Sestdien 1987. gadā dzimušās AK un EK nezināja, kā labāk pavadīt vakaru, tāpēc devās uz Muzikālās bankas sarīkojumu Ventspilī. Uz lielkoncertu bija salasījusies visa pilsēta un pat daži mežcirtēji no Ugāles, kas sevišķi skaudri lika izjust Olimpiskās halles neveiklo plānojumu – bija viena tualete, uz kuru rindā stāvēja sešreiz vairāk cilvēku nekā klubā „Piens” nedēļu pēc atvēršanas. Citi tikmēr drīzāk nevis pārvietojās uz kādu galamērķi, bet gan vienkārši murcījās, jo ar neapbruņoti aci īsti nebija saprotams, kur vispār jāiet. Tribīņu kautrā drebēšana sevišķu drošību neradīja, tāpēc apsēdāmies, sākām dzert un rakstīt, kā arī saglabājām mieru un gaidījām, līdz mūs glābt ieradīsies NATO karavīri.

Pulksten septiņos pēc Latvijas, nevis Ventspils laika pašmāju Barbara Streizande - Baiba Palkavniece - uzsāka flirtu ar publiku un iepazīstināja ar žūrijas locekļiem, no kuriem 6 uzreiz pēc tam pameta zāli (nejaukt ar zāli). Toties viņu vietā nāca 2 jefiņi, kuru uzdevums bija ne tikai asprātīgi pieteikt dziesmas, bet arī izmērīt publikas gaviļu skaļumu. Koncertā tika atskaņotas gan tās dziesmas, kas piedalījās paraolimpiskajā konkursā, gan dziesmas bez sevišķas nozīmes. Pēc pirmajām bija svarīgi izmērīt publikas prieku, bet pēc otrajām abiem džekiem bija vien atļauts mērīt, kuram garāks. Diemžēl ar šo uzdevumu puiši galā tika sūdīgi, jo nemitīgi jauca trokšņa un citus mērījumus.

Šovu atklāja trio - terjers Rasels, tirliņš pidženē un Sabīne Berezina , kas, gods godam, bija krietni notievējusi un arī nekautrējās to izrādīt, uz skatuves atsedzot sportiski izstīdzējušo vēderu visā tā godībā. Dzirdot grupu „Debesu durovas”, uzzinājām, ka nāve – tās vēl nav beigas, jo trends atdarināt „Prāta vētru” pēc krustā sišanas ir atkal augšāmcēlies. Atliek vien sacerēt melodiju hop-hop-la-la-la-la-lā stilā, paņemt akordeonu un dziedāt Kaupera (nejaukt ar Kauperu dvīņiem) balsī. Priekšnesums gan tiek noslēgts nevis ar jautru palēcienu gaisā, bet pārliecinošu un reizē seklu ietupienu ceļos, iezīmējot drīzāk Ivo Fomina rokraksta aprises. Pēcāk tiek pieteikts slavenais Jersikas orķestris, kura laikā brāļi Auzāni atklāj, ka sinhroni ir tikai viņu uzvārdi, jo dejas solis vienlīdz spoži galīgi nevedas. Vecais Auzāns, nespējot pierunāt jaunāko samazināt abarotus, mēģina klusi nosvīst aizskatuvē.

Brīvs brīdis, lai nožāvātos un garlaikoti sev par prieku paplivinātu Ventspils pilsētas karodziņu, jo uz skatuves viena no žūrijas loceklēm ir nolēmusi veikt skatītājiem neizteiksmīgu un pasaulei nevajadzīgu džeza balādi. Ventspils lepnums un rītdiena – Roberts Pētersons – joprojām nav atradis savu identitāti, jo ģērbjas kā hipsters, Positivusā klausoties Mumford and the suns, uzvedas kā rokstārs festivālā „Sinepes un medus”, bet dzied šlāgeri kā Normunds Rutulis Bauskas zaļumballē, naivi cerot, ka viņš jau nu pa muti šoreiz nedabūs. Dziesmas beigās uz skatuves tiek spļauti Rammstein cienīgi uguņi, radot draudus dzīvībai, jo grēka izcelšanās gadījumā mēs ātri vien sadegtu elles liesmās un būtu spiesti lūkoties, kādā ķermenī pavadīt nākamo dzīvi.

