Es jau kad teicu, ka Fransuā Olāna plāns ieviest 75% ienākumu nodokli miljonāriem Francijā nebūs nekāds veiksmes stāsts! Tā netālu no Francijas robežas Beļģijā izveidojies francūžu miljonāru ciematiņš, kurā kādu laiku šeptēja arī raksta galvenais varonis, bet tad viņš uzzināja, ka Krievijā ienākumu nodoklis ir tikai 13%, kā arī to, ka tā ir lieliskākā demokrātija pasaulē, un likumsakarīgi teica ardievas Beļģijai un sāka uzņemt piedzīvojumu filmu par nodokļu bēgļiem. Es nevarēju par to nerakstīt, jo zinu, ka Normunds Naumanis jau tur roku uz "retweet" pogas. Ja Jānis Pāvils Otrais vēl būtu dzīvs, viņš arī izlasītu šo texxxtu, jo reiz šo miljonāru salīdzinājis ar Svēto Augustīnu. Man gan viņš pēc purna atgādina Karlsonu, kas pārdevis propeleri.

17 motocikla avāriju, ietriekšanās ar savu privāto ļoteni lielā boingā, sēdēšana ķurķī par alkohola zagšanu, dalība grupveida izvarošanā 9 gadu vecumā, 6 vīna pudeles dienā - tas viss tomēr ir atstājis sekas. Jā, uzminējāt - stāsts būs par Žerāru Depardjē, kurš ir tā aizplītējies, ka nolēmis ne tikai vienkārši mest, bet pie viena arī mest plinti un Francijas pilsonību krūmos, un turpmāko dzīvi pavadīt, spēlējoties ar graņonkām un matrjoškām. Ir arī otrs variants - viņš ir nevis aizplītējies, bet gan pēc krievu filmas "Rasputin" uzņemšanas pērnajā gadā vienkārši nav spējis iziet no lomas. Tā kā viņš ir izdomājis, ka Krievija ir labākā valsts pasaulē, kurā valda diža demokrātija, un Depardjē Krievijā ir ļoti populārs, jo piedalījies vairākās kečupa reklāmās un franču filmas bija apmēram vienīgās ārzemju filmas Padomijā, ir tikai loģiski, ka viņš turpmāk brokastīs ēdīs nevis kruasānus ar sarkanvīnu, bet gan prjaņikus ar šnabi. Tā Putins ar Depardjē satikās Sočos, kur slavenais aktieris un biznesmenis ietērpās krievu tautastērpā, saņēma savu jauno Žerāra Ksavjeroviča Krievijas pasi, nobučoja Putinu, sameklēja labus krūmus, kuros izmest to Francijas pasi un, protams, šo notikumu nosvinēja, stūķējot māgā kaviāru un pierodot pie šņabja. "Es arī tūliņ pat iemācīšos krievu valodu!" pēc otrās pudeles solījis Depardjē. Pēc trešās jau viņš kliedza, lai sauc viņu par Žeņu, bļaģ. Tā Žeņa un Vladimirs ir labi draugi - Žeņa lielās, ka viņa draugs ir viens no pasaules ietekmīgākajiem politiķiem, Vovans var dižoties par to, ka viņa dzimenē dzejolīšus deklamēs Francijas slavenākais aktieris.

Tā kā Sočos Žeņu lidostā sagaidīja beibes ar pienīgām krūtīm tautastērpos, kas dziedāja kaut kādu tur tautisko sviestu, tad Depardjē pagaidām ir sajūsmā par savu rožaino nākotni mazliet uz austrumiem no Maskavas, un viņam jau ir daudzi plāni. Pirmkārt, jau minētā krievu valodas mācīšanās. Otrkārt, Vladmirs Putins piedāvājis Žeņam kļūt par Sibīrijas kultūras ministru. Šitais vispār būtu kruta, jo tad viņš varbūt atbrauktu uz "Jauno vilni" patusēt ar Žanetu Jaunzemi - Grendi. Vēl krutāk būtu Rembo iecelt par aizsardzības ministru - tā Krievija iekarotu visu pasauli. Latvieši pisās gadu, lai Zatleram sameklētu kārtīgu dzīvokli, bet Depardjē jau dabūjis kaut kādu luksiņu ar eiroremontu tajā sīkajā pilsētā uz austrumiem no Maskavas. Ušakovs ir pierādījis, ka krieviem jau patīk tie mincīši, tāpēc par valsts naudu Žeņam uzsaukti arī divi kaķēni. Nu, un drīz sāksies tās lietas, ko dara, kad sāk sirgt ar vecuma plānprātību (ok, laikam ir sākušās). Piemēram, viņš varētu iestāties Maskavas universitātē, kur savā maģistra darbā krievu filoloģijā viņš atklātu, ka vārds "laime" cēlies no vārda "nauda". Un, tā kā Krievija ir dižas demokrātijas zeme, kurā pret cietumniekiem izturas ar vislielāko iejūtību un rūpību, viņš regulāri brauks ciemos pie Pussy Riot beibēm, lai cietumā uzvestu pašsacerētas jautras ludziņas. Un pieņems skatuves pseidonīmu Tolstij Medveģ. Tad Krievijas pilsonību pieņems arī Bridžita Bordo, kurai Francija ir izbesījusi nodokļu dēļ, bet gan tāpēc, ka tur neārstē 2 ar tuberkulozi slimus ziloņus (viņa tiešām plāno tā darīt).

Vispār Tolstij Medveģ gājiens ir absolūti loģisks, bet ir dažas lietas, ko viņš vēl nezina. Viņš domāja, ka varēs vienā laidā dzert šņabi, bļitkot, lasīt Puškinu un dejot pie Pussy Riot un Viktora Coja. To viņš varēs, protams, varēs, par to es viņu apskaužu, bet mana skaudība nav ne uz pusi tik liela kā žēlums pret viņu. Kāpēc žēlums? Nu kā - Putins ir krievs, krieviem besī čečeni, bet Čečenijas prezidenta Ramzana Kadirova dzimenē, piemēram, bija Žans Klods Van Damme UN Maiks Taisons. Līdz ar Žeņas ierašanos Krievijā, čečenu-krievu konflikts ir sasniedzis jaunu līmeni - vairs nekādu bezpriģela teroru, turpmāk to, kurš ir labāks, noteiks slavenību cīņas. Un es ieteiktu Depardjē jau tagad ielikt asti kājstarpē un mukt, jo, pirmkārt, viņš nekad nav bijis baigais kauslis, otrkārt, arī baigam kauslim cīnīties pret Van Dammi UN Taisonu būtu grūti. Tolstij Medveģ jau visa dzīve ir viens kino, tāpēc viņš domā, ka cīņā pret čečeniem (Van Dammi un Taisonu) piedalīsies arī Dolfs Lundgrēns, kurš katrā otrajā filmā ir krievs, kurš visiem dod rīklē. Lundgrēns, protams, vispār nezina neko par šito, tāpēc Taisons nokodīs Depardjē ausi un aizsūtīs to tai pašai maukai, kurai pirms 124 gadiem Van Gogs iedeva savu tikko nogriezto ausi, jo viņa kolekcionē ausis (es gan sūtītu Dolfam Lundgrēnam, jo filmā "Universal Soldier" viņš no nogrieztām ausīm taisīja krellītes, bet ok - nemācīšu Taisonam, kā dzīvot). Van Damme vienkārši ar kāju ievilks vienreiz pa Depardjē galvu, līdz ar to Čečenija būs okupējusi Krieviju. Bet tas nekas - es tāpat mīlu Žerāru Depardjē.

