Šķiet, ka texxxti ir uzkāpuši uz korķa, no kura netiek nost, jo tas ir lipīgs, jo visi pēc kārtas kavē savus darbu nodošanas termiņus. Labā ziņa ir tā, ka par sodu kārtīgi pievilksimies, bet sliktā ziņa ir tā, ka esmu saņēmusies pārtraukt slinkuma uzvaras gājienu. No sākuma pēc kāda lasītāja ieteikuma gribēju rakstīt par, IMDBprāt, sliktāko filmu par supervaroņiem - zīdaiņiem, bet tā bija tik bezsakarīga, ka nebija, ko teikt. Tad dienu pavadīju Amsterdamas praidā un gejbārā, bet tas bija tik koši, bet bezsižetiski, ka arī nav, ko teikt. Tad sapriecājos par pajoļa Dimitera domu atteikties no pilsonības, bet tā biju sapriecājusies, ka neko nevarēju pateikt. Tā ar slavenās žurnālistes Zanes Penezes palīdzību nonācu pie Latvijas Radio raidījuma „Sirdslietu aģentūra”.
Dažs varbūt domās, ka rakstīt par radio nav gluži ētiski, jo tad spļauju akā, no kuras pati esmu dzērusi. Jā, atzīstu, ka Latvijas Radio esmu dzērusi ne vienu reizi vien, bet, pirmkārt, man pohuj, otrkārt, iespļaušana akā nemaz nav nekas šausmīgi traks. Tas ir līdzīgi kā savu puņķu nogaršošana. Un lai neviens man nemēģina iestāstīt, ka to nekad nav darījis!
„Sirdslietu aģentūra” nebūt nav sliktākais Latvijas Radio raidījums (par šausmīgāko no līdz šim dzirdētā nosauktu to Lias Guļevskas raidījumu, kur viņa sarunājās ar Normundu Rutuli, bet abi izlikās, ka Rutulis ir Emīls Dārziņš. Retards!). „Sirdslietu aģentūra” ir raidījums par jūtām, kuru agrāk Dzintars Tilaks vadīja ar kādu sievieti un nemitīgi lielījās ar to, ka ar raidījuma palīdzību iepazinušies tik un tik ļubovņiki un piedzimuši tik un tik sīkie. Šoreiz studijā nav sievietes, bet ir ģimenes konsultants Arnolds Cerbulis, lai runātu par to, vai ir iespējama tikai draudzība starp mātītēm un tēviņiem. Netieši raidījuma veidotāji jau sākumā grib norādīt savu viedokli, jo sākuma džinglam, kuru remiksējusi 100.debija, seko Bon Džovi dziesma par „Friends will be friends” tematu.
Abi kungi jau uzreiz pasaka, ka temats ir delikāts, bet tomēr aicina klausītājus sūtīt stāstus ar savu pieredzi uz e-pastu sirdslietas@radio.org.lv. Jau pašā sākumā raidījums mani pārsteidz – Arnolds pasaka, ka sekss patiesībā ir visu laiku ar jebkuru. Skaidrs, ka viņš ir spējīgs džeks. Šī teorija man patīk. Iedomājos, ka man ir sekss ar Djego Forlānu (kruts futbolists no Urugvajas).
Labais stils ir citēt kādu gudru cilvēku, tāpēc Arnolds citē „sengrieķu filozofus”, kas sacījuši, ka tikai starp vīriešiem varot būt draudzība. Te gan viņš piebilst, ka pasaulē pastāv visas krāsas. Tā noteikti ir kāda dziļa doma, ko es nesapratu. Tāpēc vienkārši piedāvāju iepazīties ar dažādām krāsām:



„Sirdslietu aģentūra” ir raidījums par jūtām, bet ne par nāvi, tas nav raidījums par „Es viņu mīlēju, bet viņš nomira”, tas ir raidījums par „Es viņu mīlēju”, kur katrreiz cilvēki zvana un sūta vēstules. Te arī pirmais zvans ar pieredzes stāstu: Kāda kundze atklāj par sevi ļoti intīmus faktus – viņai jāskrien uz autobusu un dators esot nobeidzies (uzmanīgāk, kundzīt, Jūs sākat aizskart nāves tematiku). Viņa stāsta, ka viņai džeku draugi bez kaut kādiem šuri-muri „paskaties manu balto zirgu” bijuši dahuja. Dzintars Tilaks pēc visa sievietes teiktā saprot, ka iepriekšējās dienas viņa aizvadījusi kunga prātā, tāpēc loģisks sestdienas rīta jautājums: „Un kā ir šobrīd?”