Čigānu disko apvienība Musiqq skatītājus informē par to, ka Andris Ērglis ir vīrietis, un šis dziedātājs to tikai apstiprina, pusi savas dziesmas maskulīni un drošsirdīgi gaisā tirinot vienu roku. Grupa Astro`n`out dročī paši par savu ambietu, un to novērtē Ingus Ulmanis, kurš paziņo jaunajai māmiņai Mārai Upmanei – Holšteinai, ka viņa ir kā liels zilonis.

No teātra izlīdis arī Dzelzs vilka bundzinieks Mārcītis , kurš klausītājam piedāvā vakara šķībāko dziedājumu kopā ar meiteni, kas tērpusies Apvienotās Karalistes treniņtērpā. Pēcāk par šo izgājienu viņš tik izslēgts no grupas „Dzelzs vilks” vai arī izslēgts vispār.
Musiqq dziesmas laikā skatītāju zālē izvirst ekstāzes vulkāns, un, kamēr sajūsmas lava veļas pāri galvām, šķiet, sāk drupt ne tikai Lemberga gudrības zobs, bet arī tribīnes. Abi laucinieki veikuši apvērsumu latviešu gramatikā, katru „m” trīskārt pagarinot. Kopš Musiqq laikiem vārds „mamma” jāraksta kā „mmammmmmma”. Filologi savu atklājumu prezentē sarkanā prikidā, kuru pasākuma vadītāji nekavējas salīdzināt ar kaut ko pavisam negaidītu – sārtām puķēm!
Trešdaļu starpbrīža pavadām, mēģinot loterijā vinnēt iespēju tikt ārā no zāles, lai nokļūtu pie bāra, kur baltvīns tiek ieliets nevis kristāla glāzēs, bet gan plastmasas pudelēs. Laicīgi atgriezāmies zālē, lai uzzinātu, ka vairākiem cilvēkiem ir tik lielas pakaļas, ka ar tām dabūjam pa galvu, kaut arī bijām mierīgi apsēdušās savās vietās, kamēr jūs palikāt savās.

Otro cēlienu atklāj Ivo Fomins ar dziesmu, kurā figurē atskaņas „kājām – gājām - mājām”. To viņš atkārto divdesmit piecas reizes, bet viņa sieva tikmēr kaislīgi un jautri lūr telefonā. Kaut arī Debesu Durovas mēģināja nopizģīt no Fomina liekšanos ceļos, tomēr Ivo pierāda, ka viņš ir īstens jomas lietpratējs un viņam nebūtu nekādu problēmu uz ceļiem dzīvot, kamēr citi, kājās stāvot, mirtu.

Operdīva Sonora Vaice kopā ar Tenoru Ķirsī pēc ilgām diskusijām nonākuši pie idejas dibināt Pussy duetu, lai izpildītu hita cienīgu āriju ar liriku „Ņau, ņau, ņau”. Aiša kopš izgāšanās Eirovīzijas finālā uz skatuves netīro veļu mazgāt ir pārtraukusi. Tā vietā pasākusi piedziedājumos kliegt. Silti iesakām mest kaunu pie malas un vēl pāris reižu piestaigāt pie vokālā pedagoga brīžos, kad viņš nav aizņemts, skolojot Mārcīti no grupas Ryga. Tikmēr pēkšņi pamanām, ka fotogrāfa pienākumus zālē pilda aizdomīgi veselības ministram Guntim Belēvičam līdzīgs tips. Varbūt viņš fotografē ar rentgenstariem, cenšoties gūt plašāku ieskatu Latvijas iedzīvotāju veselības strāvoklī? Par rentgena attēlu tuvāk cilvēkam būt nav iespējams, tāpēc uz skatuves kāpj Ingus Guntis Kārlis Ulmanis, lai izpildītu 1956. gadā radīto folkroka stūrakmeni „Tuvu, tuvu tuvāk vēl, ko vēl var vēlēties? Vēl var vēlēties tādu fotoaparātu kā Guntim Belēvičam”.

Īstas rokdziesmas dvēsele neapšaubāmi ir ģitāras solo partija, kas salipināta kopā no nejauši atrastām skaņu daļām un tiek izpildīta ar sāpju pilnu rožu, no kuras asaras notraukt metas grupas solists, grūvīgi tirinoties. Arī šādu dziesmu šajā vakarā netrūka, un visas šī solo partijas uz saviem pleciem iznesa neviens cits kā virtuozais Armands Alksnis-Jaunalksnis. Konkursu noslēdz dons Artūrs Šingigejs, kura dziesmas melodija kā parasti lieliski izceļ dzejnieka Inga Bērziņa daudzslāņaino liriku. Dziesmas beigās viņš klēpī ieceļ mazu meiteni no zāles, atklājot skatītājiem, kā izskatās, kad piedzimst bērns.

