Sestdien 1987. gadā dzimušās AK un EK nezināja, kā labāk pavadīt vakaru, tāpēc devās uz Muzikālās bankas sarīkojumu Ventspilī. Uz lielkoncertu bija salasījusies visa pilsēta un pat daži mežcirtēji no Ugāles, kas sevišķi skaudri lika izjust Olimpiskās halles neveiklo plānojumu – bija viena tualete, uz kuru rindā stāvēja sešreiz vairāk cilvēku nekā klubā „Piens” nedēļu pēc atvēršanas. Citi tikmēr drīzāk nevis pārvietojās uz kādu galamērķi, bet gan vienkārši murcījās, jo ar neapbruņoti aci īsti nebija saprotams, kur vispār jāiet. Tribīņu kautrā drebēšana sevišķu drošību neradīja, tāpēc apsēdāmies, sākām dzert un rakstīt, kā arī saglabājām mieru un gaidījām, līdz mūs glābt ieradīsies NATO karavīri.
Pulksten septiņos pēc Latvijas, nevis Ventspils laika pašmāju Barbara Streizande - Baiba Palkavniece - uzsāka flirtu ar publiku un iepazīstināja ar žūrijas locekļiem, no kuriem 6 uzreiz pēc tam pameta zāli (nejaukt ar zāli). Toties viņu vietā nāca 2 jefiņi, kuru uzdevums bija ne tikai asprātīgi pieteikt dziesmas, bet arī izmērīt publikas gaviļu skaļumu. Koncertā tika atskaņotas gan tās dziesmas, kas piedalījās paraolimpiskajā konkursā, gan dziesmas bez sevišķas nozīmes. Pēc pirmajām bija svarīgi izmērīt publikas prieku, bet pēc otrajām abiem džekiem bija vien atļauts mērīt, kuram garāks. Diemžēl ar šo uzdevumu puiši galā tika sūdīgi, jo nemitīgi jauca trokšņa un citus mērījumus.
Šovu atklāja trio - terjers Rasels, tirliņš pidženē un Sabīne Berezina , kas, gods godam, bija krietni notievējusi un arī nekautrējās to izrādīt, uz skatuves atsedzot sportiski izstīdzējušo vēderu visā tā godībā. Dzirdot grupu „Debesu durovas”, uzzinājām, ka nāve – tās vēl nav beigas, jo trends atdarināt „Prāta vētru” pēc krustā sišanas ir atkal augšāmcēlies. Atliek vien sacerēt melodiju hop-hop-la-la-la-la-lā stilā, paņemt akordeonu un dziedāt Kaupera (nejaukt ar Kauperu dvīņiem) balsī. Priekšnesums gan tiek noslēgts nevis ar jautru palēcienu gaisā, bet pārliecinošu un reizē seklu ietupienu ceļos, iezīmējot drīzāk Ivo Fomina rokraksta aprises. Pēcāk tiek pieteikts slavenais Jersikas orķestris, kura laikā brāļi Auzāni atklāj, ka sinhroni ir tikai viņu uzvārdi, jo dejas solis vienlīdz spoži galīgi nevedas. Vecais Auzāns, nespējot pierunāt jaunāko samazināt abarotus, mēģina klusi nosvīst aizskatuvē.
Brīvs brīdis, lai nožāvātos un garlaikoti sev par prieku paplivinātu Ventspils pilsētas karodziņu, jo uz skatuves viena no žūrijas loceklēm ir nolēmusi veikt skatītājiem neizteiksmīgu un pasaulei nevajadzīgu džeza balādi. Ventspils lepnums un rītdiena – Roberts Pētersons – joprojām nav atradis savu identitāti, jo ģērbjas kā hipsters, Positivusā klausoties Mumford and the suns, uzvedas kā rokstārs festivālā „Sinepes un medus”, bet dzied šlāgeri kā Normunds Rutulis Bauskas zaļumballē, naivi cerot, ka viņš jau nu pa muti šoreiz nedabūs. Dziesmas beigās uz skatuves tiek spļauti Rammstein cienīgi uguņi, radot draudus dzīvībai, jo grēka izcelšanās gadījumā mēs ātri vien sadegtu elles liesmās un būtu spiesti lūkoties, kādā ķermenī pavadīt nākamo dzīvi.
