Vispār bosene Elīna Kolāte jau nākamajā dienā pēc Spēlmaņu nakts Tviterī man pavēlēja goņīt textu (iepriekš par šo pašu pasākumu rakstīja viņa - http://klab.lv/users/texti/13148.html), bet, tā kā viņa jau kopš vasaras saulgriežiem devusies trimdā uz Jurģa Liepnieka sapņu zemi Amsterdamu, arī textu kolektīvā sākušās haltūras. Tas slikti. Tomēr jāatzīst arī tas, ka man bija grūti rakstīt par šo Spēlmaņu nakti, ņemot vērā, ka interneta vidē ir tik daudz gavilējoši komentāri (Gari aprakstīt būtu to visu sabojāt. Bija labi un tā tik turpināt! © Pecisk , Ir.lv). Es neapgalvoju, ka bija galīgi draņķīgi, pagājšgad noteikti bija sliktāk, tomēr nevarētu arī teikt, ka Elīna Kolāte būtu pildījusi solījumu un piedalījusies šī pasākuma režijā. Arī Anete Konste nebija piedalījusies, lai gan Daiga Gaismiņa-Siliņa viņai to laipni piedāvāja. Pareizi vien ir, jo tās meitenes un zēni, kas brīvprātīgi piedalījās un palīdzēja, beigās palika nenominētā muļķa lomā - netika uzaicināti uz šo priekšnesumu vakaru un banketā arī neielaida.

Šogad Spēlmaņu Nakts norisinājās Krievu Drāmas teātrī. Tiem, kas nekad nav tur bijuši, asociācijai par lielās zāles izmēru varētu noderēt vidējas Rīgas skolas aktu zāle, tātad, apmēram 50 vietas. Jūs jau droši vien esat dzirdējuši, ka skolas izlaidumā drīkst aicināt tikai noteiktu skaitu radinieku, jo pat 2 cilvēki uz katru skolēnu kopā rada situāciju, ka, dziedot „Liliomu”, ģībst katra otrā ome un brēc zīdaiņi. Aptuveni tāpat bija arī šajos teātra svētkos – no katra Latvijas teātra atnākt varēja apmēram 10 cilvēki (direktors ar sievu, izrāžu vadītāja, viena producente,1 režisors un 4 aktieri) + nominanti (lielā mērā sakrīt ar tiem pašiem 10 cilvēkiem), sponsori, teātra un horeogrāfijas studenti, prominences (Ugunsgrēka aktieri), mediji (mango, tvnet, kas jauns un privātā dzīve), grūpijas, cilvēki, kuri tur nonākuši nejauši un ar teātri nav nekāda sakara, kā arī cilvēki, kas atnākuši uz banketu. Es ietilpu divās kategorijās – students, kas pie reizes labprāt arī paēstu un iedzertu banketā.

Tā kā vietas bija tieši tik pat, cik tajā skolas aktu zālē, un izdalīti ielūgumi bija stipri vairāk, nekā sēdvietas zālē un balkonā, protams, bija arī neveikli brīži. Arī es biju apsēdusies vietā, kur kādam ir ielūgums. Pēc tam, kad tiku izraidīta no vietas, kādu brīdi stāvēju kājās pie sienas un centos neievērot, ka visa inteliģentā publika ar modes blogeru plānotāju vakarsomiņā uz mani posī. Kāda šeptīga krievu dāma mani uzstājīgi mēģināja apsēdināt jebkurā brīvā vietā (citādi publika neizskatās labi), un ierādīja vietu blakus vīrietim, kas pēdējā laikā ir priekšā visur, kur es parādos.

Īsi par šo vīrieti. Viņš vienmēr staigā džinsu kostīmā, viņam ir gari iesirmi mati un bārda, viņš apmeklē visus pasākumus, kas saistīti ar teātri (pārsvarā visus tos pasākumus, kuros ir bankets), šķiet, ka vienmēr ir arī liegā pālī. Reiz Nacionālais teātris rīkoja preses konferenci par studentu izrādi, uz kuru ieradās trīs žurnālisti: viens no NRA, viens no LR1 un šis vīrietis, kas esot ienācis, „jo ārā ļoti līst”. Pēc presenes esot pārmetis, ka banketa piedāvājumā bijuši tikai cepumi un ūdens. Vai kāds no jums pazīst šo vīrieti?

No sava skatu punkta redzēju prezidenta ložu, kurā sēdēja Helēna Demakova un viņas bagātie un laimīgie draugi. Viņus neviens no vietām neizraidīja, laikam Andris Bērziņš nebija atnācis (paveicās). Jauno kultūras ministri arī nekur neredzēju, iespējams, viņa tobrīd bija kaut kur ļoti dziļi kultūrā.

Pasākumu vadīja Felzenbahers un tas džeks no Arteļa. Felzenbahers man patika, bet Varis visu laiku sajauca cilvēku uzvārdus un pārteicās (nebija pālī). Starpspēlēs bija daži priekšnesumi, piemēram, jaunie horeogrāfi rādīja grupveida seksu uz galda. Par tiem, kas uzvarēja, noteikti jau esat uzzinājuši, tāpēc par to nestāstīšu. Visam vairāk vai mazāk piekritu, ja neskaita to, ka uz skatuves pakaļ balvai ātrāk par aktieriem un režisoriem skrēja producenti, menedžeri, skatuvnieki, frizieri, šuvēji, skaņotāji, kā arī džeki, kas palīdzēja atvest dekorācijas. Toties Margarita Demjanoka uz balvas pasniegšanas ceremoniju bija ieradusies acīmredzami sakurījusies zaļīgo, tāpēc uz skatuves visu laiku ņirdza. Vislabāk no visiem uzstājās Astrīda Kairiša, kura vislielāko paldies teica skatītājiem. Inese Kučinska, piemēram, par skatītāju simpātiju balvu pateicās Džilim un kolēģiem. Otrs labākais bija Mārtiņš Meijers, kurš ar šo uzstāšanos, iespējams, ir ieguvis arī varmācīgo Ugunsgrēka skatītāju simpātijas, kas uz ielas satiktos sliktos seriāla tēlus ievelk vārtrūmē, piekauj un atņem telefonus. Trešā labākā bija vietu ierādītāja (tā pati šeptīgā slāvu dāma iepriekš), kurai Astrīdas Kairišas runas laikā sāka zvanīt telefons, un viņa, neatslēdzot Nokia Tune melodiju, centās ātri un klusi iztipināt no zāles (tobrīd atradās zāles vidū). Labi uzstājās arī trimdinieks Ādolfs Šapiro, ar kuru (nevis blakus, bet viņa fonā) es visu laiku mēģināju nofotogrāfēties banketā, bet viņš pārāk ātri kustējās. Lai gan pasākuma veidotāji vēlējās gūt plašu rezonansi medijos ar savu skarbo vēstuli valdošajai varai, kura novedusi Latvijas teātri līdz diezgan bomzīgai situācijai, šis gājiens neizdevās. Džeks, kas laida videoinstalācijas visu sačakarēja un nevietā palaida viģiku, tāpēc noskaņa bija zudusi.

