Jaunais Latvijas Televīzijas seriāls “Māja pie ezera” uzņemts pēc poļu romāna “Mīla pie ezera” motīviem. Šī noteikti nav kļūda tulkojumā, bet gan apzināta piemērošanās Latvijas skatītājam. Mēs esam daudz pragmatiskāki nekā mūsu dienvidu (gandrīz) kaimiņi. Lai mīla paliek poļu paniem un citiem vientiešiem, mums – ka tik jumts virs galvas, un lai istabā neskan lamuvārdi un nevazājas geji un bēgļi!

Daudzsēriju filma “Māja pie ezera” likumsakarīgi sākas pie jūras, kur norisinās reklāmas aģentūras “Hopart” viesības. To laikā galvenās varones Madaras jaunais kolēģis mēģina viņu koļīt. Uzreiz ir skaidrs, ka šis pieglaimīgais tips būs tas, kurš sievietei sagādās sūdus. Tā arī notiek: jaunais, perspektīvais mārketinga speciālists pierunā šefu, ka Madara jāatlaiž, jo viņa ir veca. Tusofkas laikā gan Madara par briestošo sazvērestību neceļ ne ausu, jo viņai tajā laikā jāpulē romāns ar kurlmēmo kolēģi. Viņa ir iemācījusies arī saprast tos viņa žestus. Madara vispār ir tāda toleranta “nevienu nedrīkst ignorēt un atstumt” vecene – viņa arī bīda sociālo kampaņu par autistu iekļaušanu darba tirgū. Vai nevajadzētu piezvanīt Jūlijai Stepaņenko un palūgt, lai šo ķēzījumu ieslauka musorā? Izrādās, satraukumam nav pamata. Pašpārliecinātā reklāmiste savu projektu prezentē tieši Latvijas dzelzceļā, un lēmumu par projektu pieņem kaut kāds džeks no deviņdesmitajiem, nevis Uģis Magonis, tāpēc skaidrs, ka tas viss ir feiks. Stepaņenko var ar savu slotiņu tirināties tālāk.

Madara plūc aizliegto augli ar savu kurlmēmo kolēģi Ādamu, kaut kas aizdomīgs ir arī ar Artūru Skrastiņu, karoče – visi viņu koļī. Bet arī viņas vīrs Andris Keišs nevaid miris – viņš arī ietur t.s. Parādnieka estētiku un laiž pa kreisi. Tas pat nav jārāda. Mēs – sievietes – tādas lietas vienkārši jūtam pa gabalu kā tādu ceturtās dienas peregaru.

Galvenā varone ir drusciņ tāda spontāna duračka, jo mirklī, kad jaunākā kolēģe viņu informē, ka vajag uzlabot neizteiksmīgo lūpu formu, Madara momentā, lūpām plīvojot vējā, aiztriec uz “Veselības centru 4”, kur veic steidzamo procedūru. Kaut kas noiet greizi, kā rezultātā sievietei aizpampst acis. Vēlāk viņa skatītāju informē, ka pret šādu kaiti labi palīdz rozes. Meitenes, atcerieties - ja džeks Jums dāvina rozes, iespējams, viņš vienkārši negrib skatīties Jūsu aizpampušajās acīs, nevis dod mājienu par savām simpātijām.

Kurlmēmais Ādams jau jūt, ka drīz Stepaņenko nāks ar savu ķēzījumu slotu, tāpēc nolemj doties bēgļu gaitās un nopērk vienvirziena biļeti uz Austrāliju, kaut arī mīl Madaru. Bet tāpēc šo seriālu sauc “Māja pie ezera”, nevis “Mīla pie ezera”. Pohuj mīlestību – ka tik māja! Un to Melburnā ir pa pillam. Ar Madaru viņiem ir īpatnējas attiecības. Vienreiz viņi kopīgi dauzīja bungas un tad nodevās mīlas priekiem. Otrreiz Ādams gan jau cerēja uz to pašu, bet šoreiz viņš sāka dauzīt nevis pa bungām, bet gan ar kulaku pa galdu. Viņš laikam nezināja, ka vairāki sitieni ar kulaku pa galdu simbolizē tukšu pauri, nevis mīlestību. Tā, protams, biju viņu pēdējā tikšanās reize.

