Pagājušajā nedēļā Igaunijas parlaments ir apstiprinājis partnerattiecību likumprojektu, kas paredz, ka 2016.gadā igauņi varēs likumīgi slēgt viendzimuma partnerattiecības un kļūt par oficiāliem gejiem. Protams, šis fakts satriec Texxxtu kolektīvu, tāpēc EK un SM metās noskaidrot, vai viegli būt zilajam, un, lai tas neizskatītos pēc kaut kādas homoseksuālu veceņu ālēšanās, viņām pievienojās arī FD kungs.

Ar ko tad viendzimuma partnerattiecības atšķiras no viendzimuma laulības? Praktiski ne ar ko. Tās ir tās pašas kāzas, tikai bez baznīcas un gredzeniem, līdz ar to partnerattiecības ir pat finansiāli izdevīgas, jo prasa mazākas investīcijas. Kāzām vienīgais labums ir tas, ka pēc tam var nēsāt gredzenus, kas neprecētiem ļaudīm uz stingrāko esot aizliegti.

Šrēdingera Dimiterēns diemžēl ir ieņēmis mutē ūdeni un neko daudz par vājprātu Igaunijā nesaka, lai arī viņa viedoklis šobrīd būtu zelta vērtē. Tas ir šokējoši, ņemot vērā, ka viss tviteris pilns ar padlām, kas dzied slavas dziesmas faktam, ka Igaunija - pirmā no visām bijušām PSRS valstīm - ir legalizējusi partnerattiecības ne tikai Ādamam un Ievai, bet arī Kainam un Ābelam.

Mēs personīgi ieteiktu uzbūvēt skatu torni Valkā/Valgā un kāst naudu no tūristiem, kuri vēlētos redzēt, ko homoseksuālisms (kas ir visaptverošs jēdziens, jo tas sevī iekļauj arī pederastiju, zoofīliju, liberastiju, tolerastiju, vojerismu, Ebolas vīrusu un atkarību no marihuānas un spaisa) var nodarīt mūsu zemei. Teiksim, ja Valgas pusē pie padebeša zaigotu vienīgi izvirtības, tad būtu skaidrs, ka igauņi pieļāvuši lielu kļūdu, un latvieši varētu gavilēt par to, ka igauņi beidzot izdarījuši kaut ko stulbu, kamēr mēs - visgudrākie. Ja padebešu atšķirības nebūtu īpašas ievērības cienīgas, tad varētu secināt, ka izvirtības galvenokārt koncentrējas galvaspilsētā. Bet Pozitivusa laikā Ainažu robežpunktā visiem igauņiem būtu jāveic seksuālās orientācijas tests un uz kārtējo King Charles uzstāšanos jālaiž tikai godīgi ļaudis.

Vai jāpalielina finansējums aizsardzībai līdz 50% no IKP, lai izvairītos no tiem igauņu zilajiem, kas ordām vien pederastiski grābstīsies gar mūsu morāli? Par vēlu! Kaut arī pirms pāris dienām bīskapi Vatikānā arī safārējušies un sākuši dziedāt dziesmu par to, ka zilie nav jādiskriminē, vakar Latvijas Radio kulta raidījumā “Brīvais mikrofons” klausītāji ne par Igauniju, ne par Sodomu un Vatikānu neminēja ne pušplēsta vārda. Pīzdimiters un Iesalnieks arī neko. Kāpēc? Skaidrs, ka igauņi jau ir klāt un iebiedējuši tautas varenākos domātājus. Gan jau arī viņi Zaķim uzsaukuši tās balsis un Lielo Liepukalnu pārsaukuši par Kupraino kalnu.

Bet kas tad īsti notiek Vatikānā? Vai tiešām bīskapi legalizēja pederastiju un marihuānu? Par otro visoperatīvāk ikvienam pastāstīs Jurģa Liepenieka tvitera profils, bet par zilajiem palaidņiem lasiet vien tālāk.

Latvijas mediji ziņo, ka Vatikāns “pavēris durvis” viendzimuma partnerattiecību leglaizēšanai. Bet vai tiešām? Un kas īsti ir durvju pavēršana? Radioaktīvais polonijs ieies istabā arī pa aizslēgtām durvīm, bet liels lācis un Lielie greizie rati netiks iekšā pat pa atvērtām dubultdurvīm. Kas īsti noticis sinodē un kas tā tāda vispār ir? Mēs - textoļi - zinām!

