Oskari, Oskari, Oskari. Vēl pāris stundas un tie tiks paziņoti. Kas būs gada filma? Vecāki ar bērniem saka, ka tā būs pseidofoilozofiskā „Pī Dzīve”, kinomīļi akli tic, ka tas būs vēsturiskais „Linkolns”, bet bukmeikeri liek savu naudu uz Bena Afleka „Argo”. Kāpēc tieši „Argo”? Jo tas ir Bens Afleks un viņam seko nauda. Bens ļoti labi zina, ka nekad nedabūs Oskaru tikai par to, ka ir labs aktieris, tāpēc viņš ir ne tikai labs aktieris, bet arī režisors un, lai tas neizskatītos pēc kaut kāda blefa, viņš kļūst arī par filmas producentu. Tas ir gandrīz kā būt par Nescafe trīs vienā. Ātri un efektīvi. Tā Bens Afleks filmē patriotisku un politisku filmu, izpatīkot visai Holivudai.

Un „Argo” nav nekāda haltūra. Tas ir patiess stāsts par revolūciju Irānā ar sešiem ASV diplomātiem, kuri, baidoties no drošas nāves, slēpjas mājā un gaida, kad Bens Afleks ieradīsies viņus izglābt. Jā, Bens savā intervijā dalās pārdzīvojumā, ka sākumā viņš neko nefilmēja. Viņš veica rūpīgu pētījumu. Skatījās dokumentālās filmas, lasīja dažādus sižeta atstāstus un ataudzēja tik garu un gudru bārdu, ka sieva ar viņu vairs negribēja bučoties. Tikai pēc tam viņš sāka filmēt un aizbrauca uz Turciju, kas nav tas pats, kas būt Irānā, bet tomēr diezgan līdzīgi.

Kad pirmo reizi skatījos „Argo”, no garlaicības paspēju piedzerties. Otrajā reizē piedzēros vēl vairāk, tāpēc trešajā reizē no alkohola atturējos un nopirku vienkārši vīnu. Jāsaka, ka interesants ir tikai filmas sākums, kad notiek uzbrukums vēstniecībai. Vēstnieki cenšas aizsargāties un panikā dedzina papīrus, kamēr pie sienas ir bilde ar irāņu varonī samestām šautriņām. Tā ir arī filmas spraigākā vieta. Tālāk seko gari dialogi ar asprātīgām piezīmēm. Piemēram, „Argo fuck yourslef” tiek atkārtots tik bieži, ka cilvēki internetā jau diskutē par to, vai tas vispār bija joks? Jā, tas bija joks. Diezgan slikts joks. Nedaudz labāks ir apgalvojums, kurā kāds irānis stāsta, ka pirms revolūcijas Irānā, 40% no visām kinofilmām aizņēma pornogrāfija. Tie, protams, ir gaumīgi meli.

Šī ir viena no tām filmām, kuru skatoties, pēkšņi var pieķert sevi pie tā, ka esi sācis domāt pavisam par ko citu un tāpat sižetā nekas nav palaists garām. Tas ir tāpat kā būt labā dzejas lasījumā, skatīties uz parketa grīdu un saprast, ka laukā ir fantastisks laiks. Un tā dara arī filmas galvenie varoņi, viņi sēž mājās un sacenšas par to, kurš būs garlaicīgākais no visiem. Uzvarētājs netiek noskaidrots, jo ierodas Bens Afleks, viņš kā CIA aģents visu filmu ir ļoti skumjš, sēro par dzimtenē atstāto sievu un nemitīgi apgalvo, ka ir atbildīgs. „Es esmu atbildīgs par jums,” viņš saka diplomātiem un ar šo citātu iepatīkas visām kinoteātra sievietēm.

