xxx
02 Aprīlis 2013 @ 11:54
Noveles "Nāves ēnā" recenzija  
Lielo piektdien, 29. martā, daļa Rīgas iedzīvotāju un viesu devās uz pilsētas sirdi, lai, spītējot pavasara spelgonim, piedalītos Ekumēniskajā Krusta ceļā. Taču atradās arī tādi – lielākoties vīrieši spēka gados – , kam nebija nekā labāka, ko darīt, kā cilpot Rīgas jūras līča virzienā, lai nodarbotos ar vienu no latviešu nacionālajiem ziemas sporta veidiem – zemledus makšķerēšanu. Diemžēl jau dienas vidū daudzu galvaspilsētas ģimeņu svētku idilli, cilājot ledusskapī baltās oliņas un kārtojot uz galdiem pūpola zarus, pārtrauca satraucoša ziņa. Aptuveni 500 šī ekstrēmā sporta veida cienītāju bija iepūsti jūrā un strauji attālinājās no krasta (nejaukt ar krustu).

Interesanti, ka šis atgadījums norisinājās tieši Lielajā piektdienā – Krusta ceļa dzimšanas dienā – , kas simbolizē Jēzus Kristus ceļu pretī nāvei, turklāt šiem svētkiem raksturīga gavēšana un klusums. Teiksit – sakritība? Iespējams. Tomēr augstākie spēki lēma arī šim ceļam būt tikai simboliskam, un karstgalvjus atpestīt ieradās divi helikopteri un vairākas glābšanas laivas. Lai gan sākotnējā informācija medijos vēstīja, ka aizpeldējušo skaits ir, kā jau minēju, „aptuveni 500”, oficiāli izpestīti tika apmēram uz pusi mazāk bezrūpīgo makšķerētāju. Glābšanas operāciju eksperti raksturoja kā veiksmīgu, cietušo tik pat kā nebija un ar tik sīku vienību kā komentāru sniegšanu (nejaukt ar snigšanu) šajā sakarā neviens neķēpājās.

Turpinot tikpat konspiratīvā garā, daudzus interneta lietotājus satrauca fakts, ka no notikumu epicentra netiek rakstīti tvīti un sūtītas fočenes. Daži lēsa, ka neviens cilvēks nevar vienlaikus reģistrēties gan kā Twitter lietotājs, gan kā zemledus makšķernieks, citi vainoja telefona operatorus par to, ka virs ūdens trūkst tīkla pārklājuma, bet atlikušie vispār zaudēja cerības, ka kaut kas tāds ir noticis. Lai gan atsaukšanās uz citu cienījamu autoru darbiem mūsdienās tiek uztverta kā nepārprotama zīmēšanās ar zināšanām, man tomēr nāksies to darīt, jo šī atgadījuma līdzība ar Rūdolfa Blaumaņa kases grāvēju – noveli „Nāves ēnā” – šoreiz nepaslīdēja garām nevienam latviešu klasikas cienītājam.

Tieši šogad visu laiku ievērojamāko latviešu tautības personību trešās vietas ieguvējs svinēja apaļo 150 gadu jubileju, kam par godu Valmierā tika organizēts teātra festivāls. Bet kurš normāls cilvēks tad to vispār pamanīja? Tāpēc vērsim pie ragiem ķērās gan episkais jokdaris Fredis, gan ekoloģiskais Valmiermuižas aliņš, kuri bija gatavi atbalstīt notikumu, pielīmējot sev kuplas ūsas īstā Blaumaņa garā. Diemžēl visi to uztvēra kā kārtējo propagandu cīņā ar prostatas kaitēm, un Rūdis atkal palika bešā. Tad nu nekas cits neatlika kā jubilejas aktualizēšanas pasākumos iesaistīt valsts prezidentu Andri Bērziņu, kam tika lūgts ar noveli „Nāves ēnā” salīdzināt notikumus valdības koalīcijā. Arī ar to nebija gana – latviešu tauta spītīgi atsacījās ne tikai kaut kā īpaši godāt Blaumani, bet vispār necēla ne ausu, izlikās, ka tas Blaumanis te vispār ne čiku, ne grabu.

