Šķiet, ka texxxti ir uzkāpuši uz korķa, no kura netiek nost, jo tas ir lipīgs, jo visi pēc kārtas kavē savus darbu nodošanas termiņus. Labā ziņa ir tā, ka par sodu kārtīgi pievilksimies, bet sliktā ziņa ir tā, ka esmu saņēmusies pārtraukt slinkuma uzvaras gājienu. No sākuma pēc kāda lasītāja ieteikuma gribēju rakstīt par, IMDBprāt, sliktāko filmu par supervaroņiem - zīdaiņiem, bet tā bija tik bezsakarīga, ka nebija, ko teikt. Tad dienu pavadīju Amsterdamas praidā un gejbārā, bet tas bija tik koši, bet bezsižetiski, ka arī nav, ko teikt. Tad sapriecājos par pajoļa Dimitera domu atteikties no pilsonības, bet tā biju sapriecājusies, ka neko nevarēju pateikt. Tā ar slavenās žurnālistes Zanes Penezes palīdzību nonācu pie Latvijas Radio raidījuma „Sirdslietu aģentūra”.
Dažs varbūt domās, ka rakstīt par radio nav gluži ētiski, jo tad spļauju akā, no kuras pati esmu dzērusi. Jā, atzīstu, ka Latvijas Radio esmu dzērusi ne vienu reizi vien, bet, pirmkārt, man pohuj, otrkārt, iespļaušana akā nemaz nav nekas šausmīgi traks. Tas ir līdzīgi kā savu puņķu nogaršošana. Un lai neviens man nemēģina iestāstīt, ka to nekad nav darījis!
„Sirdslietu aģentūra” nebūt nav sliktākais Latvijas Radio raidījums (par šausmīgāko no līdz šim dzirdētā nosauktu to Lias Guļevskas raidījumu, kur viņa sarunājās ar Normundu Rutuli, bet abi izlikās, ka Rutulis ir Emīls Dārziņš. Retards!). „Sirdslietu aģentūra” ir raidījums par jūtām, kuru agrāk Dzintars Tilaks vadīja ar kādu sievieti un nemitīgi lielījās ar to, ka ar raidījuma palīdzību iepazinušies tik un tik ļubovņiki un piedzimuši tik un tik sīkie. Šoreiz studijā nav sievietes, bet ir ģimenes konsultants Arnolds Cerbulis, lai runātu par to, vai ir iespējama tikai draudzība starp mātītēm un tēviņiem. Netieši raidījuma veidotāji jau sākumā grib norādīt savu viedokli, jo sākuma džinglam, kuru remiksējusi 100.debija, seko Bon Džovi dziesma par „Friends will be friends” tematu.
Abi kungi jau uzreiz pasaka, ka temats ir delikāts, bet tomēr aicina klausītājus sūtīt stāstus ar savu pieredzi uz e-pastu sirdslietas@radio.org.lv. Jau pašā sākumā raidījums mani pārsteidz – Arnolds pasaka, ka sekss patiesībā ir visu laiku ar jebkuru. Skaidrs, ka viņš ir spējīgs džeks. Šī teorija man patīk. Iedomājos, ka man ir sekss ar Djego Forlānu (kruts futbolists no Urugvajas).
Labais stils ir citēt kādu gudru cilvēku, tāpēc Arnolds citē „sengrieķu filozofus”, kas sacījuši, ka tikai starp vīriešiem varot būt draudzība. Te gan viņš piebilst, ka pasaulē pastāv visas krāsas. Tā noteikti ir kāda dziļa doma, ko es nesapratu. Tāpēc vienkārši piedāvāju iepazīties ar dažādām krāsām:



„Sirdslietu aģentūra” ir raidījums par jūtām, bet ne par nāvi, tas nav raidījums par „Es viņu mīlēju, bet viņš nomira”, tas ir raidījums par „Es viņu mīlēju”, kur katrreiz cilvēki zvana un sūta vēstules. Te arī pirmais zvans ar pieredzes stāstu: Kāda kundze atklāj par sevi ļoti intīmus faktus – viņai jāskrien uz autobusu un dators esot nobeidzies (uzmanīgāk, kundzīt, Jūs sākat aizskart nāves tematiku). Viņa stāsta, ka viņai džeku draugi bez kaut kādiem šuri-muri „paskaties manu balto zirgu” bijuši dahuja. Dzintars Tilaks pēc visa sievietes teiktā saprot, ka iepriekšējās dienas viņa aizvadījusi kunga prātā, tāpēc loģisks sestdienas rīta jautājums: „Un kā ir šobrīd?”

