Sveicināti! Nenoliegšu, ka tīšuprāt pielaidu sev termiņa beigas pavisam tuvu (saskaņā ar savu ārštata darba līgumu, publikācijai ir jātop katra mēneša ietvaros), jo pastāv zināms prieks kacināt redkolēģiju un just, kā Ričuks jau dīrā lāci, kas vēl mežā, plānojot, kā nu tik miekšķēsies vīnā, kas iegādāts par manu sodanaudu. Piedod, varbūt citu mēnes!

Šī mēneša texta analīzei pakļaušu radiopārraides Astrobanga 15. aprīļa raidījumu „Dzīvais Cicerons”. Savulaik arī es pati piedalījos raidījuma tapšanā un vadīšanā, taču nu jau vairāk kā pusgadu visu atbildību uzņemas Elīna Kolāte, zināma arī kā viena no projekta „Texxxti” līdzdibinātājām. Lai kliedētu bažas par pilnvaru izmantošanu pašpopularizēšanas nolūkos, uzreiz sacīšu, ka raidījums „Texxxtu” kontekstā pats par sevi būtu dziļi pohuj, ja vien tā viesis attiecīgajā pārraidē nebūtu bijis Rīgas labākais orators Struncis. Vispārākās pakāpes lietojums vairumos gadījumu signalizē par pārgalvīgām emocijām, tāpēc ļaušu jums pašiem spriest par to, vai man ir taisnība, vai arī es vienkārši esmu iemīlējusies – šeit (.mp3) jūs varat lejuplādēt pārraidi, kuru tūdaļ iztirzāsim.

Raidījums notiek vienu stundu katru piektdienu Radio Naba viļņos laika posmā no septiņiem līdz astoņiem vakarā. Laiku pa laikam tajā piedalās viesi – kā jau tika minēts iepriekš, šī raidījuma viesis ir Struncis. Tā kā Struncis nav paņēmis līdzi nevienu mūzikas instrumentu, paldies dievam, akustiskie priekšnesumi izpaliks gluži tāpat kā izpaliks garlaicīgas sarunas par mūziku. Struncis un Kolāte dziesmu starplaikos vienkārši parunās. Kolāte izteica bažas par to, ka pirms raidījuma sākuma īsti nav sanācis padomāt par jautājumiem, un uztraukusies, vai nebūs tā, ka sarunas īsti nevedīsies un to vietā iezzagsies neveikls klusums. Tikko ko kā Struncis atvēris muti, visas Kolātes bažas tika neatgriezeniski izkliedētas.

Raidījums, kā ierasts, sākas ar kaut kādu ārprātīgu Kolātes čilveivu, tāpēc nenobīstieties no pirmajām piecām ieraksta minūtēm. Kolāte raidījuma sākumā noplātās ar savu kārtējo diseni un šķelmīgi piebilž, ka vēlāk pastāstīs kaut ko ļoti īpašu. Elīna iepazīstina klausītājus ar Strunci, kurš ir galants džentelmenis, jo uz studiju ieradies ar šampanieti, šokolādi un savām glāzēm, jo studija neesot nekāds rokfestivāls. Struncis ir arī optimists, jo domā, ka tādā ūķī kā radio Nabas studija varētu būt plastmasas glāzes, kuras diemžēl šampanietim ir par prastu, bet tur drīzāk varētu atrast Kolātes pilno rubli, nekā jebkāda veida taru. Nezinātājiem piebildīšu, ka Kolātes pilnais rublis ir tikpat kultūrvēsturisks un leģendām apvijies mīts, cik Svētais Grāls vai pūces uzziedējusī aste. Lai vai kā, glāzes ir, šampanietis vaļā un pārraide var sākties. Šopenhauers reiz sacīja, ka visi nozīmīgie cilvēki mūsu dzīvēs ienāk klusām un neuzkrītoši, nevis trompešu un timpānu pavadībā. Saskaņā ar Šopenhaueru, Struncis ir īstais džeks, jo sarunas sākumā spītīgi kautrējas no mikrofona un turas no tā pa gabalu. Uzskatīsim to par labu zīmi. Tiesa gan, šajā brīdī man arī rodas aizdomas, ka viņi nebūt studijā neatrodas divatā, bet gan trijatā – trešā persona ir lācis no grupas Them Lemons, kurš ir uzkāpis Kolātei uz ausīm. Tomēr tā kā raidījuma vadītāja partizāniski klusē par trešās personas esamību studijā, es ignorēšu savas aizdomas un izlikšos, ka viss ir tieši tā, kā pasniegts – Kolāte, Struncis, šampis stikla glāzēs, pat ja patiesībā glāzēs (tās tur ir, jo dzirdama sašķindināšanas skaņa) ir ieliets alus. Vienreiz tā arī bija – Ābols teica Struncim, lai aiziet pēc šampanieša, bet viņš atgriezās ar aliņu. Patiesībā ir ārkārtīgi grūti pieturēties pie vadlīnijas, jo viss taču ir tik safabricējams, ka man stingst asinis, bet labi, šis texts galu galā nav kārtējā skeptiķu propoganda, tāpēc ļaušu raidījuma ierakstam turpināt manipulēt ar mani un ticēšu visam, kas tajā tiks pasacīts.

