„Nekad neieguldiet naudu lietās, kuras jābaro!” saka Mērfija likums. Bet režisors Spīlbergs stūrgalvīgs sēž mājās un skaitļo, kā varētu saviļņot skatītājus, nopelnīt miljonus un dabūt Oskaru? Filmā jābūt drosmīgiem jauniešiem, īstai draudzībai un kaut kam nebijušam. Teiksim zirgam! Hmm....nu tad varbūt jāņem tas Rainis. Spīlbergs prāto, bet tad atceras, ka „Zelta Zirgs” ir tikai tāda metafora, un mūsdienās jau cilvēki pieķeras tādām reālām lietām, kā, piemēram, karam. Tā arī rodas episkā filma ar nosaukumu „Kara Zirgs.”
Jāsaka, ka „Kara Zirgu” skatījos divas reizes, pirmo reizi ar vecākiem, bet otro reizi skolā ar klasi. Lai arī šī filma man patika mazāk nekā gaidīts, tomēr bija labi, ka tās laikā man vairāk nāca smiekli nekā asaras. Iesaku šo filmu skatīties kopā ar sev tuviem un mīļiem cilvēkiem, jo tad piedzīvotās vilšanās būs daudz neaizmirstamākas. Bet tagad par filmas saturu.
Filmas stāsts sākas gaužām vienkārši. Kaut kur tālumā piedzimst izskatīgs zirgs, un visiem tas patīk. Turpat netālu laukos dzīvo kāda ģimene, kurai nav draugi, un par kuru visi smejas. Tur aug nepilngadīgs puisis ar vecu, klibu tēvu un norūpējusies māte, kas dažreiz rājas. Vēl ģimenei ir lauks, kuru vajadzētu apart, taču neviens to nekad nav darījis. Ģimenei nav zirgi un govis, bet ir viena zoss, no kuras viņi tad arī pārtiek. Kādu dienu tēvs piedzēries aiziet uz gadatirgu, un, līdzīgi kā Emīls savos nedarbos notrieca naudu cukurūdenī, viņš notriec naudu zirgā. Vecais vīrs nemaz nenojauš, ka nopircis labu sacīkšu zirgu ar kuru art lauku ir neprāts, jo ienesīgāka būtu izjāžu rīkošana. Sieva pa mājām dusmīgi baras, taču dēls ir tā sapriecājies par zirgu, ka nosauc to par Džouiju. Smagie lauku darbi ģimenei kļūst sekundāri. Puisis apjāj kaimiņu sētas, gozējas pļavās un dresē zirgu ar dažādiem trikiem, viņš māca zirgam kā ēst no spaiņa, kā atsaukties uz pūces skaņām un kā apdzīt braucošas mašīnas. Tā paiet mēnesis. Ģimenei jāmaksā īre, bet naudas nav. Tēvs - ļoti šokēts par situāciju, dusmu karstumā ņem bisi un gatavojas zirgam sašaut galvu, iespējams, lai pēc tam varētu pārdot zirga gaļu, bet dēls viņu atrunā sakot, ka „viss būs kārtībā, tēt.”
Es neesmu aris laukus, taču zinu, ka rakt sausu un sakaltušu zemi ir diezgan neiespējami. Arī „Kara Zirgs” to uzskatāmi parāda. Jaunais puisis iejūdzis Džouiju cenšas art cieto zemi, apkārt mētājoties dažāda lieluma akmeņiem, kuri, protams, traucē, taču netiek novākti. Ar akmeņiem nav aršana, ir pareizais apgalvojums. Tad no nekurienes sabrauc kaimiņi, un uz brīdi šķiet, ka viņi steigs palīdzēt, taču viņiem labpatīk sastāties ap lauku un uzjautrināties. Jā, lai arī filma norisinās laikā, kad strauji sāka attīstīties traktori, to šeit nevienam nav, ir tikai dārgas un nevajadzīgas mašīnas. Seko nākošais filmas brīnums, sāk līt lietus, un ļaudis kā kaķi skrien prom. Cietā zeme kļuvusi irdenāka, un, skanot pacilātai mūzikai, galvenajam varonim izdodas noart pirmo vagu. Mātei ar tēvu prieka asaras, un viņi steidz šo lietu svinēt. Šķiet, ka filma sasniegusi savu kulmināciju un var beigties, tomēr jau pēc brīža seko drūmākā aina, kurā puisis novārdzis guļ uz lauka. Kā tāds Ušakovs viņš nav pratis apstāties un pārpūlējis sevi visu nakti arot. Laukā tiek iestādīti rāceņi, kurus vēlāk iznīcina brutāla lietus gāze, un pasaulē sākas karš. Ģimene nesaprot, ka visu šo nelaimju pamatā varētu būt Džouijs, tomēr naudas trūkuma spiests tēvs pārdod zirgu britu armijas jātniekiem, dēls par šādu tēva rīcību ļoti pārdzīvo.
Karā Džouijam veicas labi, viņš pamanās satikt savu mīlestību – melno zirgu ar kuru tiek veiksmīgi nokarots gandrīz viss laiks. Visus apbur Džouija neparastais skaistums, un, nokļūstot bīstamās situācijās, zirgu vienmēr sagaida cūkas laime. Savukārt cilvēkiem, kuri kara laikā cenšas uzņemties rūpes par Džouiju neklājas viegli. Viņi vai nu mirst, vai piedzīvo lielus materiālos zaudējumus. Visi filmas varoņi šo faktu gan ietiepīgi cenšas ignorēt, taču ar laiku kļūst skaidrs, ka dzīvs cilvēks šeit tiek vērtēts daudz zemāk par zirgu. To pierāda kaut vai kuriozā situācija, kad uz brīdi tiek pārtraukts karš, lai glābtu Džouiju, kurš muļķīgas psihozes vadīts ir pamanījies sapīties dzeloņdrātīs.
Runājot par kara ainām, viena no komiskākajām ir britu jātnieku uzbrukšana vācu telšu pilsētiņai. Varonīgie briti negaidīti uzbrūk ar neasiem paukošanās zobeniem, apgāž galdus, skaļi auro un jauc teltis, kamēr vācieši šauj ar īstiem ieročiem un, iemūkot mežā, pielieto apslēptas ložmetēju rindas. Nav skaidrs, kādas loģikas vadīti vācieši ir glabājuši ložmetējus pagrieztus pret savām teltīm, tomēr šī loģika strādā, un briti tiek pilnībā apšauti. Kritušo aina gan tiek cenzētas ar viltīgu paņēmienu. Sākumā tiek parādīti zirgi ar jātniekiem, bet pēc tam zirgi bez jātniekiem. Pats Spīlbergs kādā intervijā atzina, ka cenzēšana viņam ir bijis liels izaicinājums. Asiņainās un vardarbīgās ainas viņš apzināti nav rādījis ar pārliecību, ka šādā veidā tiks rosināta skatītāju fantāzija un vēlme domāt. Manas domas, ka tas darīts tikai tāpēc, lai iepatiktos maziem bērniem un kaitinātu vecākus. Bet ko nu par to.
Pavirša attieksme pret visu ļoti labi raksturo filmas galveno būtību. Absurdās kara ainas un pārspīlētā mīlestība pret zirgu nebeidz pārsteigt. Un, lai arī filma skatītājiem piedāvāts it kā laimīgas beigas, kurās puisis (Džouija pirmais saimnieks) pārrodas mājās no kara kopā ar savu mīļoto zirgu, ir skaidrs, ka nekas labs viņus negaidīs, priekšā būs jaunas neveiksmes, nāves un naudas trūkumi, jo tas vienkārši ir „Kara Zirgs.”