Arī Madaras un Andra Keiša pieaugusī meita sper brašus soļus mīlas dzīvē. Viņa aiziet uz dziedāšanas konkursiņu, kur par žūriju uzmetušies daži septiņpadsmit gadu veci čalīši. Tā kā viens no viņiem kurī, izskatās uz visiem astoņpadsmit. Kamēr meitene dzied, gaismotājs gandrīz apgāžas, jo viņas dēļ šim puisim sākuši ļimt ceļi. No tā viņš nav atguvies vēl aizvien. Mīlas apburtais zēns saprot, ka nevajag vilkt garumā, tāpēc nākamajā tikšanās reizē ne tikai velta viņa privāto gaismu šovu, kas mazliet atsit lāzerīšu spīdināšanu logā 2002.gadā, bet arī apber viņu ar spīdīgiem šokolādes papīrīšiem. Es ceru, ka tie bija speciāli gatavoti papīrīši, nevis vienkārši musors no “Laimas” kompešu degustācijas.

Kad galveno varoni Madaru atlaiž no darba, arī viņa nolemj atlaist. Viņa jaunumus atzīmē, pogājot burbonu “4 roses” (“4 rozes”). Kā bērēs! Starp citu, šis pats dzēriens vienmēr gozējas arī Āboliņu ģimenes viesnīcas bārā kulta seriālā “UgunsGrēks”. Šai ģimenei bieži sanāk kādu nomušīt, tāpēc labi, ja pa rokai ir tieši 4 rozes, ko ieņemt uz bērēm.

Spriežot pēc galda klājuma, Madara 4 rozītes dzērusi viena pati. Spriežot pēc tilpuma un tā, kas palicis pāri, viņa vakarā piebeiguse aptuveni puslitru. Nav gluži Nobela prēmijas līmenis, bet diezgan cienījami. Bet tiešām lielu cieņu un godu patriektā reklāmiste pelna par to, ka pēc šī puslitra tādā paagrā rītā vēsā mierā sēžas pie auto stūres, kur sāk trakot. Un Madaras meita, kas sēž aizmugurē, protams, nav piesprādzējusies, jo viņa nepiekrīt tai “Tava galva lidos” reklāmas kampaņai. Kā Valsts policijas šefam nav kauna svinēt dzimšanas dienu, kad notiek tādas lietas?!
Arī nākamajā vakarā Madara ierauj. Šoreiz baltvīniņu. Arī trešajā vakarā viņa ir spiesta pacilāt glāzīti, jo ļaunie kolēģi nozaguši viņai projektu un prezentējuši to Latvijas dzelzceļam. Klusais koļītājs Artūrs Skrastiņš nolemj, ka piekrāptajai sievietei vajag atlaist un uzrīko viņai pārsteiguma balli boulinga klubā, kurā tīņu bars apjukušo sievieti sagaida, dziedot: “Olē, olē, olē, mēs mīlam Madaru.” Tā kā tā ir pārsteiguma ballīte, par pārsteigumu Madarai un arī sev pašam boulingu nolēmis paspēlēt arī viņas bijušais priekšnieks Artis Robežnieks (sliktais tēls, kura tumšo dvēseli simbolizē krēsla, kurā mūžam ietīts viņa kabinets). Viņš ir atvāzis krūtis kā rubenis riesta laikā, bet ar spēli, protams, sevišķi nevedas. To redzot, Madara, protams, pieiet klāt un nonšalanti notriec visus ķegļus ar vienu sitienu. Tas ir viens no veidiem, kā otram pateikt, ka viņš ir idiots. Tā kā es boulingu spēlēju ļoti slikti, tad es pati tomēr biežāk izvēlos vārdus – tā vieglāk saprast.

