xxx
04 Oktobris 2015 @ 16:19
Jaunais Latvijas Televīzijas seriāls "Māja pie ezera"  
Jaunais Latvijas Televīzijas seriāls “Māja pie ezera” uzņemts pēc poļu romāna “Mīla pie ezera” motīviem. Šī noteikti nav kļūda tulkojumā, bet gan apzināta piemērošanās Latvijas skatītājam. Mēs esam daudz pragmatiskāki nekā mūsu dienvidu (gandrīz) kaimiņi. Lai mīla paliek poļu paniem un citiem vientiešiem, mums – ka tik jumts virs galvas, un lai istabā neskan lamuvārdi un nevazājas geji un bēgļi!

Daudzsēriju filma “Māja pie ezera” likumsakarīgi sākas pie jūras, kur norisinās reklāmas aģentūras “Hopart” viesības. To laikā galvenās varones Madaras jaunais kolēģis mēģina viņu koļīt. Uzreiz ir skaidrs, ka šis pieglaimīgais tips būs tas, kurš sievietei sagādās sūdus. Tā arī notiek: jaunais, perspektīvais mārketinga speciālists pierunā šefu, ka Madara jāatlaiž, jo viņa ir veca. Tusofkas laikā gan Madara par briestošo sazvērestību neceļ ne ausu, jo viņai tajā laikā jāpulē romāns ar kurlmēmo kolēģi. Viņa ir iemācījusies arī saprast tos viņa žestus. Madara vispār ir tāda toleranta “nevienu nedrīkst ignorēt un atstumt” vecene – viņa arī bīda sociālo kampaņu par autistu iekļaušanu darba tirgū. Vai nevajadzētu piezvanīt Jūlijai Stepaņenko un palūgt, lai šo ķēzījumu ieslauka musorā? Izrādās, satraukumam nav pamata. Pašpārliecinātā reklāmiste savu projektu prezentē tieši Latvijas dzelzceļā, un lēmumu par projektu pieņem kaut kāds džeks no deviņdesmitajiem, nevis Uģis Magonis, tāpēc skaidrs, ka tas viss ir feiks. Stepaņenko var ar savu slotiņu tirināties tālāk.

Madara plūc aizliegto augli ar savu kurlmēmo kolēģi Ādamu, kaut kas aizdomīgs ir arī ar Artūru Skrastiņu, karoče – visi viņu koļī. Bet arī viņas vīrs Andris Keišs nevaid miris – viņš arī ietur t.s. Parādnieka estētiku un laiž pa kreisi. Tas pat nav jārāda. Mēs – sievietes – tādas lietas vienkārši jūtam pa gabalu kā tādu ceturtās dienas peregaru.

Galvenā varone ir drusciņ tāda spontāna duračka, jo mirklī, kad jaunākā kolēģe viņu informē, ka vajag uzlabot neizteiksmīgo lūpu formu, Madara momentā, lūpām plīvojot vējā, aiztriec uz “Veselības centru 4”, kur veic steidzamo procedūru. Kaut kas noiet greizi, kā rezultātā sievietei aizpampst acis. Vēlāk viņa skatītāju informē, ka pret šādu kaiti labi palīdz rozes. Meitenes, atcerieties - ja džeks Jums dāvina rozes, iespējams, viņš vienkārši negrib skatīties Jūsu aizpampušajās acīs, nevis dod mājienu par savām simpātijām.

Kurlmēmais Ādams jau jūt, ka drīz Stepaņenko nāks ar savu ķēzījumu slotu, tāpēc nolemj doties bēgļu gaitās un nopērk vienvirziena biļeti uz Austrāliju, kaut arī mīl Madaru. Bet tāpēc šo seriālu sauc “Māja pie ezera”, nevis “Mīla pie ezera”. Pohuj mīlestību – ka tik māja! Un to Melburnā ir pa pillam. Ar Madaru viņiem ir īpatnējas attiecības. Vienreiz viņi kopīgi dauzīja bungas un tad nodevās mīlas priekiem. Otrreiz Ādams gan jau cerēja uz to pašu, bet šoreiz viņš sāka dauzīt nevis pa bungām, bet gan ar kulaku pa galdu. Viņš laikam nezināja, ka vairāki sitieni ar kulaku pa galdu simbolizē tukšu pauri, nevis mīlestību. Tā, protams, biju viņu pēdējā tikšanās reize.

