xxx
16 Marts 2010 @ 12:01
Publiska studentu vēstule par filosofiju Latvijā. Būs gari.  
"Publiskā studentu vēstule par filosofiju Latvijā", kuru šai nedēļā man uzdeva analizēt mūsu projekta sadarbības partneru [info]teksti pārstāvis Jānis Strods, pirms neilga laika atrada ceļu arī pie manis. Gluži vienkārši kādu dienu tā parādījās epastā pie nelasītajām vēstulēm. Tai mirklī atcerējos, ka jau iepriekš kāds mans paziņa, kas arī ir šīs filosofijas studentu kustības vadonis, mani aicināja izteikt domas par kādu viņa bloga ierakstu, kas būtībā bija šī pati vēstule. Toreiz ierakstam nevērīgi pārlaidu acis, fiksējot, ka atkal runa ir par Kanta darba „Tīrā prāta kritika” plaģiāta lietu, atkal par LU Vēstures un Filozofijas fakultātes (turpmāk tekstā – VFF) filozofijas nodaļas priekšnieku naudas mahinācijām, un tamlīdzīgi. Nevarētu teikt, ka mani tas nemaz neinteresēja, bet attiecīgajā mirklī man tas nešķita aktuāli personīgu apsvērumu dēļ. Tomēr, kad saņēmu šo vēstuli epastā, kad tā tika publicēta portālā satori.lv, kā arī vismaz vienu reizi dienā dzirdēju kādu par šo studentu iniciatīvu runājam, vai vēl trakāk – saņēmu jautājumus, vai arī es esmu iesaistījusies šai cīņā, interese strauji pieauga. Kulmināciju viss šis ļembasts, protams, guva liktenīgajā ceturtdienā, 11. martā, kad revolucionārs Armands Leimanis parādījās laikraksta „Diena” pirmajā lapaspusē.

Šeit droši vien būtu jāpaskaidro, ka neesmu tikai kāda politiķa asinsradiniece, bet arī autonoma būtne, kas studē LU VFF Filozofijas Bakalaura 3. kursā, un šovasar plānoju iegūt bakalaura grādu filosofijā, vārdu sakot, matētu papīru cietos vākos ar parakstiem un zīmogiem, ko noglabāt atvilktnē pie vidusskolas atestāta, pases un daiļrunāšanas konkursu diplomiem. Tas kalpotu par pierādījumu, ka esmu savā dzīvē kaut ko paveikusi. Iluzori, protams. Kaut kur dzirdēju, ka cilvēki, kuriem ir lemts paveikt lielas lietas, lielākoties to izdara līdz 25 gadu vecumam. Piemēram, kļūst par popmūziķiem, deputātiem Saeimā, TV sejām, aktieriem. Tātad, man ir vel trīs gadi, lai kļūtu par pirmo cilvēku pasaules vēsturē, kas ar filosofiju pelna miljonus.

