"Tavs brālis? Tavs draugs? Tavs klasesbiedrs? Vai kaimiņš? rīt pusčetros cirkā notiks superpuiku fināls, tāpēc aicinu Tevi nākt līdzi un noskaidrot, kurš būs superpuika. biļetes ir,” tā mani vakar uzrunāja texxxtu jaunākais loceklis Salvis Klombergs, kuram, pēc šīs dienas ieraksta spriežot, nav vienalga, kurš kļūst par Superpuiku 2011. Iepriekš nebijām tikušies, tāpēc gribu sacīt, ka uzaicināt meiteni (šajā gadījumā – vecāku sievieti) pirmajā randiņā uz Superpuiku finālu ir ace. Salvi, dienās būs liels zēns.

Nemanot Superpuiku 2011.gada fināls ir kļuvis par svarīgāko notikumu texxxtu vēsturē, jo iepriekš neviens notikums nav izpelnījies abus – gan pirmsapskatu, gan pēcapskatu.

Iekļūt 10 Superpuiku sarakstā - tas tev nav Latvijas Universitātē iestāties! Atlasē startēja ap 100 zēnu, bet šodien Rīgas cirka arēnā, kuru vēl aizvien rotā Ziemassvētku zvaigznītes, vaigā redzējām labāko desmitnieku. Bet, pirms viņus ieraudzījām, bijām jau izvēlējušies favorītus, balstoties uz īsu izmeklēšanu portālā draugiem.lv. Man vislabāk patika Nils, kurš savā profilā citiem iesaka iedzert par viņu (Superpuikas titula pretendentiem ir aptuveni 11 gadu), skaidrs, ka dzeršana vairo pieklājību, jo viņš bija vienīgais, kas pēc kāda dueļuzdevuma savam pretiniekam paspieda roku.

Kad arēnā izgāja viszajebisākais (šo vārdu radījis Mārtiņš Kalniņš) desmitnieks, sapratu, ka man ir vēl viens favorīts – skinny džinsiņās tērpies garmatainais snovbordists Kārlis, tomēr nojautu, ka neviens no maniem mīluļiem neuzvarēs. Bet visi bija uzvarētāji, jo tie viņu atbalstītāji bija vienkārši ahujeķ – es čista nevarētu sadabūt sev 30 cilvēku, kas bez papildu samaksas skaidrā bļautu par mani un sakrāsotu plakātus „EK spirdzina”, „EK – mēs ar Tevi!”, „EK par prezidenti!”, „Atlaist Saeimu!”.

No sākuma dzīvojām ilūzijās, ka pasākumu vadīs Ufo, jo jāatzīst – viņš ir diezgan super. Bet arēnā iebrāzās kāds Atis veco lidotāju ķiverē un Ufo pielika pie vietas – pie goda žūrijas vietas. Pārējie žūrijas locekļi bija vecs superpuika, džeks, kurš Irānā nobraucis 3000 kilometru ar ričāgu, kā arī visādas tantes no Rīgas domes.

Pirmais zēnu uzdevums bija no dēļa izēvelēt ķeblīša detaļu, kas pēcāk jāieskrūvē pusgatavā ķeblī, lai padarītu to par gatavu. Novērojām, ka tika izmantotas samērā modernas ēveles un viens vecis uzvalkā visu laiku sēdēja pie viena zēna darbagalda un neļāva normāli vālēt. Zēnu pārbaudījuma laikā un pirms tam arēnas vidū bija zāģētājs, kurš no celma teju manā augumā izzāģēja krēslu. Skaidas leca kilometriem tālu, un visnotaļ asprātīgais DJ Krii zāģēšanu pavadīja nevis ar kaut kādu AC/DC, bet gan ar Čaikovska „Gulbju ezeru”. Čaikovskis gan ir kruts čalis – der gan pie Natālijas Portmanes masturbēšanas, gan pie bluķa zāģēšanas. Vislabāk ēvelēšanas uzdevumā, protams, veicās tiem, kas bezjūtīgi tikai drāza un drāza, bet diemžēl nesekmējās puisim, kurš savu dēli glāstīja kā kā tikko uzplaukušu ziedu (t.i. – kaut kādu ģetku), kas ir noderīga prasme, varbūt pat noderīgāka par ēvelēšanu, bet, ja viņš reizē, kad bija bezjūtīgi jādrāž, glāstīja, no visas sirds vēlu kaut ko nenočakarēt tad, kad jāglāsta tikko uzplaucis zieds.

