kad ar aneti konsti sapratām, ka aizvadītajā nedēļas nogalē mūs gaida divi augstākās raudzes kultūras pasākumi – latvijas eirovīzijas atlase un oskaru balvas pasniegšana - , mums galvā uzsprāga bomba, tāpēc nolēmām katra rakstīt par to, ko vispār nerubījām. anete izteica savas domas par
eirovīziju, bet es septiņas stundas pavadīju kinoteātrī, lai šodien varētu atskaitīties par redzēto. šis raksts nebūs pārpildīts ar viedokli par filmām, jo vienīgā no visām kaut kam nominētajām filmām, ko biju redzējusi, bija „127 stundas”, kura tika rādīta tieši pirms pašas oskaru dalīšanas. filmā viens džeks iekrita spraugā un pēc piecām dienām ar maziņu nazīti nogrieza sev roku. ticamības momenta nebija, jo piecu dienu laikā viņam necik nebija paaugusies bārda. šoreiz ceremoniju vadīja nevis andris freidenfelds, bet gan tas pats džeks ar nogriezto roku, tomēr viņam bija arī viena freda īpatnība – vadītājam bija abas rokas.

oskaru ballīte, protams, sākās ar to, ka visi pastaigājās pa sarkano paklāju smukās un nesmukās kleitās. vissmukākā bija tā aktrise, kas bija tēlojusi bobu dilanu, viņai vārds sākas vai nu ar K, vai nu ar L. aktierus un pārējās nozīmīgās personas sagaidīja un uzrunāja kaut kāds vecis, kā arī viena sieviete, kas spēcīgi atgādināja vismaz deviņdesmitajos tik populāro NBA komandas chicago „bulls” basketbolistu skotiju pipinu.

gan jau daudz neko nerubīju, jo satiktie kinomīļi man „labvakar” vietā varēja teikt „wtf?!”, bet es nevarēju saprast, huj bija vajadzīga tā istabiņa, kurā paralēli balvu pasniegšanai 2 džeki un 2 mindžas sprieda par to, kas būs, un pēc tam, kad jau bija bijis, - par to, kā bija. vienai vecenei ap kaklu bija apsiets taurenis, kurš ļoti atgādināja zviedru seksa mācībfilmā
"sex pa karten" zīmētās taureņu vagīnas, turklāt tāpat kā minētajā filmā, arī šeit kādā mirklī taurenis aizlidoja. tur bija arī vecene, kas it kā bija modes eksperte, taču es vēlētos izteikt hipotēzi, ka viņa bija visvisnesmukāk ģērbtais cilvēks tajā brīdī visā pasaulē. nesapratu, kāpēc tādas izstabiņas rādīšana bija nepieciešama, jo tas tikai atšķaidīja pasākumu.

visus, protams, interesēja labākā aktrise, labākais aktieris, labākais režisors, labākā filma un drusciņ arī otrā plāna aktieris un aktrise, kurus paziņojot, fonā skanēja intara busuļa dziesma "gonki", bet līdz tam bija jāapēd puds sāls par godu labākajam operatora palīga bračkam, labākajam skaņas montētāja pavāram un tml. visiem par balvām bija liels pārsteigums, tik liels, ka izskatījās sūdīgi notēlots. cum on, džeki, neticu, ka, topot nominēti, neesat iztēlojušies situāciju, ka varētu nogrābt to balvu. nav jau kā ieraudzīt smuku vecni un nodomāt, ka nekad nedabūsi.

par smukāko dziesmu kļuva vienīgā, kas nebija „my heart will go on” atrauga, tā bija no multenes „toy story”, par ko prieks, jo es multenes vispār uzskatu par dahuja pārākām, tāpēc vienīgā nominācija, kas manī raisīja vēlmi kaut ko noskatīties, bija tieši labākā muļķika nominācija. visforšākais balvu pasniedzējs bija viens vecis, kas laikam bija tāds holivudas dzīvais ēvalds valters. viņam par visu bija pajāt un viņam arī bija spieķis, ar ko staigāt.

