Valsts 95. dzimšanas dienas svētku rītā kārtējais pārbaudījums bija jāizcieš latviešu sabiedrības konservatīvākajai un romantiski patriotiskākajai daļai, jo par nodokļu maksātāju naudu finansētā Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) mājas lapā tika ievietots apsveikums, kurā skanēja dziesma svešvalodā un dejoja kaut kādi neizprotami, pliki aborigēni. Protams, tas lika no nedēļas nogalei raksturīgā saldā rumkolas miega mosties Latvijas kosmopolītiskākajai un laikmetīgākajai sabiedrības daļai, kas asi kā tādi halapenjo pipari tiecās iebilst. Ir taču apnikuši tie mūžīgi asarainie apsveikumi, kuru fonā deg svecītes un plīvo karogi, tāpēc jaunajiem, radošajiem, tiem, kas izmācījušies ārzemēs, jāļauj izteikties tā, kā viņi to vēlas, un tā nebūt nav valsts vērtību un simbolu zaimošana. Un tad vēl bija trešais, tāds inteliģentā humānista pareizais, taču gana pretrunīgais viedoklis, sak', lieliski, ka apsveikums izraisījis tādu ažiotāžu, taču par tā formu un saturu lielu sajūsmu tomēr vis' paust nevarot. Lieliski tas droši vien ir tāpēc, ka demokrātiskai sabiedrībai jebkura diskusija uzskatāma par ieguvumu. Ņemot vērā ievērojamo ažiotāžu, viedokli par apsveikumu izteica arī portāla satura veidotāja Marta Cerava, norādot, ka provokācija ir labs veids, kā aizvest sabiedrības dzelteno ziņu kāros baurus līdz portāla kvalitatīvajam saturam un uzsverot, ka tas nebija portāla, bet konkrētās mākslinieces - Elīnas Špuras - sveiciens. Pēc visa šī garā ievada (esmu garš cilvēks un garus ievadus varu atļauties) seko mans viedoklis - lai tālu skan, lai tālu skan, lai tālu skan!

Elīna Špura (starp citu, NBA komandas Sanantiono "Spurs" komandas treniņnometnē visu vasaru pavadīja latviešu basketbolists Dāvis Bertāns) pati norādot, ka šis apsveikums jāuztver tikai un vienīgi kā apsveikums. Tāpat kā Andreja Pumpura eposs "Lāčplēsis" ir jāuztver tikai kā eposs, un vispār taču jau sen zināms, ka krusa ir krusa, salna ir salna, un migla ir migla. Es tomēr uzskatu to par izaicinājumu un mēģināšu pavedienu pa pavedienam - gluži kā apņemšanās kamolīti, kas patiesībā bija oficiālais LSM apsveikums, - atšķetināt animācijas filmā iepītos simbolus.

Taču vispirms atļaušos pasapņot par citiem apsveikumiem Latvijas valstij, kurus nu atceros. Uzreiz nāk prātā tikai viens - Andra Šķēles jaungada apsveikums latviešiem (un nevis Latvijai) ar to, ka viņi (mēs) netīra zobus un nav diezko naski uz angļu valodas mācīšanos. Elīnas Špuras veidotais video arī aicina apgūt angļu valodu, jo svešvalodā izpildītajai dziesmai apakšā rādās tulkojums latviski, tā kā centīgākam klausītājam tiek dota iespēja vismaz pa kādam vārdiņam apgūt. Par simbolu uzskatāms arī Andra Šķēles ieteikums zobus tomēr tīrīt, jo - ja zobus nekopsi, nevarēsi iekost savam naidniekam izšķirīgā brīdī! Bet nevienu no piesauktajiem asarainajiem un gaudulīgajiem apsveikumiem, kur tiek pausts latvietim viens no tuvākajiem novēlējumiem - "Galvenais, turēsimies!" - gan neatceros. Droši vien domāts kaut kas tāds: http://ej.uz/pki1