Kamēr zēni ēvelēja un skrūvēja, tikmēr čalis ar zāģi tikai zāģēja, no sākuma daļēji ignorējot darba drošību – austiņu, kas glābtu no trokšņa, nebija, un kārtīgu aizsargbriļļu vietā bija kaut kādas saulenes. Bet laika gaitā viņš saprata, ka saulenes telpā ir stulbi, un noņēma arī tās. Kā es varu zināt, ka zāģētājam vajag normālas brilles un austiņas? Man pašas reiz bija huskvarnas zāģētāju komplekts! Un tas varbūt pofig, ka viņš pats acīs dabūs skaidas, jo skaidu jau savā acī neredz, bet pasākuma auditorijas lielākā daļa bija bērni, kas skatījās, ka tam čalim pohuj par drošību, vot, tad man arī. Tas pats attiecināms uz alpīnisma džekiem, kas, izkarot un novācot virves un ko tur visādām disciplīnām, pa kustīgām stalažām kāpelēja bez kādiem drošības prikidiem. Tikmēr pasākuma vadītājs Atis stāstīja, cik svarīgi, lai Superpuikas būtu piedrošināti līdz pēdējam, jo jebkas cits esot kategoriski aizliegts un dzīvībai bīstams. Es jau neko, bet mans krietni jaunākais pavadonis pēc pasākuma, piemēram, skrēja pāri ielām pie sarkanās gaismas, kā arī leca peļķēs bez peldvestes.

Pēc pirmā uzdevuma arēnā tika aicinātas divas mammas, kurām bija jāierauj un tad ar zāles pļāvēju jānopļauj 7 metri. Kā atklājās vēlāk – nebija jāierauj un nebija arī zāles, tātad visai bezjēdzīgas sacīkstes. Pluss, protams, ka dāmas ieguva balvas, kas bija mazas, bet vērtīgas. Tā kā nesadzirdēju, kas tieši tas bija, nospriedu, ka laulības gredzeni.

Otrajā uzdevumā zēniem pa stalažām, kas kustējās, bija jālien augšā, jāpaņem āboli, jo mēs visi esam gudri un apaļi kā āboli, tad jāraušas lejā un ar riteni jāizbrauc kaut kādas figūras, kas man mazliet atgādināja zirga trafaretu. Šeit zēni startēja pa pāriem – kurš vinnē, tas vinnē. Sevišķu cieņu manās acīs izpelnījās kāds zēns, kurš šļūcot lejā pa wirw (virve angliski), pagrieza seju pret mani, tajā es izlasīju, ka viņam patiesībā ir nešpetnas bailes no augstuma un viņš nevis šļūc, bet ģībst lejā, bet tik un tā viņš to paveica – uzkāpa uz kustīgajām stalažām, no kurām krītot, nenosistos, bet kāju salauztu gan. Kā zināms, kājā arī glabājas smadzenes, kas būtu ļoti nepieciešamas nākamajam uzdevumam (tagad sāku domāt, ka tas nākamais varbūt bija pirms šī).

Zēniem no māla, kas no sākuma izskatījās vienkārši pēc ķieģeļa, bija jātaisa figūras, kas nebija vienīgais kulinārais uzdevums. Elmārs Tannis no šova „Dejo nost!” zēniem lika taisīt arī tortes ar S burtu. Nesaprotu, kāpēc neviens neiedomājās uz tortes uzkaisīt ausu sēru un teikt, ka re kur ir. Jau pirms uzdevuma tika paziņots, ka garšīgums netiks ņemts vērā, visus interesē S burta noformējums. No manas vietas izskatījās, ka kāds zēns ir uzvilcis trīs S burtus, tādejādi veidojot vārdu „Sekss”. Taču šī uzdevuma kulminācija pienāca tad, kad Superpuika Emīls paziņoja: „Superpuika ir kā rieksts!”