Pēc pasākuma noritēja arī bankets, kurā beidzot bija vairāk šmigas, nekā ēdiena. Viss kā kārtīgā ballē, sākās arī dejas un gandrīz bija kautiņš – stāvot pie banketa galda, dzirdēju vienu aktieri sakām otram: “Paklau, varbūt šovakar beidzot pienācis brīdis iedot Rihardam Leperam pa purnu?” Es jau nojautu, ka šai ballītē ir pārāk viegli iespējams iešmaukt - starp prominentajiem viesiem bija no ielas ienākušas arī divas jaunietes, kas pa velti piešmakstināja sejas. Banketā redzēju arī smalki ieturēto pāri Valdi Zatleru ar Lilitas kundzi, kuri izskatījās pēc vaska tēliem, kas pārslīd pār runās murdošo zāli. Vakara zvaigznes tēlus uzturēja Artūrs Skrastiņš un Ilze Ķuzule (latviešu Breds Pits un Andželīna Džolija), kas uz pasākumu, diemžēl, bija ieradušies bez bērniem, tomēr ar lielu cieņu un godu. Viņiem nebija jāpārlūko zāli, vēloties atrast kādu sarunu biedru, skaistu cilvēku kompānijas pašas veidojās ap viņiem. Es pasākuma telpas, kopā ar savu vīru, pametu diezgan agri, bet zināmi avoti stāsta, ka šie vēl Krievu Drāmā pilnām mutēm ēduši un dzēruši līdz rītam, un pāri viņu vaigiem ritēja šampanietis, un tā viņi vēl šobaltdien tur dzīvo laimīgi.

Nākamgad uz Spēlmaņu nakti sūtīsim Aneti Konsti.

neprātīgu prieku manī ir radījusi vairāku cilvēku neizpratne par to, huj divdesmit dienu neesmu pievērsusies texxxtiem, kā arī nepārprotamas pavēles goņīt dziļas izpratnes cauraustu kāda ikdienišķa fenomena apskatu. šodien pievērsīšos savam mīļajam dailes teātrim, kas -kāda sagadīšanās!- atrodas tieši blakus pilsētas lielākajai slimnīcai. teātris mani no sirds iepriecina, paklausot diviem maniem lūgumiem - dalīt šmigu, lai priekšnesums būtu panesams, kā arī brīdināt par to, ka izrādē dzied. spēlmaņu naktī šmigu mutē lēja ar varu, bet to, ka izrādē "trīs sprīdīši un vilks" diemžēl dzied, zināja visi sētas kranči, un paģiku dzērāji jau pratās un nosauca to par teātra dienas koncertu. paldies lasītājam pēterim, kurš man ieteica pievērsties šim šedevram, kā arī manai māsai, kas uzdāvināja man biļetes uz izrādi, kas tiek saukta arī vienkārši par šlāpina izrādi, jo juris strenga tur staigā ar "vienotības" kreklu, un šlāpins, kā zināms, ir "vienotības" kalps.

pirms sākuma, protams, lēnām piegāju pie šmigas galdiņa pēc vīna glāzes. lēnām, jo klausīju kādai ar vaniļas smaržām piegāztai sievietei, kas savam bērnam sacīja, ka teātrī nevarot skriet, jo tas neesot stadions. nevar nepiekrist. kad biju mazliet ieķemmējusi, devos iekšā zālē, kur līdz potītēm bija izlietas dzintara smaržas "saldā dzīve". nav šaubu, ka izrādes tapšanā piedalījies latvijas inovāciju guru, silikona ielejas mērs artūrs mednis, jo bez vaniļas smaržām jutu arī nepārprotamu inovāciju dvingu - pirms izrādes varēja skatīties uz ekrānu ar tetri, kurā vienlaicīgi krīt lejā četras figūras. bija skaidrs - "trīs sprīdīši" būs gudra izrāde par lietām, kas nav iespējamas. un tetra figūriņas tika liktas tik stulbi, ka jau pirms šova zināju, ka es varu labāk.

"trīs sprīdīši" it kā esot par mazu tautu, kurā ir tikai trīs cilvēki, turklāt visi džeki. varētu domāt, ka šī tauta ne tikai runā kaut kā tautiski, bet arī pārstāv citu sugu - sugu, kas vairojas daloties, nevis normālā divu dzimumu pišuku ceļā. tomēr mazliet vēlāk izrādās, ka ir arī sprīdene lienīte, kas ir džeza dziedātāja un trim džekiem brīvajā laikā sakārto māju un pienes alutiņu, ko, kā vēsta latviešu tautas dziesma, ir darījis (uzbrūvējis) seskis. ko var gribēt no dzēriena, kuru taisa smirdīgs dzīvnieks? trīs sprīdīši ir lauris dzelzītis, gunča no "būt mīlētai" un juris strenga, par kura veiklo locīšanos no sirds nobrīnījos, jo pēdējo desmit gadu laikā biju redzējusi viņu tikai līķa vai wannabe līķa lomās. viņi ir "tipiskie latvieši" - skatās hokeju, dzer, ir slinki un grib naudu, bet bankas viņus appiš. un nav nekāds brīnums - viņi nepamana, ka naudasmaiss smurguls spēlē šahu tikai ar baltajiem kauliņiem (4 gab.).

tiem cilvēkiem jau patīk visādas dziesmas, tāpēc pie ceturtās visi sāk plaudēt līdzi, un uz skatuves parādās liela zivs, kas liek manai ihtiologa sirsniņai sadalīties pa šotiem. pirmajā cēlienā sprīdīši iegūst mandātu saeimā godīgās vēlēšanās, kas nozīmē, ka šajā tautā ir vēl daži cilvēki - citi deputātu kandidāti ar dažādām šlipsēm, kā arī vēlētāji, kas uz šiem petuhiem uzķērušies. tālab īsti nesaprotu, kas liek trim zēniem nākamajā cēlienā pist prom - saka, ka sūdi ar naudu, bet viņi taču strādā saeimā, kur, kā man no drošiem avotiem zināms, vienmēr ir šampanietis. pirmā cēliena beigās man blakus sēdošais "dzintara" reklāmas ķermenis savai druškai sacīja: "te ir jāraud, nevis jāsmejas." izrāde bija tik interesanta, ka mana mama tikai starpbrīdī pamanīja, ka viņai blakus sēž druška.

tā klāt bija starpbrīdis, atkal bija jāskatās ekrāns, kur šoreiz rādīja kaut kādu to apļu šuri muri, no kā var reāli apdolbīties, bet, tā kā šis nebija tas niknākais šuri muri, tad tomēr iemalkoju vēl mazliet vīna (bet pamēģiniet jūtūbē tos šuri muri, istaba tiešām sāks šķobīties). te man ir jāveic neliela atkāpe ne pa tēmu, bet šī ir tiešām ļoti svarīga informācija - teātrī redzēju kitiju no ugunsgrēka, bet izrādās, ka tajā pašā laikā viņa bijusi ugunsgrēkā. divi varianti - vai nu ne tikai ļeonam ir bratans, bet arī kitijai ir māsa, vai arī izrāde un starpbrīdis notika ierakstā, jo visi zina, ka ugunsgrēks tiek rādīts tiešraidē.

otrajā cēlienā sprīdīši devās uz visādām ārzemēm. uz angliju - lai nemaksātu par restorānu. uz holandi - lai dabūtu piķi. uz parīzi - lai izpistu priekamāju ģetkas. beigās tomēr viņi nolemj atgriezties, jo citur nevar dabūt rupjmaizi un citur paģiru sviedri nav tādi. cik zinu, tam nav nekāda sakara ar reālo dzīvi, jo reti kurš brauc uz importa zemēm, lai nebūtu jāēd tā jobnutā rupjmaize un lai smaržotu labāk. brauc, jo nav naudas. te mana tetra hipotēze par to, ka izrādē būs nereālas lietas, ir piepildījusies.