Studējot VFF, protams, ir izveidojies zināmu viedoklis par studiju kvalitāti šai fakultātē. Ja godīgi, man nav objektīva priekšstata par to, ko nozīmē kvalitatīvas studijas. Es pieļauju, ka tās ir vienlaikus teorētiskas un praktiskas, bet tīras filosofijas laukā runāt par praksi ir diezgan grūti. Katrā ziņā tā nav prakse tādā izpratnē, ka to varētu saistīt ar kādu fizisku darbību. Tie drīzāk ir domas vingrinājumi, piemēram, refleksija. Teorētiski kaut ko tamlīdzīgu no studentiem sagaida semināros, lai gan praksē tas izskatās pēc pasniedzēja centieniem pratināt studentus par apskatāmo tekstu, kamēr viņi sazvērnieciski klusē, un ir gatavi labāk atdot dvēseli nekā izteikties. Bet, protams, mēs taču vēlamies kaut kādu piesaisti „reālajai dzīvei”, lai nebūtu nevaldāma vēlme izplūst asarās katru reizi, kad kāds pajautā: „A kas tu pēc tam būsi? Filosofs? A ko tu varēsi reāli darīt?” Cik zinu, ārzemēs, līdzās filosofijai, vienmēr tiek pasniegts vēl kāds priekšmets, piemēram, filosofija un politika vai filosofija un matemātika, un tamlīdzīgi. Man patiešām nav skaidrs, kāpēc līdzīga sistēma nav arī pie mums, jo būtībā jau filosofija vienmēr ir par Kaut Ko. Pretējā gadījumā nākas studēt dažādas filosofijas un ētikas vēstures, kā arī ļoti paviršus ieskatus citos filosofijas virzienos trīs gadu garumā, lai gan mums ir trīs dažādas katedras, kurās varētu specializēties. Pēdējais bakalaura gads šajā fakultātē vispār šķiet kaut kas līdzīgs filosofijas konferencei, jo rodas sajūta, ka mācību priekšmeti ir izdomāti, vadoties pēc pasniedzēju rakstītajām doktora disertācijām. „Eu, tu rakstīji par nacionālismu? Davai, novadi kursu par šito trešajam, ja?”

No manis aprakstītā var noprast, ka arī es nelaužu krēslus sajūsmā par visu, ko man piedāvā šī fakultāte, jo izvēle ir ļoti maza, un, lai cik tas nebūtu bēdīgi, praktiskās filosofijas priekšmeti, kas visvairāk interesē mani, šeit ir mazākumā (toties ir daudzi un dažādi vācu filosofijas vēstures kursi A daļā KATRU SEMESTRI). Tāpēc studentu iniciatīva kā tāda, protams, ir tikai apsveicama. Tomēr es neesmu tikusi skaidrībā ar jautājumu par formu un saturu. Forma bez satura, saprotams, nekam neder. Kā ir ar saturu bez formas? Galvenais, kas ir iekšās? Pat tad, ja ja tā ir skaļa un publiska vēstule, kurā studenti draud ar revolūciju?

„Sveiks, lasītāj. Vai tevi interesē filozofija? Pat labāk, vai tevi interesē filozofija Latvijā? Ja tā, noteikti izlasi šo studentu publisko vēstuli par filozofiju Latvijā.”

Izlasot vēstules uzrunu, es mazliet sajutos it kā būtu atgriezusies bērnībā, jo līdzīgas uzrunas bieži varēja lasīt tā laika bērnu grāmatās un žurnālos. „Sveiks, lasītāj.” Sveiks, „Zīlītes” redaktor! Turklāt, kā norādīja kāds mans draugs, no vēstules uzrunas var diezgan droši secināt, ka, ja mani interesē filosofija Latvijā, tad mani pilnīgi noteikti interesēs visas vēstulē aprakstītās intrigas, un man pilnīgi noteikti ir jāiesaistās šai sazvērestībā, lasi starp rindām – vai nu tu esi ar mums, vai arī pret mums.

