag. Ķīniešu valodā? Kas Latvijā ir zem Ķīnas tupeles? VID. Ar ko man mūžīgi problēmas? Ar naudu un čekiem. Ko viņi man klūp krāgā? Ā, gan jau nodokļi nav samaksāti.”

Kaspars ir iznīdējis verga gēnu sevī, tāpēc i negrasās maksāt tos nodokļus. Vien trīs lietas:
1) Viņš uzskata, ka tādu izpriecu var atļauties tikai tie, kam ir nauda, bet viņam, redz, tādas neesot (tāpēc viņš arī nav nolīdzis tulku vēstules lasīšanai). Šis ir tik loģisks priekšlikums, ka to vajadzētu padarīt par likumu, vēlams - krimināllikumu vai Dieva likumu.
2) Viņš rakstīšanu un dziedāšanu neuzskata par darbu, tāpēc nekādi nodokļi nav jāmaksā. Pareizi ir - tā tik vēl trūka, lai būtu jāmaksā par atpūtu!
3) Pizdimiteram nepatīk, kā tiek tērēta nodokļu nauda: homoseksuālisma propogandai, karam un bibliotēkai. Diez kas nav, jo Kaspars ir tradicionālo vērtību aizstāvis, tiesa, šīs tradīcijas ir zināmas vien viņam pašam.

Tomēr jautrais dziedātājs un dzejnieks apzinās, ka pārkāpj likumu, un ir gatavs par to saņemt sodu. Viņš arī atvieglo tiesu ļaužu ikdienu, un pats sev izdomā soda veidu - Kaspars ierosina, ka mēs visi varētu satikties Doma laukumā, kur viņam tiktu izpizdjīts nāvessods. Viņš nav precizējis, kā tieši vēlas aiziet viņsaulē. Labu padomu diemžēl sniegt mēs nevarēsim, jo nāvessodi nav Textu specialitāte, tomēr Textu specialiāte ir gaumīgas detaļas un glamūrs, tāpēc, lai kāds arī nebūtu šis dzīvības atņemšanas paņēmiens, mēs ierosinām, ka tas varētu notikt, kamēr Kaspars uz akustenes spēlē “Jautru dziesmiņu sev pašam”. Kaut kur netālu ir jābūt arī divām glāzēm ūdens - uz vienas uzraksts “YAY”, uz otras - “NAY”, lai garāmgājēji varētu mest sīknaudu attiecīgajā glāzē, atbilstoši savai iekšējai sajūtai. No samestās naudas nodokļi netiks mesti, jo Kaspars pasākumā piedalīsies prieka pēc. Tā tik vēl trūka, lai par mešanu būtu jāmaksā nodokļi!

Iespējams, Pizdimitera kungs ir palaidis garām to, ka ir beigušies ne tikai čekas laiki, bet arī nāvessoda laiki. Nu, neko - nāksies atjaunot. Šobrīd Latvijas tēls ir tik nestabils kā piedzēries Vilis Krištopans, tāpēc inovatīvas metodes mums ir nepieciešamas kā darvas piliens medus mucā. Kurš būs tik drosmīgs pateikt, ka publiski nāvessodi Doma laukumā nav labs tūristu pievilināšanas Instrumenti? Tas noteikti nebūs Raimonds Bartaševics, jo nedzīvojam Āfrikā, kur nāvessods mētājas uz katra stūra.

Pats Kaspars Pizdimiters kādā no savām dziesmām atzinis, ka nomirt ir vienīgais sākums, tāpēc nav ne mazāko šaubu, ka pēc randiņa ar elektrisko krēslu viss tikai sāksies. Un Kaspars neuzvedīsies kā apmaldījies kucēns - viņš zinās, ko darīt, jo ir šo to iemācījies par aizkapa valstību: “Pasaules ir tāda skola, kur mani māca nebūt dzīvam.” Tiesa, kādā citā dziesmā Kaspars arī apgalvo, ka “Tu negribi nomirt, jo nav tādas beigties gribas”. Tas nozīmē, ka vispār Latvijas Eltons Džons labprāt gribētu palikt dzīvs, jo cīņa pret homoseksuālismu ir tikai sākusies un vismaz līdz nākamā gada praidam vajadzētu izvilkt. Ko darīt? Nevajag vairāk kā palikt uz vietas - dzīvot, mīlēt un nemirt, vien trīs lietas.

Varam secināt, ka Kaspars ir kā Dana no “Ugunsgrēka” - īsti jau mirt negrib, bet šovu vajag. Un reizēm jau ir tā, ka negribas, bet vajag. Fizikas pasaulē šis fenomens ir pazīstams kā Šrēdingera dimiterēns. Piemēram, ja esi jau tūtā, bet pudelē palicis 100 gr šņabja, tas ir jāizdzer, jo tādus sīkumus atstāt labākiem vai sliktākiem laikiem nedrīkst. Tātad, ja šis šņabja atlikums tiek izdzerts, tu esi gudrs atomu līmenī, bet pilnīgs cirvis zematomu līmenī, jeb, īsāk sakot - tu esi Šrēdingera dimiterēns. Neuztraucieties, ja par šo paradoksu neko neesat videnē dzirdējuši - to mēs iemācījāmies Krusta skolā. Noteikti aizejiet!

Nāve un nodokļi Latvijā jau izsenis ir tabu temati (atšķirībā no homoseksualitātes, kara un bibliotēkas), tāpēc nav liels brīnums, ka inteliģence un citi nenobrieduši nejēgas kaunīgi novēršas un klusē. Bet vai mēs - komunisti - klusēsim arī pēc šova “Nāves ēnā” Doma laukumā? Vai mūsu sirdis paliks tik aukstas kā nakts Zosēnos? Droši vien, bet Latvijas kļūs par pirmo valsti pasaulē, kuras iedzīvotājs (?) izdevis albumu pēc savas nāves. Vai mūsu tumšie prāti ko sapratīs un iemācīsies no Kaspara perspektīvās nāves? Vai arī nāvessoda izpildes vieta tomēr nav nejauša kaprīze, bet gan rūpīgi pārdomāta stratēģija? Jo kāpēc nomirt Doma laukumā, ja var nomirt Ķīšezera maliņā? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem meklējiet Kaspara jaunākajā albumā “Geji Ahujeļi”. Tas būs pieejama lejuplādēšanai iTunes un Ellē, bet vēl nav. Pagaidām ir pieejams tikai ieskats pirmā singla lirikā. Pagrieziet skaļāk un dziediet līdzi! Ar jums kopā bija EK un SM, paldies par uzmanību un tiekamies atkal kaut kad, pofigkad! Atā.

Normālu cilvēku vietā ir geji,
Svētie klusē, runā tikai zmeji.
Skolā māca, ka Dievs ir karš.
Diemžēl man kaut kas ir īss,
Bet es gribētu, lai ir garš.
 
 
xxx
13 Janvāris 2014 @ 00:23
Neesi vienaldzīgs, esi atbildīgs!  
Pietiks kampt un noklusēt! Jāatzīstās, ka mēs - autores EK un AK - bijām saņēmušas slepenu ielūgumu 2013.gada 21.decembrī ierasties uz biedrības “Neesi vienaldzīgs, esi atbildīgs” dibināšanas pasākumu, bet neviena no mums tā arī tur neparādījās, jo iepriekšējā vakarā piedzērāmies un, iespējams, sastrīdējāmies ar taksistu. Jo mums bija viedoklis, un viņam arī tāds bija.

Ja mēs tajā pasākumā tomēr būtu bijušas, tad noteikti ierosinātu izvēlēties citu nosaukumu biedrībai, jo jau pašā Texxxta sākumā mums tas ir apnicis. Tā kā viens no domubiedru spilgtākajiem kardināliem ir aktieris, bokseris un kinologs Artuss Kaimiņš, turpmāk popgrupu “Esi atbildīgs, neesi vienaldzīgs” dēvēsim par “Kaimiņiem”. Tas ir labs nosaukums, jo mums un vecākiem cilvēkiem atmiņā atsauc Kailiju Minogu, Austrāliju, sauli, spārnus un vēju. Turklāt latvieša dvēsele zina, ka spārni un vējš pasargāt spēs, un šajā saspringtajā laikā ikvienam gribas parausties zem silta pūces spārna, tāpēc nosaukums “Kaimiņi” ir ideāls. Jo mēs esam tā vērti.

Bet nekas nav zaudēts. “Kaimiņi” nav stāvējuši malā un uzfilmējuši vēstuli, kura tāpat kā Ingūnas Sudrabkalnas kustība ir veltīta ikvienam Latvijas iedzīvotājam (ar to iepazīties var "Kaimiņu" feisbuka lapā). Līdz šim bijām lasījušas tikai rakstiskas vēstules, bet tā kā mūsdienās jēdziens “vēstule” ir saplūdis ar jēdzienu “māksla”, tad formātam piesieties nevar.

Artuss Kaimiņš liek izteikt savu viedokli. Aicinājums ir kā mākslas filma “Armagedons” un nauda - vienaldzīgu tas neatstāj nevienu, tāpēc arī mēs šeit esam. Galvenais, kas jānoskaidro - vai viedoklis ir jāizsaka arī tad, ja tas ir stulbs. Šis video apliecina to, ka - it sevišķi tādā gadījumā.
Kopā salasījusies kompānija, kas ir raiba kā Ojāra Rubeņa vēders. Fonā skan liega mūzika, bet, tā kā tā ir ļoti klusa, nav ne jausmas, vai tā ir Kailija Minoga vai Kremerata Baltica.
Izskatās, ka atnākuši pāris Artusa Kaimiņa kolēģi, 2-3 frīki (un tas ir pareizi, tādiem jābūt jebkurā normālā kustībā) un pārējās - viņa bijušās draudzenes, par kurām viņš jūtas atbildīgs, tāpēc joprojām uztur sakarus par spīti tam, ko par šādu štelli mēdz domāt un tvītot sabiedrība. Lielāko daļu cilvēku pēc sejas nepazīstam, tāpēc mazliet skumdina fakts, ka ir tikai viens cilvēks, kas atbildīgi arī pasaka savu vārdu. Tas ir Jānis. Pasakāmies viņam Valda Zatlera vārdiem: “Paldies par jums to!”

Mūsu literatūras skolotāja allaž cīnījās pret tukšu runu, jo tā ļoti atgādina tukšu mucu, un, ja viņai kāds iedotu šī mākslas darba manuskriptu, viņa to vērtētu ar 1 balli pēc Rihtera skalas un klāt sarkaniem burtiem pierakstītu: “Frāžaini!” Atklātās atziņas ir tik pazīstamas, ka šķiet, ka mākslas darbs ir dīdžeja Tiesto slavenakās dziesmas kaverversija. Tomēr mums, pērļu zvejniecēm, izdevās saskatīt arī pa kādam nenoslīpētam dimantam.

Nespējam nenovērtēt aktieri Kasparu Dumburu, kura žesti vedina domāt, ka viņš varētu būt seriāla “Breaking Bad” galveno varoņu klients. Kaspars atklāj, ka vakar gājis garām Maximai, un nesaprot, kāpēc tur negribas iet iekšā. Atbilde uz šo jautājumu netiek rasta vai vismaz netiek atklāta. Iespējams, pie vainas ir vaniļas mērce, kas, izrādās, tiek lieta cilvēku mutēs, lai tos apklusinātu. Šādu viedokli izsaka kāda meitene, kas varētu būt Alda Gobzema kolēģe, jo citādi šķiet neloģiski, ka neredzam nevienu viņa kolēgu vai cīņubiedru. Vaniļas mērces ietekme uz cilvēka psihi mums ir jaunums, jo līdz šim domājām, ka muti vislabāk var aizbāzt melnie ikri. Nevienam nav arī zināms, vai šādu vaniļas mērci var nopirkt Maximā, vai tikai Sky.

Arī Ilze Jurkāne ieradusies kārtējo reizi izpīpēt, kāda ir mūsdienu Latvijas garša. Viņa drosmīgi ierosina, ka ir jātiesā cilvēki, kas izzaga šo valsti, “lai cilvēkiem nav izejas, bet braukt prom”. Laba ideja. Izrādās, Ilzei tāpat kā kādam vārdā neminamam Alda Gobzema kolēģim, kurš diemžēl vēstules filmēšanā nav piedalījies, tiesāšanās kā ķēķis.

Neparasts notikumu pavērsiens ir atziņa, ka slinkums ir slimība. Tas iepriecina, jo turpmāk ikvienam, kas negribēs no rīta iet uz darbu, būs tiesības piezvanīt priekšniekam un sacīt: “Klau, šodien nevaru atnākt. Esmu apslimis. Slinkuma uzliesmojums. Ārsts saka, ka kaite varot būt hroniska.”

Šī ir arī bilingvāla vēstule, jo tajā runā arī meitene krievu valodā, ļaujot nabaga gansam Iesalniekam iešaut cepeškrāsnī kārtējo piparkūku partiju, lai būtu, ar ko dekorēt kārtējo cērtamo eglīti, un Latvija būtu nevis zaļākā, bet nacionālākā valsts pasaulē.

Diemžēl bez atbildes paliek kādam briļļainam puisim uzdotais jautājums, vai viņš ir izklepojies. Viņš paklusē, lai pēc kāda laika novērstos no tēmas, pārmestu Kažoku uz otru pusi un sāktu klāstīt savus uzskatus par dzīvi. Vai viņš paguva izklepoties? Ceram, ka jā, jo kaut kur blakus ir visu strādnieku aizstāvis Aldis Gobzems, kuram vajadzētu cīnīties par cilvēku tiesībām izklepoties. Ja kārtīgi neizklepojas, varot saķert slinkumu.

Ir arī viens džeks, kura seja netiek rādīta, jo viņa torss gan jau ir smukāks. Varbūt pat smukāks nekā lellēm, kurām, Artusaprāt, kāda no runātājām velta savu aicinājumu būt atbildīgām. Meitene izskatās sašutusi, ka vēstules auditorija nebūs lelles, tāpēc drošības pēc vīlusies pārjautā: “Tā kā pieaugušajiem?”. Jā. Tātad šī vēstule tomēr nav visiem Latvijas iedzīvotājiem, bet tikai pieaugušajiem.

Klipa vidū mūzika kļūst skaļāka. Jau var saprast, ka tiek spēlētas vijoles. Bet kurš spēlē pirmo vijoli? To mēs nezinām. Bet zinām, ka to noteikti nespēlē aita, jo esot tāds slavens teiciens, ka mums ir jāpārstāj būt aitām, bē.

Andris Keišs stāsta par cilvēku slikto atmiņu. Sevišķi slikti atceramies sabiedriskus notikumus, tāpēc var uzskatīt, ka videovēstules saturs arī ir sabiedrisks notikums, jo viss, kas tajā pateikts, aizmirstas apmēram 2 ar pusi minūtes pēc tās noskatīšanās.

Kad Inguna Jaunsudrabiņa paziņoja par savas kustības “Latvija - manas mājas” drīzu dzimšanu, viņa nezināja, kāda būs šī kustība un kas to veidos. Bet viņa Juta, ka kaut kas būs, un noģība. Drīz pēc tam sakustējās Artuss, Aldis un domubiedri. Sagadīšanās? Jā, jo “Latvija - manas mājas” un “Kaimiņi” ir divi dažādi nosaukumi.
Kaut arī esam piebalsojušas suņiem un aprējušas “Kaimiņu” vēstuli, tomēr arī mēs vēlamies, lai vergu dienām būtu krusts pāri (ne tāds, ko naski zīmē Iesalnieks). Un tas, ka Kaimiņiem ir 15 000 atbalstītāju Feisbukā, ir lieliski. Pēc sociālajos tīklos atrastās informācijas varam spriest, ka ļaudis tiešām mēģina cīnīties par taisnību zemes virsū, un pie tā arī iesakām palikt, bet tādam mākslas virzienam kā videovēstules atmest ar roku, jo diemžēl šodien mums vairāk stāsta lietus lāses pieskāriens, nekā vēstules autoru paustās frāzes.
 
 
xxx
30 Decembris 2013 @ 23:26
2013.gada notikumu apskats  


Labdien. Beidzot klāt Jaunais Suņa gads. Labi, ka tas nav Jaunais Laiks. Tvnetam šogad gada apskats sūdīgs, tāpēc nekas cits neatliek kā pirmais vīns un analgīns, un pirmoreiz vienā lapā satiekas SM, AK, FD un EK. Mēs esam stipri, mēs esam vareni, sen neesam sisti!

Gada ceļojums

Nauda – tas ir labi. Un nav noslēpums, ka ceļo tie cilvēki, kam ir piķis. Kamēr ierindas deputāti mācīja viens otru, kā labāk sērot, Zatlers pohujā aizbrauca uz modes skati un uzzināja, ko labāk vilkt mugurā. Kopš tā laika viņš ir ļoti stilīgs. Īsā un apreibinošā ceļojumā uz benzīntanku Āģītī devās Roberts De Niro Ķīlis. Blakus bija arī Žans Klods Van Damme, bet brauciens izrādījās tik bīstams, ka Van Damme pēcāk nolēma pievērsties kam drošākām – sēdēšanai špagatā starp divām braucošām gonkām. Īss, bet spilgts ceļojums. Žanete Koko Šanele  nolēma nedomāt par mums un izvēdināt galvu Austrālijas tramvajos un ārzemju latviešu koru mēģinājumos. Žerārs Depardjē bija vienīgais, kurš ceļoja, jo viņam nebija naudas. Tā viņš aizceļoja laikā uz Krieviju, kur viņu sagaidīja Putins ar pienīgām krūtīm un tautumeitas ar Krievzemes pasi. Bet tie ir nieki. Tie ir individuāli ceļojumi un privāta nauda. Ja Ķīlis visu veikala “Lapa” publiku būtu sakrāmējis savā mašīnā, viņš varētu tēmēt uz gada ceļotāja titulu. Bet, konsultējoties ar National Geographic, nolēmām, ka visnozīmīgākais ir bijis brīvo ļaužu masveida ceļojums starp kalniem un jūru Turkmenistānā.

Gada brīnums

Ne katru gadu notiek tā kā pasakā, ne katru gadu notiek tā, ka atkārtojas divi 9.maiji. Pirmajā 9.maijā ļaudis stūma ģīmī šašliku piknikā pie Uzvaras pieminekļa, bet tad dzima arī otrais 9.maijs. Tā bija tā Saskaņas pilnā diena, kad pensionāri un Rīgas Satiksmes darbinieki kliedza: “Ruki proč ot Ušakova.” Iespējams, piketā piedalījās arī plānprātiņi. Huj zin.  Šogad arī Sudrabas kundze un citas krītošās zvaigznes mums atklāja, ka pelēkie zirņi – tā ir vakardiena. Tos var ēst tikai džinsa kostīmā, skatoties seriālu “Pizdzīvoklis”. Tagad modē ir ikri! Melnie. Kas to būtu domājis? Tāpat neviens necerēja, ka atskabārdainais Gustavo aizbrauks uz Indiju un kļūs par reperi Hasta La Vistamirus.

Bet tie visi ir viena gada brīnumi. Tas nav nekas vairāk kā vienas nakts sakars.

Jau pirms astoņpadsmit tūkstošiem gadu latvieši un citi iesalnieki uz alām zīmēja ugunskrustus. Un jau tad viņi runāja par to, kas notiks, kad uzziedēs pūces aste. Beidzot tas ir noticis. Ekonomikas Ministrijas valsts sekretāra Jura Pūces aste viendien uzziedēja visās varavīksnes krāsās. Kopš tā laika viss ir hujova. Bet vislielākais brīnums ir tas, ka tā aste vēl aizvien nav novītusi.


Gada horizontālais taimkods

Ir jāskrien pakaļ igauņiem, kuri pirmklasniekiem māca programmēšanu un hakerismu, kas ir viens no spilgtākajiem harizmas paveidiem.

Paši negulējām lāča miegā un uzlauzām Satori mājeni. Arī ļaudis Ziemeļkorejā nesnauž, un ir izdzēsuši visas vecās (3 mēneši un vairāk) ziņas no savas oficiālās ziņu aģentūras. Izņēmums ir ziņojumi, kuros pie minets un slavēts Kims Džonguns. Mēs pēkšņi uzzinājām, ka Imants Parādnieks prot lietot interneta meklētāju, lai uzietu labākās pornolapas, bet ASV to zināja jau sen, jo spiego visus pēc kārtas. Pohuj, ja tikko nogriezta aste (varbūt, ja nebūtu nogriezis, tā būtu uzziedējusi!). Viņi visi ir ģēniji, bet tomēr balvu iegūst harizmātiskais Deniss Rodmens Čalovskis, kurš tā uzkačāja savas MS Paint prasmes, ka kādu dienu pie viņa ievēlās FBI. Atliek vien uzlikt tauriņu, un mēs beidzot būsim pārsituši Igaunijas prezidentu. Tā arī ir atbilde uz jautājumu, kam mums tas noziedzies urlēns vajadzīgs.

