Nav tālu līdz brīdim, kad uz krekliņiem tiks drukāts Rokija Balbo attēls ar parakstu „Liepnieks” vai „Raginskis”. Viss atkarīgs tikai no tā, vai 20.maija boksa duelī uzvarēs Jurģis Liepnieks vai Edgars Raginskis.

Tas sākās ar to, ka svētdien twitteri pāršalca Jurģa Liepnieka ziņas par to, ka viņam pēc boksa mača ir izsisti divi zobi. Par incidenta iemeslu minēts tas, ka mājās tika atstātas kapas (zobu sargi) un pretinieks izdarījis nepareizu sitienu. Uzreiz pēc šīs ziņas sekoja kritiski komentāri, no kuriem skarbākos vārdus veltīja Edgars Raginskis, nosaucot Jurģi par „hļupiku” un „idiotu”. Vārds pa vārdam, un abi vīri aizrunājās līdz boksa duelim un pēc diskusijām par to, kāds katram ir svars, vienojās, ka cīņa notiks 20.maijā. Jurģis Liepnieks šajā sakarā ir gatavs slēgt derības uz kasti šampanieša par to, ka Edgars Raginskis līdz 20.maijam paspēs nobīties un duelī nepiedalīsies.

Protams, ka texxxtus visa šī ažiotāža ļoti satrauca, jo Edgars Raginsksis aizvadītajā gadā ieguva texxxtu gada lasītāja titulu, savukārt boksēšanās un goda aizstāvēšanu ir dziļi saistīta ar vienu no texxxtu mīļākajām boksa paraugfilmām „Rocky”. Šeit saskatāma gan līdzība, gan atšķirība starp Edgaru Raginski un Rokiju Balbo. Abi pirms izšķirošajām cīņām apņēmīgi trenējušies. Ja Rokijs savās filmās trenējās pēdējā brīdī, foršas mūzikas pavadījumā, tad Raginskis nolēmis būt rūpīgāks un cīņai gatavosies divus mēnešus. Lai gūtu dziļāku priekšstatu par to, cik cieši šis konflikts ir saistīts ar Rokiju, un vai patiesībā pie vainas nav kāda meitene, ar Elīnas Kolātes atbalstu dabūju abu bokseru telefona numurus, iedzēru drosmei un vakarā katram piezvanīju.

Edgars Raginskis bija diezgan priecīgs par saņemto texxxtu zvanu un izklausījās skaidrāks par skaidru, iespējams, tāpēc no atbildēm uz jautājumiem viņš centās izvairīties kā slīpēts politiķis, norādot vien, ka tāpat kā Rokijs viņš nav labs runātājs un labāk būtu vienkārši atsaukties uz tiem pašiem twittera ierakstiem. Par citām savām līdzībām ar Rokiju Edgars neņēmās spriest, vien atzīmēja to, ka viņam nav tāds budžets treniņiem. Noskaidrojās arī tas, ka nekādas tēvzemes un meitenes viņam ar Liepnieku nav dalāmas, taču klīst baumas, ka Edgars ir tāds cilvēks, kurš var sakauties mākslas vārdā, tāpēc varbūt, ka visā iejaukts ir da Vinči.

Jurģis Liepnieks ilgi necēla telefonu un pēc nosūtītās sms viņš atrakstīja, ka ir aizņemts ar „TV3 gandrīz ideālajām vakariņām”. Visus jautājumus viņam var sūtīt uz personīgo e-pastu. Tā arī darīju. Šodien atbildes netika saņemtas, taču twitterī parādījās Jurģa paziņojums, ka pēc vakariņām ar Lindu Leen un Ilzi Jurkāni, viņi izdzēruši piecus šampaniešus, sarkanvīnu un mazliet konjaku. Diezgan normāla kombinācija, nolēmu, ka šodien traucēt Jurģi ar atkārtotiem zvaniem nebūs labi. Tāpēc aptauja lasītājiem:


Poll #18887 Boksa duelis
Open to: All, results viewable to: All

Kurš uzvarēs boksa duelī?

Texxxtu kolektīvs un sabiedrībā pazīstami cilvēki izsakās par to, kurš varētu uzvarēt:

Elīna Kolāte: „Man vienalga, kurš uzvar, galvenais, lai Raginskis dabū pa tauri.”
Sandra Mētra: „Tā kā abi kungi biežāk par zobenu izvēlas savas asās mēles, nevis smagās dūres, šo maču vērot būs ļoti interesanti. Izteikta favorīta man nav, un ceru, ka uzvarēs draudzība, tomēr, ņemot vērā masu attiecību, jāsaka, ka drīzāku uzvaru paredzamu Raginskim. Pat ja karatē vietā viņš ikdienā priekšroku dod muzejiem un kordebaleta dejotājām, 12 kilogramu pārsvars tomēr ir un paliek 12 kilogramu pārsvars.”
Anete Konste: Bez komentāriem.
Dace Jaunupe Bargā: „Kā jau izskanēja kaut kur interneta kulāros - mēs visi ceram, ka vismaz viens no šiem cilvēkiem dabūs pa muti! Abi šie cilvēki ir ļoti nozīmīgi texxxtu satura elementi, un mēs viņus ļoti mīlam, kaut vai tikai tāpēc, ka, ja nebūtu šādu cilvēku, texxxtu pastāvēšanai nebūtu jēgas un nozīmes. Sitieties, džeki!”
Salvis Klombergs: „Domāju, ka, ja Raginskis dienu pirms mača noskatīsies visas sešas Rokija daļas, viņš varētu uzvarēt, taču, ja Liepnieks 20.maijā būs dzēris, viņu piekaut būs grūti.”
Pauls Timrots: „Labi, ka Kolēģis (Raginskis) neiet šaušanas kursos - izaicinātu Jurģi uz dueli un nošautu!”
Uldis Rudaks: „Man liekas, ka Liepnieks, jo es nezinu to otru, bet es gribētu būt tas otrs.”


_______________________
Lai kā arī nebūtu, man gribas cerēt, ka viss notikums beigsies tāpat kā vairumā Rokija filmu, uzvarēs draudzība ar neizšķirtu, un neviens no bokseriem netiks nokautēts. Vēl gribu informēt lasītājus, ka šis ir mans pēdējais texxxts, tuvojas pavasaris un 9.klases eksāmeni, būšu aizņemts un daudz mācīšos. Tās, protams, izklausās pēc baigajām atrunām, taču man ir jāiestājas normālā vidusskolā. Turpiniet lasīt texxxtus, un visiem čau!