Pēc zvana programmas vadītājs un ģimenes konsultants atzīst, ka ir pienākuši laiki, kad arī sievietes var izvēlēties vīrieti, ne tikai sēdēt disenē uz beņķa. Pēdējoreiz disenē uz beņķa sēdēju piektajā klasē. Tas bija diezgan veiksmīgi, jo mani uz deju uzaicināja izsitējs no vienpadsmitās vai divpadsmitās. Nu, baigais prikols, baigis prikols, bet, ja kādam rajonā pateikšu, ka vienreiz dejoju ar Modri, visiem uzreiz baigā cieņa pret mani (jo citādi baidās dabūt pa tauri).

Otrā zvanītāja ir Olita, kas stāsta, ka viņai ir džekdraugs 30 gadu, diezgan garlaicīgs stāsts, bet viņa vismaz atstāj savu telefona numuru, sadalot to četros divciparu skaitļos.
Tālāk džeki spriež, ka vīrieši draudzībā parasti mēģina iepludināt kaut ko citu. Cik saprotu, runa ir par spermu. Tad ir runa par kādu Andru Sloku, kas saka, ka vislabākie draugi ir geji. Patiesībā man pajāt, ko šī Sloka teikusi par džekiem, svarīgs ir viņas uzvārds, jo laikam vēl aizvien Pļavniekos uz kādas mājas sienas var izlasīt dzejoli „Ēriks Sloka pimpi loka”. Domāju, ka tas (locīt pimpi) ir daudz iespaidīgāk nekā domāt, ka geji ir baigie draugi.
Trešais zvanītājs ir kāds džeks, kas grib pārdot kravas busiņu. Tā kā šis ir attiecību un jūtu raidījums, tad nospriežu, ka busiņa ir krava ir pilna ar ģetkām.
Ceturtā zvanītāja stāsta, ka viss ir nepareizi – ja džeks ir smuks, agri vai vēlu to dabūs gultā, bet draugs var būt tikai tāds džeks, kurš ir nesmuks. Šķiet, man šis tas dzīvē jāpārdomā, jo mani draugi īstenībā ir baigie smukulīši. Varbūt tas nozīmē, ka agri vai vēlu dabūšu viņus gultā. Varbūt, bet tad tas būs tik vēlu, ka es jau būšu nolikusi karoti.
Arī džeki piekrīt, ka ir jādraudzējas ar nesmukām meitenēm, jo draugs ir „tēlnieks vai režisors, kas palīdz izkopt sieviešķību”. Tas esot vairāk par „Eu, kāda beibe!”
Nākamais zvans ir garlaicīgs, bet to kompensē nolasīta vēstule, kur kāda vecene atklāj, ka vienreiz pālī nopisusies ar ģimenes draugu, kamēr viņas vīrs, kas bijis vēl lielākā štīmī, gulējis citā istabā. Domāju, ka to var saukt par nelabvēlīgu ģimeni. Dzintars Tilaks šokā un tik maurē: „Kā tas var būt? Kā tas var būt?”

Tālak kāds zvans no sievietes, kas labāk saprot vīriešus un nav devusi pišuku savam drugānam vienu dienu pirms viņa kāzām. Stāsts pilns spriedzes, tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņa no uztraukumu beigās aizmirst pati savu telefona numuru.
Tālāk džeki mētājas ar smalkiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem – zēni no sākuma draudzējas un izliekas par labajiem, bet īstenībā viņiem ir „draudzības Trojas zirgs”, un, kad klāt tiek pievienoti „trakie aģenti” alkohols un tumsa, džeki „kāpj uz bruņmašīnas” – brīnišķīgs pišuka apzīmējums.
„Sirdslietu aģentūra” nav nekāds lētais raidījums, tāpēc te neviens necitē Paulu Koleju, bet gan kādu žurnāla „Cosmopolitan” rakstu. Citātam seko ļoti kolorītas dāmas zvans – viņa elš, runā ar amerikāņu akcentu un atzīst, ka viņai ļoti patīk flirtēt, un rodas iespaids, ka viņa sarunas laikā masturbē. Šai sievietei ir ļoti konkrēti mērķi – viņai vajag atrast čali šim pašam vakaram, ar kuru uzdejot Mazajā ģildē. Pie reizes atzīst, ka viņa pieder džekam, ja viņš labi dejo. Viņa noteikti pieder Reinim Sējānam.