Sinode ir 2 gadu gara tusofka, kas savā būtībā līdzinās, piemēram, tusofkai “Rīga - kultūras galvaspilsēta urrā!”, kur pārsvara nekas nenotiek, bet laiku pa laikam cilvēki sanāk uz strelku, lai paķērktu, ka mākslai vajag telpu, un par brīvu paēstu un piedzertos. Šobrīd arī Vatikāna norisinās strelka, kur sanākuši bīskapi ar tādām cepurītēm kā žīdiem, tikai krāsainām. Sarkanās cepurītes ir heteroseksuālajiem bīskapiem, bet rozā - gejiem. Tā viņi tur šiverējuši, negulējuši kopā un runājuši par ģimeni, kā arī pārrunāto pierakstījuši kladītē ar 58 nodaļām, lai neaizmirst. Šādu pierakstu esamība liecina par to, ka mācītāji bijuši tādā pālī, ka tēvreizes vietā droši vien noskaitījuši dievmāti. Vai mēs to nosodām? Nekādā gadījumā!

Strelkas sekretārs Bruno ir apmēram tāds kā Ugunsgrēka Zentiņa, tāpēc, satiekoties ar žurnālistiem, izpļāpājies, ka bīskapi nolēmuši, ka gejus nevajag sist krustā, bet gan atbalstīt un žēlot, jo viņi baznīcai var sniegt dažnedažādas dāvanas. Tas gan nenozīmējot, ka viņiem vajadzētu precēties, jo homoseksuālisms vēl aizvien esot grēks, un tā esot teikts Bībelē. Bet kas tad īsti ir teikts Bībelē? Vecajā derībā (3. Mozus 18:22) rakstīts tā: “You shall not lie with a male as one lies with a female; it is an abomination.” Texxxti to tulkotu kā: “Tev nebūs melot vīrietim, kā tu melo sievietei. Tā ir negantība.” Pastāv arī citi tulkojumi, bet diez vai tie ir pareizi, jo mēs izmantojām Visvecāko derību.

Tas, ka gejiem nevajadzētu precēties, protams, interpretēts kā “geju partnerattiecībām būt!”. Arī nelaiķis Janis Pāvils II lasījis Latvijas medijus un sācis kapā griezties otrādi vēl neredzētā ātrumā, tāpēc garīdznieki nobijušies un metušies skaidrot, ka tā jau nemaz nav. Kā bija īstenībā? Jā, sekretārs Bruno ir izpļāpājies, ka ir bijusi runa par pielaidīgāku attieksmi pret homoseksuāliem ļaudīm. Bet kas tas Bruno tāds vispār ir? Viņš ir Zentiņa, kurā vispār nevajadzētu klausīties, un viņš valkā rozā cepurīti. Turklāt šī sinodes tusofka ir tikai tāda diskusija, kurai nav ne doktrīnas, ne likuma, ne dūres spēka. Kāds it kā ir izmetis domu par to, ka geji - tas ir ok -, bet kāds cits atkal teicis, ka tā nav. Kulta blogs katolis.lv kā labo piemēru min ļaudis no Āfrikas valstīm, kur par homoseksuālismu (melošanu vīrietim) liek cietumā.

Pieņemsim, ka Bruno tiešām bija paņēmis uz krūts un izpļāpājis kaut kādas muļķības. Bet, tā kā viņš vēl nav patriekts no Vatikāna un nosūtīts uz Igauniju, ir viens retorisks jautājums. Vai tas, ka Bruno sacīja, ka Baznīca varētu daudz nekašķēties ar tiem, kas melo vīrietim (gejiem), drīzāk nozīmē, to, ka:

a) tas ir pārrunāts;
b) tas nav pārrunāts?

Mēs vairāk liekam uz B. Ko tas nozīmē? Pēc 2 gadiem Latvijas skolās tiks ieviesta ne tikai dzīvesziņas apmācība, bet arī obligātais priekšmets “Pederastija, masturbācija, holokausts un izvarošana - urrā!”. Un tad Zvaigzne ABC izdos Visjaunāko derību, kura noteiks, ka vīrietis var melot ikvienam (pat vīrietim), ja viņš ir noslēdzis partnerattiecību līgumu ar kādu Igaunijas geju. Kurš no ta iegūs? Praktiski ikviens. Bils Klintons varēs drāzt Moniku Levinsku un teikt, ka tā nav bijis. Putins varēs stāstīt, ka neko nezina par to trako ukraiņu ārdīšanos. Un pat Nils U$akovs varēs rīkot atbalsta piketus pats sev un būt par to pārsteigts.