Pēc uzvaras metienā Madara arī kārtīgi piemetas un neizjūt nekādus sirdsapziņas pārmetumus par to, ka nav ieradusies mājās uz vakariņām, kuru laikā viņas meita bija plānojusi savu ģimeni iepazīstināt ar jauno štuceri. Pat babņiks Andris Keišs, kurš vispār neko negrib, bija ieradies! Andrim jaunais meitas akušieris tā ne pārāk. Uzzinot, ka puisi sauc Toms, viņš jauniegūto informāciju komentē: “Izklausās labi!” Tā saka tikai tad, ja konkrētais cilvēks besī. Zēna vecāki visticamāk ir pļēguri, jo, izrādās, meitene nezina, kas ir viņa mamma un tētis. Un seriālos tā ir – anonīmi ir tikai alkoholiķi.

Arī ceturtajā dienā vīra māte Madarai piedāvā ieraut vienu maziņo, bet paģirainā atsakās. Nedzeršana nes nelaimi – viņai neveicas darba intervijā, salūzt mašīna, izlādējas mobilka un nolūzt kurpes papēdis. Nekad vairs! Visas likstas, kas notikušas šajā dienā un iepriekš (atlaišana un vīra sānsoļi) liecina par to, ka tālāk galvenā varone ko mēģinās mainīt savā dzīvē, jo viss negaidīti ir dziļā dirsā. Var ēst, lūgties, mīlēt, bet anotācijas liecina, ka viņa nākamajā sērijā dosies aprunāties ar savu mammu, kas dzīvo laukos un 100 gadu nav redzēta, jo kaut kā bijis pohuj. Tā kā tomēr oriģināli šo daiļdarbu sauc “Mīla pie ezera”, visticamāk mamma dzīvos pie ezera un tur uzpeldēs kaut kāda mīla. Cerams, ka seriāla veidotāji tomēr pratīsies un, lai brīdinātu skatītāju par iespējamu netiklības tuvošanos, šo sēriju laikā seriāla nosaukumu nomainīs uz “Prieka māja pie ezera”. Protams, var gadīties, ka scenārijs sekos latviskajam seriāla nosaukumam un tas tiešām būs par māju, nevis mīlestību. Tādā gadījumā trešā varētu izrādīties arī pēdējā seriāla sērija. Madara aizbrauktu pie mučas un iesauktos: “Pavei, re ku māja. Ezers arī!” – un seriāls beigtos.

Kopumā “Māja pie ezera” ir kā ekranizēts sieviešu žurnāls no lētā gala. Tur ir viss – sapista laulība, intrigas darbā, nolūzuši papēži, neesošas attiecības ar vecākiem, meita, kas jau izaugusi liela un tūliņ pametīs vecāku ligzdiņu, dzeršana, grumbas un nošļukušas lūpas, kā arī sarunāšanās ar spoguli pirms mājas atstāšanas. Bet galvenais – pārliecība, ka tā nekādā gadījumā nav pašas sievietes vaina.

Ļoti labi, ka “Māja pie ezera” nav iebāzta “UgunsGrēka” laikā. Pieredze rāda, ka šāda laika izvēle pielīdzināma pašnāvībai. Protams, svarīgākais jautājums par jauno seriālu – vai tas ir labāks par “Ugunsgrēku”? Pēc pirmajām 2 sērijām spriežot, vidējais aktieru darbs šeit ir augstvērtīgāks. Arī netrīc kamera. Acīs arī nekrīt kaut kādas loģikas kļūdas, kuras gan var pārmest kulta “UgunsGrēkam”. Bet tas necaurejamais klišeju biezoknis! Visi notikumi šajās 2 sērijās ir bijuši absolūti paredzami, kaut arī to poļu romānu lasījusi neesmu. Un tam cilvēkam, kurš taisa beigu titrus, novēlētu tos kādreiz arī apskatīties. Tas palīdzētu saprast, ka ir vēlams, lai burtu krāsa atšķirtos no fona krāsas.

