Sirsniņas, sekss un Rafaello nav vienīgās lietas, kas vajadzīgas, lai Valentīndiena būtu izdevusies. Šogad par lielāko svētku izaicinājumu un brīnumu kļuva filmas “Greja piecdesmit nokrāsas” pirmizrāde. Kino kritiķi to sauc par gada izgāšanos, un arī IMDb balsojumā filma saņem nieka 4 balles no 10. Tomēr graujošo filmas reputāciju aizēno vērienīgā reklāmas kampaņa, kuru cilvēki nodod no mutes mutē. Visi pēkšņi aizmirst kā Valentīndienā gribēja iet uz Dona prezentācijas koncertu, un 14.februārī biļetes uz filmu Forum Cinemas tiek pilnībā izpirktas. Filmu noskatās 7000 cilvēku, un tas kļūst par jaunu Latvijas rekordu - nekad vienā dienā tik daudz cilvēku nav noskatījušies kinoteātrī kādu citu filmu.

Filma ir par to, kā no sliktas grāmatas uztaisīt vēl sliktāku filmu. Un tas nav nemaz tik grūti, vienkārši nevajag censties. Daudziem varbūt šķiet, ka filma ir romantiska melodrāma, taču patiesība tai piestāv absurdas komēdijas statuss. Filmas noskaņa ar bezgalīgajiem tuvplāniem pastiprina paviršo kinemotogrāfiju, kura kaut kādā ziņā atgādina populāro parodiju “Scary Movie”.

Lai arī seksa ainas filmā solās aizņemt veselas 15minūtes, tās ir ļoti garlaicīgas minūtes, jo viss interesantais, kas reiz bijis grāmatā, pēc kuras ir uzņemta filma, kaut kur ir pazudis. Iztrūkst gan epizode, kurā galvenā varone Anastasija norij visu un veic pasaules labāko minetu, gan epizode, kurā mīlnieku pāris nodarbojas ar seksu mēnešreižu laikā, izraujot tamponu un asinīm kļūstot par lubrikantu.

Ar ko tad filma spēj aizraut? Pirmkārt, jau ar izcilajiem nonsensa dialogiem. Skaista ir epizode, kurā misters Grejs pirmo reizi ir uzaicinājis ciemos Anastasiju un grasās viņai parādīt savu “spēļu istabu”. Anastasija naivi jautā: “Vai mēs spēlēsim Xbox?” Kinozāle smejas, kamēr Grejs dusmīgi atbild, ka Anastasija mājās var iet jebkurā brīdī. Xbox viņi tā arī neuzspēlē, jo izrādās, ka istabā Grejs ir ierīkojis kičīgu zirgu stalli. Tas apstiprina aizdomas, ka Grejs savā sirdī nav miljonārs, bet vienkāršs puisis no laukiem.

Otrkārt, filmā ir vairākas svarīgas pamācības, kuras var saukt arī par īpašo Greja skolu. Pirmā skatītajiem māca, ka vienmēr jāizlasa un jāapspriež līgumi, kuri jāparaksta, taču vislabāk to darīt seksīgā tumsā, ēdot suši un dzerot vīnu. Otrā pamācība - pareizi un efektīvi atvērt prezervatīva paciņu var tikai ar zobiem. Un trešā Greja mācība ir par to, ka sievietes daudz lielāku seksuālo baudu gūst no sitieniem pa vēderu nekā no pēriena pa pēcpusi. „Vai Tu tiešām to vēlies?” Grejs pavisam sabijies jautā un izklausās pēc geja.

Patīkami, ka diezgan lielu lomu filma ir atvēlējusi alkoholam. Tieši Anastasijas pļēgurošana paver ceļu viņas turpmākajai afērai ar misteru Greju, kurš apjautis, ka meitenei ir problēmas ar dzeršanu, atlikušo filmas daļu savu jauno sirdsāķīti apņēmīgi dzirda ar pašbrūvētu vīnu. Jā, arī pats Grejs dzer visur, kur vien var, sevišķi brīžos, kad pie izslēgta laptopa viņš izliekas, ka ir aizņemts ar darbu.

Žēl, ka Anastasijas intravertos dialogus un pārrunas ar sevi (grāmatā tie aizņem gandrīz pusi no visa apjoma) filma ir pilnībā izdzēsusi. Viņas rīcību, motīvus, iekšējos pārdzīvojumus un to, cik ļoti viņa ir samīlējusies misterā Grejā, filmā nevar ieraudzīt. Līdz ar to rodas iespaids, ka viss notiek pret viņas gribu, pēc kaut kādas recepšu grāmatas, kuru viņa pati nav lasījusi. Viss notiek neticami ātri, samudžināti un nepareizi. Arī misters Grejs nespēj radīt dominata un pārliecinoša vīrieša tēlu. Viņš neizskatās nedz pietiekami gudrs, nedz pietiekami seksīgs.

Filmas kulminācija ir baisa un draudīga, ekrānam kļūstot tumšam, zāle atgūst gaismu, un daļa skatītāju ūjina un neslēpj savu šoku un sašutumu par to, ka filma beigusies bez beigām, jo ir gaidāma arī otrā un trešā daļa. Starp kinozāles apmeklētājiem galvenokārt saskatāmas sapucējušās meiteņu grupiņas un ir arī daži pārīši. Pie tualetēm, izveidojoties pagarai draudzeņu rindai, sākas runas par to, ka filma nav bijusi pietiekami forša, un vakars nav izdevies. Kopējās skumjas aizdzen kāda optimiste, kura uzmundrina savas draudzenes, sakot: “Iesim to rūgtumu noskalot.”

Priekā!

Pirms trīs gadiem izsludinājām konkursu „Labākā pāļa bilde”, kurā sīvā cīņā uzvarēja laika ziņu apskatnieks Toms Bricis un „tas Valters”. Kopumā uz uzvaru konkursā kandidēja 22 drosminieki, par kuru veikumu Texxxtu žūrija tāpat kā Saeima par valsts prezidentu balsoja aizklāti. Labākās pāļa bildes autori balvā ieguva dalību Texxxtu kongresā, kura laikā tapa arī ekskluzīvs fotoseriāls par mīlestību un nāvi.
Tā kā mums ir apnicis gadskārtējos kongresus atzīmēt ar vieniem un tiem pašiem goda viesiem, esam nolēmuši izsludināt jaunu konkursu. Noteikumi ir vienkārši – Jums jāatsūta bilde, kurā esat pēc iespējas lielākā pālī vai drausmīgās paģirās (iespējams arī šo abu elementu apvienojums, vismaz mums ir gadījies piedzīvot brīžus, kad noteikt robežu starp abiem ir teju neiespējami). Pie bildes jāpieraksta arī neliels paskaidrojošs komentārs, piemēram, "Redzes zaudēšana, baudot metilspirtu" vai "Jāņu nakts Zilupē ar Ļeņinu un Artūru Šingereju". Uzvaras gadījumā uzaicināsim Jūs uz Texxxtu kongresu un uzsauksim gan alkoholu, gan PVD dienesta pārbaudītas un par labām atzītas uzkodas.
Pagaidām mēs vēl nezinām, kāda būs punktu skaitīšanas metodika, bet mēs novērtējām, cik veiksmīgi Ritvars Eglājs NA kongresā skaitīja biedru balsis, tāpēc mēs mīļi gribētu lūgt Ritvaru mūs izpalīdzēt. Pie viena tas konkursu padarītu patriotiskāku.
Bildes jāsūta uz e-pastu texxxti@inbox.lv līdz 22. janvārim (ieskaitot). Katra dalībnieka bilde tiks publicēta (katrs drīkst iesūtīt vienu bildi). Uzvarētājs tiks paziņots 1. februārī – dienā, kad lidlauks pārāk tāls un kad būs beidzies 2/3 Texxxtu bezalkohola gavēnis. Gadījumā, ja pirmo vietu ieguvēji būs saņēmuši vienādu punktu skaitu, uz kongresu ielūgsim visus. Līdzīgi kā tas notika pirms trim gadiem, diviem gadiem un gada.
Lai būtu vieglāk saprast, kas apmēram tiek gaidīts, publicējam savas cienījamākās pāļa bildes, kā arī iepriekšējā konkursa laureātus.


FD pastaigā pa Barona ielu novērš kārtības sargu aizdomas


AK 2013. gada Jāņu trešās dienas rītā pie skaistās Abavas. Tieši pirms Jāņiem vēl gadījās nosvinēt arī izlaidumu


EK tikko beigusi atzīmēt darba svētkus un pošas uz programmēšanas nodarbību


Wash & Go


Labāk būtu ēdis

Partijas “Saskaņa” koncertu Texxxti apmeklēja sevišķi kuplā skaitā - ieradušās bija ne tikai partiju bomzenes EK un AK, bet arī FD kungs. Viesu sarakstā bija arī SM kundze, bet šorīt viņu no Texxxtiem atlaidām. Vai bija arī slavenais Farmaceits jeb Partybomzis? Nē, viņa nebija. Iepriekšējā vakarā viņu satikām Latviešu biedrības namā, kur viņš savu nu jau sirdsmīļoto draudzeni EK informēja par to, ka kongresu neapmeklēs, jo iepriekšējā reizē neesot ielaists. It kā jau pofig, bet - ko, nopietni? Sociāldemokrātiskās partijas kongresā netiek ielaists Partybomzis? Redziet, sociāldemokrātu galvenā fiška ir dažādos godos celt sabiedrības nabadzīgāko daļu, sevišķi tos, kas atnākuši uz kongresu

Rīts bija tik agrs, ka dažs labs bija ieradies pa taisno no kroga. Kamēr zāle pildās ļaužu upēm, uz skatuves viss vienos ziedos sēž Nils Ušakovs kopā ar Jāni Urbanoviču. Kongress sākas laicīgi ar Latvijas Valsts himnu, vairums cilvēku nedzied tai līdzi, tad seko Ušakova runa, kurā klātesošie tiek iepazīstināti ar partijas kongresa darba kārtību. Tā kā nevienam pret kārtību nav iebildumu, Ušakovs apstiprina, ka darba kārtība ir laba kārtība, un pasakās kolēģiem par uzticību. Kā teicis kāds gudrais - “Kas kārtīgi dzers, tas nomirs no aknu cirozes”!

