Texxxti nezināja, kā labāk pavadīt svēto Valentīna dienu, tāpēc nolēma vairs neaprobežoties tikai ar kultūras un politikas norišu apskatu, bet pievērsties arī reliģijai un piedalīties Bībeles pāru čempionātā. Tā kā noteikumos bija skaidrā (texxxtā) norādīts, ka pāris skaitās tikai un vienīgi “vīrietis un sieviete”, tika nolemts laist pa kreisi, un AK sagāja pop-up pārī ar televeikala skatloga “Solona klubs” Andri. Dalības maksa pasākumā bija 10 eur, bet, ņemot vērā, ka bijām droši par savām zināšanām tematikā “Pāvila vēstules”, plānojām aroganti savākt solītās balvas un sliktākajā gadījumā vismaz palikt pa nullēm. Vai labākajā gadījumā iegūt galveno balvu - seksu pirms kāzām.

Čempionāta sākumā komandām bija jāiepazīstina ar sevi, atklājot kaut ko vairāk par izvēlēto nosaukumu. Interesantākie stāsti bija pusmūža pārim “AA”, kas nosaukumu bija izveidojuši no savu vārdu pirmajiem burtiem, kā arī komandām “Āboliņu ģimene” un “Studentpāris”. Mēs komandu vienprātībā un saticībā bijām nosaukuši par “High end”, kas simbolizē to, ka pēc nāves vēlamies nokļūt paradīzē, kur varēsim vadīt dienas totālā mierā un harmonijā ar sevi, kā arī vajadzības gadījumā gurdeni uzpīpēt, piemēram.

Zāli iekārtot ļauts ir daiļajam dzimumam, un tieši meitenes ir tās, kas nes galdus. Tas uz mirkli liek domāt, ka baznīcā ielauzies feminisms. Tomēr vēlāk tiek paziņots, ka tiek gatavots gards cienasts, lai pabarotu sanākušos kungus. Tātad Ģertrūdes baznīcas Lutera zāle uzskata, ka paika svarīga ir tikai džekiem. Tur ir ielauzies nevis feminisms, bet gan 50 Greja nokrāsas!

Kad tika norādīts, ka pasākumā nedrīkst piedalīties garīdznieku kungi, mans Andris tiecās sašutumā pamest telpas, bet tomēr atkal atgriezās, jo nespēja laist garām dienas pirmo izaicinājumu - Kāmstri čempionātu. Noteikumi ir vienkārši - spēles zaudētājs kļūst par uzvarētāja fanu un, izkliedzot viņa vārdu, seko viņam līdzi uz nākamo cīņu, kuras vinnētājs savāc arī zaudētāja fanus un tā līdz bezgalībai, kamēr kāds ir sakāvis visus, izpelnoties visaptverošu apkārtējo cieņu un apbrīnu. Nelielai atslodzītei pēc sportiskās cīņas uzstājās kristiešu roka bigbends “Divas taktis”, kas pirmo dziesmu “Izsalcis pie tevis nāku” veltīja restorānam “Makdonalds”, bet visas pārējās, gods kam gods, pasākuma galvenajam vaininiekam - Dievam. Brīvajos brīžos grupa, kā jau īsteni bohēmiskiem māksliniekiem pieklājas, vārtījās beksteidža gultā un lūrēja filmas ar Čārliju Čaplinu galvenajā lomā. Jā, vecās Ģertrūdes baznīcas Lutera zālē tik tiešām ir Čārlija Čaplina stūrītis, bet tas vēl ir nieks, salīdzinot ar to, ka tualetē var aristokrātiski klausīties ērģeļmūziku.

Te nu ir pienācis laiks pirmajai kārtai, kurā testa formā jāatbild uz 60 āķīgiem jautājumiem par to, ko Pāvils sarakstījis savās četrās vēstulēs. Pabeidzam pirmie, tāpēc vairāki līdzjutēji alkst ar mums iepazīties, jautājot, kā spējam būt tik viedi. Laika īsināšanai organizatori izsniedz burtu mežģi, kurā jāatrod dažādi ar attiecībām un mīlestību saistīti vārdi. Piemēram, uzticība, aborts un labvēlība. Mirkli vēlāk mums no muguras piezogas stand-up žanra oligarhs Edgars Bāliņš, kurš ir īpašs ar to, ka izskatās paģirains pat tad, kad tāds nav, un pavēsta, ka mežģī atradis vārdu “Kuņa”. Cepuri nost!

Lai izrādītos tam pašam Bāliņam, vieglu roku atsaucos organizatoru aicinājumam kļūt par brīvprātīgo misijā “Muzikālais reverss”, tobrīd nenojaušot, ka piedzīvošu vienu no lielākajiem kauna mirkļiem savā dzīvē. Ja neskaita tās reizes alkohola reibumā, par kurām man tikai citi stāstījuši, kā arī dalību debatēs “Vai mākslas darba radīšanai lielāka nozīme ir emocijām vai prātam?” pirms desmit gadiem, kad nezināma iemesla dēļ nespēju pateikt nevienu sakarīgu teikumu. Misija paredz, ka tiek atskaņotas četras otrādi apgrieztas dziesmas frāzes, kas iespējami precīzi jānodzied, lai tad, kad ierakstu apgriež pareizā virzienā, mans mīļotais varētu atpazīt, kas tā par dziesmu. Es dziedu vēl briesmīgāk nekā EK fotografē un pēc pēdējās reizes, kad Itālijas karaokē dziedāju “Like a virgin”, bet pēc tam nogāzos un sasitu galvu, nosolījos sev un tam kungam vairs nekad tā publiski nedarīt.

Pēc kauna traipa seko otrais raunds ar jautājumiem bez atbilžu variantiem, kurā mūs no palikšanas sausā izglābj mūsu mīļākais Pāvila vēstuļu varonis Timotejs, kas pārsteidzošā kārtā vienā reizē tiešām izrādās pareizā atbilde. Trešajā raundā iespējami ātri Bībelē jāsameklē turpinājums pantam, kura sākuma texxxts tiek projicēts uz ekrāna. Pateicoties manam mīļotajam, arī šoreiz nepaliekam sausā un vienu pantu tiešām atrodam ātrāk par visiem. Lai gan tiek pieteikts, ka panta nosaukums un atrašanās vieta grāmatā nav jālasa, pāris, kuri pasākumam par godu ieradušies no tālās Liepājas, to uzcītīgi dara, apliecinot, ka diemžēl ir cirvji. Ne viedi - kā mēs. Tas gan neliedz viņiem čempionātā uzvarēt, bet mums palikt trešajā vietā no beigām, apsteidzot vien komandu “Osiņa” un Bāliņa “Pretty kitties”.