Vai es seriālu vēl skatīšos? Jā, bet tikai komplektā ar žurnālu "Ieva".

Kaut arī nu mums ir iemesls kļūt lepniem, tomēr sāksim ar sasveicināšanos - labdien! 2012.gada nogalē Texxxtu galā banketā bildētais fotoseriāls, pārvarot naidnieku liktus šķēršļus, beidzot ir gatavs. Mums nepatīk krāmēties gar sīkumiem, tāpēc šis ir stāsts par vērtībām, kas skar mūs visus. Bailēs no fanu pūļiem, kas varētu seriāla aktierus vajāt pēc šī darba publicēšanas, 4 no 5 dalībniekiem ir pametuši valsti. Atvainojamies Santai, kas no rīta, ejot tīrīt zobus, zobbirstes vietā atradusi alus pudeles rozīti.

( Mīla un nāve )

Pēc pagājušā ieraksta man kāds komentētājs silti ieteica rakstīt par to, kas man patīk. To arī šoreiz esmu nolēmusi darīt, bet uzreiz jāatzīst, ka tas ir daudzkārt grūtāk, jo, būsim pazīstami, tekstiem patīk drusku paironizēt. Bet ironizēt par tādām tīrām patikas jūtām (tuvāk lasi Imanuela Kanta "Spriestspējas kritikā") ir krietni sarežģītāk.

Šodien apmeklēju izrādi "Deli deja" Mūzikas muzejā Pārdaugavā (režisore Ilze Olingere, aktieri no Jaunā Rīgas teātra). Ilgu laiku man likās, ka iešu uz izrādi "Dali deja", un tā kā Dali ir texxxtu viens no iecienītākajiem māksliniekiem, nolēmu, ka man obligāti būtu par šo apmeklējumu jāatskaitās šeit. Diemžēl Deli ir tikai Indijas galvaspilsēta, un tam nav nekāda sakara ar Dali.

Uz biļetes bija rakstīts, ka izrāde būs par nāvi un mīlestību septiņos rīmeikos. Abas šīs tēmas man ir tikpat tuvas kā ikvienam saprātīgam cilvēkam, jo bez mīlestības dzīvei nav jēgas, bet pat dzīve ar jēgu beidzas ar nāvi. Ar zināmu nāvi gan jau vairākus gadus saskaros ne tikai dziļu pārdomu brīžos vai, piemēram, vakara ziņās, bet arī ikdienā, jo mans draugs man iemācīja ik pa brīdim notēlot savu bojā aiziešanu, lai ļautu izbaudīt saldo sajūtu, kas izplūst caur visu ķermeni, kad kāds nomiršanu ierauga un pēc tam attiecīgi pārdzīvo. Šis pārdzīvojums gan tāpat kā nāve ir tēlots, tāpēc ir vairāk līdzīgs mākslīgajam saldinātājam, nekā cukuram, bet, kamēr nevar nomirt pa īstam, der arī tāds. Šajā sakarā ieteiktu visiem 18. februārī doties uz "Spici", kur varēs redzēt tos īstos mirušu cilvēku ķermeņus, kas aplipuši ar laikam jau īstu, bet tomēr pēc izskata svaigu gaļu.

Izrādē bija pieci aktieri, no kuriem kaut reizi nenomira tikai viens - Sandra Zvīgule - , kas tēloja medmāsu un bija tērpusies čībās ar miroņgalvām un izrādes beigās atbrīvojās no jaciņas, lai atsegtu nevis kailas krūtis, bet krekliņu, kuram uz muguras rakstīts: "kad nomirst, ir ļoti grūti piecelties" (citāts tāpat kā visi turpmākie ir neprecīzs). Uzraksti uz biļetes nemeloja, un izrādē tiešām bija septiņi rīmeiki, kurā katrreiz kāds bija nomiris, un pārējie, kuru attiecības arī katrreiz bija nedaudz citādu apstākļu izkropļotas, sastapās ar šīs nāves sekām.