"trīs sprīdīšos" man vissliktāk patika saša no ugunsgrēka, jo viņš jau tā ir ļoti nesmuks, bet vēl bija uzvilcis kaut kādu drausmu sarkanu samta kostīmu un dziedāja par narkotikām, un man, kā zināms, besī visādi amfiki un ekstazī, un kokaīni. kas patika vislabāk? solījums programmiņā, ka šajā farsā varēs izrēkt liesu. pohuj, ka beigās neiesmējos nevienu reizi. un arī žēl, ka nebiju tajā izrādē, kur mirklī, kad sāka dziedāt sirdsmīļā monika, texxxu dročītājs pēteris esot cēlies kājās un applaudējis. diemžēl viņš bija vienīgais.

vai iesaku kādam citam apmeklēt šo izrādi? atkarīgs no tā, vai šlāpina joki rīgas laika pakaļā Jums liekas smieklīgi un vai viņa dzeju Jūs skaitītu pie ziemassvētku eglītes. lai beidzot radītu jautru gaisotni, pastāstīšu anekdoti, kuru esmu radījusi kopā ar texxxtu kolēģi sandru mētru:

šlāpins iet pa parku. tur džilindžers ber auzu pārslas acīs. šlāpins: "idiot, ko tu dari?" džilindžeris: "zīlītes baroju. tev cīga nav?" šlāpins: "man īrijā palika."

šogad uz gada mūzikas ierakstu balvas pasniegšanas ceremoniju nebija nopērkamas biļetes, bija tikai ielūgumi vissvarīgākajām personām latvijas mūzikas scēnā, un, tici vai nē ((c) kaža), šo pasākumu apmeklēja arī texxxtu redaktores anete konste un elīna kolāte. šķiet, no visiem klātesošajiem es visvairāk izskatījos pēc žurnālistes, jo visu cītīgi pierakstīju burtnīcā. 

kaut arī 90 procentiem texxxtu lasītāju šķiet, ka vienīgie pasākumi, ko apmeklēju, ir krogs, tomēr jāliek vilties - dažkārt aizeju uz teātri, dažreiz pat uz pirmizrādēm, lai smalkajai sabiedrībai atrādītos. lai viņi zinātu, ka es viņus vēroju ar savu viltīgo aci. arī koncerti ar vijolēm un tromboniem lielajā ģildē man nav sveša padarīšana. man pat ir uzšūta speciāla operas kleita. tātad šoreiz - atkal par kultūru.

otrdien saņēmu pavēli no anetes konstes šīs nedēļas texxxtu veltīt spēlmaņu naktij. īsi pēc tam saņēmu zvanu, kas apstiprināja, ka esmu ieguvusi divus ielūgumus uz šo inteliģentu ikgadējo tikšanos. devos uz pasākumu kopā ar kādu džeku, sauksim viņu par x. instruēju x par to, ka, ja viņš atkal mauros, šis būs pēdējais pasākums, kuru apmeklējam kopā - tomēr esam starp inteliģentiem. lai viens otram pierādītu savas augstmaņu saknes, nolēmām rīkot sacīkstes, nē, drīzāk draudzīgu konkursu par to, kurš pazīst vairāk cilvēku. pazīst tā, ka sveicina. tātad, tas, ka uz skatuves atrodas džeks, ar kuru esmu gulējusi kopā (tādi bija 2), neskaitās, ja nepasveicina. vienojāmies, ka par nosūkšanos ar pazīstamu cilvēku dod 2, nevis 1 punktu, kā tas būtu vienkāršas sasveicināšanās gadījumā.

ballīte notika dailes teātrī, un man liels prieks, ka šī iestāde ņēmusi vērā manu ieteikumu par brīvu dot šmigu, lai vieglāk būtu panest to, kas jāredz. pirms ceremonijas mums uzbruka papraci un kalpi deva šmigu. ar vietām gandrīz iekritām - nokļuvām priekšpēdējā rindā. gandrīz iekritām, jo pēdējā rindā jau būtu jāsūcas. ceremonijas režisori bija jurate un gundars silakaktiņi. nākamgad pasākumu režisēs elīna kolāte un x vai arī arī elīna kolāte un anete konste, vai arī x un anete konste. pagaidām par to informēti neesam, bet tas ir loģiski, jo mūsu skolas ludziņas ir bijušas daudz krutākas. par galma ākstu jeb pasākuma vadītāju bija iecelts jānis skutelis, kurš man atgādina pipeli. ne jau formas vai satura ziņā, bet gan tīri fonētiski. skutelis bija sadomājis daudz joku vai arī tos bija izdomājis kāds cits un skutelis iemācījies, taču neparedzētās situācijās zēnam bija grūti reaģēt - piemēram, mirklī, kad bija reklāmas pauze un likās, ka nu tā ir beigusies, vadītājs paziņoja, ka nu atkal ar mums kopā ir latvijas televīzija, taču viņu no sliedēm izsita ziņa no citiem zēniem par to, ka televīzija kavējas un vēl nav vis kopā ar mums. tajā mirklī skutelis uzsāka savu pusminūtes stāvēšanu un klusēšanu līdz mirklim, kad televīzija tiešām bija pamanījusies pieslēgties. un šīs pusminūtes laikā nebija neviena prikola. jēziņ, iespēja, ka tiešraidē kaut kas varētu pusminūti pakavēties, taču ir pietiekoši liela, lai gadījumā, ja viņš nav spējīgs attiecīgi reaģēt uz vietas, tāda situācija bija jāparedz jau iepriekš un kaut vai jāizdomā tiešraides feilu dežūrjoki. pārsvarā joki bija tik slikti, ka man šķita, ka x tūliņ sāks raudāt. kultūras ministrei sarmītei ēlertei gan patika skutelis, tāpēc ballītes beigās viņa ziedu pušķi pasniedza nevis gada izrādes režisoram, bet gan vakara vadītājam, tādejādi paņemot dailes teātra skatītāja sirsniņu. jāatzīst, ka bija viena lieta, kas viņas runā patika - sarmīte bija acīmredzamā pālī.

