Čau, esmu Filips Derums, ilggadējs texxxtu fans, kurš, pieņemot Elīnas Kolātes piedāvājumu, ir nolēmis pievienoties texxxtu kolektīvam, lai dzertu un rakstītu.
„Ja šobrīd radītu Titāniku, tas neaizietu.” Tāda bija pirmā atziņa pēc trešā Šerija, kad ar Elīnu Kolāti sēdējam parkā, dzerot aiz 3D „Titānika” sliekšņa. Dzīres ievilkās līdz nākošajam rītam, tāpēc tagad rakstīšu par filmu.
Sākumā gandrīz sajaucām zāles uz aizgājām uz „Titāna dusmām”, bet tad tomēr atradām īsto zāli ar nosaukumu. Pats „Titāniks” sākās ar nelielu kavēšanos, jo pirms durvis vaļā vērt, filma ir jāattin uz sākumu, personālam jāapmazgā 3D brilles, un tuvredzīgajiem skatītājiem jāapmaina parastās brilles pret lēcām. Tāpat kā mēs arī citi ir atnākuši pārbaudīt, vai „Titāniks” tiešām ir tik pat kruts kā pirms piecpadsmit gadiem. Varbūt tas viss ir bijis blefs? Daži no skatītājiem, paļaujoties uz veiksmi un 3D pieredzi, ir ieradušies kopā ar bērniem.
Par 3D efektiem režisors Kamerūns iztērēja 18miljonu, liekot 300 datordizaineriem strādāt 60 nedēļu no vietas, kas ir vairāk nekā pati filmas uzņemšana kopā. Un jāsaka, ka 3D efekti filmai ir. Vislabāk tos var izjust vidējas distances kadros - istabās, kurās tagad ir sajūtams patīkams dziļums un klātesamība. Arī filmas attēls kļuvis skaidrākas un detalizēti spožāks, taču skatītāji, kuri cer ar Titāniku noķert galvu reibinošus karuseļa efektus, varētu būt vīlušies. Datordizaineri nav centušies būt uzbāzīgi un pārspīlēt lietas. 3D reti kad tiek izmantots tuvplānos un tālos masu skatos, un varbūt tieši tāpēc acis paspēj pierast pie 3D efektiem un pēc filmas pirmajām minūtēm vairs nav manāma liela atšķirība.
Kopš „Titānika” pirmizrādes ir mainījušies ne tikai skatītāji, bet arī paši aktieri. Keita Vinsleta kādā intervijā atzina, ka tagad ir kļuvusi tievāka, kamēr Leonardo Di Kaprio palicis smagāks un izvairīgāks. Savu attieksmi viņš pauda neapmeklējot „Titānika” 3D pirmizrādi. Gadiem ejot, atsevišķas filmas situācijas savā nopietnībā skatītājam varētu šķist komiskākas nekā agrāk. Piemēram, brīdis, kad filmas sākumā Keita skrien lekt pāri bortam, izskatās kuriozs tikai tagad. Pirmkārt, jau Keita izskatās piedzērusies un, otrkārt, viņa skrien tā it kā gribētu vemt. Arī situācija, kad Di Kaprio saslēgts roku dzelžos no Keitas izvarotāja kļūst par viņas glābēju, ir vienkārši fantastiska. Neviens neapšauba to, ka Leonardo ir izglābis Keitas dzīvību, un kāds vīrs ar brendija glāzi rokās atskaņās saka: „Well, the boy’s a hero then. Good for you, son. Well Done.” Par šo zālē cilvēki ņirdza.
Interesanti, ka valdība Ķīnā ir cenzējusi 3D Titānikā epizodi, kurā Keita Vinsleta tiek gleznota kaila. Šis aizliegums tiek pamatots ar satraukumu par to, ka šajā epizodē skatītāji 3D efekta pārņemti gribēs aiztikt Keitas krūtīs un traucēs pārējiem baudīt filmu. Kāds Ķīnas blogeris pat vīlies raksta, ka bija gaidījis šo brīdi 15 gadu, bet tagad nekā. Nezinu, kam vēl ķīnieši pieskaras 3D filmu laikā, taču nedaudz saskumu, ka šī ideja man neienāca prātā pašam. Katrā ziņā iesaku texxxtu lasītājiem izmantot izdevību un aiziet pamēģināt pieskarties tām Keitas krūtīm.