Čigānu disko apvienība Musiqq skatītājus informē par to, ka Andris Ērglis ir vīrietis, un šis dziedātājs to tikai apstiprina, pusi savas dziesmas maskulīni un drošsirdīgi gaisā tirinot vienu roku. Grupa Astro`n`out dročī paši par savu ambietu, un to novērtē Ingus Ulmanis, kurš paziņo jaunajai māmiņai Mārai Upmanei – Holšteinai, ka viņa ir kā liels zilonis.
No teātra izlīdis arī Dzelzs vilka bundzinieks Mārcītis , kurš klausītājam piedāvā vakara šķībāko dziedājumu kopā ar meiteni, kas tērpusies Apvienotās Karalistes treniņtērpā. Pēcāk par šo izgājienu viņš tik izslēgts no grupas „Dzelzs vilks” vai arī izslēgts vispār.
Musiqq dziesmas laikā skatītāju zālē izvirst ekstāzes vulkāns, un, kamēr sajūsmas lava veļas pāri galvām, šķiet, sāk drupt ne tikai Lemberga gudrības zobs, bet arī tribīnes. Abi laucinieki veikuši apvērsumu latviešu gramatikā, katru „m” trīskārt pagarinot. Kopš Musiqq laikiem vārds „mamma” jāraksta kā „mmammmmmma”. Filologi savu atklājumu prezentē sarkanā prikidā, kuru pasākuma vadītāji nekavējas salīdzināt ar kaut ko pavisam negaidītu – sārtām puķēm!
Trešdaļu starpbrīža pavadām, mēģinot loterijā vinnēt iespēju tikt ārā no zāles, lai nokļūtu pie bāra, kur baltvīns tiek ieliets nevis kristāla glāzēs, bet gan plastmasas pudelēs. Laicīgi atgriezāmies zālē, lai uzzinātu, ka vairākiem cilvēkiem ir tik lielas pakaļas, ka ar tām dabūjam pa galvu, kaut arī bijām mierīgi apsēdušās savās vietās, kamēr jūs palikāt savās.
Otro cēlienu atklāj Ivo Fomins ar dziesmu, kurā figurē atskaņas „kājām – gājām - mājām”. To viņš atkārto divdesmit piecas reizes, bet viņa sieva tikmēr kaislīgi un jautri lūr telefonā. Kaut arī Debesu Durovas mēģināja nopizģīt no Fomina liekšanos ceļos, tomēr Ivo pierāda, ka viņš ir īstens jomas lietpratējs un viņam nebūtu nekādu problēmu uz ceļiem dzīvot, kamēr citi, kājās stāvot, mirtu.
Operdīva Sonora Vaice kopā ar Tenoru Ķirsī pēc ilgām diskusijām nonākuši pie idejas dibināt Pussy duetu, lai izpildītu hita cienīgu āriju ar liriku „Ņau, ņau, ņau”. Aiša kopš izgāšanās Eirovīzijas finālā uz skatuves netīro veļu mazgāt ir pārtraukusi. Tā vietā pasākusi piedziedājumos kliegt. Silti iesakām mest kaunu pie malas un vēl pāris reižu piestaigāt pie vokālā pedagoga brīžos, kad viņš nav aizņemts, skolojot Mārcīti no grupas Ryga. Tikmēr pēkšņi pamanām, ka fotogrāfa pienākumus zālē pilda aizdomīgi veselības ministram Guntim Belēvičam līdzīgs tips. Varbūt viņš fotografē ar rentgenstariem, cenšoties gūt plašāku ieskatu Latvijas iedzīvotāju veselības strāvoklī? Par rentgena attēlu tuvāk cilvēkam būt nav iespējams, tāpēc uz skatuves kāpj Ingus Guntis Kārlis Ulmanis, lai izpildītu 1956. gadā radīto folkroka stūrakmeni „Tuvu, tuvu tuvāk vēl, ko vēl var vēlēties? Vēl var vēlēties tādu fotoaparātu kā Guntim Belēvičam”.