bijām īsti delfu komentētāji, kas nesmējās ne par vienu joku. nē, protams, jānis skutelis nav tik briesmīgs vakara vadītājs kā baiba sipeniece, un, protams, pasākuma kvalitāti nenolaidās līdz dailes teātra sliktāko izrāžu (skatīt „gaisa grābekļu” aspaktu šeit pat - http://klab.lv/users/texti/7448.html) līmenim, bet vai tas ir tas, ar ko jāsalīdzina? par skuteļa jokiem cilvēkam ņirdza, krītot nost no krēsliem. manuprāt, joki bija tādi, ka būtu atbilstoši laiku pa laikam pasmaidīt un klusu iespurgties. nez kāpēc tā cilvēki reaģēja pie paula putniņa un kārļa pamšes runas. ļoti priecājos par to, ka ar x nepiecēlāmies kājās. es neesmu no tiem cilvēkiem, kas ciena cilvēkus par viņa vecumu, amatu vai uzvārdu. ja būtu tā, ka pamšem pasniedz balvu par mūža ieguldījumu un viņš norunā tādu runu, ka mana oratora sirsniņa saplīst uz pusēm, tad es ceļos kājos un applaudēju. bet tas, ko runāja pamše, bija marazms. un skuteļa uzdevums bija smalki novest viņu no skatuves, jo neviens nedrīkst atļauties runāt huiņu 15 minūtes no vietas. tā arī atbilde uz jautājumu, kāpēc priecājos par to, ka nepiecēlāmies kājās - tiem, kas piecēlās (gandrīz visiem), bija jāstāv tās 15 minūtes. ja šādi viņš mācījis režisorus, tad nav jābrīnās, ka nereti parādās izrādēs, kur galvenais ir pastiept pasākumu pēc iespējas garāku. un, ja kāds domā, ka pa teļļuku redzējis, kā es pieceļos un plaudēju, kad ienāk valdis zatlers, tad lai pārdomā kārtīgi. visiem, kas izplatījuši šādu informāciju, lūdzu to atsaukt, jo tā tiešām nav bijis - kamēr citi stāvēja un gavilēja, tikmēr mēs sēdējām, kājas izslējuši.

uzskatu, ka par žūrijas sniegtajām balvām daudz nav jārunā, jo žūrija sastāvēja no 100 vecenēm un 1 džeka. un tas pats, ieraugot mani dailes teātra vestibilā, nosauca mani par rupekli. vienīgi jāpiemin, ka šī ir bijusi pirmā reize spēlmaņu nakts vēsturē, kad nevienu balvu nav nogrābuši rēzija kalniņa un artūrs skrastiņš. prieks, ka publiku ir pārņemis manis lolotais džeku fetišs - ja par labāko aktieri kasparu znotiņu bija balsojuši septiņi tūkstoši kaut kas, tad par labāko izrādi "ziedonis un visums" - ap sešiem tūkstošiem, bet par labāko aktrisi - bišķiņ pāri trim tūkstošiem. var jau sagadīties, ka skatītāji bija vienprātīgi par znotiņu, bet ir bijušas daudzas aktirses, par kurām balsots, līdz ar to pirmajai vietai ticis mazāk balsu, bet, kad nākamajā rītā paskatījos uz avīzes "diena" pirmo lappusi, palika pavisam labi. lielākais virsraksts vēstīja, ka labākais aktieris ir kaspars znotiņš, labākā izrāde - "mirušās dvēseles". un viss. ne vārda par labāko aktrisi! un nedodu ne pieci, ka par viņu sen visi jau aizmirsuši. šogad "ziedonis un visums" bija "avatara" lomā - sagrāba balvas par visu, vienīgi netika pie žūrijas atzinuma, ka skatītājiem taisnība un tā ir labākā izrāde.

pavisam ceremonijā bija 3 kruti prikoli:

1)tā lelle, kas runāja kā deputāts buzajevs;

2)pašā sākumā, kad pipele, tfu, skutelis iepazīstināja ar sevi, viņš nosauca arī filmas, kurās nav filmējies. par avataru viņš sacīja šādi: "starp tiem zilajiem - naumanis!" vienīgi žēl, ka vispār to izdomāju es.

3) paula putniņa un mans kopīgais dzejolis:
kārlis pamše saka tā - viss ir baigā pakaļā. pirmo daļu izdomājis pauls putniņš, otro - es.

kā jau dailes teātrī pieņemts, man sāpēja deguns no smaržām un, kad izgāju no zāles, no svaigā gaisa pat noreibu - tieši tik smacīgs un piesmaržināts bija zālē. protams, x daudz nekavējās un paziņoja, ka es bez dzēriena nevaru palikt, un pasniedza man glāzi baltvīna, kuru šeit deva na haļavu. arī apkārtējie fotogrāfi daudz nekavējās un palūdza mūs nopozēt kolekcijai "spēlmaņu nakts 3 stilīgākie pāri":

kad saņēmu ziņu, ka man atstāts ielūgums, tiku brīdināta, ka klāt rakstīts, ka mugurā jāvelk tumšs uzvalks, bet, kad dabūjām ielūgumus paskatīt savām acīm, secinājām, ka "tumšs uzvalks" ir vai nu vārds un uzvārds, vai arī datums, jo tas bija novietots zem ielūguma teksta tieši tā, it kā ieņemtu vienu no šīm divām lomām. kaut arī vakara sākumā x bija parliecināts, ka sacensībās par vairāk pasveicinātajiem vinnēšu es, tomēr beigās, kas bija īsi pirms pusnkats, oficiālais rezultāts bija neizšķirts: desmit pret desmit. kādā mirklī iedomājos, ka man īstenībā ir 11, jo mani pasveicināja arī jaunais aktieris mārtiņš meiers, bet tomēr atkāpjos un palieku 10, jo neesam pazīstami un sveicināt nepazīstamu cilvēku ir tas pats, kas nesveicināt pazīstamu. nenosūcāmies ne ar vienu, tātad katrs pasveicinājām 10 pazīstamu cilvēku. 

ja nākamgad būs iespēja, noteikti atkal iešu uz spēlmaņu nakti. ne jau tāpēc, ka ticu, ka būs labāk, bet gan tāpēc, ka savs ienaidnieks ir jāiepazīst, jo tikai tad par to kaut ko drīkst dirst.

 

Vakar vakarā ar Elīnu vienbalsīgi vienojāmies, ka textu nodošanas termiņš var tikt pagarināts līdz šodienas pēcpusdienai, jo svētdienas vakarā mēs piedzērāmies un atgriezāmies mājās tikai astoņos no rīta, tā kā tas ir pietiekami liels attaisnojums. Ar Daci mēs ne par ko nevienojāmies, jo viņa uzskatāmi mūs ir sākusi ignorēt, izrādot pilnīgu necieņu gan textiem, gan katrai no mums personīgi.