Tātad minūti garā apsveikuma dziesmu izpilda kāds Mr. Neviens, un īsti nav skaidrs, vai šis dziedošais neviens ir arī kailais moris, kas dodas uz priekšu, zilas ēnas pavadīts, vai arī Mr. Neviens ir tikai teicējs (Jānis Skanis) un ar mori viņam nekāda sakara. Protams, sākumā pārņem viegls šoks - kādēļ Latvijai veltītai apsveikumā uz priekšu vienā mierā čāpo melnais, taču šajā reizē piekritīšu savai kolēģei SM - tomēr galvenais, lai nav zilais! Varbūt šī nebūšana nevienam simbolizē Latvijā plaukstošo anonīmo komentētāju kultu vai arī - pauž to, ka nav svarīgi, no kurienes cilvēks nāk un kāda ir viņa identitāte, svarīgākais ir viņa vēstījums un šajā gadījumā - arī vēlme jautri uzdejot. Tālāk ekrānā parādās maza, balta meitenīte ar brūnu muti, par kuru it kā ir skaidrs - viņa simbolizē Latviju. Tā nu abi priecīgi uzdejo, pavadījumā skanot Mr. Neviena apsveikumam, kas nākot tieši no viņa anonīmās sirds, līdz meitene kļūst jau par seksīgu un nobriedušu sievieti - iespējams, gluži kā Latvija vairāk nekā divdesmit gadu pēc neatkarības atgūšanas. Jau dažus kadrus vēlāk meitene-Latvija uzdejo viena pati, bet melnais kungs diezgan bezpalīdzīgi karājas viņas kaklā - it kā esot par nospiedošu nastu uz sievišķīgajiem pleciem, bet tajā pašā laikā šķietami neapgrūtinot vieglo dejas soli. Iespējams, jau nobriedušās sievietes seja ir brūna, jo, tik ilgi dzīvojot līdzās kakla kungam, abu vaibsti kļuvuši arvien līdzīgāki gluži kā tas mēdzot notikt, dzīvojot laulībā. Kāds komentētājs izsaka viedokli, ka viņam šī seja atgādinot Kārļa Steipa vaibstus, taču man tieši pretēji - tā līdzinās Mildai ar vaļējām acīm.

Sašutumu raisošākais simbols ir sievietes brangais apmatojums padusēs, kājstarpē un, kā redzams pāris kadros pirms apsveikuma izskaņas, arī uz kājām, atsājot ar matiem neapklātus tikai vairākus apļveida laukumus. Kāds komentētājs uzskata, ka tas varētu simbolizēt Latvijas mežus, kas, manuprāt, izklausās diezgan loģiski, tāpēc galvas lauzīšana par vissarežgītāko simbolu šoreiz izpaliek. Iespējams arī, ka šis melnais bruņinieks ir Trojas zirgs jeb, izsakoties Lāčplēša valodā, Līkcepure, kas, esot tik sirsnīgs un jautrības, veselības un laimes vēlējumu pilns, tiecas mazo Latviju apčakarēt, lai beigās īstenotu savus ļaunos, liekulīgos plānus. Taču kopumā apsveikuma noskaņojums ir draisks un jautrs, tāpēc, simbolus skrupulozi neanalizējot, to drūmumu nemaz nejūt, bet tā kā dzīvi nevajag tvert virspusēji un vieglā prātā (nejaukt ar fondu Viegli), iesaku tos (simbolus) tomēr tiekties saskatīt. Ne tikai šajā apsveikumā, bet dzīvē kopumā.

Katrā ziņā aicinu arī jūs izteikties par šajā video (http://www.lsm.lv/lv/arpus-etera/arpus-etera/animacija-apsveikums-latvijai-svetkos.a70151/) ietvertajiem simboliem, jo diskusija, kā jau minets ievada daļā, ir demokrātiskas sabiedrības karogs un masts!

P.S. Nelielai atslodzei iesaku paklausīties "Velna dziesmu" no latviešu rokoperas "Sprīdītis".

šogad uz gada mūzikas ierakstu balvas pasniegšanas ceremoniju nebija nopērkamas biļetes, bija tikai ielūgumi vissvarīgākajām personām latvijas mūzikas scēnā, un, tici vai nē ((c) kaža), šo pasākumu apmeklēja arī texxxtu redaktores anete konste un elīna kolāte. šķiet, no visiem klātesošajiem es visvairāk izskatījos pēc žurnālistes, jo visu cītīgi pierakstīju burtnīcā. 