Bet, runājot par raudāšanu, nav šaubu, ka „Titāniks” ir filma, kurai pēc savas būtības būtu jāliek cilvēkiem raudāt. Ja pirms piecpadsmit gadiem filmas laikā man raudāt nācās tikai beigās, tad tagad jau aizkustinājums ar asarām bija krietni lielāks. Emocijas. Vienas vienīgas emocijas! Un nebija tā, ka es tur raudāju viens. Asaras lija arī citiem. Šeit droši vien varam runāt par to, ka katra sapnis ir iemīlēties no pirmā skatiena, pazaudēt galvu kāda dēļ, rīkoties spontāni, izglābt dzīvību un iekarot sirdi, vai varbūt arī divas sirdis.
Ja Elīna Kolāte asarām līdzi bija paņēmusi salvetes, tad mani glāba tumšās 3D brilles, kurām ir viens ļoti praktisks pielietojums - tās efektīvi apslēpj cilvēku saraudātās acis. Neskatoties uz to, ka filmas laikā es vairakkārt devos uz tualetēm, lai nomazgātu seju, gribu teikt, ka trīs stundas ar 3D Titāniku bija tā vērtas. Iespējams, ja filma tiktu radīta tagad, tā nepiedzīvotu tādu pašu triumfu, jo cilvēki vienkārši ir kļuvuši gudrāki un nepacietīgāki, tomēr episka traģēdija un pēkšņa mīlestība vienmēr ir bijusi aktuāla un aizkustinoša tēma. Nedaudz 3D un viss atkal notiek.
Nākošajā rītā pēc filmas noskatīšanās atklājās, ka beigas nav bijušas īpaši skaidras, tāpēc uz datora tika lejupielādēta papildus versija, kurā noskaidrojās, ka filmas nobeigums kinoteātrī bijis izgriezts.
„Ja šobrīd radītu Titāniku, tas neaizietu.” Tāda bija pirmā atziņa pēc trešā Šerija, kad ar Elīnu Kolāti sēdējam parkā, dzerot aiz 3D „Titānika” sliekšņa. Dzīres ievilkās līdz nākošajam rītam, tāpēc tagad rakstīšu par filmu.
Sākumā gandrīz sajaucām zāles uz aizgājām uz „Titāna dusmām”, bet tad tomēr atradām īsto zāli ar nosaukumu. Pats „Titāniks” sākās ar nelielu kavēšanos, jo pirms durvis vaļā vērt, filma ir jāattin uz sākumu, personālam jāapmazgā 3D brilles, un tuvredzīgajiem skatītājiem jāapmaina parastās brilles pret lēcām. Tāpat kā mēs arī citi ir atnākuši pārbaudīt, vai „Titāniks” tiešām ir tik pat kruts kā pirms piecpadsmit gadiem. Varbūt tas viss ir bijis blefs? Daži no skatītājiem, paļaujoties uz veiksmi un 3D pieredzi, ir ieradušies kopā ar bērniem.
Par 3D efektiem režisors Kamerūns iztērēja 18miljonu, liekot 300 datordizaineriem strādāt 60 nedēļu no vietas, kas ir vairāk nekā pati filmas uzņemšana kopā. Un jāsaka, ka 3D efekti filmai ir. Vislabāk tos var izjust vidējas distances kadros - istabās, kurās tagad ir sajūtams patīkams dziļums un klātesamība. Arī filmas attēls kļuvis skaidrākas un detalizēti spožāks, taču skatītāji, kuri cer ar Titāniku noķert galvu reibinošus karuseļa efektus, varētu būt vīlušies. Datordizaineri nav centušies būt uzbāzīgi un pārspīlēt lietas. 3D reti kad tiek izmantots tuvplānos un tālos masu skatos, un varbūt tieši tāpēc acis paspēj pierast pie 3D efektiem un pēc filmas pirmajām minūtēm vairs nav manāma liela atšķirība.