Vislabāko vakara priekšnesumu, protams, sagādāja uzgriežamā vista Aivars Lembergs, kurš ātri norepoja, kas Ventspilī ir paveikts, par svarīgāko notikumu atzīstot sava gudrības zoba izraušanu. Otrais labākais priekšnesums izdevās Rīgas Doma zēnu korim, kas izpizģīja Pink Floyd ziņģi „Another Brick in the Wall”. Blondais puisītis otrajā rindā izskatījās tā, ka varētu sadot pa muti visai Bauskai, Normundu Rutuli ieskaitot. Tā kā tā ir rokmūzika, kalbasīja pat AK mīļotais Sandis Vanzovičs.

Tā kā Ventspils ir pilsēta ar rītdienu, ticam, ka tieši rītdien tiks uzsākta linča tiesa par Lemberga hercogistes simbolu zaimošanu – ar neskaitāmiem Ventspils papīra karodziņiem tika izrotātas atkritumu urnas, bet nelaimīgākie karogi tik sapluinīti un nomesti zem ļaužu kājām, lai tur sagaidītu savu nāvi. Konkurss noslēdzas ar loģikas paraugstundu, vadītājiem paziņojot, ka tad, kad tiks nosaukts 4. vietas ieguvējs, skatītāju apziņai atklāsies vēl neapjausti horizonti. Proti, būs zināms pirmais trijnieks!

Pirmoreiz dzīvē netikām uz banketu, bet, izrādās, bēgot no lāča, ieskrējām drošā aliņā, jo ēdiens nožēlojamā kārtā esot beidzies jau pēc 40 minūtēm. Gan jau dzērieni vispār par savu naudu bija jāpērk. Baigā jau nu balle! Tāpēc tā vietā, lai postotu rentgenfotkas ar Rutuli un Šingigeju, pastāstīsim par citiem apmeklētājiem, kuri arī netika nogaršot tās pāris Lemberga atmestās desmaizes. Vispār tās desmaizes viņš pats būtu apēdis, ja ar zobiem viss būtu kārtībā.
Pārsvarā banketā bija sapucējušies pāķi. Tradicionālās meitenes vasaras kleitiņās, kuras, lai sasildītos, ir spiestas visu laiku iet ārā pīpēt, kā arī dāmas kostīmos, kas klasificētos kā smart casual, ja vien nebūtu klāti ar raibām puķēm. Absolūtu modes teroristu atzinību izpelnījās kungs spīdīgā zīmola Jack Daniels pogājamajā kreklā, kas rotāts ar krustu, par kādu lielāki redzēti tikai Lietuvas Krusta kalnā. Kungs bija apveltīts arī ar lieliskām manierēm, laukā uzrunājot dāmas ar komplimentu: „Iedod paturēt savu cigareti!”.

Nobeigumā vēlamies uzbraukt Ventspilij, jo gulējām viesnīcā bez apkures un arī internets noplīsa, kā rezultātā texxxtu publicēt varējām tikai šodien. Arī gaiss tur ir hujovijs, jo, atbraucot mājās, no sejas varēja nokasīt melnus putekļus.
Par atbalstu sakām paldies labvēlim, kurš publiski nevēlējās atklāt savu identitāti, bet nodrošināja mūs ar pasākuma ielūgumiem, viesnīcu, vakariņām, brokastīm un mājupceļu.


AK un EK atpūšas pēc lielkoncerta

Ievainots karodziņš

EK pie musora, kas rotāts ar Ventpils karodziņiem

Jau vairākkārt ar kolēģi Aneti Konsti esam pārrunājušas nepieciešamību texxxtos aprakstīt TV3 un žurnāla „Ieva” kopīgi veidoto projektu „Ievas pārvērtības”, kur Alpu govju slaucējas tiek pārveidotas par Zalcburgas smalkāko aprindu eskortsučāriem.

Šoreiz Ievas pārvērtības ar kameru bez brīdinājuma piezvana pie kādas sievietes durvīm un saka, lai laiž iekšā, nemaz nepaskaidrojot, kas viņi vispār tādi ir. Tai sievietei vārds gan labais – Solveiga! Turklāt viņai ir meitiņa Marta, un atminos, ka „Ugunsgrēka” zāļu tantiņa, spridzinātāja Solveiga Martu arī uzskatīja par savu dočurku. Protams, pārvērtības skatos ar uztraukumu par to, ka tūliņ kaut kas varētu sprāgt.