Savā runā Ušakovs uzsver, ka katrs piektais Saskaņas Centra vēlētājs ir latvietis un ka pēdējā laikā 80% no visiem jaunajiem vēlētājiem ir latvieši. Tāpat kā jebkura cita partija arī Saskaņa bija pārliecināta, ka vēlēšanās ir uzvarējusi. Nils apstiprina, ka partija iestājas par demokrātiju Ukrainā un cīnās pret to, lai Ukrainas krīze tiktu pārmēru apvāvuļota, bet viņam nepiekrīt dažs partijas biedrs, kas nepakautrējās savās runās pieminēt ukraiņu biedrus. Par galveno uzdevumu Nils Ušakovs min to, ka jācīnās pret nacionālistiem un jāaizstāv arī latvieši. Pa to laiku valdošā koalīcija šobrīd piedzīvo Brežņeva laikus, kad viss tiek krāsots skaistās krāsās, bet patiesībā visiem ir stulbas uzacis. Tas bija īsi pirms Gorbačova laikiem, kad visiem bija tādas dīvainas pļeškas.

Labējās partijas ir uzmetušas skolotājus, piesmējušas un pazemojušas tos, bet Imantas pedofīls par to sodīts vēl aizvien nav. Savu runu Ušakovs nobeidz novēlot visiem Priecīgus Ziemassvētkus, Laimīgu Jauno gadu un pēc tam atkal priecīgus Ziemassvētkus! Diemžēl nebija ieradušies partijas krāšņākā pačka Baiba Rozentāle, pedofilu mednieks Jānis Ādamsons un pat ne informatīvais atbalstītājs - lielhercogs Vladimirs Putins.

Saskaņa bomāru estētikas ziņā daudz neatpalika no Nacionālās Apvienības - šajā kongresā cienasta nebija vispār. Teātrī “Ziemeļblāzma” vien bija izlikta norāde “Kafijas pauze”, kas veda uz kafejnīcu, kur varēja iegādāties dzērienus un ēdienus. Nepietika ar to, ka šmiga bija dārga, tā arī netika dota uz parāda! Kaut ko tādu neatļaujas neviena sevis cienīga partija! Bēdas par to biedri un daži paklīduši texxxti slīcināja upeņu balzāmiņā un konjaciņā vēl pirms divpadsmitiem dienā. Priecīgus Ziemassvētkus - kā pareizticīgajiem, tā luterāņiem un pat katoļiem! Pēc Urbanoviča runas iespēja nobaudīt pa lāsītei grādīgā partijas biedru rindās bija visai populāra, jo, protams, ieraut ir interesantāk nekā klausīties kaut kādus ne pārāk pazīstamus partijas biedrus. Kafejnīcas korespondentes novēroja, ka bezgaumība sita augstu vilni - sievietes netaupīja rozā lūpukrāsu, bet pamatīgi pietaupīja uz brunču garumu un nevairījās kostīmos sakombinēt visas iespējamās krāsas un rakstus. Priecīgas Lieldienas!

Jānis Urbanovičs savā runā uzsvēra to, ka nav normāli, ka ir vēlētāji no visiem reģioniem, bet tajā pašā laikā nav formulēts piedāvājums. Par kādu piedāvājumu viņš runāja, tā arī netapa skaidrs, jo galu galā tas netika formulēts. Texxxtiem gan ir piedāvājums - “Kultūrai Nē!”. Tas nostrādās, jo iegūs plašu tautas atbalstu.

Bija arī viens džeks, kuram vārda nebija vai arī tas bija tik ļoti krievu valodā, ka saprast nevarēja. Viņš bija nolēmis savu runu beigt, pacilātā noskaņojumā veltot visiem viesiem dzejas rindas no Aleksandra Čaka dzejoļa “Miglā asaro logs”. Tas nodrošināja kongresā intīmu atsmofēru, kā arī pārliecību, ka runas autors ir ar dzeju uz totālu jūs. Šajā brīdī vēlamies izdarīt nelielu atkāpi, uzsverot, ka AK vakar pākrita pār EK slieksni un sapisa savas brilles. Laimīgu jauno gadu! Priecīgus Ziemassvētkus! Necelsies, kas nekritīs!

Trīs kongresa musketieri savas bažas par valsts nākotni izteica krievu valodā, bet Zariņš nevarēja aizvērt savu žvadzināmo Riga oficiālajā valodā, tāpēc tika ieskandiāts Ziemassvētku pātraukuma zvaniņš. Lielākā daļa kongresa delegātu runas nebija iepriekš sagatavojuši, jo bija nolēmuši runāt no sirds un Sarkandaugavas mikrorajona. Toties visi bija saskaņojuši runu nobeigumus, iekļaujot tajās dzejas rindas, ko “teicis kāds gudrais” vai arī Ziemassvētku tūkstoš nakts pasaku stāstus. Viens no keksiem, kad beidza, pārgāja uz latviešu valodu, un līdz ar to mainījās arī viņa tonalitāte - tā cēlās uz augšu, lai nekristu ne kaunā, ne godā. Bija arī kāds zīmīgs tosts: “Lai no šī brīža valdībā un katrā Latvijas ģimenē būtu saskaņa nevis vienotība.”
Bet ko dod tosts, ja nav šampanieša glāzes, ko pacelt?

Katrā partijā ir kāds Maximas traģēdiju upuru aizstāvis. Saskaņā tā bija Regīna Spektore, kas izskatās mazliet pēc Baibas Rozentāles, bet ar šaurāku pačku. Viņa nebeidza vien runāt par to, cik slikta ir valdošā koalīcija un kā sevišķu ļaunumu minēja partiju “Latvijas Attīstībai”. Prieku vien aptumšo fakts, ka šī partijas nav nedz valdošajā koalīcijā, nedz Saeimā. Tā kā “Latvijas Attīstībai” kongresu Texxxtu redakcija neapmeklēja, var uzskatīt, ka šādas partijas nav vispār. Regīna arī besījās par to, ka neviens lāgā pēc Maximas traģēdijas nav atkāpies. Tā kā viņa to teica mirklī, kad blakus apmierināti torčīja Nils Ušakovs, EK no gandrīz apvēmās. Un tam nav nekāda sakara ar vakarnakts svinībām par godu bāra “I love You” dzimšanas dienas svinībām. Regīnas Spektores runas laikā Urbanovičs Urbanoviča dēls bija aizmidzis dziļā miegā. Nebija pamodināms.

Pasākuma beigās nointervējām Nila Ušakova kungu, jautājot, vai Jurģis Liepnieks vēl aizvien ir komandā. Nils izteicās visai izvairīgi - apgalvoja, ka gan pirms, gan pēc vēlēšanām viņiem abiem ir bijis draudzīgs attiecību satuss feisbukā. Pēcāk viņš reaģēja ar pretjautājumu: “Vai varēja manīt, ka Jurģa vairs nav starp mums?” (tomēr atcerēsimies, ka nāve - tas vēl nav pasaules gals). Nils arī mēģināja pielīst, sakot, ka bija satraucies par to, ka mēs varētu neatnākt. Šis ir īstais brīdis pateikt, ka SM tiešām arī neatnāca šovakar kā bija norunāts un tāpēc tiek atlaista demokrātiskā ceļā. Mēs balsojām ar saviem Texxxtu mandātiem. Nekad nebijām domājuši, ka kādreiz kādu atlaidīsim dzeršanas dēļ. Pabalsta nebūs! Tikmēr PSC kongresā no valdes tika izslēgts kāds vīrietis, kurš kunga Ušakova prātā acīmredzamu iemeslu dēļ politikai ir lieks - gluži kā cepure cūkai, kā zandarts siļķei kažokā, kā dzejas rindas PSC kongresā. Mēs jau sākām meklēt kādu ar sadauzītu seju vai nodzertu purnu, bet neatrādām, tāpēc nesapratām, par ko tas kongresmenis runā.

Beigas ir šādas. “Štamps ir sapisies,” teica kungs, no kura vēlējāmies iegādāties biļeti par kājās stāvēšanu autostāvvietā. Labāk, kājās stāvot, mirt nekā stāvvietā dzīvot.

Pagājušajā nedēļā Igaunijas parlaments ir apstiprinājis partnerattiecību likumprojektu, kas paredz, ka 2016.gadā igauņi varēs likumīgi slēgt viendzimuma partnerattiecības un kļūt par oficiāliem gejiem. Protams, šis fakts satriec Texxxtu kolektīvu, tāpēc EK un SM metās noskaidrot, vai viegli būt zilajam, un, lai tas neizskatītos pēc kaut kādas homoseksuālu veceņu ālēšanās, viņām pievienojās arī FD kungs.

Ar ko tad viendzimuma partnerattiecības atšķiras no viendzimuma laulības? Praktiski ne ar ko. Tās ir tās pašas kāzas, tikai bez baznīcas un gredzeniem, līdz ar to partnerattiecības ir pat finansiāli izdevīgas, jo prasa mazākas investīcijas. Kāzām vienīgais labums ir tas, ka pēc tam var nēsāt gredzenus, kas neprecētiem ļaudīm uz stingrāko esot aizliegti.