Struncis vēlas runāt tikai par labām lietām, jo, kā jau iepriekš viņu nodeva plastmasas glāžu ilūzija, viņš ir optimistisks džeks. Drošs paliek nedrošs, viņš tomēr apvaicājas Kolātei, vai viņa raidījuma noslēgumā grasās raudāt, jo izsenis ir zināma teika par to, ka Struncis ir vienīgais cilvēks, kurš pēdējo 45 gadu laikā saraudinājis azbestu Kolāti. Un ne jau šā tā, bet esot skaidrā! Protams, ne jau Struncis bija skaidrā, bet gan Kolāte. Asaras gan šoreiz izpaliks, jo Kolāte jau raidījuma rītā esot papinkšķējusi. Abi petuhi arī klausītājiem izstāsta stāstu par pieclapiņu ceriņziediem, kurš toreiz saraudinājis skaidro Kolāti. Struncis labi orientējas vēlmju jomā, jo zina stāstīt, ka mūsdienās modē esot vēlmes uzrakstīt uz lapiņas un tad kaut kur norakt, nevis stāvēt pie ceriņkrūma un meklēt savu laimīti. Kolāte, kurai gan uz ausīm uz uzkāpis lācis, tomēr uz mutes nav kritusi – pretī Strunča ceriņu stāstam viņa liek stāstu, kurā piedalījos arī es, un šis stāsts norisinājās Garciema pludmalē kādā senā augustā krītošo zvaigžņu laikā. Katram labam stāstam jāietver sevī morāle – abu stāstu morāle gan šoreiz ir viena. Var ievēlēties gan to, lai kāds padod pudeli, var ievēlēties arī to, lai mammai nav vēzis. Stulbi, bet tā arī beigās bija. Vēlmju tematika slīdeni pāriet pie botānikas – vai kāds vispār ir redzējis tādu četrlapu āboliņu? Vai kāds ir dzirdējis, kā smejas Imants Ziedonis? Vai kāds ir dzirdējis, kā smejas zirgs? Jautājumi paliek atvērti, un Kolāte atskaņo savu kārtējo indie bezsakaru.