Gada Latvijas Nokia

Latvija var izsisties tikai ar spēcīgiem uzņēmumiem. Tā no maksātspējas izsitās Liepājas Metalurgs, jo saprata, ka smagais metāls jau sen vairs nav modē. Varbūt viņi varētu ražot ekoloģiskas un drošas cocka šūpoles. Arī latviešu ask.fm gāja jautri, jo meitenes ārzemēs tā dēļ pieversās harikiri mācībai. Mēs paši neklusējām un firmīgi izveidojām 21.gadsimta pirmo jēdzīgo fotoseriālu “Mīla un nāve”. Iphone var iet dirst, jo latvieši Just5 ražo labākus viedtālruņus. Bet vai tāpēc viņiem piedienētos Gada Latvijas Nokias tituls? Ņihuja. Jau kuro gadu neviena nozīmīga intervija ar jebkuru pajoli neiztiek bez jautājumiem par Air Baltic. Kāpēc atkal? Kāpēc šie sūdi neatrisinās? Varbūt tāpēc, ka visiem pohuj, neviens nepievērš uzmanību. Tāpēc pasludinām Air Baltic par Gada Latvijas Nokiu. Tas ir politisks lēmums.


Pietiks rukāt. Pārejam pie izklaides.

Gada filma

“Argo” dabūja Oskaru Vaildu par garlaicīgāko Bena Afleka tēlojumu, arī roža nebija nekāda baigi skaistā. Tad jau labāk Brūsa Viļa Lāča Viscietākie Rieksti, kur ģimenes salidojums notiek kritienā no divpadsmitā stāva. Arī Sandrai Bulokai bija nelaimīga diena, un viņa iesprūda kosmosā. Filmā “Zilā krāsa - super” bija aprakstīta homoseksuālisma skoliņas izveide. Mēs negribam, lai tradicionālo vērtību sargi mūs aizsūta uz Sibīriju, tāpēc Texxxtu Oskaru Vaildu piešķiram vēl neuzņemtai filmai – to iegūst epopeja “Nāves ēnā” par tiem apmēram 233 bļitkotājiem, kas tā aizrāvās ar zivtiņām, ka aizceļoja nezināmā virzienā. Tā ir lieliska filma, jo Blaumanis – tās ir latviskās vērtības. Un latviskajām vērtībām tiks piešķirti kino miljoni. Tā kā šis stāsts ir aizraujošs, tad visi to skatītos un grauztu sklandaraušus. Līdz ar to beigtos strīds par to, kā tērēt naciķu kino miljonus.

Gada tusofka

Nevar noliegt, ka normāli pielikāmies, kad uzņēmām savu fotoseriālu. Diez vai 9.maijā bija daudz ļaužu, kas bija izteikti skaidrā prātā. Skaidrā mēģināja būt AK vēlēšanu naktī, bet, kaut arī nedevās ēst ikrus, tomēr attapās pieklusinātā atmosfērā un hlamā. Ticam, ka arī tā tusofka, no kuras brauca Ķīlis un iebrauca citā mašīnā, bija zajebis. Vai Inguna Sudraba ir sūdzējusies par ikru ēšanas konkursu Krievijas dienas ballītē? Nav dzirdēts! Gads ir bijis ļoti jautrs. Un visjautrakais tas ir bijis Čehijas prezidentam Milošam Zemanam, kurš atklāt kaut kādu svēto zižļu izstādi ieradās nepārprotamā pālī. Kā gadījies, kā ne – viņš pietempies Krievijas dienas tusofkā Čehijā īsi pirms tam. Apsveicam! Līdz ar to mēs pārejam jaunā līmenī. Mēs tagad esam integrācijas karogneši, jo runājam i par krieviem, i par latviešiem. Pizģec. Trādiralallā.

Gada labākais cilvēks

Kirovs Lipmans



Gada kauja

Kopš EK pievērsusies bojevikiem, esam sapratuši, ka arī kaušanās ir laba izklaide. Tā diemžēl mūs neizklaidēja Artuss Kaimiņš ar Gačo, vismaz Žanete Koko Grende uzbruka Andrejam Žagaram, un šim uzbrukumam pievienojās arī kokaīna tests. Viscietākajos riekstos bija dahuja skaistu kautiņu, bet tā ir tikai filma, tas nebija pa īstam. Saskaņas Centra deputāts Nikolajs Kabanovs pa īstam sadeva taurē kādam kungam kādā saviesīgā pasākumā un pēc tam pats no priekiem izlēca pa logu. Eta ņi prikol! Gada balva viņam. Tomēr ļoti ceram, ka vismaz nākamgad mūs aplaimos jau pērn sarunātā divkauja starp Edgaru Alanu Po Raginski un Jurģi Liepnieku.


Gada vēstule

Daudzi ir sapratuši, ka aizsūtīt vēstuli iemīļotajam ir daudz vieglāk nekā pateikt visu pa purnu. Imants Kalniņš nosūtīja vēstuli latviešu tautai, lai pateiktu, ka Eiropa ir liberastu dirsa. Ir aizdomas, ka arī Vladimirs Dombrovskis ir saņēmis vēstuli īsi pirms savas atkāpšanās. Kaut arī tā bijusi nozīmīga un mēs visi raudam pēc šī lieliskā līdera, balvu piešķiram monarham Andrim Bērziņam. Vai kāds var noliegt, ka tā špargalka, ko viņš izvilka pie pusdiengalda ar Obamu, bija laba vēstule? Viņš, lai saglabātu obejktivitāti, to ne reizi pirms tam nebija pārlasījis. Iespējams, tāpēc tās saturs bija tik pārsteidzošs un visu mīlēts.

Gada amata zaudēšana

Gan jau tad, kad Inguna Sudraba atčoknījās pēc samaņas zaudēšanas, viņai nebija baiga tusofka. Tāpēc Izklaides sadaļā piedāvājam pazaudēt nevis samaņu, bet amatu, jo brīvi cilvēki iedzer un iet pār kalniem un lejām. Jurģi Liepnieku patrieca no Playboya, arī Jutai Strīķei jāraksta jauns CV. Mēs visi ticam, ka Vladimirs Dombrovskis jau sen ir atradis sev siltu vietiņu. Diez kā iet  Pāvestam Benediktam? Tas arī nolēma mest plinti krūmos. Cilvēkiem nepatika, ka ļaudīm, kas izmeklē Maximas traģēdiju, būs jauni mobiļņiki, tāpēc arī šai komisijai nebija ļauts uzdzīvot. Vai domājat, ka tam kaskadierim, kas izveidoja Soču Olimpisko lāpu, kas nodzisa vismaz 34 reizes, vēl būs darbs? Domājam, ka nē. Viņam būs hanā. Bet tas ir tikai minējums, jo īsts hanā bija Kima Džonguna tēvocim, kurš zaudēja ne tikai amatu, bet arī dzīvību. Par uzvarētāju šajā nominācijā pasludinām Nilu Ušakovu, jo viņš vismaz nebija mīkstais un palika savā vietā, kamēr Jūs palikāt savās.


Gada lasītājs

Šo nomināciju mums neatņems neviens! Pat, ja mūs neviens nelasīs, kaut ko izpīpēsim. Bet šogad ir lasījuši. Mīļu pateicību vēlamies izteikt dāmai, kas AK uzdāvināja biļeti uz izrādi “Facebook Cool”. Tāpat lielu prieku sagādājusi interneta Robina Huda “Īstā seja” parādīšanās Texxxtos. Bet mēs visvairāk cienām tos, kam mēs besījam.

Otto Ozols pēc AK Texxxta par savu raidījumu apvainojās par to, ka kaut kas esot uzrakstīts nepareizi. Galvenā redaktore EK vērsās pie viņa, lai noskaidrotu, kas tieši nav bijis labi, lai kļūdas gadījumā varētu publiski atvainoties, kā arī četrreiz autorei AK iesist ar lāpstu pa pakausi. Diemžēl konkrētākas kļūdas Otto Ozols nenosauca. Tā radies teiciens “Otto Ozola līmenis”.

Saviem lasītājiem Jaunajā Laikā novēlam dzert un darīt. Sevišķi to gribētu vēlēt tiem, kas mūs ienīst.Texxxtu vēlamies nobeigt ar iedvesmojošām dzejas rindām:


JAUNAIS LAIKS


Tas jaunais laiks, kas šalkās trīs

Tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs;

Ikvienam ir rokas jāpieliek,

Lai lielais darbs uz priekšu tiek.


Tas nozīmē, ka jauns prezidents mums būs tad, kad katrs varēsim noskaitīt “Tālavas taurētāju”.





 
 
xxx
28 Novembris 2013 @ 01:46
Latvijas jaunā valdība  

“Vai tik Pūcei nav uzziedējusi aste?” nodomāja ne viens vien tautu dēls, kad uzzināja, ka Juris Pūce atkāpies no amata. Vai Pūces astes ziedēšana ir iemesls Dombrovska demisijai? Vai Sudrabas kundze paģībusi, jo ieraudzījusi šo neparasto dabas parādību? Kāpēc Pūcem ir aste? Kā tās ziedēšana ietekmēs Krieviju (Ušakovu) un Ameriku? Un pats galvenais - kāda būs nākamā Latvijas valdība? Uz šiem jautājumiem atbildes kā sniegs uz galvas Anete Konste (AK) un Elīna Kolāte (EK).


Pirmkārt, Pūcem ir aste, jo tā palīdz noturēt līdzsvaru. Otrkārt, Ušakova un Amerikas reakciju uz notikušo grūti paredzēt, bet daudzi gribētu, lai viņi atkāptos galopā no Saules akmens jumta.


Jauno premjeru nav grūti uzminēt - tā būs zelta ikru reklāmas seja Jaunsudrabiņas kundze, kurai ir mājas, ko nevarētu uzprojektēt ne Zaiga Gaile, ne Andis Sīlis un pat ne Roberts Ķīlis. Viņas mājas - Latvija! (Lai gan izskanējis arī variants par Jāņa Dūklava kandidatūru, mēs to varam komentēt īsi: “Ha ha ha.”) Galu galā nav forši, ka Inguna cerējusi gozēties krutāko avīžu pirmajās lapās, bet te pēkšņi vienīgais lācis cirkā to visu izjauc. Lai jau viņai tiek. Kaut vai aiz cieņas pret sievieti. Inguna pati pagaidām zina tikai to, ka viņai būs valdība, taču vēl nezina ne kāda tā būs, ne kas tajā strādās, vienīgi to, ka tā būs skaista, un šai valdībai ticēs visa Latvijas valstnācija un preambula. Taču viņai ir paveicies, ka viņai ir tāda labējā un kreisā roka kā mēs, kas neatteica palīdzību šajā svarīgā brīdī jauno valdību uzprojektēt.


Pirmkārt, ministrijas ir jāoptimizē, lai nebūtu lieki jāšķiež nauda. Skaidrs, ka bez dažām ministrijām varam (nejaukt ar VARAM) iztikt. Kā izlemt, ko atstāt vēstures mēslainē, bet kam dot zaļo gaismu tuneļa galā? Protams, jāmet! Nolēmām mest 2 eiro monētu, jo skaitlis 2 simbolizē divus iespējamos Latvijas nākotnes scenārijus: debesis un elli. Ja cipars, ministrija iet ratā, ja ģerbonis - tā paliek. Šis sarežģītais process, protams, sākās ar pārpratumu, kura rezultātā EK pazaudēja 4 eiro, jo bija domājusi, ka monēta jāmet ārā pa logu. Tomēr pēc darba drošības saskaņošanas tika pieņemts lēmums ar naudu svaidīties istabas robežās.


Monēta ir kritusi ļoti gudri un dīvainā kārtā sakritusi ar mūsu domām. Diemžēl dažām ministrijām jāiet pa skuju taku.

Plus un mīnuss? Noels un Laeims? Lembergs un Soross? Iekšlietas un ārlietas? Muļķības! Šīs abas ministrijas tiek apvienotas Lietu ministrijā (gan Ārlietu, gan  Iekšlietu ministrijas monēta uzkrita uz malas). Arī nolemts atsacīties no Aizsardzības ministrijas, jo Latvija ir tik maza valsts, ka ko tur daudz sargāt. Ja vajadzēs, nolīgsim Igaunijas vai Krievijas armiju, un mums vienmēr būs Artis Pabriks, kas varēs pamācīt BBC, kā runāt par Latviju. Un nekur nepazudīs arī Nikolajs Kabanovs, kas var sadot rīklē jebkuram un pēc tam Inesi galanti notīties. Veselības ministrija tiks likvidēta, un par šiem jautājumiem rūpēsies Labklājības ministrija, jo to zina i liels, i mazs, ka, lai labi klātos, ir jābūt labai veselībai, tad viss pārējais (nauda, vara, sievietes) nāks pats no sevis. Tāpat ardievas mājam Tieslietu ministrijai. Kāpēc mums kaut ko tiesāt, ja varam noziegušos urlēnus izdot? Pie viena izdosim arī tiesnešus. Tiesa, cietumi tiks atstāti, un tajos varēs patupēt ikviens, kurš sajutīs grēcinieku sevī. Kultūras ministrija tiek pievienota Izglītības un Zinātnes ministrijai, jo izstāde “Lai gadījums kļūtu par notikumu”, kurā uz mākslu nāca skatīties skolēni, pierādīja, ka šīs lietas var un vajag apvienot.


Tā kā Latvijas laukos mauj tikai dzērāji, nevis govis, tad arī bye bye Zemkopības ministrijai. Turklāt zemkopību pilnībā kontrolē Eiropas direktīvas, kas tāpat liek visu likvidēt. Nu, tad esam soli priekšā un likvidējam ministriju. Šahs un mats! Bijām spiestas uz nāves zemi sūtīt arī vienu naudas ministriju, jo, ja neviens nerubī atšķirību starp Ekonomikas un Finanšu ministriju, tad nav jēgas darboties divām. Nekā personīga, bet šoreiz De Facto nepaveicas Finanšu ministrijai tikai tāpēc, lai mēs turpmāk izvairītos no nepareiza vārda “finanses” locīšanas. Bieži dzirdam, ka ļaudis piesauc Finansu ministriju. Tas nav pareizi. “Finanses” ir 5.deklinācijas lietvārds, kam ģenitīva locījumā pirms galotnes piedienas līdzskaņu mija. Finanšu ministrija. Finanšu ministrija. Finanšu ministrija. Atcerieties un aizmirstiet, jo tādas vairs nebūs!


Tā kā Toms Bricis ir sevi pierādījis, apvienojot darbu radio un televīzijā, turklāt daudz ko saprot par lietu, atbildīgajā Lietu ministrijas postenī bez liekām debatēm iecēlām viņu. Kad viņam būs apriebies šis darbs, Toms varēs paceļot un apvienot Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju. Protams, ja viņš nebūs sācis kustēties kustībā “Latvija - manas mājas”.


Labklājības - ja būs labklājība, būs arī viss pārējais, tai skaitā veselība un labs garstāvoklis. Šo ministriju nolēmām uzticēt Gunāram Ķirsonam, jo viņš sevī iemieso tādus labklājības simbolus kā kotleti, alu un miltu mērcīti, kā arī atbalsta latviskās vērtības - koka būdiņas un tautas popdziesmas. Un sargāt šīs vērtības tik mazai valstij, kurai no visiem stūriem uzglūn eiro un Holivuda, ir ļoti svarīgi.


VARAM - šo ministriju paturējām tikai tāpēc, ka caur to var noslaukt ES fondu naudu. Vienojāmies, ka to roku rokā draudzīgi vadīs Latvijas vides sirdsapziņa Anitra Tooma un valsts attīstības kroņprincis Aldis Gobzems (turklāt tad, ja viņam beidzot būs daudz jāstrādā, mazāk laika varēs veltīt Twitterim un labdarībai). Katrs no viņiem strādās 4 stundas dienā un saņems pusalgu.


Kultūras, izglītības un zinātnes - sākumā likās, ka Dace Melbārde amatā tā arī nepaguva kārtīgi ieskrieties, tāpēc vietā vajag nākamo Melbāržu mantinieku - Gunāru Melbārdi no Ugunsgrēka. Tad tomēr ienāca prātā, ka, tā kā Zigmārs Liepiņš tagad šiverē pa operu, vienai pašai garlaicīgi ir Mirdzai Zīverei, un tad viņa tikai šantažē to nabaga Zigi: “Aizved mani tur un aizved šur!” Labāk, lai atjaunojamo enerģiju tērē lietderīgi. Bet tā kā modernais viedoklis paģēr, ka kultūrai, izglītībai un zinātnei ir jāpelna nevis jātērē, arī viņa atkrīt. Nu ko, tad nu palikām pie Artusa Kaimiņa, jo viņš ir daudzpusīga personība un līdz asarām var novest ikvienu, tāpēc ar šīm divām katetēm un vienu hipotenūzu varēs veiksmīgi tikt galā.


Tālāk lai ir vēl viens pants, mirklis šis ir interesants, tā es kļuvu muzikants. Tas, kam nekā nav… Oi, Fomins un Kleins tak būs Rīgas Domē. Sori, Satori.


Ekonomikas - par šīs ministrijas pārvaldību mūsu demokrātiskā monologa starpā notika viskarstākās (180 grādu) diskusijas . Apsvērām iespēju gan lūgt palīdzību savai krāšņajai kaimiņvalstij, gudrākai no visiem trīs Baltijas valstu siventiņiem, Igaunijai un konkrēti Tomasam Valdim Ģirtam Ilvesam, jo viņš apmeklē festivālu “Positivus”, vēlāk plānojām atstāt amatā Pavļuta kungu, tomēr paši saprotat - tas nav iespējams, jo tieši viņa ministrijas valsts sekretāram uzziedēja aste. Tika izvirzītas arī tādas kandidatūras kā Raimonds Gerkens un Toms Grēviņš (jo nauda seko Grēviņam), tomēr beigās nonācām pie secinājuma, ka nauda Latvijā vispamatīgāk seko tieši skolēnam, tāpēc šajā amatā iecēlām vienu no slavenākajiem Latvijas skolēniem - Rūdolfu Mingu un viņa mantojumu.


Pēkšņi attopamies, ka visi mūsu valdības ministri ir jauni un nenobružājušies. No vienas puses - super, lai dzīvo reformas! Bet valdība ir kā džinsas - bez neviena bružājuma izskatās tizli. Ir nepieciešams kāds, kurš varētu visus vāķīt un pamācīt. Kāds, kurš jau izbaudījis ministra darbu. Satiksmes ministra Krēsla tiek Robertam Ķīlim, jo viņš ir ne tikai pieredzējis politķis, bet arī labs autobraucējs, kurš zina džinsa drēbi.


Morāles ministrija - šī ir vienīgā ministrija, ko ieviesām pavisam no jauna, neatrodot līdzīgus precedentus nevienā citā Eiropas Savienības valstī. Taču tad, ja valsts iedzīvotājiem ar morāli un ētiku viss ir kārtībā, valstij atkrīt ļoti daudz problēmu - piemēram, nav nepieciešams nevienu sodīt, nav nepieciešams uzturēt bērnu namus un dzīvnieku patversmes u.tml. Par šīs ministrijas karali izvēlējāmies uzņēmēju, sportistu un vienkārši ļoti labu cilvēku  Kirovu Lenonu Lipmanu, kurš tik daudz savā dzīvē sasniedzis tieši tāpēc, ka rīkojies tā, kā viņam likusi sirds, un spējis saglabāt ticību labajam un cilvēcīgajam.


Varbūt varētu likties, ka mūsu piedāvātais valdības sastāvs ir ļoti neparasts, bet, tā kā beidzot ir uzziedējusi tā aste, tad tagad Latvijā sāksies laiki, kad notiks visas tās lietas, kurām bija jānotiek, kad Pūcem uzziedēs aste. Tāpēc aicinām Latvijas Republikas Saeimu nelauzties kā tādai pirmsmenstruāla sindroma mocītai jaunai meitai un vienbalsīgi pieņemt mūsu piedāvājumu, tādejādi izveidojot absolūtu maksimuma valdību. Mēs mīlam šo valsti! Septiņas ministrijas, viens likums, viena taisnība visiem!


 
 
xxx
19 Oktobris 2013 @ 18:49
Gravitātei - nē!  

Māra Upmane – Holšteina jau tālajā divtūkstoš nez kurā gadā pirms Kristus mūs kategoriski brīdināja: „Gravitātei – nē!” Nevarētu teikt, ka es būtu bijusi baigā starā par šo dziesmu, bet vismazāk par grupu Astro`n`out fanojuši Latvijas lielākā kinoteātra strādnieki, jo viņi par spīti šogad repertuārā iekļāvuši jauno kulta filmu „Gravitāte”.

