Vispār bosene Elīna Kolāte jau nākamajā dienā pēc Spēlmaņu nakts Tviterī man pavēlēja goņīt textu (iepriekš par šo pašu pasākumu rakstīja viņa - http://klab.lv/users/texti/13148.html), bet, tā kā viņa jau kopš vasaras saulgriežiem devusies trimdā uz Jurģa Liepnieka sapņu zemi Amsterdamu, arī textu kolektīvā sākušās haltūras. Tas slikti. Tomēr jāatzīst arī tas, ka man bija grūti rakstīt par šo Spēlmaņu nakti, ņemot vērā, ka interneta vidē ir tik daudz gavilējoši komentāri (Gari aprakstīt būtu to visu sabojāt. Bija labi un tā tik turpināt! © Pecisk , Ir.lv). Es neapgalvoju, ka bija galīgi draņķīgi, pagājšgad noteikti bija sliktāk, tomēr nevarētu arī teikt, ka Elīna Kolāte būtu pildījusi solījumu un piedalījusies šī pasākuma režijā. Arī Anete Konste nebija piedalījusies, lai gan Daiga Gaismiņa-Siliņa viņai to laipni piedāvāja. Pareizi vien ir, jo tās meitenes un zēni, kas brīvprātīgi piedalījās un palīdzēja, beigās palika nenominētā muļķa lomā - netika uzaicināti uz šo priekšnesumu vakaru un banketā arī neielaida.

Šogad Spēlmaņu Nakts norisinājās Krievu Drāmas teātrī. Tiem, kas nekad nav tur bijuši, asociācijai par lielās zāles izmēru varētu noderēt vidējas Rīgas skolas aktu zāle, tātad, apmēram 50 vietas. Jūs jau droši vien esat dzirdējuši, ka skolas izlaidumā drīkst aicināt tikai noteiktu skaitu radinieku, jo pat 2 cilvēki uz katru skolēnu kopā rada situāciju, ka, dziedot „Liliomu”, ģībst katra otrā ome un brēc zīdaiņi. Aptuveni tāpat bija arī šajos teātra svētkos – no katra Latvijas teātra atnākt varēja apmēram 10 cilvēki (direktors ar sievu, izrāžu vadītāja, viena producente,1 režisors un 4 aktieri) + nominanti (lielā mērā sakrīt ar tiem pašiem 10 cilvēkiem), sponsori, teātra un horeogrāfijas studenti, prominences (Ugunsgrēka aktieri), mediji (mango, tvnet, kas jauns un privātā dzīve), grūpijas, cilvēki, kuri tur nonākuši nejauši un ar teātri nav nekāda sakara, kā arī cilvēki, kas atnākuši uz banketu. Es ietilpu divās kategorijās – students, kas pie reizes labprāt arī paēstu un iedzertu banketā.

Tā kā vietas bija tieši tik pat, cik tajā skolas aktu zālē, un izdalīti ielūgumi bija stipri vairāk, nekā sēdvietas zālē un balkonā, protams, bija arī neveikli brīži. Arī es biju apsēdusies vietā, kur kādam ir ielūgums. Pēc tam, kad tiku izraidīta no vietas, kādu brīdi stāvēju kājās pie sienas un centos neievērot, ka visa inteliģentā publika ar modes blogeru plānotāju vakarsomiņā uz mani posī. Kāda šeptīga krievu dāma mani uzstājīgi mēģināja apsēdināt jebkurā brīvā vietā (citādi publika neizskatās labi), un ierādīja vietu blakus vīrietim, kas pēdējā laikā ir priekšā visur, kur es parādos.

Īsi par šo vīrieti. Viņš vienmēr staigā džinsu kostīmā, viņam ir gari iesirmi mati un bārda, viņš apmeklē visus pasākumus, kas saistīti ar teātri (pārsvarā visus tos pasākumus, kuros ir bankets), šķiet, ka vienmēr ir arī liegā pālī. Reiz Nacionālais teātris rīkoja preses konferenci par studentu izrādi, uz kuru ieradās trīs žurnālisti: viens no NRA, viens no LR1 un šis vīrietis, kas esot ienācis, „jo ārā ļoti līst”. Pēc presenes esot pārmetis, ka banketa piedāvājumā bijuši tikai cepumi un ūdens. Vai kāds no jums pazīst šo vīrieti?