Šrēdingera Dimiterēns diemžēl ir ieņēmis mutē ūdeni un neko daudz par vājprātu Igaunijā nesaka, lai arī viņa viedoklis šobrīd būtu zelta vērtē. Tas ir šokējoši, ņemot vērā, ka viss tviteris pilns ar padlām, kas dzied slavas dziesmas faktam, ka Igaunija - pirmā no visām bijušām PSRS valstīm - ir legalizējusi partnerattiecības ne tikai Ādamam un Ievai, bet arī Kainam un Ābelam.

Mēs personīgi ieteiktu uzbūvēt skatu torni Valkā/Valgā un kāst naudu no tūristiem, kuri vēlētos redzēt, ko homoseksuālisms (kas ir visaptverošs jēdziens, jo tas sevī iekļauj arī pederastiju, zoofīliju, liberastiju, tolerastiju, vojerismu, Ebolas vīrusu un atkarību no marihuānas un spaisa) var nodarīt mūsu zemei. Teiksim, ja Valgas pusē pie padebeša zaigotu vienīgi izvirtības, tad būtu skaidrs, ka igauņi pieļāvuši lielu kļūdu, un latvieši varētu gavilēt par to, ka igauņi beidzot izdarījuši kaut ko stulbu, kamēr mēs - visgudrākie. Ja padebešu atšķirības nebūtu īpašas ievērības cienīgas, tad varētu secināt, ka izvirtības galvenokārt koncentrējas galvaspilsētā. Bet Pozitivusa laikā Ainažu robežpunktā visiem igauņiem būtu jāveic seksuālās orientācijas tests un uz kārtējo King Charles uzstāšanos jālaiž tikai godīgi ļaudis.

Vai jāpalielina finansējums aizsardzībai līdz 50% no IKP, lai izvairītos no tiem igauņu zilajiem, kas ordām vien pederastiski grābstīsies gar mūsu morāli? Par vēlu! Kaut arī pirms pāris dienām bīskapi Vatikānā arī safārējušies un sākuši dziedāt dziesmu par to, ka zilie nav jādiskriminē, vakar Latvijas Radio kulta raidījumā “Brīvais mikrofons” klausītāji ne par Igauniju, ne par Sodomu un Vatikānu neminēja ne pušplēsta vārda. Pīzdimiters un Iesalnieks arī neko. Kāpēc? Skaidrs, ka igauņi jau ir klāt un iebiedējuši tautas varenākos domātājus. Gan jau arī viņi Zaķim uzsaukuši tās balsis un Lielo Liepukalnu pārsaukuši par Kupraino kalnu.

Bet kas tad īsti notiek Vatikānā? Vai tiešām bīskapi legalizēja pederastiju un marihuānu? Par otro visoperatīvāk ikvienam pastāstīs Jurģa Liepenieka tvitera profils, bet par zilajiem palaidņiem lasiet vien tālāk.

Latvijas mediji ziņo, ka Vatikāns “pavēris durvis” viendzimuma partnerattiecību leglaizēšanai. Bet vai tiešām? Un kas īsti ir durvju pavēršana? Radioaktīvais polonijs ieies istabā arī pa aizslēgtām durvīm, bet liels lācis un Lielie greizie rati netiks iekšā pat pa atvērtām dubultdurvīm. Kas īsti noticis sinodē un kas tā tāda vispār ir? Mēs - textoļi - zinām!

Sinode ir 2 gadu gara tusofka, kas savā būtībā līdzinās, piemēram, tusofkai “Rīga - kultūras galvaspilsēta urrā!”, kur pārsvara nekas nenotiek, bet laiku pa laikam cilvēki sanāk uz strelku, lai paķērktu, ka mākslai vajag telpu, un par brīvu paēstu un piedzertos. Šobrīd arī Vatikāna norisinās strelka, kur sanākuši bīskapi ar tādām cepurītēm kā žīdiem, tikai krāsainām. Sarkanās cepurītes ir heteroseksuālajiem bīskapiem, bet rozā - gejiem. Tā viņi tur šiverējuši, negulējuši kopā un runājuši par ģimeni, kā arī pārrunāto pierakstījuši kladītē ar 58 nodaļām, lai neaizmirst. Šādu pierakstu esamība liecina par to, ka mācītāji bijuši tādā pālī, ka tēvreizes vietā droši vien noskaitījuši dievmāti. Vai mēs to nosodām? Nekādā gadījumā!

Strelkas sekretārs Bruno ir apmēram tāds kā Ugunsgrēka Zentiņa, tāpēc, satiekoties ar žurnālistiem, izpļāpājies, ka bīskapi nolēmuši, ka gejus nevajag sist krustā, bet gan atbalstīt un žēlot, jo viņi baznīcai var sniegt dažnedažādas dāvanas. Tas gan nenozīmējot, ka viņiem vajadzētu precēties, jo homoseksuālisms vēl aizvien esot grēks, un tā esot teikts Bībelē. Bet kas tad īsti ir teikts Bībelē? Vecajā derībā (3. Mozus 18:22) rakstīts tā: “You shall not lie with a male as one lies with a female; it is an abomination.” Texxxti to tulkotu kā: “Tev nebūs melot vīrietim, kā tu melo sievietei. Tā ir negantība.” Pastāv arī citi tulkojumi, bet diez vai tie ir pareizi, jo mēs izmantojām Visvecāko derību.

Tas, ka gejiem nevajadzētu precēties, protams, interpretēts kā “geju partnerattiecībām būt!”. Arī nelaiķis Janis Pāvils II lasījis Latvijas medijus un sācis kapā griezties otrādi vēl neredzētā ātrumā, tāpēc garīdznieki nobijušies un metušies skaidrot, ka tā jau nemaz nav. Kā bija īstenībā? Jā, sekretārs Bruno ir izpļāpājies, ka ir bijusi runa par pielaidīgāku attieksmi pret homoseksuāliem ļaudīm. Bet kas tas Bruno tāds vispār ir? Viņš ir Zentiņa, kurā vispār nevajadzētu klausīties, un viņš valkā rozā cepurīti. Turklāt šī sinodes tusofka ir tikai tāda diskusija, kurai nav ne doktrīnas, ne likuma, ne dūres spēka. Kāds it kā ir izmetis domu par to, ka geji - tas ir ok -, bet kāds cits atkal teicis, ka tā nav. Kulta blogs katolis.lv kā labo piemēru min ļaudis no Āfrikas valstīm, kur par homoseksuālismu (melošanu vīrietim) liek cietumā.

Pieņemsim, ka Bruno tiešām bija paņēmis uz krūts un izpļāpājis kaut kādas muļķības. Bet, tā kā viņš vēl nav patriekts no Vatikāna un nosūtīts uz Igauniju, ir viens retorisks jautājums. Vai tas, ka Bruno sacīja, ka Baznīca varētu daudz nekašķēties ar tiem, kas melo vīrietim (gejiem), drīzāk nozīmē, to, ka:

a) tas ir pārrunāts;
b) tas nav pārrunāts?

Mēs vairāk liekam uz B. Ko tas nozīmē? Pēc 2 gadiem Latvijas skolās tiks ieviesta ne tikai dzīvesziņas apmācība, bet arī obligātais priekšmets “Pederastija, masturbācija, holokausts un izvarošana - urrā!”. Un tad Zvaigzne ABC izdos Visjaunāko derību, kura noteiks, ka vīrietis var melot ikvienam (pat vīrietim), ja viņš ir noslēdzis partnerattiecību līgumu ar kādu Igaunijas geju. Kurš no ta iegūs? Praktiski ikviens. Bils Klintons varēs drāzt Moniku Levinsku un teikt, ka tā nav bijis. Putins varēs stāstīt, ka neko nezina par to trako ukraiņu ārdīšanos. Un pat Nils U$akovs varēs rīkot atbalsta piketus pats sev un būt par to pārsteigts.

Provokācijas, vardarbība un sekss uz ielām. Apmēram tādas prognozes par 16.martu Rīgā skan tramvajos. Un tādas tās ir katru gadu. Šogad laikraksti un sociālie tīkli brīdināja, ka šī diena būs īpaši bīstama un neoficiāli pasludināma arī par starptautisko dusmu dienu Latvijā, tāpēc vislabāk ir dusmoties mājās un nelīst uz ielām. Uz ielām tikmēr snieg. Pēc rīta viskija nolemju, ka svētdienas dusmu terapija būs jāsāk tieši ar pastaigu gar Brīvības pieminekli.

Vienpadsmitos no rīta ierodos pie Mildas, kur mani sagaida kupls skaits ar policistiem un žurnālistiem. Visi diezgan mierīgi stāv un izteikti klusē. Tik izteikti klusē, it kā visiem būtu skaidrs, ka priekšā vētra, vai arī kāds sastrādājis tik lielus sūdus, ka tagad negrib atzīties. Sadzirdu arī pirmo vainīgo. Visā klusumā kāds no augšas sāk ķērkt. Paskatos uz Mildu un redzu, ka viņa ir nevainīga, un tad arī pamanu vārnu, kas netraucēti sež pie kreisās Mildas zvaigznes un ķērc pa visu laukumu. Episki un arī diezgan žēl. Pastaigājos vēl apkārt un no kāda pensionāru pāra uzzinu, ka svētku gājiens ir atcelts. Viņi, protams, melo, jo gājiens vienkārši nav vēl sācies.