visvairāk balvu dabūja „toy story”, „facebook story”, „inception” un „king`s speech”, es biju domājusi, ka „čornij ļebedj” arī visu ko sagrābsies, bet dabūja balvu tikai par natālijas portmanes sarkanajām, psihajām acīm. no tā fragmenta, ko rādīja visur, kur „čornij ļebedj” bija nominēti, varēja noprast, ka filmas saundtrekā izmantots pētera čaikovska „gulbju balets”, kurš, manuprāt, kaut kādu trentu fucking reznoru, kurš dabūja balvu, saliek vienos vārtos. čaikovskis, protams, ir miris un pēc balvas nebūtu atnācis, bet varēja iedot kaut kādai mazmeita vai kaut kam tādam. bet, cik noprotu, oskari ir tādas kā mtv balvas, kur bieži viena ar kvalitāti sakars ir visai attāls, bet tik un tā prieks, protams, saņemt.

otrā svarīgākā nominācijas aiz labākās multenes bija „original score”, kuru nākamgad novēlu saņemt bīvisam un bathedam, jo viņi jau sen grib noskorot. apmēram tad, kad tā tika paziņota, zālē jau vairāki piedzērušies cilvēki sāka maurot un, iespējams, tāpēc tika aizvākts šmigas tirdziņš.

publika jau bija uzbudināta līdz baltkvēlei, tāpēc īsi pirms septiņiem rītā beidzot bija jāpaziņo tās četras nominācijas, kas visus interesē. par labāko aktieri vajadzēja kļūt džefam bridžesam, jo viņš bija notēlojis normālu pāli, bet sandra bullock oskaru iedeva filam kolinam fārtam, bet to jau visi sen esot zinājuši, par labāko režisoru kļuva stīvens spīlbergs, kas arī nevienam nebija liels pārsteigums, bet labākās filmas godu ieguva „karaļa runa”. tad gan uz skatuves sakāpa visi, kas ceremonijas laikā bija tur gribējuši nokļūt, kaut kāds vecis arī pateicās savam džekam benam. es savukārt gribētu pateikt lielu paldies filmas „127 stundas” galvenajai varonei kārlim biķerniekam par to, ka viņš sagādāja man talonus uz šo neaizmirstamo pasākumu, kuru visticamāk tomēr citus gadus vairs neskatīšos. dahuja garlaicīgāk par eirovīziju. varbūt arī tāpēc, ka skatījos skaidrā.

šogad uz gada mūzikas ierakstu balvas pasniegšanas ceremoniju nebija nopērkamas biļetes, bija tikai ielūgumi vissvarīgākajām personām latvijas mūzikas scēnā, un, tici vai nē ((c) kaža), šo pasākumu apmeklēja arī texxxtu redaktores anete konste un elīna kolāte. šķiet, no visiem klātesošajiem es visvairāk izskatījos pēc žurnālistes, jo visu cītīgi pierakstīju burtnīcā. 

kaut arī 90 procentiem texxxtu lasītāju šķiet, ka vienīgie pasākumi, ko apmeklēju, ir krogs, tomēr jāliek vilties - dažkārt aizeju uz teātri, dažreiz pat uz pirmizrādēm, lai smalkajai sabiedrībai atrādītos. lai viņi zinātu, ka es viņus vēroju ar savu viltīgo aci. arī koncerti ar vijolēm un tromboniem lielajā ģildē man nav sveša padarīšana. man pat ir uzšūta speciāla operas kleita. tātad šoreiz - atkal par kultūru.

otrdien saņēmu pavēli no anetes konstes šīs nedēļas texxxtu veltīt spēlmaņu naktij. īsi pēc tam saņēmu zvanu, kas apstiprināja, ka esmu ieguvusi divus ielūgumus uz šo inteliģentu ikgadējo tikšanos. devos uz pasākumu kopā ar kādu džeku, sauksim viņu par x. instruēju x par to, ka, ja viņš atkal mauros, šis būs pēdējais pasākums, kuru apmeklējam kopā - tomēr esam starp inteliģentiem. lai viens otram pierādītu savas augstmaņu saknes, nolēmām rīkot sacīkstes, nē, drīzāk draudzīgu konkursu par to, kurš pazīst vairāk cilvēku. pazīst tā, ka sveicina. tātad, tas, ka uz skatuves atrodas džeks, ar kuru esmu gulējusi kopā (tādi bija 2), neskaitās, ja nepasveicina. vienojāmies, ka par nosūkšanos ar pazīstamu cilvēku dod 2, nevis 1 punktu, kā tas būtu vienkāršas sasveicināšanās gadījumā.