Pa ausu galam esmu dzirdējusi baumiņas, ka Domburs grasās veidot televīzijas šovu “Kas notiek ar Žanetas tamburīnu?”. Anete “Līkcepure” Konste ierosināja man arī pārdomāt atbildi uz šo jautājumu, kā arī savas pārdomas pierakstīt. Konste pati šo mīklu risināt nevar, jo viņa par šo aktuālo sāpi zinot pārāk daudz. Tik daudz, ka par to rakstīt būtu tikpat aplami, cik aplami būtu, ja Šķēle pēkšņi debitētu literatūrā ar romānu “Kā tikt pie vekseļa”. Es tikmēr nezinu teju nekā, jo lokācijas dēļ esmu tālu no karstākajām Rīgas peripetijām un to izpratnes. Tāpēc – soli pa solim. Vispirms atveru ir.lv un izlasu Aivara Ozoliņa domrakstu “Kauč kāds koučings un kulturēlā ministre”. Kā jau noprotams pēc nosaukuma, tajā viņš ironiski izķengā ministres verbālo ortogrāfiju. Respektīvi, pieņirdz viņas runas kļūdas, jo, lai arī tās daudziem no mums ir lāsts, ministrei tomēr tā nepiedienas. Vārdusakot, ministre lielā sanāksmē ar nīgrām vislatvijas rakstniecēm, bohēmā norūdītiem dzejniekiem un citiem kultūras un mākslas aktīvistiem uzstājusies ar kaut kādu pašiedvesmas terapijas kursu, kas vecajiem ciniķiem nebūt nav bijis pa prātam. Nevar viņus vainot, ko lai saka.

Atveru apollo.lv un ierakstu meklētājā “Žaneta”. Tur izlasu, ka pagājušo piektdien viņa nolēmusi no darba atbrīvot savus padomniekus Intu Dālderi un Sarmīti Ēlērti. Tas atkal visiem besī un viņai “Panorāmā” tiekot jautāts – kamdēļ visiem tu besī? Žaneta saka, ka cilvēki tā izturas baiļu dēļ, taču bailes ir pārmaiņu pavadone, un pārmaiņas – tas ir cool. Man joprojām nav izkristalizējies savs privātais viedoklis attiecībā pret naciķu ministri, jo it kā visi mediji atklāti viņu mēdī un nicina, bet man vienmēr ir drusku žēl abižotos, tāpēc arī nesteidzos ar secinājumiem. Ieeju delfi.lv. Tur izlasu, ka padomnieku oficiālie atlaišanas iemesli ir domstarpības VKKF finansēšanā, taču Ints un Sarmīte it kā Žanetu neienīst un vēl labu, un izsaka žēlumu, ka viņa, lai arī labiem nodomiem nākusi, tomēr pārpratusi to, kas te īsti jādara. Nozares speciālistu virsvadone Nora Ikstena tikmēr paziņo, ka jūtot lielas bažas par ministres profesionalitāti. Lasītāju komentāros izlasu, ka Jaunzeme-Grende ir prasta bāba un kaut kāda učene, un tāda arī palikšot. Ak, Delfu komentāri ir kā tāds vecs mīļākais, kuru var neredzēt gadiem, bet, atkal satiekot, tūlīt pat arī atcerēties, kāpēc tieši ir gadiem neredzēts. Vismaz uz kaut ko šai dzīvē var paļauties, piekritīsiet taču.

Tvnet.lv rakstīts, ka Žaneta demisionēt neplāno, jo neraugoties uz kultūras darbinieku, inteliģences pārstāvju un pat valsts prezidenta skarbajiem izteikumiem, tomēr jūtoties apgāzta ar atbalstu. Vēstules, e-pasti, īsziņas, zvani – trūkst vēl tikai faksa sūtījumu un peidžera pīkstieni. Tātad var noprast, ka savs fanu klubiņš viņai ir, bet man ir aizdomas, ka šis atbalstītāju loks ir kaut kādi anonīmie alkoholiķi, jo kā lai citādi skaidro to, ka interneti par viņiem klusē. Respektīvi, savā līdzšinējā apgaitā man vēl nav izdevies uziet nekam pozitīvam attiecībā pret Žanci, tātad šie cilvēki vēlas palikt anonimitātes ēnā. Nav variantu – vai nu traki dzērāji, vai arī kaut kādi bagātnieki, kas par tādiem tikuši likuma neatzītos veidos. Nu, vai arī radinieki.

Diemžēl pētnieciskā žurnālistika par Žanetas reālajiem draudiem kultūrai dziļdomīgi klusē. Saprotu, ka viņas stiprās puses nav artikulācija un argumentēšana, bet par kompetenci tomēr skaļi neņemos spriest. Viņai pārmet komunikācijas trūkumu (kas gan atkal ir ironiski, jo viņai taču nāk tās simts īsziņas un e-pasti dienā), stulbus izteikumus un neadekvāto mīlestību pret fondu “Viegli”, taču ziņu portāli par kaut kādām pieļautām konkrētām lažām neko daudz nesaka. Nu, tur notriekusi miljonu, kas bijis paredzēts bāreņu prozas izdošanai. Es neapgalvoju, ka tādu nav vai tādi nevarētu būt, bet gan tikai to, ka par tādiem nekur neizlasīju. Tāpēc arī spriežu, ka visiem besī galvenokārt viņas reprezentēšanas iemaņas - sevis, kultūras, ministru kā tādu. Tiesa, ja, teiksim, Dombrovskis tagad kādā Saiemas sēdē paziņotu: ”Man nav nauda”, gan jau arī viņam prese pārmestu ģenitīva trūkumu, tomēr ap to nebūtu tāds hajs, jo viņš ir paspējis pierādīt par sevi arī šo to labu, kamēr Žancis ir pierādījis tikai savu C līmeni latviešu valodas centralizētajā eksāmenā. Un diemžēl mēs, latvieši, esam galējību cilvēki, un viduvējības starp līderiem mums gluži tāpat kā Janai Del Key dziedāt latviski – riebj, tāpēc no visas šitās C klases par pilnu ņemam tikai hepatītu.

Es laiku pa laikam iedomājos par Demakovu un to, kā viņa mīlēja Ozīrisā lūpas drusku apslacīt ar liķierīti, nomest uz letes piečuku un nonšalanti notīt makšķeri, no piecdesmit gramiem glāzītē atstājot četrdesmit piecus. Nezinu, kā viņa sapratās ar Ikstenu un cik godprātīgi lobēja kultūras cilvēkus valdošajā varā, tomēr, lai nu kas, bet hipsteru big mama viņa čista bija. Un hipsteri ir, nevis kulturāls rasisms, bet gan kultūras lāčplēši. Dzirdēju, ka viņai veselība ir galīgā tūtā šobrīd, tāpēc tiešām novēlu atveseļoties, un tad, kad jutīsies labāk, piezvanīt Žanetai un noorganizēt kaut kādu draudzeņu vakaru tematikā “Kā ir būt Kultūras ministrei”. Žancim jau patīk visi šitie self-help’i, bet hipsteriem vienmēr patīk citiem rādīt savus The Rolling Stones singlu bī-saidus un mācīt lietas. Mums atliek cerēt tikai uz to, ka šis meiteņu vakars notiks pirms Žaneta būs paspējusi kaut ko pa īstam salaist dēlī, ja tas vēl nav izdarīts. Vai arī vienkārši pohuj tās vecenes, vienkārši ieceļam šai tumšo zintņu amatā ministru uzvalciņus pieredzējušo Šleseru, jo kurš gan cits lidosta. Es gan nezinu, vai viņš VKKF piķi neiešņauktu savās nāsīs kā tādu labu kokaīnu, bet gan jau arī netērētu laiku mākslas aliansēm bezjēdzīgās sarunās un rakstiniekiem, kas sacītu, ka viņiem ir izstrādāta konkrēta stratēģija, neatbildētu ar: “Stratēģija? Ha, man gan ir burvju nūjiņa! Un skaipā nikneims saiemas_gendalfs.”