Sekojot cilvēku plūsmai, nokļūstu populārākajā jauniešu restorānā Makdonalds, kur netipiski ikdienai šorīt pulcējas daudzi vecā gada gājuma cilvēki, burgerus viņi neēd, taču nolemti stāvēt pie durvīm un sildīties viņiem patīk. Pasildos arī pats un pamanu neķītro meiteņu trjotni, kurām ir neviltots krašs uz 16.martu, viena no viņām atzīstas draudzenēm, ka ir gatava visu filmēt, lai pēc tam varētu atcerēties. Iedomājos, ka tas ir ļoti labs iemesls, lai kaut ko filmētu. Tikmēr viņas draudzene atklāj savas jūtas pret bijušo ministru Cilinski. “Vot, ja es satikšu Cilinski, es ar viņu točna iepazīšos, jo viņš ir īsts vecis!” to viņa saka ar tādu pārliecību, ka draudzenes sāk ķiķināt un runāt par to, ka varbūt vajadzētu Cilinskim vienkārši aizrakstīt twitterī. Kamēr Brīvības pieminekli ir aplenkuši policisti, Bastejkalnā notiek antifašistu ballīte, tur caur skaņas pastiprinatājiem tiek stāstīti dažādi joku stāsti par to, ka fašisms nekad nepāries un viss ir slikti. Lai arī daļa klausītaju ir iereibuši un neko nesaprot, tomēr ir mazliet žēl, ka viņu nav pārāk daudz.

Īsi pirms divpadsmitiem policistu rācijas ziņo, ka gājiens ir sācies un skatītāju pūlis sāk rosīties. Tālumā dzirdamas basbungu skaņas un uz brīdi šķiet, ka tas būs grupas Auļi koncerts, tad ir saklausāmas vecu vīru balsis un tiek dziedāts: “Paliec sveiks mans mazais draugs”. Tā ir patriotiska dziesma ar seksa iezīmēm, kas dzīvē neizklausās tik seksīgi kā ierakstā. Vairāk jūtama gados uzkrātā spīts un leģionāriskais nogurums. Daži iereibuši skatītaji ar burgeriem rokās kaut ko bļauj par fašismu, un viens tā bļaujot pats no sevis apgāžās un ļoti sasit dibenu, policisti steidz viņam palīdzēt piecelties. Fotogrāfi tikmēr skrien līdzi gājienam un fočē visu no visām pusēm. Atrodu labāko un drošāko vietu no kuras visam sekot, tas ir starp Basteja bulvāri un Brīvības pieminekli - blakus valsts policijas priekšniekam Intam Ķuzim. Leģionāri jau grasās nolikt ziedus, kamēr pulciņš ar dusmīgajiem kaut ko nepsaprotami bļauj. Man šķiet, ka tas ir kaut kas par hokeju, un kāds no blakus stāvošajiem arī saklausījis līdzību pāris reizes iesaucās līdzi: “Šaibu, Šaibu!” Arī Ķuzis pasmejas par labi izdevušos joku.

Seko spraigākais pasākuma pavērsiens, skanot saukļiem “fašism ņepraiģot” no Basteja bulvāra puses cenšas pielavīties antifašisti, viņiem ir dīvaini karogi un ik palaikam tiek pūstas hokeja fanu taures. Pieļauju, ka fanošana par hokeju ir jaunais maskēšanās veids. Policisti gan nav muļķi  un ātri šo uzbrukumu nobloķē. Citiem par šo visu ir liela jautrība. Starp gājiena dalībniekiem pamanu arī Eināru Cilinski, kurš ir ģērbies līdzīgi kā iepriekšējā vakarā apmeklētajās Depo jubilejas svinībās. Viņš nolicis ziedus ļoti smaidīgs un sakautrējies steidzas pamest gājienu. Vēl kādu laiku ir dzirdamas klaigas un leģionāru dziesmas, un tad sākas kulminācija ar diezgan pamatīgu sniegputeni. Tas pieliek punktu antifašistu vēlmei pret kaut ko turpināt protestēt, lielais vējš pūš projām visus saukļus, un sniegs traucē nokļūt kameru redzeslokā. Arī mediju uzmanība krasi samazinās, jo ik pa laikam ir jātīra piesnigušās kameras un visiem ir auksti.

Agrs rīts, slikti laikapstākļi un daudz policisti, tas ir labākais veids kā cīnīties pret visādām provokācijām un nemieriem. Šis varētu būt viens no visu laiku drošākajiem gājieniem. Vēl drošāks par praidu, bet tomēr ar naidu.

( dažas provokatīvas bildes )

Kad dažas nedēļas atpakaļ Elīna Kolāte paziņoja, ka ar Aneti Konsti esam akreditēti Eirovīzjas atlases finālam Ventspilī, bija skaidrs, ka gaidāms nopietns rautiņš. Žurnālistu busiņš no Rīgas uz Eirovīziju izbrauc agrā sestdienas rītā un daudziem medijiem šis ir smags rīts, daži vēl iereibuši ierodas busiņā taisnā ceļā no piektdienas nakts uzdzīves Erotā. Šeit nu lielākie dzēraji ir bijuši fotogrāfi, kuri vēl autobusā turpina apjūsmot skaistākās sievietes (savas kolēģes) un skaļi dziedāt Dona Merkūrija lipīgo dziesmu: “Neraudi susuriņ...” Kā klases ekskursijā visi, kas dzēruši sēž aizmugurē, kamēr kārtīgie teicamnieku žurnālisti skrollē savus laptopus autobusa pirmajās rindās.

Paspējam ierasties uz Eirovīzijas ģenerālmēģinājumu, ir pēcpusdiena un pirmā lieta, kas pārsteidz ir “Jūras vārti” mazie izmēri, daļai žurnālistu zālē nepietiek vietas, tāpēc ir jāsēž uz trepēm, taču TV ekrānos viss izskatās tā kā tam jabūt, mikro izmērus notušē pustumsa un četri pasākuma vadītaji – tie ir trīs džeki un viena meitene, tas ir tā kā Latvijas kamaniņu braucēju stafetes komanda Sočos. Ģenerālmēģinājums paiet ātri, vēlāk ar Aneti malkojam viskiju un nolemjam, ka mans favorīts būs Olga, kamēr Anete visu naudu liks uz bukmeikeru lielo cerību Donu. Un tad arī ir klāt vakars un sākas īstā Eirovīzija.

Pamanu, ka tiešraidē vadītaji ir kļuvuši daudz atraktīvāki nekā mēģinājuma laikā, iespējams, tāpēc viens no viņiem (Busuļa brālis) īsi pirms Eirovīzijas sākuma veikalā pirka lielo kafijas iepakojumu. Pēc intro priekšnesuma visi dalībnieki dodas atrādīties uz skatuves, un šeit labo stilu demonstrē Dons, kurš kāpjot uz podestiem, palaiž meitenes pa priekšu.

Kā pirmie uzstājas Ralfs un Pūce, kuram neuzzied aste, bet saplīst čells, dziesma diezgan agresīvi pievēršas Ukrainas tematikai un nobeigumā kļūst pavisam anarhistiska. Turpinājumā dzied popdīva Markus Rīva, viņa dziesmas pavadījums skan daudz klusāk par balsi un vismaz zālē ir sajūta, ka esam nokļuvuši kaut kādā karaokes vakarā. Seko Katrīne Bindere, kura pavisam mierīgi varētu iegūt garlaicīgākās dziesmas titulu. Dons Merkūrijs ar susuriņa dziesmu ir nākošais un, domājams, ja šī dziesma nebūtu latviešu valodā, tai būtu niecīgas izredzes uzvarēt, jo bez Dona majestātiskuma dziesmā nekas būtisks nenotiek, tomēr meitenēm Dons patīk, un ovācijas zālē ir lielas. Samanta Tīna savam priekšnesumam ir nomainījusi kleitu un tagad izskatās tievāka, virsū viņai tiek pūsts vējš, un, ja šis vējš būtu bijis Dons, viņš Samantu mīlētu. Tikmēr dejotājs Niko ir iedomājies, ka viņa skatuves palīgi ir oriģinālākie pasaules dejotāji un neviens jau nepamanīs to, ka tās ir Daft Punk kopijas. Grupa MyRadiantU izskatās pēc pārstilīgam rokzvaigznēm un savā stilīgumā atgādina grupu Hurts, kas laikam nav nemaz tik slikta grupa. Vislielākās zāles ovācijas iegūst Olga un Līgo, viņa ir tāda kā latviešu Beyonce, kas prot gan dziedāt, gan vienlaicīgi lēkāt un dejot, vēl svarīgi ir tas, ka visu dziesmu caurvij Rača rokraksts. Nākošā seko Aminata Savadogo, kuras iespīlētais triko un kustības liek domāt tikai par seksu. Grupa Aarzemnieki uzstājas ar hipijdziesmu par kūkas cepšanu un savā labdabīgajā priekšnesumā ļoti atgādina Prāta Vētras iznācienu pirms četrpadsmit gadiem. Tikmēr lielākie jokdari grib būt grupa Eirošmits, viņi izceļās ar pārspīlētam bārdam un parūkām, un šis ir tas gadījums, kad grupai sķiet, ka viss būs baigi smieklīgi, taču beigās visiem ir mazliet žēl. Kā pēdējā uz skatuves kāpj Katrīna Lukina, kurai ir divi sinhronie bundzinieki, diemžēl nav tā, ka vairāk bungas ir labāk, un dziesma oficiāli kļūst par vakara šķībāko dziedājumu.

Uzreiz pēc visiem priekšnesumiem dodamies uz bāru iedzert balzāmu un pa ceļam iepazīstamies ar draudzīgajiem grupas Aarzemnieki dalībniekiem Raiti Viļumovu un Joranu Steinhaueru, godīgi atzīstu, ka viņu dziesma ir diezgan forša, bet norādu arī, ka tā neuzvarēs, jo favorītos ir Dons ar Olgu. Raitis dalās baumās un pastāsta, ka Dons kā uzvaretājs ir paspējis jau sagatavot susuriņa dziesmas anglisko variantu. Tikai vēlāk saprotam, ka uzvarētāju prognozēs ir kļūdījušies pilnīgi visi, jo uzvar Aarzemnieki, līdz ar to Samanta Tīna un Dons ir tādi kā brāļi Dukuri, kas piedalās un vienmēr paliek otrie.