Pusfinālā iekļuva četri džeki, kuriem bija jākāpj uz tām trakajām stalažām un teju jāstāv bezdelīgā, bet fināla duetam bija jākāpj turku pupā un tās galotnē jānostājas svecītē. Te pēkšņi atskanēja „We are the champions”, un man likās, ka tas zēns, kurš ir palicis otrais, šļūc zemē pa wirw, jo viņam palicis nelabi, kas būtu saprotami. Sadusmojos uz kaut kādu putniņu augšā, kas meta puikām virsū krāsainus papīriņus, jo, bļaģ, puikam slikti, moška vēl bombačkas uzlidinās? Bet, kad redzēju, ka nestuvju vietā atnes goda trīstrepi, sapratu, ka situācija ir pārāk neticama, lai būtu īsta. Izrādās pirmais džeks – Eduards Ancāns – tiešām bija sagrābis ābolu, kas nodrošina uzvaru, bet es to vienkārši nebiju pamanījusi. Tātad viņš bija kļuvis par Superpuiku jeb riekstu.

Karoče, visi džeki, kas piedalījās, bija baigie malači, man vienmēr patikuši čalīši, kas piedalās legomānijās, skolas konkursos un jēdz skolas disenē uzaicināt dejot meiteni pat tad, ja gan ārā, gan iekšā vēl ir gaišs. Cik vien atļaus ģeogrāfiskais novietojums, sekošu līdzi arī turpmākajiem Superpuiku konkursiem. Bet tagad, kamēr vēl banānu republikā Lielbritānijā gaišs un ir vakardiena, vēlreiz apsveicu Sandru Mētru Biksēs Vētru dzimšanas dienā. Novēlu nogrābt kādu superpuiku in Aberdeen. Bet tikai ne Rihardu Johansonu, jo texxxti pišas vai nu paši ar sevi, vai arī ar ko pagadās, bet viens ar otru – nekad.

Sveicināti, dārgie lasītāji!
Sandrai Mētrai šodien ir Dzimšanas diena, tāpēc sveicu, vēlot daudz laimes! Un lai arī turpmāk top ražīgi texxxti! :**

Šodien pusčetros cirkā sākas "Superpuika 2011" fināls. Ar Elīnu esam deleģēti sekot svarīgajam procesam un visu piefiksēt, taču pirms lielā pasākuma, aplūkošu Dienas viesistabā notikušo diskusiju: „Kas ir superpuikas vērtības?” Superpuikas tituls pastāv jau divdesmit gadus, un arī es savas agrīnās bērnības dienas aizvadīju šajā konkursā. Kamēr citi dziedāja „Cālī”, es cirka arēnā kāvu lauvas. Toreiz gan neuzvarēju, jo sakāvos ar tiesnesi un tiku diskvalificēts.

Ja pirms diskusijas noskatīšanās man kāds jautātu, kas ir superpuikas, es noteikti izvairītos atbildēt un teiktu, ka zinu tikai to, kas ir suņupuikas. Tāpēc labi, ka diskusijas sākumā četri vīri un vadītāja centās noskaidrot superpuikas definīciju. Izrādās, ka superpuika ir puika, kas ar aizrautību un iedvesmu dzīvo piepildītu un laimīgu dzīvi. Viņš iet mērķtiecīgu ceļu, lai sasniegtu mērķi un pārvarētu sevi. Vēl šis puika pēc savas būtības ir superpuika sev. Un tikai pēc tam mammai, tētim un citiem. Tā nedaudz egoistiski jau tas viss skan, tāpēc, ja man tā īsāk un kodolīgāk tagad būtu jāraksturo superpuika, gribētu teikt, ka tas ir tas pats pašpuika, tikai modernāks un labāks.

Viens no konkursa superpuika organizētājiem - bērnu zinātnes centra Tehnoannas pagrabi vadītājs Alvis Balodis pastāstīja, ka šajā konkursā bieži vien piesakās zēni, kas skolā ir pilnīgi muļķi (nesekmīgie), un dažkārt šie zēni arī veiksmīgi iztur visas atlases kārtas un nokļūst finālā. Tad rodas situācija, ka „atnāk skola” un aizliedz piedalīties. Kāpēc tā notiek, diskusijā netiek paskaidrots, taču man ir aizdomas, ka skola negrib, lai televizors un prese padarītu šo puiku pārāk populāru, un vēlāk citiem rādītu kā tādu paraugu. Pats Alvis gan vēlāk smaidot atzīstas, ka pats ir tipisks piemērs tam, ka bijis absolūti nesekmīgs klasē, bet vēlāk tomēr izsities. Bērnībā viņš staigājis pa izgāztuvēm un spridzinājis aerosolus, tad nebijusi nauda, bet bijuši sapņi un ideāli.