Īstas rokdziesmas dvēsele neapšaubāmi ir ģitāras solo partija, kas salipināta kopā no nejauši atrastām skaņu daļām un tiek izpildīta ar sāpju pilnu rožu, no kuras asaras notraukt metas grupas solists, grūvīgi tirinoties. Arī šādu dziesmu šajā vakarā netrūka, un visas šī solo partijas uz saviem pleciem iznesa neviens cits kā virtuozais Armands Alksnis-Jaunalksnis. Konkursu noslēdz dons Artūrs Šingigejs, kura dziesmas melodija kā parasti lieliski izceļ dzejnieka Inga Bērziņa daudzslāņaino liriku. Dziesmas beigās viņš klēpī ieceļ mazu meiteni no zāles, atklājot skatītājiem, kā izskatās, kad piedzimst bērns.
Vislabāko vakara priekšnesumu, protams, sagādāja uzgriežamā vista Aivars Lembergs, kurš ātri norepoja, kas Ventspilī ir paveikts, par svarīgāko notikumu atzīstot sava gudrības zoba izraušanu. Otrais labākais priekšnesums izdevās Rīgas Doma zēnu korim, kas izpizģīja Pink Floyd ziņģi „Another Brick in the Wall”. Blondais puisītis otrajā rindā izskatījās tā, ka varētu sadot pa muti visai Bauskai, Normundu Rutuli ieskaitot. Tā kā tā ir rokmūzika, kalbasīja pat AK mīļotais Sandis Vanzovičs.
Tā kā Ventspils ir pilsēta ar rītdienu, ticam, ka tieši rītdien tiks uzsākta linča tiesa par Lemberga hercogistes simbolu zaimošanu – ar neskaitāmiem Ventspils papīra karodziņiem tika izrotātas atkritumu urnas, bet nelaimīgākie karogi tik sapluinīti un nomesti zem ļaužu kājām, lai tur sagaidītu savu nāvi. Konkurss noslēdzas ar loģikas paraugstundu, vadītājiem paziņojot, ka tad, kad tiks nosaukts 4. vietas ieguvējs, skatītāju apziņai atklāsies vēl neapjausti horizonti. Proti, būs zināms pirmais trijnieks!
Pirmoreiz dzīvē netikām uz banketu, bet, izrādās, bēgot no lāča, ieskrējām drošā aliņā, jo ēdiens nožēlojamā kārtā esot beidzies jau pēc 40 minūtēm. Gan jau dzērieni vispār par savu naudu bija jāpērk. Baigā jau nu balle! Tāpēc tā vietā, lai postotu rentgenfotkas ar Rutuli un Šingigeju, pastāstīsim par citiem apmeklētājiem, kuri arī netika nogaršot tās pāris Lemberga atmestās desmaizes. Vispār tās desmaizes viņš pats būtu apēdis, ja ar zobiem viss būtu kārtībā.
Pārsvarā banketā bija sapucējušies pāķi. Tradicionālās meitenes vasaras kleitiņās, kuras, lai sasildītos, ir spiestas visu laiku iet ārā pīpēt, kā arī dāmas kostīmos, kas klasificētos kā smart casual, ja vien nebūtu klāti ar raibām puķēm. Absolūtu modes teroristu atzinību izpelnījās kungs spīdīgā zīmola Jack Daniels pogājamajā kreklā, kas rotāts ar krustu, par kādu lielāki redzēti tikai Lietuvas Krusta kalnā. Kungs bija apveltīts arī ar lieliskām manierēm, laukā uzrunājot dāmas ar komplimentu: „Iedod paturēt savu cigareti!”.
Nobeigumā vēlamies uzbraukt Ventspilij, jo gulējām viesnīcā bez apkures un arī internets noplīsa, kā rezultātā texxxtu publicēt varējām tikai šodien. Arī gaiss tur ir hujovijs, jo, atbraucot mājās, no sejas varēja nokasīt melnus putekļus.