Sākšu ar to, ka atkal biju pamatīgās grūtībās ar texta tēmas izvēli. Jau kaut kad iepriekš vienojāmies, ka galvenais kritērijs ir: "ir sāpe vai nav", jo radīt caur sāpēm pašam ir patīkamāk. Tad nu kaut kā nonācām līdz tam, ka rakstīšu par "Muzikālo banku", ko visi varēja vērot šosestdien LTV ekrānos 21:15, bet te man nekādas sāpes nav. Tā kā jāatzīstas, ka šo raidījumu skatījos ģeometriskā progresijā pieaugošā reibumā, šoreiz problēmas radīs tieši notikumu izklāsts, par ko parasti visiem skolā lika divnieku. Sajūtas arī diezgan līdzīgas kā rakstot domrakstu par grāmatu, kuru esi starpbrīža laikā tikai drudžaini izšķirstījis. Tomēr nepārprotami atceros vismaz trīs spilgtus notikumus:

1. vienam no P.E.R. dziedātājiem kaut kādu iemeslu dēļ mugurā bija kleita,

2. EK gandrīz veselu stundu nespēja piekrist manam apgalvojumam, ka Liene Bronuša (Candy) un Liene Šomase (Lenii) ir divi dažādi cilvēki nevis viena dziedātāja, kas nomainījusi uzvārdu savu laulību dēļ. beigās saderējām par to uz diviem latiem, bet tā kā EK naktī no sestdienas uz svētdienu pamatīgi atdauzīja sev galvu, viņa man pa kluso kabatā ielika veselus piecus latus, lai pati vēlāk ar taksistu norēķinātos ar savu radiodarbinieces apliecību,

3. Nikam Matvejevam un Arnim Mednim (nejaukt ar Artūru Medni ) vislabāk bija paticis Musiqq. tā kā es Musiqq vispār nevaru uztvert nopietni sevišķi pēc viņu izdziedātajām rindām, ka kaut kas, kam šodien dzimšanas diena, aicina uz glāzi piena. ja mani kāds savās svinībās cienātu ar pienu, es darītu tāpat kā sintija lenone būtu darījusi, iepazīstoties ar savu vīru, ja zinātu, pie kā šīs attiecības novedīs, - pagrieztos riņķī uz papēža un dotos prom. kāda sašutusi žurnāliste twitterī šo visu pēc raidījuma beigām komentēja ar "žēl, ka musiqq neuzvarēja, viņiem bija labs tonālā krēma tonis", kam es arī nevaru piekrist, jo apgaismojuma, kosmētikas izvēles vai grima speciālistes dēļ izskatījās, ka liela daļa dziedātāju Latvijā (to starpā jau minētie Musiqq) sasirguši ar slimību vārdā "ekzēma" (tautas valodā - pumpas).

Man pašai laikam vislabāk patika Fredis, jo nekā citādi nevaru izskaidrot to, kāpēc vakar EK atdoto parāda piecīti pēc visdārgākās veikala sulas un nocenotas vistu aknu pastētes iegādes iztērēju par diviem nedēļas laikrakstiem, kuru vāku rotāja tieši minētais Labvēlīgā Tipa dziedātājs. Laikam manas simpātijas Fredis paņēma jau tad, kad pa 204. mikriņā skanošo LR1 pateica, ka Arnis Mednis esot apgalvojis, ka nav nekā debilāka par Laura Reinika "Es skrienu", tāpēc tā droši vien arī uzvarēs. Cieņu izpelnījās nevis konkrētais viedoklis, bet gan nekautrēšanās ko tādu paziņot pa radio un principā kritiķu un tautas gaumes pilnīgs noliegums. Protams, nenoliegšu, ka manas simpātijas iespaidoja arī tuvas radinieces atsūtītā īsziņa "Es milu Fredi Ciekuru!!!".