Filmas kulminācija ir brīdis uz robežas, kad Bens Afleks tur solījumu un glābj ASV diplomātus, kuriem tagad ir viltotas Kanādas pases un izdomāts darbs kino industrijā. Lai arī filmas varoņiem sākas neliels strīds ar robežsargiem, kura laikā robežsargi dusmīgi bļaustās, īsta ticamība un spriedze tā arī netiek panākta. Ir pat sajūta, ka Irānas robežsardze nav nemaz tik sūdīga salīdzinājumā ar to, kādi vīri kādreiz bija Polijā. Un tad jau varoņi sēž lidmašīnā, misija ir izdevusies un seko lielais prieks. Šo prieku var tikai apbrīnot, visi viens otru apskauj, smejas, izplūst laimes asarās, un tas viss notiek tik sinhroni un nedabīgi, ka šķiet kāds no mums ir sajucis prātā.

Un runājot par to, ka filmas budžets ir 44miljoni, nav īsti skaidrība par ko ir tērēta šī nauda. Piemēram, „Titānika” gadījumā visa nauda aizgāja par kuģi, bet „Argo” jau nav nekāds kuģis, tur nav arī specefekti, ir tikai stilīgas frizūras un vintage brilles. Ja paskatāmies uz naudu no efektivitātes viedokļa, tad mūsu mīļā filma „Rokijs” pacentās dabūt Oskaru iztērējot tikai vienu miljonu, un tas nebija nemaz tik sen.

Un, protams, ka arī „Argo” šonakt saņems Oskaru. Tā ir filma par to, cik stilīga ir Holivuda un cik lielu lomu tā var spēlēt starptautiskā konfliktā. Un, lai cik garlaicīgs un paredzams nebūtu sižets, filma tomēr ir tieši tik ieturēta un snobiski smalka, lai patiktu visai akadēmijai, viņa spēs identificēties un balsos par sevi. Pārējie skatītāji var sašutumā klaigāt par pārāk lielo propagandu, patriotismu un subjektīvo skatījumu, bet vienīgais, ko šeit varu ieteikt, ir ņemt papīru, zīmuļus un atspēlēties. Irānai vajadzētu uzņemt līdzīgu filmu, varbūt pat divas filmas, kurās viss tiek parādīts savādāk. Piemēram, ASV misija ir izdevusies tikai tāpēc, ka Irānas robežsargs iemīlas vienā no diplomātēm. Viņš negrib, lai viņa mirst, tāpēc izliekas, ka viss ir kārtībā. Pēc tam viņi ilgi sarakstās ar vēstulēm un satiekas Turcijā. Īsta drāma ar laimīgām beigām.

Čau, esmu Filips Derums, ilggadējs texxxtu fans, kurš, pieņemot Elīnas Kolātes piedāvājumu, ir nolēmis pievienoties texxxtu kolektīvam, lai dzertu un rakstītu.

„Ja šobrīd radītu Titāniku, tas neaizietu.” Tāda bija pirmā atziņa pēc trešā Šerija, kad ar Elīnu Kolāti sēdējam parkā, dzerot aiz 3D „Titānika” sliekšņa. Dzīres ievilkās līdz nākošajam rītam, tāpēc tagad rakstīšu par filmu.

Sākumā gandrīz sajaucām zāles uz aizgājām uz „Titāna dusmām”, bet tad tomēr atradām īsto zāli ar nosaukumu. Pats „Titāniks” sākās ar nelielu kavēšanos, jo pirms durvis vaļā vērt, filma ir jāattin uz sākumu, personālam jāapmazgā 3D brilles, un tuvredzīgajiem skatītājiem jāapmaina parastās brilles pret lēcām. Tāpat kā mēs arī citi ir atnākuši pārbaudīt, vai „Titāniks” tiešām ir tik pat kruts kā pirms piecpadsmit gadiem. Varbūt tas viss ir bijis blefs? Daži no skatītājiem, paļaujoties uz veiksmi un 3D pieredzi, ir ieradušies kopā ar bērniem.