Vēstule tiek uzsākta ar līdz apnikumam ķidāto plaģiāta lietu, kura tika celta gaisā pirms gada. Atceros, ka toreiz ar pasniedzēju Ievu Kolmani kādā tulkošanas lekcijā pārspriedām šo „Rīgas Laikā” publicēto sensāciju, un vienojāmies, ka ir ļoti grūti noteikt, kas tad īsti ir plaģiāts – vai pietiek tikai ar septiņiem vienādiem sekojošiem vārdiem? Pēc savas pieredzes gan varu apgalvot, ka, tulkojot vienu un to pašu tekstu, dažādiem cilvēkiem var izdoties ļoti atšķirīgas teikumu konstrukcijas, kas savstarpēji tomēr sakrīt pēc jēgas. Vienlaicīgi nevar droši apgalvot, ka dažādiem cilvēkiem tulkojums nekad un nekādā ziņā nebūs vienāds. Kā to noteikt? Droši vien procentuāli, jāskatās viss darbs kopumā, nevis viens atsevišķs fragments, un, manuprāt, dumpinieki gan varēja tulkojumus pastudēt rūpīgāk, jo mani māc aizdomas, ka šis ir tas pats fragments, kas pirms gada tika publicēts „Rīgas Laikā”. Ja tā nav, es, protams, atvainojos, bet man šobrīd patiešām nav tāds noskaņojums, lai meklētu pierādījumus. Tomēr, pat ja plaģiāta medīšana (arī tad, ja nav simtprocentīgas pārliecības) pati par sevi ir zināmā mērā svētīgs darbs, es absolūti nesaprotu moralizēšanu. Pirms norādītajiem Rolava un Kūļa tulkojumu fragmentiem, rinkopas garumā var lasīt aizvainota bērna dusmīgu čīkstēšanu par to, ka prof. Andris Rubenis reiz ir pārāk bargi izturējies pret kādu filosofijas pirmkursnieku, kas iesniedzis plaģiātu viņa pasniegtajā kursā. Attiecīgi, aizvainotie studenti, kas mūžam dzīvo pēc vismotivējošākā un pasauli uz priekšu virzošākā dzīves moto: „Kā tu pret mani, tā es pret tevi”, pārmet Rubenim, kapēc gan viņš pats publicējas bez atsaucēm, un pats galvenais – kāpēc viņš ir plaģējis pats sevi (hahahahahaha)!!!??? Es, protams, atvainojos, ja šai lietā pārāk maz saprotu, bet man šķiet, ka pašplaģiāts izklausās pēc kaut kā tikpat absurda kā vistas riteņi. Visvairāk, protams uzrunā rinkopas noslēgums: „Kurš gan tā dara? Uzraksta teikumu un to vārds vārdā atkārto nedaudz vēlāk.” Kurš gan oficiālā uzrunā izmanto šādus lame retoriskus paņēmienus? „Kurš gan tā dara?” var jautāt māte savam četrgadīgajam bērnam, kas grauž nagus, vai arī mājdzīvniekam, kas sadarījis blēņas, bet profesoram, šķiet, vajadzētu uzdot jautājumus, kas nav tik emocionāli iekrāsoti un familiāri.

„Kā redzat, paragrāfs ir diezgan garš, taču atšķirību maz. Savādi, jo vienmēr intuitīvi šķitis, ka Kantu tulkot varētu būt mēreni sarežģīti. Kā izrādās, tā nebūt nav, un 40 gadu starpība starp tulkojumiem nav spējusi padarīt tos atšķirīgus. Starp citu, vai man vienīgajam Rolava tulkojums šķiet mazliet saprotamāks? Un vai zinājāt, ka filozofijas studentiem Rolavu lasīt neiesaka? Vienkāršu iemeslu dēļ, protams: "Rolavs bija filologs" un "tulkojumos ir simtiem kļūdu".”

Šī rindkopa ir patiešām interesanta. Pirmkārt, es līdz galam nesaprotu, kā no iespējamā fakta, ka Kanta darbu tulkošana ir sarežģīta, izriet tas, ka tulkojumam ir maksimāli jāatšķiras? Turklāt, vēlreiz – parādiet vismaz trīs šādus paragrāfus, tad spriedīsim par to, vai tas patiesi ir plaģiāts (lai gan, lai ierosinātu izskatīšanu, ar vienu, protams pietiek). Otrkārt, cik man ir zināms, godājamie jaunieši sākotnējā vēstules versijā bija sajaukuši Kanta un Rolava tulkojumus vietām, lai gan šeit, izceltā tekstā retoriski vaicā, vai mums nešķiet Rolava (tātad, Kūļa?) tulkojums saprotamāks.. Otrajā vēstulē gan jaunieši norāda, ka šāda kļūda tikai vēlreiz apstiprina to, ka tulkojumi ir gandrīz identiski, tomēr tādā gadījumā jau atkal: kas tie par lētiem pierunāšanas paņēmieniem, ka Rolava tulkojums ir saprotamāks? To, ka fakultātē neiesaka lasīt Rolavu varu apstiprināt, neatceros gan par simts kļūdām, bet esmu diezgan pārliecināta, ka tas ir saistīts ar to, lai mēs lasītu paša Kūļa tulkojumu, un, lai mēs pat sametam viņam naudiņu par šo darbu (nopietni).