Arī Madaras un Andra Keiša pieaugusī meita sper brašus soļus mīlas dzīvē. Viņa aiziet uz dziedāšanas konkursiņu, kur par žūriju uzmetušies daži septiņpadsmit gadu veci čalīši. Tā kā viens no viņiem kurī, izskatās uz visiem astoņpadsmit. Kamēr meitene dzied, gaismotājs gandrīz apgāžas, jo viņas dēļ šim puisim sākuši ļimt ceļi. No tā viņš nav atguvies vēl aizvien. Mīlas apburtais zēns saprot, ka nevajag vilkt garumā, tāpēc nākamajā tikšanās reizē ne tikai velta viņa privāto gaismu šovu, kas mazliet atsit lāzerīšu spīdināšanu logā 2002.gadā, bet arī apber viņu ar spīdīgiem šokolādes papīrīšiem. Es ceru, ka tie bija speciāli gatavoti papīrīši, nevis vienkārši musors no “Laimas” kompešu degustācijas.

Kad galveno varoni Madaru atlaiž no darba, arī viņa nolemj atlaist. Viņa jaunumus atzīmē, pogājot burbonu “4 roses” (“4 rozes”). Kā bērēs! Starp citu, šis pats dzēriens vienmēr gozējas arī Āboliņu ģimenes viesnīcas bārā kulta seriālā “UgunsGrēks”. Šai ģimenei bieži sanāk kādu nomušīt, tāpēc labi, ja pa rokai ir tieši 4 rozes, ko ieņemt uz bērēm.

Spriežot pēc galda klājuma, Madara 4 rozītes dzērusi viena pati. Spriežot pēc tilpuma un tā, kas palicis pāri, viņa vakarā piebeiguse aptuveni puslitru. Nav gluži Nobela prēmijas līmenis, bet diezgan cienījami. Bet tiešām lielu cieņu un godu patriektā reklāmiste pelna par to, ka pēc šī puslitra tādā paagrā rītā vēsā mierā sēžas pie auto stūres, kur sāk trakot. Un Madaras meita, kas sēž aizmugurē, protams, nav piesprādzējusies, jo viņa nepiekrīt tai “Tava galva lidos” reklāmas kampaņai. Kā Valsts policijas šefam nav kauna svinēt dzimšanas dienu, kad notiek tādas lietas?!
Arī nākamajā vakarā Madara ierauj. Šoreiz baltvīniņu. Arī trešajā vakarā viņa ir spiesta pacilāt glāzīti, jo ļaunie kolēģi nozaguši viņai projektu un prezentējuši to Latvijas dzelzceļam. Klusais koļītājs Artūrs Skrastiņš nolemj, ka piekrāptajai sievietei vajag atlaist un uzrīko viņai pārsteiguma balli boulinga klubā, kurā tīņu bars apjukušo sievieti sagaida, dziedot: “Olē, olē, olē, mēs mīlam Madaru.” Tā kā tā ir pārsteiguma ballīte, par pārsteigumu Madarai un arī sev pašam boulingu nolēmis paspēlēt arī viņas bijušais priekšnieks Artis Robežnieks (sliktais tēls, kura tumšo dvēseli simbolizē krēsla, kurā mūžam ietīts viņa kabinets). Viņš ir atvāzis krūtis kā rubenis riesta laikā, bet ar spēli, protams, sevišķi nevedas. To redzot, Madara, protams, pieiet klāt un nonšalanti notriec visus ķegļus ar vienu sitienu. Tas ir viens no veidiem, kā otram pateikt, ka viņš ir idiots. Tā kā es boulingu spēlēju ļoti slikti, tad es pati tomēr biežāk izvēlos vārdus – tā vieglāk saprast.

