Veicinot decentralizāciju, deokupāciju un deboļševizāciju, par “Nacionālās apvienības” kongresa mītnes vietu izvēlēta Ogres mūzikas skola, kas, starp citu, agrāk bijusi arī PSRS komunistiskās partijas komitejas mājvieta. Ogre ir pasaulslavena ar viņu biedra Naura Puntuļa pārstāvētās grupas “Pērkons” koncertu 1985. gadā, kad tika sacelta postoša vētra vilcienā, kā arī ar tikko tapušo rebrendiga kampaņu, izvēloties Ogrei ģeniālo saukli: “Vistuvākā pilsēta!”

Uz kongresu devāmies ar oficiālo delegātu autobusu, kur ļoti cerējām sastapt Rīgas piparkūku vīriņu Jāni Iesalnieku. AK šajā ziņā ir dzimusi laimes krekliņā, tāpēc viņai izdevās apsēsties miestiņam Iesalniekam gandrīz blakus, kā arī noklausīties sarunu par to, kā NA ierindas biedri jau iepirkuši popkornu, lai tuvākajos mēnešos kopīgi noskatītos traģikomēdiju “Nāve Vienotībā”. Tikmēr EK iepazinās ar pieklājīgu kungu, kurš nesavtīgi dalījās ar mandarīniem, jaunāko presi - kongresa oficiālo informatīvo atbalstītāju avīzi “DDD” -, kā arī atzina, ka esam ļoti skaistas. Nezināt, kāpēc šādu komplimentu mums velta tikai totāli frīki? Tas ir retorisks jautājums, neatbildiet, lūdzu.

Kongress tika ieturēts naciķu iemīļotajā bomāru estētikā - karogi nebija izgludināti, griesti nolupuši un pusdienās speķa bulciņas. Nekāda šerbeta vai pomelo. Pirmajā pusstundā beidzās arī kafija, bet toties sākās sajūta, ka esam starp jukušiem cilvēkiem. Svētku eglīti rotāja neizteiksmīgas piparkūkas, skaidrā atklājot, ka mūsu draugs - Latvijas Iesalnieks - cepšanas procesam nav piedūris ne pirksta. Vidējais delegātu vecums kongresā bija 96 gadi - ja nebūtu Iesalnieka un Dombravas, tiktu sasniegti arī visi 100. Laikam jau vidējai paaudzei jāgādā par ģimeni un IKP pieaugumu, tāpēc radikālām revolūcijām nav laika.

Vēl pirms svinīgās atklāšanas aktu zalē rodas bīstama situācija - kāds vīrietis pakrīt, uzkrīt virsū kādai dāmai, bet viņa, domino efekta vadīta, iekrīt klepī kādam citam kungam, un šo vietu i netaisās pamest.


Texxxti ar NA informatīvo atbalstītaju

Uzrunu laikā tika atklāts, ka NA savu pastāvēšanu balsta vectēvu vērtībās, bet viņu misija ir kā “Tālavas taurētajam” - jāt kopā ar jodiem un murgiem. Te ir īstais brīdis dalīties Texxxtu misijā, kas ieturēta Kārļa Ulmaņa estētikā: “Labāk, kājās stāvot dzīvot, nekā mirt, pa logu izkrītot.” Kongresa laikā ar asarām acīs tika izteikta pateicība mūsu mīļajai apvienībai par Mazozolu pagasta pašaizliedzīgo nelikvidēšanu. Šī ciema teritorijā dzīvo veseli un slimi 630 iedzīvotāji, tā kā pateiksimies NA varnešiem par Mazozolu autonomijas saglabāšanu.

Tālāk tika noturētas kongresos tradicionālās ētikas, revīzijas un militārās komisijas grēksūdzes. Klajā nāca skandaloza informācija, ka 80 eiro no partijai pieejamajiem līdzekļiem ir izgāzti soda naudās. Izsakām minējumu, ka tas noticis, pateicoties Eināram Cilinskim, kurš Nabaklabā saplēsis Cēsu alus glāzi, un Imantam Parādniekam, kas no partijas konta paņēmis kredītu uzņēmumā “Ondo.lv”, bet nav bijis vīrs un vārds, aizmirstot to laikā atdot.

Kongresa viesiem paredzētajās mapītēs atradās arī lapiņa, kas aicināt aicināja uzdot jautājumu debašu dalībniekiem. Zinot, cik kautrīgs, bet zinātkārs ir LNT žurnālists Aleksis Zoldners, viņa vārdā iesūtījām Imanta Parādnieka kungam šādu kalambūru: “Vai Jūs būtu gatavi biedru rindās uzņemt personāžu, kurš būtu publiski atzinis, ka ir homoseksuālis?”. Diemžēl ne uz šo, ne citiem jautājumiem atbildes netika sniegtas, liekot domāt, ka jautājumu uzdošanas iespēja ir tikai demokrātiska rakstura butaforija. Debatēs, citējot klasiķi Imantu Ziedoni, “apstājas laiks, un tā bija mīlestība”, jo monologiem programmā bija atvēlēts laiks no plkst. 14:55 līdz plkst. 14:55.


Debatēm laiks netiek žēlots

Šobrīd NA galvenais orators ir Raivis Dzintars - viņa teikto vēlāk pieminēja ikviens. Par Aristoteli bija sataisījies arī kāds vecbiedrs, kurš savā runā mēģināja sasaistīt kūdras ieguvi un gēnu inženieriju, bet diemžēl palika nesaprasts. Šodien paveicās Dacei Melbārdei, kura uz kongresu ieradusies nebija, jo gan jau ar pillu krūti svinēja lielos kino svētkus, kamēr Raivis Dzintars tikai sapņo par patriotiskas filmiņas uzņešanu. Saeimas priekšniece Mūrniece aicināja biedrus un viesus mazgāt rokas, kā arī atzina: “Labie laiki ir beigušies, bet šie nav sliktie laiki.” Labi, labi, par to, kādā laikā dzīvojam, lai spriež meteorologs un korists Toms Bricis.

Gaidis Bērziņš ir atlaidis matus un ar savu krāšņo pačku atzina, ka viņam ir ļoti grūts uzdevums - pastastīt, ko NA ir paveikusi. Jā, nav viegli. Ar vizuālo tēlu pārsteidza arī Jānis Iesalnieks: ja autobusā viņa seju rotāja trejdeviņi bārdas rugāji, tad viņa priekšnesuma laikā šī rota bija pazudusi. Starp šiem abiem notikumiem EK dzirdējusi elektriskā skuvekļa skaņu. Vispār jau tādam piparkūku vīriņam nāktos griezt bārdu ar kārtīgo bārdas nazi, bet ko tad var gribēt - AK viņu reiz pieķēra, ieturot maltīti restorānā McDonalds.

Abi šova “NA pārvērtības” dalībnieki Gaidis Bērziņš un Jānis Iesalnieks arī runāja par iespēju tautai vēlēt prezidentu. Iesalnieks autobusā savam blakussēdētājam pauda viedokli, ka NA būs pret tautas velētu pazoridentu, bet Bērziņš no altāra dziedāja pavisam citu dziesmu. Negadās bieži būt vienprātis ar Iesalnieku, bet šis ir tas vēsturiskais brīdis, kad labāk Iesalnieks autobusā, nevis Bērziņš kongresā. Vispār Iesalnieks bija super, jo ne tikai runāja un skuvās, bet arī tika iecelts par partijas galveno fotogrāfu un cēlās kājās ikkatras runas laikā, lai iemūžinātu neaizmirstamo mirkli.

Kā jau kārtīgā naciķu tusofkā, tika runāts arī par to, kā saglabāt nacionālu valsti. Ja viens norādīja, ka ir tikai divi virzieni - vai nu putinisms, vai nu rietumu perversijas -, tad kāds gudrāks kungs zināja stāstīt, ka nacionālismu var attīstīt, panākot, ka NHL Zvaigzņu spēlē piedalās Latvijas hokejists. Bet visgudrākais Edvīns Šņore dziedāja veco dziesmu: “Jāveicina okupantu izceļošana, opsidralallā!” Šī ziņģe tika uzņemta ar ovācijām.

Kogresa laikā par mūža ieguldījumu nacionālajā mākslā tika godināti partijas visvecākie biedri, kuri pateicības runās teicās slavinām jaunību un plošku liesmiņas pie Vislatvijas piemiņas vietām. Viņu vidū negaidīti patrapījās arī Juris Dobelis, kurš pārsteigumā iepleta acis un noelsās, jo šo kungu sabiedrībā jutās kā apmulsis tīnis. Pēc apbalvošanas ceremonijas vecākos biedrus godināja folrokenrola grupa “Vilki” ar SuperFm top 100 hitu “Ar nāvi mēs esam uz tu”!

“Vienotības” kongresā mūs šokēja dalībnieku vārgās vēlēšanu biļetenu aizpildīšanas prasmes, bet tāpēc jau NA rindās ir tāds Ritvars Eglājs, kura uzdevums bija delegātiem pastāstīt, kam, kā, kur un kad jābalso. Izskatījās, ka Ritvars daudz un veiksmīgi strādājis ar vientiešiem, tāpēc panākumi bija galvu reibinoši - no 250 biļeteniem derīgi bija 249. Cepuri nost!