Izmantojam žurnālistu ekstras un ierodamies Eirovīzijas banketā. Galdus rotā dažāda veida mistiski salāti, kuros samests viss tas, kas labi izskatās. Ar dzērieniem ir visai skopa situācija. Pieejams tikai sarkanvīns, un tas arī ļoti ātri beidzas. Jāatzīst, ka alkohola trūkums traucē mums iepazīties ar Nilu Saksu vai Marku Kianu Rīvisu (mēs viņus neatšķiram). Konstatējam, ka Dons banketā nav ieradies un laikam ņēmis pie sirds savu zaudējumu, tagad spītē visiem žurnālistiem. Kamēr Samanta Tīna aktīvi fotogrāfējas vēl vienā kleitā, kas tagad kļuvusi sarkanā krāsā, vēlreiz izmantojam izdevību un aprunājamies ar grupas Aarzemnieki perkusionistu Raiti Viļumovu. Izrādas, ka Raitis un Jorans iepazinušies bāra Chomsky un uzreiz nosprieduši, ka jaspēlē kopā, savukārt dziesma “Cake to Bake” ir par kādu džeku, kas visu prot, izņemot uzcept kūku, tāpēc viņš zvana mammai prasīt padomu. Raitis atklāj, ka Ventspilī grupa uzturas jau otro vakaru, taču nekādas ballītes vakaros netiek rīkotas. Ceru, ka tie bija meli, jo savādāk par to ir baigi žēl.

Žurnālistu busiņs atgriežas Rīga piecos no rīta, un tas ir laiks, kad daudziem jau sākušās vīna paģiras. 

9.maija pievakarē viss liecināja par to, ka Uzvaras parkā  tūlīt būs kārtīga lietusgāze, steigā uz svētku epicentru ieskrienu tuvākajā Āgenskalna bodē, kur  par 2ls iegādājos lietussargu. Tas izskatījās izteikti trausls, tāpēc pārdevēja manā klātbūtnē parāda, ka tas tomēr strādā. Kad vaicāju, vai ar to viss būs kārtībā, viņa atbild: „Pagaidām vēl jā.” Tikmēr uz ielām klaiņo daudzi pusmūža vīri, viens no viņiem ir piedzēries vairāk nekā citi. Viņš dodas iepazīties ar pieturā stāvošajām sievietēm, sasveicinās un turot rokas aiz muguras jautā, lai viņas uzmin, kurā rokā ir tas? Pamanu, ka abās rokās viņam ir banānu puses bez mizas. Asprātīgi.

Tad jau esmu pie Uzvaras parkā, kur kāda jauka meitene man uzdāvina avīzi „Ruskije Dnji”. Saku paldies un dodos pa asfalta takām parka telšu leiputrijā. Tur ir teltis, kurās dala lentes ar oranžām un melnām svītrām, teltis, kurās par brīvu var apskatīt ieročus un kara bildes un, tad ir vietas, kur iegādāties Simsonu piparkūkas, cukurvati un hēlija balonus. Viss maksā tikai vienu latu. Nolemju pagaidām vēl neko nepirkt un paejot nedaudz uz priekšu nokļūstu sentimentālā diskotēkā, kurā nofilmēju foršo dziesmu par mīlestību.

Ja arī sākumā vēl esmu bijīgs, tad drīz vien saprotu, ka cilvēki parkā ir diezgan aizņemti ar svinēšanu un staigāšanu apkārt. Ir arī daudz policistu un līdz šim neredzēta apsardzes firma ar nosaukumu „Strong apsardze”. Kādai dāmai gados izstāstu, kur iespējams sameklēt avīzes un krievu karodziņus, bet  kāds vectēvs no manis uzzina, kur atrast bērnam cukurvati. Viņi sauc mani par „maļčik”, un tas man patīk. Arī lietus met līkumu un kaut kādā veidā tieši virs parka ir gaišākas debesis nekā citur. Un tad seko jauni pārsteigumi. Man pretī nāk Marija Naumova ar baltām neļķēm un brūnu ādas jaku, es laimīgs paskatos debesīs un tur lido gārnis ar septiņiem īstiem gulbjiem. Tikmēr uz lielākās skatuves iznāk Ušakova sieva (skaista) un stāsta, ka pateicoties vienam  projektam daudzi jaunieši ir brīvprātīgi palīdzējuši kara veterāniem remontēt dzīvokļus, tāpēc labākie tagad tiek izsaukti uz skatuves un saņem pateicības. Neviens neaplaudē.

Uz skatuves tiek spēlēta „Kaķuša”, daži dzied līdzi, un es nolemju izmēģināt galveno svētku atrakciju - ēšanu. Godīgi sakot, esmu bijis daudzos latviešu svētkos – Paula ziņģēs, Imanta dienās un arī Positivusā, bet nekur man nav piedāvāts normāls šašliks. Šeit ir kādas 30 šašliku ēstuves, un šašliki izskatās ļoti nopietni. Ir gan cūkgaļas, gan vistas, gan jēra šašliki, visi pagatavoti uz oglēm bez elektrības un maksā no lata līdz divi piecdesmit. Apkalpošana notiek kā Padomju laikos. Samaksā kasē, saņem čeku un tad ej pie cepēja aprunāties. Katrs pats var izvēlēties mīļāko iesmu. Sliktākā lieta visā ir tā, ka cilvēkiem  nav kur sēdēt, galdiņi pie daudzajām ēstuvēm izskatās aizņemti no vakardienas, un tur nenotiek nekāda cilvēku rotācija. Visi vienkārši sēž ar līdzi paņemtajiem rasoliem, blašķēm vai riekstiņiem un dzen savā starpa klaču. Negribot ēst stāvus, mana izvēle krīt par labu pirmās klases čeburekam, kurš ir tikko eļļā vārīts un garšo labi.

Jā, bet narcises un neļķes cilvēkiem rokās ir daudz. Dīvaini, ka lielākā daļa ar tām ilgstoši staigā apkārt un noliek tās pie pieminekļa tikai tad, kad jādodas projām. Pieļauju, ka tas ir tāpēc, ka ar puķēm rokās būt ir patīkamāk, kaut arī tik pat labi šis ieradums var pielipt no bieži apmeklētām bērēm. Lai arī cenšos, nespēju vairs atrast nevienu pazīstamu cilvēku. Tad ar akustiskajām ģitārām uz skatuves tiek spēlētas dažādas krievu dziesmas un pasākuma vadītāja piesaka grupu „Dava”, grupas solists gan izlabo nosaukumu, norādot, ka grupu sauc „Daba”.

Tuvojoties krēslai parādās aizvien vairāk cilvēku, pamanu arī dažas agresīvāk noskaņotas sejas. Nesagaidījis svētku salūtu nolemju doties projām un ceļā pie izejas saņemu vēl vienu dāvanu - maisiņu ar nosaukumu „Alternative”. Iekšā ir avīze par jauno krievu partiju Alternaķiv un kompaktdisks ar septiņdesmito gadu mūziku krievu valodā. Vēlāk braucot autobusā, uz centru dodas arī bariņš iedzērušu svinētāju, viņi savā starpā runā par to, ka, lai pasākums būtu izdevies pilnībā, vajadzētu pastaigāties pa staciju vai tirgu un „daķ kamu ta po morģe”. Centrs izskatās tukšs.             

Oskari, Oskari, Oskari. Vēl pāris stundas un tie tiks paziņoti. Kas būs gada filma? Vecāki ar bērniem saka, ka tā būs pseidofoilozofiskā „Pī Dzīve”, kinomīļi akli tic, ka tas būs vēsturiskais „Linkolns”, bet bukmeikeri liek savu naudu uz Bena Afleka „Argo”. Kāpēc tieši „Argo”? Jo tas ir Bens Afleks un viņam seko nauda. Bens ļoti labi zina, ka nekad nedabūs Oskaru tikai par to, ka ir labs aktieris, tāpēc viņš ir ne tikai labs aktieris, bet arī režisors un, lai tas neizskatītos pēc kaut kāda blefa, viņš kļūst arī par filmas producentu. Tas ir gandrīz kā būt par Nescafe trīs vienā. Ātri un efektīvi. Tā Bens Afleks filmē patriotisku un politisku filmu, izpatīkot visai Holivudai.

Un „Argo” nav nekāda haltūra. Tas ir patiess stāsts par revolūciju Irānā ar sešiem ASV diplomātiem, kuri, baidoties no drošas nāves, slēpjas mājā un gaida, kad Bens Afleks ieradīsies viņus izglābt. Jā, Bens savā intervijā dalās pārdzīvojumā, ka sākumā viņš neko nefilmēja. Viņš veica rūpīgu pētījumu. Skatījās dokumentālās filmas, lasīja dažādus sižeta atstāstus un ataudzēja tik garu un gudru bārdu, ka sieva ar viņu vairs negribēja bučoties. Tikai pēc tam viņš sāka filmēt un aizbrauca uz Turciju, kas nav tas pats, kas būt Irānā, bet tomēr diezgan līdzīgi.

Kad pirmo reizi skatījos „Argo”, no garlaicības paspēju piedzerties. Otrajā reizē piedzēros vēl vairāk, tāpēc trešajā reizē no alkohola atturējos un nopirku vienkārši vīnu. Jāsaka, ka interesants ir tikai filmas sākums, kad notiek uzbrukums vēstniecībai. Vēstnieki cenšas aizsargāties un panikā dedzina papīrus, kamēr pie sienas ir bilde ar irāņu varonī samestām šautriņām. Tā ir arī filmas spraigākā vieta. Tālāk seko gari dialogi ar asprātīgām piezīmēm. Piemēram, „Argo fuck yourslef” tiek atkārtots tik bieži, ka cilvēki internetā jau diskutē par to, vai tas vispār bija joks? Jā, tas bija joks. Diezgan slikts joks. Nedaudz labāks ir apgalvojums, kurā kāds irānis stāsta, ka pirms revolūcijas Irānā, 40% no visām kinofilmām aizņēma pornogrāfija. Tie, protams, ir gaumīgi meli.