„Nekad neieguldiet naudu lietās, kuras jābaro!” saka Mērfija likums. Bet režisors Spīlbergs stūrgalvīgs sēž mājās un skaitļo, kā varētu saviļņot skatītājus, nopelnīt miljonus un dabūt Oskaru? Filmā jābūt drosmīgiem jauniešiem, īstai draudzībai un kaut kam nebijušam. Teiksim zirgam! Hmm....nu tad varbūt jāņem tas Rainis. Spīlbergs prāto, bet tad atceras, ka „Zelta Zirgs” ir tikai tāda metafora, un mūsdienās jau cilvēki pieķeras tādām reālām lietām, kā, piemēram, karam. Tā arī rodas episkā filma ar nosaukumu „Kara Zirgs.”

Jāsaka, ka „Kara Zirgu” skatījos divas reizes, pirmo reizi ar vecākiem, bet otro reizi skolā ar klasi. Lai arī šī filma man patika mazāk nekā gaidīts, tomēr bija labi, ka tās laikā man vairāk nāca smiekli nekā asaras. Iesaku šo filmu  skatīties kopā ar sev tuviem un mīļiem cilvēkiem, jo tad piedzīvotās vilšanās būs daudz neaizmirstamākas. Bet tagad par filmas saturu.

Filmas stāsts sākas gaužām vienkārši. Kaut kur tālumā piedzimst izskatīgs zirgs, un visiem tas patīk. Turpat netālu laukos dzīvo kāda ģimene, kurai nav draugi, un par kuru visi smejas. Tur aug nepilngadīgs puisis ar vecu, klibu tēvu un norūpējusies māte, kas dažreiz rājas. Vēl ģimenei ir lauks, kuru vajadzētu apart, taču neviens to nekad nav darījis. Ģimenei nav zirgi un govis, bet ir viena zoss, no kuras viņi tad arī pārtiek. Kādu dienu tēvs piedzēries aiziet uz gadatirgu, un, līdzīgi kā Emīls savos nedarbos notrieca naudu cukurūdenī, viņš notriec naudu zirgā. Vecais vīrs nemaz nenojauš, ka nopircis labu sacīkšu zirgu ar kuru art lauku ir neprāts, jo ienesīgāka būtu izjāžu rīkošana. Sieva pa mājām dusmīgi baras, taču dēls ir tā sapriecājies par zirgu, ka nosauc to par Džouiju. Smagie lauku darbi ģimenei kļūst sekundāri. Puisis apjāj kaimiņu sētas, gozējas pļavās un dresē zirgu ar dažādiem trikiem, viņš māca zirgam kā ēst no spaiņa, kā atsaukties uz pūces skaņām un kā apdzīt braucošas mašīnas. Tā paiet mēnesis. Ģimenei jāmaksā īre, bet naudas nav. Tēvs - ļoti šokēts par situāciju, dusmu karstumā ņem bisi un gatavojas zirgam sašaut galvu, iespējams, lai pēc tam varētu pārdot zirga gaļu, bet dēls viņu atrunā sakot, ka „viss būs kārtībā, tēt.”

Es neesmu aris laukus, taču zinu, ka rakt sausu un sakaltušu zemi ir diezgan neiespējami. Arī „Kara Zirgs” to uzskatāmi parāda. Jaunais puisis iejūdzis Džouiju cenšas art cieto zemi, apkārt mētājoties dažāda lieluma akmeņiem, kuri, protams, traucē, taču netiek novākti. Ar akmeņiem nav aršana, ir pareizais apgalvojums. Tad no nekurienes sabrauc kaimiņi, un uz brīdi šķiet, ka viņi steigs palīdzēt, taču viņiem labpatīk sastāties ap lauku un uzjautrināties. Jā, lai arī filma norisinās laikā, kad strauji sāka attīstīties traktori, to šeit nevienam nav, ir tikai dārgas un nevajadzīgas mašīnas. Seko nākošais filmas brīnums, sāk līt lietus, un ļaudis kā kaķi skrien prom. Cietā zeme kļuvusi irdenāka, un, skanot pacilātai mūzikai, galvenajam varonim izdodas noart pirmo vagu. Mātei ar tēvu prieka asaras, un viņi steidz šo lietu svinēt. Šķiet, ka filma sasniegusi savu kulmināciju un var beigties, tomēr jau pēc brīža seko drūmākā aina, kurā puisis novārdzis guļ uz lauka. Kā tāds Ušakovs viņš nav pratis apstāties un pārpūlējis sevi visu nakti arot. Laukā tiek iestādīti rāceņi, kurus vēlāk iznīcina brutāla lietus gāze, un pasaulē sākas karš. Ģimene nesaprot, ka visu šo nelaimju pamatā varētu būt Džouijs, tomēr naudas trūkuma spiests tēvs pārdod zirgu britu armijas jātniekiem, dēls par šādu tēva rīcību ļoti pārdzīvo.

Karā Džouijam veicas labi, viņš pamanās satikt savu mīlestību – melno zirgu ar kuru tiek veiksmīgi nokarots gandrīz viss laiks. Visus apbur Džouija neparastais skaistums, un, nokļūstot bīstamās situācijās, zirgu vienmēr sagaida cūkas laime. Savukārt cilvēkiem, kuri kara laikā cenšas uzņemties rūpes par Džouiju neklājas viegli. Viņi vai nu mirst, vai piedzīvo lielus materiālos zaudējumus. Visi filmas varoņi šo faktu gan ietiepīgi cenšas ignorēt, taču ar laiku kļūst skaidrs, ka dzīvs cilvēks šeit tiek vērtēts daudz zemāk par zirgu. To pierāda kaut vai kuriozā situācija, kad uz brīdi tiek pārtraukts karš, lai glābtu Džouiju, kurš muļķīgas psihozes vadīts ir pamanījies sapīties dzeloņdrātīs.

Runājot par kara ainām, viena no komiskākajām ir britu jātnieku uzbrukšana vācu telšu pilsētiņai. Varonīgie briti negaidīti uzbrūk ar neasiem paukošanās zobeniem, apgāž galdus, skaļi auro un jauc teltis, kamēr vācieši šauj ar īstiem ieročiem un, iemūkot mežā, pielieto apslēptas ložmetēju rindas. Nav skaidrs, kādas loģikas vadīti vācieši ir glabājuši ložmetējus pagrieztus pret savām teltīm, tomēr šī loģika strādā, un briti tiek pilnībā apšauti. Kritušo aina gan tiek cenzētas ar viltīgu paņēmienu. Sākumā tiek parādīti zirgi ar jātniekiem, bet pēc tam zirgi bez jātniekiem. Pats Spīlbergs kādā intervijā atzina, ka cenzēšana viņam ir bijis liels izaicinājums. Asiņainās un vardarbīgās ainas viņš apzināti nav rādījis ar pārliecību, ka šādā veidā tiks rosināta skatītāju fantāzija un vēlme domāt. Manas domas, ka tas darīts tikai tāpēc, lai iepatiktos maziem bērniem un kaitinātu vecākus. Bet ko nu par to.