Lai neiekultos kautiņā vilcienā, arī atpakaļ braucam ar NA autobusu, un to nenožēlojam. Ja mēs brauktu ar čukčukbānīti, mēs nedzirdētu, kā Ritvars Eglājs uz aicinājumu apsēsties blakus kādai sievietei, atzina, ka viņam, labāk patīk tas vīrietis, ar kuru viņš sēdējis pirms tam (Jānis Iesalnieks - red.piez.). Arī kāda kundze atklāja, ka Amerikas avīzē lasījusi, ka Putinam ir vairāki kloni, tāpēc līdz pat pašām beigām mūs nepameta sajūta, ka, iespējams, netālu no mums varētu būt pa kādam cilvēkam, kas sajucis prātā. Bet tas viss ir nesvarīgi. Svarīgākais ir tas, ka starpbīdī iepazināmies ar Imantu Parādnieku, bet par to citreiz...:

https://www.youtube.com/watch?v=z1z0DA9EAGs

Teksts tapis, pateicoties portāla Apollo virsmātes Karīnas Eglienas un viņas vīra Harija pašaizliedzīgajai viesmīlībai.

Lai arī fināla spēle norisināsies svētdien, domrakstu par FIFA Pasaules kausu 2014 jūs varat lasīt jau šodien, jo mēs, žurnālisti, draudzējamies ar modi, vienlaikus cenšoties to apsteigt. Tomēr lieki nebēdājiet – ja fināla laikā, teiksim, Miroslavs Kloze (nejaukt ar Miroslavu Kodi) izies uz laukuma dzēris un sāks rakstīt texxxtus, tad arī tam mēs atvēlēsim kādu pārdomu pilnu vārdu. Tagad gan par visu pēc kārtas.

Pasaules kauss. Kas tad īsti ir Pasaules kauss? Tā ir lieliska platforma, kur pulcēties tiem ļaudīm, kas mīl spēlēt bumbu, kopā ar tiem, kam kaut kur vajag atmazgāt naudu, turklāt šo pulcēšanos organizēt milzīga vojeristu bara priekšā. Īsāk sakot, Pasaules kauss ir tādi svētki, kuru priekšā pat Federera rakete aiziet dirst. Lai arī komandas šeit sevi prezentē kā nacionālās izlases, mēs esam pietiekami izglītoti, lai saprastu, ka vienlīdz jēgpilni ir teikumi "Šodien Kotdivuāra spēlē pret Urugvaju" un "Šodien Kalns spēlē pret Jūru", tomēr ērtības labad pieturēsimies pie valstiskā dalījuma, neiztirzājot ļaužu kāri pēc piederības arbitrārām institūcijām. Tā vietā darīsim to, ko futbols paredz darīt tā skatītājiem – dvest; dvest laimē, dvest riebumā, dvest garlaicībā, vienkārši konstanti dvest.

Tomēr ja jau esam sākuši uz filozofiskās nots – jums nešķiet riktīgi hujova, ka mūsdienās joprojām tiek nošķirts vīriešu futbols no sieviešu, turklāt tādā mērā, ka man pat tas nav īsti jāuzsver, ja saku Pasaules kauss, jo jūs uzreiz saprotat, ka runāju par Pasaules kausu vīriešu futbolā? Es te nerunāju par kaut kādām alkām pēc 50/50 dzimumu sadalījuma kvoruma, kas būtu neapšaubāms pazors, bet gan par to, ka man kā futbolistei pat sapņot nav ļauts, ka es varētu reiz zelta nākotnē maisīties pa Arjena Robena nesmukajām kājām, un nevis tāpēc, ka es būtu slikta futboliste (t.i. kas būtu absolūts leģitīms iemesls tam, kāpēc es nekad nedriblētu starp tām viņa kājām to bumbu), bet tāpēc, ka man ir slikts dzimums, vismaz futbola mērogā. I woke up like this, saprotiet, tā nav mana vaina! Karoče, kur ir tās karstasinīgās ukraiņu feministes, kad viņas visvairāk vajag, kur ir? Protams, ja šodien sieviešu līgas integrētu, tas nozīmētu, ka sievietes profesionāli spēlēt futbolu vairs nevarētu nekur, jo vīriešu spēlētāju īpatsvars viņas vienkārši izēstu, bet, uzturot segregātas līgas, vienlaikus nenodrošinot tām vienlīdzīgus finansiālos resursus un mediju pārklājumu, mēs tikai turpinām kultivēt stereotipu, ka sieviete vistuvāk Pasaules kausa marķētai futbolbumbai tiek tad, kad paliek stāvoklī un pati pēc tādas sāk izskatīties. Karoče, Valērij Belokoņ, ja tu šito lasi, tad, lūdzu, pasaki Romānam Abramovičam, lai viņš pasaka Hosē Mauriņo, lai viņš pasaka Petram Čeham, ka viņa saulīte jau ir norietējusi, un viņa vietā nopērk Serēnu Viljamsu, kura ir tik atlētiska, ka ar vienu roku, vārtos stāvēdama, varētu athujārīt jebkuru. Es vienkārši ticu Čelsijas klubam kā trendsetteriem, un, ja kaut ko izdara trendsetteri, tad pēc pārdesmit gadiem to izdarītu arī tie, kam dzīvē galvenais ir piedalīties.

Atkāpe, kurā atvainojos, ka izklausos kā Kreipāna skoliņas absolvente, kas runā par visu, izņemot par to, ko vajag. Es vienkārši šobrīd esmu drusku sarijusies driģenes (tas ir tāds kā bioamfiks, ar ko tašķījās senlatvieši – red. piezīme).

Svētdien, tātad, finālā viena otrai stāsies pretī Argentīnas un Vācijas valstvienības. Nevaru noliegt, ka šis fakts drusku vairo manu pašapziņu. Tad, kad 12. jūnijā sākās Pasaules kauss, es savam futbola čomiņam lepni stāstīju, ka no 32 izlasēm man ir četras favorītes, divas nīstamās un 26 komandas, pret kurām jūtu neitrālas jūtas, ko tomēr negrasītos ierobežot, ja spēļu skatīšanās laikā tās vēlētos pāraugt lielās simpātijās vai naidā. Četras favorītes sastāvēja no Portugāles, Anglijas (patika pret abām nāca no personiskiem, drīzāk ar ģeogrāfiskiem, nevis spēles manieri saistītiem iemesliem), kā arī Argentīnas un Vācijas. Uz jautājumu, kāpēc abas pēdējās, atbildēju jau mazliet iedzērusi, tāpēc izplūdu garstāstā, kā šīs divas komandas attieksmes ziņā ir viena otras antonīms un kā visas pārējās 30 izlases tām izkārtojas kaut kur pa vidu, bet es augsti cienu galējības un tāpēc arī tāda izvēle, tomēr nenoliedzu, ka vairāk pārdzīvošu līdzi Argentīnai. Tiesa, mans arguments tobrīd vairāk balstījās manā dzērienā, nevis konkrētos faktos, bet tas nekas. Es drusku ceru, ka tas čomiņš vismaz būs guvis mācību dzīvē un sapratīs, ka patiesība visbiežāk ir paslēpusies sarkanvīna mutēs, nevis filozofijas hrestomātijās.

Jebkurā gadījumā, spēlēm es tiešām biju apņēmusies sekot līdzi ar lielu centību, ko arī darīju – pirmo piecu dienu laikā es neizlaidu nevienu spēli (tātad noskatījos trīs katru dienu), taču sestajā dienā nācās izlaist veselas divas ar pusi, ko centos kompensēt pēcāk, lasot tos play by play aprakstus, ko citkārt, man šķiet, neviens īsti nelasa. Tagad atskatoties, jāsaka godīgi, ka šī čempionāta grupu spēles radījās gandrīz vai interesantākas par izslēgšanas spēlēm. Piekritīsiet taču, ka pat ceturtdaļfinālos vēl vairums komandu izskatījās tā, it kā būtu nozvērējušās spēlēt nervozu zaķpastalu futbolu, kamēr grupu stadijā viss vēl rādījās itin brašās krāsās. Pirmās dalītās jūtas piegādāja Spānijas un Nīderlandes spēle – šīs kā reiz bija divas komandas, kurām emocionālu apsvērumu dēļ visvairāk vēlēju izgāšanos. Gan jau atceraties, ka 2010. gadā šīs abas komandas tikās finālā, un, lai nolād mani dievs, ja meloju, cik nenormāli garlaicīga spēle tā toreiz bija – lai arī to es iemācījos krietni pēcāk, nevis skatīšanas brīdī. Spēles laikā tomēr sāku just tādu kā zināmu žēlumu pret spāņiem, jo redzēt to burkānu ģermāniskās krēpu gaviles tomēr ir neizturami. Saprotiet, man nav iebildumu, ka viņi ir gari, ātri, atlētiski un nesmuki. Man ir iebildumi pret to, ka viņi spēlē nepieklājīgu, rupju futbolu un nemāk daivot ar gaumi. Jau tobrīd mana sirsna bailēs ietrīcējās, ka ar ko tādu tikt galā varētu tikai fašistiskā Vācija, taču par lielu nelaimi viņiem nebija lemts tikties ātrāk kā finālā, ja vispār. Esmu priecīga, ka manas bailes izrādījās aplamas. Lielākais grupu spēļu pārsteigums droši vien bija pastarīte Kostarika, kuru neviens īsti nebija ņēmis par pilnu. Man šķiet, ka visiem tiem top scorers un best goals vajadzētu ieviest līdzās arī labākās pastarītes titulu. Ja šoreiz tas pienāktos Kostarikai, tad 2010. gadā šis lepnais tituls viennozīmīgi būtu aizceļojis pie mīļās Ganiņas, kuru formastērpu apkaklītes atgadina tādas miniatūras Lielvārdes jostas. Tiesa, neraugoties uz āfrikāņu modi likt uzsvaru uz detaļām, šoreiz par vienos vārtos visseksīgākajām es sauktu tumšzilās francūžu formas ar baltajām krādziņām.