Pēc uzvaras metienā Madara arī kārtīgi piemetas un neizjūt nekādus sirdsapziņas pārmetumus par to, ka nav ieradusies mājās uz vakariņām, kuru laikā viņas meita bija plānojusi savu ģimeni iepazīstināt ar jauno štuceri. Pat babņiks Andris Keišs, kurš vispār neko negrib, bija ieradies! Andrim jaunais meitas akušieris tā ne pārāk. Uzzinot, ka puisi sauc Toms, viņš jauniegūto informāciju komentē: “Izklausās labi!” Tā saka tikai tad, ja konkrētais cilvēks besī. Zēna vecāki visticamāk ir pļēguri, jo, izrādās, meitene nezina, kas ir viņa mamma un tētis. Un seriālos tā ir – anonīmi ir tikai alkoholiķi.

Arī ceturtajā dienā vīra māte Madarai piedāvā ieraut vienu maziņo, bet paģirainā atsakās. Nedzeršana nes nelaimi – viņai neveicas darba intervijā, salūzt mašīna, izlādējas mobilka un nolūzt kurpes papēdis. Nekad vairs! Visas likstas, kas notikušas šajā dienā un iepriekš (atlaišana un vīra sānsoļi) liecina par to, ka tālāk galvenā varone ko mēģinās mainīt savā dzīvē, jo viss negaidīti ir dziļā dirsā. Var ēst, lūgties, mīlēt, bet anotācijas liecina, ka viņa nākamajā sērijā dosies aprunāties ar savu mammu, kas dzīvo laukos un 100 gadu nav redzēta, jo kaut kā bijis pohuj. Tā kā tomēr oriģināli šo daiļdarbu sauc “Mīla pie ezera”, visticamāk mamma dzīvos pie ezera un tur uzpeldēs kaut kāda mīla. Cerams, ka seriāla veidotāji tomēr pratīsies un, lai brīdinātu skatītāju par iespējamu netiklības tuvošanos, šo sēriju laikā seriāla nosaukumu nomainīs uz “Prieka māja pie ezera”. Protams, var gadīties, ka scenārijs sekos latviskajam seriāla nosaukumam un tas tiešām būs par māju, nevis mīlestību. Tādā gadījumā trešā varētu izrādīties arī pēdējā seriāla sērija. Madara aizbrauktu pie mučas un iesauktos: “Pavei, re ku māja. Ezers arī!” – un seriāls beigtos.

Kopumā “Māja pie ezera” ir kā ekranizēts sieviešu žurnāls no lētā gala. Tur ir viss – sapista laulība, intrigas darbā, nolūzuši papēži, neesošas attiecības ar vecākiem, meita, kas jau izaugusi liela un tūliņ pametīs vecāku ligzdiņu, dzeršana, grumbas un nošļukušas lūpas, kā arī sarunāšanās ar spoguli pirms mājas atstāšanas. Bet galvenais – pārliecība, ka tā nekādā gadījumā nav pašas sievietes vaina.

Ļoti labi, ka “Māja pie ezera” nav iebāzta “UgunsGrēka” laikā. Pieredze rāda, ka šāda laika izvēle pielīdzināma pašnāvībai. Protams, svarīgākais jautājums par jauno seriālu – vai tas ir labāks par “Ugunsgrēku”? Pēc pirmajām 2 sērijām spriežot, vidējais aktieru darbs šeit ir augstvērtīgāks. Arī netrīc kamera. Acīs arī nekrīt kaut kādas loģikas kļūdas, kuras gan var pārmest kulta “UgunsGrēkam”. Bet tas necaurejamais klišeju biezoknis! Visi notikumi šajās 2 sērijās ir bijuši absolūti paredzami, kaut arī to poļu romānu lasījusi neesmu. Un tam cilvēkam, kurš taisa beigu titrus, novēlētu tos kādreiz arī apskatīties. Tas palīdzētu saprast, ka ir vēlams, lai burtu krāsa atšķirtos no fona krāsas.