Mūsu redakcijai ļoti patīk uz svarīgiem notikumiem reaģēt vai nu pirms tie vispār ir notikuši, vai arī tad, kad visi par tiem ir jau gandrīz aizmirsuši. Tāda ir neatkarīgo mediju priekšrocība - reaģēt, kad patīk, un rakstus iesniegt, kad patīk. Diemžēl ir lietas, kas mūs tomēr tur kaut kādos rāmjos (lasi - ne tikai dzert, bet arī rakstīt): bosene, kas spēj bārties pat virtuāli, un, protams, mūsu dārgie lasītāji, kuri par tādiem atzīstas esam visneiedomājamākajās vietās un dienas stundās. Šī ir īpaša nakts - ne tikai ar to, ka jāpārgriež pulkstentiņš, bet arī ar to, ka šonedēļ (ir jau sestdienas nakts!) ne reizi neesmu piedzērusies. Tāpēc atzīšos, ka esmu nīgra un piekasīga, nevis rāma, rāma kā panorāma. Tas bija ievads.

Kādā agrā 21. oktobra pēcpusdienā portālā draugiem.lv saņēmu, lūk, šādu vēstuli: "klau, visi baigi cepas par interviju ar iespejamo kulturas ministri gremdi vai gremzi vai kaut ka taa. nesaprotu, ko var dirst - vinja tachu ir fondaa "viegli", tur visi baigie teatri gajeji un bibliotekas sedetaji. vislabak patik normunda naumanja reakcija uz sho interviju. varbut gribi uzrakstiti texxxtu?" Domāju, ka man nav jāpaskaidro, kurš kaut ko tādu ir spējīgs uzrakstīt, bet es, protams, nekavējoties piekritu. Žaneta Jaunzeme-Grende (turpmāk tekstā - ZRP) nu pilnīgi oficiāli ir kļuvusi par Latvijas Republikas kultūras ministri, tāpēc šis būs tas gadījums, kad uz notikumiem atskatīsimies ar pieklājīgu nokavēšanos.

15 minūšu garā intervijā Latvijas Radio sākas ar satraucošu iepazīstināšanu - atnākusi Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja. Man vienīgajai likās, ka kameras ir tikai cietumā un ledusskapī? Izrādās, nē! Līdz šim vispār biju pārliecināta, ka ZRP ir muzikālās apvienības "Fonds viegli" bekvokāliste un tamburīniste, taču izrādās, ka tas tikai tāds blakus projektiņš. "Fonds viegli" jau latviešiem ir tāds īpašs stāsts - tas ir kaut kas tik labs un sirsnīgs, bet reizē iemantojis pamatīgu opozīciju starp Latvijas inteliģences pārstāvjiem. Pilnīgi skaidrs ir tas, ka ZRP ļoti patīk pa reizei izrausties no savas kameras, lai beidzot nodotos muzicēšanai. Uz skatuves viņa tika pamanīta, un nu kļuvusi par latviešu tautas kultūras galveno saturētāju. Protams, tas viss nācis strauji un negaidīti, tāpēc ZRP mulsi atzīstas, ka viņu pašu tas tiešām pārsteidz.

"Nebiju domājusi, nebiju plānojusi," tā ZRP komentē savas sajūtas pirms lēmuma pieņemšanas kandidēt par kultūras ministri, taču visādi "cienījami kultūras darboņi" viņai bez mitas zvanījās, sūtīja īsziņas, rakstīja skypā, pie durvīm, vēstulēs, komentēja galerijās - DARI TO. Tā nu ZRP nolika savas vieglās dienas un tamburīnu, lai dotos iekšā šajā sev nemaz ne tik svešajā svērā - pēdējos 7 gadus mūziķe bijusi "dziļi iekšā" kultūrā, un it sevišķi te runa ir par pēdējiem diviem gadiem kopā ar apvienību "Fonds viegli". Šajos gados līdz ar Imanta Ziedoņa topošā muzeja maketu Murjāņos izstrādāts arī digitāls disks, kā mācīties epifānijas, Ziedoni, Raini, Aspaziju un vēl šo to. Varbūt esmu piekasīga, taču "mācīties" epifānijas kā reiz būtu pats pēdējais, ko darīt. Epifānijas vajag vienkārši lasīt, ja nu nav spiedīga vēlme iemācīties tās visas no galvas.

Līdz ar epifāniju mācību disku iesākas garš stāstījums par to, ka "es esmu bijusi" un "es esmu strādājusi", kas izklausās pēc attaisnošanās "tikai te nepadomājiet, ka man nav nekāda sakara ar kultūru". Aizsteidzoties laikam pa priekšu, varu informēt, ka šāds stāstījums vēlreiz atkārtosies intervijas beigu daļā. Viena no tām lietām, kur ZRP bijusi "dziļi iekšā", ir jaunā bibliotēka, kuras sakarā ZRP sajūsmināti izsaucas, ka beidzot vajag sākt domāt par tās saturu. Ko? Mums visu šo gadu laikā vēl nav izdomāts, ko tajā lielajā biblenē vispār likt iekšā? Tikpat sajūsmināti tiek pasniegts Francijas Nacionālās bibliotēkas piemērs, pie kuras cilvēki stāvot garā rindā. Ko? Mums būs tik milzīga biblene, lai mēs pie tās stāvētu rindā? Tad ZRP iepazīstina klausītāju ar vīziju par bibleni, par kuru cilvēki teiks: "Es brīvdienās iešu uz bibliotēku, jo tur ir pasākumi, modernas tehnoloģijas, koncerti...". Līdz ar to man ir skaidrs, ka bibliotēkas saturā grāmatu nebūs vispār. Labākajā gadījumā daži digitāli diski par to, kā mācīties gramāmatas.

Protams, mūsu jaunā ministre ievēro tradicionālās valodas pieklājības normas, sakot "kad" vārda "ka" vietā un to, ka "runa iet", bet to es vēl varu pārdzīvot, nevajag taču no cilvēkiem gaidīt neiespējamo. Taču tas, ka vārds "identitāte" 15 minūšu garās sarunas laikā tiek piesaukts vismaz reizes piecas, mani gan nedaudz kaitina (Normundu Naumani turpretim kaitina vārds "varbūtās"). Man liekas, ka latvieši izslimo pamatīgu identitātes krīzi, tāpēc vismaz pagaidām uz to noteikti neko nevajadzētu balstīt, jo tas vienkārši apgāzīsies kā piedzēries cilvēks bārā. Padomājiet paši - liela daļa ir gatavi paziņot, ka viņiem te "viss besī" un jābrauc vien prom, bet lidmašīnā ar asarām acīs kolektīvi uzdziedāt "Pūt, vējiņi". Kur te identitāte? Tikko iedomājos, ka ir divas lietas, par kurām man čista nepatīk runāt - aizbraucēji un integrācija.

