Labvakar. Vakar raidījumā "Krustpunktā" Aidis Tomsons ēterā bija vienlaikus ievilcis gan Kārli Dagili, gan Madaru Štramdieri, lai nopratinātu šos abus kungus par to, kas tad īsti notiks ar Latvijas Radio piekto kanālu. Šobrīd piekto kanālu vēl arvien dēvē par "Nabu", un to diriģē Madars, bet Kārlis ir uzmetis savu kārīgo aci un tīko Madaram nocelt zizli. Nelielai atkāpei vēlos uzsvērt savu nepārprotamo objektivitāti temata sakarā - savulaik pati esmu rukājusi tai "Nabā" un saukusi Madaru par priekšnieku, bet arī Kārli pazīstu un, satiekot nejauši uz ielas, mīļi atņemtu sveicienu un painteresētos par aktualitātēm viņa dzīvē. Aidi Tomsonu gan nepazīstu, tāpēc par viņu varu pateikt kādu necenzētu vārdu. Teiksim, 2008. gadā dzirdēju baumiņas, ka viņš saņēma 200 latu lielu algu, kamēr pārējie Latvijas Radio darbinieki - tikai 60 Ls. Tiesa, iespējams kaut ko sajaucu, jo baumas dzirdēju, būdama kundzes prātā, bet vai nav vienalga? Gan jau Aidis tāpat ir seksīgs.

Visa bēda sākās tad, kad tie mūsu valdības kundziņi nolēma, ka Latvijas radiosfērai vitāli pietrūkst kvalitatīva jauniešu radio, kas uzrunātu visus jauniešus. Ideja kā māja, protams, lai arī tāda nedaudz šķobīga. Tam par godu valdība sametās un piešķīra kādu pusmiljonu grašu (grasis ir valūta, ko lietot brīžos, kad nav poņas, kas īsti notiek biržā) šī projekta izpildei. Esošā "Naba" ir uz jauniešiem orientēta raidstacija, bet tomēr tā īsti neizpatīkot visu vēlmēm un reitingos nekādus lielus ciparus neskoro. Madars pie tā vaino mazo apraidi, kamēr Kārlis domā, ka mūsdienās, Interneta laikmetā, ticamāks vainas avots būtu jameklē kaut kur Madara muzikālās orientācijas apkaimē. Lai kā arī nebūtu, pieci.lv ar Dagili un Grēviņu pie pogām vēlas visai būtiski mainīt esošo "Nabas" konceptu. Ko mums par to visu domāt? Kā pusē nostāties? Iesaku saglabāt gan mieru, gan erekciju, ja tāda visas šīs kņadas rezultātā radusies - tūliņ aplūkosim visus mīnusus un plusus.

"Naba", tātad. Mana mīļākā radio "Nabas" īpašības ir tāda, ka tā eksistē, lai arī pati, šķiet, to apzināti esmu klausījusies varbūt reizes trīs, četras visā savā mūžā. Madars bija brīnišķīgs priekšnieks, jo būtībā ētera laikā varēja darīt pilnīgi visu, kas vien ienāca prātā, ja vien tas iekļāvās kaut kāda veselā saprāta un Krimināllikuma robežās. Daudzi "Nabu" asociē tikai ar kaut kādiem alternatīvistiem, kas nelieto matu kondicioneri, taču tā nav gluži patiesība, jo vismaz sešus gadus kopsummā "Nabā" pastāvēja arī raidījums, kurā sīkas meitenes reizi nedēļā spēlēja tik ļoti nolaizītas indie melodijas, ka raidījuma vadītāju matu zīdainību būtu muļķīgi apšaubīt. Tiesa, šī paša iemesla dēļ arī bijām gaužām bēdīgas, jo tad, kad Grē un kompānija ar pompu pameta SWH un visur apkārt kladzināja par Radio 101 REVOLŪCIJU, REVOLŪCIJU, REVOLŪCIJU, mēs arī gribējām dibināt pašas savu radiostaciju, ko iesākt ar vārdiem RENESANSE RENESANSE RENESANSE, ŠĪ IR RADIO RENESANSE, tomēr plāns izgāzās, jo bijām aizmirsušas, ka nevaram apelēt pie tā, ka Madars, atšķirībā no SWH buņģiem, mums neļautu spēlēt kaut ko - viņš, visiem par lielu nelaimi, mums atļāva pat ētērā dziedāt pāri dziesmām, ja sirds tā tobrīd pavēlēja.

