Meklēt sievu vai nemeklēt? Protams, ka meklēt! Mēs dzīvojam laikā, kad precēšanās ir kļuvusi par modes tendenci, kuru var atļauties tikai turīgi un veiksmīgi cilvēki, tāpēc TV3 nolemj palīdzēt cilvēkiem un uztaisa šovu. Tiek savākts bariņš vientuļo vīriešu, tad tie tiek nosaukti par saimniekiem, un šovs „Saimnieks meklē sievu” var sākties. Nosaukums skan pietiekoši pārliecinoši, lai vairumam sieviešu rastos sajūta, ka beidzot tiks laimēts lielais dzīves Lotto. Tas būs vīrietis ar īpašumu un zemi, lauku idilli, pļavu un nebeidzamām dienām šūpuļtīklā. No rīta dziedās gaiļi, gultā tiks pasniegta kafija un, ja kādreiz kļūs garlaicīgi, iesim uz zaļumballēm, kausim cūkas un dzīvosim bagāti.

Realitāte ir nedaudz savādāka. Visi „saimnieki” ir vīri ar bagāžu, kura nenāk no lidostas, bet gan no dzīves. Saimnieki dzīvo kopā ar vecākiem un kaut kādā ziņā nemaz nav tik lieli saimnieki kā sākumā varētu šķist. Es to zinu, un jūs to zināt. Tikai patstāvīgs un nekaunīgs vīrietis var būt saimnieks. Skumjo situāciju glābj vien fakts, ka sievu meklētāji pēc dabas ir īsti brunču mednieki, lai iepatiktos sievietēm, viņi jau iepriekš ir samācījušies dažādus treidmārkus jeb trikus, ar kuriem var ātri iemantot labvēlību. Piemēram, Kaspars prot švaki spēlēt ģitāru, staigāt ar basām kājām un neēst gaļu, tas ir ļoti labs veids, kā dabūt hipijmeitenes. Sandis audzē ūsas, un principā ar to arī viss ir pateikts. Almantam tuvas ir sportiskās izklaides - ar slēpēm un ieročiem, tāpēc visas blondās meitenes ir viņa. Pavisam cits Sandis labo santehniku un izskatās tā, it kā mierīgi varētu sadot man pa seju. Tā ir kārtējā uzvara pie sievietēm. Vienīgais, kurš nedaudz pārcenšas, ir Egīls, viņam mājās ir tūkstoš aitu, tāpēc sievietes viņam līp klāt un raksta vēstules kā vēl nekad.

Tālāk katrs saimnieks izvēlas trīs potenciālās sievas, kuras var dažas dienas testēt un tad ir jāizvēlas viena. Vislabāk ar testēšanu veicās Sandim ar ūsām. Viņš pamanās iestāstīt Karīnai, ka vienīgais veids, kā kaut ko var noskaidrot, ir bučojoties. Jāsaka, ka tur viņam pilnībā var piekrist. Tas tiešām ir vienīgais īstais veids. Otrs Sandis ir nedaudz kūtrāks un testēšanu vairāk nodod tēva rokās. Kā labs amfetamīns viņa tēvs svaida sievas no viena absurdā darba pie nākamā. Noper, safočē un sabučo visas, pasniedzot to kā lielu joku. Tikmēr dabas bērns Kaspars izvēlas kaut ko pavisam ekscentrisku, viņš nolemju testēt sievietes uz bitēm. Bezbailīgākā izrādās Gunita, kura bez jebkādiem protektoriem iet bišu stropos un uzvar pārējās sievas. Almants savas sievas nemaz negrib pārbaudīt un paļaujas tikai uz matu krāsu. Vissliktākā situācijā nonāk Egīls, dēļ izgājiena ar aitām viņam ir pieteicies reti kupls sieviešu skaits, kuras, spītējot liktenim, ir diezgan gudras. Kaut kādā brīdī šīs sievietes saprot, ka ir nokļuvušas ellē un nemaz negrib būt sievas. Bēgot no Blaumaņa „Velniņi” cienīga scenārija, viņas nolemj rīkoties un pamet Egīlu.

