Kā jau iepriekš kādā rakstā minēja AK, Textu kolektīvam ir raksturīgi par notikumiem runāt vai nu tad, kad neviens par tiem vēl nezina (par Krājbanku totāli zinājām jau pirms tam, vienkārši SM nesanāca laika), vai arī tad, kad katrs pateicis savu kritisko un vērā ņemamo viedokli Tviterī, personīgajā blogā un žurnālā IR. Lai arī sākumā domāju, ka par to nerakstīšu, šodien sapratu, ka nav neviena iemesla, kāpēc neapskatīt nedēļas nogalē noritējušo Instrumentu koncertu jeb, pārfrāzējot kādas žurnālistes un aktīvas Latvijas pilsones teikto – vakaru, kad latvieši pacēlās virs viduvējībām.

Pirmkārt, uzreiz jāsaka, ka koncertu vēroju no iespējams visdraņķīgākajām vietām visā Arēnā Rīga – no 108 sektora. Tiem, kas nepārzina arēnas sektoru izkārtojumu, tas ir pašā aizmugurē un nedaudz sāņus. Es gan uzskatu, ka mākslinieku enerģētikai vajadzētu nonākt arī līdz otrā balkona garderobei, tomēr pieņemšu, ka zināmas kvalitātes labāk uztveramas, atrodoties tuvāk skatuvei.

Otrkārt, mans viedoklis nebūs nekas oriģināls, jo kaut ko līdzīgu ir jau pateikuši daudzi, proti, pasākumā kaut kas pietrūka. Salīdzinājumam man prātā nāk Prāta Vētras koncerts, ko skatījos paģiraina, neizskatīga, AC DC krekliņā, vienā ložā ar slavenu Latvijas bagātnieku bērniem – tātad, visi pamatnosacījumi šausmīgam piedzīvojumam. Kaut arī ir pagājuši tie gadi, kad pālī ieraugot Renāru Kauperu, sāku raudāt no laimes (šāds precedents vienu reizi ir patiesi noticis, pirms nepilniem 10 gadiem), tomēr jāatzīst, ka šis vieglais pops spēj pavilkt latviešu tautu tā, ka uz mirkli visiem šķiet – ir sākušies dziesmu svētki. Kaut arī vēlies notēlot, ka esi pietiekami indie, lai nezinātu visus Prāta Vētras dziesmas vārdus, tomēr koncertā, kamēr neviens neskatās, droši vien pat Grēviņš dzied līdzi „Kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas”. Vārdu sakot, tas ir tas fīlings, noskaņa, sajūta, ko kolektīvs kopīgi pārdzīvo kāda mākslinieka koncertā pat tad, ja mājās tapešu vietā nav izlīmēti šī mākslinieka plakāti. Un pat tad, ja pats koncerts nemaz nav tik meistarīgi organizēts.

Spriežot pēc rezonanses Tviterī, lielai daļai šāda noskaņa Instrumentu koncertā patiešām ir radusies, lai gan publikā tas novērojams nebija. Tāpat kā žurnālā IR par Liepājas koncertu jau rakstīja kroga īpašnieks, politiķis un labais bandīts Fonteins, arī Rīgā jau pēc pirmās dziesmas daļa apmeklētāju izgāja no zāles, visticamāk, lai sameklētu kaut ko iedzert vai iešņaukt. Jāatzīst, ka lielāko vakara daļu par to domāju arī es (par to pirmo), jo vīna pudele, ko izdzēru pirms šī notikuma, jau bija pārvērtusies galvassāpēs. Koncerta laikā publika pārsvarā stāvēja stālstabiņos un pēc katras dziesmas skaļi nobļāvās „Ūuuu!”. Tas „Ūuu” bija diezgan iespaidīgs, bet tā tomēr arī bija pilna arēna. Pastiprinātu aktivitāti publika izrādīja dziesmas Life Jacket laikā un tad, kad ieskanējās pirmie klavieru akordi dziesmai Esmu gatavs apēst tevi. Pie Zemeslodēm bija novērojama zināma sakustēšanās, tomēr publika laikam vīlās, ka neskan dziesmas griežam-vēnas-pa-vertikāli versija, bet gan tāda kā aranžija. Ko mēs no tā varam secināt? Lielākā daļa Instrumentu fanu zina tikai 3 dziesmas?

Koncertu var nosacīti iedalīt divās daļās – lēnajā un ātrajā. Lēnajā daļā vispār neko nevarēja saprast. Es neesmu skaņu vecis, tomēr šķita, ka kaut kas ar to padarīšanu nav kārtībā. Nevarēja īsti pat saklausīt, ko Šipīts dzied savā patiešām skaistajā (bez ironijas) peģika balsī. Videoinstalācijas, protams, bija bezbožna stilīgas, un es biju priecīga, ka varu tās vērot no sēdus pozīcijas. Manuprāt, visiem stāvvietu biļešu īpašniekiem vajadzēja izdalīt mazus krēsliņus, uz kuriem apsēsties un paskatīties instalācijas. Mūzika šeit palika otrajā plānā.

Otrajā daļā ar lielu joni tika norauts ķitelis, kas atdalīja expandas no pavadošajiem muzikantiem, un sākās ātrās dziesmas. Te jau varēja saprast vairāk, bet joprojām negribējās celties kājās. Nē, viena lieta tomēr bija nesaprotama un, manuprāt, arī diezgan stulba. Tas ka expandas divas reizes kaitināja publiku ar savu „Koncerts ir beidzies, paldies, ka atnācāt” un pēc divām minūtēm atkal nāca ārā ar jaunām dziesmām un nez no kurienes pēkšņi piemērotām videoinstalācijām tieši šiem gabaliem. Es vēl saprotu, ka tā var izdarīt kaut kāds Filips Kirkorovs krievu tautas priekšā, bet viņš tomēr mūzikā ir savus 60 gadus un ir bijis precējies ar Allu Pugačovu. Turklāt, daļa publikas patiešām pēc pirmās reizes arī izgāja ārā. Un tas bija koncerta vidū.

Noslēgumā gribu pateikt, ka šis, protams, bija kvalitatīvs koncerts. Viss pa kruto, krutas drēbes, krutas frizūras, kruti džeki, kruta mūzika. Riktīgi krutas videoinstalācijas. Bet kaut kā nedolbīja, lai gan ikdienā Instrumenti mani diezgan tašķī (tas nozīmē, ka man viņi patīk un gandrīz esmu fans). Varbūt pārāk kruti. A varbūt es esmu tā viduvējība. Nezinu.

Vispār bosene Elīna Kolāte jau nākamajā dienā pēc Spēlmaņu nakts Tviterī man pavēlēja goņīt textu (iepriekš par šo pašu pasākumu rakstīja viņa - http://klab.lv/users/texti/13148.html), bet, tā kā viņa jau kopš vasaras saulgriežiem devusies trimdā uz Jurģa Liepnieka sapņu zemi Amsterdamu, arī textu kolektīvā sākušās haltūras. Tas slikti. Tomēr jāatzīst arī tas, ka man bija grūti rakstīt par šo Spēlmaņu nakti, ņemot vērā, ka interneta vidē ir tik daudz gavilējoši komentāri (Gari aprakstīt būtu to visu sabojāt. Bija labi un tā tik turpināt! © Pecisk , Ir.lv). Es neapgalvoju, ka bija galīgi draņķīgi, pagājšgad noteikti bija sliktāk, tomēr nevarētu arī teikt, ka Elīna Kolāte būtu pildījusi solījumu un piedalījusies šī pasākuma režijā. Arī Anete Konste nebija piedalījusies, lai gan Daiga Gaismiņa-Siliņa viņai to laipni piedāvāja. Pareizi vien ir, jo tās meitenes un zēni, kas brīvprātīgi piedalījās un palīdzēja, beigās palika nenominētā muļķa lomā - netika uzaicināti uz šo priekšnesumu vakaru un banketā arī neielaida.

Šogad Spēlmaņu Nakts norisinājās Krievu Drāmas teātrī. Tiem, kas nekad nav tur bijuši, asociācijai par lielās zāles izmēru varētu noderēt vidējas Rīgas skolas aktu zāle, tātad, apmēram 50 vietas. Jūs jau droši vien esat dzirdējuši, ka skolas izlaidumā drīkst aicināt tikai noteiktu skaitu radinieku, jo pat 2 cilvēki uz katru skolēnu kopā rada situāciju, ka, dziedot „Liliomu”, ģībst katra otrā ome un brēc zīdaiņi. Aptuveni tāpat bija arī šajos teātra svētkos – no katra Latvijas teātra atnākt varēja apmēram 10 cilvēki (direktors ar sievu, izrāžu vadītāja, viena producente,1 režisors un 4 aktieri) + nominanti (lielā mērā sakrīt ar tiem pašiem 10 cilvēkiem), sponsori, teātra un horeogrāfijas studenti, prominences (Ugunsgrēka aktieri), mediji (mango, tvnet, kas jauns un privātā dzīve), grūpijas, cilvēki, kuri tur nonākuši nejauši un ar teātri nav nekāda sakara, kā arī cilvēki, kas atnākuši uz banketu. Es ietilpu divās kategorijās – students, kas pie reizes labprāt arī paēstu un iedzertu banketā.

Tā kā vietas bija tieši tik pat, cik tajā skolas aktu zālē, un izdalīti ielūgumi bija stipri vairāk, nekā sēdvietas zālē un balkonā, protams, bija arī neveikli brīži. Arī es biju apsēdusies vietā, kur kādam ir ielūgums. Pēc tam, kad tiku izraidīta no vietas, kādu brīdi stāvēju kājās pie sienas un centos neievērot, ka visa inteliģentā publika ar modes blogeru plānotāju vakarsomiņā uz mani posī. Kāda šeptīga krievu dāma mani uzstājīgi mēģināja apsēdināt jebkurā brīvā vietā (citādi publika neizskatās labi), un ierādīja vietu blakus vīrietim, kas pēdējā laikā ir priekšā visur, kur es parādos.

Īsi par šo vīrieti. Viņš vienmēr staigā džinsu kostīmā, viņam ir gari iesirmi mati un bārda, viņš apmeklē visus pasākumus, kas saistīti ar teātri (pārsvarā visus tos pasākumus, kuros ir bankets), šķiet, ka vienmēr ir arī liegā pālī. Reiz Nacionālais teātris rīkoja preses konferenci par studentu izrādi, uz kuru ieradās trīs žurnālisti: viens no NRA, viens no LR1 un šis vīrietis, kas esot ienācis, „jo ārā ļoti līst”. Pēc presenes esot pārmetis, ka banketa piedāvājumā bijuši tikai cepumi un ūdens. Vai kāds no jums pazīst šo vīrieti?

No sava skatu punkta redzēju prezidenta ložu, kurā sēdēja Helēna Demakova un viņas bagātie un laimīgie draugi. Viņus neviens no vietām neizraidīja, laikam Andris Bērziņš nebija atnācis (paveicās). Jauno kultūras ministri arī nekur neredzēju, iespējams, viņa tobrīd bija kaut kur ļoti dziļi kultūrā.