Vēl, pirms tiekam galā ar grupām, man atkal jāpadročī uz savu ieteikumu čomiņam nelikt naudu uz to, ka Anglija tiks laukā no grupas, lai gan manā galvā tobrīd tā, protams, no grupas bija izlidojusi tieši kopā ar pastarīti, nevis Italiano vero. Tas jums neinteresēs, bet tāpat pateikšu – man patīkamas trīsas sagādāja austrāļu Tims Keihils, kurš tāpat, protams, viens pats nabags nevarēja pavilkt visas komandas smago nastu, kā arī Klinta Dempsija cietumnieka cienīgā fizionomija. Lielā mērā tieši Dempsija un viņu vācu trenera dēļ man pat nebija ne cik žēl, ka ASV tika laukā no grupas. Amerikāņi futbolā ir drusku līdzīgi kā sievietes futbolā – neviens viņus tur atplestām rokām negaida, tomēr kļūst labāk. Deivids Villa pat ir atstājis Atletico, lai pievienotos kaut kādam apšaubāmam amerikāņu klubiņam! Tas tikai nozīmē, ka arī manam sapnim par miksētām līgām ir nākotne (lai arī ļoti tāla). Visvairāk no neitrālajām komandām man lika tvīkt Francijas valstsvienība, kad Benzemā un Grīzmans padeva viens otram jaukas piespēlītes, neatstājot pavēnī arī Pogbu. Tomēr neraugoties uz iesilušajām jūtām pret Francijas izlasi, jāatzīst, ka drusku žēl, ka viņi vinnēja Nigēriju, jo, ja tā nebūtu noticis, tad Vācijas ceturtdaļfinālā uz tablo spēles rezultātu vēstītu skandalozs uzraksts "NIG:GER".

Portugāle, kurai vēlēju labu personisku apsvērumu dēļ, diemžēl atkal izmantoja taktiku "tikko kā dabū bumbu, tā skaties, kur ir Ronaldu, un labāk atdod viņam", tāpēc nekur tālu tā netika. Tiesa, man jāatzīst, ka esmu Ronaldu fane, jo viņš atstāj tik iedomīgu iespaidu, ka tas jau kļūst mīļi. Ā, nu jā, un vēl arī tas, ka Ronaldu ir, iespējams, labākais futbolists pasaulē. Vācu vārstsargs Manuels Noiers, piemēram, savu iedomību nav vēl pacēlis tik augstā līmenī, tāpēc tā spēj tikai maigi krist uz nerviem. Lai arī man labi patīk gan Belģija, gan Argentīna (lasi: Laionels Mesī) (bet ja tev viņš nepatīk, tad lasi: Laionels Besī), tomēr nevaru noliegt, ka viņiem bija tīri labi paveicies ar pretiniekiem grupu fāzē, respektīvi, tie bija relatīvi nīkulīgi, tāpēc šo abu komandu tikšana cauri grupām vairāk liecināja vienkārši par veselo saprātu, nevis kvalitatīvu viņu spēles manieri. Argentīna mani mazliet ir pievīlusi, jo gaidīju no viņiem vairāk tango un kokaīnu, vairāk tādu Maradonnas glamūru, bet tā vietā dabūju Mesī, kurš mierīgi var atļauties pusspēli apvainojies nostaigāt pa laukumu, jo otru spēles pusi viņš visiem atgādinās to, kāpēc ir, iespējams, labākais futbolists pasaulē.

Kā jau minēju iepriekš, knock-out fāzes atstāja drusku pliekanu piegaršu, tāpēc tā vietā, lai stāstītu to, kāpēc manu sirdi līdz galam nesasildīja ne Čīle, ne Kolumbija, un arī ne Belģija, es labāk piedāvāšu jums kādu topu. Tas nebūs tops par skaistāko vārtu guvumu, par kuru visticamāk visādi bezgaumji dēvēs to mirkli, kurā Van Pērsijs ar galvu pa priekšu lidoja Spānijas vārtos, radot neizpratni par to, vai vārtos ielidoja bumba, vai tomēr viņa mozgas. Tas arī nebūs tops par to, kuram labāk piestāvētu sarkanā kartiņa. Tas būs tops par svarīgākajām ķermeņa daļām šī Pasaules kausa ietvaros:
4) Van Gāla seja – Nīderlandes treneris vienmēr izskatās tā, it kā tik tikko būtu pārēdies.
3) Grīzmana saraudātās acis – tad, kad Francija atzina Vācijas pārākumu (es nerunāju par 1940.gadu), Grīzmans, atskanot tiesneša pēdējai svilpei, sāka tik sirsnīgi raudāt, ka gandrīz apraudājos arī es. Tiesa, te gan jāpiebilst, ka kameras tik ilgi neieciklējās uz, teiksim, Kolumbijas spēlētāju asarām, kad tie zaudēja brazīļiem, un pat ne uz Deivida Luisa asarām, kad viņš katastrofāli debitēja kapteiņa godā, tāpēc varu visiem futbolistiem ieteikt asaras liet tikai tad, ja esat eiropieši ar skaistu seju.
2) Suaresa zobi – lai arī spēle pret Itāliju nebija pirmais atgadījums, kurā nāca klajā Suaresa zobi, tas tomēr ir pirmais gadījums, kurā šis zobu fejas kaitīgais ieradums ir izpelnījies tik dramatisku un, atļaušot sacīt, pārspīlētu sodu.
1) Neimāra mugura – tā kā karstasinīgā brazīļu tauta šobrīd nīst savus spēlētājus, kas otrdien uzgāja uz laukuma spēlē pret Vāciju, tad var uzskatīt, ka Neimārs tomēr ir ticis cauri sveikā. Piekritīsiet taču, ka salauztu muguru ir diezgan bad-ass uzskatīt par tikšanu cauri sveikā.

Par to, kā Vācija pusfinālā izvaroja Brazīlijas neeksistējošo aizsardzību neko sacīt es nevēlos, jo nav pieklājīgi aiziet ciemos un apsmiet namatēvu. Par to, ka Argentīna, atšķirībā no Kostarikas, tomēr izmantoja iespēju sodasitienos četrreiz iesist Nīderlandei ar lāpstu pa galvu, arī nav nekā daudz piebilstama. Lai arī ne visgraciozākajā veidā, tomēr vismaz Latīņamerikas zaudēto godu Mesī ar čomakiem atrieba. Labi, es varbūt tagad arī lecu pirms esmu pateikusi hop, bet būsim taču godīgi – kas tajā finālā tāds varētu notikt? Di Maria Milleram pateiks, ka viņa mamma ir vieglas uzvedības sieviete, un tāpēc viņš tam salauzīs degunu? Nebūsim idioti, vāciešiem nav nekādu ģimenisku goda jūtu, jo viņiem nav ģimeņu – viņi ir roboti. Varbūt Skolari būs zēnus friziera vietā aizvedis pie Dieva un tagad tie parādīs visiem, kur vēži ziemo? Diez vai Brazīlijā diemžēl. Tātad, kas ļaudīm visvairāk paliks atmiņā no šī kausa - Suaresa sakodiens? Ceru, ka nē, jo man viņu ir žēl, un man šķiet, ka tā vietā, lai viņu dedzinātu uz sārta katrs sodu izrakstītājs, viņam labāk vajadzētu nozīmēt psihoterapeita pakalpojumus, kurā viņš iemācītos spēli tik ļoti neņemt pie sirds. Kas tad paliks – Grīzmana asariņas? Arī ceru, ka nē, lai gan es pati biju tuvu ekstāzei tās redzot. Nu, kas tad? Tas, ka Brazīlija 2014 nav tas pats, kas Brazīlija 2002? Tas, ka Kostarika pierādīja, ka mazs cinītis var nogāzt lielu vezumu, ja pieņem, ka Liverpūles futbola klubs ir liels vezums un Pirlo pričene kopā ar Balotelli tumšo dvēseli ir vēl lielāks vezums? Vai arī tas, ka Grieķija pierādīja, ka arī ar letarģisku futbolu, ja vien to vada senlatviešu mītiskais tēls Karugunis, ir iespējams tikt līdz Round-of-16? Nu nē taču. Visiem paliks atmiņā tās foršās tiesnešu putas! Es tiešām nesaprotu, ka FIFA līdz šim bija iedomājusies bez tādām iztikt. Es tiešām gara acīm redzu - un tās man nebūt nav tuvredzīgas, ja! - kā viņi tādā sanāksmē viens otram saka:
-"Eu, džeki, moška tomēr ieviešam augsta līmeņa spēlēm kaut kādas kameras, lai tiesneši varētu replay-ot strīdīgas situācijas un tādējādi labāk pildīt savu darbu?"
-"Tu ko, slims esi, vecīt? Kādas vēl kameras? Viņiem taču vajag fucking PUTAS!"
-"Vecīt, tu esi ģēnijs, tev absolūta taisnība! Tā arī tad es rakstu, ja? Vajag putas."
-"Jā, tu tā arī uzraksti. Bet tu iztulko priekš brazīļiem, citādi tie vēl nopirks jaunkundzes putu vietā."
-"Ok."

