Mūsu redakcijai ļoti patīk uz svarīgiem notikumiem reaģēt vai nu pirms tie vispār ir notikuši, vai arī tad, kad visi par tiem ir jau gandrīz aizmirsuši. Tāda ir neatkarīgo mediju priekšrocība - reaģēt, kad patīk, un rakstus iesniegt, kad patīk. Diemžēl ir lietas, kas mūs tomēr tur kaut kādos rāmjos (lasi - ne tikai dzert, bet arī rakstīt): bosene, kas spēj bārties pat virtuāli, un, protams, mūsu dārgie lasītāji, kuri par tādiem atzīstas esam visneiedomājamākajās vietās un dienas stundās. Šī ir īpaša nakts - ne tikai ar to, ka jāpārgriež pulkstentiņš, bet arī ar to, ka šonedēļ (ir jau sestdienas nakts!) ne reizi neesmu piedzērusies. Tāpēc atzīšos, ka esmu nīgra un piekasīga, nevis rāma, rāma kā panorāma. Tas bija ievads.
Kādā agrā 21. oktobra pēcpusdienā portālā draugiem.lv saņēmu, lūk, šādu vēstuli: "klau, visi baigi cepas par interviju ar iespejamo kulturas ministri gremdi vai gremzi vai kaut ka taa. nesaprotu, ko var dirst - vinja tachu ir fondaa "viegli", tur visi baigie teatri gajeji un bibliotekas sedetaji. vislabak patik normunda naumanja reakcija uz sho interviju. varbut gribi uzrakstiti texxxtu?" Domāju, ka man nav jāpaskaidro, kurš kaut ko tādu ir spējīgs uzrakstīt, bet es, protams, nekavējoties piekritu. Žaneta Jaunzeme-Grende (turpmāk tekstā - ZRP) nu pilnīgi oficiāli ir kļuvusi par Latvijas Republikas kultūras ministri, tāpēc šis būs tas gadījums, kad uz notikumiem atskatīsimies ar pieklājīgu nokavēšanos.
15 minūšu garā intervijā Latvijas Radio sākas ar satraucošu iepazīstināšanu - atnākusi Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja. Man vienīgajai likās, ka kameras ir tikai cietumā un ledusskapī? Izrādās, nē! Līdz šim vispār biju pārliecināta, ka ZRP ir muzikālās apvienības "Fonds viegli" bekvokāliste un tamburīniste, taču izrādās, ka tas tikai tāds blakus projektiņš. "Fonds viegli" jau latviešiem ir tāds īpašs stāsts - tas ir kaut kas tik labs un sirsnīgs, bet reizē iemantojis pamatīgu opozīciju starp Latvijas inteliģences pārstāvjiem. Pilnīgi skaidrs ir tas, ka ZRP ļoti patīk pa reizei izrausties no savas kameras, lai beidzot nodotos muzicēšanai. Uz skatuves viņa tika pamanīta, un nu kļuvusi par latviešu tautas kultūras galveno saturētāju. Protams, tas viss nācis strauji un negaidīti, tāpēc ZRP mulsi atzīstas, ka viņu pašu tas tiešām pārsteidz.
"Nebiju domājusi, nebiju plānojusi," tā ZRP komentē savas sajūtas pirms lēmuma pieņemšanas kandidēt par kultūras ministri, taču visādi "cienījami kultūras darboņi" viņai bez mitas zvanījās, sūtīja īsziņas, rakstīja skypā, pie durvīm, vēstulēs, komentēja galerijās - DARI TO. Tā nu ZRP nolika savas vieglās dienas un tamburīnu, lai dotos iekšā šajā sev nemaz ne tik svešajā svērā - pēdējos 7 gadus mūziķe bijusi "dziļi iekšā" kultūrā, un it sevišķi te runa ir par pēdējiem diviem gadiem kopā ar apvienību "Fonds viegli". Šajos gados līdz ar Imanta Ziedoņa topošā muzeja maketu Murjāņos izstrādāts arī digitāls disks, kā mācīties epifānijas, Ziedoni, Raini, Aspaziju un vēl šo to. Varbūt esmu piekasīga, taču "mācīties" epifānijas kā reiz būtu pats pēdējais, ko darīt. Epifānijas vajag vienkārši lasīt, ja nu nav spiedīga vēlme iemācīties tās visas no galvas.