Labdien. Te mēs - Krusta skolas absolventes EK un SM. Šajā skolā mēs ārstējāmies no narkotiku atkarības, homoseksuālisma un visa tā, ko izglītības sistēma mums bija centusies iepotēt caur literatūras hrestomātijas grāmatām. Pasaule ir tāda skola, noteikti aizejiet! Karoče, te mēs - te jauns škandāliņš! Pirms lasāt talāk, lūdzu, paņemiet glāzi ūdens, uzlieciet kādu Kaspara Dimitera ierakstu atskaņotājā, iekārtojieties ērtāk un mazliet pieskarieties sev. Tagad var lasīt tālāk.

Dziesminieks, skolotājs un bandīts Kaspars Dimiters kādu dienu saņēmis vēstuli no Valsts Ieņemšanas dienesta par to, ka vajadzētu samaksāt nodokļus. Patiesībā Dimis vēstuli pat īsti nav lasījis, jo tā esot bijusi ķīniešu valodā un viņam nav naudas tulkam, bet viņš, ieraugot to špergalku, pēc īsa dialoga pašam ar sevi visu sapratis: “Vēstule? Tātad kādam no manis kaut ko vajag. Ķīniešu valodā? Kas Latvijā ir zem Ķīnas tupeles? VID. Ar ko man mūžīgi problēmas? Ar naudu un čekiem. Ko viņi man klūp krāgā? Ā, gan jau nodokļi nav samaksāti.”

Kaspars ir iznīdējis verga gēnu sevī, tāpēc i negrasās maksāt tos nodokļus. Vien trīs lietas:
1) Viņš uzskata, ka tādu izpriecu var atļauties tikai tie, kam ir nauda, bet viņam, redz, tādas neesot (tāpēc viņš arī nav nolīdzis tulku vēstules lasīšanai). Šis ir tik loģisks priekšlikums, ka to vajadzētu padarīt par likumu, vēlams - krimināllikumu vai Dieva likumu.
2) Viņš rakstīšanu un dziedāšanu neuzskata par darbu, tāpēc nekādi nodokļi nav jāmaksā. Pareizi ir - tā tik vēl trūka, lai būtu jāmaksā par atpūtu!
3) Pizdimiteram nepatīk, kā tiek tērēta nodokļu nauda: homoseksuālisma propogandai, karam un bibliotēkai. Diez kas nav, jo Kaspars ir tradicionālo vērtību aizstāvis, tiesa, šīs tradīcijas ir zināmas vien viņam pašam.

Tomēr jautrais dziedātājs un dzejnieks apzinās, ka pārkāpj likumu, un ir gatavs par to saņemt sodu. Viņš arī atvieglo tiesu ļaužu ikdienu, un pats sev izdomā soda veidu - Kaspars ierosina, ka mēs visi varētu satikties Doma laukumā, kur viņam tiktu izpizdjīts nāvessods. Viņš nav precizējis, kā tieši vēlas aiziet viņsaulē. Labu padomu diemžēl sniegt mēs nevarēsim, jo nāvessodi nav Textu specialitāte, tomēr Textu specialiāte ir gaumīgas detaļas un glamūrs, tāpēc, lai kāds arī nebūtu šis dzīvības atņemšanas paņēmiens, mēs ierosinām, ka tas varētu notikt, kamēr Kaspars uz akustenes spēlē “Jautru dziesmiņu sev pašam”. Kaut kur netālu ir jābūt arī divām glāzēm ūdens - uz vienas uzraksts “YAY”, uz otras - “NAY”, lai garāmgājēji varētu mest sīknaudu attiecīgajā glāzē, atbilstoši savai iekšējai sajūtai. No samestās naudas nodokļi netiks mesti, jo Kaspars pasākumā piedalīsies prieka pēc. Tā tik vēl trūka, lai par mešanu būtu jāmaksā nodokļi!

Iespējams, Pizdimitera kungs ir palaidis garām to, ka ir beigušies ne tikai čekas laiki, bet arī nāvessoda laiki. Nu, neko - nāksies atjaunot. Šobrīd Latvijas tēls ir tik nestabils kā piedzēries Vilis Krištopans, tāpēc inovatīvas metodes mums ir nepieciešamas kā darvas piliens medus mucā. Kurš būs tik drosmīgs pateikt, ka publiski nāvessodi Doma laukumā nav labs tūristu pievilināšanas Instrumenti? Tas noteikti nebūs Raimonds Bartaševics, jo nedzīvojam Āfrikā, kur nāvessods mētājas uz katra stūra.