Kā jau atzinos pirmajā rindkopā - man te nav nekādas sāpes. Citiem varbūt sāp, ka uzvarēja Nikolajs Puzikovs, jo viņš ir policists nevis dziedātājs, un skaidrs, ka bija jāuzvar Musiqq. Tās būtu visklasiskākās sāpes šī pasākuma sakarā. Visādiem mūzikas pazinējiem un cienītājiem, pie kuriem sevi nepieskaitu, sāp, ka tur bija tik sūdīgas dziesmas, un latviešu tauta vienkārši ir nojūgusies. Bet te taču nav nekā pārsteidzoša, un visiem taču ir iespēja klausīties sev tīkamos ierakstus, apmeklēt sev vēlamos koncertus, un beigu beigās vēl paņirgt par šādu sūdīgu pasākumu. Nekāda vaina, tā kā šonedēļ - bez sāpēm.

"Publiskā studentu vēstule par filosofiju Latvijā", kuru šai nedēļā man uzdeva analizēt mūsu projekta sadarbības partneru teksti pārstāvis Jānis Strods, pirms neilga laika atrada ceļu arī pie manis. Gluži vienkārši kādu dienu tā parādījās epastā pie nelasītajām vēstulēm. Tai mirklī atcerējos, ka jau iepriekš kāds mans paziņa, kas arī ir šīs filosofijas studentu kustības vadonis, mani aicināja izteikt domas par kādu viņa bloga ierakstu, kas būtībā bija šī pati vēstule. Toreiz ierakstam nevērīgi pārlaidu acis, fiksējot, ka atkal runa ir par Kanta darba „Tīrā prāta kritika” plaģiāta lietu, atkal par LU Vēstures un Filozofijas fakultātes (turpmāk tekstā – VFF) filozofijas nodaļas priekšnieku naudas mahinācijām, un tamlīdzīgi. Nevarētu teikt, ka mani tas nemaz neinteresēja, bet attiecīgajā mirklī man tas nešķita aktuāli personīgu apsvērumu dēļ. Tomēr, kad saņēmu šo vēstuli epastā, kad tā tika publicēta portālā satori.lv, kā arī vismaz vienu reizi dienā dzirdēju kādu par šo studentu iniciatīvu runājam, vai vēl trakāk – saņēmu jautājumus, vai arī es esmu iesaistījusies šai cīņā, interese strauji pieauga. Kulmināciju viss šis ļembasts, protams, guva liktenīgajā ceturtdienā, 11. martā, kad revolucionārs Armands Leimanis parādījās laikraksta „Diena” pirmajā lapaspusē.

Šeit droši vien būtu jāpaskaidro, ka neesmu tikai kāda politiķa asinsradiniece, bet arī autonoma būtne, kas studē LU VFF Filozofijas Bakalaura 3. kursā, un šovasar plānoju iegūt bakalaura grādu filosofijā, vārdu sakot, matētu papīru cietos vākos ar parakstiem un zīmogiem, ko noglabāt atvilktnē pie vidusskolas atestāta, pases un daiļrunāšanas konkursu diplomiem. Tas kalpotu par pierādījumu, ka esmu savā dzīvē kaut ko paveikusi. Iluzori, protams. Kaut kur dzirdēju, ka cilvēki, kuriem ir lemts paveikt lielas lietas, lielākoties to izdara līdz 25 gadu vecumam. Piemēram, kļūst par popmūziķiem, deputātiem Saeimā, TV sejām, aktieriem. Tātad, man ir vel trīs gadi, lai kļūtu par pirmo cilvēku pasaules vēsturē, kas ar filosofiju pelna miljonus.