Uz „Gravitāti” mani uzaicināja kāds draugs, ar kuru savulaik sākām kopīgi skatīties tikai stulbas filmas, tāpēc šis ielūgums vien jau bija sava veida vērtējums. Man ir diezgan slikta redze, tāpēc, kad ieeju tumšā telpā, ir kāds mirklis, kad man liekas, ka es visu labi redzu, bet īstenībā ņihuja. Tā bija arī šoreiz – man kādas sešas sekundes šķita, ka zālē nav neviena cilvēka  un šis draugs ir noīrējis visu kinoteātri tikai mums. Tomēr izrādījās, ka darba dienā 12:45 filmu nolēmuši apskatīties vēl daži ļaudis – galvenokārt bezdarbnieki un freelance grafiskie dizaineri.

Reklāmas skatītāju informēja, ka šobrīd modē ir filmas ar slaveniem aktieriem – uzzināju, ka jauna filma būs gan Tomam Henkam, gan Bredam Pitam. Vispār, ja filmā nav slavenu aktieru, to var glābt tikai homoseksualitātes vai holokausta atspoguļojums. Vislabāk to, protams, apvienot. Arī „Gravitātē” bija tikai slaveni aktieri: Džordžs Klūnijs un Sandra Veinberga Buloka. Protams, slaveni aktieri ir dārgi, tāpēc tie ir arī vienīgie, turklāt Klūnijam var redzēt tikai seju un viņš vispār ātri vien notinas, līdz ar to naudu saņem tikai par pirmajām 20 minūtēm un tikai par seju.  

Filmas darbība norisinās kosmosā (600 km attālumā no Zemes). Lai drusciņ labāk iejustos galveno varoņu ādā, šo Texxxtu rakstu, lidojot ar lidmašīnu un mēģinot sasniegt bezsvara stāvokli ar Reserve de La Baume.

Viss sākas ar to, ka Džordžs un Sandra tusē kosmosā un vienā laidā sazinās ar saviem kosmosa kolēģiem Hjūstonā. Tas, ka viņi nolēmuši komunicēt tieši ar Hjūstonu, mani nepārsteidz, jo Hjūstonas NBA komandu sauc „Rockets”. Tas nozīmē, ka tā ir kosmosa izpētes lielpilsēta. Piemēram, Čikāga ir mašīnbūves monstri, tāpēc viņu komandu sauc „Bulls” (pēc smagā darba viņi uzvedas kā Buļi). Vašingtonai bija tāda komanda „Bullets” (no angļu val. - lodes), bet tā tika aizliegta, jo tas bija pārāk tiešs atbalsts terosimam. Atpakaļ pie lietas – tātad viņi tur dara savas lietas, klausās maigu kantrī, kas Sandrai besī, Džordžs simto reizi stāsta vienus un tos pašus stāstus, kamēr kaut kāds nenozīmīgs pajols tikmēr izbauda jaukās bezsvara sajūtas. Viņš ir tik nenozīmīgs, ka pat neieraugu viņa seju. Gan jau samaksāts arī viņam nav. Te pēkšņi Hjūstonas „Rockets” ziņo par neapdomīgajiem krieviem, kuru bezpriģela raķete trapījusi kaut kādam satelītam, tāpēc tagad pusei ASV nav Feisbuka un satelīta lauskas lido apkārt Zemei un tūliņ Sandrai, Džordžam un nenozīmīgajam p. būs hujova, ja viņi nelīdīs atpakaļ sava kosmosa kuģī un neņems makšķeres pār pleciem. Viņi tiešām nepaspēj notīties laikā, tāpēc  noraujas un tās atlūzas ietriec Sandru dziļā kosmosā (dirsā).

Sandra ir viena, viņa mēģina sazināties ar Hjūstonas „Rockets”, bet kontakta nav. Vispār, ja tā būtu Sandra Veinberga, viņa manis pēc tur varētu arī palikt, bet tad filma būtu beigusies 7 minūšu laikā, un to mūsdienās sauc par krāpšanu. Arī īsfilmas ir krāpšana. Un dziesmas, kas īsākas par 65 minūtēm. Džordžam Klūnijam patīk goda vīra dzīve, tāpēc viņš nolemj filmu turpināt – viņš spēj sazināties ar Sandru, atrod viņu, sāk piesieties (ar šņori) un sāk viņu vest pie prāta un atpakaļ uz to kosmosa kuģi, jo vispār Sandrai skafandrā sāk pazust skābeklis, bet kosmosa kuģī tā ir pa pillam. Sandra ir viena no retajām dakterēm, kas dzīvi nolēmusi pavadīt kosmosā, nevis „Grejas anatomijā”.  Tomēr Klūnijs sevi uzskata par prasmīgāku medicīnas profesionāli, tāpēc pamāca dakterīti, kā rīkoties, lai nenosprāgtu tā muļķīgā skābekļa trūkuma dēļ. Vienā mirklī Sandra sāk elpot ogļskābo gāzi. Iespējams, viņa sāk arī fotosintezēt, jo nez no kurienes uzrodas glikoze – viņi sāk runāt tā, ka, ja nebūtu to skafandru, tad abi nosūktos. Ja filmas veidotājiem būtu vairāk naudas, tad viņi no Tīnas Tērneres nopirktu dziesmu „What`s love got to do with it?”, un tā kļūtu par šī mirkļa himnu.

Atkāpe: es atvainojos, ja gadījumā kaut ko stāstu greizi. Ir daži notikumi, kas man iespiedušies prātā tik spilgti, ka pārējā filma tāds blāvs foniņš viens ir, un tā nav lieta, ko ļaudi atceras.

Kad abi flirtētāji nonāk līdz kuģim, ierauga, ka citi kuģa rokgrupas dalībnieki ir ar ticamām nāves pazīmēm, nogruzās, vairākas reizes sasitas pret kuģi, līdz Klūnijs karājas striķī, ko tur Buloka, un nolemj, ka tā vis nevarēs turpināt, jo striķis neizturēs. Atgādinu, ka dabība norit kosmosā, tāpēc es līdz galam neiebraucu, kas īsti bija tas spēks, kas rāva vispasaules sekssimbolu prom. Varbūt Dievs. Nepaslinkoju un noskaidroju, ka arī filmas veidotāji labi saprot, ka tas nu gan apiet jebkurus fizikas likumus, bet kaut kāda drāmiņa taču bija jāuztaisa! Tā jau ir – scēnas bieži vien ir pretrunā ar fizikas un/vai veselā saprāta likumiem. Tā kā šī ir Sandras nelaimīgā diena, Klūnijs aiziet bojā, pirms tam Bulokai paskaidrojot, ka aiz stūra ir krievu kuģis Sojuz un mazliet tālāk arī ķīniešu Fen šui. Tas pārāk šo daiļavu nemierina, jo vispār daktere ir bez poņas par to, kā braukāt ar kosmosa kuģi. Sandras Bulokas nelaimīgā diena? Es domāju, ka viņai nevajag skumt – nevarētu teikt, ka man ir baigā poņa par kino, bet es tomēr rakstu šo Texxxtu. Kāpēc lai Sandra bez poņas nevarētu braukt ar kosmosa kuģi? Go, go!

Tā Sandriņa palaiž brīvē Klūniju un dodas atvilkt elpu un novilkt drēbes. Zem skafandra viņai ir bokseršorti un apakškrekls. Jāatzīst, ka viņa izskatās ļoti labi, bet mani satrauc fakts, ka viņai nav kaut kādu kosmonautu pamperu. Bet, iespējams, tas nav nepieciešams, jo visas filmas laikā viņa neko neiedzer, toties intensīvi svīst. Tā kā kosmosa kuģī valda bezsvars, tad viņa kādu laiku pačilo, vienkārši guļot gaisā. Viņai ir laba matu želeja, jo, kamēr visas mantas un arī viņa pati brīvi dreifē, tikmēr matu glītā sasuka nemainās. L`oreal – jo es esmu tā vērta.

Starpbrīdis beidzies, jāmēģina tik uz to Sojuz. Tā nav liela problēma – es īsti neatceros, kā viņa tur tika (filmu skatījos skaidrā), bet no viena braucamā uz to Sojuz viņa pārkāpa ar daudz vēsāku sejas izteiksmi nekā Brūss Vilis Lācis no vienas braucošas mašīnas ielec otrā. Sojuzā neviena nav, bet tā nav problēma, jo kosmosa kuģa durvis mierīgi var attaisīt no ārpuses.Kosmosa kuģu veidotāji reāli var ietaupīt uz drošību, jo iespēja, ka pa kosmosu apkārt siros zagļi vai noziedzīgi urlēni, tiešām ir niecīga. Arī valsts izzadzējiem tur nav, ko darīt. Tā Sandra ielien krievu kuģī, mazliet patusē, līdz ierauga, ka Sojuz ir aizdedzies. Šī nudien nav Bulokas laimīgā diena. Viņa mēģina Ugunsgrēku nodzēst, tas neizdodas, tāpēc viņa ielien vienā istabiņā, kas ar grūtībām (jo šī nav Sandras laimīgā diena) atvienojas no pārējā kuģa. Plāns nav slikts – ar to istabiņu braukt uz ķīniešu Fen šui, ar kuru varētu aizlaist līdz Zemei. Bet šī nav Sandras Bulokas laimīgā diena – ir beigusies degviela, tāpēc viņa vienkārši nolemj iet bojā. Atskan nolemtības pilna mūzika, ko visticamāk iedziedājuši Sigur Ros kopā ar Sāru Braitmenu. Labi, ka nav MGMT.

Te pēkšņi – knock knock knocking on the heaven`s door - Džordžs Klūnijs pieklauvē pie durvīm, ielien iekšā un, dzerot, ja nemaldos Russkijs Standart, saka, ka nav jāgruzās, jo vispār to istabiņu uz priekšu var palaist arī tad, ja nav degvielas. Sandra starā.

Šis notikums ir tik stulbs, ka režisors, kurš ir attāls Salvadora Dalī brālis, nolemj, ka labāk būs, ja tas nemaz nebūs noticis, tāpēc izrādās, ka Sandra to bezpriģelu ir nosapņojusi. Bet sapnis liek viņai atjaunot normālu skābekļa padevi salonā un mēģināt to paņēmienu sava spēkarata iedarbināšanai, ko ieteicis Klūnijs. Tas nostrādā, un Buloka mauc uz Fen šui. Vispār jauki, ka visi trīs kosmosa kuģi (amerikāņu, krievu, ķīniešu) viens no otra ir gājiena attālumā. Sandra izlec no Sojuz istabiņas un nolemj līdz Fen šui tikt, burājot ar ugunsdzēšamo aparātu.

Kad Sandra nokļūst Fen šui salonā, viņa ir tik nogurusi, ka ir jau pohuj, ka visas pogas ir ķīniešu valodā – daktere vienkārši spiež kaut kos uz dullo, kā rezultātā viņa tiešām sāk krist iekšā Zemē. Sajūta gan jau nav no patīkamākajām, jo ir daudz jākratās. Kosmosa kuģis izjūk pa pikseļiem, un Sandras pikselis iekrīt ūdenī. Tas, protams, nekādus viļņus nerada, jo mēs esam pasakā. Pēkšņi atjaunojas arī sakari ar Hjūstonas „Rockets”, kas Sandrai saka, lai viņa nomierinās, jo tūliņ viņai pakaļ būs glābēji ar siltām drēbēm, foreles tartaru un baltvīnu, bet Sandra jau nekad nebūtu filmējusies „Fast & Furious”, ja viņa būtu baigi klausīgā. Viņa atplēš vaļā sava kuģīša durvis, kā rezultātā tajā sāk gāzties ūdens un tas sāk grimt. Glavenā varone tomēr pamanās izkļūt ārā no kuģa, bet – vai, manu vai – ūdens satek kombinezonā, jo šī nav Sandras Bulokas laimīgā diena. Viņai tomēr izdodas kostīmu novilkt, un viņa ar savu skaisto augumu izpeld krastā un, sperot pirmos soļus, saprot, ka ir laimīgākais cilvēks pasaulē, kaut arī tajā pašā dienā pieredzējusi  savu kolēģu nāvi. Pēc redzētā spriežot, viņa nav nonākusi kādā karstā kūrortā, jo Maldivu salām nepietika naudas, tātad, kad pienāks vakars, paliks auksts un viņa vienkārši nosals, jo šī nav viņas laimīgā diena.

Filmas veidotājiem būs jānopelna ļoti daudz naudas, lai nepaliktu mīnusos, jo viņi vēsā mierā uzlaiduši gaisā trīs kosmosa kuģus, par ko, protams, būs jāsamaksā. Tā kā te ir ietaupīts uz aktieriem, tad tas varētu arī izdoties. Turklāt vispār šī filma tiek uzskatīta par labu, jo atklāj vientulību visā tās pilnībā (man gan šķiet, ka to labāk izjust, vienkārši stāstot sev: „Es esmu viens, es esmu viens, es esmu viens.”). Tomēr es pievienošos Mārai Upmanei – Holšteinai un arī teikšu gravitātei nē, jo Sandra Veinberga Buloka visu laiku lēkātin lēkā pa tiem kosmoskuģiem, bet man (tīri romantikas dēļ) tomēr gribētos palikt ar apziņu, ka cilvēks ir mazs, mazs, kosmoss ir liels, liels, un tāds mazais cilvēks lielajā kosmosā viens pats bez Hjūstonas „Rockets”, Džordža Klūnija un kosmonautikas studiju kursa nevar izdarīt neko.  

 
 
xxx
16 Oktobris 2013 @ 01:22
Ingas Spriņģes saruna ar Latvijas labsirdīgāko cilvēku Kirovu Lipmanu  
Jauno mācību gadu Latvijas Televīzija ir sākusi ar jaunu spēku un ar jauniem analītiskajiem raidījumiem. 1:1 ir šovs, kura mērķis ir izģērbt intervējamo, tāpēc jaatzīstas, ka bailēs notrīcēju, kad ieraudzīju, ka studijas viesis ir neviens cits kā Latvijas sekssimbols Kirovs Lipmans. Visai intervijai cauri vijas Spriņģes jautājumi „Kāpēc Jūs tā un tā?”, uz ko Lipmans izvalba acis: ”Ko? Pff, muļķības!” Un tad, kad kaislīgā raidījuma vadītāja izvelk dokumentus, kas aplieicnātu to „tā un tā”, Lipmans sāk atcerēties: „Ā, jā, jā, pareizi!”

Inga Spriņģe ir sieviete, kas ne pirmo reizi ir ar pīpi uz jumta, viņa ļoti labi zina, ko grib no vīrieša, tāpēc bez liekiem pātariem uzreiz Kirim prasa, vai viņam ir nauda. Man gan liekas, ka vajadzēja sākt ar kādu ievadjautājumu, piemēram, „Ko lūri?”, bet pie televizora ekrāna jau visi gudri. Nauda ir, tāpēc sarunu var turpināt. Kirovs gan stāsta, ka vienreiz mamma viņu sarāja par to, ka esot izrādījis izsalkumu un nabadzību, tāpēc viņš atzīst, ka, ja arī naudas nebūtu, viņš teiktu, ka ir. Vai nauda, ko iestūķēt Liepājas Metaļurgā, tiešām ir vai Lipmana kungs izliekas, ka ir? Ir, ir, ir! Un, ja vajadzēs, mierīgi dabūs kredītu pret Ķīli.

Tā sākas jauks stāsts par Metaļurga Jauno laiku vēsturi. 1996.gadā uzņēmums bijis galīgā dirsā un piederējis nezin kam. Lipmans noskatījies raidījumu „Mans būs mans” ar Pēteri Liepiņu galvenajā lomā un nolēmis Metaļurgu privatizēt, ieguldīt tur daudz naudas un padarīt to par varenāko uzņēmumu Eiropā un apbrīnas objektu visā Visumā. Sacīts – darīts. Te Spriņģe iejaucas ar tādu maznozīmīgu faktu, ka līdz 2005.gadam pats Lipmans gan neesot parādījies kā īpašnieks, bet Liepājas Metamfelurgs piederējis kādam Īrijas uzņēmumam. Lipmans paskaidro, ka tas uzņēmums tak piederējis viņam pašam. Nafig ofšorā? Šajā mirklī Kirovonkuls salauž manu sirsniņu, atzīstoties, ka arī tādu diženu vīru var ietekmēt visādas Cosmopolitan muļķības: „Kā? Ofšori bija modē!” Tik jauki, ka kāds var atzīt, ka seko modei, nevis dara vai velk mugurā to, ko sirds liek.

Tā dzīve vēju appūstajā Liepājā ritējusi mierīgi, līdz uzradies duets „Zaharjins un Stīvens Sīgals”. Piebildīšu, ka intervijas laikā pirmoreiz dzirdēju, kā vispār kāds izrunā Zaharjina uzvārdu. Domāju, ka Inga ar to tika galā diezgan labi. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz džeki sarunā, ka Lipmans atdos akciju kontrolpaketi (vairāk neka pusi) tiem abiem jampampiņiem. Kā sarunāja? Nu, nekā īpaši, tie tur pastāstīja, kā dažus pintiķus ir nošāvuši un iemetuši Daugavā, un ar to bija gana, lai Lipmans sarpastu: „Jā, šie džeki nenošaus greizi!” Kas bija līgumā? Ai, nekas, Lipmans ir labs cilvēks, tāpēc abiem bandītiem ticējis uz vārda, un Lipmana sievietes intuīcija neko ļaunu nav paredzējusi. Ne pirmo un ne pēdējo reizi raidījumā Kirovs atzīst, ka ir naivs un labticīgs cilvēks, kuru nauda neinteresē, jo viņš mīl cilvēkus. Tāpēc arī Zaharjinam izdevies 21.gadsimta Kārli Skalbi apčakarēt, par ko gan viņš naidu neturot, jo viņš vispār netur naidu. Es jau sāku redzēt, ka pie Spriņģes studija sēž nevis Kiris, bet gan Baltais kaķītis no Skalbes „Kaķīša dzirnaviņām”, kamēr Melnais kaķis uzdzīvo ar maukām. Vispār tas Zaharjins un Sīgals ir tik ļauni cilvēki, ka viņiem ar steigu vajadzētu izdarīt kaut ko labu, kas nemaksā naudu, piemēram, vērsties pret homofobiju vai aicināt cilvēkus biežāk smaidīt.

To, ka Melnas kaķis ir uzdzīvojis ar maukām jebšu Sīgals un Zaharjins ir zaguši naudu no Metamfelurga un laiduši to pa burbuli, Lipmans esot labi zinājis. Par to Spriņģe ir izbrīnīta un lūdz kaķīti ar suņa acīm paskaidrot, kāpēc tad 2008.gadā (kad viss jau bijis dirsā) viņš Latvijas Avīzē sacījis, ka jādod tik vairāk naudas tai grimstošajai nāvei. Tur pat nesākas nekādas attaisnojumu birztala - Kirovs pēc īsa apdomu mirkļa (0,0003 sekundes) paksaidro, ka žurnālisti kaut ko vienkārši sajaukuši.

Lipmanam ar tiem biznesa partneriem vispār nav paveicies, jo visi izmanto viņa labo sirdi – tā, piemēram, viņš noticējis, ka Gavrilovs ir labs biznesmenis, jo viņš „danco un dzied”, tāpēc arī bez liekas stīvēšanās tam alusvēderam iedotas kaut kādas Grindexa akcijas, ko tas ir vienkārši iztrallinājis krieviem. Man sāk likties, ka visa dzīvā radība ir darījusi pāri Lipmanam, bet viņš neļaunojas, jo neļaunojas vispār, un nauda viņu neinteresē. Turklāt pohuj par tām iztrallinātajām akcijām – Grindex bizness sparīgi griežas, akciju cena aug, peļņa līst ārā no maka un nonāk arī pie Lipmana dēla – uzņēmuma līdzīpašnieka -, kas īsti neskaitās Kirova ģimenes loceklis, jo viņam jau ir 18 gadu. Sieva gan skaitoties ģimene. Jautājums - cik gadu Kirova Lipmana sievai? Ko vēl var aprēķināt?

Tā abi aizrunājas līdz vēl citam Lipamana kunga uzņēmumam Calcex. Kā gadījies, kā ne, gudrās galvas lēmušas par galvojuma piešķiršanu šim uzņēmumam tad, kad tas bijis galīgā dirsā, un tas noticis apmēram tad, kad viņš rokgrupai „Par labu Latviju” noziedojis 56 štukas. Lipmana sejā skaidri parādās uzraksts: „Spriņģe nojūgusies, bet es mīlu cilvēkus.” Pirmkārt, nekāda galvojuma nav bijis. Nav bijis, jo Kirovs izdomājis, ka nauda nav galvenais un nolēmis uzņēmumu aizklapēt, jo tas radītu smakas. Vispār priecājos, ka tā noticis, jo tikko noskaidroju, ka juridiski kantoris atradies apmēram kaimiņos kolēģei Anetei Konstei, un šīs draudīgās smakas negatīvi varētu ietekmēt mūsu jautros piknikus Pļavnieku pagalmā.