Pats Kaspars Pizdimiters kādā no savām dziesmām atzinis, ka nomirt ir vienīgais sākums, tāpēc nav ne mazāko šaubu, ka pēc randiņa ar elektrisko krēslu viss tikai sāksies. Un Kaspars neuzvedīsies kā apmaldījies kucēns - viņš zinās, ko darīt, jo ir šo to iemācījies par aizkapa valstību: “Pasaules ir tāda skola, kur mani māca nebūt dzīvam.” Tiesa, kādā citā dziesmā Kaspars arī apgalvo, ka “Tu negribi nomirt, jo nav tādas beigties gribas”. Tas nozīmē, ka vispār Latvijas Eltons Džons labprāt gribētu palikt dzīvs, jo cīņa pret homoseksuālismu ir tikai sākusies un vismaz līdz nākamā gada praidam vajadzētu izvilkt. Ko darīt? Nevajag vairāk kā palikt uz vietas - dzīvot, mīlēt un nemirt, vien trīs lietas.

Varam secināt, ka Kaspars ir kā Dana no “Ugunsgrēka” - īsti jau mirt negrib, bet šovu vajag. Un reizēm jau ir tā, ka negribas, bet vajag. Fizikas pasaulē šis fenomens ir pazīstams kā Šrēdingera dimiterēns. Piemēram, ja esi jau tūtā, bet pudelē palicis 100 gr šņabja, tas ir jāizdzer, jo tādus sīkumus atstāt labākiem vai sliktākiem laikiem nedrīkst. Tātad, ja šis šņabja atlikums tiek izdzerts, tu esi gudrs atomu līmenī, bet pilnīgs cirvis zematomu līmenī, jeb, īsāk sakot - tu esi Šrēdingera dimiterēns. Neuztraucieties, ja par šo paradoksu neko neesat videnē dzirdējuši - to mēs iemācījāmies Krusta skolā. Noteikti aizejiet!

Nāve un nodokļi Latvijā jau izsenis ir tabu temati (atšķirībā no homoseksualitātes, kara un bibliotēkas), tāpēc nav liels brīnums, ka inteliģence un citi nenobrieduši nejēgas kaunīgi novēršas un klusē. Bet vai mēs - komunisti - klusēsim arī pēc šova “Nāves ēnā” Doma laukumā? Vai mūsu sirdis paliks tik aukstas kā nakts Zosēnos? Droši vien, bet Latvijas kļūs par pirmo valsti pasaulē, kuras iedzīvotājs (?) izdevis albumu pēc savas nāves. Vai mūsu tumšie prāti ko sapratīs un iemācīsies no Kaspara perspektīvās nāves? Vai arī nāvessoda izpildes vieta tomēr nav nejauša kaprīze, bet gan rūpīgi pārdomāta stratēģija? Jo kāpēc nomirt Doma laukumā, ja var nomirt Ķīšezera maliņā? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem meklējiet Kaspara jaunākajā albumā “Geji Ahujeļi”. Tas būs pieejama lejuplādēšanai iTunes un Ellē, bet vēl nav. Pagaidām ir pieejams tikai ieskats pirmā singla lirikā. Pagrieziet skaļāk un dziediet līdzi! Ar jums kopā bija EK un SM, paldies par uzmanību un tiekamies atkal kaut kad, pofigkad! Atā.

Normālu cilvēku vietā ir geji,
Svētie klusē, runā tikai zmeji.
Skolā māca, ka Dievs ir karš.
Diemžēl man kaut kas ir īss,
Bet es gribētu, lai ir garš.

