Manu otro textu līdz šim apvijis tik daudz mahināciju, cik Kombuļu Inesi garīgo slimību: es mēļoju, ka tas būšot par Džastina Bībera filmu ar aforistisko nosaukumu „Nekad nesaki nekad 3D”, jo tā iekarojusi IMDb (ko es cienu) topa 1. vietu un tādējādi kļuvusi par labāko filmu pasaulē, tomēr tas būtu par marginālu man skatīties nelicencētu skrīneri, taču skolas mediatēkā, kad vaicāju pēc šī darba, par mani sāka ķiķināt un nupat pēc skolas mani sāk arī iekaustīt, tā ka šitas neizdosies, sorz.
Tā kā es esmu dabaszinātnieks ar plašu sirdi un šajā brīžam asinsaukstajā kolektīvā trūkst siltu emociju, EK man piespēlēja lielāko notikumu pagastā: karaliskās kāzas. Teikšu godīgi, būtu no šīs fantasmagorijas izvairījies, jo es vēl knapi spēju atgūties no pieskaršanās Rebekai Blekai pagāšnakt sapnī, tomēr man no EK ir hroniski bail. Rezultātā tagad, kad kāzas galā, esmu izraudājis acis tik sarkanas, ka izskatos kā Edvards, kurš tikko apēdis Bellu: it kā apmierināts, bet tajā pašā laikā salauzts un skumīgs par visu šmuci.
Sākšu ar to, ka, par spīti manai karaliskajai mūzikas gaumei, es absolūti nekā nejēdzu par karalisko ģimeni. Es zinu, ka ir tāda smieklīga tantīte, kuras mātei par godu ir nosaukta mūsu skolas biblene, un ka viņu nez kāpēc sauc sugasvārdā par karalieni ar lielo Q, lai gan valodniekiem par šito vajadzētu pakliegt. Tad vēl es zinu, ka bija tāda princese (ar mazo p) Daijena, kuru tautā nez kāpēc ļoti mīlēja un kuru mūsu ģeogrāfijas profesors uzlika pagāšnedēļ uz slaida kā „1 no 10 vismīlētākajiem britiem evā”. Tad vēl es zinu to rižo un to, kurš precas, un to, ka viņi visi dzīvo Bigbenā (to man pateica EK, lai es izklausos gudrāks).
Pašas kāzas es gandrīz nogulēju. Piecelties plkst. 9 tomēr bija pārāk challenging, tādēļ tā vietā es piecēlos plkst. 10.30, un brīdī, kad beidzot uzštellēju BBC tiešraidi no kkādas baznīcas, pirmais, ko izdzirdēju, bija: „It’s 10.53, and Kate is now waving” aka „Ir 10.53, un Keita tagad māj.” Nepārprotami, uzsvars šajā ir uz to, ka ir 10.53, tomēr esmu palaidis garām tā visa bekgraundu. Kaut kur pa vidu visai Keitas māšanai es redzēju arī Tantīti, kura izskatījās gauži mīlīgi – nezinu, vai viņa gribēja būt cālītis vai saulīte, vai olu pudiņš (http://30.media.tumblr.com/tumblr_lkes
BBC, kamēr Keita nevarēja vien beigt māt, sāka rādīt viesus. Visiem viesiem (es viņus neatpazinu) BBC veltīja aptuveni 2 sekundes, Tantītei – 5 sekundes, savukārt Eltonam Džonam – 6 sekundes. Tā kā tas viss vēlāk pārcēlās uz Bekhemgenas pili, kaut kad rādīja arī pašus Bekhemus. Tad laikam Keita beidzot stājās māt, un kāzas puslīdz sākās. Mani pieraksti ir diezgan haotiski, tādēļ es šim aprakstam pieiešu tikpat radoši, cik radoši Keita piegāja altārim. Proti, laikam jau tādēļ, ka kāds aizkadrā bija aizrādījis, ka tik daudz māt nu gan nevajag, laulene ieslīga otrā grāvī un gāja, ieurbusies sarkanajā paklājā. Par laimi, viņai blakus gāja tēvs, kurš zināja, kad abi ir nonākuši galā – pie prinča Viljama spārniem.
