xxx
24 Februāris 2013 @ 15:43
filmas "Argo" apskats  
Oskari, Oskari, Oskari. Vēl pāris stundas un tie tiks paziņoti. Kas būs gada filma? Vecāki ar bērniem saka, ka tā būs pseidofoilozofiskā „Pī Dzīve”, kinomīļi akli tic, ka tas būs vēsturiskais „Linkolns”, bet bukmeikeri liek savu naudu uz Bena Afleka „Argo”. Kāpēc tieši „Argo”? Jo tas ir Bens Afleks un viņam seko nauda. Bens ļoti labi zina, ka nekad nedabūs Oskaru tikai par to, ka ir labs aktieris, tāpēc viņš ir ne tikai labs aktieris, bet arī režisors un, lai tas neizskatītos pēc kaut kāda blefa, viņš kļūst arī par filmas producentu. Tas ir gandrīz kā būt par Nescafe trīs vienā. Ātri un efektīvi. Tā Bens Afleks filmē patriotisku un politisku filmu, izpatīkot visai Holivudai.

Un „Argo” nav nekāda haltūra. Tas ir patiess stāsts par revolūciju Irānā ar sešiem ASV diplomātiem, kuri, baidoties no drošas nāves, slēpjas mājā un gaida, kad Bens Afleks ieradīsies viņus izglābt. Jā, Bens savā intervijā dalās pārdzīvojumā, ka sākumā viņš neko nefilmēja. Viņš veica rūpīgu pētījumu. Skatījās dokumentālās filmas, lasīja dažādus sižeta atstāstus un ataudzēja tik garu un gudru bārdu, ka sieva ar viņu vairs negribēja bučoties. Tikai pēc tam viņš sāka filmēt un aizbrauca uz Turciju, kas nav tas pats, kas būt Irānā, bet tomēr diezgan līdzīgi.

Kad pirmo reizi skatījos „Argo”, no garlaicības paspēju piedzerties. Otrajā reizē piedzēros vēl vairāk, tāpēc trešajā reizē no alkohola atturējos un nopirku vienkārši vīnu. Jāsaka, ka interesants ir tikai filmas sākums, kad notiek uzbrukums vēstniecībai. Vēstnieki cenšas aizsargāties un panikā dedzina papīrus, kamēr pie sienas ir bilde ar irāņu varonī samestām šautriņām. Tā ir arī filmas spraigākā vieta. Tālāk seko gari dialogi ar asprātīgām piezīmēm. Piemēram, „Argo fuck yourslef” tiek atkārtots tik bieži, ka cilvēki internetā jau diskutē par to, vai tas vispār bija joks? Jā, tas bija joks. Diezgan slikts joks. Nedaudz labāks ir apgalvojums, kurā kāds irānis stāsta, ka pirms revolūcijas Irānā, 40% no visām kinofilmām aizņēma pornogrāfija. Tie, protams, ir gaumīgi meli.

Šī ir viena no tām filmām, kuru skatoties, pēkšņi var pieķert sevi pie tā, ka esi sācis domāt pavisam par ko citu un tāpat sižetā nekas nav palaists garām. Tas ir tāpat kā būt labā dzejas lasījumā, skatīties uz parketa grīdu un saprast, ka laukā ir fantastisks laiks. Un tā dara arī filmas galvenie varoņi, viņi sēž mājās un sacenšas par to, kurš būs garlaicīgākais no visiem. Uzvarētājs netiek noskaidrots, jo ierodas Bens Afleks, viņš kā CIA aģents visu filmu ir ļoti skumjš, sēro par dzimtenē atstāto sievu un nemitīgi apgalvo, ka ir atbildīgs. „Es esmu atbildīgs par jums,” viņš saka diplomātiem un ar šo citātu iepatīkas visām kinoteātra sievietēm.

Filmas kulminācija ir brīdis uz robežas, kad Bens Afleks tur solījumu un glābj ASV diplomātus, kuriem tagad ir viltotas Kanādas pases un izdomāts darbs kino industrijā. Lai arī filmas varoņiem sākas neliels strīds ar robežsargiem, kura laikā robežsargi dusmīgi bļaustās, īsta ticamība un spriedze tā arī netiek panākta. Ir pat sajūta, ka Irānas robežsardze nav nemaz tik sūdīga salīdzinājumā ar to, kādi vīri kādreiz bija Polijā. Un tad jau varoņi sēž lidmašīnā, misija ir izdevusies un seko lielais prieks. Šo prieku var tikai apbrīnot, visi viens otru apskauj, smejas, izplūst laimes asarās, un tas viss notiek tik sinhroni un nedabīgi, ka šķiet kāds no mums ir sajucis prātā.