Atpakaļ pie lietas – ziedošana Šķēlem un Šleseram. „Ko? Pff, neko neesmu ziedojis,” kā bernudārza audzinātājs, kas ieraudzījis kā mazā Inga beztolkā zog ragavas, nosmej Lipmans. Bet mazā Inga nav uz mutes kritusi un informē, ka tāda informācija atrodama KNAB mājaslapā. „Āāāāāāā, jāāāāā,” atceras Kirovs, kā arī paskaidro: „Jauna partija, jauni cilvēki, vajag palīdzēt!” Viņš vispār ir sirdscilvēks un duraks, jo 2009.gadā AŠ2 vēl aizvien uzskata par jauniem cilvēkiem. Tālāk Kiris ar savām jaukajām suņa ačelēm skaidro, ka citām partijām gan nav ziedojis un neziedos, jo tā Finanšu policija uzreiz tramda. Te Inga atgādina, ka it kā Saskaņas Centram arī kaut kāds ziedojums ir aizripojis, ko pēc neilga brīža apstiprina arī labsirdis ar savu „Āāāāāāāā, jāāāāā”. Bet Lipmans ir labs cilvēks, tāpēc naudu ziedo arī operai, jo tā viņam ļoti patīk. Tā pienāk mirklis ikraidījuma „ne pa tēmu” jautājumam. Ja iepriekš žurnālisti gribējuši noskaidrot, kādu alu dzer Pavļuts un cik ilgi savu procedūru gaidīja Circene, tad Spriņģe vēlas uzzināt, kad Lipmans pēdējoreiz bijis operā. Ja divi iepriekšējie uz šiem jautājumiem nav atbildējuši precīzi, tad Lipmans ir ļoti tiešs: „Pff, nu uz sezonas atklāšanu taču! (Būtu Tu kulturāls cilvēks, arī būtu atnākusi un redzējusi)” Teksts iekavās netiek izteikts skaļi, bet ir skaidri nolasāms mūsu dārgā kultūras un biznesa kanona acī.

Spriņģe izvelk ārā gramu Lipamana melnās pagātnes – izrādās, FKTK 3 reizes esot atzinuši, ka Latvijas labo darbu ķēniņš veicis pārkāpumus. „Ko? Par ko?” kaķītis šokā. Spriņģe paskaidro, par ko, Lipmans ilgi (0,0006 sekundes) domā un atzīst, ka varbūt bija arī kaut kas tāds, bet to zina viņa jursists. Tas nozīmē, ka viņš ir radījis vienu darbavietu. Juristam. Vēl kaut kāds sods viņam draudot arī šobaltdien, tāpēc niknā, bet mierīgā Inga prasa, vai tad būs 10 000 latu, ko samaksāt soda naudā. „Ai, ai, ai, kāda nelaime!” nosmej Kirovs, kārtējo reizi apliecinot, ka nauda viņa dzīvē nav galvenais.

Temats negribīgi tiek mainīts (to mainīt negrib Kirovs Lipmans), un hokeja fani uzgavilē.

-Tautu interesē, vai 2018.gadā Latvijā būs Pasaules čempionāts.
-Nu un?

Tiek pārrunāti vēl daži nesvarīgi, bet sirsnīgi hokeja jautājumi, līdz abi ir atpakaļ pie Lipmana mīļās Liepājas Metamfelurga dziesmas, kurai vien paspēj nodziedāt vienu pantiņu par to, ka viņam vienkārši ir žēl to ļaužu, kas tur strādā par sīknaudu un cieš. Tam seko piedziedājums: „Es mīlu cilvēkus, nauda mani neinteresē.” Pašās beigās Lipmans vien atzīst, ka cilvēka daba nav tik laba kā viņa raksturs, tāpēc arī skauģi domā, ka viņš blefo. Tikmēr viņš vēl aizvien ir gatavs aiz savas labās sirds iedot Metamfelurgam naudu un visu savest kārtībā. Skaudīgie nelgas, protams, to nekad nenovērtēs, tāpēc es ieteiktu Kirovam atmest tam visam ar roku, dzīvot mierīgu dzīvi un staigāt ādas mugurenē, uz kuras ne tikai vartu sarakstīt savu mīļāko grupu nosaukumus, bet arī piespraust to savu Triju Zvaigžņu ordeni.

P.S. Paldies Dievam, Spriņģe Lipmanu tā arī neizģērba.
 
 
xxx
07 Augusts 2013 @ 18:38
Čalovska izdošanas vampīrsāga  
Šonedēļ visiem tiem, kas jauca Snoudenu ar Čalovski, beidzot pienācis laiks iemācīties, ka Snoudens ir amerikānis, kas sabiedrībai pastāstīja, ka ASV ir cūku valsts, bet Čalovskis ir “noziedzies urlēns”, kas piedalījās datorvīrusa izstrādē, kā rezultātā viņam būs jābrauc ekskursijā uz šo iespēju un demokrātijas zemi. Protams, kamēr Čalovska kungs nav notiesāts, viņš skaitās nevainīgs kā Lembergs, kurš ir nevainīgs kā Jaunava Marija, kurai tomēr kaut kādā veidā piedzima dēls.

Čalovska gadījums Latvijas sabiedrību satrieca divos pīšļos: vienā pīslī bija “Brīvību Denisam!” ļaudis, bet otrā - “Kam mums tas noziedzies urlēns vajadzīgs?” purni. Vēl ir arī ar veselo saprātu apveltīti ļaudis, kas ir kaut kur pa vidu, bet veselais saprāts netvīto, tāpēc par viņiem es neko nezinu.

Čalovska atbalstītāju vidū ir advokātu armija, kas bez maksas vazā viņu par Eiropas Cilvēktiesību Tiesām, desmit cilvēku lielais piketētāju pūlis un Denisa māmiņa. Deniss pats sirgst ar Pelnrušķītes sindormu un apgalvo, ka viņš nemaz nemāk nekādu vīrusu uztaisīt un prot lietot tikai Internet Exploreri un Microsoft Paint. Man ir tāds čujs, ka viņš tāpat kā diētiskā kokakola izliekas par to, kas nav. Turklāt FBI rīcībā it kā esot pierādījumi tam, ka par Imantas hakeri dēvētais hakeris bijis vīrusu shēmas melnstrādnieks, kas uzprogrammējis kaut kādu čerņu, par ko arī saņēmis naudu. Tādās sistēmās mēdz būt arī mūļi – ļaudis, kas pilnīgi neko nerubī, tikai izņem naudu no konta un iedod patiesā labuma guvējam. Deniss nav mūlis. Labi, ka tā, jo tas būtu drausmīgs pazors.

Galvenais Denisa advokāts ir Saulvedis Vārpiņš. Saulvedis ir pret Čalovska izdošanu un pirms dažiem gadiem bija pret Abrenes atdošanu. Tātad viņa nepatīk dot, jo viņš nav sociālists. Ir vairāki iemesli, kāpēc Čalovska kungs nebūtu jāizdod. Pirmkārt, pastāv risks, ka cietušais tiks mocīts, jo ASV ir spīdzinātāju zeme. Man gan pašai pieredzes nav, bet saprotu, ka Latvijā visādu pratināšanu laikā apsūdzētais tiek cienāts ar rožu pesto, fonā skan Noras Džounsas valgais vokāls, beigās visi kopā aiziet uz baletu. Amerikā tikai sit un bļauj. Arī izdevēji sajutuši šādas briesmas, tāpēc paprasījuši FBI, vai Čalovskim būs pilns cilvēktiesību komplekts un vai tiesa būs taisnīga. Es iedotu tiem ASV džekiem kādus 5 dolārus, ja viņi atbildētu: “Mēs grasāmies skrāpēt Čalovski, kā arī likt gulēt uz ērkšķiem. Taisnīga tiesa? Nu, kā būs, tā būs. Tad redzēs.” Tā tomēr nenotika – amerikāņi apgalvo, ka viss būs ok, turklāt apsūdzētajam būs tā brīnišķīgā iespēja izciest sodu Latvijā, nevis Abugraibā.

Otrs iemesls, kāpēc šim kungam nevajadzētu braukt ekskursijā uz ASV – viņam tiks piespriesti 67 gadi cietumā. Līdz šim nešpetnākais sods par datorķezu veidošanu ir bijis apmēram 3 reizes mazāks, bet tas tā. Un man šķiet, ka hakerus cietumā varētu cienīt, neciena pedofīlus, tā kā nevajag nokārt degunu.

Trešā lieta – Čalovskis vispār ir nevainīgs biojērs, un, ja var izdot viņu, tad var izdot trešdaļu Latvijas iedzīvotāju, jo visiem ir nelegālas programmas datoros un nokačāts jaunais Daft Punk albums. Jā, vīruss, kurš sabombījis miljons datoru, tiek salīdzināts ar nelegālu Microsoft Paint.

Punkts četri – Denisa izdošana ir Latvijas valsts pazemošanas akts. To es nezinu, bet es zinu, ka ir tāds līgums, kur Latvija ar ASV vienojušās, ka viena otrai dos žuļikus, un, manuprāt, pohujs par līgumu ir pazemojošāks nekā izdošana. Tiesa, līgumu neesmu lasījusi, un var jau būt, ka tur ir rakstīts, ka nekas nav jāizdod (bet tas būtu stulbs līgums). Ja tā ir, tad ASV šobrīd veic sevis pazemošanas aktu.

Monētas otrajā pusē sēž ļaudis, kas uzskata, ka šis bīstamais noziedzinieks ir jāizdod un viņam jāsaņem pēc nopelniem vai vairāk. Šis sabiedrības grupas līderis ir Nacionālās Apvienības Jānis Iesalnieks, kurš pie sabiedrības vērsies ar jautājumu, kam mums tas noziedzies urlēns vajadzīgs. Manuprāt, džeks ar krutām programmēšanas spējām būtu vajadzīgs daudz kam. Piemēram, varētu uztaisīt to elektronisko vēlēšanu sistēmu vai vismaz atvērt savu internetkafejnīcu. Kaut arī pats apgalvo, ka neko nerubī, viņš jau nav stulbs. Viņš ir prasmīgs čalis. Vienalga, vai noziedzies urlēns, vai dusmīgs čigānzēns. Ja ar viņu, teiksim, Katrīne Pasternaka veiktu audzinoša rakstura pārrunas, kurās tiktu paskaidrots, ka zagt ir slikti , iespējams, viņš kļūtu par vietējo Nokiu un Latvija atdzimtu kā Fēnikss no velniem. Grūtāks jautājums ir par to, kam mums tas Iesalnieks vajadzīgs. Tas ir gandrīz kā nakts vidū pamodināt un pajautāt, cik ir pulkstenis. Uz sitiena nevarēšu atbildēt.

Beigās nolemts Denisu izdot, par ko ir sašutuši viņa aizstāvji, kā arī piesolījuši to atcerēties nākamajās vēlēšanās. Pret sava čomaka izdošanu balsojusi kolorītā Reformu Partija, bet iespēju paklusēt beidzot izmantojusi Žanete Jaunzeme Grende, kas todien pildījusi vien dekoratīvu funkciju. Tā kā tā ir visai jautra kompānija, tad ceru, ka tomēr mums pietiks spēka līdz nākamajām vēlēšanām to aizmirst, jo citādi Saeima būs jāatlaiž nākamajā dienā pēc vēlēšanām. Nespēju noticēt, ka to tiešām rakstu, bet Ivars Ījabs ir normāls čalis – viņš saka, ka štrunts par to balsošanu, ja jau tiem reformistiem tik ļoti kremt tā izdošana, lai pagroza likumu tā, lai šādi notikumi vairs nevarētu atkārtoties. Vai tas nozīmē, ka Ivars ir uzņemts Texxxtos? Pagaidām ne, bet es domāju, ka mums būtu, par ko paklusēt, kad kādreiz nejauši saskriesimies kādā sorosīdu diskusijā.

Tautas kalpi izdod Denisu un advokāts Saulvedis norāda uz iespēju, ka lidostā Čalovski jau gaida lidmašīna ar uzsildītu motoru, lai apsūdzēto vestu uz spīdzināšanas zemi. Ja tā tas ir, domāju, ka būtu jāsabar tas, kurš lidostā ir galvenais, jo motoru ierubīšana, kamēr pasažieris nav ne tuvumā, ir lieka degvielas tērēšana. Labā ziņā ir tā, ka šo spirituālo ceļojumu uzsauc ASV. Tas ir labi un ļoti svarīgi – neskaitāmas reizes esmu domājusi, vai gadījumā, ja es savārītu sūdus, man būtu jāpērk biļete braucienam uz tiesu, vai to tomēr man kāds uzsauktu. Ja tas notiktu Rīgā un es būtu pensionāre, Ušakovs uzsauktu, tas skaidrs, bet garāku ceļojumu izmaksu segšana līdz šim ir bijusi mīkla. Tagad zinām.

Visā šajā vampīru sāgā ir viens jautājums, uz kuru gribētu, bet nevaru atrast atbildi – kāpēc Čalovskis ir jāizdod tieši ASV? Ar vīrusu inficēts viens miljons datoru, 40 000 no tiem atrodas ASV. Tātad 4% cietušo ir Amerikas Savienotajās Valstīs. Kāpēc ir jāizdod tieši šai valstij? Un vai pēcāk Deniss tiks izdots tiesāšanai arī citās valstīs, kuru datorus viņš sabojājis? Ja jā, tad beigās tiešām tos 67 gadus cietumā salasīs.

Es domāju, ka ir pienācis laiks beigt pēc labākajām DIY tradīcijām tiesāt gan Čalovski, gan tos, kas viņu tiesā. Un gan jau tie amerikāņi arī neko tur nenotiesās. Atbrauks septembrī Dalailama uz Latviju, tad gan visi dabūs pēc nopelniem.
 
 
xxx
11 Jūlijs 2013 @ 23:08
Viņas melo labāk. Labāk par ko?  
Klāt Kas jauns! „Viņas melo labāk” ir seriāls, kas Laurus plūcis Lietuvā, un, tā kā mēs esam brāļi un māsas, tas piemērots latviešu vajadzībām. Latvijas publikas galvenā vajadzība ir kāds jautrs videostāstiņš, ar ko aizpildīt vasaras vakarus, jo citādi nekas cits neatliktu kā vienā laidā stresot par Leona un Elizabetes kāzām, bet Sorosa fonds ik pēc divām nedēļām rīkotu diskusijas par to, kas īsti bijusi tā lakatos ievīkstītā losene, kas izjauca Ugunsgrēka noslēguma balli.

Ikviena „Viņas melo labāk” sērija sākas ar dziesmu, kas vēsta, ka meitenes vēl pasakām tic, un šis motīvs tiek laiku pa laikam atkārtots sērijas gaitā. Skaidrs, ka dziesma ir par tām meitenēm, kas tviterī postē savus nozagtos velosipēdus ar cerību, ka tviterspēka kungs ar celi iemauks zaglim pa olām, kā rezultātā ļaundaris apdomās savu rīcību, riteni noliks atpakaļ vietā un pievērsīsies Dievam.

Pirmā sērija sākas ar seksīgām kājām, kas krustdūrienā soļo ārā no mājas. Jautrās kājas disonē ar šim ķermenim piederošo seju, kas ir pagalam bēdīga. Kā lai Marta nebēdātos? Labi atceramies, kā beidzās „Ugunsgrēka” Martas pēdējā ballīte - sprādziens un smadzenes pa visu Dikļu pili. Šī Marta zina, ko grib, bet viņas domām nav, ko vilkt mugurā - viņa neprot tās ietērpt vārdos. Tā paziņojumu, ka vēlas pārtraukt attiecības ar Daini, viņa sāk ar: „Klāt vasara – atvaļinājumu laiks.” Tā kā viņai noteikti būs citi mīļākie, ar kuriem kaut kad būs jāšķiras, varu pasviest vēl divas idejas:

-„Sākusies NBA sezona. Varbūt ej dirst.”
-„Skaists saulriets. Ko lūri? Viss cauri!”
(Man ir padomā vēl šis tas, bet par to jau būs jāmaksā.)

Dainim pēc šī paziņojuma sāk raustīties lūpa, un raudādams viņš aizvada visas nākamās sērijas. Bēdu plosītais vīrietis sēžas pie stūres, kur nejauši apsēdusies arī viskija pudele, ko viņš sāk intensīvi lietot uzturā. To pavada draudīga rokmūzika, kas mazliet atsit „Smoke on the water”. Tad viņš ar Martu lielā ātrumā trauc pa šoseju un dzied dziesmiņu. Diemžēl dziedāšanas epizodes turpmākajās sērijās atkārtosies. Satriektais Dainis pilnībā ignorē histēriskās Martas lūgumus braukt lēnāk un nedzert. Tai šmarai par to vajadzētu priecāties, jo pati pirms minūtes brēca: „Aizmirsti mani! Ved mani mājās!” Tātad viņš ved mājās veceni, kuru vairs neatceras, dzied, dzer un ietriecas kokā. Tumšmatainā fūrija izrāpjas no mašīnas, izsauc Medikopteru, rokmūzikas pavadījumā pazaudē telefonu , nostopē lietuvieti un aizbrauc uz mājām, kur izliekas, ka to vien visu rītu darījusi kā apenēs stāvējusi pie spoguļa. No nakts maiņas pārrodas Martas vīrs dakteris Jānis, bet ātri vien atrod iemeslu braukt atpakaļ uz slimnīcu – viņš ierauga, ka mīļotās plecs ir dirsā, un ierosina doties to pārbaudīt.

Pa to laiku darba kabinetā satiekas 2 citas seriāla varones – Margo un Kristīne. Kristīne rītu iesāk pālī, jo visu nakti klubā meklējusi ietekmīgus kontaktus. Kikī nolemj iesākto turpināt, tāpēc kopā ar kolēģi dodas brokastīs uz Ostas skatiem, kur paņem Campari. Tas iepatīkas ne tikai man, bet arī diviem džekiem, kam reāli stāv uz tām divām beibēm, tāpēc viņi īstā Klārka Geibla stilā nosūta abām rozes, fonā skan dziesma ar šādu tekstu: „Šup, šup, šup, šubā.” (Tas liecina par iekāri – red.piez.) Pēc minūtes viens no viņiem dramatiskā pulciņa eksāmenā dabū 10 – tā kā viņam līdzi paķērušās šķēres, viņš rozes sagraiza, jo Margo samelo, ka šīs abas ir lezbes. Kristīne jau ir nelielā štīmītī, tāpēc atkratās no kolēģes un nākamajā minūtē jau sēž ar tiem abiem, atklāj patiesību par savu tradicionālo seksuālo orientāciju, tukšo nākamo Campari glāzi, fonā aizslīd Tallink kuģis ar visiem tiem pāķiem, kas dzied karaoki. Viss ir tik ideāli, ka liekas, ka darbība norisinās Ventspilī vai ārzemēs.

Idilli pārtrauc iepriekš minētās Martas zvans. Viņa šņāc un lūdz Krisķinku aizbraukt līdz negadījuma vietai un atrast viņas rokmūzikas pavadībā papisto telefonu, jo citādi vīrs to telefonu atradīs un izlasīs īsziņas. Izsecinu, ka vīrs ir traks pļēgurs, jo ir liela iespēja, ka pēc tam, kad rentgenā noskaidros, ka sievas plecam viss ok, viņš piedzersies un parāpos pa zāli pieturā „Čiekuri”, kas atrodas kaut kādos laukos pie koka. Kristīne ir mazliet piesardzīgāka par Daini, kuram patika dziedāt, dzert un braukt, tāpēc vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz abi džeki piedāvā Campari princesīti aizvest, kur vajag.

Te visi 3 jau ir mašīnā, un viens no čaļiem mēģina uzturēt bazaru, sakot: „Mmm, klusējam?” Tas vienmēr nostrādā. Ja kādreiz nav ideju sarunas uzsākšanai, iesaku izmantot šo, kā arī burvju ierosinājumu „Pastāsti kaut ko!”. Protams, kamēr šie brauc pēc telefona, tiek pieņemts lēmums mērkt uz Jelgavu – Latvijas Las Vegasu -, kur visi trīs varētu nodoties dzidram mīlas aktam. Pišuks pirmajā sērijā? Tas ir tikpat amorāli kā pišuks pirmajā randiņā, tāpēc Kristīne viltīgi ierosina, ka labāk braukt pie viņas. Viss ir labi līdz brīdim, kad šīs vieglas uzvedības sievietes durvis atver smagas miesasbūves Felzenbahera izsitējs, savāc savu Kristīnīti un abus pintiķus atstāj paģikā. Iespējams, viņi tur stāv vēl šobaltdien. Šos jefiņus iespējams atpazīt pēc acīm, kas izskatās pēc pieckapeikām. Kristīne aiz durvīm ņirdz, jo baisā paskata vīrietis, protams, ir viņas bratans, pie kā viņa regulāri brauc, ja uz astes uzsēdušies precinieki.

