esmu dziedājusi korī un gājusi mūzikas skolā, kur mana speciālitāte bija dziedāšana, tostarp arī solodziedāšana. esmu darbojusies teātra studijā, tāpēc šo to jēdzu no priekšnesumu veidošanas. esmu gadiem ilgi mācījusies publisko runu, tādēļ drīkstu uzbraukt baibai sipneiecei par nemitīgo bļaustīšanos. galu galā esmu mūzikas žurnāliste, tāpēc veltīt vienu texxxtu TV3 šovam "dziedi ar zvaigzni" ir mans pienākums. šoreiz - par ceturtdaļfinālu. tātad par to reizi, kas nebija vakar, bet bija vēl pirms nedēļas. esmu dzirdējusi, ka valters krauze vairs nevada šovu, jo lietuviešu producentiem nepatika, ka viņš neuzvedas tāpat kā žūrijas loceklis andris bērziņš, kurš agrāk bija normāls aktieris, bet tagad visu laiku taurē. tāpēc labi, ka viņa vietā nākusi baiba sipeniece, kas visu laiku mauro un pieļauju ļoti rupjas latviešu valodas kļūdas.

jau pašā sākumā gribu pieminēt, ka baibu sipenieci uzskatu par stulbāko cilvēku latvijas šovbiznesā. jau pašā raidījuma sākumā viņa pati spēja dot iemeslu manām antipātijām, veltot dzejoli žūrijai:
četri klibi vagariņi
tur - aiz mežmalītes - tup,
visiem četriem pātadziņas
ar ledutiņu apsalušas
Jums nešķiet, ka šis dzejolis ir tizls? man, piemēram, šķiet. žūrijas locekļi nebija paspējusi pateikt vēl neko, kad baiba jau bija paspējusi nospriest, ka "var redzēt, ka žūrija ir cieta un principiāla". ja šādu secinājumu var izdarīt, pirms žūrija ir pateikusi kaut vārdu, tad vienīgais, kas ir ciets, ir sipenieces pauris. lai kaut drusciņ pietuvotos šova uzbūvei un baibas prikoliem, ik pēc rindkopas pieteikšu reklāmas pauzi tā, kā to dara baiba sipeniece.

balta nāca tautu meita
kā ar sniegu apsnigusi,
nav ar sniegu apsnigusi,
tikai grib paskatīties "REKLĀMU"!

pirmie uzstājās dziedātāja liene bronuša (tas pats, kas liene šomase) un mārtiņš burke-burkevics, kas ir mācītājs, kas vienmēr staigā džinsos. mārtiņam tiešām daudz ko rubī no mūzikas, jo viņa mīļākie komponisti ir "daudz", bet mīļākās latviešu dziesmas ir "visas" - ļoti izmeklēta mūzikas gaume. pirmā dziesma, ko izpildīja pāris, bija laika dziesmiņa, kurā jālaiž, lai pulkstenis iet. vidējā žūrijas sniegtā atzīme bija 9, bet es priekšnesumam dodu 5 balles, jo priekšnesuma nebija. abi stāvēja un dziedāja augstajā kalnā. mugurā bija benžu prikidi. laikam tāpēc, ka abi - gan laiks, gan bende - tuvina nāvei. abiem telpās bija saulesbrilles. otro pāra izpildīto dziesmu neatceros, bet mūsu mopsis frīda sāka riet, ko tādu izdzirdot. sapratu, ka mārtiņš, ļoti iespējams, ir sūdīgs mācītājs, jo runājot never vaļā muti. tieši tā - viņš dziesmu norunāja, tāpēc īpašs bija mans pārsteigums, kad žūrijas dalībniece un dziedātāja kristīne zadovska uzteica viņa dziedājumu.

andri bērziņ, andri bērziņ, redz, kāds man vecs lakatiņš. negribi nopirkt jaunu? nezini, kā atrast? paskaties "REKLĀMU"!


otrs pāris bija aktrise aija dzērve un esnevarusaprastkas atis auzāns. auzānam bija džinsas un viņi izpildīja instrumentu dziesmu "zemeslodes", visu laiku skatoties tālumā kā jau pieklājīgā ziemeļeiropas indie kinofilmā. kamēr teterovskis iebilda pret izvēlēto tonalitāti, tikmēr grēviņš tviterī taisīja škandālu par to, ka dziesma izmantota bez autoru atļaujas. kaut arī gan jau bon džovi dziesmas ir izmantota bez mākslinieka atļaujas, jau nākamajā dienā par to bija izveidots raksts un škandāls portālā mango.lv.
otra pāra izpildītā dziesma bija tāda, kuru visi uzskata par latgaliešu dziesmu, bet patiesībā tā ir no bauskas. tāpēc šeit ir vietā tematiskais dzejolītis:
par laimīgu tas sevi sauc,
kas brauc no bauskas nepiekauts.

