Es jau kad teicu, ka Fransuā Olāna plāns ieviest 75% ienākumu nodokli miljonāriem Francijā nebūs nekāds veiksmes stāsts! Tā netālu no Francijas robežas Beļģijā izveidojies francūžu miljonāru ciematiņš, kurā kādu laiku šeptēja arī raksta galvenais varonis, bet tad viņš uzzināja, ka Krievijā ienākumu nodoklis ir tikai 13%, kā arī to, ka tā ir lieliskākā demokrātija pasaulē, un likumsakarīgi teica ardievas Beļģijai un sāka uzņemt piedzīvojumu filmu par nodokļu bēgļiem. Es nevarēju par to nerakstīt, jo zinu, ka Normunds Naumanis jau tur roku uz "retweet" pogas. Ja Jānis Pāvils Otrais vēl būtu dzīvs, viņš arī izlasītu šo texxxtu, jo reiz šo miljonāru salīdzinājis ar Svēto Augustīnu. Man gan viņš pēc purna atgādina Karlsonu, kas pārdevis propeleri.

17 motocikla avāriju, ietriekšanās ar savu privāto ļoteni lielā boingā, sēdēšana ķurķī par alkohola zagšanu, dalība grupveida izvarošanā 9 gadu vecumā, 6 vīna pudeles dienā - tas viss tomēr ir atstājis sekas. Jā, uzminējāt - stāsts būs par Žerāru Depardjē, kurš ir tā aizplītējies, ka nolēmis ne tikai vienkārši mest, bet pie viena arī mest plinti un Francijas pilsonību krūmos, un turpmāko dzīvi pavadīt, spēlējoties ar graņonkām un matrjoškām. Ir arī otrs variants - viņš ir nevis aizplītējies, bet gan pēc krievu filmas "Rasputin" uzņemšanas pērnajā gadā vienkārši nav spējis iziet no lomas. Tā kā viņš ir izdomājis, ka Krievija ir labākā valsts pasaulē, kurā valda diža demokrātija, un Depardjē Krievijā ir ļoti populārs, jo piedalījies vairākās kečupa reklāmās un franču filmas bija apmēram vienīgās ārzemju filmas Padomijā, ir tikai loģiski, ka viņš turpmāk brokastīs ēdīs nevis kruasānus ar sarkanvīnu, bet gan prjaņikus ar šnabi. Tā Putins ar Depardjē satikās Sočos, kur slavenais aktieris un biznesmenis ietērpās krievu tautastērpā, saņēma savu jauno Žerāra Ksavjeroviča Krievijas pasi, nobučoja Putinu, sameklēja labus krūmus, kuros izmest to Francijas pasi un, protams, šo notikumu nosvinēja, stūķējot māgā kaviāru un pierodot pie šņabja. "Es arī tūliņ pat iemācīšos krievu valodu!" pēc otrās pudeles solījis Depardjē. Pēc trešās jau viņš kliedza, lai sauc viņu par Žeņu, bļaģ. Tā Žeņa un Vladimirs ir labi draugi - Žeņa lielās, ka viņa draugs ir viens no pasaules ietekmīgākajiem politiķiem, Vovans var dižoties par to, ka viņa dzimenē dzejolīšus deklamēs Francijas slavenākais aktieris.