Tomēr nebūtu arī godīgi nozākāt Kārli un Tomu, jo tieši viņu dēļ lielā mērā tāds raidījums radio "Naba" ēterā vispār bija tapis, un, ko tur liegties, arī viņu dēļ, pirms Internets bija ienācis katra jauna cilvēka ikdienā, mēs bieži uzzinājām par visu to populāro, un nebūt ne vienmēr vulgāro popmūziku, kas citkārt būtu atklāta tikai ar Interneta izplatīšanos, ja vispār. Labi, varbūt tas šobrīd ir mazinājis nozīmi, un, galu galā, kā sacītu laicīgais filozofs Kanje Vests, nevar arī gluži "Rock forever 21 but just turned 30", ja jūs saprotat, kurā virzienā es šobrīd šķielēju. Tiek gan solīts, ka tas, ko "Naba" līdz šim ir darījusi, tik lielā mērā saglabāts, bet man ir bail, ka pats būtiskākais tiks zaudēts un atstāti vien daži viduvēji autorraidījumi - un ar būtiskāko es domāju to brīnišķīgo pohuju, kas vispār ir jaunības esence. Veicināt piederību valstij un tas viss - tas skan ļoti labi, bet vai tiešām tam ir jāskan radio viļņos? Textu risinājums šai problēmai ir sekojošs:

1) Atstāt Madaru par emocionālo direkotoru
2) Iecelt Kārli par papīru direktoru
3) Naudu iztērēt jaunas studijas iekārtošanā un mazajos aliņos
4) Vairāk autorraidījumu, mazāk random pleilistes
5) Divas ziņas dienā, bet abas - ļoti, ļoti krutas ziņas
6) Spēlēt mūziku tādu, kāda tā ir - kruta, mazāk kruta, astoņu minūšu vai divu minūšu gara, vulgāra popmūzika vai dinozauru laikos radīts postroks. Izglītības vārdā vienu reizi nedēļā drīkst nospēlēt ar kaut ko ļoti neirotisku no Šostakoviča.

Es šo risinājuma plānu dāvinu - drīkst neizmaksāt autorenes, neapvainošos.

Šķiet, ka texxxti ir uzkāpuši uz korķa, no kura netiek nost, jo tas ir lipīgs, jo visi pēc kārtas kavē savus darbu nodošanas termiņus. Labā ziņa ir tā, ka par sodu kārtīgi pievilksimies, bet sliktā ziņa ir tā, ka esmu saņēmusies pārtraukt slinkuma uzvaras gājienu. No sākuma pēc kāda lasītāja ieteikuma gribēju rakstīt par, IMDBprāt, sliktāko filmu par supervaroņiem - zīdaiņiem, bet tā bija tik bezsakarīga, ka nebija, ko teikt. Tad dienu pavadīju Amsterdamas praidā un gejbārā, bet tas bija tik koši, bet bezsižetiski, ka arī nav, ko teikt. Tad sapriecājos par pajoļa Dimitera domu atteikties no pilsonības, bet tā biju sapriecājusies, ka neko nevarēju pateikt. Tā ar slavenās žurnālistes Zanes Penezes palīdzību nonācu pie Latvijas Radio raidījuma „Sirdslietu aģentūra”.
Dažs varbūt domās, ka rakstīt par radio nav gluži ētiski, jo tad spļauju akā, no kuras pati esmu dzērusi. Jā, atzīstu, ka Latvijas Radio esmu dzērusi ne vienu reizi vien, bet, pirmkārt, man pohuj, otrkārt, iespļaušana akā nemaz nav nekas šausmīgi traks. Tas ir līdzīgi kā savu puņķu nogaršošana. Un lai neviens man nemēģina iestāstīt, ka to nekad nav darījis!
„Sirdslietu aģentūra” nebūt nav sliktākais Latvijas Radio raidījums (par šausmīgāko no līdz šim dzirdētā nosauktu to Lias Guļevskas raidījumu, kur viņa sarunājās ar Normundu Rutuli, bet abi izlikās, ka Rutulis ir Emīls Dārziņš. Retards!). „Sirdslietu aģentūra” ir raidījums par jūtām, kuru agrāk Dzintars Tilaks vadīja ar kādu sievieti un nemitīgi lielījās ar to, ka ar raidījuma palīdzību iepazinušies tik un tik ļubovņiki un piedzimuši tik un tik sīkie. Šoreiz studijā nav sievietes, bet ir ģimenes konsultants Arnolds Cerbulis, lai runātu par to, vai ir iespējama tikai draudzība starp mātītēm un tēviņiem. Netieši raidījuma veidotāji jau sākumā grib norādīt savu viedokli, jo sākuma džinglam, kuru remiksējusi 100.debija, seko Bon Džovi dziesma par „Friends will be friends” tematu.
Abi kungi jau uzreiz pasaka, ka temats ir delikāts, bet tomēr aicina klausītājus sūtīt stāstus ar savu pieredzi uz e-pastu sirdslietas@radio.org.lv. Jau pašā sākumā raidījums mani pārsteidz – Arnolds pasaka, ka sekss patiesībā ir visu laiku ar jebkuru. Skaidrs, ka viņš ir spējīgs džeks. Šī teorija man patīk. Iedomājos, ka man ir sekss ar Djego Forlānu (kruts futbolists no Urugvajas).
Labais stils ir citēt kādu gudru cilvēku, tāpēc Arnolds citē „sengrieķu filozofus”, kas sacījuši, ka tikai starp vīriešiem varot būt draudzība. Te gan viņš piebilst, ka pasaulē pastāv visas krāsas. Tā noteikti ir kāda dziļa doma, ko es nesapratu. Tāpēc vienkārši piedāvāju iepazīties ar dažādām krāsām:



„Sirdslietu aģentūra” ir raidījums par jūtām, bet ne par nāvi, tas nav raidījums par „Es viņu mīlēju, bet viņš nomira”, tas ir raidījums par „Es viņu mīlēju”, kur katrreiz cilvēki zvana un sūta vēstules. Te arī pirmais zvans ar pieredzes stāstu: Kāda kundze atklāj par sevi ļoti intīmus faktus – viņai jāskrien uz autobusu un dators esot nobeidzies (uzmanīgāk, kundzīt, Jūs sākat aizskart nāves tematiku). Viņa stāsta, ka viņai džeku draugi bez kaut kādiem šuri-muri „paskaties manu balto zirgu” bijuši dahuja. Dzintars Tilaks pēc visa sievietes teiktā saprot, ka iepriekšējās dienas viņa aizvadījusi kunga prātā, tāpēc loģisks sestdienas rīta jautājums: „Un kā ir šobrīd?”

Pēc zvana programmas vadītājs un ģimenes konsultants atzīst, ka ir pienākuši laiki, kad arī sievietes var izvēlēties vīrieti, ne tikai sēdēt disenē uz beņķa. Pēdējoreiz disenē uz beņķa sēdēju piektajā klasē. Tas bija diezgan veiksmīgi, jo mani uz deju uzaicināja izsitējs no vienpadsmitās vai divpadsmitās. Nu, baigais prikols, baigis prikols, bet, ja kādam rajonā pateikšu, ka vienreiz dejoju ar Modri, visiem uzreiz baigā cieņa pret mani (jo citādi baidās dabūt pa tauri).

Otrā zvanītāja ir Olita, kas stāsta, ka viņai ir džekdraugs 30 gadu, diezgan garlaicīgs stāsts, bet viņa vismaz atstāj savu telefona numuru, sadalot to četros divciparu skaitļos.
Tālāk džeki spriež, ka vīrieši draudzībā parasti mēģina iepludināt kaut ko citu. Cik saprotu, runa ir par spermu. Tad ir runa par kādu Andru Sloku, kas saka, ka vislabākie draugi ir geji. Patiesībā man pajāt, ko šī Sloka teikusi par džekiem, svarīgs ir viņas uzvārds, jo laikam vēl aizvien Pļavniekos uz kādas mājas sienas var izlasīt dzejoli „Ēriks Sloka pimpi loka”. Domāju, ka tas (locīt pimpi) ir daudz iespaidīgāk nekā domāt, ka geji ir baigie draugi.
Trešais zvanītājs ir kāds džeks, kas grib pārdot kravas busiņu. Tā kā šis ir attiecību un jūtu raidījums, tad nospriežu, ka busiņa ir krava ir pilna ar ģetkām.
Ceturtā zvanītāja stāsta, ka viss ir nepareizi – ja džeks ir smuks, agri vai vēlu to dabūs gultā, bet draugs var būt tikai tāds džeks, kurš ir nesmuks. Šķiet, man šis tas dzīvē jāpārdomā, jo mani draugi īstenībā ir baigie smukulīši. Varbūt tas nozīmē, ka agri vai vēlu dabūšu viņus gultā. Varbūt, bet tad tas būs tik vēlu, ka es jau būšu nolikusi karoti.
Arī džeki piekrīt, ka ir jādraudzējas ar nesmukām meitenēm, jo draugs ir „tēlnieks vai režisors, kas palīdz izkopt sieviešķību”. Tas esot vairāk par „Eu, kāda beibe!”
Nākamais zvans ir garlaicīgs, bet to kompensē nolasīta vēstule, kur kāda vecene atklāj, ka vienreiz pālī nopisusies ar ģimenes draugu, kamēr viņas vīrs, kas bijis vēl lielākā štīmī, gulējis citā istabā. Domāju, ka to var saukt par nelabvēlīgu ģimeni. Dzintars Tilaks šokā un tik maurē: „Kā tas var būt? Kā tas var būt?”

Tālak kāds zvans no sievietes, kas labāk saprot vīriešus un nav devusi pišuku savam drugānam vienu dienu pirms viņa kāzām. Stāsts pilns spriedzes, tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņa no uztraukumu beigās aizmirst pati savu telefona numuru.
Tālāk džeki mētājas ar smalkiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem – zēni no sākuma draudzējas un izliekas par labajiem, bet īstenībā viņiem ir „draudzības Trojas zirgs”, un, kad klāt tiek pievienoti „trakie aģenti” alkohols un tumsa, džeki „kāpj uz bruņmašīnas” – brīnišķīgs pišuka apzīmējums.
„Sirdslietu aģentūra” nav nekāds lētais raidījums, tāpēc te neviens necitē Paulu Koleju, bet gan kādu žurnāla „Cosmopolitan” rakstu. Citātam seko ļoti kolorītas dāmas zvans – viņa elš, runā ar amerikāņu akcentu un atzīst, ka viņai ļoti patīk flirtēt, un rodas iespaids, ka viņa sarunas laikā masturbē. Šai sievietei ir ļoti konkrēti mērķi – viņai vajag atrast čali šim pašam vakaram, ar kuru uzdejot Mazajā ģildē. Pie reizes atzīst, ka viņa pieder džekam, ja viņš labi dejo. Viņa noteikti pieder Reinim Sējānam.