Vai es seriālu vēl skatīšos? Jā, bet tikai komplektā ar žurnālu "Ieva".
 
 
xxx
25 Maijs 2011 @ 21:12
Maxima reklāma "Pavasara sveiciens"  
Šonedēļ Vakareiropas internetus pāršalkusi lielveikalu tīkla Maxima reklāma ar nosaukumu „Pavasara sveiciens”. Vai saceltā ažiotāža ir pamatota? Atļaušos atbildēt jūsu vietā – jā.

Reklāmas veidotāji nav mazie bērni un labi zina, uz kurām latvieša jūtām spiest. Arī manu aizjūras sirdi, protams, atkausē reklāmas sākumā redzamie tukšie lielveikala ratiņi. Realitāte laba tehno pavadībā sāk pārvērsties par gatavo Leiputriju – ratiņos parādās biezpiena sieriņš „Kārums”, tam seko konfektes „Prozit”. Izcili! Ticu, ka šādus sīvus saldumus spēj pienācīgi novērtēt tikai kārklu un meiju klapēta tauta, kurai, kā ļauj noprast tālāk reklāmā redzētais, arī Westbam psihedēlija nav sveša. Kā pirmie ar savu priekšnesmu uzstājas K. Ulmaņa gatves lielveikala kolektīvs. Ja kāds apšauba Laura Reinika dziesmu videoklipu mērķauditorijas reālu esamību, tad varu ieteikt savas šaubas nekavējoties anihilēt. Man pat ir aizdomas, ka dažas kustības savā ritmikas priekšnesumā šis kolektīvs ir nospiedis tieši no „Banjo Laura” videoklipa. Protams, ja vien reklāmā redzamie dejotāji ir autentiski Maximas darbinieki, nevis pērkami aktieri. Nevar saprast.

Kā nākamie uzstājas Jūrmalas gatves veikala femīnais kolektīvs. Kustības līdzīgas pirmajam priekšnesumam, arī mūzika tā pati – „mēs esam maxima”. Tā ir laba zīme, manuprāt. Saliedēt tik iespaidīga lieluma uzņēmumu nav joka lieta. Kā nākamie seko Rēzeknes un Valmieras kolektīvi, turpinot iepriekš ieturēto stilu. Atgriežamies Rīgā. Cik atceros no skolas gadiem, tad vienmēr katrā klasē atradās kāda skuķene, kurai aerobikas priekšnesumā par katru cenu vajadzēja izlekt un turēties pašā priekšā. Arī šeit, Maskavas ielas kolektīvā, ir viena tāda, kas spītīgi uzvilkusi kostīmu un rūdītu seju mahājas ar rokām tik centīgi, ka pārējos pat nepamanu. Liedēts kolektīvs ir laba lieta, bet kur mēs līderiem? Ļoti labi, pagaidām viss ir ļoti labi, ejam tālāk. Kurzemes Maximās vīri uz dejošanu nav tik kūtri kā galvaspilsētā. Par to, saceišu godīgi, prieks, jo tas savukārt liecina par koleģiālu vienlīdzību attiecīgajā uzņēmumā.