Un runājot par to, ka filmas budžets ir 44miljoni, nav īsti skaidrība par ko ir tērēta šī nauda. Piemēram, „Titānika” gadījumā visa nauda aizgāja par kuģi, bet „Argo” jau nav nekāds kuģis, tur nav arī specefekti, ir tikai stilīgas frizūras un vintage brilles. Ja paskatāmies uz naudu no efektivitātes viedokļa, tad mūsu mīļā filma „Rokijs” pacentās dabūt Oskaru iztērējot tikai vienu miljonu, un tas nebija nemaz tik sen.

Un, protams, ka arī „Argo” šonakt saņems Oskaru. Tā ir filma par to, cik stilīga ir Holivuda un cik lielu lomu tā var spēlēt starptautiskā konfliktā. Un, lai cik garlaicīgs un paredzams nebūtu sižets, filma tomēr ir tieši tik ieturēta un snobiski smalka, lai patiktu visai akadēmijai, viņa spēs identificēties un balsos par sevi. Pārējie skatītāji var sašutumā klaigāt par pārāk lielo propagandu, patriotismu un subjektīvo skatījumu, bet vienīgais, ko šeit varu ieteikt, ir ņemt papīru, zīmuļus un atspēlēties. Irānai vajadzētu uzņemt līdzīgu filmu, varbūt pat divas filmas, kurās viss tiek parādīts savādāk. Piemēram, ASV misija ir izdevusies tikai tāpēc, ka Irānas robežsargs iemīlas vienā no diplomātēm. Viņš negrib, lai viņa mirst, tāpēc izliekas, ka viss ir kārtībā. Pēc tam viņi ilgi sarakstās ar vēstulēm un satiekas Turcijā. Īsta drāma ar laimīgām beigām.
 
 
xxx
28 Februāris 2011 @ 14:24
oskara balvu pasniegšana  
kad ar aneti konsti sapratām, ka aizvadītajā nedēļas nogalē mūs gaida divi augstākās raudzes kultūras pasākumi – latvijas eirovīzijas atlase un oskaru balvas pasniegšana - , mums galvā uzsprāga bomba, tāpēc nolēmām katra rakstīt par to, ko vispār nerubījām. anete izteica savas domas par
eirovīziju, bet es septiņas stundas pavadīju kinoteātrī, lai šodien varētu atskaitīties par redzēto. šis raksts nebūs pārpildīts ar viedokli par filmām, jo vienīgā no visām kaut kam nominētajām filmām, ko biju redzējusi, bija „127 stundas”, kura tika rādīta tieši pirms pašas oskaru dalīšanas. filmā viens džeks iekrita spraugā un pēc piecām dienām ar maziņu nazīti nogrieza sev roku. ticamības momenta nebija, jo piecu dienu laikā viņam necik nebija paaugusies bārda. šoreiz ceremoniju vadīja nevis andris freidenfelds, bet gan tas pats džeks ar nogriezto roku, tomēr viņam bija arī viena freda īpatnība – vadītājam bija abas rokas.

oskaru ballīte, protams, sākās ar to, ka visi pastaigājās pa sarkano paklāju smukās un nesmukās kleitās. vissmukākā bija tā aktrise, kas bija tēlojusi bobu dilanu, viņai vārds sākas vai nu ar K, vai nu ar L. aktierus un pārējās nozīmīgās personas sagaidīja un uzrunāja kaut kāds vecis, kā arī viena sieviete, kas spēcīgi atgādināja vismaz deviņdesmitajos tik populāro NBA komandas chicago „bulls” basketbolistu skotiju pipinu.