Tā raidījums pietuvojas noslēgumam, kur vismaz džeki ir vienojušies, kur beidzas „tikai draudzība”. Tas ir tad, kad sākas pišuki un saulrieta skatīšanās. Te vēlos piebilst, ka jūnijā divatā ar texxxtu autoru Rihardu Johansonu skatījos saulrietu, klāt piedzerot šampanieti pa četrdesmit četriem latiem, un viņš man uz pleciem uzsedza segu, kad atzinos, ka ir auksti. Šķiet, mūsu „tikai draudzība” ir beigusies...Bet kas vispār ir „tikai draudzība”? Kālab, par to runājot, tiek klāt likts vārds „tikai”, ja reiz draudzība ir kaut kas nozīmīgs un visbiežāk ilglaicīgāks par visiem tiem šuri-muri? Nesākšu runāt par tādu šur tur sastopamu fenomenu kā „sekss pa draugam”, bet kā ar atbildi uz raidījuma sākumā uzdoto jautājumu par to, vai ir iespējama druadzība starp vīrieti un sievieti? Tas ir tāpat kā puslitrs šņabja – viens var izdzert, viens nevar, taču arī veselīgs varētājs nedzer ar domu: „Bļa, kā es varu iedzert! Super! Skatieties – tas ir iespējams!” Un nevarētāji nemēģina pārliecināt varētāju, ka tas taču nav iespējams. Galvenais ir vienkārši mīlēt tos savus džekus.

Ja man tagad būtu jāpilda skolas atmiņu klade, pie jautājuma par mīļāko mākslas žanru es neminētu nedz komēdiju, nedz farsu, nedz sardīnismu, bet gan drāmu, tāpēc biju ļoti iepriecināta šorīt, kad noklausījos Latvijas Radio žurnālistes un Lato Lapsas uzticamās kolēģes Kristīnes Jančevskas (turpmāks texxxtā – KJ) interviju ar tieslietu ministru Aigaru Štokenbergu (turpmāk texxxtā – AŠ2), kas, pēc Mārča Bendika (turpmāk texxxtā neparādīsies) domām, esot eksponējusi AŠ2 kā pilnīgu idiotu. Biju tieši tik iepriecināta, lai izmantotu jebkura texxxtu autora tiesības kaut ko uzrakstīt arī tad, kad nav pienācis krimināllikumā noteiktas termiņš, jo galu galā dzelzs jākaļ, kamēr es esmu karsta.

Oligarhu bērēs, kurās, cik man zināms, neviena oligarha līķa nebija, „Savādi gan” radošā komanda ļaudis ne tikai pamācīja internetbankas lietošanā, bet arī aicināja visus balsot par kaut kādu ofšoru likumu, kas ļaus atklāt „patiesā labuma guvējus”. Pirms runājam par likumu, svarīgi būtu noskaidrot, kas īsti ir patiesais labums. Manuprāt, tas varētu būt kaut kas līdzīgs laimei, mieram, mīlestībai – tātad vērtībām, ko nevar saskaitīt vai izmērīt. Bet, tā kā texxxti nav nekāds Riharda Kūļa blogs, filozofiju par šo tematu neturpināšu. Viens bija skaidrs – šis likums ļaus visu padarīt godīgāku, un pēc tā ieviešanas grāvjos nemētāsies ubagi, bagātajiem šmurguļiem viss tiks atņemts un sadalīts nabadzīgajiem un krietnajiem. Kā tieši tas notiks? Šis jautājums mocīja arī žurnālisti KJ, tāpēc viņa uz radiointerviju bija aicinājusi AŠ2.

Latvijas Radio mājaslapā pieejamamais intervijas ieraksts visticamāk ir ar norautu sākumu, jo ne tur „sveiki”, ne „privet”. Kad kaut kam nav sākuma, der atcerēties, ka: „Labs vīns jādzer arī tad, ja kāds jau pāris šļukas ir ierāvis.” (Vecs itāliešu teiciens) Šajā gadījumā vīns ir ļoti labs, kaut tikai šodien radīts. Turpinām dzert, turpinām klausīties.

