tā kā nākamnedēļ ņemšu week off, tad savas nākamnedēļas saistības ar texxxtiem nokārtošu jau šonedēļ. tā kā esmu čegevara, būšu pirmā, kas recenzē teātra izrādi. tā kā katrs otrais stāsta, ka o!kartes akadēmiju vai seriālu "ugunsgrēks" mazliet paskatījies, pārslēdzot kanālus, nevis apzināti nonākot līdz šim stāvoklim, tad, protams, arī es attaisnojos, ka uz dailes teātra lielo zāli devos, nezinot, kas mani tur gaida. protams, dāvinātam zirgam zobos neskatās, bet, šķiet, šis ir gadījums, kad zobos ne tikai paskatīties, bet arī tos izsist.

sākumā mazliet par lugas rašanās vēsturi:
valda grēviņa mazdēls man zināja stāstīt, ka valdis kādu vakaru (pohuj, vai šmigā) apsēdies ar draugiem un uzrakstījis kaut kādu joku lugu bez nekādas īpašas jēgas. tā pat nav stāvējusi klāt texxxtiem, jo texxxtiem ir mērķis: metaforiskā rokraksta izkopšana un nozīmīte "dalbajobs". tā viņš savu žetonvakara priekšnesuma lugu kaut kur nolika. acīmredzot nolicis viegli pamanāmā vietā, jo pēc tūkstoš gadiem to atrada kārlis auškāps un nodomāja: "šis nu gan ir zajebis! būs jāiestudē." tagad domāju, vai kādu priekšnesumu, teiksim, skolas erudīta konkursam, neesmu saglabājusi rakstiski, jo, ja esmu, var gadīties, ka Jūsu mazbērni redzēs ekrānizējumu. te jācitē jebkurš inteliģents cilvēks - grāmata noteikti būs labāka par filmu/izrādi. sandra mētra, noklausījusies manu uzmetumu izrādes recenzijai, prasīja, vai valdis grēviņš ir dzīvs. dzīvs nav, bet kapā otrādi apgriezies točna.

izrāde notika svētdien, pulksten trijos pēcpusdienā, vidējais apmeklētāju vecums bija aptuveni 65 gadi. dažkārt es operā jūtos kā jaunākais cilvēks pasaulē, bet tas taču nekad nav traucējis. kas gan var būt traucējošs vecā publikā? es Jums pasaceišu, kas - SMARŽAS!!! man kā cilvēkam, kuram besī jebkuras smaržas, šis bija šausmīgs pārdzīvojums un deguna kairinājums, kas, paldies dievam, laiku pa laikam ļāva traucēt izrādi ar šķaudīšanu. ieejot zālē, tiešam degunā iesitās, jā, iesitās ļoti daudzu spēcīgu smaržu sajaukums. varētu likties, ka lielā zāle ir pietiekoši liela un tur ir pietiekoši daudz gaisa, lai spēcīgā smarža tiktu atšķaidīta. bet nē. un, protams, bija liels prieks, kad man tieši blakus apsēdās kāda kundze, kas pirms došanās uz teātri bija sevi nolējusi ar kārtīgu šalti vaniļas parfīma. sasveicinājos ar viņu, sakot: "hell yeah!" īsi pirms izrādes sākuma apkārt sāka staigāt meitenes, kas pārdeva aksesuārus izrādei - avīžu brilles bez stikliņiem pa divdesmit santīmiem. nu, izskatās, ka Tev ir brilles, bet nefunkcionē. nolēmu tās neiegādāties, jo likās loģiski, ka nākamais, kas tiks pārdots, būs tukšās pudeles, ar kurām izlikties, ka dzer, bet īstenībā nedzert, kaut arī izrādes laikā neatradu nevienu iemeslu, kāpēc nedzert. avīžu brilles tiek nopirktas dažiem bērniem, bet ar to arī brillīšu iznāciens ir beidzies un izrādes gaitā it nekas neatgādina par to krutumu.