Labdien. Te mēs - Krusta skolas absolventes EK un SM. Šajā skolā mēs ārstējāmies no narkotiku atkarības, homoseksuālisma un visa tā, ko izglītības sistēma mums bija centusies iepotēt caur literatūras hrestomātijas grāmatām. Pasaule ir tāda skola, noteikti aizejiet! Karoče, te mēs - te jauns škandāliņš! Pirms lasāt talāk, lūdzu, paņemiet glāzi ūdens, uzlieciet kādu Kaspara Dimitera ierakstu atskaņotājā, iekārtojieties ērtāk un mazliet pieskarieties sev. Tagad var lasīt tālāk.

Dziesminieks, skolotājs un bandīts Kaspars Dimiters kādu dienu saņēmis vēstuli no Valsts Ieņemšanas dienesta par to, ka vajadzētu samaksāt nodokļus. Patiesībā Dimis vēstuli pat īsti nav lasījis, jo tā esot bijusi ķīniešu valodā un viņam nav naudas tulkam, bet viņš, ieraugot to špergalku, pēc īsa dialoga pašam ar sevi visu sapratis: “Vēstule? Tātad kādam no manis kaut ko vajag. Ķīniešu valodā? Kas Latvijā ir zem Ķīnas tupeles? VID. Ar ko man mūžīgi problēmas? Ar naudu un čekiem. Ko viņi man klūp krāgā? Ā, gan jau nodokļi nav samaksāti.”

Kaspars ir iznīdējis verga gēnu sevī, tāpēc i negrasās maksāt tos nodokļus. Vien trīs lietas:
1) Viņš uzskata, ka tādu izpriecu var atļauties tikai tie, kam ir nauda, bet viņam, redz, tādas neesot (tāpēc viņš arī nav nolīdzis tulku vēstules lasīšanai). Šis ir tik loģisks priekšlikums, ka to vajadzētu padarīt par likumu, vēlams - krimināllikumu vai Dieva likumu.
2) Viņš rakstīšanu un dziedāšanu neuzskata par darbu, tāpēc nekādi nodokļi nav jāmaksā. Pareizi ir - tā tik vēl trūka, lai būtu jāmaksā par atpūtu!
3) Pizdimiteram nepatīk, kā tiek tērēta nodokļu nauda: homoseksuālisma propogandai, karam un bibliotēkai. Diez kas nav, jo Kaspars ir tradicionālo vērtību aizstāvis, tiesa, šīs tradīcijas ir zināmas vien viņam pašam.

Tomēr jautrais dziedātājs un dzejnieks apzinās, ka pārkāpj likumu, un ir gatavs par to saņemt sodu. Viņš arī atvieglo tiesu ļaužu ikdienu, un pats sev izdomā soda veidu - Kaspars ierosina, ka mēs visi varētu satikties Doma laukumā, kur viņam tiktu izpizdjīts nāvessods. Viņš nav precizējis, kā tieši vēlas aiziet viņsaulē. Labu padomu diemžēl sniegt mēs nevarēsim, jo nāvessodi nav Textu specialitāte, tomēr Textu specialiāte ir gaumīgas detaļas un glamūrs, tāpēc, lai kāds arī nebūtu šis dzīvības atņemšanas paņēmiens, mēs ierosinām, ka tas varētu notikt, kamēr Kaspars uz akustenes spēlē “Jautru dziesmiņu sev pašam”. Kaut kur netālu ir jābūt arī divām glāzēm ūdens - uz vienas uzraksts “YAY”, uz otras - “NAY”, lai garāmgājēji varētu mest sīknaudu attiecīgajā glāzē, atbilstoši savai iekšējai sajūtai. No samestās naudas nodokļi netiks mesti, jo Kaspars pasākumā piedalīsies prieka pēc. Tā tik vēl trūka, lai par mešanu būtu jāmaksā nodokļi!

Iespējams, Pizdimitera kungs ir palaidis garām to, ka ir beigušies ne tikai čekas laiki, bet arī nāvessoda laiki. Nu, neko - nāksies atjaunot. Šobrīd Latvijas tēls ir tik nestabils kā piedzēries Vilis Krištopans, tāpēc inovatīvas metodes mums ir nepieciešamas kā darvas piliens medus mucā. Kurš būs tik drosmīgs pateikt, ka publiski nāvessodi Doma laukumā nav labs tūristu pievilināšanas Instrumenti? Tas noteikti nebūs Raimonds Bartaševics, jo nedzīvojam Āfrikā, kur nāvessods mētājas uz katra stūra.

Pats Kaspars Pizdimiters kādā no savām dziesmām atzinis, ka nomirt ir vienīgais sākums, tāpēc nav ne mazāko šaubu, ka pēc randiņa ar elektrisko krēslu viss tikai sāksies. Un Kaspars neuzvedīsies kā apmaldījies kucēns - viņš zinās, ko darīt, jo ir šo to iemācījies par aizkapa valstību: “Pasaules ir tāda skola, kur mani māca nebūt dzīvam.” Tiesa, kādā citā dziesmā Kaspars arī apgalvo, ka “Tu negribi nomirt, jo nav tādas beigties gribas”. Tas nozīmē, ka vispār Latvijas Eltons Džons labprāt gribētu palikt dzīvs, jo cīņa pret homoseksuālismu ir tikai sākusies un vismaz līdz nākamā gada praidam vajadzētu izvilkt. Ko darīt? Nevajag vairāk kā palikt uz vietas - dzīvot, mīlēt un nemirt, vien trīs lietas.

Varam secināt, ka Kaspars ir kā Dana no “Ugunsgrēka” - īsti jau mirt negrib, bet šovu vajag. Un reizēm jau ir tā, ka negribas, bet vajag. Fizikas pasaulē šis fenomens ir pazīstams kā Šrēdingera dimiterēns. Piemēram, ja esi jau tūtā, bet pudelē palicis 100 gr šņabja, tas ir jāizdzer, jo tādus sīkumus atstāt labākiem vai sliktākiem laikiem nedrīkst. Tātad, ja šis šņabja atlikums tiek izdzerts, tu esi gudrs atomu līmenī, bet pilnīgs cirvis zematomu līmenī, jeb, īsāk sakot - tu esi Šrēdingera dimiterēns. Neuztraucieties, ja par šo paradoksu neko neesat videnē dzirdējuši - to mēs iemācījāmies Krusta skolā. Noteikti aizejiet!

Nāve un nodokļi Latvijā jau izsenis ir tabu temati (atšķirībā no homoseksualitātes, kara un bibliotēkas), tāpēc nav liels brīnums, ka inteliģence un citi nenobrieduši nejēgas kaunīgi novēršas un klusē. Bet vai mēs - komunisti - klusēsim arī pēc šova “Nāves ēnā” Doma laukumā? Vai mūsu sirdis paliks tik aukstas kā nakts Zosēnos? Droši vien, bet Latvijas kļūs par pirmo valsti pasaulē, kuras iedzīvotājs (?) izdevis albumu pēc savas nāves. Vai mūsu tumšie prāti ko sapratīs un iemācīsies no Kaspara perspektīvās nāves? Vai arī nāvessoda izpildes vieta tomēr nav nejauša kaprīze, bet gan rūpīgi pārdomāta stratēģija? Jo kāpēc nomirt Doma laukumā, ja var nomirt Ķīšezera maliņā? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem meklējiet Kaspara jaunākajā albumā “Geji Ahujeļi”. Tas būs pieejama lejuplādēšanai iTunes un Ellē, bet vēl nav. Pagaidām ir pieejams tikai ieskats pirmā singla lirikā. Pagrieziet skaļāk un dziediet līdzi! Ar jums kopā bija EK un SM, paldies par uzmanību un tiekamies atkal kaut kad, pofigkad! Atā.

Normālu cilvēku vietā ir geji,
Svētie klusē, runā tikai zmeji.
Skolā māca, ka Dievs ir karš.
Diemžēl man kaut kas ir īss,
Bet es gribētu, lai ir garš.

Lielo piektdien, 29. martā, daļa Rīgas iedzīvotāju un viesu devās uz pilsētas sirdi, lai, spītējot pavasara spelgonim, piedalītos Ekumēniskajā Krusta ceļā. Taču atradās arī tādi – lielākoties vīrieši spēka gados – , kam nebija nekā labāka, ko darīt, kā cilpot Rīgas jūras līča virzienā, lai nodarbotos ar vienu no latviešu nacionālajiem ziemas sporta veidiem – zemledus makšķerēšanu. Diemžēl jau dienas vidū daudzu galvaspilsētas ģimeņu svētku idilli, cilājot ledusskapī baltās oliņas un kārtojot uz galdiem pūpola zarus, pārtrauca satraucoša ziņa. Aptuveni 500 šī ekstrēmā sporta veida cienītāju bija iepūsti jūrā un strauji attālinājās no krasta (nejaukt ar krustu).