ballīte notika dailes teātrī, un man liels prieks, ka šī iestāde ņēmusi vērā manu ieteikumu par brīvu dot šmigu, lai vieglāk būtu panest to, kas jāredz. pirms ceremonijas mums uzbruka papraci un kalpi deva šmigu. ar vietām gandrīz iekritām - nokļuvām priekšpēdējā rindā. gandrīz iekritām, jo pēdējā rindā jau būtu jāsūcas. ceremonijas režisori bija jurate un gundars silakaktiņi. nākamgad pasākumu režisēs elīna kolāte un x vai arī arī elīna kolāte un anete konste, vai arī x un anete konste. pagaidām par to informēti neesam, bet tas ir loģiski, jo mūsu skolas ludziņas ir bijušas daudz krutākas. par galma ākstu jeb pasākuma vadītāju bija iecelts jānis skutelis, kurš man atgādina pipeli. ne jau formas vai satura ziņā, bet gan tīri fonētiski. skutelis bija sadomājis daudz joku vai arī tos bija izdomājis kāds cits un skutelis iemācījies, taču neparedzētās situācijās zēnam bija grūti reaģēt - piemēram, mirklī, kad bija reklāmas pauze un likās, ka nu tā ir beigusies, vadītājs paziņoja, ka nu atkal ar mums kopā ir latvijas televīzija, taču viņu no sliedēm izsita ziņa no citiem zēniem par to, ka televīzija kavējas un vēl nav vis kopā ar mums. tajā mirklī skutelis uzsāka savu pusminūtes stāvēšanu un klusēšanu līdz mirklim, kad televīzija tiešām bija pamanījusies pieslēgties. un šīs pusminūtes laikā nebija neviena prikola. jēziņ, iespēja, ka tiešraidē kaut kas varētu pusminūti pakavēties, taču ir pietiekoši liela, lai gadījumā, ja viņš nav spējīgs attiecīgi reaģēt uz vietas, tāda situācija bija jāparedz jau iepriekš un kaut vai jāizdomā tiešraides feilu dežūrjoki. pārsvarā joki bija tik slikti, ka man šķita, ka x tūliņ sāks raudāt. kultūras ministrei sarmītei ēlertei gan patika skutelis, tāpēc ballītes beigās viņa ziedu pušķi pasniedza nevis gada izrādes režisoram, bet gan vakara vadītājam, tādejādi paņemot dailes teātra skatītāja sirsniņu. jāatzīst, ka bija viena lieta, kas viņas runā patika - sarmīte bija acīmredzamā pālī.

bijām īsti delfu komentētāji, kas nesmējās ne par vienu joku. nē, protams, jānis skutelis nav tik briesmīgs vakara vadītājs kā baiba sipeniece, un, protams, pasākuma kvalitāti nenolaidās līdz dailes teātra sliktāko izrāžu (skatīt „gaisa grābekļu” aspaktu šeit pat - http://klab.lv/users/texti/7448.html) līmenim, bet vai tas ir tas, ar ko jāsalīdzina? par skuteļa jokiem cilvēkam ņirdza, krītot nost no krēsliem. manuprāt, joki bija tādi, ka būtu atbilstoši laiku pa laikam pasmaidīt un klusu iespurgties. nez kāpēc tā cilvēki reaģēja pie paula putniņa un kārļa pamšes runas. ļoti priecājos par to, ka ar x nepiecēlāmies kājās. es neesmu no tiem cilvēkiem, kas ciena cilvēkus par viņa vecumu, amatu vai uzvārdu. ja būtu tā, ka pamšem pasniedz balvu par mūža ieguldījumu un viņš norunā tādu runu, ka mana oratora sirsniņa saplīst uz pusēm, tad es ceļos kājos un applaudēju. bet tas, ko runāja pamše, bija marazms. un skuteļa uzdevums bija smalki novest viņu no skatuves, jo neviens nedrīkst atļauties runāt huiņu 15 minūtes no vietas. tā arī atbilde uz jautājumu, kāpēc priecājos par to, ka nepiecēlāmies kājās - tiem, kas piecēlās (gandrīz visiem), bija jāstāv tās 15 minūtes. ja šādi viņš mācījis režisorus, tad nav jābrīnās, ka nereti parādās izrādēs, kur galvenais ir pastiept pasākumu pēc iespējas garāku. un, ja kāds domā, ka pa teļļuku redzējis, kā es pieceļos un plaudēju, kad ienāk valdis zatlers, tad lai pārdomā kārtīgi. visiem, kas izplatījuši šādu informāciju, lūdzu to atsaukt, jo tā tiešām nav bijis - kamēr citi stāvēja un gavilēja, tikmēr mēs sēdējām, kājas izslējuši.