Es mēģināju novērot abu potenciālo laulāto kognitīvi biheiviorālos procesus, bet te noteikti daudzi man iebildīs, jo jau ir paspējuši heroizēt Kaķas un Viljama būtību un šķīstību. Proti, kamēr Viljams izskatījās pilnīgā čilā kā pēc maza nevainīga xanax kursa, Keita bija manāmi bremzēta. Alkohols? Zāle? Abi? Varbūt viņa vienkārši domā, ka karaliskajai ģimenei piedienas lēni mirkšķināt un kustēties slow motion? Nezinu, kas bija ar to meitēnu, bet viņa mirkšķināja daudz par daudz un daudz par lēnu.
Šīs neparastās mirkšķināšanas laikā baznīctēvi mainījās kā šotu seti piektdienas vakarā, un es pārāk daudz nespēju iedziļināties viņu pātaros – bija agrs rīts un tikai pirmā kafija. Patiesībā tas ir glužs jaunums rakstīt textu no rīta un ar gaišu galvu. Anyway, visiem baznīctēviem, kuri nu nespēja vien izrunāties, pa vidu dziedāja Apvienotās Karalistes Apvienotais multirasu koris. Tā kā šis multirasu koris dziedāja vairākkārt un visas reizes likās, ka vienu un to pašu skumjo latīņu liturģiju, karaliene tika pieķerta lasām žurnālu – kamera gan fixi pārmetās uz Eltonu Džonu, jo, nenoliegsim, ir gluži mulsi pieķert karalieni lasām žurnālu tādā brīdī. Tomēr lauleņi jau nebija labāki – vienā brīdī viņiem dabesīja stāvēt pie altāra un viņi aizgāja malā apsēsties, kur, lai arī turējās viens pie otra un nežāvājās, izskatījas tikpat garlaikoti kā es, sēžot rindā Swedbankā.
Pēc tam viņi tika salaulāti, un man ir kauns atzīt, ka es to palaidu garām, tādēļ es to neatzīšu. Es gan centos savu nepiedodamo kļūdu labot un noskatījos atkārtojumu. Atkārtojums bija saviļņojošs.
Pēc visām formālajām ķecerībām nāca lielais māšanas maratons 2, un es jau iztālēm redzēju Keitu, berzējam rokas nepacietībā pamāt. Un kā nu ne, visu ceļu no Vestminsteras uz Bekhemgenas pili varēja māt uz nebēdu. Liels bija mans pārsteigums, kad izrādījās, ka Viljams māj 2x ātrāk un 2x ilgāk nekā Kaķa, un tas pierāda tikai vienu: viņam ir stāžs. Pūlis bija milzīgs un frustrēts, un es pavisam droši spēju sevi un Elīnu iedomāties intensīvi kliedzam, kad garām brauc jaunlauleņi un māj.
Tad kaut kas pateica: „Let’s take some pics” un visas svarīgās figūras pazuda Tantītes guļamistabā. Tikmēr pils pagalmā (man tur ir bildes!!!!!) tauta sāka pulcēties uz laikam jau karu vai badu, bet es pulcējos uz vēl vienu kafiju. Beigās izrādījās, ka tauta pulcējas, lai sagaidītu, kad jaunais pāris parādīsies balkonā un pirmo reizi oficiāli nosūksies. Tas lika sarosīties arī man, jo esmu ieguvis tādu īpatnību sarosīties tad, kad citi sarosās. Tomēr visa šī gaidīšana un parādīšanās bija priekš kaķiem. Nē, nu tipa priekš publikas, priekš kaķiem ir vnk tāds izteiciens. Jebkurā gadījumā viņu fiziskā saskarsme bija baisāka nekā komunistiskajā literatūrā – secinu, ka Keita ir frigida. Un tas, ka blakus bija Tantīte, nav nekāds attisnojums, tā dāmīte ne to vien ir redzējusi.