Pavirša attieksme pret visu ļoti labi raksturo filmas galveno būtību. Absurdās kara ainas un pārspīlētā mīlestība pret zirgu nebeidz pārsteigt. Un, lai arī filma skatītājiem piedāvāts it kā laimīgas beigas, kurās puisis (Džouija pirmais saimnieks) pārrodas mājās no kara kopā ar savu mīļoto zirgu, ir skaidrs, ka nekas labs viņus negaidīs, priekšā būs jaunas neveiksmes, nāves un naudas trūkumi, jo tas vienkārši ir „Kara Zirgs.”  

Draugi,

14.jūlijā es viltoju skolēnu apliecību, un kopš tās dienas man ir tikai brīvdienas. Vēl es tagad priecājos par sievu, un ikdienu pastaigājos pa ielu, bet vakaros dzeru šņabi krievu. „Kling-klang!” Tā maisiņš skan. Bet kaimiņš - mans mīļais aktieris uz terases grillē steikus, un, kad es ieslēdzu telefonu, redzu, kā viņš ar draugiem uzstājas Supernetto reklāmās un neatbild uz maniem zvaniem. Un tagad seko teksts:

Trīs dažādas reklāmas, kurās nav sekss, bet lādzīgs padoms tur ir gan. Supernetto, tas ne tikai tiem, kas mīl iedzert, bet arī tiem, kas skaidrā prātā vienmēr visur maisās pa vidu. Šajās reklāmā tādus tipāžu var atpazīst ne tikai pēc sejas, bet arī pēc iepirkumu maisiņiem, kuri no tukšuma ir tā uzpūtušies, ka  pakratot čaukst pēc kreppapīra un zeķubiksēm.
 
Pirmajā klipā puisis ar meiteni pilnīgā akmenī apbrīno Maskavas ielas rajonu, rokās viņiem karte ar ezeriem, kaklā Zenīts, kabatās šala, bet izskats kā no filmas „Fear and Loathing in Las Vegas”. Tad pēkšņi piesteidzas klāt kāds vīrs - viss vienā šallē un žaketē (iespējams LKA topošais akadēmiķis) un izjauc pārīša jauko ceļojumu pagriežot karti. Ballīte vējā un debesis skaidras. Žēl.
 
Otrajā klipā ir vecmāmiņa un bārs. Viņa izliekas, ka parkā pilda krustvārdu mīklas, bet uz galda stāv karsta kafija ar jumtiņu, uz ceļiem sedziņa un atmiņas par mūža mīlestību. Tad kadrā parādās puisis, kuram šeit nav jābūt, vecmāmiņa atskatās un iedomājas par saviem bērnu bērniem, tie jau lieli, bet puisis iegrimis mīklās lasa: „Horizontāli. 3.jautājums. Rakstnieka Fjodora Dostojevska otrais vārds?” Un viņa atbilde ir nepareiza.

Trešais reklāmas variants notiek vasarā. Četros no rīta lielveikali slēgti, bet sēņotājs Jurijs zem bērna prāta izaicina likteni, dziedot sievasmātes mīļāko dziesmu. Tā ir viņa cerība atkal iepatikties līgavai, kura ar mīļāko jau trešo dienu ir Kiprā Jurijam nezinot. Viņa superdraugs - vīrs uzvalkā kā halucinācija izšauj lietussargu, un, turot maisiņu ar spilveniem, atkāpjas. Tad no ceļamkrāna līst ūdens, un Jurijs izglābies turpina dziedāt.

Bet tagad par svarīgo. Šīs reklāmas trīs ir veltītās māmiņām vientuļajām, sapņiem, grupai "Auļi", vīriem, kas nav klauni, visām janajām drēbēm un vasaras olimpiskajām spēlēm. Kā arī dziesmai:„Daudz. Miljoniem, miljardiem krīt. Zvaigznes, bet tavējā spīd. Un manējā ar...”

Salvis

Arī es skaidrā nevaru atšķirt Inesi Misāni no Agneses Zeltiņas, tāpēc vienmēr metu monētas un zaudēju derībās. Šoreiz dalīšos analītiskā atstāstā par to kā Inesei Misānei klājies intervijā žurnālam „Ieva”.  

Inese vienmēr visu nokavē un arī uz interviju viņa ierodas trīs reizes vēlāk. Pirmajā reizē Inese vienkārši nepaspēja atbraukt. Otrajā reizē Inese ar tanti dodas uz mammas kapiem, bet, pienākot pie brāļa kapa, tantei sareiba galva, viņa nokrita un pārsita to uz pieminekļa. Savukārt trešajā reizē Inesei kāds iztīrīja maku, un tā kā tas bija tukšs, viņa, braucot ar stopiem, nokavē pusotru stundu.

Intervijas sākumā Inese slavē savu draugu Maiklu Džonsonu un norāda, ka viņš ir mazliet jaunāks par viņu – piecpadsmit gadus, taču ļoti uzticīgs un labs. Inese neslēpj, ka viņa ir cilvēks, kurš ļoti augstu vērtē ārējo izskatu, un Maikls ir tāds, turklāt labi smaržo, un viņa ģimenei pieder vecā nauda – mantojums. Inese lepojas, ka draugs stāsta viņai par īpašībām, kuras viņai nav. Tas viņai liek justies labākai, un tagad viņa gandrīz nemaz vairs nelieto alkoholu. Izdzer labi ja divas vīna glāzes nedēļā.

Runājot par nepatīkamām lietām, Inese atzīst, ka viņu satrauc tas, ka cilvēki Latvijā viņu uztver par muļķi, viņa ir pārliecināta, ka tāda nemaz nevar būt un kā argumentu min faktu, ka aizbraukusi prom no Latvijas vēl padomju laikā un nezinādama angļu valodu izsitusies. Kā viņai tas izdevies, Inese gan nepaskaidro, taču tiek doti mājieni, ka, ja reiz esi laipna un vienmēr smaidi, cilvēki sāk domāt, ka tevi var apcelt.