Kaut arī Solveiga runājot never vaļā muti, viņa ir pasniedzēja Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē, bet dienā, kad viņu medī „Ievas pārvērtības”, ir ātrāk aizgājusi no darba, lai tusētu savā šaurajā dzīvoklītī, sapņotu par karjeras izaugsmi un vienu pēc otras mugurā vilktu kleitas, pat nenojaušot, ka drīz kaut kādas televīzijas raganas tās ielidinās musorā.
Tad seko asarains stāstiņš par Solveigas dzīvi. Dzimusi ar lopiņiem meža malā, tāpat kā Jēzus. Tiek rādītas bildes no dziesmusvētkiem, orientēšanās pulciņa un klases tusofkām, kur pilns ar Nika Kārtera frizūrām

Tā pienāk „Ievas pārvērtību” tipiski satraucošākais brīdis, kad modes dizaineres Indra un Indra kā parasti paziņo, ka viss, kas vilkts līdz šim, ir samērā liela huiņa. Solveigai jāuzvelk trīs komplekti. Pirmais ir komplekts, ar ko apmeklēt konventa sēdi, kas ir tusofka, kurā es neesmu bijusi, jo nemaz nezinu, kas tas ir. Otrais ir smart casual ar samērā stilīgiem svārkiem ar kaut kādu volānu un vēl dažiem vijeboniem, kas tiek kombinēts ar žaketi, „kas nepretendē uz vakara pozīcijām”. Kur to dizaineres iesaka vilkt? Ejot uz musoru!
Solveiga atzīst, ka vislabāk viņai patīkot sarafāni un vestes, bet, tā kā viņai patīk lauzt sevi, sievietei no katras šīs apģērbu sugas ir tikai pa vienam eksemplāram, bet viņa gribētu džinsa vesti. DŽINSA VESTI? WTF! Kas būs nākamais – prozit končas, konduktors un grupa „hameleoni”?!
Trešais komplekts simbolizējot to, kas notiek jaunās pasniedzējas galvā:
puķaina blūze, svītrainas bikses, rūtaina veste.


Vienā mirklī sarkanais musors ir tik pilns, ka, ja vēl kaut ko uzliktu, vadzis plīstu, damakla zobens kristu, kauss būtu pilns, Dons Kihots pakāstu vējdzirnavām, iešņauktu kokaīnu un vaicātu: „arī Tu, Brut?” Šeit nav runa par gardo šampanieti, bet gan par tirliņu, kurš appisa Cēzaru. Nobijušās no iespējamajām musora pārpildīšanas sekām, modes dizaineres ierosināja lasīties no mājām un goņīt uz lielveikalu „Alfa”, kas nav sekojis savam vārdabrālim specvienībai „Alfa” un nosaukumu mainīt negrasās.

No sākuma Solveiga pa veikalu šiverē viena pati - ieiet šmotku bodē un paņem kaut kādu pretīgu sudraba kostīmu,kas rada līdzību ar vēl kādu „Ugunsgrēka” varoni – viltīgo juristu Aleksi, kurš beigās ielidoja ar mašīnu kokā un tāpēc savās pēdējās sērijās bija tērpies marlē, nevis švītīgā sudraba uzvalciņā. Paņem arī nesmuku sudraba sarafānu un iet meklēt krellīti. Te jāpiekrīt modes dizainerēm: „Ne visu var izglābt lakatiņš vai krellīte”. Kaut arī beigās viss ir normālā krāsā – sarkanā -, nevajag ņirgt un teikt, ka tas ir kruti un dāmīgi. Tad Solveiga atceras, ka jāpamēģina arī kaut kas viņas sievišķīgajai pusei, ne tikai konventa sēdei. Tātad skaidrs, ka konventa sēde ir kaut kas nesievišķīgs. Domāju, ka konveta sēde varētu būt tāds kā geocachings, tāda kā copēšana.