Sarunu turpina virzīt neatbildamie jautājumi – piemēram, vai mutācija ir kaut kas skaists? Loģiskais turpinājums noved pie Maikla Džeksona. Tas savukārt mūs ved pie jautājuma, vai gadījumā ģeniāli cilvēki tomēr nav bišķiņ stulbi. Simt punkti ir. Ģēniji sadzīvē ir pretīgi idioti. Piemēram, Edgars Liepiņš arī neesot bijis nekāds rožu ziediņš. Ja jau par Edgaru Liepiņu, tad, protams, seko sarunas par Bībeli. No Bībeles pie Korāna, no Korāna pie Hemingveja. Cilvēkiem vajadzētu uzmanīties no autoriem, kas nav ņēmuši labu galu. Tā kā Jēzus ir sarakstījis Bībeli, tāpēc arī ar to uzmanīgi. Vajag lasīt Balzaku, jo tas tāpat kā Struncis visu laiku dzēra un bija megaparādos, vārdusakot – lustīgs džeks, nevis tā makulatūriskā depresija.

Kolāte raidījuma sākumā paziņoja, ka tai esot kas baigi īpašs sakāms. Te nu arī ir. Viņa esot uzņemta kaut kādā Amsterdamas vidusskolā, tāpēc no rudens pārcels savu iedzīvi uz Nīderlandi, kas nozīmē nāvi Astrobangai. Kam ir sākums, tam ir gals – ko nu tur daudz. Notinkšķ šampanieša glāzes.

Tā kā raidījums, lai arī diezgan abstrakti, bet tomēr IR mūzikas raidījums, būtu ļauni noklusēt, ka Struncis ir komponists. Viņš komponē mūziku grupai Smeldze, bet tie mudaki viņa trīsakordu dziesmiņas samudrī līdz nepazīšanai. No šī varam secināt, ka mūziķi ir diezgan lieli muļķi, jo kāpēc samudrīt to, kas ir vienkāršs? Par vienkāršību runājot, Struncis sāk proklamēt to, kāpēc 60% no Latvijas vīriešiem ir ņergas. Ziedus uzdāvināt nejēdz meitenēm, suņi tādi! Šeit radioklausītājas sāk arvien vairāk iemīlēties Struncī, tāpēc Kolāte sarunu atkal pārtrauc ar kaut kādu dziesmu, lai nenotiktu nekas fatāls.

Šajā brīdī es saprotu, ka tomēr es neesmu Platons, bet Struncis gan ir Sokrāta impersonācija, tāpēc savu izklāstu negaidīti apraušu, lai jums būtu lielāks prieks, ja nolemsiet raidījuma ierakstu noklausīties paši. Kam es to iesaku? Visiem, un jūs dzirdēsiet atbildes uz jautājumiem arī par to, vai meitene mīl džeku tāpēc, ka viņam ir mocis, vai tāpēc, ka viņa viņu mīl, vai struncis čemodānā salocīts ir braucis uz Baku, vai cilvēks no iedomām var nomirt, vai dzīvnieki domā jēlības, vai tēviņi ir jāliek sarkanajā grāmatā un vai Galaheri ir dzīvnieki. Man tagad laiks atvadīties līdz nākamam mēnesim, jo tikko no karalienes saņēmu īsziņu ar sekojošu tekstu: OK, back to Palace. #ginoclock