Turpretim plaša mēroga akcija Lielajā piektdienā lika novelei „Nāves ēnā” tapt daudzinātai i pilīs un muižās, i sētiņās. Notikumam bija arī blakus ieguvumi – pirmkārt, Latvijas vārds izskanēja pasaulē – , un par latviešu drosmīgajiem beachgoers (pludmales cienītāji – google translate piez.) vēstīja pat ziņu monarhā BBC. Otrkārt, šis traģiskais notikums ar laimīgajām beigām uzskatāmi atklāja, ka ir jāparāda nikna dūre ēnu ekonomikai, jo tad valstij būs līdzekļi, lai grūtā brīdī savam kalpam varētu sniegt palīdzīgu roku. Nākamreiz uz bildītēm sociālajās kampaņās par nodokļu maksāšanu būs vientuļi makšķernieki milzīgas jūras vidū, zem kurām vēstīs „Tas var būt kļūt par tavas dzīves pēdējo kruīzu” vai arī „Ekonomikas ēnā”. Nu, par to galu galā, lai domā Mooz vai Inspired jaunie censoņi, pričom te es. Treškārt, ja kāds tiešām ir lasījis noveli „Nāves ēnā”, atceraties taču, ka visi uz ledus gabala esošie ļoti labprāt mielojās ar zirga gaļu, tā kā ieguvēji bija arī tie latviešu uzņēmumi, kurus nomāca ēna par šī nepareizā liellopa gaļas klātesamību konservos un citos gaļas pārstrādes izstrādājumos.

Vai tiešām joprojām uzskatāt to par nejaušību? Nelaimes gadījumu? Nedomāju gan. Ja godīgi, es nebrīnītos, ja pēc diviem gadiem, kad tikpat apaļu – 150 gadu – jubileju grasās svinēt Rainis, notiks kāds it kā nelaimes gadījums saistībā ar citu latviešu vidū iecienītu nodarbi – kūlas dedzināšanu. „Uguns un nakts!” tad visi kliegs, un sāks godāt Raini, jo citus mārketinga trikus – piemēram, uzņēmuma „Rita” speciāli uz jubileju pašūtos svītrainos peldkostīmus – neviens, protams, nebūs pamanījos.

Ja nu tomēr esat tik naivi un ticat mediju versijai par šī notikuma apstākļiem, iesaku pieprasīt visus bļitkotājus piespiedu kārtā iesaukt armijā. Tāda neatlaidība ceļā uz mērķi un miera nezaudēšana dzīvībai bīstamos apstākļos ir tikumi, kurus nedrīkstētu laist zudībā kaut kādu stulbu zivju dēļ.
 
 
xxx
27 Jūlijs 2011 @ 23:43
KENO vs Aleksandra Kurusova  
Pēc aptuveni gadu ilga akadēmiskā atvaļinājuma, kura laikā es nedevos uz Indiju, bet gan turpināju lietot šmigu, esmu gatava atgriezties texxxtu kolektīvā (par to arī jāpateicas vecajiem un jaunajiem kolēģiem, kuri ir gatavi mani ņemt atpakaļ). Vēsture gan rāda, ka lielākoties visas atgriešanās determinē izgāšanos, piemēram, Viesturs Dūle no diezgan ņirdzīga komiķa ir kļuvis par diezgan ņirdzīgu cilvēku. Jāatzīst, ka ezotēriskā dziedāšana (jā, tas patiešām nebija 'Savādi gan' prikols), kam viņš pievērsās uzreiz pēc garīgās pilnveidošanās Indijā, bija jēdzīgāka par oligarhu dedzināšanu Daugavas krastā, lai gan dziedātāja karjerai viņam pietrūka tāda nianse kā muzikālā dzirde.

Cenšoties aptvert savu risku izgāzties, uzgūlēju, kādas atgriešanās ir bijušas lemtas neveiksmei:

Atgriešanās 1

Atgriešanās 2

Atgriešanās 3

Piekritīsiet, ka tas ir liels pamats bažām.

Lai atgrieztos texxxtu kolektīvā, man tika uzticēts ļoti grūts uzdevums – vērtēt Aleksandras Kurusovas TV spēli, ko katru vakaru pēc „Jaunā Viļņa” pārraida LNT, un KENO TV izlozi, kas manī izraisa tikpat sentimentālas jūtas kā Jānis Jarāns pidžamā.

KENO loteriju, kā daudzi mani vienaudži, esmu redzējusi vairākas reizes divdesmit trīs gadu garumā (varētu pat teikt – esmu ar to uzaugusi, esmu KENO loterijas paaudze), bet Kurusovas TV spēle man bija jaunums. Nezinu, kāpēc manī tādas ekspektācijas, bet es patiešām gaidīju, ka Kurusova uzstāsies pirātu tērpā. Turklāt, kad jautāju kolēģei Anetei, vai viņa būs pirātu tērpā, Anete atbildēja, ka viņa mainot tēlus. Vēl jo labāk! Liela bija mana vilšanās, kad 26. jūlija vakarā, manā TV ekrānā slavenā dejotāja un Laura Reinika vienas nakts skūpsts bija tērpusies ikdienišķā kleitā un bez apsēja ap aci.