Gaidot rezultātus, tikām cienāti ar uzkodām, kas dienas laikā tika tik daudz godinātas, ka bijām jau sacerējušies uz laša tartaru vai sliktākajā gadījumā vismaz nēģiem. Diemžēl, tā kā atrodamies pieticīgo luterāņu, ne izsmalcināto katoļu baznīcā, jāsamierinās vien ar sausām bulciņām, kurām daudz piemērotāka vieta būtu Naciķu kongresā.

Par zaudējumu, ja godīgi, mums bēda maza, jo izpelnāmies galveno balvu - organizatoru simpātiju! Kā svarīgākais iemesls tiek piesaukts mans grandiozais un odiozais dziedājums. Tātad bija vērts censties. Balvā iegūstam nevis abortu, bet gan krekliņus ar uzrakstu “Got Bible? Read before use”, lai gan daudz labāk būtu gribējuši ūdensnecaurlaidīgo Bībeli, ko saņēma pirmās vietas ieguvēji no pilsētas, kurā piedzimst vējš. Jo tad varētu lasīt, piemēram, nirstot vai zem ūdens mirstot. Atvadoties vēl noskatāmies organizatoru sakompilētu video, kurā džeki bārā dzer aliņu no svētā grāla krūkām un runā komentāros, kas par šo pasākumu parādījušies internetā. Tā tiešām bija laba pieredze, un nevar nepiekrist mūsu komandas faniem, kas apgalvoja, ka viss noorganizēts labākajā līmenī. Tā kā dabūjām kreklus, dzērām par brīvu kafiju un ūdeni un ieēdām arī tās sausās bulkas, var uzskatīt, ka 10 eur lielā dalības maksa ir bijusi tā vērta.



AK ar mīļoto Andri atpūtas stūrītī studē Bībeli


AK skaistais dziedājums


Atsauksmju grāmata


Laimīgie organizatoru simpātiju balvas ieguvēji jaunajos T-kreklos kopā ar atraktīvo pasākuma vadītāju Jāni

Texxxtu fotokonkurss "Miss un Misters Pālis 2015" noslēdzies. Vispirms vēlamies pateikties tiem 9 drosminiekiem, kas nebijās slavas un naudas un piedalījās konkursā. Par publikas viedokli mums bija pohuj, jo Antona Korbina fotkas vērtēja 7 žūrijas locekļi - Texxxtu autori EK, FD, AK, bijušās Texxxtu autores Dace Bargā un Sandra Mētra, kā arī "Miss un Misters Pālis 2012" Valters Melderis un Toms Bricis. Balsojums bija nevis tikai slēgts, bet arī aizbarikādēts - katrs no mums savu vērtējumu iesniedza Ritvaram Eglājam, kurš ir cilvēks, kas Latvijā skata ikvienu kaut cik godīgo balsojumu. Tātad viņš skaitīja arī mūsu dotos punktus. Par to viņam nekas netika samaksāts. Lai pārliecinātos, vai apzināmies balsošanas kārtību un sava balsojuma sekas, Ritvars dažiem savus topus lūdza iesniegt vairākkārt. Par to vairāk gan jau uzzināsit nākamās nedēļas raidījumā "Nekā personīga".

Esam nolēmuši balvu - iedzeršanu ar mums - pasniegt ne tikai vislabākajiem dzērājam, bet visam goda pjedestālam. Un tā - bronzas un sudraba medaļu ar pilnīgi vienādu punktu skaitu dala šie dzērāji:


un


Bet par vislabāko ir kļuvusi un Zelta medaļu un "Miss Pālis 2015" kroni visgodīgākajā balsojumā saņem šī princese:


Ar uzvarētājiem sazināsies Texxxtu producents, lai norunātu visu par gaidāmo kopīgo rautu.

Kamēr šķirstījām dzērāju bildes, kārtējo reizi palaidām garām paši savu dzimeni - vakar, 8.februārī, apritējuši 5 gadi kopš tā paģirainā rīta Matīsielā, kad trīcošām rokām radījām Texxxtus. Nu ko, jubilejas tusofka Ķīpenē atkal gar degunu. Nākamgad atgādiniet laicīgi! Un paldies, ka dažkārt saviļņojat mūs un Ainaru Mielavu!

Labdien! Supernova ir uzsprāgusi, un šajā svētku dienā publicējam mūsu lasītāju aizlietākās rožas. Piedāvājam Jums aplūkot savu kultūras galvaspilsētas izstādīti. Varat balsot par lielāko pāli, bet, ja godīgi, tas neko nemainīs, jo šīs nedēļas laikā žūrija slēgtā balsojumā izlems, kam piešķirt Zelta Texxxtu Zaru un piedzeršanos ar redakciju.

( Miss un Misters Pālis 2015 )

Pirms trīs gadiem izsludinājām konkursu „Labākā pāļa bilde”, kurā sīvā cīņā uzvarēja laika ziņu apskatnieks Toms Bricis un „tas Valters”. Kopumā uz uzvaru konkursā kandidēja 22 drosminieki, par kuru veikumu Texxxtu žūrija tāpat kā Saeima par valsts prezidentu balsoja aizklāti. Labākās pāļa bildes autori balvā ieguva dalību Texxxtu kongresā, kura laikā tapa arī ekskluzīvs fotoseriāls par mīlestību un nāvi.
Tā kā mums ir apnicis gadskārtējos kongresus atzīmēt ar vieniem un tiem pašiem goda viesiem, esam nolēmuši izsludināt jaunu konkursu. Noteikumi ir vienkārši – Jums jāatsūta bilde, kurā esat pēc iespējas lielākā pālī vai drausmīgās paģirās (iespējams arī šo abu elementu apvienojums, vismaz mums ir gadījies piedzīvot brīžus, kad noteikt robežu starp abiem ir teju neiespējami). Pie bildes jāpieraksta arī neliels paskaidrojošs komentārs, piemēram, "Redzes zaudēšana, baudot metilspirtu" vai "Jāņu nakts Zilupē ar Ļeņinu un Artūru Šingereju". Uzvaras gadījumā uzaicināsim Jūs uz Texxxtu kongresu un uzsauksim gan alkoholu, gan PVD dienesta pārbaudītas un par labām atzītas uzkodas.
Pagaidām mēs vēl nezinām, kāda būs punktu skaitīšanas metodika, bet mēs novērtējām, cik veiksmīgi Ritvars Eglājs NA kongresā skaitīja biedru balsis, tāpēc mēs mīļi gribētu lūgt Ritvaru mūs izpalīdzēt. Pie viena tas konkursu padarītu patriotiskāku.
Bildes jāsūta uz e-pastu texxxti@inbox.lv līdz 22. janvārim (ieskaitot). Katra dalībnieka bilde tiks publicēta (katrs drīkst iesūtīt vienu bildi). Uzvarētājs tiks paziņots 1. februārī – dienā, kad lidlauks pārāk tāls un kad būs beidzies 2/3 Texxxtu bezalkohola gavēnis. Gadījumā, ja pirmo vietu ieguvēji būs saņēmuši vienādu punktu skaitu, uz kongresu ielūgsim visus. Līdzīgi kā tas notika pirms trim gadiem, diviem gadiem un gada.
Lai būtu vieglāk saprast, kas apmēram tiek gaidīts, publicējam savas cienījamākās pāļa bildes, kā arī iepriekšējā konkursa laureātus.