Par atbalstu sakām paldies labvēlim, kurš publiski nevēlējās atklāt savu identitāti, bet nodrošināja mūs ar pasākuma ielūgumiem, viesnīcu, vakariņām, brokastīm un mājupceļu.
AK un EK atpūšas pēc lielkoncerta
Ievainots karodziņš
EK pie musora, kas rotāts ar Ventpils karodziņiem
Pulksten septiņos pēc Latvijas, nevis Ventspils laika pašmāju Barbara Streizande - Baiba Palkavniece - uzsāka flirtu ar publiku un iepazīstināja ar žūrijas locekļiem, no kuriem 6 uzreiz pēc tam pameta zāli (nejaukt ar zāli). Toties viņu vietā nāca 2 jefiņi, kuru uzdevums bija ne tikai asprātīgi pieteikt dziesmas, bet arī izmērīt publikas gaviļu skaļumu. Koncertā tika atskaņotas gan tās dziesmas, kas piedalījās paraolimpiskajā konkursā, gan dziesmas bez sevišķas nozīmes. Pēc pirmajām bija svarīgi izmērīt publikas prieku, bet pēc otrajām abiem džekiem bija vien atļauts mērīt, kuram garāks. Diemžēl ar šo uzdevumu puiši galā tika sūdīgi, jo nemitīgi jauca trokšņa un citus mērījumus.
Šovu atklāja trio - terjers Rasels, tirliņš pidženē un Sabīne Berezina , kas, gods godam, bija krietni notievējusi un arī nekautrējās to izrādīt, uz skatuves atsedzot sportiski izstīdzējušo vēderu visā tā godībā. Dzirdot grupu „Debesu durovas”, uzzinājām, ka nāve – tās vēl nav beigas, jo trends atdarināt „Prāta vētru” pēc krustā sišanas ir atkal augšāmcēlies. Atliek vien sacerēt melodiju hop-hop-la-la-la-la-lā stilā, paņemt akordeonu un dziedāt Kaupera (nejaukt ar Kauperu dvīņiem) balsī. Priekšnesums gan tiek noslēgts nevis ar jautru palēcienu gaisā, bet pārliecinošu un reizē seklu ietupienu ceļos, iezīmējot drīzāk Ivo Fomina rokraksta aprises. Pēcāk tiek pieteikts slavenais Jersikas orķestris, kura laikā brāļi Auzāni atklāj, ka sinhroni ir tikai viņu uzvārdi, jo dejas solis vienlīdz spoži galīgi nevedas. Vecais Auzāns, nespējot pierunāt jaunāko samazināt abarotus, mēģina klusi nosvīst aizskatuvē.
Brīvs brīdis, lai nožāvātos un garlaikoti sev par prieku paplivinātu Ventspils pilsētas karodziņu, jo uz skatuves viena no žūrijas loceklēm ir nolēmusi veikt skatītājiem neizteiksmīgu un pasaulei nevajadzīgu džeza balādi. Ventspils lepnums un rītdiena – Roberts Pētersons – joprojām nav atradis savu identitāti, jo ģērbjas kā hipsters, Positivusā klausoties Mumford and the suns, uzvedas kā rokstārs festivālā „Sinepes un medus”, bet dzied šlāgeri kā Normunds Rutulis Bauskas zaļumballē, naivi cerot, ka viņš jau nu pa muti šoreiz nedabūs. Dziesmas beigās uz skatuves tiek spļauti Rammstein cienīgi uguņi, radot draudus dzīvībai, jo grēka izcelšanās gadījumā mēs ātri vien sadegtu elles liesmās un būtu spiesti lūkoties, kādā ķermenī pavadīt nākamo dzīvi.
Čigānu disko apvienība Musiqq skatītājus informē par to, ka Andris Ērglis ir vīrietis, un šis dziedātājs to tikai apstiprina, pusi savas dziesmas maskulīni un drošsirdīgi gaisā tirinot vienu roku. Grupa Astro`n`out dročī paši par savu ambietu, un to novērtē Ingus Ulmanis, kurš paziņo jaunajai māmiņai Mārai Upmanei – Holšteinai, ka viņa ir kā liels zilonis.