bauska nu gan ir traka pilsēta. no turienes nāk arī labākās "REKLĀMAS"!


dziesma bija par nāvi un atis auzāns pats laikam nav jaunais aktieris, bet viņam bija grūtības to visu nodziedāt ar jēdzīga cilvēka sejas izteiksmi. tas bija tikpat grūti kā wannabe cool aktieriem izrunāt vārdus "debesis", "mīlestība", "ģimene", "bērni", "dzimtene".
šim un iepriekšējam pārim kopīgs tas, ka abos ir salikti milzīgi džeki ar sīkām meitenēm. protams, dzīvē tā gadās, ka nesaderīga izmēra cilvēkiem sader viss cits un viņi var sadraudzēties vai pat nopisties, bet, ja tas ir šovs, tad ir negodīgi pārus salikt tā, ka vienā ir kaut kāds disonanses etalons, kamēr citi izskatās normāli.

par laimīgu tas sevi sauc,
kas brauc no bauskas nepiekauts
un noskatās "REKLĀMU"!


trešais pāris - dziedātāja evita zālīte un hokeja ārsts jānis kvēps. vienmēr prieks redzēt jāni kvēpu, jo tas nozīmē, ka viņš ir nodzīvojis vēl vienu nedēļu. jānis kvēps ir ļoti vecs, un varbūt tieši ieaudzinātā beznosacījuma cieņa pret veciem cilvēkiem liek žūrijai nemitīgi sajūsmināties par viņa sasniegumiem, kaut arī nekā kruta tur nav. angļu valodas izrunas ziņā viņš ir līderis (pie šī mopsis gandrīz apkorķējās) - ja šobrīd tiek veiktas sarunas ar UNESCO par manas krievu valodas iekļaušanu pasaules kultūras mantojumā, tad pie viena vajadzētu parunāt par kvēpa kunga angļu valodu. kopā mēs gāztu kalnus. pēc kvēpa kunga dziedājuma tika nospriests, ka viņš esot frenka sinatras brālēns. var jau būt, jo tas, ka cilvēku asinīs rit līdzīgas šnites asinis, nenozīmē, ka viņiem būtu kādas kopīgas īpašības vai prasmes (par to ir arī mana otro reizi izlasītā grāmata "pēdējais orks"). savā aforismu kladītē pierakstīju arī andra bērziņa atziņu: "sliktas mūzikas nav!" mīļo andri bērziņ, padod ziņu un Tavā dzimenē uzspēlēšu slikto dziesmu setu! nika matvejeva vietā šovā bija ieradusies vinnija pūka lelle, kas arī izteica viedokli par redzēto. tas man atgādināja kādu sunīti, kuru reiz saimnieks centās sazvanīt, lai uzzinātu, vai viņš gribēs apēst suņu barību, ko mans mopsis izbrāķējis (tāpat kā anete savā teātra recenzijā visu laiku piemin mani, tāpat es nebeidzu gvelzt par mopsi). pēc otras abu dziedātās dziesmas pianists kristaps krievkalns atzina, ka beidzot redzējis, ka jānis kvēps beidzot izjūt sporta asins garšu. domāju, ka sporta ārsts no visiem tur esošajiem ir bijis pirmais, kas šādu garšu jutis. otrā dziesma bija "papu, saki mammai pats", kur uz skatuves uznāca arī brūtgāns, par kuru papam mammai bija jāsaka pašam. priekšnesumā piedalījās arī mūsu mopsis, kurš skrēja pie dzīvokļa durvīm, jo droši vien domāja, ka drīz pie durvīm būs mans džeks.

zvaniņš skan, zvaniņš skan,
andris bērziņš ir nopircis man jaunu lakatiņu.
mārtiņ freimani, tu man skaties,
tu man skaties "REKLĀMU"!