FD pastaigā pa Barona ielu novērš kārtības sargu aizdomas


AK 2013. gada Jāņu trešās dienas rītā pie skaistās Abavas. Tieši pirms Jāņiem vēl gadījās nosvinēt arī izlaidumu


EK tikko beigusi atzīmēt darba svētkus un pošas uz programmēšanas nodarbību


Wash & Go


Labāk būtu ēdis

Nu čau, pīlādzīši. Bilžu konkurss gods godam noslēdzies. Pirms paziņojam rezultātus, vēlamies piebilst pāris lietu:

1. Šobrīd Textus šeit, Sviesta Cibā, piedraugojis 201 purns. Tviterī šajā mirklī mums ir 1135 sekotāji. Par savām simpātijām bilžu konkursā ir nobalsojuši TIKAI 34 cilvēki. Saprotat, ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka jums tagad ļečīt par izveidoto koalīciju nav brīv'.

2. Galvenā balva foto konkursa laureātam ir piemaukšanās kopā ar mums, taču skatītāju simpātijas balva ir šāda: nākamoreiz, kad iegājies apavus, saglabā čeku, ieskenē to un atsūti uz mūsu e-pastu. Mēs par to piešķirsim desmit latu (redakcija, tas nozīmē divītis no katra!). Tirgū pirkt nevar, vintāžveikaliņos arī ne. Gan tāpēc, ka vēlamies, lai dārgajiem lasītājiem ir kvalitatīvi apavi, gan arī tāpēc, lai čekā būtu redzams, ka iegādāti patiešām apavi, nevis, teiksim, alkohols vai kompaktdisks. Var būt arī čības.

Un tagad galvenais - UZVARĒTĀJI! Pēc šādiem aprēķiņiem MS Excel programmiņā:



SKATĪTĀJU SIMPĀTIJAS Top 5 ir sekojošs:

1. Nr #7, Austra jeb Brāļi Kokeri un jumpravas Jāņu nakti sagaidot.
2. Nr #16, Mārtiņš K. jeb Vislielākais paldies manai klases audzinātājai.
3. Nr #22, Lelde jeb GRĒ, UZLIEC, PLĪZ, ROLLING IN THE DEEP!
4. Nr #10, Toms B. jeb Labāk būtu ēdis.
5. Nr #13, Larisa_davai jeb Mani nemeklēja bārdains džeks, kurš visu laiku rēc?

Apsveicam Austru un gaidām kurpju čeku uz savu e-pastu.

Un tagad galvenais - TEXTU KONKURSA UZVARĒTĀJI! (Baigi labi, ka ar saviem lasītājiem nu galīgi neesam vienisprātis). Intrigai sāksim mūsu top 5 uzskaitīt atpakaļgaitā.

5. vieta - Nr #12 Viesturs jeb Nezaudēt ne piles.
4. vieta - Nr #13 Larisa_davai jeb Mani nemeklēja bārdains džeks, kurš visu laiku rēc?
3. vieta - Nr #5 Marta M. jeb Marta Migla.
2. vieta - Nr #22 Lelde jeb GRĒ, UZLIEC, PLĪZ, ROLLING IN THE DEEP!

Pirmo vietu ar absolūti vienādu punktu skaitu dala divas fotogrāfijas - Nr #10 un Nr #11, tāpēc godinām abas un ceram drīzumā ieraut kopā ar Tomu un Valteru! Gaidiet e-pastus.





Tas arī šoreiz viss. Paldies visiem, kas piedalījās, un, lūdzu, turpiniet dzert un rakstīt.

Nu čau. Bijām drusku aizplītējušies, bet tas vairs nav svarīgi, jo Mākslas akadēmijas izsludinātais fotokonkurss beidzot iestreipuļo finiša taisnē. Tālāk šai ierakstā būs redzamas iesūtītās konkursantu fotogrāfijas nejaušā secībā. Tā kā daži pajolīši bija iesūtījuši apmēram 200 gab., tad, lai būtu godīgi, izvēlējāmies no katra sūtītāja tikai vienu - mūsuprāt visskaistāko. Kas notiek tagad? Mēs turpinām plītēt vēl veselu nedēļu, paralēli skatoties uz šīm 22 bildēm, no kurām septiņu dienu laikā katrs redakcijas biedrs izvēlēs savu top5. Tad matemātikas troņprincis Dr. Jānis "Ščerbatihs" Zariņš tos mūsu topus tur čik čiriks, un noteiks laureātu, kuram tiks tas gods kopā ar mums un Žaklīnu Cinovsku iedzert rozā šampanieti "Sapņos un kokteiļos". To, protams, arī tepat vien pēc tās nedēļas paziņosim. Jūs tikmēr tepat, pie šī ieraksta, droši rakstiet savas simpātijas vārdu vai kārtas numuru, jo tikai no jūsu balsīm tiks izvēlēta skatītāju simpātija, kam gan jau arī tiks kāda prikolīga balva. Tātad, bildes:

( Mēs - visskaistākie! )

Man bērnībā tika mācīts, ka, ja grib būt pa draugam ar visiem, nevajag baigi runāt par politiku un reliģiju. Pēdējos divus texxxtus esmu veltījusi aktuālo politisko tematu analīzei. Loģiski būtu tagad runāt par referendumu, kur jāizvēlas starp „praidam jā” un „praidam nē”, bet, kopš uzzināju, ka biļeteni, uz kuriem vienīgā izdarītā atzīme ir pimpja zīmējums, neesot derīgi, šādus pasākumus ignorēju, tāpēc šoreiz par reliģiju. Par reliģiju un, lai izietu ārā no sava komforta zonas – arī par kultūru.