Interesanti, ka šis atgadījums norisinājās tieši Lielajā piektdienā – Krusta ceļa dzimšanas dienā – , kas simbolizē Jēzus Kristus ceļu pretī nāvei, turklāt šiem svētkiem raksturīga gavēšana un klusums. Teiksit – sakritība? Iespējams. Tomēr augstākie spēki lēma arī šim ceļam būt tikai simboliskam, un karstgalvjus atpestīt ieradās divi helikopteri un vairākas glābšanas laivas. Lai gan sākotnējā informācija medijos vēstīja, ka aizpeldējušo skaits ir, kā jau minēju, „aptuveni 500”, oficiāli izpestīti tika apmēram uz pusi mazāk bezrūpīgo makšķerētāju. Glābšanas operāciju eksperti raksturoja kā veiksmīgu, cietušo tik pat kā nebija un ar tik sīku vienību kā komentāru sniegšanu (nejaukt ar snigšanu) šajā sakarā neviens neķēpājās.

Turpinot tikpat konspiratīvā garā, daudzus interneta lietotājus satrauca fakts, ka no notikumu epicentra netiek rakstīti tvīti un sūtītas fočenes. Daži lēsa, ka neviens cilvēks nevar vienlaikus reģistrēties gan kā Twitter lietotājs, gan kā zemledus makšķernieks, citi vainoja telefona operatorus par to, ka virs ūdens trūkst tīkla pārklājuma, bet atlikušie vispār zaudēja cerības, ka kaut kas tāds ir noticis. Lai gan atsaukšanās uz citu cienījamu autoru darbiem mūsdienās tiek uztverta kā nepārprotama zīmēšanās ar zināšanām, man tomēr nāksies to darīt, jo šī atgadījuma līdzība ar Rūdolfa Blaumaņa kases grāvēju – noveli „Nāves ēnā” – šoreiz nepaslīdēja garām nevienam latviešu klasikas cienītājam.

Tieši šogad visu laiku ievērojamāko latviešu tautības personību trešās vietas ieguvējs svinēja apaļo 150 gadu jubileju, kam par godu Valmierā tika organizēts teātra festivāls. Bet kurš normāls cilvēks tad to vispār pamanīja? Tāpēc vērsim pie ragiem ķērās gan episkais jokdaris Fredis, gan ekoloģiskais Valmiermuižas aliņš, kuri bija gatavi atbalstīt notikumu, pielīmējot sev kuplas ūsas īstā Blaumaņa garā. Diemžēl visi to uztvēra kā kārtējo propagandu cīņā ar prostatas kaitēm, un Rūdis atkal palika bešā. Tad nu nekas cits neatlika kā jubilejas aktualizēšanas pasākumos iesaistīt valsts prezidentu Andri Bērziņu, kam tika lūgts ar noveli „Nāves ēnā” salīdzināt notikumus valdības koalīcijā. Arī ar to nebija gana – latviešu tauta spītīgi atsacījās ne tikai kaut kā īpaši godāt Blaumani, bet vispār necēla ne ausu, izlikās, ka tas Blaumanis te vispār ne čiku, ne grabu.

Turpretim plaša mēroga akcija Lielajā piektdienā lika novelei „Nāves ēnā” tapt daudzinātai i pilīs un muižās, i sētiņās. Notikumam bija arī blakus ieguvumi – pirmkārt, Latvijas vārds izskanēja pasaulē – , un par latviešu drosmīgajiem beachgoers (pludmales cienītāji – google translate piez.) vēstīja pat ziņu monarhā BBC. Otrkārt, šis traģiskais notikums ar laimīgajām beigām uzskatāmi atklāja, ka ir jāparāda nikna dūre ēnu ekonomikai, jo tad valstij būs līdzekļi, lai grūtā brīdī savam kalpam varētu sniegt palīdzīgu roku. Nākamreiz uz bildītēm sociālajās kampaņās par nodokļu maksāšanu būs vientuļi makšķernieki milzīgas jūras vidū, zem kurām vēstīs „Tas var būt kļūt par tavas dzīves pēdējo kruīzu” vai arī „Ekonomikas ēnā”. Nu, par to galu galā, lai domā Mooz vai Inspired jaunie censoņi, pričom te es. Treškārt, ja kāds tiešām ir lasījis noveli „Nāves ēnā”, atceraties taču, ka visi uz ledus gabala esošie ļoti labprāt mielojās ar zirga gaļu, tā kā ieguvēji bija arī tie latviešu uzņēmumi, kurus nomāca ēna par šī nepareizā liellopa gaļas klātesamību konservos un citos gaļas pārstrādes izstrādājumos.

Vai tiešām joprojām uzskatāt to par nejaušību? Nelaimes gadījumu? Nedomāju gan. Ja godīgi, es nebrīnītos, ja pēc diviem gadiem, kad tikpat apaļu – 150 gadu – jubileju grasās svinēt Rainis, notiks kāds it kā nelaimes gadījums saistībā ar citu latviešu vidū iecienītu nodarbi – kūlas dedzināšanu. „Uguns un nakts!” tad visi kliegs, un sāks godāt Raini, jo citus mārketinga trikus – piemēram, uzņēmuma „Rita” speciāli uz jubileju pašūtos svītrainos peldkostīmus – neviens, protams, nebūs pamanījos.

Ja nu tomēr esat tik naivi un ticat mediju versijai par šī notikuma apstākļiem, iesaku pieprasīt visus bļitkotājus piespiedu kārtā iesaukt armijā. Tāda neatlaidība ceļā uz mērķi un miera nezaudēšana dzīvībai bīstamos apstākļos ir tikumi, kurus nedrīkstētu laist zudībā kaut kādu stulbu zivju dēļ.

Kaut arī nu mums ir iemesls kļūt lepniem, tomēr sāksim ar sasveicināšanos - labdien! 2012.gada nogalē Texxxtu galā banketā bildētais fotoseriāls, pārvarot naidnieku liktus šķēršļus, beidzot ir gatavs. Mums nepatīk krāmēties gar sīkumiem, tāpēc šis ir stāsts par vērtībām, kas skar mūs visus. Bailēs no fanu pūļiem, kas varētu seriāla aktierus vajāt pēc šī darba publicēšanas, 4 no 5 dalībniekiem ir pametuši valsti. Atvainojamies Santai, kas no rīta, ejot tīrīt zobus, zobbirstes vietā atradusi alus pudeles rozīti.

( Mīla un nāve )

Šoreiz ar texxxta tematu svaidījos kā seksīgs voljebalists ar bumbu – no sākuma ķēros pie intervijas ar Inesi Misāni, kuru beigās manā vietā aprakstījis SK, tad gribēju analizēt latviešu kultūras turētājvali „Karaliskais anekdošu turnīrs”, tad vairākkārt texxxti tika aicināti izteikt savas domas par „Gandrīz ideālajām vakariņām”, bet šis gods tiks piešķirts autoram RJ. Beigās pēc publikas (Alekša Zoldnera) pieprasījuma tomēr pievērsīšos vecā oligarha Andra Šķēles uzrunai zagļu bandas piecpadsmitajā kongresā. Piebildīšu, ka piecpadsmit gados sāku dzert, un, cik man zināms, arī Tautas Partija (turpmāk texxxtā – RIP) esot normāli piešvilpusies pēckongresa tusofkā. Un, ja kas, man šobrīd kājās šorti partijas krāsā. Kas kājās Šķēlem? To zināt nevaram, jo video (http://www.tp.lv/viedoklis/runas/4270-andra-les-15kongresa-runa) vērotājam redzams vien spēcīga vīrieša torss.

Šķēles uzruna sākas ar plaukšķināšanu, fotoaparātu zibspuldzēm un informāciju par to, kur šobrīd visi klātesošie atrodas. Tas ir ļoti labi, jo parasti tie kongresi notiek kaut kādās vājprātīgās brīvdienās, kad dažs labs vēl īsti nevar saprast, vai vēl ir pie bāra letes, vai jau runātāja tribīnē. Pie viena vēlos arī brīdināt, ka šis nebūs nekāds ņirdzamgabals, jo, ja rēkšu par kaut ko tik svētu kā RIP bojāeju, mana māsa - pārliecināta šķēliste - mani noaglinās.
Uzzinām, ka visgodīgāk ir būt partijā, un Šķēles kungs atskatās uz labajiem laikiem, kad „nebijām saistīti ar asinsradniecības saitēm, ne ar zvērestiem baznīcā”. To viņš pasaka skumji, kas liek domāt, ka viņš sapratis, ka ar to Kikī reāli ielidojis. Šķēle vaicā, kas tad ir tā saistviela, kas mūs visus satur kopā. Kas ir tā saistviela? Valmieras piens, protams!

Prieks, ka RIP nav kaut kādi sava maucēji, kas neklausās citos, ko Šķēle uzskatāmi pierāda, demonstrējot, ka šo to iemācījies no Ivara Godmaņa (Queen bundzinieks – red. piez.) un sāk uzskaitīt trīs lietas. Pirmā, otrā, trešā, nezinu, kura īsti, bet viena mani šokē – izrādās, daudziem RIP biedriem partija ir otrā ģimene. Kaut arī šī bija RIP miršanas tusofka un ko tad tur vairs, uzskatu, ka atklāti tomēr nevajag sacīt, ka lielajiem ģimenes vērtību un seksīgo daudzbērnu aizstāvjiem ir vairākas ģimenes. Un tas nekas, ka reiz Vadims Felzenbahers Ugunsgrēkā Ļoņam teicis: „Kas tad tos bērnus taisīs, ja ne mēs? Vienalga, vai savai sievai, vai kādai citai!”