Turpmākajā intervijā Inese dalās traģiskā atskatā par to kā miruši viņas ģimenes locekļi. Piecpadsmit gadus atpakaļ miris tēvs, nedaudz vēlāk brālis iekļuvis avārijā un fiksējis, ka muzicējot aizmirst, kas jāspēlē tālāk. Jūtoties nelaimīgs viņš izdara pašnāvību, bet māte divās dienās pilnībā nosirmo un salūzt.

Tieši mātes nāve sāpinājusi visvairāk. Inesei nosirmojuši desmit mati, un viņa raudājusi tā, ka divās stundās izraudājusi pilnīgi visas asaras no acīm. Pēc tam veselu gadu viņā vairs nevarēja paraudāt. Visi Ineses tuvinieki tagad ir miruši un iespējams tieši tāpēc viņa baidās dzemdēt bērnu, arī draugs Maikls ir noraizējies par to, ka pastāv iespēja dzemdību laikā nomirt.

Runājot par vīriešiem, Inese ir pārliecināta, ka patīk viņiem dēļ savas maigās enerģijas un arī dēļ tā, ka speciāli tos neizaicina un nevilina. Protams, Inesei ir svarīgi, lai vīrietis būtu interesants, un pēc viņas domām tieši interesantie vīrieši ir sabiedrībā zināmi cilvēki. Vēl Inese uzskata, ka vīrietis, kuram ģimenē ir vecā nauda, ir daudz labāk audzināts par to vīrieti, kuram ir jaunā. Svarīgi arī, lai viņš ciena vecākus un labi izturas pret dzīvniekiem.    

Visu intervijas laiku  blakus stāv liela un oranža soma, kurā viss ir. Tur ir gan melnas ballīšu kleitas, gan briljanti. Šīs dārglietas Inese necieš nēsāt visu dienu, tomēr brīžos, kad labi jāizskatās, viņa tās izņem no somas un uzliek. Intervijas nobeigumā viņa atzīst, ka baidās no slimībām un vientulīgas nāves, taču no krunkām viņai nav bail, jo tās viņai vienkārši nav.

Protams, uzvarētāji var balsot par sevi, un man par lielu prieku ceturtdien par Prezidentu tika ievēlēts Andris Bērziņš. Viņš man ir labs bērnības draugs, kopā esam ēduši saldējumu un spēlējuši šahu, tāpēc varu apgalvot, ka viņš ir ne tikai vecākais, bet arī gudrākais Prezidents Latvijā. Inženieris, ekonomists, baņķieris, politiķis, miljonārs un Prezidents vienā personā. Nīče teiktu, ka „viņš ir pārcilvēks!” bet es, ka veiksmīgs cilvēks.

Ceturtdien, uzreiz pēc vēlēšanām, viņš sniedza pirmo spožo interviju Latvijas Radio 1, un jau pašā sākumā Andra runas māksla patīkami pārsteidza ar nosvērto prakticismu. Tā ir reta parādība, kurā cilvēks dažādas norises un notikumus spēj izkārtot savās personīgajās interesēs.

Uz visiem jautājumiem Andris Bērziņš atbildēja lēni, apdomīgi un tieši, neizmantojot liekus zemtekstus, savās runas pauzēs viņš pārliecinoši dzēra, bet uz āķīgiem jautājumiem atbildēja izmantojot atklātu repliku: „Protams.” Noskaidrojas, ka viņš pats ir pieteicies kļūt par Prezidentu un apzinās, ka ir vēlu sācis, maz runājis un slēpti spriedies, tomēr visiem cilvēkiem, kas ir gribējuši iepazīties, viņš ir devis iespēju.

Runājot par oligarhiem, kas kārto savas lietas, Bērziņš ļoti skaidri norāda, ka „ir vesela sistēma, kas ir apmaksāta un ar to darbojās, un šīs sistēmas uzdevums ir acīmredzot tās lietas izvērtēt, cik atbilst tai mūsu sistēmai un, cik ne”. Bērziņš arī neizslēdz iespēju, ka kāds viņu nākotnē varētu izmantot, jo par tādām lietām neviens nevar būt drošs, tomēr viņam ir pieredze. Manuprāt, diezgan loģiska argumentācija.  
 
Lai arī Andris Bērziņš apzinās, ka četru gadu laikā mainīt cilvēku negatīvo priekšstatu par sevi izdosies tikai nedaudz, viņš ir arī pārliecināts, ka vienā paaudzē tas tāpat nav izdarāms - vajadzīgas vismaz divas paaudzes, bet tā kā priekšā ir tikai četri gadi, nav pamats uztraukumam.  

Apspriežot Saeimas atlaišanas rosināšanu, Bērziņš līdzīgi kā lielākā daļa Saeimas deputātu uzskata, ka tas ir bijis pārsteidzīgs Zatlera rīkojums un, ka šo lēmumu visticamāk viņš varētu arī likvidēt pēc 8.jūlija, kad sāksies viņa pilnvaras, jo pretējā gadījumā varētu sekot valdības problēmas un jaunas krīzes. Šeit jāsaprot, ka tas būtu ļoti pareizs lēmums, kaut vai tāpēc, ka noraidot Saeimas atlaišanas rosināšanu, netiks veltīgi izšķiesti 2miljoni latu jaunu vēlēšanu rīkošanai, kā arī tiks saglabāta tā nauda, kuru pretējā gadījumā partijām vajadzētu izmantot jaunām politiskām kampaņām, vēl deputāti nezaudēs darbu, un nevajadzēs maksāt kompensācijas.  

Interesanti, ka, lai arī Andris Bērziņš visu mūžu ir godīgi strādājis un godīgi pelnījis naudu, tomēr raidījuma vadītājam neskaidra šķiet situācija, kurā Bērziņam ir tik liela pensija. Arī pats Bērziņš ir nelielā neizpratnē, jo strādājis un darbojies saskaņā ar Latvijas likumiem, tomēr pārmetumus par savu pensiju pēdējā laikā saņēmis tik bieži, ka viņu tie sākuši šķebināt.  

Intervijas nobeigumā Andris Bērziņš atzīst, ka pēdējās divas nedēļas viņa dzīvē ir bijusi smags pārdomu laiks un, ka pilnīgu atbildi par to, vai viņa solis kļūt par Prezidentu ir bijis loģisks, viņš nespējis vēl rast, tomēr reāli analizējot situāciju un ņemot vērā faktu, ka labāka kandidāta šajās Prezidenta vēlēšanās nebija, ir skaidrs, ka viņa lēmums kļūt par Prezidentu ir bijis pareizs.