Labi, atgriezīšos pie ZRP - aizmirsu pateikt, ka viņa ir "Visu Latvijai/TB/LNNK" partijas biedre, kas parlamentā nekandidēja. Tagad mūziķe 7 mēnešus atpūtās (tiesa, ne jau tikai sauļojās un gulēja pludmalē, jo bez tā, ka bija dziedātāja, arī "nodibināja dažas kompānijas"), un ir gatava kalpot latviešu tautai un kultūrai jeb piesaistīt abu minēto savienībai "visādus sponsorus un mecenātismus". Bez Imanta Ziedoņa ZRP sarunā, cik atceros, piesauc tikai vienu personu, ko nosauc par "Nacionālā orķestra diriģentu direktoru, kas nav latvietis, bet ir ārzemnieks", kas, šķiet, alias varētu būt Nacionālā simfoniskā orķestra diriģents Karels Marks Šišons. Tā kā esmu piekasīga, gribētu izcelt vienu no kultūras ministres noslēdzošajiem teikumiem "vārdā "sadarbībā" ir viss atslēgas vārds", un novēlu jums, lasītāji, to iegaumēt uz visiem laikiem. Ikreiz, kad jūtat, ka slīdat nost no izraudzītā dzīves ceļa, klusi atkārtojiet pie sevis - vārdā sadarbībā ir viss atslēgas vārds, vārdā sadarbībā ir viss atslēgas vārds, vārdā sadarbībā ir viss atslēgas vārds utt.

Sarunas beigās ministre gan atklāj, ka daudz labprātāk nodarbotos ar biznesu, bet - kā ir, tā lai būtu. Tāds žēls nobeigums, ka kādam jānoliek savas vieglās dienas, lai kalpotu tautai, bet, kā norāda pati ministre, "Cilvēks domā, Dievs dara", tāpēc man atliek tikai novēlēt: "Mazā, Dievs Tevi mīl."

kaut arī 90 procentiem texxxtu lasītāju šķiet, ka vienīgie pasākumi, ko apmeklēju, ir krogs, tomēr jāliek vilties - dažkārt aizeju uz teātri, dažreiz pat uz pirmizrādēm, lai smalkajai sabiedrībai atrādītos. lai viņi zinātu, ka es viņus vēroju ar savu viltīgo aci. arī koncerti ar vijolēm un tromboniem lielajā ģildē man nav sveša padarīšana. man pat ir uzšūta speciāla operas kleita. tātad šoreiz - atkal par kultūru.

otrdien saņēmu pavēli no anetes konstes šīs nedēļas texxxtu veltīt spēlmaņu naktij. īsi pēc tam saņēmu zvanu, kas apstiprināja, ka esmu ieguvusi divus ielūgumus uz šo inteliģentu ikgadējo tikšanos. devos uz pasākumu kopā ar kādu džeku, sauksim viņu par x. instruēju x par to, ka, ja viņš atkal mauros, šis būs pēdējais pasākums, kuru apmeklējam kopā - tomēr esam starp inteliģentiem. lai viens otram pierādītu savas augstmaņu saknes, nolēmām rīkot sacīkstes, nē, drīzāk draudzīgu konkursu par to, kurš pazīst vairāk cilvēku. pazīst tā, ka sveicina. tātad, tas, ka uz skatuves atrodas džeks, ar kuru esmu gulējusi kopā (tādi bija 2), neskaitās, ja nepasveicina. vienojāmies, ka par nosūkšanos ar pazīstamu cilvēku dod 2, nevis 1 punktu, kā tas būtu vienkāršas sasveicināšanās gadījumā.

ballīte notika dailes teātrī, un man liels prieks, ka šī iestāde ņēmusi vērā manu ieteikumu par brīvu dot šmigu, lai vieglāk būtu panest to, kas jāredz. pirms ceremonijas mums uzbruka papraci un kalpi deva šmigu. ar vietām gandrīz iekritām - nokļuvām priekšpēdējā rindā. gandrīz iekritām, jo pēdējā rindā jau būtu jāsūcas. ceremonijas režisori bija jurate un gundars silakaktiņi. nākamgad pasākumu režisēs elīna kolāte un x vai arī arī elīna kolāte un anete konste, vai arī x un anete konste. pagaidām par to informēti neesam, bet tas ir loģiski, jo mūsu skolas ludziņas ir bijušas daudz krutākas. par galma ākstu jeb pasākuma vadītāju bija iecelts jānis skutelis, kurš man atgādina pipeli. ne jau formas vai satura ziņā, bet gan tīri fonētiski. skutelis bija sadomājis daudz joku vai arī tos bija izdomājis kāds cits un skutelis iemācījies, taču neparedzētās situācijās zēnam bija grūti reaģēt - piemēram, mirklī, kad bija reklāmas pauze un likās, ka nu tā ir beigusies, vadītājs paziņoja, ka nu atkal ar mums kopā ir latvijas televīzija, taču viņu no sliedēm izsita ziņa no citiem zēniem par to, ka televīzija kavējas un vēl nav vis kopā ar mums. tajā mirklī skutelis uzsāka savu pusminūtes stāvēšanu un klusēšanu līdz mirklim, kad televīzija tiešām bija pamanījusies pieslēgties. un šīs pusminūtes laikā nebija neviena prikola. jēziņ, iespēja, ka tiešraidē kaut kas varētu pusminūti pakavēties, taču ir pietiekoši liela, lai gadījumā, ja viņš nav spējīgs attiecīgi reaģēt uz vietas, tāda situācija bija jāparedz jau iepriekš un kaut vai jāizdomā tiešraides feilu dežūrjoki. pārsvarā joki bija tik slikti, ka man šķita, ka x tūliņ sāks raudāt. kultūras ministrei sarmītei ēlertei gan patika skutelis, tāpēc ballītes beigās viņa ziedu pušķi pasniedza nevis gada izrādes režisoram, bet gan vakara vadītājam, tādejādi paņemot dailes teātra skatītāja sirsniņu. jāatzīst, ka bija viena lieta, kas viņas runā patika - sarmīte bija acīmredzamā pālī.

bijām īsti delfu komentētāji, kas nesmējās ne par vienu joku. nē, protams, jānis skutelis nav tik briesmīgs vakara vadītājs kā baiba sipeniece, un, protams, pasākuma kvalitāti nenolaidās līdz dailes teātra sliktāko izrāžu (skatīt „gaisa grābekļu” aspaktu šeit pat - http://klab.lv/users/texti/7448.html) līmenim, bet vai tas ir tas, ar ko jāsalīdzina? par skuteļa jokiem cilvēkam ņirdza, krītot nost no krēsliem. manuprāt, joki bija tādi, ka būtu atbilstoši laiku pa laikam pasmaidīt un klusu iespurgties. nez kāpēc tā cilvēki reaģēja pie paula putniņa un kārļa pamšes runas. ļoti priecājos par to, ka ar x nepiecēlāmies kājās. es neesmu no tiem cilvēkiem, kas ciena cilvēkus par viņa vecumu, amatu vai uzvārdu. ja būtu tā, ka pamšem pasniedz balvu par mūža ieguldījumu un viņš norunā tādu runu, ka mana oratora sirsniņa saplīst uz pusēm, tad es ceļos kājos un applaudēju. bet tas, ko runāja pamše, bija marazms. un skuteļa uzdevums bija smalki novest viņu no skatuves, jo neviens nedrīkst atļauties runāt huiņu 15 minūtes no vietas. tā arī atbilde uz jautājumu, kāpēc priecājos par to, ka nepiecēlāmies kājās - tiem, kas piecēlās (gandrīz visiem), bija jāstāv tās 15 minūtes. ja šādi viņš mācījis režisorus, tad nav jābrīnās, ka nereti parādās izrādēs, kur galvenais ir pastiept pasākumu pēc iespējas garāku. un, ja kāds domā, ka pa teļļuku redzējis, kā es pieceļos un plaudēju, kad ienāk valdis zatlers, tad lai pārdomā kārtīgi. visiem, kas izplatījuši šādu informāciju, lūdzu to atsaukt, jo tā tiešām nav bijis - kamēr citi stāvēja un gavilēja, tikmēr mēs sēdējām, kājas izslējuši.