Runas astotajā minūtē izrādās, ka viss iepriekš teiktais ir bijis bulšits, jo Andris Šķēle īstenībā grib runāt par kaut kādiem zīmogiem. Sākotnēji šķiet, ka šitais man vispār neģeld, jo vienīgie zīmogi, kas man ir bijuši, ir tie, kas rodas, kad uz dzēsenēm spoguļrakstā ar pildspalvu saraksta muļķīgos vārdus (bērnībā ģimenē izlēmām, ka tie, ko citi sauc par lamuvārdiem, ir jādēvē par muļķīgajiem vārdiem). RIP ir nokļuvuši tādā situācijā, ka, škiet, ka ar viņu mutēm runā kāds apokalpitisks nezvērs, pajāt, par kādu tēmu viņi runā. Un tas man liekas forši, jo tad sanāk, ka apokaliptiskas nezvērs ir ļoti erudīts cilvēks, ja jebkuru tematu var piesiet viņam. Sāku pat domāt, ka apokaliptiskais nezvērs varētu būt es. Tālāk var saprast, ka RIP tiek apbižoti un viņus visu laika sūta dirirst, nenotiek diskusijas, bet tas, ko citviet dēvē par naida runu. Tā nu gan ir tāla vieta, jo es pirmoreiz dzirdu tādu nosaukumu.

Tālāk izrādās, ka Šķēle plaģiatē manu draugu Kārli Dagili, kurš īsi pēc tam, kad Zatlers runāja televizorā, ietvītoja, ka politika ir kā šahs. Un kas tad te? Dagiļa tvīts bez atsauces, bez RT, bez nekā! Hmm, vai Andra Šķēles īstā vieta nav Eirovīzijā? Viņš pats uz to sniedz atbildi - labēji konservatīva politika nav izdevīga popkultūras politikai. Tātad visi vārti vaļā – RIP beigts, Eirovīzija var sākties! Nekādu interešu sadursmju!

Ne reizi vien Šķēle runas laikā piemin Rietumus kā ideālu. Kā nu ne – izrādās, Latvijā ir ne viens vien cilvēks, kurš ēdot „no rietumnieku galdu atbirām”. Un es Jums pasaceišu – lai normāls, veselīgs cilvēks būtu paēdis no galda atbirām (pieļauju, ka šoreiz ar to domātas ēdienu atliekas, nevis skaidas) , tam jābūt tiešām bagātīgi klātam. No otras puses – es tiešām nevēlētos līdzināties kultūrai, kuras pārstāvji uzskata, ka savus viesus ir pieklājīgi uzcienāt ar pārpalikumiem. Bet ok, ja jau ir tik slikti kā RIP virsaitis vēlāk norāda („šobrīd ir tukši galdi salauzti krēsli”), tad varbūt arī ieknābāt drupačas nav nemaz tik slikti (btw – kā ar dzērieniem?). Vēlāk runā tiek minēts, ka galdā tiks celta arī etiķa un žults šalts.

Tviterī, šķiet, Nellija Ločmele, kas oligarhu bērēs sadalīju sabiedrību daļās „mēs augšā” un „jūs lejā”, bija sašutusi par to, ka Šķēle atļāvies salīdzināt RIP biedra karti ar dzelteno Dāvida zvaigzni, kas viņlaik bija žīdu (tātad – slikto) atpazīšanas zīme. Man nav RIP biedra kartes, tāpēc nevaru spriest par šo līdzību, bet mājās mētājas visādas RIP un PLL šmotkas, kuras tik tiešām izraisa naidu apkārtējos cilvēkos. Reiz, piemēram, ar AK un citiem pediņiem devāmies sēņot, un es, mātes instinktu vadīta, paņēmu līdzi vairākas lietusjakas. Kad tiešām sāka līņāt, AK nopriecājās par šādu veiksmi un manā lauku mežā uzvilka PLL lietusjaku, lai nesalītu, nesaslimtu un nenormirtu. Vēlāk no bildes no šī jautrā pasākuma salikām portālā draugiem.lv, kur AK izpelnījās vairākus naidīgus komentārus savas jakas dēļ. WTF? Neesat slimi? TĀ IR JAKA! APĢĒRBA GABALS!

Runas divdesmitajā minūtē Šķēle jau visiem sāk patikt, jo uzskaita RIP pieļautās kļūdas, kā arī atzīst, ka līdzīgi bijis Čevera „Saimniekam”, bet neko – tagad viņš it kā esot avpizģennais biznesmenis ādas mētelī, un, kā izrādījies, nemaz nav izveidojis savu nēģēru apdiršanas partiju. Divdesmit otrajā minūtē Šķēle sadirš, ka runas sākumā uzdevis jautājumu, kādēļ visi šeit sapulcējušies. Te nu gan viņš fleitē, jo jautājums, ko viņš uzdeva, bija par to, kāda saistviela viņus tur kopā.

Vēlāk tiek atklāts intīms stāstiņš par to, ka īstenībā džekiem bija trīs izvēles – piedalīties nākamajās vēlēšanās, nepiedalīties vēlēšanas, bet turpināt partijas darbību un likvidēt partiju. Metot kapeiku, izlēmuši, ka jālikvidē, un Andris Šķēle aicina RIP biedrus pievienoties šim lēmumam. Tas man liek aizdomāties, kāds abloms būtu, ja viņš šitā ar pompu paziņotu, ka ir time to finish, bet kongress nobalsotu par to, ka nav gan.

Īsi sakot, jābeidz tāpēc, ka RIP vārds ir kļuvis tik slikts, ka to, pirmkārt, vairs nerakstīs uz kapakmeņiem, otrkārt, viss, ko viņi – labēji konservatīvais spēks – grib piedāvāt, tiek noliegts. Līdz ar to labēji konservatīvajām idejām (labāk bagāts nekā gejs) nav iespēju tikt realizētām. Tāpēc jānes tas upuris, un jālikvidē pašiem sevi, lai atbrīvotu ceļu citiem gaišajiem spēkiem.

Trīsdemsit pirmajā minūtē kādam iezvanās telefons. FAIL.

Lemberga avīze zināja stāstīt, ka Šķēle runājis ar asarām acīs, un tas bija iemesls, kēpēc gribēju redzēt runu līdz beigām, taču kamera atradās pietiekoši tālu, lai asaras redzēt nevarētu, vien varētu sadzirdēt, ka RIP galvenā čaļa balss sāk trīcēt. Bļaģ, tā nu gan ir pretīga sajūta, ka jārunā ļaužu priekšā, bet sāk vilkt uz piņņu.

Beigās partija tiek likvidēta ar daudzām balsīm par. Runa 3 reizes tika pārtraukta ar plaudēšanu.
„Nu dieviem ziedots, viss ir izlīdzināts.” (Krīvs no Aspazijas „Vaidelotes” īsi pēc tam, kad Mirdza, kas bija iemīlējusies Laimonā, kura izredzētā bija Asja, izdara pašnāvību, iecērtot lielo dūci sev krūtīs)
„Andris Šķēle – gara mēle.” (Tautas paruna)

Pēc pagājušā ieraksta man kāds komentētājs silti ieteica rakstīt par to, kas man patīk. To arī šoreiz esmu nolēmusi darīt, bet uzreiz jāatzīst, ka tas ir daudzkārt grūtāk, jo, būsim pazīstami, tekstiem patīk drusku paironizēt. Bet ironizēt par tādām tīrām patikas jūtām (tuvāk lasi Imanuela Kanta "Spriestspējas kritikā") ir krietni sarežģītāk.

Šodien apmeklēju izrādi "Deli deja" Mūzikas muzejā Pārdaugavā (režisore Ilze Olingere, aktieri no Jaunā Rīgas teātra). Ilgu laiku man likās, ka iešu uz izrādi "Dali deja", un tā kā Dali ir texxxtu viens no iecienītākajiem māksliniekiem, nolēmu, ka man obligāti būtu par šo apmeklējumu jāatskaitās šeit. Diemžēl Deli ir tikai Indijas galvaspilsēta, un tam nav nekāda sakara ar Dali.

Uz biļetes bija rakstīts, ka izrāde būs par nāvi un mīlestību septiņos rīmeikos. Abas šīs tēmas man ir tikpat tuvas kā ikvienam saprātīgam cilvēkam, jo bez mīlestības dzīvei nav jēgas, bet pat dzīve ar jēgu beidzas ar nāvi. Ar zināmu nāvi gan jau vairākus gadus saskaros ne tikai dziļu pārdomu brīžos vai, piemēram, vakara ziņās, bet arī ikdienā, jo mans draugs man iemācīja ik pa brīdim notēlot savu bojā aiziešanu, lai ļautu izbaudīt saldo sajūtu, kas izplūst caur visu ķermeni, kad kāds nomiršanu ierauga un pēc tam attiecīgi pārdzīvo. Šis pārdzīvojums gan tāpat kā nāve ir tēlots, tāpēc ir vairāk līdzīgs mākslīgajam saldinātājam, nekā cukuram, bet, kamēr nevar nomirt pa īstam, der arī tāds. Šajā sakarā ieteiktu visiem 18. februārī doties uz "Spici", kur varēs redzēt tos īstos mirušu cilvēku ķermeņus, kas aplipuši ar laikam jau īstu, bet tomēr pēc izskata svaigu gaļu.