pašā sākumā ir mirdzas martinsones un pētera liepiņa (varbūt arī nē, neatceros) dialogs. diemžēl no martinsones runas nevar saprast neko, neko, neko, dikcija un vārda raidīšana publikā ir palikusi 1984. gadā, tur vajadzēja palikt arī pašai mirdzai. izrāde ir apmēram par 20.gs. trīsdesmitajiem gadiem latvijas laukos - pietrūkst naudas saimniecībai, visi mēģina dabūt naudu, beigās tas, kurš bijis baumzart (raksta "baumzart", izrunā "bomžār" ar uzsvaru uz otro zilbi), kļūst par buržuju. laiku pa laikam tiek iepīti joki par mūsdienām. diemžēl ne reizi neiesmējos. identificēt jokus izdevās pēc aktieru skatiena publikā un cerībām, ka smiesies, uzreiz pēc joka pateikšanas. aktieru tēlojums - katastrofa. vienīgais, no kura nepalika slikti, bija lauris dzelzītis, un vismaz es jutu, ka viņam ir patiess kauns piedalīties šajā izrādē. pārējie amatbrāļi - ārkārtīgi uzspēlēti. un es šoreiz nerunāju par to pārspīlējumu, kas man patīk - par ļoti izteiksmīgiem, kolorītiem un DAŽĀDIEM varoņiem, kas kopā prot veidot brīnišķīgu farsu (uz to pusi bija pirms pāris nedēļām redzētā united intimacy "simbelīna" izrāde). šoreiz visi varoņi bija vienādi - stulbi. ja kalpones, tad stulbas un ņirdz un dzer. ja saimnieks, tad stulbs un dzer. ja maukas, tad stulbas un dzer. ja baņķieris, tad stulbs un dzer. ja topošais politiķis, tad stulbs un dzer. reiz ar daudzu latvijas skatuves mākslinieku skolotāju ainu matīsu runājām, cik ļoti mums besī, ka dažādi varoņi tiek pataisīti par pilnīgiem idiotiem. nu, sakiet, kāpēc, piemēram, kalpone kā likums ir bezsmadzeņu būtne? ļoti iespējams, ka augstāk viņai nav ļāvuši tikt citi apstākļi, nevis tas, ka viņa ir stulba. kā piemēru aina matīsa minēja kādu savu radinieku, kurš, ja nemaldos, strādāja gaterī, bet bija izlasījis vairāk grāmatu nekā visi texxxtu lasītāji kopā un bija ļoti izglītots un inteliģents cilvēks, taču, tā kā viņš bija neapdomīgi pateicis, ka viņam besī psrs, tad padomju laikā savām prāta spējām un redzeslokam atbilstošu darbiņu nevarēja dabūt. taču idiotu režisētos iestudējumos gatera strādnieks automātiski ir stulbs un piedzēries. līdzīgi kā sētnieki, kas noteikti ir idioti, jo tālāk nav tikuši. mana kursabiedrene strādāja par sētnieci, jo tas bija vienīgais darbiņš, ko var fiksi apdarīt pirms lekcijām, jā - pirms, jo vakarus viņa veltīja mācībām un kaut kādiem sporta veidiem. vai viņa bija stulba? nedomāju vis, patiesībā esmu pārliecināta, ka viņa būs tas cilvēks, kas latvijas atkritumu apsaimniekošanu ievedīs pareizā ceļā, taču arī viņai pašai nācies saskarties ar ļoti vīzdegunīgu cilvēku attieksmi. un tādas izrādes kā "gaisa grābekļi" šo stereotipisko domāšanu tikai pastiprina.

pie dažām izrādēm programmā pielikts brīdinājums, ka "izrādē smēķē". uzskatu, ka pēdējais laiks brīdināt arī par to, ka izrādē dzied. "kurš no mums gan nav darbojies teātra studijā?" ir mana standartfrāze brīžos, kad atklājas, kad kāds kaut ko ir sadirsis vai arī tiek nolemts, ka kaut ko vajadzētu sadirst. domāju, ka jāpalielās ar saviem trim gadiem t/s "vinnijs", kur iemācījos, ka režisora un aktieru mērķis nekādā gadījumā nav paildzināt izrādi, bet tieši otrādi - padarīt to esenciālu, tā, lai gribas vēl un nešķiet par daudz. skaidrs, ka citreiz ir ļoti grūti saīsināt, bet tas, bez kā noteikti var iztikt, ir dziesmas. turklāt šajā gadījumā dziesmas bija ne pa tēmu. apmēram: "hmm, mazliet padziedāšu." sevišķi šausmīgi ir tad, ja dzied harijs spanovskis, nošaujiet mani. savu nepatiku izrādīju skaļi, pirms katras otrās dziesmas skaļi sakot: "tikai ne to!/ne jau atkal!"

izrāde bija apkaunojoša. gan aktieriem, kas piedalījās (viņi tiešām nevar pateikt, ka tādā izrādē nespēlēs?), gan skatītājiem. man tiešām kauns par visiem, kas kaut vienu sekundi applaudēja šim iestudējumam. manuprāt, tas bija atklāts vēstījums: "mēs domājam, ka esat stulbi!" par to, ka krīzes laikā jāveido popsīgākas izrādes, uz kurām nāktu lielas cilvēku masas, runāts daudz un dikti, bet man ir grūti saprast, kāpēc nevarētu iet jrt "revidenta" vai "vectēva" ceļu, kas piepilda zāli līdz griestiem, tajā pašā laikā gūstot cienījamu cilvēku atzinību. negribas domāt? okei - pirms dažiem mēnešiem biju dailes teātrī uz "ja mana sieva uzzinās", kurā nekāda vēstījuma nav, toties bija pāris vietas, kurās varēja iesmieties, un aktieru tēlojums (lielākoties) bija cienījams. kam būtu jānotiek cilvēku galvās, lai viņi gribētu iet uz "gaisa grābekļiem", patiešam nezinu. bet, šķiet, tas ir noticis.

izrādei dodu vienu balli no desmit, jo tā ir sliktākā izrāde, ko esmu redzējusi. un tas nav nekāds džilindžera vai kairiša pseidointelekts, kur ir kaut kāds bardaks un pišanās, bet jēgas nekādas, jo pie iepriekš minētajiem vismaz ir sajūta, ka gan jau paši domā, ka kruti. par auškāpu gan ir cita sajūta. sajūta, ka, ja viņš nenodrošinās visus skatītājus ar šmigu par brīvu izrādes laikā, es sacīšu, ka šo izrādi neiesaku skatīties nevienam.
p.s. tikko sazvanījos ar jau minēto ainu matīsu, un, runājot par šo un to, pa starpu izmetu, ka pirms dažām dienām esmu bijusi sliktākajā izrādē savā mūžā. aina atcirta: "ļauj minēt - tas bija dailes teātrī!" es mīlu ainu matīsu