KJ gluži kā es negrib filozofēt par to, kas īsti ir „patiesais labums” (turpmāk texxxtā – PiS) , bet grib uzzināt, kas īsti ir ēnu ekonomika. Kā nu ne? Pats AŠ2 esot norādījis, ka jaunais godīguma likums palīdzēšot ar to cīnīties. Tiem, kas nezina, paskaidrošu, ka „tās ir visvisāda veida shēmas, kas palīdz izvairīties no nodokļu maksāšanas”. Mana mīļākā shēma ir nestrādāt – tas ļoti palīdz. AŠ2 paskaidro, ka ir ķēdes un zirnekļi, un, ja zina PiS guvējus, tad visi maksā nodokļus. Kaut KJ balsī iezogas šaubas par šī paņēmiena iedarbīgumu, tomēr AŠ2 ir pārliecināts par to, ka viss ies kā pa sviestu.

Tad izrādās, ka, lai uztaisītu kontu komercbankā, ir jādeklarē ne tikai savas firmas vārds un kaut kāds tur numers, bet arī PiS guvējs, kā arī to, ka aiz ofšoriem stāv Latvijas valsts rezidenti. Arī aiz manis stāv daži Latvijas valsts rezidenti, un tā ir diezgan patīkama sajūta, tāpēc, es, vēlīgs un labs cilvēks būdams, tikai priecājos par ofšoriem ar aizmuguri. Gan man, gan KJ loģisks šķiet jautājums, huj nepietiek ar tiem banku datiem par PiS guvējiem – tos var dabūt tikai tad, kad uzsāk krimināllietu par manām mīļākajām kultūrplāksnēm – terorismu, narktotikām, cilvēku tirdzniecību. Te es saprotu, ka jaunais godīguma likums nozīmē to, ka, pat neejot uz banku, bet prosta reģistrējot uzņēmumu, uzņēmumu reģistrā arī ir jānorāda PiS guvējs, un to varēs dabūt zināt arī tad, ja krimināllieta būs ierosināta par nodokļu nemaksāšanu, nevis tikai par heroīna tusofkām un ieleņu mainīšanu pret trotilu.

Uz jautājumu par to, cik, AŠ2prāt, būs to uzņēmumu, kas sniegs datus par PiS, AŠ2 atbild: „Nu, es ceru, ka visi, ka sniegs vispār datus.” Tā kā desmitais bauslis manā bībelē ir „Ka tik kaut ko sadirst”, tad es jau nu toč zinu, ka daudzi melos, norādīs, ka PiS guvējs īstenībā ir Knaps Makdaks, un miers. KJ arī nav nekāda naivulīte, tāpēc prasa, kā tad varēs zināt, vai uzņēmums brutāli nedirš. AŠ2 šodien tāds apcerīgs garastāvoklis: „Agri vai vēlu jebkura patiesība nāk gaismā.” Daļēji varu piekrist – ja patiesību zina vairāk nekā viens cilvēks, tad par to pilnīgi noteikti uzzinās vēl kāds. Ja patiesību zina tikai viens, tad ir liela iespēja to noslēpt un beigās paņemt sev līdzi kapā. Viens ir tas, ka beigās tāpat „visē būsē labjē” ((c) deputāts Vladimirs Buzajevs), bet otrs – Latvija sadarbojas ar citām valstīm nodokļu un godīguma jomā. Atkal – wtf! – kāpēc tad tagad nevar paprasīt kaut kādam Kipras džekam, kas ir PiS guvējs kaut kādā Kipras firmā, kurai kājas aug Latvijā.

Atbildi nesapratu.

Bet prikolīgi tas, ka likums paredz varinatu, ka, ja ir pārāk sarežģīti noskaidrot, kas ir PiS guvējs, tad tak pohuj – var arī neskaidrot. AŠ2 gan piebilst, ka tiklīdz uzzinās, ka cilvēks ir melojis (par to, ka ir sarežģīti noskaidrot?), būs lielas ziepes. Bet kā tad mēs iegūsim šādu informāciju, ja viņš tiešām nevienam neko neteiks? Atbilde atgādina Kitiju no Ugunsgrēka, kas savai draudzenei, kas gribēja uzzināt, kā tieši viņai tik ātri izdevies savaņģot Leonu, paziņoja, ka viņai ir „savas metodes”. Arī AŠ2 tādas esot.

Izskatās, ka man un KJ ir apmēram viens attapības līmenis, jo, nedz es, nedz viņa nav sapratusi, kā tieši varēs uzzināt, kam īsti pieder kaut kāda Virdžīnu salu firma, kura drusciņ tā kā ir arī Latvijas firma. AŠ2 nopūšas, jo vienreiz to jau esot skaidrojis, bet mēģina vēlreiz. Šoreiz ministrs min konkrētu piemēru – AŠ2 patīk matemātikas uzdevumi, tāpēc viņš klausītāju informē, ka AirBaltic puse no 48% (attapīgākie izrēķinās, ka tas ir 24%) ir ārzonā reģistrēts uzņēmums. Viss pārējais – zonā. Ja šāds uzņēmums tiktu reģistrēts tagad, būtu jautājums – a kam tie 24%? No tā izriet, ka tiem uzņēmumiem, kas reģistrēti jau sen (piemēram, zagļu bandas Valmieras piens), nekas nevienam nav jāstāsta. Turklāt, reģistrējot uzņēmumu, ir brīnišķīgā iespēja pateikt: „sorry, nezinu, kas ir PiS guvējs.” AŠ2 nav uz mutes kritis – tad, kad notiks pārskaitījumi tiem 24%, ko it kā neviens nezina, tad tik būs! KJ točna ir kā es, jo arī grib noskaidrot, kas būs, jo nešķiet, ka šī būs tā reize, kad krodziņā baļļuks būs. Viņa taujā: „Nu un?” Šajā mirklī apmēram sāku nojaust, cik liels intervijas gabals ir norauts, – tā kā AŠ2 apgalvo, ka jau 5 reizes to ir izstāstījis, bet esmu dzirdējusi tikai 2, sanāk, ka veseli 3 skaidrojumi ir norauti (5-2=3).