latvijas svētku nedēļas texxxtu vēlētos iesākt ar sirsnīgiem sveicieniem jubilejā ne tikai mūsu dzimtenei, bet arī texxxtu autorei anetei konstei. visas redakcijas vārdā vēlu daudz naudas un garšīgu ēdienu, kā arī spēju atrast izeju no radošā apsīkuma, ja nu tāds kādreiz gadās. redakcijas sapulce man uzdeva izvēlēties starp divām potenciāli analizējamām kultūras vērtībām - valsts prezidenta valda zatlera uzrunu tautai šī gada 18.novembrī un nila saksa interviju ar normundu naumani, kas 2009. gada jūnijā publicēta satori.lv (http://www.satori.lv/raksts/2893). sākumā domāju, ka man kā jaunai un krutai runas pasniedzējai būtu pienākums analizēt zatlera "paldies par jums to" un prieku par to, ka pēc komandas "mierā!" karavīri esot soļojuši gar brīvības pieminekli. ja tā, bail iedomāties, ko viņi dara pēc komandas "priekā!". lai varētu kontruktīvi paskaidrot, kāpēc neizvēlējos interviju ar naumani, izlasīju to, jo vakar filmā "vīramāte - vellamāte" uzzināju, ka ienaidnieks ir jātur tuvāk par draugu. izlasīju un secināju, ka ienaidnieks ir jātur tieši tik tuvu, ka jāuzraksta šīs nedēļas texxxts par ienaidnieku. normunds naumanis man besī jau sen, jo viņa recenzijas ir par neko un vienīgais, ko es viņā varu cienīt, ir tas, ka viņš uzdročī uz katra teikuma, ko viņš uzrakstījis, jo pats domā, ka ir nevis normunds naumanis, bet gan rūdolfs blaumanis. šonedēļ nonācu pie secinājuma, ka dročīšana ir pat nedaudz svarīgāka par dzeršanu, tāpēc normundu naumani varu cienīt pat mazliet vairāk nekā šeinu makgovanu. nils sakss man sāka besīt šajā rudenī, kad piedalījās "par labu latviju!" priekšvēlēšanu kampaņā un nelikās mierā ar to, ka par vienotību balsos geji.

