Pa ausu galam esmu dzirdējusi baumiņas, ka Domburs grasās veidot televīzijas šovu “Kas notiek ar Žanetas tamburīnu?”. Anete “Līkcepure” Konste ierosināja man arī pārdomāt atbildi uz šo jautājumu, kā arī savas pārdomas pierakstīt. Konste pati šo mīklu risināt nevar, jo viņa par šo aktuālo sāpi zinot pārāk daudz. Tik daudz, ka par to rakstīt būtu tikpat aplami, cik aplami būtu, ja Šķēle pēkšņi debitētu literatūrā ar romānu “Kā tikt pie vekseļa”. Es tikmēr nezinu teju nekā, jo lokācijas dēļ esmu tālu no karstākajām Rīgas peripetijām un to izpratnes. Tāpēc – soli pa solim. Vispirms atveru ir.lv un izlasu Aivara Ozoliņa domrakstu “Kauč kāds koučings un kulturēlā ministre”. Kā jau noprotams pēc nosaukuma, tajā viņš ironiski izķengā ministres verbālo ortogrāfiju. Respektīvi, pieņirdz viņas runas kļūdas, jo, lai arī tās daudziem no mums ir lāsts, ministrei tomēr tā nepiedienas. Vārdusakot, ministre lielā sanāksmē ar nīgrām vislatvijas rakstniecēm, bohēmā norūdītiem dzejniekiem un citiem kultūras un mākslas aktīvistiem uzstājusies ar kaut kādu pašiedvesmas terapijas kursu, kas vecajiem ciniķiem nebūt nav bijis pa prātam. Nevar viņus vainot, ko lai saka.

Atveru apollo.lv un ierakstu meklētājā “Žaneta”. Tur izlasu, ka pagājušo piektdien viņa nolēmusi no darba atbrīvot savus padomniekus Intu Dālderi un Sarmīti Ēlērti. Tas atkal visiem besī un viņai “Panorāmā” tiekot jautāts – kamdēļ visiem tu besī? Žaneta saka, ka cilvēki tā izturas baiļu dēļ, taču bailes ir pārmaiņu pavadone, un pārmaiņas – tas ir cool. Man joprojām nav izkristalizējies savs privātais viedoklis attiecībā pret naciķu ministri, jo it kā visi mediji atklāti viņu mēdī un nicina, bet man vienmēr ir drusku žēl abižotos, tāpēc arī nesteidzos ar secinājumiem. Ieeju delfi.lv. Tur izlasu, ka padomnieku oficiālie atlaišanas iemesli ir domstarpības VKKF finansēšanā, taču Ints un Sarmīte it kā Žanetu neienīst un vēl labu, un izsaka žēlumu, ka viņa, lai arī labiem nodomiem nākusi, tomēr pārpratusi to, kas te īsti jādara. Nozares speciālistu virsvadone Nora Ikstena tikmēr paziņo, ka jūtot lielas bažas par ministres profesionalitāti. Lasītāju komentāros izlasu, ka Jaunzeme-Grende ir prasta bāba un kaut kāda učene, un tāda arī palikšot. Ak, Delfu komentāri ir kā tāds vecs mīļākais, kuru var neredzēt gadiem, bet, atkal satiekot, tūlīt pat arī atcerēties, kāpēc tieši ir gadiem neredzēts. Vismaz uz kaut ko šai dzīvē var paļauties, piekritīsiet taču.

Tvnet.lv rakstīts, ka Žaneta demisionēt neplāno, jo neraugoties uz kultūras darbinieku, inteliģences pārstāvju un pat valsts prezidenta skarbajiem izteikumiem, tomēr jūtoties apgāzta ar atbalstu. Vēstules, e-pasti, īsziņas, zvani – trūkst vēl tikai faksa sūtījumu un peidžera pīkstieni. Tātad var noprast, ka savs fanu klubiņš viņai ir, bet man ir aizdomas, ka šis atbalstītāju loks ir kaut kādi anonīmie alkoholiķi, jo kā lai citādi skaidro to, ka interneti par viņiem klusē. Respektīvi, savā līdzšinējā apgaitā man vēl nav izdevies uziet nekam pozitīvam attiecībā pret Žanci, tātad šie cilvēki vēlas palikt anonimitātes ēnā. Nav variantu – vai nu traki dzērāji, vai arī kaut kādi bagātnieki, kas par tādiem tikuši likuma neatzītos veidos. Nu, vai arī radinieki.