Šoreiz savai analīzei esmu izvēlējusies rakstnieka Semjuela Lī Beketa lugas "Gaidot Godo" iestudējumu K-sunī, kuru apmeklēju sestdienas vakarā pirms jau pieminētajām izklaidēm kopā ar Elīnu. Šī luga, kas, kā tikko izlasīju, tiek pat saukta par 20. gadsimta pašu svarīgāko lugu, man saistās jau ar vidusskolas laiku, kad skolotāja kādā literatūras stundā uzdeva katram klusām pie sevis izlasīt šī darba fragmentu, kas atradās literatūras grāmatā. Mēs ar Elīnu (cik reizes es vēl viņu te pieminēšu?) nolēmām, ka, izpildot norādījumu "katram klusām pie sevis", nav iespējams tik labi visu izprast, tāpēc sākām lasīt lomās. "Gaidot Godo" galvenie varoņi Vladimirs un Estragons jeb Didī un Gogo savā starpā sarunājas īsos un ašos teikumos, tā kā pats fragmenta vizuālais izskats jau paredzēja, ka iespējami pamodīsies vēlme lasīt to skaļi kopā ar vēl kādu, ja tāds atrodas blakus. Šķiet, jau toreiz nolēmām, ka luga ir par mums, un tāpat kā citiem ir visādas "savas dziesmas", kuru skanēšanas laikā ne tikai zīmīgi saskatīties, bet arī teikt: "atceries?", mums ar Elīnu (4. reize) bija savs literārais darbs. Pie tam tik nozīmīgs visā pasaules literatūrā. Aplausi!

Otreiz ar šo darbu saskāros augstskolā, kad dramaturģijas pasniedzējs bija uzdevis šo darbu analizēt kopā ar vēl kādiem padsmit darbiem. Analizēt tik daudz lugu bija tiešām noriebies, tāpēc par "Gaidot Godo" atrakstījos ar parastajiem: "baigi absurdi, Godo vārds baigi līdzinās vārdam "God" pa angliski, komiskajos dialogos ietverta lielā pasaules traģēdija utt.". Pasniedzējs bija pierakstījis klāt, ka vajadzēja izvērstāk un kā tur vēl. Nu, vārdu sakot, tikai gribēju teikt, ka manas attiecības ar šo darbu ir tik senas, ka nevarēju neapmeklēt teātra izrādi, un nepieminēt šo faktu arī savā personīgajā dienasgrāmatā - textos.

Domājams, ka aptuveno saturu Jūs jau visi zināt, jo tas, kā jau minēju, ir ļoti svarīgs darbs 20. gadsimta literatūrā. Ja nu nē, tad Gogo ar Didī, kurus izrādē spēlēja slavenie latviešu komiķi Jānis Skutelis un Varis Klausītājs, ir nabadzīgi džeki, kas katru savas bezjēdzīgās dzīves dienu īsina pie koka, gaidīdami Godo, kurš tā arī nekad neatnāk. Gogo ir tāds niķīgs, viņam ir garlaicīgi, un besī visu laiku gaidīt to Godo, tomēr viņš nespēj pamest Didī un doties prom un kaut ko iesākt pats uz savu galvu. Didī atkal ir tāds cerību pilns, viņš tic, ka Godo kādreiz ieradīsies, un tad pasaule ap viņiem mainīsies. Nu, gluži tā kā mēs ar Elīnu (5.tā reize). Ik pa laikam abi apsver iespēju pakārties, izšķirties, apēd kādu burkānu vai redīsu (redīsu gan neviens beigās neapēd, jo Gogo uzskata, ka redīss ir pārāk melns, lai to ēstu, viņš ēd tikai sārtos, lai gan, manuprāt, nabadzīgajiem taču nevajadzētu paturēt tiesības izvēlēties pārtiku), un apmainās ar dažādām frāzēm, no kurām daudzas iespējams izraut no konteksta un ierakstīt savā atziņu blociņā. Piemēram, "cilvēks vienmēr vainos zābaku kaut vainīga ir kāja" (citāts gan varētu būt neprecīzs).

Izrādes gaitā viņiem pievienojas vēl divi varoņi Poco un Lakī, ko attēlo seriāla Ugunsgrēks bijušais varonis, Valmieras Drāmas teātra aktieris, Māris Liepa, un slavenais latviešu aktieris, kas komentārus neprasa, Juris Strenga. Poco ir bagātnieks, kas savu kalpu Lakī ved aiz striķa un slikti pret viņu izturas, bet, kā atklājas vēlāk, tieši Lakī ir tas, kurš it kā negrib pamest Poco, lai gan ir gandrīz jau miris no pārguruma. Lakī (tā kā Lucky pa angliski) viņu it kā sauc tāpēc, ka viņš ir vislaimīgākais, jo ir vienīgais, kas neko negaida.

Vienmēr brīnos, ko tikai teātra kritiķi nespēj saskatīt tajās izrādēs, tāpēc bailīgi pie paša uzveduma ķēros tik vēlu. Protams, ar nepacietību gaidīju, kā režisore Baņuta Rubess būs šo lugu atrisinājusi darbībā, bet nekā pārsteidzoša tur tā arī nebija. Minimālas dekorācijas (skatuves fonā attēlota glezna ar ceļu, kas aizsteidzas tālumā, un vienu vientuļu koku tā malā), ļoti smuki tērpi un aktiermeistarība, runājot Semjuela Beketa tekstus. Nu labi, teksti laikam bija drusku izmainīti, iespējams kaut kā nedaudz pielāgoti mūsdienām un individuāli interpretēti, jo grāmatā, kā jau zināt, nevar izlasīt intonācijas, pauzes, uzsvarus un tamlīdzīgas lietas. Domāju, ka Jānis Skutelis bija ļoti laimīgs, jo loma bija viņa jau improvizācijas teātrī izstrādātajam un šķietami arī ikdienas uzvedībā piemītošjaam klauna tēlam ļoti atbilstoša. Bija aizraujoši skatīties uz nevarīgo Juri Strengu, kurš tika vadāts ar striķi ap kaklu, dažkārt piekauts un apsaukāts par cūku un lopu. Mani personīgi ļoti iepriecināja regulārā it kā bojāaiziešana, kas panākta ar kurstību, kurā kakls strauji vairs nenotur galvu, kā vecajās filmās, kurās tāda nomiršana bija kā etalons nāves attēlošanai. Varbūt taisnība kritiķim vārdā Enģelis, kura recenzijā nejauši ieskatījos šorīt, ka tāpat kā pēdējos gados tapušajās izrādēs Londonā un Ņujorkā, bija uztaisīta baigā komēdija, ignorējot (tā kā to māk arī Dace) lugas varoņu milzīgo traģēdiju. Taisnība tāpēc, ka lugu vēroju ar diezgan lielu interesi, dažkārt arī mēdzu iesmieties, tomēr mana uzmanība nebija simtprocentīgi sasaistīta, ik pa brīdim manas domas aizklīda neceļos, un nekādu lielo garīgo spriedzi un kur nu vēl katarsi nepiedzīvoju.