Kopš „Titānika” pirmizrādes ir mainījušies ne tikai skatītāji, bet arī paši aktieri. Keita Vinsleta kādā intervijā atzina, ka tagad ir kļuvusi tievāka, kamēr Leonardo Di Kaprio palicis smagāks un izvairīgāks. Savu attieksmi viņš pauda neapmeklējot „Titānika” 3D pirmizrādi. Gadiem ejot, atsevišķas filmas situācijas savā nopietnībā skatītājam varētu šķist komiskākas nekā agrāk. Piemēram, brīdis, kad filmas sākumā Keita skrien lekt pāri bortam, izskatās kuriozs tikai tagad. Pirmkārt, jau Keita izskatās piedzērusies un, otrkārt, viņa skrien tā it kā gribētu vemt. Arī situācija, kad Di Kaprio saslēgts roku dzelžos no Keitas izvarotāja kļūst par viņas glābēju, ir vienkārši fantastiska. Neviens neapšauba to, ka Leonardo ir izglābis Keitas dzīvību, un kāds vīrs ar brendija glāzi rokās atskaņās saka: „Well, the boy’s a hero then. Good for you, son. Well Done.” Par šo zālē cilvēki ņirdza.
Interesanti, ka valdība Ķīnā ir cenzējusi 3D Titānikā epizodi, kurā Keita Vinsleta tiek gleznota kaila. Šis aizliegums tiek pamatots ar satraukumu par to, ka šajā epizodē skatītāji 3D efekta pārņemti gribēs aiztikt Keitas krūtīs un traucēs pārējiem baudīt filmu. Kāds Ķīnas blogeris pat vīlies raksta, ka bija gaidījis šo brīdi 15 gadu, bet tagad nekā. Nezinu, kam vēl ķīnieši pieskaras 3D filmu laikā, taču nedaudz saskumu, ka šī ideja man neienāca prātā pašam. Katrā ziņā iesaku texxxtu lasītājiem izmantot izdevību un aiziet pamēģināt pieskarties tām Keitas krūtīm.
Bet, runājot par raudāšanu, nav šaubu, ka „Titāniks” ir filma, kurai pēc savas būtības būtu jāliek cilvēkiem raudāt. Ja pirms piecpadsmit gadiem filmas laikā man raudāt nācās tikai beigās, tad tagad jau aizkustinājums ar asarām bija krietni lielāks. Emocijas. Vienas vienīgas emocijas! Un nebija tā, ka es tur raudāju viens. Asaras lija arī citiem. Šeit droši vien varam runāt par to, ka katra sapnis ir iemīlēties no pirmā skatiena, pazaudēt galvu kāda dēļ, rīkoties spontāni, izglābt dzīvību un iekarot sirdi, vai varbūt arī divas sirdis.
Ja Elīna Kolāte asarām līdzi bija paņēmusi salvetes, tad mani glāba tumšās 3D brilles, kurām ir viens ļoti praktisks pielietojums - tās efektīvi apslēpj cilvēku saraudātās acis. Neskatoties uz to, ka filmas laikā es vairakkārt devos uz tualetēm, lai nomazgātu seju, gribu teikt, ka trīs stundas ar 3D Titāniku bija tā vērtas. Iespējams, ja filma tiktu radīta tagad, tā nepiedzīvotu tādu pašu triumfu, jo cilvēki vienkārši ir kļuvuši gudrāki un nepacietīgāki, tomēr episka traģēdija un pēkšņa mīlestība vienmēr ir bijusi aktuāla un aizkustinoša tēma. Nedaudz 3D un viss atkal notiek.
Nākošajā rītā pēc filmas noskatīšanās atklājās, ka beigas nav bijušas īpaši skaidras, tāpēc uz datora tika lejupielādēta papildus versija, kurā noskaidrojās, ka filmas nobeigums kinoteātrī bijis izgriezts.
6 komentāri | Komentēt