Tā kā Sočos Žeņu lidostā sagaidīja beibes ar pienīgām krūtīm tautastērpos, kas dziedāja kaut kādu tur tautisko sviestu, tad Depardjē pagaidām ir sajūsmā par savu rožaino nākotni mazliet uz austrumiem no Maskavas, un viņam jau ir daudzi plāni. Pirmkārt, jau minētā krievu valodas mācīšanās. Otrkārt, Vladmirs Putins piedāvājis Žeņam kļūt par Sibīrijas kultūras ministru. Šitais vispār būtu kruta, jo tad viņš varbūt atbrauktu uz "Jauno vilni" patusēt ar Žanetu Jaunzemi - Grendi. Vēl krutāk būtu Rembo iecelt par aizsardzības ministru - tā Krievija iekarotu visu pasauli. Latvieši pisās gadu, lai Zatleram sameklētu kārtīgu dzīvokli, bet Depardjē jau dabūjis kaut kādu luksiņu ar eiroremontu tajā sīkajā pilsētā uz austrumiem no Maskavas. Ušakovs ir pierādījis, ka krieviem jau patīk tie mincīši, tāpēc par valsts naudu Žeņam uzsaukti arī divi kaķēni. Nu, un drīz sāksies tās lietas, ko dara, kad sāk sirgt ar vecuma plānprātību (ok, laikam ir sākušās). Piemēram, viņš varētu iestāties Maskavas universitātē, kur savā maģistra darbā krievu filoloģijā viņš atklātu, ka vārds "laime" cēlies no vārda "nauda". Un, tā kā Krievija ir dižas demokrātijas zeme, kurā pret cietumniekiem izturas ar vislielāko iejūtību un rūpību, viņš regulāri brauks ciemos pie Pussy Riot beibēm, lai cietumā uzvestu pašsacerētas jautras ludziņas. Un pieņems skatuves pseidonīmu Tolstij Medveģ. Tad Krievijas pilsonību pieņems arī Bridžita Bordo, kurai Francija ir izbesījusi nodokļu dēļ, bet gan tāpēc, ka tur neārstē 2 ar tuberkulozi slimus ziloņus (viņa tiešām plāno tā darīt).

Vispār Tolstij Medveģ gājiens ir absolūti loģisks, bet ir dažas lietas, ko viņš vēl nezina. Viņš domāja, ka varēs vienā laidā dzert šņabi, bļitkot, lasīt Puškinu un dejot pie Pussy Riot un Viktora Coja. To viņš varēs, protams, varēs, par to es viņu apskaužu, bet mana skaudība nav ne uz pusi tik liela kā žēlums pret viņu. Kāpēc žēlums? Nu kā - Putins ir krievs, krieviem besī čečeni, bet Čečenijas prezidenta Ramzana Kadirova dzimenē, piemēram, bija Žans Klods Van Damme UN Maiks Taisons. Līdz ar Žeņas ierašanos Krievijā, čečenu-krievu konflikts ir sasniedzis jaunu līmeni - vairs nekādu bezpriģela teroru, turpmāk to, kurš ir labāks, noteiks slavenību cīņas. Un es ieteiktu Depardjē jau tagad ielikt asti kājstarpē un mukt, jo, pirmkārt, viņš nekad nav bijis baigais kauslis, otrkārt, arī baigam kauslim cīnīties pret Van Dammi UN Taisonu būtu grūti. Tolstij Medveģ jau visa dzīve ir viens kino, tāpēc viņš domā, ka cīņā pret čečeniem (Van Dammi un Taisonu) piedalīsies arī Dolfs Lundgrēns, kurš katrā otrajā filmā ir krievs, kurš visiem dod rīklē. Lundgrēns, protams, vispār nezina neko par šito, tāpēc Taisons nokodīs Depardjē ausi un aizsūtīs to tai pašai maukai, kurai pirms 124 gadiem Van Gogs iedeva savu tikko nogriezto ausi, jo viņa kolekcionē ausis (es gan sūtītu Dolfam Lundgrēnam, jo filmā "Universal Soldier" viņš no nogrieztām ausīm taisīja krellītes, bet ok - nemācīšu Taisonam, kā dzīvot). Van Damme vienkārši ar kāju ievilks vienreiz pa Depardjē galvu, līdz ar to Čečenija būs okupējusi Krieviju. Bet tas nekas - es tāpat mīlu Žerāru Depardjē.

Pagājušās nedēļas beigās Texxxti savu kolēģi Daci Jaunupi Bargo nosūtīja komandējumā uz Parīzi, lai viņa parupētos par to, lai par Francijas prezidentu mūžīgi mūžos paliktu Nikolā Sarkozī. Dace, Tu esi atlaista!
Pirmdienas rītā pamodos un no manis bija izrauts gabals – Nikolā Sarkozī pakāsis prezidenta vēlēšanās. Kāpēc vispār kādu latvieti lai pistu Francijā notiekošais? Redz, Wikipedia (nejaukt ar Asanža kantori Wikileaks) vēsta, ka Latvija ir kaut kādā franciski runājošo valstu apvienībā, un mums – frankofoniem – jāturas kopā!
Nikolā Sarkozī bija samērā prikolīgs prezidents – pirmkārt, viņš bija sīks, otrkārt, valkāja augstpapēžu kurpes, jo bija sīks, treškārt viņam bija trīs prikolīgi dēli (viens wannabe politiķis, viens wannabe dīdžejs, viens apmētā žurnālistus ar tomātiem un mācījās ar mani vienā kursā), ceturtkārt, viņa un Karlas Bruni meita Džūlija esot tikai sprīdi gara, piektkārt, Sarkozī mīļuprāt visus sūtījis dirst, ja vien bijusi tāda vajadzība. Šo informāciju ievācu šī gada pavasarī, kad piedalījos Nikolā Sarkozī nometnē, kurā runājām franciski, klausījāmies Sarkozī un Bruni dziesmas, kā arī katru rītu ēdām kruasānus un valkājām beretes.