Līdz ar epifāniju mācību disku iesākas garš stāstījums par to, ka "es esmu bijusi" un "es esmu strādājusi", kas izklausās pēc attaisnošanās "tikai te nepadomājiet, ka man nav nekāda sakara ar kultūru". Aizsteidzoties laikam pa priekšu, varu informēt, ka šāds stāstījums vēlreiz atkārtosies intervijas beigu daļā. Viena no tām lietām, kur ZRP bijusi "dziļi iekšā", ir jaunā bibliotēka, kuras sakarā ZRP sajūsmināti izsaucas, ka beidzot vajag sākt domāt par tās saturu. Ko? Mums visu šo gadu laikā vēl nav izdomāts, ko tajā lielajā biblenē vispār likt iekšā? Tikpat sajūsmināti tiek pasniegts Francijas Nacionālās bibliotēkas piemērs, pie kuras cilvēki stāvot garā rindā. Ko? Mums būs tik milzīga biblene, lai mēs pie tās stāvētu rindā? Tad ZRP iepazīstina klausītāju ar vīziju par bibleni, par kuru cilvēki teiks: "Es brīvdienās iešu uz bibliotēku, jo tur ir pasākumi, modernas tehnoloģijas, koncerti...". Līdz ar to man ir skaidrs, ka bibliotēkas saturā grāmatu nebūs vispār. Labākajā gadījumā daži digitāli diski par to, kā mācīties gramāmatas.
Protams, mūsu jaunā ministre ievēro tradicionālās valodas pieklājības normas, sakot "kad" vārda "ka" vietā un to, ka "runa iet", bet to es vēl varu pārdzīvot, nevajag taču no cilvēkiem gaidīt neiespējamo. Taču tas, ka vārds "identitāte" 15 minūšu garās sarunas laikā tiek piesaukts vismaz reizes piecas, mani gan nedaudz kaitina (Normundu Naumani turpretim kaitina vārds "varbūtās"). Man liekas, ka latvieši izslimo pamatīgu identitātes krīzi, tāpēc vismaz pagaidām uz to noteikti neko nevajadzētu balstīt, jo tas vienkārši apgāzīsies kā piedzēries cilvēks bārā. Padomājiet paši - liela daļa ir gatavi paziņot, ka viņiem te "viss besī" un jābrauc vien prom, bet lidmašīnā ar asarām acīs kolektīvi uzdziedāt "Pūt, vējiņi". Kur te identitāte? Tikko iedomājos, ka ir divas lietas, par kurām man čista nepatīk runāt - aizbraucēji un integrācija.
Labi, atgriezīšos pie ZRP - aizmirsu pateikt, ka viņa ir "Visu Latvijai/TB/LNNK" partijas biedre, kas parlamentā nekandidēja. Tagad mūziķe 7 mēnešus atpūtās (tiesa, ne jau tikai sauļojās un gulēja pludmalē, jo bez tā, ka bija dziedātāja, arī "nodibināja dažas kompānijas"), un ir gatava kalpot latviešu tautai un kultūrai jeb piesaistīt abu minēto savienībai "visādus sponsorus un mecenātismus". Bez Imanta Ziedoņa ZRP sarunā, cik atceros, piesauc tikai vienu personu, ko nosauc par "Nacionālā orķestra diriģentu direktoru, kas nav latvietis, bet ir ārzemnieks", kas, šķiet, alias varētu būt Nacionālā simfoniskā orķestra diriģents Karels Marks Šišons. Tā kā esmu piekasīga, gribētu izcelt vienu no kultūras ministres noslēdzošajiem teikumiem "vārdā "sadarbībā" ir viss atslēgas vārds", un novēlu jums, lasītāji, to iegaumēt uz visiem laikiem. Ikreiz, kad jūtat, ka slīdat nost no izraudzītā dzīves ceļa, klusi atkārtojiet pie sevis - vārdā sadarbībā ir viss atslēgas vārds, vārdā sadarbībā ir viss atslēgas vārds, vārdā sadarbībā ir viss atslēgas vārds utt.