Šķiet, ka texxxti ir uzkāpuši uz korķa, no kura netiek nost, jo tas ir lipīgs, jo visi pēc kārtas kavē savus darbu nodošanas termiņus. Labā ziņa ir tā, ka par sodu kārtīgi pievilksimies, bet sliktā ziņa ir tā, ka esmu saņēmusies pārtraukt slinkuma uzvaras gājienu. No sākuma pēc kāda lasītāja ieteikuma gribēju rakstīt par, IMDBprāt, sliktāko filmu par supervaroņiem - zīdaiņiem, bet tā bija tik bezsakarīga, ka nebija, ko teikt. Tad dienu pavadīju Amsterdamas praidā un gejbārā, bet tas bija tik koši, bet bezsižetiski, ka arī nav, ko teikt. Tad sapriecājos par pajoļa Dimitera domu atteikties no pilsonības, bet tā biju sapriecājusies, ka neko nevarēju pateikt. Tā ar slavenās žurnālistes Zanes Penezes palīdzību nonācu pie Latvijas Radio raidījuma „Sirdslietu aģentūra”.
Dažs varbūt domās, ka rakstīt par radio nav gluži ētiski, jo tad spļauju akā, no kuras pati esmu dzērusi. Jā, atzīstu, ka Latvijas Radio esmu dzērusi ne vienu reizi vien, bet, pirmkārt, man pohuj, otrkārt, iespļaušana akā nemaz nav nekas šausmīgi traks. Tas ir līdzīgi kā savu puņķu nogaršošana. Un lai neviens man nemēģina iestāstīt, ka to nekad nav darījis!
„Sirdslietu aģentūra” nebūt nav sliktākais Latvijas Radio raidījums (par šausmīgāko no līdz šim dzirdētā nosauktu to Lias Guļevskas raidījumu, kur viņa sarunājās ar Normundu Rutuli, bet abi izlikās, ka Rutulis ir Emīls Dārziņš. Retards!). „Sirdslietu aģentūra” ir raidījums par jūtām, kuru agrāk Dzintars Tilaks vadīja ar kādu sievieti un nemitīgi lielījās ar to, ka ar raidījuma palīdzību iepazinušies tik un tik ļubovņiki un piedzimuši tik un tik sīkie. Šoreiz studijā nav sievietes, bet ir ģimenes konsultants Arnolds Cerbulis, lai runātu par to, vai ir iespējama tikai draudzība starp mātītēm un tēviņiem. Netieši raidījuma veidotāji jau sākumā grib norādīt savu viedokli, jo sākuma džinglam, kuru remiksējusi 100.debija, seko Bon Džovi dziesma par „Friends will be friends” tematu.
Abi kungi jau uzreiz pasaka, ka temats ir delikāts, bet tomēr aicina klausītājus sūtīt stāstus ar savu pieredzi uz e-pastu sirdslietas@radio.org.lv. Jau pašā sākumā raidījums mani pārsteidz – Arnolds pasaka, ka sekss patiesībā ir visu laiku ar jebkuru. Skaidrs, ka viņš ir spējīgs džeks. Šī teorija man patīk. Iedomājos, ka man ir sekss ar Djego Forlānu (kruts futbolists no Urugvajas).
Labais stils ir citēt kādu gudru cilvēku, tāpēc Arnolds citē „sengrieķu filozofus”, kas sacījuši, ka tikai starp vīriešiem varot būt draudzība. Te gan viņš piebilst, ka pasaulē pastāv visas krāsas. Tā noteikti ir kāda dziļa doma, ko es nesapratu. Tāpēc vienkārši piedāvāju iepazīties ar dažādām krāsām:



„Sirdslietu aģentūra” ir raidījums par jūtām, bet ne par nāvi, tas nav raidījums par „Es viņu mīlēju, bet viņš nomira”, tas ir raidījums par „Es viņu mīlēju”, kur katrreiz cilvēki zvana un sūta vēstules. Te arī pirmais zvans ar pieredzes stāstu: Kāda kundze atklāj par sevi ļoti intīmus faktus – viņai jāskrien uz autobusu un dators esot nobeidzies (uzmanīgāk, kundzīt, Jūs sākat aizskart nāves tematiku). Viņa stāsta, ka viņai džeku draugi bez kaut kādiem šuri-muri „paskaties manu balto zirgu” bijuši dahuja. Dzintars Tilaks pēc visa sievietes teiktā saprot, ka iepriekšējās dienas viņa aizvadījusi kunga prātā, tāpēc loģisks sestdienas rīta jautājums: „Un kā ir šobrīd?”

Pēc zvana programmas vadītājs un ģimenes konsultants atzīst, ka ir pienākuši laiki, kad arī sievietes var izvēlēties vīrieti, ne tikai sēdēt disenē uz beņķa. Pēdējoreiz disenē uz beņķa sēdēju piektajā klasē. Tas bija diezgan veiksmīgi, jo mani uz deju uzaicināja izsitējs no vienpadsmitās vai divpadsmitās. Nu, baigais prikols, baigis prikols, bet, ja kādam rajonā pateikšu, ka vienreiz dejoju ar Modri, visiem uzreiz baigā cieņa pret mani (jo citādi baidās dabūt pa tauri).