Izrāde notika pa vidu skatītāju soliem. Mēs, protams, sēdējām pirmajā rindā, jo citādi uz izrādi vispār iet nav jēgas (c) Aleksis Zoldners. Izrādes skatuvisko noformējumu (scenogrāfiju) veidoja tikai daži krēsli, Venden ūdens aparāts un kafijas galdiņš. Vienreiz uz skatuves parādījās arī šmiga. Sākumā likās, ka izrādes darbība notiks kaut kādā vilcienā vai tramvajā, tomēr beigās tā izrādījās slimnīcas uzgaidāmā telpa.

Katra rīmeika beigās sekoja laikmetīgā deja ritmos, kas līdzīgi tiem, ko izdala mūsu sirds jeb mīlestības avots. Vispār jāatzīst, ka man laikmetīgā deja nepatīk. Nu, es to vienkārši nesaprotu, mana vizuālā uztvere ir ļoti neattīstīta, tāpēc man vislabāk no visa patīk literatūra, jo tur ir jāskatās tikai uz burtiem. Tomēr šajā izrādē laikmetīgā deja bija tik mazās devās (aptuveni tādās kā reklāma LTV pēc tam, kad esi saskāries ar reklāmām neatkarīgajās televīzijās), ka man patika.

Pati "Deli deja" ir radusies Indijā. Tā ir tik skaista deja, ka slavenā baleta kritiķe (Guna Zariņa), kas arī ir viena no izrādes varonēm, to nespēj aprakstīt. No visas netīrībās kādā Indijas tirgū, kur karājas dažādu sugu nokauti dzīvnieki un staigā ubagi ar kroplībām un kārpām uz sejas, dzimst skaista deja, kas izsaka visu dzīves esenci. Tas ir kā laimīgs veģetārietis dejotu ar jēlu gaļas gabaliņu mutē (viens no maniem mīļākajiem izrādes citātiem), ko lēni kožļātu, beigās pat norītu, lai, protams, vēlāk atviegloti izvemtu. Kritiķe arī apcer mūžīgās savas profesijas pretrunas, jo uzskata, ka ir nodzīvojusi skaistu, bet svešu dzīvi (lai gan labāk, protams, nodzīvot sliktu, bet savējo), jo visu mūžu analizējusi to, ko pati nemāk darīt. Kad viņai sākumā lūdz aprakstīt šo skaisto deju, viņa sāk ņirgt, jo kā gan var aprakstīt deju? Tas tiešām ir jocīgi, lai gan izrādes beigās šo darbiņu izdara Sandra Zvīgule. Ņirdz līdz brīdim, kad viņai aizrāda, ka to taču viņa dara visu savu dzīvīti.

Kaut kad vienā mirklī es novērsos no izrādes un sāku pētīt teātra apmeklētāju apavus, ko tik bieži nevar teātra apmeklējuma laikā darīt, jo neviens apavs neatrodas pretī skatītājam. Šoreiz visi apavi skatītāju rindās man pretī spilgti izgaismojās, un bija iespējams ieraudzīt vissīkāko netīrumu, ko pat vērīga acs var nepamanīt, kamēr zābaki noslēpušies zem darba galda vai ātri skrien garām uz ielas. Sev par nelaimi nācās konstatēt, ka mani apavi izskatījās visbēdīgāk, jo to mākslīgā āda vairākās vietās bija nelāgi atlupusi, tāpēc es novērsos, un atkal pievērsos izrādei. Lai gan pētīt var ne tikai apavus, bet arī citu apmeklētāju sejas, kā arī apskatīt tos, kas visskaļāk smejas. Tur gandrīz norisinās tāda kā paralēlā izrāde.