Pasākumu vadīja Felzenbahers un tas džeks no Arteļa. Felzenbahers man patika, bet Varis visu laiku sajauca cilvēku uzvārdus un pārteicās (nebija pālī). Starpspēlēs bija daži priekšnesumi, piemēram, jaunie horeogrāfi rādīja grupveida seksu uz galda. Par tiem, kas uzvarēja, noteikti jau esat uzzinājuši, tāpēc par to nestāstīšu. Visam vairāk vai mazāk piekritu, ja neskaita to, ka uz skatuves pakaļ balvai ātrāk par aktieriem un režisoriem skrēja producenti, menedžeri, skatuvnieki, frizieri, šuvēji, skaņotāji, kā arī džeki, kas palīdzēja atvest dekorācijas. Toties Margarita Demjanoka uz balvas pasniegšanas ceremoniju bija ieradusies acīmredzami sakurījusies zaļīgo, tāpēc uz skatuves visu laiku ņirdza. Vislabāk no visiem uzstājās Astrīda Kairiša, kura vislielāko paldies teica skatītājiem. Inese Kučinska, piemēram, par skatītāju simpātiju balvu pateicās Džilim un kolēģiem. Otrs labākais bija Mārtiņš Meijers, kurš ar šo uzstāšanos, iespējams, ir ieguvis arī varmācīgo Ugunsgrēka skatītāju simpātijas, kas uz ielas satiktos sliktos seriāla tēlus ievelk vārtrūmē, piekauj un atņem telefonus. Trešā labākā bija vietu ierādītāja (tā pati šeptīgā slāvu dāma iepriekš), kurai Astrīdas Kairišas runas laikā sāka zvanīt telefons, un viņa, neatslēdzot Nokia Tune melodiju, centās ātri un klusi iztipināt no zāles (tobrīd atradās zāles vidū). Labi uzstājās arī trimdinieks Ādolfs Šapiro, ar kuru (nevis blakus, bet viņa fonā) es visu laiku mēģināju nofotogrāfēties banketā, bet viņš pārāk ātri kustējās. Lai gan pasākuma veidotāji vēlējās gūt plašu rezonansi medijos ar savu skarbo vēstuli valdošajai varai, kura novedusi Latvijas teātri līdz diezgan bomzīgai situācijai, šis gājiens neizdevās. Džeks, kas laida videoinstalācijas visu sačakarēja un nevietā palaida viģiku, tāpēc noskaņa bija zudusi.

Pēc pasākuma noritēja arī bankets, kurā beidzot bija vairāk šmigas, nekā ēdiena. Viss kā kārtīgā ballē, sākās arī dejas un gandrīz bija kautiņš – stāvot pie banketa galda, dzirdēju vienu aktieri sakām otram: “Paklau, varbūt šovakar beidzot pienācis brīdis iedot Rihardam Leperam pa purnu?” Es jau nojautu, ka šai ballītē ir pārāk viegli iespējams iešmaukt - starp prominentajiem viesiem bija no ielas ienākušas arī divas jaunietes, kas pa velti piešmakstināja sejas. Banketā redzēju arī smalki ieturēto pāri Valdi Zatleru ar Lilitas kundzi, kuri izskatījās pēc vaska tēliem, kas pārslīd pār runās murdošo zāli. Vakara zvaigznes tēlus uzturēja Artūrs Skrastiņš un Ilze Ķuzule (latviešu Breds Pits un Andželīna Džolija), kas uz pasākumu, diemžēl, bija ieradušies bez bērniem, tomēr ar lielu cieņu un godu. Viņiem nebija jāpārlūko zāli, vēloties atrast kādu sarunu biedru, skaistu cilvēku kompānijas pašas veidojās ap viņiem. Es pasākuma telpas, kopā ar savu vīru, pametu diezgan agri, bet zināmi avoti stāsta, ka šie vēl Krievu Drāmā pilnām mutēm ēduši un dzēruši līdz rītam, un pāri viņu vaigiem ritēja šampanietis, un tā viņi vēl šobaltdien tur dzīvo laimīgi.

Nākamgad uz Spēlmaņu nakti sūtīsim Aneti Konsti.

Vispirms gribu atvainoties visiem par nepopulāru tēmu. Zinu, ka Textu lasītāji vislabāk sagaida aprakstus par televīzijas raidījumiem, politiku vai dzelteno presi. Tomēr ņemot vērā Textu sievišķo autoru diezgan ciešo saikni ar teātri, šoreiz vēlos uzrakstīt par Valda Lūriņa iestudēto izrādi „Tikai tā” Latvijas Nacionālajā teātrī.

„Katrs no mums ir gājis kādā teātra pulciņā,” reiz krogā teica Elīna Kolāte, un izrādās, ka šis apgalvojums lielā mērā ir patiess. Zinu, ka Sandra Mētra reiz saņēma balvu kā Pumpuru vidusskolas labākā aktrise. Elīna Kolāte spēlēja jaunieši teātrī „Vinnijs”, kas bija konkurenti manis pārstāvētajam „Zīļukam”. Savukārt Anete Konste, kaut arī Ārijas Stūrmanes teātra pulciņā pavadījusi vien 3 nedēļas, visus savus augstskolas kursa darbus un bakalaura darbu rakstījusi tieši par teātri. Tātad, teātris mums visām ir sirdij tuvs. Neesmu pārliecināta par Textu redakcijas jaunskungiem, bet neuzdrošinos domāt, ka varētu būt citādāk. Mums patīk dzert, rakstīt tekstus un teātris.

Pirms izrādes 'Tikai tā' noskatīšanās biju dzirdējusi nostāstus, ka tā esot kas līdzīgs Žurkai Kornēlijai. Ļoti labi saprotot, kas ir Žurka Kornēlija un uz ko tā pretendē, devos ar diezgan skaidrām ekspektācijām. Tomēr izrādījās, ka izrāde "Tikai tā" bija iecerēts kas daudz augstāks un cēlāks - tajā bija centieni savienot smieklīgo ar traģisko un romantisko ar smeldzīgo, tai bija jābūt izrādei, kas mums liktu smieties, bet pēc mirkļa jau raudāt. Tomēr tā tas gluži nenotika.

Vispirms ļaujiet paskaidrot: manuprāt, ikvienam cilvēkam dzīvē ir jānodarbojas ar lietām, kas vislabāk padodas, un tas pats būtu jāievēro arī režisoriem – jāiestudē tāda žanra izrādes, kas padodas. Viens var iestudēt stulbu „Žurku Kornēliju” vai mums visiem tuvas un mīļas „Skroderdienas Silmačos” alkoholisma noskaņās, vai arī bērnu izrādes, bet labāk lai nedomā ķerties pie traģiskiem motīviem. Citiem padodas drāmas, bet viņiem parasti nepatīk "Ugunsgrēks". Ir arī tādi, kam padodas kas vairāk, bet tie visbiežāk nestrādā nacionālos teātros, neiet pakaļ trīszvaigžņu ordeņiem, un šo teātru aktieri ir pārāk dievišķi, lai sarunātos ar divām Textu redaktorēm kunga prātā (apvainojos). Vēl ir daži, kuriem padodas iestudēt aktieru brīvdabas koncertus. Nu, ziniet, kā kādreiz Ogres vai Baldones estrādē, kur sabrauc aktieri, Raimonds Pauls ar Dzeguzīti, skatuve ir rotāta ar meijām un visa latviešu tauta iedzer alu, piekož desu un uzdejo. Gribētu uzreiz piebilst, ka Valdis Lūriņš it kā nešķiet piederošs pēdējam tipam, zinot viņa iepriekšējos darbus. Varbūt cilvēki mainās?

Attēlos - Raimonds Pauls un "Dzeguzīte"

Gribu atzīt, ka aktieri dziedāja un dejoja patiešām labi. Skatījos uz to dejošanu pat ar nelielu skaudību, jo pašai dejošana padodas tikai pēc trešās-ceturtās aperatīva glāzes. Dita Lūriņa pat bija uzlikta uz puantēm un grieza piruetes. Jāpiebilst, ka izrādes kontekstā gan tas necik neiederējās, tomēr vismaz kādam prieks - Lūriņa taču bērnībā bērnībā gribējusi kļūt par balerīnu. Šķita, ka vienīgais režisora (kas ir aktrises tētis) motīvs iekļaut šo tēlu izrādē, arī bija piepildīt savas meitas bērnības sapni, kas, protams, ir ļoti mīļi, bet varbūt to tomēr vajadzētu darīt ģimenes priekšnesumu vakaros, nevis publiskā izrādē. Pirmkārt, kāds pastalniekiem latviešiem sakars ar puantēm? Otrkārt, ja balerīnai būtu jāpauž traģika (kā tas reizēm tiek apspēlēts kinofilmās), tad varbūt vajag izvēlēties īstu balerīnu, nevis Ditu Lūriņu. Gribu uzsvērt, ka šīs aktrises darba ieguldījums lomā ir patiešām liels, bet visas meitenes par balerīnām neizaug.

Izrāde kopumā bija par latviešiem smieklos un bēdās, caur populārām dziesmām un dažādu laikmetu motīviem. No Krišjāņa Barona līdz masveida aizbraukšanai uz Īriju. Īsa latviešu vēsture. Doma nav slikta, bet izpildījums radīja mulsuma brīžus, sākot jau ar banālo scenogrāfiju - Rīgas Centrālstaciju kā krustceles. Neredzēju tur krustceles, drīzāk apvainojos uz Lūriņu, ka viņš latviešu uzskata par bezpajumtniekiem, kas dzīvo stacijā. Mulsumu radīja arī neveiklās pārejas no komiskā uz traģisko, tad uz romantisko, un atkal atpakaļ. Piemēram, pārejot no naiviem latvju bāleliņiem, kas lec pa pļavu kopā ar Krišjāni Baronu, uz Aleksandra Čaka pilsētas smeldzi, uz skatuves tiek uzlaists invalīds Aināra Ančevska atveidojumā. Pirmajā brīdī pat nedaudz salecos no domas, ka Valdim Lūriņam (kurš neizskatās pēc ciniķa) šāds elements liekas smieklīgs, un tikai pēc mirkļa sapratu, ka izrāde patiesībā pārgājusi skumju noskaņā. Brīžiem traģiskais pat sajuka ar komisko. Piemēram, ainā, kurā Valdis Lūriņš atkal grib atdzīvināt sava mūža, iespējams, nozīmīgāko iestudējumu „Lāčplēsis”. Iedomājieties, tumša skatuve, uz kuras balti sarkanā izgaismota latvju tauta dzied par ilgām pēc brīvības. Un te pēkšņi atskan šāviens, latvju tauta nokrīt gar zemi, un uz skatuves parādās Ainārs Mielavs, pfu, es gribēju teikt, uz skatuves parādās Juris Hiršs, kas ļoti veiksmīgi parodē Aināru Mielavu ar dziesmu „Piekūns skrien debesīs.” Kad biju jau sākusi skaļi un sirsnīgi smieties (jo tiešām labs joks), sapratu, ka tomēr turpinās traģika un tas patiesībā bija domāts ļoti nopietni. Labi, ka vismaz nesmējos es viena.

Runājot par „Lāčplēša” motīviem, gribu mīļi lūgt Nacionālo teātri pārstāt visās vēsturiskajās izrādēs censties atdzīvināt šo noskaņu. Jā, savā laikā tas patiešām bija ļoti nozīmīgs darbs un reti kuram latvietim tas nenozīmētu neko. Visi, kas mani pazīst, labi zina, ka esmu no tiem, kas raud pie "Saule.Pērkons.Daugava" kopā ar Aneti Konsti. Tomēr šī biežās atkārtošanās tendence rada jautājumu, vai mēs, latvieši, esam kaut kāda gauduļu kompānija, ka uz latvietības jūtām var uzspiest tikai piesaucot atmodas patosu ar „Lāčplēši” priekšgalā? Tas neattiecas tikai uz šo izrādi, bet arī, piemēram, uz "Vadoni", kas pēc muzikālās formas diez ko daudz neatšķīrās (bet kašķis starp Saksu un Dimiteru bija labs). Šie centieni jau ir noveduši līdz tam, ka šo izdzirdot šo motīvu, nesaskrien vis acīs asaras, bet gan rodas vēlme sadedzināt Zigmāra Liepiņa sintezatoru.