Pēc tam BBC intervēja „vienkāršos ļaudis”, kuriem par visu notikušo bija sakāmi 4 dažādi vārdi: „lovely”, „amazing”, „marvellous” un „nice”. Vēl pēc tam man uzkārās internets.
Rūgts!
Tā kā es esmu dabaszinātnieks ar plašu sirdi un šajā brīžam asinsaukstajā kolektīvā trūkst siltu emociju, EK man piespēlēja lielāko notikumu pagastā: karaliskās kāzas. Teikšu godīgi, būtu no šīs fantasmagorijas izvairījies, jo es vēl knapi spēju atgūties no pieskaršanās Rebekai Blekai pagāšnakt sapnī, tomēr man no EK ir hroniski bail. Rezultātā tagad, kad kāzas galā, esmu izraudājis acis tik sarkanas, ka izskatos kā Edvards, kurš tikko apēdis Bellu: it kā apmierināts, bet tajā pašā laikā salauzts un skumīgs par visu šmuci.
Sākšu ar to, ka, par spīti manai karaliskajai mūzikas gaumei, es absolūti nekā nejēdzu par karalisko ģimeni. Es zinu, ka ir tāda smieklīga tantīte, kuras mātei par godu ir nosaukta mūsu skolas biblene, un ka viņu nez kāpēc sauc sugasvārdā par karalieni ar lielo Q, lai gan valodniekiem par šito vajadzētu pakliegt. Tad vēl es zinu, ka bija tāda princese (ar mazo p) Daijena, kuru tautā nez kāpēc ļoti mīlēja un kuru mūsu ģeogrāfijas profesors uzlika pagāšnedēļ uz slaida kā „1 no 10 vismīlētākajiem britiem evā”. Tad vēl es zinu to rižo un to, kurš precas, un to, ka viņi visi dzīvo Bigbenā (to man pateica EK, lai es izklausos gudrāks).
Pašas kāzas es gandrīz nogulēju. Piecelties plkst. 9 tomēr bija pārāk challenging, tādēļ tā vietā es piecēlos plkst. 10.30, un brīdī, kad beidzot uzštellēju BBC tiešraidi no kkādas baznīcas, pirmais, ko izdzirdēju, bija: „It’s 10.53, and Kate is now waving” aka „Ir 10.53, un Keita tagad māj.” Nepārprotami, uzsvars šajā ir uz to, ka ir 10.53, tomēr esmu palaidis garām tā visa bekgraundu. Kaut kur pa vidu visai Keitas māšanai es redzēju arī Tantīti, kura izskatījās gauži mīlīgi – nezinu, vai viņa gribēja būt cālītis vai saulīte, vai olu pudiņš (http://30.media.tumblr.com/tumblr_lkes
BBC, kamēr Keita nevarēja vien beigt māt, sāka rādīt viesus. Visiem viesiem (es viņus neatpazinu) BBC veltīja aptuveni 2 sekundes, Tantītei – 5 sekundes, savukārt Eltonam Džonam – 6 sekundes. Tā kā tas viss vēlāk pārcēlās uz Bekhemgenas pili, kaut kad rādīja arī pašus Bekhemus. Tad laikam Keita beidzot stājās māt, un kāzas puslīdz sākās. Mani pieraksti ir diezgan haotiski, tādēļ es šim aprakstam pieiešu tikpat radoši, cik radoši Keita piegāja altārim. Proti, laikam jau tādēļ, ka kāds aizkadrā bija aizrādījis, ka tik daudz māt nu gan nevajag, laulene ieslīga otrā grāvī un gāja, ieurbusies sarkanajā paklājā. Par laimi, viņai blakus gāja tēvs, kurš zināja, kad abi ir nonākuši galā – pie prinča Viljama spārniem.