Tikmēr slimnīcā Marta ar vīru uzskrien virsū tikko no mašīnas izvilktajam Dainim un viņa sievai. Visi, izņemot Daini pašu, sēž un gaida, kamēr viņš atmodīsies no šī nelielā savainojuma. Marta ar Jāni ir īsti Daiņa un viņa sievas ģimenes draugi, jo Marta guļ ar Daini, bet Jānis dukurē Daiņa sieviņu, kas visu laiku staigā vienā un tajā pašā kleitā un sit visus vīriešus. Pirmā sērija beidzas ar saspringumu, jo Dainis atčoknās, bet tas izraisa nevis publikas ekstāzi, bet gan apjukumu, jo pirmie divi vārdi, ko viņš pasaka, ir nevis „Labrīt, ļaudis!”, bet gan „Marta! Marta!”.

Nākamajās sērijās mums tiek piedāvātas tādas jautras un gaisīgas vērtības kā iepirkšanās veikalā Riga Plaza, raudāšana un Jāņu svinības, bet mēs nevaram atslābt un laimē diet, jo šie gaišie mirkļi mijas ar kontrabandu, šaušanu un to drausmīgo Daiņa sievu, kas klopē visus džekus pēc kārtas. Taču skatītājs nedabū to, ko gaida – seksu. Tur nav nekāda seksa. Pat ne krūšturī! Nav seksa, bet ir šaušanas, melni džipi, apcietināšanas un advokāti? Kāds vēl „Sekss un lielpilsēta”? Tā ir „Kobra 2013”!
 
 
xxx
19 Maijs 2013 @ 00:31
Eirovīzijas fināls 2013  
Objektivitāte! Objektivitāte caurvīs manu viedokli par Eirovīziju, jo finālā nav nedz Latvijas, kas ir Dievzemīte, nedz Portugāles, kur šobrīd atrodos, nedz serbu, kas man patīk, nedz poļu, kas man arī patīk. Tātad šoreiz man ir lemts noskatīties 26 dziesmas no samērā derdzīgām valstīm. Neko darīt – Texxxti un komforta zona nekad nav vienoti.

Parādi uzsāk Francija. Kaut arī fonā tirinās pats Lenijs Krevics, tas ir pārāk neizteiksmīgi, lai es to atcerētos. Lietuvas džeks dzied par savām 2 kurpēm: „One is called love, the other is Spain”. Paredzu, ka viņš iegūs 3 punktus, 12 no tiem – no Spānijas. Arī Moldovas beibe cer uz Spānijas atbalstu – 4 tirliņi fonā dejo flamenko. Mierīgo atmosfēru izjauc zibens spēriens skatuvē, pēc kura viss aizdegas un dziedātāja lēnām tuvojas debesīm. Tas simbolizē nāvi un mazliet atsit grieķu mitoloģiju, tātad 12 punktu arī no tiem.

Somijas blondīne nolēmusi nepiedalīties Binnijas šovā „Precamies!?!”, bet savu otro pusīti meklē ar jautru dziesmiņu. Veči lūr viņai zem svārkiem, un pirmoreiz Eirovīzijas vēsturē dzied arī kalpones. Dziedātājas ilgas pēc laulības simbolizē pa gaisu lidojoši papīri un amonija nitrāta sprādzieni, un šis ekskluzīviņš tiek noslēgts ar nosūkšanos ar kādu meiteni. It kā baigi prikolīgi iet savulaik Eirovīzijas Laurus plūkušo serbu lezbju pēdās, bet pēc 10 gadiem par šo izgājienu viņa tiks patriekta no Somijas Playboy redaktores amata.

Spāņiem ir daudz - viens čalis dūdo dūdas, ģitārists ir tikko izmests no The Strokes, bet vokāliste sāk ar solo, ar kuru viņai nevajadzēja sākt. No Merlinas Monro efekta cietusī kleita diemžēl situāciju neuzlabo.
Beļģijas „Love kills” liek man gaidīt kaut ko līdzīgu Queen. Kaut kādas beibes lien ārā no solista un viņu baksta, kas nenoliedzami ir labāk nekā bakstīties pašam ar sevi (vismaz uz skatuves). Minūti vēlāk šīs meitenes jau dejo labākajās Daft Punk tradīcijās, kas ir ļoti pareizi, jo Daft Punk tikko izdevuši albumu, par kuru viss sabiedrības zieds ir sajūsmā. Turklāt tas garantē 12 punktu no Fransuā Olāna. Par to iedomājoties, solists apraudas.

Igaunija nodzied Coldplay „Yellow” kaveru igauniski, priekšnesumu uzsāk melnbalti, bet to pabeidz visās varavīksnes krāsās. Tā būtībā ir Saskaņas Centra reklāma, jo tie pajoļi jau nez kad teica, ka „Viss būs labi” (mans mūža mīļākais politiskās partijas reklāmas sauklis – red. piez.). Kur Saskaņas centrs, tur slāvi - Baltkrievijas Šakira Eiropai atrāda savu „Jaunā viļņa” priekšnesumu, kas sākas ar izkāpšanu no lielas diskobumbas un, šķiet, nav beidzies vēl aizvien.
Šajā brīdī ķīniešu beibe, ar kuru skatos Eirovīziju, pilnīgi nopietni paprasa, vai šajā konkursā piedalās bijušie skolotāji.

Maltai ļoti patīk dvest, tāpēc šova garlaicīgākais čalis ne tikai dzied savu „Oh, oh”, bet arī drošības pēc to uzraksta uz sienām, lai visi varētu raut līdzi. Diemžēl karaokē ļaudis parasti dzied kaut ko aizraujošāku. Izrādās, ka Igauniju un Krieviju taupības nolūkos pārstāv viena ģetka, vienīgi Krievijas gadījumā dziesmas kulminācijā dejotāji panāk vienu soli tuvāk, paņem rokās olas un tās aizmet. Izcila horeogrāfija!
Vāciete stāv uz kāpnēm, kas ved uz nekurieni. To es atbalstu, jo nespēju iedomāties, uz kurieni viņa ar savu SuperFM kluba atgriešanās dziesmu varētu doties. Blondā dziedātāja izmēģina džeza balsi, taču tas viņu neglābj no manu biedru bezemocionālā vērtējuma: „Viņa ir mauka.” Dziesmai dodu 1 punktu no 10.

Armēnijas godu aizstāv Nickelback pirms balss lūzuma, un dziesmas labākā daļa ir tā, kurā viņi sola: „We can stop it.” Nav melots. Kā prezidents Valdis Zatlers 18.novembrī teiktu – Paldies par Jums to!
Nīderlandes kultūru demonstrē beibe melnā prikidā ar dziesmu par putniem. Melodijas amplitūda nepārsniedz trīs notis, bet vismaz viņa māk boksēties. Rumānija ir vienkārši zajebis. Štrunts par to, ka šajā valstī atrodas neprātīgi skaistā Donavas delta! Tas čalis tēlo krustiņu, bet tomēr valkā Drakulas piekariņu, dzied falsetā, bet fonā laiku pa laikam ieskanās pa dabstepa elementam. Viss Rumānijas audums iztērēts Drakulas kostīmam, tāpēc dejotājiem nākas uzstāties apenēs. Tās pašas droši vien ievestas no Ķīnas.

Klipiņos pirms dziesmām katrs mūziķis atrāda savu dzīvi. Lielbritānijas roze Bonija Tailere daudz nekautrējas un 30 sekundes aizpilda ar savu apbalvojumu kolekciju. Diemžēl uzstāšanās ir īsts Total eclipse of the heart.
Zviedrijai ir čalis, kas dienas pavada, fočējoties ar mazam meitenēm. „You” – tātad dziesma par mani. Paldies, aizkustinoši. Dejotāji mēģina Makarenu, bet ne tikai netiek tālāk par vārgu gurnu aizskaršanu, bet arī nebeidz informēt klausītāju par to, ka „its because of you”. Šķiet, kāds viņiem ļoti nodarījis pāri.

Beidzot Eirovīzijā kāds hipsters! Ungārijas kaskadieris pirmais dzied remiksu Comic Sans fontā, un jāatzīst, ka šajā gadījumā tās projekcijas uz sienas ir mazliet interesantākas par parastajām liesmām, asarām un kubiem. Centrāleiropas Mumford and the Suns pelna cieņu par to, ka ar savām ādas jakām un cepurēm prožektoru karstumā tomēr neatliek kātus. Ja nevinnēs Eirovīzijā, tad Nordea maratonu plus trīsdesmit grādos gan varētu norikšot.

Dānijas dziesmā ganiņš stabulē un dziesmas nosaukums informē skatītāju par to, ka būšot tikai asaras. Neko vairāk tiešām šai šmarai sniegt nespēju. Piedod man, ka nevarēju! ((c) Līvi)
Ziemeļvalstu parādi turpina islandiešu Breds Pits vai nu islandiešu, vai nu pašizdomātā valodā. Azerbaidžāna, knapi sagaidījusi dziesmas sākumu, sēž uz podesta. Pēkšņi tajā podestā sāk rosīties vien čalis, kas atdarina dziedātāja kustības. Tas ir samērā gay, tāpēc dziedātājs pamet savu kastes draugu un nolemj būt kopa ar beibi, kastes džeks par to sāk ārdīties, un par sodu saņem rožlapiņu kaudzi sava kastē. Viss, protams, normāli, vienīgi tai meitenei mugurkauls atrodas ārpus ķermeņa.

Grieķi ir pirmie, kas aizkustina. Dziesmas „Alcohol is free” izpildījums liecina, ka dzied patiesību. Beidzot! Ar katru sekundi es tuvojos Atēnām, un tas nekas, ka viņi var atļauties tikai ļoti mazas ģitāriņas. 12 punktu no visiem, izņemot mani. Es dodu 10/10. Ukrainas dziesma „Gravity” pilnīgi noteikti nav par to pašu, par ko tikko izskanējušais grieķu eposs. Operators tuvāk pievelk vokālistes gurnus, bet man tik un tā viens jautājums – kad uzradīsies Femen aktīvistes, lai ar plikām krūtīm protestētu pret to, ka dziedātāju uz skatuves ir uznesis vīrietis no četrpadsmitā gadsimta?
Itālijas godu aizstāv hipsterīgs Pavaroti. Tātad ne hipsters, ne Pavaroti. Ej un uzcep picu labāk!

Norvēģi cer uz Latvijas 10 punktiem, jo iepazīšanās klipā rāda hokeju (uz 12 cerēt nevar, jo tie rezervēti Grieķijai). Šo vikingu dziesma ir tik smags pārbaudījums, ka nākotnē tā varētu kļūt par Liepājas Metalurga himnu.
Gruzijas priekšnesuma laikā tieku informēta par to, ka „Stream is no available”. Dziesmas pēdējās 20 sekundes liecina par to, ka liktenis vienkārši mani sargājis. Izsaku hipotēzi, ka Gruzija uzvarēs, jo tas ir visgarlaicīgākais, kas vakara gaitā redzēts. Īru čalis vācu Love Parade labākajās tradīcijās stāsta, ka „Only love will survive”, tāpēc es saprotu, ka ne man man, ne viņam nav nekādu cerību.

Balsojums var sākties, un es atceros precīzi 2 priekšnesumus: rumāņu Drakulas falsetu un grieķu šmigas svētkus. Atmiņā atrodamas arī kaut kādas blāvas ungāru hipsteru ēnas. Beigās mans minējums par Gruzijas uzvaru nav tālu no patiesības, jo uzvar Dānija ar priekšnesumu, kuru nespēšu atcerēties pat pēc pieckārtīgas noskatīšanās. Nekas, vismaz ceru, ka Grieķijas turbofolka ansamblis šobrīd kārtīgi svin. Ko mēs? Ir gana vēla nakts stunda, tātad laiks 100 gramiem kultūras!
 
 
xxx
22 Marts 2013 @ 20:09
Kā Šķēle Liepnieku no "Playboy" patrieca  
Nomest svaru, iemācīties franču valodu, biežāk braukt pa zaķi un vairāk dzert – tās ir klasiskas jaungada apņemšanās, kas visbiežāk neizdodas, jo tā ir klasika. Klasiku sev kapā līdzi paņēma Mocarts, tāpēc mūsdienās tas vienkārši nevar izdoties. Mēs (es un Nils Ušakovs) dzīvojam laikā, kad jauns gads ir jāsāk ar ko modernu, aizraujošu. Par polittehnologu dēvētais laikmeta eksperts Jurģis Liepnieks pirmajā janvārī varbūt vēl gulēja gultā turka pozā, bet otro gada dienu jau uzsāka kā inovatīvs sieviešu dzīvesstila žurnāla „Playboy” virsaitis. Līdz ar to Jurģa dzīve kļuvusi par sprīdi jestrāka, jo beidzot atlicis laiks kārtīgi izslēpoties ar plikām meitenēm. Neoficiāli avoti vēsta, ka viņš to darījis tik virtuozi, ka brāļi Dukuri uzaicinājuši Liepnieku piedalīties Soču olimpiādē.

Tā Jurģis dziedādams nostrādā pārbaudes laiku, lasītāju skaits pārsniedzis Latvijas iedzīvotāju skaitu, Absolut plēšas ar Ballantines par iespēju reklamēties žurnālā, augšāmceļas tās „Playboy” modeles, kas jau mirušas, Saeimas bufetē var nopirkt zāli. Šo utopiju pārtrauc zibens no skaidrām debesīm – „Dienas mediji”, zem kā tupeles ir arī plejbojs, nolemj neturpināt sadarbību ar galveno redaktoru Jurģi Liepnieku jeb vienkārši atlaiž. Jā – Latvijas žurnālistikas Žanna D`Arka tiek mesta uz sārta. Šāds notikumu pavērsiens Jurģi satriec, un viņš savu sāpi par notikušo izklāsta tviterī, puaro.lv, nozare.lv, tv3, LR un gan jau vēl kaut kur. Emocijas sit tik augstu vilni, ka turpmāk tekstā Jurģi saukšu par Hose Antonio, bet Jūs tikmēr manabalss.lv varat uzrakstīt petīciju par publisku „Playboy” atņemšanu Šķēlem.

Hose Antonio uzreiz ir skaidrs, ka viņa atlaišanu ietekmējis par trim oligarhiem dēvētais Andris Biedriņš Šķēle. Viņam nav Šķēles telefonnumura (var saprast – man arī nav), tāpēc viņš palūdz kādai citai personai paprasīt Šķēlei, kas notiek. Tā Hose Antonio saņem atbildi, ka Šķēle būtu ar mieru saglabāt darba attiecības ar noteikumu, ka Hose Antonio uzraksta atlūgumu bez datuma uz Jurģa Liepnieka vārda, ko Šķēle varētu izmantot mazākā pārkāpuma gadījumā. Hose Antonio par šādu attieksmi ir sašutis un nolemj ar to dalīties tviterī – viņš nofotogrāfē vēstuli, kurā aizkrāsojis ziņas pienesēja vārdu. Diemžēl viņa izvēlētais tonis ir pārāk gaišs, lai spētu noslēpt to, ka tumsas spēku ziņnesis ir par Šķēles kranci dēvētais Mārcis Bendiks. Toties viņa dzīve ir pārāk raiba, lai es noticētu tam, ka Hose Antonio nav pamanījis, ka Bendika e-pastu var saredzēt galīgi labi.

Vēsts Hose Antonio tā satriec, ka viņš nolemj neturēt sveci zem pūra un atklāt patieso iemeslu, kāpēc īsti viņš nepatīk Šķēlem. Nē, tas nav tāpēc, ka pēdējā „Playboy” numurā Andra Šķēles horoskopā būtu norādīts, ka tiks atņemta nauda vai sadots pa muti. Un, protams, protams, protams, tas nekādā veidā nav un nevar būt saistīts ar Liepnieka profesionālo darbību. Tas tikai tāpēc, bērniņ, ka audz - pirms 10 gadiem Hose Antonio izdukurējis Kristiānu, ko vēlāk apprecējis Andris. Vo, tā ir – ja Tu kādu pis, Tu pis arī šī cilvēka nākotni, kas diemžēl ir neparedzama. Tā šķiet, ka tikai pisies, bet nē – īstenībā bojā attiecības ar nākamo Latvijas īpašnieku. Vispār droša seksa komplektā būtu jāiekļauj ne tikai prezervatīvi un cimdi, bet arī lāpsta, ar kuru iedot partnerim pa galvu, lai pēcāk neko neatceras – tas var nosargāt nākotni (līdzīga iedarbība ir alkoholam). Tviterī izskan arī pieņēmums, ka Šķēle savu sievu krāpj, tiesa, tikai ar noteikumu, ja viņam vēl stāv (krāns – red. piez.). Paralēli Hose Antonio retvīto sevis slavinošu vārdu gūzmu, raksta esejas un sniedz intervijas dažādiem medijiem. Ceru, ka šajā visā tracī viņam pietiek laika arī tiem kaušanās treniņiem vai kādai labai filmai.

Godīgā prese jūk prātā un zvana visiem pēc kārtas. Gorbunova saka, ka nekomentēs, Kotam arī trīs nulles, Šķēle tikai mīl šo valsti un teic, ka Liepnieks dzīvo pagātnē (ir vecmodīgs), vienīgi nenoskaidrotas nozīmes Gavars saka, ka Jurģim bijušas problēmas ar uzvedību – viņš „iestājies par marihuānu”. A kas? Labi, ka nav iestājies „Vienotībā”.
Tikmēr sākušās spekulācijas par to, kurš tagad ieņems „Playboy” galvenā redaktora vietu. Nav šaubu – tas ir svarīgākais medijs Latvijā, ja virsaišu maiņa Eiropā radījusi tādu rezonansi. Ja līdz šim bijām plānojuši, ka Uzvaras pieminekļa vietā vajadzētu būvēt Texxxtu biroju ar 63 bāriem, tad tagad pat varētu atļaut tur izveidot to Raudu mūri, kurā kāda vietiņa būtu arī Liepnieka epopejai. Pie šī pieminekļa kādu dienu satiktos Šķēle, Lembergs un Dukuri, lai nospriestu, ka izmērs nav izšķirošs, un ietu izdemolēt Zatlera dzīvokli.
 
 
xxx
07 Marts 2013 @ 20:27
A Good Day To Die Hard  
Aizjūru Miss Info Zane Peneze reiz paziņoja, ka Texxxti ir veids, kā viņa uzzina par to, kas notiek Latvijā. Nav noslēpums, ka Latvijā valda divu veidu oligarhi – tie, kas brokastīs rij ASV karoga zvaigznes (sorosīdi), kā arī Putina roklaižas (krievi). Lai uzzinātu par svarīgāko Latvijā, atliek noskatīties kādu labu piedzīvojumu par amerikāņu piedzīvojumiem Maskavā, piemēram, „A Good Day To Die Hard”. Latviski to dēvē par „Viscietāko riekstu”, bet portugāliski filmas nosaukums ir „Nunca e bom dia para morrer” („Nekad nav laba diena nomiršanai”), tāpēc tā globāli nav iespējams saprast, ko īsti simbolizē filmas nosaukums.
Pirms došanās uz kinoteātri biju ļoti satraukusies – skatīties piekto „Die Hard” man ir kā satikt džeku, ko vienmēr esmu mīlējusi, bet piecus gadus neesmu redzējusi.

Džons Makleins (Brūss Viliss Lācis) savas brīvdienas pavada šaujot mērķī un pētot dokumentus, kas nepārprotami norāda, ka viņa sen nesatiktais dēls ir 1,87m, turklāt sastrādājis kaut kādus mēslus, par kuru viņu tagad liks ķurķī Maskavā. Makleinam besī, ka līdz šim īsti nav bijis laika ģimenei, tāpēc viņš ņem piemēru no Žerāra Depardjē un dodas uz Krievzemi glābt dēlu un nogalināt pa kādam mūlāpam. Tur diemžēl viņu nesagaida Krievijas pase, Putina rokasspiediens un šņabis, bet gan jautrs taksists. Makleins mēģina ar taksistu sarunāties krieviski (šis ir filmas jautrākais moments), šoferis par to viņam uzdzied šo to no Frenka Sinatras. Abi nolemj, ka honorārs par braucienu nav jāpiešķir – tāpat jau gana daudz ciešanu.

Brūss Vilis Plūdonis demokrātijas galvaspilētā Makavā ierodas dienā, kad tiek tiesāts viņa dēls Džeks kopā ar kaut kādu pavecāku kungu. Sēdes laika, protams, uzsprāgst tiesas nams un Džeks ar to veci aizmūk. Sprādziens ir diezgan spēcīgs, jo visa tā māja uzlido gaisā un Brūss Viliss pat nokrīt, sasit galvu un nolemj iet sasveicināties ar dēlu. Mazais Makleiniņš pasūta fāteri nafigās, iesēžas Gazprom gonkā un lasās lapās, jo viņam uz pēdam min jau kaut kādi ļaunie, kas grib novākt, pirmkārt, to veci, otrkārt, arī Makleiniņu. Brūsam V. tas ne pārāk patīk, tāpēc viņš nolemj visai tai varzai dzīties pakaļ, bet – vai, manu, vai – viņam nav vāģa. Brūss situāciju risina, uzlecot kādam Mersedesam, no tā izkāpj slikts krievs ar zelta ķēdi, nolamā Brūsu, par ko viņam tiek atņemta gan mašīna, gan pāris zobi. Apraudos.