Jau kādu laiku gribu kļūt par TV šova vadītāju, taču neizturu atlases. Esmu gandrīz pilngadīgs, tomēr ar to ir par maz, un arī šovs „Mazo dziesmas Latvijai” mani izbrāķēja. Tāpēc vakar sadzēries bezalkoholisko sidru pa māju skatījos šova finālu.   

„Mazo dziesmas Latvijā” vienpadsmito reizi piedalījās deviņi bērni vecumā no 7-13gadiem. Ja tā padomā, tā ir ļoti plaša vecuma kategorija, un šādā laika posmā var sadarīt visu ko. Piemēram, aktrise Drū Berimora trīspadsmit gados jau bija tādā talantā, ka ārstējās rehabā, kamēr Rainis savos septiņos vēl nebija sācis rakstīt. Bet okei, dziedāšana ir dziedāšana, un kopumā jau atlasītie bērni izskatījās talantā cienīgi pretinieki.       

Pēc kopdziesmas un Zatlera runas sākās katra dalībnieka priekšnesums. Kā pirmā startēja šova vecākā dalībniece 13gadīgā Kristīne Cielava. Spriežot pēc īsā iepazīšanās ievada, varēja saprast, ka tuvinieki viņu diezgan lolo, ļauj atpūsties, nepildīt mājas darbus un cenšas meiteni visādi izlaist. Kristīne izpildīja latviešu tautasdziesmu, kas bija normāli, bet nekas sarežģīts un atmiņā paliekošs. Žūrijas cilvēks Mārtiņš Brauns gan paslavēja, norādot, ka Kristīne ir atradusi sevi un piebilda, ka viņai vajadzētu paurbt kamermūzikā. Tad žūrija salika deviņniekus.

10gadīgais Kristaps Solovjovs dziedāja „Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas”. Pats Kristaps ar vāro miesas būvi, bālo seju un smalko korista balsi iedzīvināja sevī īstu Cibiņa tēlu, un tas neatstāja vienaldzīgu arī žūriju. Olga Rajecka norādīja, ka puisis viņai īpaši patīk, bet Ance Krauze paziņoja, ka Kristaps jau ir aizsists un ielūgts uz viņas meitas dzimšanas dienu. Tam par godu seko trīs žūrijas desmitnieki.

Šova turpinājumā Alīne Ņikitina pārsteidz visus ar balonu mētāšanu, platām acīm, kustībām un dinamisku popdziesmu, taču, lai arī žūrija slavēja to, cik Alīne ir atraktīva un mainīga, vērtējumā parādās pirmie divi astoņnieki un viens deviņnieks.

Tālāk uz skatuves kāpj Gabors Goldmanis, kurš daudz neliekuļojot paziņo, ka pēc šova pārkāps visus šī brīža aizliegumus balsij un beidzot saēdīsies saldējumu, skatīsies hokeju un nopeldēsies. Tomēr izvēlētā dziesma savā vienkāršībā ir diezgan neforšs baznīcas korālis, kas nekādi neizceļ puiša talantu, un arī žūrija domā līdzīgi, saliekot trīs astoņniekus. Gabors par šādu vērtējumu nav sevišķi priecīgs, saskumst un domīgi novēršas.

Tie, kas lasījuši grāmatas zinās, ka Cibiņa pretstats ir Buņģis jeb Ralfs Līģeris. Viņš dalījās gaišā pārdzīvojumā par Tēva cepuri. Pati cepure gan vairāk izskatījās pēc brāļa cepures, bet dziesma diezgan labi parādīja puiša balsi, un Ralfs no žūrijas saņem vienu desmitnieku un divus deviņniekus.

Mana vakara favorīte bija Agate Albekeite, kas ir iesaukta arī par mazo raganiņu. Viņa bija vienīgā, kas atļāvās dziedāt angļu valodā, un tas viņai sanāca ļoti labi. Priekšnesumā viņa bija iekļāvusi visus vajadzīgos elementus, lai iepatiktos ar pirmo piegājienu - pozitīvisms, dejas, labs dziedājums, šovs ar tērpu maiņu un ķīmijas reakcijām nodrošināja desmitnieku un divus deviņniekus.   

Šova jaunākā dalībniece 7gadīgā Andrija Silva Kukuvasa dziedāja lēnu un mierīgu dziesmu, kas noritēja ksilofona un saksofona pavadījumā. Ksilofons nedaudz neiederējās, taču dziesma bija mīļa un vienkārši. Žūrija: 9;8;8.

Kad ieraudzīju Emīlu Manguli biju pārliecināts, ka viņš ir visvecākais, tomēr viņam ir tikai 11gadi. Viņš ir garš, spēlē basketbolu un ir nobļāvis balsi tā, ka dienās tā varētu aiziet pankrokā. Arī Ance Krauze pieļāva, ka puiša aizsmakums varētu būt no dzeršanas, taču beigās to tomēr nepateica. Jā, starpcitu, visu šova laiku es aktīvi vērtēju dalībnieku mātes un nolēmu, ka skaistākās mātes titulu saņem tieši Emīla māte, jo viņa tik ļoti priecājās par sava dēla sniegumu, ka jāpriecājas bija arī man. Žūrija arī nebija skopa un ielika divus desmitniekus un vienu deviņnieku.

Kārta pienāca šova pēdējai dalībniecei Valērijai Satibaldijevai, viņas panākumi ir rakstīti zvaigznēs, un uzvara gaidīta. Ļoti labs un patīkams dziedājums, kas spriežot pēc milzīgā balsu pārsvara (gandrīz piecreiz lielāks nekā citiem) patika lielākai daļai maksātspējīgo skatītāju. Žūrija ielika divus desmitniekus un vienu deviņnieku, un manis dēļ šovs varēja beigties.

Taču seko mokošs superfināls, kurā cīnās trīs labākie - Emīls, Valērija un Agate. To es nolēmu klausīties, taču vienā brīdī aizmigu. Pamodos, kad uzstājās Lauris Reiniks, kurš pēc „Banjo Lauras” fonogrammas  ļoti priecīgs paziņo, ka esam uzvarējuši hokejā. Šova vadītājam Mārim Grigalim, tas nešķita taktisks gājiens, jo hokejs tomēr ir kas pavisam cits, un tas var arī aizdzīt daļu no skatītājiem, tāpēc Māris nopietni teica, ka šeit nav nekāds hokejs. Jā, vēl interesanti, ka pirms katra priekšnesuma dalībnieki ar apsveikumiem un ziediem sveica māmiņas Mātes dienā, un, lai visi būtu kadrā, bērniem savu runu nācās teikt ar mugurām stāvot pret vecākiem. Tādējādi apsveikumi kļuva par tādiem kā dzejas lasījumiem, tik brīviem un nesamākslotiem.     