Tā raidījums pietuvojas noslēgumam, kur vismaz džeki ir vienojušies, kur beidzas „tikai draudzība”. Tas ir tad, kad sākas pišuki un saulrieta skatīšanās. Te vēlos piebilst, ka jūnijā divatā ar texxxtu autoru Rihardu Johansonu skatījos saulrietu, klāt piedzerot šampanieti pa četrdesmit četriem latiem, un viņš man uz pleciem uzsedza segu, kad atzinos, ka ir auksti. Šķiet, mūsu „tikai draudzība” ir beigusies...Bet kas vispār ir „tikai draudzība”? Kālab, par to runājot, tiek klāt likts vārds „tikai”, ja reiz draudzība ir kaut kas nozīmīgs un visbiežāk ilglaicīgāks par visiem tiem šuri-muri? Nesākšu runāt par tādu šur tur sastopamu fenomenu kā „sekss pa draugam”, bet kā ar atbildi uz raidījuma sākumā uzdoto jautājumu par to, vai ir iespējama druadzība starp vīrieti un sievieti? Tas ir tāpat kā puslitrs šņabja – viens var izdzert, viens nevar, taču arī veselīgs varētājs nedzer ar domu: „Bļa, kā es varu iedzert! Super! Skatieties – tas ir iespējams!” Un nevarētāji nemēģina pārliecināt varētāju, ka tas taču nav iespējams. Galvenais ir vienkārši mīlēt tos savus džekus.

Šī nedēļa ir īpaša ar to, ka pirmo reizi projekta „t e x x x t i” vēsturē savu pienākumu izpildu pēc termiņa noteiktajā laikā, bet šķiet, ka par to nav ko skumt, jo mūsu kontā joprojām ir neizpildīts mans litra un Sandras Mētras puslitra parāds, tāpēc skaidrā nepaliksim. Šonedēļ no Sandras Mētras saņēmu uzdevumu analizēt brīnišķīgu portāla mango.lv rakstu ""Kombuļu" soliste iemīlas nēģerī", kuru lasot ne reizi vien nācās histēriski iesmieties.
Jāsaka, ka es neesmu pārāk kompetenta Latvijas mūzikas undergroundā, tomēr arī es esmu dzirdējusi par ansambli „Kombuļi”, kas sākotnēji apvienoja trīs vienkāršus un patiesus cilvēkus no Latvijas provinces – vīru un sievu (Ēriks un Inese Cibuļski), un kādu viņu draudzeni (Ilona Ļaksa), kas izpilda pašu komponētas dziesmas par dzīvi. Grupas trešā dalībniece Ilona pagājušā gada augustā no šī projekta ir aizgājusi, tādā veidā padarot „Kombuļus” par duetu, taču tas nav ietekmējis ansambļa skanējumu, jo klāt nākušas divas bekvokālistes. Tomēr pēc konkrētā raksta šķiet, ka pavisam drīz „Kombuļi” būs vien soloprojekts ar divām bekvokālistēm, jo, kā jau varat noprast pēc raksta nosaukuma, ansambļa līdere Inese Cibuļska ir iemīlējusies citā vīrietī, kas ne tikai būtiski ietekmē ansambļa mikroklimatu, bet draud ar projekta izjukšanu pavisam, jo mūziķes jaunā mīlestība ir Nigērijas pilsonis.
Vispirms jau, protams, gribas piesieties pie raksta nosaukuma, konkrēti pie vārda „nēģeris”. Cik gan nav bijušu skandālu par šo politnekorekto vārdu, kas apzīmē tumšas ādas krāsas cilvēkus, un cik gan nav pielāgoti alternatīvi vārdi, ko lietot šī vārda vietā? Ja godīgi, ilgu laiku arī man šķita, ka karstās diskusijas par vārdu „nēģeris” ir pārspīlētas, jo kāpēc gan nevarētu šos cilvēkus saukt par „nēģeriem”, ja tādi nu viņi ir piedzimuši? Pretī man nostājās kāds perspektīvs topošais aktieris, kurš lika priekšā analoģiju, ka tas būtu tāpat, it kā mani pasaulē nekad nesauktu par latvieti, bet gan par zemnieci, tātad, sāpe slēpjas tajā, ka šis apzīmējums ir pārāk vispārīgs, un pārāk tieši atsaucas uz kādreizējo tumšādaino cilvēku paverdzināšanu. Tāpēc vienosimies par to, ka Ineses Cibuļskas jauno mīlestību Maiklu Banku nedēvēsim ne par nēģeri, ne tumšādaino, ne mori, bet gan vienkārši par Maiklu Banku, kuram tikai starp citu ir tumšāka ādas krāsa nekā, piemēram, man un Inesei Cibuļskai.
Analizētajā rakstā aprakstīts, ka Inese Cibuļska portālā draugiem.lv ir iepazinusies ar šo pieminēto Maiklu Banku, un mēneša laikā, pamatojoties uz vēstuļu saraksti un vēlāk arī sazvanīšanos, sapratusi, ka viņas laulība ar Ēriku nekam neder, un patiesi ĪSTAIS cilvēks ir tieši šis Maikls Banks. Tagad Inese gaida Maiklu atbraucam aprīlī pie viņas ciemos, un vēlāk ir gatava pie viņa pārvākties uz dzīvi kopā ar saviem bērniem.
Šķiet, ka šoreiz nevarēšu atturēties no nelielas morālizēšanas, jo šajā rakstā būtiskākais ir tieši morāles lēmumi. Nesen lasīju Nila Saksa blogā portālā satori.lv par to, ka precēties ar svešiem cilvēkiem pa televizoru ir slikti, tad arī šoreiz gribētos teikt ko līdzīgu, jo iepazīties ar svešiem cilvēkiem internetā un plānot pārvākties pie viņiem uz Āfriku, pirms satikšanās dzīvē, ir patiešām, PATIEŠĀM slikti. Es ļoti labi varu saprast Ineses vēlmi pēc jauniem iespaidiem, jo lielā divdesmit četru gadu starpība ar vīru Ēriku, kas rada interešu sadursmes, kā arī seksa trūkums, kas ir ļoti būtisks cilvēka pašsajūtu noteicošs faktors, ir diezgan liels iemesls, lai apsvērtu iespēju kaut ko kardināli mainīt savā dzīvē, bet vai patiesi labākā izvēle jaunu iespaidu meklēšanai ir portāls draugiem.lv? Labi, par visu pēc kārtas.