No teātra izlīdis arī Dzelzs vilka bundzinieks Mārcītis , kurš klausītājam piedāvā vakara šķībāko dziedājumu kopā ar meiteni, kas tērpusies Apvienotās Karalistes treniņtērpā. Pēcāk par šo izgājienu viņš tik izslēgts no grupas „Dzelzs vilks” vai arī izslēgts vispār.
Musiqq dziesmas laikā skatītāju zālē izvirst ekstāzes vulkāns, un, kamēr sajūsmas lava veļas pāri galvām, šķiet, sāk drupt ne tikai Lemberga gudrības zobs, bet arī tribīnes. Abi laucinieki veikuši apvērsumu latviešu gramatikā, katru „m” trīskārt pagarinot. Kopš Musiqq laikiem vārds „mamma” jāraksta kā „mmammmmmma”. Filologi savu atklājumu prezentē sarkanā prikidā, kuru pasākuma vadītāji nekavējas salīdzināt ar kaut ko pavisam negaidītu – sārtām puķēm!
Trešdaļu starpbrīža pavadām, mēģinot loterijā vinnēt iespēju tikt ārā no zāles, lai nokļūtu pie bāra, kur baltvīns tiek ieliets nevis kristāla glāzēs, bet gan plastmasas pudelēs. Laicīgi atgriezāmies zālē, lai uzzinātu, ka vairākiem cilvēkiem ir tik lielas pakaļas, ka ar tām dabūjam pa galvu, kaut arī bijām mierīgi apsēdušās savās vietās, kamēr jūs palikāt savās.
Otro cēlienu atklāj Ivo Fomins ar dziesmu, kurā figurē atskaņas „kājām – gājām - mājām”. To viņš atkārto divdesmit piecas reizes, bet viņa sieva tikmēr kaislīgi un jautri lūr telefonā. Kaut arī Debesu Durovas mēģināja nopizģīt no Fomina liekšanos ceļos, tomēr Ivo pierāda, ka viņš ir īstens jomas lietpratējs un viņam nebūtu nekādu problēmu uz ceļiem dzīvot, kamēr citi, kājās stāvot, mirtu.
Operdīva Sonora Vaice kopā ar Tenoru Ķirsī pēc ilgām diskusijām nonākuši pie idejas dibināt Pussy duetu, lai izpildītu hita cienīgu āriju ar liriku „Ņau, ņau, ņau”. Aiša kopš izgāšanās Eirovīzijas finālā uz skatuves netīro veļu mazgāt ir pārtraukusi. Tā vietā pasākusi piedziedājumos kliegt. Silti iesakām mest kaunu pie malas un vēl pāris reižu piestaigāt pie vokālā pedagoga brīžos, kad viņš nav aizņemts, skolojot Mārcīti no grupas Ryga. Tikmēr pēkšņi pamanām, ka fotogrāfa pienākumus zālē pilda aizdomīgi veselības ministram Guntim Belēvičam līdzīgs tips. Varbūt viņš fotografē ar rentgenstariem, cenšoties gūt plašāku ieskatu Latvijas iedzīvotāju veselības strāvoklī? Par rentgena attēlu tuvāk cilvēkam būt nav iespējams, tāpēc uz skatuves kāpj Ingus Guntis Kārlis Ulmanis, lai izpildītu 1956. gadā radīto folkroka stūrakmeni „Tuvu, tuvu tuvāk vēl, ko vēl var vēlēties? Vēl var vēlēties tādu fotoaparātu kā Guntim Belēvičam”.