Tagad par to, kas, manuprāt, bija labi. Es pasmaidīju vietā, kur kariķētas suitu sievas apdzied Mārtiņu Eglienu par punduri ar mazu rīkli. Smaidīju par Amerikas latviešiem, kas, kamēr mēs lejam asinis, dejo tautiskus dančus, bauda dzīvi un dzied, ka ilgojas pēc mājām (uzreiz iedomājos par "Čikāgas piecīšiem", kas bija viens no diviem muzikālajiem pavadījumiem, ar kuriem bērnībā mamma mani varēja nomierināt. Otrs bija Lambada). Smieklīgs bija arī Uldis Norenbergs Dainu tēva atveidojumā. Elīnai Kolātei noteikti patiktu Egliena un Grasberga tandēma (kas kopumā izrādē šķita drīzāk neveikli improvizācijas teātra aktieri) joki par dzimumlocekļiem. Dažas epizodes bija ļoti mīļas, piemēram, romantizēti padomju laiki. Es jau teicu, ka aktieri labi dejoja un dziedāja? Vārdu sakot, joki, kas neprasa domāšanas spējas (bet labāk ietu iekšā kopā ar popkornu un kolu) nav nekas slikts, patiešām, bet es neesmu pārliecināta, ka tos var tik brutāli apvienot ar traģiku.

Noslēgumā gribu pateikt, ka uz šo izrādi ir jāiet visiem cilvēkiem, kuriem patīk „Ugunsgrēks”. Un neņemiet galvā to Gruzdovu, kas vīpsnā par „Ugunsgrēku” – jūs taču piekritīsiet, ka tajā visā ir kaut kas, ko tomēr kārojas paskatīties? Līdzīgi ar šo izrādi – kaut kas tur ir, pat ja tas nav autora apzināts.

P.S. Elīna Kolāte man pirms īsa brīža vaicāja, vai Lūriņš ir tas džeks, kas "Ugunsgrēkā" tēloja dzērāju. Tā bija?

Pēc aptuveni gadu ilga akadēmiskā atvaļinājuma, kura laikā es nedevos uz Indiju, bet gan turpināju lietot šmigu, esmu gatava atgriezties texxxtu kolektīvā (par to arī jāpateicas vecajiem un jaunajiem kolēģiem, kuri ir gatavi mani ņemt atpakaļ). Vēsture gan rāda, ka lielākoties visas atgriešanās determinē izgāšanos, piemēram, Viesturs Dūle no diezgan ņirdzīga komiķa ir kļuvis par diezgan ņirdzīgu cilvēku. Jāatzīst, ka ezotēriskā dziedāšana (jā, tas patiešām nebija 'Savādi gan' prikols), kam viņš pievērsās uzreiz pēc garīgās pilnveidošanās Indijā, bija jēdzīgāka par oligarhu dedzināšanu Daugavas krastā, lai gan dziedātāja karjerai viņam pietrūka tāda nianse kā muzikālā dzirde.

Cenšoties aptvert savu risku izgāzties, uzgūlēju, kādas atgriešanās ir bijušas lemtas neveiksmei:

Atgriešanās 1

Atgriešanās 2

Atgriešanās 3

Piekritīsiet, ka tas ir liels pamats bažām.

Lai atgrieztos texxxtu kolektīvā, man tika uzticēts ļoti grūts uzdevums – vērtēt Aleksandras Kurusovas TV spēli, ko katru vakaru pēc „Jaunā Viļņa” pārraida LNT, un KENO TV izlozi, kas manī izraisa tikpat sentimentālas jūtas kā Jānis Jarāns pidžamā.

KENO loteriju, kā daudzi mani vienaudži, esmu redzējusi vairākas reizes divdesmit trīs gadu garumā (varētu pat teikt – esmu ar to uzaugusi, esmu KENO loterijas paaudze), bet Kurusovas TV spēle man bija jaunums. Nezinu, kāpēc manī tādas ekspektācijas, bet es patiešām gaidīju, ka Kurusova uzstāsies pirātu tērpā. Turklāt, kad jautāju kolēģei Anetei, vai viņa būs pirātu tērpā, Anete atbildēja, ka viņa mainot tēlus. Vēl jo labāk! Liela bija mana vilšanās, kad 26. jūlija vakarā, manā TV ekrānā slavenā dejotāja un Laura Reinika vienas nakts skūpsts bija tērpusies ikdienišķā kleitā un bez apsēja ap aci.

Šovs iesākas kā sena tikšanās ar draugiem, jo, izrādās, tas nenotiek pirmo vakaru. „Esiet gatavi? Protams, ka esiet gatavi!!!”, Aleksandra starojošām acīm sveicina visus TV skatītājus, kas jau atkal vienos naktī sēž pie televizora un cer iegūt nahaļavu daudz naudas. Runājot par raidījuma laika izvēli, man rodas jautājums par to, kas ir tā mērķauditorija. Domāju, ka tie varētu būt „Jaunā Viļņa” skatītāji, kuri tikko ir redzējuši, cik laimīgi cilvēki ir tie, kuriem nav kur likt naudu – viņi var kāpt uz skatuves, pataisīt sevi par idiotiem, nokļūt televizorā un par to iegūt vēl daudz vairāk naudas. Tikai nesakiet, ka kādam no jums ir principi par naudas estētiku – domāju, ka Allai Pugačovai, ēdot kalmāru Maksima Galkina pilī (un tā nav nekāda metafora), ir pilnīgi vienalga, ko par viņu domā Tvitera lietotājs (tātad, jauno mediju speciālists) no Baltijas ar augstu morāli. Mēs visi to labprāt vēlētos, tikai baidāmies izskatīties stulbi. Vienīgi Liene Candy nebaidās, tur tāpat vairs nav ko slēpt.

Aleksandras loterijas noteikumi ir ļoti vienkārši – jānosūta viena tukša īsziņa uz 8668, un jāgaida jautājums. Īsziņa neko nemaksā, tāpēc man un kolēģei Anetei, cēla mērķa vārdā, nebija grūti to nosūtīt. Pēc neilga mirkļa atnāca atpakaļ sms ar jautājumu: „Kur atrodas Kina? 1 Azija vai 2 Eiropa? Ziniet?” Ja kāds zina, tad viņam jābūt arī 96 santīmiem, kas ir turpmāko sms cena.

Pēc paziņojuma, ka šai raidījumā naudu ieguvuši jau vairāk nekā 10 cilvēki (kas ir prātam neaptverams skaitlis), Aleksandra ar katru mirkli paliek arvien satrauktāka, pēkšņi parādās kaut kāds laika atpakaļskaitītājs, sāk darboties stroboskops (neiesaku skatīties cilvēkiem, kas lieto stimulantus) un mūsu maigā, brūnā Saša sāk pavēlošā tonī aicināt visus sūtīt tukšas īsziņas, citādi visam ir beigas. Pēc tam, kad kulminācijas mirklis ir pāri, Saša zvana uzvarētājam, kas ieguvis 50 latus un paralēli bļauj: "Redzat, skatitaji, vis notek!" Uzvarētāja bija meitene vārdā Aija. Saša viņai uzdeva pāris debilus jautājumus: „Jus piedalījāties konkursā? Aizsūtījāt īsziņu? Atbildējāt uz jautājumu? Pareizi?” (Wtf? Pareizi?) Pēc īsas sarunas par to, ko Aija varētu nopirkt par saviem 50 latiem, Aleksandra pasaka ko patiesi atvieglojošu: „Lai piedalītos konkursā, jums mani nav jāredz vai jādzird!” Nožēla vien par to, ka man ir spilgta iztēle un šodien, kad saņēmu jaunu sms ar jautājumu: „ATSUTIET ATBILDI TAGAD! Kas ir lielaks? 1 Okeans 2 Jura?”, es skaidri dzirdēju Aleksandras Kurusovas balsi un gaisā sajutu solārija smaržu. Un man ir diezgan lielas aizdomas, ka no šī lāsta es vairs nekad netikšu no tā vaļā, jo vakarpusē Kurusova man atsūtīja vēl vienu sms: "Atbildi - kas ir atraks? 1 trusis vai 2 gliemezis?"

Jāatzīst, ar KENO ir līdzīgi kā ar baneru aklumu internetā - noteikti esmu to redzējusi/dzirdējusi pavisam nesen (ikdienā regulāri skatos televizoru), bet tas šķiet kaut kas tik pierasts un organisks kā ledusskapja dūkoņa. Kad texxxtu uzdevumā atkal apzināti noskatījos KENO izlozi, sapratu, ka mums visiem ir jāatgriežas pie vienkāršā. KENO loterijas pārraidē nav nervozu slāvu meiteņu vai apdullinošu gaismiņu - ieskanās mierīgi Ķīnas mūzikas motīvi, aizkadra balss sasveicinās ar skatītājiem un viens pēc otra tiek nosaukti laimīgie skaitļi (iedomājieties, 20 gadus, trīs reizes dienā, bez atvaļinājuma). Arī spēles dizains veidots minimālisma gaumē un nav mainījies pēdējos 23 gadus, atvičaju tāpat kā Sandra par to transvestītu "Jaunā Viļņa" koncertā. Un tas taču ir skaisti, ka ir lietas, kas nemainās - "Kāruma" sieriņi vairs negaršo kā bērnībā, Pīts Dohertijs vairs nav tievs, vienīgi KENO loterija palikusi nemainīga. Te tev nu bja, Raini - pastāvēs, kas parvērtīsies. Domāju, varam secināt, ka vienīgais, uz ko šajā šaubu laikmetā mēs vēl patiesi varam paļauties, ir KENO loterija.

Pirmkārt, prieks atkaltikties texxxtu jaunajā sezonā, kas ar nelielām izmaiņām turpina iesākto darbību. Otrkārt, Elīna Kolāte šonedēļ man deva divas izvēles iespējas par ko rakstīt – vai nu par seksuāli nelaimīgiem jetijiem, vai arī par Andri Kiviču. Kaut arī fantāzijas tēma man ir ļoti tuva, tomēr daudz tuvāki man ir pašmāju idioti, tāpēc, paliekot lojāla pret latviešiem, es izvēlējos rakstīt par plašās aprindās zināmo ex-dziedātāju Andri Kiviču jeb rakstu „Iereibis Kivičs jož pēc bezmaksas kurpēm”, lai gan beigās secināju, ka šī izvēle bija kļūdaina.

