Labdien. Te mēs - Krusta skolas absolventes EK un SM. Šajā skolā mēs ārstējāmies no narkotiku atkarības, homoseksuālisma un visa tā, ko izglītības sistēma mums bija centusies iepotēt caur literatūras hrestomātijas grāmatām. Pasaule ir tāda skola, noteikti aizejiet! Karoče, te mēs - te jauns škandāliņš! Pirms lasāt talāk, lūdzu, paņemiet glāzi ūdens, uzlieciet kādu Kaspara Dimitera ierakstu atskaņotājā, iekārtojieties ērtāk un mazliet pieskarieties sev. Tagad var lasīt tālāk.

Dziesminieks, skolotājs un bandīts Kaspars Dimiters kādu dienu saņēmis vēstuli no Valsts Ieņemšanas dienesta par to, ka vajadzētu samaksāt nodokļus. Patiesībā Dimis vēstuli pat īsti nav lasījis, jo tā esot bijusi ķīniešu valodā un viņam nav naudas tulkam, bet viņš, ieraugot to špergalku, pēc īsa dialoga pašam ar sevi visu sapratis: “Vēstule? Tātad kādam no manis kaut ko vajag. Ķīniešu valodā? Kas Latvijā ir zem Ķīnas tupeles? VID. Ar ko man mūžīgi problēmas? Ar naudu un čekiem. Ko viņi man klūp krāgā? Ā, gan jau nodokļi nav samaksāti.”

Kaspars ir iznīdējis verga gēnu sevī, tāpēc i negrasās maksāt tos nodokļus. Vien trīs lietas:
1) Viņš uzskata, ka tādu izpriecu var atļauties tikai tie, kam ir nauda, bet viņam, redz, tādas neesot (tāpēc viņš arī nav nolīdzis tulku vēstules lasīšanai). Šis ir tik loģisks priekšlikums, ka to vajadzētu padarīt par likumu, vēlams - krimināllikumu vai Dieva likumu.
2) Viņš rakstīšanu un dziedāšanu neuzskata par darbu, tāpēc nekādi nodokļi nav jāmaksā. Pareizi ir - tā tik vēl trūka, lai būtu jāmaksā par atpūtu!
3) Pizdimiteram nepatīk, kā tiek tērēta nodokļu nauda: homoseksuālisma propogandai, karam un bibliotēkai. Diez kas nav, jo Kaspars ir tradicionālo vērtību aizstāvis, tiesa, šīs tradīcijas ir zināmas vien viņam pašam.

Tomēr jautrais dziedātājs un dzejnieks apzinās, ka pārkāpj likumu, un ir gatavs par to saņemt sodu. Viņš arī atvieglo tiesu ļaužu ikdienu, un pats sev izdomā soda veidu - Kaspars ierosina, ka mēs visi varētu satikties Doma laukumā, kur viņam tiktu izpizdjīts nāvessods. Viņš nav precizējis, kā tieši vēlas aiziet viņsaulē. Labu padomu diemžēl sniegt mēs nevarēsim, jo nāvessodi nav Textu specialitāte, tomēr Textu specialiāte ir gaumīgas detaļas un glamūrs, tāpēc, lai kāds arī nebūtu šis dzīvības atņemšanas paņēmiens, mēs ierosinām, ka tas varētu notikt, kamēr Kaspars uz akustenes spēlē “Jautru dziesmiņu sev pašam”. Kaut kur netālu ir jābūt arī divām glāzēm ūdens - uz vienas uzraksts “YAY”, uz otras - “NAY”, lai garāmgājēji varētu mest sīknaudu attiecīgajā glāzē, atbilstoši savai iekšējai sajūtai. No samestās naudas nodokļi netiks mesti, jo Kaspars pasākumā piedalīsies prieka pēc. Tā tik vēl trūka, lai par mešanu būtu jāmaksā nodokļi!

Iespējams, Pizdimitera kungs ir palaidis garām to, ka ir beigušies ne tikai čekas laiki, bet arī nāvessoda laiki. Nu, neko - nāksies atjaunot. Šobrīd Latvijas tēls ir tik nestabils kā piedzēries Vilis Krištopans, tāpēc inovatīvas metodes mums ir nepieciešamas kā darvas piliens medus mucā. Kurš būs tik drosmīgs pateikt, ka publiski nāvessodi Doma laukumā nav labs tūristu pievilināšanas Instrumenti? Tas noteikti nebūs Raimonds Bartaševics, jo nedzīvojam Āfrikā, kur nāvessods mētājas uz katra stūra.