Diemžēl pētnieciskā žurnālistika par Žanetas reālajiem draudiem kultūrai dziļdomīgi klusē. Saprotu, ka viņas stiprās puses nav artikulācija un argumentēšana, bet par kompetenci tomēr skaļi neņemos spriest. Viņai pārmet komunikācijas trūkumu (kas gan atkal ir ironiski, jo viņai taču nāk tās simts īsziņas un e-pasti dienā), stulbus izteikumus un neadekvāto mīlestību pret fondu “Viegli”, taču ziņu portāli par kaut kādām pieļautām konkrētām lažām neko daudz nesaka. Nu, tur notriekusi miljonu, kas bijis paredzēts bāreņu prozas izdošanai. Es neapgalvoju, ka tādu nav vai tādi nevarētu būt, bet gan tikai to, ka par tādiem nekur neizlasīju. Tāpēc arī spriežu, ka visiem besī galvenokārt viņas reprezentēšanas iemaņas - sevis, kultūras, ministru kā tādu. Tiesa, ja, teiksim, Dombrovskis tagad kādā Saiemas sēdē paziņotu: ”Man nav nauda”, gan jau arī viņam prese pārmestu ģenitīva trūkumu, tomēr ap to nebūtu tāds hajs, jo viņš ir paspējis pierādīt par sevi arī šo to labu, kamēr Žancis ir pierādījis tikai savu C līmeni latviešu valodas centralizētajā eksāmenā. Un diemžēl mēs, latvieši, esam galējību cilvēki, un viduvējības starp līderiem mums gluži tāpat kā Janai Del Key dziedāt latviski – riebj, tāpēc no visas šitās C klases par pilnu ņemam tikai hepatītu.

Es laiku pa laikam iedomājos par Demakovu un to, kā viņa mīlēja Ozīrisā lūpas drusku apslacīt ar liķierīti, nomest uz letes piečuku un nonšalanti notīt makšķeri, no piecdesmit gramiem glāzītē atstājot četrdesmit piecus. Nezinu, kā viņa sapratās ar Ikstenu un cik godprātīgi lobēja kultūras cilvēkus valdošajā varā, tomēr, lai nu kas, bet hipsteru big mama viņa čista bija. Un hipsteri ir, nevis kulturāls rasisms, bet gan kultūras lāčplēši. Dzirdēju, ka viņai veselība ir galīgā tūtā šobrīd, tāpēc tiešām novēlu atveseļoties, un tad, kad jutīsies labāk, piezvanīt Žanetai un noorganizēt kaut kādu draudzeņu vakaru tematikā “Kā ir būt Kultūras ministrei”. Žancim jau patīk visi šitie self-help’i, bet hipsteriem vienmēr patīk citiem rādīt savus The Rolling Stones singlu bī-saidus un mācīt lietas. Mums atliek cerēt tikai uz to, ka šis meiteņu vakars notiks pirms Žaneta būs paspējusi kaut ko pa īstam salaist dēlī, ja tas vēl nav izdarīts. Vai arī vienkārši pohuj tās vecenes, vienkārši ieceļam šai tumšo zintņu amatā ministru uzvalciņus pieredzējušo Šleseru, jo kurš gan cits lidosta. Es gan nezinu, vai viņš VKKF piķi neiešņauktu savās nāsīs kā tādu labu kokaīnu, bet gan jau arī netērētu laiku mākslas aliansēm bezjēdzīgās sarunās un rakstiniekiem, kas sacītu, ka viņiem ir izstrādāta konkrēta stratēģija, neatbildētu ar: “Stratēģija? Ha, man gan ir burvju nūjiņa! Un skaipā nikneims saiemas_gendalfs.”