Un ko tad katrs no saimniekiem izvēlas? Sandis ar ūsām izvēlas kluso Vendiju - sievu, kura viņu interesē vismazāk, tomēr ir pietiekoši forša, lai neizvestu no pacietības. Kasparam tiek Gunita, kura tic, ka puisim ir kāds noslēpums, kuru vajadzētu atklāt. Almants izvēlas blondāko un jaunāko. Egīls paliek bešā, un otrais Sandis ir vienīgais, kurš saprot, ka visprātīgāk būtu ņemt sievu, kuru iespējams arī sasmīdināt.

Šova pēdējā sērijā kāzas tomēr netiek rādītas un ir jāskatās ceļojumi uz tuvējām ārzemēm: Vāciju, Zviedriju vai Igauniju. Ceļojumi apzināti ir izvēlēti piezemēti, lai vairāk varētu koncentrēties uz pāru neveiklajām attiecībām. Var just, ka ārpus filmēšanas laukiem pāri paspējuši sastrādāt daudz, daudz nedarbu un tagad sakautrējušies slepus bučojas. Interesanti, ka Egīls, kurš ar savām aitām bija lielākajos zaudētājs, kaut kādā veidā pamanījies atsist vienu no sievām atpakaļ un tagad ceļojuma laikā sāk jau meklēt gredzenus, diemžēl ārzemēs visi gredzeni ir ļoti dārgi, tāpēc Egīls saka, ka šeit nav lielas izvēles. Dabas bērns Kaspars uz kuģa ierodas šortos, ar plikām kājām un izskatās pamatīgi sapīpējies, pēc tam, kad viņš tiek izmests no restorāna seko viņa atzīšanās, ka šeit ir „galīgi nesaistoša atmosfēra, jo atpūsties un iedzert nav nekas saistošs.” Pieļauju, ka par atpūšanos viņš meloja, bet jāsaka, ka ar dzeršanu pāriem vispār iet ļoti švaki. Vienīgais pāris, kas iedzer pa šotam, ir blondais pāris ar Almantu priekšgalā. Tomēr dzeršana jau šajā šovā nav nemaz tik svarīga. Svarīgi, ka pāri ir laimīgi.

Un, ja man tagad būtu jāprognozē, kurš pāris dzīvē izrādīsies vislaimīgākais, es apgalvotu, ka tas būs Sanda ar Maritas pāris. Pirmkārt, jau tēvs kā motivāciju viņiem ir apsolījis uzdāvināt īpašumu, otrkārt, Sandim ir kārtīgs džips un, treškārt, viņiem ir kopīgs humors. Manas prognozes varēs pārbaudīt nākošajā sērijā, kad tiks rādīts, kā mīlnieki mainījušies pēc dažu mēnešu tuvības. Es klusi ceru, ka sievas tad jau gaidīs bērnus, bet vīriem būs bijusi tāda raža, ka varēs pabarot vēl dažus saimniekus, kuri izaugs un arī meklēs sievu.

Manu otro textu līdz šim apvijis tik daudz mahināciju, cik Kombuļu Inesi garīgo slimību: es mēļoju, ka tas būšot par Džastina Bībera filmu ar aforistisko nosaukumu „Nekad nesaki nekad 3D”, jo tā iekarojusi IMDb (ko es cienu) topa 1. vietu un tādējādi kļuvusi par labāko filmu pasaulē, tomēr tas būtu par marginālu man skatīties nelicencētu skrīneri, taču skolas mediatēkā, kad vaicāju pēc šī darba, par mani sāka ķiķināt un nupat pēc skolas mani sāk arī iekaustīt, tā ka šitas neizdosies, sorz.
Tā kā es esmu dabaszinātnieks ar plašu sirdi un šajā brīžam asinsaukstajā kolektīvā trūkst siltu emociju, EK man piespēlēja lielāko notikumu pagastā: karaliskās kāzas. Teikšu godīgi, būtu no šīs fantasmagorijas izvairījies, jo es vēl knapi spēju atgūties no pieskaršanās Rebekai Blekai pagāšnakt sapnī, tomēr man no EK ir hroniski bail. Rezultātā tagad, kad kāzas galā, esmu izraudājis acis tik sarkanas, ka izskatos kā Edvards, kurš tikko apēdis Bellu: it kā apmierināts, bet tajā pašā laikā salauzts un skumīgs par visu šmuci.