Izrādē bija maz darbības un daudz dialogu, kurus atsvaidzināja manis jau pieminētie laikmetīgās dejas paņēmieni. Kaut kad biju uz Gundegas Repšes lugu "Nacionālajā teātrī (kaut kas par velniem), un tur bija tik daudz dialogu, un tik maz darbības, ka kļuva jau garlaicīgi. Teātrī un kino vajag, redz, reāli atrisināt darbībā, tā nav nekāda proza, kur var spiest uz formu un ļaut sižetam kaut kā lēni kūļāties uz priekšu pašam saviem spēkiem. Jāatzīst, ka arī darbība var būt garlaicīga, jo pagājušajā nedēļā biju uz "Krāsainajām pasakām" Valmieras drāmas teātrī, kas točna vismaz man lika vairākas reizes iegrimt ar izrādi pilnīgi nesaistītās pārdomās (un pat ieskatīties telefonā, vai nav pienākusi kāda īsene. Zinu, ka Dace Rukšāne mani par to sabārtu (viņa reiz ietvītoja, ka tas ir briesmīgi), bet es jau sākumā konstatēju, ka viņas skatītāju rindās nav). Bet šajā izrādē dialogi neapgrūtināja, un vismaz man ļoti patika paņēmiens, kurā skatītājs uzzina atkal jaunus faktus par it kā tiem pašiem vēžiem, kuri nu točna ir citās kulītēs (ar to es domāju maisiņus). Kāda tante gan pameta izrādi, sakot: "Par visu bija - par nāvi, par gaļu... Tikai cik var vienu un to pašu?" Nāve un gaļa tiešām ir neiedomājami tuvas viena otrai, jo pēc katras nāves paliek pāri gaļa, bet katras gaļas cēlonis ir nāve.

Izrāde man mācīja, ka nav jālamājas, ko arī vairs nedarīšu pat tekstos, jo lamājas tikai iesācēji. Bet es gribu būt profesionāle, tāpēc man jānovērš jebkādas aizdomas no tā, ka es varētu būt iesācēja. Vēl jāpiemin, ka izrādē bija labs humors. Laba aktierspēle gan spēj arī kaut kādus sūdu jokus pārvērst labā humorā un otrādi. Jau minētajās "Krāsainajās pasakās" man humors nepatika, citi tur bija līdz asarām izsmējušies, tualetē rindā dāmas stāvēja kā pandas no skropstu tušas reklāmas, kuras to, ka ir pandas, uzzina pēdējās. Man laikam tas Viestura Meikšāna stils vispār nav diezko tuvs, un vispār es tagad izklausos tā it kā mana kultūras dzīve būtu tik pat bagāta kā Deivida Duhovnija seksuālā dzīve, bet reāli laikam tā arī ir. Man patīk kultūra! Šodien pat izdomāju, ka pirmajā vietā man ir literatūra, bet otrajā teātris. Pēdējā vietā ir glezniecība un fotogrāfija, jo man ir garīgi atpalikusi vizuālā uztvere.

Vēl atcerējos, ka Sandra Zvīgule vienā mirklī runāja par to, kā pēkšņi sapratusi, ka var nomirt un arī nomirs. Nu, it kā to jau visi zina tāpat, bet tomēr līdz kādam dzīves brīdim tu dzīvo tā it kā tas uz tevi neattiektos. Mani arī nesen piemeklēja šāda atklāsme, un domāju līdzīgi kā izrādes varone sakrāt naudu Indijai, lai kaut kā ar šīm sajūtām iemācītos tik galā nevis pastarpināti no grāmatām, bet pa tiešo no skolotāja.

Tad vēl izrādē teica, ka visu laiku ir jādejo, un ikviens ikdienā dejo savu sirdspukstu ritmā. Nesen izlasīju arī Murakami "Dejo Dejo Dejo", un tāpēc vispār domāju, ka dzīve mani aicina uz deju. Tāpēc tagad atbrīvošu savus pirkstus no taustiņiem, un ļaušos savam dzīves aicinājumam!