Studējot VFF, protams, ir izveidojies zināmu viedoklis par studiju kvalitāti šai fakultātē. Ja godīgi, man nav objektīva priekšstata par to, ko nozīmē kvalitatīvas studijas. Es pieļauju, ka tās ir vienlaikus teorētiskas un praktiskas, bet tīras filosofijas laukā runāt par praksi ir diezgan grūti. Katrā ziņā tā nav prakse tādā izpratnē, ka to varētu saistīt ar kādu fizisku darbību. Tie drīzāk ir domas vingrinājumi, piemēram, refleksija. Teorētiski kaut ko tamlīdzīgu no studentiem sagaida semināros, lai gan praksē tas izskatās pēc pasniedzēja centieniem pratināt studentus par apskatāmo tekstu, kamēr viņi sazvērnieciski klusē, un ir gatavi labāk atdot dvēseli nekā izteikties. Bet, protams, mēs taču vēlamies kaut kādu piesaisti „reālajai dzīvei”, lai nebūtu nevaldāma vēlme izplūst asarās katru reizi, kad kāds pajautā: „A kas tu pēc tam būsi? Filosofs? A ko tu varēsi reāli darīt?” Cik zinu, ārzemēs, līdzās filosofijai, vienmēr tiek pasniegts vēl kāds priekšmets, piemēram, filosofija un politika vai filosofija un matemātika, un tamlīdzīgi. Man patiešām nav skaidrs, kāpēc līdzīga sistēma nav arī pie mums, jo būtībā jau filosofija vienmēr ir par Kaut Ko. Pretējā gadījumā nākas studēt dažādas filosofijas un ētikas vēstures, kā arī ļoti paviršus ieskatus citos filosofijas virzienos trīs gadu garumā, lai gan mums ir trīs dažādas katedras, kurās varētu specializēties. Pēdējais bakalaura gads šajā fakultātē vispār šķiet kaut kas līdzīgs filosofijas konferencei, jo rodas sajūta, ka mācību priekšmeti ir izdomāti, vadoties pēc pasniedzēju rakstītajām doktora disertācijām. „Eu, tu rakstīji par nacionālismu? Davai, novadi kursu par šito trešajam, ja?”

No manis aprakstītā var noprast, ka arī es nelaužu krēslus sajūsmā par visu, ko man piedāvā šī fakultāte, jo izvēle ir ļoti maza, un, lai cik tas nebūtu bēdīgi, praktiskās filosofijas priekšmeti, kas visvairāk interesē mani, šeit ir mazākumā (toties ir daudzi un dažādi vācu filosofijas vēstures kursi A daļā KATRU SEMESTRI). Tāpēc studentu iniciatīva kā tāda, protams, ir tikai apsveicama. Tomēr es neesmu tikusi skaidrībā ar jautājumu par formu un saturu. Forma bez satura, saprotams, nekam neder. Kā ir ar saturu bez formas? Galvenais, kas ir iekšās? Pat tad, ja ja tā ir skaļa un publiska vēstule, kurā studenti draud ar revolūciju?

„Sveiks, lasītāj. Vai tevi interesē filozofija? Pat labāk, vai tevi interesē filozofija Latvijā? Ja tā, noteikti izlasi šo studentu publisko vēstuli par filozofiju Latvijā.”

Izlasot vēstules uzrunu, es mazliet sajutos it kā būtu atgriezusies bērnībā, jo līdzīgas uzrunas bieži varēja lasīt tā laika bērnu grāmatās un žurnālos. „Sveiks, lasītāj.” Sveiks, „Zīlītes” redaktor! Turklāt, kā norādīja kāds mans draugs, no vēstules uzrunas var diezgan droši secināt, ka, ja mani interesē filosofija Latvijā, tad mani pilnīgi noteikti interesēs visas vēstulē aprakstītās intrigas, un man pilnīgi noteikti ir jāiesaistās šai sazvērestībā, lasi starp rindām – vai nu tu esi ar mums, vai arī pret mums.