Tālākajā vēstules tekstā tiek pievērsta uzmanība kaut kādām naudas lietām, bet man absolūti negribējās iedziļināties dažādu ziņu portālu informatīvo publikāciju fragmentos. Pat tad, kad uz īsu brīdi nolēmu saņemties, no sliedēm atkal izsita vēstules autora komentārs:

„Ļoti iespējams, ka darbs bijis ilgstošs, taču vai tas ir labuma kritērijs? Sabiedriski nozīmīgs? Hmm, bet vai tad tieši to mēs necenšamies noskaidrot? Kā atšķirt sabiedriski nozīmīgu darbu no tukšas filosopijas?”

Vai četras retoriskas figūras pēc kārtas ir pieļaujamas tikai pamatskolas domrakstā? ((c)Sandra Mētra)

Kā mums rīkoties gadījumā, ja nu ilgstošais un sabiedriski nozīmīgais darbs izrādās esam pilns ar trivialitātēm, dziļdomīgu bezjēdzību un piepaceltu pūkainību? Kā mums rīkoties, ja kā studenti to nesaprotam pat pēc vairākkārtējas pārlasīšanas? Kāds varētu bilst, ka esam jauni dumiķi un nevēlamies pilnībā iegrimt tekstā, piekrist autora spēlei vai darīt tamlīdzīgas muļķības, uz ko mēs varam teikt tikai vienu: varbūt rakstiet skaidrāk? Tas nav tik sarežģīti. Lakoniski teikumi, maz svešvārdu un vēl jo mazāk jaunvārdu. Sāciet ar premisām, un, ja no tām izriet kāds jēdzīgs slēdziens, uzrakstiet arī to. Palasiet kolēģu darbus, kuriem tas sanāk visnotaļ labi -- Jāni Nameisi Vēju, Arti Sveci vai Jurģi Šķilteru. Vai tiešām tas ir tik grūti?

Arī pēc šīs rindkopas gribas īsi iekliegties, saķert galvu rokās, atgulties, un klusi pie sevis čukstēt: „zeme, atveries, lūdzu, atveries..” Es saprotu un patiešām atzīstu problēmu, ka mūsdienu inteliģentajam cilvēkam ir pārdabiska tieksme lieki runāt simtiem krāšņos svešvārdos, un tas noteikti nav labi, bet šādā veidā par šo problēmu varētu runāt tikai astotās klases skolnieks, kas pirmo reizi skolā saņēmis informatīvu lapiņu, kurai vienā pusē uzskaitīti skolēna pienākumi, bet otrā – tiesības. Protams, skolēns uzskata, ka vērā vienmēr jāņem tikai tiesības, piemēram, piedraudēt mammai, ka zvanīs uz uzticības tālruni, ja vēlreiz piespiedīs mazgāt traukus. Turklāt, kā gan cilvēks, kura tekstu Artis Svece varētu izmantot par materiālu kritiskās domāšanas lekcijās, var mācīt kritiski domāt citiem. „Vai tiešām tas ir tik grūti?” Acīmredzot.

Šādā pat veidā turpinās tālākā vēstules daļa, haotiski var pārmaiņus lasīt dažādus citātus, tad studentu komentāru, tad citātus, garlaicīgi, nepārkatāmi, nepieklājīgs tonis, līdz atkal kaut kas interesants:

„Filozofijas studenti, iespējams, atceras kādas pasniedzējas joku par analītisko filozofiju: "Serls reiz teicis, ka visur, kur viņš dodas, nodarbojas ar analītisko filozofiju. Ja varētu, es viņam pateiktu - tas tāpēc, ka tur nauda iet līdzi". Ir skaidrs, ka Serls pie mums bijis nav, jo še nauda iet tikai tur, kur mafija to ievirza. Starp citu, "mafija" nav ad hominem argumentācijas kļūda, bet gan fakta konstatācija – mafia: (often lowercase ) any small powerful or influential group in an organization or field; clique.”