Kad beidzās pirmais cēliens biju pilnīgi pārliecināta, ka lugai gals un jāiet ballēties, tomēr aktieris-puika, kuru nepieminēju, jo viņa loma izrādē bija diezgan nenozīmīga, ziņoja, ka gaidāms vēl 20 minūšu starpbrīdis. Mana mamma izšķīrās par to, ka viņai šī izrāde ir beigusies, un devās prom, bet es paliku, jo man doties prom nebija nekāda pamatota iemesla. Starpbrīža laikā mēģināju atcerēties, vai tad lugā notika vēl kaut kas, un tā kā atmiņā atsaukt neko neizdevās, nolēmu, ka tā būs režisores interpretācija par iespējamo lugas tālāko attīstību. Uzgleznotajam kokam dekorācijās tika pieliktas dažas lapas, kas viesa cerību par to, ka izrādē parādīsies kaut kāda cerība, kas liks skatītajam doties prom ar ticību šai dzīvei, valstij, sabiedrībai un pašam sev. Diemžēl otrajā cēlienā būtiskas izmaiņas nenotika, un Gogo ar Didī devās vienīgajā glābiņā no bezjēdzīgās dzīves - miegā - , vienojušies, ka tad, ja Godo neatnāks arī nākamajā vakarā, abi ņems un pakārsies.

Labi, šādas tādas lietas otrajā cēlienā varbūt arī atklājās, jo Poco atnāca atkal, viņš bija pēkšņi kļuvis akls, bet Lakī - mēms, un abi neatcerējās, ka būtu Gogo ar Didī satikuši iepriekšējā dienā. Otrreiz atnāca arī mazais puika, lai paziņotu, ka Godo atkal neieradīsies, bet noteikti atnāks nākamajā vakarā, un tieši tāpat neatcerējās, ka būtu nācis jau iepriekšējā dienā, un vairs nebija skaidrs, cik no tā visa ir noticis Didī galvā, jo arī viņa draugs Gogo parasti no abu piedzīvojumiem atcerējās visai maz. Lai gan viņš to attaisnoja, sakot, ka vai nu lietas aizmirst uzreiz vai atceras visu mūžu. Bet tā arī nesapratu, cik no tā otrā cēliena bija Rubess un cik Bekets, un man nav mājā attiecīgā literārā darba, kur palūrēt.

Kopumā - ļoti absurdi. Tik absurdi, ka pat pats lugas autors Semjuels Lī Bekets par šo lugu ir teicis, ka nesaprot, par ko tā ir, tikai skaidri zina, ka lugas varoņi valkā katliņu cepures. Tāpēc iesaku noskatīties/izlasīt tiem, kam patīk katliņu cepures.

jaunās texxxtu sezonas atklāšanas rakstā man tika iespēja izvēlēties starp "ukraiņu čurātāju ar kailajām krūtīm" un "orgasma tēlošanas atmaskošanu". izvēlējos otro, jo, pirmkārt, lai piekļūtu mango.lv rakstam par orgasma tēlošanu, ir jāapstiprina, ka esmu 18 gadu veca, turklāt čurāšana publiskās vietās nav mans lauciņš, orgasma nesasniegšana gan.
raksta sākumā minēta "labi zināmā patiesība", ka vecenes ne vienmēr var sasniegt orgasmu un dažkārt, lai neapbēdinātu partneri, orgasmu notēlo. lai uzzinātu, cik populārs ir šis aktiermākslas virziens, savā privātajā sviestenē veicu anonīmu aptauju, lai, pirmkārt, noskaidrotu, cik dūdiņu ir tēlojušas orgasmu, otrkārt, cik džeku kaut reizi ir uzķēruši, ka meitene pišuka laikā orgasmu notēlo. nez kāpēc biju iedomājusies, ka orgasma tēlošanas popularitāte medijos ir krietni pārspīlēta, jo es to neesmu darījusi nekad un pat nespēju iedomāties, nafig tas būtu vajadzīgs, līdz ar to nevaru to arī nosodīt, jo, manuprāt, nosodīt var tikai tās lietas, ar kurām pats esi iepazinies un izmēģinājis. šķiet, pirmoreiz orgasmu tēlošu tad, kad būšu notēlojusi mēnešreizes (dažas dienas pirms viltus mēnesenēm pinkšķēšu un, kad būs pienācis laiks, vārtīšos gultā un saukšu pēc ibumetina, no draudzenēm aizņemšos asiņainas paketes vai tamponus, lai varu uzrādīt). automātiski biju pieņēmusi, ka arī "citas tādas kā es" ir tieši tādas pašas. huj! pašreizējie aptaujas rezultāti uzrāda, ka 70% meiteņu orgasmu ir tēlojušas. mana vaina, ka nedevu iespēju atzīmēt, vai tas notiek regulāri, vai tā ir bijis kaut kādu vienu reizi prikola pēc, vai arī iespējams kāds variants kaut kur starp šiem abiem. 80% džeku atzīmēja atbilžu variantu, kas apliecina, ka viņi nav ne reizi uzķēruši, ka vecene orgasmu tēlo. nabaga džeki! ir ārkārtīgi iespējams, ka viņiem nācies ar tādu veceni saskarties, bet viņi totāli tiek vazāti aiz deguna!
tomēr gribēju izprast iemeslus, kas īsti meitenēm liek tā rīkoties, tāpēc uzrunāju 2, kas bija atzinušas, ka ir tēlojušas. kaut arī manis analizētā mango.lv raksta sākumā minēta "labi zināmā patiesība", ka dāmas tēlo, lai mīļotais nebēdātos par to, ka nespēj sniegt partnerei orgamsu/meitene nevar sasniegt orgasmu (man šķiet, ka šīs ir divas dažādas lietas). tācu abas meitenes varēja stāstīt vien par gadījumiem, kad partneris ir neveiksmīgi nogrābts vai galīgi apnicis un vēlams pēc iespējas to lietu nobeigt, lai džekam nesāktos "pisīšu, kamēr viņa beigs". par to arī sarakstīta "šī dziesma" - par to, ka kāds nevar beigt. tad jānotēlo, lai kādreiz var arī iet gulēt. iespēju tēlot tāda cilvēka priekšā, ar kuru ir labi, viena no meitenēm izslēdza, atzīstot, ka tas būtu pilnīgi neproduktīvi. otra sacīja, ka vispār jā, tā meitenes mēdzot rīkoties, bet pati tā nav darījusi.
protams, tepat arī nepieciešamas intervijas ar džekiem. 3 kruti džeki, kas ne reizi nav uzķēruši, ka vecene tēlo. gribēju zināt, kāda būtu viņu sajūta, uzzinot, ka orgasms ir bijis diplomdarbs, beidzot aktieru fakultāti. vienam pohuj, otrs čista nezina, trešajam būtu žēl. žēl tās meitenes. apbrīnoju viņu neievainojamās dvēselītes un ļoti par tām priecājos. ja es būtu džeks un uzzinātu, ka vecene ir notēlojusi orgasmu, lai mani nesāpinātu, justos totāli piesmiets un kļūtu par geju. okei, muldu, ja es būtu vīrietis, es jau no sākta gala būtu gejs.
bet nu atpakaļ pie mango.lv piedāvātajiem punktiem, kas palīdzētu noteikt, vai sieviete orgasmu tēlo, vai netēlo.
tos analizēt man palīdzēja ginekoloģijas rezidente karlīna elksne, jo vēlējos nodalīt kaut kādus izdomājumus no pamatotiem ieteikumiem.
1.ja sieviete monotoni kunkst, neko savos kunkstienos nemainot, kaut kas nav kārtībā, jo pišuka laikā, sevišķi tuvojoties orgasmam, jāatklājas balss diapazona plašumam. ginekoloģijas rezidente piekrita, ka monotoni trokšņi nav gana reāli, bet šis punkts galīgi neder, kontrolējot tās meitenes, kuras seksa laikā parasti nevaid un nekunkst. tādas ir. čista zinu.
2.pēc orgasma sasniegšanas sievietes ir jāelpo kā pēc krosa noskriešanas rekordlaikā. ginekoloģijas rezidente saka, ka tam, protams, ir pamats, jo paātrinās sirdsdarbība un elpai nekas cits neatliek kā paātrināties līdzi. taču mango.lv minētais salīdzinājums varētu būt stipri pārspīlēts, un varbūt elpas paātrinājumu iespējams pamanīt tikai tad, ja tiek lietots hronometrs. turklāt var jau pisties un par orgasmu pat neiedomāties, jo tas jau tāpat kā taisīt vēderpresītes vai nodarboties ar jebkuru citu sportisku aktivitāti, kas nav joga.
3.šeit aprakstīti simptomi sievietes ķermenī, kas liecina par to, ka nu ir orgasms. nu, tur izgriezts kakls, trīc rokas un kājas, sašaurinās acis, sārta sejas āda un kas tik vēl ne. wtf! tas taču ir tik individuāli! man piekrīt arī ginekoloģijas rezidente. tikpat labi var fiksēt, vai sieviete sāk lauzt džeka rokas uz āru, vai mēģina sevi nosmacēt ar spilvenu, vai sāk dziedāt tetra uzvaras melodiju.
4.šis gan nav nekāds paņēmiens, lai pateiktu, vai konkrētajā gadījumā sieviete tēlo, vai netēlo. tikai 30% sieviešu izjūt orgasmu vaginālā seksa laikā pohujkādā pozā bez papildu stimulācijas. ginekologa viedoklis: 10%, nevis 30%.
5.ja ir bijis orgasms, sievietei fiziski nepieciešams 5 līdz 10 minūtes atpūsties, lai vispār varētu piecelties no gultas. protams, arī psiholoģiski ir patīkami pagulēt blakus un pamīcīties (neatkarīgi, vai ir bijis tas stulbais orgasms, vai nē), bet parasti gan sievietes ir pietiekami izturīgas, lai, ja vajag, pieceltos un ietu uz darbu.
par atmaskošanas līdzekļiem varētu uzskatīt tikai četrus no minētajiem, bet arī šie var būt tik individuāli un dažādi, ka ikvienam džekam, kurš šos ieteikumus uztvertu nopietni, rastos aizdomas par to, ka man nav izgriezts kakls un es uzreiz eju ģērbties un pišu darīšanās. tāpat viņš sapriecātos par manu pulsu 120 sitieni minūtē un 40 elpas vilcieniem minūtē, bet nebūs nemaz pamanījis, es paralēli pišukam esmu cilājusi hanteles. un hanteļu mājās man ir dahuja. palasot komentārus, rodas iespaids, ka arī publika domā, ka jā, šie padomi ir tieši laikā, jo 2 no 12 komentāriem apstiprina, ka esot tā, kā tur rakstīts. turklāt tie ir visjēdzīgākie komentāri.