ceturtais pāris bija aktrise veronika plotņikova, dziedātājs marts kristians kalniņš un inovācijas. viģikā pirms dziesmas marts kristians kalniņš minēja, ka veronikas plotņikovas mīļākā dziedātjā ir edīte pjafa. tas likās mīļi, jo reiz kāds džeks sacīja, ka es esmu kā edīta pjafa - maza un ar spēcīgu balsi. abu balodīšu uzstāšanās bija bezprecendenta gadījums. lai nodrošinātu veronikas klātbūtni laikā, kad viņa atrodas viesizrādē ventspilī, tika izmantots teletilts, kas man atgādināja kādas radiostacijas dīdžeja reiz izteikto piedāvājumu man vadīt raidījumu caur skaipu. veronika neizmantoja skaipu, bet gan teļļuku. tiesa, jautājums par to, vai rīsus un debesmannu ir pelnījuši abi dziedātāji, vai tomēr tehniskie cilvēki, paliek atklāts. otra pāra izpildītā dziesma sākās uzreiz pēc reklāmas pauzes, un tiešraidi baiba sipeniece iesāka ar: "nav mikrafons martam!" viņa nebija ievērojusi, ka uz skatuves stāv siņķiks bez jātnieka un ar miķīti, kam marts tūliņ pieies klāt. otrajā dziesmā veronika vairs nebija teļļukā, bet gan vinila platē. var uzskatīt, ka viņai bija izdevies būt divās vietās vienlaicīgi. es arī tā esmu darījusi. tāds nu ir tas šovbizness!

kā sniegi kalnu galotnēs
lai mūžam balti būtu mēs,
pirmas saules jau tie iedegas
un noskatās "REKLĀMU"

mana brāļa uzdotais jautājums par to, kur paliek žūrijas vērtējums, paliek neatbildēts. šovu pameta liene bronuša ar mācītāju džinsās mārtiņu burki - burkevicu, kura pēdējais vārds šovā, protams, bija "āmen". ja Jūs būtu noskatījušies visas reklāmas, kas ievietotas šajā ierakstā, iespējams izjustu, cik garš un samocīts ir šovs. pēc stundas un divdesmit minūtēm katrs pāris bija nodziedājis 1 dziesmu. tātad kopā 4 dziesmas, kas diez vai ir aizņēmušas vairāk par 20 minūtēm. viss pārējais bija joki, reklāma un sarunas par baibas sipenieces drausmīgo frizūru. pirms pāris dienām es braucu mašīnā, kurā man vairākas reizes uz galvas uzlidoja krievu žurnāls "snobs", kas varbūt varētu būt par mani, bet, ja godīgi, man ļoti gribētos tādu humora izjūtu, lai varētu smieties par šādiem jokiem. bet es, bļaģ, nesmejos pat par flight of the concords.

paldies visiem, kas balsoja, atalgošu Jus bagātīgi ar "REKLĀMU"!

Vakar vakarā ar Elīnu vienbalsīgi vienojāmies, ka textu nodošanas termiņš var tikt pagarināts līdz šodienas pēcpusdienai, jo svētdienas vakarā mēs piedzērāmies un atgriezāmies mājās tikai astoņos no rīta, tā kā tas ir pietiekami liels attaisnojums. Ar Daci mēs ne par ko nevienojāmies, jo viņa uzskatāmi mūs ir sākusi ignorēt, izrādot pilnīgu necieņu gan textiem, gan katrai no mums personīgi.

Šoreiz savai analīzei esmu izvēlējusies rakstnieka Semjuela Lī Beketa lugas "Gaidot Godo" iestudējumu K-sunī, kuru apmeklēju sestdienas vakarā pirms jau pieminētajām izklaidēm kopā ar Elīnu. Šī luga, kas, kā tikko izlasīju, tiek pat saukta par 20. gadsimta pašu svarīgāko lugu, man saistās jau ar vidusskolas laiku, kad skolotāja kādā literatūras stundā uzdeva katram klusām pie sevis izlasīt šī darba fragmentu, kas atradās literatūras grāmatā. Mēs ar Elīnu (cik reizes es vēl viņu te pieminēšu?) nolēmām, ka, izpildot norādījumu "katram klusām pie sevis", nav iespējams tik labi visu izprast, tāpēc sākām lasīt lomās. "Gaidot Godo" galvenie varoņi Vladimirs un Estragons jeb Didī un Gogo savā starpā sarunājas īsos un ašos teikumos, tā kā pats fragmenta vizuālais izskats jau paredzēja, ka iespējami pamodīsies vēlme lasīt to skaļi kopā ar vēl kādu, ja tāds atrodas blakus. Šķiet, jau toreiz nolēmām, ka luga ir par mums, un tāpat kā citiem ir visādas "savas dziesmas", kuru skanēšanas laikā ne tikai zīmīgi saskatīties, bet arī teikt: "atceries?", mums ar Elīnu (4. reize) bija savs literārais darbs. Pie tam tik nozīmīgs visā pasaules literatūrā. Aplausi!