Enerģiskās grupas Kombuļi līdere un dziesmu autore Inese Cibuļska (attēlā) atklāj, ka jau ilgāk nekā mēnesi viņas dzīve ir sagriezusies kājām gaisā, jo viņa beidzot ir iemīlējusies un cer, ka jaunais Ēgiptē dzīvojošais Nigērijas pilsonis viņas dzīvē ieviesīs nopietnas korekcijas.
Inese ar 31 gadu veco Maiklu Banku iepazinusies portālā draugiem.lv, kur Maikls pirmais uzrunājis Inesi un aicinājis viņu draudzēties. Sākotnēji abi sarakstījušies draugos, bet tagad Maikls Inesei zvanot pa tālruni teju vai katru dienu.

Inese var nešaubīties, 31 gadu vecais Maikls Banks ieviesīs „nopietnas korekcijas” viņas dzīvē, jo fakts vien, ka šis cilvēks ir ne tikai no citas valsts, bet arī no cita kontineta, varētu būt diezgan iespaidīgs faktors pārmaiņām, ņemot vērā, ka, lai arī mēs visi ticam, ka mīlestība kāpj pāri jebkuriem prāta un realitātes žogiem, tomēr katram saprātīgam cilvēkam ir skaidrs, ka pastāv mentalitāšu atšķirības, kas var būt nopietns traucēklis komunikācijā. Varētu šķist, ka Ineses pretimnākšana Maikla draudzības aicinājumam ir skaists naivums, ticība cilvēka dzimuma skaistajai pusei, ļaušanās dzīves mirklim [ievietot jekuru Paulu Koelju metaforu], bet mans personīgais viedoklis ir tāds, ka šāda rīcība ir vai nu izmisīga vēlme izrauties no ikdienas, kas liek darīt diezgan apkaunojošas muļķības, ko vēlāk dzīvē nākas vienmēr nožēlot un slēpt no dzeltenās preses, vai arī prāta aprobežotība. Es patiesībā neesmu aizspriedumaina, visi cilvēki ir vienādi, un patiešām ir publiski jāpazemo tos, kas uzskata citādi, un, ticiet man, šeit nav runa par ādas krāsu – šis cilvēks varētu būt ķīnietis, indietis, arābs, amerikānis, kaut vai krievs -, bet kā gan var patiesi domāt, ka no vēstuļu sarakstes un sazvanīšanās mēneša garumā, var spriest, ka ir atrasta īstā mīlestība? Šeit, protams, varētu sākt gari un plaši filosofēt par to, kas tad vispār ir mīlestība, un cik tā ir abstrakta, bet to atstāsim citai reizei.