uzskatu, ka par žūrijas sniegtajām balvām daudz nav jārunā, jo žūrija sastāvēja no 100 vecenēm un 1 džeka. un tas pats, ieraugot mani dailes teātra vestibilā, nosauca mani par rupekli. vienīgi jāpiemin, ka šī ir bijusi pirmā reize spēlmaņu nakts vēsturē, kad nevienu balvu nav nogrābuši rēzija kalniņa un artūrs skrastiņš. prieks, ka publiku ir pārņemis manis lolotais džeku fetišs - ja par labāko aktieri kasparu znotiņu bija balsojuši septiņi tūkstoši kaut kas, tad par labāko izrādi "ziedonis un visums" - ap sešiem tūkstošiem, bet par labāko aktrisi - bišķiņ pāri trim tūkstošiem. var jau sagadīties, ka skatītāji bija vienprātīgi par znotiņu, bet ir bijušas daudzas aktirses, par kurām balsots, līdz ar to pirmajai vietai ticis mazāk balsu, bet, kad nākamajā rītā paskatījos uz avīzes "diena" pirmo lappusi, palika pavisam labi. lielākais virsraksts vēstīja, ka labākais aktieris ir kaspars znotiņš, labākā izrāde - "mirušās dvēseles". un viss. ne vārda par labāko aktrisi! un nedodu ne pieci, ka par viņu sen visi jau aizmirsuši. šogad "ziedonis un visums" bija "avatara" lomā - sagrāba balvas par visu, vienīgi netika pie žūrijas atzinuma, ka skatītājiem taisnība un tā ir labākā izrāde.

pavisam ceremonijā bija 3 kruti prikoli:

1)tā lelle, kas runāja kā deputāts buzajevs;

2)pašā sākumā, kad pipele, tfu, skutelis iepazīstināja ar sevi, viņš nosauca arī filmas, kurās nav filmējies. par avataru viņš sacīja šādi: "starp tiem zilajiem - naumanis!" vienīgi žēl, ka vispār to izdomāju es.

3) paula putniņa un mans kopīgais dzejolis:
kārlis pamše saka tā - viss ir baigā pakaļā. pirmo daļu izdomājis pauls putniņš, otro - es.

kā jau dailes teātrī pieņemts, man sāpēja deguns no smaržām un, kad izgāju no zāles, no svaigā gaisa pat noreibu - tieši tik smacīgs un piesmaržināts bija zālē. protams, x daudz nekavējās un paziņoja, ka es bez dzēriena nevaru palikt, un pasniedza man glāzi baltvīna, kuru šeit deva na haļavu. arī apkārtējie fotogrāfi daudz nekavējās un palūdza mūs nopozēt kolekcijai "spēlmaņu nakts 3 stilīgākie pāri":

kad saņēmu ziņu, ka man atstāts ielūgums, tiku brīdināta, ka klāt rakstīts, ka mugurā jāvelk tumšs uzvalks, bet, kad dabūjām ielūgumus paskatīt savām acīm, secinājām, ka "tumšs uzvalks" ir vai nu vārds un uzvārds, vai arī datums, jo tas bija novietots zem ielūguma teksta tieši tā, it kā ieņemtu vienu no šīm divām lomām. kaut arī vakara sākumā x bija parliecināts, ka sacensībās par vairāk pasveicinātajiem vinnēšu es, tomēr beigās, kas bija īsi pirms pusnkats, oficiālais rezultāts bija neizšķirts: desmit pret desmit. kādā mirklī iedomājos, ka man īstenībā ir 11, jo mani pasveicināja arī jaunais aktieris mārtiņš meiers, bet tomēr atkāpjos un palieku 10, jo neesam pazīstami un sveicināt nepazīstamu cilvēku ir tas pats, kas nesveicināt pazīstamu. nenosūcāmies ne ar vienu, tātad katrs pasveicinājām 10 pazīstamu cilvēku. 

ja nākamgad būs iespēja, noteikti atkal iešu uz spēlmaņu nakti. ne jau tāpēc, ka ticu, ka būs labāk, bet gan tāpēc, ka savs ienaidnieks ir jāiepazīst, jo tikai tad par to kaut ko drīkst dirst.

 