Mazā Makleina Gazprom mašīnīte visai filigrāni traucas cauri ielām, bet ļauno milzu bruņumašīna, protams, savā ceļā sašķaida pilnīgi visu. Brūss izvēlas vidusceļu – viņš gonkošanai neizmanto ielas, bet gan citas mašīnas. Tā filmas pirmajās 15 minūtēs gaisā tiek uzlaista apmēram puse no 92 miljonu dolāru lielā budžeta, kā arī noskaidrojas, ka Makleins juniors strādā CSI un viņa misija ir izglābt to veco mudaku, jo, izrādās vecajam nabaga mudaciņam esot fails, kurā atspoguļots, kā kaut kāds Viktors īstenībā ne tikai uzlaidis gaisā Černobiļu, bet grasās to pašu izdarīt ar visu pasauli. Pizģec.

Džeka jaunību uzvar Džona pieredze - dēlam no tēva atkratīties neizdodas, un ceļu viņi turpina kopā. Džeks tik ļoti sašūmējas par savām nosmērētajām ūzām, ka nervi neiztur un viņš saplēš fātera telefonu. Arī Brūss Viliss nav pārāk jautrā noskaņojumā, jo viņu nebeidz mocīt džetlags. Cerību stariņu iedveš pēkšņi uzradies piecpadsmit kilogramīgs (tā kā 15 kg kultūras) automāts. Vecais krievs lēnā garā kļūst par vecā Brūsa grūpiju un neveikli mēģina uzsākt sarunu, vaicājot, vai Makleins pirmoreiz ar pīpi uz jumta ar ieročiem. Dīvainā kārtā tas atver Džona Cietā Rieksta čaumalu, un pēc mirkļa viņi jau runā par to, cik ļoti nožēlo, ka nav spējuši atlicināt gana daudz laika bērniem. Šo epizodi ir režisējusi Inta Gorodecka, jo to, protams, noklausās Brūsa Vilisa dēls un pusdienās norij kādu kamolīti.
Džons Makleins ir izkratījis sirdi, tāpēc viņam izdodas piekukuļot kaut kādus miskastniekus, kas ielaiž jautro trijotni (Džeks, Džons, krievs) viesnīcā, kur viņiem jāsapako krieva meita Solnuška, lai kopīgi pamestu valsti. Tātad viesnīca ir kā debesis – tur var tikt tikai pēc grēku izsūdzēšanas un kukuļa. Šajā mirklī es saprotu, ka esmu redzējusi gana daudz bojeviku – nospriežu, ka kaut kas nav tīrs, pirms paša Brūsa Vilisa. Tā arī ir – Solnuška ieradusies kopā ar sliktajiem krieviem, lai sagūstītu veco krievu (savu tēvu) un athujarītu abus amerikāņu varoņus, un galvenie ļaunie varētu netraucēti tīties uz Černobiļu. Kamēr vidēji sliktie krievi dejo stepu, grauž burkānus un pāris reizes iepļaukā viscietākos riekstus, abi rieksti tik ņirdz, jo viņiem, protams, ir paslēptie ieroči, kurus izmantot „Nomest ieročus, gulties!” situācijās. Tā viņi pāris reižu iesper katram sliktajam un ar saviem divdesmit kilo automātiem aizlec aiz bāra, lai pa slīpo sašautu griestus, kas sagāžas virsū sliktajiem. Kamēr tie vaimanā, tikmēr Džons un Džeks šos sašauda. Sīkums, bet patīkami.

Atlikušie ļaunie dzenas pakaļ jaukajai ģimenītei, apmēram divtūkstoš septiņsimt reižu aizšaujot garām. Cietajiem riekstiem ne pārāk patīk šāda izturēšanās, tāpēc viņi nolemj kādus četrdesmit stāvus izkrist cauri celtniecības stalažām. Tā kā viņi jūtas lieliski, viņi daudz nečinkst un mēģina neuzkrītoši pazust. Uzdevumu neapgrūtina arī kāda pazīme, kas viņus būtiski atšķir no citiem ļaudīm ielās – skaistie, bet tomēr asiņainie purni.

Skaidrs, ka sīkais Makleins ne tikai nefano par savu fāteri, bet arī nav redzējis nevienu no iepriekšējām „Die Hard” filmām, jo domā, ka tagad viss pagalam – ļaunie sagūstījuši veco krievu un pazuduši līdz ar galiem. Neko – Brūss Vilis Lācis tikai noņirdzas par mazā Lācīša plānu padoties, izrauj viņam no vēdera lodi, un nepaiet ne pusstunda, kad abi jau pie kaut kāda čečenu kluba nozog mašīnu, kas pilna ar ieročiem un šampanieti (šīs lietas vienmēr ir mašīnās pie čečenu klubiem), lai mērktu uz Černobiļu.

Tikmēr ļaunie ar nolaupīto krievu jau kaut kādos karnevāla tērpos torčī pa Černobiļu, līdz izrādās, ka īstie ļaunie tomēr ir Solnuška ar veco krievu. Izrādās viņa vajāšanas stāsts un visa tā herņa par to, kā kāds cits sliktais uzlaidis gaisā atomreaktoru, bijuši meli. Tātad – arī viņa uzticamais sargs Džeks ir aptīts ap pirkstu.

Abi Makleini par to vēl neko nezina un, ierodoties Černobiļā, uzvelk ādas kostīmus, vienojas, ka diena ir bijusi „fun”, un Brūss Vilis aicina doties iekšā, jautri uzsaucot: „Let`s go and kill some motherfuckers!” Ja viņi ir spējīgi dažu stundu laikā ar vāģi no Maskavas nokļūt Pripetē, tad nevajag brīnīties, ka viņiem arī ātri pielec, ka visi ir vazāti aiz deguna. Krievs gan mēģina abus Makleinus iežēlināt ar savu sauso klepu – man šķiet, ka pat Milda no Ugunsgrēka uz šito neuzķertos. Tālab tiek nolemts nošaut pilnīgi visus. Solnuška nav dura – viņa saprot, ka šaut prot daudz sliktāk nekā es, tāpēc nolemj tīt makšķeres un ieliec helikopterā. Tālākie notikumi mazliet atsit „Die Hard” 2.daļu (tā ir mana mīļākā) – Brūss uzlec lidojošam helikopteram, kurā ātri vien izstrādā savu maģistra darbu fizikā. Maģistra darbā viņš no helikoptera izgrūž vāģi, kas tomēr ir pieķēdēts pie tā helikoptera. Tas nozīmē, ka ļaunie vairs savu braucamo nespēj vadīt, jo tas zaudējis jebkādu līdzsvaru. Pa to laiku mazais Makleiniņš sadod pa muti vecajam krievam un izmet viņu svaigā gaisā, kur viņu gabalos sagriež Brūsa Vilisa maģistra darba helikopters. Viss uzsprāgst, gan jau arī tā Ļeņina statuja, kas stociskā mierā noraudzījusies šajā trādirīdī.
Tēvs un dēls no kādu trīsdesmit metru augstuma iekrīt baseinā, kas atstāj šādas tādas sekas – abi ir gatavi runāt kaut kādas tēvu-dēlu lietas, atzīties mīlestība, kā arī atgriezties ASV. Lielā rieksta meita un mazā rieksta māsa, kas nemitīgi zvanījusi fāterim, ir starā, jo domā, ka abi ir atveduši pa pudelei šņabja.

„A Good Day To Die Hard” ir skaista filma. Tā pierāda, ka arī tiem tēviem, kas strādājuši tik daudz, ka nav pamanījuši, kā izaug viņu bērni, ir iespēja laboties. Tas nekas, ka tas notiek pēc nez cik gadiem – atliek vien aizbraukt uz otru pasaules galu, nogalināt tik cilvēku, cik nepieciešams, sašķaidīt vairāk mašīnu nekā Krievijā gada laikā saražo, uzspert gaisā kādu pilsētu. Galvenais - nekad un nekam nepadoties. Varbūt vienīgi plikpaurībai.
 
 
xxx
17 Februāris 2013 @ 00:21
Dziesmu svētki  
Labvakar svētkos! Vai Jums nebūtu zajebal gulēt ēnā? Sandrai Mētrai apnicis salt Kolātes un Konstes panākumu Nāves ēnā, tāpēc Sandrai dota iespēja vienoties kopīgā texxxtā ar EK. Iespējams, būtu bijis labāk, ja mēs vienotos kopīgā dziesmā un kandidētu uz Eiroparlamentu Malmē. Piebildīsim, ka konkursa laikā atklājām, ka mūsu korķviļķis ir piedalījies konkursā „Pasaules lielākais sūds”, tāpēc piedodiet, ja laiku pa laikam būsim pārāk šerpas vai sausā.

X-Fucktor 2009 Ventspilī, Nāves vārtos atklāj kokle, palagu paltraks un makbuks, un ir nolemts iet uz visu vai neko. Pagaidām mūsu korķviļķis sola mums neko. Tāpat kā Raimonda Vazdika ar savu moci.

Pirmā dziedātāja ir Velvet Underground druška Nico. Lū Rīdu patriekusi nafigās, un tāpēc dzied dziesmu „One”. Kopā ar viņu uz skatuves ir tikai džeki, kas dejo labākajās Daft Punk tradīcijās, un tumbas, kas impersonē skaļumu. Dzied svešvalodā. Laikam zviedru. Tere, Nico, tere tere!

Niko uz pēdām min Dāvids Kalandija un Ināra ar dziesmu „Fools in Love”. Loģiski, ka fools. Dāvids staigā uz rokām, kaujas un gan jau arī dzer šnabi. Sambo, džudo, karatē, Dāvids lido miskastē! Ināra ir baikere, tāpēc simboliski tur rokās savu riepu. Nenoliedzami internacionāls priekšnesums, jo Kalandija ir gruzīnu uzvārds, bet plaģiē pirms pāris gadiem uzvarējušo Azerbaidžānu. Vispār būtu taču labāk braukuši atpakaļ uz saviem Urāliem. Vilciens Rīga – Maskava kursē katru dienu! Nedrīkstam nepieminēt piedejotājas apenes. Kad parādījās tās, iespiedzās ne tikai viņa pati, bet arī mēs un fanu pūlis. Iespējams, ka spiedza arī Edmunds Sprūdžs. Vai viņi iet uz visu vai neko? Domājam, ka uz visu, jo kuram katram mikrofonā nav iestrādāts fēns. Wash and go!

Trešā sevi piesaka Stafecka, kas jūtas kā smilšu grauds, bet dzied gan tik melodiski kā Daft Punk dziesmā „Steam Machine”. Tērps nav visskaistākais, bet tas nekas – vilciens Rīga – Maskava kursē katru dienu!

Vakara vadītājs Mārčukiņš Meieriņš piedalīšoties snovborda čempionātā. Kaut arī pats uzstāj, ka Eirovīziju nav iespējams sajaukt ne ar vienu citu konkursu, tomēr pats gan šo to jau ir sajaucis. Laiku pa laikam tās špidrilkas lien ar viņu nosūkties, bet Mārčukiņš atmet ar roku un piesaka nākamo brigādi.

Vai zinājāt, kas ir PeR? Tas taču Pērkons jaunībā! Kulakovs tikai mēmi berzē rokas un tūliņ liks vaļā. Izskatās, ka Bartašēvics gan ir pālī, jo visu laiku tirinās un meklē sevi, bet tā arī neatrod. 10 no 10, vārdusakot. Piekrītam Meieram, ka viss ir lieliski. Meiers tikmēr piekrīt Godmanim un labākajās „Sakņu” tradīcijās tulko visu dziesmu nosaukumus.

Pieneņu vīns dzied par money money money. Ko tur noliegt – tas aizkustina visus! Tas ir hardrock. Grūts roks. Mazliet atsit Puddle of Mud.

Atvainojiet, ka iepriekšējā rindkopa bija tik īsa. Mazliet kopējam Sančo Veinbergu.

Marta Ritova uzstājas ar neparastu dziesmu „Es esmu, kas es esmu”. Kas viņa ir? Poliglote! Marta prot latviešu un krievu valodu. Tu-tū jau svilpj vilcieniņš. Marčons klavieres klimperē kā pats Vestards Šimkus. Ja viņam būtu divi pirksti. Kāju. Kamēr Marta tut-tūf uz Krieviju, tikmēr vakara vadītāji sāk moralizēt, kam un kādas īsziņas mums rakstīt. Neviens mums nemācīs ne to, kādā oktāvā dziedāt „Pūt, vējiņi”, ne to, kādas īsenes rakstīt, tāpēc Meiers no mums saņem šādu īsziņu: „Chau, kakjiit! Jaauzvar ir Peerkonam ar saldo trompeti. Nauda buus veelaak. Buchas, Sandra Meetra un Eliina Kolaate no saulainaas subekvatoriaales.”

Septītā dziesma ir par to, ka mūzika dziedē visas rētas. Tā ir - kad EK pārsita zodu pret vannas malu, viņa to kremēja ar Maikla Džeksona „Beat it”. 21.gadsimta Endzelīns Liene Candy lielās, ka dabūjusi pirmo un otro vietu dažādos konkursos. Mums riktīgi skauž, jo EK un SM dažādos konkursos augstāk par trešo vietu lielākoties nav tikušas. Liene mazliet atsit Olgu Rajecku. Nav jau brīnums – Rajecka čigānu valodā nozīmē konfekte. Nav arī brīnums, ka tā dzeltenā kleita ir nopizdjīta. Mums nav jāvērtē – tas ir lieliski!

Tad Samanta Tīna Tērnere dzied par to, ka viņai vajag varoni, nevis parastu džeku, pirms tam piebilsot, ka viņu iepriecina kurpju un alkohola iegāde. Samanta precizē, ka viņas varonim vajadzētu būt kardiologam, who can open her heart. Viņa dzied par mūžīgo mīlestību. Diemžēl tā nevienu neinteresē, un par to vajadzētu tiesāt.

Reklāmes pauzē tiek piedāvātas dažnedažādas nervu zāles.

Ieva Sutukova uzstājas ar aukstu (brr) sirdi un labu balsi. Ideāla balss rūķa lomai. No sākuma mums šķiet, ka viņa kopē „Es no vilka nebaidos”, bet tad atčoknāmies, ka tas ir viens pret viens nospiests no dziesmas „It sucks to be me”, kas izskanējusi izrādē „Avenue Q”, ko EK savulaik noskatījusies kopā ar Tomu Grēviņu. Grēvušk, sveiciens dzimšanas dienā!

Grupa „Headline” zina, kas patīk cilvēkiem – viņu dziesmu sauc Love (Loove pa čigāniski ir nauda). Solists ir iesēdies ceļos labākajās Ivo Fomina tradīcijās. Tā ir nepārprotama naudas poza. Cik tad Fominam naudas? Simt punktu, ka vairāk nekā Kleinam. Vilciens uz Maskavu jau nokomplektēts. Čuku, čuku, čuku-tūū!

Sabīne Berezina (Bērziņa pa krieviski) aicina pagriezt pasauli. No Radio Naba priekšnieka amata atlaists Madars Štramdieris, un tā vietā pieņemta Sabīne. Šī beibe nodanco neparastu deju ar spēcīgu solfedžo izgājienu. Atsit Argentīnas tango vienatnē un Fa minorā. Mārtiņa vērtējums: „Cik skaisti.” Gribam viņu apskaut.

Atkal uz skatuves plaukstas berzē Pērkons, kas interesējas, vai te kāds ir. Loģiski, ka ir! Redzējām pat dažus purnus ar Lienes Candy kreklu. Ralfs Eilands šos ļaudis apskauž, jo pašam krekla nav. Lukni zēni! Jau otro gadu pēc kārtas fano par Scissor Sisters.

Beigās diemžēl atklājam, ka Mārtiņš Meiers ir komercionalizējies un ‘nauda veelaak’ viņam neder, jo saldā trompete pakāš. Kas tad īsti uzvarēja? Konkursā „pasaules lielākais sūds” uzvarēja mūsu korķviļķis. Vilciens ir aizgājis :’(
 
 
xxx
24 Janvāris 2013 @ 19:57
Reformu party jaunais mūzikas video  
Tuvojoties Valentīndienai, Reformu party feat Leons Timmermanis izveidojuši romantisku klipiņu paši sev (video). Es pat teiktu, ka video ir tik romantisks, ka viņš (video) domā, ka vārds "pudelsbrālis" apzīmē nevis labu pļēguru, kurš dalās svarīgākajā (t.i. - šmigā), bet gan kādu, ar ko uzspēlēt pudeli uz sūkšanos.

Vispār Reformu partija ir kaut kāds laimīgs gadījums, jo, piemēram, es jau esmu aizmirsusi, ka tādi čaļi kā Ķīlis un Pavļuts būtu jebkad bijuši kaut kādā sakarā ar to politisko dabstepu Valdi Zatleru. Kaut arī vienreiz universitātē uzrakstīju iesniegumu par to, ka vides ekonomikas pasniedzēja ir hujova, jāatzīst, ka neko daudz par izglītības un ekonomikas lietām nerubīju, bet man vismaz ir tāda sajūta, ka viņi (Pavļuts un Ķīlis) drusku kaut ko jēdz, turklāt pēc purna nav pilnīgākie kropļi, nav arī baigi resni. Un te es nesaprotu, kāpēc, KĀPĒC klips jāsāk ar atgādinājumu par to, ka tiem džekiem ir kāds sakars ar Zatleru. Tas tak jau ir mierīgi aizmirsts! Bet neko - manas rētas uzplēš ar kartupeli filmēts kadrs, kuram cauri iziet bijušais prezidents. Tad atkal sāpīgs atgādinājums par referendumu, kurā 95 procenti (94,30) nobalsojuši par Saeimas atlaišanu.
Vēl vairāk - tiek paziņots, ka tā iepriekšējās Saeimas patriekšana nahuj ir kaut kāda sēkla. Šitais drīzāk jāprasa demogrāfam Ilmāram Mežam, bet man šķiet, ka tur nav nekāda sakara ar sēklu. Leons laikam saprot, ka kaut kas ir sagājis tūtā, tāpēc fiksi nomaina tematu un sāk rādīt visādus Reformu partijas purnu slavinošus rakstus dažādos interneta portālos. Ziņu portāli pavēsta (nejaukt ar pāvestu) to, ka visi nenormāli atbalsta Ķīļa reformas un ir gatavi iedot bietē jebkuram konformistam, kā arī to, ka vecais sorosīds Rinkēvičs ir sniedzis interviju.

Te pēkšņi atskan pieklusināta draudīga mūzika (patiesībā tik pieklusināta, ka to dzirdu tikai es), un Leons paskaidro, ka te nekas nenotiks ātri, jo "ātri notiek tikai asiņaini apvērsumi". Viņi vai nu kaut ko ir sajaukuši, vai vienkārši ir ļoti nepieredzējuši, jo ir taču tik daudz lietu, kas notiek ātri un bez asinīm. Piemēram, Edgars Rubenis Baričello formulā 1 laiž ātri un lielākoties bez asinīm, Pēteris Helmss māk ātri dziedāt, es vienreiz nobijos no suņa un divu sekunžu laikā uzkāpu augstu kokā un kur nu vēl visi tie varoņi, kas ātri piedzeras! Fonā tiek rādītas kaut kādas "Terminatora" nākotnes ainiņas, kurās nav neviena cilvēka, bet uz ielām deg gultas. Jums nešķiet, ka jau par daudz biedēšanas un drausmīgu skatu? Man šķiet! Reformisti man piekrīt, tāpēc nākamais kadrs ir ar iPadu filmēta bitīte, kas tusē pa ābeļziedu. Leons skatītāju informē, ka "nevar ar spēku no pumpura ziedu izplēst", līdz ar to man top skaidrs, ka tā aktīvā bitīte tur atlidoja, kad ābele jau bija uzziedējusi un galds klāts (ar to Reformisti aicina ļaudis atmest darba sparu, bet gaidīt, lai visu izdara valdība). Tā kā bērnībā es pati no pumpura esmu mēģinājusi plēst ziedu un pusē gadījumu tas ir izdevies, es vēl varētu pastrīdēties par to, vai vajadzētu kategorizēt plēšanas jēgu, bet par nākamo teikumu gan es neko - Timmermanis saka, ka nevarot arī "ozolu ar rāvienu no zīles izraut". Pirmkārt, man vajadzēja apmēram 30 reižu noskatīties klipu, lai saprastu, kas vispār ir ozola raušana no zīles (es savā maziskumā no sākuma spēju iztēloties vienīgi zīles noraušanu no ozola), otrkārt, es to gan nekad neesmu mēģinājusi. Cienījamie lasītāji, meža draugi! Ja Jums tāda pieredze ir, lūdzu, dalieties!