Šis ir mans mīļākais intervijas moments, jo var just, ka tuvojas tas mirklis, kad AŠ2 apvainosies kā tāda pirmsmenstruālā sindroma mocīta jauna meita. Skaidrs, ka KJ jau drusku zajebala, ka ministrs nevar normālos vārdos izskaidrot, par ko jaunais godīguma likums. Var jau būt, ka KJ ir sapratusi, ko AŠ2 vēlējies pateikt, jo, cik zinu, viņa visu ko zina par naudu, bet ne es, nedz mītiskais tēls „tante Bauskā” nesaprot ne sūda.

Tā kā ir tāds vecs ticējums, ka, ja kaut ko mēģina, mēģina, mēģina, bet nesanāk, tad ir uz mirkli jāpievēršas kam citam. KJ vaicā, kad mēs uzzināsim, kas ir AirBaltic īstie īpašnieki. Es pie viena gribētu arī zināt, kurš taisa to lasi, jo jāteic, ka sabiedriskā tranporta paikas grupā tas ir starp līderiem. AŠ2 nenosauc konkrētu laiku, bet gan nosacījumu:

-tad, kad būs kriminālprocess.
-kāpēc lai būtu kriminālprocess?
-es nezinu.

Es, pārliecināta sardīniste būdama, tomēr nevaru saprast vienu lietu – ja es nodibinu uzņēmumu un man ir kaut kādi biedri, es viņu identitātes varu noskaidrot tikai tad, kad viņi kādam ir ielaiduši lodi pierē vai kaut ko nopizģījuši?

Intervijas desmitajā minūtē, pēc skaņām spriežot, AŠ2 pieceļas kājās, kas parasti nozīmē cieņas izrādīšanu, bet ne šoreiz. „Tas ir bezjēdzīgi,” postulē AŠ2, kad KJ un jebkurš normāls cilvēks vēl aizvien neko nav sapratis. Beigās izrādās, ka KJ ir tā, kas plāno kriminālprocesu, un manai bojevika sirsniņai, protams, gribētos, lai viņa plānotu arī kādu kriminālnoziegumu vai vismaz mazu, huligānisku škandāliņu. Žurnāliste tomēr pirms sava kriminālprocesa uzsākšanas vēl grib panākt, lai klausītājs saprot, kā godīguma likums palīdzēs apkarot ēnu ekonomiku un začem tur AirBaltic. „Nu, kāds tur sakars?” vaicā AŠ2, un tas, šķiet kļūst par labāko jautājumu visas intervijas gaitā, jo attiecināms uz pilnīgi visu, ko viņš pats ir sacījis. Cik var noprast, beigās viņš saprot, ka tieslietu ministra amats tomēr nav viņam piemērots, un nolemj šķūrēt pētnieciskās žurnālistikas virzienā: „Man pietiek!” Lapsa, Rulle, Margēviča (pietiek.com turētājvaļi) – piesargieties!

Es ārkārtīgi gribētu būt bijusi šīs intervijas skaņu režisore, skaņu operatore vai kā nu sauc to čali, kas šēz aiz stikla, spaida pogas un spēlē Counterstrike 3. Nezinu, kurš bija tas laimīgais cilvēks, bet novēlu it visiem atrast tādu darbu, kurā būtu šādi mirkļi, kad gribas sacīt: „Jā, to esmu gribējis visu mūžu!”

Sveicināti! Nenoliegšu, ka tīšuprāt pielaidu sev termiņa beigas pavisam tuvu (saskaņā ar savu ārštata darba līgumu, publikācijai ir jātop katra mēneša ietvaros), jo pastāv zināms prieks kacināt redkolēģiju un just, kā Ričuks jau dīrā lāci, kas vēl mežā, plānojot, kā nu tik miekšķēsies vīnā, kas iegādāts par manu sodanaudu. Piedod, varbūt citu mēnes!

