Labdien. Gads ir iesācies krāšņi. Tik krāšņi, ka teju nav iespējams komentēt visu, kas šobrīd notiek. Efektivitātes nolūkos šis Texts būs kā šampūns un kondicionieris - divi vienā. To sastādīs divas daļas par šobrīd Latvijā svarīgākajām kundzēm un viņu vijeboniem.


1. daļa
“Žanetas Jaunzemes-Grendes ceļojums uz Austrāliju.”

http://www.youtube.com/watch?v=KE_hDWMftgc

2. daļa
“Kas kontrolē valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas sirdi?”

Paruna vēstī, ka labāko jāpataupa beigām. Ingunai Sudrabai divreiz nav jāsaka (jāprasa gan), un viņa točno visu labāko ir pietaupījusi sava sroka beigām. Janvārī Inguna izbeigs būt valsts kontroliere, tāpēc arī pēdējais brīdis mums visiem tagad saprast, kas tad īsti bija tā brička, kas pēdējos astoņus gadus kontrolēja valsti. Smukais Kārlis kopā ar draugiem Ģedertu un Kristīni aprunājās ar Ingunu ceturtdien LR raidījumā “Krustpunktā” (links). Tā kā neklausījos tiešraidi, bet gan ierakstu, varēju īpaši rūpīgi tam sagatavoties. Uzvilku halātu, ielēju sev šokolādes vīnu (salds draņķis, bet dāvinātam zirgam jau zobos neskatās), atvēru Windows Media Player. Ieraksts sākumā ir reklāma, kas sākas ar vārdiem “Žūpības apkarošanas fonds iesaka…” Saprotu, ka sekos sviests, un nojauta mani diez ko nepieviļ.

Lai arī Kārlis ar kolēģīšiem uzdod it kā parastus jautājumus, es sāku baiļoties, ka visai drīz iemigšu, jo sarunas pirmā puse paiet Ingunas vāvuļošanā par to, kā viņa neko nezina un kā viņa par neko nav domājusi, un kā viņai visam vajag redzēt tāmes, lai par jebko paustu savu verdiktu. It kā varētu spriest, ka Inguna ir rados aitām, tomēr ņemšu no viņas piemēru un nesteigšos ar pārgalvīgiem spriedumiem, pirms būšu redzējusi viņas DNS. Nēnu, kaut kādas emocionālas nokrāsas jau, protams, viņa noprast liek. Lielākoties tās ir šādas – viss ir hujova, uz visu vajag skatīties kompleksi, visu vajag reformēt, bet es nekad neesmu domājusi, kā tieši, taču iesākumā noteikti vajadzētu sastādīt tāmi. Šādu viedokli viņa pārstāv gan jautājumos par tām paceltajām algām, gan par Žanetas izbraucienu, gan arī par Dienvidu tiltu. Vārdusakot, tas ir tik garlaicīgi, ka es tūlīt aizmigšu, ja tūliņ pat nepabeigšu šo teikumu.

Mazliet jautrāk sāk kļūt brīdī, kad LR sāk Ingunu tincināt par nākamo ieņemamo amatu. Viņa, protams, laužas kā celka un neko konkrēti neatbild, jo – būs šokējoši – viņa par to nav domājusi. Ap šo mirkli sāku atsaukt savu izvirzīto aksiomu par radniecību ar aitām, jo tik stulbs taču nevar būt neviens cilvēks. Sāku likt stafkas uz to, ka Inguna ir visgudrākā, tikai nevaru vēl saprast, kāpēc. Nu, tas ir skaidrs, ka viņa drusku uzspēlē to savu aitiskumu, bet kāpēc, kas aiz tā stāv? Droši vien kāds pimpis, kas tad cits.