Par 3D efektiem režisors Kamerūns iztērēja 18miljonu, liekot 300 datordizaineriem strādāt 60 nedēļu no vietas, kas ir vairāk nekā pati filmas uzņemšana kopā. Un jāsaka, ka 3D efekti filmai ir. Vislabāk tos var izjust vidējas distances kadros - istabās, kurās tagad ir sajūtams patīkams dziļums un klātesamība. Arī filmas attēls kļuvis skaidrākas un detalizēti spožāks, taču skatītāji, kuri cer ar Titāniku noķert galvu reibinošus karuseļa efektus, varētu būt vīlušies. Datordizaineri nav centušies būt uzbāzīgi un pārspīlēt lietas. 3D reti kad tiek izmantots tuvplānos un tālos masu skatos, un varbūt tieši tāpēc acis paspēj pierast pie 3D efektiem un pēc filmas pirmajām minūtēm vairs nav manāma liela atšķirība.

Kopš „Titānika” pirmizrādes ir mainījušies ne tikai skatītāji, bet arī paši aktieri. Keita Vinsleta kādā intervijā atzina, ka tagad ir kļuvusi tievāka, kamēr Leonardo Di Kaprio palicis smagāks un izvairīgāks. Savu attieksmi viņš pauda neapmeklējot „Titānika” 3D pirmizrādi. Gadiem ejot, atsevišķas filmas situācijas savā nopietnībā skatītājam varētu šķist komiskākas nekā agrāk. Piemēram, brīdis, kad filmas sākumā Keita skrien lekt pāri bortam, izskatās kuriozs tikai tagad. Pirmkārt, jau Keita izskatās piedzērusies un, otrkārt, viņa skrien tā it kā gribētu vemt. Arī situācija, kad Di Kaprio saslēgts roku dzelžos no Keitas izvarotāja kļūst par viņas glābēju, ir vienkārši fantastiska. Neviens neapšauba to, ka Leonardo ir izglābis Keitas dzīvību, un kāds vīrs ar brendija glāzi rokās atskaņās saka: „Well, the boy’s a hero then. Good for you, son. Well Done.” Par šo zālē cilvēki ņirdza.

Interesanti, ka valdība Ķīnā ir cenzējusi 3D Titānikā epizodi, kurā Keita Vinsleta tiek gleznota kaila. Šis aizliegums tiek pamatots ar satraukumu par to, ka šajā epizodē skatītāji 3D efekta pārņemti gribēs aiztikt Keitas krūtīs un traucēs pārējiem baudīt filmu. Kāds Ķīnas blogeris pat vīlies raksta, ka bija gaidījis šo brīdi 15 gadu, bet tagad nekā. Nezinu, kam vēl ķīnieši pieskaras 3D filmu laikā, taču nedaudz saskumu, ka šī ideja man neienāca prātā pašam. Katrā ziņā iesaku texxxtu lasītājiem izmantot izdevību un aiziet pamēģināt pieskarties tām Keitas krūtīm.

Bet, runājot par raudāšanu, nav šaubu, ka „Titāniks” ir filma, kurai pēc savas būtības būtu jāliek cilvēkiem raudāt. Ja pirms piecpadsmit gadiem filmas laikā man raudāt nācās tikai beigās, tad tagad jau aizkustinājums ar asarām bija krietni lielāks. Emocijas. Vienas vienīgas emocijas! Un nebija tā, ka es tur raudāju viens. Asaras lija arī citiem. Šeit droši vien varam runāt par to, ka katra sapnis ir iemīlēties no pirmā skatiena, pazaudēt galvu kāda dēļ, rīkoties spontāni, izglābt dzīvību un iekarot sirdi, vai varbūt arī divas sirdis.

Ja Elīna Kolāte asarām līdzi bija paņēmusi salvetes, tad mani glāba tumšās 3D brilles, kurām ir viens ļoti praktisks pielietojums - tās efektīvi apslēpj cilvēku saraudātās acis. Neskatoties uz to, ka filmas laikā es vairakkārt devos uz tualetēm, lai nomazgātu seju, gribu teikt, ka trīs stundas ar 3D Titāniku bija tā vērtas. Iespējams, ja filma tiktu radīta tagad, tā nepiedzīvotu tādu pašu triumfu, jo cilvēki vienkārši ir kļuvuši gudrāki un nepacietīgāki, tomēr episka traģēdija un pēkšņa mīlestība vienmēr ir bijusi aktuāla un aizkustinoša tēma. Nedaudz 3D un viss atkal notiek.