"Tik saprotošu un iejūtīgu cilvēku vēl nebiju sastapusi. Viņš katru reizi sarunu sāk ar vārdiem: "Inesīt, kā tu jūties? Kā iet taviem bērniņiem un tantei?" Līdz šim nevienam nav bijusi interese par to, kā es jūtos. Maikls man zvana, lai novēlētu labunakti. Viņš ir tik saprotošs un iejūtīgs, viņš mani mierina, jo es tik ļoti esmu nogurusi no tā visa, kas šeit notiek," atklāj mūziķe.

Pirmkārt, sāksim jau ar to, ka šo cilvēku viņa vēl nav sastapusi. Šajā mirklī es saprotu, ka Ineses prātu vada izmisums, jo tā nu gan ir patiesi skumja dzīve, kurā neviens nekad nav painteresējies par to, kā Inese jūtas. Ļoti jauki ir tas, ka Maikls interesējas arī par to, kā klājas arī Ineses bērniem un tantei, bet kādēļ neviens neinteresējas, kā jūtas Ineses vīrs Ēriks, kuru sieva ir pametusi dēļ vīrieša, kas, tikpat labi varētu būt septiņdesmit astoņus gadus vecs aziātu izcelsmes maniaks ar fetišu uz austrumeiropas sievietēm?

Jau aprīlī Maikls ir ieplānojis atbraukt uz Latviju, lai klātienē iepazītos ar Inesi. Maikls ir brīvs puisis un viņam nav arī bērnu, bet šobrīd viņš dzīvo un studē par satelīta speciālistu Ēģiptē.

Grupas Kombuļi līdere nebaidās, ka, satiekot jauno draugu klātienē, viņas domas par svešzemju puisi varētu mainīties. "Nē, nē - tāpat kā es jūtu, kura dziesma būs īstā, tāpat es jūtu, ka Maikls ir man īstais vīrietis. Esmu jau nokārtojusi viņam visas iebraukšanas atļaujas Latvijā. Es ļoti, ļoti gaidu šo tikšanos, jo jūtu, ka tas būs nopietns pagrieziens manā dzīvē. Maikls arī ir izteicis vēlmi ar mani un maniem bērniem doties prom no Latvijas," stāsta Inese.

"Ja vajadzēs, tad esmu ar mieru pamest Latviju. Es jau Maiklam esmu teikusi, lai viņš ved mani prom no Latvijas," sajūsmā par jauno mīlu ir Inese, kas jau mēnesi intensīvi mācās angļu valodu, lai spētu pēc iespējas brīvāk sazināties ar jauno svešzemju draugu.

Savā dzīvē man ir gadījies doties uz aklajiem randiņiem, kurus esmu sarunājusi vai nu kādā nosacītā iepazīšanās portālā, vai arī tepat cibā, un lielākā daļa no tiem ir bijusi milzīga izgāšanās. Atmiņā man ir palikusi kāda reize, kad man bija gadi četrpadsmit, es ilgāku laiku biju sarakstījusies un arī sazvanījusies ar kādu ļoti interesantu un jauku zēnu, ar kuru iepazinos portālā oho.lv, un biju patiešām iedomājusies, ka šekur, lūk, ir mans sapņu princis un pirmais zēns, ar kuru pārgulēšu, Mūsu satikšanās bija gaužām nožēlojama. Lai gan bija auksta ziema, mēs satikāmies Kronvalda parkā „ķīniešu mājiņā” (tāda kā lapene, kuru laikam uzdāvinājusi Ķīnas vēstniecība, bet droši nezinu), un pusstundu neveikli klusējām, ik pa brīdim izmocot kādu jautājumu, uz kuru atbilde nevienu neinteresēja. Puisim jau nebija ne vainas, tikai viņš bija gaužām kautrīgs, turklāt, satiekoties dzīvē, izrādījās, ka mums nemaz nav par ko runāt. Pēc bezgalīgi garas pusstundas es sameloju, ka man ir jābrauc mājās, ļāvu sevi pavadīt līdz autobusa pieturai, iekāpu transportā, atpakaļ neskatoties, un atviegloti nopūtos, ka sociāli neērtā situācija ir beigusies. Kādus pāris gadus vēlāk gan šis puisis nonāca to manu paziņu lokā, ar kuriem samērā bieži nākas sastapties dažādos pasākumos, tomēr mēs nekad neesam kļuvuši par draugiem, jo, šķiet, ka agrās jaunības satikšanās ir atstājusi nopietnu traumu mūsu apziņā. Tomēr manu sacerēšanos attaisno vecums – četrpadsmit gadu vecumā drīkst būt naivs muļķis -, bet, ja šādi rīkojas arī trīsdesmit gadu vecumā, man nākas nopietni pārdomāt, vai patiešām stereotipi par Latvijas provinces racionalitātes līmeni ir nevis stereotipi, bet fakti. Protams, pastāv kaut kāda iespēja, ka Inesei un Maiklam patiešām viss izdosies, viņiem būs brīnišķīga māja Ēģiptē, desmit bērni un viņi visi kopā katru pēcpusdienu pīpēs vaniļas ūdenspīpi, bet es ieteikti pieļaut arī neizdošanās iespēju, kaut vai tikai tāpēc, lai pēc tam dzelteno žurnālu skaļos virsrakstus nerotātu lieli četri burti: F A I L