Te nu esam klāt pie klasiski trakulīgākās pārvērtību daļas - frizētava „Priom”. Pirms sāk strādāt, tiek rādīts frizieres klipiņš, kur viņa smaida, eleganti laistās ar šampūniem un mazgā apdročītus spoguļus. Friziere Jolanta nogriež Solveigas mīļos pufīgos matus, kurus es jau biju paspējusi iemīlēt, un tā vietā sastāda kaut kādu pērļu blondas, tievas, taisnas šņagas. Vienmēr esmu brīnījusies, kā tas var būt, ka visi „Ievu pārvērtību” upuri, ieraugot sevi spogulī, ir nenormāli pārsteigti, jo esmu ievērojusi, ka attiecīgajā frizētavā spoguļi ir visās pusēs, tāpēc neskatīties spogulī ir neiespējami. Solveigai jaunā frizūra patīk...ne pārāk patīk, jo viņa saka, ka, nevis zajebis, bet gan „glauni” un „savādi”, „kaut kas cits”, un viņas sejas izteiksmē rakstīts svarīgais kods WTF, kas nozīmē, ka viņa visticamāk iebēra kādu indīti frizieres tējiņā un friziere nākamajā dienā darbā nav bijusi.

Sejas krāsotāja, stāsta ka viss, kas ir gaišs un spīdīgs, padara lielāku, apjomīgāku un izvelk uz āru. Tātad tāpēc ir radītas spīdīgas kristāla šmigas glāzes! Sapratu, ka vecenēm ar brillēm ir nenormāli jākrāsojas, jo viņu acis praktiski nav redzamas. Pilnībā piekrītu, bet tas vairāk attiecas uz smaga pāļa gadījumiem.

Nu klāt emocionālākā raidījuma daļa – jaunajā prikidā jāatradās ģimenei un draugiem. Vēl pirms satikšanās ar tuviniekiem jāuzvelk kaut kas prikoļns, jo ar žaketīti „kas nepretendē uz vakara pozīcijām” jau uz balli neiesi, sevišķi, ja vīrs, kā vēlāk izrādīsies, gaida ierodamies ziedru grupas Roxette solisti.
Atbilstošu tērpu nav viegli atrast, bet modes dizaineres ir pastrādujšas.
Ieraugot sevi spogulī pirmajā jaunajā prikidā, Solveiga nospriež, ka tā nemaz nav viņa. Bet raidījuma vilcējspēks – Indra un Indra – par pazudušo Solveigu neliekas ne zinis un šovu turpina ar šo nesolveigu, kas, izrādās, esot kāda gudrā blondīne. Otrais kostīms, ko gudrā blondīne piemēra, ir tiešām pretīgs, man pavelk uz korķi – kaut kāda murskuļu blūze un melnas modernās bikses ar zemo šekumu, kam ap vidukli apvīta ķēžu josta. Bloaaah!! Un kurpes liek man tomēr pārdomāt ideju šo dienu pavadīt skaidrā. Kad salīdzina to ar viņas pirmo žaketīti „kas nepretendē uz vakara pozīcijām”, škiet, ka viņai šajā laikošanā ir prikolīgas paģiras un tūliņ gudrā blondīne pie galvas piestiķēs arī pulksteni ar plūmēm un briljantiem, kādu viņreiz gandrīz iegādajos Katovices tirgū nākamajā dienā pēc mielošanās ar manas mīļākās valsts simbolu šņabi „Žubrowka”.

Caur ērkšķiem uz rozēm tomēr tiek atrasta piemērota kleita vakara dzeršanai - zaļa ar žuburiem, ar sarkanām zeķenēm. Ģimene un draugi nemaz nepamanīja, ka atnācis cits cilvēks. Tiesa, viņas jaunākā māsa to nosauc par piedauzīgu (pati tajā mirklī ir ģērbusies zeltā kā tāds faraons). Tāpat māsas kritizē pārlieku lielo grima ietekmi, gudrās blondīnes vecumu un atzīst, ka šitādā izskatā varot iet ar māsām uz klubiņu, nekur citur. Uz sagaidīšanu atnākušas arī pārvērstās sievietes studentes, kuras, protams, saka, ka viss ir zajebis, un pie tā šoreiz es arī vēlētos palikt, jo kleita tiešām bija laba, un gan jau tajā Islandes hotelī viņiem iedod kādu šmigu par brīvu, tātad par kaut ko sūdzēties būtu grēks.

Solveigai, kas vismaz piedalījās raidījuma sākumā, pavisam drīz būšot trīsdesmit gadu jubileja. No sirds novēlu kārtīgi iztresīties, jo trīsdesmit gadu ir burvīgs vecums. Ne velti ir tas teiciens: „Kam trīsdesmit, tam čils.”