Nākošajā rītā pēc filmas noskatīšanās atklājās, ka beigas nav bijušas īpaši skaidras, tāpēc uz datora tika lejupielādēta papildus versija, kurā noskaidrojās, ka filmas nobeigums kinoteātrī bijis izgriezts.

„Nekad neieguldiet naudu lietās, kuras jābaro!” saka Mērfija likums. Bet režisors Spīlbergs stūrgalvīgs sēž mājās un skaitļo, kā varētu saviļņot skatītājus, nopelnīt miljonus un dabūt Oskaru? Filmā jābūt drosmīgiem jauniešiem, īstai draudzībai un kaut kam nebijušam. Teiksim zirgam! Hmm....nu tad varbūt jāņem tas Rainis. Spīlbergs prāto, bet tad atceras, ka „Zelta Zirgs” ir tikai tāda metafora, un mūsdienās jau cilvēki pieķeras tādām reālām lietām, kā, piemēram, karam. Tā arī rodas episkā filma ar nosaukumu „Kara Zirgs.”

Jāsaka, ka „Kara Zirgu” skatījos divas reizes, pirmo reizi ar vecākiem, bet otro reizi skolā ar klasi. Lai arī šī filma man patika mazāk nekā gaidīts, tomēr bija labi, ka tās laikā man vairāk nāca smiekli nekā asaras. Iesaku šo filmu  skatīties kopā ar sev tuviem un mīļiem cilvēkiem, jo tad piedzīvotās vilšanās būs daudz neaizmirstamākas. Bet tagad par filmas saturu.

Filmas stāsts sākas gaužām vienkārši. Kaut kur tālumā piedzimst izskatīgs zirgs, un visiem tas patīk. Turpat netālu laukos dzīvo kāda ģimene, kurai nav draugi, un par kuru visi smejas. Tur aug nepilngadīgs puisis ar vecu, klibu tēvu un norūpējusies māte, kas dažreiz rājas. Vēl ģimenei ir lauks, kuru vajadzētu apart, taču neviens to nekad nav darījis. Ģimenei nav zirgi un govis, bet ir viena zoss, no kuras viņi tad arī pārtiek. Kādu dienu tēvs piedzēries aiziet uz gadatirgu, un, līdzīgi kā Emīls savos nedarbos notrieca naudu cukurūdenī, viņš notriec naudu zirgā. Vecais vīrs nemaz nenojauš, ka nopircis labu sacīkšu zirgu ar kuru art lauku ir neprāts, jo ienesīgāka būtu izjāžu rīkošana. Sieva pa mājām dusmīgi baras, taču dēls ir tā sapriecājies par zirgu, ka nosauc to par Džouiju. Smagie lauku darbi ģimenei kļūst sekundāri. Puisis apjāj kaimiņu sētas, gozējas pļavās un dresē zirgu ar dažādiem trikiem, viņš māca zirgam kā ēst no spaiņa, kā atsaukties uz pūces skaņām un kā apdzīt braucošas mašīnas. Tā paiet mēnesis. Ģimenei jāmaksā īre, bet naudas nav. Tēvs - ļoti šokēts par situāciju, dusmu karstumā ņem bisi un gatavojas zirgam sašaut galvu, iespējams, lai pēc tam varētu pārdot zirga gaļu, bet dēls viņu atrunā sakot, ka „viss būs kārtībā, tēt.”