Es mēģināju novērot abu potenciālo laulāto kognitīvi biheiviorālos procesus, bet te noteikti daudzi man iebildīs, jo jau ir paspējuši heroizēt Kaķas un Viljama būtību un šķīstību. Proti, kamēr Viljams izskatījās pilnīgā čilā kā pēc maza nevainīga xanax kursa, Keita bija manāmi bremzēta. Alkohols? Zāle? Abi? Varbūt viņa vienkārši domā, ka karaliskajai ģimenei piedienas lēni mirkšķināt un kustēties slow motion? Nezinu, kas bija ar to meitēnu, bet viņa mirkšķināja daudz par daudz un daudz par lēnu.
Šīs neparastās mirkšķināšanas laikā baznīctēvi mainījās kā šotu seti piektdienas vakarā, un es pārāk daudz nespēju iedziļināties viņu pātaros – bija agrs rīts un tikai pirmā kafija. Patiesībā tas ir glužs jaunums rakstīt textu no rīta un ar gaišu galvu. Anyway, visiem baznīctēviem, kuri nu nespēja vien izrunāties, pa vidu dziedāja Apvienotās Karalistes Apvienotais multirasu koris. Tā kā šis multirasu koris dziedāja vairākkārt un visas reizes likās, ka vienu un to pašu skumjo latīņu liturģiju, karaliene tika pieķerta lasām žurnālu – kamera gan fixi pārmetās uz Eltonu Džonu, jo, nenoliegsim, ir gluži mulsi pieķert karalieni lasām žurnālu tādā brīdī. Tomēr lauleņi jau nebija labāki – vienā brīdī viņiem dabesīja stāvēt pie altāra un viņi aizgāja malā apsēsties, kur, lai arī turējās viens pie otra un nežāvājās, izskatījas tikpat garlaikoti kā es, sēžot rindā Swedbankā.
Pēc tam viņi tika salaulāti, un man ir kauns atzīt, ka es to palaidu garām, tādēļ es to neatzīšu. Es gan centos savu nepiedodamo kļūdu labot un noskatījos atkārtojumu. Atkārtojums bija saviļņojošs.
Pēc visām formālajām ķecerībām nāca lielais māšanas maratons 2, un es jau iztālēm redzēju Keitu, berzējam rokas nepacietībā pamāt. Un kā nu ne, visu ceļu no Vestminsteras uz Bekhemgenas pili varēja māt uz nebēdu. Liels bija mans pārsteigums, kad izrādījās, ka Viljams māj 2x ātrāk un 2x ilgāk nekā Kaķa, un tas pierāda tikai vienu: viņam ir stāžs. Pūlis bija milzīgs un frustrēts, un es pavisam droši spēju sevi un Elīnu iedomāties intensīvi kliedzam, kad garām brauc jaunlauleņi un māj.
Tad kaut kas pateica: „Let’s take some pics” un visas svarīgās figūras pazuda Tantītes guļamistabā. Tikmēr pils pagalmā (man tur ir bildes!!!!!) tauta sāka pulcēties uz laikam jau karu vai badu, bet es pulcējos uz vēl vienu kafiju. Beigās izrādījās, ka tauta pulcējas, lai sagaidītu, kad jaunais pāris parādīsies balkonā un pirmo reizi oficiāli nosūksies. Tas lika sarosīties arī man, jo esmu ieguvis tādu īpatnību sarosīties tad, kad citi sarosās. Tomēr visa šī gaidīšana un parādīšanās bija priekš kaķiem. Nē, nu tipa priekš publikas, priekš kaķiem ir vnk tāds izteiciens. Jebkurā gadījumā viņu fiziskā saskarsme bija baisāka nekā komunistiskajā literatūrā – secinu, ka Keita ir frigida. Un tas, ka blakus bija Tantīte, nav nekāds attisnojums, tā dāmīte ne to vien ir redzējusi.
Pēc tam BBC intervēja „vienkāršos ļaudis”, kuriem par visu notikušo bija sakāmi 4 dažādi vārdi: „lovely”, „amazing”, „marvellous” un „nice”. Vēl pēc tam man uzkārās internets.
Rūgts!
2 komentāri | Komentēt