Sarunas beigās ministre gan atklāj, ka daudz labprātāk nodarbotos ar biznesu, bet - kā ir, tā lai būtu. Tāds žēls nobeigums, ka kādam jānoliek savas vieglās dienas, lai kalpotu tautai, bet, kā norāda pati ministre, "Cilvēks domā, Dievs dara", tāpēc man atliek tikai novēlēt: "Mazā, Dievs Tevi mīl."
Kādā agrā 21. oktobra pēcpusdienā portālā draugiem.lv saņēmu, lūk, šādu vēstuli: "klau, visi baigi cepas par interviju ar iespejamo kulturas ministri gremdi vai gremzi vai kaut ka taa. nesaprotu, ko var dirst - vinja tachu ir fondaa "viegli", tur visi baigie teatri gajeji un bibliotekas sedetaji. vislabak patik normunda naumanja reakcija uz sho interviju. varbut gribi uzrakstiti texxxtu?" Domāju, ka man nav jāpaskaidro, kurš kaut ko tādu ir spējīgs uzrakstīt, bet es, protams, nekavējoties piekritu. Žaneta Jaunzeme-Grende (turpmāk tekstā - ZRP) nu pilnīgi oficiāli ir kļuvusi par Latvijas Republikas kultūras ministri, tāpēc šis būs tas gadījums, kad uz notikumiem atskatīsimies ar pieklājīgu nokavēšanos.
15 minūšu garā intervijā Latvijas Radio sākas ar satraucošu iepazīstināšanu - atnākusi Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja. Man vienīgajai likās, ka kameras ir tikai cietumā un ledusskapī? Izrādās, nē! Līdz šim vispār biju pārliecināta, ka ZRP ir muzikālās apvienības "Fonds viegli" bekvokāliste un tamburīniste, taču izrādās, ka tas tikai tāds blakus projektiņš. "Fonds viegli" jau latviešiem ir tāds īpašs stāsts - tas ir kaut kas tik labs un sirsnīgs, bet reizē iemantojis pamatīgu opozīciju starp Latvijas inteliģences pārstāvjiem. Pilnīgi skaidrs ir tas, ka ZRP ļoti patīk pa reizei izrausties no savas kameras, lai beidzot nodotos muzicēšanai. Uz skatuves viņa tika pamanīta, un nu kļuvusi par latviešu tautas kultūras galveno saturētāju. Protams, tas viss nācis strauji un negaidīti, tāpēc ZRP mulsi atzīstas, ka viņu pašu tas tiešām pārsteidz.
"Nebiju domājusi, nebiju plānojusi," tā ZRP komentē savas sajūtas pirms lēmuma pieņemšanas kandidēt par kultūras ministri, taču visādi "cienījami kultūras darboņi" viņai bez mitas zvanījās, sūtīja īsziņas, rakstīja skypā, pie durvīm, vēstulēs, komentēja galerijās - DARI TO. Tā nu ZRP nolika savas vieglās dienas un tamburīnu, lai dotos iekšā šajā sev nemaz ne tik svešajā svērā - pēdējos 7 gadus mūziķe bijusi "dziļi iekšā" kultūrā, un it sevišķi te runa ir par pēdējiem diviem gadiem kopā ar apvienību "Fonds viegli". Šajos gados līdz ar Imanta Ziedoņa topošā muzeja maketu Murjāņos izstrādāts arī digitāls disks, kā mācīties epifānijas, Ziedoni, Raini, Aspaziju un vēl šo to. Varbūt esmu piekasīga, taču "mācīties" epifānijas kā reiz būtu pats pēdējais, ko darīt. Epifānijas vajag vienkārši lasīt, ja nu nav spiedīga vēlme iemācīties tās visas no galvas.