Kaut arī daži mediji brēc, ka Sarkozī pārliecinoši kāsis (nejaukt ar „Sarkozī pārliecinošais kāsis”), nevēlos tam īsti piekrist, jo īstenais vēlēšanu uzvarētājs un tātad jaunais prezis savācis 51% balsu. Pārliecinoši? Tas, kā latvieši nobalsoja pret otru valsts valodu, lūk, tas bija pārliecinoši! Bet piecdesmit viens procents - tas ir tikpat pārliecinoši kā jebkura Valda Zatlera uzruna tautai.

Jau pirmajā rindkopā iespējams noprast, ka, kaut arī Sarkozī ir sīks lops, man viņš patīk. Bet kas īsti ir Fransuā Olands? Fransuā Olanda māte bijusi sociālā darbiniece, tēvs – otolaringologs. Abi vecāki bijuši visai patriotiski noskaņoti, jo citādi savam francūžu sīkaļam nebūtu devuši vārdu, kas tiešām liecina par to, ka viņš ir francūzis, nevis krievs, serbs vai latvietis. Taču neuzticību raisa viņa uzvārds – latviski tas izskatās vēl okei, bet, piemēram, franciski to raksta kā „Hollande”. Tas ir normāli? Es te vienīgā saredzu klaju okupāciju? Tā kā uztraucos, ka šis marazms novedīs pie tā, ka Francijā aizliegs kruasānus un tā vietā ievedīs tās stulbās Holandes maizes, kas ir tik mīkstas, ka vienā ausī var sabāzt piecas šķēles, sazinājos ar līderi informācijā - Latvijas Radio žurnālistu Tāli Eipuru. Tā kā viņš vienmēr zina pastāstīt, kurš ir gejs, tad vaicāju viņam par kruasānu nākotni. Viņš nekavējoties sazinājās ar korespondenti Francijā, kas sacīja: „Nothing is gonna be banned, I think...” Google Translate darbinieki to tulko kā: „Nekas nav gonna var tikt aizliegta, es domāju…” Domāju, ka mums jābūt uzmanīgiem.

Fransuā Olands ir sociālists, tāpēc turpmāk texxxtā saukšu viņu par Francijas Ušakov. Politiķis un basketbola fans Edgars Jaunups iet pat tālāk un nosauc Olandu par „meli vai komunistu”.
Francijas Ušakov politikā iesaistījies jau pirms simt gadiem un jau simt gadu pinas gar kājām visādiem prezidentu kandidātiem kā tāda vārpata, tātad viņš nav tā kā Zatlers, Bērziņš vai Vīķe – Freiberga, kas uzpeldējuši minūti pirms vēlēšanām, tātad viņš ir nevis vienkārši sociālists, bet gan vecs sociālists.

Vecs sociālists ir cilvēks, kas jaunībā uzvedies kā Robins Huds, bet tagad (Olands dzimis 1954.gadā) ļečī par to, ka bagātniekiem jāmaksā lielāki nodokļi. Šķiet, žurnālists, bet vairāk gan anarhists Didzis Melbiksis tviterī sajūsminājies par Francijas Ušakov ideju par 75% lieliem nodokļiem tiem ļaudīm, kuru ienākumi pārsniedz miljonu. Visādas progresīvā nodokļa idejas ir diskutējamas, bet 75% - tie ir slima suņa murgi, kas būtu liekami viena plauktā ar tādām idejām kā „bagātnieku bērniem aizliegt izglītību” vai „par katru nopelnīto miljonu nocirst pirkstu”.