Pēc zvana programmas vadītājs un ģimenes konsultants atzīst, ka ir pienākuši laiki, kad arī sievietes var izvēlēties vīrieti, ne tikai sēdēt disenē uz beņķa. Pēdējoreiz disenē uz beņķa sēdēju piektajā klasē. Tas bija diezgan veiksmīgi, jo mani uz deju uzaicināja izsitējs no vienpadsmitās vai divpadsmitās. Nu, baigais prikols, baigis prikols, bet, ja kādam rajonā pateikšu, ka vienreiz dejoju ar Modri, visiem uzreiz baigā cieņa pret mani (jo citādi baidās dabūt pa tauri).

Otrā zvanītāja ir Olita, kas stāsta, ka viņai ir džekdraugs 30 gadu, diezgan garlaicīgs stāsts, bet viņa vismaz atstāj savu telefona numuru, sadalot to četros divciparu skaitļos.
Tālāk džeki spriež, ka vīrieši draudzībā parasti mēģina iepludināt kaut ko citu. Cik saprotu, runa ir par spermu. Tad ir runa par kādu Andru Sloku, kas saka, ka vislabākie draugi ir geji. Patiesībā man pajāt, ko šī Sloka teikusi par džekiem, svarīgs ir viņas uzvārds, jo laikam vēl aizvien Pļavniekos uz kādas mājas sienas var izlasīt dzejoli „Ēriks Sloka pimpi loka”. Domāju, ka tas (locīt pimpi) ir daudz iespaidīgāk nekā domāt, ka geji ir baigie draugi.
Trešais zvanītājs ir kāds džeks, kas grib pārdot kravas busiņu. Tā kā šis ir attiecību un jūtu raidījums, tad nospriežu, ka busiņa ir krava ir pilna ar ģetkām.
Ceturtā zvanītāja stāsta, ka viss ir nepareizi – ja džeks ir smuks, agri vai vēlu to dabūs gultā, bet draugs var būt tikai tāds džeks, kurš ir nesmuks. Šķiet, man šis tas dzīvē jāpārdomā, jo mani draugi īstenībā ir baigie smukulīši. Varbūt tas nozīmē, ka agri vai vēlu dabūšu viņus gultā. Varbūt, bet tad tas būs tik vēlu, ka es jau būšu nolikusi karoti.
Arī džeki piekrīt, ka ir jādraudzējas ar nesmukām meitenēm, jo draugs ir „tēlnieks vai režisors, kas palīdz izkopt sieviešķību”. Tas esot vairāk par „Eu, kāda beibe!”
Nākamais zvans ir garlaicīgs, bet to kompensē nolasīta vēstule, kur kāda vecene atklāj, ka vienreiz pālī nopisusies ar ģimenes draugu, kamēr viņas vīrs, kas bijis vēl lielākā štīmī, gulējis citā istabā. Domāju, ka to var saukt par nelabvēlīgu ģimeni. Dzintars Tilaks šokā un tik maurē: „Kā tas var būt? Kā tas var būt?”