Tad atkal pavīd slavinoši raksti dažādos portālos: Pavļuts informē, ka viņam viss pohuj un viņš turpinās savas reformas, bet Vjačeslavs Dombrovskis nekaunīgi ir nozadzis Artūra Irbes sejas vaibstus.
Klipā skolasbērni cēla sava roķeles jau pirms pusminūtes, bet jautājums tiek uzdots tagad - vai ticība ir gana liela, lai ābele netiktu nocirsta mirklī, kad tā jau nes augļus? Vispār man nešķiet, ka par to tik ļoti vajadzētu iespringt. Ļoti bieži tak tiek nocirstas ābeles, kuras nes augļus. Vai nu tāpēc, ka Saimnieks (t.i. Ziedonis Čevers) vēlas izmēģināt citu ābeļu šķirni, vai nu tāpēc, ka kaut kādi nesmuki zari, vai nu tāpēc, ka nahuj vispār ābeles, ja var audzēt kviešus.

Viss video ir ieturēts labākajās Latvijas seriālu tradīcijās – ir vasara. Par to liecina saules pielieti kviešu lauki, priecīgās Bites, rasā mirdzošais Apple, kā arī bērni vasaras drēbēs skolas solā. Tie pēdējie simbolizē Ķīļa sapnīti pagarināt mācību gadu līdz baltajām naktīm. Varbūt ne pa tēmu, bet tomēr – nafig latviešu seriālos nav ziemas? Man šķiet, ka Hameleonu rotaļu burvība bija tieši tā, ka Ridžs mīcīja beibes kalnu namiņā, jo, redz, nevarēja aizbraukt mājās, jo ciematu kārtējo reizi bija pārsteidzis putins.

Viss ir skaisti, fonā skan kaut kāds Mum, Detektivbyran vai Psapp (bet neskan Garbage, jo tas patīk Valdim Dombrovskim). BET! Es jau pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām izteicu aizdomas, ka īstenībā Zatlers un visa viņa varza īstenībā ir oligarhu rokaspuiši, jo tik bezsakarīgi taču nevar uzvesties no brīvas gribas – skaidrs, ka viņiem kāds piķo par klaunādi. Šis video tikai apstiprina manas aizdomas. Redz, to, ka Lembergs Neatkarīgo Rīta avīzi izmanto gan kā zobenu, gan kā vairogu, it kā zina visi, bet viņš pats neko, un arī NRA saka, ka ir pēdējais neatkarīgais medijs Latvijā. Bet Reformisti reklāmas laikā brutāli demonstrē vairākus rakstus par sevi no dažādiem interneta portāliem (tvnet.lv, ir.lv, delfi.lv, vēl kaut kādi, ko neatpazinu) – viņi atklāti parāda, kuru mediju sirdis viņiem pieder. Varbūt jautāsit, kāpēc tad Šprūdžs piepisās Lembergam? Elementāri! Tagad visi zina, ka viņš tur viņu taranēja, beigās nevarēja saprast, kurš ir lohs un kurš – Melnais bruņinieks. Tad tā lieta noklusa, bet tagad es lasu, ka Sprūdžs pametīs savu ministra krēslu kādam citam. Pēc gada es to atcerēšos šādi – Sprūdžs piesējās Lembergam, bet kaut ko nofeiloja, tāpēc viņu atlaida. Un Lembergs par to Sprūdžam ir uzdāvinājis kaut kādu Bertolda Flika lidmašīnu. Tāpēc es tik akli neticēšu viņu medūzu caurspīdīgumam, bet tas nekas, jo Leons saka: "Mums nevajag aklu ticību, tikai mazliet laika!" Un viņš zina, ko runā, jo pats reiz bijis akls un sapratis, ka viņam to nevajag. Un to "mazliet laika" viņš arī labi saprot - tas ir tieši tas, kas viņam nepieciešams, lai sadabūt naudu operācijai.

Par to, vai Reformisti tiešām ir oligarhu party, vai nē, pārliecināšos februārī, kad sāksies „Ugunsgrēka” jaunā sezona. Tagad visiem it skaidri redzams, ka Reformu Partija un Ļoņa ir draugi. Ja Leons atkal staigās, būs skaidrs, ka viņš ir dabūjis naudu. Kur? No Reformu Partijas! Ir divi iespējamie scenāriji:
1)RP būs nopirkuši viesnīcu. Tādā gadījumā – kādā sakarā lai šiem godīgajiem ļaudīm būtu liekas simt štukas viesnīcai?
2)RP būs samaksājuši simt štuku Leonam par reklāmas ierunāšanu. Tādā gadījumā vispār pizģec.
3)Leons nestaigās.
Nākamnedēļ, zvanot uz TV3 uzticības tālruni, varēs nobalsot par sev tīkamāko variantu. Reformām jā, Latvija var!
 
 
xxx
07 Janvāris 2013 @ 21:40
Kā Žerārs Depardjē uz Krieviju pārcēlās  
Es jau kad teicu, ka Fransuā Olāna plāns ieviest 75% ienākumu nodokli miljonāriem Francijā nebūs nekāds veiksmes stāsts! Tā netālu no Francijas robežas Beļģijā izveidojies francūžu miljonāru ciematiņš, kurā kādu laiku šeptēja arī raksta galvenais varonis, bet tad viņš uzzināja, ka Krievijā ienākumu nodoklis ir tikai 13%, kā arī to, ka tā ir lieliskākā demokrātija pasaulē, un likumsakarīgi teica ardievas Beļģijai un sāka uzņemt piedzīvojumu filmu par nodokļu bēgļiem. Es nevarēju par to nerakstīt, jo zinu, ka Normunds Naumanis jau tur roku uz "retweet" pogas. Ja Jānis Pāvils Otrais vēl būtu dzīvs, viņš arī izlasītu šo texxxtu, jo reiz šo miljonāru salīdzinājis ar Svēto Augustīnu. Man gan viņš pēc purna atgādina Karlsonu, kas pārdevis propeleri.

17 motocikla avāriju, ietriekšanās ar savu privāto ļoteni lielā boingā, sēdēšana ķurķī par alkohola zagšanu, dalība grupveida izvarošanā 9 gadu vecumā, 6 vīna pudeles dienā - tas viss tomēr ir atstājis sekas. Jā, uzminējāt - stāsts būs par Žerāru Depardjē, kurš ir tā aizplītējies, ka nolēmis ne tikai vienkārši mest, bet pie viena arī mest plinti un Francijas pilsonību krūmos, un turpmāko dzīvi pavadīt, spēlējoties ar graņonkām un matrjoškām. Ir arī otrs variants - viņš ir nevis aizplītējies, bet gan pēc krievu filmas "Rasputin" uzņemšanas pērnajā gadā vienkārši nav spējis iziet no lomas. Tā kā viņš ir izdomājis, ka Krievija ir labākā valsts pasaulē, kurā valda diža demokrātija, un Depardjē Krievijā ir ļoti populārs, jo piedalījies vairākās kečupa reklāmās un franču filmas bija apmēram vienīgās ārzemju filmas Padomijā, ir tikai loģiski, ka viņš turpmāk brokastīs ēdīs nevis kruasānus ar sarkanvīnu, bet gan prjaņikus ar šnabi. Tā Putins ar Depardjē satikās Sočos, kur slavenais aktieris un biznesmenis ietērpās krievu tautastērpā, saņēma savu jauno Žerāra Ksavjeroviča Krievijas pasi, nobučoja Putinu, sameklēja labus krūmus, kuros izmest to Francijas pasi un, protams, šo notikumu nosvinēja, stūķējot māgā kaviāru un pierodot pie šņabja. "Es arī tūliņ pat iemācīšos krievu valodu!" pēc otrās pudeles solījis Depardjē. Pēc trešās jau viņš kliedza, lai sauc viņu par Žeņu, bļaģ. Tā Žeņa un Vladimirs ir labi draugi - Žeņa lielās, ka viņa draugs ir viens no pasaules ietekmīgākajiem politiķiem, Vovans var dižoties par to, ka viņa dzimenē dzejolīšus deklamēs Francijas slavenākais aktieris.

Tā kā Sočos Žeņu lidostā sagaidīja beibes ar pienīgām krūtīm tautastērpos, kas dziedāja kaut kādu tur tautisko sviestu, tad Depardjē pagaidām ir sajūsmā par savu rožaino nākotni mazliet uz austrumiem no Maskavas, un viņam jau ir daudzi plāni. Pirmkārt, jau minētā krievu valodas mācīšanās. Otrkārt, Vladmirs Putins piedāvājis Žeņam kļūt par Sibīrijas kultūras ministru. Šitais vispār būtu kruta, jo tad viņš varbūt atbrauktu uz "Jauno vilni" patusēt ar Žanetu Jaunzemi - Grendi. Vēl krutāk būtu Rembo iecelt par aizsardzības ministru - tā Krievija iekarotu visu pasauli. Latvieši pisās gadu, lai Zatleram sameklētu kārtīgu dzīvokli, bet Depardjē jau dabūjis kaut kādu luksiņu ar eiroremontu tajā sīkajā pilsētā uz austrumiem no Maskavas. Ušakovs ir pierādījis, ka krieviem jau patīk tie mincīši, tāpēc par valsts naudu Žeņam uzsaukti arī divi kaķēni. Nu, un drīz sāksies tās lietas, ko dara, kad sāk sirgt ar vecuma plānprātību (ok, laikam ir sākušās). Piemēram, viņš varētu iestāties Maskavas universitātē, kur savā maģistra darbā krievu filoloģijā viņš atklātu, ka vārds "laime" cēlies no vārda "nauda". Un, tā kā Krievija ir dižas demokrātijas zeme, kurā pret cietumniekiem izturas ar vislielāko iejūtību un rūpību, viņš regulāri brauks ciemos pie Pussy Riot beibēm, lai cietumā uzvestu pašsacerētas jautras ludziņas. Un pieņems skatuves pseidonīmu Tolstij Medveģ. Tad Krievijas pilsonību pieņems arī Bridžita Bordo, kurai Francija ir izbesījusi nodokļu dēļ, bet gan tāpēc, ka tur neārstē 2 ar tuberkulozi slimus ziloņus (viņa tiešām plāno tā darīt).

Vispār Tolstij Medveģ gājiens ir absolūti loģisks, bet ir dažas lietas, ko viņš vēl nezina. Viņš domāja, ka varēs vienā laidā dzert šņabi, bļitkot, lasīt Puškinu un dejot pie Pussy Riot un Viktora Coja. To viņš varēs, protams, varēs, par to es viņu apskaužu, bet mana skaudība nav ne uz pusi tik liela kā žēlums pret viņu. Kāpēc žēlums? Nu kā - Putins ir krievs, krieviem besī čečeni, bet Čečenijas prezidenta Ramzana Kadirova dzimenē, piemēram, bija Žans Klods Van Damme UN Maiks Taisons. Līdz ar Žeņas ierašanos Krievijā, čečenu-krievu konflikts ir sasniedzis jaunu līmeni - vairs nekādu bezpriģela teroru, turpmāk to, kurš ir labāks, noteiks slavenību cīņas. Un es ieteiktu Depardjē jau tagad ielikt asti kājstarpē un mukt, jo, pirmkārt, viņš nekad nav bijis baigais kauslis, otrkārt, arī baigam kauslim cīnīties pret Van Dammi UN Taisonu būtu grūti. Tolstij Medveģ jau visa dzīve ir viens kino, tāpēc viņš domā, ka cīņā pret čečeniem (Van Dammi un Taisonu) piedalīsies arī Dolfs Lundgrēns, kurš katrā otrajā filmā ir krievs, kurš visiem dod rīklē. Lundgrēns, protams, vispār nezina neko par šito, tāpēc Taisons nokodīs Depardjē ausi un aizsūtīs to tai pašai maukai, kurai pirms 124 gadiem Van Gogs iedeva savu tikko nogriezto ausi, jo viņa kolekcionē ausis (es gan sūtītu Dolfam Lundgrēnam, jo filmā "Universal Soldier" viņš no nogrieztām ausīm taisīja krellītes, bet ok - nemācīšu Taisonam, kā dzīvot). Van Damme vienkārši ar kāju ievilks vienreiz pa Depardjē galvu, līdz ar to Čečenija būs okupējusi Krieviju. Bet tas nekas - es tāpat mīlu Žerāru Depardjē.
 
 
xxx
30 Decembris 2012 @ 21:55
2012. gada notikumu apskats  
Tā kā ātriem rikšiem tuvojas tas laiks, kurā jāsāk nezināt, kur svinēt Jauno gadu, Texxxtu matriarhālā kolēģija pēkšņi attapusies turpat, kur šobrīd atrodas jebkurš sevi cienošs medijs – šokā un migrēnā no aizvadītā gada atskaitēm. 2012. gada spilgtākos momentus uzticēts protokolēt Sandrai Mētrai un Elīnai Kolātei. Jācer gan, ka mums izdosies ne tikai protokolēt, bet arī publicēt, līdz ar to, ja nu gadījumā šis ieraksts nekad nenokļūst internetā, ņemiet vērā, ka vārds ‘publicēt’ ir cēlies no angļu vārda ‘pub’ (krodziņš – angļu val.).

Pērn – gluži tāpat kā visus citus gadus, neatkarīgi no radošā sastāvā – esam dzēruši vairāk, nekā rakstījuši. Kopumā pēdējo 11 mēnešu laikā tapuši 43 Texti. Decembri, kā jau jebkura sevi cienoša organizācija, vienkārši nodzērām ar Santa Klausu. Sorry. Lai vai kā, ceram, ka to mums piedosiet. Labi, pietiks dirst, šeit, lūk, beidzot tas solītais atskats.

Gada kauja
2012. gadā Latvijā neskaitāmas reizes tika iestudēts Pumpura eposs „Lāķplēsis”, kurā galvenais, kā zināms, bija uzdzīve ar nepilngadīgām raganām un cīņa starp labo un ļauno. Tā Burtnieku pilī mahājās Sprūdžs ar Lemberga ņirdzīgo hūti, „Neiznīcināmajos 2” Silvestrs Stalone nogrieza Žanna Kloda Van Dammes galvu, Raivis Dzintars mēģināja ierādīt īsto vietu sēmuškām no filmas „Kolka Cool”. Arī Edvards Ratnieks un Armands Leimanis drusku pavicinājās ar lineāliem, kad Ķīlonkulis uzsāka savu brīnišķīgo trollēšanas kampaņu, bet visiespaidīgākais, mūsuprāt, tomēr bija boksa mačs starp Edgaru Bilboa Raginski un Jurģi Liepnieku, jo, Jurģa priekšzobi dabūja lidot, kaut arī mahačs beigās nemaz ar nenotika. Edgars – visstiprākais!

Gada akcija
Pūķa gadā Ugandas miera cienītāji šokēja pasauli ar ziņu, ka Josifam Konijam patīk izvarot un nogalināt, kas nozīmē, ka viņam, kā jau filmās pienākas, jāsēž cietumā (© Sprūdžs). Tā kā Konijs pat nejēdza atbraukt uz Pozitivusu, tad secinām, ka akcija „Kony 2012” vainagojusies panākumiem un tas trakais nigers sēž ķurķī kopā Breivīku un pieprasa, lai viņam iedod labāku sviestu, ar ko apsmērēt savu kungu maizi. Ne tik veiksmīgi kā Ugandas trakie pārmaiņas mēģināja veikt arī Jānis Lindermans ar savu valodas referendumu. Kaut arī „Nekā personīga” viņu nosauca par 21.gadsimta Hitleru, tomēr „Gada akcijas” kauss Jankam iet gar degunu pavisam vienkārša iemesla dēļ – viņš feiloja. „Valsts – tie esam mēs paši,” sacīja treneris Baumanis „Sapņu komandā 1935” – tas nozīmē, ka mums pašiem ir kaut kas jādara, nevis jāgaida, kad Žanete Jaunzeme Grende sarīkos nākamo cirku. Tāpēc patiesībā „Gada akcijas” rīkotāji esam mēs paši – ar necerētu veiksmi (11,68 Ls un vairāki uzsaukti dzērieni) beidzās ziedojumu vākšana EK un AK iedzeršanai, bet pāri visam ir Jūsu dalība mūsu konkursā "Pļēgurs 2012". Solāmies arī Čūskas gadā godināt labākos dzērājus.

Gada filma
Star War Horse (Kara Zirgs) bija filma par to, kā lietas nostājas pretēji dabas likumiem – tam zirgam vienā laidā smaidīja cūkas laime. Krēslā gan viss normāli – tur vampīru mentene grib pieklopēt mazu bērnu. Pirms desmit gadiem grupa „Oceanfall” dziedāja, ka saule nenoriet, bet izrādās, ka Kazāks ir sadirsis – saule ir norietējusi un krēsla likumsakarīgi ir beigusies. EK arī atklājusi, ka varoņfilmas „Expandables” nosaukums radies „Rembo” sāgā astoņdesmitajos:

Beibe: That why they pick you? Because you like to fight?
Rembo: Nah... I'm expendable.
Beibe: Expendable... What mean expendable?
Rembo: It's like... someone... invites you to a party, and you don't show up; doesn't really matter.
(Tulkojums sadarbībā ar Google translate:
Beibe: Tieši tāpēc viņi atbrauc? Jo jums patīk cīnīties?
Rambo: Nah ... Es esmu vienreizēja.
Beibe: Vienreizēja ... Kas nozīmē vienreizlietojamiem?
Rambo: Tas ir tāpat ... kāds ... aicina jūs uz ballīti, un jums nav redzamas; nav īsti jautājumu.)

Taču visvairāk mūs iepriecinājusi iespēja pieskarties aisbergam, dārgiem dzērieniem luksusa restorānā un Keitas Vinsletas krūtīm „Titānika” 3D versijā, lai gan viņi nogrieza filmas beigas. Maukas (© Kārlis Streips)

Gada āksts
Šī, iespējams, ir viena no sīvākajām disciplīnām, jo kļūt par ievērības cienīgu pajoli ne kuram katram ir pa spēkam. Piemēram, mēs jau sen neklausāmies tajā, ko vāvuļo kaut kāds Livingstons, Andris Kivičs vai Ričards Klaidermans. Mūsu uzmanību šogad ir centušies piesaistīt daudzi ar savām pajolībām, tomēr reti kurš ir izturējis prasības. Nevaram noliegt, ka Samantas Tīnas “Virves dejotāja” lielākais trumpis slēpjas faktā, ka Samanča ir Solčas Āboltiņas sasona māsa, tomēr ar to nepietiek. Nepietiek arī vienīgajai īstajai pancenei Latvijā Inesei Saulītei, par kuru ņirdz tikai alus vēderi, kamēr inteliģence viņu kronē par vietējo seksa pistoli. Arī Alvis Hermanis, lai arī ņirdzīgs trollis un daudz taurē, neiztur kritiku. Absolūti tīra un unikāla pajolība šoreiz tiek Sandrai Veinbergai-Asanžai – žurnālistei ar tvērienu un ciešu acu skatu, un absolūtu nulli poņas vietā.

Gada mūzika
Gada laikā tapušas recenzijas vairākiem labiem mūzikas klipiem, tomēr jāatzīst, ka tieši muzikālais sniegums ir bijis visai blāvs. Mika Dukura un Katjas dziesma "Nekad jums leju" mums bija diezgan pohuj, tāpat arī Roberto Melones un Dženijas Meijas “Paslēpes” mums bija pohuj, nemaz nerunājot par Get It gabalu “Vasara” (žāvas), kamēr Anmary “Skaisto dziesmu” vispār bija kronis visam – mums bija tik ļoti pohuj, DJB pat atļāvās nopūdelēt Eirovīzijas fināla apskatu, kas līdzšinēji vienmēr bija bijis viens no svarīgākajiem gada notikumiem. Esot nelielā izmisumā par to, ko tad vispār 2012. gadā varētu kronēt par nozīmīgāko muzonu, drusku iemetām acis citu mediju gada atskatos, un tā vietā, lai pieturētos pie patiesām vērtībām (t.i. Džastina Bībera un viņa koncertfilmas translācijas LTV), par tādu nosauksim grupas Mona de Bo koncertu Palladiumā šī gada martā, kas droši vien joprojām nav beidzies. Kāpēc? Lai Ilmārs Šlāpins un biedrība Ascendum mums beidzot iedotu naudu, protams.

Gada TV šoviņš
Pretīji mūziķiem, TV cilvēki mūs šogad lutinājuši ne pa jokam. “Pelnrušķīte”, “Saimnieks meklē sievu”, “Gandrīz Ideāls Randiņš”, “Precamies???” jau vien izklausās pēc perfekti atstrādātas sekvences tam, lai savu nelaimīgo dzīvi varētu pārcelt uz televizoru un tur to atrisināt. Arī jauni un jau iemīļoti seriāli – vecais “Uģītis”, jaunās “Ēnu Spēles”. Arī kas intelektu stimulējošāks – Liepnieka sekošana Agnesīgās bilingvālajai modei sarunu pārraidē ar Andreju Mamikinu. Televizors, tas ir zelts! Un tomēr visas augstākminētās pārraides ir nieks, salīdzinot ar to trilleri, ko mums vienmēr piedāvājusi Sastrēgumsstunda. Sekss un politika, ieroči un asinis, troļļi un dauņi – you name it, you got it. Urrā!