Otrā zvanītāja ir Olita, kas stāsta, ka viņai ir džekdraugs 30 gadu, diezgan garlaicīgs stāsts, bet viņa vismaz atstāj savu telefona numuru, sadalot to četros divciparu skaitļos.
Tālāk džeki spriež, ka vīrieši draudzībā parasti mēģina iepludināt kaut ko citu. Cik saprotu, runa ir par spermu. Tad ir runa par kādu Andru Sloku, kas saka, ka vislabākie draugi ir geji. Patiesībā man pajāt, ko šī Sloka teikusi par džekiem, svarīgs ir viņas uzvārds, jo laikam vēl aizvien Pļavniekos uz kādas mājas sienas var izlasīt dzejoli „Ēriks Sloka pimpi loka”. Domāju, ka tas (locīt pimpi) ir daudz iespaidīgāk nekā domāt, ka geji ir baigie draugi.
Trešais zvanītājs ir kāds džeks, kas grib pārdot kravas busiņu. Tā kā šis ir attiecību un jūtu raidījums, tad nospriežu, ka busiņa ir krava ir pilna ar ģetkām.
Ceturtā zvanītāja stāsta, ka viss ir nepareizi – ja džeks ir smuks, agri vai vēlu to dabūs gultā, bet draugs var būt tikai tāds džeks, kurš ir nesmuks. Šķiet, man šis tas dzīvē jāpārdomā, jo mani draugi īstenībā ir baigie smukulīši. Varbūt tas nozīmē, ka agri vai vēlu dabūšu viņus gultā. Varbūt, bet tad tas būs tik vēlu, ka es jau būšu nolikusi karoti.
Arī džeki piekrīt, ka ir jādraudzējas ar nesmukām meitenēm, jo draugs ir „tēlnieks vai režisors, kas palīdz izkopt sieviešķību”. Tas esot vairāk par „Eu, kāda beibe!”
Nākamais zvans ir garlaicīgs, bet to kompensē nolasīta vēstule, kur kāda vecene atklāj, ka vienreiz pālī nopisusies ar ģimenes draugu, kamēr viņas vīrs, kas bijis vēl lielākā štīmī, gulējis citā istabā. Domāju, ka to var saukt par nelabvēlīgu ģimeni. Dzintars Tilaks šokā un tik maurē: „Kā tas var būt? Kā tas var būt?”

Tālak kāds zvans no sievietes, kas labāk saprot vīriešus un nav devusi pišuku savam drugānam vienu dienu pirms viņa kāzām. Stāsts pilns spriedzes, tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņa no uztraukumu beigās aizmirst pati savu telefona numuru.
Tālāk džeki mētājas ar smalkiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem – zēni no sākuma draudzējas un izliekas par labajiem, bet īstenībā viņiem ir „draudzības Trojas zirgs”, un, kad klāt tiek pievienoti „trakie aģenti” alkohols un tumsa, džeki „kāpj uz bruņmašīnas” – brīnišķīgs pišuka apzīmējums.
„Sirdslietu aģentūra” nav nekāds lētais raidījums, tāpēc te neviens necitē Paulu Koleju, bet gan kādu žurnāla „Cosmopolitan” rakstu. Citātam seko ļoti kolorītas dāmas zvans – viņa elš, runā ar amerikāņu akcentu un atzīst, ka viņai ļoti patīk flirtēt, un rodas iespaids, ka viņa sarunas laikā masturbē. Šai sievietei ir ļoti konkrēti mērķi – viņai vajag atrast čali šim pašam vakaram, ar kuru uzdejot Mazajā ģildē. Pie reizes atzīst, ka viņa pieder džekam, ja viņš labi dejo. Viņa noteikti pieder Reinim Sējānam.

Tā raidījums pietuvojas noslēgumam, kur vismaz džeki ir vienojušies, kur beidzas „tikai draudzība”. Tas ir tad, kad sākas pišuki un saulrieta skatīšanās. Te vēlos piebilst, ka jūnijā divatā ar texxxtu autoru Rihardu Johansonu skatījos saulrietu, klāt piedzerot šampanieti pa četrdesmit četriem latiem, un viņš man uz pleciem uzsedza segu, kad atzinos, ka ir auksti. Šķiet, mūsu „tikai draudzība” ir beigusies...Bet kas vispār ir „tikai draudzība”? Kālab, par to runājot, tiek klāt likts vārds „tikai”, ja reiz draudzība ir kaut kas nozīmīgs un visbiežāk ilglaicīgāks par visiem tiem šuri-muri? Nesākšu runāt par tādu šur tur sastopamu fenomenu kā „sekss pa draugam”, bet kā ar atbildi uz raidījuma sākumā uzdoto jautājumu par to, vai ir iespējama druadzība starp vīrieti un sievieti? Tas ir tāpat kā puslitrs šņabja – viens var izdzert, viens nevar, taču arī veselīgs varētājs nedzer ar domu: „Bļa, kā es varu iedzert! Super! Skatieties – tas ir iespējams!” Un nevarētāji nemēģina pārliecināt varētāju, ka tas taču nav iespējams. Galvenais ir vienkārši mīlēt tos savus džekus.