tā kā pēdējās divas dienas tik daudz esmu domājusi par orgasmu un pieminējusi to šeit, tad man tas ir apnicis. man ir apnicis orgasms un ceru, ka tuvākajā laikā man nenāksies to izjust. un, ja kāds parūpēsies par pretējo, es šo cilvēku nositīšu.

tā kā nākamnedēļ ņemšu week off, tad savas nākamnedēļas saistības ar texxxtiem nokārtošu jau šonedēļ. tā kā esmu čegevara, būšu pirmā, kas recenzē teātra izrādi. tā kā katrs otrais stāsta, ka o!kartes akadēmiju vai seriālu "ugunsgrēks" mazliet paskatījies, pārslēdzot kanālus, nevis apzināti nonākot līdz šim stāvoklim, tad, protams, arī es attaisnojos, ka uz dailes teātra lielo zāli devos, nezinot, kas mani tur gaida. protams, dāvinātam zirgam zobos neskatās, bet, šķiet, šis ir gadījums, kad zobos ne tikai paskatīties, bet arī tos izsist.

sākumā mazliet par lugas rašanās vēsturi:
valda grēviņa mazdēls man zināja stāstīt, ka valdis kādu vakaru (pohuj, vai šmigā) apsēdies ar draugiem un uzrakstījis kaut kādu joku lugu bez nekādas īpašas jēgas. tā pat nav stāvējusi klāt texxxtiem, jo texxxtiem ir mērķis: metaforiskā rokraksta izkopšana un nozīmīte "dalbajobs". tā viņš savu žetonvakara priekšnesuma lugu kaut kur nolika. acīmredzot nolicis viegli pamanāmā vietā, jo pēc tūkstoš gadiem to atrada kārlis auškāps un nodomāja: "šis nu gan ir zajebis! būs jāiestudē." tagad domāju, vai kādu priekšnesumu, teiksim, skolas erudīta konkursam, neesmu saglabājusi rakstiski, jo, ja esmu, var gadīties, ka Jūsu mazbērni redzēs ekrānizējumu. te jācitē jebkurš inteliģents cilvēks - grāmata noteikti būs labāka par filmu/izrādi. sandra mētra, noklausījusies manu uzmetumu izrādes recenzijai, prasīja, vai valdis grēviņš ir dzīvs. dzīvs nav, bet kapā otrādi apgriezies točna.

izrāde notika svētdien, pulksten trijos pēcpusdienā, vidējais apmeklētāju vecums bija aptuveni 65 gadi. dažkārt es operā jūtos kā jaunākais cilvēks pasaulē, bet tas taču nekad nav traucējis. kas gan var būt traucējošs vecā publikā? es Jums pasaceišu, kas - SMARŽAS!!! man kā cilvēkam, kuram besī jebkuras smaržas, šis bija šausmīgs pārdzīvojums un deguna kairinājums, kas, paldies dievam, laiku pa laikam ļāva traucēt izrādi ar šķaudīšanu. ieejot zālē, tiešam degunā iesitās, jā, iesitās ļoti daudzu spēcīgu smaržu sajaukums. varētu likties, ka lielā zāle ir pietiekoši liela un tur ir pietiekoši daudz gaisa, lai spēcīgā smarža tiktu atšķaidīta. bet nē. un, protams, bija liels prieks, kad man tieši blakus apsēdās kāda kundze, kas pirms došanās uz teātri bija sevi nolējusi ar kārtīgu šalti vaniļas parfīma. sasveicinājos ar viņu, sakot: "hell yeah!" īsi pirms izrādes sākuma apkārt sāka staigāt meitenes, kas pārdeva aksesuārus izrādei - avīžu brilles bez stikliņiem pa divdesmit santīmiem. nu, izskatās, ka Tev ir brilles, bet nefunkcionē. nolēmu tās neiegādāties, jo likās loģiski, ka nākamais, kas tiks pārdots, būs tukšās pudeles, ar kurām izlikties, ka dzer, bet īstenībā nedzert, kaut arī izrādes laikā neatradu nevienu iemeslu, kāpēc nedzert. avīžu brilles tiek nopirktas dažiem bērniem, bet ar to arī brillīšu iznāciens ir beidzies un izrādes gaitā it nekas neatgādina par to krutumu.