Viņas vīrs un dzīvesbiedrs Ēriks Cibuļskis ir samierinājies, ka laulība ir uz izjukšanas robežas. "Lai arī dzīvojam zem viena jumta, mums vairs sen nav seksuālu attiecību. Es vairs nevarēju izturēt mūsu laulības dzīvi, jo cik var būt strīdu, neapmierinātības un kašķu, tam vienreiz ir jāpieliek punkts. Es jau saprotu, ka bērniem ir vajadzīgs tētis un ar Ēriku turpināsim arī kopā muzicēt, bet man ir nepieciešama jauna mīlestība un jūtas, es beidzot gribu justies mīlēta," tā sarunā ar Mango atklāj Inese.

„It's time to finish”, teiktu Elīna Kolāte, ja Inese viņai kratītu sirdi par savu laulības dzīvi, un to saku arī es, bet tai pat laikā varbūt vajadzētu vispirms padzīvot kādu brīdi vienai, pārdomāt iepriekšējās attiecībās pieļautās kļūdas, un tad domāt par jaunām attiecībām, nevis uzreiz pārvākties uz citu kontinentu ar pirmo internetā sastapto āfrikāni? Un solījumi turpināt kopā muzicēt izklausās pēc lētiem meliem, jo kā gan tas būs iespējams no Āfrikas? Un vai dziesmas patiesi pildītu tā pati dziļā jēga „dzīvo tā, lai nav žēl”, ja Inesei dzīve tomēr aplauzīs spārnus, un izsapņotā Ēģiptes princeses dzīve ar satelītu speciālistu neizdosies? Draugi, šķiet, mēs esam liecinieki vēl kādas dzīvas leģendas nāvei. Un tomēr, lai dzīvo „Kombuļi”!

Kam es iesaku izlasīt: visiem tiem, kas uzskata, ka Paulu Koelju ir patiesi vērtīga literatūra un četrpadsmit gadus vecām jaunkundzēm.

kad kultūras akadēmijas studente sandra mētra man ieteica izvērtēt rakstu par to, ko nevajadzētu darīt, satiekot bijušo, jutu, ka temats ir ļoti interesants un prasa dziļāku izpēti, jo laiku pa laikam nākas satikties ar dažāda kalibra bijušajiem, tālab būtu zajebis (tikko izdomāju, ka kruts sabiedriskais transports jāsauc par zajebusu) neapjukt neērtās situācijās un atbilstoši novērtēt savus morālos spēkus. lasot ketijas  būkenenas ieteikumus, neviļus domāju par savu devītās klases draugu d, jo tieši  viņš man saistās ar nosaukumu "bijušais draugs". kā nekā katrreiz, kad tiekamies, krītam viens otram ap kaklu, citreiz nobučojam viens otru un izsaucamies: "mans bijušais draugs/mana bijusī draudzene!" nesūcamies. vai lasītājs nospriedis, ka tad jau izšķīrāmies ļoti mīļi? pupas un zēvele! es no d izšķīros, viņu apvemjot (nopietni). kaut arī mums bija ļoti daudz kopīgu draugu un kopīgu ballīšu, trīs gadus pēc tam nesarunājāmies, tikai apmainījāmies ar kalašņikova skatieniem, tā darījāmm līdz reiz atkal bijām kopīgā ballītē, kur pālī izrunājāmies un nolēmām vairāk neskatīties ar kalašņikoweyes. īsti nezinu, kā līdz mierizlīgumam tikām, jo, kā jau minēju, bijām pālī. un nu, raugoties uz visu notikušo ar laika distanci, izvērtēšu, vai apollo.lv publicētie padomi kam ģeld un vai neviļus neesmu sekojusi tieši šādiem punktiem. šo punktu esamību/neesamību analizēšu tieši periodam pēc tam, kad pālī salabām.