Pēdējā brīdi vēlmi rakstīt par laboradoriem, kas ir ļoti interesanti suņi, nomāca šobrīd medijos visai aktuālā ziņa par piekauto latviešu modeli Īrijā.
Man vienmēr paticis atklāt kāda notikuma būtību, sabīdot kopā pāris vai drusku vairāk sev zināmus faktus, kas visbiežāk līdz manām ausīm nonākuši gluži nejauši. Tādā veidā iespējams izjust triumfu, pavēstot sabīdīto patiesību „kādam”, un noraudzīties kā „kāds” sašutumā iepleš acis līdz sagatavojas uzdot būtisko jautājumu „kā tu to zini?”. Otra patīkamā nodarbe ir tādā pašā ceļā – no kādas noklausītas sarunas, izpētīta profila sociālajā vietnē, pāris novērotām rīcībām – spriest par nepazīstamu vai mazpazīstamu (dažkārt arī gluži pazīstamu) cilvēku rakstura īpašībām, kompleksiem, intelektu u.tml. Droši vien, ka tad, ja šīs savas „nodarbes” varētu lielākā mērā izmantot savā profesionālajā dzīvē, brīvo laiku biežāk pavadītu kaut kā racionālāk. Piemēram, dotos slēpot uz kalnu, rīkotu viesības Austrumu stilā vai audzētu garšaugus dzīvokļa saulainākajā pusē. Vai arī kļūtu par darbaholiķi, kas visādos izmeklētāju darbos ir gandrīz neizbēgama parādība, un man brīvā laika nebūtu vispār.
Atgriezīsimies pie Baibas. Mediji ziņo, ka noziegums pret viņu ir izdarīts „neprovocēti”. Nesaprotu, kā to var tik droši zināt, jo provocēt taču var visvisādos veidos. Varbūt viņa, piemēram, iečukstēja kādai no uzbrucējām ausī, ka pārgulējusi ar viņas džeku. Tā ir apzināta provocēšana uz konfliktu, un var izraisīt cilvēkā vēlmi rīkoties neadekvāti. Viens medijs norāda, ka uzbrucējas jau iepriekš raustījušas Baibu aiz matiem, un tam nav bijis pilnīgi nekāda iemesla. Man tomēr gribētos piekrist delfu komentētājai vārdā „anna”, kura apgalvo, ka „nekas jau tāpat vien nenotiek.” Nedomāju, ka abas uzbrucējas ieradās klubā ar mērķi izraudzīt upuri un raustīt to aiz matiem, bet pēc tam piekaut tumšā ieliņā.
Te pievērsīšos Baibas personībai, uzsverot, ka tas ir tikai mans pieņēmums (lai gan runā, ka Latvijas mazpilsētā Limbaži ar vārdu „tikla” viņa saistīta točno netiekot), – Baiba izskatās pēc meitenes, kas apzināti uzvedas provocējoši (ja vēl šis vārds būs jālieto, es sākšu lietot narkotikas), apzinās sevis radīto iespaidu, tīksminās par citu bezspēcību. /Piemērs – viņa sāk flirtēt ar kādas topošās uzbrucējas džeku, kurš, protams, līdz kaut kādai robežai tam ļaujas. Top. uzbrucējas sirdī iedzeļ greizsirdības bulta, no kuras var viņa mēģina atbrīvoties (gandrīz visos gadījumos neveiksmīgi) kaut kā norādot Baibai, ka tas ir viņas, proti, top. uzbrucējas džeks, vai arī izliekas bultu nemanām. Bet Baiba jau cer uz to, ka top. uzbrucēja mēģinās no bultas atbrīvoties, un nomirs no asins saindēšanās./ Pēdējās iekaviņās laikam drusku aizrāvos, mēģināšu no metaforiskās pasaules atgriezties realitātē. Ja Baiba tā tiešām uzvedas, tad viņai jārēķinās, ka reizēm var dabūt arī pa seju, ko viņai, kā modelei, vajadzētu sargāt tikpat centīgi kā Vestardam Šimkus savus pirkstus.
Notikuma sakarā tiek izvirzīta versija arī par rasistiskiem iemesliem. Tas liek mums, lasītājiem, noprast, ka uzbrucējas visdrīzāk bijušas melnādainās. Pat, ja tā, tas izklausās neticami, jo lielākā daļa Īrijas iedzīvotāju, cik man zināms, pārstāv tādu pašu rasi kā Baiba. Nezinu, man tas vienkārši nav saprotams, viss.
Dažādu portālu komentētāji turpretim norāda, ka šis ir kārtējais gadījums, kad „resnās īru cūkas” sit smukās latviešu meitenes. Par citiem gadījumiem dzirdējusi neesmu, bet var jau būt, ka viņas nodomāja: „Paskaties uz šito smuko lapsiņu! Atbrauksi te, zin’, un baigā princese. Lai brauc atpakaļ uz savu sūda ubagu valsti! Davai, parausti viņu aiz matiem!”, un domas ātri vien noveda līdz konkrētajam kautiņam.
Komentāros tiek pieļauta arī versija, ka tas noticis konkurences dēļ – Baibu piekāvušas citas modeles. Var jau būt, bet tad atkrīt rasistiskie iemesli, jo modeles taču tur izvēlas pēc visādiem tipāžiem, un tiem, kam reklāmai vai mēlei vajag melnādaino, noteikti nevajag latviešu blondīni. Bet domāju, ka citas modeles rīkotos ar lielāku viltu un apdomību, tāpēc to arī gribētu izslēgt.
Lielā daļa komentētāju bija šokā, ka Baiba divos naktī viena pati vispār gājusi pa ielu. Kur bijis pavadonis??? Tas ir šokējoši. Meitenes vienas pašas taču drīkst pārvietoties tikai gaišā dienas laikā, ziemā jau pēc plkst. 17:00 nepieciešams pavadonis, domāju, ka to taču visi zina kopš bērnības. Tiešām uzskatu, ka Baiba rīkojusies neapdomīgi.
Spriedums – Baiba ir provocējusi kautiņu, un būtu varējusi to novērst.
Ja Baibas strādāt par modeli vairs nebūs iespējams, varbūt viņa var veidot karjeru, pasniedzot jaunām meitenēm pašaizsardzību. Varēs stāstīt kā viena nejaušība pārvērta visu viņas dzīvi, un viss būtu citādi, ja viņa mācētu kauties. Turpretim klientes nāktu, jo pasniedzēja būtu bijusī modele – inčīgi.
Iesaku izlasīt visiem, kuriem patīk raksti par latviešu atgadījumiem Īrijā.