Vispirms man jau patīk „kāda pasniedzēja”, kurai laikam nav vārda. Un, mīļo sirsniņ, kam gan tu gribi iestāstīt, ka „mafija”, vismaz tādā intonācijā, kā šis apzīmējums tiek šeit lietots, nav ad hominem? Tas ir līdzīgi kā kādam cilvēkam pateikt: „Paklau, tev nešķiet, ka tev ir mazliet par daudz miesas?” un pēc tam apgalvot: „Es jau nenosaucu tevi par resnu!!!”

Ko darīt?
Noteikti ne sēdēt un filozofēt. Ja mēs nerīkosimies tagad, palaidīsim garām lielisku iespēju kaut ko mainīt. Tīri intuitīvi šķiet, ka nupat latvieši kļuvuši uzņēmīgi pret pārmaiņām, ja vien tās ir uz labo pusi. Reizē ar 4. Atmodas Tautas armijas (neesam saistīti) vēlmi satīrīt Latvijas ekonomiku, mēs gribam patīrīt filozofiju. Daži no mums ar šo jomu vēlas saistīt visu dzīvi, taču, ja viss paliks kā ir, tas būs jādara nomaļus no galvenās filozofijas Latvijā, kas savukārt turpinās stagnēt un grimt. Mēs ticam, ka varam filozofiju padarīt aizraujošu, modernu un, pats galvenais, noderīgu nefilozofiem. Arī mēs neatzīstam augstprātīgu muldēšanu no ērtā, sarkanā klubkrēsla.


Piekrītu, ka, ja ir apņemšanās, tad kaut kas ir jādara TAGAD ((c) Jaunais Laiks). Intuīcijai, protams, ir būtiska nozīme, tomēr jau atkal šķiet, ka šādā vēstulē tā nedrīkstētu būt pēdējais pamatojums. Vēl man rodas jautājums, kas šeit ir domāts ar „galveno filozofiju?” Vācu ideālisms? Vēstures un filozofijas fakultāte? Nesaprotu. Ticība tam, ka studenti var padarīt filozofiju aizraujošu un modernu, liek domāt, ka šobrīd viņa ir novecojusi un garlaicīga, bet tam es negribētu piekrist. To, ka autors neatzīst „augstprātīgu muldēšanu” (kas laikam ir domāts kā pārgudra izteikšanās), var skaidri redzēt šajā vēstulē, bet tas būtu ļoti interesanti, ja turpmāk par filosofiju varētu runāt šādā autora valodas manierē un intonācijā, es patiešām gribētu dzirdēt, kā tas izklausās.

Par šo vēstuli manas asociācijas ir līdzīgas kā Artim Svecem par Kalvīša valdības plāniem 2006. gadā. Atcerieties krievu multiplikācijas filmu par Prostokvašinu, kur notika vēstules rakstīšana vecākiem – puisītis mazliet uzraksta, tad sunītis mazliet uzraksta, tad kaķītis.. un, kad vēstule nonāk pie vecākiem, viņiem nav ne vismazākās saprašanas par to, kas tad īsti tajā ir pateikts. Līdzīgi arī šeit – ziņu fragmenti, studenti, dažādu cilvēku izteikumi, tad atkal studenti – savārstīti, haotiski, nepārskatāmi.
Par pašu iniciatīvu – malači, kamēr tas nerobežojas ar personīgo ambīciju apmierināšanu, bet, lūdzu, visus faktus pārbaudiet septiņas reizes. Esmu PAR jums.

UPD - klīst baumas, ka Gojko izteikumi par "dzērāju Goldi" var kalpot par iemeslu eksmatrikulācijai. Par to vairāk - http://klab.lv/users/decembris/323397.html