Pats Kaspars Pizdimiters kādā no savām dziesmām atzinis, ka nomirt ir vienīgais sākums, tāpēc nav ne mazāko šaubu, ka pēc randiņa ar elektrisko krēslu viss tikai sāksies. Un Kaspars neuzvedīsies kā apmaldījies kucēns - viņš zinās, ko darīt, jo ir šo to iemācījies par aizkapa valstību: “Pasaules ir tāda skola, kur mani māca nebūt dzīvam.” Tiesa, kādā citā dziesmā Kaspars arī apgalvo, ka “Tu negribi nomirt, jo nav tādas beigties gribas”. Tas nozīmē, ka vispār Latvijas Eltons Džons labprāt gribētu palikt dzīvs, jo cīņa pret homoseksuālismu ir tikai sākusies un vismaz līdz nākamā gada praidam vajadzētu izvilkt. Ko darīt? Nevajag vairāk kā palikt uz vietas - dzīvot, mīlēt un nemirt, vien trīs lietas.

Varam secināt, ka Kaspars ir kā Dana no “Ugunsgrēka” - īsti jau mirt negrib, bet šovu vajag. Un reizēm jau ir tā, ka negribas, bet vajag. Fizikas pasaulē šis fenomens ir pazīstams kā Šrēdingera dimiterēns. Piemēram, ja esi jau tūtā, bet pudelē palicis 100 gr šņabja, tas ir jāizdzer, jo tādus sīkumus atstāt labākiem vai sliktākiem laikiem nedrīkst. Tātad, ja šis šņabja atlikums tiek izdzerts, tu esi gudrs atomu līmenī, bet pilnīgs cirvis zematomu līmenī, jeb, īsāk sakot - tu esi Šrēdingera dimiterēns. Neuztraucieties, ja par šo paradoksu neko neesat videnē dzirdējuši - to mēs iemācījāmies Krusta skolā. Noteikti aizejiet!

Nāve un nodokļi Latvijā jau izsenis ir tabu temati (atšķirībā no homoseksualitātes, kara un bibliotēkas), tāpēc nav liels brīnums, ka inteliģence un citi nenobrieduši nejēgas kaunīgi novēršas un klusē. Bet vai mēs - komunisti - klusēsim arī pēc šova “Nāves ēnā” Doma laukumā? Vai mūsu sirdis paliks tik aukstas kā nakts Zosēnos? Droši vien, bet Latvijas kļūs par pirmo valsti pasaulē, kuras iedzīvotājs (?) izdevis albumu pēc savas nāves. Vai mūsu tumšie prāti ko sapratīs un iemācīsies no Kaspara perspektīvās nāves? Vai arī nāvessoda izpildes vieta tomēr nav nejauša kaprīze, bet gan rūpīgi pārdomāta stratēģija? Jo kāpēc nomirt Doma laukumā, ja var nomirt Ķīšezera maliņā? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem meklējiet Kaspara jaunākajā albumā “Geji Ahujeļi”. Tas būs pieejama lejuplādēšanai iTunes un Ellē, bet vēl nav. Pagaidām ir pieejams tikai ieskats pirmā singla lirikā. Pagrieziet skaļāk un dziediet līdzi! Ar jums kopā bija EK un SM, paldies par uzmanību un tiekamies atkal kaut kad, pofigkad! Atā.

Normālu cilvēku vietā ir geji,
Svētie klusē, runā tikai zmeji.
Skolā māca, ka Dievs ir karš.
Diemžēl man kaut kas ir īss,
Bet es gribētu, lai ir garš.

