Lielo piektdien, 29. martā, daļa Rīgas iedzīvotāju un viesu devās uz pilsētas sirdi, lai, spītējot pavasara spelgonim, piedalītos Ekumēniskajā Krusta ceļā. Taču atradās arī tādi – lielākoties vīrieši spēka gados – , kam nebija nekā labāka, ko darīt, kā cilpot Rīgas jūras līča virzienā, lai nodarbotos ar vienu no latviešu nacionālajiem ziemas sporta veidiem – zemledus makšķerēšanu. Diemžēl jau dienas vidū daudzu galvaspilsētas ģimeņu svētku idilli, cilājot ledusskapī baltās oliņas un kārtojot uz galdiem pūpola zarus, pārtrauca satraucoša ziņa. Aptuveni 500 šī ekstrēmā sporta veida cienītāju bija iepūsti jūrā un strauji attālinājās no krasta (nejaukt ar krustu).
Interesanti, ka šis atgadījums norisinājās tieši Lielajā piektdienā – Krusta ceļa dzimšanas dienā – , kas simbolizē Jēzus Kristus ceļu pretī nāvei, turklāt šiem svētkiem raksturīga gavēšana un klusums. Teiksit – sakritība? Iespējams. Tomēr augstākie spēki lēma arī šim ceļam būt tikai simboliskam, un karstgalvjus atpestīt ieradās divi helikopteri un vairākas glābšanas laivas. Lai gan sākotnējā informācija medijos vēstīja, ka aizpeldējušo skaits ir, kā jau minēju, „aptuveni 500”, oficiāli izpestīti tika apmēram uz pusi mazāk bezrūpīgo makšķerētāju. Glābšanas operāciju eksperti raksturoja kā veiksmīgu, cietušo tik pat kā nebija un ar tik sīku vienību kā komentāru sniegšanu (nejaukt ar snigšanu) šajā sakarā neviens neķēpājās.
Turpinot tikpat konspiratīvā garā, daudzus interneta lietotājus satrauca fakts, ka no notikumu epicentra netiek rakstīti tvīti un sūtītas fočenes. Daži lēsa, ka neviens cilvēks nevar vienlaikus reģistrēties gan kā Twitter lietotājs, gan kā zemledus makšķernieks, citi vainoja telefona operatorus par to, ka virs ūdens trūkst tīkla pārklājuma, bet atlikušie vispār zaudēja cerības, ka kaut kas tāds ir noticis. Lai gan atsaukšanās uz citu cienījamu autoru darbiem mūsdienās tiek uztverta kā nepārprotama zīmēšanās ar zināšanām, man tomēr nāksies to darīt, jo šī atgadījuma līdzība ar Rūdolfa Blaumaņa kases grāvēju – noveli „Nāves ēnā” – šoreiz nepaslīdēja garām nevienam latviešu klasikas cienītājam.
Tieši šogad visu laiku ievērojamāko latviešu tautības personību trešās vietas ieguvējs svinēja apaļo 150 gadu jubileju, kam par godu Valmierā tika organizēts teātra festivāls. Bet kurš normāls cilvēks tad to vispār pamanīja? Tāpēc vērsim pie ragiem ķērās gan episkais jokdaris Fredis, gan ekoloģiskais Valmiermuižas aliņš, kuri bija gatavi atbalstīt notikumu, pielīmējot sev kuplas ūsas īstā Blaumaņa garā. Diemžēl visi to uztvēra kā kārtējo propagandu cīņā ar prostatas kaitēm, un Rūdis atkal palika bešā. Tad nu nekas cits neatlika kā jubilejas aktualizēšanas pasākumos iesaistīt valsts prezidentu Andri Bērziņu, kam tika lūgts ar noveli „Nāves ēnā” salīdzināt notikumus valdības koalīcijā. Arī ar to nebija gana – latviešu tauta spītīgi atsacījās ne tikai kaut kā īpaši godāt Blaumani, bet vispār necēla ne ausu, izlikās, ka tas Blaumanis te vispār ne čiku, ne grabu.