Televīzijas kanāls TV3 ir nācis klajā ar jaunu, svaigu, skandalozu raidījumu "Vīrietis uz paklāja". Par vadītājām izvēlētas mūžam atraktīvā Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēja, mārketinga speciāliste Leonarda Ķestere un LNT kādreizējā dīva Elīna Doļģe. Viena no mulsinošākajām lietām šī raidījuma sakarā ir jau pats nosaukums - kāpēc vīrietis atrodas uz paklāja? Pievērsu uzmanību, ka paklāja nav pat raidījuma studijā, tāpēc galīgi nesaprotu, kāds tur ir kopsakars. Saprotu, ka raidījuma koncepcija ir provocēt vīrieti uz atklātu sarunu par sievietēm, likt viņam emocionāli atkailināties, lai skatītājām ļautu izprast, kas tad īsti darās pretējā dzimuma galvā. Bet paklāju nevaru saistīt ar neko atkailinošu, drīzāk jau piesedzošu - galu galā tā pamatfunkcija ir nosegt grīdu un vajadzības gadījumā ar to var piesegties arī, piemēram, vīrietis. Reiz kādās jautrās viesībās pati tiku ietīta paklājā, tāpēc zinu, par ko runāju.

Domāju, ka šāda raidījuma veiksme lielā mērā ir atkarīga no raidījuma vadītājām - lai gan, protams, jāpieturas pie scenārija un iepriekš sacerētajiem jautājumiem vāciņos, raidījuma groži savās rokās ieraksta laikā jātur personībai/personībām. Ņemot vērā manu personīgo pieredzi ar Leonardu Ķesteri lekciju laikā LKA un atklātās intervijas presē, varu minēt, ka viņu varētu uzdrīkstēties saukt par "personību", taču šķiet, ka vadītājas ampluā Leonarda tomēr vēl nav iejutusies un gluži to pašu var teikt par Elīnu Doļģi. Ja Māris Grigalis viņu Tautas balss laikā mēdza pavilkt uz zoba, un viņa bija mīlīgi sašutusi vai patīkami samulsusi, tad "Vīrietī uz paklāja" viņai būtu jābūt tai, kura liek mulst un sarkt, bet tā nav. Latvijā viens no spilgtākajiem piemēriem veiksmīga provokatīva raidījuma vadītāja izvēles gadījumā, manuprāt, ir Dāvids - pretrunīgi vērtēts, kas reitingiem tikai nāca par labu, un sarunu veidoja kaut kā dabiski un bez liekas pietātes pret raidījuma viesiem.

Vēl nesaprotu, kāpēc abām raidījuma vadītājām un citkārt arī viesiem (piemēram, Pēra gadījumā) vajadzīga tik milzīga deva kosmētikas. Nu jā, televīzijas formāts to, protams, pieprasa, bet nu tas tiešām izskatās ārkārtīgi nedabiski, man nepatīk. It kā jau ar to kosmētiku nepietiktu, vēl arī mugurā ir jāuztērpj kaut kādi spilgti murgi, lai vēl vairāk pasvītrotu šī raidījuma "skandalozitāti". Ja Baiba Sipeniece dažkārt velk tos lampu abražūrus, tad Leonardai Ķesterei un Elīnai Doļģei ir izvēlētas klaunu drēbes. Gadījumā, ja raidījuma viesis būs gejs, tad jāizskatās drusku pēc transvestītēm, vienai uzmaucot galvā sarkanu parūku, bet otrai tauriņu ap kaklu. Turpretim, ja raidījumā ir meksikāņu pavārs, tad jāuzvelk spilgti sarkanas kleitas, kas simbolizē vēršu cīņu sarkanos galdautus un asos čilli piparus. Ticu, ka tad, ja raidījumā būs kāds latviešu folkloras izpildītājs, tad viņām būs pastalas un tautu tērpi, bet tad, ja rokstārs - ādas bikses un aliņš rokās. Man liekas, ka tām asociācijām tērpos, ja tādas ir, jābūt nedaudz smalkākām, jo jebkuras burtiskas asociācijas izskatās triviāli.

Katrā raidījumā piedalās arī četras ekspertes, kuras ik pa brīdim komentē raidījumā notiekošo, ko radījuma viesis, cik var saprast, nedzird un neredz. Esmu pārliecināta, ka to eksperšu ir par daudz, jo viņām pēc katra sižeta gabaliņa dod aptuveni minūti, lai visām reizē izkliegtu savu viedokli. Ja es būtu eksperte, visdrīzāk sēdētu un klusētu, jo man, ja vien nesēžu ar draugiem pie bāra letes, nepatīk rauties pie vārda, lai beigās vēl pateiktu kaut ko tādu, kas jau tāpat visiem pa lielam skaidrs. Varbūt "Vīrietis uz paklāja" vienkārši ir pārāk īss (aptuveni divdesmit minūtes un četri centimetri), lai ļautu vadītājām atbrīvoties no spriedzes, bet ekspertēm pa kārtai izrunāties.