Mēs, lieli cilvēki, zinām, ka veikalu nepārstāv tikai pārdevējs, zem tā visa sūras pūles ir ieguldījuši arī pārtikas ražotāji, tāpēc liels jo tas prieks, ka arī viņu ikdiena neizskatās aizvadīta vienmuļā rutīnā, bet gan normāli atlaižot savos baltajos prikidos. Reklāmā redzam vēl arī Matīsa ielas, Augusta Deglava ielas, Jelgavas un man apnika uzskaitīt veikalu censoņus, kuri turpina uzsākto garu. Nobeigums, loģiski, ir pats labākais, jo atklājas arī noliktavas „Abra” mums ikdienā neredzamā ikdiena – tur džeki nevis nepaguruši stibī smagas kastes, bet arī draudzīgi patresī pie veikala himnas. Šeit arī skaidri redzams, ka Maxima ir kārtējais Šķēles kantoris, jo noliktavas džekiem mugurā ir Tautas Partijas uniforma. Zin kā, pārdevējas jau nevar tā – to visi redzēs, Vienotība metīs līkumu, bet kas tad džekiem noliktavā? Tur var vilkt to, kas sirsnai tuvāk. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es nekad mūžā vairs negribu strādāt apkalpojošā sfērā – nevar vilkt to, ko dvēsele jūt, jo ir jāvelk tas, kas jāvelk. Bluķis ap māju.

Reklāma uzrunā – tas tā kā būtu. Tomēr grūti spriest tikai pēc viena īsa pavasara sveiciena, tāpēc vēlos iepriekšredzēto salīdzināt ar to, ko piedāvā konkurenti. Lēmu par labu lielveikala Rimi reklāmas klipiņam „Rimi rokenrols”. Ja Maxima piedāvāja ritmikas konkursu pilnā atrebūcijā, tad Rimi reklāma izskatās pēc gaumīgas karaokes. Kāpēc karaokes? Jo mēs taču lieliski zinām, ka Pits Andersons nemāk runāt latviski, visa viņa daiļrade ir angļu valodā, bet te pēkšņi – latviski! Ticu, ka viņš tikai plāta muti, bet, jāatzīst, dara to ļoti labi. Maximā savu kalbasņiku radīja paši darbinieki, bet te kaut kādi bezpriģela petuhi, kaut kādas random beibes, kas vicinās ar pētersīļu buntītēm. Mani tomēr māc aizdomas, ka, ja, piemēram, Textu kolektīvs nolemtu līdzīgā garā tik jautri iepirkties, Rimi apsardze ātri vien mūs paņemtu pie dziesmas, un nē, tā nebūtu „Nāc uz Rimi, nāc uz Rimi” dziesma. Iedziļinoties dziesmas lirikā, nedaudz sabīstos – „Visi labumi jau ratos, eju es uz kasi, laipnā kasierīte piemet klāt vēl lasi.” WHAT DA FUUUCK? Man, protams, garšo lasis, bet tā taču ir ellīgi dārga zivtiņa, un, ja jau pati neesmu to ielikusi ratos, diez vai es to varu atļauties, bet ātri vien dziesmas lirika atrisina pati sevi – „Tas nav veikals, tā ir dzīve.”

Reklāma. Kas īsti ir reklāma? Tezaurs man saka priekšā, ka reklāma ir interesantā, saistošā formā sniegta informācija ar mērķi piesaistīt (kam) uzmanību, izraisīt interesi (par ko), padarīt (ko) populāru un tml.; teksts, attēls, kinofilma, radioraidījums, televīzijas raidījums un tml., kas satur šādu informāciju. Par formas interesantumu, šķiet, nevēlos pārmest nevienai no iepriekšminētajām lielveikalu ķēdēm.

Skatoties abas reklāmas, nevilšus nāca prātā analoģija ar mūsdienu mūziku. Maxima ir kā Westbam, bet Rimi – krāsaina kā Mika. Es dziļi sirsnā tomēr esmu vientiesīgs provinciālis, tāpēc visticamāk lemtu par labu Rimi, kaut arī riskētu ar to, ka pārdevēja manam iepirkumam piemetīs klāt vēl pāris dārgus gardumiņus. Westbam savukārt ir kārtīgs vintage, tāpēc tie, kas iet uz Pērli, ietu arī uz Maximu.
Tags: ,
 