Kas gan īsti ir Andris Kivičs? Kāds labs draugs man nesen teica, ka bērnībā jau visiem kaut nedaudz patika Ozols, un man šķiet, ka bērnībā arī visiem bija kaut nedaudz pielipušas Z-Scars melodijas. Bet, kad saruna ir par Andri Kiviču, tā pilnīgi noteikti nav saruna arī par mūziku. Saruna par Andri Kiviču nozīmē diskusiju par vislabākajiem veidiem, kā padarīt sevi par idiotu pēc iespējas lielāka skaita cilvēku priekšā, un Andris Kivičs šai jomā, visticamāk, ir speciālists. Vispirms jau novērojums, ar kādu neregularitāti Andrim mainās mūža „īstās un vienīgās” sievietes, bet tas vēl būtu nieks, jo reti kuram no mums dzīvē ir izdevies apprecēties ar pirmo mīlestību. Tas, kas ir vērā ņemams, ir veids, kā viņš šīs mīlestības cenšas pierādīt. Es nezinu neko daudz par Andra pirmo sievu Ilzi Ieviņu, bet šķiršanās no šīs sievietes, iespējams, bijusi Andra Kiviča dzīves nopietnākā kļūda, ja vērojam, kas ar šo cilvēku ir noticis vēlāk. Rakstot googlē vārdu „kivičs”, man automātiski tiek piedāvāti šādi varianti: „kiviča jaunā draudzene”, „kivičs dombrovska”, „kiviča sievas”, „kivičs latvijai”, „kivičs šķiras”. Un, ja vērojam, ar kādu aizrautību Andris dzeltenajai presei stāsta par katru no savām brūtēm, man patiešām kļūst žēl šī cilvēka, kurš tik izmisīgi vēlas normālu, varbūt pat mazliet vienmuļu dzīvi ar ģimeni, kurā valdītu mūžīga mīlestība un netiktu lietots alkohols, bet tas gluži vienkārši nav ierakstīts zvaigznēs. Pēc tam, kad Kivičs bija atstājis bērnu Danai Dombrovskai, un sapratis, ka arī šī tetra spēle tomēr ir sagājusi ķīselī, tāpēc ar steigu jāsāk jauna, viņš sāka brūtēties ar modeli Elīnu, kura ŠOREIZ nu PATIEŠĀM bija īstā, un šīs, manuprāt, bija visīpašākās slavenību attiecības visā atjaunotās Latvijas vēsturē. Sāksim jau ar to, ka pāris bija apņēmies nelietot alkoholu, tāpēc turpmākie notikumi šķiet vēl dīvaināki, ja ņem vērā, ka tie risinājušies skaidrā. Pēc tam, kad abi bija aši apprecējušies, Andris Kivičs uzsāka rakstīt dienasgrāmatu dzeltenajā presē, kur aprakstīja visas savas un Elīnas gaitas, tai skaitā faktu, ka, kamēr viņš pats uz poda kakā, viņa sieva Elīna pie izlietnes tīra zobus, tādā veidā demonstrējot savu bezgalīgo uzticību viens otram. Kaut kad pa vidu Elīna bija izpļāpājusies dzeltenajai presei, ka Andris viņu esot iekaustījis, bet nākamajā dienā ņēma visus vārdus atpakaļ, un teica, ka samelojusi, jo vēlējusies tikai Andrim mazliet ieriebt, lol. Jebkurā gadījumā, neskatoties uz to, ka Andris arī šīs attiecības sludināja kā pēdējās viņa dzīvē, tomēr jau neilgi pēc kāzām lietas kļuva aizdomīgas. Pirms kāda laika Andris devās strādāt uz Džērsiju, un, lai gan runas par šķiršanos noraidīja, tomēr bildēs ar smukām meitenēm Andrim gredzenu pirkstā nevarēja manīt. Un, protams, galu galā tomēr atklājās, ka arī šīs laimīgās attiecības ir izjukušas.

Šobrīd nav īsti skaidrs, ar ko nodarbojas leģendām apvītais mākslinieks Andris Kivičs. Esot manīts krogā ar kādu jaunu dāmu, bet šoreiz pie altāra vēl nav aizvedis, un arī stāvoklī viņa neesot. Tāpēc šis raksts bija iepriecinājums, ka ar mūziķi viss ir kārtībā – viņš joprojām nodarbojas ar sevis apkaunošanu publiski. Vispirms jau gribētu izteikt atzinību, ka pašmāju slavenības savā starpā sacenšas par apaviem nahaļavu, tas patiešām brīnišķīgi. Otrkārt, arī stāsta varonis ir izvedis tēlu līdz galam, un uz pasākumu atnācis pillā, jo esot saticis kādu sen neredzētu draugu. Jāsaka gan,ka alkohols vienmēr ir attaisnojums. Ja godīgi, tad šobrīd es piekrītu Elīnai Kolātei, ka vajadzēja izvēlēties rakstu par jetijiem-maniakiem, jo tad vismaz varētu paspriest par to, kā gan jetiju mātītei izdevies izvarot vīrieti, ņemot vērā, ka vīriešiem, lai nodarbotos ar seksu, taču nepieciešama erekcija. Šis raksts man galu galā izrādījās tikpat tukšs, cik Andra Kiviča sirds.

Kam es iesaku izlasīt? Lai šis raksts kalpo par mierinājumu visiem tiem, kuri ik pa brīdim skumst, ka viņu dzīves nav izdevušās.

Pirms divām vai trijām dienām uzraksīju, iespējams, brīnišķīgāko recenziju pasaulē par Kristapa Ozoliņa Elkšņa ieteikto tekstu "Viss, kas tev jāzina par savu vagīnu", bet, liktenīgas neveiksmes dēļ, viss rakstītais izdzisa. Necēlās rokas uzreiz rakstīt visu pa jaunam, jo jau pirmajā reizē biju kritiski tuvu klaviatūras sadauzīšanai - tieši tik infantīls ir šis raksts.
Pirmais, kas man ir sakāms, par šo tekstu, ir tas, ka tas absolūti neatspēko mērķi, ar kuru tas tiek piedāvāts sievietēm. Raksta ievadā ir minēts, ka aprakstītie 12 fakti par vagīnu ir "pamatlietas, kas jāzina, lai uzturētu savu intīmo veselību, palielinātu baudu seksa laikā un iepazītu vagīnas funkcijas", bet tie ir paši saltākie meli, ko jebkad esmu lasījusi! Tikai viens no visiem faktiem par vagīnu varētu kaut kā palīdzēt seksā, un tie ir aprakstītie vagīnas treniņi, kurus var veikt trolejbusā, ciemos pie vecvecākiem, tiesas priekšā, jebkur, un neviens nekad par to neuzzinās. Pārējie fakti izklausās pēc aprobežotu "true love waits" bērnu izglītošanas lekcijas. Piemēram, kā tieši seksā man var noderēt tas, ka es zinu, ka visas vagīnas pa lielam ir vienādas, un zona ap vagīnu var būt dažādās krāsās? Tāpat arī tas, ka tā ir elastīga, un dzimumloceklis to nevar izstaipīt (lol), un, ka es nekļūšu atkal par jaunavu, ja man ilgāku laiku nebūs seksa. ES ESMU ŠOKĀ, NEVARU SAGAIDĪT, KAD TO PATEIKŠU DRAUGAM! Īpaši debīls ir fakts par to, ka vagīna ir pilna ar baktērijām, bet jūs man parādiet kādu vietu cilvēka organismā, kas tāda nebūtu. Domāju, jūs paši redzat, cik šis raksts ir muļķīgs, tāpēc interesantāk būtu papētīt raksta komentārus, bet arī par to es maldījos.
No 303 izvēlējos 3 labākos:

ivo:
pasarg dies ja ieraudzītu sievieti ar pliku vāveri, nodomātu, ka viņai ar galvu kautkas nav kārtībā, vai tiešām lēta ielasmeita, kura apskuvusies, lai varētu parosīgāk noslaucīt spermu pēc kārtējā klienta un skriet pie nākamā.

Centos izdomāt, kā tieši no tā, ka sievietei nav kaunuma apmatojuma, varētu izsecināt, ka viņa ir prostitūta. Piedāvātais variants par spermas noslaucīšanu izklausās jocīgs, bet nekas cits arī man nenāk prātā. Tāpat dīvaini ir tas, ka alternatīvā variantā šī sieviete ir garīgi nevesela. Interesanti, patiešām, tomēr nevarēšu dot komentāru, tikai parādīt, ka šis ir pārdomu vērts viedoklis. Diez no kurienes tādas asociācijas? Un tā domā ļoti daudzi, kā ievēroju komentāros.

YUP
JAUTĀJUMS: Kas vecu kuci padara līdzīgu sunim?

ATBILDE: Sunim karājas, vecai kucei arī karājas..

Iespējams, pretīgākā anekdote dzīvē.

kleksis
Labaak lai izskuute petene. Savaadaak, mekleejot vaginu, var iepiities pezhas spalvaas un salauzt pirkstu. :D

Secinājumi? Latvijā dzīvo kādi 80 procenti idiotu. Kam es iesaku izlasīt? Nevienam, jo tad jūs zaudēsiet apmēram četrus procentus sava intelekta.

"Publiskā studentu vēstule par filosofiju Latvijā", kuru šai nedēļā man uzdeva analizēt mūsu projekta sadarbības partneru teksti pārstāvis Jānis Strods, pirms neilga laika atrada ceļu arī pie manis. Gluži vienkārši kādu dienu tā parādījās epastā pie nelasītajām vēstulēm. Tai mirklī atcerējos, ka jau iepriekš kāds mans paziņa, kas arī ir šīs filosofijas studentu kustības vadonis, mani aicināja izteikt domas par kādu viņa bloga ierakstu, kas būtībā bija šī pati vēstule. Toreiz ierakstam nevērīgi pārlaidu acis, fiksējot, ka atkal runa ir par Kanta darba „Tīrā prāta kritika” plaģiāta lietu, atkal par LU Vēstures un Filozofijas fakultātes (turpmāk tekstā – VFF) filozofijas nodaļas priekšnieku naudas mahinācijām, un tamlīdzīgi. Nevarētu teikt, ka mani tas nemaz neinteresēja, bet attiecīgajā mirklī man tas nešķita aktuāli personīgu apsvērumu dēļ. Tomēr, kad saņēmu šo vēstuli epastā, kad tā tika publicēta portālā satori.lv, kā arī vismaz vienu reizi dienā dzirdēju kādu par šo studentu iniciatīvu runājam, vai vēl trakāk – saņēmu jautājumus, vai arī es esmu iesaistījusies šai cīņā, interese strauji pieauga. Kulmināciju viss šis ļembasts, protams, guva liktenīgajā ceturtdienā, 11. martā, kad revolucionārs Armands Leimanis parādījās laikraksta „Diena” pirmajā lapaspusē.

Šeit droši vien būtu jāpaskaidro, ka neesmu tikai kāda politiķa asinsradiniece, bet arī autonoma būtne, kas studē LU VFF Filozofijas Bakalaura 3. kursā, un šovasar plānoju iegūt bakalaura grādu filosofijā, vārdu sakot, matētu papīru cietos vākos ar parakstiem un zīmogiem, ko noglabāt atvilktnē pie vidusskolas atestāta, pases un daiļrunāšanas konkursu diplomiem. Tas kalpotu par pierādījumu, ka esmu savā dzīvē kaut ko paveikusi. Iluzori, protams. Kaut kur dzirdēju, ka cilvēki, kuriem ir lemts paveikt lielas lietas, lielākoties to izdara līdz 25 gadu vecumam. Piemēram, kļūst par popmūziķiem, deputātiem Saeimā, TV sejām, aktieriem. Tātad, man ir vel trīs gadi, lai kļūtu par pirmo cilvēku pasaules vēsturē, kas ar filosofiju pelna miljonus.