pašā sākumā ir mirdzas martinsones un pētera liepiņa (varbūt arī nē, neatceros) dialogs. diemžēl no martinsones runas nevar saprast neko, neko, neko, dikcija un vārda raidīšana publikā ir palikusi 1984. gadā, tur vajadzēja palikt arī pašai mirdzai. izrāde ir apmēram par 20.gs. trīsdesmitajiem gadiem latvijas laukos - pietrūkst naudas saimniecībai, visi mēģina dabūt naudu, beigās tas, kurš bijis baumzart (raksta "baumzart", izrunā "bomžār" ar uzsvaru uz otro zilbi), kļūst par buržuju. laiku pa laikam tiek iepīti joki par mūsdienām. diemžēl ne reizi neiesmējos. identificēt jokus izdevās pēc aktieru skatiena publikā un cerībām, ka smiesies, uzreiz pēc joka pateikšanas. aktieru tēlojums - katastrofa. vienīgais, no kura nepalika slikti, bija lauris dzelzītis, un vismaz es jutu, ka viņam ir patiess kauns piedalīties šajā izrādē. pārējie amatbrāļi - ārkārtīgi uzspēlēti. un es šoreiz nerunāju par to pārspīlējumu, kas man patīk - par ļoti izteiksmīgiem, kolorītiem un DAŽĀDIEM varoņiem, kas kopā prot veidot brīnišķīgu farsu (uz to pusi bija pirms pāris nedēļām redzētā united intimacy "simbelīna" izrāde). šoreiz visi varoņi bija vienādi - stulbi. ja kalpones, tad stulbas un ņirdz un dzer. ja saimnieks, tad stulbs un dzer. ja maukas, tad stulbas un dzer. ja baņķieris, tad stulbs un dzer. ja topošais politiķis, tad stulbs un dzer. reiz ar daudzu latvijas skatuves mākslinieku skolotāju ainu matīsu runājām, cik ļoti mums besī, ka dažādi varoņi tiek pataisīti par pilnīgiem idiotiem. nu, sakiet, kāpēc, piemēram, kalpone kā likums ir bezsmadzeņu būtne? ļoti iespējams, ka augstāk viņai nav ļāvuši tikt citi apstākļi, nevis tas, ka viņa ir stulba. kā piemēru aina matīsa minēja kādu savu radinieku, kurš, ja nemaldos, strādāja gaterī, bet bija izlasījis vairāk grāmatu nekā visi texxxtu lasītāji kopā un bija ļoti izglītots un inteliģents cilvēks, taču, tā kā viņš bija neapdomīgi pateicis, ka viņam besī psrs, tad padomju laikā savām prāta spējām un redzeslokam atbilstošu darbiņu nevarēja dabūt. taču idiotu režisētos iestudējumos gatera strādnieks automātiski ir stulbs un piedzēries. līdzīgi kā sētnieki, kas noteikti ir idioti, jo tālāk nav tikuši. mana kursabiedrene strādāja par sētnieci, jo tas bija vienīgais darbiņš, ko var fiksi apdarīt pirms lekcijām, jā - pirms, jo vakarus viņa veltīja mācībām un kaut kādiem sporta veidiem. vai viņa bija stulba? nedomāju vis, patiesībā esmu pārliecināta, ka viņa būs tas cilvēks, kas latvijas atkritumu apsaimniekošanu ievedīs pareizā ceļā, taču arī viņai pašai nācies saskarties ar ļoti vīzdegunīgu cilvēku attieksmi. un tādas izrādes kā "gaisa grābekļi" šo stereotipisko domāšanu tikai pastiprina.

pie dažām izrādēm programmā pielikts brīdinājums, ka "izrādē smēķē". uzskatu, ka pēdējais laiks brīdināt arī par to, ka izrādē dzied. "kurš no mums gan nav darbojies teātra studijā?" ir mana standartfrāze brīžos, kad atklājas, kad kāds kaut ko ir sadirsis vai arī tiek nolemts, ka kaut ko vajadzētu sadirst. domāju, ka jāpalielās ar saviem trim gadiem t/s "vinnijs", kur iemācījos, ka režisora un aktieru mērķis nekādā gadījumā nav paildzināt izrādi, bet tieši otrādi - padarīt to esenciālu, tā, lai gribas vēl un nešķiet par daudz. skaidrs, ka citreiz ir ļoti grūti saīsināt, bet tas, bez kā noteikti var iztikt, ir dziesmas. turklāt šajā gadījumā dziesmas bija ne pa tēmu. apmēram: "hmm, mazliet padziedāšu." sevišķi šausmīgi ir tad, ja dzied harijs spanovskis, nošaujiet mani. savu nepatiku izrādīju skaļi, pirms katras otrās dziesmas skaļi sakot: "tikai ne to!/ne jau atkal!"

izrāde bija apkaunojoša. gan aktieriem, kas piedalījās (viņi tiešām nevar pateikt, ka tādā izrādē nespēlēs?), gan skatītājiem. man tiešām kauns par visiem, kas kaut vienu sekundi applaudēja šim iestudējumam. manuprāt, tas bija atklāts vēstījums: "mēs domājam, ka esat stulbi!" par to, ka krīzes laikā jāveido popsīgākas izrādes, uz kurām nāktu lielas cilvēku masas, runāts daudz un dikti, bet man ir grūti saprast, kāpēc nevarētu iet jrt "revidenta" vai "vectēva" ceļu, kas piepilda zāli līdz griestiem, tajā pašā laikā gūstot cienījamu cilvēku atzinību. negribas domāt? okei - pirms dažiem mēnešiem biju dailes teātrī uz "ja mana sieva uzzinās", kurā nekāda vēstījuma nav, toties bija pāris vietas, kurās varēja iesmieties, un aktieru tēlojums (lielākoties) bija cienījams. kam būtu jānotiek cilvēku galvās, lai viņi gribētu iet uz "gaisa grābekļiem", patiešam nezinu. bet, šķiet, tas ir noticis.

izrādei dodu vienu balli no desmit, jo tā ir sliktākā izrāde, ko esmu redzējusi. un tas nav nekāds džilindžera vai kairiša pseidointelekts, kur ir kaut kāds bardaks un pišanās, bet jēgas nekādas, jo pie iepriekš minētajiem vismaz ir sajūta, ka gan jau paši domā, ka kruti. par auškāpu gan ir cita sajūta. sajūta, ka, ja viņš nenodrošinās visus skatītājus ar šmigu par brīvu izrādes laikā, es sacīšu, ka šo izrādi neiesaku skatīties nevienam.
p.s. tikko sazvanījos ar jau minēto ainu matīsu, un, runājot par šo un to, pa starpu izmetu, ka pirms dažām dienām esmu bijusi sliktākajā izrādē savā mūžā. aina atcirta: "ļauj minēt - tas bija dailes teātrī!" es mīlu ainu matīsu