Otreiz ar šo darbu saskāros augstskolā, kad dramaturģijas pasniedzējs bija uzdevis šo darbu analizēt kopā ar vēl kādiem padsmit darbiem. Analizēt tik daudz lugu bija tiešām noriebies, tāpēc par "Gaidot Godo" atrakstījos ar parastajiem: "baigi absurdi, Godo vārds baigi līdzinās vārdam "God" pa angliski, komiskajos dialogos ietverta lielā pasaules traģēdija utt.". Pasniedzējs bija pierakstījis klāt, ka vajadzēja izvērstāk un kā tur vēl. Nu, vārdu sakot, tikai gribēju teikt, ka manas attiecības ar šo darbu ir tik senas, ka nevarēju neapmeklēt teātra izrādi, un nepieminēt šo faktu arī savā personīgajā dienasgrāmatā - textos.

Domājams, ka aptuveno saturu Jūs jau visi zināt, jo tas, kā jau minēju, ir ļoti svarīgs darbs 20. gadsimta literatūrā. Ja nu nē, tad Gogo ar Didī, kurus izrādē spēlēja slavenie latviešu komiķi Jānis Skutelis un Varis Klausītājs, ir nabadzīgi džeki, kas katru savas bezjēdzīgās dzīves dienu īsina pie koka, gaidīdami Godo, kurš tā arī nekad neatnāk. Gogo ir tāds niķīgs, viņam ir garlaicīgi, un besī visu laiku gaidīt to Godo, tomēr viņš nespēj pamest Didī un doties prom un kaut ko iesākt pats uz savu galvu. Didī atkal ir tāds cerību pilns, viņš tic, ka Godo kādreiz ieradīsies, un tad pasaule ap viņiem mainīsies. Nu, gluži tā kā mēs ar Elīnu (5.tā reize). Ik pa laikam abi apsver iespēju pakārties, izšķirties, apēd kādu burkānu vai redīsu (redīsu gan neviens beigās neapēd, jo Gogo uzskata, ka redīss ir pārāk melns, lai to ēstu, viņš ēd tikai sārtos, lai gan, manuprāt, nabadzīgajiem taču nevajadzētu paturēt tiesības izvēlēties pārtiku), un apmainās ar dažādām frāzēm, no kurām daudzas iespējams izraut no konteksta un ierakstīt savā atziņu blociņā. Piemēram, "cilvēks vienmēr vainos zābaku kaut vainīga ir kāja" (citāts gan varētu būt neprecīzs).

Izrādes gaitā viņiem pievienojas vēl divi varoņi Poco un Lakī, ko attēlo seriāla Ugunsgrēks bijušais varonis, Valmieras Drāmas teātra aktieris, Māris Liepa, un slavenais latviešu aktieris, kas komentārus neprasa, Juris Strenga. Poco ir bagātnieks, kas savu kalpu Lakī ved aiz striķa un slikti pret viņu izturas, bet, kā atklājas vēlāk, tieši Lakī ir tas, kurš it kā negrib pamest Poco, lai gan ir gandrīz jau miris no pārguruma. Lakī (tā kā Lucky pa angliski) viņu it kā sauc tāpēc, ka viņš ir vislaimīgākais, jo ir vienīgais, kas neko negaida.