Sākšu ar to, ka, par spīti manai karaliskajai mūzikas gaumei, es absolūti nekā nejēdzu par karalisko ģimeni. Es zinu, ka ir tāda smieklīga tantīte, kuras mātei par godu ir nosaukta mūsu skolas biblene, un ka viņu nez kāpēc sauc sugasvārdā par karalieni ar lielo Q, lai gan valodniekiem par šito vajadzētu pakliegt. Tad vēl es zinu, ka bija tāda princese (ar mazo p) Daijena, kuru tautā nez kāpēc ļoti mīlēja un kuru mūsu ģeogrāfijas profesors uzlika pagāšnedēļ uz slaida kā „1 no 10 vismīlētākajiem britiem evā”. Tad vēl es zinu to rižo un to, kurš precas, un to, ka viņi visi dzīvo Bigbenā (to man pateica EK, lai es izklausos gudrāks).
Pašas kāzas es gandrīz nogulēju. Piecelties plkst. 9 tomēr bija pārāk challenging, tādēļ tā vietā es piecēlos plkst. 10.30, un brīdī, kad beidzot uzštellēju BBC tiešraidi no kkādas baznīcas, pirmais, ko izdzirdēju, bija: „It’s 10.53, and Kate is now waving” aka „Ir 10.53, un Keita tagad māj.” Nepārprotami, uzsvars šajā ir uz to, ka ir 10.53, tomēr esmu palaidis garām tā visa bekgraundu. Kaut kur pa vidu visai Keitas māšanai es redzēju arī Tantīti, kura izskatījās gauži mīlīgi – nezinu, vai viņa gribēja būt cālītis vai saulīte, vai olu pudiņš (http://30.media.tumblr.com/tumblr_lkesr6F67i1qdqty0o1_500.jpg). Pati Keita bija uzvilkusi kaut kādu baltu mežģīņotu aizkaru, piešuvusi galā palagu, kurš vienai nabaga sievietītei bija jānes, jo tas vilkās pa zemi un Keita bija atkal pārrēķinājusies, cik īsa patiesībā ir. Ja ap šo palagu apkārt saliktu beņķus, uz Keitas pusdienas varētu ieturēt visa karaliskā ģimene. Lai gan tas viss izstījās gauži neveikli, publika sajūsmā stenēja. Tad Kaķa, skanot mazām zēnu balstiņām, devās iekšā baznīcā un turpināja māt. Fonā skanošais apokaliptiskais korālis, pēc mana rumāņu dzīvokļabiedra mūziķa domām, esot Aberdīnas (!!!) komponista „Apokaliptiskais korālis stīgu orķestrim ar fūgu”, man savukārt tas izklausījās vnk pēc Viens pats mājās saundtreka.
BBC, kamēr Keita nevarēja vien beigt māt, sāka rādīt viesus. Visiem viesiem (es viņus neatpazinu) BBC veltīja aptuveni 2 sekundes, Tantītei – 5 sekundes, savukārt Eltonam Džonam – 6 sekundes. Tā kā tas viss vēlāk pārcēlās uz Bekhemgenas pili, kaut kad rādīja arī pašus Bekhemus. Tad laikam Keita beidzot stājās māt, un kāzas puslīdz sākās. Mani pieraksti ir diezgan haotiski, tādēļ es šim aprakstam pieiešu tikpat radoši, cik radoši Keita piegāja altārim. Proti, laikam jau tādēļ, ka kāds aizkadrā bija aizrādījis, ka tik daudz māt nu gan nevajag, laulene ieslīga otrā grāvī un gāja, ieurbusies sarkanajā paklājā. Par laimi, viņai blakus gāja tēvs, kurš zināja, kad abi ir nonākuši galā – pie prinča Viljama spārniem.