Studējot VFF, protams, ir izveidojies zināmu viedoklis par studiju kvalitāti šai fakultātē. Ja godīgi, man nav objektīva priekšstata par to, ko nozīmē kvalitatīvas studijas. Es pieļauju, ka tās ir vienlaikus teorētiskas un praktiskas, bet tīras filosofijas laukā runāt par praksi ir diezgan grūti. Katrā ziņā tā nav prakse tādā izpratnē, ka to varētu saistīt ar kādu fizisku darbību. Tie drīzāk ir domas vingrinājumi, piemēram, refleksija. Teorētiski kaut ko tamlīdzīgu no studentiem sagaida semināros, lai gan praksē tas izskatās pēc pasniedzēja centieniem pratināt studentus par apskatāmo tekstu, kamēr viņi sazvērnieciski klusē, un ir gatavi labāk atdot dvēseli nekā izteikties. Bet, protams, mēs taču vēlamies kaut kādu piesaisti „reālajai dzīvei”, lai nebūtu nevaldāma vēlme izplūst asarās katru reizi, kad kāds pajautā: „A kas tu pēc tam būsi? Filosofs? A ko tu varēsi reāli darīt?” Cik zinu, ārzemēs, līdzās filosofijai, vienmēr tiek pasniegts vēl kāds priekšmets, piemēram, filosofija un politika vai filosofija un matemātika, un tamlīdzīgi. Man patiešām nav skaidrs, kāpēc līdzīga sistēma nav arī pie mums, jo būtībā jau filosofija vienmēr ir par Kaut Ko. Pretējā gadījumā nākas studēt dažādas filosofijas un ētikas vēstures, kā arī ļoti paviršus ieskatus citos filosofijas virzienos trīs gadu garumā, lai gan mums ir trīs dažādas katedras, kurās varētu specializēties. Pēdējais bakalaura gads šajā fakultātē vispār šķiet kaut kas līdzīgs filosofijas konferencei, jo rodas sajūta, ka mācību priekšmeti ir izdomāti, vadoties pēc pasniedzēju rakstītajām doktora disertācijām. „Eu, tu rakstīji par nacionālismu? Davai, novadi kursu par šito trešajam, ja?”

No manis aprakstītā var noprast, ka arī es nelaužu krēslus sajūsmā par visu, ko man piedāvā šī fakultāte, jo izvēle ir ļoti maza, un, lai cik tas nebūtu bēdīgi, praktiskās filosofijas priekšmeti, kas visvairāk interesē mani, šeit ir mazākumā (toties ir daudzi un dažādi vācu filosofijas vēstures kursi A daļā KATRU SEMESTRI). Tāpēc studentu iniciatīva kā tāda, protams, ir tikai apsveicama. Tomēr es neesmu tikusi skaidrībā ar jautājumu par formu un saturu. Forma bez satura, saprotams, nekam neder. Kā ir ar saturu bez formas? Galvenais, kas ir iekšās? Pat tad, ja ja tā ir skaļa un publiska vēstule, kurā studenti draud ar revolūciju?

„Sveiks, lasītāj. Vai tevi interesē filozofija? Pat labāk, vai tevi interesē filozofija Latvijā? Ja tā, noteikti izlasi šo studentu publisko vēstuli par filozofiju Latvijā.”

Izlasot vēstules uzrunu, es mazliet sajutos it kā būtu atgriezusies bērnībā, jo līdzīgas uzrunas bieži varēja lasīt tā laika bērnu grāmatās un žurnālos. „Sveiks, lasītāj.” Sveiks, „Zīlītes” redaktor! Turklāt, kā norādīja kāds mans draugs, no vēstules uzrunas var diezgan droši secināt, ka, ja mani interesē filosofija Latvijā, tad mani pilnīgi noteikti interesēs visas vēstulē aprakstītās intrigas, un man pilnīgi noteikti ir jāiesaistās šai sazvērestībā, lasi starp rindām – vai nu tu esi ar mums, vai arī pret mums.

Vēstule tiek uzsākta ar līdz apnikumam ķidāto plaģiāta lietu, kura tika celta gaisā pirms gada. Atceros, ka toreiz ar pasniedzēju Ievu Kolmani kādā tulkošanas lekcijā pārspriedām šo „Rīgas Laikā” publicēto sensāciju, un vienojāmies, ka ir ļoti grūti noteikt, kas tad īsti ir plaģiāts – vai pietiek tikai ar septiņiem vienādiem sekojošiem vārdiem? Pēc savas pieredzes gan varu apgalvot, ka, tulkojot vienu un to pašu tekstu, dažādiem cilvēkiem var izdoties ļoti atšķirīgas teikumu konstrukcijas, kas savstarpēji tomēr sakrīt pēc jēgas. Vienlaicīgi nevar droši apgalvot, ka dažādiem cilvēkiem tulkojums nekad un nekādā ziņā nebūs vienāds. Kā to noteikt? Droši vien procentuāli, jāskatās viss darbs kopumā, nevis viens atsevišķs fragments, un, manuprāt, dumpinieki gan varēja tulkojumus pastudēt rūpīgāk, jo mani māc aizdomas, ka šis ir tas pats fragments, kas pirms gada tika publicēts „Rīgas Laikā”. Ja tā nav, es, protams, atvainojos, bet man šobrīd patiešām nav tāds noskaņojums, lai meklētu pierādījumus. Tomēr, pat ja plaģiāta medīšana (arī tad, ja nav simtprocentīgas pārliecības) pati par sevi ir zināmā mērā svētīgs darbs, es absolūti nesaprotu moralizēšanu. Pirms norādītajiem Rolava un Kūļa tulkojumu fragmentiem, rinkopas garumā var lasīt aizvainota bērna dusmīgu čīkstēšanu par to, ka prof. Andris Rubenis reiz ir pārāk bargi izturējies pret kādu filosofijas pirmkursnieku, kas iesniedzis plaģiātu viņa pasniegtajā kursā. Attiecīgi, aizvainotie studenti, kas mūžam dzīvo pēc vismotivējošākā un pasauli uz priekšu virzošākā dzīves moto: „Kā tu pret mani, tā es pret tevi”, pārmet Rubenim, kapēc gan viņš pats publicējas bez atsaucēm, un pats galvenais – kāpēc viņš ir plaģējis pats sevi (hahahahahaha)!!!??? Es, protams, atvainojos, ja šai lietā pārāk maz saprotu, bet man šķiet, ka pašplaģiāts izklausās pēc kaut kā tikpat absurda kā vistas riteņi. Visvairāk, protams uzrunā rinkopas noslēgums: „Kurš gan tā dara? Uzraksta teikumu un to vārds vārdā atkārto nedaudz vēlāk.” Kurš gan oficiālā uzrunā izmanto šādus lame retoriskus paņēmienus? „Kurš gan tā dara?” var jautāt māte savam četrgadīgajam bērnam, kas grauž nagus, vai arī mājdzīvniekam, kas sadarījis blēņas, bet profesoram, šķiet, vajadzētu uzdot jautājumus, kas nav tik emocionāli iekrāsoti un familiāri.

„Kā redzat, paragrāfs ir diezgan garš, taču atšķirību maz. Savādi, jo vienmēr intuitīvi šķitis, ka Kantu tulkot varētu būt mēreni sarežģīti. Kā izrādās, tā nebūt nav, un 40 gadu starpība starp tulkojumiem nav spējusi padarīt tos atšķirīgus. Starp citu, vai man vienīgajam Rolava tulkojums šķiet mazliet saprotamāks? Un vai zinājāt, ka filozofijas studentiem Rolavu lasīt neiesaka? Vienkāršu iemeslu dēļ, protams: "Rolavs bija filologs" un "tulkojumos ir simtiem kļūdu".”

Šī rindkopa ir patiešām interesanta. Pirmkārt, es līdz galam nesaprotu, kā no iespējamā fakta, ka Kanta darbu tulkošana ir sarežģīta, izriet tas, ka tulkojumam ir maksimāli jāatšķiras? Turklāt, vēlreiz – parādiet vismaz trīs šādus paragrāfus, tad spriedīsim par to, vai tas patiesi ir plaģiāts (lai gan, lai ierosinātu izskatīšanu, ar vienu, protams pietiek). Otrkārt, cik man ir zināms, godājamie jaunieši sākotnējā vēstules versijā bija sajaukuši Kanta un Rolava tulkojumus vietām, lai gan šeit, izceltā tekstā retoriski vaicā, vai mums nešķiet Rolava (tātad, Kūļa?) tulkojums saprotamāks.. Otrajā vēstulē gan jaunieši norāda, ka šāda kļūda tikai vēlreiz apstiprina to, ka tulkojumi ir gandrīz identiski, tomēr tādā gadījumā jau atkal: kas tie par lētiem pierunāšanas paņēmieniem, ka Rolava tulkojums ir saprotamāks? To, ka fakultātē neiesaka lasīt Rolavu varu apstiprināt, neatceros gan par simts kļūdām, bet esmu diezgan pārliecināta, ka tas ir saistīts ar to, lai mēs lasītu paša Kūļa tulkojumu, un, lai mēs pat sametam viņam naudiņu par šo darbu (nopietni).

Tālākajā vēstules tekstā tiek pievērsta uzmanība kaut kādām naudas lietām, bet man absolūti negribējās iedziļināties dažādu ziņu portālu informatīvo publikāciju fragmentos. Pat tad, kad uz īsu brīdi nolēmu saņemties, no sliedēm atkal izsita vēstules autora komentārs:

„Ļoti iespējams, ka darbs bijis ilgstošs, taču vai tas ir labuma kritērijs? Sabiedriski nozīmīgs? Hmm, bet vai tad tieši to mēs necenšamies noskaidrot? Kā atšķirt sabiedriski nozīmīgu darbu no tukšas filosopijas?”

Vai četras retoriskas figūras pēc kārtas ir pieļaujamas tikai pamatskolas domrakstā? ((c)Sandra Mētra)

Kā mums rīkoties gadījumā, ja nu ilgstošais un sabiedriski nozīmīgais darbs izrādās esam pilns ar trivialitātēm, dziļdomīgu bezjēdzību un piepaceltu pūkainību? Kā mums rīkoties, ja kā studenti to nesaprotam pat pēc vairākkārtējas pārlasīšanas? Kāds varētu bilst, ka esam jauni dumiķi un nevēlamies pilnībā iegrimt tekstā, piekrist autora spēlei vai darīt tamlīdzīgas muļķības, uz ko mēs varam teikt tikai vienu: varbūt rakstiet skaidrāk? Tas nav tik sarežģīti. Lakoniski teikumi, maz svešvārdu un vēl jo mazāk jaunvārdu. Sāciet ar premisām, un, ja no tām izriet kāds jēdzīgs slēdziens, uzrakstiet arī to. Palasiet kolēģu darbus, kuriem tas sanāk visnotaļ labi -- Jāni Nameisi Vēju, Arti Sveci vai Jurģi Šķilteru. Vai tiešām tas ir tik grūti?

Arī pēc šīs rindkopas gribas īsi iekliegties, saķert galvu rokās, atgulties, un klusi pie sevis čukstēt: „zeme, atveries, lūdzu, atveries..” Es saprotu un patiešām atzīstu problēmu, ka mūsdienu inteliģentajam cilvēkam ir pārdabiska tieksme lieki runāt simtiem krāšņos svešvārdos, un tas noteikti nav labi, bet šādā veidā par šo problēmu varētu runāt tikai astotās klases skolnieks, kas pirmo reizi skolā saņēmis informatīvu lapiņu, kurai vienā pusē uzskaitīti skolēna pienākumi, bet otrā – tiesības. Protams, skolēns uzskata, ka vērā vienmēr jāņem tikai tiesības, piemēram, piedraudēt mammai, ka zvanīs uz uzticības tālruni, ja vēlreiz piespiedīs mazgāt traukus. Turklāt, kā gan cilvēks, kura tekstu Artis Svece varētu izmantot par materiālu kritiskās domāšanas lekcijās, var mācīt kritiski domāt citiem. „Vai tiešām tas ir tik grūti?” Acīmredzot.