lai Jūs zinātu, kā izskatās normunds naumanis, pievienošu attēlu, kuru normunds iesniedzis satori.lv redakcijai pēc lūguma iedot kādu savu bildi, ko pievienot intervijai: intervija ir gara un aizraujoša, un laiku pa laikam liek piesaukt jēzu kristu (nejaukt ar jēzu kristovski). naumanis visu laiku dirš par visiem cilvēkiem, kā arī par to, ka visi par visiem dirš. apkopošu mīļākos citātus, kas lielā mērā arī ilustrē naumaņa prātojumu formu un saturu. "visi pieraduši pie ziņu formāta, un ko es ienīstu ar visām savām porām, tā ir tviterošana, kas cilvēkus vispār par dārzeņiem pataisa," tā teic naumanis, bet ikviens, kas kaut reizi lasījis viņa filmu recenzijas/komentārus "izklaidē" zina, ka arī viņa recenzijas ir tik īsas, ka šķiet, ka viņš iemācījies alfabētu tikai līdz burtam N. uz to arī norāda intervētājs nils sakss, bet normunds atteic, ka viņa recenzijām esot "pilnīgi utilitāra vērtība". tā kā es nezinu, ko tas nozīmē, tad tālāk nekomentēšu. ja kāds zina, droši var izteikties komentāros. varētu paprasīt blaumanim, tfu, naumanim, bet baidos, ka pats viņš varētu nezināt. intervijas turpinājumā abi latvijas kultūras grandi (rakstot vārdu "grands", ieodmājos klavieres, ka nolido no piektā stāva) sarunājas par tām mākslas nozarēm, kurām latvijā vispār ir iespējams pastāvēt, kā arī piemin konkrētas personas, kuras ir labas, bet vēl vairāk to personu, kuras vajadzētu izsvēpēt no zemes virsmas: "ar Gundegu [Repši] ir pilnīgi cauri – tā, man liekas, ir galīgi nojūgusies. Es vismaz pēc viņas tekstiem, ko viņa raksta – tas ir šausmīgi. Es tikai histēriju tur redzu." iespējams, to nav iespējams uztvert manā vieglajā, kalsnajā un jautrajā texxta analīzē, bet lielākā daļa naumaņa stāstāmā ir "latvijā nav rakstnieku", "nepiesienies, pidarass!", "augstskolas iznīcināt!", "latvieši tikai stulbi dirš", tātad viņš pats ir pilnīgi nojūdzies un histēriski visu pēc kārtas noliedz. vislabāk man patīk, ka cilvēki, kas ne sūda nejēdz no bioloģijas lieto izteikti bioloģiskus, pat laboratoriskus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. normunds naumanis (dieva dēļ nejaukt ar mikroskopa izgudrotāju robertu kuku!) apgalvo, ka ģenētiskais materiāls esot redzams purnā. domāju, ka viņam būtu šis šokējošais atklājums jāprezentē kādā nopietnā ģenētikas konferencē, jo tas ārkārtīgi nopieti stimulētu zinātnes attīstību - izrādās, nevajag veikt tos stulbos, sarežģītos, dārgos pētījumus laboratorijās, pietiek vien paskatīties purnā un ļoti daudz kas kļūst skaidrs. laikam nekā stulbāka par cilvēku nav, jo pirmoreiz pilnībā atšifrēt (rauga sēnes) DNS cilvēkam izdevās 1996. gadā, bet pirmā cilvēka DNS atkošana noslēgusies 2001. gadā. nav precīzu datu par to, kad tieši radies cilvēks, bet, izrādās, visu šo laiku mūsu sugai ir bijusi iespēja vienkārši paskatīties purnā, lai saprastu, kas ir kas. cilvēka gēnu "nolasīšana" pēc vecā paņēmiena - laboratorijas, mocīšanās n stuff - maksā ap 100 000 dolāru. ja pieņemam, ka naumanis varētu to izdarīt kaut vai par tūktoti, viņš būtu riktīgs bagāts. viņš atradis vēl kādu veidu, kā ietaupīt naudu jeb to vienkārši negrūzt caurā maisā - par to naudu, ko iztērē kultūras akadēmijas darbības nodrošināšanai, labāk būtu šo augstskolu likvidēt. ja latvijā būtu vairāk tik gudru cilvēku, es jau sen būtu daudz bagātāka un suši būtu lētāks. turklāt normunds nekur nav teicis, ka nav ģenētiķis, un pavisam noteikti ir teicis, ka nav teicis, ka ir kritiķis: NN:Bet, piedod, vai es esmu kaut kur teicis, ka esmu mākslas kritiķis? Vai literatūrkritiķis? NS: Tā var pieņemt - ja cilvēks raksta kritikas, tad viņš sevi uzskata par kritiķi. NN:Es nezinu, ko tu pieņem. Bet nesien man to klāt! Tā ir tikai mana privāta interese. ja es projektēju notekūdeņu caurules, bet tas nenozīmē, ka es esmu notekūdeņu cauruļu projektētājs. ja Jūs tā gribat domāt - lūdzu, bet tikpat labi šī nodarbošanās varēti liecināt arī par to, ka esmu skaista dziedātāja. texxxta nobeigumam tuvošos ar vēl kādu normunda naumaņa citātu: "Diršana vispār nav produktīva – it īpaši no mutes. Ar to arī mēs varētu beigt." kruti jau teikts, bet varēja teikt un beigt pašā sākumā. ja šo izlasītu normunds naumanis, viņš nodomātu, ka kolāte gan ir grafomāne, tā arī ir, un to intervijas komentāros palīdzējis saprast pauls bankovskis: "Paldies, Nomund - tagad es beidzot sapratu. Ja kāds cits savu iztiku pelna ar rakstīšanu, tā ir grafomānija, bet ja to dara Naumanis, tā ir kultūrnieze." vienīgi jāpiebilst, ka ar texxxtiem mēs naudu nopelnām tikai tad, kad tajos iekļauta reklāma, bet tas ir tikai tad, kad reklāmu piesaka baiba sipeniece, un tās ir tikai rimi reklāmas. beigšu šo skaisto nedēļu un texxxtu ar tematisku anekdoti, kuru man izstāstīja mans labais draugs šarms: džeks aiziet pie psihoterapeita: -dakter, laikam man ir problēma. man šķiet, ka esmu gejs. -hmm, vai Jūs esat slavens dziedātājs? -nē. -tad slavens dejotājs? -arī ne. -nu, tad slavens mākslinieks? -nē. -bet tad taču Jūs neesat nekāds gejs! Jūs esat vienkārši pidarass!!!