Vēstule tiek uzsākta ar līdz apnikumam ķidāto plaģiāta lietu, kura tika celta gaisā pirms gada. Atceros, ka toreiz ar pasniedzēju Ievu Kolmani kādā tulkošanas lekcijā pārspriedām šo „Rīgas Laikā” publicēto sensāciju, un vienojāmies, ka ir ļoti grūti noteikt, kas tad īsti ir plaģiāts – vai pietiek tikai ar septiņiem vienādiem sekojošiem vārdiem? Pēc savas pieredzes gan varu apgalvot, ka, tulkojot vienu un to pašu tekstu, dažādiem cilvēkiem var izdoties ļoti atšķirīgas teikumu konstrukcijas, kas savstarpēji tomēr sakrīt pēc jēgas. Vienlaicīgi nevar droši apgalvot, ka dažādiem cilvēkiem tulkojums nekad un nekādā ziņā nebūs vienāds. Kā to noteikt? Droši vien procentuāli, jāskatās viss darbs kopumā, nevis viens atsevišķs fragments, un, manuprāt, dumpinieki gan varēja tulkojumus pastudēt rūpīgāk, jo mani māc aizdomas, ka šis ir tas pats fragments, kas pirms gada tika publicēts „Rīgas Laikā”. Ja tā nav, es, protams, atvainojos, bet man šobrīd patiešām nav tāds noskaņojums, lai meklētu pierādījumus. Tomēr, pat ja plaģiāta medīšana (arī tad, ja nav simtprocentīgas pārliecības) pati par sevi ir zināmā mērā svētīgs darbs, es absolūti nesaprotu moralizēšanu. Pirms norādītajiem Rolava un Kūļa tulkojumu fragmentiem, rinkopas garumā var lasīt aizvainota bērna dusmīgu čīkstēšanu par to, ka prof. Andris Rubenis reiz ir pārāk bargi izturējies pret kādu filosofijas pirmkursnieku, kas iesniedzis plaģiātu viņa pasniegtajā kursā. Attiecīgi, aizvainotie studenti, kas mūžam dzīvo pēc vismotivējošākā un pasauli uz priekšu virzošākā dzīves moto: „Kā tu pret mani, tā es pret tevi”, pārmet Rubenim, kapēc gan viņš pats publicējas bez atsaucēm, un pats galvenais – kāpēc viņš ir plaģējis pats sevi (hahahahahaha)!!!??? Es, protams, atvainojos, ja šai lietā pārāk maz saprotu, bet man šķiet, ka pašplaģiāts izklausās pēc kaut kā tikpat absurda kā vistas riteņi. Visvairāk, protams uzrunā rinkopas noslēgums: „Kurš gan tā dara? Uzraksta teikumu un to vārds vārdā atkārto nedaudz vēlāk.” Kurš gan oficiālā uzrunā izmanto šādus lame retoriskus paņēmienus? „Kurš gan tā dara?” var jautāt māte savam četrgadīgajam bērnam, kas grauž nagus, vai arī mājdzīvniekam, kas sadarījis blēņas, bet profesoram, šķiet, vajadzētu uzdot jautājumus, kas nav tik emocionāli iekrāsoti un familiāri.

„Kā redzat, paragrāfs ir diezgan garš, taču atšķirību maz. Savādi, jo vienmēr intuitīvi šķitis, ka Kantu tulkot varētu būt mēreni sarežģīti. Kā izrādās, tā nebūt nav, un 40 gadu starpība starp tulkojumiem nav spējusi padarīt tos atšķirīgus. Starp citu, vai man vienīgajam Rolava tulkojums šķiet mazliet saprotamāks? Un vai zinājāt, ka filozofijas studentiem Rolavu lasīt neiesaka? Vienkāršu iemeslu dēļ, protams: "Rolavs bija filologs" un "tulkojumos ir simtiem kļūdu".”

Šī rindkopa ir patiešām interesanta. Pirmkārt, es līdz galam nesaprotu, kā no iespējamā fakta, ka Kanta darbu tulkošana ir sarežģīta, izriet tas, ka tulkojumam ir maksimāli jāatšķiras? Turklāt, vēlreiz – parādiet vismaz trīs šādus paragrāfus, tad spriedīsim par to, vai tas patiesi ir plaģiāts (lai gan, lai ierosinātu izskatīšanu, ar vienu, protams pietiek). Otrkārt, cik man ir zināms, godājamie jaunieši sākotnējā vēstules versijā bija sajaukuši Kanta un Rolava tulkojumus vietām, lai gan šeit, izceltā tekstā retoriski vaicā, vai mums nešķiet Rolava (tātad, Kūļa?) tulkojums saprotamāks.. Otrajā vēstulē gan jaunieši norāda, ka šāda kļūda tikai vēlreiz apstiprina to, ka tulkojumi ir gandrīz identiski, tomēr tādā gadījumā jau atkal: kas tie par lētiem pierunāšanas paņēmieniem, ka Rolava tulkojums ir saprotamāks? To, ka fakultātē neiesaka lasīt Rolavu varu apstiprināt, neatceros gan par simts kļūdām, bet esmu diezgan pārliecināta, ka tas ir saistīts ar to, lai mēs lasītu paša Kūļa tulkojumu, un, lai mēs pat sametam viņam naudiņu par šo darbu (nopietni).