Es neesmu aris laukus, taču zinu, ka rakt sausu un sakaltušu zemi ir diezgan neiespējami. Arī „Kara Zirgs” to uzskatāmi parāda. Jaunais puisis iejūdzis Džouiju cenšas art cieto zemi, apkārt mētājoties dažāda lieluma akmeņiem, kuri, protams, traucē, taču netiek novākti. Ar akmeņiem nav aršana, ir pareizais apgalvojums. Tad no nekurienes sabrauc kaimiņi, un uz brīdi šķiet, ka viņi steigs palīdzēt, taču viņiem labpatīk sastāties ap lauku un uzjautrināties. Jā, lai arī filma norisinās laikā, kad strauji sāka attīstīties traktori, to šeit nevienam nav, ir tikai dārgas un nevajadzīgas mašīnas. Seko nākošais filmas brīnums, sāk līt lietus, un ļaudis kā kaķi skrien prom. Cietā zeme kļuvusi irdenāka, un, skanot pacilātai mūzikai, galvenajam varonim izdodas noart pirmo vagu. Mātei ar tēvu prieka asaras, un viņi steidz šo lietu svinēt. Šķiet, ka filma sasniegusi savu kulmināciju un var beigties, tomēr jau pēc brīža seko drūmākā aina, kurā puisis novārdzis guļ uz lauka. Kā tāds Ušakovs viņš nav pratis apstāties un pārpūlējis sevi visu nakti arot. Laukā tiek iestādīti rāceņi, kurus vēlāk iznīcina brutāla lietus gāze, un pasaulē sākas karš. Ģimene nesaprot, ka visu šo nelaimju pamatā varētu būt Džouijs, tomēr naudas trūkuma spiests tēvs pārdod zirgu britu armijas jātniekiem, dēls par šādu tēva rīcību ļoti pārdzīvo.

Karā Džouijam veicas labi, viņš pamanās satikt savu mīlestību – melno zirgu ar kuru tiek veiksmīgi nokarots gandrīz viss laiks. Visus apbur Džouija neparastais skaistums, un, nokļūstot bīstamās situācijās, zirgu vienmēr sagaida cūkas laime. Savukārt cilvēkiem, kuri kara laikā cenšas uzņemties rūpes par Džouiju neklājas viegli. Viņi vai nu mirst, vai piedzīvo lielus materiālos zaudējumus. Visi filmas varoņi šo faktu gan ietiepīgi cenšas ignorēt, taču ar laiku kļūst skaidrs, ka dzīvs cilvēks šeit tiek vērtēts daudz zemāk par zirgu. To pierāda kaut vai kuriozā situācija, kad uz brīdi tiek pārtraukts karš, lai glābtu Džouiju, kurš muļķīgas psihozes vadīts ir pamanījies sapīties dzeloņdrātīs.

Runājot par kara ainām, viena no komiskākajām ir britu jātnieku uzbrukšana vācu telšu pilsētiņai. Varonīgie briti negaidīti uzbrūk ar neasiem paukošanās zobeniem, apgāž galdus, skaļi auro un jauc teltis, kamēr vācieši šauj ar īstiem ieročiem un, iemūkot mežā, pielieto apslēptas ložmetēju rindas. Nav skaidrs, kādas loģikas vadīti vācieši ir glabājuši ložmetējus pagrieztus pret savām teltīm, tomēr šī loģika strādā, un briti tiek pilnībā apšauti. Kritušo aina gan tiek cenzētas ar viltīgu paņēmienu. Sākumā tiek parādīti zirgi ar jātniekiem, bet pēc tam zirgi bez jātniekiem. Pats Spīlbergs kādā intervijā atzina, ka cenzēšana viņam ir bijis liels izaicinājums. Asiņainās un vardarbīgās ainas viņš apzināti nav rādījis ar pārliecību, ka šādā veidā tiks rosināta skatītāju fantāzija un vēlme domāt. Manas domas, ka tas darīts tikai tāpēc, lai iepatiktos maziem bērniem un kaitinātu vecākus. Bet ko nu par to.

Pavirša attieksme pret visu ļoti labi raksturo filmas galveno būtību. Absurdās kara ainas un pārspīlētā mīlestība pret zirgu nebeidz pārsteigt. Un, lai arī filma skatītājiem piedāvāts it kā laimīgas beigas, kurās puisis (Džouija pirmais saimnieks) pārrodas mājās no kara kopā ar savu mīļoto zirgu, ir skaidrs, ka nekas labs viņus negaidīs, priekšā būs jaunas neveiksmes, nāves un naudas trūkumi, jo tas vienkārši ir „Kara Zirgs.”