Pēc superfināla priekšnesumiem nekas nemainās, un uzvar Valērija. Viņa saņem braucienu uz Disnejlendu. Un vismaz ekrānā izskatās, ka visi ir laimīgi.

Priekā! 

      

Sveicināti, dārgie lasītāji!
Sandrai Mētrai šodien ir Dzimšanas diena, tāpēc sveicu, vēlot daudz laimes! Un lai arī turpmāk top ražīgi texxxti! :**

Šodien pusčetros cirkā sākas "Superpuika 2011" fināls. Ar Elīnu esam deleģēti sekot svarīgajam procesam un visu piefiksēt, taču pirms lielā pasākuma, aplūkošu Dienas viesistabā notikušo diskusiju: „Kas ir superpuikas vērtības?” Superpuikas tituls pastāv jau divdesmit gadus, un arī es savas agrīnās bērnības dienas aizvadīju šajā konkursā. Kamēr citi dziedāja „Cālī”, es cirka arēnā kāvu lauvas. Toreiz gan neuzvarēju, jo sakāvos ar tiesnesi un tiku diskvalificēts.

Ja pirms diskusijas noskatīšanās man kāds jautātu, kas ir superpuikas, es noteikti izvairītos atbildēt un teiktu, ka zinu tikai to, kas ir suņupuikas. Tāpēc labi, ka diskusijas sākumā četri vīri un vadītāja centās noskaidrot superpuikas definīciju. Izrādās, ka superpuika ir puika, kas ar aizrautību un iedvesmu dzīvo piepildītu un laimīgu dzīvi. Viņš iet mērķtiecīgu ceļu, lai sasniegtu mērķi un pārvarētu sevi. Vēl šis puika pēc savas būtības ir superpuika sev. Un tikai pēc tam mammai, tētim un citiem. Tā nedaudz egoistiski jau tas viss skan, tāpēc, ja man tā īsāk un kodolīgāk tagad būtu jāraksturo superpuika, gribētu teikt, ka tas ir tas pats pašpuika, tikai modernāks un labāks.

Viens no konkursa superpuika organizētājiem - bērnu zinātnes centra Tehnoannas pagrabi vadītājs Alvis Balodis pastāstīja, ka šajā konkursā bieži vien piesakās zēni, kas skolā ir pilnīgi muļķi (nesekmīgie), un dažkārt šie zēni arī veiksmīgi iztur visas atlases kārtas un nokļūst finālā. Tad rodas situācija, ka „atnāk skola” un aizliedz piedalīties. Kāpēc tā notiek, diskusijā netiek paskaidrots, taču man ir aizdomas, ka skola negrib, lai televizors un prese padarītu šo puiku pārāk populāru, un vēlāk citiem rādītu kā tādu paraugu. Pats Alvis gan vēlāk smaidot atzīstas, ka pats ir tipisks piemērs tam, ka bijis absolūti nesekmīgs klasē, bet vēlāk tomēr izsities. Bērnībā viņš staigājis pa izgāztuvēm un spridzinājis aerosolus, tad nebijusi nauda, bet bijuši sapņi un ideāli.

Atbildot uz diskusijas vadītājas jautājumu, vai Alvis pats jūtas kā superpuika? Viņš atbild izvairīgi un saka, ka nejūtas gan, norādot, ka skaistākais šajā visā ir ceļš uz mērķi. Šajā brīdī man nav skaidrs, kāpēc Alvis tā saka un par kādiem mērķiem viņš runā? Taču par laimi diskusijā iesaistās autosportists Andis Neikšāns, kurš papildina Alvja izteikumus ar svarīgu secinājumu: „Tiklīdz kā tu sasniedz mērķi un to apzinies, tā tu zaudē savu superpuikas statusu.” Un šeit visi piekrīt. Arī diskusijas vadītāja iesaistās šīs idejas pilnveidošanā, sakot, ka „superpuika ir nevis sasniegts mērķi, bet tā ir virzība.” Man gan gribas iebilst un norādīt, ka visus nesasniegtos mērķus visbiežāk esmu uzskatījis par izgāšanos. Un tas noteikti nav nekas superīgs. Taču, ja ņemu vērā kopējo diskusijas kontekstu, ar virzību un nesasniegtu mērķi droši vien ir saprotama superpuikas neapstāšanās pie viena padarīta darba. Īsāk sakot, svarīga ir nepārtraukta darbošanās.

Turpmākā diskusija novirzās uz superpuiku izaugsmes un laika pavadīšanas iespējām. Šeit studijas viesiem rodas neliels strīds, jo nav skaidrs, vai labāks piedāvājums ir valsts sektorā vai nevalstisko organizāciju sektorā. Abi sektori nav pietiekoši sakārtoti, tur domstarpību nav, taču Alvis ir pārliecināts, ka jebkura nevalstiska organizācija gribētu būt valsts sektorā, jo tad tai būtu finansējums, savukārt Pelēkais vilks vadītājs Nils Klints ir citās domās, viņš norāda, ka valsts birokrātija uzliek dažādus ierobežojums, un brīvprātīgie cilvēki bieži vien ir daudz motivētāki.

Tālākajā sarunā par superpuikām un sektoriem Nils sāk runāt par to, ka vīrieši izvairās iet strādāt valsts sektorā, un tāpēc superpuikas lielā mērā audzina sievietes, mājās tās ir mammas, skolās skolotājas, un arī valsts sektorā lielākā daļa no strādājošajiem cilvēkiem ir tieši sievietes, būtībā visa Latvija ir balstīta uz sieviešu pleciem, stāsta Nils un uzreiz norāda, ka tas nav nekas slikts, tikai tā ir disproporcija. Arī diskusijas vadītāja piekrītoši māj ar galvu un papildina apgalvojumu sakot, ka dzimuma disproporcija ir novērojama arī interešu izglītībā (pulciņos), kurā meitenēm atšķirībā no zēniem ir daudz lielākas iespējas. Par kādām iespējām viņa runā sīkāka informācija neseko, un man rodas nelielas aizdomas, ka varbūt viņa melo, taču tad diskusijā iesaistās Alvis, sakot, ka problēma, ir tā, ka esam pārāk aizrāvušies ar humanitārajiem priekšmetiem nevis tehniskajiem. Un man uzreiz ir skaidrs, ka tagad cilvēki ir lielāki muldētāji nekā darītāji.