Šovs iesākas kā sena tikšanās ar draugiem, jo, izrādās, tas nenotiek pirmo vakaru. „Esiet gatavi? Protams, ka esiet gatavi!!!”, Aleksandra starojošām acīm sveicina visus TV skatītājus, kas jau atkal vienos naktī sēž pie televizora un cer iegūt nahaļavu daudz naudas. Runājot par raidījuma laika izvēli, man rodas jautājums par to, kas ir tā mērķauditorija. Domāju, ka tie varētu būt „Jaunā Viļņa” skatītāji, kuri tikko ir redzējuši, cik laimīgi cilvēki ir tie, kuriem nav kur likt naudu – viņi var kāpt uz skatuves, pataisīt sevi par idiotiem, nokļūt televizorā un par to iegūt vēl daudz vairāk naudas. Tikai nesakiet, ka kādam no jums ir principi par naudas estētiku – domāju, ka Allai Pugačovai, ēdot kalmāru Maksima Galkina pilī (un tā nav nekāda metafora), ir pilnīgi vienalga, ko par viņu domā Tvitera lietotājs (tātad, jauno mediju speciālists) no Baltijas ar augstu morāli. Mēs visi to labprāt vēlētos, tikai baidāmies izskatīties stulbi. Vienīgi Liene Candy nebaidās, tur tāpat vairs nav ko slēpt.

Aleksandras loterijas noteikumi ir ļoti vienkārši – jānosūta viena tukša īsziņa uz 8668, un jāgaida jautājums. Īsziņa neko nemaksā, tāpēc man un kolēģei Anetei, cēla mērķa vārdā, nebija grūti to nosūtīt. Pēc neilga mirkļa atnāca atpakaļ sms ar jautājumu: „Kur atrodas Kina? 1 Azija vai 2 Eiropa? Ziniet?” Ja kāds zina, tad viņam jābūt arī 96 santīmiem, kas ir turpmāko sms cena.

Pēc paziņojuma, ka šai raidījumā naudu ieguvuši jau vairāk nekā 10 cilvēki (kas ir prātam neaptverams skaitlis), Aleksandra ar katru mirkli paliek arvien satrauktāka, pēkšņi parādās kaut kāds laika atpakaļskaitītājs, sāk darboties stroboskops (neiesaku skatīties cilvēkiem, kas lieto stimulantus) un mūsu maigā, brūnā Saša sāk pavēlošā tonī aicināt visus sūtīt tukšas īsziņas, citādi visam ir beigas. Pēc tam, kad kulminācijas mirklis ir pāri, Saša zvana uzvarētājam, kas ieguvis 50 latus un paralēli bļauj: "Redzat, skatitaji, vis notek!" Uzvarētāja bija meitene vārdā Aija. Saša viņai uzdeva pāris debilus jautājumus: „Jus piedalījāties konkursā? Aizsūtījāt īsziņu? Atbildējāt uz jautājumu? Pareizi?” (Wtf? Pareizi?) Pēc īsas sarunas par to, ko Aija varētu nopirkt par saviem 50 latiem, Aleksandra pasaka ko patiesi atvieglojošu: „Lai piedalītos konkursā, jums mani nav jāredz vai jādzird!” Nožēla vien par to, ka man ir spilgta iztēle un šodien, kad saņēmu jaunu sms ar jautājumu: „ATSUTIET ATBILDI TAGAD! Kas ir lielaks? 1 Okeans 2 Jura?”, es skaidri dzirdēju Aleksandras Kurusovas balsi un gaisā sajutu solārija smaržu. Un man ir diezgan lielas aizdomas, ka no šī lāsta es vairs nekad netikšu no tā vaļā, jo vakarpusē Kurusova man atsūtīja vēl vienu sms: "Atbildi - kas ir atraks? 1 trusis vai 2 gliemezis?"

Jāatzīst, ar KENO ir līdzīgi kā ar baneru aklumu internetā - noteikti esmu to redzējusi/dzirdējusi pavisam nesen (ikdienā regulāri skatos televizoru), bet tas šķiet kaut kas tik pierasts un organisks kā ledusskapja dūkoņa. Kad texxxtu uzdevumā atkal apzināti noskatījos KENO izlozi, sapratu, ka mums visiem ir jāatgriežas pie vienkāršā. KENO loterijas pārraidē nav nervozu slāvu meiteņu vai apdullinošu gaismiņu - ieskanās mierīgi Ķīnas mūzikas motīvi, aizkadra balss sasveicinās ar skatītājiem un viens pēc otra tiek nosaukti laimīgie skaitļi (iedomājieties, 20 gadus, trīs reizes dienā, bez atvaļinājuma). Arī spēles dizains veidots minimālisma gaumē un nav mainījies pēdējos 23 gadus, atvičaju tāpat kā Sandra par to transvestītu "Jaunā Viļņa" koncertā. Un tas taču ir skaisti, ka ir lietas, kas nemainās - "Kāruma" sieriņi vairs negaršo kā bērnībā, Pīts Dohertijs vairs nav tievs, vienīgi KENO loterija palikusi nemainīga. Te tev nu bja, Raini - pastāvēs, kas parvērtīsies. Domāju, varam secināt, ka vienīgais, uz ko šajā šaubu laikmetā mēs vēl patiesi varam paļauties, ir KENO loterija.