Šādā pat veidā turpinās tālākā vēstules daļa, haotiski var pārmaiņus lasīt dažādus citātus, tad studentu komentāru, tad citātus, garlaicīgi, nepārkatāmi, nepieklājīgs tonis, līdz atkal kaut kas interesants:

„Filozofijas studenti, iespējams, atceras kādas pasniedzējas joku par analītisko filozofiju: "Serls reiz teicis, ka visur, kur viņš dodas, nodarbojas ar analītisko filozofiju. Ja varētu, es viņam pateiktu - tas tāpēc, ka tur nauda iet līdzi". Ir skaidrs, ka Serls pie mums bijis nav, jo še nauda iet tikai tur, kur mafija to ievirza. Starp citu, "mafija" nav ad hominem argumentācijas kļūda, bet gan fakta konstatācija – mafia: (often lowercase ) any small powerful or influential group in an organization or field; clique.”

Vispirms man jau patīk „kāda pasniedzēja”, kurai laikam nav vārda. Un, mīļo sirsniņ, kam gan tu gribi iestāstīt, ka „mafija”, vismaz tādā intonācijā, kā šis apzīmējums tiek šeit lietots, nav ad hominem? Tas ir līdzīgi kā kādam cilvēkam pateikt: „Paklau, tev nešķiet, ka tev ir mazliet par daudz miesas?” un pēc tam apgalvot: „Es jau nenosaucu tevi par resnu!!!”

Ko darīt?
Noteikti ne sēdēt un filozofēt. Ja mēs nerīkosimies tagad, palaidīsim garām lielisku iespēju kaut ko mainīt. Tīri intuitīvi šķiet, ka nupat latvieši kļuvuši uzņēmīgi pret pārmaiņām, ja vien tās ir uz labo pusi. Reizē ar 4. Atmodas Tautas armijas (neesam saistīti) vēlmi satīrīt Latvijas ekonomiku, mēs gribam patīrīt filozofiju. Daži no mums ar šo jomu vēlas saistīt visu dzīvi, taču, ja viss paliks kā ir, tas būs jādara nomaļus no galvenās filozofijas Latvijā, kas savukārt turpinās stagnēt un grimt. Mēs ticam, ka varam filozofiju padarīt aizraujošu, modernu un, pats galvenais, noderīgu nefilozofiem. Arī mēs neatzīstam augstprātīgu muldēšanu no ērtā, sarkanā klubkrēsla.

Piekrītu, ka, ja ir apņemšanās, tad kaut kas ir jādara TAGAD ((c) Jaunais Laiks). Intuīcijai, protams, ir būtiska nozīme, tomēr jau atkal šķiet, ka šādā vēstulē tā nedrīkstētu būt pēdējais pamatojums. Vēl man rodas jautājums, kas šeit ir domāts ar „galveno filozofiju?” Vācu ideālisms? Vēstures un filozofijas fakultāte? Nesaprotu. Ticība tam, ka studenti var padarīt filozofiju aizraujošu un modernu, liek domāt, ka šobrīd viņa ir novecojusi un garlaicīga, bet tam es negribētu piekrist. To, ka autors neatzīst „augstprātīgu muldēšanu” (kas laikam ir domāts kā pārgudra izteikšanās), var skaidri redzēt šajā vēstulē, bet tas būtu ļoti interesanti, ja turpmāk par filosofiju varētu runāt šādā autora valodas manierē un intonācijā, es patiešām gribētu dzirdēt, kā tas izklausās.

Par šo vēstuli manas asociācijas ir līdzīgas kā Artim Svecem par Kalvīša valdības plāniem 2006. gadā. Atcerieties krievu multiplikācijas filmu par Prostokvašinu, kur notika vēstules rakstīšana vecākiem – puisītis mazliet uzraksta, tad sunītis mazliet uzraksta, tad kaķītis.. un, kad vēstule nonāk pie vecākiem, viņiem nav ne vismazākās saprašanas par to, kas tad īsti tajā ir pateikts. Līdzīgi arī šeit – ziņu fragmenti, studenti, dažādu cilvēku izteikumi, tad atkal studenti – savārstīti, haotiski, nepārskatāmi.
Par pašu iniciatīvu – malači, kamēr tas nerobežojas ar personīgo ambīciju apmierināšanu, bet, lūdzu, visus faktus pārbaudiet septiņas reizes. Esmu PAR jums.

UPD - klīst baumas, ka Gojko izteikumi par "dzērāju Goldi" var kalpot par iemeslu eksmatrikulācijai. Par to vairāk - http://klab.lv/users/decembris/323397.html

Šī nedēļa ir īpaša ar to, ka pirmo reizi projekta „t e x x x t i” vēsturē savu pienākumu izpildu pēc termiņa noteiktajā laikā, bet šķiet, ka par to nav ko skumt, jo mūsu kontā joprojām ir neizpildīts mans litra un Sandras Mētras puslitra parāds, tāpēc skaidrā nepaliksim. Šonedēļ no Sandras Mētras saņēmu uzdevumu analizēt brīnišķīgu portāla mango.lv rakstu ""Kombuļu" soliste iemīlas nēģerī", kuru lasot ne reizi vien nācās histēriski iesmieties.
Jāsaka, ka es neesmu pārāk kompetenta Latvijas mūzikas undergroundā, tomēr arī es esmu dzirdējusi par ansambli „Kombuļi”, kas sākotnēji apvienoja trīs vienkāršus un patiesus cilvēkus no Latvijas provinces – vīru un sievu (Ēriks un Inese Cibuļski), un kādu viņu draudzeni (Ilona Ļaksa), kas izpilda pašu komponētas dziesmas par dzīvi. Grupas trešā dalībniece Ilona pagājušā gada augustā no šī projekta ir aizgājusi, tādā veidā padarot „Kombuļus” par duetu, taču tas nav ietekmējis ansambļa skanējumu, jo klāt nākušas divas bekvokālistes. Tomēr pēc konkrētā raksta šķiet, ka pavisam drīz „Kombuļi” būs vien soloprojekts ar divām bekvokālistēm, jo, kā jau varat noprast pēc raksta nosaukuma, ansambļa līdere Inese Cibuļska ir iemīlējusies citā vīrietī, kas ne tikai būtiski ietekmē ansambļa mikroklimatu, bet draud ar projekta izjukšanu pavisam, jo mūziķes jaunā mīlestība ir Nigērijas pilsonis.
Vispirms jau, protams, gribas piesieties pie raksta nosaukuma, konkrēti pie vārda „nēģeris”. Cik gan nav bijušu skandālu par šo politnekorekto vārdu, kas apzīmē tumšas ādas krāsas cilvēkus, un cik gan nav pielāgoti alternatīvi vārdi, ko lietot šī vārda vietā? Ja godīgi, ilgu laiku arī man šķita, ka karstās diskusijas par vārdu „nēģeris” ir pārspīlētas, jo kāpēc gan nevarētu šos cilvēkus saukt par „nēģeriem”, ja tādi nu viņi ir piedzimuši? Pretī man nostājās kāds perspektīvs topošais aktieris, kurš lika priekšā analoģiju, ka tas būtu tāpat, it kā mani pasaulē nekad nesauktu par latvieti, bet gan par zemnieci, tātad, sāpe slēpjas tajā, ka šis apzīmējums ir pārāk vispārīgs, un pārāk tieši atsaucas uz kādreizējo tumšādaino cilvēku paverdzināšanu. Tāpēc vienosimies par to, ka Ineses Cibuļskas jauno mīlestību Maiklu Banku nedēvēsim ne par nēģeri, ne tumšādaino, ne mori, bet gan vienkārši par Maiklu Banku, kuram tikai starp citu ir tumšāka ādas krāsa nekā, piemēram, man un Inesei Cibuļskai.
Analizētajā rakstā aprakstīts, ka Inese Cibuļska portālā draugiem.lv ir iepazinusies ar šo pieminēto Maiklu Banku, un mēneša laikā, pamatojoties uz vēstuļu saraksti un vēlāk arī sazvanīšanos, sapratusi, ka viņas laulība ar Ēriku nekam neder, un patiesi ĪSTAIS cilvēks ir tieši šis Maikls Banks. Tagad Inese gaida Maiklu atbraucam aprīlī pie viņas ciemos, un vēlāk ir gatava pie viņa pārvākties uz dzīvi kopā ar saviem bērniem.
Šķiet, ka šoreiz nevarēšu atturēties no nelielas morālizēšanas, jo šajā rakstā būtiskākais ir tieši morāles lēmumi. Nesen lasīju Nila Saksa blogā portālā satori.lv par to, ka precēties ar svešiem cilvēkiem pa televizoru ir slikti, tad arī šoreiz gribētos teikt ko līdzīgu, jo iepazīties ar svešiem cilvēkiem internetā un plānot pārvākties pie viņiem uz Āfriku, pirms satikšanās dzīvē, ir patiešām, PATIEŠĀM slikti. Es ļoti labi varu saprast Ineses vēlmi pēc jauniem iespaidiem, jo lielā divdesmit četru gadu starpība ar vīru Ēriku, kas rada interešu sadursmes, kā arī seksa trūkums, kas ir ļoti būtisks cilvēka pašsajūtu noteicošs faktors, ir diezgan liels iemesls, lai apsvērtu iespēju kaut ko kardināli mainīt savā dzīvē, bet vai patiesi labākā izvēle jaunu iespaidu meklēšanai ir portāls draugiem.lv? Labi, par visu pēc kārtas.

Enerģiskās grupas Kombuļi līdere un dziesmu autore Inese Cibuļska (attēlā) atklāj, ka jau ilgāk nekā mēnesi viņas dzīve ir sagriezusies kājām gaisā, jo viņa beidzot ir iemīlējusies un cer, ka jaunais Ēgiptē dzīvojošais Nigērijas pilsonis viņas dzīvē ieviesīs nopietnas korekcijas.
Inese ar 31 gadu veco Maiklu Banku iepazinusies portālā draugiem.lv, kur Maikls pirmais uzrunājis Inesi un aicinājis viņu draudzēties. Sākotnēji abi sarakstījušies draugos, bet tagad Maikls Inesei zvanot pa tālruni teju vai katru dienu.

Inese var nešaubīties, 31 gadu vecais Maikls Banks ieviesīs „nopietnas korekcijas” viņas dzīvē, jo fakts vien, ka šis cilvēks ir ne tikai no citas valsts, bet arī no cita kontineta, varētu būt diezgan iespaidīgs faktors pārmaiņām, ņemot vērā, ka, lai arī mēs visi ticam, ka mīlestība kāpj pāri jebkuriem prāta un realitātes žogiem, tomēr katram saprātīgam cilvēkam ir skaidrs, ka pastāv mentalitāšu atšķirības, kas var būt nopietns traucēklis komunikācijā. Varētu šķist, ka Ineses pretimnākšana Maikla draudzības aicinājumam ir skaists naivums, ticība cilvēka dzimuma skaistajai pusei, ļaušanās dzīves mirklim [ievietot jekuru Paulu Koelju metaforu], bet mans personīgais viedoklis ir tāds, ka šāda rīcība ir vai nu izmisīga vēlme izrauties no ikdienas, kas liek darīt diezgan apkaunojošas muļķības, ko vēlāk dzīvē nākas vienmēr nožēlot un slēpt no dzeltenās preses, vai arī prāta aprobežotība. Es patiesībā neesmu aizspriedumaina, visi cilvēki ir vienādi, un patiešām ir publiski jāpazemo tos, kas uzskata citādi, un, ticiet man, šeit nav runa par ādas krāsu – šis cilvēks varētu būt ķīnietis, indietis, arābs, amerikānis, kaut vai krievs -, bet kā gan var patiesi domāt, ka no vēstuļu sarakstes un sazvanīšanās mēneša garumā, var spriest, ka ir atrasta īstā mīlestība? Šeit, protams, varētu sākt gari un plaši filosofēt par to, kas tad vispār ir mīlestība, un cik tā ir abstrakta, bet to atstāsim citai reizei.