Izrādē bija pieci aktieri, no kuriem kaut reizi nenomira tikai viens - Sandra Zvīgule - , kas tēloja medmāsu un bija tērpusies čībās ar miroņgalvām un izrādes beigās atbrīvojās no jaciņas, lai atsegtu nevis kailas krūtis, bet krekliņu, kuram uz muguras rakstīts: "kad nomirst, ir ļoti grūti piecelties" (citāts tāpat kā visi turpmākie ir neprecīzs). Uzraksti uz biļetes nemeloja, un izrādē tiešām bija septiņi rīmeiki, kurā katrreiz kāds bija nomiris, un pārējie, kuru attiecības arī katrreiz bija nedaudz citādu apstākļu izkropļotas, sastapās ar šīs nāves sekām.

Izrāde notika pa vidu skatītāju soliem. Mēs, protams, sēdējām pirmajā rindā, jo citādi uz izrādi vispār iet nav jēgas (c) Aleksis Zoldners. Izrādes skatuvisko noformējumu (scenogrāfiju) veidoja tikai daži krēsli, Venden ūdens aparāts un kafijas galdiņš. Vienreiz uz skatuves parādījās arī šmiga. Sākumā likās, ka izrādes darbība notiks kaut kādā vilcienā vai tramvajā, tomēr beigās tā izrādījās slimnīcas uzgaidāmā telpa.

Katra rīmeika beigās sekoja laikmetīgā deja ritmos, kas līdzīgi tiem, ko izdala mūsu sirds jeb mīlestības avots. Vispār jāatzīst, ka man laikmetīgā deja nepatīk. Nu, es to vienkārši nesaprotu, mana vizuālā uztvere ir ļoti neattīstīta, tāpēc man vislabāk no visa patīk literatūra, jo tur ir jāskatās tikai uz burtiem. Tomēr šajā izrādē laikmetīgā deja bija tik mazās devās (aptuveni tādās kā reklāma LTV pēc tam, kad esi saskāries ar reklāmām neatkarīgajās televīzijās), ka man patika.

Pati "Deli deja" ir radusies Indijā. Tā ir tik skaista deja, ka slavenā baleta kritiķe (Guna Zariņa), kas arī ir viena no izrādes varonēm, to nespēj aprakstīt. No visas netīrībās kādā Indijas tirgū, kur karājas dažādu sugu nokauti dzīvnieki un staigā ubagi ar kroplībām un kārpām uz sejas, dzimst skaista deja, kas izsaka visu dzīves esenci. Tas ir kā laimīgs veģetārietis dejotu ar jēlu gaļas gabaliņu mutē (viens no maniem mīļākajiem izrādes citātiem), ko lēni kožļātu, beigās pat norītu, lai, protams, vēlāk atviegloti izvemtu. Kritiķe arī apcer mūžīgās savas profesijas pretrunas, jo uzskata, ka ir nodzīvojusi skaistu, bet svešu dzīvi (lai gan labāk, protams, nodzīvot sliktu, bet savējo), jo visu mūžu analizējusi to, ko pati nemāk darīt. Kad viņai sākumā lūdz aprakstīt šo skaisto deju, viņa sāk ņirgt, jo kā gan var aprakstīt deju? Tas tiešām ir jocīgi, lai gan izrādes beigās šo darbiņu izdara Sandra Zvīgule. Ņirdz līdz brīdim, kad viņai aizrāda, ka to taču viņa dara visu savu dzīvīti.

Kaut kad vienā mirklī es novērsos no izrādes un sāku pētīt teātra apmeklētāju apavus, ko tik bieži nevar teātra apmeklējuma laikā darīt, jo neviens apavs neatrodas pretī skatītājam. Šoreiz visi apavi skatītāju rindās man pretī spilgti izgaismojās, un bija iespējams ieraudzīt vissīkāko netīrumu, ko pat vērīga acs var nepamanīt, kamēr zābaki noslēpušies zem darba galda vai ātri skrien garām uz ielas. Sev par nelaimi nācās konstatēt, ka mani apavi izskatījās visbēdīgāk, jo to mākslīgā āda vairākās vietās bija nelāgi atlupusi, tāpēc es novērsos, un atkal pievērsos izrādei. Lai gan pētīt var ne tikai apavus, bet arī citu apmeklētāju sejas, kā arī apskatīt tos, kas visskaļāk smejas. Tur gandrīz norisinās tāda kā paralēlā izrāde.

Izrādē bija maz darbības un daudz dialogu, kurus atsvaidzināja manis jau pieminētie laikmetīgās dejas paņēmieni. Kaut kad biju uz Gundegas Repšes lugu "Nacionālajā teātrī (kaut kas par velniem), un tur bija tik daudz dialogu, un tik maz darbības, ka kļuva jau garlaicīgi. Teātrī un kino vajag, redz, reāli atrisināt darbībā, tā nav nekāda proza, kur var spiest uz formu un ļaut sižetam kaut kā lēni kūļāties uz priekšu pašam saviem spēkiem. Jāatzīst, ka arī darbība var būt garlaicīga, jo pagājušajā nedēļā biju uz "Krāsainajām pasakām" Valmieras drāmas teātrī, kas točna vismaz man lika vairākas reizes iegrimt ar izrādi pilnīgi nesaistītās pārdomās (un pat ieskatīties telefonā, vai nav pienākusi kāda īsene. Zinu, ka Dace Rukšāne mani par to sabārtu (viņa reiz ietvītoja, ka tas ir briesmīgi), bet es jau sākumā konstatēju, ka viņas skatītāju rindās nav). Bet šajā izrādē dialogi neapgrūtināja, un vismaz man ļoti patika paņēmiens, kurā skatītājs uzzina atkal jaunus faktus par it kā tiem pašiem vēžiem, kuri nu točna ir citās kulītēs (ar to es domāju maisiņus). Kāda tante gan pameta izrādi, sakot: "Par visu bija - par nāvi, par gaļu... Tikai cik var vienu un to pašu?" Nāve un gaļa tiešām ir neiedomājami tuvas viena otrai, jo pēc katras nāves paliek pāri gaļa, bet katras gaļas cēlonis ir nāve.

Izrāde man mācīja, ka nav jālamājas, ko arī vairs nedarīšu pat tekstos, jo lamājas tikai iesācēji. Bet es gribu būt profesionāle, tāpēc man jānovērš jebkādas aizdomas no tā, ka es varētu būt iesācēja. Vēl jāpiemin, ka izrādē bija labs humors. Laba aktierspēle gan spēj arī kaut kādus sūdu jokus pārvērst labā humorā un otrādi. Jau minētajās "Krāsainajās pasakās" man humors nepatika, citi tur bija līdz asarām izsmējušies, tualetē rindā dāmas stāvēja kā pandas no skropstu tušas reklāmas, kuras to, ka ir pandas, uzzina pēdējās. Man laikam tas Viestura Meikšāna stils vispār nav diezko tuvs, un vispār es tagad izklausos tā it kā mana kultūras dzīve būtu tik pat bagāta kā Deivida Duhovnija seksuālā dzīve, bet reāli laikam tā arī ir. Man patīk kultūra! Šodien pat izdomāju, ka pirmajā vietā man ir literatūra, bet otrajā teātris. Pēdējā vietā ir glezniecība un fotogrāfija, jo man ir garīgi atpalikusi vizuālā uztvere.

Vēl atcerējos, ka Sandra Zvīgule vienā mirklī runāja par to, kā pēkšņi sapratusi, ka var nomirt un arī nomirs. Nu, it kā to jau visi zina tāpat, bet tomēr līdz kādam dzīves brīdim tu dzīvo tā it kā tas uz tevi neattiektos. Mani arī nesen piemeklēja šāda atklāsme, un domāju līdzīgi kā izrādes varone sakrāt naudu Indijai, lai kaut kā ar šīm sajūtām iemācītos tik galā nevis pastarpināti no grāmatām, bet pa tiešo no skolotāja.

Tad vēl izrādē teica, ka visu laiku ir jādejo, un ikviens ikdienā dejo savu sirdspukstu ritmā. Nesen izlasīju arī Murakami "Dejo Dejo Dejo", un tāpēc vispār domāju, ka dzīve mani aicina uz deju. Tāpēc tagad atbrīvošu savus pirkstus no taustiņiem, un ļaušos savam dzīves aicinājumam!

Šoreiz texxxts aizkavējās, jo pirmssvētku dunā bijām aizmirsušas izdomāt, par ko man to rakstīt. Sākšu ar nelielu ievadu par to, kādi Jūs esat ieguvēji, lasot texxxtus - nav pagaidām tāda medija Latvijā, kas piedāvātu Jums jaunākas ziņas un modi par mums. Skatos, šonedēļ mega portālā tvnet bijušais FHM galvenais redaktors Kaspars Zaviļeiskis (turpmāk - KZ) analizējis vienu no "Ugunsgrēka" sērijām. Vai pirms textiem bijāt kādā no medijiem redzējuši vispār kāda seriāla sērijas analīzi? Kino šobrīd iespējams noskatīties filmu "The Hearbreaker" par džeku, kuru noalgo izjaukt neveiksmīgas attiecības. Vai nesaskatāt paralēles ar "Biedrību pret iemīlēšanos"? Mana oma šonedēļ nokrita uz eskalatora, braucot taisīt manikīru. Vai tam ir kāds sakars ar rakstu par Rimi eskalatoru? Atkal jārunā Māras un Imanta vārdiem - "To mēs nezinām" - , bet ir skaidrs, ka tas viss nevar būt vienkārši nejaušība vai sagadīšanās.