Tālākajā vēstules tekstā tiek pievērsta uzmanība kaut kādām naudas lietām, bet man absolūti negribējās iedziļināties dažādu ziņu portālu informatīvo publikāciju fragmentos. Pat tad, kad uz īsu brīdi nolēmu saņemties, no sliedēm atkal izsita vēstules autora komentārs:

„Ļoti iespējams, ka darbs bijis ilgstošs, taču vai tas ir labuma kritērijs? Sabiedriski nozīmīgs? Hmm, bet vai tad tieši to mēs necenšamies noskaidrot? Kā atšķirt sabiedriski nozīmīgu darbu no tukšas filosopijas?”

Vai četras retoriskas figūras pēc kārtas ir pieļaujamas tikai pamatskolas domrakstā? ((c)Sandra Mētra)

Kā mums rīkoties gadījumā, ja nu ilgstošais un sabiedriski nozīmīgais darbs izrādās esam pilns ar trivialitātēm, dziļdomīgu bezjēdzību un piepaceltu pūkainību? Kā mums rīkoties, ja kā studenti to nesaprotam pat pēc vairākkārtējas pārlasīšanas? Kāds varētu bilst, ka esam jauni dumiķi un nevēlamies pilnībā iegrimt tekstā, piekrist autora spēlei vai darīt tamlīdzīgas muļķības, uz ko mēs varam teikt tikai vienu: varbūt rakstiet skaidrāk? Tas nav tik sarežģīti. Lakoniski teikumi, maz svešvārdu un vēl jo mazāk jaunvārdu. Sāciet ar premisām, un, ja no tām izriet kāds jēdzīgs slēdziens, uzrakstiet arī to. Palasiet kolēģu darbus, kuriem tas sanāk visnotaļ labi -- Jāni Nameisi Vēju, Arti Sveci vai Jurģi Šķilteru. Vai tiešām tas ir tik grūti?

Arī pēc šīs rindkopas gribas īsi iekliegties, saķert galvu rokās, atgulties, un klusi pie sevis čukstēt: „zeme, atveries, lūdzu, atveries..” Es saprotu un patiešām atzīstu problēmu, ka mūsdienu inteliģentajam cilvēkam ir pārdabiska tieksme lieki runāt simtiem krāšņos svešvārdos, un tas noteikti nav labi, bet šādā veidā par šo problēmu varētu runāt tikai astotās klases skolnieks, kas pirmo reizi skolā saņēmis informatīvu lapiņu, kurai vienā pusē uzskaitīti skolēna pienākumi, bet otrā – tiesības. Protams, skolēns uzskata, ka vērā vienmēr jāņem tikai tiesības, piemēram, piedraudēt mammai, ka zvanīs uz uzticības tālruni, ja vēlreiz piespiedīs mazgāt traukus. Turklāt, kā gan cilvēks, kura tekstu Artis Svece varētu izmantot par materiālu kritiskās domāšanas lekcijās, var mācīt kritiski domāt citiem. „Vai tiešām tas ir tik grūti?” Acīmredzot.

Šādā pat veidā turpinās tālākā vēstules daļa, haotiski var pārmaiņus lasīt dažādus citātus, tad studentu komentāru, tad citātus, garlaicīgi, nepārkatāmi, nepieklājīgs tonis, līdz atkal kaut kas interesants:

„Filozofijas studenti, iespējams, atceras kādas pasniedzējas joku par analītisko filozofiju: "Serls reiz teicis, ka visur, kur viņš dodas, nodarbojas ar analītisko filozofiju. Ja varētu, es viņam pateiktu - tas tāpēc, ka tur nauda iet līdzi". Ir skaidrs, ka Serls pie mums bijis nav, jo še nauda iet tikai tur, kur mafija to ievirza. Starp citu, "mafija" nav ad hominem argumentācijas kļūda, bet gan fakta konstatācija – mafia: (often lowercase ) any small powerful or influential group in an organization or field; clique.”