Šī ir viena no tām filmām, kuru skatoties, pēkšņi var pieķert sevi pie tā, ka esi sācis domāt pavisam par ko citu un tāpat sižetā nekas nav palaists garām. Tas ir tāpat kā būt labā dzejas lasījumā, skatīties uz parketa grīdu un saprast, ka laukā ir fantastisks laiks. Un tā dara arī filmas galvenie varoņi, viņi sēž mājās un sacenšas par to, kurš būs garlaicīgākais no visiem. Uzvarētājs netiek noskaidrots, jo ierodas Bens Afleks, viņš kā CIA aģents visu filmu ir ļoti skumjš, sēro par dzimtenē atstāto sievu un nemitīgi apgalvo, ka ir atbildīgs. „Es esmu atbildīgs par jums,” viņš saka diplomātiem un ar šo citātu iepatīkas visām kinoteātra sievietēm.

Filmas kulminācija ir brīdis uz robežas, kad Bens Afleks tur solījumu un glābj ASV diplomātus, kuriem tagad ir viltotas Kanādas pases un izdomāts darbs kino industrijā. Lai arī filmas varoņiem sākas neliels strīds ar robežsargiem, kura laikā robežsargi dusmīgi bļaustās, īsta ticamība un spriedze tā arī netiek panākta. Ir pat sajūta, ka Irānas robežsardze nav nemaz tik sūdīga salīdzinājumā ar to, kādi vīri kādreiz bija Polijā. Un tad jau varoņi sēž lidmašīnā, misija ir izdevusies un seko lielais prieks. Šo prieku var tikai apbrīnot, visi viens otru apskauj, smejas, izplūst laimes asarās, un tas viss notiek tik sinhroni un nedabīgi, ka šķiet kāds no mums ir sajucis prātā.

Un runājot par to, ka filmas budžets ir 44miljoni, nav īsti skaidrība par ko ir tērēta šī nauda. Piemēram, „Titānika” gadījumā visa nauda aizgāja par kuģi, bet „Argo” jau nav nekāds kuģis, tur nav arī specefekti, ir tikai stilīgas frizūras un vintage brilles. Ja paskatāmies uz naudu no efektivitātes viedokļa, tad mūsu mīļā filma „Rokijs” pacentās dabūt Oskaru iztērējot tikai vienu miljonu, un tas nebija nemaz tik sen.

Un, protams, ka arī „Argo” šonakt saņems Oskaru. Tā ir filma par to, cik stilīga ir Holivuda un cik lielu lomu tā var spēlēt starptautiskā konfliktā. Un, lai cik garlaicīgs un paredzams nebūtu sižets, filma tomēr ir tieši tik ieturēta un snobiski smalka, lai patiktu visai akadēmijai, viņa spēs identificēties un balsos par sevi. Pārējie skatītāji var sašutumā klaigāt par pārāk lielo propagandu, patriotismu un subjektīvo skatījumu, bet vienīgais, ko šeit varu ieteikt, ir ņemt papīru, zīmuļus un atspēlēties. Irānai vajadzētu uzņemt līdzīgu filmu, varbūt pat divas filmas, kurās viss tiek parādīts savādāk. Piemēram, ASV misija ir izdevusies tikai tāpēc, ka Irānas robežsargs iemīlas vienā no diplomātēm. Viņš negrib, lai viņa mirst, tāpēc izliekas, ka viss ir kārtībā. Pēc tam viņi ilgi sarakstās ar vēstulēm un satiekas Turcijā. Īsta drāma ar laimīgām beigām.

Meklēt sievu vai nemeklēt? Protams, ka meklēt! Mēs dzīvojam laikā, kad precēšanās ir kļuvusi par modes tendenci, kuru var atļauties tikai turīgi un veiksmīgi cilvēki, tāpēc TV3 nolemj palīdzēt cilvēkiem un uztaisa šovu. Tiek savākts bariņš vientuļo vīriešu, tad tie tiek nosaukti par saimniekiem, un šovs „Saimnieks meklē sievu” var sākties. Nosaukums skan pietiekoši pārliecinoši, lai vairumam sieviešu rastos sajūta, ka beidzot tiks laimēts lielais dzīves Lotto. Tas būs vīrietis ar īpašumu un zemi, lauku idilli, pļavu un nebeidzamām dienām šūpuļtīklā. No rīta dziedās gaiļi, gultā tiks pasniegta kafija un, ja kādreiz kļūs garlaicīgi, iesim uz zaļumballēm, kausim cūkas un dzīvosim bagāti.

Realitāte ir nedaudz savādāka. Visi „saimnieki” ir vīri ar bagāžu, kura nenāk no lidostas, bet gan no dzīves. Saimnieki dzīvo kopā ar vecākiem un kaut kādā ziņā nemaz nav tik lieli saimnieki kā sākumā varētu šķist. Es to zinu, un jūs to zināt. Tikai patstāvīgs un nekaunīgs vīrietis var būt saimnieks. Skumjo situāciju glābj vien fakts, ka sievu meklētāji pēc dabas ir īsti brunču mednieki, lai iepatiktos sievietēm, viņi jau iepriekš ir samācījušies dažādus treidmārkus jeb trikus, ar kuriem var ātri iemantot labvēlību. Piemēram, Kaspars prot švaki spēlēt ģitāru, staigāt ar basām kājām un neēst gaļu, tas ir ļoti labs veids, kā dabūt hipijmeitenes. Sandis audzē ūsas, un principā ar to arī viss ir pateikts. Almantam tuvas ir sportiskās izklaides - ar slēpēm un ieročiem, tāpēc visas blondās meitenes ir viņa. Pavisam cits Sandis labo santehniku un izskatās tā, it kā mierīgi varētu sadot man pa seju. Tā ir kārtējā uzvara pie sievietēm. Vienīgais, kurš nedaudz pārcenšas, ir Egīls, viņam mājās ir tūkstoš aitu, tāpēc sievietes viņam līp klāt un raksta vēstules kā vēl nekad.

Tālāk katrs saimnieks izvēlas trīs potenciālās sievas, kuras var dažas dienas testēt un tad ir jāizvēlas viena. Vislabāk ar testēšanu veicās Sandim ar ūsām. Viņš pamanās iestāstīt Karīnai, ka vienīgais veids, kā kaut ko var noskaidrot, ir bučojoties. Jāsaka, ka tur viņam pilnībā var piekrist. Tas tiešām ir vienīgais īstais veids. Otrs Sandis ir nedaudz kūtrāks un testēšanu vairāk nodod tēva rokās. Kā labs amfetamīns viņa tēvs svaida sievas no viena absurdā darba pie nākamā. Noper, safočē un sabučo visas, pasniedzot to kā lielu joku. Tikmēr dabas bērns Kaspars izvēlas kaut ko pavisam ekscentrisku, viņš nolemju testēt sievietes uz bitēm. Bezbailīgākā izrādās Gunita, kura bez jebkādiem protektoriem iet bišu stropos un uzvar pārējās sievas. Almants savas sievas nemaz negrib pārbaudīt un paļaujas tikai uz matu krāsu. Vissliktākā situācijā nonāk Egīls, dēļ izgājiena ar aitām viņam ir pieteicies reti kupls sieviešu skaits, kuras, spītējot liktenim, ir diezgan gudras. Kaut kādā brīdī šīs sievietes saprot, ka ir nokļuvušas ellē un nemaz negrib būt sievas. Bēgot no Blaumaņa „Velniņi” cienīga scenārija, viņas nolemj rīkoties un pamet Egīlu.

Un ko tad katrs no saimniekiem izvēlas? Sandis ar ūsām izvēlas kluso Vendiju - sievu, kura viņu interesē vismazāk, tomēr ir pietiekoši forša, lai neizvestu no pacietības. Kasparam tiek Gunita, kura tic, ka puisim ir kāds noslēpums, kuru vajadzētu atklāt. Almants izvēlas blondāko un jaunāko. Egīls paliek bešā, un otrais Sandis ir vienīgais, kurš saprot, ka visprātīgāk būtu ņemt sievu, kuru iespējams arī sasmīdināt.

Šova pēdējā sērijā kāzas tomēr netiek rādītas un ir jāskatās ceļojumi uz tuvējām ārzemēm: Vāciju, Zviedriju vai Igauniju. Ceļojumi apzināti ir izvēlēti piezemēti, lai vairāk varētu koncentrēties uz pāru neveiklajām attiecībām. Var just, ka ārpus filmēšanas laukiem pāri paspējuši sastrādāt daudz, daudz nedarbu un tagad sakautrējušies slepus bučojas. Interesanti, ka Egīls, kurš ar savām aitām bija lielākajos zaudētājs, kaut kādā veidā pamanījies atsist vienu no sievām atpakaļ un tagad ceļojuma laikā sāk jau meklēt gredzenus, diemžēl ārzemēs visi gredzeni ir ļoti dārgi, tāpēc Egīls saka, ka šeit nav lielas izvēles. Dabas bērns Kaspars uz kuģa ierodas šortos, ar plikām kājām un izskatās pamatīgi sapīpējies, pēc tam, kad viņš tiek izmests no restorāna seko viņa atzīšanās, ka šeit ir „galīgi nesaistoša atmosfēra, jo atpūsties un iedzert nav nekas saistošs.” Pieļauju, ka par atpūšanos viņš meloja, bet jāsaka, ka ar dzeršanu pāriem vispār iet ļoti švaki. Vienīgais pāris, kas iedzer pa šotam, ir blondais pāris ar Almantu priekšgalā. Tomēr dzeršana jau šajā šovā nav nemaz tik svarīga. Svarīgi, ka pāri ir laimīgi.