Turpretim plaša mēroga akcija Lielajā piektdienā lika novelei „Nāves ēnā” tapt daudzinātai i pilīs un muižās, i sētiņās. Notikumam bija arī blakus ieguvumi – pirmkārt, Latvijas vārds izskanēja pasaulē – , un par latviešu drosmīgajiem beachgoers (pludmales cienītāji – google translate piez.) vēstīja pat ziņu monarhā BBC. Otrkārt, šis traģiskais notikums ar laimīgajām beigām uzskatāmi atklāja, ka ir jāparāda nikna dūre ēnu ekonomikai, jo tad valstij būs līdzekļi, lai grūtā brīdī savam kalpam varētu sniegt palīdzīgu roku. Nākamreiz uz bildītēm sociālajās kampaņās par nodokļu maksāšanu būs vientuļi makšķernieki milzīgas jūras vidū, zem kurām vēstīs „Tas var būt kļūt par tavas dzīves pēdējo kruīzu” vai arī „Ekonomikas ēnā”. Nu, par to galu galā, lai domā Mooz vai Inspired jaunie censoņi, pričom te es. Treškārt, ja kāds tiešām ir lasījis noveli „Nāves ēnā”, atceraties taču, ka visi uz ledus gabala esošie ļoti labprāt mielojās ar zirga gaļu, tā kā ieguvēji bija arī tie latviešu uzņēmumi, kurus nomāca ēna par šī nepareizā liellopa gaļas klātesamību konservos un citos gaļas pārstrādes izstrādājumos.
Vai tiešām joprojām uzskatāt to par nejaušību? Nelaimes gadījumu? Nedomāju gan. Ja godīgi, es nebrīnītos, ja pēc diviem gadiem, kad tikpat apaļu – 150 gadu – jubileju grasās svinēt Rainis, notiks kāds it kā nelaimes gadījums saistībā ar citu latviešu vidū iecienītu nodarbi – kūlas dedzināšanu. „Uguns un nakts!” tad visi kliegs, un sāks godāt Raini, jo citus mārketinga trikus – piemēram, uzņēmuma „Rita” speciāli uz jubileju pašūtos svītrainos peldkostīmus – neviens, protams, nebūs pamanījos.
Ja nu tomēr esat tik naivi un ticat mediju versijai par šī notikuma apstākļiem, iesaku pieprasīt visus bļitkotājus piespiedu kārtā iesaukt armijā. Tāda neatlaidība ceļā uz mērķi un miera nezaudēšana dzīvībai bīstamos apstākļos ir tikumi, kurus nedrīkstētu laist zudībā kaut kādu stulbu zivju dēļ.
Interesanti, ka šis atgadījums norisinājās tieši Lielajā piektdienā – Krusta ceļa dzimšanas dienā – , kas simbolizē Jēzus Kristus ceļu pretī nāvei, turklāt šiem svētkiem raksturīga gavēšana un klusums. Teiksit – sakritība? Iespējams. Tomēr augstākie spēki lēma arī šim ceļam būt tikai simboliskam, un karstgalvjus atpestīt ieradās divi helikopteri un vairākas glābšanas laivas. Lai gan sākotnējā informācija medijos vēstīja, ka aizpeldējušo skaits ir, kā jau minēju, „aptuveni 500”, oficiāli izpestīti tika apmēram uz pusi mazāk bezrūpīgo makšķerētāju. Glābšanas operāciju eksperti raksturoja kā veiksmīgu, cietušo tik pat kā nebija un ar tik sīku vienību kā komentāru sniegšanu (nejaukt ar snigšanu) šajā sakarā neviens neķēpājās.
Turpinot tikpat konspiratīvā garā, daudzus interneta lietotājus satrauca fakts, ka no notikumu epicentra netiek rakstīti tvīti un sūtītas fočenes. Daži lēsa, ka neviens cilvēks nevar vienlaikus reģistrēties gan kā Twitter lietotājs, gan kā zemledus makšķernieks, citi vainoja telefona operatorus par to, ka virs ūdens trūkst tīkla pārklājuma, bet atlikušie vispār zaudēja cerības, ka kaut kas tāds ir noticis. Lai gan atsaukšanās uz citu cienījamu autoru darbiem mūsdienās tiek uztverta kā nepārprotama zīmēšanās ar zināšanām, man tomēr nāksies to darīt, jo šī atgadījuma līdzība ar Rūdolfa Blaumaņa kases grāvēju – noveli „Nāves ēnā” – šoreiz nepaslīdēja garām nevienam latviešu klasikas cienītājam.