Vispirms man jau patīk „kāda pasniedzēja”, kurai laikam nav vārda. Un, mīļo sirsniņ, kam gan tu gribi iestāstīt, ka „mafija”, vismaz tādā intonācijā, kā šis apzīmējums tiek šeit lietots, nav ad hominem? Tas ir līdzīgi kā kādam cilvēkam pateikt: „Paklau, tev nešķiet, ka tev ir mazliet par daudz miesas?” un pēc tam apgalvot: „Es jau nenosaucu tevi par resnu!!!”

Ko darīt?
Noteikti ne sēdēt un filozofēt. Ja mēs nerīkosimies tagad, palaidīsim garām lielisku iespēju kaut ko mainīt. Tīri intuitīvi šķiet, ka nupat latvieši kļuvuši uzņēmīgi pret pārmaiņām, ja vien tās ir uz labo pusi. Reizē ar 4. Atmodas Tautas armijas (neesam saistīti) vēlmi satīrīt Latvijas ekonomiku, mēs gribam patīrīt filozofiju. Daži no mums ar šo jomu vēlas saistīt visu dzīvi, taču, ja viss paliks kā ir, tas būs jādara nomaļus no galvenās filozofijas Latvijā, kas savukārt turpinās stagnēt un grimt. Mēs ticam, ka varam filozofiju padarīt aizraujošu, modernu un, pats galvenais, noderīgu nefilozofiem. Arī mēs neatzīstam augstprātīgu muldēšanu no ērtā, sarkanā klubkrēsla.

Piekrītu, ka, ja ir apņemšanās, tad kaut kas ir jādara TAGAD ((c) Jaunais Laiks). Intuīcijai, protams, ir būtiska nozīme, tomēr jau atkal šķiet, ka šādā vēstulē tā nedrīkstētu būt pēdējais pamatojums. Vēl man rodas jautājums, kas šeit ir domāts ar „galveno filozofiju?” Vācu ideālisms? Vēstures un filozofijas fakultāte? Nesaprotu. Ticība tam, ka studenti var padarīt filozofiju aizraujošu un modernu, liek domāt, ka šobrīd viņa ir novecojusi un garlaicīga, bet tam es negribētu piekrist. To, ka autors neatzīst „augstprātīgu muldēšanu” (kas laikam ir domāts kā pārgudra izteikšanās), var skaidri redzēt šajā vēstulē, bet tas būtu ļoti interesanti, ja turpmāk par filosofiju varētu runāt šādā autora valodas manierē un intonācijā, es patiešām gribētu dzirdēt, kā tas izklausās.

Par šo vēstuli manas asociācijas ir līdzīgas kā Artim Svecem par Kalvīša valdības plāniem 2006. gadā. Atcerieties krievu multiplikācijas filmu par Prostokvašinu, kur notika vēstules rakstīšana vecākiem – puisītis mazliet uzraksta, tad sunītis mazliet uzraksta, tad kaķītis.. un, kad vēstule nonāk pie vecākiem, viņiem nav ne vismazākās saprašanas par to, kas tad īsti tajā ir pateikts. Līdzīgi arī šeit – ziņu fragmenti, studenti, dažādu cilvēku izteikumi, tad atkal studenti – savārstīti, haotiski, nepārskatāmi.
Par pašu iniciatīvu – malači, kamēr tas nerobežojas ar personīgo ambīciju apmierināšanu, bet, lūdzu, visus faktus pārbaudiet septiņas reizes. Esmu PAR jums.

UPD - klīst baumas, ka Gojko izteikumi par "dzērāju Goldi" var kalpot par iemeslu eksmatrikulācijai. Par to vairāk - http://klab.lv/users/decembris/323397.html