Un, ja man tagad būtu jāprognozē, kurš pāris dzīvē izrādīsies vislaimīgākais, es apgalvotu, ka tas būs Sanda ar Maritas pāris. Pirmkārt, jau tēvs kā motivāciju viņiem ir apsolījis uzdāvināt īpašumu, otrkārt, Sandim ir kārtīgs džips un, treškārt, viņiem ir kopīgs humors. Manas prognozes varēs pārbaudīt nākošajā sērijā, kad tiks rādīts, kā mīlnieki mainījušies pēc dažu mēnešu tuvības. Es klusi ceru, ka sievas tad jau gaidīs bērnus, bet vīriem būs bijusi tāda raža, ka varēs pabarot vēl dažus saimniekus, kuri izaugs un arī meklēs sievu.

„Es nedomāju, es daru!” tā kādā intervijā dziedātāja Lana Del Ray raksturoja savu karjeru. Tas skan gan pārliecinoši, gan dumji, tāpēc es kā cilvēks, kurš maz ko visā saprot uzreiz kļuvu par viņas fanu. Tikmēr ielu izkārtnes aktīvi ziņo par gaidāmo Lana Del Ray koncertu. Sadzirdējis, ka pirmajiem 300 apmeklētājiem būs 15latu dāvanu kartes, es steidzos pirkt biļetes. Taču paradīzes kases man pārsteidz nesagatavotu un paziņoja, ka tas viss nebūs koncerts, bet gan jauns H&M drēbju veikals. – Kā tā? - Jā, Jā! Līdzīgi kā pašmāju Ozols jaunības dienās dīloja drēbes reperiem, arī Lana Del Ray pievēršas apģērbam, un viņas izvēle – džemperis no H&M. 

„Tas ir liels un zaļš, kas tas ir?” es jautāju Anetei Konstei, un viņa atbild, ka tas ir arbūzs, taču es biju iedomājies Ilonas Balodes grāmatu „Rīga-Pekina”. Gandrīz pillā textu sastāvā esam ieradušies Kaņepes Kultūras centrā, kur piektdienas karstumā notiek grāmatas un soundtreka prezentācija. Vairāk nekā 7 mēnešus Ilona Balode un Rolands Ūdris pavadīja ekstremālā stopēšanas ceļojumā uz Pekinu. Laimīgi atgriezušies Latvijā Ilonā saraksta grāmatu, bet Rolands ieraksta dziesmas.

Ar mobilo telefonu cenšos iemūžināt prezentācijas gaisotni, kamēr Elīnu Kolāti aplenkuši sargā Amsterdamas draugi, blakus fotogrāfē fotogrāfi, pa trepēm rāpo mazi bērni, un pieaugušie izklaidējas ar alu. 

Jāsaka, prezentācijas mēdz būt tik pat līdzīgas, cik skolas izlaidumi. Tās pašas pateicības runas, ziedi un aplausi, tomēr atšķirība ir tā, ka vienmēr par brīvu tiek dots lēts vīns un dažreiz ir arī kaut kas garšīgs, tāpēc jau prezentācijas bieži apmeklē vieni un tie paši cilvēki. Šoreiz apmeklētājus pārsteidza stiprais gruzīnu degvīns „Čača”, un kāds žurnālistu pāris ļoti sašutis šķendējas par to, ka nav tas vīns kā cerēts. Lai kā arī būtu citiem, textiem čača ļoti gāja pie sirds.

Nav šaubu, ka abi grāmatas varoņi dzīvē ir lieli uzdzīvotāji, tāpēc grāmatai vajadzētu būt inčīgai arī bez visas lasīšanas. Rolands Ūdris savā runā gan ironiski atzīstas, ka nekādu lielo devumu viņš grāmatā nav devis, un disks, kuru viņš it kā ir ierakstījis, patiesībā ir Ilonas Balodes darbs. Izrādās, ka Ilona viņu tik ļoti iedvesmo, ka jau vairāk nekā trīs gadus viņa ir Rolanda mūza. Vēlāk, kad viņi kopā spēlē jaukas hipijdziesmas, es pēkšņi pamanu, ka abi taču totāli viens otrā ir samīlējušies. Par šo jaunatklājumu cenšos informēt pārējos, taču Elīna Kolāte smejoties skaidro, ka tas jau nu gan nav bijis nekāds noslēpums, ka viņi ir pāris. Tāpēc vēlreiz: „Rūgts!”

Nedaudz pavērojot visus apmeklētājus, pamanu kādu aizdomīgu vīru, kurš ik pa laikam no mugursomas izņem divlitrīgo alu un ielējis to plastikāta zupas trauciņā rāmi dzer, sēžot uz koka trepēm. Arī es iedzēru mazliet čaču un dodos iepazīties. Noskaidroju, ka vīru sauc Ilļa, viņš ir pa pusei dzejnieks, pa pusei rakstnieks un arī alkoholiķis, kurš šobrīd raksta grāmatu par integrēšanos latviešu sabiedrībā. Ilļa atzīst, ka šai prezentācijai jēgu viņš neredz, bet viņam patīk, ka cilvēki šeit ir labi. Vēlāk, kad sākas koncerts viņš ļoti aktīvi sāk dejot un izskatās ļoti laimīgs. To arī nofilmēju.

Pēc muzikālā priekšnesuma texti saņem grāmatas eksemplāru un dodas fočēties, un lūgt autogrāfus. Lai par ceļojumu rastos kaut neliels priekšstats neizlasot grāmatu, jautāju autorei, vai tur būs atspoguļotas arī dzeršanas ainas? Saņēmu apstiprinošu atbildi, ka dzeršanas epizodes grāmatā būs diezgan daudz. Uzzināju, ka tādā ziņā čača ir ļoti bīstama, sevišķi, ja tā tiek jaukta kopā ar alu. Tā ar čaču pēc daudziem aliņiem Gruzijā nācās saķerties Ilonai, viņa sasita bāra galdu, sastrīdējās ar bārmeni un vēlāk slēpās krūmos no policijas. Par laimi viss beidzas labi, ja grūtos brīžos proti bučoties. Udrītis savukārt dalījās Budapeštas pieredzē, kur sadzēries viskiju viņš uzmeta lūpu, sastrīdējās un nolēma ceļot tālāk viens. Vēlāk pamodies atskurbtuvē viņš saprata, ka strīdi ir veselīgi tikai tad, kad beidzas laimīgi, tāpēc gāja atvainoties un labot situāciju.

(foto ar Rolandu Ūdri un Ilonu Balodi, autore - Sarmīte Kolāte)

(foto ar Ilļu, autore - Sarmīte Kolāte)

Sestdienas rīts textiem sākās ar neticamām paģirām. Elīnu un Aneti mocīja bezspēks, bet man bija piemetušās izcilas galvassāpes. Varbūt pie vainas bija lielais karstums vai kaut kādas mēness fāzes, taču lielas aizdomas krīt uz to, ka savu roku tur pielika daudzās čačas glāzes, kuras iepriekšējā vakarā bija diezgan draudzīgas. Jāsaka, ka grāmata ļoti labi kliedē paģiras, ceļojums ir detalizēti aprakstīts, ļauj izjust patīkamu klātesamību, un valoda nav sarežģīta.      

„Jēzus - tā ir atbilde uz visiem taviem jautājumiem!” saka kristieši, kamēr es sestdienas pēcpusdienas vienās paģirās nolemju sakārtot sevi kristīgajā festivālā „Baltic Youth Festival”. Šis lēmums bija tik pat zibenīgs, cik interneta paziņojums, ka visas desmittūkstoš sēdvietas jau kāds ir paspējis rezervēt. Nezinu, kurš tas bija, bet nolēmu iet par zaķi.

Festivāls notika Arēnā Rīga, kur jau pa gabalu pamanīju milzīgu kaudzi ar tukšiem autobusiem. Kā šrotā tie tur stāv un nevienam nav vajadzīgi. Tad ievēroju, ka pie ieejas ir kaut kādi daži cilvēki sarkanos T-kreklos. Dodos pie tuvākā vīra un ar satrauktu cietēja lomu sāku stāstīt kā šorīt aizgulējos un galīgi aizmirsu rezervēt biļetes. Vīrietis uz mani paskatās, un man uzreiz ir skaidrs, ka viņš nesaprot latviešu valodu, tāpēc saprotamies ar zīmēm.   

Ieeju Arēnā un pēkšņi man ir maksimāls WoW! Spilgts apgaismojums un krāsas tādas, it kā es būtu nokļuvis I-Phonā, meitenes sajūsmā spiedz, un LCD ekrāns (es tagad nepārspīlēju) ir divstāvu mājas augstumā. Visam pa virsu „Baltic Youth Festival” uzraksts, zem kura kā TV realitātes šovos norisinās sms čats. Katrs kaut ko var aizsūtīt, un tas pēc tam parādās ekrānā. Iedomājieties? Un visi raksta par to, kas viņiem rullē. Piemēram, „Jelgavas baptistu draudze rullē.” Vai arī: „Jēzus šodien rullē.” Daudz tur neliekuļojot aizsūtu: „Meitenes rullē!” Taču ziņa netiek publicēta.

Festivāls sākas ar luterāņu mācītāja runu par Dievu un Jēzu, pēc kuras seko kopēja lūgšana. „Lūgties jau tiem kristiešiem patīk,” teiktu Aleksis Zoldners, kamēr es noliecis galvu nožēloju grēkus. Tad sāk skanēt dažādi roka gabali. Pārsvarā tās ir ļoti garlaicīgas dziesmas ar ģitārām. Lai neaizmigtu lasu čatu, kur tiek pieminēts Jēzus un mūzika: „Rock Hard in the name of Jesus,” vai arī „Thank you for the Hard rock bass, Jesus.” Sapratis, kāpēc mana iepriekšējā īsziņa nav bijusi diez cik veiksmīga, uzrakstu labojumu: „Kur Jēzus, tur meitenes!” Taču arī šī īsziņa neiztur kritiku un netiek publicēta. Kas notiek? Beidzas muzikālie priekšnesumi, un uz skatuves ierodas vēl viens mācītājs, šoreiz no katoļu draudzes, un kāda blakus sēdoša māmiņa baksta priekšā sēdošo dēlu, sakot: „Skaties, dēliņ, skaties - Tavējais!” Puika par šādu rīcību nav diez ko priecīgs un var redzēt, ka viņš slepus sitis čatu ar draudzenēm.