Vienmēr brīnos, ko tikai teātra kritiķi nespēj saskatīt tajās izrādēs, tāpēc bailīgi pie paša uzveduma ķēros tik vēlu. Protams, ar nepacietību gaidīju, kā režisore Baņuta Rubess būs šo lugu atrisinājusi darbībā, bet nekā pārsteidzoša tur tā arī nebija. Minimālas dekorācijas (skatuves fonā attēlota glezna ar ceļu, kas aizsteidzas tālumā, un vienu vientuļu koku tā malā), ļoti smuki tērpi un aktiermeistarība, runājot Semjuela Beketa tekstus. Nu labi, teksti laikam bija drusku izmainīti, iespējams kaut kā nedaudz pielāgoti mūsdienām un individuāli interpretēti, jo grāmatā, kā jau zināt, nevar izlasīt intonācijas, pauzes, uzsvarus un tamlīdzīgas lietas. Domāju, ka Jānis Skutelis bija ļoti laimīgs, jo loma bija viņa jau improvizācijas teātrī izstrādātajam un šķietami arī ikdienas uzvedībā piemītošjaam klauna tēlam ļoti atbilstoša. Bija aizraujoši skatīties uz nevarīgo Juri Strengu, kurš tika vadāts ar striķi ap kaklu, dažkārt piekauts un apsaukāts par cūku un lopu. Mani personīgi ļoti iepriecināja regulārā it kā bojāaiziešana, kas panākta ar kurstību, kurā kakls strauji vairs nenotur galvu, kā vecajās filmās, kurās tāda nomiršana bija kā etalons nāves attēlošanai. Varbūt taisnība kritiķim vārdā Enģelis, kura recenzijā nejauši ieskatījos šorīt, ka tāpat kā pēdējos gados tapušajās izrādēs Londonā un Ņujorkā, bija uztaisīta baigā komēdija, ignorējot (tā kā to māk arī Dace) lugas varoņu milzīgo traģēdiju. Taisnība tāpēc, ka lugu vēroju ar diezgan lielu interesi, dažkārt arī mēdzu iesmieties, tomēr mana uzmanība nebija simtprocentīgi sasaistīta, ik pa brīdim manas domas aizklīda neceļos, un nekādu lielo garīgo spriedzi un kur nu vēl katarsi nepiedzīvoju.

Kad beidzās pirmais cēliens biju pilnīgi pārliecināta, ka lugai gals un jāiet ballēties, tomēr aktieris-puika, kuru nepieminēju, jo viņa loma izrādē bija diezgan nenozīmīga, ziņoja, ka gaidāms vēl 20 minūšu starpbrīdis. Mana mamma izšķīrās par to, ka viņai šī izrāde ir beigusies, un devās prom, bet es paliku, jo man doties prom nebija nekāda pamatota iemesla. Starpbrīža laikā mēģināju atcerēties, vai tad lugā notika vēl kaut kas, un tā kā atmiņā atsaukt neko neizdevās, nolēmu, ka tā būs režisores interpretācija par iespējamo lugas tālāko attīstību. Uzgleznotajam kokam dekorācijās tika pieliktas dažas lapas, kas viesa cerību par to, ka izrādē parādīsies kaut kāda cerība, kas liks skatītajam doties prom ar ticību šai dzīvei, valstij, sabiedrībai un pašam sev. Diemžēl otrajā cēlienā būtiskas izmaiņas nenotika, un Gogo ar Didī devās vienīgajā glābiņā no bezjēdzīgās dzīves - miegā - , vienojušies, ka tad, ja Godo neatnāks arī nākamajā vakarā, abi ņems un pakārsies.

Labi, šādas tādas lietas otrajā cēlienā varbūt arī atklājās, jo Poco atnāca atkal, viņš bija pēkšņi kļuvis akls, bet Lakī - mēms, un abi neatcerējās, ka būtu Gogo ar Didī satikuši iepriekšējā dienā. Otrreiz atnāca arī mazais puika, lai paziņotu, ka Godo atkal neieradīsies, bet noteikti atnāks nākamajā vakarā, un tieši tāpat neatcerējās, ka būtu nācis jau iepriekšējā dienā, un vairs nebija skaidrs, cik no tā visa ir noticis Didī galvā, jo arī viņa draugs Gogo parasti no abu piedzīvojumiem atcerējās visai maz. Lai gan viņš to attaisnoja, sakot, ka vai nu lietas aizmirst uzreiz vai atceras visu mūžu. Bet tā arī nesapratu, cik no tā otrā cēliena bija Rubess un cik Bekets, un man nav mājā attiecīgā literārā darba, kur palūrēt.

Kopumā - ļoti absurdi. Tik absurdi, ka pat pats lugas autors Semjuels Lī Bekets par šo lugu ir teicis, ka nesaprot, par ko tā ir, tikai skaidri zina, ka lugas varoņi valkā katliņu cepures. Tāpēc iesaku noskatīties/izlasīt tiem, kam patīk katliņu cepures.