Ilgi domāju, kam lai kaut ko uzdirš, līdz uzticīgā Texxxtu lasītāja Alīne Apine pievērsa manu uzmanību "kristiešu draudzes" repa festivālam , kurš noticis šajā vasarā sazin kur. Visi, kas skatījušies kaut drusku festivāla, palikuši bez vārdiem, tāpēc man kā neremdināmai muldoņai ir uzdevums kaut ko pateikt.
Festivālā piedalās 16 reperu, 4 žūrijas locekļi un vadītājs Mārcis, kurš arī dod atzīmes. Žūrijā ir deju meistare, kura ikvienu uzteic par centību, bet novēl izmantot repa stilam atbilstošākas kustības. Otra sieviete vērtē, vai ir savs vēstījums un vai teksts ir gana evanģēlisks. Stiliste Aija iedala reperu stilu šaurajā (špiļkas) un platajā (botas), kā arī teju ikvienam aizrāda, ka vajadzēja kaklā uzkārt blingu, jo tas piedien gan šaurajam, gan platajam reperu stilam. Viktors, kurš runā krieviski, vērtē melodiju (kuras parasti nav) un ritmu (tātad Cypress Hill dziesmu „Rock Superstar”, kas ir pamatā apmēram pusei reperu dziesmu). Turklāt operatora amatā iecelts kāds čalis ar izteiktu pēdu fetišu.
Bet nu par katru reperi pēc kārtas.
Kad uz skatuves uznāk reperis Marija (vadītājs spītīgi nelieto vārdu "repere"), vadītājs Mārcis norāda, ka tad, kad ir gatava, jāpiemiedz Edgaram ar aci, lai šis sāk spēlēt muzonu. Piemiegt ar aci? Tas tak kā aicināt uz pišuku! Bet Marijai tas nav prātā: „Es teikšu jēzu, slavēšu, kamēr vien elpošu.” Žūrijasprāt, Marijai „viss kustējās”, tomēr pietrūka zelta.
Repera Leldes priekšnesums sākas ar zilu gaismu, kas simbolizē mūžību. Nobīstos, ka šī dziesma tik arī varētu ilgt. Netipiski slimam kristietim, šeit jūtama medicīniska pieeja:„Sirdī ir tādas lietas, kas tur mani pie dzīvības.” Leldei pašai sava dziesma ļoti patīk, un var just, ka tās laikā viņa tuvojas orgasmam. Līdzīgi kā dzerot barā - balss kļūst skaļāka un saļāka.
Es nezinu, vai kāds kādreiz ir sapratis, kā izskatās dievs, bet grupa „reperis Andris”, kas sastāv no Andra, kas repo, un viņa dēla Mārtiņa, kas vienkārši fonā tirinās, atklāj, ka dievam ir spārni: „Viņš mani glābj zem saviem spārniem.”
Reperis Elīna Čera nesaņem norādi, ka jāmiedz ar aci dīdžejam Edgaram, kad gribas sākt, bet uz mutes ar` nav kritusi: „Yo, dīdžej, uzliec bītu!” (atļaušos atgādināt, ka „yo” ir vārda „yobnutijs” saīsinājums) Te mēs uzzinām ko vairāk par dievu – izrādās, arī viņam ir darbs. Cits ir pārdevājs, cits ir dakteris, cits ir miesnieks, tiek nosaukts arī precīzs dieva amats – „kungu kungs, ķēniņu ķēniņš”. Tātad raujas pa diviem darbiem. Savu dziesmu viņa beidz ar kaut ko, kas izklausās pēc „visi geji, labi, čau!”, par ko izpelnās komentāru no žūrijas galvenās dzejnieces: „Jaunietisks teksts.” Nevar nepiekrist. Šova vadītājs vēl nav sapratis, kas te tikko notika, tāpēc drošības labad pavaicā: „Tu arī mēģināji dziedāt?”
Indra O ar grupu vēsā mierā sāk tresīt bez muzona par tēmu „divpadsmit”, jo dienā stundas divpadsmit, naktī stundas divpadmit. WTF? Grupai vajadzētu salikt prātus kopā un saprast, ka parasti dienas ir garākas par naktīm. Dziesmas otrajā pusē saprotu, kāpēc tāds bezpriģels, kāpec var dropēt tādā mierā. Izrādās, ka: „Tevi no grāvja izvilks.”
„Tēt, es Tevi mīlu,” paziņo reperis Gundars pirms savas pesņas. Gundars ir pirmais, kas nedzied par dievu, bet gan par šmigu: „Pēc tevis mēs slāpstam.” Tas sajūsmina žūrijas krievu Viktoru un viņš pasaka pirmos 3 vārdus latviski:”Astoņi, hot, normaļna.”
Reperis Dacīte, nē, nav mūsu bijusī kolēģe Dace Jaunupe, bet arī ļoti pragmatiski vērtē lietas un saprot, ka komforts ir apmēram vienādā svarīgumā ar bez maz vai šmigu: „Kungs, tu mani glābi – jaunas botas kājās āvi.”
Kā gadījies kā ne, nākamā reperis ir pasākuma vadītāja Mārča sieva. Meitene vēl nav sākusi repot, kad jau redzam viņas jumtu aizlidojam, un visticamāk tas jāj un jāj, un nepastājas – zemes virsū nav tam mājas. Nosaukums Reperis Kanna liek domāt, ka nu meitene lies ūdeni, bet šis ir kas vairāk, šis Jums mūžmūžos jāatceras: „Tu neesi radīts par sieru!” WTF!
Reperis Evita teic:”Ja Tu paliksi pie dieva, Tu sagrausi sienu” Tomēr pārdomātais brīdinājums meiteni neglābj no mana bargā sprieduma – tas ir tik sķībi un neritmiski kā senos laikos izdarījās Maķedonija Eirovīzijā.
Ja pēc visa redzētā paziņo, ka vakara odziņa tikai būs, tad neviens man nevar pārmest - tomēr neizturu un pirms tam ierauju 50 gramu stiprā alkohola. Un esmu nolēmusi ieraut pa vienam pirms katras uzstāšanās. Un uzvelku trenuškas. Odziņa Kristaps, šķiet, sapratis, ko dara texxxtu lasītājs ik vakariņu, tāpēc viņš ir saprotošs: „Ik rītu ir cīņa ar sevi.” Kristaps man patīk, jo gadījumam, ja pats sev apnīk, ir uzkāris austiņas, lai varētu paklausīties jaunāko MGMT gabalu. Žūrijas čalis Viktors komentē: „Vsjo bila pa reperiskij.”
Pirmais cilvēks ar saulenēm uz acīm ir reperis Dagnija,kas esot izrauta „ārā no mēsliem”. Vai saistība starp saulesbrillēm un mēsliem? Hmm. Žūrija arī sākusi dropēt, jo labas atzīmes dzimst kā dzemdību namā, kaut arī meiteni novēl sakarīgāku tekstu.
Nākamā ir reperis Sandra, kas atzīst, ka apģērbusies tikai šorīt, un, izrādās, nemaz nav mūsu texxxtu kolēģe Sandra Mētra. „Šī būs mana pirmā jums pasniegtā bībeles stunda, kura nāk man no sirds kā īsta junda,” Sandra lasa no pults kā tāda klarnetiste. „Kā mazs bērns grib pupiņu, tā es vēlos savu grupiņu”,”Nedz arī bultu, kas sauc uz cita gultu” un citi teikumi attaisno to, ka pat publika, kas līdz šim ir sēdējusi un plaukšķinājusi, beidzot ir sākusi rēkt.
Tālāk tiek pieteikts reperis Liene „ar profesionālām iemaņām”. Paņemu dubulto šotu. Viņa arī sāk dubulti – liek dziesmu sākt vēlreiz. Krieviski. Tātad pirmais priekšnesums, ko saprot Viktors no žūrijas. Te nu var redzēt, ka nu daļa zāles ir iemigusi.
Reperis Toms (tā sauca vienu no apustuļiem) vēsta:”Tikai lūdz un tapsi brīvs.” Varbūt Solveigai no Ugunsgrēka vajadzētu palūgt, lai viņu izlaiž no cietuma? Uzreiz viss būtu interesantāk. Reperis Toms arī man palīdz izvēlēties, kuru pantiņu skaitīt Ziemassvētkos pie eglītes:
Neesi auns-
pieņem jēzu un kļūsti jauns!
vai tev nemaz nav kauns?
Vai tu tiešām gribi būt auns?”
Pēcāk Toms rosina doties „taisni tur, mēs visi zinām, kur.” Nezinu, ko domājis viņš, bet man taisni priekšā ir Žubrowkas pudele.
Vēl spēle nav galā. Tālāk skatāmies reperi Agnetu, kas jau vienreiz uzstājusies grupas „Indra O” sastāvā. Jauki, ka viņa pati māk ironizēt par sevi: „Aiziet,aiziet, mēs sākam, ķipa baigi repu mākam!” Agneta tā dod, ka kaut kādā mirklī manam kompim sačakarējas skaņa. Te beidzot deju meistare ir mierā, jo Agneta kustējusies ne tikai repa, bet arī ritma stilā un, kaut viņai bijusi „ļoti vārga balss”, meitene dabū 5 desmitniekus, tātad – kļūst par uzvarētāju. Kā izrādas vēlāk, viņa to nemaz neesot pamanījusi. WTF? Ko viņa lieto?
Kaut arī pēdējā dalībniece tiek pieteikta kā reperis Indra no profesionāļiem, pati viņa apgalvo, ir lauva no Jūdas cilts. Tātad kāds no viņiem melo.
Nu visi 16 ir nodziedājuši, tātad esam nokļuvši pie apbalvošanas.