 
xxx
01 Novembris 2010 @ 16:10
dziedi ar zvaigzni ceturtdaļfināls TV3 23.11.2010  
esmu dziedājusi korī un gājusi mūzikas skolā, kur mana speciālitāte bija dziedāšana, tostarp arī solodziedāšana. esmu darbojusies teātra studijā, tāpēc šo to jēdzu no priekšnesumu veidošanas. esmu gadiem ilgi mācījusies publisko runu, tādēļ drīkstu uzbraukt baibai sipneiecei par nemitīgo bļaustīšanos. galu galā esmu mūzikas žurnāliste, tāpēc veltīt vienu texxxtu TV3 šovam "dziedi ar zvaigzni" ir mans pienākums. šoreiz - par ceturtdaļfinālu. tātad par to reizi, kas nebija vakar, bet bija vēl pirms nedēļas. esmu dzirdējusi, ka valters krauze vairs nevada šovu, jo lietuviešu producentiem nepatika, ka viņš neuzvedas tāpat kā žūrijas loceklis andris bērziņš, kurš agrāk bija normāls aktieris, bet tagad visu laiku taurē. tāpēc labi, ka viņa vietā nākusi baiba sipeniece, kas visu laiku mauro un pieļauju ļoti rupjas latviešu valodas kļūdas.

jau pašā sākumā gribu pieminēt, ka baibu sipenieci uzskatu par stulbāko cilvēku latvijas šovbiznesā. jau pašā raidījuma sākumā viņa pati spēja dot iemeslu manām antipātijām, veltot dzejoli žūrijai:
četri klibi vagariņi
tur - aiz mežmalītes - tup,
visiem četriem pātadziņas
ar ledutiņu apsalušas
Jums nešķiet, ka šis dzejolis ir tizls? man, piemēram, šķiet. žūrijas locekļi nebija paspējusi pateikt vēl neko, kad baiba jau bija paspējusi nospriest, ka "var redzēt, ka žūrija ir cieta un principiāla". ja šādu secinājumu var izdarīt, pirms žūrija ir pateikusi kaut vārdu, tad vienīgais, kas ir ciets, ir sipenieces pauris. lai kaut drusciņ pietuvotos šova uzbūvei un baibas prikoliem, ik pēc rindkopas pieteikšu reklāmas pauzi tā, kā to dara baiba sipeniece.

balta nāca tautu meita
kā ar sniegu apsnigusi,
nav ar sniegu apsnigusi,
tikai grib paskatīties "REKLĀMU"!

pirmie uzstājās dziedātāja liene bronuša (tas pats, kas liene šomase) un mārtiņš burke-burkevics, kas ir mācītājs, kas vienmēr staigā džinsos. mārtiņam tiešām daudz ko rubī no mūzikas, jo viņa mīļākie komponisti ir "daudz", bet mīļākās latviešu dziesmas ir "visas" - ļoti izmeklēta mūzikas gaume. pirmā dziesma, ko izpildīja pāris, bija laika dziesmiņa, kurā jālaiž, lai pulkstenis iet. vidējā žūrijas sniegtā atzīme bija 9, bet es priekšnesumam dodu 5 balles, jo priekšnesuma nebija. abi stāvēja un dziedāja augstajā kalnā. mugurā bija benžu prikidi. laikam tāpēc, ka abi - gan laiks, gan bende - tuvina nāvei. abiem telpās bija saulesbrilles. otro pāra izpildīto dziesmu neatceros, bet mūsu mopsis frīda sāka riet, ko tādu izdzirdot. sapratu, ka mārtiņš, ļoti iespējams, ir sūdīgs mācītājs, jo runājot never vaļā muti. tieši tā - viņš dziesmu norunāja, tāpēc īpašs bija mans pārsteigums, kad žūrijas dalībniece un dziedātāja kristīne zadovska uzteica viņa dziedājumu.