Ik pa laikam vadītāja kādam no četriem vīriem liek pastāstīt par savu dzīves gājumu. Sākumā nav saprotams, kāpēc būtu jārunā par sava doktora disertāciju, jo tas taču nav saistīts ar superpuikas vērtībām, bet tad es sāku nojaust, ka vadītāja ir izdomājusi, ka katrs no šiem četriem vīriem, sev nezinot, reprezentēs tādu kā superpuiku, skaļi jau viņa to nesaka, taču līdz raidījuma beigām noskaidrojas, ka diezgan pieklājīgas lietas katrs no viņiem savā dzīvē ir sastrādājis.

Diskusijas nobeigumā trīs vārdos katram ir jāpasaka, kāda ir recepte, lai kļūtu par superpuiku, un tad nu sanāk, ka tā ir motivācija, raksturs, labs paraugs dzīvē, atrasts savs ceļš, nepārtraukta mācīšanās un savs mērķis. Es pats varu tikai piebilst, ka vēl ir forši būt foršam.

Čau, šeit Salvis, šoreiz pievērsīšos traģiskam notikumam, kuru man pašam bija nepatīkami lasīt un iedomāties, tāpēc jau iepriekš par to brīdinu arī jūs.

Aizvakar kinoteātrī „Forum Cinemas“ pēc seansa „Melnais Gulbis“ tika nošauts cilvēks. Traģisks notikums ar neticamu motīvu, kurā „vīrieši sākuši konfliktēt par pārāk skaļu popkorna ēšanu“. Šobrīd nekas sīkāks par popkornu nav zināms, bet par vīriešiem ir informācija, ka upuris bijis bankas "Citadele" Aktīvu un pasīvu pārvaldes nodaļas vadītājs, bet slepkava ir LU Juridiskās fakultātes doktorants, kurš mācību procesā pievērsies šaujamieroču aprites jomas pētīšanai.

Tieši par popkornu internetā sākušās visplašākās diskusijas. Kurš popkornu ir ēdis un kurš nav ēdis? Kurš bijis skaļāks un kurš popkorns ir labāks? Un vai vispār kinoteātrī ir jāēd popkorns? Sieviete zem pseidonīma Delta saka, ka popkorna dēļ uz kino iet reti. „Man arī traucē tā ēšana. Kad nu diikti gribas kādu filmu redzēt, tad saņemos aiziet un pati arī pilnām mutēm ēdu, lai izturētu apkārtējos.“ Kāds cits metas aizstāvēt popkornu, norādot, ka bez popkorna kinoteātri nīkuļos, un filmas neviens vairs neskatīsies.   

Lai arī publiski pieejamā informācija par konfliktu ar popkornu ir visai mīklaina, tomēr ir publicēts kāds attāli sēdoša aculiecinieka atstāsts, kurā „vīrietis ar pistoli pats esot sazvanījis «ātros» un teicis, ka vajadzīga palīdzība, jo ir sašauts cilvēks,“ līdz ar to rodas zināmas šaubas par to, vai šāvējs vispār gribējis šaut uz vīrieti? Varbūt, ka uzbrukums tika vērsts pret popkornu. Arī daudzie interneta komentāri liecina, ka cilvēkiem nepatīk popkorns, it sevišķi, ja tas tiek ēsts. Popkorna diskusijas lēnām nonāk līdz tam, ka kinoteātrī būtu jārīko speciāli seansi, kuros varētu neēst popkornu. Šeit savās pārdomās dalās žurnālists Juris Kaža, kurš norāda, ka „popkornu var ēst kulturāli, turzu pēc tam izmest tvertnē pie izejas. Protams, ja ir pieprasījums, var rīkot no popkorna brīvus seansus, tāpat kā māmiņu seansus, Zdienas un citu.“ 

Iespējams, ka runas par popkornu sākušās tikai dēļ nepilnīgas informācijas sniegšanas no mediju puses. Šeit būtu jāsaprot, ka, publicējot visu informāciju uzreiz, mēdiji riskē ar to, ka ziņas var būt pārāk apjomīgas, un lasītājs tās vienkārši nevarēs izlasīt un uztvert, turklāt pastāv iespēja, ka nākamajā dienā jaunas ziņas var arī nebūt. Tāpēc žurnālisti bieži vien rīkojās viltīgi un ziņas dala vairākās daļās, dažus notikumus attēlojot neskaidri un pārceļot skaidrojumus uz vēlāku laiku, un dažus notikumus īpaši akcentējot. Šajā konkrētajā gadījumā tas ir popkorns. Šī metode ļauj veidot vienmērīgāku ziņu plūsmu un vēlāk veidot atsevišķas intervijas, savukārt lasītājam ir iespēja pašam interpretēt neskaidros notikumus un paļauties uz savu un ekspertu intuīciju.

Lai kā arī būtu, tomēr portāls kriminal.lv vakar atļāvās pārsteigt ar daudz detalizētāku konflikta gaitas izklāstu, krietni apsteidzot citus interneta medijus. Šeit tiek ziņots, ka popkornu ēda slepkava, kurš sagaidījis seansa beigas un izdarījis trīs šāvienus blakus sēdošā vīrieša krūtīs, savukārt nošautais vīrietis pirms tam aizrādījis ne tikai skaļo popkorna ēšanu, bet arī uzvedību. Līdz ar to visas sākotnējās apsūdzība pret popkornu ir bijušas aplama interpretācija, un tieši aizrādīšana ir galvenais nogalināšanas iemesls. 

Lai arī ieteikumus un diskusijas par to kā būtu jārīkojas, lai traģisko situāciju turpmāk neatkārtotu, mediji ir atlikuši uz vēlāku laiku, ir skaidrs, ka aizrādīšana var būt liktenīga ne tikai kinoteātrī, bet jebkurā sabiedriskā vietā, taču droši vien būs tādi cilvēki, kas uz „Forum Cinemas” negribēs iet. Tāpēc kinoteātrim jau tagad būtu jāsāk domāt par drošības pasākumiem par kuriem publiski paziņot. Likt apmeklētājiem iet sūdzēties par pārkāpumiem kinoteātra administrācijai, manuprāt, ir tik pat neefektīvs un riskants solis, kā veikt tiešu aizrādījumu. Varētu, protams, kinoteātrī ierīkot speciālus palīdzības numurus uz kuriem būtu iespējams sūtīt sms ar sūdzībām par skaļākajiem rindas apmeklētājiem, taču tas visdrīzāk novestu pie neskaitāmiem pārpratumiem, tāpēc manas prognozes ir tādas, ka kinoteātris varētu simulēt pastiprinātu uzraudzību pār apmeklētājiem, sevišķi laikos, kad apmeklētāju skaits ir vislielākais. Metāla detektori diez vai tiks ierīkoti, jo daudz lētāk ir vienkārši veikt apmeklētāju pārmeklēšanu un, ja to nolems veikt, nav zināms, vai apmeklētāji varēs samierināties, un konflikts nenotiks jau pie kinoteātra durvīm.