Paralēli visam, festivāla vadītāji cenšas iekustināt publiku, liekot izpildīt dažādas interesantas lietas. Piemēram, taisīt noizu („make some noiz”), pacelt gaisā rokas, stāvēt krustā, izpildīt vecos labos vilnīšus un mudināt fočēties ar telefoniem, lai būtu bildes twitterī. Šķiet, ka kopējais pacilājums ir augsts, taču tad uz ekrāniem sāk demonstrēt audzinošu klipu par grupas „Korn” ģitārista Brajenu „Heda” nedienām. Brajens stāsta kā savos slavas gados cītīgi dzēris, šņaucis amfetamīnu un audzinājis meitu, taču ar dzīvi tā arī nav bijis diez ko apmierināts, tāpēc vienreiz viņš tā sašņaucies, ka sajutis Dievu. Tā bijusi tik ļoti spēcīga reize, ka nākošajā dienā viņš izmetis visas narkotikas un pievērsies kristietībai. Malacis!

Zāle aplaudē un ierodas trešais policists, kurš saka: „Varbūt tev ir depresija, varbūt tu domā par pašnāvību, varbūt tu graizi sevi, bet mēs gribam, lai tu zinātu, ka mēs tevi mīlam.” Seko garāks pārspriedums par to, ka neviens šeit nav viens un, ka visi grēki tiks piedoti, un uz brīdi man sāk šķists, ka cilvēki ir sanākušu, jo jūtas par kaut ko ļoti vainīgi. Sākas pasākuma liriskā daļa. Uz skatuves kāpj džeks ar milzīgu sintezatoru, viss satumst, cilvēki ceļas kājās un ar pievērtām acīm sāk viegli šūpoties dejā. Sms čats ir pazudis un tagad var lasīt dziesmu tekstus, un dziedāt līdzi. Pamanu, ka pūlī ir arī tādi galēji fanātiski cilvēki, kas no dziedāšanas ir pilnīgi apsitušies un sākuši raudāt.

Kur kristietis, tur ziedojumi. Arī šoreiz katram bija iespēja noziedot kādu naudiņu labdarībai. Līdzekļi tika vākti pret abortiem, pamatojums tam ir tāds, ka Latvijā katru gadu tiek veikti 10tūkstoši aborti un, ja tie netiktu veikti, tiktu veicināta dzimstība. Manuprāt, lieliska ideja. Noziedoju pusi no savas algas, jo, ja tā tiks atdota meitenei, kas grasās taisīt abortu un piedzims bērniņš, es zināšu, ka par vienu labu cilvēku pasaulē tagad būs vairāk.   

Nobeigumā uzfilmēju klipu ar foršām meitenēm, kuras dejoja. Kliedējot lasītāju šaubas, atzīšos, ka esmu rūdīts kristietis. Divas reizes absolvēju svētdienas skolu, vienreiz kristījos un daudzas reizes grēkoju. Manai sirdij vistuvākā ir vecās skolas  kristietība - ar ērģelēm, aukstu baznīcu, Mocarta rekviēmu, svecēm un nāves smaku. Tāpēc „Baltic Youth festival” man patika ar savu pompozo banalitāti, virtuālismu, spēju neieslīgt neskaidros eksperimentos un centieniem kristietību integrēt visā laicīgajā.

Čau, esmu Filips Derums, ilggadējs texxxtu fans, kurš, pieņemot Elīnas Kolātes piedāvājumu, ir nolēmis pievienoties texxxtu kolektīvam, lai dzertu un rakstītu.

„Ja šobrīd radītu Titāniku, tas neaizietu.” Tāda bija pirmā atziņa pēc trešā Šerija, kad ar Elīnu Kolāti sēdējam parkā, dzerot aiz 3D „Titānika” sliekšņa. Dzīres ievilkās līdz nākošajam rītam, tāpēc tagad rakstīšu par filmu.

Sākumā gandrīz sajaucām zāles uz aizgājām uz „Titāna dusmām”, bet tad tomēr atradām īsto zāli ar nosaukumu. Pats „Titāniks” sākās ar nelielu kavēšanos, jo pirms durvis vaļā vērt, filma ir jāattin uz sākumu, personālam jāapmazgā 3D brilles, un tuvredzīgajiem skatītājiem jāapmaina parastās brilles pret lēcām. Tāpat kā mēs arī citi ir atnākuši pārbaudīt, vai „Titāniks” tiešām ir tik pat kruts kā pirms piecpadsmit gadiem. Varbūt tas viss ir bijis blefs? Daži no skatītājiem, paļaujoties uz veiksmi un 3D pieredzi, ir ieradušies kopā ar bērniem.

Par 3D efektiem režisors Kamerūns iztērēja 18miljonu, liekot 300 datordizaineriem strādāt 60 nedēļu no vietas, kas ir vairāk nekā pati filmas uzņemšana kopā. Un jāsaka, ka 3D efekti filmai ir. Vislabāk tos var izjust vidējas distances kadros - istabās, kurās tagad ir sajūtams patīkams dziļums un klātesamība. Arī filmas attēls kļuvis skaidrākas un detalizēti spožāks, taču skatītāji, kuri cer ar Titāniku noķert galvu reibinošus karuseļa efektus, varētu būt vīlušies. Datordizaineri nav centušies būt uzbāzīgi un pārspīlēt lietas. 3D reti kad tiek izmantots tuvplānos un tālos masu skatos, un varbūt tieši tāpēc acis paspēj pierast pie 3D efektiem un pēc filmas pirmajām minūtēm vairs nav manāma liela atšķirība.

Kopš „Titānika” pirmizrādes ir mainījušies ne tikai skatītāji, bet arī paši aktieri. Keita Vinsleta kādā intervijā atzina, ka tagad ir kļuvusi tievāka, kamēr Leonardo Di Kaprio palicis smagāks un izvairīgāks. Savu attieksmi viņš pauda neapmeklējot „Titānika” 3D pirmizrādi. Gadiem ejot, atsevišķas filmas situācijas savā nopietnībā skatītājam varētu šķist komiskākas nekā agrāk. Piemēram, brīdis, kad filmas sākumā Keita skrien lekt pāri bortam, izskatās kuriozs tikai tagad. Pirmkārt, jau Keita izskatās piedzērusies un, otrkārt, viņa skrien tā it kā gribētu vemt. Arī situācija, kad Di Kaprio saslēgts roku dzelžos no Keitas izvarotāja kļūst par viņas glābēju, ir vienkārši fantastiska. Neviens neapšauba to, ka Leonardo ir izglābis Keitas dzīvību, un kāds vīrs ar brendija glāzi rokās atskaņās saka: „Well, the boy’s a hero then. Good for you, son. Well Done.” Par šo zālē cilvēki ņirdza.

Interesanti, ka valdība Ķīnā ir cenzējusi 3D Titānikā epizodi, kurā Keita Vinsleta tiek gleznota kaila. Šis aizliegums tiek pamatots ar satraukumu par to, ka šajā epizodē skatītāji 3D efekta pārņemti gribēs aiztikt Keitas krūtīs un traucēs pārējiem baudīt filmu. Kāds Ķīnas blogeris pat vīlies raksta, ka bija gaidījis šo brīdi 15 gadu, bet tagad nekā. Nezinu, kam vēl ķīnieši pieskaras 3D filmu laikā, taču nedaudz saskumu, ka šī ideja man neienāca prātā pašam. Katrā ziņā iesaku texxxtu lasītājiem izmantot izdevību un aiziet pamēģināt pieskarties tām Keitas krūtīm.

Bet, runājot par raudāšanu, nav šaubu, ka „Titāniks” ir filma, kurai pēc savas būtības būtu jāliek cilvēkiem raudāt. Ja pirms piecpadsmit gadiem filmas laikā man raudāt nācās tikai beigās, tad tagad jau aizkustinājums ar asarām bija krietni lielāks. Emocijas. Vienas vienīgas emocijas! Un nebija tā, ka es tur raudāju viens. Asaras lija arī citiem. Šeit droši vien varam runāt par to, ka katra sapnis ir iemīlēties no pirmā skatiena, pazaudēt galvu kāda dēļ, rīkoties spontāni, izglābt dzīvību un iekarot sirdi, vai varbūt arī divas sirdis.

Ja Elīna Kolāte asarām līdzi bija paņēmusi salvetes, tad mani glāba tumšās 3D brilles, kurām ir viens ļoti praktisks pielietojums - tās efektīvi apslēpj cilvēku saraudātās acis. Neskatoties uz to, ka filmas laikā es vairakkārt devos uz tualetēm, lai nomazgātu seju, gribu teikt, ka trīs stundas ar 3D Titāniku bija tā vērtas. Iespējams, ja filma tiktu radīta tagad, tā nepiedzīvotu tādu pašu triumfu, jo cilvēki vienkārši ir kļuvuši gudrāki un nepacietīgāki, tomēr episka traģēdija un pēkšņa mīlestība vienmēr ir bijusi aktuāla un aizkustinoša tēma. Nedaudz 3D un viss atkal notiek.

Nākošajā rītā pēc filmas noskatīšanās atklājās, ka beigas nav bijušas īpaši skaidras, tāpēc uz datora tika lejupielādēta papildus versija, kurā noskaidrojās, ka filmas nobeigums kinoteātrī bijis izgriezts.