Īstas rokdziesmas dvēsele neapšaubāmi ir ģitāras solo partija, kas salipināta kopā no nejauši atrastām skaņu daļām un tiek izpildīta ar sāpju pilnu rožu, no kuras asaras notraukt metas grupas solists, grūvīgi tirinoties. Arī šādu dziesmu šajā vakarā netrūka, un visas šī solo partijas uz saviem pleciem iznesa neviens cits kā virtuozais Armands Alksnis-Jaunalksnis. Konkursu noslēdz dons Artūrs Šingigejs, kura dziesmas melodija kā parasti lieliski izceļ dzejnieka Inga Bērziņa daudzslāņaino liriku. Dziesmas beigās viņš klēpī ieceļ mazu meiteni no zāles, atklājot skatītājiem, kā izskatās, kad piedzimst bērns.
Vislabāko vakara priekšnesumu, protams, sagādāja uzgriežamā vista Aivars Lembergs, kurš ātri norepoja, kas Ventspilī ir paveikts, par svarīgāko notikumu atzīstot sava gudrības zoba izraušanu. Otrais labākais priekšnesums izdevās Rīgas Doma zēnu korim, kas izpizģīja Pink Floyd ziņģi „Another Brick in the Wall”. Blondais puisītis otrajā rindā izskatījās tā, ka varētu sadot pa muti visai Bauskai, Normundu Rutuli ieskaitot. Tā kā tā ir rokmūzika, kalbasīja pat AK mīļotais Sandis Vanzovičs.
Tā kā Ventspils ir pilsēta ar rītdienu, ticam, ka tieši rītdien tiks uzsākta linča tiesa par Lemberga hercogistes simbolu zaimošanu – ar neskaitāmiem Ventspils papīra karodziņiem tika izrotātas atkritumu urnas, bet nelaimīgākie karogi tik sapluinīti un nomesti zem ļaužu kājām, lai tur sagaidītu savu nāvi. Konkurss noslēdzas ar loģikas paraugstundu, vadītājiem paziņojot, ka tad, kad tiks nosaukts 4. vietas ieguvējs, skatītāju apziņai atklāsies vēl neapjausti horizonti. Proti, būs zināms pirmais trijnieks!
Pirmoreiz dzīvē netikām uz banketu, bet, izrādās, bēgot no lāča, ieskrējām drošā aliņā, jo ēdiens nožēlojamā kārtā esot beidzies jau pēc 40 minūtēm. Gan jau dzērieni vispār par savu naudu bija jāpērk. Baigā jau nu balle! Tāpēc tā vietā, lai postotu rentgenfotkas ar Rutuli un Šingigeju, pastāstīsim par citiem apmeklētājiem, kuri arī netika nogaršot tās pāris Lemberga atmestās desmaizes. Vispār tās desmaizes viņš pats būtu apēdis, ja ar zobiem viss būtu kārtībā.
Pārsvarā banketā bija sapucējušies pāķi. Tradicionālās meitenes vasaras kleitiņās, kuras, lai sasildītos, ir spiestas visu laiku iet ārā pīpēt, kā arī dāmas kostīmos, kas klasificētos kā smart casual, ja vien nebūtu klāti ar raibām puķēm. Absolūtu modes teroristu atzinību izpelnījās kungs spīdīgā zīmola Jack Daniels pogājamajā kreklā, kas rotāts ar krustu, par kādu lielāki redzēti tikai Lietuvas Krusta kalnā. Kungs bija apveltīts arī ar lieliskām manierēm, laukā uzrunājot dāmas ar komplimentu: „Iedod paturēt savu cigareti!”.
Nobeigumā vēlamies uzbraukt Ventspilij, jo gulējām viesnīcā bez apkures un arī internets noplīsa, kā rezultātā texxxtu publicēt varējām tikai šodien. Arī gaiss tur ir hujovijs, jo, atbraucot mājās, no sejas varēja nokasīt melnus putekļus.
Par atbalstu sakām paldies labvēlim, kurš publiski nevēlējās atklāt savu identitāti, bet nodrošināja mūs ar pasākuma ielūgumiem, viesnīcu, vakariņām, brokastīm un mājupceļu.
AK un EK atpūšas pēc lielkoncerta
Ievainots karodziņš
EK pie musora, kas rotāts ar Ventpils karodziņiem
15 komentāri | Komentēt