Gada debija
Ar neticamiem panākumiem savu pirmo dzejas krājumu izdevusi publiciste un karatiste, pazemes komunikāciju speciāliste Maija Silova, veikala H&M ienākšana Latvijā meitenēm ir likusi spiegt vairāk nekā pirms gadiem 5 grupas „Tokio Hotel” koncertā. Arī mēs paši klausījām „Sapņu komandas 1935” Baumanim un cēlām valsti – debitējām kino jomā ar savu versiju par mūsu mīļāko „Ugunsgrēka sēriju”. Bet eta sjo kapeiki – visvairāk no pārmaiņām ir neraustījusies mūsu autore DJB, kas ir izmēģinājusi 9 mēnešus nedzert un pēc tam arī dzemdēt, kā rezultātā mazā Lūcija regulāri apmīž viņas skolas mājasdarbus. Apsveicam!

Gada tusiņš
Kā sabiedrības figūrām ierasts, arī mēs paši esam centušies pazibēt plaša ranga kultūras pasākumos aizvadītajā gadā. AK gāja uz Erotu, FD gāja uz Baltic Youth Festival Arēnā Rīga un sūtīja sms čatam īsziņas ar Textu “Kur Jēzus, tur meitenes! Rullē!”, bet EK augsti godāja latviešu tautas sakāmvārdu “Ko Sējāns, to pļausi” un tirinājās Intrumentu diska tusofkā. FD, AK, EK un visādi nigeri nonāca reanimācijā no čačas dzeršanas Ūdra un Balodes grāmatas tusofkā. Bija arī Latvijas mūzikas ierakstu Gada balva, bija arī Positivus, bija izrīšanās tai muižā, kur Lāčplēsis izpisa Spīdolu, un bija arī visādi Textu banketi bez lielām ceremonijām, bet toties ar daudz alkohola. Un tomēr tas viss bija NEKAS, jo starp pirmo un otru vietu ir dziļa jo dziļa aiza. Pirmā vieta šogad tiek tusiņam, kurā paši nemaz aktīvu dalību neņēmām – tā ir VL rīkotā nometne Grundzālē, kas jaunā līmenī ienesa karsto ogļu pastaigas konceptu.

Gada lasītājs
Kādu laiku domājām, ka pēc Edgara Raginska pērnā gada triumfa neviens nebūtu cienīgs saņemt šo balvu šogad, jo Edgars pērn sakostiem zobiem cīnījās pret mums un par sabiedrības morālās stājas nākotni, kaut arī viņam reāli besīja mūs lasīt. Šogad Edža ir pieklusis, bet vismaz prieks, ka sabiedriskās domas portāls - sabiedrības sirdsapziņas bākuguns publikai.lv – pamanījās veltīt pat veselu ierakstu tam, lai „ņirdzīgajai nelgai”, kas rakstīja par Fransuā Olandu, paskaidrotu, kas tieši ir sociālisms, jo, lai nu par ko, par sociālismu jokot nedrīkst. Paldies!

Gada neuzrakstītais Texxxts
Mums var daudz ko pārmest. Nolažojām Eirovīziju, nolažojām Velgas Vītolas lāču sviestu, visus Leimaņa-Ratnieka vijebonus, Ķīlistu manifestu un vēl dafiga lietu. Un tomēr, lai kā jūs būtu ņaudējuši, par šo visu tomēr kāds, lai arī ne Texxxti, ir rakstījis. Tā lieta, ko mēs sev patiesi nevaram piedot, ir ieteikums, kas nāca no Anitras Toomas. Proti, viņa rakstīja, ka gada notikums esot bijis pirmais kukaiņu fotokonkurss Latvijā ar izstādi Dabas muzejā, kas tagad ceļos pa Latviju. Un to mēs palaidām garām. Tas ir stāsts, kas palicis neuzrakstīts. Ar dievu…
Tags: , ,
 
 
xxx
24 Novembris 2012 @ 10:22
Krēsla. Rītausma. 2.daļa  
„Es neticu tam, ko neesmu izmēģinājusi,” taurēja kaut kāda beibe no Danone jogurta reklāmas, un kopš tā laika tas ir kļuvis par manu dzīves moto, tāpēc nespēju ņemt vērā visus tos čigliņus, kas brēc, ka Džastins Bībers ir sliktākais, kas noticis ar popmūziku, bet paši ne reizi nav dzirdējuši nevienu viņa dziesmu, un, tā kā „Krēslas” sāgai esot pienācis gals, tad sapratu, ka man – kultūras socioloģei - ir pēdējais mirklis saprast, vai es arī gribētu pisties ar Robertu Patinsonu.

Kamēr gaidu savu seansu, tiek atskaņoti graujoši Ziemassvētku dziesmu remiksi – tie sagrauj manas cerības tam, ka Ziemassvētku vecītis kaut dienu spētu nodzīvot bez kokaīna.
Te – Portugāles dienvidos - parasti „Krēslas” seansi ir absolūti pilni un biļetes vēlams iegādāties kādu dienu iepriekš, ja nevēlies, lai, ierodoties ķinī, atklātos, ka skatītāju zāle ir pilnīgi pilla. Taču pusnakts seansa auditorija mani šokēja – apmēram desmit purnu, un visi izskatās tik nobrieduši un dzīves saēsti, ka nemanot piezogas aizdomas, ka šis ir pieaugušo seanss un vispasaules sekssimbols Robis būs ne tikai pliks un piedzēries, bet arī 3D.

Tiem, kas nav redzējuši nevienu no iepriekšējām filmām, īsi atstāstīšu, kas „Krēslā” noticis pirms tam.
Bella bija cilvēks, Roberts bija vampīrs; tad viņi sapisās, Bella palika par vampīru, viņiem piedzima meita. Tas, protams, radīja kaut kādas huiņas ar konservatīvo vērtību aizstāvjiem, jo vampīriem un cilvēkiem savā starpā nevajadzētu piekopt neko vairāk kā medījuma-upura attiecības. Pluss, pa vidu maisās arī viens muskuļains džeks, kurš jau no bērna kājas grib izpist Bellu, bet it kā ir pieņēmis, ka nesanāks.

Filma sākas ar to, ka mīlnieki Bella un Roberts izrādās ar saviem gredzeniem, nosūcas un iet izskraidīties pa mežu. Te kaut kādi Rembo un Komando nobāl, jo Bella, piemēram, vēsā mierā lec no simtmetrīgām klintīm, kā arī pārkož rīkli kaut kādam lūsītim, kurš pusdienās grib notiesāt stirnu. Visi „es esmu hipijs, man patīk stirniņas” nodročī.

Te pēkšņi abi kaujas mākslas meistari nonāk mājā, kur ir vairāki bāli purni ar sarkanām acīm, un var noprast, ka tie te glabā mīlnieku bebiku. Tā arī ir – tiek izvilkts bērns, un visi uz riņķi viņu sāk ucināt, līdz mirklim, kad Bella par kaut ko apvainojas un sadod pa muti ne tikai muskuļainajam džekam, bet arī pārītim vilku. Īsā naidpilnā kaušanās ātri vien tiek aizmirsta – draugi Robčikam un Bellai uzdāvina māju. īsti nezinu, kurā valstī viņi dzīvo, bet skaidrs, ka tā ir sociālo garantiju zeme, jo pensionāri dzīvo, cepuri kuldami. Nu, es spriežu, ka tie vampīri ir pensionāri, jo visi ir sasnieguši vismaz 100 gadu vecumu un neviens no viņiem nestrādā, bet tērē elektrību un viens otram dāvina dārgas dāvanas. Māja ir tāda paliela – apmēram vilku lielumā. Uz galda stāv dekoratīvie āboli, kurus neviens tāpat neēdīs, jo tie nesatur gana daudz asiņu. Tā kā māja uzdāvināta kopā ar skapjiem, kas plīst no jaunu šmotku pārpilnības, viņi mugurā esošās drēbes noplēš un sāk pisties.

Abi ļubovņiki atklāj, ka varētu drāzties mūžīgi, jo nav noguruma, un Dieviņš viņus soda par pseidoproblēmu meklēšanu – kāda vecene redz, ka abu meita ar pilnīgi nesakarīgo vārdu lido pa gaisu, un nosūdz to galvenajam vampīru mentam, kurš nolemj, ka ir pienācis laiks visiem apgriezt rīkles. To vampīru menteni sauc Vulturi.

Tikmēr vampīru modrība nesnauž – kamēr Roberts Marhilēvičs Patinsons klimperē klavieres, kāds no vampīriem pēkšņi saprot, ka dirsā ir un vampīru drošības policija Vulturi nāks nogalināt to bērnu, jo tie menti domā, ka viņš ir nemirstīgs, un būt nemirstīgam ir slikti, jo nemirstīgie bērni it kā staigā apkārt un visiem, ko redz, knibina nost galvas. Taču īstenībā tā viņu meita nav nemirstīga (bet īsti riktīga arī ne, jo aug tik ātri kā bambuss). Tā viņi nolemj sasaukt veselu kaudzi ar vampīriem, kam pierādīt, ka bērns nav nemirstīgs. To pierādīt ir viegli – atliek vien meitai pielikt savu roku pie neticētāja sejas, un visiem viss skaidrs. Rembo un Komando nobāl vēl vairāk, jo viņiem parasti nākas izmantot daudz stiprākus pieskārienus, lai pārliecinātu oponentu par savu taisnību. Šajā mirklī Rembo un Komando ir tik bāli kā vampīri.

Tā pamazām tajā meža būdā salasās vesela kaudze dažādu vampīru, kas tiek nosaukti par lieciniekiem, jo tagad zina, ka Bellas un Roberta meita negrauzīs rīkles. Ir sabraukuši vampīri no visas pasaules, tāpēc atmosfēra ir kā tādā Erasmus studentu tusofkā, vienīgi te vēl visi grasās mahāties ar tiem vampīru mentiem Vulturi.
Tā kā tā sīkā vēl labi nemāk kauties, tad viņas mamma satiekas ar kaut kādu vecu nigeru, kas iedod lidmašīnas biļetes tai meitai un muskuļainajam džekam, kurš gribēja nokniebties ar Bellu, lai abi varētu lasīties prom. Es jau pieminēju, ka muskuļainais džeks mēdz pārvērsties par vilku? Nu, viņš mēdz, līdz ar to Bellas izvēle uzticēt savu bērnu tieši viņam ir saprotama – ja kāds uzbruks, tad vilks to uzbrucēju varēs nokost. Es rīkotos tieši tāpat.

Tā viss vampīru Erasmus bars dzīvo mierīgu dzīvi, laiku pa laikam iziet laukā sacensties, kuram labākas spējas, klausās Sigur Ros, svin Ziemassvētkus un pie ugunskura pārrunā savus nākotnes plānus. Vampīra Vladimira runa ir visforšākā, jo viņam, protams, ir kārtīgs krievu akcents.

Beidzot pienāk ilgi gaidītais mahačs – 25 vampīri un ducis vilku pret kaut kādiem 200 Vulturi petuhiem melnos paltrakos. Visi, izņemot mazo meiteni un vilkus, ir pieauguši cilvēki, tāpēc tiek nolemts, ka tikšanos vajadzētu sākt nevis ar kaušanos, bet gan ar aprunāšanos. 1500 gadu veca cilvēka (?) cienīga rīcība! Mentiem tiek pierādīts, ka tā meita tiešām nav nemirstīga. Tā kā Vulturi negrib, lai vecene, kas teikusi, ka tā dočurka ir nemirstīga, vēlreiz kaut ko samuldētu, viņai drošības pēc tiek norauta galva. Vampīru tikuma sargiem drošība pirmajā vietā, tāpēc viņi nolemj, ka drošības pēc tomēr to bērnu vajadzētu nožmiegt – ja nu kas.

Pie galvenā Vultura pienāk viena vampīru beibe, un šis mirklis ir jāataceras, jo tad sākas kautiņš. Abas puses skrien viena otrai virsū un sāk raut nost galvas. Te mēs redzam, ka vampīri un Vulturi tomēr pēc sejas ir džentlmeņi, jo vecenēm galvas nost nerauj. Vilkiem etiķete pohuj – tie labprāt pārgrauž jebkuru rīkli, kas pagadās ceļā. Kā tādi dzīvnieki! Pa to laiku muskuļainais čalis ir pārvērties par vilku un ar to meitu sev uz muguras tin makšķeres. Tikmēr viss normāli – viens čalis ne tā pieliek roku pie zemes, kā rezultātā tā zeme zem viņu kājām pārplīst uz pusēm. Nu Vulturi boss ir galīgi sakreņķējies, bet viņa bēdas nav ilgas, jo drīz viņa tiek noplēsta galva.

Iepriekšējās rindkopas sākumā minēju, ka tas moments ir jāatceras. Izrādās, ka īstenībā tikko aprakstītā klope nemaz nenotiek, bet tā vampīru beibe vienkārši parāda, kas notiks ar mentu galvām, ja viņi to bērnu neliks mierā. Turklāt vēl uzrodas kaut kāds simtu piecdesmit gadu vecs brazīlis, kura fāteris ir bijis vampīrs, un saka drošības policijai: „Es esmu pilnīgi normāls!”. Ar to ir gana, lai Vulturi noticētu, ka Bellas un Robja meita nestrādātu nekādus bezsakarīgus vijebonus. Tā visi šķiras kā draugi, kaut arī pret to iebilst vampīrs Vladmiris, kurš vēl aizviens grib tiem melnsvārčiem sadot galvā. Vovas agresija vispār netiek ņemta vērā, un visi sāk sūkties.

Beigās saules pielietā pļavā laizās tikai Roberts ar Bellu, kas pierāda to, ka šī ir pēdējā „Krēslas” filma, jo vampīri saulē tusēt nedrīkst. Es īsti nezinu, kas tad viņiem notiek, bet ar to ir gana, lai viņi nebūtu spējīgi uztaisīt nākamo filmu. Nākamās „Krēslas” nebūs, bet nākotne būs - tiek parādīta ainiņa, kur sūcas abu mīlnieku meita ar to muskuļaino džeku. Pareizi ir – ja nevarēja dabūt māti, tad lai vismaz tiek meita! Visi laimīgi.
 
 
xxx
19 Novembris 2012 @ 01:03
Mika Dukura un Katjas "Nekad jums leju"  
Mēs mīlam mūsu lasītājus, tāpēc reizi piecgadē pat mēdzam uzklausīt viņu aicinājumus uzrakstīt Texxxtu par viņu iemīļotākajiem mūziķiem. Sevišķu labvēlību iespējams iegūt svētkos, tāpēc tikai loģiski, ka esmu sekojusi kāda/s lasītāja/s lūgumam analizēt Mika Dukura un Katy Tindemark dziesmas "Never let you down" videoklipu (http://www.youtube.com/watch?v=X-o4z1qRQ2Y), kas, protams esot prezentēts ar pompu un šampanieša mucām kādā Rīgas klubā. Miku Dukuru mēs ļoti labi zinām no Talantu Fabrikas, bet Katy Tindemark esot kaut kāda ukraiņu beibe. Kādā sakarā lai es ukraiņu beibi sauktu par Katy? Nekādā! Tāpēc turpmāk Texxxtā saukšu viņu par Katju. Un, ja kas, Miks Dukurs nav tas bobslejists.

Es angļu valodu nesaprotu, tāpēc vērsos pie Google tulkotāja palīdzības, lai uzzinātu, par ko vispār varētu būt dziesma "Never let you down". Tulkotājs mani informēja: "Nekad jums leju." Nē, nu, man pohuj, nelej, pati varu ieliet!

"Nekad jums leju" video ir absolūti revolucionārs, jo sākas nevis ar kaisli, bet gan ar sērkociņa uguns izdzišanu (tipiskas beigas), kas simbolizē totālu pretkaisli un beigas, taču Miks Dukurs dara visu, lai uguntiņa iedegtos atkārtoti un viņš varētu nokoļīt Katju. Maigi sakot, viņš ir pat ļoti apņēmīgs. Viģika sākumā viņi abi stāv uz kaut kādiem sagruvušiem akmeņiem, bet pēc mirkļa Katja soļo pa gaiteņiem, kur viņai virsū brauc sienas, ko viņa nevērīgi atsit. Man par to nebūtu nekas sakāms, ja vien pēdējo mēnešu laikā intensīvi nebūtu skatījusies bojevikus. Tas nozīmē, ka man ir skaidrs, ka šī ir atsauce uz pirmo Terminatoru, kur beigās Sāra Konora sapresē Arnoldu Švarcnegeru kaut kādā ASV Liepājas metalurgā. Tikmēr Mikam Dukuram ir pilnīgi pohuj - viņš vienkārši pastaigājas ar cigareti zobos. Viņam ir tik ļoti pohuj, ka viņš šo cigareti pat nav aizdedzinājis. Tiesa, Miks ātri vien atklāj, ka tāds pohujisms ir drusku par daudz, tāpēc savu Camel Blue aizsvilina ar Molotova kokteili (liesmojoša pudele). Tā stress pazūd, jo beidzot var normāli uzkurīt. Kad cigarete ir aizsvilta, nav jēgas ķēpāties ar to pudeli, tāpēc viņš to aizsviež, izraisot Ugunsgrēku sev aiz muguras. Tā ir atsauce uz „Die hard” otro daļu, kurā Brūss Vilis Lācis līdzīgā manierē uzlaiž gaisā teroristu ļoteni. Šis žests ir gana labs, lai Katja beidzot parādītu savas platformenes, turpinot mocīties starp tām virsū brūkošajām sienām.

Te jautrību uzsāk arī pats Miks, mahājoties un dancojot, kamēr viņam fonā deg burti MD. Senos laikos, kad mēdzu būt laba skolniece, MD nozīmēja mājasdarbu, Tas, ka Mika mājasdarbs deg, nozīmē, ka viņš piekāš skolu, līdz ar to ārkārtīgi atbalsta Robertu Ķīli. Miks pat iet vēl tālāk – viņš ne tikai dejo, bet arī patirina savu ādeni. Uzreiz pēc tam Katja sāk tresīt pie degošiem KT, kam, protams, nav nekādas nozīmes.

Vienā mirklī Mikam uznāk zajobs un viņš, rēna dabstepa pavadīts, iet prom. Fokuss uz viņa skumjajiem un mitrajiem zābakiem. Tie ir tik skumji kā „Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas”, bet vismaz labi, ka šo Skalbes skumību pavada degošas mucas. Mucas ne tikai bezpriģelā deg – Miks, sekojot Komando tradīcijām, paņem vienu no liesmojošajām mucām un triec pret sienu. Tiesa, jāatzīst, ka Džons Komando nekad nebūtu bijis tik stulbs, lai degošu mucu triektu pret sienu, kurai pats stāv klāt. Bet – ok, labi, ka Dukurs nav Švarcnegers, kas varbūt nozīmē, ka viņš nekad nekļūs par Kurzemes gubernatoru.

Te pēkšņi abi video varoņi saprot, ka viņu 3 minūtes iet uz beigām, tāpēc sāk skriet. Laika ir tik maz, ka nevar vairs iet aplinkus ceļus – ir pa taisno jāskrien cauri sienām. Tā ir nepārprotama atsauce uz filmu „Universal soldier”, kurā Žans Klods Van Damme glābj beibi no Dolfa Lundgrēna nāvējošā pieskāriena. Kaut arī viģikā visu laiku valda Ugunsgrēks, tomēr arī redzami radiatori, kas nozīmē, ka, lai cik karsti arī nebūtu, vienmēr vajag karstāk.

Tā jau man sāk šķist, ka esmu spējīga paredzēt un izskaidrot videoklipa attīstību, bet nē – nākamais kadrs nav nospiests no bojevika. Nākamajā kadrā abi skrien pa grīdu, kas uzreiz pēc viņiem sāk sabirt pa pikseļiem, un tā ir bijis tikai Ledus laikmeta multenē, kurā tā vāvere turēja riekstu. Ja tas būtu bijis Cietais Rieksts, tad vēl kaut ko, bet nu viss pagalam.

Kaut arī Katjas skriešanas apavi ir absolūti nekam nederīgi, viņa tomēr pamanās nokļūt līdz galamērķim – līdz tai vientuļajai saliņai, kur Miks un Katja stāvēja arī klipa sākumā, vienīgi tagad ir skaidrs, ka tam čigliņam ir firmas „Palladium” zābaki. Tā viģiks ir ieguvis riņķveida kompozīju, jo beidzas ar to pašu, ar ko sākas. Tas ir ļoti pareizi, jo dabā jau tā ir - jebkura kompozīcija ir dekompozīcijas sekas.

Mediji – tā ir vara, tāpēc beigās izmantošu savu nesalaužamās spējas, lai dzimšanas dienā apsveiktu gan savu dzimteni, gan kolēģi Aneti Konsti. Es Jūs abas ļoti mīlu!