Šī mēneša texta analīzei pakļaušu radiopārraides Astrobanga 15. aprīļa raidījumu „Dzīvais Cicerons”. Savulaik arī es pati piedalījos raidījuma tapšanā un vadīšanā, taču nu jau vairāk kā pusgadu visu atbildību uzņemas Elīna Kolāte, zināma arī kā viena no projekta „Texxxti” līdzdibinātājām. Lai kliedētu bažas par pilnvaru izmantošanu pašpopularizēšanas nolūkos, uzreiz sacīšu, ka raidījums „Texxxtu” kontekstā pats par sevi būtu dziļi pohuj, ja vien tā viesis attiecīgajā pārraidē nebūtu bijis Rīgas labākais orators Struncis. Vispārākās pakāpes lietojums vairumos gadījumu signalizē par pārgalvīgām emocijām, tāpēc ļaušu jums pašiem spriest par to, vai man ir taisnība, vai arī es vienkārši esmu iemīlējusies – šeit (.mp3) jūs varat lejuplādēt pārraidi, kuru tūdaļ iztirzāsim.

Raidījums notiek vienu stundu katru piektdienu Radio Naba viļņos laika posmā no septiņiem līdz astoņiem vakarā. Laiku pa laikam tajā piedalās viesi – kā jau tika minēts iepriekš, šī raidījuma viesis ir Struncis. Tā kā Struncis nav paņēmis līdzi nevienu mūzikas instrumentu, paldies dievam, akustiskie priekšnesumi izpaliks gluži tāpat kā izpaliks garlaicīgas sarunas par mūziku. Struncis un Kolāte dziesmu starplaikos vienkārši parunās. Kolāte izteica bažas par to, ka pirms raidījuma sākuma īsti nav sanācis padomāt par jautājumiem, un uztraukusies, vai nebūs tā, ka sarunas īsti nevedīsies un to vietā iezzagsies neveikls klusums. Tikko ko kā Struncis atvēris muti, visas Kolātes bažas tika neatgriezeniski izkliedētas.

Raidījums, kā ierasts, sākas ar kaut kādu ārprātīgu Kolātes čilveivu, tāpēc nenobīstieties no pirmajām piecām ieraksta minūtēm. Kolāte raidījuma sākumā noplātās ar savu kārtējo diseni un šķelmīgi piebilž, ka vēlāk pastāstīs kaut ko ļoti īpašu. Elīna iepazīstina klausītājus ar Strunci, kurš ir galants džentelmenis, jo uz studiju ieradies ar šampanieti, šokolādi un savām glāzēm, jo studija neesot nekāds rokfestivāls. Struncis ir arī optimists, jo domā, ka tādā ūķī kā radio Nabas studija varētu būt plastmasas glāzes, kuras diemžēl šampanietim ir par prastu, bet tur drīzāk varētu atrast Kolātes pilno rubli, nekā jebkāda veida taru. Nezinātājiem piebildīšu, ka Kolātes pilnais rublis ir tikpat kultūrvēsturisks un leģendām apvijies mīts, cik Svētais Grāls vai pūces uzziedējusī aste. Lai vai kā, glāzes ir, šampanietis vaļā un pārraide var sākties. Šopenhauers reiz sacīja, ka visi nozīmīgie cilvēki mūsu dzīvēs ienāk klusām un neuzkrītoši, nevis trompešu un timpānu pavadībā. Saskaņā ar Šopenhaueru, Struncis ir īstais džeks, jo sarunas sākumā spītīgi kautrējas no mikrofona un turas no tā pa gabalu. Uzskatīsim to par labu zīmi. Tiesa gan, šajā brīdī man arī rodas aizdomas, ka viņi nebūt studijā neatrodas divatā, bet gan trijatā – trešā persona ir lācis no grupas Them Lemons, kurš ir uzkāpis Kolātei uz ausīm. Tomēr tā kā raidījuma vadītāja partizāniski klusē par trešās personas esamību studijā, es ignorēšu savas aizdomas un izlikšos, ka viss ir tieši tā, kā pasniegts – Kolāte, Struncis, šampis stikla glāzēs, pat ja patiesībā glāzēs (tās tur ir, jo dzirdama sašķindināšanas skaņa) ir ieliets alus. Vienreiz tā arī bija – Ābols teica Struncim, lai aiziet pēc šampanieša, bet viņš atgriezās ar aliņu. Patiesībā ir ārkārtīgi grūti pieturēties pie vadlīnijas, jo viss taču ir tik safabricējams, ka man stingst asinis, bet labi, šis texts galu galā nav kārtējā skeptiķu propoganda, tāpēc ļaušu raidījuma ierakstam turpināt manipulēt ar mani un ticēšu visam, kas tajā tiks pasacīts.