8.vieta - Reperis Sandra. Dāvanā saņem citronu.
7.vieta - Gundars, Dace,Ttoms. Arī dabū citronu, jo tie it kā baigie vitamīni, bet katram idiotam tak skaidrs, ka kāpostā (šoreiz domāts dārzenis) ir vairāk vitamīnu nekā citronos.
6. vieta- Lelde
5.vieta - Evita, Dagnija.
4.vieta - Andris, Liene. Pēkšņi atčoknos, ka ar „Uzvarētājiem vitamīni” moš ir domāts amfiks.
3.vieta - Marija, Elīna, Indra O, Indra K. Trešās vietas ieguvējas dabū to, ko pasākumavadītājs sauc par lielo piķi – 5 latus. Viņš arī atzīst, ka: „Trešā vieta – pati labākā vieta.” Nahuj turpināt apbalvošanu?
2.vieta - Kristaps un Kanna. Viņi balvā dabū ne tikai piķi, bet arī chupa chups blingus. Tā kā dāvanu pasniedz stiliste, viņa nākamreiz nevarēs piepisties par šiem aksesuāriem.
1.vietu, kā jau mēs visi sen zinām, dabū Agneta. Vaicāta, ko viņa darīs ar uzvarētājas 15 latiem, viņa atbild, ka laika pirks riktīgi lielu šokolādi.

Tā nu beigās sanāk, ka esmu noskatījusies vairāk nekā 2 stundas ar šo drausmīgo viģiku. Un šoreiz tas tiešām ir kas drausmīgs, nevis Eirovīzija, Mūzikas ierakstu gada balva vai Dziedi ar zvaigzni. Bet nevar noliegt, ka „Kristus draudze” ir spiedusi mani piesaukt dieva vārdu:”OH MY GOD!!!” Kad pēc festivāla noskatīšanos pavēros debesīs, ieraudzīju NLO, kas lidoja gar Mēnesi.
Beigās Jums, protams, jāaprēķina, cik esmu izdzērusi.

Šīs nedēļas laikā esmu saņēmusi vairākus aicinājumus gan no privātām, gan juridiskām personām savu Eirovīzijas vērtējumu publicēt texxxtos, un, godīgi sakot, es nemaz nesaprotu, kā Jums šāds lūgums varēja ienākt prātā, jo texxxtu un Eirovīzijas savienība ir tikpat pašsaprotama kā baltvīns ar zivi.

Vispirms izsaku nožēlu par to, ka finālā neiekļuva Kipra, kuras dziedātāji normāli dziedāja, līdz beztolkā uzradās kaut kāda vecene, kas mahājās ar lampu. Kaut arī sākotnēji šis starpgadījums (necieņa pret Kipru) lika man būt bēdīgai, pēc ievaddziesmas, kuras laikā viena ģetka ar kājām uzlīda uz kontrabasa, es atguvu prieku, jo uzsprāga kaut kādi fanariki un balsojums varēja sākties. Par ko balsot? Lūdzu:

Somiju pārstāvēja garlaicīgs, blonds deviņdesmitā gada krasatuļa Paradīzes Oskars (wtf?), kurš mēģina spiest uz sirdsapziņu, dziedot par planētas glābšanu. No Bosnijas un Hercogovinas bija atbraucis salīdzinoši vecs vecis, kurš nejauši sacerējis valsts pirmo himnu un tā kļuvis par slavenu Balkānu dziedātāju ar vārdu tādu pašu kā dinozauriņam no Flinstoniem, tātad Dino. No sākuma šķiet, ka tūliņ aizies lēkāšana un muguru rīvēšana, bet pēc minūtes visi ir iemiguši. Nevaru atcerēties, no kā 1:1 nospieduši dāņu Green Day, bet Kažam patīk – tie ir viņa favorīti, to viņš diemžēl pierāda arī, balsojuma skaitīšanas laikā sākot dungot viņu dziesmu. Dāņu džeks atceras, ka koncertzāle ierīkota stadionā, tāpēc arī kārtīgi izskraidās. Lietuvas daiļradi demonstrē meitene, kas ir jaunāka par mani, bet uzvedas tā, it kā viņai būtu simts gadu. Izlaisti mati, divarpus oktāvu balāde, dūmi no svārkapakšas, vējā plīvojoši mati un pats svarīgākais – lēnā labās rokas kustināšana. Bet kas tad te? Pēkšņi viņa sāk vicināties mēmo valodā, Valters un Kaža nodročī, jo visu laiku to vien grib kā atsaukt atmiņā savu triumfiālo izgājienu toreiz. Ungārijai - kaut kāds slims disko ar šausmīgi garu Selīnu Dionu, kas uz diseni atnākusi operas kleitā un uzvilkusi kaut kādu milzīgu gredzenu, lai visi pamana, ka ir precējusies, bet tajā pašā laikā dzied, ka „i must be free” („man jābūt brīvam”).