Tieši šogad visu laiku ievērojamāko latviešu tautības personību trešās vietas ieguvējs svinēja apaļo 150 gadu jubileju, kam par godu Valmierā tika organizēts teātra festivāls. Bet kurš normāls cilvēks tad to vispār pamanīja? Tāpēc vērsim pie ragiem ķērās gan episkais jokdaris Fredis, gan ekoloģiskais Valmiermuižas aliņš, kuri bija gatavi atbalstīt notikumu, pielīmējot sev kuplas ūsas īstā Blaumaņa garā. Diemžēl visi to uztvēra kā kārtējo propagandu cīņā ar prostatas kaitēm, un Rūdis atkal palika bešā. Tad nu nekas cits neatlika kā jubilejas aktualizēšanas pasākumos iesaistīt valsts prezidentu Andri Bērziņu, kam tika lūgts ar noveli „Nāves ēnā” salīdzināt notikumus valdības koalīcijā. Arī ar to nebija gana – latviešu tauta spītīgi atsacījās ne tikai kaut kā īpaši godāt Blaumani, bet vispār necēla ne ausu, izlikās, ka tas Blaumanis te vispār ne čiku, ne grabu.
Turpretim plaša mēroga akcija Lielajā piektdienā lika novelei „Nāves ēnā” tapt daudzinātai i pilīs un muižās, i sētiņās. Notikumam bija arī blakus ieguvumi – pirmkārt, Latvijas vārds izskanēja pasaulē – , un par latviešu drosmīgajiem beachgoers (pludmales cienītāji – google translate piez.) vēstīja pat ziņu monarhā BBC. Otrkārt, šis traģiskais notikums ar laimīgajām beigām uzskatāmi atklāja, ka ir jāparāda nikna dūre ēnu ekonomikai, jo tad valstij būs līdzekļi, lai grūtā brīdī savam kalpam varētu sniegt palīdzīgu roku. Nākamreiz uz bildītēm sociālajās kampaņās par nodokļu maksāšanu būs vientuļi makšķernieki milzīgas jūras vidū, zem kurām vēstīs „Tas var būt kļūt par tavas dzīves pēdējo kruīzu” vai arī „Ekonomikas ēnā”. Nu, par to galu galā, lai domā Mooz vai Inspired jaunie censoņi, pričom te es. Treškārt, ja kāds tiešām ir lasījis noveli „Nāves ēnā”, atceraties taču, ka visi uz ledus gabala esošie ļoti labprāt mielojās ar zirga gaļu, tā kā ieguvēji bija arī tie latviešu uzņēmumi, kurus nomāca ēna par šī nepareizā liellopa gaļas klātesamību konservos un citos gaļas pārstrādes izstrādājumos.
Vai tiešām joprojām uzskatāt to par nejaušību? Nelaimes gadījumu? Nedomāju gan. Ja godīgi, es nebrīnītos, ja pēc diviem gadiem, kad tikpat apaļu – 150 gadu – jubileju grasās svinēt Rainis, notiks kāds it kā nelaimes gadījums saistībā ar citu latviešu vidū iecienītu nodarbi – kūlas dedzināšanu. „Uguns un nakts!” tad visi kliegs, un sāks godāt Raini, jo citus mārketinga trikus – piemēram, uzņēmuma „Rita” speciāli uz jubileju pašūtos svītrainos peldkostīmus – neviens, protams, nebūs pamanījos.
Ja nu tomēr esat tik naivi un ticat mediju versijai par šī notikuma apstākļiem, iesaku pieprasīt visus bļitkotājus piespiedu kārtā iesaukt armijā. Tāda neatlaidība ceļā uz mērķi un miera nezaudēšana dzīvībai bīstamos apstākļos ir tikumi, kurus nedrīkstētu laist zudībā kaut kādu stulbu zivju dēļ.
1 komentārs | Komentēt