Es mēģināju novērot abu potenciālo laulāto kognitīvi biheiviorālos procesus, bet te noteikti daudzi man iebildīs, jo jau ir paspējuši heroizēt Kaķas un Viljama būtību un šķīstību. Proti, kamēr Viljams izskatījās pilnīgā čilā kā pēc maza nevainīga xanax kursa, Keita bija manāmi bremzēta. Alkohols? Zāle? Abi? Varbūt viņa vienkārši domā, ka karaliskajai ģimenei piedienas lēni mirkšķināt un kustēties slow motion? Nezinu, kas bija ar to meitēnu, bet viņa mirkšķināja daudz par daudz un daudz par lēnu.
Šīs neparastās mirkšķināšanas laikā baznīctēvi mainījās kā šotu seti piektdienas vakarā, un es pārāk daudz nespēju iedziļināties viņu pātaros – bija agrs rīts un tikai pirmā kafija. Patiesībā tas ir glužs jaunums rakstīt textu no rīta un ar gaišu galvu. Anyway, visiem baznīctēviem, kuri nu nespēja vien izrunāties, pa vidu dziedāja Apvienotās Karalistes Apvienotais multirasu koris. Tā kā šis multirasu koris dziedāja vairākkārt un visas reizes likās, ka vienu un to pašu skumjo latīņu liturģiju, karaliene tika pieķerta lasām žurnālu – kamera gan fixi pārmetās uz Eltonu Džonu, jo, nenoliegsim, ir gluži mulsi pieķert karalieni lasām žurnālu tādā brīdī. Tomēr lauleņi jau nebija labāki – vienā brīdī viņiem dabesīja stāvēt pie altāra un viņi aizgāja malā apsēsties, kur, lai arī turējās viens pie otra un nežāvājās, izskatījas tikpat garlaikoti kā es, sēžot rindā Swedbankā.
Pēc tam viņi tika salaulāti, un man ir kauns atzīt, ka es to palaidu garām, tādēļ es to neatzīšu. Es gan centos savu nepiedodamo kļūdu labot un noskatījos atkārtojumu. Atkārtojums bija saviļņojošs.
Pēc visām formālajām ķecerībām nāca lielais māšanas maratons 2, un es jau iztālēm redzēju Keitu, berzējam rokas nepacietībā pamāt. Un kā nu ne, visu ceļu no Vestminsteras uz Bekhemgenas pili varēja māt uz nebēdu. Liels bija mans pārsteigums, kad izrādījās, ka Viljams māj 2x ātrāk un 2x ilgāk nekā Kaķa, un tas pierāda tikai vienu: viņam ir stāžs. Pūlis bija milzīgs un frustrēts, un es pavisam droši spēju sevi un Elīnu iedomāties intensīvi kliedzam, kad garām brauc jaunlauleņi un māj.
Tad kaut kas pateica: „Let’s take some pics” un visas svarīgās figūras pazuda Tantītes guļamistabā. Tikmēr pils pagalmā (man tur ir bildes!!!!!) tauta sāka pulcēties uz laikam jau karu vai badu, bet es pulcējos uz vēl vienu kafiju. Beigās izrādījās, ka tauta pulcējas, lai sagaidītu, kad jaunais pāris parādīsies balkonā un pirmo reizi oficiāli nosūksies. Tas lika sarosīties arī man, jo esmu ieguvis tādu īpatnību sarosīties tad, kad citi sarosās. Tomēr visa šī gaidīšana un parādīšanās bija priekš kaķiem. Nē, nu tipa priekš publikas, priekš kaķiem ir vnk tāds izteiciens. Jebkurā gadījumā viņu fiziskā saskarsme bija baisāka nekā komunistiskajā literatūrā – secinu, ka Keita ir frigida. Un tas, ka blakus bija Tantīte, nav nekāds attisnojums, tā dāmīte ne to vien ir redzējusi.
Pēc tam BBC intervēja „vienkāršos ļaudis”, kuriem par visu notikušo bija sakāmi 4 dažādi vārdi: „lovely”, „amazing”, „marvellous” un „nice”. Vēl pēc tam man uzkārās internets.
Rūgts!