Vot, Īrijas priekšnesums gan bija zajebis, un jau pirms konkursa piesaku viņu uzvaru. Tie ir divi pediņi, kas dzied par lūpeni un neveiksmīgi mēģina sinhroni kustēties, fonā rādot labākajās krafwerk tradīcijās ieturētas projekcijas, un labākās kraftwerk tradīcijas ieturēt diseldorfā ir ļoti labi, jo tieši no šīs pilsētas nāk, manuprāt, nozīmīgākā grupa populārās mūzikas vēsturē. Viņi pierāda, ka obligāti nav jādzied par mīlestību, lai visi applaudētu, izrādās, var dziedāt arī par modi. Nav brīnums, ka uz sekundi nojūk tiešraide. Ļoti labi. Kaut arī zviedru džekam ir visādi četrstūri un stroboskopi, tomēr šķiet, ka viņa dziesmā paredzētais „i will be popular” nepiepildīsies. Nezinu, man, piemēram, šķiet slimi dziedāt „Es būšu populārs, es būšu populārs”. WTF?! Valters un Kaža atkal atceras to, kā viņi piedalījušies Eirovīzijā – dziedājuši tikpat šķībi kā Ēriks no Zviedrijas. Igaunijas kārta - komentētājuprāt, ir vērts uzmanību pievērst pašai meitenei. Lai notiek - meitene rozā kleitā dzied, kamēr kaut kādi mīkstie slēpjas aiz kartona mājām un viņu iekāro, bet beigās tomēr uzdāvina viņai puķes. Normāli. Tā jau džeki reti dara.

Grieķijas čaļi grib būt skarbi, bet ir vienkārši riebīgi un garlaicīgi, visa zāle pieceļas un iziet uzpīpēt, kamēr džeki dejo kaut kādu grieķu baletu. Kaža saka: „ceru, ka Jums nebija tik garlaicīgi kā man.” Diemžēl bija. Beigās daudzi eiropieši, kas bijuši uz balkona kurīt Grieķijas laikā, sajūtas vainīgi Zeva priekšā un sabalso daudz par Grieķiju, lai izvairītos no dievu dusmām. Krievs uzstājas ar dziesmu „get you” („izpist tevi”). Par viņu mēģinājumiem dejot sinhroni pat iesmejas mana mamma, kas līdz šim ir klusējusi. Priekšnesums savu kulmināciju sasniedz brīdī, kad dziedātājs uzkāpj uz podesta, bet trīs dejotāji skrien viņam apkārt, beigās visi nostājas ar mugurām pret skatītājiem, un uz viņu mugurām tiek veidots uzraksts „ALEX”, tātad dziedātāju sauc tāpat kā kādu piedzērušos ikonistu, kurš reiz man un kolēģei SM uz ielas piedāvāja to pašu, ko piedāvā šis ALEX savā dziesmā. Franciju pārstāvēja Andrea Botičelli Napoleona frakā. Uzstāšanos beidz, izkašņājot savu ausi. Itālija sen nav piedalījusies Eirovīzijā, un Rafaels pie flīģeļa uzdzied jautru dziesmiņu, iespējams, par to, ka Berlsukoni viņu mēģināja izdrāzt, bet nekas tam vecajam ākstam nav sanācis. Bet varbūt tomēr arī sanāca, jo pēdējo noti Rafaels nomauc tik spalgi un gari, ka tur kaut kāda sāpīte tur ir bijusi.

Te nu esam pie pirmās reklāmas pauzes - ekrānā parādās reklāma, kurā lēkā šokolāde. Wtf? Kāpēc šokolādei jālēkā? Guntis Skrastiņš pareklamē Ventspili, un es pievēršos Karalienes Elizabetes tvītiem, kas liecina par to, ka viņa visu laiku kapā džiniņu un nodirš katru dalībnieku.

Ar 13.kārtas numuru uzstājas Šveice – valsts, kur vismazāk dzer. Komentētāji atkal atceras „savu gadu”. Tiek nodziedāta dziesmiņa no šokolādes „Milka” reklāmas. Angliju pārstāv apvienojusies slavenā angļu grupa „Blue” ar dziesmu „i can” („es var”). Saģērbušies kaut kādās biezās frakās. Domāju,ka zilajiem džekiem vajadzēja atcerēties, kā savulaik izgāja DJ bobo, kurš mēģināja atgriezties uz lielās skatuves ar Eirovīziju (tiem, kas nezina – ne labāk kā mūsu repojošajam Vudijam Alenam šogad). Karalienei Elizabetei sakāms tikai viens: „Well, this is awkward.”

Piesakot Moldovu, Valters un Kaža atkal atceras savu uzstāšanos. Moldova man iepatikās jau pusfinālā. Viņiem ir garas cepures, mājās Gogol Bordello diskogrāfija un dziesma „so lucky” („tik laimīgs”), pa skatuvo torčī feja ar vienriteni, un man nav iemesla domāt, ka viņi dziesmā melotu. Vāciju pārstāv tā pati ģetka, kas pērn. Viņai piepalīdz folijā ģērbti tārpi no Daft Punk dziesmas „Around the world” klipa. Rumānija uzstājas ar Raimonda Paula dziesmu par lapām dzeltenām un lapām tumši sārtām, bet neko nepārmetu, jo šajā valstī atroda Donavas delta, kas ir vienkārši avpizģenā vieta. Ja kas, es zinu, kā rumāniski ir „es esmu miskaste”. Tas būtu „sunt cos de gunoi. ” Iespējams, dziedātājam to arī vajadzētu iemācīties.

Austrieti es atceros no pusfināla, kur vienu balādi dziedāja meitene garā kleitā. Esat dzirdējuši tādu teicienu „langweilig is toll” („garlaicīgi ir forši”)? Nē? Ļoti pareizi, jo tāda teiciena nemaz nav,to derētu ņemt vērā arī brīnišķīgās balss īpašniecei, kas laiku pa laikam tomēr pamanās ierēkties, lai būtu vairāk angsty. Eju uzkurīt.
Azerbaidžāna nez kāpēc bukmeikeru kantoros skoro pa pirmajām vietām. Tiešām nesaprotu, kāpēc. Liriska dziesma, kuru dziedot, duets gandrīz nosūcas, piedejo meitenes īsos vaidelošu plīvuros, no griestiem sāk krista dzirsksteles, tādejādi simbolizējot mīlestības karstumu. Skaidri redzams, ka Azerbaidžānā iestājusies kaut kāda alkohola krīze. Pēc balsojuma jūtos kā toreiz, kad uzvarēja nesmukas īsmatainas lezbes no Serbijas ar uzvalkiem un bez sakarīgas dziesmas. WTF?