"Tik saprotošu un iejūtīgu cilvēku vēl nebiju sastapusi. Viņš katru reizi sarunu sāk ar vārdiem: "Inesīt, kā tu jūties? Kā iet taviem bērniņiem un tantei?" Līdz šim nevienam nav bijusi interese par to, kā es jūtos. Maikls man zvana, lai novēlētu labunakti. Viņš ir tik saprotošs un iejūtīgs, viņš mani mierina, jo es tik ļoti esmu nogurusi no tā visa, kas šeit notiek," atklāj mūziķe.

Pirmkārt, sāksim jau ar to, ka šo cilvēku viņa vēl nav sastapusi. Šajā mirklī es saprotu, ka Ineses prātu vada izmisums, jo tā nu gan ir patiesi skumja dzīve, kurā neviens nekad nav painteresējies par to, kā Inese jūtas. Ļoti jauki ir tas, ka Maikls interesējas arī par to, kā klājas arī Ineses bērniem un tantei, bet kādēļ neviens neinteresējas, kā jūtas Ineses vīrs Ēriks, kuru sieva ir pametusi dēļ vīrieša, kas, tikpat labi varētu būt septiņdesmit astoņus gadus vecs aziātu izcelsmes maniaks ar fetišu uz austrumeiropas sievietēm?

Jau aprīlī Maikls ir ieplānojis atbraukt uz Latviju, lai klātienē iepazītos ar Inesi. Maikls ir brīvs puisis un viņam nav arī bērnu, bet šobrīd viņš dzīvo un studē par satelīta speciālistu Ēģiptē.

Grupas Kombuļi līdere nebaidās, ka, satiekot jauno draugu klātienē, viņas domas par svešzemju puisi varētu mainīties. "Nē, nē - tāpat kā es jūtu, kura dziesma būs īstā, tāpat es jūtu, ka Maikls ir man īstais vīrietis. Esmu jau nokārtojusi viņam visas iebraukšanas atļaujas Latvijā. Es ļoti, ļoti gaidu šo tikšanos, jo jūtu, ka tas būs nopietns pagrieziens manā dzīvē. Maikls arī ir izteicis vēlmi ar mani un maniem bērniem doties prom no Latvijas," stāsta Inese.

"Ja vajadzēs, tad esmu ar mieru pamest Latviju. Es jau Maiklam esmu teikusi, lai viņš ved mani prom no Latvijas," sajūsmā par jauno mīlu ir Inese, kas jau mēnesi intensīvi mācās angļu valodu, lai spētu pēc iespējas brīvāk sazināties ar jauno svešzemju draugu.

Savā dzīvē man ir gadījies doties uz aklajiem randiņiem, kurus esmu sarunājusi vai nu kādā nosacītā iepazīšanās portālā, vai arī tepat cibā, un lielākā daļa no tiem ir bijusi milzīga izgāšanās. Atmiņā man ir palikusi kāda reize, kad man bija gadi četrpadsmit, es ilgāku laiku biju sarakstījusies un arī sazvanījusies ar kādu ļoti interesantu un jauku zēnu, ar kuru iepazinos portālā oho.lv, un biju patiešām iedomājusies, ka šekur, lūk, ir mans sapņu princis un pirmais zēns, ar kuru pārgulēšu, Mūsu satikšanās bija gaužām nožēlojama. Lai gan bija auksta ziema, mēs satikāmies Kronvalda parkā „ķīniešu mājiņā” (tāda kā lapene, kuru laikam uzdāvinājusi Ķīnas vēstniecība, bet droši nezinu), un pusstundu neveikli klusējām, ik pa brīdim izmocot kādu jautājumu, uz kuru atbilde nevienu neinteresēja. Puisim jau nebija ne vainas, tikai viņš bija gaužām kautrīgs, turklāt, satiekoties dzīvē, izrādījās, ka mums nemaz nav par ko runāt. Pēc bezgalīgi garas pusstundas es sameloju, ka man ir jābrauc mājās, ļāvu sevi pavadīt līdz autobusa pieturai, iekāpu transportā, atpakaļ neskatoties, un atviegloti nopūtos, ka sociāli neērtā situācija ir beigusies. Kādus pāris gadus vēlāk gan šis puisis nonāca to manu paziņu lokā, ar kuriem samērā bieži nākas sastapties dažādos pasākumos, tomēr mēs nekad neesam kļuvuši par draugiem, jo, šķiet, ka agrās jaunības satikšanās ir atstājusi nopietnu traumu mūsu apziņā. Tomēr manu sacerēšanos attaisno vecums – četrpadsmit gadu vecumā drīkst būt naivs muļķis -, bet, ja šādi rīkojas arī trīsdesmit gadu vecumā, man nākas nopietni pārdomāt, vai patiešām stereotipi par Latvijas provinces racionalitātes līmeni ir nevis stereotipi, bet fakti. Protams, pastāv kaut kāda iespēja, ka Inesei un Maiklam patiešām viss izdosies, viņiem būs brīnišķīga māja Ēģiptē, desmit bērni un viņi visi kopā katru pēcpusdienu pīpēs vaniļas ūdenspīpi, bet es ieteikti pieļaut arī neizdošanās iespēju, kaut vai tikai tāpēc, lai pēc tam dzelteno žurnālu skaļos virsrakstus nerotātu lieli četri burti: F A I L

Viņas vīrs un dzīvesbiedrs Ēriks Cibuļskis ir samierinājies, ka laulība ir uz izjukšanas robežas. "Lai arī dzīvojam zem viena jumta, mums vairs sen nav seksuālu attiecību. Es vairs nevarēju izturēt mūsu laulības dzīvi, jo cik var būt strīdu, neapmierinātības un kašķu, tam vienreiz ir jāpieliek punkts. Es jau saprotu, ka bērniem ir vajadzīgs tētis un ar Ēriku turpināsim arī kopā muzicēt, bet man ir nepieciešama jauna mīlestība un jūtas, es beidzot gribu justies mīlēta," tā sarunā ar Mango atklāj Inese.

„It's time to finish”, teiktu Elīna Kolāte, ja Inese viņai kratītu sirdi par savu laulības dzīvi, un to saku arī es, bet tai pat laikā varbūt vajadzētu vispirms padzīvot kādu brīdi vienai, pārdomāt iepriekšējās attiecībās pieļautās kļūdas, un tad domāt par jaunām attiecībām, nevis uzreiz pārvākties uz citu kontinentu ar pirmo internetā sastapto āfrikāni? Un solījumi turpināt kopā muzicēt izklausās pēc lētiem meliem, jo kā gan tas būs iespējams no Āfrikas? Un vai dziesmas patiesi pildītu tā pati dziļā jēga „dzīvo tā, lai nav žēl”, ja Inesei dzīve tomēr aplauzīs spārnus, un izsapņotā Ēģiptes princeses dzīve ar satelītu speciālistu neizdosies? Draugi, šķiet, mēs esam liecinieki vēl kādas dzīvas leģendas nāvei. Un tomēr, lai dzīvo „Kombuļi”!

Kam es iesaku izlasīt: visiem tiem, kas uzskata, ka Paulu Koelju ir patiesi vērtīga literatūra un četrpadsmit gadus vecām jaunkundzēm.

Zeķes vai zeķubikses? Gandrīz vai eksistenciāls jautājums, ja palūkojamies uz šo diskuju. Šoreiz termiņš nokavēts vairāk tāpēc, ka nedēļas beigās SM, EK un DJ nonāca ierastajā situācijā, par kuru varat lasīt mūsu bloga profila informācijā, un visiem prātīgiem cilvēkiem ir labi zināms, ka alkohols ir attaisnojums. Jebkurā gadījumā, Elīna Kolāte man iepriekšējā nedēļā uzdeva analizēt diskusiju ‘Zeķes vai zeķubikses?’, kurā kāda sieviete Ieva vaicā svešām sievietēm internetā, ko labāk vilkt kājās kāzu dienā – zeķes vai zeķubikses? Domāju, ka šī diskusija ir pietiekami interesanta, lai viņu analizētu smalki, izskatot katras sievietes rakstīto.

Jautājums:
Cau!!!
Gribēju uzzināt jūsu domas par tādu lietu...Ko labāk izvēlēties kāzām zeķes vai zeķubikses???Man pašai sakumā likās, ka gribetos zeķes, jo ikdienā tomēr tadas nenēsaju un likās ka tas būtu tā īpaši, bet man kāzas paredzetas 2009.gada aprīļa sākumā un tad ārā ir ap 15 grādiem, nezinu vai nav par aukstu?
Vai jūs nēsājat garās zeķes ikdienā, vai oktobrī nebija par aukstu, jo aprīlī ir apmēram tikpat vēss! un kā vispār ir labāk-ar zeķturiem vai bez?

Acumirklī piesaku, ka šai analīzē nepievērsīšos dažādām valodas kļūdām, lai gan šķiet, ka šo tekstu varētu brīnišķīgi izmantot skolēnu eksāmenu uzdevumos kā piemēru, kurā jāizlabo kļūdas, bet rīkosimies pēc labvēlības principa, un spriedīsim, ka Ieva ir patiešām satraukusies jau novembra sākumā par savu kāzu dienu, kas paredzēta nākamā gada aprīlī. Pirmajā brīdī šķiet, ka jautājums ļoti konkrēts, bet, ja domājam kritiski, šeit acīmredzami ir nolasāma false dilemma, kurā tiek piedāvātas divas iespējas kā vienīgās iespējas šīs situācijas risināšanai, lai gan ikvienam ir skaidrs, ka ir iespējamas arī citas alternatīvas, ko vilkt kājās precību dienā (piemēram, neko, tīkliņzeķubikses, legingus, un, lai gan šai mirklī nevaru iedomāties vēl kādas alternatīvas, esmu vairāk kā pārliecināta, ka tādas noteikti ir.) Tālākajā jautājuma precizējumā gan autore izklāsta situāciju, ka kāzas paredzētas aprīļa sākumā, un tai laika posmā ārā esot 15 grādi pēc Celsija (nav skaidrs tieši kurā pasaules malā, bet pieņemsim, ka no konteksta (kas ir portāls tvnet.lv) var saprast, ka šī vieta ir Latvija), tāpēc varētu gadīties, ka zeķēs ir par aukstu. Vēl svarīgs papildjautājums ir arī – vai zeķēm nepieciešami zeķturi? Nu ko, lūkosim pēc atbildēm:

Žanis : vislabāk gumijas zābakus.

Tā kā jau Ievas gadījumā nolēmu rīkoties pēc labvēlības principa, šķiet, ka tas būtu godīgi arī pret pārējām meitenēm, un tādā gadījumā Žaņa atbildē es saklausu sarkasma noti, jo pretējā gadījumā šķiet, ka Žanis ir ļoti netradicionāli domājoša meitene. Tomēr no otras puses Žanim var arī piekrist – aprīļa sākumā parasti ārā ir lietains laiks, tātad gumijas zābaki patiešām ir piemērotākie apavi, ar kuriem uzturēties ārā, turklāt šobrīd tie ir karstākais modes bļāviens, tāpēc Žanis varbūt atbildējusi pragmatisku nolūku vadīta. Tomēr joprojām aktuāls jautājums: zeķes vai zeķubikses?

Blonde: Ieva, Tu esi stulba vai kā? Tv draudzeņu nav, ka to prasīt?