Tālak kāds zvans no sievietes, kas labāk saprot vīriešus un nav devusi pišuku savam drugānam vienu dienu pirms viņa kāzām. Stāsts pilns spriedzes, tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņa no uztraukumu beigās aizmirst pati savu telefona numuru.
Tālāk džeki mētājas ar smalkiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem – zēni no sākuma draudzējas un izliekas par labajiem, bet īstenībā viņiem ir „draudzības Trojas zirgs”, un, kad klāt tiek pievienoti „trakie aģenti” alkohols un tumsa, džeki „kāpj uz bruņmašīnas” – brīnišķīgs pišuka apzīmējums.
„Sirdslietu aģentūra” nav nekāds lētais raidījums, tāpēc te neviens necitē Paulu Koleju, bet gan kādu žurnāla „Cosmopolitan” rakstu. Citātam seko ļoti kolorītas dāmas zvans – viņa elš, runā ar amerikāņu akcentu un atzīst, ka viņai ļoti patīk flirtēt, un rodas iespaids, ka viņa sarunas laikā masturbē. Šai sievietei ir ļoti konkrēti mērķi – viņai vajag atrast čali šim pašam vakaram, ar kuru uzdejot Mazajā ģildē. Pie reizes atzīst, ka viņa pieder džekam, ja viņš labi dejo. Viņa noteikti pieder Reinim Sējānam.

Tā raidījums pietuvojas noslēgumam, kur vismaz džeki ir vienojušies, kur beidzas „tikai draudzība”. Tas ir tad, kad sākas pišuki un saulrieta skatīšanās. Te vēlos piebilst, ka jūnijā divatā ar texxxtu autoru Rihardu Johansonu skatījos saulrietu, klāt piedzerot šampanieti pa četrdesmit četriem latiem, un viņš man uz pleciem uzsedza segu, kad atzinos, ka ir auksti. Šķiet, mūsu „tikai draudzība” ir beigusies...Bet kas vispār ir „tikai draudzība”? Kālab, par to runājot, tiek klāt likts vārds „tikai”, ja reiz draudzība ir kaut kas nozīmīgs un visbiežāk ilglaicīgāks par visiem tiem šuri-muri? Nesākšu runāt par tādu šur tur sastopamu fenomenu kā „sekss pa draugam”, bet kā ar atbildi uz raidījuma sākumā uzdoto jautājumu par to, vai ir iespējama druadzība starp vīrieti un sievieti? Tas ir tāpat kā puslitrs šņabja – viens var izdzert, viens nevar, taču arī veselīgs varētājs nedzer ar domu: „Bļa, kā es varu iedzert! Super! Skatieties – tas ir iespējams!” Un nevarētāji nemēģina pārliecināt varētāju, ka tas taču nav iespējams. Galvenais ir vienkārši mīlēt tos savus džekus.

Jau vairākkārt ar kolēģi Aneti Konsti esam pārrunājušas nepieciešamību texxxtos aprakstīt TV3 un žurnāla „Ieva” kopīgi veidoto projektu „Ievas pārvērtības”, kur Alpu govju slaucējas tiek pārveidotas par Zalcburgas smalkāko aprindu eskortsučāriem.

Šoreiz Ievas pārvērtības ar kameru bez brīdinājuma piezvana pie kādas sievietes durvīm un saka, lai laiž iekšā, nemaz nepaskaidrojot, kas viņi vispār tādi ir. Tai sievietei vārds gan labais – Solveiga! Turklāt viņai ir meitiņa Marta, un atminos, ka „Ugunsgrēka” zāļu tantiņa, spridzinātāja Solveiga Martu arī uzskatīja par savu dočurku. Protams, pārvērtības skatos ar uztraukumu par to, ka tūliņ kaut kas varētu sprāgt.

Kaut arī Solveiga runājot never vaļā muti, viņa ir pasniedzēja Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē, bet dienā, kad viņu medī „Ievas pārvērtības”, ir ātrāk aizgājusi no darba, lai tusētu savā šaurajā dzīvoklītī, sapņotu par karjeras izaugsmi un vienu pēc otras mugurā vilktu kleitas, pat nenojaušot, ka drīz kaut kādas televīzijas raganas tās ielidinās musorā.
Tad seko asarains stāstiņš par Solveigas dzīvi. Dzimusi ar lopiņiem meža malā, tāpat kā Jēzus. Tiek rādītas bildes no dziesmusvētkiem, orientēšanās pulciņa un klases tusofkām, kur pilns ar Nika Kārtera frizūrām