Slovēniju pārstāv bruņās ģērbusies Slovēnijas Agilera. Viņa palikusi slavena vietējā „supertalants” konkursā. Būtu prikoļna, ja uz Latvija uz Eirovīziju aizsūtītu savus „zelta talantus” ielu vingrotājus.
Te pēkšņi parāda aizskatuvi, kur ir Eirovīzijas DVD un pusizdzertas sīvā glāzes. Islande man uzreiz patīk, jo ievadklipā rāda zivtiņas. Ērmu zemi pārstāv paveci The Hives džinsās, no kuriem divi ir zilie, jo viens otru dziesmas laikā nobučo un tas otrs viņam neievelk pa olām. Tautai, kas vienkāršā akmens blāķi saskata raganu, kas apēd trolli, varu piedot pilnīgi nekādu priekšnesumu, jo tā jau liekas tikai man – īstenībā noteikti uz skatuves notiek kas tāds, ko var saprast tikai islandieši.
Spāņi uzstāšanos sāk ar ģitārspēles imitāciju. Kādi jautājumi te vēl var būt?

Ukrainai nav dziesmas, bet ir tikai tāfelīte, uz kuras ar smiltīm visu laiku kaut ko zīmē. Varbūt bija arī dziesma, bet, tā kā vairākas Selīnas Dionas jau ir bijušas, tad viss. Izrādās, ar to ir gana, lai tiktu kaut kādā pieciniekā.
Jau paguvu pieminēt man tik sāpīgo Serbijas uzvaru viņreiz, tāpēc par Serbijas „Vanish” reklāmas dziesmu pat baidos ko nodomāt. Gruzijai pie miķīša ir vecene un ģitāristi spēji krata pačku, lai iekarotu visu smagās mūzikas cienītāju sirdis, pie viena arī parepo, lai savāktu arī reperu balsis. Labs gājiens. Var redzēt, ka daudz dzer. Dziesmas laikā Kažam ir saplīsusi ūdens glāze.
Atskatoties uz visām divdesmit piecām dalībniecēm, Valters un Kaža atkal atceras savu gadu. Arī tad, kad tiek atkārtoti valstu klipiņu, komentētāji atceras savu gadu un to, kā uzvedās Baltkrievija un Kirkorovs.

Kad pēc pirmā pusfināla cilvēki trakoja par to, ka vajag atpakaļ pie komentēšanas Kārli Streipu, domāju – bļaģ, petuhi, ko var nīdēt? Tagad sāku viņus saprast. Es nezinu, vai Kārlis Streips ir tiešām vienīgais, kurš varētu komentēt Eirovīziju, droši vien nē, bet tiešām zinu, ka Valteram un Kažam to darīt nevajag, jo viņi punktu skaitīšanas laikā tik daudz vārās, ka paši nedzird, ko kurš ir dabūjis. Beigās man likās, ka es viņus varētu nosist. Mans brālis centās zēnus aizstāvēt, norādot, ka daži joki ir bijuši normāli.
-kurš bija normāls joks?
-es aizmirsu.
-es arī.

"Tavs brālis? Tavs draugs? Tavs klasesbiedrs? Vai kaimiņš? rīt pusčetros cirkā notiks superpuiku fināls, tāpēc aicinu Tevi nākt līdzi un noskaidrot, kurš būs superpuika. biļetes ir,” tā mani vakar uzrunāja texxxtu jaunākais loceklis Salvis Klombergs, kuram, pēc šīs dienas ieraksta spriežot, nav vienalga, kurš kļūst par Superpuiku 2011. Iepriekš nebijām tikušies, tāpēc gribu sacīt, ka uzaicināt meiteni (šajā gadījumā – vecāku sievieti) pirmajā randiņā uz Superpuiku finālu ir ace. Salvi, dienās būs liels zēns.

Nemanot Superpuiku 2011.gada fināls ir kļuvis par svarīgāko notikumu texxxtu vēsturē, jo iepriekš neviens notikums nav izpelnījies abus – gan pirmsapskatu, gan pēcapskatu.

Iekļūt 10 Superpuiku sarakstā - tas tev nav Latvijas Universitātē iestāties! Atlasē startēja ap 100 zēnu, bet šodien Rīgas cirka arēnā, kuru vēl aizvien rotā Ziemassvētku zvaigznītes, vaigā redzējām labāko desmitnieku. Bet, pirms viņus ieraudzījām, bijām jau izvēlējušies favorītus, balstoties uz īsu izmeklēšanu portālā draugiem.lv. Man vislabāk patika Nils, kurš savā profilā citiem iesaka iedzert par viņu (Superpuikas titula pretendentiem ir aptuveni 11 gadu), skaidrs, ka dzeršana vairo pieklājību, jo viņš bija vienīgais, kas pēc kāda dueļuzdevuma savam pretiniekam paspieda roku.

Kad arēnā izgāja viszajebisākais (šo vārdu radījis Mārtiņš Kalniņš) desmitnieks, sapratu, ka man ir vēl viens favorīts – skinny džinsiņās tērpies garmatainais snovbordists Kārlis, tomēr nojautu, ka neviens no maniem mīluļiem neuzvarēs. Bet visi bija uzvarētāji, jo tie viņu atbalstītāji bija vienkārši ahujeķ – es čista nevarētu sadabūt sev 30 cilvēku, kas bez papildu samaksas skaidrā bļautu par mani un sakrāsotu plakātus „EK spirdzina”, „EK – mēs ar Tevi!”, „EK par prezidenti!”, „Atlaist Saeimu!”.

No sākuma dzīvojām ilūzijās, ka pasākumu vadīs Ufo, jo jāatzīst – viņš ir diezgan super. Bet arēnā iebrāzās kāds Atis veco lidotāju ķiverē un Ufo pielika pie vietas – pie goda žūrijas vietas. Pārējie žūrijas locekļi bija vecs superpuika, džeks, kurš Irānā nobraucis 3000 kilometru ar ričāgu, kā arī visādas tantes no Rīgas domes.