kāpēc serbiem tik bieži tiek dots vārds dragans? protams, tāpēc, ka viņi dragā vienā laidā. kā pierādījumu lieku priekšā tvnet.lv un gandrīz visos citos latviešu ziņu portālos publicēto ziņu par to, ka "serbs nejauši nogalina haizivi".
pirms dažām nedēļām tūristu prātus izbiedēja ziņa, ka ēģiptes kūrortā šarmelšeihā neīsā laikā viena un tā pati haizivs sakodusi vairākus cilvēkus, vienam nokodusi roku, citam kāju, vēl citam - dzīvību. kā tieši viņi noteikuši, ka visu paveikusi viena un tā pati zivtiņa, nav īsti skaidrs. taču saprotams, ka ēģiptē, kurā ienākumi no tūrisma ir aptuveni miljards procentu no valsts budžeta, tā ir visai nepatīkama situācija.
pirms ejam tālāk, gribu pastāstīt, ka haizivis ir viens no maniem mīļākajiem dzīvniekiem. ne velti tad, kad iepazinos ar vienu no saviem labākajiem draugiem, uzreiz paziņoju, ka viņš ir salauzis man sirdi, jo bija uzvlicis jaku ar haizivs zobiem. mīts par to, ka haizivis to vien grib kā apēst cilvēkus, ir vēl mītiskāks mīts nekā tas, ka visi džeki grib tikai pisties, par to liecina divas galvenās mīta pazīmes. pirmkārt, mītam ir autors - stīvens spīlbergs (skatīt filmas "žokļi", "žokļi 2" un "avatars"). otrkārt, patiesībā haizivju uzbrukumi cilvēkiem ir ļoti reti. kā piemēru varu sniegt floridas dabas muzeja informāciju "par haizivju uzbrukumiem laikā no 1990. līdz 2008. gadam". protams, ir arī citi informācijas avoti, kas piedāvā citus skaitļus, taču nekur neatradīsit vairāk vai mazāk ticamus datus par to, ka haizivju upuru skaits būtu kaut kādā veidā ņemams vērā. katru gadu krītoši kokosrieksti nogalina ap 150 cilvēku, bet tas nenozīmē, ka cilvēki baigi no tiem baidītos, jo stīvens spīlbergs nav uztaisījis atbilstošu filmu. manuprāt, te ir darbiņš jaunajiem režisoriem.
turklāt šarmelšeiha, kas atrodas sarkanās jūras krastā, nu galīgi nav topu augšgalā pat to nereto haizvju uzbrukumu skaita ziņā, tāpēc varbūt jāpadomā, kāpēc pēkšņi īsā laikā ir notikuši vairāki izbrukumi. piemēram, sazvērstības teorija žurnālā "sestdiena" vēsta, ka ēģiptes nedraugi netālu no tās krastiem izmetuši kravu ar vecu gaļu, kas tagad pievilina haizivis.
bet nu atpakaļ pie serba. kā jau katrs prikols, arī šis sācies ar "paturi aliņu!". tieši to piedzēries dragans palūdzis savam draugam milovananm, un devies uz tramplīnu, lai ielektu ūdenī šarmelšeihas pludmalē. ārā bijis jau tumšs, tāpēc milovans centies noteikt dragana piezemēšanās brīdi pēc dzirdes, tātad pēc plunkšķa, bet plunkšķi nav sagaidījis. tā kā skaidrs, ka, lai cik cilvēks piedzēries arī būtu, viņš nevar palikt gaisā, bija noticis kas jocīgs. tad dragans izpeldējis krastā un draugam pastāstījis, ka jēzum ir bijusi taisnība un ūdens patiesībā ir ciets, nevis šķidrs, bet atšķirībā no jēzus dragans nav vienkārši pastaigājies pa ūdens virsmu, bet uzlecis uz tās un samežģījis potīti.
nākamajā rītā krastā izskalota tieši tā haizivs, kas uzbrukusi visiem šarmelšeihas nelaimīgajiem tūristiem, izrādās, to ar savu lecienu bija nositis serbs, kurš bija uzkritis zivij tieši uz galvas. visticamāk to, ka tā ir tieši tā haizivs, ihtiologi atklājuši, atgriežot vēderu un tajā atrodot ne tikai nepārstrādājušos krieva roku, ukrainietes kāju un kaut kā tur dzīvību, bet arī veselu sniegabltīti, kuru beidzot varējis apprecēt princis, kuram ļaunās pamātes slinkās un vīzdegunīgās meitas ir noriebušās, jo ne viņas tīra māju, ne māk pisties. serbs nosaukts par šarkelšeihu (haizvju šeihu) un aizvests uz slimnīcu, kur atkačāts, jo tomēr bijis mazliet par daudz uzņemis uz krūts un izvemt visu šmigu nav bijis iespējams. toties, ja viņš gribēs vēl palikt kūrortā, tad par izmaksām nebūs jāsatraucas, jo viss iet uz ēģiptes rēķina.
kādā no tvnet.lv raksta komentāriem pausts viedoklis par to, ka žīdi un arābi ir tādi, kuriem patīk sadirst, un man nav iemesla nepiekrist, jo pēdējā wikileaks informācija liecina par to, ka 11.bauslis bībelē ir bijis "ka tik kaut ko sadirst", bet jēzus to izņēmis no grāmatas.
rakstu es neiesaku lasīt nevienam, tā vietā labāk paskatieties kādu skaistu filmu par haizivīm un par viņu migrāciju. vai arī par to, kā zvejnieki nozvejo haizivis, nogriež spuru, kas tālajos austrumos ir ahujennā delikatese, bet pārējo ķermeni atmet atpakaļ, kas nozīmē, ka zivtiņa nomirst tādā nāvē, kādā es visvairāk pasaulē negribētu nomirt - tātad noslīkst.