ceturtdien ar aneti konsti satikāmies texxxtu darba pārrunās un uzdevām viena otrai kaut ko analizēt. tā kā sestdien diezgan lopiski pielējām mūļus, tad, protams, vairs nevaram atcerēties, kas īsti tikai uzdots - katra atceramies tikai vienu no sev uzdotajiem tematiem. šoreiz man tikusi ļoti sieviešķīga tēma - mode, nevis džeki. kā zināms, sievišķīgums nav tas, cik bieži velk kleitas, bet gan tas, cik bieži nevelk bikses. tieši šobrīd esmu sapucējusies sieviešķīgi bez biksēm un, iespējams, rakstīšanas laikā novilkšu arī apenes. pagājusī nedēļa ir atstājusi neizdzēšamas sekas sociālajā tīklā facebook.com - tajā piereģistrējies uldis rudaks, kurš pietiekoši ilgi izrādīja tam pretestību. piereģistrēšanās nav saistīta ar filmas "sociālais tīkls" noskatīšanos vai ar zaudējumu derībās, bet gan ar to, ka latvijas sociālo mediju eskperta artūra medņa facebook.com profilā atrodamo "video", kurā apkopoti dažādi anonīmu cilvēku viedokļi par to, ka "žurnāliste agnese kleina izraidīta no riga fashion week modes skates". par anonīmiem nosaucu cilvēku izteiktos komentārus, jo, kaut arī ir redzamas viņu rožas, ne viņu vārdi, ne nodarbošanās netiek norādīta. tā kā neorientējos latvijas modes pasaulē, bet vienkārši eju tai pa priekšu, tad šos cilvēkus nepazinu. uldi rudaku tik ļoti ieinteresējis skandalozais video, ka tas arī kļuvis par iemeslu, lai reģistrētos šajā interneta vietnē un uzzinātu, par ko īsti ir škandāls. mana izpratne par modes pasauli aprobežojas ar to, ka zinu, ka gadījumā, ja cilvēks grib izskatīties kruti, nauda nav jāiegulda skaistumkopšanas līdzekļos un krutā prikidā un nav pat jātic labajiem, bet vienkārši jānopērk kaut kas no tv shopa (tagad - top shop), jo, kā liecina tv veikala reklāmas, cilvēki pirms attiecīgās preces nopirkšanas ir pumpaini, netīriem matiem, smirdīgām drēbēm, nošļukušām zeķbiksēm un laiku pa laikam mēdz pakrist, bet līdz ko iegūts topsīteil vai divkameru blenderis, kas var sasmalcināt pat cementu, attiecīgajam cilvēkam uzreiz ir skaisti, vijīgi mati, lielākas krūtis, zaras topiņš un mīļotais cilvēks pie sāniem. akreditācijas pieteikumu riga fashion week nosūtījuši ap 200 žurnālistu un apmēram 15 saņēmuši atteikumu, kas nozīmē, ka bija jābūt pietiekoši izredzētais personai, lai uz šovu netiktu. nepaveicās arī agnesei kleinai - sievietei, kas, pēc visa spriežot, par rīgas modes dāmām esot uzrakstījusi kaut ko sliktu un "atļāvusies par daudz". bet ar tamlīdzīgiem pasākumiem ir tā, ka ir vairāki veidi, kā tajos iekļūt: akreditācija, ar ko šoreiz agnesei negāja, ja tiek tirgotas biļetes uz ballīti, tad drīkst sev nopirkt biļeti vai vinnēt