Atzīšos, ka esmu redzējusi visus raidījumus, jo man dažkārt patīk sērfot pa TV3 lapas "play" jeb ierakstu sadaļu, kā arī tāpēc, ka katru nedēļu domāju, ka attiecīgi jaunāko no raidījumiem analizēšu šeit, bet katru reizi to neizdarīju, jo biju aizņemta ar citām ļoti svarīgām lietām. Šoreiz nedaudz tuvāk pievērsīšos raidījumam ar Pēru, jo to ņēmu un noskatījos divas reizes vairāk par pārējiem. Pieteikumā norādīts, ka tiks sniegtas atbildes uz diviem jautājumiem - cik nosodoša pret homoseksuāļiem ir sabiedrība un ko par sievietēm domā vīrieši, kuri nevēlas ievilkt viņas gultā. Man jau liekas, ka arī heteroseksuāli vīrieši par sievietēm mēdz domāt arī citās, ne tikai gultā ievilkšanas kategorijās, bet varbūt esmu vienkārši naivs cilvēks.

Katrs raidījums iesākas ar intrigu, jo ekspertēm (šajā gadījumā tās ir Baiba Strautmane, Ieva Adams, Marta Kukarāne, Dace Dēnava) tiek nodota kaste, kurā atrodas raidījuma viešņas pašas izvēlētas sevi raksturojošas lietas, un sievietēm ir jāatmin, kam tās pieder. Pēra gadījumā tur ir Rušdi grāmata, puķains krekls, kuru ekspertes sākotnēji piedēvē transvestītam, bet vēlāk jau hipijam - divas subkultūras, kuras itin viegli sajaukt, frizieru lietas un žurnāls "Kas jauns", pēc kuru aplūkošanas ekspertes nekļūdīgi atmin, kas būs viesis.

Viss raidījums ir tik ļoti centrēts uz jautājumiem tikai par un ap gejiem, ka tas kļūst pagalam apnicīgi. Pati esence slēpjas jau atbildē uz vienu no pirmajiem jautājumiem - kāpēc Pērs nav palicis Amsterdamā, jo tur geji tiek atzīti un netiek "ielikti kādā īpašā kastītē" - Pēra dzīve nesastāv tikai no tā, ka viņš ir gejs. Te man atkal jāpiemin Dāvids, kurš Dienas pielikumā Izklaide katram iesaka noskatīties filmu "Vientuļais vīrs", lai saprastu, ka dzīve nesastāv no kaut kādām minoritātēm, un vissvarīgākais ir cilvēka jūtas un iekšējā pasaule. Man tuvs draugs, kurš gan dažkārt tiešām mēdz nebūt attapīgāko cilvēku topa augšgalā, noskatoties šo filmu, vispār nesaprata, ka galvenais varonis ir gejs. Tālākie jautājumi, piemēram, par to, vai tas, ka frizieris ir gejs, ir pluss, vispār nav apspriežami - tam kliegdamas piekrīt arī ekspertes. Tikpat labi varētu pajautāt taksometra šoferim, vai tas ir pluss, ka viņš ir heteroseksuāls. Varbūt varētu likties, ka man mājās pie sienas karājas varavīkšņu krāsu karogs, kuru vienreiz gadā uzvelku mastā praida laikā, bet tā geju tāpat kā narkotiku tēma ir tiktāl jau visur izvazāta, ka mani vienmēr sadusmo. "Vai tu gribi bērnus?" "Vai viens no Jums uzņemas sievietes, bet otrs vīrieša lomu?" "Vai tad, kad sastrīdaties, dodat viens otram pa purnu?" - Pērs sniedz atbildes uz šiem jautājumiem, beidzot "izklīdinot" visus sabiedrībā esošos miit(us). Smieklīgi, kad vienā reizē Elīna Doļģe riktīgi samulst, jo uz viņas jautājumu, kā ir, kad sievietes mēģina kādu džeku nokoļīt, bet viņš izrādās gejs, uzdod pretjautājumu, vai viņai tā ir bijis. Godīgi sakot - man tā tiešām nav bijis. Zinu, ka manai draudzenītei EK gan kaut kā tamlīdzīgi ir bijis.

Iesaku noskatīties visiem, kuriem patīk raidījumi ar produktu izvietošanu, un ir vēlme uzzināt, kas, Pēraprāt, ir īsts vīrietis (atrast var šeit - http://www.tv3play.lv/play/242257/?autostart=true).