andri bērziņ, andri bērziņ, redz, kāds man vecs lakatiņš. negribi nopirkt jaunu? nezini, kā atrast? paskaties "REKLĀMU"!


otrs pāris bija aktrise aija dzērve un esnevarusaprastkas atis auzāns. auzānam bija džinsas un viņi izpildīja instrumentu dziesmu "zemeslodes", visu laiku skatoties tālumā kā jau pieklājīgā ziemeļeiropas indie kinofilmā. kamēr teterovskis iebilda pret izvēlēto tonalitāti, tikmēr grēviņš tviterī taisīja škandālu par to, ka dziesma izmantota bez autoru atļaujas. kaut arī gan jau bon džovi dziesmas ir izmantota bez mākslinieka atļaujas, jau nākamajā dienā par to bija izveidots raksts un škandāls portālā mango.lv.
otra pāra izpildītā dziesma bija tāda, kuru visi uzskata par latgaliešu dziesmu, bet patiesībā tā ir no bauskas. tāpēc šeit ir vietā tematiskais dzejolītis:
par laimīgu tas sevi sauc,
kas brauc no bauskas nepiekauts.

bauska nu gan ir traka pilsēta. no turienes nāk arī labākās "REKLĀMAS"!


dziesma bija par nāvi un atis auzāns pats laikam nav jaunais aktieris, bet viņam bija grūtības to visu nodziedāt ar jēdzīga cilvēka sejas izteiksmi. tas bija tikpat grūti kā wannabe cool aktieriem izrunāt vārdus "debesis", "mīlestība", "ģimene", "bērni", "dzimtene".
šim un iepriekšējam pārim kopīgs tas, ka abos ir salikti milzīgi džeki ar sīkām meitenēm. protams, dzīvē tā gadās, ka nesaderīga izmēra cilvēkiem sader viss cits un viņi var sadraudzēties vai pat nopisties, bet, ja tas ir šovs, tad ir negodīgi pārus salikt tā, ka vienā ir kaut kāds disonanses etalons, kamēr citi izskatās normāli.

par laimīgu tas sevi sauc,
kas brauc no bauskas nepiekauts
un noskatās "REKLĀMU"!


trešais pāris - dziedātāja evita zālīte un hokeja ārsts jānis kvēps. vienmēr prieks redzēt jāni kvēpu, jo tas nozīmē, ka viņš ir nodzīvojis vēl vienu nedēļu. jānis kvēps ir ļoti vecs, un varbūt tieši ieaudzinātā beznosacījuma cieņa pret veciem cilvēkiem liek žūrijai nemitīgi sajūsmināties par viņa sasniegumiem, kaut arī nekā kruta tur nav. angļu valodas izrunas ziņā viņš ir līderis (pie šī mopsis gandrīz apkorķējās) - ja šobrīd tiek veiktas sarunas ar UNESCO par manas krievu valodas iekļaušanu pasaules kultūras mantojumā, tad pie viena vajadzētu parunāt par kvēpa kunga angļu valodu. kopā mēs gāztu kalnus. pēc kvēpa kunga dziedājuma tika nospriests, ka viņš esot frenka sinatras brālēns. var jau būt, jo tas, ka cilvēku asinīs rit līdzīgas šnites asinis, nenozīmē, ka viņiem būtu kādas kopīgas īpašības vai prasmes (par to ir arī mana otro reizi izlasītā grāmata "pēdējais orks"). savā aforismu kladītē pierakstīju arī andra bērziņa atziņu: "sliktas mūzikas nav!" mīļo andri bērziņ, padod ziņu un Tavā dzimenē uzspēlēšu slikto dziesmu setu! nika matvejeva vietā šovā bija ieradusies vinnija pūka lelle, kas arī izteica viedokli par redzēto. tas man atgādināja kādu sunīti, kuru reiz saimnieks centās sazvanīt, lai uzzinātu, vai viņš gribēs apēst suņu barību, ko mans mopsis izbrāķējis (tāpat kā anete savā teātra recenzijā visu laiku piemin mani, tāpat es nebeidzu gvelzt par mopsi). pēc otras abu dziedātās dziesmas pianists kristaps krievkalns atzina, ka beidzot redzējis, ka jānis kvēps beidzot izjūt sporta asins garšu. domāju, ka sporta ārsts no visiem tur esošajiem ir bijis pirmais, kas šādu garšu jutis. otrā dziesma bija "papu, saki mammai pats", kur uz skatuves uznāca arī brūtgāns, par kuru papam mammai bija jāsaka pašam. priekšnesumā piedalījās arī mūsu mopsis, kurš skrēja pie dzīvokļa durvīm, jo droši vien domāja, ka drīz pie durvīm būs mans džeks.