man tāpat kā jebkuram normālam cilvēkam ļoti patīk skatīties televizoru, un seriāls ugunsgrēks ir viena no manām visiemīļotākajām pārraidēm. bieži cilvēki, uzzinot šo faktu, vēršas pie manis ar jautājumu: "kas tev - darīt nav ko?", uz ko es laipni atbildu, ka: "jā, nav gan." tad nu Elīna šonedēļ manai analīzei nodevusi divas ļoti iepriecinošas tēmas - ugunsgrēka ceturtdienas sēriju un sestdienas resnuļu šovu, kas arī ir viena no manām visiecienītākajām pārraidēm, bet diemžēl atšķirībā no ugunsgrēka parādās TV ekrānā četrreiz retāk.
tātad par ugunsgrēka ceturtdienas sēriju - notikums numur viens bija pašvaldību vēlēšanas, kurās uz X pilsētas mēra amatu kandidēja trīs no galvenajiem varoņiem - vadims, mirdza un jagudins. priekšvēlēšanu debates tāpat kā vēlēšanu rezultātu sagaidīšana, protams, notika viesnīcā. piezīmēšu, ka reālajā dzīvē šādas rezultātu sagaidīšanas parasti notiek atsevišķi katru partiju birojos, bet šeit visi mēri televizoru lūrēja draudzīgi kopā. diemžēl kopā viņi šos rezultātus gaidīja visai nosacīti, jo vadimam no uztraukuma piemetās caureja līdz ar to bija jāskrien tusēties uz leona istabiņas tualeti, bet mirdza iedzēra tik daudz nomierinošo tablešu kopā ar vīnu, ka aizmiga pie sava galdiņa kafejnīcā. no reālās dzīves atšķirās arī rezultātu paziņošana, jo balsis tika skaitītas nevis pakāpeniski, liekot skatītājam vērot intriģējošās dažādu krāsu diagrammas ar procentiem augšgalā, bet vienkārši vienā brīdī tika paziņots - uzvarēja partija sieviešu līga, tātad mērs būs mirdza. pārējās partijas vienkārši zaudēja un viss. vismaz tajā pilsētā, kur atrodas viesnīca, jo, iespējams, ka, piemēram, jagudina pārstāvētā partija kopumā vēlēšanās uzvarēja.
sieviešu līgu, kā jau noprotat, pārstāvēja guļošā mirdza, kas droši vien bija savākusi vienkārši visu veceņu balsis, kamēr vīriešu balsis dalījās uz divi - daļa vadimam, kura mērķis bija uzlabot situāciju latvijas ģimenēs, un daļa jagudinam, kurš vērsās pie lauciniekiem un solīja cīnīties par zemnieku tiesībām un dzimtsbūšanas atcelšanu. svinīgajā rezultātu paziņošanas ceremonijā piedalījās vēl daži ģimenes locekļi un izslavētā seriāla žurnāliste mērija, kas viņai aiz muguras tiek dēvēta par asiņaino mēriju, jo ir tik skarba un inteliģenta kā ilze jaunalksne. pie tam viņa atšķirībā no citiem dzēra ūdeni nevis šampanieti, jo droši vien tāpat kā jaunalksne kurī zāli un negrib jaukt narkotikas ar alkoholu.
otrs svarīgākais notikums risinājās mīlas frontē, jo tā solveigas meita, kura grib nocopēt bagāto leonu, uzzināja, ka leons ir iemīlējies aktrises maijas doveikas atveidotajā martā numur divi - leona meitas ieviņas auklītē. solveigas meita uzreiz devās šo situāciju nokārtot pie martas divi, iestāstot viņai, ka leons savas simpātijas izrādījis, lai ieriebtu viņai, un nevajag tās uztvert nopietni. viņas abas divas arī it kā skaitās draudzenes kaut gan kā vispār draudzība var pastāvēt, ja abas grib vienu džeku (lai arī atšķirīgu iemeslu dēļ). ja viņas izrunātos kā īstas draudzenes, varētu izkārtot tā, ka marta numur divi var pisties ar leonu un beigās atdod savai mantkārīgajai draudzenei kaut kādu piķi, jo viņai nekas vairāk dzīvē arī neinteresē.
tad solveigas meita aizsūta īseni savai māmuliņai solveigai, lai tā nāk uz koridoru izrunāt svarīgo jautājumu - ko iesākt ar leona simpātijām pret martu numur divi. viņas mamma, protams, nolemj, ka marta numur divi ir jānogalina. es jau balsotu par to, ka sākumā viņa jāpamoka ar solveigas izslavētajām indīgajām tējiņām, bet pēc tam jāuzspridzina. diemžēl šādu balsojumu seriāla iespējamajam turpinājumam televīzijas kanāls tv3 nepiedāvā.
vēlāk solveigas meita noiet uz kafejnīcu un pēc sarunas ar bārmeni gunāru uzzina, ka viņas mamma ir paņēmusi nazi, lai it kā mizotu ābolus. tad nu skaidrs - mamma jau aizgājusi nodurt martu numur divi, par ko es sabēdājos, jo gribēju kādu lielāku škandālu, kur beigās vēl kāds paliktu akls, bet kādam tiktu norauti daži locekļi. tomēr solveigas meitas draugs dejo ar zvaigzni līderis česlavs pārliecina viņu, ka gan jau viņas mutere nav tik stulba, lai ietu durt ar gunāra tikko iedoto nazi. es gan domāju, ka viņa ir tik stulba, jo spridzināšanai, ko viņa sarīkoja iepriekšējās sezonas noslēgumā, viņa izmantoja spridzekli, ko bija nozagusi viesnīcas administratora mieriņa draugam. protams, lai uzzinātu, kā īsti beidzās atgadījums ar nazi, jums jāskatās nākamā sērija!
iesaku skatīties visiem, kam nav, ko darīt! paldies par uzmanību!

latvijas svētku nedēļas texxxtu vēlētos iesākt ar sirsnīgiem sveicieniem jubilejā ne tikai mūsu dzimtenei, bet arī texxxtu autorei anetei konstei. visas redakcijas vārdā vēlu daudz naudas un garšīgu ēdienu, kā arī spēju atrast izeju no radošā apsīkuma, ja nu tāds kādreiz gadās. redakcijas sapulce man uzdeva izvēlēties starp divām potenciāli analizējamām kultūras vērtībām - valsts prezidenta valda zatlera uzrunu tautai šī gada 18.novembrī un nila saksa interviju ar normundu naumani, kas 2009. gada jūnijā publicēta satori.lv (http://www.satori.lv/raksts/2893). sākumā domāju, ka man kā jaunai un krutai runas pasniedzējai būtu pienākums analizēt zatlera "paldies par jums to" un prieku par to, ka pēc komandas "mierā!" karavīri esot soļojuši gar brīvības pieminekli. ja tā, bail iedomāties, ko viņi dara pēc komandas "priekā!". lai varētu kontruktīvi paskaidrot, kāpēc neizvēlējos interviju ar naumani, izlasīju to, jo vakar filmā "vīramāte - vellamāte" uzzināju, ka ienaidnieks ir jātur tuvāk par draugu. izlasīju un secināju, ka ienaidnieks ir jātur tieši tik tuvu, ka jāuzraksta šīs nedēļas texxxts par ienaidnieku. normunds naumanis man besī jau sen, jo viņa recenzijas ir par neko un vienīgais, ko es viņā varu cienīt, ir tas, ka viņš uzdročī uz katra teikuma, ko viņš uzrakstījis, jo pats domā, ka ir nevis normunds naumanis, bet gan rūdolfs blaumanis. šonedēļ nonācu pie secinājuma, ka dročīšana ir pat nedaudz svarīgāka par dzeršanu, tāpēc normundu naumani varu cienīt pat mazliet vairāk nekā šeinu makgovanu. nils sakss man sāka besīt šajā rudenī, kad piedalījās "par labu latviju!" priekšvēlēšanu kampaņā un nelikās mierā ar to, ka par vienotību balsos geji.