Pirmais zēnu uzdevums bija no dēļa izēvelēt ķeblīša detaļu, kas pēcāk jāieskrūvē pusgatavā ķeblī, lai padarītu to par gatavu. Novērojām, ka tika izmantotas samērā modernas ēveles un viens vecis uzvalkā visu laiku sēdēja pie viena zēna darbagalda un neļāva normāli vālēt. Zēnu pārbaudījuma laikā un pirms tam arēnas vidū bija zāģētājs, kurš no celma teju manā augumā izzāģēja krēslu. Skaidas leca kilometriem tālu, un visnotaļ asprātīgais DJ Krii zāģēšanu pavadīja nevis ar kaut kādu AC/DC, bet gan ar Čaikovska „Gulbju ezeru”. Čaikovskis gan ir kruts čalis – der gan pie Natālijas Portmanes masturbēšanas, gan pie bluķa zāģēšanas. Vislabāk ēvelēšanas uzdevumā, protams, veicās tiem, kas bezjūtīgi tikai drāza un drāza, bet diemžēl nesekmējās puisim, kurš savu dēli glāstīja kā kā tikko uzplaukušu ziedu (t.i. – kaut kādu ģetku), kas ir noderīga prasme, varbūt pat noderīgāka par ēvelēšanu, bet, ja viņš reizē, kad bija bezjūtīgi jādrāž, glāstīja, no visas sirds vēlu kaut ko nenočakarēt tad, kad jāglāsta tikko uzplaucis zieds.

Kamēr zēni ēvelēja un skrūvēja, tikmēr čalis ar zāģi tikai zāģēja, no sākuma daļēji ignorējot darba drošību – austiņu, kas glābtu no trokšņa, nebija, un kārtīgu aizsargbriļļu vietā bija kaut kādas saulenes. Bet laika gaitā viņš saprata, ka saulenes telpā ir stulbi, un noņēma arī tās. Kā es varu zināt, ka zāģētājam vajag normālas brilles un austiņas? Man pašas reiz bija huskvarnas zāģētāju komplekts! Un tas varbūt pofig, ka viņš pats acīs dabūs skaidas, jo skaidu jau savā acī neredz, bet pasākuma auditorijas lielākā daļa bija bērni, kas skatījās, ka tam čalim pohuj par drošību, vot, tad man arī. Tas pats attiecināms uz alpīnisma džekiem, kas, izkarot un novācot virves un ko tur visādām disciplīnām, pa kustīgām stalažām kāpelēja bez kādiem drošības prikidiem. Tikmēr pasākuma vadītājs Atis stāstīja, cik svarīgi, lai Superpuikas būtu piedrošināti līdz pēdējam, jo jebkas cits esot kategoriski aizliegts un dzīvībai bīstams. Es jau neko, bet mans krietni jaunākais pavadonis pēc pasākuma, piemēram, skrēja pāri ielām pie sarkanās gaismas, kā arī leca peļķēs bez peldvestes.

Pēc pirmā uzdevuma arēnā tika aicinātas divas mammas, kurām bija jāierauj un tad ar zāles pļāvēju jānopļauj 7 metri. Kā atklājās vēlāk – nebija jāierauj un nebija arī zāles, tātad visai bezjēdzīgas sacīkstes. Pluss, protams, ka dāmas ieguva balvas, kas bija mazas, bet vērtīgas. Tā kā nesadzirdēju, kas tieši tas bija, nospriedu, ka laulības gredzeni.

Otrajā uzdevumā zēniem pa stalažām, kas kustējās, bija jālien augšā, jāpaņem āboli, jo mēs visi esam gudri un apaļi kā āboli, tad jāraušas lejā un ar riteni jāizbrauc kaut kādas figūras, kas man mazliet atgādināja zirga trafaretu. Šeit zēni startēja pa pāriem – kurš vinnē, tas vinnē. Sevišķu cieņu manās acīs izpelnījās kāds zēns, kurš šļūcot lejā pa wirw (virve angliski), pagrieza seju pret mani, tajā es izlasīju, ka viņam patiesībā ir nešpetnas bailes no augstuma un viņš nevis šļūc, bet ģībst lejā, bet tik un tā viņš to paveica – uzkāpa uz kustīgajām stalažām, no kurām krītot, nenosistos, bet kāju salauztu gan. Kā zināms, kājā arī glabājas smadzenes, kas būtu ļoti nepieciešamas nākamajam uzdevumam (tagad sāku domāt, ka tas nākamais varbūt bija pirms šī).

Zēniem no māla, kas no sākuma izskatījās vienkārši pēc ķieģeļa, bija jātaisa figūras, kas nebija vienīgais kulinārais uzdevums. Elmārs Tannis no šova „Dejo nost!” zēniem lika taisīt arī tortes ar S burtu. Nesaprotu, kāpēc neviens neiedomājās uz tortes uzkaisīt ausu sēru un teikt, ka re kur ir. Jau pirms uzdevuma tika paziņots, ka garšīgums netiks ņemts vērā, visus interesē S burta noformējums. No manas vietas izskatījās, ka kāds zēns ir uzvilcis trīs S burtus, tādejādi veidojot vārdu „Sekss”. Taču šī uzdevuma kulminācija pienāca tad, kad Superpuika Emīls paziņoja: „Superpuika ir kā rieksts!”

Pusfinālā iekļuva četri džeki, kuriem bija jākāpj uz tām trakajām stalažām un teju jāstāv bezdelīgā, bet fināla duetam bija jākāpj turku pupā un tās galotnē jānostājas svecītē. Te pēkšņi atskanēja „We are the champions”, un man likās, ka tas zēns, kurš ir palicis otrais, šļūc zemē pa wirw, jo viņam palicis nelabi, kas būtu saprotami. Sadusmojos uz kaut kādu putniņu augšā, kas meta puikām virsū krāsainus papīriņus, jo, bļaģ, puikam slikti, moška vēl bombačkas uzlidinās? Bet, kad redzēju, ka nestuvju vietā atnes goda trīstrepi, sapratu, ka situācija ir pārāk neticama, lai būtu īsta. Izrādās pirmais džeks – Eduards Ancāns – tiešām bija sagrābis ābolu, kas nodrošina uzvaru, bet es to vienkārši nebiju pamanījusi. Tātad viņš bija kļuvis par Superpuiku jeb riekstu.

Karoče, visi džeki, kas piedalījās, bija baigie malači, man vienmēr patikuši čalīši, kas piedalās legomānijās, skolas konkursos un jēdz skolas disenē uzaicināt dejot meiteni pat tad, ja gan ārā, gan iekšā vēl ir gaišs. Cik vien atļaus ģeogrāfiskais novietojums, sekošu līdzi arī turpmākajiem Superpuiku konkursiem. Bet tagad, kamēr vēl banānu republikā Lielbritānijā gaišs un ir vakardiena, vēlreiz apsveicu Sandru Mētru Biksēs Vētru dzimšanas dienā. Novēlu nogrābt kādu superpuiku in Aberdeen. Bet tikai ne Rihardu Johansonu, jo texxxti pišas vai nu paši ar sevi, vai arī ar ko pagadās, bet viens ar otru – nekad.