Līdz ar epifāniju mācību disku iesākas garš stāstījums par to, ka "es esmu bijusi" un "es esmu strādājusi", kas izklausās pēc attaisnošanās "tikai te nepadomājiet, ka man nav nekāda sakara ar kultūru". Aizsteidzoties laikam pa priekšu, varu informēt, ka šāds stāstījums vēlreiz atkārtosies intervijas beigu daļā. Viena no tām lietām, kur ZRP bijusi "dziļi iekšā", ir jaunā bibliotēka, kuras sakarā ZRP sajūsmināti izsaucas, ka beidzot vajag sākt domāt par tās saturu. Ko? Mums visu šo gadu laikā vēl nav izdomāts, ko tajā lielajā biblenē vispār likt iekšā? Tikpat sajūsmināti tiek pasniegts Francijas Nacionālās bibliotēkas piemērs, pie kuras cilvēki stāvot garā rindā. Ko? Mums būs tik milzīga biblene, lai mēs pie tās stāvētu rindā? Tad ZRP iepazīstina klausītāju ar vīziju par bibleni, par kuru cilvēki teiks: "Es brīvdienās iešu uz bibliotēku, jo tur ir pasākumi, modernas tehnoloģijas, koncerti...". Līdz ar to man ir skaidrs, ka bibliotēkas saturā grāmatu nebūs vispār. Labākajā gadījumā daži digitāli diski par to, kā mācīties gramāmatas.
Protams, mūsu jaunā ministre ievēro tradicionālās valodas pieklājības normas, sakot "kad" vārda "ka" vietā un to, ka "runa iet", bet to es vēl varu pārdzīvot, nevajag taču no cilvēkiem gaidīt neiespējamo. Taču tas, ka vārds "identitāte" 15 minūšu garās sarunas laikā tiek piesaukts vismaz reizes piecas, mani gan nedaudz kaitina (Normundu Naumani turpretim kaitina vārds "varbūtās"). Man liekas, ka latvieši izslimo pamatīgu identitātes krīzi, tāpēc vismaz pagaidām uz to noteikti neko nevajadzētu balstīt, jo tas vienkārši apgāzīsies kā piedzēries cilvēks bārā. Padomājiet paši - liela daļa ir gatavi paziņot, ka viņiem te "viss besī" un jābrauc vien prom, bet lidmašīnā ar asarām acīs kolektīvi uzdziedāt "Pūt, vējiņi". Kur te identitāte? Tikko iedomājos, ka ir divas lietas, par kurām man čista nepatīk runāt - aizbraucēji un integrācija.
Labi, atgriezīšos pie ZRP - aizmirsu pateikt, ka viņa ir "Visu Latvijai/TB/LNNK" partijas biedre, kas parlamentā nekandidēja. Tagad mūziķe 7 mēnešus atpūtās (tiesa, ne jau tikai sauļojās un gulēja pludmalē, jo bez tā, ka bija dziedātāja, arī "nodibināja dažas kompānijas"), un ir gatava kalpot latviešu tautai un kultūrai jeb piesaistīt abu minēto savienībai "visādus sponsorus un mecenātismus". Bez Imanta Ziedoņa ZRP sarunā, cik atceros, piesauc tikai vienu personu, ko nosauc par "Nacionālā orķestra diriģentu direktoru, kas nav latvietis, bet ir ārzemnieks", kas, šķiet, alias varētu būt Nacionālā simfoniskā orķestra diriģents Karels Marks Šišons. Tā kā esmu piekasīga, gribētu izcelt vienu no kultūras ministres noslēdzošajiem teikumiem "vārdā "sadarbībā" ir viss atslēgas vārds", un novēlu jums, lasītāji, to iegaumēt uz visiem laikiem. Ikreiz, kad jūtat, ka slīdat nost no izraudzītā dzīves ceļa, klusi atkārtojiet pie sevis - vārdā sadarbībā ir viss atslēgas vārds, vārdā sadarbībā ir viss atslēgas vārds, vārdā sadarbībā ir viss atslēgas vārds utt.
Sarunas beigās ministre gan atklāj, ka daudz labprātāk nodarbotos ar biznesu, bet - kā ir, tā lai būtu. Tāds žēls nobeigums, ka kādam jānoliek savas vieglās dienas, lai kalpotu tautai, bet, kā norāda pati ministre, "Cilvēks domā, Dievs dara", tāpēc man atliek tikai novēlēt: "Mazā, Dievs Tevi mīl."
13 komentāri | Komentēt