Beidzot sākas tas, kāpēc vispār bija vērts pievērsties šai intervijai. Jautāta par eiro ieviešanu, Inguna paziņo, ka jau no laika gala nav bijusi sajūsmā par iestāšanos eirozonā. Ja šobrīd notiktu balsošana, Inguna balsotu ‘pret’ eiro ieviešanu, jo valūta determinē neatkarību un brīvību, un asinsriti. Ģederts min, ka asinsrite arī varot ciest – gluži kā pavisam nesen vēl. Inguna uzstāj, ka ir divi varianti – var ciest un var pakļauties globāliem procesiem. Žurnālisti ahuyelled: “Bet Ingun, kā lai mēs, maza valsts, varētu nepakļauties globāliem procesiem? Un arī tas, ka blakus lielā Krievzeme, you know…” Uz to Inguna asi atcērt, ka nevajag būt bailīgiem lohiem, jo baidās tikai mazas dvēseles. Inguna retoriski jautā: “Kāpēc uzreiz baidīt, kāpēc draudēt, kāpēc neprotam pastāvēt par sevi?” Es, Ingun, nezinu, neesmu par to domājusi. Ja tā uz sitiena man nāktos atbildēt, mans šokolādes vīns visticamāk sacītu: “Ē, nu moška tāpēc, ka mums nav kodolieroču, piemēram, kuriem piemīt tendence implicēt lielvalstu cieņu.”

Šis viss man ir jau tiktāl uzmundrinājis, ka esmu nolēmusi atvērt Vikipēdiju. Pirmkārt, pamanu, ka Inguna esot arī ekonomiste. Šai sakarā man viņai būtu jautājums, bet droši drīkst atbildēt arī citi. Latvijas lats taču ir piesaistīts eiro. Līdz ar to, vai tad tā racionāli tomēr tā neatkarība nav tāda drusku butaforiska? Nu, ja reiz tas tāpat ir piesaistīts eiro. Šo neauglīgo pārdomu rezultātā nonāku, loģiski, līdz abortu jautājumam un uzzinu, ka Inguna pievienojusies arī pretabortu manifestācijai “Par tautas dzīvību”. Tas vienkārši izskatās pēc trolololol, tāpēc nolemju tālāk neiedziļināties. Torčījot pa internetiem nonāku arī pie vēl kādas Ingunas pērles “IR”ā:

Jūs piederat kādai konkrētai draudzei, kādai baznīcai?
Nu jā, es ticu Dievam. Es ticu Dievam.

Bet vai piederat pie kādas konkrētas konfesijas?
Jā.

Kuras?
Pareizticīgās.

Tas jums ir no ģimenes, vai jūs esat pārgājusi pareizticībā?
Es nekur neesmu pārgājusi, es to esmu pieņēmusi.

Tas nav sabiedrībā zināms. Vai tas noticis nesen?
Es domāju, ka ar to pietiks.

Piekritīsiet taču, ka izklausās drusku sašūmējusies. Turpinu lasīt interviju, bet, es jums teikšu godīgi, ka vairs nezinu, kā ir patiesībā un kas ir tikai konspirāciju teorijas. Ap šo brīdi visa šī informācijas gūzma un tas pretīgais vīns man jau ir sagriezis galvu tik tālu, ka visur rādās tikai viens:

Šķiet, ka texxxti ir uzkāpuši uz korķa, no kura netiek nost, jo tas ir lipīgs, jo visi pēc kārtas kavē savus darbu nodošanas termiņus. Labā ziņa ir tā, ka par sodu kārtīgi pievilksimies, bet sliktā ziņa ir tā, ka esmu saņēmusies pārtraukt slinkuma uzvaras gājienu. No sākuma pēc kāda lasītāja ieteikuma gribēju rakstīt par, IMDBprāt, sliktāko filmu par supervaroņiem - zīdaiņiem, bet tā bija tik bezsakarīga, ka nebija, ko teikt. Tad dienu pavadīju Amsterdamas praidā un gejbārā, bet tas bija tik koši, bet bezsižetiski, ka arī nav, ko teikt. Tad sapriecājos par pajoļa Dimitera domu atteikties no pilsonības, bet tā biju sapriecājusies, ka neko nevarēju pateikt. Tā ar slavenās žurnālistes Zanes Penezes palīdzību nonācu pie Latvijas Radio raidījuma „Sirdslietu aģentūra”.
Dažs varbūt domās, ka rakstīt par radio nav gluži ētiski, jo tad spļauju akā, no kuras pati esmu dzērusi. Jā, atzīstu, ka Latvijas Radio esmu dzērusi ne vienu reizi vien, bet, pirmkārt, man pohuj, otrkārt, iespļaušana akā nemaz nav nekas šausmīgi traks. Tas ir līdzīgi kā savu puņķu nogaršošana. Un lai neviens man nemēģina iestāstīt, ka to nekad nav darījis!
„Sirdslietu aģentūra” nebūt nav sliktākais Latvijas Radio raidījums (par šausmīgāko no līdz šim dzirdētā nosauktu to Lias Guļevskas raidījumu, kur viņa sarunājās ar Normundu Rutuli, bet abi izlikās, ka Rutulis ir Emīls Dārziņš. Retards!). „Sirdslietu aģentūra” ir raidījums par jūtām, kuru agrāk Dzintars Tilaks vadīja ar kādu sievieti un nemitīgi lielījās ar to, ka ar raidījuma palīdzību iepazinušies tik un tik ļubovņiki un piedzimuši tik un tik sīkie. Šoreiz studijā nav sievietes, bet ir ģimenes konsultants Arnolds Cerbulis, lai runātu par to, vai ir iespējama tikai draudzība starp mātītēm un tēviņiem. Netieši raidījuma veidotāji jau sākumā grib norādīt savu viedokli, jo sākuma džinglam, kuru remiksējusi 100.debija, seko Bon Džovi dziesma par „Friends will be friends” tematu.
Abi kungi jau uzreiz pasaka, ka temats ir delikāts, bet tomēr aicina klausītājus sūtīt stāstus ar savu pieredzi uz e-pastu sirdslietas@radio.org.lv. Jau pašā sākumā raidījums mani pārsteidz – Arnolds pasaka, ka sekss patiesībā ir visu laiku ar jebkuru. Skaidrs, ka viņš ir spējīgs džeks. Šī teorija man patīk. Iedomājos, ka man ir sekss ar Djego Forlānu (kruts futbolists no Urugvajas).
Labais stils ir citēt kādu gudru cilvēku, tāpēc Arnolds citē „sengrieķu filozofus”, kas sacījuši, ka tikai starp vīriešiem varot būt draudzība. Te gan viņš piebilst, ka pasaulē pastāv visas krāsas. Tā noteikti ir kāda dziļa doma, ko es nesapratu. Tāpēc vienkārši piedāvāju iepazīties ar dažādām krāsām:



„Sirdslietu aģentūra” ir raidījums par jūtām, bet ne par nāvi, tas nav raidījums par „Es viņu mīlēju, bet viņš nomira”, tas ir raidījums par „Es viņu mīlēju”, kur katrreiz cilvēki zvana un sūta vēstules. Te arī pirmais zvans ar pieredzes stāstu: Kāda kundze atklāj par sevi ļoti intīmus faktus – viņai jāskrien uz autobusu un dators esot nobeidzies (uzmanīgāk, kundzīt, Jūs sākat aizskart nāves tematiku). Viņa stāsta, ka viņai džeku draugi bez kaut kādiem šuri-muri „paskaties manu balto zirgu” bijuši dahuja. Dzintars Tilaks pēc visa sievietes teiktā saprot, ka iepriekšējās dienas viņa aizvadījusi kunga prātā, tāpēc loģisks sestdienas rīta jautājums: „Un kā ir šobrīd?”

Pēc zvana programmas vadītājs un ģimenes konsultants atzīst, ka ir pienākuši laiki, kad arī sievietes var izvēlēties vīrieti, ne tikai sēdēt disenē uz beņķa. Pēdējoreiz disenē uz beņķa sēdēju piektajā klasē. Tas bija diezgan veiksmīgi, jo mani uz deju uzaicināja izsitējs no vienpadsmitās vai divpadsmitās. Nu, baigais prikols, baigis prikols, bet, ja kādam rajonā pateikšu, ka vienreiz dejoju ar Modri, visiem uzreiz baigā cieņa pret mani (jo citādi baidās dabūt pa tauri).