uzskatu, ka par žūrijas sniegtajām balvām daudz nav jārunā, jo žūrija sastāvēja no 100 vecenēm un 1 džeka. un tas pats, ieraugot mani dailes teātra vestibilā, nosauca mani par rupekli. vienīgi jāpiemin, ka šī ir bijusi pirmā reize spēlmaņu nakts vēsturē, kad nevienu balvu nav nogrābuši rēzija kalniņa un artūrs skrastiņš. prieks, ka publiku ir pārņemis manis lolotais džeku fetišs - ja par labāko aktieri kasparu znotiņu bija balsojuši septiņi tūkstoši kaut kas, tad par labāko izrādi "ziedonis un visums" - ap sešiem tūkstošiem, bet par labāko aktrisi - bišķiņ pāri trim tūkstošiem. var jau sagadīties, ka skatītāji bija vienprātīgi par znotiņu, bet ir bijušas daudzas aktirses, par kurām balsots, līdz ar to pirmajai vietai ticis mazāk balsu, bet, kad nākamajā rītā paskatījos uz avīzes "diena" pirmo lappusi, palika pavisam labi. lielākais virsraksts vēstīja, ka labākais aktieris ir kaspars znotiņš, labākā izrāde - "mirušās dvēseles". un viss. ne vārda par labāko aktrisi! un nedodu ne pieci, ka par viņu sen visi jau aizmirsuši. šogad "ziedonis un visums" bija "avatara" lomā - sagrāba balvas par visu, vienīgi netika pie žūrijas atzinuma, ka skatītājiem taisnība un tā ir labākā izrāde.

pavisam ceremonijā bija 3 kruti prikoli:

1)tā lelle, kas runāja kā deputāts buzajevs;

2)pašā sākumā, kad pipele, tfu, skutelis iepazīstināja ar sevi, viņš nosauca arī filmas, kurās nav filmējies. par avataru viņš sacīja šādi: "starp tiem zilajiem - naumanis!" vienīgi žēl, ka vispār to izdomāju es.

3) paula putniņa un mans kopīgais dzejolis:
kārlis pamše saka tā - viss ir baigā pakaļā. pirmo daļu izdomājis pauls putniņš, otro - es.

kā jau dailes teātrī pieņemts, man sāpēja deguns no smaržām un, kad izgāju no zāles, no svaigā gaisa pat noreibu - tieši tik smacīgs un piesmaržināts bija zālē. protams, x daudz nekavējās un paziņoja, ka es bez dzēriena nevaru palikt, un pasniedza man glāzi baltvīna, kuru šeit deva na haļavu. arī apkārtējie fotogrāfi daudz nekavējās un palūdza mūs nopozēt kolekcijai "spēlmaņu nakts 3 stilīgākie pāri":

kad saņēmu ziņu, ka man atstāts ielūgums, tiku brīdināta, ka klāt rakstīts, ka mugurā jāvelk tumšs uzvalks, bet, kad dabūjām ielūgumus paskatīt savām acīm, secinājām, ka "tumšs uzvalks" ir vai nu vārds un uzvārds, vai arī datums, jo tas bija novietots zem ielūguma teksta tieši tā, it kā ieņemtu vienu no šīm divām lomām. kaut arī vakara sākumā x bija parliecināts, ka sacensībās par vairāk pasveicinātajiem vinnēšu es, tomēr beigās, kas bija īsi pirms pusnkats, oficiālais rezultāts bija neizšķirts: desmit pret desmit. kādā mirklī iedomājos, ka man īstenībā ir 11, jo mani pasveicināja arī jaunais aktieris mārtiņš meiers, bet tomēr atkāpjos un palieku 10, jo neesam pazīstami un sveicināt nepazīstamu cilvēku ir tas pats, kas nesveicināt pazīstamu. nenosūcāmies ne ar vienu, tātad katrs pasveicinājām 10 pazīstamu cilvēku. 

ja nākamgad būs iespēja, noteikti atkal iešu uz spēlmaņu nakti. ne jau tāpēc, ka ticu, ka būs labāk, bet gan tāpēc, ka savs ienaidnieks ir jāiepazīst, jo tikai tad par to kaut ko drīkst dirst.