No sava skatu punkta redzēju prezidenta ložu, kurā sēdēja Helēna Demakova un viņas bagātie un laimīgie draugi. Viņus neviens no vietām neizraidīja, laikam Andris Bērziņš nebija atnācis (paveicās). Jauno kultūras ministri arī nekur neredzēju, iespējams, viņa tobrīd bija kaut kur ļoti dziļi kultūrā.

Pasākumu vadīja Felzenbahers un tas džeks no Arteļa. Felzenbahers man patika, bet Varis visu laiku sajauca cilvēku uzvārdus un pārteicās (nebija pālī). Starpspēlēs bija daži priekšnesumi, piemēram, jaunie horeogrāfi rādīja grupveida seksu uz galda. Par tiem, kas uzvarēja, noteikti jau esat uzzinājuši, tāpēc par to nestāstīšu. Visam vairāk vai mazāk piekritu, ja neskaita to, ka uz skatuves pakaļ balvai ātrāk par aktieriem un režisoriem skrēja producenti, menedžeri, skatuvnieki, frizieri, šuvēji, skaņotāji, kā arī džeki, kas palīdzēja atvest dekorācijas. Toties Margarita Demjanoka uz balvas pasniegšanas ceremoniju bija ieradusies acīmredzami sakurījusies zaļīgo, tāpēc uz skatuves visu laiku ņirdza. Vislabāk no visiem uzstājās Astrīda Kairiša, kura vislielāko paldies teica skatītājiem. Inese Kučinska, piemēram, par skatītāju simpātiju balvu pateicās Džilim un kolēģiem. Otrs labākais bija Mārtiņš Meijers, kurš ar šo uzstāšanos, iespējams, ir ieguvis arī varmācīgo Ugunsgrēka skatītāju simpātijas, kas uz ielas satiktos sliktos seriāla tēlus ievelk vārtrūmē, piekauj un atņem telefonus. Trešā labākā bija vietu ierādītāja (tā pati šeptīgā slāvu dāma iepriekš), kurai Astrīdas Kairišas runas laikā sāka zvanīt telefons, un viņa, neatslēdzot Nokia Tune melodiju, centās ātri un klusi iztipināt no zāles (tobrīd atradās zāles vidū). Labi uzstājās arī trimdinieks Ādolfs Šapiro, ar kuru (nevis blakus, bet viņa fonā) es visu laiku mēģināju nofotogrāfēties banketā, bet viņš pārāk ātri kustējās. Lai gan pasākuma veidotāji vēlējās gūt plašu rezonansi medijos ar savu skarbo vēstuli valdošajai varai, kura novedusi Latvijas teātri līdz diezgan bomzīgai situācijai, šis gājiens neizdevās. Džeks, kas laida videoinstalācijas visu sačakarēja un nevietā palaida viģiku, tāpēc noskaņa bija zudusi.

Pēc pasākuma noritēja arī bankets, kurā beidzot bija vairāk šmigas, nekā ēdiena. Viss kā kārtīgā ballē, sākās arī dejas un gandrīz bija kautiņš – stāvot pie banketa galda, dzirdēju vienu aktieri sakām otram: “Paklau, varbūt šovakar beidzot pienācis brīdis iedot Rihardam Leperam pa purnu?” Es jau nojautu, ka šai ballītē ir pārāk viegli iespējams iešmaukt - starp prominentajiem viesiem bija no ielas ienākušas arī divas jaunietes, kas pa velti piešmakstināja sejas. Banketā redzēju arī smalki ieturēto pāri Valdi Zatleru ar Lilitas kundzi, kuri izskatījās pēc vaska tēliem, kas pārslīd pār runās murdošo zāli. Vakara zvaigznes tēlus uzturēja Artūrs Skrastiņš un Ilze Ķuzule (latviešu Breds Pits un Andželīna Džolija), kas uz pasākumu, diemžēl, bija ieradušies bez bērniem, tomēr ar lielu cieņu un godu. Viņiem nebija jāpārlūko zāli, vēloties atrast kādu sarunu biedru, skaistu cilvēku kompānijas pašas veidojās ap viņiem. Es pasākuma telpas, kopā ar savu vīru, pametu diezgan agri, bet zināmi avoti stāsta, ka šie vēl Krievu Drāmā pilnām mutēm ēduši un dzēruši līdz rītam, un pāri viņu vaigiem ritēja šampanietis, un tā viņi vēl šobaltdien tur dzīvo laimīgi.

Nākamgad uz Spēlmaņu nakti sūtīsim Aneti Konsti.