Atbildot uz diskusijas vadītājas jautājumu, vai Alvis pats jūtas kā superpuika? Viņš atbild izvairīgi un saka, ka nejūtas gan, norādot, ka skaistākais šajā visā ir ceļš uz mērķi. Šajā brīdī man nav skaidrs, kāpēc Alvis tā saka un par kādiem mērķiem viņš runā? Taču par laimi diskusijā iesaistās autosportists Andis Neikšāns, kurš papildina Alvja izteikumus ar svarīgu secinājumu: „Tiklīdz kā tu sasniedz mērķi un to apzinies, tā tu zaudē savu superpuikas statusu.” Un šeit visi piekrīt. Arī diskusijas vadītāja iesaistās šīs idejas pilnveidošanā, sakot, ka „superpuika ir nevis sasniegts mērķi, bet tā ir virzība.” Man gan gribas iebilst un norādīt, ka visus nesasniegtos mērķus visbiežāk esmu uzskatījis par izgāšanos. Un tas noteikti nav nekas superīgs. Taču, ja ņemu vērā kopējo diskusijas kontekstu, ar virzību un nesasniegtu mērķi droši vien ir saprotama superpuikas neapstāšanās pie viena padarīta darba. Īsāk sakot, svarīga ir nepārtraukta darbošanās.

Turpmākā diskusija novirzās uz superpuiku izaugsmes un laika pavadīšanas iespējām. Šeit studijas viesiem rodas neliels strīds, jo nav skaidrs, vai labāks piedāvājums ir valsts sektorā vai nevalstisko organizāciju sektorā. Abi sektori nav pietiekoši sakārtoti, tur domstarpību nav, taču Alvis ir pārliecināts, ka jebkura nevalstiska organizācija gribētu būt valsts sektorā, jo tad tai būtu finansējums, savukārt Pelēkais vilks vadītājs Nils Klints ir citās domās, viņš norāda, ka valsts birokrātija uzliek dažādus ierobežojums, un brīvprātīgie cilvēki bieži vien ir daudz motivētāki.

Tālākajā sarunā par superpuikām un sektoriem Nils sāk runāt par to, ka vīrieši izvairās iet strādāt valsts sektorā, un tāpēc superpuikas lielā mērā audzina sievietes, mājās tās ir mammas, skolās skolotājas, un arī valsts sektorā lielākā daļa no strādājošajiem cilvēkiem ir tieši sievietes, būtībā visa Latvija ir balstīta uz sieviešu pleciem, stāsta Nils un uzreiz norāda, ka tas nav nekas slikts, tikai tā ir disproporcija. Arī diskusijas vadītāja piekrītoši māj ar galvu un papildina apgalvojumu sakot, ka dzimuma disproporcija ir novērojama arī interešu izglītībā (pulciņos), kurā meitenēm atšķirībā no zēniem ir daudz lielākas iespējas. Par kādām iespējām viņa runā sīkāka informācija neseko, un man rodas nelielas aizdomas, ka varbūt viņa melo, taču tad diskusijā iesaistās Alvis, sakot, ka problēma, ir tā, ka esam pārāk aizrāvušies ar humanitārajiem priekšmetiem nevis tehniskajiem. Un man uzreiz ir skaidrs, ka tagad cilvēki ir lielāki muldētāji nekā darītāji.

Ik pa laikam vadītāja kādam no četriem vīriem liek pastāstīt par savu dzīves gājumu. Sākumā nav saprotams, kāpēc būtu jārunā par sava doktora disertāciju, jo tas taču nav saistīts ar superpuikas vērtībām, bet tad es sāku nojaust, ka vadītāja ir izdomājusi, ka katrs no šiem četriem vīriem, sev nezinot, reprezentēs tādu kā superpuiku, skaļi jau viņa to nesaka, taču līdz raidījuma beigām noskaidrojas, ka diezgan pieklājīgas lietas katrs no viņiem savā dzīvē ir sastrādājis.

Diskusijas nobeigumā trīs vārdos katram ir jāpasaka, kāda ir recepte, lai kļūtu par superpuiku, un tad nu sanāk, ka tā ir motivācija, raksturs, labs paraugs dzīvē, atrasts savs ceļš, nepārtraukta mācīšanās un savs mērķis. Es pats varu tikai piebilst, ka vēl ir forši būt foršam.