pirmais dotais padoms - satiekot bijušo, sasveicināties un pieklājīgi iepazīstināt ar cilvēkiem, ar kuriem tobrīd esi kopā.
vienmēr sasveicināmies mīļi jo mīļi. vai es viņu iepazīstinu ar cilvēkiem, ar kuriem esmu kopā? tikai ar tiem, kas ir pālī, pārējie vēlāk ne sūda neatceras.

otrais padoms - daudz netērzēt, ātri atvadīties, demonstratīvi nesūkties ar jauno draugu.
nesaprotu, kāpēc pēdējais ir pielikts pie šī paša padoma, bet lai jau. kad satiekamies un esam vaļīgi (kad mums ir vaļa), labprāt daudz tērzējam, izliekamies, ka sūcamies. atvadīšanās ir atkarīga no tā, cik pielējies ir d (viņam ir tendence mani prast apsteigt) - ja viņš kaut kur prosta nozūd, tad kāda tur vēl atvadīšanās! domāju, ka d priekšā esmu sūkusies ar savu draugu, kas nav viņš, un tas noteikti netika darīts, lai kādam kaut ko pierādītu. raksta autorei vajag beigt izdomāt sūdus.

trešais ieteikums - pieklājīgi sasveicināties, atvainoties, ka nav laika patērzēt, jo jāskrien uz svarīgu satikšanos, un neskatoties doties prom. šī padoma izpilda pamatīgi varētu iedragāt manu loģiskās un saprātīgās, un garīgi veselās meitenes tēlu, jo, tā kā mēdzam tikties krogos un šmigā, būtu jocīgi, ja paziņotu, ka nu man jāskrien, jo ir svarīga tikšanās, ja reiz vēlos atlikušo vakara daļu pavadīt turpat, kur bijušais d. vienīgā svarīgā tikšanās, uz kuru varētu skriet, ir līdz letei pēc šmigas.


padoms nr 4 un nr 5 - ja viņš ir kopā ar savu jauno draudzeni, pret šo veceni jāizturas pieklājīgi. jāsasveicinās, pat ja neesam iepazīstinātas. nevajag uzreiz afišēt, ka esmu bijusī draudzene. muļķības! obligāti vajag. abi to vienmēr esam afišējuši. kaut arī viņam pa šo laiku ir bijušas vismaz 50 draudzenes (bet es vēl aizvien esmu mīļākā bijusī draudzene), nevienu no viņām neatceros, tāpēc nezinu, vai esmu ar viņām pieklājīgi iepazinusies un sveicinājusies. droši vien nē. nahuj?

tad ir viens padoms, kas ir tieši tāds pats kā iepriekšējie, tam uzreiz pa pēdam seko ieteikums uzlikt bitch masku, ja vēl aizvien nespēju aizmirst džeku - runāt īsi, lakoniski, uzrakstīt uz pieres "pohuj". stulbs padoms, stulbs, stulbs padoms, bet ne tik stulbs kā pēdējais - atturēties no kārdinājuma ar jauno draudzeni aiziet kopā uz krodziņu. gribētu redzēt ieteikumu autori vaigā, jo mani interesē, kā izskatās cilvēks, kurš apdirš krogus.

tagad mana ass-prātīgā māsa nāca klajā ar paziņojumu, ka zajebuss var būt ne tikai kaut kāds zajebis buss, kurš ir zajebis, bet arī tas buss, kurš zajebala - abi skan vienādi, bet doma pilnīgi pretēja. bet tā jau ir visur dzīvē - zajebala no zajebis tālu nekrīt. tāpat ar tiem ļubovņikiem - zajebis, zajebis un te pēkšņi zajebala.