kādā konkursā, vēl nedrīkst aizmirst par iespēju, ka pats mākslinieks varētu privāti ielūgt kādu cilvēku uz savu ballīti. nezinu, cik lielā mērā ir ierobežots dizaineru viesu skaits rīgas lielākajā modes ballītē, bet modes dizainere katja, kas laikam bija uzzinājusi par agneses kleinas neveiksmīgo akreditācijas stāstu, laipni uzaicināja savu drušku agnesi uz ballīti. taču akreditācijas atteicējiem riebās tas, ka agnese atradusi veidu, kā iekļūt skatē, tāpēc uzstāja, ka viņai jāpiš pa trasi, modes dizainerei katjai piedraudot, ka daudz nevajag muldēt, jo tad skate vispār nenotikšot. to gan es gribētu redzēt - pilna zāle ar žurnālistiem, sponsoriem un māksliniekiem, bet ballīte tiek atcelta. visi, kas atnākuši var pist dirst, jo mums, redz, besī tas viens cilvēks. masturbēt*, agnesei kleinai varētu būt liegta ieeja, ja viņa būtu ierocis, suns, fotoaparāts, šmiga vai kāda cita no tām lietām, kas mēdz būt attēlota uz pasākuma biļetes un pārsvītrota, tātad tādā gadījumā, ja jau uz biļetes būtu norādīts, ka agnesēm kleinām ieeja aizliegta. šajā gadījumā diezgan bēdīgi par modes dizaineri. es laiku pa laikam pelnu naudiņu, strādājot izklaides industrijas labā, pilnīgi droši varu sacīt, ka, ja, piemēram, klubā, kur man jāspēlē, atteiktos laist iekšā aneti konsti, es klubu pasūtītu dirirst un viss. kaut arī uldis rudaks sacījis, ka reģistrējies facebook.com tikai tāpēc, lai noskatītos attiecīgo video, tomēr viņš paspējis iegūt jau 139 draugus, kā arī atzīmēt, kuras grupas viņam patīk un uz kādiem pasākumiem viņš grasās iet, kas nozīmē, ka ir veicis darbības, kas nav tieši saistītas ar jau pieminēto artūra medņa ievietoto video. par to ir liels prieks, jo jāatzīst, ka attiecīgajā video nav pilnīgi nekā tāda, kas to padarītu tik īpašu, lai liktu cilvēkam apgūt facebook.com sociālo tīklu. un ir pat viena lieta, kas varētu atbaidīt - viģika beigās runā artūrs mednis, un, manuprāt, viņam ir viena no neciešamākajām balsīm latvijā, tāpēc piecminūšu filmiņu neiesaku noskatīties nevienam. ar aneti konsti vienojāmies, ka nākamnedēļ atkal rakstīsim labi un par interesantām tēmām, dzersim vairāk vai arī mazāk, bet neļausim ieteiktajām tēmām izskriet no galvas. domāju, ka šīs nedēļas feils mums ir piedodams, jo tomēr pagājusī nedēļa kļuva par mūsu texxxtu karjeras augstāko punktu. satikāmies arī ar daci jaunupi. vienojāmies, ka tad, kad viņa nopirks mums solīto žubrowku, tad ņemsim viņu atpakaļ pulciņā. līdz tam mūsu sadarbība ir iesaldēta. *pirms vairākiem gadiem secinājām, ka vārdi "masturbēt" un "manuprāt" ir tik līdzīgi, ka mierīgi to varam mainīt vietām. šoreiz tā arī daru