lai Jūs zinātu, kā izskatās normunds naumanis, pievienošu attēlu, kuru normunds iesniedzis satori.lv redakcijai pēc lūguma iedot kādu savu bildi, ko pievienot intervijai: intervija ir gara un aizraujoša, un laiku pa laikam liek piesaukt jēzu kristu (nejaukt ar jēzu kristovski). naumanis visu laiku dirš par visiem cilvēkiem, kā arī par to, ka visi par visiem dirš. apkopošu mīļākos citātus, kas lielā mērā arī ilustrē naumaņa prātojumu formu un saturu. "visi pieraduši pie ziņu formāta, un ko es ienīstu ar visām savām porām, tā ir tviterošana, kas cilvēkus vispār par dārzeņiem pataisa," tā teic naumanis, bet ikviens, kas kaut reizi lasījis viņa filmu recenzijas/komentārus "izklaidē" zina, ka arī viņa recenzijas ir tik īsas, ka šķiet, ka viņš iemācījies alfabētu tikai līdz burtam N. uz to arī norāda intervētājs nils sakss, bet normunds atteic, ka viņa recenzijām esot "pilnīgi utilitāra vērtība". tā kā es nezinu, ko tas nozīmē, tad tālāk nekomentēšu. ja kāds zina, droši var izteikties komentāros. varētu paprasīt blaumanim, tfu, naumanim, bet baidos, ka pats viņš varētu nezināt. intervijas turpinājumā abi latvijas kultūras grandi (rakstot vārdu "grands", ieodmājos klavieres, ka nolido no piektā stāva) sarunājas par tām mākslas nozarēm, kurām latvijā vispār ir iespējams pastāvēt, kā arī piemin konkrētas personas, kuras ir labas, bet vēl vairāk to personu, kuras vajadzētu izsvēpēt no zemes virsmas: "ar Gundegu [Repši] ir pilnīgi cauri – tā, man liekas, ir galīgi nojūgusies. Es vismaz pēc viņas tekstiem, ko viņa raksta – tas ir šausmīgi. Es tikai histēriju tur redzu." iespējams, to nav iespējams uztvert manā vieglajā, kalsnajā un jautrajā texxta analīzē, bet lielākā daļa naumaņa stāstāmā ir "latvijā nav rakstnieku", "nepiesienies, pidarass!", "augstskolas iznīcināt!", "latvieši tikai stulbi dirš", tātad viņš pats ir pilnīgi nojūdzies un histēriski visu pēc kārtas noliedz. vislabāk man patīk, ka cilvēki, kas ne sūda nejēdz no bioloģijas lieto izteikti bioloģiskus, pat laboratoriskus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. normunds naumanis (dieva dēļ nejaukt ar mikroskopa izgudrotāju robertu kuku!) apgalvo, ka ģenētiskais materiāls esot redzams purnā. domāju, ka viņam būtu šis šokējošais atklājums jāprezentē kādā nopietnā ģenētikas konferencē, jo tas ārkārtīgi nopieti stimulētu zinātnes attīstību - izrādās, nevajag veikt tos stulbos, sarežģītos, dārgos pētījumus laboratorijās, pietiek vien paskatīties purnā un ļoti daudz kas kļūst skaidrs. laikam nekā stulbāka par cilvēku nav, jo pirmoreiz pilnībā atšifrēt (rauga sēnes) DNS cilvēkam izdevās 1996. gadā, bet pirmā cilvēka DNS atkošana noslēgusies 2001. gadā. nav precīzu datu par to, kad tieši radies cilvēks, bet, izrādās, visu šo laiku mūsu sugai ir bijusi iespēja vienkārši paskatīties purnā, lai saprastu, kas ir kas. cilvēka gēnu "nolasīšana" pēc vecā paņēmiena - laboratorijas, mocīšanās n stuff - maksā ap 100 000 dolāru. ja pieņemam, ka naumanis varētu to izdarīt kaut vai par tūktoti, viņš būtu riktīgs bagāts. viņš atradis vēl kādu veidu, kā ietaupīt naudu jeb to vienkārši negrūzt caurā maisā - par to naudu, ko iztērē kultūras akadēmijas darbības nodrošināšanai, labāk būtu šo augstskolu likvidēt. ja latvijā būtu vairāk tik gudru cilvēku, es jau sen būtu daudz bagātāka un suši būtu lētāks. turklāt normunds nekur nav teicis, ka nav ģenētiķis, un pavisam noteikti ir teicis, ka nav teicis, ka ir kritiķis: NN:Bet, piedod, vai es esmu kaut kur teicis, ka esmu mākslas kritiķis? Vai literatūrkritiķis? NS: Tā var pieņemt - ja cilvēks raksta kritikas, tad viņš sevi uzskata par kritiķi. NN:Es nezinu, ko tu pieņem. Bet nesien man to klāt! Tā ir tikai mana privāta interese. ja es projektēju notekūdeņu caurules, bet tas nenozīmē, ka es esmu notekūdeņu cauruļu projektētājs. ja Jūs tā gribat domāt - lūdzu, bet tikpat labi šī nodarbošanās varēti liecināt arī par to, ka esmu skaista dziedātāja. texxxta nobeigumam tuvošos ar vēl kādu normunda naumaņa citātu: "Diršana vispār nav produktīva – it īpaši no mutes. Ar to arī mēs varētu beigt." kruti jau teikts, bet varēja teikt un beigt pašā sākumā. ja šo izlasītu normunds naumanis, viņš nodomātu, ka kolāte gan ir grafomāne, tā arī ir, un to intervijas komentāros palīdzējis saprast pauls bankovskis: "Paldies, Nomund - tagad es beidzot sapratu. Ja kāds cits savu iztiku pelna ar rakstīšanu, tā ir grafomānija, bet ja to dara Naumanis, tā ir kultūrnieze." vienīgi jāpiebilst, ka ar texxxtiem mēs naudu nopelnām tikai tad, kad tajos iekļauta reklāma, bet tas ir tikai tad, kad reklāmu piesaka baiba sipeniece, un tās ir tikai rimi reklāmas. beigšu šo skaisto nedēļu un texxxtu ar tematisku anekdoti, kuru man izstāstīja mans labais draugs šarms: džeks aiziet pie psihoterapeita: -dakter, laikam man ir problēma. man šķiet, ka esmu gejs. -hmm, vai Jūs esat slavens dziedātājs? -nē. -tad slavens dejotājs? -arī ne. -nu, tad slavens mākslinieks? -nē. -bet tad taču Jūs neesat nekāds gejs! Jūs esat vienkārši pidarass!!!

Vakar vakarā ar Elīnu vienbalsīgi vienojāmies, ka textu nodošanas termiņš var tikt pagarināts līdz šodienas pēcpusdienai, jo svētdienas vakarā mēs piedzērāmies un atgriezāmies mājās tikai astoņos no rīta, tā kā tas ir pietiekami liels attaisnojums. Ar Daci mēs ne par ko nevienojāmies, jo viņa uzskatāmi mūs ir sākusi ignorēt, izrādot pilnīgu necieņu gan textiem, gan katrai no mums personīgi.

Šoreiz savai analīzei esmu izvēlējusies rakstnieka Semjuela Lī Beketa lugas "Gaidot Godo" iestudējumu K-sunī, kuru apmeklēju sestdienas vakarā pirms jau pieminētajām izklaidēm kopā ar Elīnu. Šī luga, kas, kā tikko izlasīju, tiek pat saukta par 20. gadsimta pašu svarīgāko lugu, man saistās jau ar vidusskolas laiku, kad skolotāja kādā literatūras stundā uzdeva katram klusām pie sevis izlasīt šī darba fragmentu, kas atradās literatūras grāmatā. Mēs ar Elīnu (cik reizes es vēl viņu te pieminēšu?) nolēmām, ka, izpildot norādījumu "katram klusām pie sevis", nav iespējams tik labi visu izprast, tāpēc sākām lasīt lomās. "Gaidot Godo" galvenie varoņi Vladimirs un Estragons jeb Didī un Gogo savā starpā sarunājas īsos un ašos teikumos, tā kā pats fragmenta vizuālais izskats jau paredzēja, ka iespējami pamodīsies vēlme lasīt to skaļi kopā ar vēl kādu, ja tāds atrodas blakus. Šķiet, jau toreiz nolēmām, ka luga ir par mums, un tāpat kā citiem ir visādas "savas dziesmas", kuru skanēšanas laikā ne tikai zīmīgi saskatīties, bet arī teikt: "atceries?", mums ar Elīnu (4. reize) bija savs literārais darbs. Pie tam tik nozīmīgs visā pasaules literatūrā. Aplausi!

Otreiz ar šo darbu saskāros augstskolā, kad dramaturģijas pasniedzējs bija uzdevis šo darbu analizēt kopā ar vēl kādiem padsmit darbiem. Analizēt tik daudz lugu bija tiešām noriebies, tāpēc par "Gaidot Godo" atrakstījos ar parastajiem: "baigi absurdi, Godo vārds baigi līdzinās vārdam "God" pa angliski, komiskajos dialogos ietverta lielā pasaules traģēdija utt.". Pasniedzējs bija pierakstījis klāt, ka vajadzēja izvērstāk un kā tur vēl. Nu, vārdu sakot, tikai gribēju teikt, ka manas attiecības ar šo darbu ir tik senas, ka nevarēju neapmeklēt teātra izrādi, un nepieminēt šo faktu arī savā personīgajā dienasgrāmatā - textos.