Otrā zvanītāja ir Olita, kas stāsta, ka viņai ir džekdraugs 30 gadu, diezgan garlaicīgs stāsts, bet viņa vismaz atstāj savu telefona numuru, sadalot to četros divciparu skaitļos.
Tālāk džeki spriež, ka vīrieši draudzībā parasti mēģina iepludināt kaut ko citu. Cik saprotu, runa ir par spermu. Tad ir runa par kādu Andru Sloku, kas saka, ka vislabākie draugi ir geji. Patiesībā man pajāt, ko šī Sloka teikusi par džekiem, svarīgs ir viņas uzvārds, jo laikam vēl aizvien Pļavniekos uz kādas mājas sienas var izlasīt dzejoli „Ēriks Sloka pimpi loka”. Domāju, ka tas (locīt pimpi) ir daudz iespaidīgāk nekā domāt, ka geji ir baigie draugi.
Trešais zvanītājs ir kāds džeks, kas grib pārdot kravas busiņu. Tā kā šis ir attiecību un jūtu raidījums, tad nospriežu, ka busiņa ir krava ir pilna ar ģetkām.
Ceturtā zvanītāja stāsta, ka viss ir nepareizi – ja džeks ir smuks, agri vai vēlu to dabūs gultā, bet draugs var būt tikai tāds džeks, kurš ir nesmuks. Šķiet, man šis tas dzīvē jāpārdomā, jo mani draugi īstenībā ir baigie smukulīši. Varbūt tas nozīmē, ka agri vai vēlu dabūšu viņus gultā. Varbūt, bet tad tas būs tik vēlu, ka es jau būšu nolikusi karoti.
Arī džeki piekrīt, ka ir jādraudzējas ar nesmukām meitenēm, jo draugs ir „tēlnieks vai režisors, kas palīdz izkopt sieviešķību”. Tas esot vairāk par „Eu, kāda beibe!”
Nākamais zvans ir garlaicīgs, bet to kompensē nolasīta vēstule, kur kāda vecene atklāj, ka vienreiz pālī nopisusies ar ģimenes draugu, kamēr viņas vīrs, kas bijis vēl lielākā štīmī, gulējis citā istabā. Domāju, ka to var saukt par nelabvēlīgu ģimeni. Dzintars Tilaks šokā un tik maurē: „Kā tas var būt? Kā tas var būt?”

Tālak kāds zvans no sievietes, kas labāk saprot vīriešus un nav devusi pišuku savam drugānam vienu dienu pirms viņa kāzām. Stāsts pilns spriedzes, tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņa no uztraukumu beigās aizmirst pati savu telefona numuru.
Tālāk džeki mētājas ar smalkiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem – zēni no sākuma draudzējas un izliekas par labajiem, bet īstenībā viņiem ir „draudzības Trojas zirgs”, un, kad klāt tiek pievienoti „trakie aģenti” alkohols un tumsa, džeki „kāpj uz bruņmašīnas” – brīnišķīgs pišuka apzīmējums.
„Sirdslietu aģentūra” nav nekāds lētais raidījums, tāpēc te neviens necitē Paulu Koleju, bet gan kādu žurnāla „Cosmopolitan” rakstu. Citātam seko ļoti kolorītas dāmas zvans – viņa elš, runā ar amerikāņu akcentu un atzīst, ka viņai ļoti patīk flirtēt, un rodas iespaids, ka viņa sarunas laikā masturbē. Šai sievietei ir ļoti konkrēti mērķi – viņai vajag atrast čali šim pašam vakaram, ar kuru uzdejot Mazajā ģildē. Pie reizes atzīst, ka viņa pieder džekam, ja viņš labi dejo. Viņa noteikti pieder Reinim Sējānam.

Tā raidījums pietuvojas noslēgumam, kur vismaz džeki ir vienojušies, kur beidzas „tikai draudzība”. Tas ir tad, kad sākas pišuki un saulrieta skatīšanās. Te vēlos piebilst, ka jūnijā divatā ar texxxtu autoru Rihardu Johansonu skatījos saulrietu, klāt piedzerot šampanieti pa četrdesmit četriem latiem, un viņš man uz pleciem uzsedza segu, kad atzinos, ka ir auksti. Šķiet, mūsu „tikai draudzība” ir beigusies...Bet kas vispār ir „tikai draudzība”? Kālab, par to runājot, tiek klāt likts vārds „tikai”, ja reiz draudzība ir kaut kas nozīmīgs un visbiežāk ilglaicīgāks par visiem tiem šuri-muri? Nesākšu runāt par tādu šur tur sastopamu fenomenu kā „sekss pa draugam”, bet kā ar atbildi uz raidījuma sākumā uzdoto jautājumu par to, vai ir iespējama druadzība starp vīrieti un sievieti? Tas ir tāpat kā puslitrs šņabja – viens var izdzert, viens nevar, taču arī veselīgs varētājs nedzer ar domu: „Bļa, kā es varu iedzert! Super! Skatieties – tas ir iespējams!” Un nevarētāji nemēģina pārliecināt varētāju, ka tas taču nav iespējams. Galvenais ir vienkārši mīlēt tos savus džekus.