zvaniņš skan, zvaniņš skan,
andris bērziņš ir nopircis man jaunu lakatiņu.
mārtiņ freimani, tu man skaties,
tu man skaties "REKLĀMU"!


ceturtais pāris bija aktrise veronika plotņikova, dziedātājs marts kristians kalniņš un inovācijas. viģikā pirms dziesmas marts kristians kalniņš minēja, ka veronikas plotņikovas mīļākā dziedātjā ir edīte pjafa. tas likās mīļi, jo reiz kāds džeks sacīja, ka es esmu kā edīta pjafa - maza un ar spēcīgu balsi. abu balodīšu uzstāšanās bija bezprecendenta gadījums. lai nodrošinātu veronikas klātbūtni laikā, kad viņa atrodas viesizrādē ventspilī, tika izmantots teletilts, kas man atgādināja kādas radiostacijas dīdžeja reiz izteikto piedāvājumu man vadīt raidījumu caur skaipu. veronika neizmantoja skaipu, bet gan teļļuku. tiesa, jautājums par to, vai rīsus un debesmannu ir pelnījuši abi dziedātāji, vai tomēr tehniskie cilvēki, paliek atklāts. otra pāra izpildītā dziesma sākās uzreiz pēc reklāmas pauzes, un tiešraidi baiba sipeniece iesāka ar: "nav mikrafons martam!" viņa nebija ievērojusi, ka uz skatuves stāv siņķiks bez jātnieka un ar miķīti, kam marts tūliņ pieies klāt. otrajā dziesmā veronika vairs nebija teļļukā, bet gan vinila platē. var uzskatīt, ka viņai bija izdevies būt divās vietās vienlaicīgi. es arī tā esmu darījusi. tāds nu ir tas šovbizness!

kā sniegi kalnu galotnēs
lai mūžam balti būtu mēs,
pirmas saules jau tie iedegas
un noskatās "REKLĀMU"

mana brāļa uzdotais jautājums par to, kur paliek žūrijas vērtējums, paliek neatbildēts. šovu pameta liene bronuša ar mācītāju džinsās mārtiņu burki - burkevicu, kura pēdējais vārds šovā, protams, bija "āmen". ja Jūs būtu noskatījušies visas reklāmas, kas ievietotas šajā ierakstā, iespējams izjustu, cik garš un samocīts ir šovs. pēc stundas un divdesmit minūtēm katrs pāris bija nodziedājis 1 dziesmu. tātad kopā 4 dziesmas, kas diez vai ir aizņēmušas vairāk par 20 minūtēm. viss pārējais bija joki, reklāma un sarunas par baibas sipenieces drausmīgo frizūru. pirms pāris dienām es braucu mašīnā, kurā man vairākas reizes uz galvas uzlidoja krievu žurnāls "snobs", kas varbūt varētu būt par mani, bet, ja godīgi, man ļoti gribētos tādu humora izjūtu, lai varētu smieties par šādiem jokiem. bet es, bļaģ, nesmejos pat par flight of the concords.

paldies visiem, kas balsoja, atalgošu Jus bagātīgi ar "REKLĀMU"!