Sveicināti, dārgie lasītāji!
Sandrai Mētrai šodien ir Dzimšanas diena, tāpēc sveicu, vēlot daudz laimes! Un lai arī turpmāk top ražīgi texxxti! :**

Šodien pusčetros cirkā sākas "Superpuika 2011" fināls. Ar Elīnu esam deleģēti sekot svarīgajam procesam un visu piefiksēt, taču pirms lielā pasākuma, aplūkošu Dienas viesistabā notikušo diskusiju: „Kas ir superpuikas vērtības?” Superpuikas tituls pastāv jau divdesmit gadus, un arī es savas agrīnās bērnības dienas aizvadīju šajā konkursā. Kamēr citi dziedāja „Cālī”, es cirka arēnā kāvu lauvas. Toreiz gan neuzvarēju, jo sakāvos ar tiesnesi un tiku diskvalificēts.

Ja pirms diskusijas noskatīšanās man kāds jautātu, kas ir superpuikas, es noteikti izvairītos atbildēt un teiktu, ka zinu tikai to, kas ir suņupuikas. Tāpēc labi, ka diskusijas sākumā četri vīri un vadītāja centās noskaidrot superpuikas definīciju. Izrādās, ka superpuika ir puika, kas ar aizrautību un iedvesmu dzīvo piepildītu un laimīgu dzīvi. Viņš iet mērķtiecīgu ceļu, lai sasniegtu mērķi un pārvarētu sevi. Vēl šis puika pēc savas būtības ir superpuika sev. Un tikai pēc tam mammai, tētim un citiem. Tā nedaudz egoistiski jau tas viss skan, tāpēc, ja man tā īsāk un kodolīgāk tagad būtu jāraksturo superpuika, gribētu teikt, ka tas ir tas pats pašpuika, tikai modernāks un labāks.

Viens no konkursa superpuika organizētājiem - bērnu zinātnes centra Tehnoannas pagrabi vadītājs Alvis Balodis pastāstīja, ka šajā konkursā bieži vien piesakās zēni, kas skolā ir pilnīgi muļķi (nesekmīgie), un dažkārt šie zēni arī veiksmīgi iztur visas atlases kārtas un nokļūst finālā. Tad rodas situācija, ka „atnāk skola” un aizliedz piedalīties. Kāpēc tā notiek, diskusijā netiek paskaidrots, taču man ir aizdomas, ka skola negrib, lai televizors un prese padarītu šo puiku pārāk populāru, un vēlāk citiem rādītu kā tādu paraugu. Pats Alvis gan vēlāk smaidot atzīstas, ka pats ir tipisks piemērs tam, ka bijis absolūti nesekmīgs klasē, bet vēlāk tomēr izsities. Bērnībā viņš staigājis pa izgāztuvēm un spridzinājis aerosolus, tad nebijusi nauda, bet bijuši sapņi un ideāli.

Atbildot uz diskusijas vadītājas jautājumu, vai Alvis pats jūtas kā superpuika? Viņš atbild izvairīgi un saka, ka nejūtas gan, norādot, ka skaistākais šajā visā ir ceļš uz mērķi. Šajā brīdī man nav skaidrs, kāpēc Alvis tā saka un par kādiem mērķiem viņš runā? Taču par laimi diskusijā iesaistās autosportists Andis Neikšāns, kurš papildina Alvja izteikumus ar svarīgu secinājumu: „Tiklīdz kā tu sasniedz mērķi un to apzinies, tā tu zaudē savu superpuikas statusu.” Un šeit visi piekrīt. Arī diskusijas vadītāja iesaistās šīs idejas pilnveidošanā, sakot, ka „superpuika ir nevis sasniegts mērķi, bet tā ir virzība.” Man gan gribas iebilst un norādīt, ka visus nesasniegtos mērķus visbiežāk esmu uzskatījis par izgāšanos. Un tas noteikti nav nekas superīgs. Taču, ja ņemu vērā kopējo diskusijas kontekstu, ar virzību un nesasniegtu mērķi droši vien ir saprotama superpuikas neapstāšanās pie viena padarīta darba. Īsāk sakot, svarīga ir nepārtraukta darbošanās.

Turpmākā diskusija novirzās uz superpuiku izaugsmes un laika pavadīšanas iespējām. Šeit studijas viesiem rodas neliels strīds, jo nav skaidrs, vai labāks piedāvājums ir valsts sektorā vai nevalstisko organizāciju sektorā. Abi sektori nav pietiekoši sakārtoti, tur domstarpību nav, taču Alvis ir pārliecināts, ka jebkura nevalstiska organizācija gribētu būt valsts sektorā, jo tad tai būtu finansējums, savukārt Pelēkais vilks vadītājs Nils Klints ir citās domās, viņš norāda, ka valsts birokrātija uzliek dažādus ierobežojums, un brīvprātīgie cilvēki bieži vien ir daudz motivētāki.

Tālākajā sarunā par superpuikām un sektoriem Nils sāk runāt par to, ka vīrieši izvairās iet strādāt valsts sektorā, un tāpēc superpuikas lielā mērā audzina sievietes, mājās tās ir mammas, skolās skolotājas, un arī valsts sektorā lielākā daļa no strādājošajiem cilvēkiem ir tieši sievietes, būtībā visa Latvija ir balstīta uz sieviešu pleciem, stāsta Nils un uzreiz norāda, ka tas nav nekas slikts, tikai tā ir disproporcija. Arī diskusijas vadītāja piekrītoši māj ar galvu un papildina apgalvojumu sakot, ka dzimuma disproporcija ir novērojama arī interešu izglītībā (pulciņos), kurā meitenēm atšķirībā no zēniem ir daudz lielākas iespējas. Par kādām iespējām viņa runā sīkāka informācija neseko, un man rodas nelielas aizdomas, ka varbūt viņa melo, taču tad diskusijā iesaistās Alvis, sakot, ka problēma, ir tā, ka esam pārāk aizrāvušies ar humanitārajiem priekšmetiem nevis tehniskajiem. Un man uzreiz ir skaidrs, ka tagad cilvēki ir lielāki muldētāji nekā darītāji.

Ik pa laikam vadītāja kādam no četriem vīriem liek pastāstīt par savu dzīves gājumu. Sākumā nav saprotams, kāpēc būtu jārunā par sava doktora disertāciju, jo tas taču nav saistīts ar superpuikas vērtībām, bet tad es sāku nojaust, ka vadītāja ir izdomājusi, ka katrs no šiem četriem vīriem, sev nezinot, reprezentēs tādu kā superpuiku, skaļi jau viņa to nesaka, taču līdz raidījuma beigām noskaidrojas, ka diezgan pieklājīgas lietas katrs no viņiem savā dzīvē ir sastrādājis.

Diskusijas nobeigumā trīs vārdos katram ir jāpasaka, kāda ir recepte, lai kļūtu par superpuiku, un tad nu sanāk, ka tā ir motivācija, raksturs, labs paraugs dzīvē, atrasts savs ceļš, nepārtraukta mācīšanās un savs mērķis. Es pats varu tikai piebilst, ka vēl ir forši būt foršam.