Struncis vēlas runāt tikai par labām lietām, jo, kā jau iepriekš viņu nodeva plastmasas glāžu ilūzija, viņš ir optimistisks džeks. Drošs paliek nedrošs, viņš tomēr apvaicājas Kolātei, vai viņa raidījuma noslēgumā grasās raudāt, jo izsenis ir zināma teika par to, ka Struncis ir vienīgais cilvēks, kurš pēdējo 45 gadu laikā saraudinājis azbestu Kolāti. Un ne jau šā tā, bet esot skaidrā! Protams, ne jau Struncis bija skaidrā, bet gan Kolāte. Asaras gan šoreiz izpaliks, jo Kolāte jau raidījuma rītā esot papinkšķējusi. Abi petuhi arī klausītājiem izstāsta stāstu par pieclapiņu ceriņziediem, kurš toreiz saraudinājis skaidro Kolāti. Struncis labi orientējas vēlmju jomā, jo zina stāstīt, ka mūsdienās modē esot vēlmes uzrakstīt uz lapiņas un tad kaut kur norakt, nevis stāvēt pie ceriņkrūma un meklēt savu laimīti. Kolāte, kurai gan uz ausīm uz uzkāpis lācis, tomēr uz mutes nav kritusi – pretī Strunča ceriņu stāstam viņa liek stāstu, kurā piedalījos arī es, un šis stāsts norisinājās Garciema pludmalē kādā senā augustā krītošo zvaigžņu laikā. Katram labam stāstam jāietver sevī morāle – abu stāstu morāle gan šoreiz ir viena. Var ievēlēties gan to, lai kāds padod pudeli, var ievēlēties arī to, lai mammai nav vēzis. Stulbi, bet tā arī beigās bija. Vēlmju tematika slīdeni pāriet pie botānikas – vai kāds vispār ir redzējis tādu četrlapu āboliņu? Vai kāds ir dzirdējis, kā smejas Imants Ziedonis? Vai kāds ir dzirdējis, kā smejas zirgs? Jautājumi paliek atvērti, un Kolāte atskaņo savu kārtējo indie bezsakaru.

Sarunu turpina virzīt neatbildamie jautājumi – piemēram, vai mutācija ir kaut kas skaists? Loģiskais turpinājums noved pie Maikla Džeksona. Tas savukārt mūs ved pie jautājuma, vai gadījumā ģeniāli cilvēki tomēr nav bišķiņ stulbi. Simt punkti ir. Ģēniji sadzīvē ir pretīgi idioti. Piemēram, Edgars Liepiņš arī neesot bijis nekāds rožu ziediņš. Ja jau par Edgaru Liepiņu, tad, protams, seko sarunas par Bībeli. No Bībeles pie Korāna, no Korāna pie Hemingveja. Cilvēkiem vajadzētu uzmanīties no autoriem, kas nav ņēmuši labu galu. Tā kā Jēzus ir sarakstījis Bībeli, tāpēc arī ar to uzmanīgi. Vajag lasīt Balzaku, jo tas tāpat kā Struncis visu laiku dzēra un bija megaparādos, vārdusakot – lustīgs džeks, nevis tā makulatūriskā depresija.

Kolāte raidījuma sākumā paziņoja, ka tai esot kas baigi īpašs sakāms. Te nu arī ir. Viņa esot uzņemta kaut kādā Amsterdamas vidusskolā, tāpēc no rudens pārcels savu iedzīvi uz Nīderlandi, kas nozīmē nāvi Astrobangai. Kam ir sākums, tam ir gals – ko nu tur daudz. Notinkšķ šampanieša glāzes.

Tā kā raidījums, lai arī diezgan abstrakti, bet tomēr IR mūzikas raidījums, būtu ļauni noklusēt, ka Struncis ir komponists. Viņš komponē mūziku grupai Smeldze, bet tie mudaki viņa trīsakordu dziesmiņas samudrī līdz nepazīšanai. No šī varam secināt, ka mūziķi ir diezgan lieli muļķi, jo kāpēc samudrīt to, kas ir vienkāršs? Par vienkāršību runājot, Struncis sāk proklamēt to, kāpēc 60% no Latvijas vīriešiem ir ņergas. Ziedus uzdāvināt nejēdz meitenēm, suņi tādi! Šeit radioklausītājas sāk arvien vairāk iemīlēties Struncī, tāpēc Kolāte sarunu atkal pārtrauc ar kaut kādu dziesmu, lai nenotiktu nekas fatāls.

Šajā brīdī es saprotu, ka tomēr es neesmu Platons, bet Struncis gan ir Sokrāta impersonācija, tāpēc savu izklāstu negaidīti apraušu, lai jums būtu lielāks prieks, ja nolemsiet raidījuma ierakstu noklausīties paši. Kam es to iesaku? Visiem, un jūs dzirdēsiet atbildes uz jautājumiem arī par to, vai meitene mīl džeku tāpēc, ka viņam ir mocis, vai tāpēc, ka viņa viņu mīl, vai struncis čemodānā salocīts ir braucis uz Baku, vai cilvēks no iedomām var nomirt, vai dzīvnieki domā jēlības, vai tēviņi ir jāliek sarkanajā grāmatā un vai Galaheri ir dzīvnieki. Man tagad laiks atvadīties līdz nākamam mēnesim, jo tikko no karalienes saņēmu īsziņu ar sekojošu tekstu: OK, back to Palace. #ginoclock