Čau, esmu Salvis Klombergs jeb Salvizzz, bet draugi mani sauc vienkārši par Salvi. Man patīk tusēt un baudīt dzīvi, un der zināt, ka mans saīsinājums šeit būs SK (nejaukt ar Sarmīti Kolāti).

 

Šajā rakstā izteikšos par dokumentālo filmu Homo@lv, kura ir iekļauta Berlīnes starptautiskā filmu festivāla oficiālajā programmā Panorama skatē! Vai jūs zināt, kas tas ir par festivālu un skati? Es jautāju saviem sētas draugiem, un viņi nezināja. Nolēmu šoreiz nezvanīt kino ekspertei Dairai Āboliņai, bet doties uz wikipedia, kur arī uzzināju, ka tas ir kino festivāls, kurā var vinnēt sudraba vai zelta lāčus dažādās nominācijās. Uzreiz gan jāsaka, ka Panorama skatē šādus lāčus latviešu filma vinnēt nevarēs, taču varēs iegūt skatītāju balvu, kas arī skaitās prestiža (festivālu ik gadu apmeklē apmēram 500tūkstoši cilvēku, un tas ir ļoti daudz).

 

Filmas režisors Kaspars Goba diena.lv apgalvo, ka „tā ir filma nevis par homoseksuāļiem, bet par Latvijas sabiedrību.” Piekritīšu režisoram, jo tā ir filma par Latvijas sabiedrību, tomēr teikšu, ka filma ir arī par homoseksuāļiem.

 

Atsaucoties uz režisora aicinājumu diskutēt vairāk par filmas saturu un atainojumu, sākšu ar satura analīzi. Filma ir bagāta ar kečīgiem citātiem, neiecietību un dzīves atziņām, kurās dalās spilgtas un sabiedrībā pazīstamas personības, un ir labi, ka filmā nav cenzēti rupjie vārdi, jo tas sniedz iespēju tos apgūt arī festivāla apmeklētājiem. Nav īsti skaidrs, kāpēc filmas sākumā tiek šķirotas apakšbikses, iespējams, ka tas tiek darīts tāpēc, lai notikumi sāktos jautrā gaisotnē, jo uzreiz pēc tam seko dinamisks sižeta pavērsiens, un no šķietami miermīlīgām melodijām filma pārtop nopietnā kara drāmā.

 

Par filmas atainojumu, gribu teikt tikai to, ka tas ir pārsteidzoši labs, līdz šim esmu pamanījis, ka dokumentālās filmās cilvēki izskatās krietni sliktāk nekā dzīvē, viņiem ir redzamas lielas poras, taukainas un piesarkušas sejas, un neķemmēti mati, taču šajā filmā visi cilvēki ārēji izskatās labi - ar patīkamiem sejas toņiem un var arī redzēt, ka filmā ir teicami atstrādāts gadalaiks.  

 

Neiztikt arī bez dažām divdomīgām situācijām, piemēram, vēja brālis Frīdis filmā uz ielas saka, ka „lai viņi stūķē savu daiktu tur tajās sūdu čupās, bet nevajag līst uz ielām ar šitām lietām,” un ir skaidrs, ka Frīdis ir pret gejiem, taču vienlaicīgi nav skaidrs, kāpēc viņš ir uz ielas un nedzer kopā ar Mārtiņu?

 

Runājot par filmas nobeigumu, ir žēl, ka filma īsti konstruktīvus un oriģinālus risinājumus tā arī nepiedāvā, beigas ir skumjas, un problēma tiek atrisināta, pametot valsti. Tipiska padošanās.  

 

Visbeidzot vēlos komentēt deputātes Ingūnas Rībenes sašutumu par to, ka filma ir par mazsvarīgu tēmu, un viņa to neskatīsies. Gribētu ieteikt viņai nākošreiz rūpīgāk izvēlēties argumentus un varbūt arī konsultēties ar kādu ekspertu. Arī man ir nācies noniecināt filmas, kuras neesmu redzējis, taču, ja tas tiek darīts publiski, vajadzētu norādīt nopietnākus iemeslus, varbūt pirms tam izlasīt kādu recenziju vai noskatīties youtubē filmas treileri, jo „mazsvarīga tēma” kā arguments jau vienreiz ir iegāzis Ati Slakteri, tāpēc daudz loģiskāks un pamatotāks arguments tam, lai neskatītos šo latviešu filmu, būtu tāds, ka šī filma nav nominēta Oskaram.

 

Un, ja sākam aizdomāties par to, kāpēc šī filma nav nominēta Oskaram, (kas nemaz nav tik neiespējami) ir skaidrs, ka tai kaut kas ir pietrūcis. Varbūt kāda slavena mūziķa nāve, vai kāds neticams atgadījums. Piemēram, ja filma vienkāršā veidā parādītu, kā šo gadu laikā ir izmainījusies kāda agresīva homofoba nostāja, kaut vai teiksim būtu tāds banāli inscenēts pavērsiens šī cilvēka dzīvē, kad gejs izglābj viņa dzīvību un uzdāvina vienu no savām nierēm, un tad šim homofobam ir geja niere un, kad viņš to uzzina, viņš kļūst tik ļoti satraukts, ka grib mirt, taču tajā pašā laikā viņam sāk veidoties kaut kāda veida iecietība, un tad arī pienāk brīdis, kad viņš nekautrējoties iet gājienā un nes varavīksnes karogu, ne jau tāpēc, ka būtu kļuvis par geju, bet tāpēc, ka ir iemācījies pieņemt citus cilvēkus.

 

Jā, ja būtu tāds nobeigums, tad šo filmu varētu nominētu Oskaram, un beigās, kaut arī globālā mērogā nekas nebūtu mainījies, cilvēki pēc filmas noskatīšanās būtu tik aizkustināti, ka raudātu un varbūt arī izvērtētu savu aizspriedumu lietderīgumu.