Šīs nedēļas texts būs gandrīz zinātniski pētnieciskā darba līmenī, jo tā tapšanai esmu izmantojusi divus pirmāros avotus ("Ugunsgrēka" sezonas noslēguma sēriju un "Ugunsgrēka" aizkadru filmiņu) un divus sekundāros -(Kaspara Zaviļeiska jau pieminēto rakstu tvnetā, ko Jūs paši tur atradīsiet, ja vien patiesi vēlēsieties, un vācu filozofa Imanuela Kanta "Spriestspējas kritiku").

Tā kā šonedēļ pirmais manu uzmanību piesaistīja KZ raksts "SaUgunsgrēkošana rīta agrumā", sākšu ar to. Kā jau manījāt, nosaukums nav sevišķi izdevies. Nerunājot par to, ka oriģinālajā rakstā ieviesusies gramatikas kļūda, uzrakstot vārdu "izvēle" ar garo "ī". KZ līdzīgi textos pieņemtajai manierei savas analīzes pamatā ietver arī satura izklāstu, kas dažiem (es pamanīju vienu, bet tas, ja ir viens, vienmēr liecina, ka ir vēl viens) komentētājiem nebija iepaticies, jo viņiem skolā par satura izklāstu bija likts divnieks. Domāju, ka vispār ir grūti komentēt kādu epizodi grāmatā vai filmā, neminot, kas tā ir par epizodi. Nerunājot par to, ka jārēķinās ar to lasītāju daļu, kas konkrēto apceres tematu nav redzējuši vai lasījuši, tāpēc uzskatu, ka KZ izmantotais paņēmiens ir vienīgais iespējamais.

Redzams, ka KZ ir ļoti vēlējies būt asprātīgs, iztulkojot seriāla nosaukumu angliski un turpmāk rakstā tā arī to saucot - FireSin. Normāla asprātība, nav ne vainas, un labi saskan ar KZ lēno, pašpārliecināto gaitu un grēcīgo smīnu sejā. Tāpat viņa tēls pieprasa, pats KZ arī tam klausa, un raksts tiek pasniegts ar vieglu ironiju, bet tomēr necenšoties nevienu aizvainot, un liekot noprast, ka sekot līdzi Ugunsgrēkam ir diezgan ņirdzīgi un savā ziņā pat stilīgi. KZ šo savu attieksmi pozicionē jau raksta sākumā, atzīstot, ka seriāls viņu "paķēra!". Tas ir ļoti labi, tā kā esmu atklāta seriāla fane, tikai priecājos par jauniem līdzbiedriem un aģitatoriem.

Tāpat jau sākumā KZ pavēsta, ka viņš seriālu skatās pirmo reizi, un viņa iespaidi ir tīri subjektīvi, tāpēc domāju, ka autors turpmākajā rakstā varēja iztikt bez visiem "acīmredzot", "izskatās" u.tml. Vēl KZ izklausās diezgan uzjautrināts par to, ka lielākā daļa seriāla personāžu ir "bagātnieki". Bet kā gan citādi - seriāla darbība norisinās glaunā viesnīcā, kurā uz dzīvi var atļauties apmesties tikai bagātnieki. Būtu taču visnotaļ jocīgi, ka glaunā viesnīcā dzīvotu, piemēram, bomži. Pārējo pieminēt nav vērts, uzskatu, ka KZ ir diezgan garlaicīgs cilvēks, kurš dēļ savas nemitīgās dročīšanas par to, cik pats sev liekas kruts, ir ticis strādāt vienā no saviem sapņu darbiem - tvnet. Izejot no šī tēla, arī tapis mana mīļotā seriāla apraksts.

Turpināšu ar seriāla aizkadriem, ko TV3 demonstrēja ceturtdien plkst. 20:25, un tos ievadīšu ar nelielu Kanta citātu: "Tīrais prāts kā prakstiska spēja, t.i., kā spēja noteikt mūsu kauzalitātes brīvo lietojumu ar idejām (tīrajiem prāta jēdzieniem), ne tikai satur morālajā likumā regulatīvu principu mūsu darbībām, bet ar to reizē sniedz arī subjektīvi konstitutīvu principu kāda objekta jēdzienā, ko var domāt tikai prāts un kas atbilstoši šim likumam ar mūsu darbībā pasaulē jāpadara īstens." Ja izlasījāt citātu, domāju, ka nojaušat, par ko runāšu.

Aizkadri kopumā bija diezgan garlaicīgi, tika parādīta seriāla aktieru ikdiena - kā kurš mostas, ko dara pēc tam, kad iet filmēties Ugunsgrēkā. Ikdiena bija diezgan garlaicīga, jo neviens nepiecēlās piedzēries vai neaizgulējās. Man jocīgi likās, ka nevienā no aktieru dzīvēm neparādījās dzīvesbiedrs. Bija bērni, kaķi, hanteles, putra, bet nebija "otrās pusītes", "mīļotā cilvēka", "laulātā drauga" un tā varētu turpināt vēl un vēl, jo latviešu valodā atrodams tik daudz vārdu, lai to apzīmētu. Tas man lika noprast, ka Ugunsgrēka aktiera dzīve nav savienojama ar attiecībām. Vienīgi Jakovs Rafalsons apgalvoja, ka sieva viņam atstājusi ēdienu, bet tas izskatījās kaut kas tik drausmīgs, ka nevaru iedomāties, kāds ir cilvēks, kurš kaut ko tādu atstājis citam uz plīts. Domāju, ka tas ir izdomāts cilvēks. Otra lieta, kas likās jocīga, bija, ka visi aktieri no rīta cēlās, ēda veselīgas brokastis, skrēja laukā tīrīt mašīnu, cilāja hanteles, mācījās lomas tekstus. Izrādās, visi aktieri ir priekšzīmīgi cilvēki. Vienīgi Mārtiņš Freimanis tika uzrādīts kā "guļava", jo gāja ēst brokastis tad, kad Ilze Vazdika ēda vakariņas, bet domāju, ka iespaidīgāka būtu Mārtiņa pamošanās nevis blakus Pepei, bet dienišķajai balzāma pudelei. Intrigu saglabāja aktieris Andris Bērziņš, jo parādījās tikai kā tēls savas meitas dzīvē, sēžot kafejnīcā "Restorācija". Starpcitu, manuprāt, labs nosakums. Līdzīgi kā Ulda Rudaka grāmatai "Rokupācija." Andris uzreiz kliedza, ka dzerot tēju nevis šmigu, bet Ugunsgrēka skatītājiem taču tas ir vienalga, jo seriāla sēriju nav iespējams "noraut" kā tādu sūda Dailes teātra izrādi.

Visbeidzot - noslēguma sērija. Savu milzīgo sajūsmu par Leona redzi jau paudu, retvītojot "LEONS REDZ!!!!". Leons tiešām redz, bet bija ļoti bēdīgs, ka viņu uz slimnīcu nepavadīja Marta 2, bet gan krustmāte Ilze Vazdika. Runājot par šo mīlestību, šodien izdomāju, kā atšķiras simpātijas no īstām jūtām. Proti, simpātijām iztrūkst ilgu. Tu esi priecīgs šo cilvēku satiekot, tevi glaimo viņa uzmanība utt, bet, mājās pārnākot, tu līdz asarām neilgojies pēc viņa klātbūtnes. Īstās jūtās ilgas ir diezgan postošs elements, ir nepieciešama reāla konkrētā cilvēka klātbūtne. Tā kā Marta 2 ļoti gaidīja Leonu no slimnīcas, domāju, ka viņai ir īstas jūtas pret viņu, kuras nedrīkst atklāt, lai nesāpinātu Leonu. Nesāpinātu, jo Martai 2, kā noskaidrojies, sekojot seriālam, ir postošs vēzis (viņai krita ārā mati, kas gan notiek no apstarošanas, ko marta 2 nedara, bet seriālos vienmēr tādas neprecizitātes ir vajadzīgas), no kura viņu nespēj glābt pat Leona mīla.

Vēl pēdējā sērija tika veidota kā ļoti pozitīva, jo atklājās, ka Zanei Daudziņai jeb Helēnai būs bērns nevis iestājies klimakss, tāpēc visi seriāla "bagātnieki"-radinieki nesa viņai milzīgas mīkstās mantas, sacenšoties spēlē "kuram milzīgāka manta, tas vairāk mīl".

Uldis Dumpis jeb Aivars bija apvainojies uz savu sievu Solveigu, jo tā nebija viņam izstāstījusi, ka līdz nāvei nocirta savu vīru gluži kā eglīti Ziemassvētkos. Viņas "piedod, Aivar" man atkal atsauca atmiņā Elīnas etīdes ar manu kaķi, kas tika veidotas, iespaidojoties no seriāla, tāpēc baigi priecājos.

Jāpiebilst, ka esmu izlasījusi arī tvnetā publicēto interviju ar Leonu un Zentu, kā arī redzējusi Martini reklāmu, kurā Leons vairs nav akls, bet kā lohs atnāk uz veceņu ballīti bez Martini. Bet man vienkārši apnika rakstīt, kā arī konstatēju, ka man reāli patīk divdabja teicieni un divdabji. Nezinu, kā bez tiem prastu izteikties. Bet tas jau ir cits stāsts.

Iesaku izlasīt/noskatīties visiem. Bez izņēmuma.