Tā pienāk „Ievas pārvērtību” tipiski satraucošākais brīdis, kad modes dizaineres Indra un Indra kā parasti paziņo, ka viss, kas vilkts līdz šim, ir samērā liela huiņa. Solveigai jāuzvelk trīs komplekti. Pirmais ir komplekts, ar ko apmeklēt konventa sēdi, kas ir tusofka, kurā es neesmu bijusi, jo nemaz nezinu, kas tas ir. Otrais ir smart casual ar samērā stilīgiem svārkiem ar kaut kādu volānu un vēl dažiem vijeboniem, kas tiek kombinēts ar žaketi, „kas nepretendē uz vakara pozīcijām”. Kur to dizaineres iesaka vilkt? Ejot uz musoru!
Solveiga atzīst, ka vislabāk viņai patīkot sarafāni un vestes, bet, tā kā viņai patīk lauzt sevi, sievietei no katras šīs apģērbu sugas ir tikai pa vienam eksemplāram, bet viņa gribētu džinsa vesti. DŽINSA VESTI? WTF! Kas būs nākamais – prozit končas, konduktors un grupa „hameleoni”?!
Trešais komplekts simbolizējot to, kas notiek jaunās pasniedzējas galvā:
puķaina blūze, svītrainas bikses, rūtaina veste.


Vienā mirklī sarkanais musors ir tik pilns, ka, ja vēl kaut ko uzliktu, vadzis plīstu, damakla zobens kristu, kauss būtu pilns, Dons Kihots pakāstu vējdzirnavām, iešņauktu kokaīnu un vaicātu: „arī Tu, Brut?” Šeit nav runa par gardo šampanieti, bet gan par tirliņu, kurš appisa Cēzaru. Nobijušās no iespējamajām musora pārpildīšanas sekām, modes dizaineres ierosināja lasīties no mājām un goņīt uz lielveikalu „Alfa”, kas nav sekojis savam vārdabrālim specvienībai „Alfa” un nosaukumu mainīt negrasās.

No sākuma Solveiga pa veikalu šiverē viena pati - ieiet šmotku bodē un paņem kaut kādu pretīgu sudraba kostīmu,kas rada līdzību ar vēl kādu „Ugunsgrēka” varoni – viltīgo juristu Aleksi, kurš beigās ielidoja ar mašīnu kokā un tāpēc savās pēdējās sērijās bija tērpies marlē, nevis švītīgā sudraba uzvalciņā. Paņem arī nesmuku sudraba sarafānu un iet meklēt krellīti. Te jāpiekrīt modes dizainerēm: „Ne visu var izglābt lakatiņš vai krellīte”. Kaut arī beigās viss ir normālā krāsā – sarkanā -, nevajag ņirgt un teikt, ka tas ir kruti un dāmīgi. Tad Solveiga atceras, ka jāpamēģina arī kaut kas viņas sievišķīgajai pusei, ne tikai konventa sēdei. Tātad skaidrs, ka konventa sēde ir kaut kas nesievišķīgs. Domāju, ka konveta sēde varētu būt tāds kā geocachings, tāda kā copēšana.

Te nu esam klāt pie klasiski trakulīgākās pārvērtību daļas - frizētava „Priom”. Pirms sāk strādāt, tiek rādīts frizieres klipiņš, kur viņa smaida, eleganti laistās ar šampūniem un mazgā apdročītus spoguļus. Friziere Jolanta nogriež Solveigas mīļos pufīgos matus, kurus es jau biju paspējusi iemīlēt, un tā vietā sastāda kaut kādu pērļu blondas, tievas, taisnas šņagas. Vienmēr esmu brīnījusies, kā tas var būt, ka visi „Ievu pārvērtību” upuri, ieraugot sevi spogulī, ir nenormāli pārsteigti, jo esmu ievērojusi, ka attiecīgajā frizētavā spoguļi ir visās pusēs, tāpēc neskatīties spogulī ir neiespējami. Solveigai jaunā frizūra patīk...ne pārāk patīk, jo viņa saka, ka, nevis zajebis, bet gan „glauni” un „savādi”, „kaut kas cits”, un viņas sejas izteiksmē rakstīts svarīgais kods WTF, kas nozīmē, ka viņa visticamāk iebēra kādu indīti frizieres tējiņā un friziere nākamajā dienā darbā nav bijusi.