gan jau daudz neko nerubīju, jo satiktie kinomīļi man „labvakar” vietā varēja teikt „wtf?!”, bet es nevarēju saprast, huj bija vajadzīga tā istabiņa, kurā paralēli balvu pasniegšanai 2 džeki un 2 mindžas sprieda par to, kas būs, un pēc tam, kad jau bija bijis, - par to, kā bija. vienai vecenei ap kaklu bija apsiets taurenis, kurš ļoti atgādināja zviedru seksa mācībfilmā
"sex pa karten" zīmētās taureņu vagīnas, turklāt tāpat kā minētajā filmā, arī šeit kādā mirklī taurenis aizlidoja. tur bija arī vecene, kas it kā bija modes eksperte, taču es vēlētos izteikt hipotēzi, ka viņa bija visvisnesmukāk ģērbtais cilvēks tajā brīdī visā pasaulē. nesapratu, kāpēc tādas izstabiņas rādīšana bija nepieciešama, jo tas tikai atšķaidīja pasākumu.

visus, protams, interesēja labākā aktrise, labākais aktieris, labākais režisors, labākā filma un drusciņ arī otrā plāna aktieris un aktrise, kurus paziņojot, fonā skanēja intara busuļa dziesma "gonki", bet līdz tam bija jāapēd puds sāls par godu labākajam operatora palīga bračkam, labākajam skaņas montētāja pavāram un tml. visiem par balvām bija liels pārsteigums, tik liels, ka izskatījās sūdīgi notēlots. cum on, džeki, neticu, ka, topot nominēti, neesat iztēlojušies situāciju, ka varētu nogrābt to balvu. nav jau kā ieraudzīt smuku vecni un nodomāt, ka nekad nedabūsi.

par smukāko dziesmu kļuva vienīgā, kas nebija „my heart will go on” atrauga, tā bija no multenes „toy story”, par ko prieks, jo es multenes vispār uzskatu par dahuja pārākām, tāpēc vienīgā nominācija, kas manī raisīja vēlmi kaut ko noskatīties, bija tieši labākā muļķika nominācija. visforšākais balvu pasniedzējs bija viens vecis, kas laikam bija tāds holivudas dzīvais ēvalds valters. viņam par visu bija pajāt un viņam arī bija spieķis, ar ko staigāt.

visvairāk balvu dabūja „toy story”, „facebook story”, „inception” un „king`s speech”, es biju domājusi, ka „čornij ļebedj” arī visu ko sagrābsies, bet dabūja balvu tikai par natālijas portmanes sarkanajām, psihajām acīm. no tā fragmenta, ko rādīja visur, kur „čornij ļebedj” bija nominēti, varēja noprast, ka filmas saundtrekā izmantots pētera čaikovska „gulbju balets”, kurš, manuprāt, kaut kādu trentu fucking reznoru, kurš dabūja balvu, saliek vienos vārtos. čaikovskis, protams, ir miris un pēc balvas nebūtu atnācis, bet varēja iedot kaut kādai mazmeita vai kaut kam tādam. bet, cik noprotu, oskari ir tādas kā mtv balvas, kur bieži viena ar kvalitāti sakars ir visai attāls, bet tik un tā prieks, protams, saņemt.

otrā svarīgākā nominācijas aiz labākās multenes bija „original score”, kuru nākamgad novēlu saņemt bīvisam un bathedam, jo viņi jau sen grib noskorot. apmēram tad, kad tā tika paziņota, zālē jau vairāki piedzērušies cilvēki sāka maurot un, iespējams, tāpēc tika aizvākts šmigas tirdziņš.

publika jau bija uzbudināta līdz baltkvēlei, tāpēc īsi pirms septiņiem rītā beidzot bija jāpaziņo tās četras nominācijas, kas visus interesē. par labāko aktieri vajadzēja kļūt džefam bridžesam, jo viņš bija notēlojis normālu pāli, bet sandra bullock oskaru iedeva filam kolinam fārtam, bet to jau visi sen esot zinājuši, par labāko režisoru kļuva stīvens spīlbergs, kas arī nevienam nebija liels pārsteigums, bet labākās filmas godu ieguva „karaļa runa”. tad gan uz skatuves sakāpa visi, kas ceremonijas laikā bija tur gribējuši nokļūt, kaut kāds vecis arī pateicās savam džekam benam. es savukārt gribētu pateikt lielu paldies filmas „127 stundas” galvenajai varonei kārlim biķerniekam par to, ka viņš sagādāja man talonus uz šo neaizmirstamo pasākumu, kuru visticamāk tomēr citus gadus vairs neskatīšos. dahuja garlaicīgāk par eirovīziju. varbūt arī tāpēc, ka skatījos skaidrā.