Šī meitene šķiet ļoti uztraukta par to, ka ar tik nenozīmīgiem jautājumiem piedrazo tādu inteliģentu vietni kā tvnet.lv diskusijas, tomēr viņas atbildē parādās daži interesanti aspekti. Piemēram, no tā, ka cilvēkam nav draugu, var secināt arī to, ka viņš ir stulbs, vai otrādi. Es gan neesmu speciāliste dažādu psihisku saslimšanu jautājumos, tomēr nešķiet, ka stulbiem cilvēkiem nav draugu. Ir, tikai arī viņi ir stulbi, tāpēc jāprasa kādam gudrākam, piemēram, tvnet.lv diskutētājām, tāpēc Blondes atbilde pilnīgi noteikti neiztur kritiku.

Ieva: draudzenes zeķes nevalkā un nav valkājušas...

Autore pati atbild agresīvajai Blondei par iemesliem, kāpēc šis jautājums netiek uzdots draudzenēm, bet gan svešiem cilvēkiem, un, es nezinu, kā šķiet jums, bet man šī atbilde šķiet pieklājīga, un daudzpunkte pat piedod tādu prozaisku pieskaņu, kas Blondei liek apdomāt par savu holērisko reakciju.

Ivars: Jaunajai līgavai ir jābūt zeķēm lai jaunais vīrs varētu viņu izdrā.t nenovelkot zeķubikses.

Kurš gan ir teicis, ka atbildei ir noderīgs tikai sievietes viedoklis – arī vīrieši var padalīties ar savu redzējumu uz šo būtisko problēmu. Jāpiekrīt, ka arī Ivars domā ļoti pragmatiski, tāpēc tagad pat sāku apsvērt, ka iespējams lietotājs Žanis, kas ieteica vilkt gumijas zābakus, nemaz nebija sieviete, jo tas ir ierakstīts jau Visuma klišeju grāmatā, ka vīrieši ir stiprais un pragmatiskais dzimums. Atbilde skaidra un tieša – jāvelk zeķubikses, lai nav jāmocās ar zeķubikšu novilkšanu pirms dzimumakta, jo (un to es varu apstiprināt arī no savas puses) tas patiešām nav erotiski. Tomēr atbilde uz šo jautājumu nevar tikt ieskaitīta, jo nav atbildēts uz papildjautājumiem, vai zeķēs nebūs par aukstu.

Blondīne: Noteikti zeķes, pati visos gadalaikos staigaju ar zeķēm(vasara tikai tados oficiālākos pasākumos),nav auksti, pietam labāk izskatās, ja kādreiz skaistā mežģīņu maliņa izlien, nekā ja apsēžoties uz muguras redzamas 40den biezas zeķubikses, kuras izlīdušas līdz padusēm. Pilnīgi neseksīgi!
Kāzu dienai labāk der zeķes ar zeķturiem, vienkārši erotiskāka kāzu nakts, lai gan tagad arī bez zeķturiem var iegādāties gana pievilcīgas zeķes ar pušķīšiem un lentītēm....

Iespējams šī atbilde ir vispamatotākā, jo tiek paskaidrots, ka zeķubikses nav seksīgas, kad tās izlien līdz padusēm (šo es diemžēl nespēju vizualizēt, pielietojiet fantāziju), turklāt pati Blondīne nēsājot zeķes visos gadalaikos, tātad ir lietas kursā par to, ka auksti nav. Man gan gribētos Blondīnei likt padomāt par savu reproduktīvo sistēmu, jo ziemas laikā staigāt vienā veļā patiesi nav prāta darbs, bet es šeit nodarbojos ar analīzi, nevis moralizēšanu. Atbildēts arī ir uz jautājumu par zeķturiem, pat papildināts, ka nepieciešamas zeķes ar dekorējumu, un galā prozaiska daudzpunkte, kas liek manai kritiķa sirdij izkust.

D23: paklausies BLONDĪNĒ!!! Kādas vēl zeķubikses, tādas ieraugot līgavainiem nestāvēs..

Cik bieži jūs esat dzirdējuši ieteikumu ieklausīties blondīnē? Lūk, kārtējā reize, kad gaišmatainās meitenes var lauzt stereotipu par to, ka viņas ir intelektuāli apdalītas, jo patiesi – šai atbilžu konkursā uzvar meitene ar segvārdu Blondīne, un šķiet, ka, ja vien tā nav viltus identitāte, šai meitenei ir gaiša matu krāsa. D23 atbildē nav skaidrs tas, kāpēc gan, ieraugot savai līgavai kājās zeķubukses, vīrietim nestāvēs, jo nevarētu teikt, ka šo tīri fizioloģisko funkciju varētu bloķēt zeķubikšu attēls acīs, ja ņem vērā, ka tādos brīžos parasti ir pilnīgi vienalga, kas cilvēkam mugurā – kaut vai klauna tērps. Turklāt, pirms likšanās gultā zeķubikses var arī novilkt, un tad taču stāvēs. Varbūt pat labi, ka, ieraugot zeķubikses, līgavainim nestāvēs, jo jūs taču varat iedomāties to amorālo skatu, kad altāra priekšā līgavainim stāv. Ar stāvēšanu žargonā apzīmē erekciju, starp citu.

Uzkoda: ikdienā visu laiku nēsāku tikai zeķes. tici man- vienu dienu zem garas kleitas nekas nenotiks. un skaidrs, kā diena- pašai seksīgāka sajūta un vīriņam ar :)

Komentāru nav, jo šī atbilde ir garlaicīga.

He he: man ir bijushas 7 kaazas, un visaas kaazu naktiis esmu bijis totaalaa paalii. taa kaa nekaada kaazu nakts draashanaas nesanaaca. liidz ar to vari vilkt zekjes, zekju bikses, zekjturus vai vecas treninjbikses, man po..

Ņemot vērā darbības vārdu galotnes, izskatās, ka atbildi ir rakstījis vīrietis kurš atkal (un šajā brīdī esmu pilnīgi pārliecināta, ka Žanis ir vīrietis) domā ļoti pragmatiski – kāda starpība, kas būs kājās, ja tāpat visi būs alkohola reibumā, un atplīsīs kur kurais – vīrs kaut kur pirtiņā, bet līgava pie vīrabrāļa. Meitenes, es jums visām iesaku lieki neuztraukties par sīkumiem – vīrieši šādas lietas neievēro.
Un, lūk, no ikdienišķa jautājuma par zeķubiksēm esam nonākuši līdz dzīves jēgai, un tas ir pragmatisms – rīkojieties pēc derīguma, un tad nebūs pusgadu pirms kāzām jāprāto, ko labāk vilkt kājās, jo tāpat visiem skaidri zināms, ka kāzās piedzersies, un tad jau viss kļūst vienaldzīgs.

Kam es iesaku izlasīt: visām tām meitenēm, kuras joprojām tic, ka skaistums glābs pasauli.

Jāatzīst, ka pēc termiņa nokavēšanas bija gandrīz neiespējami saņemties recenzēt Sandras Mētras ieteikto rakstu 'Tarantino jaunā filma būs vesterns?', jo to bija ļoti grūti izdarīt jau visas pagājušās nedēļas laikā. Kādēļ tā? Sāksim jau ar to, ka šajā rakstā ir pārāk daudz ambivalenču, kas visspilgtāk atspoguļojas tieši jēdzienu lietojumā. Rakstā minēts, ka jaunā Tarantino vesterns 'nebūs gluži tradicionāls šā kino žanra paraugs', jo darbība nenorisināšoties Teksasā. Ņemot vērā mūsu projekta 'te x x x ti' konceptu, kas balstās uz skandalozāko feļetonu analizēšanu, nolēmu, ka vesterna definīcijas meklējumos varu vērsties pie brīvās interneta enciklopēdijas Vikipēdijas, kuru mācību procesā izmanto gandrīz visi studenti, un man zināms, ka arī daļa pasniedzēju, lai gan neviens nekad to neuzdrošinās atzīt akadēmisku darbu atsaucēs. Vikipēdijā minēts, ka 'Vesterns (angļu: western: rietumi) ir mākslas žanrs literatūrā, kino, glezniecībā un tēlotājmākslā, kas attēlo notikumus Ziemeļamerikas Rietumos (Mežonīgajos rietumos) un romantizē ASV Rietumu dzīves veidu.' Tālākā jēdziena skaidrojuma izklāstā gan papildināts, ka 'vesterna notikumi parasti norisinās XIX gs. otrajā pusē mežonīgajos rietumos, kā arī rietumu Kanādā un Meksikā. Papildus vesterna žanrs tika pielietots izdomātiem notikumiem arī Argentīnā, Austrālijā un Brazīlijā.' No šī definējuma var noprast, ka Teksasa būtībā ir sākotnējā vesterna idejas darbības vieta, taču laika gaitā tas pielāgots arī citiem reģioniem, jo skaidrs, ka Austrālijas vesterns visticamāk nedemonstrē ASV Rietumu dzīves veida romantiku. Protams, iespējams es pārāk kritiski raugos uz niansēm, tomēr man nav skaidrs, kāpēc tas, ka Tarantino neizmantos klasisku vesterna ekranizācijas darbības vietu, proti, Teksasu, viņa filmu padara par kaut ko īpašu, jo šāda veida 'netradicionāli vesterni' uzņemti jau iepriekš un lielā skaitā. Tālākā Tarantino komentārā var lasīt, ka viņš vēlas izvairīties no moralizēšanas, tādēļ verdzības tēmu atstās fonā, priekšplānā izvirzot 'aizraujošus piedzīvojumus', tādā veidā padarot filmu par ko līdzīgu 'spageti vesterniem'. Šeit man atkal talkā nāk Vikipēdija, palīdzot noskaidrot, kas tad īsti ir 'spageti vesterns', un izrādās, ka šāds jēdziens patiešām pastāv. Par spageti vesterniem šī vesternu žanra paveidi tiek saukti tāpēc, ka tos uzņēmuši itāļi, bieži sadarbojoties ar spāņiem, un šajās filmās tipiskākā tēma ir tieši Meksika. Saprotu, ka ar to Tarantino vēlējies atzīmēt, ka viņa filma būs vairāk pasakai līdzīgs stāsts, tādējādi piedāvājot ko atšķirīgu no tipiskajām kovboju filmām, tomēr kā tad paliek ar Meksiku, kas ir tipiskākais spageti vesterna elements? Un vispār, ko nozīmē vēlme atturēties no moralizēšanas, ja filmas tēma ir verdzība? Kā tieši Tarantino iecerējis šo tēmu apspēlēt kā kaut ko aizraujošu un piedzīvojumiem bagātu? Protams, es labprāt noskatīšos šo vergu kovboju filmu, jo šis mazais, pagalam muļķīgais raksts par Tarantino iecerēto filmu mani ir saintriģējis, tomēr jāatzīst, ka tas pagalam nepadevās analīzei, līdz ar to izskatās, ka esmu izgāzusies jau projekta pastāvēšanas pirmajā tekstu apmaiņā, un nedēļas beigās SM, EK un DJ gaidāma manis sponsorēta spirtotas dziras degustēšana, bet es ceru, ka šī projekta fani un atbalstītāji man šo neveiklo kļūmi piedos tikai šo vienu reizi, lai nākamreiz varētu laboties un uzrakstīt patiešām kvalitatīvu un vērtīgu recenziju.

Kam es iesaku izlasīt: visiem, kas vēlas draugu un paziņu lokā paspīdēt ar zināšanām par jaunākajiem notikumiem kino pasaulē, lai gan pašiem par kino nav ne vismazākās izpratnes.