Sejas krāsotāja, stāsta ka viss, kas ir gaišs un spīdīgs, padara lielāku, apjomīgāku un izvelk uz āru. Tātad tāpēc ir radītas spīdīgas kristāla šmigas glāzes! Sapratu, ka vecenēm ar brillēm ir nenormāli jākrāsojas, jo viņu acis praktiski nav redzamas. Pilnībā piekrītu, bet tas vairāk attiecas uz smaga pāļa gadījumiem.

Nu klāt emocionālākā raidījuma daļa – jaunajā prikidā jāatradās ģimenei un draugiem. Vēl pirms satikšanās ar tuviniekiem jāuzvelk kaut kas prikoļns, jo ar žaketīti „kas nepretendē uz vakara pozīcijām” jau uz balli neiesi, sevišķi, ja vīrs, kā vēlāk izrādīsies, gaida ierodamies ziedru grupas Roxette solisti.
Atbilstošu tērpu nav viegli atrast, bet modes dizaineres ir pastrādujšas.
Ieraugot sevi spogulī pirmajā jaunajā prikidā, Solveiga nospriež, ka tā nemaz nav viņa. Bet raidījuma vilcējspēks – Indra un Indra – par pazudušo Solveigu neliekas ne zinis un šovu turpina ar šo nesolveigu, kas, izrādās, esot kāda gudrā blondīne. Otrais kostīms, ko gudrā blondīne piemēra, ir tiešām pretīgs, man pavelk uz korķi – kaut kāda murskuļu blūze un melnas modernās bikses ar zemo šekumu, kam ap vidukli apvīta ķēžu josta. Bloaaah!! Un kurpes liek man tomēr pārdomāt ideju šo dienu pavadīt skaidrā. Kad salīdzina to ar viņas pirmo žaketīti „kas nepretendē uz vakara pozīcijām”, škiet, ka viņai šajā laikošanā ir prikolīgas paģiras un tūliņ gudrā blondīne pie galvas piestiķēs arī pulksteni ar plūmēm un briljantiem, kādu viņreiz gandrīz iegādajos Katovices tirgū nākamajā dienā pēc mielošanās ar manas mīļākās valsts simbolu šņabi „Žubrowka”.

Caur ērkšķiem uz rozēm tomēr tiek atrasta piemērota kleita vakara dzeršanai - zaļa ar žuburiem, ar sarkanām zeķenēm. Ģimene un draugi nemaz nepamanīja, ka atnācis cits cilvēks. Tiesa, viņas jaunākā māsa to nosauc par piedauzīgu (pati tajā mirklī ir ģērbusies zeltā kā tāds faraons). Tāpat māsas kritizē pārlieku lielo grima ietekmi, gudrās blondīnes vecumu un atzīst, ka šitādā izskatā varot iet ar māsām uz klubiņu, nekur citur. Uz sagaidīšanu atnākušas arī pārvērstās sievietes studentes, kuras, protams, saka, ka viss ir zajebis, un pie tā šoreiz es arī vēlētos palikt, jo kleita tiešām bija laba, un gan jau tajā Islandes hotelī viņiem iedod kādu šmigu par brīvu, tātad par kaut ko sūdzēties būtu grēks.

Solveigai, kas vismaz piedalījās raidījuma sākumā, pavisam drīz būšot trīsdesmit gadu jubileja. No sirds novēlu kārtīgi iztresīties, jo trīsdesmit gadu ir burvīgs vecums. Ne velti ir tas teiciens: „Kam trīsdesmit, tam čils.”