Francijas Ušakov grib dabūt prom no Afganistānas francūžu karavīrus, izveidot 60 000 darbavietu skolotājiem (šito es neierubīju), samazināt kodolenerģijas īpatsvaru Francijā (par labu vējiem, saulēm un tml.), samazināt pensionēšanās vecumu no 62 gadiem uz 60, kā arī atļaut viendzimuma laulības. Par pēdējo man bija pārliecība, kad klausījos Olanda uzvaras runu Parīzes Doma laukumā – tajā viņš sacīja, ka jūtot praida emocijas. Kopš pērn apmeklēju praidu Amsterdamā, šķiet, arī es atpazīstu praida emocijas.

Sava svētku runā Francijas Ušakov protas, un Seram Nikolajam Pozikovam Sarkozī pasakās par sāncensību, kaut arī priekšvēlēšanu laikā abi lekušies kā tādi gaiļi un viens otru saukājuši par meļiem un idiotiem. Kas svarīgi – Sers Nikolajs Puzikovs Eltons Džons Sarkozī norādījis, ka Olanda ekonomiska programma ir tāds sviests, ka pēc viņa ievēlēšanas Francijas ekonomika pilnīga tūtā saies 2 dienu laikā. Šķiet, pienācis laiks…Turklāt Angelei Merkelei – Eiropas bagātākajai vecenei – patika Sarkozī, bet nepatīk Olands, tāpēc dabūt iknedēļas kabatsnaudu no tas knauzerienes būs grūti.

Olands sava triumfa runā norāda, ka ikviena francūža sapnis esot progress. Te nu viņš iebrauc pilnīgās auzās, jo to zina i liels, i mazs, ka katra francūža sapnis ir nenoraut aknu cirozi no pārmērīgas vīna lakšanas (latviski to sauc par malkošanu) un redzēt pliku Karlu Bruni.

Uzrunas laikā atklājas, ka Olandam ne prātā nenak pildīt savus solījumus, kurus es esmu aprakstījusi pāris rindkopas augstāk, jo te pēkšņi viņš paziņo, ka viņa galvenie mērķi būs Justice un tas, lai jaunatne varētu izdarīties pa divi deviņi. Es ieteiktu konsultēties ar Silvio Berluskoni par to, kā ar jaunatni izdarīties pa divi deviņi. Savukārt Justice mērķis mani tiešām uzrunā, jo vēl aizvien ar sāpēm sirdī atceros, kā pirms kādiem 4 gadiem kādā Beļģijas festivālā gribēju, bet neredzēju francūžu grupu Justice, jo tur savilkās tik daudz cilvēku ar baltiem krustiem, ka man tur nebija iespējas tikt. Francijas Ušakov saprot, ka šādas lietas paliek atmiņa tik ilgi kā pirmā mīlestība vai pēdējais orgasms, tāpēc nolēmis parūpēties par to, lai turpmāko gadu laikā ikvienam būtu iespēja redzēt Justice. Vēlreiz urrā!

Rokoties Olanda biogrāfijā, atklājas, ka viņš arī bijis kaut kādas pilsēteles mērs, tāpēc mans salīdzinājums ar Ušakov ir absolūti precīzs un pravietisks. Diemžel Rīgas mērs un sportists Nil Ušakov nevēlējās ar mani dalīties savā viedoklī par sava līdzinieka panākumiem Francijā, savukārt gan politikas pētniece Anete Konste, gan kultūras ministre ŽJG, uzzinot par šiem jaunumiem, saslimušas, tāpēc varu vien dalīties ar Rīgas Franču liceja absolventes un gleznotājas Agneses Loginas viedokli: „Man ļoti patīk tas, ka Sarkozī vairs nav pie varas, jo, lai arī viņa sieva ir glīta un ieraksta foršus albumiņus, kā arī pozē kaila, nu, Sarkozī ir īss lohs.”

Arī Texxxti pievienojas Krievijas caram Vladimiram Putinam un ir nosūtījuši savu apsveikumu jaunajam Francijas prezidentam, kā arī notu, kurā liek pa punktiem izskaidrot sava uzvārda saistību ar Nīderlandi. De vivre ne France!