Domājams, ka aptuveno saturu Jūs jau visi zināt, jo tas, kā jau minēju, ir ļoti svarīgs darbs 20. gadsimta literatūrā. Ja nu nē, tad Gogo ar Didī, kurus izrādē spēlēja slavenie latviešu komiķi Jānis Skutelis un Varis Klausītājs, ir nabadzīgi džeki, kas katru savas bezjēdzīgās dzīves dienu īsina pie koka, gaidīdami Godo, kurš tā arī nekad neatnāk. Gogo ir tāds niķīgs, viņam ir garlaicīgi, un besī visu laiku gaidīt to Godo, tomēr viņš nespēj pamest Didī un doties prom un kaut ko iesākt pats uz savu galvu. Didī atkal ir tāds cerību pilns, viņš tic, ka Godo kādreiz ieradīsies, un tad pasaule ap viņiem mainīsies. Nu, gluži tā kā mēs ar Elīnu (5.tā reize). Ik pa laikam abi apsver iespēju pakārties, izšķirties, apēd kādu burkānu vai redīsu (redīsu gan neviens beigās neapēd, jo Gogo uzskata, ka redīss ir pārāk melns, lai to ēstu, viņš ēd tikai sārtos, lai gan, manuprāt, nabadzīgajiem taču nevajadzētu paturēt tiesības izvēlēties pārtiku), un apmainās ar dažādām frāzēm, no kurām daudzas iespējams izraut no konteksta un ierakstīt savā atziņu blociņā. Piemēram, "cilvēks vienmēr vainos zābaku kaut vainīga ir kāja" (citāts gan varētu būt neprecīzs).

Izrādes gaitā viņiem pievienojas vēl divi varoņi Poco un Lakī, ko attēlo seriāla Ugunsgrēks bijušais varonis, Valmieras Drāmas teātra aktieris, Māris Liepa, un slavenais latviešu aktieris, kas komentārus neprasa, Juris Strenga. Poco ir bagātnieks, kas savu kalpu Lakī ved aiz striķa un slikti pret viņu izturas, bet, kā atklājas vēlāk, tieši Lakī ir tas, kurš it kā negrib pamest Poco, lai gan ir gandrīz jau miris no pārguruma. Lakī (tā kā Lucky pa angliski) viņu it kā sauc tāpēc, ka viņš ir vislaimīgākais, jo ir vienīgais, kas neko negaida.

Vienmēr brīnos, ko tikai teātra kritiķi nespēj saskatīt tajās izrādēs, tāpēc bailīgi pie paša uzveduma ķēros tik vēlu. Protams, ar nepacietību gaidīju, kā režisore Baņuta Rubess būs šo lugu atrisinājusi darbībā, bet nekā pārsteidzoša tur tā arī nebija. Minimālas dekorācijas (skatuves fonā attēlota glezna ar ceļu, kas aizsteidzas tālumā, un vienu vientuļu koku tā malā), ļoti smuki tērpi un aktiermeistarība, runājot Semjuela Beketa tekstus. Nu labi, teksti laikam bija drusku izmainīti, iespējams kaut kā nedaudz pielāgoti mūsdienām un individuāli interpretēti, jo grāmatā, kā jau zināt, nevar izlasīt intonācijas, pauzes, uzsvarus un tamlīdzīgas lietas. Domāju, ka Jānis Skutelis bija ļoti laimīgs, jo loma bija viņa jau improvizācijas teātrī izstrādātajam un šķietami arī ikdienas uzvedībā piemītošjaam klauna tēlam ļoti atbilstoša. Bija aizraujoši skatīties uz nevarīgo Juri Strengu, kurš tika vadāts ar striķi ap kaklu, dažkārt piekauts un apsaukāts par cūku un lopu. Mani personīgi ļoti iepriecināja regulārā it kā bojāaiziešana, kas panākta ar kurstību, kurā kakls strauji vairs nenotur galvu, kā vecajās filmās, kurās tāda nomiršana bija kā etalons nāves attēlošanai. Varbūt taisnība kritiķim vārdā Enģelis, kura recenzijā nejauši ieskatījos šorīt, ka tāpat kā pēdējos gados tapušajās izrādēs Londonā un Ņujorkā, bija uztaisīta baigā komēdija, ignorējot (tā kā to māk arī Dace) lugas varoņu milzīgo traģēdiju. Taisnība tāpēc, ka lugu vēroju ar diezgan lielu interesi, dažkārt arī mēdzu iesmieties, tomēr mana uzmanība nebija simtprocentīgi sasaistīta, ik pa brīdim manas domas aizklīda neceļos, un nekādu lielo garīgo spriedzi un kur nu vēl katarsi nepiedzīvoju.

Kad beidzās pirmais cēliens biju pilnīgi pārliecināta, ka lugai gals un jāiet ballēties, tomēr aktieris-puika, kuru nepieminēju, jo viņa loma izrādē bija diezgan nenozīmīga, ziņoja, ka gaidāms vēl 20 minūšu starpbrīdis. Mana mamma izšķīrās par to, ka viņai šī izrāde ir beigusies, un devās prom, bet es paliku, jo man doties prom nebija nekāda pamatota iemesla. Starpbrīža laikā mēģināju atcerēties, vai tad lugā notika vēl kaut kas, un tā kā atmiņā atsaukt neko neizdevās, nolēmu, ka tā būs režisores interpretācija par iespējamo lugas tālāko attīstību. Uzgleznotajam kokam dekorācijās tika pieliktas dažas lapas, kas viesa cerību par to, ka izrādē parādīsies kaut kāda cerība, kas liks skatītajam doties prom ar ticību šai dzīvei, valstij, sabiedrībai un pašam sev. Diemžēl otrajā cēlienā būtiskas izmaiņas nenotika, un Gogo ar Didī devās vienīgajā glābiņā no bezjēdzīgās dzīves - miegā - , vienojušies, ka tad, ja Godo neatnāks arī nākamajā vakarā, abi ņems un pakārsies.

Labi, šādas tādas lietas otrajā cēlienā varbūt arī atklājās, jo Poco atnāca atkal, viņš bija pēkšņi kļuvis akls, bet Lakī - mēms, un abi neatcerējās, ka būtu Gogo ar Didī satikuši iepriekšējā dienā. Otrreiz atnāca arī mazais puika, lai paziņotu, ka Godo atkal neieradīsies, bet noteikti atnāks nākamajā vakarā, un tieši tāpat neatcerējās, ka būtu nācis jau iepriekšējā dienā, un vairs nebija skaidrs, cik no tā visa ir noticis Didī galvā, jo arī viņa draugs Gogo parasti no abu piedzīvojumiem atcerējās visai maz. Lai gan viņš to attaisnoja, sakot, ka vai nu lietas aizmirst uzreiz vai atceras visu mūžu. Bet tā arī nesapratu, cik no tā otrā cēliena bija Rubess un cik Bekets, un man nav mājā attiecīgā literārā darba, kur palūrēt.

Kopumā - ļoti absurdi. Tik absurdi, ka pat pats lugas autors Semjuels Lī Bekets par šo lugu ir teicis, ka nesaprot, par ko tā ir, tikai skaidri zina, ka lugas varoņi valkā katliņu cepures. Tāpēc iesaku noskatīties/izlasīt tiem, kam patīk katliņu cepures.